Language of document : ECLI:EU:C:2017:397

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [ MACIEJSZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 18. maijā(1)

Apvienotās lietas C360/15 un C31/16

College van Burgemeester en Wethouders van de gemeente Amersfoort

pret

X BV

(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2006/123/EK – Piemērošanas joma – 2. panta 2. punkta c) apakšpunkts – 2. panta 3. punkts – Ar elektronisko tīklu nodrošināšanu saistītas darbības – Direktīva 2002/20 – 13. pants

un

Visser Vastgoed Beleggingen BV

pret

Raad van de gemeente Appingedam

(Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2006/123/EK – Pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības veikšana – Piemērošanas joma – Preambulas 9. apsvērums – 4. panta 1. punkts – “Pakalpojuma” jēdziens – Mazumtirdzniecība – Pašvaldības detālplānojums – 15. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Teritoriāls ierobežojums – 15. panta 3. punkts – Pilsētvides aizsardzība






Satura rādītājs


I. Ievads

II. Tiesiskais regulējums

A. Savienības tiesības

1. Direktīva 2006/123 par pakalpojumiem iekšējā tirgū

2. Savienības tiesību akti par administratīvām maksām saistībā ar elektronisko sakaru tīklu uzstādīšanu

B. Nīderlandes tiesības

1. Nīderlandes telekomunikāciju kodeksa atsevišķi noteikumi

2. Nodevas Amersfortas komūnā

3. Detālplānojumus reglamentējošās normas Nīderlandē un Apingedamas komūnā

III. Prasības pamatlietās un prejudiciālie jautājumi

A. C360/15, X

B. C31/16, Visser

IV. Tiesvedība Tiesā

V. Vērtējums

A. Lieta C360/15, X

1. Par Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomu (pirmais līdz trešais jautājums)

a) Direktīvas 2006/123 2. pants (pirmais jautājums)

1) Par Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu

2) Par Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punktu

b) Par Direktīvas 2006/123 9. apsvērumu (trešais jautājums)

c) Par pilnībā iekšējām situācijām (otrais jautājums)

2. Par ceturto un piekto jautājumu

B. Lieta C31/16, Visser

1. Par Direktīvas 2006/123 4. panta 1. punktu (pirmais jautājums)

a) Pašnodarbinātā saimnieciskā darbība [..] par atlīdzību

b) [..] kā minēts LESD 57. pantā

c) Sašaurināta interpretācija primāro tiesību dēļ?

1) Brīvība veikt uzņēmējdarbību

2) Preču brīva aprite

i) Smaguma centra meklēšana

ii) Vienlaicīga piemērošana

iii) Secīga piemērošana

3) Lieta Rina Services u.c.

d) Papildu apsvērumi

e) Secinājums

2. Par pilnībā iekšējām situācijām (ceturtais jautājums)

3. Par iespējamiem pārrobežu elementiem (trešais jautājums)

4. Detālplānojums saskaņā ar Direktīvu 2006/123 (otrais un piektais jautājums)

a) Par atļaujām

b) Par prasībām

c) Par Direktīvas 2006/123 preambulas 9. apsvērumu

d) Par Direktīvas 2006/123 14. panta 5. punktu.

e) Par Direktīvas 2006/123 15. pantu:

5. Par LESD 34. pantu un 49. pantu (sestais jautājums)

VI. Secinājumi


I.      Ievads

1.        IekšējaistirgusarpamatbrīvībāmirnetikaiLīgumu vēsturisksjuridiskaisstūrakmensun to galvenaisorganizatoriskaisprincips,betkopšintegrācijasprocesasākuma tam arībijisraksturīgsdinamisms.TasirviensnoSavienībasnorādītajiemmērķiem (2)unirnepārprotami iekļauts LESDtrešāsdaļasI sadaļā.KopšVienotāEiropasakta tas juridiskidefinētskā“telpa, kurā saskaņā ar Līgumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite” (3),tāmērķisirnodrošinātprečuunražošanasfaktorubrīvu plūsmuSavienībā,ņemotvērāsalīdzinošāspriekšrocības ekonomikas koncepciju (4).

2.        Lai ganneuzdrošinātosapgalvot,kaiekšējaistirgusir“dzīvsinstruments” (5),tomēr var konstatēt,kapatvairāknekāvairumscituSavienības politikas jomuiekšējātirgustiesībasirkustīgsmērķis. Tāsatrodasstarpdivāmtektoniskāmplātnēm – no vienas puses, tirgusbrīvībāmun, no otras puses,dalībvalstuvēlmesregulēt ar ekonomiku nesaistītasintereses, kuras var būt atšķirīgas dažādās valstsiekārtās.Līgumu dibinātāji nebija akli:izvēlotieshorizontālāspolitikasjomu,kasaptverunirsaistītaarpraktiskijebkurucitu(valsts)politikasjomu (6),šīdinamika aratbilstošiemdestruktīviemelementiemiriekšējātirgusDNS daļa.

3.        Tiesagadugaitāir gājusi kopsolī ar šodinamiku un to darījusi dažādos veidos:dažkārttā to ir virzījusi (7),citreiztā toirapvaldījusi (8).Tomērtāvienmēr ir interpretējusiLīgumanoteikumustādāveidā,kasatspoguļoekonomiskounsociālorealitātiattiecīgajā(sprieduma) dienā (9).

4.        Tiesasjudikatūraslielākādaļatradicionāliirradusiessaistībāarprečubrīvuapriti,unvairākumskoncepcijuircēlušās šeit.Kāpiemērusvarminētjauiepriekšdaudzkārtminētāsatziņas,piemēram,kaprincipā (10)brīvībasiradresētasdalībvalstīm un ka tāsnavpiemērojamaspilnībāiekšējāmsituācijām (11).Vērtējotvalstspasākumus,ar kuriem,iespējams, tiek pārkāptavairāknekāvienaLīgumos paredzētābrīvība,varkonstatēt tendenci izskatītšādaslietas“preču” kategorijā.Uzņēmējdarbības veikšanaun pakalpojumi ilgulaikuatradāsšīsjudikatūras ēnā.Tomērgadugaitā tie ir nostiprinājušies,kā rezultātāarīradiesbūtisksjudikatūraskopums ganšobrīvībutiešaspiemērošanas gadījumā saistībāarlūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus, ganpārkāpumaprocedūrāspretattiecīgajāmdalībvalstīm.

5.        Savienībaslikumdevējsuzskatīja,ka ar šādu pieeju izskatīt katru lietu atsevišķi nepietiek,lai patiesi novērstušķēršļuspakalpojumusniedzējubrīvībaiveiktuzņēmējdarbībudalībvalstīsunšķēršļuspakalpojumubrīvaiapriteistarpdalībvalstīm,kāarīgarantētupakalpojumusaņēmējiemunpakalpojumusniedzējiemtiesiskodrošību,kas vajadzīga šo divu LESD paredzēto pamatbrīvību īstenošanai praksē (12).TādēļDirektīva 2006/123/EK (13) tika pieņemta pēcilgstošaprocesa,kasbija saistīts arbūtiskāmizmaiņāmsākotnējāpriekšlikumā (14).

6.        Šīdirektīva,kasdalībvalstīm bija jātransponēvalstutiesībuaktoslīdz2009. gadabeigām (15),līdzšimTiesā navradījusimilzīgujudikatūras apjomu(16).

7.        Šiedivilūgumisniegtprejudiciālunolēmumu nodivāmaugstākajāmNīderlandes tiesu iestādēm (to attiecīgajās jomās) HogeRaadderNederlanden(NīderlandesAugstākātiesa)unRaadvanState(Valsts padome, Nīderlande)radavairākuspamatjautājumusparDirektīvu 2006/123.

8.        Kādetalizēti būsredzamsvērtējumā,mansgalvenaisargumentsabāslietāsir par Direktīvas 2006/123 interpretācijusaskaņāartāsnorādītomērķiunņemot vērāiekšējātirgusizveidi,vienlaicīgiņemotvērādivdesmitpirmāgadsimta tiesiskounekonomiskorealitāti.Tārīkojoties,Tiesai būtu jāatzīst,kapakalpojumunozareattīstāsunkatāirjomaarlieluekonomiskopotenciālu.Tiesai nebūtu jābaidās interpretētDirektīvu 2006/123 tā,kātā senāk irinterpretējusiiekšējātirgusnoteikumus:apzinotiesmērķi [ telos],ņemotvērāmūsdienuapstākļusunpienācīgiievērojotdalībvalstuvēlmi(turpināt)regulētnekomerciāla raksturadarbības.

II.    Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesības

1.      Direktīva 2006/123 par pakalpojumiem iekšējā tirgū

9.        Direktīvas 2006/123 preambulas 9. un 33. apsvērumā ir noteikts:

“(9)      Šī direktīva attiecas vienīgi uz tām prasībām, kuras ietekmē piekļuvi pakalpojumu sniegšanas darbībai vai tās veikšanu. Tādēļ tā neattiecas uz tādām prasībām kā ceļu satiksmes noteikumiem, zemes apstrādes un izmantošanas noteikumiem, pilsētu un lauku plānošanai, būvniecības standartiem, kā arī administratīvām sankcijām, kuras piemēro par neatbilstību šādiem noteikumiem, – kas konkrēti nereglamentē vai konkrēti neietekmē pakalpojumu sniegšanas darbību, taču kas pakalpojuma sniedzējiem jāievēro, veicot saimniecisku darbību, tāpat kā personām, kuras veic privātus darījumus.

[..]

(33)      Pakalpojumi, uz ko attiecas šī direktīva, ietver plašu darbību klāstu, kas pastāvīgi mainās [..]. Tie ir arī pakalpojumi, ko sniedz gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, piemēram, juridiskas konsultācijas vai konsultācijas nodokļu jautājumos [..], izplatīšanas tirdzniecība, tirdzniecības gadatirgu organizēšana [..]. Šīs darbības var ietvert pakalpojumus, kuru sniegšanai ir nepieciešams, lai pakalpojumu sniedzējs un pakalpojumu saņēmējs atrastos tuvu viens otram, pakalpojumus, kuru sniegšanai pakalpojumu saņēmējam vai to sniedzējam jāceļo, kā arī pakalpojumus, kurus var sniegt no attāluma, tostarp ar interneta starpniecību.”

10.      Direktīvas 2006/123 2. panta “Piemērošanas joma” redakcija ir šāda:

“1.      Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.

2.      Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:

[..]

c)      elektronisko komunikāciju pakalpojumiem un tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un pakalpojumiem jomās, uz ko attiecas Direktīvas 2002/19/EK (17), 2002/20/EK (18), 2002/21/EK (19), 2002/22/EK (20) un 2002/58/EK;

[..]

3.      Šo direktīvu nepiemēro nodokļu jomai.”

11.      Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 3. panta 3. punktu:

“Dalībvalstis šīs direktīvas noteikumus piemēro saskaņā ar Līguma noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti.”

12.      Direktīvas 2006/123 4. pantā “Definīcijas” ir ietvertas šādas normas:

“Šīs direktīvas nolūkos piemēro šādas definīcijas:

1)      “pakalpojums” ir jebkāda pašnodarbināta saimnieciskā darbība, parasti par atlīdzību, kā minēts Līguma 50. pantā;

2)      “pakalpojumu sniedzējs” ir jebkura fiziskā persona, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, vai jebkura juridiskā persona, kā minēts Līguma 48. pantā un kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, un kuras piedāvā vai sniedz pakalpojumus;

[..]

5)      “uzņēmējdarbības veikšana” ir faktiska pašnodarbinātas [saimnieciskās] darbības veikšana, kā minēts Līguma 43. pantā, kuru pakalpojumu sniedzējs veic uz nenoteiktu laiku, izmantojot stabilu infrastruktūru, no kuras faktiski tiek īstenota pakalpojumu sniegšanas darbība;

6)      “atļauju piešķiršanas sistēma” ir jebkura procedūra, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējam faktiski ir jāveic noteiktas darbības, lai no kompetentas iestādes saņemtu formālu lēmumu vai netiešu lēmumu attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu;

7)      “prasība” ir jebkurš pienākums, aizliegums, nosacījums vai ierobežojums, kas paredzēts dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos vai kas izriet no judikatūras, administratīvās prakses, profesionālo organizāciju noteikumiem vai profesionālo apvienību vai citu profesionālo organizāciju kopējiem noteikumiem, kuri pieņemti, tām rīkojoties juridiski patstāvīgi; par prasībām šīs direktīvas izpratnē neuzskata noteikumus, kas ietverti koplīgumos, par kuriem vienojušies sociālie partneri;

8)      “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm” ir iemesli, kas par tādiem atzīti Tiesas judikatūrā, tostarp šādi iemesli: [..] vides un pilsētvides aizsardzība [..].”

13.      Direktīvas 2006/123 14. pantā “Neatļautas prasības” ir norādīts:

“Dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka piekļuve pakalpojumu darbībai vai tās veikšana attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir atkarīga no kāda turpmāk norādītā faktora:

[..]

5)      katrā gadījumā individuāli piemērotu saimniecisku pārbaudi, kas par priekšnoteikumu atļaujas piešķiršanai izvirza pierādījumu par saimnieciskas vajadzības vai tirgus pieprasījuma esamību, darbības potenciālās vai pašreizējās saimnieciskās ietekmes izvērtējumu vai darbības piemērotības izvērtējumu saistībā ar ekonomikas plānošanas mērķiem, ko noteikusi kompetentā iestāde; šis aizliegums neattiecas uz plānošanas prasībām, kuras nav saistītas ar ekonomiskiem mērķiem, bet kalpo sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm;

[..].”

14.      Tās pašas direktīvas 15. panta “Novērtējamas prasības” 2. punktā ietverta šāda norma:

“Dalībvalstis pārbauda, vai to tiesību sistēmā kā nosacījums, lai atļautu piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu, ir paredzēta atbilstība jebkurai no šādām nediskriminējošām prasībām:

a)      kvantitatīvi vai teritoriāli ierobežojumi, jo īpaši tādu ierobežojumu veidā, kas noteikti saistībā ar iedzīvotāju skaitu vai saistībā ar minimālo ģeogrāfisko attālumu starp pakalpojumu sniedzējiem;

[..].”

2.      Savienības tiesību akti par administratīvām maksām saistībā ar elektronisko sakaru tīklu uzstādīšanu

15.      Direktīvas 2002/21 2. panta a) punktā “elektronisko sakaru tīkls” definēts šādi:

““elektronisko sakaru tīkls” ir pārraides sistēma un, attiecīgos gadījumos, komutācijas vai maršrutizācijas ierīces un citi resursi, tostarp tīkla pasīvie elementi, kas ļauj signālus pārraidīt pa vadiem, pa radio, ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem, ietverot satelīta tīklus, fiksētus (ķēdes un pakešu tīklu, tostarp internetu) un mobilo zemes sakaru tīklus, elektrības kabeļu sistēmas, ciktāl tās ir izmantotas, lai pārraidītu signālus, tīklus, ko izmanto radio un televīzijas apraidei, un kabeļu televīzijas tīklus, neatkarīgi no pārraidītas informācijas tipa”.

16.      Minētās direktīvas 11. panta “Piekļuves tiesības” 1. punktā iekļautas šādas normas:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, kompetentai iestādei izskatot:

–        pieteikumu tiesību uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts vai privātīpašuma piešķiršanai uzņēmumam, kas pilnvarots nodrošināt publiskos telekomunikāciju tīklus, vai

–        pieteikumu tiesību uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts īpašuma piešķiršanai uzņēmumam, kas pilnvarots nodrošināt tos elektronisko telekomunikāciju tīklus, kas nav publiski,

kompetentā iestāde:

–        rīkojas, pamatojoties uz vienkāršām, efektīvām, pārskatāmām un publiski pieejamām procedūrām, ko piemēro bez diskriminācijas un nekavējoties, un katrā ziņā pieņem lēmumu sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas, izņemot atsavināšanas gadījumos, un

–        ievēro caurskatāmības un nediskriminācijas principus, pievienojot šādām tiesībām nosacījumus.

Iepriekšminētās procedūras var atšķirties atkarībā no tā, vai pieteikuma iesniedzējs nodrošina publiskus komunikāciju tīklus vai ne.”

17.      Direktīvā 2002/20 piemērotas tādas pašas definīcijas kā Direktīvā 2002/21. Saskaņā ar Direktīvas 2002/20 1. panta 2. punktu šī direktīva attiecas uz “atļauju izsniegšanu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanai”.

