Language of document : ECLI:EU:C:2018:377

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 31. maijā (1)

Apvienotās lietas C54/17 un C55/17

Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato

pret

Wind Tre SpA, agrāk – Wind Telecomunicazioni SpA

un

Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato

pret

Vodafone Italia SpA, agrāk –Vodafone Omnitel NV, piedaloties:

Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni,

Altroconsumo,

Vito Rizzo,

Telecom Italia SpA

(Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīga komercprakse –Agresīva komercprakse – Nepasūtītu preču pārdošana – Direktīva 2005/29/EK – 3. panta 4. punkts – Piemērošanas joma – Telekomunikāciju pakalpojumi – Direktīva 2002/21/EK – Direktīva 2002/22/EK – SIM kartes pakalpojumu priekšiestatīšana, neinformējot patērētāju






1.        Savienības tiesībās pastāv vispārēja sistēma patērētāju tiesību aizsardzībai pret uzņēmēju negodīgu komercpraksi, kas noteikta Direktīvā 2005/29/EK (2) un citos nozaru tiesību aktos, kuros aizstāvētas šo pašu patērētāju intereses atsevišķās tirgus jomās.

2.        Viens no nozaru aktiem ir Direktīva 2002/22/EK (3), kurā ir aizsargātas komunikāciju pakalpojumu lietotāju tiesības. Tās attiecībās ar patērētāju aizsardzības vispārējo sistēmu (4) ir vērojamas zināmas grūtības. Lai tās atrisinātu, Direktīvā 2005/29 ir paredzēts, ka tās noteikumi nav piemērojami, ja tā nonāk pretrunā citiem Savienības noteikumiem, kuros reglamentēti konkrēti negodīgas komercprakses aspekti.

3.        Lietās, kuras ir pamatā šiem lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāatrisina, kāds ir tiesiskais regulējums, kas regulē tādu mobilo telefonu tirdzniecību, kuru SIM kartēs (5) ir priekšiestatītas programmas vai pakalpojumi, par kuriem iegādes brīdī patērētāji nebija informēti.

4.        Iesniedzējtiesa šajā kontekstā un rezumējot uzdod jautājumu: a) vai šī rīcība, ņemot vērā Direktīvu 2005/29, veido “nepasūtītu preču pārdošanu” vai “agresīvu komercpraksi”; b) vai, piemērojot minētās direktīvas 3. panta 4. punktu, rodas nosacījumi, kad priekšroka ir jādod citiem Savienības noteikumiem, un c) vai šiem pēdējiem minētajiem var tikt pielīdzināti valsts noteikumi, kas pieņemti Savienības dalībvalstīm piešķirto tiesību ietvaros.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Direktīva 2005/29

5.        Saskaņā ar 2. pantu:

“Šajā direktīvā:

[..]

d)      “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk – arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;

[..]

j)      “nesamērīga ietekme” ir varas pozīcijas izmantošana attiecībā pret patērētāju, izdarot spiedienu, pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu;

[..].”

6.        3. panta saturs ir šāds:

“1.      Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

[..]

4.      Ja šī direktīva un citi [Savienības] noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem.

[..]”

7.        Saskaņā ar 5. pantu:

“1.      Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.      Komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām,

un

b)      tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.

[..]

4.      Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,

vai

b)      tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.

5.      Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

8.        7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

9.        8. pantā ir paredzēts:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

10.      9. pants norāda uz faktiem, kas jāizvērtē, “konstatējot to, vai komercpraksē izmantota uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekme [..]”.

11.      Šīs direktīvas I pielikumā, uzskaitot “komercpraks[i], kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu”, 29. punktā tā aprakstīta šādi:

“Ja prasa tūlītēju vai atliktu maksājumu par tirgotāja piegādātiem produktiem, ko patērētājs nav pasūtījis, vai prasa tos atdot vai glabāt, izņemot gadījumus, ja produkts ir aizstājējs, kas piegādāts saskaņā ar Direktīvas 97/7/EK 7. panta 3. punktu (nepasūtītu preču pārdošana).”

