Language of document : ECLI:EU:C:2016:516

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA] SECINĀJUMI,

sniegti 2016. gada 5. jūlijā (1)

Lieta C‑321/15

ArcelorMittal Rodange et Schifflange SA

pret

Luksemburgas Lielhercogisti

(Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa, Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Vide – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Direktīva 2003/87/EK – 3. panta a) punkts, 11. un 12. pants – Iekārtas darbības izbeigšana – Pienākuma paziņot par pārmaiņām attiecībā uz iekārtu neizpilde – Piešķiršana kļūdas dēļ – Anulēšana reģistrā – Neizmantoto kvotu atdošana – Atlīdzības neesamība – Ekspropriācija





1.        Ar Direktīvu 2003/87/EK (2) izveidotā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma ir stūrakmens Savienības iniciatīvā samazināt šāda veida gāzu – kurām lielā mērā tiek piedēvēta Zemes globālās sasilšanas veicināšana – klātbūtni atmosfērā. Ekonomiskās vērtības piešķiršana šīm kvotām un to pārveidošana par tirdzniecības instrumentu īstenā tirgū stimulē piesārņojošo emisiju samazināšanu. Lai nodrošinātu šī tirgus uzticamību un maksātspēju, ir jāizveido stingrs un precīzs emisijas kvotu piešķiršanas un sadales mehānisms, tāpēc būtiska nozīme ir Savienības un dalībvalstu saskaņotai rīcībai.

2.        Jautājums par emisijas kvotu juridisko iedabu ir ticis plaši apspriests juridiskajā literatūrā. Tā kā Savienības tiesībās tās nav definētas, dažas dalībvalstis ir izvēlējušās tās pielīdzināt administratīvajām atļaujām, savukārt citas tās klasificē kā īpašuma tiesību objektu.

3.        Luksemburgas administrācija, kas kādam uzņēmumam kļūdas dēļ bija piešķīrusi vairākas emisijas kvotas uz noteiktu periodu, tam uzdeva šīs kvotas atdot. Turpmākajā tiesvedībā valsts tiesās, kas ierosināta ar tās celto prasību, tiek diskutēts par to, vai administrācijas rīcība ir pielīdzināma ekspropriācijai, par kuru tādēļ pienākas kompensācija.

4.        Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai valsts tiesību norma, kurā šīs lietas apstākļos ir noteikts pienākums veikt emisijas kvotu atdošanu, ir saderīga ar Direktīvu 2003/87. Tā arī jautā, vai šādas kvotas var tikt uzskatītas par “īpašumu”, lai nodrošinātu tām Konstitūcijā garantētās īpašuma tiesības.

5.        Ierosināšu Tiesai emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu interpretēt tādējādi, lai attiecīgais valsts likums būtu saderīgs ar to. Turklāt apgalvošu, ka Savienības tiesībās nav meklējama atbilde uz jautājumu, vai šīs kvotas ir “īpašums” vai arī tikai “administratīvās atļaujas”, un ka noskaidrojams vienīgi tas, vai to piešķiršana un atdošanas kārtība atbilst Direktīvai 2003/87.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Eiropas Savienības Pamattiesību harta

6.        Saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu “ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”

2)      Direktīva 2003/87

7.        Atbilstoši Direktīvas 2003/87 1. pantam “ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā”.

8.        [Direktīvas] 3. pantā ir iekļautas šādas definīcijas:

“a)      “kvota” nozīmē atļauju emitēt vienu tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta noteiktā periodā, un tā ir derīga vienīgi šajā direktīvā izvirzītajiem mērķiem un pārskaitāma citiem saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem;

[..]

e)      “iekārta” nozīmē stacionāru tehnisku vienību, kur veic vienu vai vairākas darbības, kas minētas I pielikumā, un citas tieši saistītas darbības, kurām ir tehniska saistība ar šajā objektā veicamajām darbībām un kuras var ietekmēt emisijas un piesārņojumu;

f)      “operators” nozīmē jebkuru personu, kas ekspluatē vai kontrolē iekārtu, vai gadījumos, kad to paredz attiecīgās valsts tiesību akti, personu, kurai deleģētas ekonomiskas pilnvaras attiecībā uz iekārtas tehnisku funkcionēšanu;

[..].”

9.        Saskaņā ar 7. pantu “operators informē kompetento iestādi par visām plānotajām pārmaiņām attiecībā uz iekārtas būtību, darbību vai paplašināšanu, sakarā ar ko var būt vajadzība atjaunināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju. Ja vajadzīgs, kompetentā iestāde atļauju atjaunina. Ja mainās iekārtas operatora identitāte, kompetentā iestāde atjaunina atļauju, iekļaujot tajā jaunā operatora vārdu vai nosaukumu un adresi”.

10.      [Direktīvas] 9. pantā “Emisijas kvotu valsts sadales plāns” (turpmāk tekstā – “VSP”) ir noteikts:

“1.      Par katru periodu, kas minēts 11. panta 1. un 2. punktā, katra dalībvalsts izstrādā valsts plānu, ar kuru nosaka kopējo kvotu daudzumu, ko valsts nodomājusi piešķirt uz šo periodu, un ierosināto to sadales kārtību. Plāna pamatā ir jābūt objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, arī tiem, kas minēti III pielikumā, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes. [..]

[..]

3.      Triju mēnešu laikā pēc [VSP] paziņošanas, ko dalībvalsts izdara saskaņā ar 1. punktu, Komisija var noraidīt [VSP] vai kādu tā daļu sakarā ar tā neatbilstību III pielikumā vai 10. pantā minētajiem kritērijiem. Dalībvalsts pieņem lēmumu saskaņā ar 11. panta 1. vai 2. punktu tikai tad, ja Komisija piedāvātos grozījumus ir akceptējusi. [VSP] Atteikuma gadījumā Komisija sniedz pamatojumu.”

11.      Saskaņā ar 10. pantu “uz triju gadu periodu, kas sākas 2005. gada 1. janvārī, dalībvalstis piešķir vismaz 95 % no kvotām bez maksas. Uz piecu gadu periodu, kas sākas 2008. gada 1. janvārī, dalībvalstis piešķir vismaz 90 % no kvotām bez maksas”.

12.      Direktīvas 2003/87 11. pantā ir noteikts:

“[..]

2.      Uz piecu gadu periodu, kas sākas 2008. gada 1. janvārī, un uz katru nākamo piecu gadu periodu katra dalībvalsts nolemj kopējo kvotu daudzumu, ko tā piešķirs uz šo periodu, un sāk kvotu piešķiršanas procesu katras iekārtas operatoram. Šis lēmums ir jāpieņem vismaz 12 mēnešus pirms attiecīgā perioda sākuma, pamatojoties uz [VSP], kas izstrādāts atbilstīgi 9. pantam, un saskaņā ar 10. pantu, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes.

[..]

4.      Kompetentā iestāde piešķir daļu no kopējā kvotu daudzuma katru gadu no perioda, kas minēts 1. vai 2. punktā, līdz attiecīgā gada 28. februārim.”

13.      [Direktīvas] 12. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka kvotas var pārskaitīt starp:

a)      personām Kopienā;

b)      personām Kopienā un personām trešās valstīs, kur šādas kvotas atzīst saskaņā ar 25. pantā minēto procedūru bez citiem ierobežojumiem kā tiem, kas ietverti un pieņemti saskaņā ar šo direktīvu.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina, ka, vēlākais, līdz katra gada 30. aprīlim katras iekārtas operators nodod kvotu skaitu, kurš līdzvērtīgs attiecīgās iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā, kas pārbaudīts saskaņā ar 15. pantu, un ka šīs kvotas pēc tam tiek anulētas.

[..]”

14.      [Direktīvas] 13. pants ir formulēts šādi:

“1.      Kvotas ir derīgas attiecībā uz emisiju periodu, kas minēts 11. panta 1. vai 2. punktā vai uz kuru tās ir piešķirtas.

2.      Četrus mēnešus pēc pirmā 11. panta 2. punktā minētā piecu gadu perioda sākuma kompetentā iestāde anulē kvotas, kas vairs nav derīgas un nav nodotas un anulētas saskaņā ar 12. panta 3. punktu.

Dalībvalstis var piešķirt kvotas personām uz kārtējo periodu, lai aizstātu tās kvotas, kuras ir to rīcībā un ir anulētas saskaņā ar šā punkta pirmo daļu.

[..]”

15.      Saskaņā ar 14. pantu:

“1.      Komisija [..] līdz 2003. gada 30. septembrim pieņem pamatnostādnes attiecībā uz monitoringu un ziņošanu par emisiju, kas rodas no I pielikumā uzskaitīto darbību radītajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm. [..].

