Language of document : ECLI:EU:C:2015:723

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES

[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 22. oktobrī (1)

Lieta C‑94/14

Flight Refund Ltd

pret

Deutsche Lufthansa AG

(Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Prasība izmaksāt kompensāciju par lidojuma kavēšanos – Eiropas maksājuma rīkojums, kas izdots dalībvalstī, kurai nav nekādas saiknes ar prasījumu – Tiesas, kas kompetenta izskatīt prasības tiesvedību, noteikšana





1.        Šajā Kúria (Ungārijas Augstākā tiesa) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdoti neparasti jautājumi, kas saistīti ar Monreālas konvenciju (2), Briseles I regulu (3), Aviopasažieru regulu (4) un Eiropas maksājuma rīkojuma regulu (turpmāk tekstā – “EMR regula”) (5).

2.        Pamatlietas sarežģītos un samērā neizprotamos apstākļus īsumā var izklāstīt šādi. Ungārijas pasažiere, kuras lidojums no Ņuarkas (Ņūdžersija, Amerikas Savienotās Valstis) uz Londonu (Apvienotā Karaliste) kavējās, pamatojoties uz Aviopasažieru regulu, apgalvoja, ka viņai ir tiesības saņemt kompensāciju no Vācijā reģistrētā gaisa pārvadātāja. Viņa šīs tiesības cedēja Apvienotajā Karalistē reģistrētai sabiedrībai, kura saskaņā ar EMR regulā paredzēto procedūru saņēma no Ungārijas notāres Eiropas maksājuma rīkojumu. Notāres kompetence bija balstīta uz tiesību normas, kas nosaka jurisdikciju Monreālas konvencijas jomā, maldinošu tulkojumu. Gaisa pārvadātājs iesniedza paziņojumu par iebildumu Eiropas maksājuma rīkojumam un noliedza, ka tas ir veicis attiecīgo lidojumu. Šādos apstākļos saskaņā ar EMR regulu tiesvedībai ir jāturpinās “izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās” (proti, Ungārijā, kur tika izdots Eiropas maksājuma rīkojums). Tomēr no Briseles I regulas neizriet neviens acīmredzams pamats, lai kāda šīs dalībvalsts tiesa īstenotu savu jurisdikciju par kompensācijas prasījumu. Kompetentā tiesa ir jānosaka Kúria, taču tā to nevar izdarīt bez papildu norādēm par attiecīgo ES tiesību normu interpretāciju.

 Atbilstošās tiesību normas

 Monreālas konvencija

3.        Saskaņā ar Monreālas konvencijas 19. pantu gaisa pārvadātājs atbild par zaudējumu, kas radies, aizkavējot pasažieru, bagāžas vai kravas pārvadāšanu ar lidmašīnu.

4.        Monreālas konvencijas 33. panta nosaukums ir “Jurisdikcija”. 33. panta 1. punktā ir paredzēts: “Prasība par zaudējumu atlīdzību pēc prasītāja izvēles jāizvirza vienas Konvencijas dalībvalsts teritorijā vai nu tiesā pēc pārvadātāja juridiskās adreses, pēc galvenās darbības vietas, pēc viņa darbības vietas tajā laikā, kad tika noslēgts līgums, vai arī tiesā pēc galamērķa vietas”.

5.        Līdz ar to šajā tiesību normā ir paredzētas divas galvenās izvēles iespējas – tiesas pēc pārvadātāja juridiskās adreses vai pēc galvenās darbības vietas, vai arī tiesas pēc galamērķa vietas. Abos gadījumos tiesām ir jābūt Konvencijas dalībvalsts teritorijā.

6.        Taču Monreālas konvencijas 33. pants ungāru valodā ir iztulkots tādējādi, ka vārdi “Konvencijas dalībvalsts teritorijā” prasītājam drīzāk var nozīmēt autonomu (trešo) iespēju, nevis nosacījumu, kas attiecas uz divām turpmāk minētajām iespējām (6). Līdz ar to atšķirībā vismaz no autentiskajām angļu, franču un spāņu valodas redakcijām (7) no teksta ungāru valodā sākotnēji var šķist, ka prasība par zaudējumu atlīdzību pēc prasītāja izvēles var tikt celta a) Konvencijas dalībvalsts teritorijā, b) tiesā pēc pārvadātāja juridiskās adreses, pēc galvenās darbības vietas, pēc viņa darbības vietas tajā laikā, kad tika noslēgts līgums, vai arī c) tiesā pēc galamērķa vietas. (Lasot šo tiesību normu otrreiz, šādu interpretāciju var ātri noraidīt, tomēr tikai, ciktāl b) un c) iespēja būtu piemērojama tikai tad, ja prasība tiktu celta ārpus Konvencijas dalībvalsts teritorijas, proti, valstī, kurai Monreālas konvencija nav saistoša).

 Briseles I regula

7.        Saskaņā ar Briseles I regulas 2. panta 1. punktu, 3. panta 1. punktu un 5. panta 1. un 5. punktu, skatot tos kopsakarā, parasti persona, kuras domicils atrodas dalībvalstī, saistībā ar tādas kompensācijas izmaksu, kas izriet no līgumsaistībām, var tikt iesūdzēta attiecīgās valsts tiesās vai attiecīgās saistības izpildes valsts tiesā. Pakalpojumu sniegšanas gadījumā tā ir vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz. Turklāt, ja strīds radies kādas filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma darbību dēļ, šādu personu var iesūdzēt filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma atrašanās vietas tiesā.

8.        Lai arī šim vispārīgajam noteikumam ir iespējami vairāki izņēmumi, tikai trīs no tiem, vismaz teorētiski, šķiet var tikt piemēroti pamatlietā.

9.        Pirmkārt, saskaņā ar 16. panta 1. punktu patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās. Tomēr atbilstoši 15. panta 3. punktam šis izņēmums neattiecas uz pārvadājuma līgumiem, izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu. Šajā lietā nav minēts, vai attiecīgais lidojums bija daļa no šāda kompleksa ceļojuma.

10.      Otrkārt, 23. pantā (attiecībā uz patērētāju līgumiem, skatot to kopsakarā ar 17. pantu) ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiesisko attiecību puses var vienoties, ka strīdi saistībā ar šīm tiesiskajām attiecībām ir piekritīgi kādas dalībvalsts tiesai(‑ām). Šajā lietā nav nekādas norādes par to, ka šāda vienošanās varētu būt notikusi.

11.      Treškārt, saskaņā ar 24. pantu papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs ierodas, izņemot, ja atbildētājs ieradies, lai apstrīdētu jurisdikciju. Turpretī atbilstoši 26. panta 1. punktam, ja atbildētājs, kura domicils atrodas vienā no dalībvalstīm, ir iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc pašas ierosmes paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien jurisdikciju neatvasina no šīs regulas noteikumiem.

12.      Vēl viena tiesību norma, kam var būt nozīme pamatlietā, ir 27. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts: “Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ceļ dažādu līgumslēdzēju valstu tiesās, visas pārējās tiesas, izņemot tiesu, kurā pirmajā iesniegta lieta, pēc pašu iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, līdz tiek noskaidrota jurisdikcija tai tiesai, kurā pirmajā lieta iesniegta,”

 Aviopasažieru regula

13.      Aviopasažieru regulā ir noteikts tiesību minimums pasažieriem gadījumos, kad pasažieriem atsaka iekāpšanu gaisakuģī vai kad lidojums ir atcelts vai kavējas (1. panta 1. punkts). Tas attiecas uz pasažieriem, kas izlido no lidostas kādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas Līgums (3. panta 1. punkta a) apakšpunkts) vai ja attiecīgo reisu apkalpojošais gaisa pārvadātājs ir Kopienas pārvadātājs, un pasažieriem, kas izlido no trešās valsts lidostas uz lidostu kādas dalībvalsts teritorijā (3. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Kopienas pārvadātājs šajā ziņā ir gaisa pārvadātājs ar derīgu uzņēmējdarbības licenci, ko izdevusi kāda Kopienas dalībvalsts (2. panta c) punkts).

