Language of document : ECLI:EU:C:2018:300

ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 3. maijā (1)

Lieta C207/16

Ministerio Fiscal

(Audiencia Provincial de Tarragona (Taragonas provinces tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektroniskās komunikācijas – Personas datu apstrāde – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz šādu datu aizsardzību – Direktīva 2002/58/EK – 1. pants un 15. panta 1. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7. un 8. pants, kā arī 52. panta 1. punkts – Dati, kas ir ievākti, sniedzot elektronisko komunikāciju pakalpojumus – Policijas iestādes formulēts piekļuves pieteikums kriminālizmeklēšanas nolūkā – Samērīguma princips – “Smaga noziedzīga nodarījuma” jēdziens, ar kuru var tikt attaisnota iejaukšanās pamattiesībās – Smaguma kritēriji – Paredzētais sods – Minimālais slieksnis






I.      Ievads

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir par “smaga noziedzīga nodarījuma” (2) jēdziena interpretāciju saskaņā ar Tiesas judikatūru spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (3) (turpmāk tekstā – “spriedums Digital Rights”) un pēc tam spriedumā Tele2 Sverige un Watson u.c. (4) (turpmāk tekstā – “spriedums Tele2”), kuros šis jēdziens ir lietots kā kritērijs, lai novērtētu, cik leģitīma un samērīga ir iejaukšanās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 8. pantā paredzētajās tiesībās, proti, attiecīgi tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī tiesībās uz personas datu aizsardzību.

2.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar prasību par kādu tiesas nolēmumu, ar kuru policijas iestādēm ir atteikta iespēja saņemt noteiktus mobilo sakaru operatoru rīcībā esošus civilstāvokļa datus, lai kriminālizmeklēšanas nolūkā identificētu personas. Apstrīdētā nolēmuma pamatā tostarp bija apsvērums, ka izmeklējamie fakti – pretēji piemērojamajā Spānijas tiesību regulējumā prasītajam – nav kvalificējami kā smags noziedzīgs nodarījums.

3.        Iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā par veidu, kā noteikt noziedzīgu nodarījumu smaguma slieksni, kuru sasniedzot, saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru var tikt attaisnots Hartas 7. un 8. pantā aizsargāto pamattiesību aizskārums, kompetentajām valsts iestādes piekļūstot elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem personas datiem.

4.        Pēc tam, kad tiks konstatēts, ka Tiesas kompetencē ir lemt par šo lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu un ka šis lūgums ir pieņemams, pierādīšu, ka piekļuve personas datiem tādos apstākļos kā konkrētajā lietā esošie ir iejaukšanās iepriekšminētajās pamattiesībās, kas neatbilst gadījumiem, kad atbilstoši iepriekš minētajai judikatūrai tikai cīņa pret smagiem noziedzīgiem nodarījumiem var attaisnot minēto tiesību aizskārumu.

5.        Tā kā, manuprāt, ņemot vērā pamatlietas īpatnējo priekšmetu, Tiesai nebūs jāatbild uz prejudiciālajiem jautājumiem to sākotnējā formulējumā, norādes par kritērijiem, kas, iespējams, ļautu atbilstoši šai judikatūrai definēt jēdzienu “smagi noziedzīgi nodarījumi”, it īpaši, ņemot vērā kritēriju par paredzēto sodu, sniegšu tikai pakārtoti.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

6.        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (5), kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/136/EK (6) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/58”), preambulā ir noteikts:

“(2)      Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti [Hartā]. Šī direktīva jo īpaši nodrošina pilnībā tiesības, kas izklāstītas [tās] 7. un 8. pantā.

[..]

(11)      Tāpat kā Direktīva 95/46/EK [(7)], arī šī direktīva neattiecas uz pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem, kas saistīti ar darbībām, kuras neregulē Kopienas tiesību akti. Tāpēc tā nemaina esošo līdzsvaru starp fizisku personu tiesībām uz privāto dzīvi un iespēju dalībvalstīm pieņemt šīs direktīvas 15. panta 1. punktā minētos pasākumus, kas nepieciešami sabiedrības drošībai, aizsardzībai, valsts drošībai (tostarp valsts ekonomisko labklājību, ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un krimināltiesību aktu piemērošanai. Tādējādi šī direktīva neietekmē dalībvalstu iespēju veikt komunikāciju likumīgu pārtraukšanu vai pieņemt citus pasākumus, ja tie nepieciešami jebkuram no šiem nolūkiem un ir saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju [turpmāk tekstā – “ECPAK”], kā skaidrots Eiropas Cilvēktiesību tiesas [turpmāk tekstā – “ECT”] nolēmumos. Šādiem pasākumiem jābūt atbilstošiem, stingri samērīgiem ar paredzēto nolūku un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, un tiem jāatbilst attiecīgajiem drošības pasākumiem saskaņā ar [ECPAK] [(8)].”

7.        Saskaņā ar Direktīvas 2002/58 1. pantu “Darbības joma un mērķis”:

“1.      Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē [..].

[..]

3.      Šī direktīva neattiecas uz darbībām, uz kurām neattiecas Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, tādām kā tās, kas iekļautas Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā, un jebkurā gadījumā uz darbībām, kas attiecas uz sabiedrības drošību, aizsardzību, valsts drošību (tostarp valsts ekonomisko labklājību, ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts darbībām krimināltiesību jomā.”

8.        Tās 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Izņemot gadījumus, kad noteikts savādāk, piemēro definīcijas, kas minētas Direktīvā [95/46] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējo regulatīvo bāzi elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) [(9)].

Piemēro arī šādas definīcijas:

a)      “lietotājs” ir jebkura fiziska persona, kas izmanto publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu personīgiem vai uzņēmējdarbības mērķiem, ne vienmēr būdama šā pakalpojuma abonents;

b)      “informācija par datu plūsmu” ir jebkuri dati, kas apstrādāti ar nolūku pārsūtīt komunikāciju elektronisko komunikāciju tīklā vai ar nolūku sagatavot rēķinu;

c)      “atrašanās vietas dati” ir jebkuri dati, kuri apstrādāti elektronisko komunikāciju tīklā vai kurus apstrādā elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs, norādot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma lietotāja gala iekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu;

d)      “komunikācija” ir jebkāda informācija, ar kuru apmainās vai kuru pārsūta starp noteiktu skaitu personu, izmantojot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu. Tajā neiekļauj informāciju, kas, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklu, pārsūtīta sabiedrībai kā apraides pakalpojuma daļa, izņemot līdz līmenim, kad informāciju var attiecināt uz identificējamu abonentu vai lietotāju, kas saņem šo informāciju;

[..].”

9.        Direktīvas 2002/58 15. panta “Direktīvas [95/46] dažu noteikumu piemērošana” 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas [95/46] 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie[m], kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2 punktā”.

B.      Spānijas tiesības

1.      Likums 25/2007

10.      Ar 2007. gada 18. oktobra Ley 25/2007 de conservación de datos relativos a las comunicaciones electrónicas y a las redes públicas de comunicaciones (Likums 25/2007 attiecībā uz datu par elektronisko komunikāciju plūsmu un publiskajiem komunikācijas tīkliem saglabāšanu) (10) (turpmāk tekstā – “Likums 25/2007”) Spānijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2006/24 (11), kuru spriedumā Digital Rights Tiesa atzina par spēkā neesošu.

11.      Saskaņā ar Likuma 25/2007 1. pantu, tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem:

“1.      Šis likums reglamentē operatoru pienākumu saglabāt saistībā ar elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publisko komunikāciju tīklu izmantošanu radītos un apstrādātos datus, kā arī pienākumu nodot minētos datus pilnvarotajiem pārstāvjiem, ja tie tiek pieprasīti, uzrādot attiecīgu tiesas atļauju, lai atklātu, izmeklētu Kriminālkodeksā vai speciālos krimināllikumos paredzētus smagus noziedzīgus nodarījumus un tiesātu par tiem.

2.      Šis likums attiecas uz noslodzes datiem un atrašanās vietas datiem par juridiskām personām un fiziskām personām un uz datiem, kas ar tiem saistīti, kuri ir nepieciešami abonenta vai reģistrēta lietotāja identificēšanai.

[..]”

12.      Minētā likuma 3. pantā ir uzskaitīti dati, kuri operatoriem ir jāsaglabā. Saskaņā ar šī panta 1. punkta a) apakšpunkta 1. punkta ii) apakšpunktu tie ir tostarp dati, kuri ir nepieciešami komunikācijas avota atrašanai un identificēšanai, tādi kā – mobilo sakaru jomā – abonenta vai reģistrēta lietotāja vārds un adrese.

2.      Kriminālkodekss

13.      Saskaņā ar Spānijas Kriminālkodeksa 13. panta 1. punktu, redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā, “smagi noziedzīgi nodarījumi ir nodarījumi, par kuriem saskaņā ar likumu tiek uzlikts smags kriminālsods”.

14.      Minētā kodeksa 33. pants ir formulēts šādi:

“1.      Ņemot vērā to būtību un ilgumu, kriminālsodi ir iedalīti smagos, mazāk smagos un vieglos.

2.      Smagi kriminālsodi ir:

a)      Pārskatāms brīvības atņemšanas sods uz mūžu.

b)      Brīvības atņemšanas sods uz vairāk nekā pieciem gadiem.

[..]”

3.      Kriminālprocesa kodekss

15.      Spānijas Kriminālprocesa kodekss tika grozīts ar 2015. gada 5. oktobra Ley Orgánica 13/2015 de modificación de la Ley de Enjuiciamiento Criminal para el fortalecimiento de las garantías procesales y la regulación de las medidas de investigación tecnológica (Konstitutīvais likums 13/2015 par grozījumiem Kriminālprocesa likumā, lai nostiprinātu procesuālās garantijas un reglamentētu tehnoloģiskās izmeklēšanas pasākumus) (12) (turpmāk tekstā – “Konstitutīvais likums 13/2015”).

16.      Ar šo likumu, kas stājās spēkā 2015. gada 6. decembrī, Kriminālprocesa kodeksā tika ieviests regulējums par piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem datiem saistībā ar telefonisku un telemātisku komunikāciju.

17.      No minētā likuma izrietošās Kriminālprocesa kodeksa redakcijas 579. panta 1. punktā ir noteikts, ka “tiesnesis var atļaut piekļuvi privātai pasta un telegrāfiskai korespondencei, tai skaitā faksa, burofax un starptautiskiem pasta sūtījumiem, ko aizdomās turētā persona nosūta vai saņem, kā arī tās atvēršanu un analīzi, ja pastāv apstākļi, kas liecina par to, ka tas ļaus atklāt vai pārbaudīt lietā būtisku faktu vai faktoru, un ja izmeklēšana notiek par kādu no turpmāk minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem:

1)      Ar nodomu izdarīti noziedzīgi nodarījumi, kas tiek sodīti ar brīvības atņemšanas vismaz uz trīs gadiem.

2)      Noziedzīgi nodarījumi, ko ir veikusi noziedzīga [grupa vai] organizācija.

3)      Ar terorismu saistīti noziedzīgi nodarījumi”.

18.      Šī paša kodeksa 588.ter panta j) punktā “Pakalpojumu sniedzēju automatizētajos arhīvos saglabātie dati” ir noteikts:

“1.      Elektroniskie dati par komunikācijas procesiem, kurus atbilstoši tiesību aktiem par elektronisko komunikāciju datu saglabāšanu vai pēc pašu ierosmes komerciālu vai citu apsvērumu dēļ saglabā pakalpojumu sniedzēji vai personas, kas nodrošina komunikāciju, var tikt nodoti izmantošanai tiesvedībā tikai ar tiesas atļauju.

2.      Ja piekļuve šiem datiem ir nepieciešama izmeklēšanas veikšanai, ir jālūdz kompetentajai tiesai atļauja apkopot pakalpojumu sniedzēju automatizētajos arhīvos saglabāto informāciju, tostarp veikt datu šķērsgriezuma vai viedo meklēšanu, ja vien ir precizētas meklējamo datu iezīmes un iemesli, kas pamato to nodošanu.”

III. Tiesvedība pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

19.      Hernández Sierra policijā ziņoja par 2015. gada 16. februārī notikušu laupīšanu, kurā viņam tika nozagts maks un mobilais tālrunis un kurā viņš guva smagus ievainojumus.

20.      Ar 2015. gada 27. februāra pieteikumu kriminālpolicija iesniedza Juzgado de Instrucción n°3 de Tarragona (Taragonas izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija, turpmāk tekstā – “izmeklētājtiesnesis”) lūgumu uzdot dažādiem telekomunikāciju operatoriem paziņot, pirmkārt, kuri telefona numuri ir bijuši aktivizēti ar nozagtā mobilā telefona IMEI (13) kodu laikposmā no 2015. gada 16. februāra līdz 27. februārim un, otrkārt, ar minēto IMEI kodu aktivizētajām SIM kartēm atbilstošo telefona numuru īpašnieku vai lietotāju personas datus (14).

21.      Ar 2015. gada 5. maija lēmumu izmeklētājtiesnesis šo lūgumu noraidīja, pamatojot, ka prasītais pasākums nebūtu lietderīgs pārkāpēju identificēšanai un ka katrā ziņā saskaņā ar Likumu 25/2007 telekomunikāciju operatoru saglabātos datus var sniegt tikai par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, proti, tādiem, par kuriem saskaņā ar Spānijas Kriminālkodeksu (15) tiek piemērots par pieciem gadiem ilgāks cietumsods, taču attiecīgie fakti neesot kvalificējami kā smags noziedzīgs nodarījums.

