Language of document : ECLI:EU:C:2017:348

ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 4. maijā (1)

Lieta C183/16 P

TillySabco

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Lauksaimniecība – Eksporta kompensācija – Regula (EK) Nr. 1234/2007 – 162. un 164. pants – Komiteju procedūra – Regula (ES) Nr. 182/2011 – 3. pants – Mājputnu gaļa – Saldēta cāļu gaļa – Regula (ES) Nr. 689/2013 – Komisijas ierastā prakse kompensāciju noteikšanas jomā – Kompensācijas noteikšana EUR 0 apmērā – Piemērojamie termiņi – Pienākums norādīt pamatojumu






1.        Apelācijas sūdzībā TillySabco lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑397/13. (2) Minētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja TillySabco prasību atcelt Regulu (ES) Nr. 689/2013 (3), kurā kompensācijām par saldētas cāļu gaļas eksportu uz atsevišķām valstīm ir noteikta nulles likme. Iesniegtā apelācijas sūdzība rada vairākus juridiskus jautājumus.

2.        Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa tostarp nosprieda, ka Komisijas ierastā prakse eksporta kompensāciju noteikšanas jomā atbilst komiteju procedūras noteikumiem un jo īpaši Regulas (ES) Nr. 182/2011 3. pantam. (4) Minētās prakses būtība ir iesniegt un pieņemt īstenošanas aktu projektus ļoti īsā laikā, lai tādējādi samazinātu informācijas noplūdes un, kā norāda Komisija, arī spekulāciju risku. Turklāt Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. panta noteikumiem, apstrīdētās regulas pieņemšanas gaitā vienkārši aizstājot iepriekš noteikto kompensācijas apmēru ar nulli un nemainot pamatojumu, kas norādīts regulā, kura bija spēkā pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas. Vispārējā tiesa noraidīja arī vairākus citus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos atcelšanas pamatus.

3.        Turpmāk norādīto iemeslu dēļ uzskatu, ka neviens no TillySabco izvirzītajiem apelācijas pamatiem nav pamatots. Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt šo apelācijas sūdzību.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Regula (EK) Nr. 1234/2007 (5)

4.        Regulas Nr. 1234/2007 162. pantā (“Eksporta kompensāciju piemērošanas joma”) ir noteikts:

“1.      Ciktāl nepieciešams, lai ļautu eksportēt produktus, pamatojoties uz šādu produktu kursu vai cenām pasaules tirgū, tādā apjomā, kas izriet no nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar [LESD 218. pantu], starpību starp minētajiem kursiem vai cenām un [Savienības] cenām var segt ar eksporta kompensācijām par:

a)      turpmāk norādīto nozaru produktiem, kurus eksportē nepārstrādātus:

[..]

viii)      mājputnu gaļa.”

5.        Regulas Nr. 1234/2007 164. pantā (“Eksporta kompensāciju noteikšana”) ir noteikts:

“1.      Eksporta kompensācijas ir vienādas visā [Savienībā]. Tās var atšķirties atkarībā no galamērķa, jo īpaši ja to nosaka situācija pasaules tirgū vai dažu tirgu īpašās prasības, vai saistības, kas izriet no nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar [LESD 218. pantu].

2.      Komisija nosaka kompensācijas.

Kompensācijas var noteikt:

a)      regulāri;

b)      konkursa kārtībā produktiem, attiecībā uz kuriem saskaņā ar 204. panta 2. punktu šī procedūra bija paredzēta pirms šīs regulas piemērošanas dienas.

Izņemot gadījumus, kad to nosaka konkursa kārtībā, produktu sarakstu, par kuriem tiek piešķirta eksporta kompensācija, un šādas kompensācijas apjomu nosaka vismaz vienu reizi trijos mēnešos. Kompensācijas apjoms tomēr var palikt nemainīgs ilgāk nekā trīs mēnešus, un Komisija bez 195. panta 1. punktā minētās Komitejas palīdzības vai nu pēc kādas dalībvalsts lūguma, vai pēc pašas ierosmes vajadzības gadījumā starplaikā var to grozīt.

3.      Nosakot atsevišķu produktu kompensācijas, ņem vērā vienu vai vairākus šādus aspektus:

a)      esošā situācija un nākotnes tendences attiecībā uz:

–      attiecīgā produkta cenām un tā pieejamību [ES] tirgū,

–      attiecīgā produkta cenām pasaules tirgū;

b)      kopīgās tirgus organizācijas mērķi, kuriem jānodrošina līdzsvars un dabīga cenu un tirdzniecības attīstība šajā tirgū;

c)      vajadzība nepieļaut traucējumus, kas uz ilgu laiku var izjaukt līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu [ES] tirgū;

d)      paredzētā eksporta ekonomiskie aspekti;

e)      ierobežojumi, kas izriet no nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar [LESD 218. pantu];

f)      vajadzība panākt līdzsvaru starp [ES] izejvielu izmantošanu gatavu preču ražošanai eksportam uz trešām valstīm un to trešo valstu produktu izmantošanu, kas importēti saskaņā ar pārstrādes nolīgumiem;

g)      vislabvēlīgākās tirdzniecības izmaksas un transporta izmaksas no [ES] tirgiem līdz [ES] ostām vai citām eksporta vietām kopā ar izmaksām par nosūtīšanu līdz galamērķa valstīm;

h)      pieprasījums [ES] tirgū;

i)      attiecībā uz cūkgaļas, olu un mājputnu gaļas nozari – atšķirība starp cenām [ES] un cenām pasaules tirgū lopbarības graudu daudzumam, kas [ES] vajadzīgs produktu ražošanai šajās nozarēs.

[..]”

6.        Regulas Nr. 1234/2007 195. panta (“Komiteja”) 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Komisijai palīdz Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komiteja (turpmāk – “Komiteja”).

2.      Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK [(6)] 4. un 7. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 4. panta 3. punktā paredzētais termiņš ir viens mēnesis.”

B.      Regula (ES) Nr. 182/2011

7.        Ar Regulu Nr. 182/2011 tika atcelts un aizstāts Lēmums 1999/468. Minētās regulas 3. pantā (“Kopīgi noteikumi”) ir noteikts:

“1.      Šajā pantā paredzētos kopīgos noteikumus piemēro visām procedūrām, kas minētas 4. līdz 8. pantā.

2.      Komisijai palīdz dalībvalstu pārstāvju komiteja. Komitejas priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis. Priekšsēdētājs nepiedalās komitejas balsošanā.

3.      Priekšsēdētājs iesniedz komitejai tā īstenošanas akta projektu, ko [kas] jāpieņem Komisijai.

Izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus, priekšsēdētājs sasauc sanāksmi ne agrāk kā 14 dienas pēc īstenošanas aktu projektu un darba kārtības projekta iesniegšanas komitejai. Komiteja sniedz savu atzinumu par īstenošanas aktu projektiem termiņā, ko priekšsēdētājs var noteikt atbilstīgi jautājuma steidzamībai. Termiņi ir samērīgi un tādi, kas dod komitejas locekļiem praktisku iespēju laikus izskatīt īstenošanas akta projektu un izteikt savu viedokli.

[..]”

8.        Regulas Nr. 182/2011 5. pantā (“Pārbaudes procedūra”) ir noteikts:

“[..]

2.      Ja komiteja sniedz pozitīvu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas akta projektu.

3.      Neskarot 7. pantu, ja komiteja sniedz negatīvu atzinumu, Komisija īstenošanas akta projektu nepieņem. Ja īstenošanas akts tiek uzskatīts par nepieciešamu, priekšsēdētājs var vai nu divu mēnešu laikā pēc negatīva atzinuma sniegšanas iesniegt tai pašai komitejai īstenošanas akta projekta grozītu versiju, vai viena mēneša laikā pēc šāda atzinuma sniegšanas iesniegt īstenošanas akta projektu pārsūdzības komitejai turpmākai apspriešanai.

4.      Ja atzinums netiek sniegts, Komisija īstenošanas akta projektu var pieņemt, izņemot otrajā daļā paredzētos gadījumus. Ja Komisija īstenošanas akta projektu nepieņem, priekšsēdētājs var iesniegt komitejai aktu grozītas versijas.

Neskarot 7. pantu, Komisija īstenošanas akta projektus nepieņem, ja:

[..]

c)      komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu iebilst pret šiem aktiem.”

[..]”

9.        Regulas Nr. 182/2011 7. pantā (“Īstenošanas aktu pieņemšana izņēmuma gadījumos”) ir noteikts:

“Atkāpjoties no 5. panta 3. punkta un 5. panta 4. punkta otrās daļas, Komisija var pieņemt īstenošanas akta projektu, ja tā nekavējoša pieņemšana ir nepieciešama, lai nepieļautu ievērojamus tirgus traucējumus lauksaimniecības nozarē vai risku Savienības finanšu interesēm LESD 325. panta nozīmē.”

II.    Tiesvedības priekšvēsture

10.      TillySabco ir Francijas uzņēmums, kas nodarbojas ar saldētas nesadalītas cāļu gaļas eksportu uz Tuvo Austrumu valstīm.

11.      Saskaņā ar Regulā Nr. 1234/2007, jo īpaši tās 162. un 164. pantā, noteiktajiem principiem, kas regulē eksporta kompensācijas, Komisija regulāri nosaka eksporta kompensāciju apmēru mājputnu gaļas nozarē, pieņemot atbilstošas īstenošanas regulas.

12.      Kopš Regulas (ES) Nr. 525/2010 (7) pieņemšanas minēto kompensāciju apmērs attiecībā uz trijām saldētas cāļu gaļas kategorijām ir pakāpeniski samazinājies. Vispirms eksporta kompensāciju apmērs tika samazināts no EUR 40 par 100 kg līdz EUR 32,50 par 100 kg. Turpmākajās astoņās īstenošanas regulās pēdējais minētais kompensācijas apmērs tika saglabāts nemainīgs, taču Regulā (ES) Nr. 962/2012 tas tika samazināts līdz EUR 21,70 par 100 kg (8).

13.      Jauns kompensāciju apmēra samazinājums līdz EUR 10,85 par 100 kg attiecībā uz minētajām trijām saldētas cāļu gaļas kategorijām tika noteikts Regulā (ES) Nr. 33/2013 (9). Regulā (ES) Nr. 360/2013 šis kompensāciju apmērs tika saglabāts nemainīgs (10).

14.      Apstrīdētajā regulā Komisija ir noteikusi nulles likmi eksporta kompensācijām attiecībā uz trijām saldētas cāļu gaļas kategorijām.

15.      Kompensācijas attiecībā uz pārējiem sešiem apstrīdētās regulas pielikumā minētajiem produktiem – galvenokārt jaunputniem –, kas nulles apmērā bija noteiktas jau Regulā (ES) Nr. 1056/2011 (11), netika mainītas.

16.      Atbilstoši apstrīdētās regulas pielikumam galamērķi, uz kuriem attiecas eksporta kompensācijas, ir Tuvo Austrumu valstis.

17.      Atbilstošajos apstrīdētās regulas preambulas apsvērumos ir noteikts:

“(1)      Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1234/2007 162. panta 1. punktu starpību starp minētās regulas I pielikuma XX daļā uzskaitīto produktu cenu pasaules tirgū un šo produktu cenu Savienības tirgū var segt ar eksporta kompensāciju.

(2)      Ņemot vērā pašreizējo stāvokli mājputnu gaļas tirgū, eksporta kompensācijas jānosaka saskaņā ar noteikumiem un kritērijiem, kas paredzēti Regulas (EK) Nr. 1234/2007 162., 163., 164., 167. un 169. pantā.