2.      Direktīva 2002/21/EK (6)

12.      1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ar šo direktīvu izveido saskaņotu regulējumu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, elektronisko komunikāciju tīkliem, saistītajām iekārtām un saistītajiem pakalpojumiem, kā arī konkrētiem termināliekārtu aspektiem attiecībā uz piekļuves atvieglošanu lietotājiem ar invaliditāti. Tajā nosaka valsts regulatīvo iestāžu uzdevumus un izveido procedūru kopumu, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā [Savienībā].”

13.      2. panta g) punktā jēdziens “valsts pārvaldes iestāde” ir definēts šādi:

“[..] iestād[e] vai iestādes, kurām dalībvalsts uzlikusi jebkuru no reglamentējošiem uzdevumiem, ko nosaka šī direktīva un īpašās direktīvas” (7).

14.      3. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde uzņemas katru uzdevumu, kas šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteikts valsts regulatīvajām iestādēm.

2.      Dalībvalstis garantē valsts regulatīvo iestāžu neatkarību, nodrošinot, ka tās ir juridiski patstāvīgas un funkcionāli neatkarīgas no visām organizācijām, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, ierīces vai pakalpojumu. [..]

[..]

4.      Dalībvalstis publicē tos uzdevumus, kas jāuzņemas valsts regulatīvajām iestādēm, viegli pieejamā veidā, jo īpaši, ja šie uzdevumi ir noteikti vairāk kā vienai iestādei. [..]

5.      Valsts regulatīvās iestādes un valsts konkurences iestādes cita citu nodrošina ar informāciju, kas vajadzīga šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumu piemērošanai. [..]

6.      Dalībvalstis Komisijai paziņo par visām valsts regulatīvajām iestādēm, kurām noteikti uzdevumi saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām, un par to attiecīgajiem pienākumiem.”

3.      “Universālā pakalpojuma” direktīva

15.      [Direktīvas] 1. pantā ir noteikts:

“1.      Ar (pamatdirektīv[u]) izveidotajā sistēmā šī direktīva attiecas uz elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu lietotājiem. Mērķis ir ar pilnvērtīgas konkurences un izvēles palīdzību visā [Savienībā] nodrošināt publiski pieejamus labas kvalitātes pakalpojumus un rīkoties apstākļos, kad tirgus nepietiekami apmierina patērētāju vajadzība[s]. [..]

2.      Ar šo direktīvu nosaka tiešo lietotāju tiesības un atbilstīgās to uzņēmumu saistības, kas nodrošina publiski pieejamus elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus. [..]

[..]

4.      Šajā direktīvā iekļautos noteikumus par tiešo lietotāju tiesībām piemēro, neskarot [Savienības] noteikumus par patērētāju aizsardzību, jo īpaši Direktīvu 93/13/EEK [(8)] un Direktīvu 97/7/EK [(9)], un valstu noteikumus, kas saskan ar [Savienības] tiesību aktiem.”

16.      Saskaņā ar 20. pantu:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka, abonējot pakalpojumus, ar ko nodrošina pieslēgumu kādam publiskajam komunikāciju tīklam un/vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, patērētājiem un citiem lietotājiem, kas to lūdz, ir tiesības uz līgumu ar uzņēmumu vai uzņēmumiem, kas nodrošina šādu pieslēgumu un/vai pakalpojumus. Šajā līgumā skaidri, visaptveroši un viegli uztverami norāda vismaz:

a)      uzņēmuma identitāti un adresi;

b)      sniedzamos pakalpojumus [..];

[..]

d)      informāciju par cenām un tarifiem [..];

[..].”