14.      Ja lidojums tiek atcelts, 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta pasažieriem ir paredzētas tiesības uz kompensāciju saskaņā ar 7. pantu. Saskaņā ar 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu par lidojumiem vairāk nekā 3500 kilometru attālumā, kas nav Kopienas iekšienē (kategorija, kurā ietilpst lidojums pamatlietā), kompensācijas apmērs ir EUR 600. Tomēr saskaņā ar 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu attiecībā uz šīs pašas kategorijas lidojumiem minētā summa var tikt samazināta par 50 %, ja pasažieriem piedāvā mainīt maršrutu līdz to galamērķim, izmantojot citu lidojumu, kura ielidošanas laiks nepārsniedz sākotnēji rezervētā lidojuma paredzēto ielidošanas laiku par četrām stundām. Citu kategoriju lidojumiem attiecīgais kavēšanās laiks ir divas vai trīs stundas atkarībā no gadījuma.

15.      6. pants, kā izriet no tā formulējuma, attiecas uz apkalpojošā gaisa pārvadātāja pienākumiem gadījumā, ja var pamatoti sagaidīt, ka lidojums kavēsies ārpus paredzētā izlidošanas laika. Šie pienākumi ir piemērojami gadījumā, ja lidojums, kas nav Kopienas iekšienē, pārsniedz 3500 kilometrus un ja kavēšanās ir ilgāka par četrām stundām. Atkarībā no konkrētajiem apstākļiem gaisa pārvadātājiem ir jāsniedz aprūpe (atspirdzinājumu, izmitināšanas, transporta veidā, utt.) un/vai atmaksa vai ceļojuma maršruta pārplānošana.

16.      Šajā pantā nav paredzēts, ka pasažieriem būtu jāsaņem kompensācija kavēšanās gadījumā, un tas neattiecas uz kavēšanos, kas pārsniedz paredzēto ielidošanas laiku. Tomēr Tiesa, ņemot vērā regulas mērķi nodrošināt augsta līmeņa pasažieru aizsardzību, neņemot vērā to, vai viņiem tiek atteikta iekāpšana vai viņu lidojums ir atcelts vai kavējas, 5., 6. un 7. pantu kopā ir interpretējusi tādējādi, ka pasažieri, kuru lidojums kavējas, piemērojot tiesības uz kompensāciju, var tikt pielīdzināti atcelto lidojumu pasažieriem un līdz ar to viņi var atsaukties uz regulas 7. pantā paredzēto kompensāciju, ja viņi, tādēļ ka lidojums kavējas, zaudē laiku trīs vai vairāk stundas (8).

17.      Aviopasažieru regulā nav ietvertas īpašas normas par jurisdikciju tādu strīdu gadījumā, kas attiecas uz tās piemērošanu.

 EMR regula

18.      EMR regulas mērķis ir vienkāršot, paātrināt un samazināt tiesāšanās izdevumus pārrobežu lietās attiecībā uz neapstrīdētiem finanšu prasījumiem (1. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Saskaņā ar 2. panta 1. punktu un 3. panta 1. punktu, skatot tos kopsakarā, tā ir piemērojama civillietām un komerclietām gadījumos, kuros vismaz vienai no pusēm ir domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta dalībvalstī, kas nav prasību saņēmušās tiesas atrašanās dalībvalsts. 4. pantā “finanšu prasījuma piedziņai par konkrētu summu, kas bija jāsamaksā tajā brīdī, kad iesniedza pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam”, ir noteikta Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra. Tomēr prasītājam nav liegts iesniegt šādu prasību, izmantojot citu procedūru, kas pieejama saskaņā ar valsts vai ES tiesību aktiem (1. panta 2. punkts). Saskaņā ar 5. panta 1. punktu dalībvalsts, kurā Eiropas maksājuma rīkojums tiek izdots, ir “izcelsmes dalībvalsts”, un atbilstoši 5. panta 3. punktam “tiesa” nozīmē “jebkuru iestādi dalībvalstī, kurai ir kompetence attiecībā uz Eiropas maksājuma rīkojumu vai jebkuriem citiem saistītiem jautājumiem”.

19.      6. panta 1. punktā ir paredzēts: “Šīs regulas piemērošanas nolūkos jurisdikciju nosaka saskaņā ar attiecīgiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši ar Regulu (EK) Nr. 44/2001.”

20.      Saskaņā ar 7. panta 1. punktu pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam iesniedz, izmantojot I pielikumā norādīto A standarta veidlapu. Papildus informācijai par pašu prasījumu pieteikumā ir jānorāda jurisdikcijas pamati. Standarta veidlapas 3. sadaļā ir ietverti 13 iespējamie jurisdikcijas pamati, kuriem nav nepieciešami papildu paskaidrojumi, bet 14. pamats ir formulēts “Cits (lūdzu norādiet konkrēti)”. “Norādījumos pieteikuma veidlapas aizpildīšanai”, kas arī ietverti I pielikumā, tostarp ir noteikts: “Ja pieteikums attiecas uz prasījumu pret patērētāju saistībā ar patērētāja līgumu, tas jāiesniedz kompetentajai tiesai dalībvalstī, kurā atrodas patērētāja domicils. Citos gadījumos pieteikumu iesniedz tiesā, kas ir kompetenta saskaņā ar noteikumiem [Briseles I regulā] [..].”

21.      Saskaņā ar 8. pantu Tiesai, kas saņēmusi pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam, pamatojoties uz pieteikuma veidlapu, ir jāpārbauda, vai ir izpildītas tostarp 6. pantā (par jurisdikciju) noteiktās prasības. Šī pārbaude var notikt “automatizētas procedūras” veidā (lai gan nav nevienas norādes par to, ko šāda procedūra varētu ietvert). Saskaņā ar 11. pantu, ja prasības nav ievērotas, pieteikums ir jānoraida, taču par šādu noraidīšanu nevar iesniegt pārsūdzību, un šāds noraidījums nevar liegt prasītājam izmantot jebkādu citu procedūru. Tomēr, ja visas minētās prasības ir izpildītas, Eiropas maksājuma rīkojumu izdod un paziņo prasītājam saskaņā ar 12. pantu.

22.      16. panta nosaukums ir “Iebildums pret Eiropas maksājuma rīkojumu”. Saskaņā ar 16. panta 1.–3. punktu atbildētājs var iesniegt paziņojumu par iebildumu izcelsmes tiesā 30 dienu laikā pēc rīkojuma piegādes atbildētājam, izmantojot standarta veidlapu, kurā atbildētājam ir tikai jānorāda, ka viņš apstrīd prasījumu, bez pienākuma izskaidrot iemeslus.

23.      17. panta 1. punktā ir paredzēts: “Ja paziņojumu par iebildumu iesniedz 16. panta 2. punktā noteiktajā termiņā, tiesvedība turpinās izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās atbilstīgi parasta civilprocesa noteikumiem, ja vien prasītājs nav skaidri lūdzis tādā gadījumā izbeigt tiesvedību” (ko viņš var izdarīt, aizpildot standarta veidlapas 2. pielikumu). Saskaņā ar 17. panta 2. punktu šādu pārcelšanu uz parastu civilprocesu reglamentē izcelsmes dalībvalsts tiesību akti.

24.      Ja noteiktajā termiņā netiek iesniegts neviens paziņojums par iebildumu, 18. panta 1. punktā ir paredzēts, ka izcelsmes tiesa nekavējoties paziņo, ka Eiropas maksājuma rīkojums ir izpildāms.