(3)      Regulas (EK) Nr. 1234/2007 164. panta 1. punktā paredzēts, ka eksporta kompensācijas var atšķirties atkarībā no galamērķa, jo īpaši – ja to nosaka situācija pasaules tirgū vai dažu tirgu īpašās prasības, vai saistības, kas izriet no nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar [LESD 218. pantu].

[..]

(6)      Lai nepieļautu novirzes no tirgus pašreizējā stāvokļa, tirgū novērstu spekulācijas un nodrošinātu efektīvu pārvaldību, šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(7)      Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komiteja nav sniegusi atzinumu tās priekšsēdētāja noteiktajā termiņā”.

18.      Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 76.–82. punktu apstrīdētā regula tika pieņemta šādi.

19.      2013. gada 16. jūlijā Komisija elektroniskā pasta vēstulē nosūtīja Regulas Nr. 1234/2007 195. panta 1. punktā minētās komitejas (turpmāk tekstā – “pārvaldības komiteja”) locekļiem dokumentu “EU Market situation for poultry” [Mājputnu tirgū pastāvošā situācija Savienībā].

20.      Pārvaldības komitejas sanāksmes laikā 2013. gada 18. jūlija priekšpusdienā Komisija iepazīstināja klātesošos ar mājputnu tirgū pastāvošo situāciju. Tās pašas dienas pēcpusdienā, kad pēc plkst. 13.00 turpinājās minētā sanāksme, Komisija iesniedza apstrīdētās regulas projektu (turpmāk tekstā – “regulas projekts”). Minētais regulas projekts bija iepriekš spēkā esošās regulas, ar ko nosaka eksporta kompensācijas, fotokopija, kurā norādes uz kompensāciju apmēru bija aizkrāsotas ar zīmuli.

21.      Pēc tam regulas projekts tika nodots balsošanai. Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors tajā pašā dienā plkst. 15.46 veica ar pašsertifikāciju saistītās formalitātes, lai apstrīdēto regulu nākamajā dienā būtu iespējams publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un lai tā stātos spēkā un kļūtu piemērojama nekavējoties.

22.      Neviens no dalībvalstu pārstāvjiem, kas piedalījās pārvaldības komitejas sanāksmē, neiebilda pret Komisijas izmantoto procedūru vai termiņiem.

III. Tiesvedība Vispārējā tiesā

23.      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesā iesniegts 2013. gada 6. augustā, TillySabco cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu. Lai pamatotu savu prasību, TillySabco izvirzīja piecus atcelšanas pamatus, proti, i) būtisku procedūras noteikumu pārkāpums un procedūras sagrozīšana; ii) procesuālo noteikumu pārkāpums un nekompetence; iii) pamatojuma trūkums; iv) tiesību aktu pārkāpums vai acīmredzama kļūda vērtējumā un v) tiesiskās paļāvības principa pārkāpums.

24.      Tajā pašā dienā TillySabco lūdza Vispārējo tiesu apturēt apstrīdētās regulas piemērošanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums saistībā ar prasību atcelt šo tiesību aktu. Ar 2013. gada 29. augusta rīkojumu Francijas Republikai tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu minēto lūgumu. Ar 2013. gada 26. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs minēto lūgumu noraidīja (12).

25.      Ar 2014. gada 7. aprīļa rīkojumu Doux SA tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu prasījumus, ko TillySabco bija norādījusi savā prasībā atcelt tiesību aktu.

26.      Pēc atklātas tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2015. gada 22. aprīlī, Vispārējā tiesa noraidīja TillySabco prasību atcelt tiesību aktu un nosprieda, ka TillySabco pašai jāsedz savi tiesāšanās izdevumi, tostarp tie, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā. Vispārējā tiesa nosprieda, ka arī Komisijai, Francijas Republikai un Doux pašām jāsedz savi tiesāšanās izdevumi.

IV.    Tiesvedība Tiesā un prasījumi

27.      Apelācijas sūdzībā, kas Tiesā iesniegta 2016. gada 31. martā, TillySabco lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, izņemot daļā par prasības pieņemamību;

–        atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam pašai izspriest šo lietu un atcelt apstrīdēto regulu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt pirmās instances un apelācijas instances tiesāšanās izdevumus.

28.      Atbildes rakstā, kas Tiesā iesniegts 2016. gada 17. jūnijā, Komisija lūdz Tiesu:

–        noraidīt apelācijas sūdzību;

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29.      Abi lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 1. martā.

V.      Analīze

A.      Ievads

30.      Apelācijas sūdzības pamatošanai TillySabco izvirza četrus pamatus, kuriem lielākoties ir vairākas daļas. Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi i) Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktu; ii) Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 2. punktu; iii) LESD 296. pantu un iv) Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punktu vai arī pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izskatot attiecīgo tiesību normu. Turpmāk pēc kārtas izvērtēšu visus minētos apelācijas sūdzības pamatus, vispirms īsumā izklāstot lietas dalībnieku argumentus.

31.      Šķiet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir visdelikātākais. Tas attiecas uz to, cik likumīga ir prakse, ko Komisija ievēro, sadarbojoties ar pārvaldības komiteju, lai noteiktu eksporta kompensāciju likmi. Komisija Vispārējai tiesai paskaidroja (skat. pārsūdzētā sprieduma 79. punktu), ka tā šādu praksi ievēro jau kopš 1962. gada.

32.      Šis jautājums ir cieši saistīts arī ar to, ka šīs lietas priekšmets ir regula, kuras pamatā ir cita gandrīz identiski formulēta regula, kura tiek atcelta un aizstāta ar apstrīdēto regulu un salīdzinājumā ar kuru apstrīdētajā regulā ir mainīti tikai atsevišķi skaitliskie dati. Šādas “tipveida regulas” savukārt rada jautājumus par pienākumu norādīt pamatojumu un par to, ka Komisija, nosakot kompensācijām nulles likmi, faktiski varētu izbeigt tā dēvēto regulāro lauksaimniecības instrumentu pieņemšanu atbilstoši Regulai Nr. 1234/2007.

33.      Būtu jāpiemin arī tas, ka tajā pašā dienā, kad tika pasludināts pārsūdzētais spriedums, Vispārējā tiesa divos citos spriedumos noraidīja Doux (13) un Francijas Republikas (14) prasības atcelt apstrīdēto regulu. Minētie spriedumi ir galīgi, jo tie nav pārsūdzēti Tiesā.

34.      Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 28.–68. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka visi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie nosacījumi ir izpildīti un, jo īpaši, ka apstrīdētā regula nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem (15). Komisija, kura Vispārējā tiesā apstrīdēja apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības celt prasību (16), nav apstrīdējusi šo pārsūdzētā sprieduma daļu. Ņemot vērā šos apstākļus, Tiesai nav pēc savas ierosmes jālemj par to, vai pārsūdzētais spriedums šajā ziņā ir pareizs (17).

B.      Pirmais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

35.      Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 70.–146. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktā lietoto “samērīga termiņa” jēdzienu. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, iesniedzot regulas projektu sanāksmes laikā, kas sākās pēc plkst. 13.00 un beidzās plkst. 15.46, nav ievērots samērīgs termiņš. Savā replikā tā norāda, ka privātpersonu tiesības pamatoties uz Regulas Nr. 182/2011 pārkāpumu nekad nav apstrīdētas un ka neatzīt šo faktu nozīmētu pārkāpt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

36.      Šā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļāTillySabco norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 86., 110.–115. un 128. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi steidzamības kritēriju un/vai nonākusi pretrunās, aplūkojot šo kritēriju. Tā norāda, ka Vispārējā tiesa nevar, no vienas puses, apstiprināt, ka nepastāv nekāda steidzamība, un, no otras puses, uzsvērt noplūdes risku, kas varētu attaisnot regulas projekta iesniegšanu sanāksmes laikā, – risku, kuru tā jebkurā gadījumā neuzskata par pietiekami būtisku, lai pastāvētu steidzamība. Savā replikā TillySabco saistībā ar Lēmumu 1999/468 atsaucas uz standarta reglamentu (18), kurā noteikts, ka ārkārtēja steidzamība pastāv “it īpaši tad, ja ir apdraudēta cilvēku vai dzīvnieku veselība”.

37.      Šā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 92.–108. punktā Vispārējā tiesa termiņu, kurā nosūtīti dokumenti par tirgū pastāvošo situāciju, ir kļūdaini uzskatījusi par termiņu, kas attiecas uz regulas projekta iesniegšanu. Pēc regulas projekta saņemšanas pārvaldības komitejas locekļiem bija atlikušas tikai dažas minūtes, kas nozīmē, ka tiem bija ļoti maz laika vai vispār nebija laika, tāpēc minētā komiteja nevarēja pienācīgi izvērtēt visus apstākļus.

38.      Šā apelācijas sūdzības pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 111.–118. punktā apstiprinot Komisijas praksi, ko tā ievēro jau kopš 1962. gada, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktu. Tā uzskata, ka nekas neliedza Komisijai pārstrādāt minēto regulu, lai varētu ievērot minēto praksi.

39.      Visbeidzot šā apelācijas sūdzības pamata piektajā daļāTillySabco apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunās, vispirms pārsūdzētā sprieduma 149. punktā paziņojot, ka Komisija ir norādījusi, ka nulles likme kompensācijām ir noteikta tobrīd tirgū pastāvošās situācijas dēļ, bet vēlāk tā paša sprieduma 255. punktā paziņojot, ka Komisija ir norādījusi, ka piemērojamo likmju pakāpenisku samazināšanos ir izraisījusi ilgstoša situācija un attiecīgi tā nav notikusi tābrīža situācijas dēļ.

40.      Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

2.      Vērtējums

41.      Es šo apelācijas sūdzības pamatu izvērtēšu kopumā, jo būtībā visas tā daļas (izņemot piekto) tā vai citādi attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa, iespējams, ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktu.

42.      Pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punkts principā neliedz iesniegt īstenošanas akta projektu komitejas sanāksmes laikā. Analizējusi apstākļus, kādos tika pieņemta apstrīdētā regula, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 108. punktā nosprieda, ka laiks no regulas projekta iesniegšanas līdz tā nodošanai balsošanai bija pietiekams, lai dotu pārvaldības komitejas locekļiem praktisku iespēju izskatīt minēto regulas projektu un izteikt savu viedokli. Savukārt minētā sprieduma 114. punktā tā uzskatīja, ka lēmums par attiecīgā jautājuma steidzamību, kas paredzēta minētās regulas 3. panta 3. punkta otrajā daļā, jāpieņem Komisijai un ka pārskatīšana tiesā aprobežojas tikai ar to, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai notikusi ļaunprātīga varas izmantošana. Minētā sprieduma 119. un 120. punktā tā secināja, ka pārvaldības komitejai dotais termiņš atzinuma sniegšanai bija samērīgs un Komisijas veiktais steidzamības novērtējums neietver nedz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nedz ļaunprātīgu varas izmantošanu, un ka Komisija attiecīgi nav pārkāpusi atbilstošo tiesību normu. Pārsūdzētā sprieduma 123. un 124. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlētos izvirzīt atcelšanas pamatu, atsaucoties uz pārvaldības komitejas iekšējā reglamenta (19) pārkāpumu, privātpersonas nevar norādīt uz šādu noteikumu pārkāpumu. Visbeidzot, lai izvērtējums būtu pilnīgs, Vispārējā tiesa sprieduma 125.–129. punktā norādīja, ka arī tad, ja Komisija būtu pārkāpusi minētās regulas 3. panta 3. punktu, noteiktais termiņš ir izrādījies pietiekams, un tāpēc iespējamais pārkāpums nebūtu pietiekams iemesls apstrīdētās regulas atcelšanai.