22.      Ministerio Fiscal (Spānijas prokuratūra) kā vienīgais tiesvedības dalībnieks vērsās Audiencia Provincial de Tarragona (Taragonas provinces tiesa, Spānija) ar apelācijas sūdzību par šo lēmumu, apgalvojot, ka attiecīgo datu sniegšana esot bijusi jāatļauj, ņemot vērā nodarījuma raksturu un Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) lēmumu līdzīgā gadījumā (16).

23.      Ar 2016. gada 9. februāra lēmumu minētā apelācijas instances tiesa kā pagaidu pasākumu uzdeva telekomunikāciju operatoriem pagarināt ar konkrēto strīdīgo prasību saistīto datu saglabāšanas laiku.

24.      Šīs tiesas lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Spānijas likumdevējs saskaņā ar Konstitutīvo likumu 13/2015 (17) ir noteicis divus alternatīvus kritērijus nodarījuma smaguma konstatēšanai. Pirmais ir materiāltiesiskais kritērijs, kas saistīts ar uzvedību, kura atbilst specifiskam un smagam noziedzīga nodarījuma sastāvam un kura ir īpaši kaitīga individuālām un kolektīvām tiesiskajām interesēm (18). Otrais ir formāli normatīvais kritērijs, kura pamatā ir tikai par konkrēto nodarījumu paredzētais sods. Taču šajā kritērijā paredzētais trīs gadu cietumsoda slieksnis varētu attiekties uz lielāko daļu noziedzīgu nodarījumu sastāvu. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka valsts interese aizsargāt savus iedzīvotājus un apspiest nelikumīgu uzvedību nevarot attaisnot personu pamattiesību nesamērīgu ierobežošanu.

25.      Šādā situācijā ar 2016. gada 6. aprīļa lēmumu, kas Tiesā saņemts 2016. gada 14. aprīlī, Audiencia Provincial de Tarragona (Taragonas provinces tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai pietiekams noziedzīgu nodarījumu smagums kā kritērijs, kas pamato iejaukšanos [Hartas] 7. un 8. pantā atzītajās pamattiesībās, var tikt konstatēts saistībā tikai ar sodu, kuru var uzlikt par izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, vai arī neatļautās uzvedības rezultātā ir jākonstatē īpašs kaitējums individuālajām vai kolektīvajām tiesiskajām interesēm?

2)      Gadījumā, ja Savienības konstitucionālajiem principiem, kurus Tiesa savā spriedumā [Digital Rights] izmantojusi kā direktīvas [kura ar šo spriedumu ir atzīta par spēkā neesošu] stingras kontroles kritērijus, būtu atbilstoši noteikt noziedzīga nodarījuma smagumu tikai atkarībā no uzliekamā soda, – kādam būtu jābūt šī soda minimālajam slieksnim? Vai ar tiem būtu saderīgi kā šo slieksni vispārīgi noteikt brīvības atņemšanu uz vismaz trim gadiem?”

26.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 23. maija lēmumu tiesvedība Tiesā tika apturēta, gaidot Tiesas sprieduma pasludināšanu apvienotajās lietās Tele2 Sverige un Watson u.c., C‑203/15 un C‑698/15.

27.      Atbildot uz Tiesas jautājumu pēc šī sprieduma pasludināšanas 2016. gada 21. decembrī (19), iesniedzējtiesa norādīja, ka tā uztur spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tā apgalvo, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi joprojām ir aktuāli, jo minētajā spriedumā, lai arī ir sniegti smagu noziedzīgu nodarījumu piemēri (20), tomēr nav pietiekami skaidri definēts nodarījuma smaguma jēdzieniskais saturs, kas varētu būt kritērijs iejaukšanās pasākuma attaisnotības novērtēšanai. Taču šis jēdziens radot risku, ka valsts līmenī nosacījumi datu saglabāšanai un piekļuvei tiem tiktu noteikti ļoti plaši, neievērojot spriedumā Tele2 minētās pamattiesības. Tādējādi Konstitutīvā likuma 13/2015 pieņemšanas laikā Spānijas likumdevējs, neraugoties uz spriedumā Digital Rights noteiktajiem kritērijiem (21), ļoti būtiski esot samazinājis – salīdzinājumā ar iepriekš Likumā 25/2007 spēkā esošajiem noteikumiem – to nodarījumu smaguma slieksni, saistībā ar kuriem tiek atļauta personas datu saglabāšana un komunikācija.

28.      Pēc šīs atbildes tiesvedība Tiesā tika atsākta 2017. gada 16. februārī. Spānijas, Čehijas Republikas, Igaunijas, Īrijas, Francijas, Latvijas, Ungārijas, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

29.      Gatavojoties tiesas sēdei, Tiesa Spānijas valdībai uzdeva jautājumus rakstveida atbildes sniegšanai, uz kuriem tā atbildēja 2018. gada 9. janvārī, kā arī jautājumus mutvārdu atbildēm, kas adresēti visām Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā norādītajām ieinteresētajām personām.

30.      Tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 29. janvārī, Spānijas prokuratūra, Spānijas, Čehijas Republikas, Dānijas, Igaunijas, Īrijas, Francijas, Latvijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

IV.    Vērtējums

A.      Ievada piezīmes

31.      Pirms ķerties pie šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdoto jautājumu padziļinātas izvērtēšanas, uzskatu par nepieciešamu izklāstīt dažus apsvērumus par tā specifisko priekšmetu.

32.      Pirmkārt, ņemot vērā iesniedzējtiesas lēmumā ietvertās norādes un Spānijas valdības sniegto papildinformāciju, ir atzīstams, ka pamatlietā ir manāmas īpatnības, kas to atšķir konkrēti no konteksta, kāds bija lietās, kurās ir pieņemti spriedumi Digital Rights un Tele2 (22).

33.      Proti, šķiet, ka policijas iestāžu pieteikums šajā lietā ir tikai par datu iegūšanu, kas ļautu identificēt ar nozagtajā mobilajā tālrunī ievietotajām SIM kartēm saistīto telefonu numuru īpašniekus vai lietotājus (23). Turklāt nav strīda par to, ka šis lūgums attiecas uz skaidri noteiktu un laikā ierobežotu periodu, proti, uz divpadsmit dienām (24).

34.      Šādos apstākļos, to personu skaits, kuras var skart apstrīdētais pasākums, ir nevis neierobežots, bet gan ierobežots. Turklāt šīs personas nav jebkādi SIM kartes turētāji, bet gan personas ar visnotaļ īpašu profilu, jo runa ir par tādām personām, kuras pēc nolaupīšanas ir izmantojušas zagtu telefonu, iespējams, to joprojām paturot savā valdījumā, un kuras tādējādi var leģitīmi tikt turētas aizdomās par vai nu paša nodarījuma izdarīšanu, vai par attiecībām ar tā veicējiem.

35.      Vēl arī konkrētie dati atbilst nevis visiem elektronisko pakalpojumu sniegšanas operatoru ievāktajiem “personas datu” (25) veidiem, bet gan tikai tiem, kuri attiecas uz iepriekš minēto personu identitāti, proti, vārds, uzvārds un, iespējams, adrese (26), kas ir arī tā sauktā “kontaktinformācija”. Cita informācija saistībā ar šīm personām, kas varētu atrasties minēto pakalpojumu sniedzēju arhīvos (27), manuprāt, ir izslēgta no pamatlietas.

36.      Turklāt šajā gadījumā sasniedzamais mērķis, manuprāt, ir iegūt informāciju nevis par atrašanās vietu vai komunikāciju kā tādām (28), bet gan par fiziskām personām, kuras tiek meklētas par to, ka ir varējušas izmantot telekomunikāciju pakalpojumus no zagta mobilā tālruņa, pat ja šīs personas nav veikušas konkrētu zvanu. Proti, no Spānijas prokuratūras Tiesai sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka prasītos personas datus, kas izriet no saistības starp konkrētu SIM karti un nozagtā aparāta IMEI numuru, tehniski var iegūt, pateicoties vienkāršam telefona savienojumam ar mobilo telekomunikāciju sakaru antenu, pat ja kartes turētājs nav veicis nevienu zvanu, izmantojot konkrēto tālruni, tātad neatkarīgi no faktiskas komunikācijas (29). Iesniedzējtiesai būs jāpārbauda šis faktu novērtējums, kas man šķiet tomēr pietiekami ticams, lai būtu pamatoti uzskatāms par atbilstošu patiesībai.

37.      Ņemot vērā šos apstākļus, uzreiz jāuzsver, ka pamatlieta attiecas uz personas datiem, kuru nodošana tiek prasīta nevis visaptveroši un nediferencēti, bet gan mērķēti attiecībā uz personām un ierobežoti attiecībā uz laika periodu. Turklāt prasītie dati pirmšķietami nešķiet īpaši sensitīvi, lai arī piekļuve šāda veida datiem tomēr var ietekmēt Hartas 7. un 8. pantā paredzētās pamattiesības (30).

38.      Otrkārt, jāmin, ka no iesniedzējtiesas lēmuma pamatojuma izriet, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi šajā lietā attiecas nevis uz personas datu saglabāšanas nosacījumiem elektronisko komunikāciju jomā, bet gan uz noteikumiem par valsts iestāžu piekļuvi šādiem datiem, kurus ir saglabājuši pakalpojumu sniedzēji, kas darbojas šajā jomā (31).

39.      Iesniedzējtiesa tostarp norāda, ka saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 588.ter panta j) punktu tiesas atļauja ir nepieciešama, lai pakalpojumu sniedzēju arhivētos elektroniskos datus varētu nodot kompetentajām iestādēm to ņemšanai vērā tiesvedībā. Minētā panta 1. punktā ir precizēts, ka pakalpojumu sniedzēji var saglabāt šādus datus, vai nu piemērojot atbilstīgo normatīvo regulējumu, vai pēc pašu ierosmes komerciālu vai citādu apsvērumu dēļ.

40.      Konkrētajā gadījumā ir redzams, ka personas datus, kuriem policijas iestādes prasa piekļuvi izmeklēšanas nolūkā, mobilo sakaru operatori varēja arhivēt, izpildot no Spānijas likuma izrietošu pienākumu (32). Iesniedzējtiesa par to neko sīkāk nepaskaidro, jo uzmanība tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vērsta galvenokārt uz iespējamu piekļuvi jau saglabātiem datiem un datu ieguves atbilstība Savienības tiesībām pamatlietā netiek apšaubīta (33). Līdz ar to, manuprāt, ir jāpamatojas uz pieņēmumu, ka konkrētie dati pamatlietā ir saglabāti atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1.punktā izklāstītajiem nosacījumiem, – šo apstākli pārbaudīt var tikai iesniedzējtiesa (34).

41.      Nākamajā izklāstā atgriezīšos pie šeit ievadā konstatētā juridiskajām sekām (35).

B.      Par Spānijas valdības izvirzītajām procesuālajām iebildēm

42.      Spānijas valdība ir izvirzījusi divu veidu procesuālās iebildes – vienu saistībā ar Tiesas kompetenci un otru par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību –, par kurām Tiesai būs jālemj, pirms tā attiecīgajā gadījumā izspriestu lietu pēc būtības.

1.      Par Tiesas kompetenci, ņemot vērā Savienības tiesību piemērošanas jomu

43.      Vispirms atgādinu, ka no pastāvīgas judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības, it īpaši tās, kuras paredzētas Hartas 7. un 8. pantā, tiek piemērotas tikai tad, ja konkrētā situācija ir reglamentēta Savienības tiesībās (36). Turklāt Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās normas attiecas uz dalībvalstīm “tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus” atbilstoši šā jēdziena izpratnei Tiesas judikatūrā (37). Tādējādi, ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tās izskatīšana nav Tiesas kompetencē un tikai ar piesauktajām Hartas normām šī kompetence nevar tikt pamatota (38).

44.      Šajā gadījumā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas tikai uz Hartas 7. un 8. pantu, kā arī uz “Savienības tiesību pamatprincipiem, kurus Tiesa piemērojusi savā spriedumā [Digital Rights]”. Tomēr šī tiesa uzskata, ka ar personas datu aizsardzības jomā piemērojamajām direktīvām, proti, Direktīvu 95/46 un Direktīvu 2002/58, ir iedibināta Hartas 51. panta 1. punktā prasītā saikne starp pamatlietu un Savienības tiesībām.

45.      Šajā ziņā jānorāda, pirmām kārtām, ka Spānijas valdība apgalvo galvenokārt, ka Tiesai nav kompetences, kas nepieciešama, lai lemtu par konkrēto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo tas neattiecas uz Savienības tiesību piemērošanu. Tā apgalvo tostarp, ka pamatlieta ir izslēgtano Savienības tiesību piemērošanas jomas, jo tā attiecas uz tiesas lēmumam pakļautu policijas piekļuvi datiem izmeklēšanas ietvaros, kas esot valsts darbība krimināltiesību jomā (39) un tādējādi esot viens no izņēmumiem saskaņā ar Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktu, kā arī ar Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmo ievilkumu (40). Tiesas sēdē Apvienotā Karalistes valdība norādīja, ka tā piekrīt šim Spānijas valdības viedoklim.