18.      Direktīvas 2002/20 12. un 13. pantā ir paredzēts:

“12. pants

Administratīvi maksājumi

1.      Jebkuri administratīvi maksājumi, kas uzlikti uzņēmumiem, kas nodrošina pakalpojumu vai tīklu saskaņā ar vispārējo atļauju izsniegšanu, vai uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas izmantošanas tiesības:

a)      kopumā iekļauj tikai tās administratīvās izmaksas, kas radīsies 6. panta 2. punktā minētās vispārēju atļauju izsniegšanas programmas, izmantošanas tiesību un īpašu pienākumu pārvaldē, kontrolē un ieviešanā, kas var iekļaut izmaksas starptautiskai sadarbībai, saskaņošanai un standartizēšanai, tirgus analīzei, izpildes pārraudzībai un citai tirgus kontrolei, kā arī reglamentējošo darbu, kas saistīts ar sekundāro tiesību aktu un administratīvo lēmumu, tādu kā lēmumu par piekļuvi un savstarpēju savienojumu sagatavošanu un ieviešanu; un

b)      tiek uzlikti individuāliem uzņēmumiem objektīvā, caurskatāmā un samērīgā veidā, kas samazina papildu administratīvās izmaksas un saistītus maksājumus.

2.      Ja valsts pārvaldes [regulatīvās] iestādes uzliek administratīvus maksājumus, tās publicē to administratīvo izmaksu un kopējās ievākto maksājumu summas gada pārskatu. Ņemot vērā atšķirības starp kopējo maksājumu un administratīvo izmaksu summu, veic atbilstīgus koriģējumus.

13. pants

Maksas par izmantošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas

Dalībvalstis var ļaut attiecīgajai iestādei uzlikt tādu maksu par tiesībām izmantot radio frekvences vai numurus vai par tiesībām uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts vai privātā īpašuma, kas atspoguļo nepieciešamību nodrošināt optimālo šo resursu izmantošanu. Dalībvalstis nodrošina to, ka šādas maksas ir objektīvi pamatotas, caurskatāmas, nediskriminējošas un samērīgas attiecībā uz to paredzēto mērķi, un ņem vērā [Direktīvas 2002/21] 8. pantā minētos mērķus.”

B.      Nīderlandes tiesības

1.      Nīderlandes telekomunikāciju kodeksa atsevišķi noteikumi

19.      Telecommunicatiewet (Telekomunikāciju likums) 5.2. panta 1. punktā noteikts pienākums publisku zemesgabalu tiesību subjektiem vai šādu zemesgabalu apsaimniekotājiem ļaut ievietot un uzturēt kabeļus publisku elektronisko komunikāciju tīkliem.

20.      Tā paša likuma 5.4. pantā paredzēti divi nosacījumi, saskaņā ar kuriem var veikt zemes darbus:

“1.      Publiska elektronisko komunikāciju tīkla operators, kurš iecerējis veikt darbus uz publiskiem zemesgabaliem saistībā ar kabeļu ievietošanu, remontu vai izņemšanu, var šos darbus veikt tikai tad, ja tas ir:

a.      šo ieceri rakstveidā darījis zināmu tās komūnas domei, kuras teritorijā atrodas zemesgabals, kurā paredzēts veikt darbus, un

b.      ir saņēmis piekrišanu no komūnas domes attiecībā uz darbu laiku, veidu un veikšanu.

2.      Dome sabiedriskās kārtības, drošības, traucējumu novēršanas vai samazināšanas, teritoriju vai ēku pieejamības, kā arī rakšanas darbu regulējuma apsvērumu dēļ lēmumā par piekrišanu var ietvert nosacījumus.

3.      Minētie nosacījumi jo īpaši var attiekties uz:

a.      darbu veikšanas vietu;

b.      darbu veikšanas laiku tādā nozīmē, ka darbus var uzsākt ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc datuma, kad ticis izdots lēmums par piekrišanu, ja vien nav konstatējami svarīgi sabiedriskās kārtības iemesli, kas minēti 2. punktā;

c.      darbu veikšanas kārtību;

d.      infrastruktūras koplietošanas veicināšanu;

e.      iecerēto darbu saskaņošanu ar citu zemē esošu iekārtu operatoriem.”

2.      Nodevas Amersfortas komūnā

21.      Amersfortas[Amersfoort] pašvaldības domes Verordening leges 2010 (2010. gada Noteikumi par nodevām/maksām) (Reģ. nr. 3214976) (turpmāk tekstā – “Verordening”) 1. pantā paredzēts, ka “leges” (nodevas/maksas) iekasē par visiem domes vai tās vārdā sniegtajiem pakalpojumiem saskaņā ar Verordening pievienoto tarifu tabulu.

22.      Verordening pievienotajā tabulā 19. nodaļā ir norādīta likme par pieteikuma izskatīšanu piekrišanas saņemšanai attiecībā uz izpildāmo darbu laiku, vietu un veidu, kā noteikts Telecommunicatiewet 5.4. pantā. Likme ir atšķirīga atkarībā no ierīkojamā kabeļa garuma.

3.      Detālplānojumus reglamentējošās normas Nīderlandē un Apingedamas komūnā

23.      Nīderlandes 2008. gada 1. jūlija Wet ruimtelijke ordening (Teritorijas plānošanas likums) 3.1. panta 1. punktā pašvaldības domēm ir piešķirtas pilnvaras izveidot detālplānojumus, kuros pašvaldības noteikta teritorija paredzēta konkrētām ēku kategorijām vai konkrētai darbībai izmantotām ēkām. 3.1. panta 2. punktā noteikts, ka detālplānojums ir derīgs desmit gadus.

24.      Saskaņā ar Besluit ruimtelijke ordening (Rīkojums par teritorijas plānošanu) 3.1.2. panta 2. punkta b) apakšpunktu pašvaldības var paredzēt noteiktas teritorijas mazumtirdzniecībai vai viesnīcu kafejnīcām un restorāniem. No iesniedzējtiesas paskaidrojuma ir skaidrs, ka Apingedamas [Appingedam] pilsētas dome izmantoja šīs pilnvaras:

“Plānojuma tiesību normu 18. panta 18.1. punktā paredzētais tiesiskais regulējums ir t.s. nozares tiesiskais regulējums (“brancheringsregeling”). Tas ir tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram ir atļautas tikai konkrētas mazumtirdzniecības formas un nav atļautas citas mazumtirdzniecības formas. Saskaņā ar šo tiesisko regulējumu, neraugoties uz vairākām pakārtotām darbībām, ir atļauta tikai lielgabarīta preču mazumtirdzniecība. Tiesiskajā regulējumā no tā nav paredzēti izņēmumi. Taču attiecīgā persona var lūgt piešķirt atļauju (Nīderlandē zināma kā vides atļauja), lai pieļautu izņēmumu no detālplānojuma, pamatojoties uz Wet algemene bepalingen omgevingsrecht (Likums par vispārējiem vides tiesību noteikumiem) 2.12. panta 1. punktu. Raad (dome) ir ietvērusi detālplānojumā tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu pilsētas centra dzīvotspēju un novērstu tukšu telpu rašanos pilsētas centrālajā daļā.”

III. Prasības pamatlietās un prejudiciālie jautājumi

A.      C360/15, X

25.      Uzņēmumam X BV (turpmāk tekstā – “X”) tika uzdots ierīkot optiskās šķiedras kabeļu tīklu Amersfortas pašvaldībā. Kabeļu ierīkošanas darbu veikšanai tas ieguva nepieciešamo piekrišanu no pašvaldības. Vēlāk saistībā ar minētās piekrišanas sniegšanu X no pašvaldības saņēma paziņojumu par nodevām/maksām kopumā EUR 149 949 apmērā.

26.      Šīs nodevas/maksas X apstrīdēja Utrehtas Rechtbank (rajona tiesa). Tās spriedums tika pārsūdzēts Ārnemas‑Leuvārdenas [ArnhemLeeuwarden] Gerechtshof (Apelācijas tiesa), kas pasludināja spriedumu 2013. gada 2. jūlijā.

27.      Amersfortas pašvaldības dome pārsūdzēja Gerechtshof (apelācijas tiesa) spriedumu Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa). Tā kā nebija skaidra šo nodevu/maksu atbilstība Direktīvai 2002/20, Direktīvai 2002/21 un Direktīvai 2006/123, Augstākā tiesa 2015. gada 5. jūnijā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka šī norma ir piemērojama situācijā, kad dalībvalsts iestāde piemēro nodevas/maksas (“leges”) par tāda pieteikuma izskatīšanu, kas saistīts ar piekrišanu attiecībā uz laiku, vietu un veidu kabeļu ierakšanai publiska elektronisko komunikāciju tīkla vajadzībām?

2)      Vai Direktīvas 2006/123 III nodaļa ir interpretējama tādējādi, ka tā ir piemērojama arī pilnībā iekšējās situācijās?

3)      Vai Direktīva 2006/123, ņemot vērā tās preambulas 9. apsvēruma kontekstu, ir interpretējama tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kurā noteikts, ka iecere veikt rakšanas darbus kabeļu ievietošanai, remontam vai izņemšanai publiskos zemesgabalos vai uz tiem saistībā ar publiska elektronisko komunikāciju tīklu ir jāpaziņo pašvaldības domei un pašvaldības dome šos darbus nevar aizliegt, taču var izvirzīt nosacījumus attiecībā uz to vietu, laiku un veikšanas veidu un infrastruktūras koplietošanas veicināšanu, kā arī iecerēto darbu saskaņošanu ar citu zemē esošu iekārtu apsaimniekotājiem?

4)      Vai Direktīvas 2006/123 4. panta 6. punkts ir interpretējams tādējādi, ka šī norma ir piemērojama lēmumam par piekrišanu attiecībā uz laiku, vietu un veidu kabeļu ierakšanai publiska elektronisko komunikāciju tīkla vajadzībām, ja attiecīgā dalībvalsts iestāde šos darbus kā tādus nevar aizliegt?

5)      a)      Ja Direktīvas 2006/123 13. panta 2. punkts, ņemot vērā atbildi uz iepriekšējiem jautājumiem, ir piemērojams minētajā situācijā, vai šai normai ir tieša iedarbība?

b)      Ja atbilde uz 5. jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, vai atbilstoši Direktīvas 2006/123 13. panta 2. punktam šajā gadījumā sedzamos izdevumus drīkst aprēķināt, pamatojoties uz aplēstajiem izdevumiem par visām pieprasījuma procedūrām, pamatojoties uz izdevumiem par tādiem pieprasījumiem kā pieprasījums šajā lietā vai arī pamatojoties uz izmaksām par katru atsevišķo pieprasījumu?

c)      Ja atbilde uz 5. jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, kādi kritēriji ir izmantojami, iekļaujot netiešās un pastāvīgās izmaksas atbilstoši Direktīvas 2006/123 13. panta 2. punktam?”

B.      C31/16, Visser

28.      Apingedamas dome ar 2013. gada 19. jūnija lēmumu pieņēma detālplānojumu, ar kuru t.s. Woonplein teritorija ārpus pilsētas centra tika noteikta par tirdzniecības zonu vienīgi lielgabarīta preču mazumtirdzniecībai. Šajā detālplānojumā tostarp norādīts, ka tas tika pieņemts, “lai nodrošinātu pilsētas centra dzīvotspēju un novērstu tukšu telpu rašanos pilsētas centrālajā daļā”. Tādējādi Woonplein teritorijā darbojas mazumtirdzniecības uzņēmumi, kas tostarp pārdod mēbeles, “dari pats” preces, būvmateriālus, dārzniecības preces, velosipēdus, jāšanas sporta preces un auto daļas.

29.      Sabiedrībai Visser Vastgoed Beleggingen BV (turpmāk tekstā – “Visser”) pieder komercplatības Woonplein teritorijā, un tā vēlas iznomāt veikala telpas Bristol BV, kura savukārt vēlas izveidot mazumtirdzniecības veikalu, kas pieder pie atlaižu pašapkalpošanās apavu un apģērba veikalu ķēdes.

30.      Visser apstrīdēja 2013. gada 19. jūnija rīkojumu par detālplānojuma noteikšanu Nīderlandes Valsts padomes Administratīvo tiesību nodaļā, apgalvojot, ka detālplānojums nav saderīgs ar Direktīvas 2006/123 noteikumiem. Šī nodaļa 2016. gada 13. janvārī nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai jēdziens “pakalpojums” Direktīvas 2006/123 4. panta 1. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka mazumtirdzniecība, kas izpaužas kā tādu preču kā apavi un apģērbs pārdošana patērētājiem, ir pakalpojums, kuram ir piemērojamas Direktīvas 2006/123 tiesību normas, pamatojoties uz tās 2. panta 1. punktu?

2)      Lai nodrošinātu dzīves kvalitāti un novērstu neiznomātu telpu rašanos pilsētas centrā, [iesniedzējtiesas lēmumā] minētā tiesiskā regulējuma mērķis ir nepieļaut teritorijā ārpus pilsētas centra tādas konkrētas mazumtirdzniecības formas kā apavu un apģērba pārdošana.

Vai tiesību norma, kurā ir ietverts šāds tiesiskais regulējums, ņemot vērā Direktīvas 2006/123 preambulas 9. apsvērumu, neietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā, jo šādas tiesību normas ir jāuzskata par “prasībām [..] pilsētu un lauku plānošanai [..], kas konkrēti nereglamentē vai konkrēti neietekmē pakalpojumu sniegšanas darbību, taču kas pakalpojuma sniedzējiem jāievēro, veicot saimniecisku darbību, tāpat kā personām, kuras veic privātus darījumus”?

3)      Vai attiecībā uz pieņēmumu par pārrobežu situāciju pietiek ar to, ka nekādā ziņā nevar izslēgt, ka mazumtirdzniecības uzņēmums no citas dalībvalsts varētu veikt uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī vai ka mazumtirdzniecības uzņēmuma pakalpojumu saņēmējs varētu būt no citas dalībvalsts, vai arī saistībā ar minēto ir jāpastāv konkrētām norādēm?

4)      Vai Direktīvas 2006/123 III nodaļa (Brīvība veikt uzņēmējdarbību) ir piemērojama pilnībā iekšējām situācijām, vai arī, lemjot jautājumu par šīs nodaļas piemērošanu, spēkā ir Tiesas judikatūra par Līguma tiesību normām attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību pilnībā iekšējās situācijās?

5.a)      Vai tāds detālplānojumā ietverts tiesiskais regulējums kā [iesniedzējtiesas lēmumā] minētais ietilpst jēdziena “prasība” piemērošanas jomā Direktīvas 2006/123 4. panta 7. punkta un 14. panta 5. punkta izpratnē, nevis jēdziena “atļauju piešķiršanas sistēma” piemērošanas jomā Direktīvas 2006/123 4. punkta 6. punkta, kā arī 9. un 10. panta izpratnē?

5.b)      Vai Direktīvas 2006/123 14. panta 5. punkts – ja tāds tiesiskais regulējums kā [iesniedzējtiesas lēmumā] minētais ietilpst jēdziena “prasība” piemērošanas jomā – vai Direktīvas 2006/123 9. un 10. pants – ja tāds tiesiskais regulējums kā [iesniedzējtiesas lēmumā] minētais ietilpst jēdziena “atļauja” piemērošanas jomā – liedz pašvaldībai pieņemt tādu tiesisko regulējumu kā [iesniedzējtiesas lēmumā] minētais?

6)      Vai tāds tiesiskais regulējums kā [iesniedzējtiesas lēmumā] minētais ietilpst LESD 34.–36. panta vai LESD 49.–55. panta piemērošanas jomā, un, ja ietilpst, vai ir jāpiemēro Tiesas atzītie izņēmumi, ja tie tiek piemēroti samērīgā veidā?”

IV.    Tiesvedība Tiesā

31.      Attiecīgie iesniedzējtiesu lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā tikasaņemti2015. gada 13. jūlijā(lietaC‑360/15)un2016. gada 18. janvārī(lietaC‑31/16).Rakstveidaapsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki,NīderlandesvaldībaunKomisija(abāslietās), Čehijas Republikas valdība(lietāC‑360/15)unĪrijas,Itālijas,VācijasunPolijasvaldības(lietāC‑31/16).ArTiesaspriekšsēdētāja2016. gada 23. janvāra lēmumu lietastika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

32.      2017. gada 14. februāra tiesas sēdē piedalījās pamatlietas dalībnieki, Nīderlandes un Vācijas valdības, kā arī Komisija.

V.      Vērtējums

A.      Lieta C360/15, X

33.      PirmajostrijosjautājumosaplūkotaDirektīvas 2006/123 piemērošanas joma,betceturtaisunpiektaisjautājumsirparminētāsdirektīvasmateriāltiesiskajām normām.