43.      Kārtības labad jāatzīmē, ka, lai gan TillySabco savā apelācijas sūdzībā norāda, ka šajā gadījumā steidzamība netika minēta, lai attaisnotu ātru izskatīšanu, konkrētais arguments par “steidzamības” jēdzienu standarta reglamenta nozīmē (skat. iepriekš 36. punktu) apelācijas sūdzībā nav izvirzīts un tāpēc ir novēlots, jo Komisijas atbildes rakstā nav nekā tāda, kas pamatotu šāda argumenta izvirzīšanu apelācijas sūdzības iesniedzējas replikā. (20) Pieņemot, ka konkrētais arguments ir pieņemams, tas tomēr būtu jāatzīst par nepamatotu, jo, kā paskaidrošu turpmāk, privātpersonas nevar atsaukties uz šādu reglamentu.

44.      Tagad pievērsīsimies Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktam. Tajā ir iekļauti trīs atsevišķi noteikumi.

45.      Pirmkārt, šajā punktā noteikts, ka, “izņemot pienācīgi pamatotus gadījumus”, Komisijai sanāksme jāsasauc ne agrāk kā 14 dienas pēc īstenošanas akta projekta un darba kārtības projekta iesniegšanas pārvaldības komitejai (turpmāk tekstā – “pirmais noteikums”).

46.      Otrkārt, tajā noteikts, ka pārvaldības komitejai atzinums par īstenošanas akta projektu jāsniedz termiņā, ko Komisija var noteikt “atbilstīgi jautājuma steidzamībai” (turpmāk tekstā – “otrais noteikums”).

47.      Visbeidzot, tajā noteikts, ka attiecīgie termiņi ir “samērīgi” un tādi, kas dod pārvaldības komitejas locekļiem “praktisku iespēju laikus” izskatīt īstenošanas akta projektu un izteikt savu viedokli (turpmāk tekstā – “trešais noteikums”).

48.      Analizējot Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punkta formulējumu, uzreiz redzams, ka tajā nav noteikts absolūts termiņš. Pat tad, ja ir minēts konkrēts termiņš, kā tas ir pirmajā noteikumā, to ir iespējams pielāgot konkrētajai situācijai. Tāpēc piekrītu Vispārējai tiesai, ka Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktā principā nav aizliegts iesniegt īstenošanas akta projektu komitejas sanāksmes laikā.

49.      Protams, pirmie divi noteikumi, ar kuriem attiecīgi Komisijai un pārvaldības komitejai ir uzlikti konkrēti pienākumi un kuros ir paredzēti termiņi šo pienākumu izpildei, šķiet, ierobežo iespējas noteikt īsus termiņus. To pašu var teikt arī par trešo noteikumu, kas būtu uzskatāms par vispārējo klauzulu.

50.      Tomēr neviens no šiem trijiem noteikumiem nav pilnīgs: Regulā Nr. 182/2011 nekur nav paskaidrots, ko nozīmē “pienācīgi pamatoti gadījumi”, “steidzamība”, “samērīgi” vai “praktiska iespēja laikus [izskatīt]”. Tāpēc šie noteikumi, šķiet, vairāk līdzinās politikas paziņojumam nekā stingriem noteikumiem. Manuprāt, tas, vai termiņa, kurā īstenošanas akta projekts un darba kārtības projekts jāiesniedz pārvaldības komitejai, saīsināšana ir “pienācīgi pamatota” atbilstoši pirmajam noteikumam, un tas, vai termiņš, kurā komitejai jāsniedz atzinums, ir “samērīgs” atbilstoši trešajam noteikumam, ir atkarīgs no apstākļiem.

51.      Runājot par otro noteikumu, minētajā tiesību normā faktiski pat nav pieminēti steidzamības gadījumi, bet gan izmantota frāze “atbilstīgi jautājuma steidzamībai”, kas nozīmē kaut ko pavisam citu. Šāds formulējums neizslēdz pat iespēju, ka steidzamos gadījumos varētu tikt noteikts ilgs, bet ikdienišķos gadījumos – īss termiņš. Katrā ziņā otrajā noteikumā nav minēts, ka ātra izskatīšana ir iespējama tikai steidzamos gadījumos. To apstiprina arī citi Regulas Nr. 182/2011 noteikumi.

52.      Aplūkojot attiecīgās tiesību normas no kontekstuālā viedokļa, redzams, ka iespēja rīkoties ātri steidzamības gadījumā – vai drīzāk ārkārtējas steidzamības gadījumā – ir minēta citā Regulas Nr. No 182/2011 noteikumā, proti, 8. panta 5. punktā (21). Zīmīgi, ka šajā tiesību normā nav paredzēta tajā minēto termiņu pagarināšana.

53.      Līdzīgi arī Regulas Nr. 182/2011 7. pantā, kurā ir pieļauta atkāpe no minētās regulas 5. panta 3. un 4. punkta, ir paredzēta īpaša procedūra, kas ļauj Komisijai pieņemt īstenošanas akta projektu, ja tā “nekavējoša pieņemšana ir nepieciešama”, lai nepieļautu ievērojamus tirgus traucējumus lauksaimniecības nozarē vai risku Savienības finanšu interesēm. Šīs tiesību normas lietderība būtu daudz mazāka vai arī tā būtu pilnīgi nelietderīga, ja atbilstoši otrajam noteikumam Komisija vienīgi steidzamos gadījumos drīkstētu lūgt pārvaldības komiteju sniegt atzinumu par īstenošanas akta projektu ļoti īsā termiņā.

54.      Uzskatu, ka Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktā minētie termiņi ir elastīgi un Komisijai, tos nosakot, ir zināma rīcības brīvība, ko apstiprina arī Regulas Nr. 1234/2007 196. panta (“Pārvaldības komitejas organizācija”) pretenciozais formulējums, saskaņā ar kuru “[pārvaldības komitejas] sanāksmju organizācijā jo īpaši ņem vērā tās atbildības jomu, apspriežamo tematu īpatnības un vajadzību iesaistīt attiecīgus ekspertus”.

55.      Turklāt no teleoloģiskā viedokļa Regulas Nr. 182/2011 mērķis ir nodrošināt to, lai dalībvalstu izmantotās kontroles procedūras, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu, būtu skaidras, iedarbīgas un samērīgas ar īstenošanas aktu būtību un atspoguļotu LESD institucionālās prasības, kā arī gūto pieredzi un parasto praksi, kas tika ievērota, īstenojot Lēmumu 1999/468. Konkrētāk runājot, pārbaudes procedūras mērķis ir nodrošināt to, ka Komisija nevar pieņemt īstenošanas aktus, ja tie nav saskaņā ar pārvaldības komitejas atzinumu (22). Taču minētās procedūras mērķis nav nodrošināt to, ka Komisija nevar pieņemt īstenošanas aktus, ja pret tiem iebilst privātie uzņēmēji.

56.      Šajā situācijā uzdrošinos vilkt paralēles. Patiesi, Tiesa iepriekš ir atļāvusi dalībvalstīm atsaukties uz iekšējā reglamenta pārkāpumu (23) un ir spriedusi, ka iestādes nevar atkāpties no šāda reglamenta noteikumiem, tos negrozot (24). Tomēr tā ir arī vairākkārt norādījusi, ka iestādes reglamenta mērķis ir labas pārvaldības interesēs organizēt šīs iestādes dienestu iekšējo darbību. Tātad privātpersonas nevar pamatoties uz šo noteikumu iespējamo pārkāpumu, jo šo noteikumu mērķis nav nodrošināt privātpersonu aizsardzību (25). Prasību atcelt kādu tiesību aktu ar šāda reglamenta noteikumu pārkāpumu var pamatot tikai tad, ja attiecīgais reglamenta noteikums ir uzskatāms par būtisku procedūras noteikumu, kura mērķis ir nodrošināt tiesisko noteiktību, piemēram, tiesību aktu autentifikācijas gadījumā (26). Šīs apelācijas sūdzības gadījumā tā nav.

57.      Kā minēts iepriekš 50. punktā, visos trijos Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punkta noteikumos lietotie jēdzieni ir neprecīzi. Tāpēc šie jēdzieni ir pienācīgi jāprecizē reglamentā (27). Pārvaldības komitejas reglamentā tas ir izdarīts. Tāpēc man šķiet, ka pastāv risks, ka iepriekšējā punktā minētā judikatūra varētu tikt apieta, ja tiktu uzskatīts, ka privātpersonas var izsecināt stingrus noteikumus no tiesību normām ar augstāku juridisku spēku, kā, piemēram, no Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punkta, ko Savienības likumdevējs, iespējams, apzināti ir formulējis elastīgi un neprecīzi.

58.      Tas nerada nekādas šaubas par to, ka Regulā Nr. 182/2011 izklāstītie noteikumi ir gan saistoši, gan tieši piemērojami atbilstoši LESD 288. pantam un ka šo iemeslu dēļ privātpersonas, piemēram, apelācijas sūdzības iesniedzēja, principā var atsaukties uz šiem noteikumiem, lai Savienības tiesās apstrīdētu tādu tiesību aktu spēkā esamību, kas pieņemti, pārkāpjot minētās regulas noteikumus. Minētās personas, piemēram, var iebilst pret to, ka nav notikusi sanāksme. Tomēr tas nemaina faktu, ka komiteju procedūras noteikumos parasti netiek piešķirtas tiesības privātpersonām, ja vien nav īpaši pieņemti pretēji noteikumi (28). Šajā gadījumā minētās regulas 3. panta 3. punktā noteiktie termiņi ir pārāk neprecīzi, lai tie privātpersonām dotu reāli izmantojamas tiesības (29). Šā fakta atzīšana nav uzskatāma par Hartas 47. pantā noteikto apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesību pārkāpumu.

59.      Runājot par Vispārējās tiesas veikto pārskatīšanu, piekrītu Vispārējai tiesai, ka Tiesa lietā Vācija/Komisija ir nospriedusi, ka, izmantojot komiteju procedūru, lēmums par katra konkrētā gadījuma steidzamību jāpieņem Komisijai un ka pārskatīšana tiesā aprobežojas tikai ar to, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vai notikusi ļaunprātīga varas izmantošana (30). Tomēr šā sprieduma pamatā bija tās komitejas reglamenta interpretācija, kas bija iesaistīta minētajā lietā, kurā dalībvalsts – nevis privātpersona – apstrīdēja Komisijas nostāju attiecībā uz izskatāmā jautājuma steidzamību. Tāpēc minētais spriedums nav tieši attiecināms uz šo apelācijas sūdzību, taču to, iespējams, varēja attiecināt uz Francijas Republikas celto prasību atcelt tiesību aktu. Zīmīgi, ka minētā dalībvalsts apstrīdēto regulu nav apstrīdējusi, nedz pamatojoties uz Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punkta pārkāpumu, nedz pamatojoties uz pārvaldības komitejas reglamenta pārkāpumu (31).

60.      Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir rīkojusies pareizi, nospriežot, ka Komisija nav pārkāpusi Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktu. Neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem nerada par to nekādas šaubas.

61.      Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajās trijās daļās izvirzītie argumenti nevar būt par pamatu attiecīgajam prasījumam, jo atbilstoši Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktam eksportētājiem šajā lietā pastāvošajos apstākļos nav reāli izmantojamu tiesību iebilst pret to, kā Komisija sadarbojas ar pārvaldības komiteju.