46.      Tomēr uzskatu, ka Direktīva 2002/58 ir piemērojama attiecībā uz tādiem valsts pasākumiem kā pamatlietā. Proti, Tiesa spriedumā Tele2 jau ir nospriedusi, ka valstu tiesību akti par datu saglabāšanu cīņā ar noziedzību ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā – ne tikai tāpēc, ka šajā sakarā tajos ir noteikti elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju pienākumi, bet arī tāpēc, ka tajos ir regulēta valsts iestāžu piekļuve šajā kontekstā saglabātajiem datiem (41). Tāpat kā Komisija uzskatu, ka šajā spriedumā paustie apsvērumi ir attiecināmi uz konkrētajā lietā piemērojamajiem valsts noteikumiem, proti tiem, kas izriet no Likuma 25/2007, lasot to kopsakarā ar Spānijas Kriminālprocesa kodeksu ar grozījumiem, kas tajā veikti ar Konstitutīvo likumu 13/2015 (42), un tātad ir attiecināmi arī uz pamatlietas priekšmetu.

47.      Jāpiebilst, ka personas datus, kas tiek tieši apstrādāti valsts darbībā ar valsts varas raksturu (43) – krimināltiesību jomā (44), nedrīkst sajaukt ar datiem, kas tiek apstrādāti elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēja komerciāla rakstura darbību ietvaros, kurus kompetentās valsts iestādes izmanto pēc tam (45). Turklāt jāatzīmē, ka Tiesā nesen ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tieši par Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punkta interpretāciju saistībā ar kādas dalībvalsts drošības un izlūkošanas dienestu veiktu tādu datu izmantošanu, kurus šādiem pakalpojumu sniedzējiem bija pienākums masveidā nodot šiem dienestiem (46), taču par šo problemātiku, manuprāt, šajā lietā nebūs jāspriež (47).

48.      Otrām kārtām, jānorāda, ka citi jautājumi ir uzdoti parDirektīvas 2002/58 piemērošanas jomu, no kuras, ņemot vērā pamatlietā esošo datu veidu, ir atkarīga Tiesas kompetence šajā lietā.

49.      Kā jau esmu norādījis (48), no lietas materiāliem izriet, ka ar strīdīgo pieteikumu par piekļuvi ir gribēts iegūt datus par to personu identitāti, kuras ir ar nozagto mobilo tālruni aktivizētajām SIM kartēm atbilstošo telefona numuru īpašnieki vai lietotāji, lai atrastu personas, kuras ir turējušas šo aparātu, nevis informāciju par zvaniem, kuri, iespējams, no tā ir veikti.

50.      Citiem vārdiem sakot, pat ja saskaņā ar Spānijas tiesisko regulējumu varētu tikt skarts lielāks personas datu diapazons (49), šī pamatlieta attiecas tikai uz datiem par “lietotāju” identitāti Direktīvas 2002/58 2. panta otrās daļas a) apakšpunkta izpratnē, nevis uz jebkuru “atrašanās vietu” (50), minētā 2. panta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē un uz “komunikāciju” kā tādu šā paša 2. panta otrās daļas d) apakšpunkta izpratnē (51).

51.      Spānijas prokuratūra, Spānijas, Dānijas, Īrijas, Latvijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka uz tādu informāciju kā šajā lietā, ja tā tiek ņemta vērā atsevišķi, proti, neatkarīgi no attiecīgajā gadījumā veiktās komunikācijas, principā nebūtu jāattiecas arī jēdzienam “informācija par datu plūsmu” minētā 2. panta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē, kur tā ir definēta kā “jebkuri dati, kas apstrādāti ar nolūku pārsūtīt komunikāciju elektronisko komunikāciju tīklā vai ar nolūku sagatavot rēķinu” (52).

52.      Protams, izskatās, ka šajā gadījumā policijas iestāžu prasītie identifikācijas dati neattiecas uz “datu plūsmu” burtiskā nozīmē, ciktāl šķiet, ka šie dati var tikt iegūti neatkarīgi no tā, ka no nozagtā aparāta vispār nav zvanīts, tātad, pat ja mobilo sakaru operators konkrētajā laika periodā nav nodrošinājis nekādu saziņu starp personām (53).

53.      Tomēr uzskatu, ka Direktīvas 2002/58 darbības joma attiecas uz tādu strīdu kā pamatlietā, jo ar šajā lietā skartajām SIM kartēm un to īpašniekiem saistītās informācijas apstrāde ir nepieciešama komercdarbībai, proti, elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai (54), vai vismaz rēķinu par sniegto pakalpojumu sagatavošanai (55), lai arī kādi būtu šī pakalpojuma sniegšanas ietvaros veiktie vai neveiktie telefona zvani.

54.      Faktiski, ņemot vērā Direktīvas 2002/58 1. panta 1. punktu un 3. pantu (56), jāpiekrīt it īpaši Komisijas paustajam viedoklim, ka šīs direktīvas uzdevums ir vispārīgi noteikt personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanā, tādējādi tās darbības joma attiecas arī uz datiem par šādu pakalpojumu lietotāju identitāti, kā tas ir pamatlietā, nevis tikai uz tiem, kuri saistīti ar konkrētu komunikāciju. Ņemot vērā arī aizsardzības mērķus direktīvā, kuri galvenokārt attiecas uz Hartā garantēto pamattiesību aizsardzību (57), jāatzīst, ka jēdziens “komunikācija” šī tiesību instrumenta izpratnē ir saprotams tā plašākajā izpratnē un ka šī lieta ir saistīta ar tiesību instrumentā paredzēto komunikāciju konfidencialitātes principu (58).

55.      Uzskatu arī, ka šāda interpretācija ir nostiprināta iepriekš ar Tiesas spriedumu, kur tā jau ir atzinusi, ka Direktīvas 2002/58 darbības joma attiecas uz strīdu par elektronisko komunikāciju pakalpojuma lietotāju vārdu un adrešu nodošanu (59). Jāpiebilst, ka minētās direktīvas 12. pants par abonentu sarakstiem, manuprāt, noteikti attiecas uz šāda rakstura datiem (60) un ka tās preambulas 15. apsvērumā ir arī atspoguļota jēdziena “komunikācija” plaša izpratne, tajā ietverot tostarp “adrešu piešķiršanas informāciju, ko sniedz komunikācijas sūtītājs” (61).

56.      Turklāt šāda pieeja atbilst ECT judikatūrai šajā jomā (62), atgādinot, ka Direktīvas 2002/58 preambulā ir uzsvērts tās mērķis garantēt komunikāciju konfidencialitāti un lietotāju tiesības uz privātās dzīves aizsardzību atbilstoši ECPAK un tās interpretācijai minētajā judikatūrā (63), pat ja šis tiesību instruments nav formāli integrēts Savienības tiesību sistēmā (64).

57.      Līdz ar to uzskatu, ka Direktīvas 2002/58 materiālā darbības joma attiecas uz tādu strīdu kā pamatlietā un ka Spānijas valdības izvirzītais iebildums par kompetenci tātad ir jānoraida.

58.      Pilnīga apskata nolūka tomēr jāprecizē, ka gadījumā, ja Direktīva 2002/58 netiktu atzīta par piemērojamu šādā lietā, tad gan iesniedzējtiesas, gan Spānijas valdības pieminētā Direktīva 95/46 nevarētu pamatot Tiesas kompetenci lemt šajā lietā.

59.      Proti, atbilstoši Komisijas norādītajam Direktīva 95/46, protams, ir vispārēja tvēruma tiesību instruments personas datu apstrādes jomā (65), tomēr iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, manuprāt, nebūtu nozīmes, ja tie tiktu skatīti tikai šādā perspektīvā, jo jautājumu mērķis ir noteikt slieksni, kuru sasniedzot, nodarījumi var tikt kvalificēti kā “smagi” atbilstoši judikatūrai spriedumos Digital Rights un Tele2, kuri neattiecas uz šīs direktīvas interpretāciju (66).

2.      Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

60.      Spānijas valdība pakārtoti apgalvo, ka gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka tai ir kompetence atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, tad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu jāatzīst par nepieņemamu divu iemeslu dēļ.

61.      Pirmkārt, šī valdība uzskata, ka iesniedzējtiesa nav pietiekami skaidri norādījusi Savienības tiesisko ietvaru, par kuru Tiesai būtu jālemj.

62.      Šajā sakarā tā atgādina pastāvīgo judikatūru, atbilstoši kurai Tiesa par valsts tiesas saskaņā ar LESD 267. pantu uzdotiem prejudiciāliem jautājumiem, uz kuriem tiek attiecināts atbilstības pieņēmums, var atteikties lemt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, vai tad, ja problēmai ir hipotētisks raksturs, vai arī tad, ja Tiesas rīcībā nav informācijas par faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, kuri nepieciešami, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (67).

63.      Tomēr uzskatu, ka šajā gadījumā Spānijas valdības paustais iebildums nav pamatots. Proti, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās norādes, uzskatu, ka tā ir pietiekami identificējusi, viņasprāt, atbilstīgās Savienības tiesību normas. Jāatgādina, ka, pirmkārt, uzdotie jautājumi attiecas it īpaši uz Hartas 7. un 8. pantu, otrkārt, šī tiesa norāda uz Direktīvām 95/46 un 2002/58 kā saikni, kas nepieciešama starp pamatlietā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu un Savienības tiesībām (68), un, visbeidzot, Direktīvas 2002/58 mērķis atbilstoši tās preambulas 2. apsvērumā norādītajam ir garantēt it īpaši Hartas 7. un 8. pantā minēto tiesību pilnīgu ievērošanu (69).

64.      Jāpiebilst, ka tam, ka lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ar vienu no minētajiem Spānijas tiesiskā regulējuma elementiem, proti, Likumu 25/2007, ir transponēta Direktīva 2006/24, kura tika atcelta pēc tās atzīšanas par spēkā neesošu spriedumā Digital Rights (70), nav nozīmes. Atbilstoši iesniedzējtiesas pamatoti norādītajam, nebūtu pareizi uzskatīt, ka minētās spēkā neesamības dēļ šajā gadījumā tiesai iesniegtie prejudiciālie jautājumi nebūtu atbilstīgi. Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka jautājumos skartā joma, proti, personas datu aizsardzība, ir Savienības kompetencē un ka Savienības tiesību akta, proti, Direktīvas 2002/58 (71), kuru bija paredzēts grozīt ar spēkā neesošo Direktīvu 2006/24, darbības joma attiecas uz pamatlietu.

65.      Turklāt var konstatēt, ka vairākums lietas dalībnieku, kuri Tiesai ir iesnieguši apsvērumus, principā atbalsta, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu kopsakarā ar Hartas 7. un 8. pantu, kā arī pamatojoties uz secinājumiem no spriedumiem Digital Rights un Tele2. Tāds, precizējot, ka termins “kriminālpārkāpumi”, nevis “smagi noziedzīgi nodarījumi”, ir ietverts Direktīvā 2002/58, tikai tās 15. panta 1. punktā (72), ir arī mans viedoklis.

66.      Otrkārt, Spānijas valdība apgalvo, ka Hartas 7. pants, kas ir centrālais elements šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, neesot atbilstīgs, jo pamatlietā prasītais izmeklēšanas pasākums neesot bijis domāts sakaru pārtveršanai un tādējādi neesot varējis ietekmēt komunikāciju konfidencialitāti, un līdz ar to uzdotie jautājumi esot hipotētiski.

67.      No savas puses uzskatu, ka Hartas 7. pants tomēr ir šajā lietā atbilstīgs un ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tādējādi nav hipotētiska rakstura. Pat ja šajā lietā nepastāv risks pārkāpt tiesību uz komunikāciju noslēpumu, tomēr, ņemot vērā pamatlietā izvērtējamā pasākuma mērķi (73), šāda veida pasākums var aizskart minētajā normā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, pat ja šis aizskārums, manuprāt, ir neliels (74).

68.      Proti, kā tiesa jau ir pastāvīgi spriedusi, personas datu nodošana trešajai personai, tai skaitā – valsts iestādei, ir iejaukšanās Hartas 7. pantā paredzētajās pamattiesībās, lai arī kāda būtu turpmākā nodoto datu izmantošana. Tas pats attiecas arī it īpaši uz elektronisko komunikāciju operatoru veikto personas datu saglabāšanu, kā arī uz piekļuvi minētajiem datiem to izmantošanai valsts iestāžu vajadzībām (75).

69.      Tādējādi jāuzskata, ka Spānijas valdības izvirzītais iebildums par nepieņemamību ir jānoraida un tātad par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jālemj pēc būtības.

C.      Par elementiem, kas nepieciešami, lai varētu raksturot pietiekamu nodarījuma smagumu, kas pamatotu iejaukšanos minētajās pamattiesībās (pirmais jautājums)

70.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā par vērā ņemamajiem elementiem, lai konstatētu pietiekamu noziedzīgu nodarījumu smaguma pakāpi Hartas 7. un 8. pantā garantēto pamattiesību aizskāruma pamatošanai saistībā ar personas datu saglabāšanu un piekļuvi tiem, atbilstoši judikatūrai spriedumā Digital Rights un tam sekojošā spriedumā Tele2.

71.      Šajā jautājumā ir jāatgādina, ka jēdzienu “smagi noziedzīgi nodarījumi” Tiesa izmantoja spriedumā Digital Rights (76), dažreiz kopā ar jēdzienu “smagi noziegumi” (77), kā pārbaudes kritēriju par mērķi un samērīgumu saistībā ar iejaukšanos iepriekš minētajās pamattiesībās, kas izrietēja no Savienības tiesību normām par personas datiem, proti, no Direktīvas 2006/24 normām. Jāprecizē, ka šis jēdziens, kas nav ietverts Direktīvā 2002/58 (78), tika izmantots Direktīvā 2006/24 (79), kura ar minēto spriedumu tika atzīta par spēkā neesošu. Tiesa pēc tam šos divus jēdzienus kā tādu pašu vērtēšanas kritēriju izmantoja spriedumā Tele2 (80), bet šajā reizē par dalībvalstu pieņemto tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām (81).