2.      Dalībvalstis nodrošina to, ka attiecībā uz emisijām veic monitoringu saskaņā ar šīm pamatnostādnēm.

3.      Dalībvalstis nodrošina, ka visi iekārtas operatori saskaņā ar pamatnostādnēm pēc attiecīgā gada beigām ziņo kompetentajai iestādei par emisiju no iekārtas visa kalendārā gada laikā.”

16.      [Direktīvas] 15. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka ziņojumus, ko operatori iesniedz saskaņā ar 14. panta 3. punktu, pārbauda saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem kritērijiem un kompetentā iestāde par tiem tiek informēta.

Dalībvalstis nodrošina to, ka operators, kura ziņojums nav pārbaudīts un atzīts par apmierinošu saskaņā ar V pielikuma kritērijiem līdz katra gada 31. martam attiecībā uz iepriekšējā gada emisiju, nevar turpmāk pārskaitīt kvotas, kamēr attiecīgā operatora ziņojums nav pārbaudīts un atzīts par apmierinošu.”

17.      Saskaņā ar tās 19. pantu:

“1.      Dalībvalstis nodrošina reģistra izveidošanu un uzturēšanu, lai nodrošinātu precīzu kvotu piešķiršanas, turēšanas, pārskaitīšanas un anulēšanas uzskaiti. Dalībvalstis var uzturēt savus reģistrus konsolidētā sistēmā kopā ar vienu vai vairākām citām dalībvalstīm.

2.      Kvotas var būt jebkurai personai. Reģistram ir jābūt pieejamam sabiedrībai, un tajā jābūt atsevišķai uzskaitei par kvotām, kas ir katrai personai, kurai kvotas piešķirtas vai pārskaitītas.

[..]”

3)      Regula (EK) Nr. 2216/2004 (3)

18.      Saskaņā ar tās 34.a pantu:

“1.      Ja konta turētājs vai reģistra administrators, kas darbojas konta turētāja vārdā, netīši vai kļūdaini ir uzsācis 52., 53., 58. pantā vai 62. panta 2. punktā minēto darījumu, tas var ierosināt savam reģistra administratoram manuāli atcelt darījumu, iesniedzot rakstisku pieprasījumu [..], nosūtot to piecu darbdienu laikā pēc darījuma beigšanas vai šīs regulas stāšanās spēkā, atkarībā no tā, kurš ir pēdējais. Pieprasījumā norāda, ka darījums ir uzsākts netīši vai kļūdaini.

2.      Reģistra administrators var ziņot centrālajam administratoram par pieprasījumu un nodomu veikt manuālas izmaiņas datubāzē, lai atceltu darījumu, 30 kalendāro dienu laikā no lēmuma par darījuma atcelšanu, bet ne vēlāk kā 60 kalendāro dienu laikā pēc darījuma pabeigšanas vai šīs regulas stāšanās spēkā, atkarībā no tā, kurš ir pēdējais.

[..]

2.a Ja reģistra administrators netīši vai kļūdas dēļ sācis 46. pantā minēto sadali, kuras rezultātā ir iedalītas kvotas iekārtai, kura sadales darījuma brīdī vairs nedarbojās, kompetentā iestāde var paziņot centrālajam administratoram par pieprasījumu veikt manuālu iejaukšanos, lai 2. punktā minētajā termiņā atceltu darījumu.

[..]”

B –    Valsts tiesības

19.      Saskaņā ar Luksemburgas Konstitūcijas 16. pantu “nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un izmaksājot taisnīgu kompensāciju likumā noteiktajos gadījumos un saskaņā ar tajā noteiktajiem nosacījumiem”.

20.      Direktīva 2003/87 Luksemburgas tiesībās tika transponēta ar 2004. gada 23. decembra Likumu, ar ko izveido siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (turpmāk tekstā – “2004. gada likums”).

21.      2004. gada likuma 12. pantā ir noteikts:

“[..]

2.      Uz piecu gadu periodu, kas sākas 2008. gada 1. janvārī, un uz katru nākamo piecu gadu periodu ministrs nosaka kopējo kvotu daudzumu, kas piešķiramas uz šo periodu, un sāk kvotu piešķiršanas procesu katras iekārtas operatoram. Šos pasākumus ministrs veic vismaz 12 mēnešus pirms attiecīgā perioda sākuma, pamatojoties uz emisijas kvotu valsts sadales plānu, kas izstrādāts saskaņā ar 10. pantu.

[..]

4.      Ne vēlāk kā līdz katra šā panta 1. vai 2. punktā paredzētā perioda gada 28. februārim ministrs piešķir daļu no kopējā kvotu daudzuma.”

22.      Saskaņā ar 2004. gada likuma 13. panta 6. punktu “par pilnīgu vai daļēju iekārtas ekspluatācijas izbeigšanu nekavējoties jāpaziņo ministram. Ministrs lemj par neizmantoto kvotu pilnīgu vai daļēju atdošanu.”

23.      Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 9. pantu Luksemburga izstrādāja savu VSP periodam no 2008. līdz 2012. gadam, kas attiecīgi tika apstiprināts ar Komisijas 2006. gada 29. novembra un 2007. gada 13. jūlija lēmumiem. VSP ir paredzēts, ka iekārtas darbības izbeigšanas vai pārtraukšanas gadījumā kvotas nākamajam gadam netiek piešķirtas.

II – Fakti

24.      2008. gada 2. februārī Luksemburgas vides ministrs bez maksas piešķīra kopumā 405 365 siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotas (4) uzņēmuma ArcelorMittal Rodange et Schifflange SA (turpmāk tekstā – “ArcelorMittal”) Šiflanžā [Schifflange] esošajai metalurģijas ražotnei laikposmam no 2008. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim.

25.      2011. gada 19. oktobrī ArcelorMittal pilnsapulce nolēma pārtraukt tērauda ražošanu. Luksemburgas administrācijai šis lēmums netika paziņots.

26.      2012. gada 22. februārī ArcelorMittal saņēma kvotas, kas tam tika piešķirtas 2012. gadam.

27.      2012. gada 19. martā ArcelorMittal pilnsapulce nolēma pagarināt tērauda ražošanas pārtraukšanas periodu uz nenoteiktu laiku.

28.      2012. gada 23. aprīlī ArcelorMittal lūdza Luksemburgas administrācijai pārtraukt veikt vides kontroles, apgalvojot, ka metalurģijas ražotnes darbība ir pārtraukta uz nenoteiktu laiku.

29.      Tā kā no piešķirto kvotu saņemšanas dienas (2012. gada 22. februāris) līdz šī pieprasījuma iesniegšanas dienai (2012. gada 23. aprīlis) bija pagājusi 61 diena, valsts iestādes nevarēja iesniegt reģistra centrālajam administratoram atbilstīgu pieprasījumu atcelt minēto kvotu piešķiršanu (5).

30.      2012. gada 21. decembrī ministrs ilgtspējīgas attīstības un infrastruktūras jautājumos (turpmāk tekstā – “ministrs”) paziņoja savu lēmumu, ar kuru a) grozīja VSP 2008.–2011. gadam ar atpakaļejošu spēku un b) pieprasīja atdot 2012. gadam piešķirtās kvotas (6).

31.      Ar 2013. gada 6. jūnija lēmumu ministrs pieprasīja ArcelorMittal atdot 80 922 siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotas līdz 2013. gada 31. jūlijam.

32.      ArcelorMittal par šo lēmumu cēla prasību Tribunal Administratif (Luksemburgas administratīvā tiesa).

33.      Ar 2014. gada 17. decembra lēmumu Tribunal Administratif (administratīvā tiesa) uzdeva jautājumu Luksemburgas Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) par 2004. gada likuma 13. panta 6. punkta atbilstību Konstitūcijai, ciktāl minētajā tiesību normā esot atļauts uzdot piešķirto un neizmantoto kvotu daļēju vai pilnīgu atdošanu bez atlīdzības.

34.      Saistībā ar tiesvedību sakarā ar neatbilstību konstitūcijai Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) uzdeva Tiesai šo prejudiciālo jautājumu.