62.      Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja minētā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā nepareizi norāda, ka Vispārējai tiesai bija pietiekami daudz pierādījumu, lai atzītu, ka pārvaldības komitejas rīcībā nebija visi dati, kas nepieciešami lēmuma pieņemšanai. Saskaņā ar Regulas Nr. 182/2011 3. panta 3. punktu Komisijai jāiesniedz attiecīgajai komitejai tikai īstenošanas akta projekts un darba kārtības projekts; nekādi citi dokumenti nav jāiesniedz. Tāpēc, stingri ņemot, Komisijai nemaz nebija jāatklāj pārvaldības komitejai eksporta kompensāciju apmēra teorētiskie aprēķini, kuru pamatā ir starpība starp ES un pasaules tirgus cenām (turpmāk tekstā – “teorētiskie aprēķini”) (32). Kā tas izriet arī no šo secinājumu 107. un 108. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, ka eksporta kompensāciju mērķis ir mazināt nelīdzsvarotību starp ES un pasaules tirgiem, ļaujot uzņēmējiem eksportēt preces, kas nozīmē, ka Komisijai un komitejai būtu jāņem vērā eksportētāju stāvoklis, ir nepareizs.

63.      Pirmā apelācijas sūdzības pamata ceturtajā daļā izvirzītie argumenti arī ir kļūdaini, jo tos var interpretēt abējādi: Komisija tiesas sēdē norādīja, ka neatkarīgi no tā, cik ilgi konkrētā prakse ir izmantota, tā uzskata šo praksi par likumīgu un neuzskata, ka būtu jāmaina komiteju procedūras noteikumi.

64.      Pirmā apelācijas sūdzības pamata piektā daļa attiecas nevis uz to, vai pārvaldības komitejai bija pietiekami daudz laika, lai pienācīgi apsvērtu regulas projektu, bet gan uz apgalvoto pretrunu starp izvēlēto procedūru un apstrīdētās regulas preambulas apsvērumiem. Šis jautājums drīzāk attiecas uz trešo apelācijas sūdzības pamatu, kuram pievērsīsimies vēlāk 78. punktā un nākamajos punktos. Lai kā arī nebūtu, pārsūdzētā sprieduma 149. punktā Vispārējā tiesa pauda nevis savu, bet gan Komisijas nostāju. Tāpēc Vispārējā tiesa nevar būt nonākusi pretrunās, pieņemot Komisijas nostāju. Katrā ziņā kāda noteikta tirgus situācija var vienlaikus pastāvēt gan konkrētā brīdī, gan ilgākā laika posmā, tāpēc nesaskatu pretrunu starp šiem jēdzieniem.

65.      Apkopojot visu iepriekš minēto, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav spējusi pienācīgi pamatot nevienu no pirmā apelācijas sūdzības pamata piecām daļām, tāpēc šis sūdzības pamats ir pilnībā jānoraida.

66.      Turklāt, ņemot vērā šo secinājumu, neuzskatu, ka būtu jāizvērtē, vai iznākums noteikto eksporta kompensāciju apmēra ziņā varētu būt citāds, ja pārvaldības komitejai būtu dots ilgāks laiks, lai pienācīgi apsvērtu regulas projektu (33).

C.      Otrais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 2. punktu un norādījusi pretrunīgu pamatojumu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

67.      TillySabco apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 200. punktā noraidījusi TillySabco pausto nostāju, ka apstrīdētā regula nav “regulārs lauksaimniecības instruments”, turpmāk neanalizēja šo jēdzienu, lai gan tālākdeleģējums, kas bija piešķirts ģenerāldirektoram, attiecās tieši uz šādiem instrumentiem. Tā kā apstrīdētā regula netika aizstāta ar jaunu regulu, tā nevar būt “regulārs lauksaimniecības instruments”, uz kuru attiecas minētais tālākdeleģējums neatkarīgi no tā, kādu iemeslu dēļ šāds deleģējums ir piešķirts, un tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, uzskatot minēto regulu par šādu instrumentu. Savā replikā tā apgalvo, ka [regulas] neatjaunošana bija jau iepriekš noteiktas virzības rezultāts un ka Vispārējā tiesa nav sodījusi Komisiju par to, ka tā nav ņēmusi vērā Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētās “nākotnes tendences” – vienalga, vai tas būtu komitejas sanāksmē 2013. gada 18. jūlijā vai Komisijai nesasaucot sanāksmi 2013. gada oktobrī, lai pārskatītu eksporta kompensāciju apmēru.

68.      Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

2.      Vērtējums

69.      Šis apelācijas sūdzības pamats jānoraida.

70.      Es jau no paša sākuma piekrītu Komisijai, ka šā apelācijas sūdzības pamata tvērums nav skaidrs. Vispārīgi runājot, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti brīžam vairāk attiecas nevis uz pārsūdzēto spriedumu, bet gan uz apstrīdēto regulu.

71.      Lai kā arī nebūtu, ciktāl šis apelācijas sūdzības pamats ir saistīts ar Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 2. punkta pārkāpumu, tā kā TillySabco apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pienācīgi apsvērusi, vai apstrīdētā regula ir “regulārs lauksaimniecības instruments”, uz kuru attiecas atbilstošais tālākdeleģējums, kā arī šādas klasifikācijas iespējamās sekas, pietiks, ja norādīšu, ka minētās regulas 164. panta 2. punktā šāds jēdziens nav pieminēts. Tas, ka Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir minētas “nākotnes tendences”, šo faktu nemaina. Tāpēc tam, vai Vispārējā tiesa ir analizējusi šo jēdzienu, nav nekādas nozīmes.

72.      Turklāt, pārsūdzētā sprieduma 200. punktā noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto argumentu, ka apstrīdētā regula nav “regulārs lauksaimniecības instruments”, Vispārējā tiesa a contrario neklasificēja šo tiesību aktu kā regulāru lauksaimniecības instrumentu vai neatzina šā jēdziena juridisko spēku. Vispārējā tiesa vienkārši noraidīja argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētā regula nav “regulārs lauksaimniecības instruments”, jo tā nav atjaunota.

73.      Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja kļūdaini interpretē Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 2. punktu. Minētās tiesību normas pirmajā daļā ir teikts, ka “Komisija nosaka kompensācijas”, bet otrajā daļā ir norādīts, ka “kompensācijas var noteikt” vai nu “regulāri”, vai “konkursa kārtībā”. Pirmajā gadījumā saskaņā ar minētās tiesību normas trešo daļu kompensācijas apmēru “nosaka vismaz vienu reizi trijos mēnešos”, tomēr tas “var palikt nemainīgs ilgāk nekā trīs mēnešus”. Tātad Komisija drīkstēja saglabāt noteikto kompensācijas apmēru tādā pašā līmenī ilgāk nekā trīs mēnešus. Šajā ziņā Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 2. punktā nav noteikts, kā jārīkojas, lai kompensācijas apmēru saglabātu nemainīgu. Tāpēc, lai gan apstrīdētajā regulā varēja būt noteikts piemērošanas termiņš, minētajā tiesību normā šāda prasība nav paredzēta, jo, ja šāds termiņš nebūtu norādīts, apstrīdētā regula vienkārši paliktu spēkā un tādējādi tiktu saglabāts iepriekš noteiktais kompensācijas apmērs (34).

74.      Runājot par argumentu, saskaņā ar kuru [regulas] neatjaunošana bija jau iepriekš noteiktas virzības rezultāts, apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesas sēdē norādīja, ka šādas nostājas pamatā būtībā ir divi elementi. Pirmkārt, tā apgalvo, ka pārvaldības komiteja 2013. gada oktobra sanāksmes laikā nepārrunāja jautājumu par to, vai saglabāt vai atjaunot apstrīdēto regulu. Otrkārt, tā apgalvo, ka saskaņā ar komitejas 2013. gada 18. jūlija sanāksmes protokolu eksporta kompensāciju noteikšana ir izbeigta.

75.      Vispirms jānorāda, ka Komisijas sadarbība ar pārvaldības komiteju pēc apstrīdētās regulas pieņemšanas nevar radīt nekādas šaubas par minētās regulas spēkā esamību, kas jāvērtē atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kādi tie bija regulas pieņemšanas brīdī (35). Lai novērtētu elementus, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, jāizvērtē lietas faktiskie apstākļi, taču tas Tiesai pārsūdzības procedūrā nav jādara. Lai kā arī nebūtu, apelācijas sūdzības iesniedzēja abos gadījumos kļūdās: Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka komitejas 2013. gada oktobra sanāksmes darba kārtībā bija norādīts, ka pārvaldības komiteja varētu tikt aicināta sniegt atzinumu par regulas projektu, ar kuru nosaka eksporta kompensācijas mājputnu gaļas nozarē, un šie Komisijas izteikumi netika apstrīdēti. To patiesumu apstiprina arī 2013. gada 17. oktobra sanāksmes protokols (36). Turklāt neatkarīgi no tā, kā komitejas sanāksmes protokols varētu palīdzēt izvērtēt minētās sanāksmes gaitā pieņemto lēmumu spēkā esamību, komitejas 2013. gada 18. jūlija sanāksmes protokolā nav minēta “izbeigšana” vai “apturēšana”, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja. Tā vietā protokolā vienkārši norādīts, ka “Komisija ierosina noteikt atlikušās kompensācijas nulles apmērā”. Savukārt šā protokola neoficiālajā franču valodas tulkojumā, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza pirmās instances tiesvedības gaitā kā sava prasības pieteikuma pielikumu, patiešām kļūdaini norādīts, ka “la Commission a proposé de supprimer les restitutions” (“Komisija ierosina atcelt kompensācijas”).

76.      Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā nav norādījusi uz to, ka Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka lēmumu par eksporta kompensāciju noteikšanas faktisku apturēšanu var pieņemt tikai saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2007 162. pantu un ka atbilstošais tālākdeleģējums nevar attiekties uz apstrīdēto regulu (37). Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas advokāts tiesas sēdē atzina, ka argumentācija, saskaņā ar kuru apstrīdētā regula nav “regulārs lauksaimniecības instruments”, ir izvirzīta kā skaidri nodalīta alternatīva jautājumam par to, vai Komisija varēja pieņemt apstrīdēto regulu saskaņā ar iepriekš minētās regulas 164. panta 2. un 3. punktu. Tāpēc rodas šaubas par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir laikus izvirzījusi argumentu par Regulas Nr. 1234/2007 162. panta pārkāpumu, paturot prātā, ka Tiesai nav pēc savas ierosmes jāizvērtē apstrīdētās regulas juridiskais pamatojums (38).

77.      Ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka šis jautājums ir otrā apelācijas sūdzības pamata neatņemama sastāvdaļa, uzskatu, ka tas būtu jānoraida. Regulas Nr. 1234/2007 162. panta 1. punktā nevienai ES iestādei nav piešķirtas tiesības uzsākt, regulēt vai izbeigt eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanu. Katrā ziņā lēmums eksporta kompensācijām noteikt nulles likmi pats par sevi nav uzskatāms par kompensāciju izbeigšanu. Nulles likmes noteikšana ir tikai īpaša kompensācijas apmēra modulācija vai pielāgošana konkrētai situācijai. Tas, ka Komisija noteiktā laika posmā ir nolēmusi eksporta kompensācijām noteikt nulles likmi, nerada nekādas šaubas par to, ka Komisijai ir tiesības noteikt citu eksporta kompensāciju apmēru, nemaz nerunājot par to, ka Komisija varētu būt nelikumīgi atcēlusi eksporta kompensāciju sistēmu. Saskaņā ar judikatūru Tiesa iepriekš ir lēmusi, ka Komisiju nevar kritizēt par to, ka tā ir izvēlējusies nevis paziņot par piemaksu apturēšanu saistībā ar cukura denaturēšanu dzīvnieku barībai, bet gan noteikt šīm piemaksām nulles likmi “saskaņā ar metodi, kas tiek plaši izmantota nodokļu tiesībās un ir apstiprināta arī [ES] tiesībās” (39).