17.      21. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka valsts regulatīvās iestādes publisko elektronisko komunikāciju tīkla nodrošinātājiem un/vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem var uzlikt pienākumu publicēt pārskatāmu, salīdzināmu, atbilstīgu un atjauninātu informāciju par cenām un tarifiem, visām maksām, kas piemērojamas līguma laušanas gadījumā, kā arī informāciju par standartnoteikumiem, ko piemēro par tiešo lietotāju un patērētāju piekļuvi šo uzņēmumu piedāvātajiem pakalpojumiem un par to izmantošanu saskaņā ar II pielikumu. Šādu informāciju publicē skaidrā, vispusīgā un viegli pieejamā veidā. [..]”

B.      Valsts tiesības. 2005. gada 6. septembra Leģislatīvais dekrēts Nr. 206 (10)

18.      19. panta 3. punktā ir noteikts:

“Pretrunu gadījumā direktīvās vai citās [Savienības] tiesību normās un transponējošās valsts tiesību normās, kurās reglamentēti specifiski negodīgas komercprakses aspekti, esošie noteikumi prevalē pār šo tiesību aktu un tos piemēro šiem konkrētajiem aspektiem.”

19.      27. panta 1. punktā ir paredzēts:

La Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato [(11)] pilda šajā tiesību aktā noteiktos pienākumus kā kompetentā iestāde, kas atbild par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2006/2004 (2004. gada 27. oktobris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā [(12)], piemērošanu normatīvo aktu robežās.”

20.      27. panta 1.bis punktā ir norādīts:

“arī regulētās nozarēs, [..] kompetence iesaistīties attiecībā uz profesionāļu rīcību, kura izpaužas kā negodīga komercprakse [..], ir tikai [AGCM], kas to īsteno saskaņā ar šajā tiesību aktā noteiktajām pilnvarām, ko iepriekš noteikusi kompetenta regulatīvā iestāde [..]”.

21.      Codice delle comunicazioni elettroniche [Elektronisko sakaru kodeksa] (13) III iedaļā (“Galalietotāju tiesības”) ir noteikti vairāki noteikumi patērētāju aizsardzībai konkrētajā sakaru nozarē un attiecīgās regulēšanas un sodīšanas pilnvaras ir piešķirtas Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni (14).

II.    Fakti

22.      AGCM uzlika naudas sodus uzņēmumiem Wind Telecomunicazioni (šobrīd – Wind Tre) un Vodafone Omnitel (šobrīd – Vodafone Italia), apsūdzot tos agresīvas komercprakses īstenošanā, kas izpaudās kā SIM karšu ar priekšiestatītiem pakalpojumiem tirgošana (15), iepriekš par to neinformējot patērētājus.

23.      Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), kurā abi uzņēmumi pārsūdzēja AGCM lēmumu, apmierināja prasību, paziņojot, ka šī iestāde nav kompetenta sodīt tādu rīcību (nepasūtītu pakalpojumu sniegšana), jo šīs rīcības sodīšana ir AGCom kompetencē.

24.      AGCM pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu Consiglio di Stato [Valsts padome, Itālija] Sestajā palātā, kas apturēja tiesvedību, lai uzdotu jautājumus par šo gadījumu plēnumam.

25.      Consiglio di Stato (Valsts padome) plēnums 2016. gada 9. februārī nosprieda par labu AGCM kompetencei. Īsumā – tas uzskatīja:

–      ka attiecīgais gadījums ir uzskatāms par “agresīvu komercpraksi visos apstākļos” Patērētāju kodeksa 26. panta nozīmē;

–      ka, kaut arī minētā rīcība tika īstenota, neievērojot nozares tiesību normās (kā Elektronisko sakaru kodekss) noteiktos pienākumus, ir iestājies “speciālais kaitējumu radošas rīcības progresijas gadījums”, kur sākotnējā vienkārša informēšanas pienākumu neievērošana izraisa nopietnāku un plašāku pārkāpumu, kas klasificēts Patērētāju kodeksā, un tādējādi par to soda AGCM.