III – Uzdotais jautājums

35.      Prejudiciālais jautājums, kas tika iesniegts 2015. gada 29. jūnijā, ir formulēts šādi:

“Vai grozītā 2004. gada 23. decembra Likuma, ar ko izveido siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, 13. panta 6. punkts, ciktāl tas kompetentajam ministram atļauj pieprasīt bez atlīdzības pilnībā vai daļēji atdot atbilstoši šī paša likuma 12. panta 2. un 4. punktam piešķirtās kvotas, kas nav tikušas izmantotas, ir saderīgs ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/[87]/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, un it īpaši tajā paredzētajai kvotu tirdzniecības sistēmas struktūrai, ņemot vērā, ka šis jautājums paplašināti attiecas uz piešķirto kvotu, kuras nav tikušas izmantotas, atdošanas tiesiskumu un, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, uz to, vai šādas kvotas ir iespējams kvalificēt kā īpašumu?”

36.      Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka, lai izlemtu par to, vai 2004. gada likuma 13. panta 6. punkts ir saderīgs ar Luksemburgas Konstitūcijas 16. pantu, ir juridiski jākvalificē piešķirtās un neizmantotās kvotas, kā arī valsts likumdevēja paredzētā to atdošana, kas ļaus atrisināt to, vai kvotas kā īpašums tiek ekspropriētas šī panta izpratnē.

37.      Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka, lai sniegtu lietderīgu atbildi Tribunal Administratif (administratīvā tiesa), vispirms ir jānosaka, vai likums, kura atbilstība Konstitūcijai tiek apstrīdēta, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, proti, ar tajā transponēto Direktīvu 2003/87.

IV – Tiesvedība Tiesā un pušu apsvērumi

38.      Tiesvedībā piedalījušās un rakstveida apsvērumus iesniegušās ArcelorMittal, Luksemburgas valdība un Komisija nav lūgušas rīkot tiesas sēdi.

39.      ArcelorMittal apgalvo, ka emisijas kvotas ir uzskatāmas nevis par administratīvajām atļaujām, bet par īpašumu. Tas izriet no tā, ka saskaņā ar Direktīvu 2003/87 tās ir brīvi pārvedami un tirgojami instrumenti, turklāt tie ir identificējami un pieejami ierobežotā daudzumā. Balstoties uz šo pieņēmumu, pēc ArcelorMittal domām, emisijas kvotas kļūst to turētāja īpašums no brīža, kad tās ir piešķirtas un ierakstītas reģistrā. 2004. gada likuma 13. panta 6. punktā paredzētā atdošana radītu ekspropriācijas sekas, kas ir pretrunā Hartas 17. pantam, un būtu nesaderīga arī ar Direktīvu 2003/87, ciktāl a) vienīgais direktīvā atļautais kvotu atdošanas gadījums esot minēts tās 12. panta 3. punktā un b) neizmantoto kvotu “piespiedu” atdošana liegtu to turētājiem paturēt tās rezervē, lai vēlāk tās pārdotu.

40.      Luksemburgas valdība uzskata, ka emisijas kvotas 2012. gadam ArcelorMittal tika piešķirtas tikai tāpēc, ka šī sabiedrība nebija savlaicīgi informējusi kompetentās iestādes par to, ka darbība Šiflanžas ražotnē tika pārtraukta 2011. gada beigās. Lai arī atzīstot, ka Direktīvā 2003/87 nav atļauts pieprasīt atdot jau piešķirtās kvotas tikai tāpēc, ka to turētājs nolēmis vēlāk sašaurināt savu darbību, Luksemburgas valdība uzskata, ka šajā situācijā, kurā kvotas tika piešķirtas nepamatoti, valsts iestādes drīkst rīkoties. Direktīvai 2003/87 nav pretrunā 2004. gada likuma 13. panta 6. punkts, ja to interpretē tādējādi, ka galīgi piešķirtu un reģistrētu kvotu atdošana ir pieprasāma tad, ja par daļēju vai pilnīgu iekārtas darbības pārtraukšanu ir nolemts, pirms šādas kvotas attiecīgajam gadam ir tikušas piešķirtas.

41.      Saistībā ar jautājuma otro daļu Luksemburgas valdība uzskata, ka, lai juridiski kvalificētu emisijas kvotas Luksemburgas Konstitūcijas 16. panta vajadzībām, jāinterpretē nevis Savienības tiesības, bet gan valsts tiesības, tādējādi Tiesai neesot kompetences uz to atbildēt.

42.      Komisija piekrīt Luksemburgas valdībai, ka 2004. gada likums ir saderīgs ar Direktīvu 2003/87. Luksemburgas VSP – ko apstiprinājusi Komisija – ir noteikts, ka emisiju kvotas periodā no 2008. līdz 2012. gadam tiek piešķirtas katru gadu ar nosacījumu, ka attiecīgā iekārta darbojas. Šis noteikums ir 2004. gada likuma 13. panta 6. punkta pamatā un, pēc Komisijas domām, nav pretrunā Direktīvai 2003/87. Ja direktīvas 11. panta 4. punktā ir noteikts, ka kvotu piešķiršana ir jāveic vēlākais līdz attiecīgā perioda katra gada 28. februārim, tad tas ir tieši tāpēc, lai ņemtu vērā darbības pārtraukšanas iespējamību pēc kvotu piešķiršanas. Turklāt kvotu piešķiršanas nosacījumu ievērošana esot iemesls, kāpēc turētājam ir jāinformē kompetentā iestāde par izmaiņām attiecībā uz iekārtas būtību, darbību vai paplašināšanu.

43.      Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punktam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts var pieprasīt emisijas kvotu atdošanu tādā gadījumā kā 2004. gada likuma 13. panta 6. punktā paredzētais. Lai arī šajā direktīvas normā ir paredzēts, ka atdodamas pārbaudītajām emisijām atbilstošās kvotas, tomēr direktīvā lietotajam jēdzienam “nodošana” nav tāda pati nozīme kā valsts tiesību normā. Tādējādi, valsts normā atdošana attiecas uz neizmantotajām kvotām, savukārt direktīvas 12. panta 3. punktā minētās kvotas tiek atdotas, lai tās anulētu, un līdz ar to tās noteikti ir tikušas izmantotas.

44.      Attiecībā uz otro prejudiciālā jautājuma daļu Komisija piekrīt Luksemburgas valdībai, proti, ka Tiesas kompetencē neesot lemt par atdošanas pienākuma saderību ar Luksemburgas Konstitūcijas 16. pantu. Tomēr, neraugoties uz to, ka, pēc tās domām, 2004. gada likumā paredzētā neizmantoto kvotu atdošana neesot Savienības tiesību piemērošanas gadījums, Komisija ierosina Tiesai izmantot šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto izdevību, lai precizētu emisijas kvotu juridisko iedabu.

V –    Vērtējums

45.      Savas šaubas Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) izklāsta divos jautājumos, uz kuriem ir jāatbild atsevišķi. Pirmais jautājums attiecas uz 2004. gada likuma 13. panta 6. punkta saderību ar Direktīvu 2003/87. Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu būtu atbildams apstiprinoši, otrais jautājums attiecas uz kvotu “kvalificēšanu”.

A –    Pirmais prejudiciālais jautājums

46.      Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) vispirms jautā, vai 2004. gada likuma 13. panta 6. punkts atbilst Direktīvai 2003/87 un “it īpaši tajā paredzētajai kvotu tirdzniecības sistēmas struktūrai”.

47.      Iesniedzējtiesa tieši nenorāda, konkrēti ar kurām direktīvas tiesību normām, pēc tās domām, nebūtu saderīgs 2004. gada likuma 13. panta 6. punkts. Tomēr, tā kā ar šo tiesību normu ministram ir piešķirtas pilnvaras lemt “par neizmantoto kvotu pilnīgu vai daļēju atdošanu” gadījumā, ja iekārta, kurai tās ir tikušas piešķirtas, pilnīgi vai daļēji pārtrauc darbību, tas nozīmē, ka jautājums galvenokārt attiecas uz tām Direktīvas 2003/87 tiesību normām, kurās ir noteikta emisijas kvotu piešķiršanas, pārskaitīšanas, nodošanas un anulēšanas sistēma (direktīvas 9., 11. un 12. pants) un to derīguma nosacījumi (direktīvas 13. pants).

48.      Lai arī emisijas kvotu tirdzniecība kopumā (7) nebūs jāizvērtē, manuprāt, nav lieki īsumā izklāstīt tās izveides iemeslus un sasniedzamos mērķus. Sistēmas gars ir balstīts uz ekonomisko loģiku, kas izskaidro šo kvotu maiņas vērtību un vienlaikus ir debašu par to juridisko iedabu pamatā (8).