1.      ParDirektīvas 2006/123 piemērošanasjomu(pirmais līdz trešais jautājums)

a)      Direktīvas 2006/123 2. pants (pirmais jautājums)

34.      Arpirmojautājumuiesniedzējtiesavēlasnoskaidrot,vaiDirektīvas 2006/123 2. panta 3. punktsirjāinterpretēkāattiecināmsuz nodevu/maksu maksājumuiekasēšanudalībvalstsiestādēparpieteikumupiekrišanaiattiecībāuz ar publiskāelektroniskosakarutīklakabeļuierīkošanu saistīto rakšanasdarbuveikšanas laiku,vietuunveidu.

35.      Direktīvas 2006/123 piemērošanasjomairnoteiktatās2. pantā.Ar2. panta 1. punktunoteikts,katopiemēropakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.Ar2. panta 2. punktuvirknedarbībuizslēgtanošīsdirektīvaspiemērošanasjomas,piemēram(c) apakšpunktā):“elektronisko komunikāciju pakalpojumiem un tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un pakalpojumiem jomās, uz ko attiecas Direktīvas 2002/19/EK, 2002/20/EK, 2002/21/EK, 2002/22/EK un 2002/58/EK”.Ar2. panta 3. punktutadnorādīts,ka šo direktīvu nepiemēro nodokļu jomai.

36.      Noiepriekšminētāsstruktūras secinu, kaDirektīvas 2006/123 2. panta 3. punkta izpētei jāpievēršas tikai tad,jairievērotas2. panta 1. punkta prasībasunja šīs direktīvas piemērošanajaunetiek liegta ar2. panta 2. punktu.

37.      Šķiet, ka iesniedzējtiesakā priekšnoteikumu pieņem,ka šīs direktīvaspiemērošananavaizliegta vienas no Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punktā uzskaitītodarbību dēļ.Tā kā mani šiskonstatējums tomērpilnīgi nepārliecina (21),vispirmsizskatīšu šīs direktīvas2. panta 2. punktu,pirms pievērsties tās 2. panta 3. punktam.

38.      Tādēļvispirmsizskatīšujautājumu,vaikabeļu ierīkošana armērķiradītstiklšķiedrastīklu ir jautājums,uz kuruattiecas Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta izņēmums.

1)      Par Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu

39.      Savienībasreglamentējošienoteikumi par telekomunikācijāmirDirektīva 2002/21unčetrasīpašasdirektīvas,nokurāmvienairDirektīva 2002/20 (22).

40.      Direktīvā 2002/21ietvertikopējinoteikumiun noteiktas definīcijasunnormatīvāregulējuma piemērošanas joma,kasattiecasuzvisiemelektroniskosakarutīkliem,neatkarīginotā,kādatitiekpārraidīti (23).

41.      Direktīvas 2002/20 mērķisirnodrošināt,laibūtu jāizmanto tikaiiespējami mazāk ierobežojoša atļauju izsniegšanas sistēma, lai ļautu nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus (24).Tāatceļiepriekšējoindividuālolicenčusistēmutīkladarbībāmun to aizstāj ar“vispārējoatļauju izsniegšanu”,kastīklaoperatoram piešķirnoteiktasminimālāstiesības (25).

42.      Optiskās šķiedras tīklaierīkošana,kurasmērķisirelektroniskosakaru datu pārraide,ir“elektronisko sakaru tīkls” Direktīvas 2002/21 2. panta a) apakšpunktanozīmē (26).Tādēļ Xdarbība ietilpstEiropas Savienībasreglamentējošonoteikumu attiecībā uztelekomunikācijām piemērošanasjomā.

43.      Tomēr šiskonstatējumspats par sevinenozīmē,kairizpildītiDirektīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunktanosacījumi,ņemotvērā,kašajā normāīpašiminētas “jomas,uz ko attiecas”direktīvasparelektroniskokomunikācijupakalpojumiemuntīkliem.Tātadmumsirjāturpinaanalizēt,vai nodevu/maksu maksājumi,piemēram,“leges”,pamatlietā būtībā irjomas,uzkoattiecasminētāsdirektīvas.

44.      Direktīvas 2002/2012. pantāierobežotivalstsregulatīvāsiestādes iekasēti maksājumi.Tajāminētimaksājumi,kasnoteiktiuzņēmumiem,kurinodrošinapakalpojumuvaitīklusaskaņāarvispārējuatļaujuvaikuriemirpiešķirtasizmantošanastiesības (27). Ir nospriests,ka topiemērovispārējoatļaujupiešķiršanasprocedūrāsvai nosakot izmantošanastiesības (28).Tomēr šīs tiesvedības kontekstā tasnavpiemērojams,jo tā nav saistīta ar vispārējoatļauju (29)vaiizmantošanastiesībāmun,patssvarīgākais,Amersfortas pašvaldībanavvalstsregulatīvāiestāde (30).

45.      Direktīvas 2002/2013. pantstomēr varētubūtnozīmīgs.Katrā ziņātāpiemērošanasjomairplašāka,joaptvernetikai ar vispārējoatļauju izsniegšanu saistīto procedūru.

46.      Saskaņāar 13. pantu“dalībvalstisvarļautattiecīgajaiiestādeiuzlikt[..] maksupar[..]tiesībāmuzstādītiekārtas” (31).Atšķirībāno12. pantatajānavminētasvispārējāsatļaujasvaivalstsregulatīvāiestāde.TotiestajāatspoguļotaDirektīvas 2002/2111. panta 1. punktaredakcija(“Piekļuves tiesības”),saskaņāarkuru piekļuves tiesības varpiešķirt“kompetentaiestāde” (32).Tasirsaprotams,jo vietējo pašvaldību ieviestās maksas,kurasreglamentē piekļuves tiesības,var būt tikpatpreventīvaskāvispārējoatļauju izsniegšanas procedūrā ieviestās maksas (33).

47.      Šādainterpretācijaturklāt irapstiprināta ar Direktīvas 2002/20 mērķi,kasirpadarītpiekļuvitirgum “mazākierobežojošu” (34).ŠajākontekstāsaskaņāarpastāvīgojudikatūruDirektīvas 2002/20 ietvaros dalībvalstis var iekasēt tikai šajā direktīvā paredzētās nodevas vai maksas par elektronisko komunikāciju pakalpojumu un tīklu nodrošināšanu (35).Ar to nebūtusavienojams tas,javalstsregulatīvāsiestādesprasībasparvispārējuatļauju neesamība varētuvājinātšoDirektīvas 2002/20 sniegto piekļuves tirgum aizsardzību.

48.      Telekomunikācijusistēmas vispārējiemērķi (36) pamatoDirektīvas 2002/2013. panta plašuinterpretāciju.Direktīvas 2002/218. panta 2. punkta a) apakšpunktānoteiktaismērķisir nodrošināt,kalietotājimaksimāliiegūstizvēles,cenuunkvalitātesziņā.Izmaksas,kassaistītasarinženiertehniskodarbuatļaujuelektroniskajiemtīkliem,ietekmēcenas, kolietotājiemjāmaksāparpiekļuvitīklamsavāreģionā,un to,vaiviņiemvispār var būt pieejamstīkls (37).Sarežģītāmiekārtu uzstādīšanas procedūrāmvarbūtlīdzīgassekaskāšķēršļiem atļauju izsniegšanas sistēmas formā.Tāpēc Direktīvas 2002/2013. pantapiemērošanasjomanavierobežotaarkāduīpašuvispārējāsatļaujas kontekstu,betietvercitasmaksaspariekārtu uzstādīšanu,kasirnepieciešamassakarupakalpojumusniedzējuienākšanaitirgū (38).

49.      ŠādaDirektīvas 2002/2013. pantainterpretācijaatbilst arīspriedumam VodafoneEspañaunFranceTelecomEspaña (39),kurāTiesanosprieda,ka13. pantānetiek pieļauts reģionāliuzliktnodoklipartrešāspersonastelefona sakaru torņu izmantošanu.Protams,attiecīgaispamatlietāunspriedumāVodafoneEspañaunFranceTelecomEspaña izskatāmais pasākumsbūtiskiatšķiras,taču minētajā spriedumāprecizētidivisvarīgijautājumi,kasattiecasuzšolietu.

50.      Pirmkārt,spriedumāVodafoneEspañaunFranceTelecomEspaña izskatītais nodoklispalielinājajaunupakalpojumusniedzējuizmaksasatšķirībānotiem,kuriemjaupiederinfrastruktūra (40).Tāpatnodevas/maksasšajālietāpalielinaiekārtuuzstādīšanasizmaksasunpakalpojumusniedzējiem,kuriem vēl nepiederinfrastruktūrapašvaldībā, rada neizdevīgusituācijuattiecībāprettiem,kuriemtā pieder.

51.      Otrkārt,lietāVodafone España un France Telecom España izskatāmo nodokliiekasējapašvaldība,kasnavvalstsregulatīvāiestāde.Ņemotvērā13. pantaplašākodarbībasjomu, tā kāpašvaldības bija kompetentāsiestādesiekārtuuzstādīšanas apstiprināšanai, minētā norma tika piemērota spriedumā minētajā lietā.Taspatsbūtujādara arīšajālietā.

52.      Jāpiebilst,kavēlākajāslietāsparvispārējonodokļu jautājumiempretstatā maksājumiem par iekārtuuzstādīšanuTiesakonstatēja,kaDirektīva 2002/20navpiemērojama (41).Attiecībāuzizskatāmopasākumutomērnevarbūtšaubu,ka nodevas/maksastikaiekasētaspariekārtasuzstādīšanu.Ierīkojotkabeļus uzprivātasvaivalstszemes,Xizmanto piekļuves tiesībasDirektīvas 2002/21 11. pantanozīmēatbilstoši tātransponējumamNīderlandesTelekomunikācijulikumā (42). Direktīvas 2002/2013. pantāprecizētasšīs piekļuves tiesībasattiecībāuztelekomunikācijuiekārtuuzstādīšanu, kas ir darbība, kuras daļa neapšaubāmi ir kabeļu ierīkošana.

53.      Tādējādiuzšojautājumuattiecas Direktīvas 2002/20 13. pants,tāpēcsaskaņāarDirektīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu pēdējā minētādirektīvanav piemērojamaizskatāmajālietā.

54.      Jautājumāpartādu valstspasākumu kā pamatlietas gadījumā iekasētonodevu/maksusaderībuar Direktīvas 2002/20 13. pantu,kas ir tieši piemērojama (43)norma, uz kuru privātpersonasvaratsaukties,ir vajadzīgs faktisko apstākļukonstatējums, kas būtu jāveiciesniedzējtiesai.Turklāttasnavšīstiesvedības priekšmets.

2)      Par Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punktu

55.      Raugoties hipotētiski, ja Tiesa uzskatītu, ka Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā izvirzītās prasības nav izpildītas, mumsirjāizvērtē,vai tāds pasākums kā nodevas/maksas ietilpst nodokļujomā (Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punkts).

56.      Termins“nodokļi”irinterpretējamsautonomi, unsaskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā nav nevienas skaidras norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai varētu noteikt tās nozīmi un piemērošanas jomu, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (44).

57.      Ir būtiska atšķirībastarpnodokli,kas papildina valsts struktūras vispārējosieņēmumus,unadministratīvu maksuparkonkrētupakalpojumu.

58.      Šajāgadījumā, pat ja kompetentāpašvaldībaiekasējasummu,kaspārsniedzpieteikuma piekrišanas saņemšanai attiecībā uz izpildāmo rakšanas darbu laiku, vietu un veidu izskatīšanas administratīvā procesa izmaksas, vien patsfakts,ka šādas iespējamās papildu nodevas iemaksātas pašvaldības pamatbudžetā,nepārveidošo maksājumu parvispārējunodokli. Maksājumaiekasēšana notiek tikaiadministratīvāprocesagadījumā.Iestādesnevarpārveidotadministratīvosmaksājumus parnodokliuntādējādiizvairītiesnoDirektīvas 2006/123 piemērošanasvienkāršitāpēc,kaiekasētāsummapārsniedzadministratīvāprocesa veikšanas izmaksas.Šāda2. panta 3. punkta interpretācijabūtupretrunā Direktīvas 2006/123 13. panta 2. punktamērķim,kasirierobežotizdevumus,kurirodas atļaujupiešķiršanā pakalpojumusniedzējiem.

59.      Tāpēcuzskatu,ka tādi valstspasākumi kā pamatlietas legesnavnodokļi,jotietiekiekasēti saistībā ar pieteikuma piekrišanas saņemšanai attiecībā uz izpildāmo rakšanas darbu laiku, vietu un veidu izskatīšanas pakalpojumu pašvaldībā.

b)      ParDirektīvas 2006/123 9. apsvērumu(trešais jautājums)

60.      TākāsaskaņāarDirektīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunktuminētādirektīva,manuprāt,navpiemērojama tādā situācijā kā izskatāmajā lietā,trešaisjautājumspar minētās direktīvas preambulas9. apsvērumanozīmi saistībāartiesvedībuiesniedzējtiesas izskatāmajā lietāirhipotētisksun uz to navjāatbild.

c)      Parpilnībāiekšējāmsituācijām(otrais jautājums)

61.      Otrajā jautājumāizskatītaspilnībāiekšējassituācijassaskaņāarDirektīvas 2006/123 III nodaļu.Tā kā šimjautājumamarīirhipotētisksraksturssaistībāaršolietu,izskatīšu to (tikai)turpmāk lietā C‑31/16 Visser.

2.      Par ceturto un piekto jautājumu

62.      Ņemotvērā, ka es ierosinuTiesainospriest,kaDirektīva 2006/123 navpiemērojama izskatāmajā gadījumā, bet ceturtais un piektais jautājums tiekuzdotsdirektīvas iespējamas piemērošanas gadījumā, šie jautājumi irhipotētiski.Turklātvēlētosuzsvērt,kaarDirektīvu 2006/123 noteiktais režīms,jarunairparatļauju izsniegšanu untosistēmām(III nodaļas 1. iedaļa)un(aizliegtām)prasībām(2. iedaļa),nav pielāgotsintensīvi regulētajaiun ļoti tehniskajai telekomunikācijujomai, un tieši tādēļ uz šojomu,kā ir aplūkotsiepriekš, neattiecas Direktīva 2006/123 (45).

B.      Lieta C31/16, Visser

1.      ParDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktu(pirmais jautājums)

63.      ArpirmojautājumuiesniedzējtiesabūtībājautāTiesai,vaimazumtirdzniecība,kasirpreču,piemēram,apavuunapģērbu, pārdošanapatērētājiem, ietilpstDirektīvas 2006/123 piemērošanasjomā.

64.      Šojautājumu iesniedzējtiesa uzdod šādākontekstā:Visserpiedertirdzniecībastelpas,kurastāvēlētosiznomātsabiedrībai Bristol BV,kasvēlasizveidotapavu un apģērba atlaižu pašapkalpošanās mazumtirdzniecībasķēdes veikalu.Bristol BVmēģinaatsauktiesuzminētāsdirektīvasIII nodaļu “Pakalpojumusniedzēju brīvībaveiktuzņēmējdarbību”.Tādēļjautājums ir par to,vaiBristol BVirpakalpojumusniedzēja,kasvaratsauktiesuzDirektīvas 2006/123 normām.

65.      Galugalā,kātas sīkāk irredzamstālāk, aiz šī šķietaminevainīgājautājuma(“Kādēļmazumtirdzniecībainebūtu jābūt pakalpojumam?”) slēpjas lielāks,delikātāksjautājumsparattiecībāmstarpDirektīvu 2006/123 unLESD nostiprinātajām pamatbrīvībām,kāarījautājumsparattiecībāmstarpminētajāmpamatbrīvībāmuniespējamajām sekām attiecībāuzDirektīvu 2006/123.

66.      Nīderlandesvaldībauzskata,ka tādā situācijā kā izskatāmajā lietāmazumtirdzniecība nebūtu jāuzskataparpakalpojumu, bet Visser, ItālijasunPolijasvaldības,kāarīKomisijauzskata,katābūtu jāuzskataparpakalpojumu.

67.      SaskaņāarDirektīvas 2006/123 2. panta 1. punktu,šodirektīvupiemēropakalpojumiem,kosniedzpakalpojumusniedzēji,kuriveicuzņēmējdarbībukādādalībvalstī.

68.      Direktīvas 2006/123 4. panta 1. punktā“pakalpojums” definētskā“jebkāda pašnodarbināta saimnieciskā darbība, parasti par atlīdzību, kā minēts[LESD57. pantā]” (46).LESD57. panta pirmajādaļāsavukārtnorādīts,ka“pakalpojumus uzskata par “pakalpojumiem” Līgumu nozīmē, ja tos parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti”.

a)      Pašnodarbinātāsaimnieciskādarbība [..] paratlīdzību

69.      “Pakalpojuma”definīcijas pirmādaļairdiezganvienkārša:apavuvaiapģērbu pārdošanair pašnodarbinātā saimnieciskādarbība,kas veikta paratlīdzību.