26.      Lai izdarītu tādu secinājumu, plēnums veica specialitātes principa interpretāciju, atkāpjoties no līdz šim spēkā esošās judikatūras. Šīs izmaiņas plēnums pamatoja, apgalvojot, ka to prasa Direktīvā 2005/29 noteikts princips, kura neievērošanu Komisija bija pārmetusi pret Itāliju uzsāktajā pārkāpuma procedūrā par valsts pienākumu neizpildi.

27.      Turpinot tiesvedību Consiglio di Stato (Valsts padome) Sestajā palātā, iesniedzējtiesa abās lietās uzdod Tiesai vienādus prejudiciālos jautājumus.

III. Uzdotie prejudiciālie jautājumi

28.      Jautājumi ir šādi:

“1)      Vai [..] Direktīvas 2005/29 [..] 8. un 9. pants liedz interpretēt atbilstošās valsts normas, ar kurām direktīva transponēta – attiecīgi Codice del consumo [Patērētāju kodeksa] 24. un 25. pantu –, tādējādi, ka ir jākvalificē kā “nesamērīga ietekme” un tātad kā “agresīva komercprakse”, kas var “būtiski” ietekmēt [ierobežot] vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību, tāda telefonsakaru operatora rīcība, ka viņš nesniedz informāciju par noteiktu telefona pakalpojumu (proti, automātisko atbildētāju pakalpojuma vai interneta pārlūkošanas pakalpojuma) priekšiestatīšanu SIM [kartēs], konkrēti apstākļos, kuros pašam telefonsakaru operatoram netiek pārmesta nekāda turpmāka un konkrēta faktiska rīcība?

2)      Vai Direktīvas 2005/29 [..] I pielikuma 29. punkts var tikt interpretēts tādējādi, ka pastāv “nepasūtītu preču pārdošana”, ja mobilo telefonsakaru operators prasa savam klientam atlīdzību par automātisko atbildētāju pakalpojumiem vai interneta pārlūkošanas pakalpojumiem, apstākļos, ko raksturo šādi elementi:

–        telefonsakaru operators mobilo telefonsakaru līguma parakstīšanas brīdī neesot pareizi informējis patērētāju par apstākli, ka automātisko atbildētāju pakalpojumi un interneta pārlūkošanas pakalpojumi ir priekšiestatīti uz SIM [kartes], tā, ka pašam patērētājam attiecīgi ir iespēja izmantot minētos pakalpojumus, neveicot ad hoc iestatīšanas (setting) darbību;

–        lai faktiski izmantotu tādus pakalpojumus, patērētājam tik un tā ir jāveic tam nepieciešamās darbības (piemēram, jāievada automātiskā atbildētāja numurs vai jāiedarbina komandas, kas aktivizē interneta pārlūkošanu);

–        netiek nekas pārmests nedz saistībā ar tehnisko un operatīvo kārtību, kādā patērētājs konkrēti izmanto pakalpojumus, nedz saistībā ar informāciju par šādu kārtību un par pašu pakalpojumu cenu, bet operatoram tiek pārmests tikai tas, ka nav sniegta informācija par pakalpojumu priekšiestatīšanu SIM kartē?

3)      Vai “vispārējās” Direktīvas 2005/29 [..] kā “drošības tīkla” patērētāju aizsardzībai mērķim, kā arī tās pašas Direktīvas 2005/29 [..] preambulas 10. apsvērumam un 3. panta 4. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru nozares Direktīvā 2002/22/EK paredzētais specifiskais pienākumu ievērošanas vērtējums ir novirzīts uz lietotāju aizsardzību, kas ietilpst vispārējās Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi piemērošanas jomā, attiecīgi izslēdzot par nozares direktīvas pārkāpumu sodīt kompetentās iestādes iejaukšanos ikvienā gadījumā, kas var tikt uzskatīts arī par negodīgu komercpraksi?

4)      Vai [..] Direktīvas 2005/29 [..] 3. panta 4. punktā noteiktais specialitātes princips ir jāsaprot kā princips, kas regulē saistību starp tiesiskajiem regulējumiem (vispārējo regulējumu un nozaru regulējumiem) vai saistību starp tiesību normām (vispārējām normām un speciālajām normām), vai arī sadarbību starp iestādēm, kuru uzdevums ir regulēt un uzraudzīt attiecīgās nozares?

