Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) spriedumu apvienotajās lietās T-353/14 un T-17/15 Itālija/Komisija 2016. gada 25. novembrī iesniedza Eiropas Komisija

(lieta C-621/16 P)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji – L. Pignataro-Nolin un G. Gattinara)

Pārējie lietas dalībnieki: Itālijas Republika un Lietuvas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

ja Tiesa uzskatītu, ka tiesvedības stadija to ļauj, noraidīt pirmajā instancē celto prasību kā nepamatotu;

piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībā pirmajā instancē;

piespriest Lietuvas Republikai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza četrus pamatus: 1) kļūda tiesību piemērošanā, interpretējot konkursus reglamentējošo “Vispārīgo noteikumu” juridisko raksturu, un kļūda tiesību piemērošanā, interpretējot Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) III pielikuma 7. panta 1. punktu, kas tādējādi ir izraisījusi kļūdainu pamatojumu; 2) kļūda tiesību piemērošanā un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, interpretējot Civildienesta noteikumu 1.d pantu; 3) kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot (turklāt pretrunīgi) Civildienesta noteikumu 28.f pantu un interpretējot kritērijus saistībā ar Vispārējās tiesas veicamo pārbaudi; 4) kļūda tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 1/58 (OV 17, 6.10.1958., 385. lpp.) 2. pantu.

1.    Pirmais pamats sastāv no četrām daļām. Pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot konkursus reglamentējošo “Vispārīgo noteikumu” (OV 2014, C 60 A/1) juridisko raksturu, jo, Komisijas ieskatā, šajos noteikumos ir paredzēti jauni un īpaši pienākumi attiecībā uz konkursa procedūras norisi, kas ar apstrīdētajiem paziņojumiem par konkursu nav tikuši grozīti. Pirmā pamata otrajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. panta 1. punktu tādējādi, ka EPSO neesot reglamentējošu pilnvaru, kas ļautu tam noteikt vispārīgus un abstraktus noteikumus attiecībā uz tā organizēto konkursu lingvistisko režīmu. Komisija apgalvo, ka EPSO ir šādas pilnvaras. Šajā ziņā Komisija norāda arī uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 57. punkta beigu daļā Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunās, uzskatot, ka EPSO tomēr ir brīvība izvērtēt konkrēto iestāžu vajadzības, tostarp lingvistiskās, dažādo konkursu organizēšanā. Pirmā pamata trešajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka noteikumi ir tikai akti, kuros ir paredzēts noteikt kritērijus saistībā ar otrās valodas izvēli EPSO organizētajās konkursu procedūrās, jo šajos noteikumos tieši pretēji saistošā veidā ir noteikti šo izvēli pamatojošie kritēriji. Visbeidzot pirmā pamata ceturtajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi apstrīdēto paziņojumu raksturu un saturu tādējādi, ka saistībā ar lingvistisko režīmu paziņojumi esot jaunu un īpašu pienākumu avots, tā izraisot arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar Komisijas izvirzītās iebildes par nepieņemamību noraidīšanu; šajā ziņā, Komisijas ieskatā, apstrīdētie paziņojumi ir akti, kuru saturs tikai apstiprina Vispārīgajos noteikumos noteikto.

2.    Otrais pamats sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā Komisija norāda uz kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Civildienesta noteikumu 1.d pantu, no kura izriet, ka otrās valodas izvēles ierobežojums ne vienmēr ir diskriminācija, bet tas var tikt pamatots, ņemot vērā kādu vispārīgu mērķi, piemēram, dienesta intereses saistībā ar personāla politiku. Šī pamata otrajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo, cenšoties rast pamatojumu otrās valodas izvēles ierobežošanai, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir ņēmusi vērā vienīgi paziņojumus par konkursu, lai gan tai bija jāņem vērā arī Vispārīgie noteikumi un to saturs.

3.    Trešais pamats sastāv no trīs daļām. Pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, neveicot kļūdainu Civildienesta noteikumu 28.f panta interpretāciju, nevar secināt, ka ar valodu prasmēm saistītās prasības nav daļa no kandidātu kompetences Civildienesta noteikumu 27. panta izpratnē. Šī pamata otrajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini definējusi pati savas pārbaudes tiesā parametrus, kas esot bijusi jāierobežo ar vērtējumu par acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai patvaļīgas rīcības esamību. Ar trešo šī pamata daļu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savas pārbaudes robežas, veicot novērtējumu pēc būtības attiecībā uz izvēli papildus trim paziņojumos par konkursu norādītajām valodām (angļu, franču un vācu) neizvēlēties vēl arī citas valodas, un tādējādi aizstājot administrācijas vērtējumu ar savējo.

4.    Ar ceturto pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 1/58 2. pantu, ciktāl tā ir atzinusi, ka saziņa starp EPSO un kandidātiem ietilpst šī noteikuma piemērošanas jomā, izslēdzot jebkādu iespēju ierobežot otrās valodas izvēli. Tieši pretēji – iespēja piemērot šādu ierobežojumu, Komisijas ieskatā, izriet no Civildienesta noteikumu 1.d panta 5. un 6. punkta, kas ir piemērojami arī konkursa procedūras kandidātiem.

____________