70.      Šīsdirektīvas preambulas 33. apsvērumā (47)skaidriminētaizplatīšanastirdzniecība (48)kāvienanodarbībām,uzkuruattiecasšīdirektīva (49).Šīsdirektīvas preambulas 47. apsvērumāturklātirminēti lielveikali,laigangarāmejotsaistībāaratļaujupiešķiršanassistēmām.Nenoliedzami, ka tiem arīir izplatīšanasfunkcijaattiecībāuzprecēm.Lairadītupilnīgākupriekšstatu, šīs direktīvas preambulas 76. apsvērumānoteikts,ka šī direktīva neskar vienīgi precēmpašām par sevi(pretstatā,teiksim,preču izplatīšanai) piemērojamos ierobežojumus.

71.      TurklātKomisijasnesaistošajā,tomērpamācošajā (50)Pakalpojumu direktīvas ieviešanas rokasgrāmatā (51),kuruturklātirizmantojusi arī Tiesa,interpretējotDirektīvu 2006/123 (52), ir minēta“izplatīšanas tirdzniecība(tostarpprečuunpakalpojumumazumtirdzniecībaunvairumtirdzniecība)”.

72.      Vēl šīs direktīvasizstrādāšanasvēsturesapskats liecina,kaEiropasParlamentspirmajālasījumā sākotnējimēģinājaizņemt šo atsauciuz“izplatīšanas tirdzniecību” (53),iespējams,arnodomuizslēgtno šīs direktīvas mazumtirdzniecībaspakalpojumus.TomērPadomešāduatsauciprojektā atjaunoja (54).Minētā atsauce saglabājās līdzšīsdirektīvaspieņemšanai.

b)      [..] kā minēts LESD 57. pantā

73.      BetkāirarLESD57. panta pirmās daļasotro pusi,uz kuru ir atsauceDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktā(“ciktāluz tiem [pakalpojumiem]neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti”)?

74.      Tārodasjautājums,vai attiecīgos pakalpojumus (apavu pārdošanu)neregulēcitasLīgumabrīvībasLESD57. pantanozīmē,kasvarētunozīmēt,katieneietilpstDirektīvas 2006/123 piemērošanasjomā.

75.      SaskaņāarLESD sistēmu (55)personubrīvapārvietošanāssastāvnodiviematsevišķiematkarīgopersonu(darbaņēmēju)unneatkarīgopersonu(uzņēmējdarbības veikšana) pārvietošanās brīvībasaspektiem.Tātadbrīvība veikt uzņēmējdarbībuLESD57. panta pirmajā daļā ietilpst jēdzienā “personas” (56).

76.      Uzmirkliiedomāsimies,kaBristol BV darbībabijauzņēmējdarbības veikšana.Tasnozīmētu,katāssituācijusaskaņāarLESDreglamentētubrīvībasveiktuzņēmējdarbību noteikumi(kāpersonubrīvas pārvietošanās apakškategorija),kassavukārtnozīmētu,kamumsnebūtu “pakalpojuma” LESD57. pantaizpratnē,kasvarētu likt domāt,kauz to neattiecasDirektīvas 2006/123 piemērošanasjoma.PēcšādakonstatējumaDirektīvas 2006/123 III nodaļaparpakalpojumusniedzējubrīvībuveiktuzņēmējdarbībunebūtupiemērojamanevienājomā (57). Ja vien neuzskatītu, ka III nodaļapati par sevišīiemesladēļ ir pretrunāprimārajāmtiesībām, secinājums, ka III nodaļai nav piemērošanas jomas, nevar tikt pieņemts.

77.      Tādēļvainutermina “pakalpojuma darbība” saskaņāarDirektīvas 2006/123 III nodaļunozīmeijābūtatšķirīgai no vispārējāsdefinīcijas saskaņā ar Direktīvas 2006/123 4. pantu,vai arī Direktīvas 2006/123 4. pantā nav domāts atsaukties uz LESD 57. pantu,ciktāl runa ir par pakalpojumusniedzēju uzņēmējdarbības veikšanu.Skaidrībaslabad es izvēlētos pēdējopieejuun atzītu,ka šī direktīva ir piemērojama arī saimnieciskajāmdarbībām,uzkurāmattiecasbrīvībaveiktuzņēmējdarbību LESDnozīmē,betkurāsirarīpakalpojumaelements (58).

78.      Vispārīgi runājot,LESD unDirektīvas 2006/123 atšķirīgāterminoloģija liecina par atšķirīgāmmetodēm,kādasizmantotasLESD,novienaspuses,un šajā direktīvā,nootras puses,laisasniegtupakalpojumusniegšanasbrīvībasierobežojumu novēršanas mērķi.LESD galvenokārt ir vērsts pret“pakalpojumu sniegšanas brīvības” ierobežojumiem Savienībā (59).Tā mērķis ir“negatīvaintegrācija”, aizliedzotšķēršļus pakalpojumu tirdzniecībai (60).Savukārt Direktīva 2006/123 uzsvaru liek un konkrēti pievēršas pakalpojumudarbībām.Kāsekundārotiesībuaktātajāaraugstākudetalizācijaspakāpivar risinātproblēmas,kasradušāspakalpojumusniedzējiem,kadtiesastopasaršķēršļiem.Tāpēcsaskaņāarjuridiskopamatu (61)tāirorientētauzpakalpojumusniedzējudarbībuun visa tāsstruktūrairorientētauzpakalpojumudarbībām (62).

79.      TādēļatsauceiDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktā uzLESD57. pantunavnekādasnozīmessaistībāarjautājumu,vaimazumtirdzniecībair “pakalpojums” saskaņāarDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktu.

80.      Tāpēcmazumtirdzniecība būtujāuzskata parpakalpojumusaskaņāarDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktu.

c)      Sašaurināta interpretācija primārotiesībudēļ?

81.      Saistībā ar Direktīvas 2006/123 4. panta 1. punktainterpretācijupaliek neatbildēts jautājums, vaiprimārāstiesībasmudina šo normu interpretētsašaurināti, kā rezultātā mazumtirdzniecībunevarētuuzskatītpar “pakalpojumu” Direktīvas 2006/123 izpratnē.

82.      Manaatbilde uz to irnoraidoša.

1)      Brīvība veikt uzņēmējdarbību

83.      Kaut vai (tikai) saskaņā ar LESD (63)Bristol BVdarbība,manuprāt,atbilstubrīvībaiveiktuzņēmējdarbību,kātagadparādīšu,izmantojotTiesasjudikatūru.

84.      Man šķiet, kauzņēmējdarbības veikšanas situācijās,kassaistītasarvēlkādu pamatbrīvību,parasti saistībā ar precēmvaipakalpojumiem (64), Tiesa konsekventipiemērobrīvībuveiktuzņēmējdarbībusaskaņāarLESD49. pantu (65).Manuprāt,šādaspieejaspamatā ir tas,kauzņēmējdarbības veikšanaparastiunbūtībāgandrīz pēcdefinīcijas ietvercitupamatbrīvībuaspektus. Izsakoties shematiski, tovar paskaidrot šādi: uzņēmuma izveidošanaiirvajadzīgs kapitāls;cilvēkipalīdzradītunvadīt, precesir jātransportēnopunkta Auzpunktu B.Tas viss ir vajadzīgs, lai (fiziskavaijuridiska)persona varētu veikt uzņēmējdarbību.

85.      Pret visiemšiemjautājumiemizturoties kā pret“uzņēmējdarbības veikšanu”,man šķiet, ka Tiesa koncentrējasuzfaktisko uzņēmējdarbības veikšanu,nevisšādasuzņēmējdarbības veikšanas galīgo pabeigtību.Tiesašādāsituācijā neapskataprecesvaipakalpojumus,kosniegtuuzņēmējdarbību veicošaisuzņēmums.

86.      Tādēļ saskaņāaršādujudikatūruun bez Direktīvas 2006/123 jādomā, ka uz mazumtirdzniecībasveikalaizveidošanu tādā gadījumākāpamatlietābūtu jāattiecasbrīvībai veikt uzņēmējdarbību.Šādosapstākļosneredzu,kākonkrētāslietas aplūkošanasaskaņāar šīs direktīvasIII nodaļupar pakalpojumusniedzēju uzņēmējdarbības veikšanu būtupretrunāšādaijudikatūrai.

2)      Preču brīva aprite

87.      Ņemotvērā,kaizskatāmajā lietārunairparuzņēmējdarbības veikšanu,mums turpmāk vairs nav jānodarbojas arattiecībāmstarpDirektīvu 2006/123 unprimārajiemtiesībuaktiem.Lainovērstujebkuruspārpratumusparattiecībāmstarpprecēmunpakalpojumiem,kāarī ņemot vērā mutvārduprocesalaikāizteiktosjautājumus,tomēruzskatu parlietderīgušījautājumaturpmākuizskatīšanu šajossecinājumos.

88.      Iesākumājāuzsver – fakts,kaLESD57. panta pirmās daļas rezultātā pakalpojumu sniegšanas brīvība ir atlikusi attiecībā pretcitāmbrīvībām,nekādāveidānenozīmēto,kastarppamatbrīvībām pastāvprioritāšusecība (66).Tiesa ir paskaidrojusi,ka,lai gan LESD 57. panta pirmajā daļā paredzētā jēdziena “pakalpojumi” definīcijā ir ietverts precizējums, ka uz pakalpojumiem “neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti”, tas skar minētā jēdziena definīciju, bet neizveido nekādu prioritāru secību starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un citām pamatbrīvībām. Būtisks ir Tiesas norādītais, ka “pakalpojumu” jēdziens attiecas uz pakalpojumiem, uz kuriem neattiecas citas brīvības, lai nodrošinātu, ka visa saimnieciskā darbība ietilpst pamatbrīvību jomā(67). Tāpēc pakalpojumu sniegšanas brīvība ir nevis subsidiāra, bet gan atlikusī brīvība.

89.      Tiesasjudikatūra atšķiras gadījumos, kad iesaistītasganpreces,ganpakalpojumi.Var izšķirt trīs pieejas:apskatītvienubrīvību,tikaipamatojotiesuz“smagumacentrakritēriju”,apskatīt abas brīvībaskopāunapskatītvienubrīvībupēcotras.Īsiaplūkosimšīstrīspieejas pēc kārtas.

i)      Smagumacentra meklēšana

90.      ŠisirklasisksTiesaspiemērotais standarta pārbaudes kritērijs.ŠeitTiesakonsekventiuzskata,ka, ciktāl valsts pasākums skar gan pakalpojumu sniegšanas brīvību, gan preču brīvu apriti, tā principā pārbauda tikai vienu no šīm divām pamatbrīvībām, ja izrādās, ka attiecīgās lietas apstākļos viena no tām ir faktiski sekundāra attiecībā pret otro un var tikt tai pievienota (68).ŠajākontekstāTiesairtiekusiesizskatītmazumtirdzniecības lietassaskaņāarprečubrīvuapriti (69).Tomēr Tiesa nenoliedz,kavienaiekonomiskaiaktivitātei irvairākiaspekti nopamatbrīvību viedokļa,patjatā izvērtējakādulietutikainovienasbrīvības viedokļa.

91.      Piemēram, spriedumā Burmanjer u.c. (70)Tiesauzskatīja,kanevar izslēgt, ka vienlaikus ar kādas preces pārdošanu tiek veikta darbība, kas ietver “pakalpojumu” aspektus. Tomēr ar šo apstākli vien nepietiek, lai tādu ekonomisku darbību kā izbraukuma tirdzniecība kvalificētu kā “pakalpojumu sniegšanu” LESD 56. panta izpratnē. Tā vietā katrā konkrētā gadījumā ir jānoskaidro, vai šis pakalpojums ir gluži otršķirīgs aspekts, salīdzinot ar elementiem, kas attiecas uz preču brīvu apriti (71).Saskaņāaršopieeju lietas, kurās ļotispēcīgsir pakalpojumu aspekts,piemēram,reklāma (72),tikaizskatītassaskaņāarpakalpojumusniegšanasbrīvību (73).

92.      Smaguma centra pārbaudes kritērija loģikairšāda:situācijā,kadTiesaiirlūgtsinterpretēt tikai primārāstiesības,tai irdabiskikoncentrētiesuzdominējošopamatbrīvību.Kāpēctaibūtu jāveictādapatikritērija pārbaude parcitubrīvībutikaitāpašarezultāta sasniegšanai?Galugalāvisām pamatbrīvībāmirvienādsmērķis:novērstšķēršļus tirdzniecībaiiekšējātirgū.Lielākajā daļāgadījumugalvenānozīme nebūtnav tam,vai uz konkrētosituācijuattiecas,teiksim,tikai LESD49. pants,tikaiLESD34. pants,LESD 34. un56. pants vai tikaiLESD56. pants.

ii)    Vienlaicīga piemērošana

93.      Tiesa abasbrīvībasirizskatījusikopātehniskā lietā par iepriekšējuatļauju izsniegšanas procedūrāmattiecībāuz(galvenokārt)televīzijassignālu dekoderu tirdzniecību (74). Protams, ka šādasvienlaicīgasvērtēšanas iemeslsirtas,kadigitālāstelevīzijaspakalpojumosprecesun pakalpojumisavstarpēji irciešisaistīti (75).

iii) Secīga piemērošana

94.      Divas brīvības vienu pēc otras Tiesa īpaši aplūkoja reklāmas lietās (76).Jāpiebilst,kaTiesašādos secīgas pārbaudes gadījumosnekādinavmotivējusi šo rīcību (77).Mansskaidrojums par to ir tāds, ka smaguma centrsnebijaacīmredzams.Vēlētospiebilst,kašījudikatūra arsecīgupieejuirjāskataspriedumaKeckunMithouard (78) gaismā:izmantojotšādupieeju,Tiesaprecizēja,kapasākumus,kasiespējami varētubūtpārdošanasorganizēšana, uz kuru neattiecasprečubrīvasaprites piemērošanas joma, saskaņā arspriedumuKeckunMithouardturklātvarētuvērtētsaskaņāarcituLīgumā paredzētobrīvību (79).

95.      No fakta, ka Tiesaizmantodažādaspieejas, secinu, kairsituācijas,kad“smaguma centra” pieeja,kurāgandrīzmehāniski tiek ņemta vērā kvantitāte(“Kuraibrīvībaiirvislielākā nozīme?”),sasniedzsavuiespēju robežas situācijā,kurākonkrētupamatbrīvību nevarvienkāršiignorētkāpilnīgisekundāru.Tāpēcšajālietājādodpriekšrokatrešajaipieejai, jo citādimazumtirdzniecībai raksturīgais pakalpojumu aspektsnetiktuatzīts.

96.      Tārezultātāneredzu,kāizskatāmajālietā primārās tiesībaspašas par sevi ierobežotuDirektīvas 2006/123 interpretāciju.

97.      Turklāt,kātagadvēlētospaskaidrot,šosecinājumuapstiprina veids,kādāTiesalīdzšiminterpretējusiDirektīvu 2006/123.

3)      Lieta Rina Services u.c.

98.      Šeit fundamentālanozīme irjuridiskajiemsecinājumiem, komēsvaramizdarītno spriedumaRina Services u.c. (80).Protams,kašajālietāgalvenaisjuridiskaisjautājumsbija par to,vaisaskaņāarDirektīvas 2006/123 (81)14. pantu aizliegtuprasībuvarējapamatot saskaņā arLESD. Kaut arī tika izteikts arguments,ka ar Direktīvas 2006/123 14. pantunevarēja aizliegtšādupamatojumu,jotasbijaprimārotiesībunoteikums (82),Tiesa izteicās pilnīgiskaidri: virspalātas sēdē tā nolēma,ka šādasiespējas nebija,ņemotvērā,ka 14. pantānebija paredzētaspamatošanas iespējas.Šajā saistībā Tiesaīpaši aplūkoja Direktīvas 2006/123 3. panta 3. punktu (83).Atsaucotiesvienīgiuz minētās direktīvas noteikumiem,sistēmuunmērķi, Tiesa tādējādi izrādīja vērā ņemamucieņu pretSavienībaslikumdevējaizdarītoizvēli (84).