72.      Precīzāk, pirmajā prejudiciālajā jautājumā Tiesa tika aicināta lemt, vai, lai novērtētu “smaga nozieguma” esamību, kas pamatotu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā paredzētajās pamattiesībās attiecībā uz personas datiem, ir jāņem vērā tikai paredzētais sods par strīdīgo nodarījumu vai turklāt arī prettiesiskās uzvedības īpašais kaitīgums saistītajām personīgajām un kolektīvajām juridiskajām interesēm.

73.      Tomēr, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka, pirms lemt par šo jautājumu, ir jāizvērtē, vai tāda iejaukšanās kā pamatlietā ir pietiekami būtiska, lai atbilstoši Savienības tiesībām šī iejaukšanās būtu jāpamato ar cīņu pret smagiem noziegumiem. Proti, manuprāt, ja tas tā nebūtu, tad Tiesai būtu jāveic atbilstīgo Savienības normu interpretācija, nevis ņemot vērā iesniedzējtiesas prasīto interpretāciju (82), bet – pēc pirmā uzdotā jautājuma pārformulēšanas (83) – atbilstoši nepieciešamībai pamatlietas apstākļu kontekstā.

1.      Par to, vai tiek ņemts vērā, ka strīdīgā iejaukšanās nav būtiska

74.      Vispirms ir jākonstatē, ka tādas operācijas kā pamatlietā var negatīvi ietekmēt Hartas 7. un 8. pantā garantētās pamattiesības un tātad radīt iejaukšanos šajās tiesībās saskaņā ar judikatūru spriedumos Digital Rights un Tele2.

75.      Protams, kā Spānijas un Dānijas valdības norādīja savos mutvārdu paskaidrojumos (84) un kā to jau esmu minējis (85), dati, kuriem konkrēto krimināllietu izmeklējošās iestādes vēlas piekļūt, šķiet mazāk sensitīvi nekā citi personas datu veidi (86), jo konkrētais pieteikums, šķiet, attiecas tikai uz vārdiem, uzvārdiem un, visbeidzot, adresēm šīs izmeklēšanas skartajām personām, kas ir telefonu numuru lietotāji, kuri ir aktivizēti no nozagtā mobilā tālruņa, kas ir [izmeklēšanas] priekšmets.

76.      Tomēr uzskatu, ka, lai noteiktu, vai Savienības tiesībās, it īpaši Direktīvā 2002/58 (87), paredzētā aizsardzība ir attiecināma uz personas datiem, nav nozīmes, vai informācija, uz kuru attiecas pieteikums par saglabāšanu vai nodošanu, ir vai nav īpaši sensitīva. Proti, atbilstoši jau sākotnēji konstatētajam likumdošanas projektos šajā jomā “atkarībā no izmantošanas mērķa visi dati par personu, pat acīmredzami nekaitīgi, var būt sensitīvi (kā, piemēram, vienkārša pasta adrese)” (88). Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai raksturotu iejaukšanos Hartas 7. pantā nostiprinātajās tiesībās, “nav nozīmes tam, vai attiecīgajai informācijai par privāto dzīvi ir vai nav sensitīvs raksturs un vai ieinteresētajām personām ir vai nav radītas neērtības šīs iejaukšanās dēļ” (89).

77.      Turklāt jāatgādina, ka personas datu nodošana trešajai personai, pat tādai valsts iestādei kā kriminālpolicija, ir iejaukšanās Hartas 7. pantā garantētajās pamattiesībās (90), ieskaitot gadījumus, kad šī informācija tiek nodota kriminālizmeklēšanai, kas turklāt ir Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā īpaši pieminēta situācija (91). Jāpiebilst, ka šāda veida operācija var negatīvi ietekmēt arī Hartas 8. pantā garantētās pamattiesības uz personas datu aizsardzību, jo tā ietver personas datu apstrādi (92).

78.      Līdz ar to jāatzīst par konstatētu, ka tāds pasākums kā pamatlietā rada iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā paredzētajās pamattiesībās.

79.      Tomēr uzskatu, ka konkrētās lietas apstākļos trūkst būtiska, Tiesas noteikta elementa, lai, pamatojot šādu iejaukšanos, varētu tikt prasīts konstatēt “smagu noziedzīgu nodarījumu” – tas ir jēdziens, kura definīciju prasīja iesniedzējtiesa, lai varētu atkāpties no elektroniskās komunikācijas konfidencialitātes principa. Manuprāt, trūkstošais elements, lai šajā lietā atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, izmantojot šīs tiesas lietoto terminoloģiju, ir strīdīgās iejaukšanās būtiskums, kas ir faktors, kurš prasītu pastiprinātu pamatojumu, ja par to būtu sniegta informācija.

80.      Šajā ziņā ir jānorāda, ka spriedumā Digital Rights Tiesa ir izcēlusi konkrētā regulējuma rezultātā radītās iejaukšanās mērogu un īpašo smagumu, tostarp atklājot, ka “Direktīva 2006/24 vispārīgi aptver visas personas un visus elektroniskās komunikācijas līdzekļus, kā arī visu informāciju par datu plūsmu bez jebkādām atšķirībām, ierobežojumiem vai izņēmumiem saistībā ar mērķi cīnīties pret smagiem noziegumiem” (93).

81.      Līdzīgi arī spriedumā Tele2 Tiesa nosprieda, ka “[..] Direktīvas 2002/58 [..] 15. panta 1. punkts [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā noziedzības apkarošanas nolūkā ir paredzēta visaptveroša un nediferencēta visas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana attiecībā uz visiem abonentiem un reģistrētiem lietotājiem un attiecībā uz visiem elektronisko sakaru līdzekļiem” (94). Šajā spriedumā arī tika noteikta saikne starp, no vienas puses, tādējādi konstatēto īpašo “iejaukšanās smagumu” un, no otras puses, vajadzību pierādīt Hartas 7. un 8. pantā garantēto pamattiesību aizskārumu tādā tvērumā, izmantojot vispārējas nozīmes pamatu, kas ir tikpat nozīmīgs kā “cīņa pret smagiem noziegumiem” (95).

82.      Šī saikne starp konstatēto iejaukšanās būtiskumu un motīva būtiskumu, kas ļauj to pamatot, tika iedibināta atbilstoši samērīguma principam (96). Turklāt man šķiet, ka ECT savā judikatūrā saistībā ar ECPAK 8. pantu (97) ir konstatējusi saikni, kas ir līdzvērtīga tai, kāda, manuprāt, izriet no spriedumiem Digital Rights un Tele2.

83.      Kā jau iepriekš šeit minēts (98) un kā to īpaši norādīja Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija, konkrētās iejaukšanās raksturs šajā pamatlietā vairākos aspektos atšķiras no gadījumiem, kurus Tiesa aplūkoja abos iepriekšējos spriedumos. Līdz ar to tāda pasākuma kā šis atbilstība Savienības tiesībām ir jāpārbauda citādi.

84.      Šajā lietā nav runa par pasākumu saistībā ar pienākumu visaptveroši un nediferencēti saglabāt jebkura abonenta vai reģistrēta lietotāja informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietu saistībā ar visiem elektroniskās komunikācijas līdzekļiem. Šis ir mērķēts pasākums, lai kompetentās iestādes kriminālizmeklēšanas vajadzībām iegūtu piekļuvi datiem, kurus pakalpojumu sniedzēji glabā komerciāliem mērķiem un kuri attiecas tikai uz konkrēta komunikācijas veida ierobežotas kategorijas abonentu vai lietotāju identitāti (vārds, uzvārds un iespējamā adrese), proti, tām personām, kuru telefona numurs ir aktivizēts no mobilā tālruņa, par kura zādzību tiek veikta izmeklēšana, un – uz ierobežotu laika periodu, proti, duci dienu (99).

85.      Jāpiebilst, ka potenciāli kaitīgās sekas personām, kuras skar konkrētais pieteikums par piekļuvi, ir gan mērenas, gan kontrolētas. Proti, netiek paredzēts, ka prasītie dati tiks izpausti plašai sabiedrībai, jo mērķis ir tos izmantot atsevišķā izmeklēšanas pasākumā (100). Turklāt ar policijas iestādēm piedāvāto piekļuves iespēju ir saistītas Spānijas tiesībās paredzētās procesuālās garantijas, jo tā ir pakļauta tiesas kontrolei, kuras rezultātā turklāt ir noraidīts policijas pieteikums pamatlietā.

86.      Iejaukšanās iepriekš minētajās pamattiesībās, ko rada šo civilās identitātes datu nodošana, manuprāt, nav īpaši būtiska (101), jo tāda rakstura dati un tik ierobežotā tvērumā tie paši par sevi neļautu iegūt dažādu un/vai precīzu informāciju par attiecīgajām personām (102) un tātad šajos īpašajos apstākļos tieši un būtiski neietekmētu viņu privātās dzīves konfidencialitāti (103).

87.      Tādējādi uzskatu, tāpat kā Komisija, ka, lai sniegtu iesniedzējtiesai atbilstīgas norādes tās izskatīšanai nodotā strīda izšķiršanai, ir jāpārformulē pirmais prejudiciālais jautājums tādējādi, lai Tiesas sniedzamā atbilde attiektos uz Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretāciju, ņemot vērā tādus apstākļus kā šajā lietā, proti, kad iejaukšanās iepriekš minētajās pamattiesībās nav īpaši būtiska un tā pamatojas uz cīņu pret tāda veida noziedzīgiem nodarījumiem, kuru smaguma pakāpe ir apšaubāma.

88.      Šajā ziņā atgādinu, ka, tā kā mērķi, kuri var attaisnot valsts tiesisko regulējumu ar atkāpēm no elektronisko komunikāciju konfidencialitātes principa, ir izsmeļoši uzskaitīti Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā, piekļuvei saglabātajiem datiem ir faktiski un stingri jāatbilst kādam no šiem mērķiem (104). Starp tiem ir vispārējo interešu mērķis “[garantēt] kriminālpārkāpumu [..] novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu” (105), neprecizējot citādi to raksturu.

89.      No tādējādi lietotās terminoloģijas izriet, ka nav obligāti, lai nodarījumi, kas tiesiski attaisno konkrēto ierobežojošo pasākumu, saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu būtu kvalificējami kā “smagi” spriedumu Digital Rights un Tele2 judikatūras izpratnē. Manuprāt, tikai tad, ja notikusī iejaukšanās ir īpaši būtiska, kā tas bija lietās, kur pasludināti minētie spriedumi, pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir jābūt īpaši smagiem, lai tie varētu pamatot tādu iejaukšanos. Turpretī, ja iejaukšanās nav būtiska, ir jāatgriežas pie pamatprincipa, kas izriet no šīs normas satura, proti, pie tā, ka tādu iejaukšanos var pamatot visa veida “kriminālpārkāpumi”.

90.      Manuprāt, ir jāuzmanās no pārāk plaša skatījuma uz Tiesas izvirzītajām prasībām šajos divos spriedumos, lai nekavētu, jebkurā gadījumā – pārmērīgi nekavētu, dalībvalstis izmantot iespēju atkāpties no Direktīvā 2002/58 izveidotās sistēmas, kura tām ir paredzēta direktīvas 15. panta 1. punktā gadījumiem, kad ielaušanās konkrētajā privātajā dzīvē notiek gan ar tiesiski pamatotu mērķi, gan ierobežotā tvērumā, tādā situācijā, kāda var rasties šajā lietā pēc kriminālpolicijas dienesta pieteikuma. Konkrētāk, uzskatu, ka Savienības tiesībās netiek liegts kompetentajām iestādēm piekļūt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju glabātiem identifikācijas datiem, kuri ļautu atrast tāda noziedzīga nodarījuma iespējamos izdarītājus, kurš nav smags.

91.      Līdz ar to iesaku Tiesai uz pārformulēto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 7. un 8. pantu un 52. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka pasākums, kas ļauj kompetentajām valsts iestādēm cīņā pret noziedzīgiem nodarījumiem piekļūt tādu telefona numuru lietotāju identifikācijas datiem, kuri ierobežotā laika posmā aktivizēti no konkrēta mobilā tālruņa tādos apstākļos kā pamatlietā, ir iejaukšanās minētajā direktīvā un Hartā garantētajās pamattiesībās, kas nav pietiekami būtiska, lai būtu jārezervē tāda piekļuve kā gadījumos, kad konkrētais nodarījums ir smags.

92.      Ņemot vērā tādējādi ierosināto atbildi, pilnīgam apskatam turpmākie apsvērumi tiks sniegti tikai papildus.

2.      Par iespējamo atbilstīgu kritēriju nodarījuma pietiekama smaguma raksturošanai noteikšanu

93.      Ja Tiesa, pretēji manam ieteikumam, nospriestu, ka – neatkarīgi no šīs pamatlietas diezgan īpašajiem apstākļiem – šajā lietā ir jānosaka, kas tiek saprasts ar “smagu noziedzīgu nodarījumu” spriedumu Digital Rights un Tele2 judikatūras izpratnē (106), tad vēl būtu, pirmkārt, jāpārbauda, vai šāda kvalifikācija ir Savienības tiesību autonoms jēdziens, kurš tātad būtu jādefinē Tiesai. Tomēr, tāpat kā Francijas valdības galvenokārt ierosinātajā atbildē, tāda turpmāk izklāstītā pamatojuma dēļ nav arī mana pārliecība.