1)      Emisijas kvotu tirdzniecība – tirgus instruments cīņā pret piesārņojumu

49.      Īstenojot Kioto protokolu (9), Savienība un dalībvalstis ir apņēmušās laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas par 8 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Lai sasniegtu šo mērķi, 2003. gada oktobrī tika pieņemta emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, kas ir izveidota kā “cap‑and‑trade” jeb ierobežošanas un tirgošanas sistēma, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij tiek piešķirts maksimālais šo gāzu emisiju daudzums (cap) (10), lai to sadalītu starp valstī esošajām šīs gāzes emitējošajām iekārtām. Sadalījumu veic, piešķirot tā sauktās “emisijas kvotas” (11), kas Direktīvas 2003/87 3. panta a) punktā ir definētas kā atļauja “emitēt vienu tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta noteiktā periodā”.

50.      Ciktāl par emisijām, kurām nav piešķirtas emisijas kvotas, ir noteikts sods (12) un tā kā ir vēlme pakāpeniski samazināt atļauto emisiju maksimālo daudzumu (13), šis mehānisms mudina iekārtas samazināt savas piesārņojošās darbības.

51.      Kā ir atgādinājusi Tiesa, “lai gan kvotu tirdzniecības sistēmas galamērķis ir vides aizsardzība, samazinot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, šī sistēma pati par sevi nesamazina šīs emisijas, bet iedrošina un veicina viszemāko izmaksu aprēķinu, lai sasniegtu minēto emisiju samazināšanos līdz konkrētam līmenim” (14). Priekšrocības videi ir atkarīgas no “stingrības, ar kādu ir noteikts kopējais piešķiramo kvotu daudzums, kas ir kopējā ar šo sistēmu atļautā emisiju robeža” (15).

52.      Tā kā emisijas kvotu daudzums pakāpeniski samazinās, ar laiku tās vairs nebūs bezmaksas (16), tādējādi, lai segtu visas iekārtas faktiskās emisijas, ir jāizmanto savas iepriekšējos gados neizmantotās emisijas kvotas vai arī ir jāiegādājas papildu kvotas, ko piedāvā citi operatori. Te sakņojas sistēmas komerciālais (trade) aspekts, jo emisijas kvotas saskaņā ar Direktīvas 2003/87 3. panta a) punktu ir “pārskaitāmas”, kas piešķir tām ekonomisko vērtību, ņemot vērā to ierobežoto daudzumu.

53.      Emisijas kvotu ekonomiskā vērtība būtiski veicina emisiju samazināšanos (17), jo, pirmkārt, ja iekārtai izdodas tās samazināt, neizmantotās kvotas ir iespējams pārdot, otrkārt, tie, kuri sākumā dod priekšroku papildu emisijas kvotu iegādei, lai apmierinātu savas vajadzības, vēlāk var atzīt par rentablāku – ņemot vērā pakāpenisku šo kvotu sadārdzināšanos (18) ‑ ieguldīt ekoloģiski efektīvākās tehnoloģijās vai pāriet uz tādiem enerģijas avotiem, kas izdala mazāk piesārņojošu gāzu.

54.      Kā Zaļajā grāmatā par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas tiesību tirdzniecības sistēmu Eiropas Savienībā (19) atgādināja Komisija, lai arī 2000. gadā Savienības vides politikā kvotu iegāde bija maz izplatīta, tā nebija pilnīgi nezināma. Jau pastāvēja tādas daļēji pārskaitāmas kvotas kā ar Monreālas protokolu (20) noteiktās kvotas ozona slāni noārdošajām vielām un kopējā zivsaimniecības politikā (21) paredzētās kvotas, un piena (22) kvotas. Tirgū balstītu vides politikas instrumentu izmantošanas pieredze, kas tobrīd bija ļoti neliela (23) (šī iemesla dēļ Direktīvā 2003/87 paredzētā sistēma sākotnēji tika uztverta kā riskants eksperiments), izvērsās un pēc dažu gadu darbības kļuva par Savienības politikas klimata jomā “flagmani” (24).

55.      Šajā kontekstā it īpaši ir labi saprotams, cik svarīga nozīme ir kārtībai, kādā piešķir emisijas kvotas, kas jau bija kļuvušas par “naudu” iespaidīga mēroga tirgū. Šo kārtību aplūkošu kā nākamo, izklāstot apstākļus, kādos saskaņā ar Direktīvu 2003/87 ir piešķiramas kvotas, ir iespējama to pārskaitīšana un ir pienākums tās atdot vai anulēt.

2)      Emisijas kvotu sistēma Direktīvā 2003/87

56.      Emisijas kvotu piešķiršana ir jāīsteno saskaņā ar katras dalībvalsts izstrādātu plānu (VSP) katram no abiem Direktīvā 2003/87 sākotnēji paredzētajiem periodiem (2005.–2007. un 2008.–2012. gads). VSP ir noteikts kopējais kvotu daudzums, kuras dalībvalsts ir paredzējusi piešķirt attiecīgajā laikposmā, kā arī to sadales kārtība.

57.      VSP, kura pamatā ir jābūt objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem un ir jāņem vērā sabiedrības atsauksmes (9. panta 1. punkts), ir jāpaziņo Komisijai un dalībvalstīm pirms attiecīgā perioda sākuma (turpat) (25). Trīs mēnešu laikā no tā paziņošanas Komisija, norādot pamatojumu, to var noraidīt pilnībā vai kādu tā daļu sakarā ar tā neatbilstību III pielikumā vai 10. pantā minētajiem kritērijiem, kas attiecas uz bez maksas piešķiramo emisijas kvotu procentuālo daļu (9. panta 3. punkts).

58.      Pieteikumi siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas saņemšanai ir jāiesniedz dalībvalstī izveidotajai kompetentajai iestādei, un tajā ir jāsniedz apraksts par iekārtu un tās darbību, vielām, kuru izmantošana var radīt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, esošajiem emisijas avotiem no iekārtas un plānotajiem pasākumiem, lai veiktu emisijas monitoringu un ziņotu par to (Direktīvas 2003/87 5. pants).

59.      Ja kompetentā iestāde uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs spēj veikt emisijas monitoringu un par to ziņot, tā “piešķir [šādu] siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju, kas dod pilnvaru emitēt siltumnīcas efektu izraisošās gāzes no visas iekārtas vai tās daļas” (Direktīvas 2003/87 6. panta 1. punkts). Kā viena no norādēm minētajā atļaujā ir jāiekļauj “saistības četru mēnešu laikā pēc gada beigām nodot kvotas, kas līdzvērtīgas iekārtas kopējai emisijai attiecīgā kalendārā gada laikā” (Direktīvas 2003/87 6. panta 2. punkta e) apakšpunkts).

60.      Operatoram katrā ziņā ir pienākums informēt kompetento iestādi par visām izmaiņām, sakarā ar kurām var būt vajadzība šo atļauju atjaunināt, tostarp par iekārtas operatora identitātes maiņu (Direktīvas 2003/87 7. pants).

61.      Emisijas kvotas, kas ir derīgas emisiju periodā, kuram tās ir piešķirtas (Direktīvas 2003/87 13. panta 1. punkts), var pārskaitīt starp personām Savienībā un starp personām Savienībā un personām trešās valstīs, kurās tās ir atzītas (Direktīvas 2003/87 12. panta 1. punkts).

62.      Direktīvā 2003/87 ir paredzēts anulēt emisijas kvotas, a) ja to turētājs atdod kvotu skaitu, kurš līdzvērtīgs radīto emisiju daudzumam (Direktīvas 2003/87 12. panta 3. punkts) un b) ja kvotas vairs nav derīgas (jo netika izmantotas periodā, kuram tās tika piešķirtas) un nav atdotas. Pirmajā gadījumā anulēšana notiek, tās atdodot, otrajā gadījumā – četrus mēnešus pēc 2008.–2012. gada perioda sākuma vai pirms katra nākamā perioda sākuma (Direktīvas 2003/87 13. pants).

63.      Ar Direktīvu 2003/87 izveidotajā tirgū ir ārkārtīgi būtiski nodrošināt minētā tirgus dalībniekiem pilnīgu noteiktību attiecībā uz esošajām emisijas kvotām gan katrā dalībvalstī, gan attiecībās ar citām Savienības dalībvalstīm. Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 12. panta 2. punktu tās “nodrošina, ka citu dalībvalstu kompetento iestāžu piešķirtās kvotas tiek atzītas, lai varētu izpildīt operatora pienākumus” attiecībā uz izmantoto emisijas kvotu atdošanu.

64.      Tāpēc Direktīvas 2003/87 19. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt “reģistra izveidošanu un uzturēšanu, lai nodrošinātu kvotu piešķiršanas, turēšanas, pārskaitīšanas un anulēšanas precīzu uzskaiti” (26). Šajā pašā nolūkā Direktīvas 2003/87 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka Komisija “nozīmē centrālo administratoru, kurš uztur neatkarīgu darījumu žurnālu, kurā uzskaitīta kvotu piešķiršana, pārskaitīšana un anulēšana” (27).