99.      Manuprāt,sprieduma Rina Services u.c. vispārējais loģiskais pamatsnozīmē,kaSavienībaslikumdevējspamatbrīvību brīvībasaspektunoteiktivarveicināt uz topamatojumaaspekta rēķina.Patiešām,saskaņošanai raksturīgi ir definēt,vienādot un,ja Savienības likumdevējs uzskataparlietderīgu,ierobežotpamatojuma aspektus,lairadītuvienādusspēlesnoteikumusuzņēmējiem.Ilustrējoši šādāsituācijā“ieguvēja”irSavienībaspamatbrīvība,kāarīuzņēmējs,kuršparedzatsauktiesuzšobrīvību,kaspilnībāatbilstLESDmērķiem (85).Šādaiznākumatiesiskumsunleģitimitāte,manuprāt, ir rodamaLESD paredzētās likumdošanasprocedūras ievērošanā.

100. Tāpēc primārāstiesībasnekādi neietekmējautājumu,vaimazumtirdzniecībair “pakalpojums” saskaņāarDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktu.

d)      Papildu apsvērumi

101. Vēlētosarīizmantotizdevību,laišolietu izskatītuplašākākontekstā.

102. Mūsdienuapstākļinozīmē,kamazumtirdzniecības darbība,laigangalugalāirsaistītaarprečuizplatīšanu, pati par sevi ir pakalpojums un par tādu būtu jāatzīst.Agrāk(itīpašispriedumaKeckunMithouardlaikā (86))mazumtirdzniecībavarējabūtgalvenaispreču izplatīšanas veids.Varbūteksistēja piegādespapastu, pamatojoties uz tirdzniecību pēc kataloga,tačutāsnoteikti bija nenozīmīgas.Kopštālaikalīdz ar interneta ienākšanugandrīzkatrāmājsaimniecībā (un viedtālrunī),mazumtirdzniecībaiirnāciessaskartiesarkonkurencinojauniemaspektiem,kastai ir licis pamatīgipārveidoties.Mūsdienāsmazumtirdzniecība daudzvairāknekāiepriekšietver ne tikai preces pārdošanu,betarīieteikumus,konsultācijasunpapildupakalpojumu piedāvāšanu pēc pārdošanas (87).Mūsdienuapstākļostā ir darbība, kas navvienīgi preci papildinoša darbība.

103. Kā bieži notiek arjauniemtiesībuaktiem, uz jauniemjautājumiem,piemērojotšotiesībuinstrumentu,nevaratbildēt,vienkāršiatsaucoties uzTiesasiepriekšējojudikatūruparčetrāmbrīvībām.Tasirīpašipārsteidzošiuzņēmējdarbības veikšanas kontekstā,kuratšķirībaistarpuzņēmējdarbības veikšanuprečuizplatīšanaiunuzņēmējdarbības veikšanu pakalpojumu sniegšanainebijanozīmessaskaņāarLESDnoteikumiem.Tādējādineredzuiemeslu,kāpēciepriekšējaijudikatūraiparpakalpojumusniegšanasbrīvībasnorobežošanu noprečubrīvasapritesbūtu jābūt šķērslimDirektīvas 2006/123 piemērošanā mazumtirgotājiem,kā nepārprotami paredzētstāstekstā.Tiešiotrādi,Tiesasjudikatūrālīdzšimnorādīts,kaatšķirībastarpprecēmunpakalpojumiemvienmērirbijusineekskluzīva.Pakalpojumuekonomikas attīstība,kurparparastu parādību kļūst tas, ka klienti sagaidaļotidaudzuspakalpojumus,kadviņi nopērkpreci un pat pēc pirkuma,palielina šo divupolu pārklāšanos,un izplatīšanas tirdzniecībairšīspārklāšanās centrā.LikumdevējsizvēlējāstoiekļautDirektīvas 2006/123 piemērošanasjomā,zinot,ka šī darbībaturpmākattīstīsies vairākupakalpojumu piedāvāšanas virzienā,kasatbilstTiesasjudikatūrai,kurāvienmēratzītsfakts,kanoteiktāsdarbībāsirtādiaspekti,koaizsargāvairākasbrīvības.

104. Rezumējotneuzskatu,ka līdzšinējo judikatūru var interpretēt vai ir jāinterpretētā,laiizslēgtu “mazumtirdzniecības”darbībunoDirektīvas 2006/123 piemērošanasjomas.

e)      Secinājums

105. Tāpēc manssecinājumsparpirmojautājumu ir tāds,ka uz “mazumtirdzniecības”darbību,kasietverpreču,piemēram,apavuunapģērbu,pārdošanu patērētājiem,attiecas“pakalpojuma” definīcijaDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktā.

2.      Parpilnībāiekšējāmsituācijām(ceturtais jautājums)

106. ArceturtojautājumulietāC‑31/16iesniedzējtiesasvēlasnoskaidrot,vaiDirektīvas 2006/123 III nodaļaarnosaukumu“Pakalpojumusniedzēju brīvībaveiktuzņēmējdarbību”irpiemērojamasituācijās, kuru faktiskie apstākļi ir saistīti tikai ar vienuES dalībvalsti.

107. Šīnavpirmāreize,kadTiesai iruzdots šādsjautājums.Patiešām,lietāTrijberun Harmsen (88)RaadvanState(Valsts padome) jau bijauzdevusitopašujautājumu.

108. SecinājumoslietāTrijberun Harmsen (89) es ierosinājuuzšojautājumuatbildētapstiprinoši.Kā esmu izklāstījissīkākminētajālietā,Direktīvas 2006/123 normu gramatiskā, sistēmiskā,vēsturiskāunteleoloģiskāinterpretācija liecina, kaIII nodaļaparpakalpojumusniedzējubrīvībuveiktuzņēmējdarbību piemērojama ne tikaipārrobežu,betarīpilnībāiekšējāmsituācijām (90).Laigannorādu Tiesai uz sīkāku informāciju, kas iekļauta manāargumentācijā minētajossecinājumos,rezumējotuzskatu: parjuridiskā pamata formulējumuLESDnav nekādas atšķirībasstarp“koordināciju”,“tuvināšanu”un“saskaņošanu”;saskaņošanaiekšējātirgusjomāvar attiekties uz situācijām,uzkurāmneattiecasLESD garantētāspamatbrīvības;Direktīvas 2006/123 III nodaļasnormāsnavatsaucesuzpārrobežudarbību, bet tādas irIV nodaļā, untikanoraidīts grozījumu projektspar to,laiierobežotuvisudirektīvu arpārrobežusituācijām.

109. Neesmumainījisdomasparšojautājumu kopšsecinājumiemlietāTrijberun Harmsen (91).Šajossecinājumostāpēcaprobežošosarpapilduargumentu izskatīšanusaistībāarpašreizējotiesvedību,kāarīTiesasjudikatūruparDirektīvu 2006/123.

110. Pirmkārt,starpIII nodaļasunIV nodaļasnoteikumuredakciju irbūtiskaatšķirība:saskaņāar šo direktīvuirparedzēts,ka uzņēmējdarbības veikšanaaptvervisuiekšējopakalpojumusniegšanu(III nodaļa).Uzņēmēji, pirmkārt, nebūtu jāatturnouzņēmējdarbības veikšanaskādādalībvalstī.Pārējai,tasir, terminētai, pakalpojumusniegšanairaksturīgsirpārrobežuelements.TātadIV nodaļā noteikti unloģiski nepieciešamspārrobežuelements.

111. Otrkārt,Direktīvas 2006/123 minētās normas (92)vaipatnodaļas (93),kurās ir īpašas atsaucesuz“citudalībvalsti”untādējādipārrobežusituāciju,irjāuzskataparpiemērotāmīpašipārrobežusituācijām,kasnekādāveidāneietekmēcitu šīs direktīvas normupiemērošanupilnībāiekšējāssituācijās.

112. Treškārt,nevarteikt,ka ar šīs direktīvasjuridiskopamatu,proti,LESD53. un62. pantu (94),piešķirtakompetencetikaipārrobežusituāciju risināšanai.Patiešām,kāKomisijauzsvēratiesassēdē,uzpretējo norādīts LESD53. panta 2. punkta formulējumā,saskaņāarkuru ierobežojumu pakāpeniska atcelšana profesijām, kas saistītas ar medicīnu, ar to saistītām profesijām un farmācijas profesijām, ir atkarīga no tā, kā dažādās dalībvalstīs koordinē nosacījumus darbam šajās profesijās.

113. TurklātLESD53. pantuSavienībaslikumdevējsjauir izmantojiskājuridiskopamatu ne tikaipārrobežusituācijās.Manšķiet,kašī tiesību normatiek konsekventi izmantota kāstandarta(unvienīgais)juridiskaispamatssaskaņošanai pakalpojumujomā (95).Itīpašitasattiecasuzapjomīgosaskaņošanufinanšupakalpojumunozarē.Piemēram,vēlētosminētdirektīvasparkredītiestāžureorganizācijuunlikvidāciju (96),parfinanšuinstrumentutirgiem( MiFiD) (97)unieguldījumusabiedrībuunkredītiestāžu kapitālapietiekamību (98).NeesmusaskāriesarTiesasspriedumuparkādunošīmdirektīvām,kursaistībāarLESD53. pantunorādīts uz jautājumuparjuridiskopamatuattiecībāuzpilnībāiekšējāmsituācijām (99).

114. Ceturtkārt,mumsbūtu jāizskataTiesasjudikatūra.No tāskļūst redzams,kaTiesapatiešāminterpretēDirektīvas 2006/123 III nodaļānormaspēc sava raksturatīriiekšējāssituācijās,nemeklējot pārrobežuelementu un neizmantojot vispārējojudikatūruattiecībāuzlūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu,kasizrietnopilnībāiekšējāmsituācijām,atbilstoši tam, kā tastagadapkopots(unprecizēts) spriedumāUllensdeSchooten (100).

115. Laiizvairītosno jebkādas neskaidrības,vēlētosuzsvērtbūtiskoatšķirībustarpšiemdiviemjautājumiem:a) vaidirektīvaattiecasuzpēc sava raksturapilnībāiekšējāmsituācijāmunb) vaiTiesai jāatbilduzjautājumu,pat jastrīds pamatlietā ir saistīts ar vienu vienīgu dalībvalsti (101).ParDirektīvaspiemērošanas materiāltiesisko jomu ir a) jautājums.Tasirjautājumspēcbūtības.Jaatbildeuzšojautājumuirapstiprinoša, problēma ir atrisināta tādā nozīmē, ka nav vajadzīgs meklēt iespējamu pārrobežu elementu. Savukārt b) jautājumsnav par būtību,bet tam ir formāls raksturs.Tasirjautājumsparlietaspieņemamību.Tikaitad b) jautājums ir jāanalizē, jaatbildeuz a) jautājumuirnoraidoša.Spriedumā UllensdeSchooten (102) tiek izskatīts b) jautājums.

116. LietāRinaServices u.c. (103)parvalsts tiesisko regulējumu, kas nosaka sabiedrībām, kuras ir sertifikācijas organizācijas, ka to juridiskajai adresei ir jābūt attiecīgajādalībvalstī,laigan pamatlietas faktiskie apstākļinepārprotamibijasaistītitikai ar vienudalībvalsti,Tiesa,neizskatotšo problēmu,interpretēja Direktīvas 2006/123 III nodaļas noteikumus. Pēc tam spriedumā TrijberunHarmsenTiesaneatbildējauzjautājumu,vaiDirektīvas 2006/123 III nodaļasnoteikumuspiemēropilnībāiekšējāsituācijā.Tāvietā Tiesa meklējaunatradapietiekamuspārrobežuelementus(104).Šādapieeja mainījāsar spriedumu Hiebler (105). Lietā Hieblerparteritoriālajiemierobežojumiemskursteņslauķiemļautpiedāvātpakalpojumustikai tajā skursteņslauķu darbībasteritorijā,kurasrezidenti tie ir,faktiskie apstākļibija saistīti tikai ar vienudalībvalsti (106).Tiesanepieminējaobligātupārrobežuelementuuntiešisākaizskatīt prejudiciālos jautājumus (107).Topašuvar teikt parspriedumuPromoimpresa u.c. (108),kasattiecās uz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā tika automātiski pagarināts jūras un ezeru krasta valsts īpašuma koncesiju derīguma termiņš.Un atkal,laiganiesniedzējtiesaslietas faktiskie apstākļibija saistīti tikai ar vienudalībvalsti (109),Tiesa, neuzdodot jautājumus par vienas dalībvalsts situāciju, interpretēja III nodaļasnoteikumus (110).Savukārt,analizējot LESD49. pantu,Tiesai bijavajadzīgas“pārrobežuintereses” (111).Turklāt lietā Hemming u.c.parprasībusamaksātnodevupieteikuma atļaujas izsniegšanaskontekstāvisifaktiskie apstākļi bija saistīti arLondonu.Ne Tiesa (112),nearīģenerāladvokāts (113)neizskatījašojautājumu.

117. Rezumējotiepriekšminētiegadījumi arpilnībāiekšējāmsituācijām, manuprāt, jāinterpretēšādi:interpretējotDirektīvas 2006/123 III nodaļas noteikumus,Tiesaiepriekš pieņēma, ka minētos noteikumus piemēropilnībāiekšējāsituācijā (114).Tā kā tās ietilpa Direktīvas 2006/123 materiāltiesiskajā piemērošanasjomā,nebijanekādasvajadzībasmeklētkādusiespējamusvaipotenciāluspārrobežuelementus.

118. Nebūtupārsteidzošs mans piedāvājumsTiesaiarīizskatāmajālietāievērotšojudikatūru,tādēļmanaatbildeuzceturtojautājumuirtāda,kaDirektīvas 2006/123 III nodaļasnoteikumi irpiemērojamitādās situācijāskāpamatlietāneatkarīginotā,vaivisifaktoriirsaistītitikaiarvienudalībvalsti.

3.      Pariespējamiempārrobežuelementiem(trešais jautājums)

119. Pamatojoties uz atbildi, kādapiedāvātauzceturtojautājumu,trešaisjautājumskļūsthipotētisks (115).

4.      DetālplānojumssaskaņāarDirektīvu 2006/123 (otrais un piektais jautājums)

120. Arotrounpiektojautājumu iesniedzējtiesabūtībāvēlasnoskaidrot,vaiDirektīvas 2006/123 noteikumosaizliegts tāds pašvaldībasdetālplānojumskāpamatlietā izskatāmais,saskaņāarkuruteritorijair paredzēta lielgabarīta prečumazumtirdzniecībai,izslēdzotapavuunapģērbuatlaižuveikaluķēdes mazumtirdzniecībasveikalu.

121. Ņemotvērā,ka tāda mazumtirdzniecībasveikala kāpamatlietā izveidošanaiirpastāvīgs raksturs,atbilstošāsnormas šījautājumavērtēšanaiiratrodamasDirektīvasIII nodaļā par“pakalpojumusniedzējubrīvībuveiktuzņēmējdarbību”.Savukārt šī III nodaļairsadalītadivās iedaļās:viena iedaļa ir paratļaujām,kurā aplūkotasatļaujusistēmasunatbilstošienosacījumiunprocedūras(1. iedaļa,tasir Direktīvas 2006/123 9.–13. pants),betotra iedaļa ir parneatļautāmvaiizvērtējamāmprasībām(2. iedaļa,tasir Direktīvas 2006/123 14. un15. pants).Šoiedaļupiemērojamībairatkarīganotā,vai izskatāmais detālplānojumsiršķērslis“atļauju piešķiršanas sistēmas” veidā Direktīvas 2006/1234. panta 6. punktanozīmēvai“prasības” veidā saskaņāar minētās direktīvas4. panta 7. punktu.

a)      Par atļaujām

122. “Atļauju piešķiršanas sistēma”,kasizraisa Direktīvas 2006/123 9.–13. pantapiemērošanu,saskaņāar minētāsdirektīvas 4. panta 6. punktuir jebkura procedūra, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējam faktiski ir jāveic noteiktas darbības, lai no kompetentas iestādes saņemtu formālu lēmumu vai netiešu lēmumu attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu.

123. Parasti,betneobligātivisos gadījumos lēmumaadresāts ir konkrēta individuāla(fiziskavaijuridiska)persona.Tā tas nav ar detālplānojumu,kasir iepriekš neatkarīgi sagatavots dokuments.Citiemvārdiemsakot,kaut arīatbilstībadetālplānojumam varbūtnepieciešama, laiuzsāktupakalpojumadarbību,detālplānojumspatsparseviirpašvaldībasdomes rīcība exante uninabstracto.Notāizriet,kadetālplānojums navatļauju piešķiršanas sistēma.

124. Šāda izteiciena “atļauju piešķiršanas sistēma”izpratnemanšķietapstiprinātaTiesasjudikatūrā.