5)      Vai Direktīvas 2005/29 [..] 3. panta 4. punktā minēto “pretrunas” jēdzienu var uzskatīt par izpildītu tikai gadījumā, kad pastāv radikāla nesaderība starp tiesiskā regulējuma par negodīgu komercpraksi noteikumiem un citām no Eiropas tiesībām atvasinātām tiesību normām, kas regulē specifiskus komercprakses aspektus konkrētās nozarēs, vai arī pietiek ar to, ka konkrētās tiesību normas nosaka regulējumu, kas atšķiras no negodīgas komercprakses tiesiskā regulējuma specifiskā nozarē, tā, ka tiek radīta tiesību normu kolīzija (Normenkollision) saistībā ar vienu un to pašu konkrēto gadījumu?

6)      Vai Direktīvas 2005/29 [..] 3. panta 4. punktā minētais [Savienības] noteikumu jēdziens attiecas tikai uz Eiropas regulās un direktīvās ietvertajiem noteikumiem, kā arī uz tiesību normām, ar kurām tās tiek tieši transponētas, vai tomēr tas ietver arī leģislatīvus un regulējošus noteikumus, ar kuriem tiek īstenoti Eiropas tiesību principi?

7)      Vai specialitātes principam, kas noteikts [..] Direktīvas 2005/29 [..] preambulas 10. apsvērumā un 3. panta 4. punktā, [..] Direktīvas 2002/22 [..] 20. un 21. pantā un [..] Direktīvas 2002/21 [..] 3. un 4. pantā, ir pretrunā tāda attiecīgo valsts tiesību normu, ar kurām minētās direktīvas ir transponētas, interpretācija, atbilstīgi kurai tiktu uzskatīts, ka ikreiz, kad regulētā nozarē, kurā pastāv nozares regulējums attiecībā uz patērētājiem un kurā regulēšanas un sodīšanas pilnvaras ir piešķirtas nozares iestādei, tiek konstatēta rīcība, kuru var uzskatīt par “agresīvu [komerc]praksi” saskaņā ar Direktīvas 2005/29 8. un 9. pantu vai par “visos apstākļos par agresīvu uzskatāmu” komercpraksi saskaņā ar Direktīvas 2005/29 I pielikumu, vienmēr ir jāpiemēro vispārējais tiesiskais regulējums par negodīgu [komerc]praksi – pat tādā gadījumā, ja pastāv patērētāju aizsardzībai pieņemts un uz Savienības tiesību noteikumiem balstīts nozaru tiesiskais regulējums, kas pilnīgi regulē jau minēto “agresīvo [komerc]praksi” un “visos apstākļos par agresīvu uzskatāmo [komercpraksi]” vai, katrā ziņā, jau minēto “negodīgo [komerc]praksi”?”

IV.    Tiesvedība Tiesā

29.      Tā kā lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu tika nolemts apvienot, Tiesas kancelejā tie tika reģistrēti 2017. gada 1. februārī.

30.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Wind Tre, Vodafone Italia, Telecom Italia, Itālijas valdība un Komisija, kuri piedalījās arī 2018. gada 8. marta atklātajā tiesas sēdē.

V.      Analīze

A.      Ievada apsvērumi

31.      Lai gan neviena no pusēm to nav apšaubījusi, ir jāatgādina, ka Tiesa (16) ir atzinusi Consiglio di Stato (Valsts padome) Sesto palātu par tiesīgu uzdot prejudiciālu jautājumu, kurā tā aizstāv viedokli, kurš var nesakrist ar šīs institūcijas plēnuma aizstāvēto.