65.      Rūpes par emisijas kvotu precīzo daudzumu uzskaiti un apstākļiem atbilst Savienības iecerei uzlabot tirgus darbību, novēršot izkropļojumus, kas izrietētu no jebkādas nedrošības attiecībā uz to derīgumu un spēkā esamību, ņemot vērā, ka tās ir maiņas vienība šajā tirgū. Turklāt svarīgāks par tīri ekonomisku vai komerciālu interesi saglabāt to uzticamību un maksātspēju ir šī tirgus mērķis, proti, būt piesārņojuma apkarošanas rīkam. Šī iemesla dēļ atbilstība starp faktiskajām emisijām un emisijām, kas ir atļautas ar piešķirtajām emisijas kvotām, ir absolūta prioritāte sistēmā kopumā.

3)      Luksemburgas tiesiskā regulējuma normas un to saderība ar Direktīvu 2003/87

66.      Direktīva 2003/87 Luksemburgas tiesībās ir transponēta ar 2004. gada likumu. Šajā lietā nozīme ir tam, ka ar šī likuma 12. panta 2. punktu ministram tika piešķirtas pilnvaras noteikt 2008.–2012. gada periodam piešķiramo emisijas kvotu kopējo apjomu un aizsākt to piešķiršanas procesu. Saskaņā ar VSP abi šie pasākumi bija jāpaveic vismaz divpadsmit mēnešus pirms minētā perioda sākuma (28).

67.      Attiecībā uz emisijas kvotu piešķiršanu katram piecu gadu perioda gadam 2004. gada likuma 12. panta 4. punktā bija noteikts – atkal saskaņā ar Direktīvas 2003/87 11. panta 4. punkta noteikumiem –, ka daļa no kopējā kvotu daudzuma bija jāpiešķir līdz attiecīgā gada 28. februārim.

68.      Pildot Direktīvā 2003/87 un 2004. gada likumā noteikto, Luksemburga savlaicīgi izstrādāja savu VSP 2008.–2012. gadam, kuram saņēma obligāto Komisijas apstiprinājumu. Šajā VSP ir paredzēts, ka iekārtas ekspluatācijas izbeigšanas vai pārtraukšanas gadījumā kvotas nākamajam gadam netiek piešķirtas.

69.      Kā noteikts 2004. gada likuma 13. panta 6. punktā, par pilnīgu vai daļēju iekārtas ekspluatācijas izbeigšanu nekavējoties ir jāpaziņo ministram. Arī šī prasība atbilst Direktīvas 2003/87 7. pantam, saskaņā ar kuru kompetentā iestāde ir jāinformē par izmaiņām, kuru dēļ var būt vajadzība atjaunināt emisijas atļauju.

70.      Manuprāt, pagaidām valsts tiesību akti pilnībā atbilst Direktīvai 2003/87. Konkrēti ar to ir saderīgi, ka gadījumā – kā tas norādīts VSP –, ja iekārta beidz vai aptur savu darbību, emisijas kvotas nākamajam gadam tai netiek piešķirtas. Saskaņā ar manu viedokli, kas arī atbilst Komisijas viedoklim, dalībvalstis ievēro Direktīvu 2003/87, ja tās nosaka, ka šādu kvotu piešķiršanas priekšnoteikums ir prasība, ka iekārtai, kurai tās ir piešķiramas, ir jādarbojas. Turklāt ir jāuzskata, ka šāda veida prasība ir netieši paredzēta Direktīvā 2003/87. Ja sistēmas misija ir nodrošināt atbilstību starp atļautajām emisijām un faktiskajām emisijām, šo pirmo apjoms ir aprēķināms, ņemot vērā šo otro aplēses, kas savukārt izsecināmas no tā, cik daudzas iekārtas prezumējami darbojas gadā, kuram ir jāpiešķir kvotas.

71.      Tomēr Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) norādītās hipotētiskās nesaderības starp Luksemburgas tiesību aktiem un Direktīvu 2003/87 pamatā ir valsts likumdevēja rastais risinājums gadījumā, kad neizmantotas emisijas kvotas paliek pēc tam, kad jau ir paziņots par iekārtas ekspluatācijas pilnīgu vai daļēju izbeigšanu. Šāda situācija abstrakti ir aplūkota 2004. gada likuma 13. panta 6. punktā un konkrēti – pamatlietā.

72.      Tāpēc nav jāpārbauda, vai ar Direktīvu 2003/87 ir saderīga valsts likumdevēja noteiktā prasība, ka iekārtām, kurām ir piešķiramas emisijas kvotas, ir jādarbojas. Kā jau teicu, manuprāt, šis nosacījums ir ne tikai neapstrīdams no direktīvas viedokļa, ja ne pat noteikts tajā netieši. Jautājums drīzāk ir par to, vai kompetentā administrācija var prasīt iekārtai, kuras darbības izbeigšana tiek konstatēta vēlāk, atdot tai agrāk piešķirtās emisijas kvotas kā neizmantotās kvotas.

73.      Tomēr šajā gadījumā runa ir nevis par pieteikuma piešķirt emisijas kvotas noraidīšanu tāpēc, ka tas attiecas uz iekārtām, kas nedarbojas, bet gan par kādai tērauda ražotnei faktiski piešķirtajām kvotām, kuras tai nebūtu bijis jāpiešķir, jo tā nedarbojas. Izsakoties vēl konkrētāk, nepamatota piešķiršana ir notikusi kļūdas dēļ attiecībā uz ArcelorMittal piederošas tērauda ražotnes situāciju, kurā vainojama pati šī sabiedrība, jo neizpildīja savu pienākumu paziņot kompetentajai iestādei par savas ražošanas darbības izbeigšanu.

74.      Par šādu iespējamību kā šeit aplūkotā 2004. gada likuma 13. panta 6. punktā ir noteikts, ka “ministrs lemj par neizmantoto kvotu pilnīgu vai daļēju atdošanu”. Tātad problēma noreducējas līdz tam, ka jānoskaidro, ar kādiem nosacījumiem ministrs drīkst lemt par šo kvotu atdošanu un, konkrētāk, vai pieņemtais lēmums (ministrs nolēma pieprasīt ArcelorMittal atdot neizmantotās emisijas kvotas, jo to piešķiršanu centrālās sistēmas administratora pārvaldītajā reģistrā ratione temporis vairs nebija iespējams anulēt) bija saderīgs ar Direktīvu 2003/87.

75.      Uzskatu, ka ar ministra lēmumu, kas pieņemts, pildot 2004. gada likumā noteikto, Direktīva 2003/87 nav pārkāpta. Kad uzņēmums ArcelorMittal 2011. gada 19. oktobrī pārtrauca Šiflanžas tērauda ražotnes darbību, saskaņā ar Direktīvas 2003/87 7. pantu un 2004. gada likuma 13. panta 6. punktu tam bija pienākums par šo apstākli informēt kompetento iestādi. Ja tas būtu to izdarījis, emisijas kvotas (kas ir piešķiramas šai iekārtai) 2012. gadam saskaņā ar VSP tam netiktu piešķirtas. Tomēr tās tam tika piešķirtas 2012. gada 22. februārī, jo kompetentā iestāde par darbības izbeigšanu nezināja līdz brīdim, kad ArcelorMittal 2012. gada 23. aprīlī lūdza apturēt vides kontroles, jo tērauda ražotne nedarbojās.

76.      Ja par šo darbības izbeigšanu būtu bijis paziņots savlaicīgi, kompetentā iestāde būtu varējusi nepieļaut kļūdu un nepiešķirt kvotas, kas bija acīmredzami nepamatotas. Turklāt, ja arī pēc šādas kļūdīšanās tai būtu bijis paziņots par darbības izbeigšanu sešdesmit kalendāro dienu laikā, tā būtu varējusi lūgt centrālajam administratoram atcelt “darījumu” (29), jo šāda kārtība šādos gadījumos ir noteikta Regulas Nr. 2216/2004 34.a panta 2.a punktā.

77.      Nesaskatu 2004. gada likuma 13. panta 6. punkta nesaderību ar Direktīvu 2003/87, ja ministrs gadījumā, ja par iekārtas ekspluatācijas pārtraukšanu viņam tiek paziņots ar novēlošanos, prasa centrālajam administratoram atcelt “darījumu”, saskaņā ar kuru tika piešķirtas emisijas kvotas. Kas notiek, ja šī atcelšana vairs nav iespējama, jo ir beigušies tiesiskajā regulējumā par reģistru noteiktie termiņi? No jauna piekrītu Komisijai, ka šajos apstākļos ministrs drīkst pieprasīt kļūdaini piešķirto kvotu atdošanu.