125. Laigan,cikmanzināms,Tiesaivēlnav bijusi detalizēti jānosakaatšķirībastarp“atļauju piešķiršanas sistēmu”uncitaveidaierobežojumiem,aratļaujupiešķiršanassistēmu gadījumiematbilstīgiDirektīvai 2006/123 tāirsaskārusies trijāslietās:TrijberunHarmsen (116),Promoimpresa u.c. (117)unHemming u.c. (118).Tas vienmērbijasaistīts aradministratīvasiestādes lēmumu,kasbijavajadzīgs,pirmspakalpojumasniedzējsvarējauzsāktsavudarbību.LīdzīgiatļaujusistēmuceltniekiemNorvēģijā EBTATiesa kvalificējakāatļaujupiešķiršanassistēmuDirektīvas 2006/123 16. panta 2. punkta b) apakšpunkta (119) nozīmē,joatļaujabijanepieciešamabūvniecībasuzņēmumam,sākotbūvdarbusNorvēģijā.

126. Visosšajosgadījumospakalpojumusniedzējambija:1) jāpieprasa lēmumsnoiestādes; 2) jāsaņem tam in concretoadresētslēmums un 3) minētaislēmumsuntāievērošanabijapriekšnoteikumspakalpojumusniedzējadarbības uzsākšanai (120).

127. Neviensnošiemtrimelementiemnav konstatējamsizskatāmajālietā,tāpēcuzskatu,ka tāds detālplānojumskāpamatlietānavuzskatāmsparatļauju piešķiršanas sistēmu Direktīvas 2006/123 4. panta 6. punkta nozīmē.

b)      Par prasībām

128. Saskaņāar4. panta 7. punktu“prasība”ir“jebkurš pienākums, aizliegums, nosacījums vai ierobežojums, kas paredzēts dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos” (121).

129. Detālplānojums, piemēram, Apingedamaspašvaldībasdetālplānojums, iradministratīvsakts,kasirconditiosinequanon,laiuzņēmējsvarētuveikt uzņēmējdarbībušādāpašvaldībā.Tādējāditasatbilst“prasības”definīcijai Direktīvas 2006/123 nozīmē.

c)      Par Direktīvas 2006/123 preambulas 9. apsvērumu

130. Pirmspārejam pie Direktīvas 2006/123 14. un15. panta izskatīšanas,jāizskata iesniedzējtiesas uzdotais jautājums,vai ar minētāsdirektīvas preambulas9. apsvērumu no šīs direktīvaspiemērošanasjomas faktiski izslēgts tāds tiesību akts kādetālplānojums.

131. Šīs direktīvas preambulas9. apsvērumānoteikts,ka šī direktīva “attiecas vienīgi uz tām prasībām, kuras ietekmē piekļuvi pakalpojumu sniegšanas darbībai vai tās veikšanu. Tādēļ tā neattiecas uz tādām prasībām kā ceļu satiksmes noteikumiem, zemes apstrādes un izmantošanas noteikumiem, pilsētu un lauku plānošanai, būvniecības standartiem, kā arī administratīvām sankcijām, kuras piemēro par neatbilstību šādiem noteikumiem, – kas konkrēti nereglamentē vai konkrēti neietekmē pakalpojumu sniegšanas darbību, taču kas pakalpojuma sniedzējiem jāievēro, veicot saimniecisku darbību, tāpat kā personām, kuras veic privātus darījumus”.

132. Labizināms,ka,lai gan Savienības tiesībuaktu preambulu apsvērumiemnavpatstāvīgasjuridiskas vērtības (122),Tiesabieži tos izmanto,interpretējot Savienības tiesībuaktunoteikumus,unto jau ir darījusiarīattiecībāuzDirektīvu 2006/123 (123).Savienības tiesībusistēmātiemiraprakstošs,nevispreskriptīvsraksturs.Patiešām,jautājumipartojuridiskovērtībuparasti nerodas tāvienkāršāiemesladēļ,ka preambulu apsvērumi parastitiekatspoguļoti direktīvastiesībunormās. Savienības politisko iestāžu labaslikumdošanasprakses mērķis irtiektiesuzsituāciju,kurā preambulu apsvērumos paredzēti juridiskāteksta noteikumu faktiskieapstākļi.

133. Tomēr preambulas 9. apsvērumsnavatspoguļotsciturdirektīvātādānozīmē,katasatbilstuvienaino(preskriptīvajām)normām.Tādējādiminētajāapsvērumāuzskaitītāsjomasper senav atbrīvotasnoDirektīvas 2006/123 piemērošanas tikaitāpēc,ka tās irminētas šajā preambulas apsvērumā.Tādēļ šajādirektīvānav neredzamās zonas,runājotpardetālplānojumu.

134. Tākādažilietasdalībniekiiratsaukušies uz TiesasspriedumuLibert u.c. (124),pietieknorādīt,ka,laigan minētajāspriedumā tika pieminēts preambulas 9. apsvērums,Tiesauzskatīja,kaarsociālajiemmājokļiem saistīti pasākumineietilpstDirektīvas 2006/123 piemērošanas jomā tādēļ, ka tasbija viennozīmīgi formulēts minētās direktīvas 2. panta 2. punkta j) apakšpunktā (125).

135. Tomērtasnenozīmē,kaminētajam preambulasapsvērumamnavinterpretējošasvērtības.Manuprāt, preambulas 9. apsvērums lasāms,ņemotvērādalībvalstupienākumusaskaņāarDirektīvas 2006/123 15. panta 7. punktupaziņotKomisijaiparnesenieviestāmprasībāmunpienākumusaskaņāarDirektīvas 2006/123 39. panta 1. punkta b) apakšpunktu iesniegtKomisijaiziņojumu,kurāir15. panta 5. punktā paredzētā informācija parprasībām,kasjāizvērtē.Protams,nevarsagaidīt, kadalībvalstīm būtu jāpaziņoKomisijaiparkatruunikvienudetālplānojumukāpilsētuunlaukuplānošanas pasākumu.

136. Tātad preambulas9. apsvērumāprecizēts,kavairumāgadījumupilsētplānošanastiesībuaktinav prasībassaskaņāarDirektīvu 2006/123.Vairākumspilsētasplānošanastiesībuaktu,itīpašito,kuri irpiemērojamierga omnes,neietekmēpakalpojumusniedzējus,jotajosnav paredzētsnosacījums,kasietekmēpakalpojumusniedzēja pakalpojumu (126).Direktīva 2006/123 aizsargāpakalpojumusniedzējunosloga,kasietekmēpakalpojumusniedzējusvairāknekāiedzīvotājus,kurinesniedzpakalpojumus,betirskaidrs,ka šīs direktīvasmērķisnavizskaustvispārējāsadministratīvāsvajadzības,piemēram,būvniecībasstandartus,ceļusatiksmesnoteikumusvaipilsētplānošanastiesību aktus.Nevisam,kam varētu būt visnejaušākā ietekmeuzuzņēmējdarbībasbrīvību,būtu jābūtprasībai.

137. Turpretī preambulas 9. apsvērumsnenozīmē,kadetālplānojumsir pavisam izslēgtsnodirektīvaspiemērošanasjomas.Patiešām,varbūt,kadetālplānojums īpaši ietekmēpakalpojumusniedzējus.Direktīvā irskaidriminēti teritoriāliierobežojumi(15. panta 2. punkts)unatļaujaslielveikaliem(preambulas 47. apsvērums).Turklāt,manāizpratnē, jebkuršnoteikums,kasradalielākasuzņēmējdarbības veikšanasizmaksaspakalpojumusniedzējiem,neatkarīginotāizcelsmesprincipāietilpstDirektīvas 2006/123 piemērošanasjomā.

138. Izskatāmaispasākums,proti,aizliegumsveiktnoteiktasmazumtirdzniecībasdarbībaskonkrētāteritorijā,radašādaspapilduuzņēmējdarbības veikšanas izmaksas, tādējādi uz to attiecasDirektīva 2006/123.

139. Tāpēc, ņemotvērāDirektīvas 2006/123 preambulas 9. apsvērumu,nodirektīvaspiemērošanasjomas navizslēgts tāds detālplānojumskā izskatāmais.

d)      Par Direktīvas 2006/123 14. panta 5. punktu.

140. Direktīvas 2006/123 14. pantā par neatļautāmprasībāmuzskaitītasastoņasprasības,kurasdalībvalstisnekādosapstākļosnevarieviest attiecībā uz piekļuvipakalpojumudarbībaivaitāsveikšanuattiecīgās dalībvalststeritorijā.Šī“melnāsaraksta”mērķis ir nodrošināt atsevišķu uzņēmējdarbības veikšanas brīvības ierobežojumu, kurus Savienības likumdevējs un Tiesas judikatūrā uzskata par tādiem, kas būtiski ietekmē iekšējā tirgus raitu darbību, sistemātisku un ātru atcelšanu (127).

141. Rezumējot –Direktīvas 2006/123 14. panta 5. punktāaizliegtsuzņēmējdarbības veikšanu padarīt atkarīgu no saimnieciskās pārbaudes kritērija piemērošanas katrā atsevišķāgadījumā.Laiganšķiet,ka detālplānojumā ir noteikts saimnieciskselements,ar koaizliegtasnoteiktasmazumtirdzniecības darbības noteiktāsteritorijās, uz šo pasākumuneattiecasDirektīvas 2006/123 14. panta 5. punkts.Pārbaudes kritērijsnetiek piemērotspirms uzņēmējdarbības veikšanas katrāatsevišķāgadījumā,kāarīpasākumasaimnieciskaiselements nešķietdominējošs (128)(pamatojuma vērtējumu skat.tālāk).

e)      Par Direktīvas 2006/123 15. pantu:

142. Atliek izskatīt jautājumu,vai uz detālplānojumu attiecasDirektīvas 2006/123 15. panta 2. punkta a) apakšpunkts (129),kurā ir aizliegtikvantitatīvivaiteritoriāliierobežojumi.

143. KāpareizinorādītsItālijasvaldībasapsvērumospar šo lietu, detālplānojums izskatāmajālietāiršādsteritoriālsierobežojums (130).Šis plānojumsierobežoiespējamāsvietas,kurāspakalpojumusniedzējivarveikt uzņēmējdarbību,tačuneierobežotoskaitu,jair noteikta pietiekamavietatodarbībai.

144. Šāduierobežojumuvarattaisnottikaitad,jairievēroti15. panta 3. punktāuzskaitītienosacījumi (131).

145. Faktisko apstākļu vērtējumssaskaņāaršonoteikumu galu galāirjāveiciesniedzējtiesai.Pamatojotiesuzpieejamoinformāciju,tomērizskatāmaispasākums,proti, speciālu tirdzniecībasvietu piešķiršana,manšķietpamatotssaskaņāarDirektīvas 2006/123 15. panta 3. punktu.

146. Runa ir parvienādi piemērojamu pasākumu,kas tiek piemērotstiesiskiunfaktiskivienādivisiempakalpojumusniedzējiem unkasnavtiešivainetiešidiskriminējošs,pamatojotiesuzvalstspiederību.

147. Pilsētvidesaizsardzība, kas norādīta kā sevišķi svarīgs iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm,iratzītaDirektīvas 2006/123 (132)4. panta 8. punktā,kurā šajā ziņākodificētaiepriekšējājudikatūra parLESD 56. pantu (133).Pilsētavarbūtieinteresēta ar detālplānojumu veicināt,laicentrs paturētu dzīvotspējuunsaglabātusākotnējoraksturu.Daļanošādasvispārējas politikas var būt regulējums, kādus veikalus un kur var ierīkot.Turklātpilsētaarīvarvēlētiesietekmētsatiksmes apjomuunplūsmuiekšāunārānopilsētas.Jāpiebilst,ka izskatāmais pasākumsnavsaimnieciskstādāziņā,katāmērķis un rezultāts būtunoteiktumazumtirgotājuatbalstīšanasalīdzinājumā arcitiem.Drīzāk tasirjautājumspardzīvesveidupilsētāunļotituvskultūraspolitikai,kasarīiratzītaparsevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēmDirektīvas 2006/123 4. panta 8. punktā (134).

148. Šis pasākumsšķietsamērīgsunnepārsniedzto,kasnepieciešams mērķasasniegšanai.Iepirkšanāscentriemārpuspilsētas centrairpašpastiprinošaietekme.Kolīdz daživeikaliatrodasārpuspilsētas centra un iedzīvotāji uz tiem brauc ar savāmautomašīnām, šī vietakļūstpievilcīgāka arī citiemveikaliem,kurilīdzšimbijuši izvietotipilsētascentrā.Tādējādi vienīgaisveids,kānovērstsatiksmes pieauguma un tukšu pilsētas centru negatīvassekas,irierobežotiespējaspakalpojumusniedzējiemapmestiesārpuspilsētascentra.

149. Šajākontekstā un ļotisvarīgi ir tas,kapašvaldībaizskatāmajālietāarī ir skaidrinorādījusi,ka šis pasākumsneliedzpakalpojumusniedzējiem veikt uzņēmējdarbībupilsētā,joirpietiekošidaudzmazumtirdzniecībasvietu,kaspieejamasparpieņemamucenu (135).Patiešāmšķiet,ka nav nekādasnorādesuzto,kadetālplānojumsnetiešiierobežomazumtirgotāju skaitupašvaldībā.

150. Kānorādīts,lai gan,šķiet,naviemeslapieņemt,kapasākumsirnesamērīgs,tasbūsjāpārbauda iesniedzējtiesai.Jaiesniedzējtiesa secinātu,kaplatībasirtikai ļoti ierobežotas,kapakalpojumusniedzēji,piemēram,Bristol BV, nevarvaitiekatturēts veikt uzņēmējdarbību, tad pasākumsneiztursamērīguma pārbaudiuntādējādibūtuaizliegtsarDirektīvas 2006/123 15. pantu.

151. Tādēļ uzotrounpiektojautājumuirjāatbildtā,ka detālplānojumsizskatāmajālietā,ar kuru tiekatļautatikainoteiktaveidamazumtirdzniecība,irteritoriālsierobežojums Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta a) apakšpunktanozīmē,kasvarbūtattaisnojams,pamatojotiesuzminētāsdirektīvas15. panta 3. punktu,jatiekpierādīts,kaar to tiek samērīgi īstenots pilsētvides aizsardzības mērķis.

5.      Par LESD34. pantu un 49. pantu(sestaisjautājums)

152. Ņemotvērāpiedāvātoatbildiuziepriekšējiemjautājumiem, tā kā konkrētālietaietilpstDirektīvas 2006/123 piemērošanasjomā,vērtējums attiecībā uz Līgumānoteiktajāmbrīvībāmnavnepieciešams (136).

VI.    Secinājumi

153. Ņemotvērāvisusiepriekšminētosapsvērumus,ierosinuTiesaiuzHogeRaadderNederlanden(NīderlandesAugstākātiesa)unRaadvanState(Valsts padome, Nīderlande)jautājumiem atbildētšādi:

1)      uz tādām nodevām/maksām kā pamattiesvedībā lietāC‑360/15 izskatāmās, ko dalībvalsts iestāde iekasēpar tāda pieteikuma izskatīšanu, kas saistīts ar piekrišanu attiecībā uz laiku, vietu un veidu kabeļu ierakšanai publiska elektronisko komunikāciju tīkla vajadzībām,attiecasEiropasParlamentaunPadomes2006. gada12. decembraDirektīvas 2006/123/EK parpakalpojumiemiekšējātirgū 2. panta 2. punkta c) apakšpunkts.Tāsneietilpst nodokļujomā Direktīvas 2006/123 2. panta 3. punktanozīmē;

2)      mazumtirdzniecībasdarbība,kasietver tādu preču kā apavuunapģērbu pārdošanupatērētājiem,atbilst“pakalpojuma” definīcijaiDirektīvas 2006/123 4. panta 1. punktā;

3)      Direktīvas 2006/123 III nodaļasnoteikumi irpiemērojamitādās situācijāskā pamattiesvedībā lietā C‑31/16neatkarīginotā,vaivisifaktoriirsaistītitikaiarvienudalībvalsti;

4)      tāds detālplānojumskā pamattiesvedībā lietā C‑31/16 izskatāmajāgadījumā,ar kuru tiekatļautatikainoteiktaveidamazumtirdzniecība,irteritoriālsierobežojums Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta a) apakšpunktanozīmē,kasvarbūtattaisnojams,pamatojotiesuzminētāsdirektīvas15. panta 3. punktu,jatiekpierādīts,kaar to tiek samērīgi īstenots pilsētvides aizsardzības mērķis.


1      Oriģinālvaloda ‑ angļu.


2      Skat. LES 3. panta 3. punktu.


3      Skat. LESD 26. panta 2. punktu.


4      Skat. Müller‑Graff, P.‑Chr., “Die Verfassungsziele der Europäischen Union”, 113. punkts, no: Dauses, M. A., Handbuch des EUWirtschaftsrechts, Band 1, EL 31, Minhene, C. H. Beck, 2016.