94.      Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvā 2006/24, no kuras ir radies jēdziens “smags noziegums” (107), nebija ietverta šī jēdziena definīcija, bet šajā jautājumā bija atsauce uz dalībvalstu tiesību sistēmām (108). Jāpiebilst, ka atbilstīgie apsvērumi spriedumos Digital Rights un Tele2, manuprāt, nav jāsaprot kā dalībvalstīs spēkā esošo tiesību normu saskaņošana attiecībā uz šī jēdziena saturu.

95.      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dalībvalstu kompetencē ir normatīvie akti krimināltiesību jomā un kriminālprocesa noteikumi, lai gan tomēr šo valstu tiesību sistēmu var ietekmēt šajā jomā pieņemtās Savienības tiesību normas (109). Saskaņā ar LESD 83. panta 2. punktu tikai gadījumos, ja dalībvalstu krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšana izrādās būtiska, lai nodrošinātu Savienības politikas efektīvu īstenošanu jomā, kurai tikuši piemēroti saskaņošanas pasākumi, Savienība var pieņemt direktīvas, paredzot noteikumu minimumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu attiecīgajā jomā. Šobrīd Savienības tiesībās nav vispārīga tvēruma normu, kurās būt sniegta jēdziena “smags noziegums” tuvināta definīcija (110).

96.      Manuprāt, principā dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jānosaka, kas veido “smagu noziedzīgu nodarījumu”. Tomēr, pateicoties lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus dalībvalstu tiesas var uzdot Tiesai, tā kontrolē visu no Savienības tiesībām izrietošo prasību ievērošanu un it īpaši nodrošina Hartas normās sniegtās aizsardzības saskaņotu piemērošanu.

97.      Jānorāda, ka konkrētā juridiskā kvalifikācija var ne tikai atšķirties katrā dalībvalstī atkarībā no ievērotajām tradīcijām un definētajām prioritātēm, bet arī – atkarībā no krimināltiesību politikā noteiktajiem virzieniem – mainīties laikā virzienā uz lielāku vai mazāku smaguma pakāpi, lai ņemtu vērā noziedzības attīstību (111), kā arī, vispārīgāk, izmaiņas sabiedrībā un vajadzības, it īpaši krimināltiesību jomā nacionālajā mērogā.

98.      Turklāt jāuzsver, ka, zinot par lielajām atšķirībām dažādās dalībvalstīs tradicionāli piemērotajā sankciju diapazonā (112), nodarījuma smagums nav atkarīgs tikai no tam piesaistītā soda nozīmības. Jautājums par to, vai nodarījums ir smags, ir ļoti relatīvs, ciktāl tas ir atkarīgs no attiecīgajā dalībvalstī vispārēji piemēroto sankciju skalas. Tādējādi dalībvalstī paredzētais nelielais cietumsods, vai pat brīvības atņemšanai alternatīvs soda mērs, tomēr neietekmē attiecīgā nodarījuma veida smaguma pakāpi (113).

99.      Manuprāt, ir jāievēro katras dalībvalsts krimināltiesiskās sistēmas īpatnības, jo Savienības tiesībās tām nav noteikti strikti saistoši pienākumi, – pēc analoģijas ar Tiesas nospriesto par sabiedrības drošības aizsardzību (114), kas, manuprāt, it īpaši ņemot vērā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmā teikuma tekstu, ir tuvs jēdziens cīņas pret smagiem noziegumiem jēdzienam.

100. Līdz ar to uzskatu, pakārtoti, ka jēdziens “smags noziedzīgs nodarījums” atbilstoši Tiesas judikatūrai spriedumos Digital Rights un Tele2 nav Savienības tiesību autonoms jēdziens, kura saturs Tiesai būtu jānosaka, lai arī Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā paredzētā atkāpe dalībvalstīm ir jāievieš Tiesas kontrolē saskaņā ar Savienības tiesībās noteiktajiem pienākumiem, it īpaši Hartā garantētajām pamattiesībām.

101. Par šo pēdējo jautājumu ir jāatklāj, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru it īpaši minētais 15. panta 1. punkts, ciktāl tajā dalībvalstīm ir atļauts ierobežot atsevišķu šajā direktīvā paredzētu tiesību un pienākumu tvērumu, ir jāinterpretē sašaurināti un tā rezultātā nevar rasties situācija, kad atkāpes no šīm tiesībām un pienākumiem principā kļūst par likumu (115). Tādējādi dalībvalstis nevar pārmērīgi plaši tulkot minētā jēdziena “smags noziedzīgs nodarījums” tvērumu.

102. Otrkārt un ļoti pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka minētais jēdziens ir autonoms, tad tai būtu jāatbild uz jautājumu atbilstoši iesniedzējtiesas formulējumam un tādējādi jālemj par tādu kritēriju noteikšanu, kuri ļautu Savienības tiesību līmenī novērtēt, vai noziedzīgs nodarījums ir pietiekami smags, lai pamatotu Hartas 7. un 8. pantā paredzēto pamattiesību aizskārumu.

103. Precīzāk, Tiesai būtu jānosaka, vai minētās judikatūras izpratnē “smaga noziedzīga nodarījuma” konstatēšanai pietiek pamatoties uz iespējamajam nodarījumam paredzēto soda mēru vai nelikumīgajai rīcībai turklāt ir jābūt arī īpaši kaitīgai skartajām personīgajām vai kolektīvajām juridiskajām interesēm. Šajā ziņā, manuprāt, – tāpat kā Dānijas, Spānijas, Francijas, Ungārijas, Austrijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdību ieskatā – būtu jāizvēlas nevis pirmā alternatīva, bet gan būtībā otrā, dodot priekšroku uz vairākiem novērtēšanas kritērijiem balstītai definīcijai (116).

104. Jautājumā par nodarījuma smagumu, kas var pamatot piekļuvi datiem, manuprāt, ievērojot samērīguma principu, būtu neiespējami novērtēt inkriminēto faktu smagumu, tikai ņemot vērā paredzēto piespriežamo sodu. Proti, ņemot vērā vēl joprojām pastāvošās būtiskās atšķirības starp dalībvalstu krimināltiesību sistēmām, uzskatu, ka paredzētais sods pats par sevi – kvalitatīvi attiecībā uz soda veidu un/vai kvantitatīvi attiecībā uz soda apmēru – nevar atspoguļot noziedzīga nodarījuma īpašo smaguma pakāpi.

105. Pat ja sodam ir būtiska nozīme, ir jārēķinās arī ar citiem objektīviem kritērijiem katrā konkrētajā gadījumā. Precīzāk, runa ir, pirmkārt, par iespējamā noziedzīgā nodarījuma kontekstu – attiecībā uz to, vai tā ir pretlikumīga rīcība ar nodomu, vai tas ir saistīts ar atbildību pastiprinošiem apstākļiem un/vai ir konstatējams juridiskais recidīvs –, otrkārt, par noziedzīga nodarījuma izdarītāja pārkāpto sabiedrības interešu nozīmību, kā arī par tā upurim nodarītā kaitējuma raksturu un/vai apjomu (117) un, visbeidzot, par attiecīgajā dalībvalstī vispārēji piemērojamo sodu skalu (118). Manuprāt, noziedzīgs nodarījums Tiesas konkrētās judikatūras izpratnē būtu kvalificējams kā “smags noziedzīgs nodarījums”, balstoties uz šādu alternatīvu un neizsmeļoši uzskaitītu kritēriju kopumu.

106. Jāpiebilst, ka tādējādi ieteiktā interpretācija atbilst ECT judikatūrā par “noziedzīgu nodarījumu novēršanu”, manuprāt, apstiprinātajai pieejai, ka mērķis ļauj attaisnot iejaukšanos ECPAK 8. pantā paredzētajās tiesībās uz privātās dzīves aizsardzību, ar noteikumu, ka tiek izpildīti arī citi nosacījumi (119). Manuprāt, no šīs judikatūras izriet, ka šajā sakarā ECPAK dalībvalstis var pamatoti norādīt cīņu pret noteiktām noziedzīgu nodarījumu kategorijām (120), ņemot vērā ne tikai paredzētos sodus, bet dažādus novērtēšanas faktorus, tostarp būtisku vietu ieņemošo konkrēto noziedzīgo nodarījumu raksturu, kā arī ar tiem saistītās sabiedrības un privātās intereses (121).

107. Līdz ar to uzskatu, ka gadījumā, ja jēdziens “smags noziedzīgs nodarījums” spriedumos Digital Rights un Tele2 nostiprinātās judikatūras izpratnē Tiesas ieskatā ir Savienības tiesību autonoms jēdziens, tad tas būtu interpretējams tādējādi, ka noziedzīgā nodarījuma smagums, kas saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu var pamatot kompetento valsts iestāžu piekļuvi personas datiem, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai iespējami piemērojamo sodu, bet arī citu objektīvu iepriekš minēto novērtēšanas kritēriju kopumu.

D.      Par pakārtotu definīciju soda minimālajam līmenim, kas raksturotu pietiekamu nodarījuma smagumu, lai pamatotu iejaukšanos minētajās pamattiesībās (otrais jautājums)

108. Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā aicina Tiesu, pirmkārt, identificēt paredzētā soda minimālo līmeni, lai noziedzīgs nodarījums varētu tikt kvalificēts kā “smags” spriedumos Digital Rights un Tele2 nostiprinātās judikatūras izpratnē, kā arī, otrkārt, noteikt, vai Spānijas Kriminālprocesa kodeksā kopš 2015. gada reformas paredzētais trīs gadu cietumsoda slieksnis (122) atbilst Savienības tiesību prasībām.

109. Šie jautājumi ir uzdoti tikai pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa atbildē uz pirmo prejudiciālo jautājumu nospriestu, ka noziedzīga nodarījuma smaguma pakāpe kā faktors, kas atbilstoši minētajai judikatūrai var pamatot iejaukšanos pamattiesībās, ir jānosaka, ņemot vērā tikai tā brīvības atņemšanas soda apmēru, kāds var tikt piemērots.

110. Ņemot vērā manis ierosināto atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, manuprāt, Tiesai par otro jautājumu nav jālemj. Tomēr izsmeļošam apskatam es izklāstīšu apsvērumus šajā jautājumā.

111. Attiecībā uz otrā jautājuma pirmo daļu uzskatu, tostarp tāpat kā Čehijas un Igaunijas valdības, ka, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus atbildē uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu (123), paredzētā soda līmenis, kas pats par sevi ļautu kvalificēt noziedzīgo nodarījumu kā “smagu”, nevar tikt noteikts vienoti visā Savienības teritorijā.

112. Turklāt arī Savienības tiesību aktos ir šie dažādie definīcijas varianti par to, kas būtu saprotams ar “smagu noziedzīgu nodarījumu”, it īpaši attiecībā uz soda apmēra slieksni šīs kvalifikācijas noteikšanai. Proti, var konstatēt, ka uz LESD 83. panta 1. punkta pamata pieņemtajos Savienības aktos ir paredzēti dažāda līmeņa cietumsodi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas visi tiek uzskatīti par saistītiem ar “īpaši smagiem noziegumiem” (124), kā tas, piemēram, izriet no Direktīvas 2011/92/ES 3. panta (125) un Direktīvas (ES) 2017/541 15. panta (126), kas attiecīgi ir tiesību instrumenti cīņai pret seksuālu vardarbību pret bērniem un cīņai pret terorismu. Tādējādi Savienības likumdevējs pats nav izvēlējies noteikt vienotu jēdziena “smags noziedzīgs nodarījums” definīciju, balstoties uz paredzētā soda apmēru.

113. Atgādinu, ka dalībvalstu brīvību lemt par soda minimālo robežu, lai noziedzīgus nodarījumus apzīmētu kā “smagus”, ierobežo noteikumi Savienības tiesību normās šajā jomā, kā arī princips, ka izņēmums nevar būt tik plašs, ka tas faktiski kļūst par vispārēju noteikumu (127).

114. Šajā gadījumā, lai arī katrai dalībvalstij ir iespēja novērtēt, kāds ir adekvāts soda slieksnis, lai nodarījumu raksturotu kā smagu, tomēr tām ir pienākums to nenoteikt tik zemu, salīdzinot ar šajā valstī piemērojamo sodu parasto līmeni (128), ka šajā 15. panta 1. punktā paredzētie izņēmumi no aizlieguma uzkrāt un izmantot personas datus tiktu principā izmainīti, kā to pamatoti ir norādījusi Īrijas valdība.

115. Turklāt ir konstatēts, ka iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, ko dalībvalstis varētu atļaut atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, joprojām ir pakļauta Hartas 52. panta 1. punktā norādītā samērīguma principa vispārējām prasībām (129).

116. Par otrā jautājuma pēdējo daļu Igaunijas valdība un Komisija norāda, ka, pirmkārt, slieksnis, kas noteikts, pamatojoties tikai uz vismaz trīs gadu cietumsodu, kopumā šķiet pietiekams, lai nodarījumu kvalificētu kā “smagu” atbilstoši Tiesas judikatūrai par piekļuvi personas datiem, kas izriet no sprieduma Digital Rights, un, otrkārt, ka tāds slieksnis nav acīmredzami nesavietojams ar Savienības tiesībām (130), it īpaši ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, kopumā.