25.      20. pantā ir paredzēta “Pārskatīšana izņēmuma gadījumos”. Konkrēti 20. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “pēc tam, kad beidzies 16. panta 2. punktā paredzētais termiņš, atbildētājs ir tiesīgs [..] lūgt Eiropas maksājuma rīkojuma pārskatīšanu izcelsmes dalībvalsts kompetentā tiesā, ja maksājuma rīkojums ir izdots acīmredzami aplami, ņemot vērā šajā regulā noteiktās prasības, vai citu ārkārtas apstākļu dēļ”. Saskaņā ar 20. panta 3. punktu, ja tiesa nolemj, ka pārskatīšana ir pamatota, Eiropas maksājuma rīkojums nav spēkā, pretējā gadījumā tas paliek spēkā.

26.      26. pantā ir paredzēts, ka “visus procesuālos jautājumus, kas nav konkrēti izklāstīti šajā regulā, reglamentē valsts tiesību akti”.

 Ungārijas tiesības

27.      2009. gada Likuma Nr. 50 par maksājuma rīkojuma procedūru (2009. évi L. törvény a fizetési meghagyásos eljárásról) 59. panta 1. punktā notāram ir paredzētas tiesības izdot Eiropas maksājuma rīkojumu visā Ungārijā.

28.      Saskaņā ar šī paša likuma 38. panta 1. un 3. punktu iebildumu pret maksājuma rīkojumu iesniegšanas gadījumā notārs lietas materiālus nodod prasītāja norādītajai tiesai vai, ja šāda tiesa nav norādīta, lietas materiāli tiek nodoti teritoriāli kompetentajai tiesai saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti 1952. gada Likumā Nr. 3 par Civilprocesa kodeksu (1952. évi III. törvény a polgári perrendtartásról).

29.      Saskaņā ar šī kodeksa 30. panta 2. punktu tiesvedībās pret juridiskām personām, kuru juridiskā adrese nav Ungārijā, tiesu, kurai ir teritoriāla jurisdikcija, nosaka, pamatojoties uz prasītāja, ja tas ir juridiska persona rezidente, juridisko adresi vai pamatojoties uz domicilu vai pastāvīgās dzīves vietu, ja prasītājs ir fiziska persona rezidente.

30.      Saskaņā ar 36. panta 2. punktu tiesvedība saistībā ar prasījumu, kas izriet no darījuma, kuru noslēdzis tirgus dalībnieks savas darbības ietvaros, var tikt uzsākta arī līguma noslēgšanas vai izpildes vietā. Saskaņā ar 37. pantu prasību par zaudējumu atlīdzību var celt tās vietas tiesā, kurā zaudējumi tika izraisīti vai tie faktiski radās.

31.      43. panta 1. punktā tiesai, kurā ir celta prasība, pēc pašas ierosmes ir jāatzīst savas teritoriālās jurisdikcijas neesamība, bet tā var pārbaudīt faktu, kas izvirzīti attiecībā uz teritoriālo jurisdikciju, patiesumu tikai tad, ja tie ir pretrunā vispārzināmiem faktiem vai neatbilst tiesai oficiāli pieejamajai informācijai vai arī ja tos apstrīd atbildētājs.

32.      Jurisdikcijas konflikta gadījumā 45. panta 1. punktā un 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka kompetento tiesu nosaka Kúria.

33.      Saskaņā ar 130. panta 1. punktu tiesa, kurā celta prasība, noraida prasību kā nepieņemamu, neizskatot lietu, it īpaši, ja i) Ungārijas tiesu jurisdikciju iztiesāt lietu izslēdz kāda likuma vai starptautiska nolīguma norma, ii) citai tiesai vai iestādei ir ratione materiae jurisdikcija izskatīt prasību vai iii) izskatīt lietu ir citas tiesas teritoriālajā jurisdikcijā.

34.      Saskaņā ar 157. pantu lietas izskatīšana tiek izbeigta, ja prasība jau bija jānoraida, neizskatot lietu, pamatojoties uz minētajiem iemesliem. Saskaņā ar 157.A panta 1. punktu, ja prasība nav noraidāma, neizskatot lietu, bet Ungārijas tiesu jurisdikcija nav konstatējama arī, pamatojoties uz kādu citu noteikumu par jurisdikciju, tiesai prasība jānoraida arī, ja atbildētājs nav ieradies uz pirmo tiesas sēdi un nav iesniedzis aizstāvības rakstu.

 Fakti, tiesvedība un uzdotie jautājumi

35.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet šādi tiesvedības pamatlietā fakti un konteksts.

36.      Aviopasažiere cedēja savas tiesības uz kompensāciju par lidojuma kavēšanos Flight Refund Ltd (turpmāk tekstā – “Flight Refund”) sabiedrībai, kas reģistrēta Apvienotajā Karalistē un kas specializējas šādu kompensāciju piedziņā. Flight Refund vērsās pie notāra, lai tas izdod Eiropas maksājuma rīkojumu pret Vācijā reģistrēto sabiedrību Deutsche Lufthansa AG (turpmāk tekstā – “Lufthansa”). Flight Refund savu prasījumu EUR 600 apmērā pamatoja ar to, ka saskaņā ar cedētajām tiesībām, tai bija tiesības saņemt kompensāciju no Lufthansa, jo reiss LH7626 kavējās vairāk nekā trīs stundas (9).

37.      Notāre izdeva Eiropas maksājuma rīkojumu, pirms tam nenoskaidrojot līguma noslēgšanas vietu, tā izpildes vietu, vietu, kurā radās apgalvotie zaudējumi, tā aviopārvadātāja uzņēmējdarbības vietu, ar kuru līgums bija noslēgts, vai lidojuma galamērķi. Notāre uzskatīja, ka tas ietilpst viņas kompetencē, jo Ungārija ir Monreālas konvencijas dalībvalsts. Lufthansa iesniedza paziņojumu par iebildumu, apgalvojot, ka tā nebija konkrētā reisa, kuru veica United Airlines, apkalpojošā gaisa pārvadātāja (10).

38.      Flight Refund advokāte norādīja, ka viņa nevar noteikt kompetento tiesu, tiklīdz prasības tiesvedība ir uzsākta. Tad notāre vērsās Kúria, lai tā noteiktu kompetento tiesu, apgalvojot, ka Ungārijas tiesām bija jurisdikcija saskaņā ar Monreālas konvencijas 33. panta 1. punktu, ka nebija iespējams noteikt, kura tiesa faktiski varēja lietu izskatīt, jo nevienai no pusēm Ungārijā nebija juridiskās adreses, kā arī to, ka no prasības nevarēja secināt ne līguma noslēgšanas vietu, ne arī tā izpildes vietu, jo, tā kā reiss LH7626 tika veikts no Ņuarkas uz Londonu, zaudējumi varēja rasties Amerikas Savienotajās Valstīs vai Apvienotajā Karalistē, un Lufthansa apgalvoja, ka maršrutu veica United Airlines.

39.      Kúria, pamatojoties uz tās izpratni par situāciju, uzdeva Tiesai piecus prejudiciālus jautājumus, no kuriem pirmie trīs attiecās uz prasījumu par kompensācijas saņemšanu, pamatojoties uz Monreālas konvencijas 19. pantu, un šajā konvencijā, kā arī EMR regulā un Briseles I regulā ietverto noteikumu par jurisdikciju savstarpējo saikni. Ceturtais jautājums attiecās uz iespēju pēc savas ierosmes pārskatīt Eiropas maksājuma rīkojumu, kas izdots, pārkāpjot atbilstošos noteikumus, bet piektais jautājums attiecās uz iespējamo pienākumu noteikt kompetento Ungārijas tiesu prasības tiesvedībā saistībā ar šādu rīkojumu, pat ja nepastāv neviens saistošs elements, kas pamatotu Ungārijas tiesu jurisdikciju.

40.      Rakstveida apsvērumus sākotnēji iesniedza Vācijas un Ungārijas valdība, pēc tam Komisija, un tie tostarp tika paziņoti pamatlietas dalībniekiem.