78.      Acīmredzami, ka Direktīvā 2003/87 tikai ir paredzēta izmantoto emisijas kvotu “nodošana” (direktīvas 6. panta 2. punkta e) apakšpunkts un 12. panta 3. punkts). Iecerētā sistēma principā nešķiet esam saderīga ar to, ka piešķirto kvotu kopējais daudzums vai katrai iekārtai piešķirto kvotu daudzums tiktu grozīti a aposteriori (30). Tomēr šajā lietā aplūkotā situācija attiecas uz tādu emisijas kvotu atdošanu, kuras nekad nebūtu bijis jāpiešķir, jo nebija izpildīti VSP nosacījumi saistībā ar Direktīvu 2003/87. Tāpēc runa nav par vienkāršu pārrēķināšanu, lai tikai labotu kļūdu aprēķinā, nosakot emisijas kvotu daudzumu (šo gadījumu Komisija min savā paziņojumā COM(2006) 725, galīgā redakcija) (31), bet gan par noteikumu attiecībā uz sistēmas darbību ievērošanu, lai novērstu emisijas kvotu tirgus izkropļojumus un netieši sasniegtu vides aizsardzības mērķi, kura īstenošanai šis tirgus ir izveidots.

79.      Īsumā sakot, uzskatu, ka Direktīvai 2003/87 nav pretrunā 2004. gada likums, ciktāl iekārtas operatoram ar to ir uzlikts pienākums atdot tam nepamatoti piešķirtās emisijas kvotas, jo viņš savlaicīgi nebija izpildījis savu pienākumu paziņot kompetentajai iestādei par ražotnes darbības izbeigšanu. Atdošanas kārtība ir tiesiska, ja, no termiņa viedokļa raugoties, vairs nebūtu bijis iespējams lūgt centrālajam administratoram anulēt piešķirtās kvotas, jo beidzies tiesiskajā regulējumā par darījumu reģistrāciju noteiktais termiņš – un tas ir jānosaka iesniedzējtiesai.

B –    Otrais prejudiciālais jautājums

1)      Ievada apsvērumi par tā pieņemamību

80.      Iesniedzējtiesas uzdotais otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz emisijas kvotu juridisko iedabu jeb kvalificēšanu. Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) tas īpaši interesē tāpēc, ka no atbildes varētu būt atkarīgs tas, ka kvotu atdošanas kārtība saskaņā ar Luksemburgas tiesībām būtu jāatzīst par piespiedu ekspropriāciju.

81.      Gan Komisija, gan Luksemburgas valdība apgalvo, ka šis otrais jautājums neesot pieņemams. Komisija uzskata, ka atdošanas pienākums izriet no noteikuma, ko Luksemburga noteikusi, īstenojot pilnvaras apstiprināt savu VSP, nevis ir pienākums, kas uzlikts Savienības tiesībās, un tāpēc tas nav šo tiesību piemērošanas gadījums.

82.      Tāpat arī Luksemburgas valdība norāda, ka jautājums attiecas nevis uz Direktīvas 2003/87, bet gan valsts tiesību interpretāciju, konkrēti, tas esot valsts (konstitucionālo) tiesību jautājums, kas uzdots Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) un par ko spriest ir tikai tās piekritībā. Tās skatījumā, Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) ir jāpārbauda tikai Luksemburgas likumu saderība ar valsts Konstitūciju, tāpēc tai nav iespējas pārbaudīt arī jautājumu par to saderību nedz ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, nedz ar Hartu, jo šis jautājums ir tikai vispārējās jurisdikcijas tiesu piekritībā.

83.      Komisija atzīst, ka, lai arī attiecībā uz uzdotā jautājuma priekšmetu nav piemērojamas Savienības tiesības, Tiesa varētu paskaidrot, kādas ir emisijas kvotu iezīmes šo tiesību jomā, “lai ļautu iesniedzējtiesai izdarīt savus secinājumus” (32). Savukārt Luksemburgas valdība kategoriski iebilst pret Tiesas kompetenci lemt par otro jautājumu, tāpēc tā pat nav formulējusi apsvērumus par to.

84.      Luksemburgas valdības iebilduma pamatā ir (iespējamā) Tiesas kompetences neesamība, jo jautājuma priekšmets neesot saistīts ar Savienības tiesībām. Taču tas (atkal, iespējami) vispirms ir saistīts ar to, ka Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) kompetencē neesot atrisināt strīdu, kas pārsniedz tās jurisdikcijas robežas.

2)      Par iesniedzējtiesas kompetenci uzdot šo jautājumu

85.      Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu izriet no tā, ka tā neapstrīdami ir tiesa. Ņemot vērā šo premisu un Luksemburgas valdības nostāju, Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) ir uzskatījusi par vajadzīgu vērsties Tiesā, uzskatot, ka, lai spriestu par 2004. gada likuma 13. panta 6. punkta saderību ar Konstitūcijas 16. pantu – proti, spriestu par neapšaubāmi konstitucionālu jautājumu –, sākumā ir jānoskaidro emisijas kvotu juridiskā iedaba saskaņā ar Savienības tiesībām.

86.      Manuprāt, tad, kad Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) apgalvo, ka, lai noteiktu valsts tiesību normas (šajā gadījumā Luksemburgas Konstitūcijas 16. panta, uzskatot to par kritēriju 2004. gada likuma spēkā esamībai) tvērumu, ir jāatrisina jautājums, vai saskaņā ar Savienības tiesībām emisijas kvotas ir uzskatāmas par “īpašumu”, tā var – un tai vajag atbilstoši LESD 267. pantam – iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Jautājums par to, vai ir jāizmanto Konstitūcijā neiekļauti tiesiskā regulējuma noteikumi, ir valsts tiesību jautājums, kura risināšanā Tiesa nevar iesaistīties. Tai ir tikai jāpārbauda, vai iesniedzējtiesa ir tiesa, un jāsniedz atbilde uz tās jautājumiem, balstoties uz principu, ka valsts tiesai – kura izskata strīdu a quo un kurai ir jāuzņemas atbildība par tā atrisināšanu –, ņemot vērā konkrētos apstākļus, ir jāizvērtē, vai ir nepieciešamība iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (33).

3)      Par Tiesas kompetenci

87.      Kā zināms, ar iepriekš minēto nepietiek, lai Tiesai būtu jāatbild uz uzdoto jautājumu. Turklāt jautājumam ir obligāti jāattiecas uz tādas Savienības tiesību normas interpretāciju, no kuras ir atkarīgs pamatlietas strīda atrisinājums (34).

88.      Gan Luksemburgas valdība, gan Komisija vienprātīgi uzskata, ka izskatāmajā lietā šis nosacījums nav izpildīts, taču es šim vērtējumam nepiekrītu.

89.      Kā esmu norādījis, ierosinot atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, Direktīvā 2003/87 paredzētajās tiesību normās par emisijas kvotām tādā lietā kā aplūkojamā tiek paredzēta kļūdas dēļ piešķirto kvotu atdošana.

90.      Tomēr jautājums par emisijas kvotu juridisko iedabu Savienības tiesībās patiešām nav nepārprotami atrisināts, un, ievērojot subsidiaritātes principu, tā patiešām ir jānosaka dalībvalstīm. Rastie risinājumi ir ļoti neviendabīgi: to raksturojums sniedzas no administratīvām atļaujām (piešķirtās kvotas, licences, atļaujas, koncesijas) līdz pat iegūstamam īpašumam (valdījuma, lietojuma vai citu netipisku iura in re tiesību ceļā) vai vienkāršiem finanšu instrumentiem, bet gandrīz visos gadījumos ar ne mazums ierunu un piesardzības pasākumu (35).

91.      Tomēr, lai tās juridiski kvalificētu (kā īpašumu, administratīvās atļaujas vai arī finanšu instrumentus), vispirms ir jānoskaidro, vai tās ir pienācīgi izveidotas kā šīs “emisijas kvotas” saskaņā ar Direktīvu 2003/87.

92.      Tātad, neatkarīgi no attiecīgajos valstu tiesību aktos emisijas kvotām piedēvētās juridiskās iedabas, tās var tikt piešķirtas jeb sadalītas tikai saskaņā ar Savienības tiesību normām. Kā jau teikts, valsts tiesās šajā lietā ir uzdots jautājums par prasību atdot emisijas kvotas, konstatējot, ka tās ir tikušas piešķirtas nepamatoti. Tā kā par atdošanas pienācīgumu ir spriežams, atsaucoties uz Direktīvu 2003/87, šajā lietā ir piemērojamas Savienības tiesības un tādējādi tas ietilpst Tiesas kompetences jomā.