117. Tomēr, manuprāt, Tiesai būtu vēlams atturēties no nostājas, ar kuru priekšroka tiek dota paredzētā soda precīzam apmēram, jo atbilstoši iepriekš minētajam tas, kas ir piemērots noteiktām dalībvalstīm, var nebūt piemērots citām un tas, kas šobrīd der noteikta veida nodarījumiem, var nebūt negrozāmi derīgs nākotnē (131). Līdz ar to, tā kā konkrētā sliekšņa noteikšana prasa kompleksu un potenciāli mērogojamu izvērtējumu, manuprāt, šajā jautājumā ir jāsaglabā piesardzība un šī darbība ir atstājama Savienības likumdevēja novērtējumam tam nodoto kompetenču jomās vai katras dalībvalsts likumdevēja novērtējumam Savienības tiesībās noteikto prasību ietvaros.

118. Par šo pēdējo jautājumu ir jānorāda, ka šajā lietā iesniedzējtiesa atklāj risku, kā vispārējs noteikums apmainās vietām ar Direktīvā 2002/58 paredzētajām atkāpēm, risku, kas minēts iepriekš (132), jo tā norāda, ka “trīs gadu cietumsoda slieksnis [ko Spānijas likumdevējs ieviesis 2015. gadā (133)] attiecas uz lielāko daļu no noziedzīgu nodarījumu sastāviem”. Citiem vārdiem sakot, šīs tiesas ieskatā ar Kriminālprocesa kodeksa reformu ieviestais to noziedzīgo nodarījumu saraksts, ar kuriem šobrīd Spānijā var tikt pamatoti Hartas 7. un 8. pantā aizsargāto tiesību ierobežojumi, praksē novestu pie tā, ka lielākā daļa no Kriminālkodeksā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem tiktu iekļauti šajā sarakstā.

119. Pieņemot, ka Tiesa pamatlietā izskatāmo iejaukšanos uzskatītu par būtisku, un pieņemot, ka tādējādi iestātos iesniedzējtiesas norādītais iznākums, tas, manuprāt, neatbilstu samērīguma pienākumam, kam tādi ierobežojumi ir pakļauti (134). Manuprāt, tā tas ir neatkarīgi no Spānijas valdības norādītās tiesas kontroles, jo kontroles īstenošana ļauj tikai kavēt pasākumus, kas katrā konkrētā gadījumā atzīti par patvaļīgiem vai pārāk uzbāzīgiem, nevis vispārēji apturēt šāda veida pasākumus un to attīstību.

120. Visbeidzot, uzsvēršu, ka kopumā šajā nodaļā piedāvātā pieeja, manuprāt, atbilst ECT personas datu aizsardzības judikatūrā atbalstītajai pieejai. Protams, atbilstoši Īrijas valdības un Komisijas norādītajam šī tiesa par pietiekami skaidriem ir atzinusi valsts tiesību aktus, kuros ir noteikti “smagi” nodarījumi, kas attaisno iejaukšanos privātajā dzīvē, atsaucoties uz paredzēto sodu, kas ir vienāds vai lielāks par trīs gadiem cietumā (135). Tomēr uzskatu, ka minēto soda apmēru šai definīcijai tā nav nostiprinājusi un izcēlusi kā absolūtu kritēriju, ņemot vērā, ka tās judikatūra man šķiet koncentrēta uz prasību, lai personām būtu pietiekama paredzamība un skaidrība ne tik ļoti par piemērojamo sodu, cik par to nodarījumu raksturu, kuri pieļauj šādu iejaukšanos (136). Turklāt, ja arī ECT atzīst, ka valstīm ir noteikta telpa šādas iejaukšanās nepieciešamības un mēroga novērtēšanai, tā tomēr pakļauj šo novērtējuma brīvību kontrolei Eiropas līmenī (137). It īpaši tā uzrauga, lai tiktu novērsti ļaunprātības riski likumdošanā, kur noteikts tik plašs noziedzīgu nodarījumu diapazons, ka tā rezultātā lielākā daļa no pārkāpumiem ļauj attaisnot iejaukšanās pasākumus (138).

121. Noslēgumā uzskatu, ka gadījumā, ja Tiesa, pretēji manam ieteikumam, nospriestu, ka, lai nodarījumu kvalificētu kā “smagu” no sprieduma Digital Rights izrietošās judikatūras izpratnē, jāņem vērā ir tikai paredzētais sods, tad uz otro prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild, ka dalībvalstis var noteikt šim mērķim atbilstīgā soda minimālo robežu, ja vien tās ievēro prasības, kas izriet no Savienības tiesībām, it īpaši par to, ka iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās ir izņēmums un tai ir jāatbilst samērīguma principam.

V.      Secinājumi

122. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Audiencia Provincial de Tarragona (Taragonas provinces tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris), 15. panta 1. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka pasākums, kas ļauj kompetentajām valsts iestādēm cīņā pret noziedzīgiem nodarījumiem piekļūt telefona numuru, kuri ierobežotā laikā ir aktivizēti no konkrēta mobilā tālruņa, lietotāju identifikācijas datiem tādos apstākļos kā pamatlietā, ir iejaukšanās minētajā direktīvā un Hartā garantētajās pamattiesībās, kas nesasniedz pietiekamu smaguma līmeni, lai būtu jānodrošina tāda pati piekļuve kā gadījumos, kad attiecīgie nodarījumi ir smaga rakstura nodarījumi.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Ar šo terminu šeit tiek saprasti tikai nodarījumi krimināltiesību jomā.


3      Spriedums, 2014. gada 8. aprīlis (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238), kurā Tiesa par spēkā neesošu atzina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/24/EK (2006. gada 15. marts) par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK (OV 2006, L 105, 54. lpp.), ar pamatojumu, ka, “pieņemot Direktīvu 2006/24, Savienības likumdevējs ir pārsniedzis samērīguma principa ievērošanas noteiktās robežas, ņemot vērā Hartas 7. un 8. pantu un 52. panta 1. punktu” (69. punkts).


4      Spriedums, 2016. gada 21. decembris (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970), kurā Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesībām, pirmkārt, “pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā noziedzības apkarošanas nolūkā ir paredzēta visaptveroša un nediferencēta visas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana attiecībā uz visiem abonentiem un reģistrētiem lietotājiem un attiecībā uz visiem elektronisko sakaru līdzekļiem”, un, otrkārt, “pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko reglamentē informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu aizsardzību un drošību, it īpaši kompetento valsts iestāžu piekļuvi saglabātajiem datiem, saistībā ar noziedzības apkarošanu neierobežojot šo piekļuvi vienīgi ar smagās noziedzības apkarošanas mērķiem, nepakļaujot šo piekļuvi iepriekšējai tiesas vai neatkarīgas valsts iestādes kontrolei un neprasot, lai konkrētie dati netiktu izpausti ārpus Savienības teritorijas” (rezolutīvās daļas 1) un 2) punkts).


5      OV 2002, L 201, 37. lpp.


6      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 11. lpp.).


7      Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.).


8      It īpaši, ievērojot ECPAK 8. pantu, kurā ir noteikts:
“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību.
2. Valsts iestādes nedrīkst nevienam liegt īstenot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti tiesību aktos un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomisko labklājību, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”


9      OV 2002, L 108, 33. lpp.


10      2007. gada 19. oktobra BOE Nr. 251, 42517. lpp.


11      Tas izriet gan no minētā likuma preambulas, gan no tā materiāltiesiskajām normām, kuru formulējums ir analogs attiecīgajām Direktīvas 2006/24 normām.


12      2015. gada 6. oktobra BOE Nr. 239, 90192. lpp.


13      IMEI ir saīsinājums apzīmējumam “International Mobile Equipment Identity” (mobilās iekārtas starptautiskā identitāte). IMEI ir unikāls identifikācijas kods, kas sastāv no piecpadsmit cipariem un kas pārsvarā gadījumu ir ierakstīts mobilā tālruņa baterijas nodalījuma iekšpusē, kā arī uz iepakojuma un rēķinā, kuri tiek izsniegti aparāta pirkšanas brīdī.


14      Spānijas valdība norāda, ka šis lūgums attiecās uz četriem telekomunikāciju uzņēmumiem, un precizēja, ka gadījumā, ja IMEI būtu izmantots kādā no šo uzņēmumu telekomunikāciju tīkliem, bet minētā tīkla pārvaldība būtu uzticēta virtuālā mobilā tīkla pārvaldītājam, būtu jāsniedz arī šā pārvaldītāja iegūtie iepriekš minētie dati.


15      Skat. normas, kas norādītas šo secinājumu 13. un 14. punktā.


16      Skat. Sala de lo Penal (krimināllietu tiesu palāta) spriedumu, 2010. gada 26. jūlijs (Nr. 745/2010, ES:TS:2010:4200), kas pieejams šajā tīmekļvietnē: http://www.poderjudicial.es/search/contenidos.action?action=contentpdf&databasematch=TS&reference=5697924&links=&optimize=20100812&publicinterface=true.


17      Skat. šo secinājumu 15. un nākamos punktus. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šai reformai acīmredzami ir nozīme saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tiesas sēdē Spānijas valdība norādīja, ka šajā lietā ir piemērojams jaunais tiesiskais regulējums.


18      Proti, ar terorismu saistīti nodarījumi un tie, kas veikti saistībā ar noziedzīgu organizāciju.


19      Skat. šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmi.


20      Skat. sprieduma Tele2 103. punktu, kur ir minēta “organizētā noziedzība un terorisms”. Jānorāda, ka tāds pats divkāršs piemērs ir rodams arī sprieduma Digital Rights 24. un 51. punktā, un tas ir darīts acīmredzami tiešā saistībā ar Direktīvas 2006/24, kas ar minēto spriedumu ir atzīta par spēkā neesošu, preambulas 7.–10. apsvēruma saturu.


21      Iesniedzējtiesa it īpaši min sprieduma Digital Rights 60. punktu, kurā Tiesa norāda, ka “Direktīvā 2006/24 nav paredzēti nekādi objektīvi kritēriji, kas ļautu ierobežot kompetento valsts iestāžu piekļuvi datiem un to vēlāku izmantošanu tādu noziegumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas vai kriminālvajāšanas mērķiem, kuri, ņemot vērā iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās apjomu un būtiskumu, varētu tikt uzskatīti par pietiekami smagiem, lai attaisnotu šādu iejaukšanos. Gluži pretēji – Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā ir ietverta vienīgi atsauce uz smagiem noziegumiem, kas katrā dalībvalstī ir noteikti valsts tiesību aktos”.


22      Par šo jautājumu skat. it īpaši šo secinājumu 3. un 4. zemsvītras piezīmi.


23      Manuprāt, “īpašnieki vai lietotāji”, uz kuriem attiecas šis pieteikums, noteikti ir reģistrēti vai vismaz identificējami abonenti (skat. arī šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmi), nevis personas, kas nopirkušas SIM karti, neatstājot nekādas pēdas.


24      Skat. šo secinājumu 20. punktu.


25      Saskaņā ar Direktīvas 95/46 2. panta a) punktā sniegto definīciju, uz kuru atsauce ir ietverta Direktīvas 2002/58 2. pantā, jēdziens “personas dati” ir “jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu”, precizējot, ka “identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus”. Tiesa jau ir konstatējusi, ka “tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi attiecas uz visu informāciju, kas attiecas uz šo definīciju” (skat. it īpaši spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Schwarz, C‑291/12, EU:C:2013:670, 26. punkts), un ka tā tvērums ir ļoti plašs (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Nowak, C‑434/16, EU:C:2017:994, 33. punkts).


26      Spānijas valdība uzskata, ka ieinteresēto personu adreses netika īpaši prasītas.


27      Tāda informācija, kā, piemēram, par personas laulības attiecībām, valsts personu apliecinoša dokumenta numuru, bankas datiem vai kādu telefona abonementu.


28      Informācija, kas varētu attiekties uz ienākošo un izejošo zvanu numuriem vai arī uz komunikācijas datumu, ilgumu vai biežumu, vai pat tās saturu. Spānijas valdība precizē, ka šajā lietā policisti ir skaidri norādījuši, ka viņu pieteikuma mērķis nebija iegūt datus, kurus aizsargā komunikāciju noslēpums.


29      Citiem vārdiem sakot, šie dati varēja tikt iegūti, vienkārši aktivizējot konkrēto mobilo tālruni, neatkarīgi no tā, vai pēc tam valdītājs vai turētājs to izmantotu konkrētā saziņas procesā starp personām.


30      Skat. šo secinājumu 74. un nākamos punktus.


31      Precizējams, ka piekļuve personas datiem, manuprāt, kopumā Hartas 7. un 8. pantā paredzētās pamattiesības neapdraud mazāk kā šādu datu saglabāšana. Apdraudējums pat varētu tikt uzskatīts par lielāku – tādējādi, ka piekļuvē saglabātajiem datiem tiek konkretizēta iespējami kaitīga to izmantošana.


32      Spānijas valdība norāda, ka Spānijā var tiesiski tikt saglabāts SIM kartes īpašnieka vārds, uzvārds un, iespējams, arī adrese. Manuprāt, no Likuma 25/2007 1. panta un 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta 1. punkta ii) apakšpunkta (skat. šo secinājumu 10. un nākamos punktus) būtībā izriet, ka mobilo sakaru operatoriem ir jāsaglabā dati, kas ir radīti vai apstrādāti viņu pakalpojumu sniegšanos ietvaros, tostarp abonementa vai reģistrēta lietotāja vārds un adrese, ciktāl šie dati var būt nepieciešamai, lai atrastu un identificētu saziņas avotu. Jāatgādina, ka līdzvērtīgas prasības bija ietvertas Direktīvas 2006/24, kura tika transponēta ar minēto likumu, 3. pantā un 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta 1. punkta ii) apakšpunktā.