41.      Flight Refund advokāte vērsās Tiesā, norādot, ka viņa bija informējusi Kúria, ka prasība par kompensācijas saņemšanu ir balstīta nevis uz Monreālas konvencijas 19. pantu, bet uz Aviopasažieru regulu, lai gan apgalvotais pamatojums attiecībā uz Ungārijas tiesu jurisdikciju bija Monreālas konvencijas 33. pants. Advokāte paskaidroja, ka viņa pieteikuma veidlapā nebija norādījusi prasības pamatojumu, jo veidlapā nebija šādai informācijai paredzētas sadaļas, bet viņa veidlapas 3. sadaļas 14. punktā bija norādījusi Monreālas konvencijas 33. pantu kā pamatu jurisdikcijai, jo šajā tiesību normā bija ietverts noteikums par jurisdikciju saistībā ar prasībām par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies gaisa pārvadājumu kavēšanās rezultātā, taču Aviopasažieru regulā šāda noteikuma nebija.

42.      Ņemot vērā šo paziņojumu un saskaņā ar Tiesas Reglamenta 101. panta 1. punktu, Tiesa lūdza Kúria precizējumus attiecībā uz prasījuma pamatlietā juridisko pamatojumu un apkalpojošā gaisa pārvadātāja identitāti Aviopasažieru regulas izpratnē.

43.      Atbildē Kúria precizēja, ka Flight Refund prasījums patiesi bija balstīts uz Aviopasažieru regulas 6. un 7. pantu, bet ka tās atsauce uz Ungārijas tiesu judikatūru bija balstīta uz Monreālas konvencijas 33. pantu. Šajā kontekstā Kúria izņēma tās pirmos trīs jautājumus un grozīja piekto. Tomēr, tā kā saskaņā ar valsts tiesībām nebija iespējams iegūt papildu pierādījumus par lietas būtību, tā nevarēja sniegt papildinformāciju par apkalpojošā gaisa pārvadātāja identitāti.

44.      Divi jautājumi, par kuriem Tiesai tiek lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir šādi:

“1)      Vai Eiropas maksājuma rīkojums var tikt pārskatīts pēc savas ierosmes, ja tas izdots neatbilstoši [EMR regulas] mērķim vai arī ja to izdevusi iestāde, kurai nav starptautiskas kompetences to darīt? Vai prasības tiesvedība, kas uzsākta pēc paziņojuma par iebildumu iesniegšanas, jurisdikcijas neesamības gadījumā ir jāizbeidz pēc savas ierosmes vai pēc pieprasījuma?

2)      Ja lietas izskatīšana ietilpst Ungārijas tiesu jurisdikcijā, vai attiecīgais noteikums par jurisdikciju ir jāinterpretē tādējādi, ka Kúria, nosakot tiesu, kurai ir jurisdikcija, ir jānosaka vismaz viena tiesa, kurai, pat ja tai saskaņā ar dalībvalsts procesuālajām tiesībām nav ne jurisdikcijas, ne kompetences, lieta, kas izriet no paziņojuma par iebildumu iesniegšanas, ir jāizskata pēc būtības?”

45.      Kúria savā atbilde turklāt norādīja, ka, ja Aviopasažieru regulā nav ietverti vajadzīgie noteikumi, ir nepieciešams izvērtēt, vai jurisdikcija attiecībā uz Eiropas maksājuma rīkojumu, ar ko tiek izvirzīts prasījums saskaņā ar šo regulu, ir jāizskata, ņemot vērā Monreālas konvenciju, Briseles I regulu vai citus noteikumus. Turklāt tai bija nepieciešams noskaidrot, vai EMR regulas 17. panta 1. punktā ir paredzēts noteikums par jurisdikciju, saskaņā ar kuru, lai gan ir Briseles I regula, kompetentas ir izcelsmes dalībvalsts tiesas.

46.      Pēc Kúria atbildes un pārformulēto jautājumu paziņošanas Ungārija vienīgā iesniedza papildu rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde netika lūgta un līdz ar to arī nenotika.

 Vērtējums

 Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība

47.      Savos apsvērumos Vācijas valdība ieteica lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu noraidīt vai nu pilnībā, pamatojoties uz to, ka no Flight Refund interneta vietnes, šķiet, izriet, ka sabiedrība savu darbību ir izbeigusi, vai nu, ciktāl tas attiecas uz pirmajiem trīs jautājumiem, pamatojoties uz to, ka Monreālas konvencijas interpretācijai nav izšķirošas nozīmes uz pamatlietā izvirzītajiem jautājumiem.

48.      Tā kā Kúria apstiprināja, ka lieta joprojām atrodas tās izskatīšanā un ka tā ir izņēmusi pirmos trīs jautājumus, minētos aspektus turpmāk nav nepieciešams izvērtēt.

 Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu būtība

49.      Šajā lietā uzdotais galvenais jautājums ir šāds: kā ir jārīkojas, ja Eiropas maksājuma rīkojumu ir izdevusi tādas dalībvalsts iestāde, kuras tiesām nav jurisdikcijas izskatīt rīkojumā norādīto prasījumu, un ja pēc paziņojuma par iebildumiem iesniegšanas prasības tiesvedībai ir jānotiek “izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās”? Kā to norādīja Vācijas valdība, EMR regulā nav neviena noteikuma, kas attiektos uz šādu situāciju.

50.      Savos jautājumos Kúria ir paredzējusi divus iespējamos risinājumus. Pirmkārt, tai pašai, bez vajadzības noteikt tiesu, kam attiecīgā prasība jāizskata pēc būtības, varētu būt tiesības pārskatīt Eiropas maksājuma rīkojumu, kā rezultātā – pieņemot, ka rīkojums, ņemot vērā EMR regulā paredzētās prasības, acīmredzami ir ticis izdots kļūdaini, – tiktu secināts, ka tas nav spēkā vai ka tiesvedība ir jāizbeidz. Otrkārt, Kúria varētu būt pienākums, pat ja nav neviena acīmredzama jurisdikcijas pamata, noteikt Ungārijas tiesu, kurai jāizskata prasījums.

51.      Tomēr, pirms izvērtēt, vai kāda no minētajām pieejām ir atbalstāma (ir skaidrs, ka neviena no tām nav pieprasīta tiesību aktos un šķiet ieteicams tās aplūkot kopā), manuprāt, būtu lietderīgi izvērtēt, kas šajā lietā līdz šim brīdim ir vai nav noticis salīdzinājumā ar to, kam būtu bijis jānotiek. Manuprāt, šajā ziņā var pamatoti norādīt, ka sarežģītā situācija, no kuras Kúria šobrīd ir jāizkļūst, būtībā ir radusies no elementārām kļūdām, ko vispirms pieļāva Flight Refund un tā advokāte un pēc tam notāre, kura izdeva Eiropas maksājuma rīkojumu. Šīs kļūdas ir pretrunā EMR regulas mērķim vienkāršot un paātrināt strīdu izskatīšanu pārrobežu lietās attiecībā uz neapstrīdētiem finanšu prasījumiem (11).

52.      Pirmkārt, Flight Refund nevajadzēja pamatoties uz Monreālas konvenciju, lai konstatētu tiesu, kas Ungārijā varēja izdot Eiropas maksājuma rīkojumu Lufthansa (12). Saskaņā ar EMR regulas 6. pantu jurisdikciju nosaka “saskaņā ar attiecīgiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši ar Regulu (EK) Nr. 44/2001”. Lai arī “attiecīgajos Kopienas tiesību aktu noteikumos” principā var ietilpt Monreālas konvencija, Tiesa jau ir nospriedusi, kā tas tika norādīts rakstveida apsvērumos, ka jurisdikciju attiecībā uz prasījumiem, kas izriet no Aviopasažieru regulas, nosaka vienīgi saskaņā ar Briseles I regulu (13). Turklāt no Eiropas maksājuma rīkojuma [pieteikuma veidlapas sadaļas] “Norādījumi pieteikuma veidlapas aizpildīšanai” acīmredzami izriet, ka ir jāievēro Briseles I regulas noteikumi (skat. iepriekš 20. punktu). Katrā ziņā ir pilnībā skaidrs, ka jebkurš Monreālas konvencijā ietvertais noteikums par jurisdikciju attiecas uz tiesvedību, kas uzsākta saistībā ar prasījumiem, ko regulē šī konvencija, nevis uz prasījumiem, ko regulē citi instrumenti. Atšķirībā no Briseles I regulas Monreālas konvencijas mērķis nav paredzēt vispārpiemērojamus noteikumus par jurisdikciju.