D.      Trešais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, vērtējot apstrīdētās regulas attaisnojuma vai pamatojuma neesamību

1.      Lietas dalībnieku argumenti

78.      Trešā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 245. punktā Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 296. pantu, bet minētā sprieduma 226.–231. punktā – kļūdaini interpretējusi šajā jomā pastāvošo judikatūru. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pamatojums, kas norādīts, lai attaisnotu tādas regulas pieņemšanu, ar kuru nosaka eksporta kompensācijas, nevar palikt nemainīgs, ja mainās kompensācijas apmērs un, jo īpaši, ja minētajām kompensācijām tiek noteikta nulles likme.

79.      Šā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļāTillySabco apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma 241., 291., 293., 300. un 398.–401. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tiesību aktus, piemērojot Komisijas aprēķina metodi tā, lai to varētu izslēgt no pārskatīšanas tiesā, tostarp pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 320. un 321. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi atsevišķus dokumentus, kas iesniegti pārvaldības komitejai, tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka minētais spriedums ir pretrunīgs, tajā ir ierobežotas tiesības vērsties tiesā un sagrozīti fakti.

80.      Šā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 253.–255. punktā Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunās, norādot, ka apstrīdētajā regulā paredzētie grozījumi strukturālā ziņā neatšķiras no iepriekšējiem grozījumiem, taču vienlaikus ir eksporta kompensāciju apmēra pakāpeniskas samazināšanas daļa. Turklāt TillySabco apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, minētā sprieduma 259. punktā norādot, ka Komisija nav apgalvojusi, ka nulles likmi eksporta kompensācijām tā būtu noteikusi starptautisko saistību dēļ.

81.      Trešā apelācijas sūdzības pamata ceturtajā daļāTillySabco apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 53. un 54. punkts, kurā atzīts, ka eksportētāji neiesniegs eksporta kompensācijas pieteikumus, ja piemērojamā likme būs EUR 0, ir pretrunā minētā sprieduma 267. un 268. punktam, kurā nav izslēgta iespēja, ka valsts iestādes tomēr varētu piešķirt eksporta kompensācijas EUR 0 apmērā, lai gan attiecīgie kompensācijas pieteikumi visdrīzāk netiks iesniegti.

82.      Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

2.      Vērtējums

83.      Dažādo trešā apelācijas sūdzības pamata daļu tvērums ir neskaidrs. Manā izpratnē, TillySabco būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav sodījusi Komisiju par to, ka tā nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu (apelācijas sūdzības pamata pirmā un trešā daļa), pārsūdzētajā spriedumā ir vairākkārt nonākusi pretrunās un/vai pieļāvusi kļūdas (apelācijas sūdzības pamata otrā, trešā un ceturtā daļa), un ir nepamatoti ierobežojusi pārskatīšanu tiesā (apelācijas sūdzības pamata otrā daļa). Turpmāk pēc kārtas izvērtēšu šos trīs jautājumus.

a)      Pienākums norādīt pamatojumu

84.      Ir vispārzināms, ka LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam jāatbilst konkrētā tiesību akta būtībai un skaidri un nepārprotami jāatspoguļo tās iestādes argumentācija, kas ir pieņēmusi šo tiesību aktu, lai ieinteresētās personas varētu noskaidrot attiecīgā tiesību akta pieņemšanas iemeslus un kompetentā Eiropas Savienības tiesa varētu izmantot savas pārskatīšanas tiesības. Prasība norādīt pamatojumu jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma raksturu un tiesību akta adresātu vai citu ar šo tiesību aktu tieši un individuāli skarto personu interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (40).

85.      Ja ir runa par vispārpiemērojamiem tiesību aktiem, pamatojumā var norādīt tikai vispārējo situāciju, kādā attiecīgais tiesību akts ir pieņemts, un vispārējos mērķus, kurus ar to ir paredzēts sasniegt (41). Ja regula atbilst tā tiesību aktu kopuma vispārējiem principiem, kurā tā ir iekļauta, attiecīgās regulas pamatojumā nav jānorāda bieži vien ļoti daudzie un sarežģītie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem šī regula attiecas. Tāpēc, ja regulā ir skaidri atspoguļots galvenais mērķis, kuru attiecīgā iestāde vēlas sasniegt, būtu pārspīlēti prasīt, lai tiktu atsevišķi norādīts arī ikviena iestādes izraudzītā tehniskā risinājuma pamatojums (42).

86.      Tiesai iepriekš ir bijis jālemj par pienākumu norādīt pamatojumu saistībā ar vairāku konsekventu lēmumu vai citu tiesību aktu pieņemšanu (proti, saistībā ar administratīvo praksi). Tiesa ir atzinusi, ka tas, cik precīzam jābūt konkrētā tiesību akta pamatojumam, jāizvērtē, ņemot vērā praktisko realitāti un attiecīgā tiesību akta pieņemšanai atvēlēto laiku un tehniskās iespējas (43). Tāpēc Tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan tādu tiesību aktu pamatojumu, kas ir administratīvās prakses daļa, var norādīt kopsavilkuma veidā, piemēram, atsaucoties uz iepriekšējiem lēmumiem vai citiem tiesību aktiem, gadījumos, kad konkrētais tiesību akts būtiski atšķiras no iepriekšējiem tiesību aktiem, ES iestādēm ir skaidri jānorāda sava argumentācija (44).

87.      Tieši par to sūdzas apelācijas sūdzības iesniedzēja. TillySabco apgalvo, ka Komisija, nosakot eksporta kompensācijām nulles likmi, nevarēja vienkārši “atkārtoti izmantot” iepriekšējā regulā norādīto pamatojumu, jo apstrīdētā regula būtiski atšķiras no iepriekšējām regulām, ko Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā. Tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi iepriekšējā punktā minēto judikatūru.

88.      Taču Vispārējā tiesa neko tamlīdzīgu nav darījusi.

89.      Pārsūdzētā sprieduma 223.–231. punktā Vispārējā tiesa pamatoti atsaucās uz iepriekš 86. punktā minēto judikatūru. Vispārējā tiesa vispirms lūdza Komisiju sīki aprakstīt tās īstenoto praksi attiecīgajā laikposmā (minētā sprieduma 235.–241. punkts), saskaņā ar kuru Komisija, nosakot kompensāciju apmēru, izmanto divas neatkarīgas metodes, proti, i) teorētiskos aprēķinus un ii) tirgū pastāvošās situācijas analīzi (turpmāk tekstā – “tirgus analīze”), bet pēc tam noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, saskaņā ar kuriem Komisija ir atkāpusies no šīs prakses (minētā sprieduma 242.–262. punkts).

90.      Vispārējā tiesa rīkojās pareizi.

91.      Pirmās instances tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvoja, ka no procedūras viedokļa Komisija nav ievērojusi ierasto praksi (skat. pārsūdzētā sprieduma 242. punktu) (45). Apelācijas sūdzības iesniedzēja par atkāpi no Komisijas attiecīgajā laikposmā īstenotās prakses uzskatīja apstrīdētajā regulā paredzētos būtiskos grozījumus.

92.      Tomēr Vispārējā tiesa noteikti rīkojās pareizi, noraidot šādu nostāju, jo iemesli, kuru dēļ Tiesa spriedumā Silos atzina par spēkā neesošu attiecīgajā lietā apstrīdēto regulu, šajā gadījumā acīmredzami nepastāv. Minētajā spriedumā Tiesa konstatēja, ka pastāv trīs atsevišķi iemesli, kuri, kopā ņemot, ļāva Tiesai secināt, ka Komisija ir atkāpusies no ierastās prakses un tāpēc norādītais pamatojums ir nepietiekams (46).

93.      Pirmkārt, regulā, kas bija spēkā pirms minētājā lietā apstrīdētās regulas, kompensācijas par attiecīgo dzīvnieku barību tika palielinātas, turpretim minētājā lietā apstrīdētajā regulā tās tika samazinātas.

94.      Otrkārt, kompensāciju apmērs vienā rāvienā tika samazināts no ECU 74,93 par tonnu līdz ECU 0.

95.      Treškārt, minētajā lietā apstrīdētā regula tika pieņemta tikai vienu nedēļu pēc tam, kad bija pieņemta iepriekš piemērojamā regula.

96.      Turpretī šajā gadījumā, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 8.–11. punktā, kompensācijas par konkrētiem saldētas mājputnu gaļas produktiem trīs gadu laikā tika pakāpeniski samazinātas, tās ne reizi uz laiku nepalielinot, no EUR 40 par 100 kg 2010. gada 17. jūnijā līdz EUR 32,50 par 100 kg, pēc tam EUR 21,70 par 100 kg, tad EUR 10,85 par 100 kg, līdz 2013. gada 18. jūlijā ar apstrīdēto regulu šīm kompensācijām tika noteikta nulles likme. Apstrīdētā regula tika pieņemta trīs mēnešus pēc tam, kad bija pieņemta iepriekš piemērojamā regula; šāds termiņš nepārprotami ir paredzēts Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 2. punktā. Minētie fakti netiek apstrīdēti.

97.      Tāpēc ir skaidrs, ka saskaņā ar Regulām Nr. 1234/2007 un Nr. 182/2011 apstrīdētā regula bija tādas vienotas procedūras daļa, kas tika konsekventi atkārtota, saistībā ar kuru regulas tika pieņemtas, pamatojoties uz skaidriem kritērijiem, kuri noteikti Regulā Nr. 1234/2007, un kas bija labi zināma uzņēmēju vidū. Turklāt apstrīdētās regulas saturs būtiski neatšķiras no iepriekš piemērojamo regulu satura. Šī situācija līdzinās tai, kura aprakstīta spriedumā Delacre (47).

98.      Tas, ka apstrīdētajā regulā kompensācijām tika noteikta nulles likme, nenorādot pamatojumu, kas atšķirtos no iepriekšējās regulas pamatojuma, šo faktu nemaina. Papildus tam, ko minēju iepriekš 77. punktā par to, cik likumīga ir iespēja, ka Komisija eksporta kompensācijām var noteikt nulles likmi, apstrīdētajā regulā paredzētais samazinājums vienkārši turpina jau iepriekš vērojamo tendenci samazināt eksporta kompensāciju apmēru. Spriest citādi nozīmētu izdarīt absurdu secinājumu, ka pienākums norādīt pamatojumu būtu ievērots, ja Komisija attiecīgās kompensācijas būtu ierosinājusi noteikt EUR 0,01 apmērā par 100 kg. Tāpēc Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 245. punktā norādot, ka tas vien, ka eksporta kompensācijām ir noteikta nulles likme, vēl automātiski nenozīmē, ka Komisija ir atkāpusies no iepriekšējās prakses, un ka kompensāciju apmēra izmaiņas ir kompensāciju apmēra periodiskas noteikšanas neatņemama sastāvdaļa, tāpēc viena un tā pati argumentācija var attiekties uz ļoti dažādām kompensācijām, tostarp uz kompensācijām, kurām ir noteikta nulles likme. Apelācijas sūdzības iesniedzējas atsauce uz spriedumu National Iranian Oil Company (48), kas saistībā ar aktīvu iesaldēšanas pasākumiem būtībā atkārto iepriekš 86. punktā minēto judikatūru, nepierāda to, ka apstrīdētā regula būtiski atšķiras no iepriekšējām regulām.