33      Apstāklis, kuru Tiesa arī konstatēja spriedumā, 2008. gada 29. janvāris, Promusicae (C‑275/06, EU:C:2008:54, 45. punkts in fine).


34      Šajā nozīmē spriedums, 2012. gada 19. aprīlis, Bonnier Audio u.c. (C‑461/10, EU:C:2012:219, 37. punkts).


35      It īpaši jautājumā par Tiesas kompetenci un par atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu skat. attiecīgi šo secinājumu 43. un nākamos punktus un 70. un nākamos punktus.


36      Skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund (C‑682/15, EU:C:2017:373, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).


37      Skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 6. oktobris, Paoletti u.c. (C‑218/15, EU:C:2016:748, 14. un nākamie punkti).


38      Skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 1. decembris, Daouidi (C‑395/15, EU:C:2016:917, 63. punkts).


39      Spānijas valdība uzskata, ka tas esot gadījums, kad valsts iestādes izmanto tiesības sodīt (ius puniendi). Par šo jautājumu skat. ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa-Bordonas [M. Campos Sánchez-Bordona] secinājumus lietā Breyer (C‑582/14, EU:C:2016:339, 86.–92. punkts).


40      Šajās normās noteiktie principi ir minēti arī Direktīvas 2002/58 preambulas 11. apsvērumā, kurā ir atsauce uz minētās direktīvas 15. panta 1. punktu (skat. šo secinājumu 6. un 7. punktu).


41      Skat. sprieduma Tele2 72.–81. punktu. Šajā jautājumā skat. arī manus secinājumus apvienotajās lietās Tele2 Sverige u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:572, 88.–97. un 124. punkts).


42      Skat. it īpaši Likuma 25/2007 1. panta 1. punktu un Kriminālprocesa kodeksa 579. panta 1. punktu, kas citēti šo secinājumu 11. un 17. punktā, kā arī šo secinājumu 40. punktu – par minētajiem pakalpojumu sniedzējiem uzlikto juridisko pienākumu.


43      Precizējot, ka tā sauktās valsts “varas” darbības attiecas uz valstij vai tās institūcijām rezervētajām funkcijām, kuras nav deleģējamas privāttiesību subjektiem, it īpaši tās, kuras saistītas ar tiesu, policiju un armiju.


44      Tādi dati kā tie, kurus apstrādā policijas vai tiesu iestādes, lai atrastu noziedzīgu nodarījumu izdarītājus (piemēram, uz izmeklētājtiesneša rīkojuma pamata policijas veiktas telefona sarunu noklausīšanās ietvaros iegūtu datu savākšana un analīze).


45      Tādi dati kā tie, kuri, kā tas ir noticis pamatlietā, tiek izmantoti pirmstiesas izmeklēšanā saistībā ar informāciju par telefona sakaru pakalpojumu lietotājiem.


46      Skat. iesniedzējtiesas lēmumu pašlaik izskatīšanā esošajā lietā Privacy International (C‑623/17), kurā ir izdarīta atsauce tostarp uz spriedumiem, 2006. gada 30. maijs, Parlaments/Padome un Komisija (C‑317/04 un C‑318/04, EU:C:2006:346, 56.–59. punkts), kā arī 2009. gada 10. februāris, Īrija/Parlaments un Padome (C‑301/06, EU:C:2009:68, 88. un 91. punkts), no kuriem izrietot, ka pirmajā no šiem spriedumiem aplūkotā aviopasažieru datu apstrāde bija vajadzīga nevis kādai pakalpojumu sniegšanai, bet gan sabiedriskās drošības nodrošināšanai un tāpēc neietilpa Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā.


47      Jo, pirmkārt, šajā gadījumā pamatlieta ir par tādu datu nosūtīšanu, kas tiek veikta nevis masveidā, bet gan mērķēti, un, otrkārt, apsvērumi, ko Tiesa paudusi spriedumā Tele2, manuprāt, kā jau esmu norādījis šo secinājumu 46. punktā, var tikt attiecināti arī uz šo lietu.


48      Skat. šo secinājumu 33. un nākamos punktus.


49      Skat. it īpaši Likuma 25/2007 1. panta 2. punktu un Kriminālprocesa kodeksa 579. panta 1. punktu.


50      Proti, policijas iestāžu pieteikums paredz noteikt nevis nozagtā aparāta vai personu, kuras to ir turējušas, ģeogrāfisko atrašanās vietu, bet tikai šo personu identitāti.


51      Minētā 2. panta normas ir citētas šo secinājumu 8. punktā.


52      Direktīvas 2002/58 6. pantā reglamentētā informācija par datu plūsmu.


53      Skat. šo secinājumu 36. punktu.


54      Direktīvas 2002/21 2. panta c) punktā definētais elektronisko komunikāciju pakalpojums (kur noteikts šīs jomas kopējais tiesiskais ietvars) “nozīmē pakalpojumu, ko parasti nodrošina par atlīdzību un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos [..]”.


55      Vairākās Direktīvas 2002/58 normās (tostarp preambulas 26., 27. un 29. apsvērumā; 2. panta otrās daļas g) apakšpunktā, kā arī 6. panta 2. un 5. punktā) ir minēts, ka datu apstrāde var būt nepieciešama pakalpojuma rēķina izrakstīšanai, it īpaši attiecībā uz abonentiem. Par šo jautājumu skat. arī sprieduma Tele2 86. punktu un tajā minēto judikatūru.


56      Tiesību normas, kas vispārīgi attiecas uz “personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē” un “personas datu apstrādi saistībā ar [..] elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu”.


57      Skat. Direktīvas 2002/58 preambulas 2., 7. un 11. apsvērumu, kā arī 1. panta 1. punktu un 15. panta 3. punktu.


58      Skat. Direktīvas 2002/58 preambulas 21. apsvērumu, kā arī 1. panta 1. punktu un 5. pantu, kur īpaši ir noteikta komunikāciju konfidencialitāte.


59      Skat. spriedumu, 2008. gada 29. janvāris, Promusicae (C‑275/06, EU:C:2008:54, 29.–31. un 45. punkts).


60      Par šī 12. panta interpretāciju skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 15. marts, Tele2(Netherlands) u.c. (C‑536/15, EU:C:2017:214, 33. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra).


61      Saskaņā ar minēto preambulas 15. apsvērumu “komunikācija var iekļaut nosaukumu, numuru vai adrešu piešķiršanas informāciju, ko sniedz komunikācijas sūtītājs vai savienojuma lietotājs, lai veiktu komunikāciju [..]”.


62      ECT plaši interpretē datus par personas privāto dzīvi ECPAK 8. panta (kas citēts šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmē) izpratnē (skat. it īpaši ECT spriedumu, 2018. gada 13. februāris Ivaschenko pret Krieviju, CE:ECHR:2018:0213JUD006106410, 63. un nākamie punkti), kā tas ir jau norādīts (skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 59. punkts, kā arī minētā ECT judikatūra).


63      Skat. Direktīvas 2002/58 preambulas 3., 11. un 24. apsvērumu.


64      Skat. it īpaši spriedumu Tele2 (120. punkts par analoģiju ar ECT judikatūru, kā arī 126. un nākamie punkti, kur atgādināts par Savienības situāciju saistībā ar ECPAK).


65      Savukārt Direktīvā 2002/58 ir regulēta specifiskā elektronisko komunikāciju nozare (skat. it īpaši preambulas 4. un 10. apsvērumu, kā arī tās 1. panta 1. un 2. punktu).


66      Jāatgādina, ka jēdziens “smagi noziegumi” kā dalībvalstu rīcību ierobežojošs kritērijs tika ieviests ar Direktīvu 2006/24 par datu saglabāšanu, kura tika atzīta par spēkā neesošu ar spriedumu Digital Rights, un pēc tam Tiesa to atkal izmantoja spriedumā Tele2 Direktīvas 2002/58 normu interpretācijai kontekstā ar valstu tiesisko regulējumu par datu saglabāšanu un piekļuvi tiem (skat. arī šo secinājumu 3. un 4. zemsvītras piezīmi). Manuprāt, no tā izriet, ka, ja Direktīva 2002/58 tiktu atzīta par nepiemērojamu šajā lietā, tad nebūtu jāveic iesniedzējtiesas prasītā šī jēdziena interpretācija.


67      Skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 24. un 25. punkts), kā arī 2018. gada 22. februāris, Porras Guisado (C‑103/16, EU:C:2018:99, 34. punkts).


68      Skat. arī šo secinājumu 44. punktu.


69      Tāpat skat. spriedumu Tele2 (82. punkts).


70      Skat. arī šo secinājumu 10. punktu. Jānorāda, ka līdzīga situācija bija vienā no lietām, kurās ir pasludināts spriedums Tele2 (skat. 15. un 63. punktu).


71      Par šo pēdējo jautājumu skat. šo secinājumu 45. un nākamos punktus.


72      Skat. arī šo secinājumu 71. punktu.


73      Skat. šo secinājumu 36. un 52. punktu.


74      Par iejaukšanās būtiskuma trūkumu konkrētajā lietā skat. šo secinājumu 74. un nākamos punktus.


75      Skat., it īpaši, spriedumu Digital Rights (26. un nākamie punkti), kā arī Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas Nolīgums par PDR), 2017. gada 26. jūlijs (EU:C:2017:592, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).


76      Skat. sprieduma Digital Rights 24., 41., 49. un 57.–61. punktu.


77      Skat. sprieduma Digital Rights 41., 42., 51. un 59. punktu.


78      Jāatgādina, ka Direktīvā 2002/58, proti, tās 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā, ir rodams tikai jēdziens “kriminālpārkāpumi”.


79      Būtībā Direktīvas 2006/24 preambulas 9. apsvērumā, kā arī burtiski tās preambulas 21. apsvērumā un 1. panta 1. punktā.


80      Skat. par “smagu noziegumu” jēdzienu sprieduma Tele2 105., 106. un 119. punktu, kā arī par “smagas noziedzības” jēdzienu – minētā sprieduma 102., 103., 108., 110., 111., 114., 115., 118., 125. un 134. punktu.


81      Proti, Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiek noteikta atkāpe no informācijas par komunikācijām un ar to saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitātes principa, ja šāda atkāpe ir demokrātiskā sabiedrībā nepieciešama, atbilstīga un samērīga, ievērojot šajā tiesību normā noteiktos mērķus.


82      Ņemot vērā, ka otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots tikai pakārtoti.


83      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, kas ļautu izšķirt tās izskatīšanā esošu strīdu, Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 22. februāris, SAKSA, C‑185/17, EU:C:2018:108, 28. punkts).


84      Spānijas valdība uzsvēra, ka dati pamatlietā neļauj konstatēt, piemēram, attiecīgās personas profilu.


85      Skat. šo secinājumu 35.–37. punktu.


86      Atgādinu, ka Direktīvas 95/46 8. pantā ir paredzēti īpaši noteikumi “personas datu apstrād[e]i, kas atklāj rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī uz veselību vai seksuālo dzīvi attiecināmu datu apstrādi”. Par sensitīvu datu jēdzienu un to apstrādi skat. Rokasgrāmatu par Eiropas tiesību aktiem datu aizsardzības jomā, kas sagatavota Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras un Eiropas Padomes aizgādībā, 2014. gads, aktuālā redakcija pieejama šajā tīmekļvietnē: https://www.coe.int/fr/web/data‑protection/home, 46. un nākamie punkti, kā arī 94. un nākamie punkti.


87      Atsevišķu datu sensitīvums ir norādīts tikai Direktīvas 2002/58 preambulas 25. apsvērumā, no kā nevar secināt, ka šī būtu vispārīga prasība.


88      Skat. Komisijas paziņojumu, 1990. gada 13. septembris, par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienā un informācijas sistēmu drošību (COM(90) 314, galīgā redakcija, 20. punkts).


89      Skat. Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas Nolīgums par PDR), 2017. gada 26. jūlijs (EU:C:2017:592, 124. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādi ir spriedusi arī ECT (skat. ECT, 2000. gada 16. februāris, Amann pret Šveici, CE:ECHR:2000:0216JUD002779895, 68.–70. punkts).


90      Skat. šo secinājumu 68. punktu. Skat. arī ECT, 2018. gada 8. februāris, Ben Faiza pret Franciju (CE:ECHR:2018:0208JUD003144612, 66.–68. punkts), – par tiesas rīkojumu par informācijas nodošanu saistībā ar telefona izmantošanu.


91      Šādā redakcijā: “garantēt[..] [..] kriminālpārkāpumu [..] novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu”.


92      Skat. šajā nozīmē Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas Nolīgums par PDR), 2017. gada 26. jūlijs (EU:C:2017:592, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).


93      Sprieduma Digital Rights 57. punkts. Par to, cik konkrētā iejaukšanās ir īpaši būtiska, skat. arī minētā sprieduma 37., 39., 47., 48., 60. un 65. punktu.


94      Sprieduma Tele2 rezolutīvās daļas 1) punkts.


95      Saskaņā ar sprieduma Tele2 102. punktu, “ņemot vērā iejaukšanās konkrētajās pamattiesībās smagumu valsts tiesiskajā regulējumā, kurā noziedzības apkarošanas nolūkā ir paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana, vienīgi smago noziegumu apkarošana var pamatot šādu tiesību aktu (pēc analoģijas attiecībā uz Direktīvu 2006/24 skat. spriedumu Digital Rights, 60. punkts [kurā ietverta formula “ņemot vērā iejaukšanās apjomu un būtiskumu”])” (mans izcēlums). Sprieduma Tele2 115. punktā ir pārņemta argumentācija par piekļuvi tādiem datiem. Par to, cik konkrētā iejaukšanās ir īpaši būtiska, skat. arī minētā sprieduma 97. un 100. punktu.