53.      Otrkārt, pat atsaucoties uz Monreālas konvenciju, Flight Refund advokātei vajadzēja zināt, ka ungāru valodā bija divas atšķirīgas šī instrumenta redakcijas (14), no kurām neviena nebija autentiska, bet no kurām vismaz viena varēja tikt interpretēta tādējādi, ka vārdi “konvencijas dalībvalstu teritorijā” nebija autonoms un pietiekams jurisdikcijas pamats, līdz ar to bija nepieciešams atsaukties uz Konvencijas autentisko redakciju.

54.      Treškārt, notārei, kura saņēma pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam, vajadzēja pārbaudīt Flight Refund apgalvojumu, ka jurisdikcija bija pamatota uz Monreālas konvencijas 33. pantu. Ir skaidrs, ka EMR regulas 8. pants pieļauj šādu izskatīšanu veikt “automatizētas procedūras veidā”, kurā, protams, var tikt pieļautas kļūdas. Turpretī Ungārijas notārs EMR regulas izpratnē ir tiesu iestāde, un līdz ar to tam ir jābūt zināšanām tiesībās, kuras tam ir jāpiemēro, un jāuzņemas atbildība par šo tiesību piemērošanu.

55.      Līdz ar to gan Flight Refund advokātei, gan notārei iespējamie kompetences pamati bija jāizvērtē vienīgi Briseles I regulas gaismā. Šie iespējamie pamati šķiet šādi.

56.      Pirmkārt, saskaņā ar Briseles I regulas shēmu jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas atbildētāja domicils (2. panta 1. punkts) – šajā lietā Vācijā. Otrkārt, lietās, kas attiecas uz līgumiem, jurisdikcija ir attiecīgās saistības izpildes vietas tiesai (5. panta 1. punkts a) apakšpunkts). Tā kā prasījums par kompensācijas saņemšanu izriet no apgalvotās ielidošanas kavēšanās, manuprāt, saistības izpildes vietai ir jābūt ierašanās vietai, proti, Londonai. Līdz ar to neapšaubāmi tiesas, kurām varēja tikt pieprasīts izdot Eiropas maksājuma rīkojumu, un tās, kurām visticamāk bija jurisdikcija, bija Vācijas vai Anglijas tiesas.

57.      Trešā iespēja būtu Lufthansa filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma atrašanās vietas tiesa (5. panta 5. punkts), ja biļete tika iegādāta šādā filiālē, aģentūrā vai citā uzņēmumā. Tā tas, iespējams, bija šajā gadījumā, un tas, ka pasažiere ir Ungārijas rezidente, ļautu konstatēt Ungārijas tiesu jurisdikciju. Tomēr Kúria būtu jāizpēta šis jautājums, jo šķiet, ka šajā stadijā nav neviena pierādījuma par to, kur biļete tika iegādāta.

58.      Jānorāda, ka – lai arī tam nav tiešas nozīmes – trīs iepriekš minētie jurisdikcijas pamati atbilst Monreālas konvencijas 33. panta 1. punktā minētajiem pamatiem, pēc tam kad ir noraidīts kļūdainais pamats, kas izriet no vārdiem “dalībvalsts teritorijā”.

59.      Vēl viens iespējamais pamats, uz kuru balstoties varētu tikt noteikta Ungārijas tiesu jurisdikcija, ir pasažiera domicils. Ir skaidrs, ka Ungārijas tiesību noteikums, saskaņā ar kuru prasību Ungārijā var celt fiziska persona, kuras domicils vai pastāvīga dzīvesvieta ir Ungārijā, pret juridisku personu, kam nav juridiskās adreses šajā valstī (15), nešķiet pilnībā saderīgs ar Briseles I regulas, gadījumā, ja tas ir vispārpiemērojams noteikums. Šāds noteikums būtu tieši pretējs Briseles I regulas vispārējām noteikumam, kurā priekšroka tiek dota tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas atbildētāja domicils (16). Tomēr ir apstākļi, kuros minētā regula pieļauj šādu iespēju – proti, kad fiziska persona ir patērētājs, kurš ierosina tiesvedību pret citu tāda līguma līgumslēdzēju pusi, kas transporta līguma gadījumā ietilpst ceļojumu komplektā (17).

60.      Katrā ziņā Kúria būtu jāizvērtē arī attiecīgā līguma apstākļi. Turklāt man ir šaubas, vai būtu iespējams atsaukties uz šādu jurisdikcijas pamatu, ja attiecīgais patērētājs prasījumu ir cedējis tādai piedziņas aģentūrai kā Flight Refund. Lai gan prasījuma cedēšana nav atrunāta Briseles I regulā (18) un man nav zināma judikatūra šajā ziņā, ir skaidrs, ka izņēmumu saturošais noteikums, saskaņā ar kuru tikpat liela nozīme kā atbildētāja vietas tiesām ir piešķirama patērētāja domicila vietas tiesām, ir vērsts uz to, lai vājāko līgumslēdzēju pusi atbrīvotu no nepieciešamības celt prasību ārvalstu tiesās (19). Taču šis apsvērums neattiecas uz situāciju, kad prasītājs nav vājākā līgumslēdzēja puse, proti, patērētājs, bet gan profesionāla piedziņas aģentūra (20).

61.      Visbeidzot ir iespējams, ka biļešu pārdošanas noteikumos un nosacījumos bija ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula. Ja tā, tad tās spēkā esamība būtu jāizvērtē, ņemot vērā Briseles I regulas 23. panta noteikumus un, ja tas ir piemērojams, 17. panta noteikumus (21).

62.      Līdz ar to, manuprāt, ņemot vērā pieejamo informāciju, Ungārijas tiesu starptautisko jurisdikciju izskatīt prasījumus par kompensācijas saņemšanu saskaņā ar Aviopasažieru regulu nevar pilnībā izslēgt, pamatojoties uz Briseles I regulu, lai gan ne Tiesai, ne Kúria nav informācijas, kas šādu jurisdikciju padarītu skaidru. Var tikai konstatēt, ka jurisdikciju var pamatot ar Monreālas konvenciju un, lai noteiktu jurisdikciju, pamatojoties uz Briseles I regulu, būtu nepieciešams vairāk informācijas.

63.      Kúria ir informējusi Tiesu, ka tai nav tiesību lietu izskatīt pēc būtības. Lai gan Tiesai nav jāinterpretē Ungārijas tiesības, manuprāt, ir iespējams, ka Kúria minētās tiesību normas, kas izklāstītas šo secinājumu 29. un nākamajos punktos, tai neliedz lietu izskatīt saistībā ar tās pieņemamību. Katrā ziņā man šķiet, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Ungārijas Civilprocesa kodekss ir jāinterpretē tādējādi, ka ES tiesību normas ir pilnībā piemērojamas, tostarp tās, kas regulē jurisdikciju (22).

64.      Ja no visu faktu, kas attiecas uz jurisdikcijas jautājumu Briseles I regulas gaismā, pilnīgas izvērtēšanas izrietētu, ka Ungārijas tiesas bija kompetentas izskatīt Flight Refund prasījumu pret Lufthansa, pamatojoties uz to, kā Tiesa interpretējusi Aviopasažieru regulu, Kúria grūtības nebūtu radušās.

65.      Līdz ar to turpinājumā es pieņemšu, ka šāds vērtējums ir noticis un tā rezultātā ir izdarīts secinājums, ka šīm tiesām nav jurisdikcijas izskatīt aplūkoto prasījumu. Šādos apstākļos Kúria vienkārši nevar noteikt izcelsmes dalībvalsts kompetento tiesu, kurā var turpināties tiesvedība atbilstīgi parasta civilprocesa noteikumiem, kā tas paredzēts EMR regulas 17. panta 1. punktā.

