Language of document : ECLI:EU:C:2016:759

Lieta C‑601/14

Eiropas Komisija

pret

Itālijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2004/80/EK – 12. panta 2. punkts – Taisnīgu un samērīgu kompensāciju garantējošas valstu kompensācijas sistēmas tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem – Valsts sistēma, kas neaptver visa veida tīšus, vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, kuri izdarīti valsts teritorijā

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 11. oktobra spriedums

1.        Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – No direktīvas izrietošu pienākumu neizpilde – Aizstāvības pamati – Direktīvas likumības apstrīdēšana – Nepieņemamība – Robežas – Neesošs akts

(LESD 258., 259., 263. un 265. pants)

2.        Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva 2004/80 – Kompensācija tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem – Valstu pienākums izveidot cietušajiem izmaksājamo kompensāciju sistēmas – Valsts sistēma, kas neaptver visa veida šādus noziedzīgus nodarījumus – Pienākumu neizpilde

(Padomes Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 33. un 34. punktu)

2.      Dalībvalsts nepilda pienākumu, kas noteikts Direktīvas 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem 12. panta 2. punktā, ja tā neveic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārrobežu situācijās pastāv sistēma, kādā maksājama kompensācija personām, kas cietušas visa veida tīšos, vardarbīgos noziegumos, kuri izdarīti tās teritorijā.

Proti, šajā tiesību normā ir iecerēts nodrošināt Savienības pilsonim tiesības uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju par kaitējumiem, kas viņam nodarīti tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš atrodas, izmantodams savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un tas tiek darīts, nosakot katrai dalībvalstij pienākumu izveidot kompensācijas sistēmu personām, kas cietušas no visa veida tās teritorijā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri kvalificējami par tīšiem, vardarbīgiem noziegumiem.

Savukārt ar noziedzīgā nodarījuma kvalificējamību par tīšu un vardarbīgu ir tā, ka, lai arī dalībvalstu kompetencē principā ir šā jēdziena tvērumu konkretizēt savās valsts tiesībās, šī kompetence tām tomēr neļauj sašaurināt cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmas piemērojamību, to attiecinot tikai uz kādiem noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificējami par tīšiem, vardarbīgiem noziegumiem, jo pretējā gadījumā Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktam tiktu atņemta lietderīgā iedarbība.

Turklāt, lai arī ar Direktīvu 2004/80 izveidotā sadarbības sistēma attiecas vienīgi uz piekļuvi kompensācijai pārrobežu situācijās, tas tomēr neizslēdz, ka šīs direktīvas 12. panta 2. punktā katrai dalībvalstij – lai nodrošinātu tai šādās situācijās izvirzītā mērķa sasniedzamību – ir paredzēts izveidot valsts sistēmu, kas garantētu kompensāciju personām, kuras cietušas jebkurā par tīšu, vardarbīgu noziegumu kvalificējamā noziedzīgā nodarījumā, kas izdarīts tās teritorijā.

(skat. 45., 46., 49. un 52. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)