96      Tādējādi sprieduma Tele2 115. punktā ir izcelts, ka, “tā kā ar šo [valsts tiesisko regulējumu, kurā ir izdarīta atkāpe no elektronisko komunikāciju konfidencialitātes principa,] sasniedzamajam mērķim ir jābūt saskaņotam ar iejaukšanās pamattiesībās nopietnības pakāpi, ko izraisa šī piekļuve, no tā izriet, ka noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas jomā vienīgi smagu noziegumu apkarošana var pamatot šādu piekļuvi saglabātajiem datiem” (mans izcēlums).


97      Proti, šī tiesa ir atkārtoti uzsvērusi vajadzību izsvērt, no vienas puses, valsts interesi aizsargāt savu nacionālo drošību ar personas datus skarošiem pasākumiem un, no otras puses, indivīda tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību apdraudējuma smagumu, šiem abiem faktoriem esot tam, no kā ir atkarīga valsts rīcības brīvība, konkrēti tad, kad tā vēlas novērst smagus noziedzīgus nodarījumus vai veikt kriminālvajāšanas par tiem (skat. ECT spriedumus, 1987. gada 26. marts, Leander pret Zviedriju, CE:ECHR:1987:0326JUD000924881, 59. punkts;2006. gada 26. jūnijs, Weber un Saravia pret Vāciju, CE:ECHR:2006:0629DEC005493400, 106., 125. un 126. punkts, kā arī 2015. gada 4. decembris, Roman Zakharov pret Krieviju, CE:ECHR:2015:1204JUD004714306, 232. un 244. punkts).


98      Skat. šo secinājumu 32. un nākamos punktus.


99      Piebildīšu, ka 2017. gada 26. jūlija Atzinumā 1/15 (ES un Kanādas Nolīgums par PDR) (EU:C:2017:592, it īpaši 194. un 207.–209. punkts) Tiesa arī vērtēja nolīgumā paredzētās iejaukšanās nepieciešamību, pārbaudot tajā paredzēto datu izmantošanas un saglabāšanas noteikumus, īpaši no šo pasākumu specifiskā konteksta, specificēšanas un ilguma viedokļa.


100      Tas tā varētu būt gadījumā, kad, piemēram, personas identitāte tiek publicēta presē vai tīmekļvietnē.


101      Skat. šajā nozīmē Eiropas Padomes paspārnē Budapeštā 2001. gada 23. novembrī noslēgto Konvenciju par kibernoziegumiem, kuru ir parakstījušas visas Savienības dalībvalstis (pieejams šajā tīmekļvietnē: https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/treaty/185?_coeconventions_WAR_coeconventionsportlet_languageId=fr_FR), kuras 18. pantā ir noteikts pienākums pieņemt tādus normatīvus aktus, lai pilnvarotu kompetentās iestādes pieprasīt pakalpojumu sniedzējam tām sniegt tā rīcībā esošo informāciju par abonentu, piemēram, “identitāti, [..] adresi, telefona [..] kontaktnumurus”.


102      Kā to pamatoti norādīja Dānijas valdība, kad policija iegūst, kā tas ir noticis šajā lietā, informāciju par pārkāpumā izmantotas SIM kartes īpašnieka uzvārdu un adresi, tas būtiski neatšķiras, piemēram, no informācijas par noziedzīgā nodarījumā izmantota transportlīdzekļa īpašnieku iegūšanas.


103      Atšķirībā no īpaši uzbāzīgas informācijas, tostarp saistībā ar komunikācijas izsekošanu un konkrēto personu profilēšanu, par ko bija lietas, kurās ir pasludināti spriedumi Digital Rights (skat. 26.–29. un 37. punktu) un Tele2 (skat. 97.–100. punktu).


104      Skat. it īpaši sprieduma Tele2 90. un 115. punktu.


105      Mans izcēlums.


106      Proti, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka vai nu pamatlietā aplūkotā iejaukšanās ir pietiekami smaga, lai varētu atbildēt uz pirmo jautājumu, kā to uzdevusi iesniedzējtiesa, vai arī ka šajā ziņā nav nozīmes tam, ka minētā iejaukšanās nav smaga.


107      Skat. šo secinājumu 71. punktu.


108      Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā bija noteikts, ka “tās mērķis ir saskaņot dalībvalstu noteikumus attiecībā uz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju [..], lai nodrošinātu, ka šie dati ir pieejami smagu noziegumu, kas katrā dalībvalstī noteikti tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem” (mans izcēlums). Skat. arī šīs direktīvas preambulas 21. apsvērumu.


109      Skat. it īpaši spriedumus, 2011. gada 15. septembris, Dickinger un Ömer (C‑347/09, EU:C:2011:582, 31. punkts), kā arī 2011. gada 6. decembris, Achughbabian (C‑329/11, EU:C:2011:807, 33. punkts).


110      Par šo jautājumu skat. arī šo secinājumu 112. punktu.


111      Par smagās noziedzības dinamiskumu skat. arī manus secinājumus apvienotajās lietās Tele2 Sverige u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:572, 214. punkts).


112      Piemēram, saistībā ar cīņu pret organizēto noziedzību Komisijas 2016. gada 7. jūlija ziņojumā teikts, ka paredzētās sankcijas dalībvalstīs ievērojami atšķiras (no trīs mēnešiem līdz 17 gadiem ilgs cietumsods) par smagu noziedzīgu nodarījumu, kas ir līdzdalība noziedzīgā organizācijā (skat. Ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, pamatojoties uz Padomes 2008. gada 24. oktobra Pamatlēmuma 2008/841/TI par cīņu pret organizēto noziedzību 10. pantu (COM(2016) 448 final, 7. lpp., 2.1.4.1. punkts).


113      Atbilstoši Dānijas valdības norādītajam Dānijā, salīdzinot ar citām dalībvalstīm, netiek piemērotas tik smagas sankcijas, tomēr tas nenozīmē, ka nodarījums netiek uzskatīts par ļoti smagu. Piemēram, sankcija, kas paredzēta par bērnu pornogrāfijas materiālu glabāšanu, ir brīvības atņemšana uz vienu gadu, kamēr citās dalībvalstīs tas var sasniegt cietumsodu līdz pat 10 gadiem par tādiem pašiem faktiskiem apstākļiem, tomēr tas nemaina konstatējumu, ka šis pēc sava rakstura ir īpaši smags nodarījums.


114      Skat. it īpaši 2012. gada 22. maija spriedumu I (C‑348/09, EU:C:2012:300, 21.–23. punkts), kurā ir noteikts, ka “Savienības tiesības neuzspiež dalībvalstīm vienotu vērtību skalu attiecībā uz darbības, kura var tikt uzskatīta par pretēju sabiedriskajai drošībai, novērtēšanu” un “dalībvalstis saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, būtībā var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, it īpaši kā attaisnojumu atkāpei no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa”, “tomēr šīs prasības ir jāinterpretē šauri un to saturu nevar noteikt katra dalībvalsts vienpusēji bez Eiropas Savienības iestāžu kontroles”.


115      Šajā nozīmē skat. sprieduma Tele2 89. un nākamos punktus par pienākumu principā nodrošināt komunikāciju un ar to saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti.


116      Jāprecizē, ka Čehijas Republikas un Igaunijas valdības būtībā ierosina atbildēt, ka noziedzīgu nodarījumu pietiekama smaguma pakāpe, lai pamatotu Hartas 7. un 8. pantā paredzēto pamattiesību aizskārumu, var tikt noteikta, ņemot vērā tikai paredzētos soda mērus, tomēr šīs valdības uzskata, ka katrai dalībvalstij ir jāļauj noteikt arī citus, attiecīgās tiesiskās sistēmas īpatnības atspoguļojošus objektīvus kritērijus, ja tās to uzskata par nepieciešamu.


117      Jāpiekrīt Francijas valdībai, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka nācijas pamatinterešu, valsts institūciju vai teritorijas nedalāmības apdraudējums pēc sava rakstura ietilpst “smagās noziedzības” jomā, bet, ka ar to būtu saistāmi arī cita veida noziedzīgi nodarījumi, tādi kā dzīvības, fiziskās vai psiholoģiskās neaizskaramības un personas cieņas apdraudējums, tāpat kā mantas apdraudējums, kā rezultātā upura īpašumam tiek nodarīts būtisks kaitējums vai arī sērijveida parādības, kad sabiedriskā kārtība tiek apdraudēta atkārtoti. Saistībā ar šo pēdējo aspektu Ungārijas valdība norāda arī uz iespēju ņemt vērā atsevišķu noziedzīgu nodarījumu skaita ārkārtīgu palielināšanos valsts noziedzības līmeņa kontekstā.


118      Par šo pēdējo jautājumu skat. arī šo secinājumu 98. punktu.


119      Saskaņā ar ECPAK 8. panta 2. punktu tāda iejaukšanās var tikt pamatota tikai gadījumos, kas paredzēti likumā viena vai vairāku šajā punktā uzskaitīto tiesiski pamatoto mērķu sasniegšanai, un ja tā ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai sasniegtu vienu vai vairākus no šiem mērķiem.


120      ECT ir nospriedusi, ka personām ir jāvar viegli identificēt atbilstīgos noziedzīgos nodarījumus, taču šī paredzamības prasība neuzdod valstīm izsmeļoši uzskaitīt tos, kuru rezultātā var tikt izmantots tāds pasākums (skat. it īpaši ECT, 2015. gada 4. decembris, RomanZakharov pret Krieviju, CE:ECHR:2015:1204JUD004714306, 244. punkts).


121      Skat., it īpaši, ECT, 2006. gada 26. jūnijs, Weber un Saravia pret Vāciju (CE:ECHR:2006:0629DEC005493400, 106. un 115. punkts); 2008. gada 4. decembris, Marper pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2008:1204JUD003056204, 104. un 119. punkts), kā arī 2017. gada 30. maijs, Trabajo Rueda pret Spāniju (CE:ECHR:2017:0530JUD003260012, 39. un 40. punkts).


122      Skat. šo secinājumu 15. un nākamos punktus.


123      Skat. šo secinājumu 93. un nākamos punktus.


124      Atgādinot, ka LESD 83. panta 1. punktā ir atļauts pieņemt “noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju”, kas uzskaitīti šajā normā.


125      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV 2011, L 335, 1. lpp.), kuras 3. pantā paredzētie sodi ir sākot no vismaz viena gada līdz vismaz desmit gadiem cietumā par dažāda veida šajā pantā norādītajiem “nodarījumi[em] saistībā ar seksuālu vardarbību”.


126      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2017. gada 15. marts) par terorisma apkarošanu, un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI (OV 2017, L 88, 6. lpp.), kuras 15. panta 3. punktā ir paredzēti ar brīvības atņemšanu saistīti sodi, kas nevar būt mazāki par astoņiem vai 15 gadiem atkarībā no dažādiem šīs pašas direktīvas 4. pantā minētiem “nodarījum[iem], kas saistīti ar teroristu darbībām”.


127      Skat. arī šo secinājumu 101. punktu.


128      Par šo jautājumu skat. šo secinājumu 98. punktu.


129      Skat. it īpaši Direktīvas 2002/58 preambulas 11. apsvērumu un 15. panta 1. punktu, kā arī sprieduma Tele2 94.–96. un 116. punktu.


130      Skat., it īpaši, – papildus šo secinājumu 125. un 126. zemsvītras piezīmē norādītajām normām – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/681 (2016. gada 27. aprīlis) par pasažieru datu reģistra (PDR) datu izmantošanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem (OV 2016, L 119, 132. lpp.), kuras 3. panta 9. punktā “smagi noziegumi” ir definēti kā “II pielikumā uzskaitītie nodarījumi, par kuriem var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem”.


131      Skat. šo secinājumu 97. punktu.


132      Skat. šo secinājumu 101. punktu.


133      Reforma minēta šo secinājumu 15. un nākamajos punktos.


134      Skat. arī šo secinājumu 115. punktu.


135      Šajā nozīmē skat. ECT, 2010. gada 18. maijs, Kennedy pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2010:0518JUD002683905, 34. un 159. punkts), kā arī 2015. gada 4. decembris, RomanZakharov pret Krieviju (CE:ECHR:2015:1204JUD004714306, 244. punkts).


136      Skat. šo secinājumu 106. punktu.


137      Skat. it īpaši ECT, 1978. gada 6. septembris. Klass u.c. pret Vāciju (CE:ECHR:1978:0906JUD000502971, 49. punkts), kā arī 2010. gada 18. maijs, Kennedy pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2010:0518JUD002683905, 153. un 154. punkts).


138      Skat. ECT, 2009. gada 10. februāris, Iordachi u.c. pret Moldovu (CE:ECHR:2009:0210JUD002519802, 44. punkts), kurā Moldovas tiesību akti tika uzskatīti par nepietiekami skaidriem, tostarp tāpēc, ka vairāk nekā puse no Krimināllikumā paredzētajiem nodarījumiem ietilpa nodarījumu kategorijā, kas varēja pamatot telefona komunikāciju noklausīšanās pasākumu. Skat. arī ECT, 2015. gada 4. decembris, RomanZakharov pret Krieviju (CE:ECHR:2015:1204JUD004714306, 248. punkts).