66.      Tomēr stāsts nebeidzas ar notāres nepamatoti izdoto Eiropas maksājuma rīkojumu.

67.      Šis rīkojums tika nosūtīts Lufthansa, kas iesniedza paziņojumu par iebildumu. Lufthansa, lai gan tai nebija pienākuma to darīt, norādīja pamatojumu, kādēļ tā noliedza atbildību, it īpaši to, ka tā nebija attiecīgā lidojumā apkalpojošais gaisa pārvadātājs. Ja to varētu uzskatīt par ierašanos tiesā Briseles I regulas 24. panta izpratnē, jurisdikcija varētu būt Ungārijas tiesām (23). Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka paziņojuma par iebildumu Eiropas maksājuma rīkojumam iesniegšanu, pat papildus minot argumentus par lietas būtību, nevar uzskatīt par ierašanos tiesā Briseles I regulas 24. panta izpratnē (24).

68.      Paziņojuma par iebildumu sekas, pirmkārt, ir tādas, ka Eiropas maksājuma rīkojums nevar tikt atzīts par izpildāmu atbilstoši EMR regulas 18. pantam un, otrkārt, tiesvedībai ir jāturpinās “izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās” saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktu.

69.      Kamēr tiesvedība šādi varētu turpināties, Flight Refund prasījums šķistu apturēts. Eiropas maksājuma rīkojums ir izdots, taču to nevar atzīt par izpildāmu. EMR regulā ir skaidri noteikts, ka tiesvedībai ir jāturpinās izcelsmes dalībvalstī, proti, Ungārijā.

70.      Tas noteikti ir pareizais pieņēmums, ka starptautiski kompetentas izskatīt prasījumu ir izcelsmes dalībvalsts tiesas, kas tā principā būtu gadījumā, ja iestāde, kas izsniegusi Eiropas maksājuma rīkojumu, būtu pareizi izvērtējusi savu kompetenci saskaņā ar EMR regulas 6. un 8. pantu. Tomēr šķiet, ka likumdevējs nav pilnībā paredzējis iespēju, ka izcelsmes dalībvalsts tiesas varētu nebūt starptautiski kompetentas izskatīt aplūkoto prasījumu.

71.      Turklāt, pat ja EMR regulas 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka šī regula neliedz prasītājam iesniegt prasību, izmantojot citu procedūru, tas, manuprāt, nenozīmē, ka var tikt iesniegta prasība vai izpildīts rīkojums, izmantojot citu procedūru, kā rezultātā varētu notikt dubulta izpilde. Drīzāk, kamēr Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra nav pabeigta, Briseles I regulas 27. pants, šķiet, liedz kādai citai tiesai izskatīt prasību.

72.      Kā jau es ieteicu (25) un kā tika norādīts Tiesai iesniegtajos apsvērumos, tiesību aktos nav īpaši paredzēts risinājums tādos apstākļos kā pamatlietā. Līdz ar to ir jāatrod risinājums, kas nav pretrunā tiesību aktiem un kas ļautu pabeigt Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, Flight Refund piedzīt savu prasījumu (ja tā joprojām to vēlas) un Lufthansa aizstāvēt sevi tiesā, kas ir kompetenta saskaņā ar Briseles I regulu.

73.      Lufthansa savā paziņojumā par iebildumu nav izvirzījusi jautājumu par notāres teritoriālo nekompetenci. Tomēr, pat ja tā šādi būtu rīkojusies, es nesaskatu, kā tas būtu varējis izmainīt procesuālo situāciju. Paziņojuma par iebildumu, kurā nav pienākuma ietvert iebilduma iemeslus, sekas, manuprāt, būtu tādas pašas kā pamatlietas pašreizējos apstākļos: prasības izskatīšanai joprojām būtu jāturpinās izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās un apstāklis, ka nav iespējams konstatēt šādu tiesu, joprojām paliktu nemainīgs.

74.      Iespējams, Lufthansa atbilstoši EMR regulas 20. panta 2. punktam būtu varējusi izvirzīt jautājumu par notāres teritoriālo nekompetenci pēc paziņojuma par iebildumu iesniegšanas termiņa beigām (un tātad netieši tikai tad, kad Eiropas maksājuma rīkojums tiktu atzīts par izpildāmu), pamatojoties uz to, ka rīkojums ir “izdots acīmredzami aplami, ņemot vērā šajā regulā noteiktās prasības” – jēdziens, kas, manuprāt, ir jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē, ka to ir izdevusi iestāde, kurai acīmredzami nebija starptautiskas kompetences saskaņā ar Briseles I regulu. Šādā gadījumā “izcelsmes dalībvalsts kompetentajai tiesai” būtu bijis jālūdz pārskatīt rīkojumu, un, ja tiesa lūgumu pārskatīt atzītu par pamatotu, tai Eiropas maksājuma rīkojums būtu jāpasludina par spēkā neesošu. Šajā brīdī tiesvedība tiktu izbeigta (lai gan prasība var tik celta no jauna tajā pašā vai citā procedūrā kompetentajā tiesā).

75.      Es nedomāju, ka Lufthansa būtu bijis jārīkojas šādi – nešķiet, ka komerciālā ziņā tas būtu bijis tās interesēs. Tomēr, manuprāt, ir vērts analizēt arī šādu situāciju un salīdzināt to ar situāciju pamatlietā.

76.      Ja atbildētājs lūdz pārskatīšanu atbilstoši EMR regulas 20. panta 2. punktam, pirmkārt, ir skaidrs, ka vienmēr ir jābūt “izcelsmes dalībvalsts kompetentajai tiesai”, lai veiktu šo pārskatīšanu, pat ja – kā tas var būt – šajā valstī nav tiesas, kurai būtu jurisdikcija izskatīt aplūkoto prasījumu. Ja tas tā nebūtu, nebūtu iespējams labot situācijas, kurās Eiropas maksājuma rīkojumu ir izdevusi iestāde, kurai nav starptautiskās kompetences, taču iespējai labot šādu situāciju ir jāpastāv.

77.      Tā kā kompetentās tiesas noteikšana EMR regulā nav atrunāta, ir skaidrs, ka tai būtu jābūt paredzētai valsts tiesībās saskaņā ar 26. pantu. Ungārijā līdz ar to šīs valsts tiesības (26) ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja kompetentā valsts tiesa netiek noteikta automātiski, piemēram, pamatojoties uz notāra, kurš izdevis Eiropas maksājuma rīkojumu, darbības vietu, tad Kúria ir jābūt gan iespējai, gan pienākumam noteikt kompetento tiesu. Ja rīkojums būtu izdots kļūdaini, šai tiesai tiesvedība būtu jāizbeidz, konstatējot, ka rīkojums nav spēkā. Tomēr kompetentā tiesa šajā situācijā nav tā tiesa, kuras kompetencē ir izskatīt aplūkoto prasījumu. Šīs tiesas kompetencē ir pārskatīt Eiropas maksājuma rīkojuma likumību.

78.      Bet būtībā tāda ir arī situācija pamatlietā. Principā Kúria, ņemot vērā pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Ungārijas Civilprocesa kodeksu, skatot to kopsakarā ar EMR regulas 17. panta 1. punktu un tās pienākumu nodrošināt ES tiesību noteikumu par jurisdikciju pilnīgu efektivitāti, ir jānosaka tiesa, kas ir kompetenta izskatīt aplūkoto prasījumu. Lai to izdarītu, tai ir jāizvērtē visi apstākļi, kas attiecas uz jurisdikcijas noteikšanu. Vienīgais gadījums, kad tā tiesu nevar noteikt, ir tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka Ungārijas tiesām nav starptautiskās jurisdikcijas.