93.      Citiem vārdiem sakot, pirms tiek noteikts, vai Luksemburgas tiesību sistēmā emisijas kvotas ir īpašums vai administratīvās atļaujas – kas jāizspriež valsts tiesai, piemērojot valsts tiesību normas –, ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā pastāv pats juridiski kvalificējamais objekts. Šī pārbaude jāveic atbilstoši Savienības tiesībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa.

4)      Par lietas būtību

94.      Emisijas kvotu radīšana, no vienas puses, un to atzīšana par īpašumu vai administratīvām atļaujām, no otras puses, ir divi atšķirīgi procesi, kuriem katram ir piemērojams cits tiesiskais regulējums, proti, pirmajā gadījumā Savienības tiesības un otrajā gadījumā valsts tiesības.

95.      Ja kādā dalībvalstī emisijas kvotas tiek uzskatītas par īpašumu, kas var piederēt subjektiem (uz īpašumtiesību vai ar tām saistītu tiesību pamata), tādā gadījumā, ja valsts varas iestādes to atsavinātu, tā, iespējams, varētu būt ekspropriācija, ja tā to nospriestu attiecīgās tiesas. Savukārt, ja tās tiktu uzskatītas tikai par administratīvām atļaujām vai licencēm, tās noteikti būtu atsaucamas atšķirīgā kārtībā, kas arī ir paredzēta valsts tiesībās, kā tās interpretē dalībvalsts tiesas.

96.      Strīds, kuru izskata Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa), attiecas uz emisijas kvotu rašanos saistībā ar Direktīvu 2003/87. Tāpēc tas attiecas uz brīdi pirms šo kvotu juridiskās kvalifikācijas pēc to radīšanas. Šajā posmā, stingri ņemot, vēl nevar runāt nedz par īpašumu, nedz arī derīgu administratīvo atļauju, tādējādi nepamatoti piešķirto emisijas kvotu atdošana nevar tikt uzskatīta nedz par ekspropriāciju, nedz par administratīvā akta prettiesisku atcelšanu. Tas ir vienkārši tāpēc, ka atbilstošajās Savienības tiesību normās – sistēmā, kurā ir jāmeklē atbilde saistībā ar šādu atdošanu – emisijas kvota ir nevis obligāti īpašums vai atļauja, bet gan tikai priekšnosacījums kaut kam, kas vēlāk katrā dalībvalstī var būt vai nu viens, vai otrs (vai arī vēl kas cits).

97.      Neizmantotas emisijas kvotas atdošana, pamatojoties uz to, ka tā piešķirta tādas kļūdas dēļ, kas radusies turētāja vainas dēļ un kas nebija labojama, veicot anulēšanu reģistrā, (proti, pamatlietā aplūkotā atdošana) izriet no Direktīvas 2003/87. Tādējādi tiek nodrošināta Savienības izveidotās emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, kas ir tās vides aizsardzības politikas galvenais instruments, pareiza darbība. Tāpēc uzskatu, ka Hartas 17. pants tai nav piemērojams, jo šajos apstākļos atdošana nenozīmē īpašniekam jau piederoša īpašuma ekspropriāciju, bet gan akta par emisijas kvotu piešķiršanu atcelšanu, pamatojoties uz to, ka netika izpildītas Direktīvā 2003/87 šai piešķiršanai paredzētās prasības.

98.      Tāpēc uz otro prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka emisijas kvotas, kas piešķirtas, pārkāpjot Direktīvu 2003/87, nevar tikt kvalificētas kā to turētāju īpašums, lai piemērotu Hartas 17. pantā atzītās garantijas saistībā ar pamattiesībām uz īpašumu.

VI – Secinājumi

99.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Luksemburgas Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvai 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā piemērojamais, ar kuru ir noteikts pienākums atdot emisijas kvotas, kas piešķirtas iekārtas operatora izraisītas kļūdas dēļ, ja vairs nebija iespējams lūgt reģistra centrālajam administratoram anulēt šo piešķiršanu, kas gan ir jākonstatē valsts tiesai;

2)      emisijas kvotas, kas piešķirtas, ja nav izpildīti Direktīvā 2003/87 paredzētie nosacījumi, nevar tikt kvalificētas kā to turētāju īpašums, lai piemērotu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantā atzītās garantijas saistībā ar pamattiesībām uz īpašumu.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.). Pamatlieta attiecas uz emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas otro posmu, tādējādi tai ir piemērojama Direktīva 2003/87, pirms tā tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK (OV 2009, L 140, 63. lpp.).


3 – Komisijas 2004. gada 21. decembra Regula par standartizētu un drošu reģistru sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 280/2004/EK (OV 2004, L 386, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Komisijas 2007. gada 31. jūlija Regulu (EK) Nr. 916/2007 (OV 2007, L 200, 5. lpp.) un ar Komisijas 2010. gada 7. oktobra Regulu (ES) Nr. 920/2010 (OV 2011, L 270, 1. lpp.).


4 – Jēdzienu “kvotas” lieto Luksemburgas administrācija un tiesas. Skat. 11. zemsvītras piezīmi.


5 – Saskaņā ar Regulas Nr. 2216/2004 34.a panta 2. punktu, kas tika ieviests ar Regulu Nr. 916/2007, attiecīgais pieprasījums bija jāiesniedz “ne vēlāk kā 60 kalendāro dienu laikā pēc darījuma pabeigšanas”.


6 – Konts, kurā ArcelorMittal bija jānodod kvotas, bija nevis kvotu pārskaitīšanai to anulēšanas gadījumā paredzētais konts, bet gan kāds cits uz administrācijas vārda atvērts konts.


7 – Vispārēju pārskatu par šo jautājumu skat. Pâques, M., “La directive 2003/87/CE et le système d’échange de quotas d’émission de gaz à effet de serre dans la Communauté européenne”, Revue trimestrielle de droit européen 40 (2), 2004, 249.–282. lpp.


8 –      Dažādu doktrīnas nostāju atjauninātu izklāstu skat. Rotoullié, J.C., L’utilisation de la technique de marché en droit de l’environnement. L’exemple du système européen d’échange des quotas d’émission de gaz à effet de serre, Thèse de doctorat, Université Panthéon Assas, 2015, 136.–153. lpp.


9 – Apstiprināts ar Padomes 2002. gada 25. aprīļa Lēmumu 2002/358/EK par ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotā Kioto protokola apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā un no tā izrietošo saistību kopīgu izpildi (OV 2002, L 130, 1. lpp.). Par Kioto protokola sagatavošanu un sarunu procesu, kā arī par tā mehānismu skat. Freestone, D., “The International Climate Change Legal and Institutional Framework: An Overview”, no: Freestone, D. un Streck, C., Legal Aspects of Carbon Trading, Ņujorka: Oxford University Press, 2009, 3.–32. lpp.


10 – Direktīvas 2003/87 II pielikumā ir minētas šādu veidu gāzes: oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4), slāpekļa oksīds (N2O), fluorogļūdeņraži (HFC), perfluorogļūdeņraži (PFC) un sēra heksafluorīds (SF6). Sistēma attiecas uz elektrostaciju, plaša energoietilpīgu rūpniecības nozaru loka un komerciālo aviokompāniju emisijām (Eiropas Komisija, The EU Emissions Trading System (EU ETS), 2013. gada oktobris, http://ec.europa.eu/clima/publications/docs/factsheet_ets_en.pdf.


11 – Lai arī nav gluži skaidrs, vai runa ir par cēloni vai sekām, ir skaidrs, ka valsts risinājumu neviendabīgums attiecībā uz emisijas kvotu juridisko iedabu ir skaidrojams ar to, cik daudzveidīgi šīs kvotas ir apzīmētas dažādās Direktīvas 2003/87 valodu redakcijās. Ja, piemēram, spāņu un holandiešu valodā attiecīgi ir lietotas vārdkopas “derechos de emisión” un “emissierecht”, tad itāļu un franču valodas redakcijās runa ir par “quotta di emissioni” un “quota”, angļu valodas redakcijā priekšroka ir dota terminam “allowance”, vācu valodas redakcijā “Zertifikat”, un visbeidzot portugāļu valodas redakcijā ir lietota vārdkopa “licença de emissão”.


12 – Direktīvas 2003/87 16. panta 3. punktā par emisiju apjoma pārsniegšanu ir noteikts naudas sods EUR 100 apmērā par katru tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta, ko emitē iekārta, par kuru operators nav nodevis kvotas.