99.      No visa iepriekš minētā izriet, ka TillySabco argumenti, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi LESD 296. pantu, jānoraida.

b)      Pretrunīgi apgalvojumi un citi argumenti

100. Pirmkārt, iespējamās pretrunas un pierādījumu sagrozīšana, kas saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem izriet no pārsūdzētā sprieduma 320. un 321. punkta, nav pierādītas. Vispārējā tiesa, norādot, no vienas puses, ka importa apjoms ir palielinājies straujāk nekā eksporta apjoms un, no otras puses, ka importa vērtība ir samazinājusies, nav izteikusi savstarpēji pretrunīgus apgalvojumus, turklāt to nekādā ziņā nevar uzskatīt par pierādījumu sagrozīšanu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja neprecizē, kādus pierādījumus Vispārējā tiesa varētu būt sagrozījusi un kādas kļūdas vērtējumā varētu būt šādas pierādījumu sagrozīšanas pamatā (49).

101. Otrkārt, runājot par pārsūdzētā sprieduma 253.–255. punktu, kas saskaņā ar TillySabco apgalvojumiem ir pretrunīgi, ņemot vērā eksporta kompensāciju pakāpenisko samazināšanu, kas ir politiski motivēta, starp šiem diviem paziņojumiem nepastāv nekādas pretrunas neatkarīgi no tā, cik pamatota ir TillySabco teorija.

102. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepamatoti kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā pārsūdzētā sprieduma 259. punktā nav atzinusi, ka konkrētais eksporta kompensācijas apmērs ir noteikts starptautisko saistību dēļ. Tas, ka Komisija savā iebildumu rakstā Vispārējai tiesai ir norādījusi, ka, “izstrādājot [kopējo lauksaimniecības politiku], tiek ņemtas vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Dohas attīstības sarunu kārtas sarunas un Savienības nostāja attiecībā uz kompensācijām šajā kontekstā”, nekādā ziņā neliecina par konkrētām starptautiskām saistībām.

103. Visbeidzot, nesaskatu nekādas pretrunas starp pārsūdzētā sprieduma 53. un 54. punktu, kurā atzīts, ka eksportētāji neiesniegs eksporta kompensācijas pieteikumus, ja piemērojamā likme būs EUR 0, un minētā sprieduma 267. un 268. punktu, kurā nav izslēgta iespēja, ka valsts iestādes tomēr varētu piešķirt eksporta kompensācijas EUR 0 apmērā, lai gan attiecīgie kompensācijas pieteikumi visdrīzāk netiks iesniegti. Interpretējot šos sprieduma fragmentus, TillySabco nav ņēmusi vērā to kontekstu: 53. un 54. punktā Vispārējā tiesa centās noteikt, vai apstrīdētā regula ir “saistīta” ar īstenošanas pasākumiem, lai pārliecinātos par apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesībām celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu. Turpretim 267. un 268. punktā veiktajai analīzei bija pavisam cits mērķis, proti, noteikt, vai atbilstoši Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 2. punktam eksporta kompensācijām var noteikt nulles likmi. Ja šīs abas lietas būtu tik cieši saistītas, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, jāšaubās, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu bijusi tiesīga celt šo prasību.

104. No visa iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunās, sagrozījusi faktus un kļūdaini interpretējusi Komisijas rakstveida paskaidrojumu, jānoraida.

c)      Nepamatota tiesas veiktās pārskatīšanas ierobežošana

105. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 276. punktā ir pareizi noteikusi tiesas veiktās pārskatīšanas apmēru, proti, norādījusi, ka jautājumos, kas ir saistīti ar lauksaimniecību, Savienības likumdevējam ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Tā tas ir arī attiecībā uz jautājumu, vai pārskatīt spēkā esošos noteikumus par saldētu cāļu gaļu. Tāpēc pārskatīšanai tiesā jāaprobežojas ar to, vai attiecīgo pasākumu nav ietekmējušas acīmredzamas kļūdas vai ļaunprātīga varas izmantošana un vai attiecīgā iestāde nav acīmredzami pārkāpusi tai piešķirtās rīcības brīvības robežas (50).

106. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārsūdzēto spriedumu neapstrīd tāpēc, ka tajā būtu kļūdaini noteikts tiesas veiktās pārskatīšanas apmērs. Tā minēto spriedumu neapstrīd arī tāpēc, ka tajā netieši būtu noteikts apelācijas sūdzības iesniedzējai nelabvēlīgāks pārskatīšanas apmērs (51), vai tāpēc, ka pārskatīšanas apmērs būtu pretrunā Hartas 47. pantam. Drīzāk šķiet, ka TillySabco iebilst pret to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi Komisijai Regulas Nr. 1234/2007 164. pantā piešķirtās rīcības brīvības apjomu. Komisija norāda, ka šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa, šķiet, ir saistīta ar lietas dalībnieku domstarpībām par to, kāds ir eksporta kompensāciju mērķis.

107. Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka eksporta kompensāciju sistēmas mērķis ir radīt stabilitāti kopējā tirgū un nodrošināt lauksaimniecības produktu eksportu uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis (52). Eksporta kompensācijas noteikti netiek piešķirtas tādēļ, lai nodrošinātu eksportētājiem pienācīgus ienākumus. Drīzāk to mērķis ir nodrošināt iespēju ātri un efektīvi iejaukties strauji mainīgajos tirgus procesos. Turklāt biežas pārmaiņas ir ES lauksaimniecības tiesību aktu sistēmas galvenā īpatnība, un tiesību akti aizvien jāpielāgo jauniem ekonomiskiem apstākļiem un politikas prioritātēm (53).

108. Manuprāt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 293. punktā pareizi nosprieda, ka Komisija drīkst pievērst īpašu uzmanību kādam no Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punktā minētajiem aspektiem, ņemot vērā to, ka attiecīgajā tiesību normā ir minēta frāze “vienu vai vairākus”. Komisija pat var likumīgi aprobežoties tikai ar vienu aspektu. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa sprieduma 291. punktā konstatēja, ka Komisija ir pievērsusi īpašu uzmanību nepieciešamībai nodrošināt līdzsvaru un dabīgu cenu un tirdzniecības attīstību tirgū, kas minēta attiecīgās regulas 164. panta 3. punkta b) apakšpunktā (54).

109. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem šāds konstatējums nav pretrunā pārsūdzētā sprieduma 401. punktam (55). Minētajā punktā Vispārējā tiesa nav apgalvojusi, ka visi Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punktā uzskaitītie aspekti ir vienlīdz svarīgi. Tā vietā Vispārējā tiesa ir atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija ir nonākusi pretrunās, apgalvojot, ka tā ir vienlīdz ņēmusi vērā gan teorētiskos aprēķinus, gan tirgus analīzi, bet galīgajā analīzē lielāku uzmanību tomēr pievēršot pēdējai. Taču abas minētās metodes ir nevis “aspekti” Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta nozīmē, bet drīzāk instrumenti, kas ļauj noteikt atbilstošu eksporta kompensāciju apmēru. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzēja kļūdaini interpretē pārsūdzēto spriedumu.

110. Arī pārējie argumenti, kas attiecas uz šo trešā apelācijas sūdzības pamata daļu, ciktāl tie ir saprotami un pieņemami, izriet no situācijām, kurās minētā sprieduma teksts ir pārprasts un/vai sagrozīts.

111. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 401. punktā Vispārējā tiesa tiešām izvērtēja sprieduma 400. punktā minēto apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu. Attiecīgie konstatējumi atspoguļo minētās tiesas viedokli, tāpēc nevar uzskatīt, ka tādējādi būtu sagrozīta lietas dalībnieku paustā nostāja. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apgalvojusi, ka Vispārējā tiesa būtu spriedusi ultra petita.

112. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja acīmredzami kļūdās, apgalvojot, ka pārsūdzētā sprieduma 300. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “pārvaldības komitejai iesniegtajos dokumentos nav pienācīgi izskaidroti kompensāciju apmēra teorētiskie aprēķini” (56).

113. Visbeidzot, kļūdains ir arī apgalvojums, ka Vispārējā tiesa nav rīkojusies pareizi, nelūdzot Komisiju iesniegt tai attiecīgos teorētiskos aprēķinus, kā dēļ minētā tiesa nevarēja novērtēt, vai Komisija, samērojot savus teorētiskos aprēķinus un tirgus analīzi, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Pirmkārt, lēmums par to, vai īstenot procesa organizatoriskos pasākums un/vai pierādījumu savākšanas pasākumus, jāpieņem nevis lietas dalībniekiem, bet gan Vispārējai tiesai, ja tā uzskata, ka šādi pasākumi ir nepieciešami (57). Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 398. punktā Vispārējā tiesa norādīja, kā atzinusi Komisija, ka, lai gan teorētiskie aprēķini ļāva noteikt pozitīvu kompensācijas likmi, minētā sprieduma 292. punktā minēto faktoru dēļ Komisija varēja eksporta kompensācijām likumīgi noteikt nulles likmi (58). Tāpēc Vispārējā tiesa varēja novērtēt atšķirību starp abām metodēm, kaut arī tai nebija pieejama detalizēta informācija par veiktajiem teorētiskajiem aprēķiniem. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā aicina Vispārējo tiesu izmantot rīcības brīvību, kas Regulā Nr. 1234/2007 piešķirta Komisijai.

114. Tātad šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa jānoraida un attiecīgi jānoraida arī viss trešais apelācijas sūdzības pamats.

E.      Ceturtais apelācijas sūdzības pamats: Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta pārkāpums vai acīmredzama kļūda vērtējumā

1.      Lietas dalībnieku argumenti

115. Ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļāTillySabco apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunās, izvērtējot, vai Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punktā minētos aspektus, jo Vispārējā tiesa ir salīdzinājusi cenu samazināšanos Amerikas Savienotajās Valstīs 2013. gadā, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 301. punktā, un tirgus situāciju Brazīlijā laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 302. punktā, un ka Vispārējai tiesai būtu vajadzējis izmantot jaunākos pieejamos datus.

116. Ceturtā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta b) apakšpunktu, pārsūdzētā sprieduma 289. punktā atbalstot Komisijas vērtējumu, ka cenu starpība, salīdzinot ar mājputnu gaļu, kuras izcelsmes valsts ir Brazīlija, nav tāda, ka būtu jāizmaksā eksporta kompensācijas. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa iepriekš minēto tiesību normu ir pārkāpusi arī tāpēc, ka, pārskatot šo jautājumu, tā ir aprobežojusies ar situāciju pasaules tirgū, neņemot vērā ES tirgu.

117. Šā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļāTillySabco apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 366. punktā nav nosodījusi Komisiju par to, ka tā nav ņēmusi vērā precīzus datus par cāļu gaļas pieprasījumu, un ka minētā sprieduma 368. punktā Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunās. Turklāt TillySabco apgalvo, ka Vispārējā tiesa minētā sprieduma 350. un nākamajos punktos nav izdarījusi secinājumus par to, kā dzīvnieku barības cenu pieaugums ietekmēs ražotāju peļņu. Tā kritizē minēto tiesu arī par to, ka tā nav izdarījusi secinājumus par sekām, ko varētu radīt Komisijas pieļautās kļūdas, kas norādītas minētā sprieduma 350.–356., 360. un 361. punktā, un par tādu pierādījumu sagrozīšanu minētā sprieduma 369. punktā, kas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, pierāda, ka 2013. gadā mājputnu gaļas pieprasījums samazinājās.

118. Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

2.      Vērtējums

119. Visās trijās šā apelācijas sūdzības pamata daļās būtībā ir virkne dažādu kritisku izteikumu par to, kā Vispārējā tiesa ir vērtējusi Komisijas darbību, izmantojot Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punktā piešķirto rīcības brīvību. Es uzskatu, ka neviena no šā apelācijas sūdzības pamata daļām nav pamatota, un turpmāk pēc kārtas izvērtēšu katru no tām.