79.      Loģiska rīcībā šādā situācijā līdz ar to būtu noteikt tiesu, kura būtu bijusi kompetenta pārskatīt Eiropas maksājuma rīkojuma spēkā esamību, ja atbildētājs būtu lūdzis pārskatīšanu atbilstoši EMR regulas 20. panta 2. punktam, un kura ir arī kompetenta pēc būtības izskatīt šāda veida prasījumus. Šai tiesai līdz ar to saskaņā ar Briseles I regulas 26. panta 1. punktu būtu pienākums paziņot, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt prasību, ja vien atbildētājs neierastos tiesā cita iemesla dēļ, nevis lai apstrīdētu tās jurisdikciju. Prasītājs tad varētu piedzīt savu prasījumu jebkurā citā kompetentajā tiesā. Ja atbildētājs būtu ieradies tiesā jebkāda cita iemesla dēļ, tiesas jurisdikcija tiktu noteikta atbilstoši Briseles I regulas 24. pantam un tiesvedība turpinātos saskaņā ar EMR regulas 17. pantu.

80.      Šāds risinājums, kas, vispārīgi runājot, atbilst arī Kúria otrajā jautājumā minētajam, manuprāt, nekādā ziņā nav pretrunā atbilstošajiem tiesību aktiem. Neapšaubāmi, ka problēmas varētu rasties tad, ja nebūtu iespējams identificēt nevienu tiesu, kas būtu kompetenta gan pārskatīt Eiropas maksājuma rīkojuma spēkā esamību, gan izskatīt šādu prasījumu pēc būtības.

81.      Otrs risinājums, kādu Kúria minējusi pirmajā jautājumā, nozīmētu, ka Kúria pašai pēc savas ierosmes būtu jāpārskata Eiropas maksājuma rīkojums. Lai arī šāds risinājums ļautu sasniegt acīmredzami vēlamo rezultātu tādā veidā, kas būtiski neatšķiras no otra risinājuma, manuprāt, tas tik labi neatbilst EMR regulas tiesību normām, ciktāl šīs regulas 20. pantā nav paredzēts veikt pārskatīšanu pēc savas ierosmes, bet gan vienīgi pārskatīšanu, pamatojoties uz atbildētāja lūgumu.

 Noslēguma piezīmes

82.      Summa, par kuru ir strīds pamatlietā, nav liela (27), lai gan jāatzīst, ka summas apmērs citās Eiropas maksājuma rīkojuma procedūrās var būt ievērojami lielāks. Bet visās līdzīgās situācijās izvirzītās problēmas galīgais risinājums ir skaidrs: visu lietas dalībnieku interesēs ir pabeigt Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, lai vajadzības gadījumā prasījums varētu tikt piedzīts kompetentajā tiesā. Ja šī problēma būtu izvirzīta zemākas instances tiesā, ir diezgan iespējams, ka būtu rasts pragmatisks risinājums, neiesniedzot Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

83.      Tomēr šis jautājums ir jāizskata tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami un kurai līdz ar to saskaņā ar LESD 267. pantu nebija citas izvēles, kā tikai iesniegt šādu lūgumu. Kúria šo prasību ir likumīgi izpildījusi. Līdz ar to, lai arī abi Kúria identificētie risinājumi (manuprāt) būtu snieguši apmierinošu rezultātu, lieta ir detalizēti jāizskata Tiesā.

84.      Manuprāt, šī par excellence ir tāda veida lieta, kurai piemērotāka būtu mazāk intensīva pieeja – vai tā būtu “zaļās gaismas” procedūra, ko bieži atbalstījis mans bijušais kolēģis F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs] (28), vai kāds cits mehānisms. Ņemot vērā Tiesas pieaugošo darba apjomu un uz to izdarīto spiedienu pasludināt spriedumus laicīgi, atbildot valsts tiesām, būtu lietderīgi atsākt diskusijas par šo jautājumu.

 Secinājumi

85.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Kúria jautājumiem ir jāatbild šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja

a)      Eiropas maksājuma rīkojumu ir izdevusi dalībvalsts tiesa vai iestāde, taču nav iespējams identificēt nevienu pamatu, lai konstatētu šīs dalībvalsts tiesu teritoriālo kompetenci attiecībā uz aplūkoto prasījumu,

b)      atbildētājs ir iesniedzis paziņojumu par iebildumu, kā rezultātā atbilstoši Regulas Nr. 1896/2006 17. panta 1. punktam tiesvedībai ir jāturpinās šīs dalībvalsts kompetentajās tiesās atbilstīgi parastajiem civilprocesa noteikumiem un

c)      saskaņā ar šiem noteikumiem augstākajai tiesai ir pienākums noteikt kompetento tiesu,

augstākajai tiesai ir jānosaka tiesa, kas ir kompetenta pārskatīt Eiropas maksājuma rīkojuma spēkā esamību, ja atbildētājs šādu pārskatīšanu ir lūdzis atbilstoši Regulas Nr. 1896/2006 20. panta 2. punktam, un kas ir arī kompetenta izskatīt šāda veida prasījumus pēc būtības.


1 –      Oriģinālvaloda – angļu.


2 – Konvencija par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā un ko Eiropas Kopiena, pamatojoties uz EKL 300. panta 2. punktu, parakstījusi 1999. gada 9. decembrī, un kas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2001. gada 5. aprīļa Lēmumu 2001/539/EK (OV 2001, L 194, 38. lpp.).


3 – Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).


4 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.).


5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (OV 2006, L 399, 1. lpp.).


6 – Šķiet, ka Monreālas konvencijai ir divas “oficiālās” ungāru valodas redakcijas, viena no tām ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, īpašais izdevums ungāru valodā, 7. nod., 5. sēj., 492. lpp., un otra 2005. gada évi VII.törvény (2005. gada Likums Nr. 7), ar ko konvencija tika transponēta Ungārijas tiesībās. Tomēr neviena no tām nav Monreālas konvencijas autentiskā versija. Abi 33. panta 1. punkta redakciju formulējumi būtiski atšķiras, taču abās redakcijās angļu valodas vārdi “either [..] or [..]” ir iztulkoti kā “vagy [..] vagy [..]”. Oficiālajā Vēstnesī publicētajā redakcijā pirms pirmā vārda “vagy” nav komata, tādējādi to drīzāk varētu tulkot kā “vai” nevis “gan”. 2005. gada Likuma Nr. 7 redakcijā ir lietots komats, lai gan Kúria lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu to citē bez komata. Abās redakcijās komats ir pirms otrā “vagy”.


7 – Pārējās autentiskās versijas ir arābu, ķīniešu un krievu valodā. Franču valodā ekvivalents “either [..] or [..]” ir “soit [..] soit [..]”, bet spāņu valodā “sea [..] sea [..]”. Abās valodu versijās pirms pirmās vārdu grupas ir komats, līdz ar to ir skaidrs, ka “Konvencijas dalībvalsts teritorijā” ir nosacījums, kas attiecas uz abām turpmāk minētajām iespējām.


8 – Spriedumi Sturgeon u.c., C‑402/07 un C‑432/07, EU:C:2009:716, 40.–69. punkts, un Nelson u.c., C‑581/10 un C‑629/10, EU:C:2012:657, 28.–40. punkts. Skat. arī spriedumu Folkerts, C‑11/11, EU:C:2013:106. Spriedumā Sturgeon u.c. (57. un 58. punktā) Tiesa secināja nediferencēta laika zuduma – trīs stundas vai vairāk jebkurā lidojumā – kritēriju (pretēji Aviopasažieru regulas 6. un 7. pantā paredzētajiem dažādajiem divu, trīs vai četru stundu kavēšanās laikposmiem atkarībā no lidojumu kategorijas), veicot precīzu aprēķinu, pamatojoties uz 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta iii) punktu, kas attiecas uz maršruta maiņu pēc paziņotās lidojuma atcelšanas, kad pasažieriem ir atļauts izlidot ne ātrāk kā vienu stundu pirms iepriekš paredzētā izlidošanas laika un sasniegt galamērķi mazāk nekā divas stundas pēc paredzētā ielidošanas laika. Apvienojot šos abus vienas stundas un divu stundu laikposmus kopā, Tiesa secināja trīs stundu “laika zuduma” jēdzienu, neņemot vērā lidojuma kategoriju, saistībā ar kuru lidojuma kavēšanās gadījumā bija jāizmaksā 7. pantā paredzētā kompensācija.