13 – No 2013. gada elektrostaciju un citu iekārtu emisiju kopējais apjoms samazinās par 1,74 % gadā (Direktīvas 2003/87, redakcijā, kas grozīta ar Direktīvu 2009/29, 9. pants), un tas nozīmē, ka 2020. gadā šādu emisiju kopapjomam būtu jāsamazinās par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Šajā ziņā skat. neseno spriedumu, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c. (C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14, C‑391/11 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311), 81. punkts. Aeronavigācijas jomā tiek piemēroti atšķirīgi lielumi.


14 – Spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor AtlantiqueetLorraine u.c. (C‑127/07, EU:C:2008:728), 31. punkts.


15 – Minēts iepriekš.


16 – Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10. pantu uz triju gadu periodu, kas sākās 2005. gada 1. janvārī, dalībvalstīm bija jāpiešķir vismaz 95 % no emisijas kvotām bez maksas un laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam šī procentuālā daļa bija jāsamazina līdz 90 %. Laikposmā, kas ir sācies 2013. gadā, galvenā piešķiršanas metode ir izsole. Kopsavilkuma pārskatam par dažādiem šīs sistēmas posmiem šajā konkrētajā jautājumā skat. Eiropas Komisija, The EU Emissions Trading System (EU ETS), minēts iepriekš, 3.–4. lpp. Jānorāda, ka Tiesa katrā ziņā ir uzskatījusi, ka “Direktīvas 2003/87 10. pantā paredzētās emisijas kvotu bezmaksas piešķiršanas mērķis bija nevis piešķirt subsīdijas attiecīgajiem ražotājiem, bet gan samazināt Eiropas Savienības tūlītēji un vienpusēji ieviestā emisijas kvotu tirgus radīto ekonomisko ietekmi, izvairoties no dažu ražošanas sektoru, uz kuriem attiecas šī direktīva, konkurētspējas zuduma” (spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Iberdrola u.c., C‑566/11, C‑567/11, C‑580/11, C‑591/11, C‑620/11 un C‑640/11, EU:C:2013:660, 39. punkts). Tā kā konkurences spiediens nebija pietiekams, “lai ierobežotu emisijas kvotu vērtības ieskaitīšanu elektroenerģijas cenā”, elektroenerģijas ražotāji guva virspeļņu, kuru bija vēlme novērst, nosakot no 2013. gada emisijas kvotu piešķiršanu, pilnībā izmantojot izsoļu mehānismu (spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Iberdrola u.c., C‑566/11, C‑567/11, C‑580/11, C‑591/11, C‑620/11 un C‑640/11, EU:C:2013:660, 40. punkts).


17 – Kā Tiesa ir apgalvojusi lietā Arcelor Atlantique et Lorraine u.c. (spriedums, 2008. gada 16. decembris, C‑127/07, EU:C:2008:728), 32. punkts, sistēmas ekonomiskā loģika ir darīt iespējamu, ka samazinājums tiktu sasniegts ar zemākām izmaksām: “It īpaši atļaujot pārdot piešķirtās kvotas, šīs sistēmas mērķis ir mudināt visus minētās sistēmas dalībniekus izdalīt mazāku siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu nekā tiem sākotnēji piešķirtās kvotas, lai pārpalikumu nodotu citam dalībniekam, kas radījis lielāku emisiju daudzumu, nekā tam atļauts ar piešķirtajām kvotām.” Tāpat nospriests spriedumā, 2016. gada 7. aprīlis, Holcim (Rumānija)/Komisija (C‑556/14 P, EU:C:2016:207), 65. punkts.


18 – Desmit gadus pēc emisijas kvotu tirdzniecības stāšanās spēkā polemika par tās efektivitāti nav beigusies – to veicina šo kvotu zemās cenas kopš 2008. gada. Domstarpību kopsavilkumu skat. Schrödinger’s emissions trading system. Europe’s carbon‑trading system is better than thought, and could be better still, kas rodams http://www.economist.com/node/21683960.


19 – COM(2000) 87, galīgā redakcija, 3. punkta beigas.


20 – Tiesiskais regulējums tolaik ietvēra Padomes 1991. gada 4. marta Regulu (EEK) Nr. 594/91 par vielām, kas noārda ozona slāni (OV 1991, L 67, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1992. gada 30. decembra Regulu (EEK) Nr. 3952/92 (OV 1992, L 405, 41. lpp.), un Padomes 1994. gada 15. decembra Regulu (EEK) Nr. 3093/94 par vielām, kas noārda ozona slāni (OV 1994, L 333, 1. lpp.)


21 – Atbilstošās pamata tiesību normas tolaik bija Padomes 1992. gada 20. decembra Regula (EEK) Nr. 3760/92, ar ko izveido Kopienas zivsaimniecības un akvakultūras sistēmu (OV 1992, L 389, 1. lpp.).


22 – Toreizējā tiesiskā regulējuma galvenās sastāvdaļas bija Padomes 1984. gada 31. marta Regula (EEK) Nr. 856/84, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 804/68 par piena un piena produktu tirgus kopīgo organizāciju (OV 1984, L 90, 10. lpp.), Padomes 1992. gada 28. decembra Regula (EEK) Nr. 3950/92, ar kuru ievieš papildmaksājumus pienam un piena produktiem (OV 1992, L 405, 1. lpp.), un Komisijas 1993. gada 9. marta Regula (EEK) Nr. 536/93, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus papildmaksājuma piemērošanai pienam un piena produktiem (OV 1993, L 57, 12. lpp.).


23 – Tā aprobežojās tikai ar 1990. gada US Clean Air Act un 1994. gada Californian Regional Clean Act Incentives Market.


24 – Šis apzīmējums aizgūts no Pohlmann, M., “The European Union Emissions Trading Scheme”, no: Freestone, D. un Streck, C., Legal Aspects of Carbon Trading, citēts iepriekš, 339. lpp.


25 – Vēlākais līdz 2004. gada 31. martam periodam no 2005. līdz 2007. gadam un vismaz astoņpadsmit mēnešus pirms 2008.–2012. gada perioda un nākamo periodu sākuma.


26 – Mans izcēlums.


27 – Vispārēji par šo reģistra sistēmu skat. Molina Hernández, C., “El registro de derechos de emisión de los gases de efecto invernadero de la Unión Europea”, no: Revista de Derecho Comunitario Europeo, Nr. 56, 2016, 157.–197. lpp.


28 – Tādējādi 2004. gada likums atbilda Direktīvas 2003/87 11. panta 2. punktam.


29 – Saskaņā ar regulas 2. panta v) punktu darījums nozīmē “atļauju piešķiršanu, pārnesi, iegūšanu, norakstīšanu, anulēšanu un aizvietošanu, kā arī ESV, SES, NDV un SMV izdošanu, anulēšanu, iegūšanu un norakstīšanu, kā arī ESV, SES un NDV pārnesi uz nākamo periodu”.


30 – Komisijas paziņojuma Padomei un Eiropas Parlamentam par [VSP] novērtēšanu siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu sadalei ES emisiju tirdzniecības sistēmas otrajā periodā (COM(2006) 725, galīgā redakcija) 2. panta 2.1. punktā ir paskaidrots, ka “šādas retrospektīvas korekcijas ir pretrunā būtiskajai koncepcijai par sistēmu “ierobežot un tirgot”, kā paredzēts direktīvā” un “nav administratīvas vajadzības vai cita pamatojuma, lai veiktu retrospektīvas korekcijas”, jo dalībvalstīm “jāizmanto vislabākie pieejamie dati, kad tās pirms tirdzniecības perioda pieņem lēmumus par kvotām”.


31 – Kā viens no gadījumiem, kurā, neraugoties uz visu, ir atļauts a posteriori pieņemt lēmumu par iekārtas slēgšanu attiecīgajā periodā, ja “vairs nav operatora, kam piešķirt kvotas” (turpat).


32 – Komisijas rakstveida apsvērumu 49. punkts.


33 – Šajā ziņā kā vienu no daudziem skat. spriedumu, 2007. gada 26. jūnijs, Ordre des barreux francophones et germanophone u.c. (C‑305/05, EU:C:2007:383), 18. punkts.


34 – Skat., piemēram, spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Cicala (C‑482/10, EU:C:2011:868), 16.–19. punkts.


35 – Par šo jautājumu skat. La régulation des marchés du CO2, Rapport de la mission confiée à Michel Prada, 2010, 60.–61. lpp., pieejams: http://www.ladocumentationfrancaise.fr/rapports‑publics/104000201/.