120. Pretruna, kas saskaņā ar TillySabco apgalvojumu ir radusies starp pārsūdzētā sprieduma 300. un 301. punktu, nemaz nepastāv: tas, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot svaigas cāļu gaļas cenu attīstību, Amerikas Savienoto Valstu gadījumā ir ņēmusi vērā tikai 2013. gada datus, nenozīmē, ka tā būtu nonākusi pretrunās, Brazīlijas gadījumā ņemot vērā ilgāku laika posmu. Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punktā nav noteikts, ka Komisijai, veicot cenu attīstības salīdzinošu novērtējumu, būtu jāņem vērā kāds konkrēts laika posms (lai gan salīdzinājumam visdrīzāk nebūtu jēgas, ja tas netiktu darīts). Apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatoti norāda, ka minētās regulas 164. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir minēta “esošā situācija” ES un pasaules tirgū, taču, kā norādīts iepriekš 108. punktā, Komisija drīkst pievērst īpašu uzmanību citiem 164. panta 3. punktā minētajiem aspektiem, un Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka Komisija šajā gadījumā ir rīkojusies tieši tā. Katrā ziņā pārsūdzētā sprieduma 300. un 301. punkts nav savstarpēji pretrunīgi, jo Vispārējā tiesa abos minētajos punktos ir norādījusi, ka attiecīgajā valstī cenas samazinājās tikai 2013. gada beigās.

121. Ir jānoraida arī TillySabco arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nav nospriedusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nenosakot eksporta kompensāciju apmēru, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 289. punktā minēto starpību starp cāļu gaļas cenu iekšējā tirgū un tādas mājputnu gaļas cenu, kuras izcelsmes valsts ir Brazīlija, kas saskaņā ar aprēķiniem sasniedz EUR 44,73 par 100 kg. Iespējams, ka minētā cenu starpība ir saistīta ar to, ka tiek salīdzināta nevis abu minēto reģionu mājputnu gaļa, bet gan mājputnu gaļa un cāļu gaļa. TillySabco nav pievērsusi uzmanību tam, ka Komisija tajā pašā punktā ir norādījusi, ka cāļu gaļas cenas iekšējā tirgū ir augstas (59). Tāpēc Vispārējā tiesa 292. punktā nosprieda, ka Komisija var likumīgi uzskatīt, ka nav nepieciešams eksporta kompensācijām noteikt pozitīvu likmi, lai tādējādi nodrošinātu tirgus stabilitāti, – zīmīgi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja minēto punktu nav apstrīdējusi. Un visnotaļ pamatoti – kā norādīts iepriekš 107. punktā, eksporta kompensācijas netiek piešķirtas tādēļ, lai nodrošinātu eksportētājiem pienācīgus ienākumus. Tāpēc uzņēmēji nevar pieprasīt, lai Komisija, nosakot kompensāciju apmēru, paredzētu konkrētu summu.

122. Runājot par argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta b) apakšpunktu, vērtējumā ņemot vērā tikai vienu tirgu neatkarīgi no tā, vai tas ir iekšējais tirgus vai pasaules tirgus (60), šie abi tirgi ir minēti tikai a) un i) apakšpunktā. Tomēr Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija ir pievērsusi īpašu uzmanību b) apakšpunktam, kurā šie abi tirgi nav minēti (61).

123. Runājot par ceturtā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu, manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 366. punktā nav sapratusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punktu Komisijai ir precīzi jāzina, kā attīstās cāļu gaļas pieprasījums ES un pasaules tirgū. Gluži otrādi, Vispārējā tiesa pareizi nosprieda, ka cena atspoguļo gan piedāvājumu, gan pieprasījumu un ka cenu attīstības analīze nenovēršami ietver arī ziņas par piedāvājumu. Turklāt, runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas pretargumentu, ka cenas pieaugums liecina par zināmu nelīdzsvarotību piedāvājuma un/vai pieprasījuma attīstībā, cenas var atspoguļot arī plānotu piedāvājuma un pieprasījuma attīstību. Tāpēc šis arguments jānoraida, tāpat kā apgalvojums, ka starp pārsūdzētā sprieduma 366. un 368. punktu ir pretrunas, jo tās rodas tikai tad, ja tiek pieņemta apelācijas sūdzības iesniedzējas nostāja attiecībā uz saistību starp cenu un pieprasījumu.

124. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 350. un nākamajos punktos nav izdarījusi atbilstošus secinājumus par to, kā dzīvnieku barības cenu pieaugums ietekmēs ražotāju peļņu, ir nepamatots, jo 351. punktā Vispārējā tiesa ir izdarījusi šādus secinājumus.

125. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka pārsūdzētā sprieduma 350.–356., 360. un 361. punkts, iespējams, liecina par to, ka Komisija Vispārējai tiesai nav sniegusi to pašu informāciju, ko tā sniedza pārvaldības komitejai, nevar ietekmēt apstrīdētās regulas likumību, kas jāvērtē nevis atbilstoši tam, kādu informāciju Komisija ir sniegusi Vispārējai tiesai, bet gan atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kādi tie bija attiecīgās regulas pieņemšanas brīdī. Šī argumentācija līdz ar to ir neefektīva. Tas pats attiecas arī uz faktu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 360. punktā uzskatīja par nepieciešamu precizēt Komisijas iebildumu rakstā izteiktos paziņojumus par barības cenu. Katrā ziņā to, ka šie apstākļi nav būtiski, apstiprina Komisijas norādītais fakts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi minētā sprieduma 361. punkta otro un trešo daļu, kur tostarp ir noteikts, ka jautājumam par to, kad barība kļuva dārgāka, nav izšķirošas nozīmes.

126. Visbeidzot, runājot par apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 369. punktā ir sagrozījusi pierādījumus, uzskatot, ka Komisija ir ņēmusi vērā cāļu gaļas pieprasījuma pieaugumu, jānorāda, ka iepriekš minētajā punktā ir tikai atspoguļots apelācijas sūdzības iesniedzējas viedoklis un tajā netiek konstatēti fakti. Tātad minētajā punktā šāda pierādījumu sagrozīšana nav iespējama. Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas izteikto kritiku saistībā ar minētā sprieduma 371. punktu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja saista ar apgalvojumu, ka sprieduma 369. punktā ir sagrozīti pierādījumi, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa minētajā punktā tiešām ir sagrozījusi attiecīgos pierādījumus vai pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Komisija pamatoti norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 370. punktu, kurā Vispārējā tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumi, ka mājputnu gaļas ražošanas un patēriņa pieauguma tempi kļūst lēnāki, nozīmē to, ka ražošanas apjoms un pieprasījums joprojām palielinās, kā arī tiek prognozēts turpmāks ražošanas apjoma pieaugums, lai gan tas vairs nebūs tik straujš kā iepriekš.

127. Šis pēdējais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots, tāpēc tas jānoraida. Attiecīgi jānoraida arī visa apelācijas sūdzība kopumā.

VI.    Secinājumi

128. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      Spriedums, 2016. gada 14. janvāris, TillySabco/Komisija, T‑397/13, EU:T:2016:8 (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).


3      Komisijas 2013. gada 18. jūlija īstenošanas regula, ar ko nosaka eksporta kompensācijas par mājputnu gaļu (OV 2013, L 196, 13. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra regula, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV 2011, L 55, 13. lpp.).


5      Padomes 2007. gada 22. oktobra regula, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (OV 2007, L 299, 1. lpp.), kurā izdarīti grozījumi.


6      Padomes 1999. gada 28. jūnija lēmums, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV 1999, L 184, 23. lpp.).


7      Komisijas 2010. gada 17. jūnija regula, ar ko nosaka eksporta kompensācijas mājputnu gaļas nozarē (OV 2010, L 152, 5. lpp.).


8      Komisijas 2012. gada 18. oktobra īstenošanas regula, ar ko nosaka eksporta kompensācijas par mājputnu gaļu (OV 2012, L 288, 6. lpp.).


9      Komisijas 2013. gada 17. janvāra īstenošanas regula, ar ko nosaka eksporta kompensācijas par mājputnu gaļu (OV 2013, L 14, 15. lpp.).


10      Komisijas 2013. gada 18. aprīļa īstenošanas regula, ar ko nosaka eksporta kompensācijas par mājputnu gaļu (OV 2013, L 109, 27. lpp.).


11      Komisijas 2011. gada 20. oktobra īstenošanas regula, ar ko nosaka eksporta kompensācijas mājputnu gaļai (OV 2011, L 276, 31. lpp.).


12      Rīkojums, 2013. gada 26. septembris, TillySabco/Komisija, T‑397/13 R, nav publicēts, EU:T:2013:502.


13      Spriedums, 2016. gada 14. janvāris, Doux/Komisija, T‑434/13, nav publicēts, EU:T:2016:7.


14      Spriedums, 2016. gada 14. janvāris, Francija/Komisija, T‑549/13, EU:T:2016:6.


15–      Skat. pārsūdzētā sprieduma 39.–68. punktu.


16–      Skat. pārsūdzētā sprieduma 27. punktu. Komisija neapstrīdēja nedz to, ka apstrīdētā regula ir reglamentējošs akts, nedz to, ka minētā regula tieši skar apelācijas sūdzības iesniedzēju, skat. pārsūdzētā sprieduma 33. un 38. punktu.


17      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 150. pantu, kas uz pārsūdzības procedūru attiecināms atbilstoši Reglamenta 190. panta 1. punktam, “Tiesa [..] jebkurā laikā pēc savas ierosmes [..] var lemt par absolūtu šķērsli tiesas procesam, izdodot motivētu rīkojumu” (autora izcēlums); skat. arī spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonlinie u.c./Komisija, C‑133/12 P, EU:C:2014:105, 32. punkts. Uz jautājumu, vai apstrīdētais tiesību akts “ir saistīts” ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, attiecas apelācijas sūdzības, kas šobrīd tiek izskatītas Tiesas virspalātā; skat. lietu C‑244/16, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, un C‑384/16 P, European Union Copper Task Force/Komisija.


18      Standarta reglaments – Padomes Lēmums 1999/468/EK – [..] komitejas reglaments (OV 2001, C 38, 3. lpp., 6. zemsvītras piezīme).


19      Komisija pārvaldības komitejas reglamentu iesniedza pirmās instances tiesvedības gaitā kā sava iebildumu raksta pielikumu.


20      Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punkts, kas uz pārsūdzības procedūru attiecināms atbilstoši Reglamenta 190. panta 1. punktam. Katrā ziņā standarta reglaments nav spēkā, ja attiecīgā komiteja ir pieņēmusi savu reglamentu, kā tas ir šajā gadījumā; skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Vācija un Dānija/Komisija, C‑465/02 un C‑466/02, EU:C:2005:636, 31. punkts.


21      Regulas Nr. 182/2011 8. panta (“Īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties”) 5. punktā ir noteikts: “ja Komisija pieņem pagaidu antidempinga vai kompensācijas pasākumus, piemēro šajā pantā paredzēto procedūru. Komisija pieņem šādus pasākumus pēc apspriešanās ar dalībvalstīm vai – ārkārtējas steidzamības gadījumos – tās informējot. Pēdējā gadījumā apspriedes notiek ne vēlāk kā desmit dienas pēc Komisijas pieņemto pasākumu paziņošanas dalībvalstīm” (autora izcēlums). Skat. arī minētās regulas preambulas 16. apsvērumu.


22      Skat. Regulas Nr. 182/2011 preambulas 5. un 11. apsvērumu.


23      Šajā ziņā skat., piemēram, spriedumus, 1987. gada 14. janvāris, Vācija/Komisija, 278/84, EU:C:1987:2, 12.–16. punkts, un 1998. gada 10. februāris, Vācija/Komisija, C‑263/95, EU:C:1998:47, 26.–32. punkts.