9 – No cesijas līguma un pieteikuma Eiropas maksājuma rīkojumam, kas ietverti lietas materiālos, ko Kúria iesniedza Tiesai, izriet, ka pasažiere bija sieviete, kuras adrese bija norādīta Budapeštā, ka Flight Refund savai pārstāvībai bija izvēlējusies Ungārijas advokātu un ka šis advokāts bija iesniedzis pieteikumu notārei.


10 – Paziņojums par iebildumu, kas arī ir ietverts lietas materiālos, liecina par to, ka šī norāde tika iekļauta standarta veidlapas lejas daļas tukšajā vietā, kurā nav sadaļas, kurā būtu atļauts minēt paziņojuma par iebildumu pamatojumu. Lufthansa paziņojumā par iebildumu neizvirzīja jautājumu par kompetento tiesu.


11 – “Kādu samudžinātu audeklu mēs aužam, kad pirmo reizi mēģinām kādu maldināt!” rakstīja Valters Skots [Walter Scott] savā darbā Marmion (Canto VI, XVII). Es neapsūdzu nevienu pusi maldināšanas mēģinājumā, taču šajā gadījumā austais audekls patiesi ir samudžināts un pielīdzināms visviltīgākajiem tiesību zinātnes profesoriem, kas vēlas mulsināt savus studentus eksāmena jautājumos.


12 – Nav nevienas norādes par to, vai Flight Refund pirms pieteikuma Eiropas maksājuma rīkojumam iesniegšanas bija sazinājusies ar Lufthansa. Saskaņā ar tās interneta vietni (http://flight-refund.eu/) šķiet, ka tāda ir šīs sabiedrības ierastā prakse. Ir iespējams, ka Flight Refund tomēr šādi rīkojās, bet Lufthansa vienkārši neatbildēja. Ja tā, tad Lufthansa ir jāuzņemas daļa atbildības par šo apjukumu, jo ar īsu atbildi, ka apkalpojošais gaisa pārvadātājs bija United Airlines, (visticamāk) būtu apturējusi pret to uzsākto Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru.


13 – Spriedums Rehder, C‑204/08, EU:C:2009:439, 26.–28. punkts un tajos minētā judikatūra.


14 – Skat. iepriekš 6. zemsvītras piezīmi.


15 – Civilprocesa kodeksa 30. panta 2. punkts, skat. iepriekš 29. punktu.


16 –      Skat. iepriekš 7. punktu.


17 – Skat. iepriekš 9. punktu.


18 – Savukārt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.) 14. panta 1. punktā ir paredzēts: “Cedenta un cesionāra attiecības, kuras rodas no prasījuma pret citu personu (“parādnieku”) brīvprātīgas cesijas vai līgumiskas subrogācijas, reglamentē tiesību akti, kurus saskaņā ar šo regulu piemēro līgumam starp cedentu un cesionāru.” Diemžēl šis tiesību aktu izvēles noteikums nekādi nepalīdz atšķirīgajā jautājumā par to, kam ir jurisdikcija attiecībā uz prasījumu pret Lufthansa. Ja tas tā būtu, šis jautājums būtu vienkāršs, jo starp Flight Refund un pasažieri noslēgtajā cesijas līgumā ir paredzēts, ka jautājumi, kas līgumā nav atrunāti, tiek regulēti saskaņā ar Ungārijas tiesībām un ka strīdi starp minētajām pusēm ir vienīgi Budai Központi Kerületi Bíróság (Budas Centrālā rajona tiesa) jurisdikcijā. Tomēr, pat ja saskaņā ar Regulas Nr. 593/2008 14. panta 2. punktu “nosacījumi, ar kādiem uz cesiju vai subrogāciju var atsaukties”, ir jāreglamentē Ungārijas tiesībās, tas, manuprāt, nevar pakļaut Lufthansa, kas nav līgumslēdzēja puse, tādas tiesas jurisdikcijai, kurai kompetence neizriet no Briseles I regulas.


19 – Līdzīgi noteikumi ir piemērojami prasībām, kuras ceļ polises turētājs, apdrošinātā persona vai apdrošināšanas saņēmējs pret apdrošinātāju vai darba ņēmējs pret savu darba devēju, un no Briseles I regulas preambulas 13. apsvēruma skaidri izriet, ka vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm.


20 – Flight Refund savā interneta vietnē sevi raksturo kā “Jūsu palīgs juridiskos jautājumos” un kā speciālistu prasījumu piedziņas lietās. No interneta vietnes arī izriet, ka Flight Refund šobrīd darbojas ar nosaukumu “Flight Refund Kft.”, Ungārijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras juridiskā adrese ir Budapeštā un kura ir saistītā aģentūra ar PannonHitel Zrt., privātu sabiedrību, kas arī ir reģistrēta Ungārijā. Juridiskās adreses maiņai, manuprāt, nav nozīmes, jo i) tiesvedību uzsāka Apvienotajā Karaliste reģistrētā Flight Refund Ltd un, ii) tā kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību nav patērētājs, tās juridiskā adrese nevar būt jurisdikcijas pamats.


21 – Skat. iepriekš 10. punktu.


22 – Saistībā ar Briseles konvenciju, kas bija pirms Briseles I regulas, skat. spriedumu Hagen, C‑365/88, EU:C:1990:203, 20. punkts un tajā minētā judikatūra. Kā piemēru attiecībā uz Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.) skat. arī spriedumu Purrucker, C‑256/09, EU:C:2010:437, 99. punkts un tajā minētā judikatūra.


23 – Skat. iepriekš 11. punktu.


24 – Spriedums Goldbet Sportwetten, C‑144/12, EU:C:2013:393, 38.–41. punkts.


25 – Skat. iepriekš 49. punktu.


26 – Eiropas tiesu izpildvaras interneta vietnē (http://www.europe-eje.eu/sites/default/files/pj/dossiers/ipe_hongrie_english.pdf) attiecībā uz Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru Ungārijā ir tikai noteikts, ka “Regulas Nr. (EK) Nr. 1896/2006 20. panta 2. punktā minēto pārskatīšanu regulē Ungārijas tiesību akti par procedūras atkārtotas uzsākšanas pieļaujamību (Civilprocesa kodekss)”.


27 – Prasījums pamatlietā ir EUR 600 apmērā. Saskaņā ar starp Flight Refund un pasažieri noslēgto cesijas līgumu Flight Refund ir tiesības uz 25 % no šīs summas (EUR 150), ja prasījums tiek apmierināts, pretējā gadījumā Flight Refund neko nesaņem. Šādos apstākļos nav pārsteigums, ka Flight Refund nav ieguldījusi īpašas pūles vai līdzekļus, lai palīdzētu Kúria vai Tiesai atrisināt radušos problēmu, kas daļēji izriet no likumdevēja neizdarības un daļēji no pašas Flight Refund, tās advokātu un notāres, kura izdeva Eiropas maksājuma rīkojumu, profesionalitātes trūkuma. Turklāt, ņemot vērā iesaistīto summu un Lufthansa stingro pārliecību, ka tai nekādā ziņā nav jāuzņemas atbildība, nav pārsteigums, ka arī Lufthansa šajā ziņā nav norūpējusies.


28 – Skat. piemēram, viņa runu “The European Courts and the UK – What Future? A New Role for English Courts”, kas tika sniegta ikgadējās Tiesību aktu reformas komitejas 13. konferencē 2014. gada 18. novembrī (http://www.barcouncil.org.uk/media-centre/speeches,-letters-and-reports/speeches-of-interest/).