5      It īpaši tāpēc, ka negribētu, lai mani apsūdz plaģiātā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kura, kā labi zināms, izmanto šo terminoloģiju, runājot par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas interpretāciju kopš sprieduma, 1978. gada 25. aprīlis, Tyrer pret Apvienoto Karalisti, ECLI:CE:ECHR:1978:0425JUD000585672, 31. punkts.


6      Patiešām, jebkurai politikas jomai, kas atzīta par attaisnojumu ierobežojumam, vai tā būtu skaidri minēta LESD vai Tiesas izstrādāta “obligātas prasības” (vai “imperatīvas prasības” vai “sevišķi svarīga iemesla saistībā ar sabiedrības interesēm”) veidā.


7      Atzīstot, piemēram, ka pamatbrīvību ierobežojumi pārsniedz tikai nediskriminācijas principu pilsonības dēļ, skat. par precēm 1974. gada 11. jūlija spriedumu Dassonville (8/74, EU:C:1974:82), par uzņēmējdarbības veikšanu 1995. gada 30. novembra spriedumu Gebhard (C‑55/94, EU:C:1995:411) un par pakalpojumiem 1991. gada 25. jūlija spriedumu Säger (C‑76/90, EU:C:1991:331).


8      Piemēram, ierobežojot preču brīvas aprites piemērošanas jomu 1993. gada 24. novembra spriedumā Keck un Mithouard (C‑267/91 un C‑268/91, EU:C:1993:905) vai, patiesi, regulāri pieļaujot pamatotus ierobežojumus dalībvalstīm un attīstot savu judikatūru ar pamatojumu, kas nav skaidri minēts LESD.


9      Var minēt maigākos piemērus: 1979. gada 20. februāra spriedumā ReweZentral (120/78, EU:C:1979:42, “Cassis de Dijon”) par precēm un 1995. gada 30. novembra spriedumā, Gebhard (C‑55/94, EU:C:1995:411) par uzņēmējdarbības veikšanu atzīstot, ka dalībvalstis varētu izmantot citu pamatojumu, kas nav skaidri ietverts LESD, Tiesa ņēma vērā, piemēram, ka pastāv tāds apstāklis kā patērētāju aizsardzība vai vides aizsardzība – jēdzieni, par ko “Līgumu autori” nedomāja 1957. gadā.


10      Nozīmīgs izņēmums ir darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, skat. spriedumu, 2000. gada 6. jūnijs, Angonese (C‑281/98, EU:C:2000:296).


11      Lai gan praksē bieži vien ir vieglāk interpretēt situāciju ar pārrobežu elementu, skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Trijber un Harmsen (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641), un Tiesa ir bijusi liberāla attiecībā uz lūgumu sniegt prejudiciālus nolēmumus pieņemšanu lietās, kuru faktiskie apstākļi nepārprotami saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (autoritatīvu esošās judikatūras apkopojumu skat. spriedumā, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874)).


12      Skat. Direktīvas 2006/123 preambulas 5. un 6. apsvērumu.


13      Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.).


14      Skat. Wathelet, M., La genèse de la directive “services”, no: Ferrari‑Breeur, C. (red.), La directive “services”, Brisele, Bruylant, 2011, 21. – 31. lpp., 23. – 25. lpp.


15      Skat. Direktīvas 2006/123 44. panta 1. punktu.


16      To varētu interpretēt kā labu zīmi tādā nozīmē, ka šī direktīva atbilst tās norādītajam mērķim nodrošināt juridisku skaidrību, tādējādi samazinot tiesāšanos.


17      Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva, OV 2002, L 108, 7. lpp.).


18      Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva, OV 2002, L 108, 21. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV 2009, L 337, 37. lpp.).


19      Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (Pamatdirektīva, OV 2002, L 108, 33. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV 2009, L 337, 37. lpp.) un kura labota (OV 2013, L 241, 8. lpp.).


20      Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva, OV 2002, L 108, 51. lpp.).


21      Turklāt pamatlietas dalībniekiem, kā arī Nīderlandei ir šaubas par tādu Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, kā to veic iesniedzējtiesa.


22      Skat. Direktīvas 2002/21 preambulas 5. apsvērumu. Pārējās direktīvas ir Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 2002/19, Direktīva 2002/22, Direktīva 97/66/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (OV 1998, L 24, 1. lpp.).


23      Direktīvas 2002/21 1. un 2. pants; skat. arī Bell, R. S. K. un Ray, N., EU Electronic Communications Law, Richmond Law & Fakss:, 2004, 24. lpp..


24      Direktīvas 2002/20 preambulas 7. apsvērums.


25      Direktīvas 2002/20 preambulas 36. apsvērums.


26      Ņemot vērā, ka šī tīkla precīzais mērķis neizriet no Tiesai iesniegtajiem faktiem. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai šis tīkls ir Direktīvas 2002/21 2. panta d) punktā definētais “publiskais komunikāciju tīkls”.


27      “Izmantošanas tiesības” attiecas uz radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršanu (skat. Direktīvas 2002/20 5. pantu). Tomēr tam nav nozīmes izskatāmajā lietā.


28      Skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 27. jūnijs, Vodafone Malta un Mobisle Communications (C‑71/12, EU:C:2013:431, 21. un nākamie punkti).


29      Uz maksu, kas nav saistīta ar vispārēju atļauju, neattiecas Direktīvas 2002/20 12. pants. Skat. spriedumus, 2015. gada 17. decembris, Proximus (C‑454/13, EU:C:2015:819, 22. punkts), un 2015. gada 17. septembris, Fratelli De Pra un SAIV (C‑416/14, EU:C:2015:617, 41. punkts).


30      Tā kā Nīderlandes valdība nav paziņojusi Komisijai par šo komūnu kā par valsts regulatīvo iestādi. Šādu nepaziņošanu Tiesa ir uzskatījusi par pietiekamu, lai izslēgtu valsts regulatīvās iestādes īpašības attiecībā uz komūnu, skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 7. novembris, UPC Nederland (C‑518/11, EU:C:2013:709, 53. punkts).


31      Mans izcēlums.


32      Franču un vācu valodas versijās Direktīvas 2002/21 11. pantā un Direktīvas 2002/20 13. pantā izmantoti tie paši termini (“autorité compétente” vai “zuständige Behörde”), savukārt angļu valodas versijā ir neliela lingvistiska atšķirība starp “attiecīgo iestādi” (Direktīvas 2002/20 13. pantā) un “kompetento iestādi” (Direktīvas 2002/21 11. pantā). Manuprāt, tomēr nav šaubu, ka gan Direktīvas 2002/21 11. pants, gan Direktīvas 2002/20 13. pants attiecas uz viena veida iestādēm.


33      Patiešām, no Komisijas paziņojuma par tās 1999. gada sabiedrisko apspriešanu par jauno tiesisko regulējumu (COM(2000) 239, galīgā versija, 8. – 9. lpp.) izriet, ka telekomunikāciju operatori par problēmu uzskatīja valstu regulatoru pārslogotās licencēšanas sistēmas. Tā kā radiofrekvenču un numuru piešķiršanai ir vajadzīga sava veida atļauju piešķiršanas sistēma, maksas par piekļuves tiesībām tika uzskatītas par izmaksām papildus šīm atļaujām un licencēm.


34      Skat. minētās direktīvas preambulas 1. apsvērumu.


35      Skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Vodafone España un France TelecomEspaña (C‑55/11, C‑57/11 un C‑58/11, EU:C:2012:446, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).


36      Direktīvas 2002/21 8. pants.


37      Par iespēju, ka administratīvās izmaksas izkropļo konkurenci, skat. arī ģenerāladvokātes Eleanoras Šarpstones [Eleanor Sharpston] secinājumus apvienotajās lietās Vodafone España (C‑55/11, C‑57/11 un C‑58/11, EU:C:2012:162, 62.–64. punkts).


38      Būtu jāpiebilst, ka reglamentējošie noteikumi attiecas uz visām elektroniskajām komunikācijām un ne tikai telefonpakalpojumu sniedzējiem, kur vispārējā atļauju izsniegšanas sistēma parasti ir vajadzīga tāpēc, ka ierobežots numuru kopums un pieejamās radiofrekvences ir jāpiešķir taisnīgi.


39      Spriedums, 2012. gada 12. jūlijs (C‑55/11, C‑57/11 un C‑58/11, EU:C:2012:446, 34. un 35. punkts).


40      Ģenerāladvokātes Eleanoras Šarpstones secinājumi apvienotajās lietās Vodafone España (C‑55/11, C‑57/11 un C‑58/11, EU:C:2012:162, 63. punkts).


41      Lieta Belgacom un Mobistar bija saistīta ar vispārēju nodokli, kas bija jāmaksā, pamatojoties uz aizņemto un ar iekārtas uzstādīšanu nesaistīto zemi, skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris (C‑256/13 un C‑264/13, EU:C:2014:2149, 36. un 37. punkts); līdzīgi Tiesa nepiemēroja Direktīvu 2002/20 pašvaldību tiesību aktiem par nodokļa iekasēšanu par visām telekomunikāciju iekārtām 2015. gada 17. decembra spriedumā Proximus (C‑454/13, EU:C:2015:819). Spriedumā Proximus (28. punkts) un spriedumā Belgacom un Mobistar (36. punkts) maksas nebija saistītas ar iekārtu uzstādīšanu, kā arī nodokļu raksturs nepadarīja ienākšanu tirgū vairāk apgrūtinošu jauniem tirgus dalībniekiem, kam vēl nebija ierīkotas infrastruktūras.


42      Saskaņā ar Nīderlandes valdības norādīto Nīderlandes likumdevējs transponēja šo pantu Telekomunikāciju likuma 5.4. pantā, ar ko tīkla pakalpojumu sniedzējam tiek piešķirtas tiesības ierīkot kabeļus pēc šo darbu laika un vietas saskaņošanas ar kompetento pašvaldību.


43      Spriedums, 2012. gada 12. jūlijs, Vodafone España un France Telecom España (C‑55/11, C‑57/11 un C‑58/11, EU:C:2012:446, 39. punkts).


44      Skat. spriedumu, 1984. gada 18. janvāris, Ekro (327/82, EU:C:1984:11, 11. punkts). Skat. arī spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Linster (C‑287/98, EU:C:2000:468, 43. punkts), un 2014. gada 4. septembris, Germanwings (C‑452/13, EU:C:2014:2141, 16. punkts).


45      Skat. arī Direktīvas 2006/123 preambulas 19. un 20. apsvērumu.


46      Skat. arī spriedumu, 2014. gada 27. februāris, OSA (C‑351/12, EU:C:2014:110, 58. punkts).


47      Par preambulas apsvērumu kā interpretācijas līdzekļa vērtību, it īpaši par Direktīvu 2006/123 skat. šo secinājumu 132. punktu un 123. zemsvītras piezīmi.


48      “Izplatīšanas tirdzniecība” ir termins, ko parasti izmanto Komisija attiecībā uz mazumtirdzniecības un līdzīgām darbībām, skat., piemēram, Paziņojuma par mazumtirdzniecības rīcības plānu COM(2013) 36 final, 3. lpp. Ir vērts piebilst arī, ka sākotnējā Komisijas ziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam par stāvokli pakalpojumu iekšējā tirgū, kas iesniegts pakalpojumu iekšējā tirgus stratēģijas (COM(2002) 441, galīgā redakcija) pirmajā posmā, “mazumtirdzniecība” uzkrītoši pieminēta 35 reizes. Labi zinu, ka šis ziņojums bija pamats Bolkestein direktīvas sākotnējam projektam, kurā pēc tam tika veiktas būtiskas izmaiņas. Ņemot to vērā, man nav radies iespaids, ka šīs direktīvas mērķi un noteikumi būtu mainīti, ciktāl tas attiecas uz materiāltiesisko piemērošanas jomu un aptvertajām darbībām. Kā tas visiem ir labi zināms, strīdīgie jautājumi tajā laikā drīzāk bija izcelsmes valsts princips, tā daudzējādās juridiskās sekas un ietekme. Par šo pēdējo aspektu skat. Obwexer, W., Ianc, S., Das binnenmarktliche Recht der Dienstleistungsfreiheit, no: Müller‑Graff, P.‑Chr. (red.), Europäisches Wirtschaftsordnungsrecht (Enzyklopädie Europarecht, Band 4), Bādenbādene, Nomos, 2015, 397. – 448. lpp., 428. – 429. lpp.


49      Jāuzsver, ka iepriekš Tiesu jau apmierināja atsauce uz preambulas 33. apsvērumu, lai nospriestu, ka sertifikācijas pakalpojumi ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā: skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Rina Services u.c. (C‑593/13, EU:C:2015:399, 24. punkts).


50      Skat. manus secinājumus apvienotajās lietās Trijber un Harmsen (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:505, 36. un 54. punkts) un lietā Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:472, 69. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta Pedro Krusa Viljalona [ Pedro Cruz Villalón] secinājumus lietā Femarbel (C‑57/12, EU:C:2013:171, 22. punkts) un lietā Rina Services un Rina (C‑593/13, EU:C:2015:159, 39. punkts).


51      Skat. Pakalpojumu direktīvas ieviešanas rokasgrāmatu, Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 2007. gads, 2.1.1. punkts, pieejama interneta vietnē http://bookshop.europa.eu/en/handbook‑on‑implementation‑of‑the‑services‑directive‑pbKM7807096/. Rokasgrāmatā izteiktā Komisijas nostāja varbūt nav pārsteidzoša, jo Komisijas darba kārtībā, šķiet, jau no paša sākuma ir bijis iekļaut izplatīšanas tirdzniecību Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā.


52      Skat. spriedumus, 2015. gada 23. decembris, Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843, 32., 53. un 73. punkts), un 2013. gada 11. jūlijs, Femarbel (C‑57/12, EU:C:2013:517, 37. punkts).


53      Skat. Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā. Parlaments ierosināja svītrot Komisijas priekšlikuma 14. apsvērumu.


54      Skat. preambulas 33. apsvērumu.


55      Skat. LESD trešās daļas IV sadaļu par personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, kas savukārt sadalīta 1. nodaļā (Darba ņēmēji), 2. nodaļā (Tiesības veikt uzņēmējdarbību), 3. nodaļā (Pakalpojumi) un 4. nodaļā (Kapitāls un maksājumi).


56      Šis sistemātiskais secinājums nekādā veidā nemaina faktu, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība galvenokārt attiecas uz pakalpojumu kā produktu. Šajā ziņā skat. Müller‑Graff, P.‑Chr., no: Streinz, R. (red.), EUV/AEUV Kommentar, Minhene, C. H. Beck, 2. izdevums, 2012, Artikel 56 AEUV, 7. punkts.


57      Skat. arī Klamert, M., Services Liberalization in the EU and the WTO, Cambridge University Press, 2015, 177. lpp.


58      Skat. arī, lai gan ar atsauci uz Direktīvas 2006/123 III. nodaļu, Klamert, M., turpat.


59      Skat. LESD 56. panta 1. punktu.


60      LESD 57. panta otrajā un trešajā daļā minētas “darbības”, bet tas ir ilustratīvā kontekstā.


61      LESD 53. pantā īpaši minētas “darbības”.


62      Direktīvā termins “darbība” vienskaitlī vai daudzskaitlī uzkrītoši izmantots 146 reizes: 85 gadījumos preambulā un 61 gadījumā direktīvas normās. Savukārt termins “šķērslis (šķēršļi)” ir minēts 15 reizes, turklāt tikai preambulā, bet termins “ierobežojums(‑i)” ir izmantots 20 gadījumos: 15 reizes preambulā un 5 reizes normās.


63      Un neskatoties uz tālāk apskatīto jautājumu par pilnībā iekšējām situācijām.


64      Situācijās, kad kāds veic uzņēmējdarbību, lai pārdotu preces vai sniegtu pakalpojumus.


65      Skat. spriedumus, 1999. gada 11. maijs, Pfeiffer (C‑255/97, EU:C:1999:240, 26. punkts), 2011. gada 24. marts, Komisija/Spānija (C‑400/08, EU:C:2011:172, 70.–72. punkts), un nesen – 2011. gada 5. februāris, Hervis Sport és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47, 24. punkts).


66      Skat., piemēram, Müller‑Graff, P.‑Chr., no: Streinz, R. (red.), EUV/AEUV Kommentar, Minhene, C. H. Beck, 2. izdevums, 2012, Artikel 56 AEUV, 8. punkts, un Tiedje, J., no: von der Groeben, H., Schwarze, J., Hatje, A. (red.), Europäisches Unionsrecht (Kommentar), Band 1, 7. izdevums, Bādenbādene, Nomos, 2015, Artikel 57 AEUV, 30. punktu.