24      Spriedums, 1988. gada 23. februāris, Apvienotā Karaliste/Padome, 68/86, EU:C:1988:85, 48. punkts.


25      Spriedumi, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 49. un 50. punkts, un 2007. gada 13. septembris, Common Market Fertilizers/Komisija, C‑443/05 P, EU:C:2007:511, 145. punkts.


26      Spriedumi, 1994. gada 15 jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 76. un 77. punkts, un 2007. gada 13. septembris, Common Market Fertilizers/Komisija, C‑443/05 P, EU:C:2007:511, 147. un 148. punkts.


27      Šajā ziņā, sal., ar spriedumu, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 72. punkts.


28      Kritiku par privātpersonu tiesību neesamību saistībā ar komiteju procedūru skat. ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumos apvienotajās lietās Alliance for Natural Health u.c., C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:199, 80.–85. punkts. Tiesa attiecīgo tiesību normu, kas tika apstrīdēta minētajā lietā, neatzina par spēkā neesošu; skat. spriedumu, 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c., C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:449, 81. un 82. punkts.


29      Skat. pēc analoģijas spriedumu, 2001. gada 11. janvāris, Monte Arcosu, C‑403/98, EU:C:2001:6, 26 un 28. punkts.


30      Skat. spriedumu, 1987. gada 14. janvāris, Vācija/Komisija, 278/84, EU:C:1987:2, 13. punkts. Runājot par pārskatīšanu tiesā un šādas pārskatīšanas apmēru saistībā ar iespējamiem lauksaimniecības produktu tirdzniecības traucējumiem, skat. arī spriedumu, 1979. gada 25. janvāris, Racke, 98/78, EU:C:1979:14, 4. un 5. punkts.


31      Skat. spriedumu, 2016. gada 14. janvāris, Francija/Komisija, T‑549/13, EU:T:2016:6, 18. punkts.


32      Skat. pēc analoģijas spriedumu, 2006. gada 15. marts, Itālija/Komisija, T‑226/04, nav publicēts, EU:T:2006:85, 38.–41. punkts.


33      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Vācija un Dānija/Komisija, C‑465/02 un C‑466/02, EU:C:2005:636, 36., 38. un 40. punkts, kurā Tiesa nosprieda, ka tam, ka uzaicinājums uz komitejas sanāksmi ir nosūtīts mazāk par 14 dienām pirms sanāksmes datuma, un tam, ka nav pieejams abu sanāksmē apspriežamo dokumentu tulkojums vācu valodā, nevarētu būt nekādas sekas attiecībā uz rezultātā pieņemto pasākumu.


34      Iestāžu akta atcelšana ir ārkārtas pasākums ar atpakaļejošu spēku, tāpēc tā var notikt tikai tad, ja ir izteikta skaidri un nepārprotami; šajā ziņā skat. spriedumu, 2001. gada 8. novembris, Silos, C‑228/99, EU:C:2001:599, 19. punkts.


35      Spriedums, 2016. gada 22. septembris, Parlaments/Padome, C‑14/15 un C‑116/15, EU:C:2016:715, 48. punkts un tajā minētā judikatūra.


36      2013. gada 22. oktobra pārskats par Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komitejas 435. sanāksmi, kas notika 2013. gada 17. oktobrī, dokuments Nr. ARES REG agri.ddg2.c.4(2013) 3316233, 9.1.1. punkts (pieejams: https://ec.europa.eu/agriculture/sites/agriculture/files/committees/cmo‑management/2013/435.pdf).


37      Izņemot apelācijas sūdzības ievaddaļu, nekur citur apelācijas sūdzības daļā, kurā ir izklāstīti juridiskie argumenti, Regulas Nr. 1234/2007 162. panta 1. punkts faktiski nav pieminēts. Šī tiesību normu ir minēta apelācijas sūdzības iesniedzējas replikā, taču tikai atbildot uz jautājumu par eksporta kompensāciju sistēmas mērķi, ko Komisija ir uzdevusi savā atbildes rakstā.


38      Spriedums, 2013. gada 10. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑272/12 P, EU:C:2013:812, 28. punkts un tajā minētā judikatūra.


39      Spriedums, 1973. gada 14. marts, Westzucker, 57/72, EU:C:1973:30, 8. punkts. Eksporta kompensācijām un [piemaksām par] cukura denaturēšanu savā ziņā ir identiskas funkcijas tirgus kopīgajā organizācijā; skat. ģenerāladvokāta H. Meirā [H. Mayras] secinājumus lietā Westzucker, 57/72, EU:C:1973:20, 2. punkts.


40      Spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2016. gada 10. marts, HeidelbergCement/Komisija, C‑247/14 P, EU:C:2016:149, 16. punkts.


41      Spriedumi, 2004. gada 9. septembris, Spānija/Komisija, C‑304/01, EU:C:2004:495, 51. punkts, un 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 89. punkts.


42      Spriedumi, 1982. gada 28. oktobris, Lion u.c., 292/81 un 293/81, EU:C:1982:375, 19. punkts; 1986. gada 22. janvāris, Eridania zuccherifici nazionali u.c., 250/84, EU:C:1986:22, 38. punkts, un 2000. gada 6. jūlijs, Eridania, C‑289/97, EU:C:2000:363, 40. punkts.


43      Spriedumi, 1965. gada 1. decembris, Schwarze, 16/65, EU:C:1965:117, 888. lpp., un 1990. gada 4. februāris, Delacre u.c./Komisija, C‑350/88, EU:C:1990:71, 16. punkts.


44      Šajā ziņā skat. spriedumus, 1975. gada 26. novembris, Groupement des fabricants de papiers peints de Belgique u.c./Komisija, 73/74, EU:C:1975:160, 31. punkts; 1990. gada 4. februāris, Delacre u.c./Komisija, C‑350/88, EU:C:1990:71, 15. punkts, un 2001. gada 8. novembris, Silos, C‑228/99, EU:C:2001:599, 28. punkts.


45      Šo paziņojumu nekādi neietekmē tas, ka savā apelācijas sūdzībā saistībā ar trešā apelācijas sūdzības pamata otro daļu, kas attiecas uz iespējamo nepamatoto tiesas veiktās pārskatīšanas ierobežošanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tā ir skaidri norādījusi, ka nedz apelācijas sūdzības iesniedzēja, nedz Vispārējā tiesa nevarēja pārbaudīt vai apstrīdēt Komisijas ierastās prakses elementus.


46      Spriedums, 2001. gada 8. novembris, Silos, C‑228/99, EU:C:2001:599, 29. punkts.


47      Spriedums, 1990. gada 14. februāris, Delacre u.c./Komisija, C‑350/88, EU:C:1990:71, 17.–19. punkts.


48      Spriedums, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 60. punkts un nākamie punkti.


49      Tostarp skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 99. punkts un tajā minētā judikatūra.


50      Spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Lidl, C‑134/15, EU:C:2016:498, 47. punkts, un šajā ziņā arī spriedums, 2017. gada 9. marts, Doux, C‑141/15, EU:C:2017:188, 26. punkts.


51      Kā tas bija gadījumā, saistībā ar kuru ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston] sniedza secinājumus lietā KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, EU:C:2011:63, skat. 71.–73. punktu.


52      Regulas Nr. 1234/2007 preambulas 65. apsvērumā ir noteikts, ka “vienots [ES] tirgus ietver tirdzniecības sistēmu pie [Savienības] ārējām robežām. Šai tirdzniecības sistēmai būtu jāietver ievedmuita un eksporta kompensācijas un principā jāstabilizē [ES] tirgus. Tirdzniecības sistēmai būtu jābalstās uz saistībām, kas pieņemtas daudzpusējās tirdzniecības sarunās Urugvajas kārtā”, savukārt preambulas 77. apsvērumā ir norādīts, ka “noteikumiem kompensāciju piešķiršanai par eksportu uz trešām valstīm, kuri pamatoti uz cenu starpību [Savienības] un pasaules tirgū un atbilst PTO [Savienības] saistībās paredzētajiem robežlielumiem, būtu jāsekmē [Savienības] dalība dažu šajā regulā minēto produktu starptautiskajā tirdzniecībā. Subsidētam eksportam būtu jāievēro vērtības un daudzuma robežlielumi”.


53      Skat. ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda secinājumus lietā Silos, C‑228/99, EU:C:2001:196, 32. punkts, kuros citēts 1992. gada 8. aprīļa spriedums Wagner, C‑94/91, EU:C:1992:181, 18. punkts. Šajā ziņā skat. arī spriedumus, 1973. gada 14. marts, Westzucker, 57/72, EU:C:1973:30, 6. un 8. punkts; 1978. gada 26. janvāris, Union Malt u.c./Komisija, no 44/77 līdz 51/77, EU:C:1978:14, 23. un 28. punkts (attiecībā uz īpašo situāciju, kas ir saistīta ar eksporta licencēm ar iepriekš noteiktu eksporta kompensāciju); 1982. gada 28. oktobris, Lion u.c., 292/81 un 293/81, EU:C:1982:375, 14. punkts, un 2017. gada 9. marts, Doux, C‑141/15, EU:C:2017:188, 36. punkts.


54      Lai gan Komisija tiesas sēdē norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā abus Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā minētos aspektus, tā neapstrīdēja pārsūdzētā sprieduma 291. punktā izteikto konstatējumu.


55      Apelācijas sūdzībā minētā atsauce uz pārsūdzētā sprieduma 400. punktu, šķiet, ir kļūdaina, jo minētajā punktā ir izklāstīta apelācijas sūdzības iesniedzējas nostāja.


56      Pārsūdzētā sprieduma 300. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka “pārvaldības komitejai iesniegtā dokumenta mērķis ir nevis skaidrot eksporta kompensāciju apmēra teorētiskos aprēķinus, bet galvenokārt raksturot globālo tirgus situāciju”.


57      Šajā ziņā skat. rīkojumu, 2017. gada 31. janvāris, Universal Protein Supplements/EUIPO, C‑485/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:72, 15. punkts un tajā minētā judikatūra.


58      Pārsūdzētā sprieduma 292. punktā ir norādīts, ka tādu faktoru dēļ kā cenu pieaugums ES tirgū, ES ražotāju peļņa, kas ir lielāka nekā vēsturiskie vidējie rādītāji, un eksporta apjoma pieaugums Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, principā var uzskatīt, ka situācija ES tirgū ir stabila un ka nav nepieciešams eksporta kompensācijām noteikt pozitīvu likmi, lai tādējādi nodrošinātu tirgus stabilitāti.


59      Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd arī pārsūdzētā sprieduma 306. punktā izteikto konstatējumu, ka saskaņā ar pārvaldības komitejai iesniegto dokumentu ES tirgū gan ilgtermiņā, gan īstermiņā ir vērojams nepārprotams cenu pieaugums.


60      Attiecībā uz šo jautājumu apelācijas sūdzība kļūst neloģiska – tajā norādīts, ka “Vispārējā tiesa ņēma vērā tikai iekšējā tirgus cenas, barības augstās izmaksas un Brazīlijas reāla devalvāciju; tātad tiesa pamatojās tikai uz situāciju pasaules tirgū”.


61      To pierāda minētās tiesību normas varianti citās valodās. Daudzskaitlis (“marchés”), kas ir lietots Regulas Nr. 1234/2007 164. panta 3. punkta b) apakšpunktā franču valodā, nav atsauce uz ES un pasaules tirgu, kas minēti 164. panta 3. punkta a) un i) apakšpunktā, bet drīzāk uz tirgus kopīgo organizāciju – franču valodā atbilstošajā terminā tiek lietots daudzskaitlis (“organisation commune des marchés”).