67      Skat. spriedumu, 2006. gada 3. oktobris, Fidium Finanz (C‑452/04, EU:C:2006:631, 32. punkts).


68      Skat. spriedumu, 2004. gada 14. oktobris, Omega (C‑36/02, EU:C:2004:614, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Doktrīnā skat., piemēram, Frenz, W., Handbuch Europarecht, Band 1 Europäische Grundfreiheiten, Springer, 2. izdevums, 2012, 31. lpp., Rz. 74, un Hatzopoulos, V., “Recent Developments in the Case Law of the ECJ in the Field of Services”, Common Market Law Review, 2000, 37. sēj., 51. lpp.


69      Skat., piemēram, spriedumu, 2000. gada 13. janvāris, TKHeimdienst (C‑254/98, EU:C:2000:12). Pārdošanas aizliegums ar zaudējumiem tika aplūkots arī saskaņā ar noteikumiem par preču brīvu apriti: skat. spriedumu, 1993. gada 24. novembris, Keck un Mithouard (C‑267/91 un C‑268/91, EU:C:1993:905, 10. punkts). Kā zināms, Tiesa spriedumā Keck un Mithouard pat uzskatīja, ka šī brīvība nav piemērojama.


70      Spriedums, 2005. gada 26. maijs (C‑20/03, EU:C:2005:307).


71      Skat. spriedumu, 2005. gada 26. maijs, Burmanjer u.c. (C‑20/03, EU:C:2005:307, 34. punkts).


72      Spriedumi, 1974. gada 30. aprīlis, Sacchi (155/73, EU:C:1974:40) un 1980. gada 18. marts, Debauve u.c. (52/79, EU:C:1980:83). Lieta par gadatirgiem tika izskatīta saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību: skat. spriedumu, 2002. gada 15. janvāris, Komisija/Itālija (C‑439/99, EU:C:2002:14). Kafejnīcas tika apskatītas saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Josemans (C‑137/09, EU:C:2010:774, 50. punkts).


73      Viens izņēmums reklāmas vērtēšanai pamatbrīvību norobežošanas ziņā ir 2004. gada 25. marta spriedums Karner (C‑71/02, EU:C:2004:181, 47. punkts), kurā Tiesa norādīja, ka uz reklāmu attiecas daudzas brīvības, bet tad konstatēja, ka dominējošais ir preču aspekts.


74      Skat. spriedumu, 2002. gada 22. janvāris, Canal Satélite Digital (C‑390/99, EU:C:2002:34, 29. punkts).


75      Skat. ģenerāladvokātes Kristīnes Štiksas‑Haklas [Christine StixHackl] secinājumus lietā Canal Satélite Digital (C‑390/99, EU:C:2001:147, 35. punkts).


76      Skat. spriedumus, 1997. gada 9. jūlijs, De Agostini un TVShop (no C‑34/95 līdz C‑36/95, EU:C:1997:344, 39 un 48. punkts), un 2001. gada 8. marts, Gourmet International Products (C‑405/98, EU:C:2001:135, 13. un 35. punkts).


77      Starp citu, to nedarīja arī ģenerāladvokāts Frānsiss Džefrijs Džeikobss [Francis Geoffrey Jacobs] nevienā no šīm lietām. Skat. viņa secinājumus apvienotajās lietās De Agostini un TVShop (no C‑34/95 līdz C‑36/95, EU:C:1996:333) un lietā Gourmet International Products (C‑405/98, EU:C:2000:690).


78      Spriedums, 1993. gada 24. novembris (C‑267/91 un C‑268/91, EU:C:1993:905).


79      Šāda precizitāte, manuprāt, bija vajadzīga, ņemot vērā, ka pašā spriedumā Keck un Mithouard Tiesa neaplūkoja citas pamatbrīvības, izņemot preču brīvu apriti: skat. spriedumu, 1993. gada 24. novembris (C‑267/91 un C‑268/91, EU:C:1993:905, 6. punkts).


80      Spriedums, 2015. gada 16. jūnijs (C‑593/13, EU:C:2015:399). Kā norādīja ģenerāladvokāts Pedro Kruss Viljalonssecinājumos šajā lietā, šis bija pirmais gadījums, kurā Direktīvas 2006/123 noteikumus piemēroja praksē, skat. viņa secinājumus lietā Rina Services un Rina (C‑593/13, EU:C:2015:159, 1. punkts).


81      Šajā gadījumā prasība dalībvalsts tiesību aktos, lai kā sertifikācijas struktūrām klasificētām sabiedrībām juridiskā adrese būtu šajā dalībvalstī.


82      LESD 52. panta 1. punkts.


83      Saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāpiemēro tās noteikumi “saskaņā ar LESD noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti”.


84      Skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Rina Services u.c. (C‑593/13, EU:C:2015:399, 36.–40. punkts). Tas tika atkārtots 2016. gada 23. februāra spriedumā Komisija/Ungārija (C‑179/14, EU:C:2016:108, 47. punkts).


85      Skat. arī Schönberger, Chr., “Normenkontrollen im EG‑Föderalismus: die Logik gegenläufiger Hierarchisierungen im Gemeinschaftsrecht”, Europarecht, 2003, 600. – 627. lpp., 621. lpp., saskaņā ar kuru primārās tiesības ir jāsaprot vairāk nekā saskaņošanas pasākumu motors, nevis ierobežojums.


86      Spriedums, 1993. gada 24. novembris (C‑267/91 un C‑268/91, EU:C:1993:905).


87      Skat. Kotler, P., Armstrong, G., Principles of Marketing, 14. izdevums, Pearson Prentice Hall, 2012, nodaļa par mazumtirdzniecību, 374. – 394. lpp., 384. lpp.


88      Skat. otro jautājumu lietā C‑340/14 un pirmo jautājumu lietā C‑341/14, attiecīgi 28. un 37. punktu 2015. gada 1. oktobra spriedumā (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641).


89      Skat. apvienotās lietas C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:505, 49.–57. punkts.


90      Tiesa šajā lietā neredzēja nepieciešamību izskatīt un tāpēc atteicās atbildēt uz jautājumu par pilnībā iekšējām situācijām, ņemot vērā, ka abos gadījumos situācijas, uz kurām attiecās jautājumi, nebija pilnībā iekšējas, skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Trijber un Harmsen (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641, 42. punkts).


91      Pēc tam atkārtoju savu viedokli secinājumos lietā Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:472, 24. punkts) un apvienotajās lietās Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:122, 50. punkts).


92      Skat., piemēram, Direktīvas 2006/123 5. panta 3. punktu.


93      Skat., piemēram, šīs direktīvas VI nodaļu.


94      Bijušais EK līguma 47. panta 2. punkts un 55. pants.


95      Pati Tiesa atsaucas uz “saskaņošanu” šajā ziņā, skat. spriedumu, 2004. gada 12. oktobris, Paul u.c. (C‑222/02, EU:C:2004:606, 36. punkts).


96      Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/59/ES, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.).


97      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV 2004, L 145, 1. lpp.).


98      Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (pārstrādāta versija)(OV 2006, L 177, 201. lpp.).


99      Pat ja tās ietvēra lietu, kas izskatīta Tiesas plēnumā (skat. spriedumu, 2004. gada 12. oktobris, Paul u.c., C‑222/02, EU:C:2004:606) un kas attiecās uz Padomes 1977. gada 12. decembra Pirmo direktīvu 77/780/EEK par normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV 1977, L 322, 30. lpp.), Padomes 1989. gada 17. aprīļa Direktīvu 89/299/EEK par kredītiestāžu pašu kapitālu (OV 1989, L 124, 16. lpp.) un Padomes 1989. gada 15. decembra Otro direktīvu 89/646/EEK par normatīvu un administratīvu aktu koordinēšanu attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu, ar ko groza Direktīvu 77/780/EEK (OV 1989, L 386, 1. lpp.), kuras visas ir pieņemtas saskaņā ar LESD 53. pantu.


100      Spriedums, 2016. gada 15. novembris (C‑268/15, EU:C:2016:874).


101      Skat. arī manus secinājumus lietā The Gibraltar Betting and Gaming Association (C‑591/15, EU:C:2017:32, 62. punkts).


102      Spriedums, 2016. gada 15. novembris (C‑268/15, EU:C:2016:874).


103      Skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs (C‑593/13, EU:C:2015:399). Ģenerāladvokāts Pedro Kruss Viljalons šo jautājumu izskatīja secinājumos un izdarīja slēdzienu, ka bija pietiekami daudz (iespējamo) pārrobežu elementu: skat. viņa secinājumus lietā Rina Services un Rina (C‑593/13, EU:C:2015:159, 14. un 15. punkts). Tomēr būtu jāatzīmē, ka ģenerāladvokāts neizskatīja jautājumu, vai Direktīvas 2006/123 III nodaļa attiecas uz pilnībā iekšējām situācijām.


104      Skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641, 42. punkts).


105      Spriedums, 2015. gada 23. decembris (C‑293/14, EU:C:2015:843).


106      Tie pat bija saistīti tikai ar attiecīgās dalībvalsts reģionu, kam, kā apgalvoju savos secinājumos, nebija nozīmes, jo pārrobežu elements nebija vajadzīgs, skat. manus secinājumus lietā Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:472, 23. un 24. punkts).


107      Skat. spriedumu, 2015. gada 23. decembris, Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843, 27. un nākamie punkti).


108      Spriedums, 2016. gada 14. jūlijs (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558).


109      Secinājumos apvienotajās lietās Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:122, 50. punkts) atkārtoti paudu viedokli, ka Direktīvas 2006/123 III nodaļas noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību ir piemērojami neatkarīgi no tā, vai pastāv pārrobežu elements.


110      Skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 27. un nākamie punkti)


111      Skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 68. punkts).


112      Skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, Hemming u.c. (C‑316/15, EU:C:2016:879).


113      Skat. ģenerāladvokāta Melhiora Vatelē [ MelchiorWathelet] secinājumus lietā Hemming u.c. (C‑316/15, EU:C:2016:618).


114      Šāds secinājums ir izdarīts arī piezīmēs par lietām juridiskajā literatūrā, ciktāl tajās vērtēts minētais jautājums. Skat., piemēram, Reinstadler, A., Reinalter, A., “Partikuläre Anwendung der RL 2006/123/EG auf rein innerstaatliche Sachverhalte?”, Zeitschrift für Europarecht, internationales Privatrecht und Rechtsvergleichung, 2016, 124. – 126. lpp., 125. lpp.; Korte, S., “Dienstleistungsfreiheit: Gebietsbeschränkungen für Rauchfangkehrer”, Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 2014, 224. – 229. lpp., 228. lpp., un Streinz, R., “Anwendungsbereich der DienstleistungsRL bei rein innerstaatlichen Sachverhalten; Kohärenz und Systematik als Maßstab für die Verhältnismäßigkeit der territorialen Beschränkung von Gewerbekonzessionen”, Juristische Schulung,2016, 759. – 761. lpp., 761. lpp. Kritiku par maniem secinājumiem apvienotajās lietās Trijber un Harmsen (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:505) skat. Schiff, A., “Zur Anwendbarkeit der Dienstleistungsrichtlinie auf Inlandssachverhalte”, Zeitschrift für europäisches Wirtschaftsrecht, 2015, 899. – 904. lpp., 901. lpp.


115      Skat. arī šo secinājumu 115. punktu.


116      Spriedums, 2015. gada 1. oktobris (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641).


117      Spriedums, 2016. gada 14. jūlijs (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558).


118      Spriedums, 2016. gada 16. novembris (C‑316/15, EU:C:2016:879).


119      EBTA Tiesas spriedums, 2015. gada 28. septembris, EBTA Uzraudzības iestāde pret Norvēģijas Karalisti, EFTA Court Report 2015‑484, 50. punkts.


120      Skat. 4. panta 6. punkta redakciju, mans izcēlums: ““atļauju piešķiršanas sistēma” ir jebkura procedūra, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējam faktiski ir jāveic noteiktas darbības, lai no kompetentas iestādes saņemtu formālu lēmumu vai netiešu lēmumu attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu.


121      Vai kas izriet no judikatūras, administratīvās prakses, profesionālo organizāciju noteikumiem vai profesionālo apvienību vai citu profesionālo organizāciju kopīgajiem noteikumiem, kuri pieņemti, tām rīkojoties juridiski patstāvīgi.


122      Spriedumi, 1998. gada 19. novembris, Nilsson u.c. (C‑162/97, EU:C:1998:554, 54. punkts); 2005. gada 24. novembris, Deutsches MilchKontor (C‑136/04, EU:C:2005:716, 32. punkts), un ģenerāladvokāta Damaso Ruisa‑Harabo Kolomera [Dámaso RuizJarabo Colomer] secinājumi lietā TeliaSonera Finland (C‑192/08, EU:C:2009:309, 87.–89. punkts).


123      Skat. spriedumus, 2013. gada 8. maijs (C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 104. punkts); 2015. gada 16. jūnijs, Rina Services u.c. (C‑593/13, EU:C:2015:399, 24. un 38. punkts); 2015. gada 1. oktobris, Trijber un Harmsen (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641, 44., 49., 52. un 53. punkts); 2015. gada 23. decembris, Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843, 41., 44. un 73. punkts); 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 39., 44. un 48. punkts); 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija (C‑179/14, EU:C:2016:108, 62., 63., 88., 106. un 111. punkts), un 2016. gada 16. novembris, Hemming u.c. (C‑316/15, EU:C:2016:879, 28. punkts).


124      Skat. spriedumu, 2013. gada 8. maijs (C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 104. punkts).


125      Saskaņā ar kuru direktīva neattiecas uz sociālajiem pakalpojumiem saistībā ar sociālajiem mājokļiem.


126      Skat. arī Rodin, S., “Scope of the Services Directive 2006/123/EC”, no: Conference notes Internal Market for Services, University of Maribor, 2009, 21. lpp., and Klamert, M., Services Liberalization in the EU and the WTO, Cambridge University Press, 2015, 285. lpp.


127      Skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Rina Services u.c. (C‑593/13, EU:C:2015:399, 39. punkts).


128      Juridiskajā literatūrā 14. panta 5. punkta mērķis tiek apskatīts kā saimnieciskā pieprasījuma pārbaudes kritērijs (“Bedarfsplanung”), skat. piemēram, Schlachter, M., Ohler, Chr., Europäische Dienstleistungsrichtlinie, Handkommentar, Bādenbādene, Nomos, 2008, Artikel 14, 16. punkts.


129      15. pants ir tieši piemērojams, un uz to var atsaukties privātpersonas pret dalībvalsti, skat. manus secinājumus lietā Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:472, 53. punkts).


130      Skat. arī Komisijas Pakalpojumu direktīvas rokasgrāmatas 6.2.5. un 6.3.1. punktu.


131      Direktīvas 15. panta 3. punkta redakcija atgādina Tiesas formulējumu 1995. gada 30. novembra spriedumā Gebhard (C‑55/94, EU:C:1995:411, 37. punkts). Skat. arī Davies, G., “The Services Directive: extending the country of origin principle, and reforming public administration”, European Law Review, 32. sēj., 2007, 232. – 245. lpp., 234. lpp. Par šīs direktīvas 15. panta 3. punkta prasībām skat. turklāt Botman, M. R., De Dienstenrichtlijn in Nederland, Boom Juridische uitgevers, Hāga, 2015, 7. nodaļa, § 4.1.2, 275. lpp.


132      Turklāt tas ir minēts kā sevišķi svarīgs iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm Direktīvas 2006/123 preambulas 40., 56. un 66. apsvērumā. Preambulas 40. apsvērumā pat skaidri norādīts, ka pilsētu un lauku plānošana iekļauta pilsētvides aizsardzībā.


133      Skat. spriedumu, 2001. gada 29. novembris, De Coster (C‑17/00, EU:C:2001:651, 38. punkts).


134      Pat ja kultūras politika nebija parādījusies Tiesas judikatūrā pirms šīs direktīvas pieņemšanas, kā to norādīja Barnard, C., “Unravelling the services directive”, 45 Common Market Law Review, 2008, 323. – 396. lpp., 354. lpp.


135      Tādējādi šī situācija ir ļoti atšķirīga no faktiskajiem apstākļiem lietā Komisija/Spānija, kur Spānijas tiesību aktos bija sistemātiski izslēgti noteikta veida mazumtirdzniecības veikali: skat. spriedumu, 2011. gada 24. marts (C‑400/08, EU:C:2011:172).


136      Skat. spriedumu, 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija (C‑179/14, EU:C:2016:108, 118. punkts).