32.      Saistībā ar strīda pamatu visas puses ir vienisprātis, ka iesniedzējtiesas uzdotie septiņi jautājumi var tikt iedalīti divās daļās:

–      Pirmās daļas (pirmais un otrais jautājums) mērķis ir noskaidrot, vai saskaņā ar Direktīvu 2005/29 telefonsakaru operatoru rīcība var tikt klasificēta kā “nepasūtītu preču pārdošana” vai “agresīva komercprakse”.

–      Otrās daļas (no trešā līdz septītajam jautājumam) uzdevums ir noskaidrot, vai, piemērojot Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktu, tās noteikumi ir piemērojami primārāk nekā citi Savienības noteikumi un, attiecīgā gadījumā, arī no tiem izrietošie valsts noteikumi.

B.      Par jēdzieniem “agresīva komercprakse” un “nepasūtītu preču pārdošana” (pirmais un otrais jautājums)

33.      Vispirms ir jānosaka, vai apstrīdētā rīcība ir “negodīga komercprakse”, kura ir aizliegta Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā (17).

1.      Lietas dalībnieku apsvērumu kopsavilkums

34.      Attiecībā uz pirmo jautājumu Wind Tre uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta j) punktu un 8. un 9. pantu par “agresīvu komercpraksi” nevar tikt klasificēts tas, kas, pēc tā domām, ir vienkārši “informācijas noklusējums” par SIM kartē priekšiestatītiem pakalpojumiem.

35.      Attiecībā uz otro jautājumu Wind Tre apgalvo, ka Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punkts nav piemērojams, jo, lai lietotājs varētu izmantot pakalpojumus, tam ir jāveic konkrētas darbības. Turklāt netiek pārmests nekas par šo pakalpojumu priekšiestatīšanu kā tādu, nedz arī apšaubīta informācija par pašiem pakalpojumiem, to sniegšanas kārtību vai cenu kā tādiem.

36.      Vodafone Italia neuzskata par “agresīvu komercpraksi” vienkāršu noklusēšanas rīcību, tirgojot SIM kartes ar priekšiestatītiem pamata pakalpojumiem, par kuru lietošanu jāmaksā vienīgi patērētājam, kurš tos lieto apzināti un brīvprātīgi. Nepastāvot faktiski apstākļi, kas ļautu apliecināt ietekmēšanas vai nepamatotas iespaidošanas esamību.

37.      Attiecībā uz pirmo jautājumu Telecom Italia uzskata, ka “agresīva komercprakse” nozīmē, ka nozares pārstāvis veic veicinošas darbības, kuras atšķiras no parastām darbībām vai informācijas noklusēšanas un kuras pakļauj vidusmēra patērētāju [šī pārstāvja] vēlmēm, piespiežot viņu pieņemt komerciāla rakstura lēmumu, neesot pārliecinātam par to, ka tas ir izdevīgs. Tādējādi uzņēmums uzskata, ka apstāklis, ka vienkāršs nozares speciālists noklusē būtisku informāciju, nav klasificējams kā “nepamatota ietekmēšana”.

38.      Attiecībā uz otro jautājumu Telecom Italia apgalvo, ka šīs lietas apstākļos nevar runāt par “nepasūtītu preču pārdošanu”.

39.      Itālijas valdība ierosina pirmo un otro jautājumu izskatīt kopā un to veikt uz AGCM veiktās faktu juridiskās kvalifikācijas pamata. Pēc tās domām, Direktīvā 2005/29 pietiekami skaidri ir definēti agresīvu komercpraksi veidojošie elementi, raksturojot tos ne tikai pēc to ietekmes uz patērētāja zināšanu iegūšanas spēju, lai viņš varētu pieņemt pamatotu lēmumu, bet it īpaši saistībā ar mēģinājumu iespaidot viņa gribu.

40.      Itālijas valdība uzskata, ka agresīva komercprakse paredz funkcionālu un strukturālu apstākļu sakritību. Šo pēdējo starpā ir arī nepamatota ietekmēšana Direktīvas 2005/29 2. panta j) punkta izpratnē, kur informācijas asimetriju uzņēmums var apzināti izmantot savās interesēs.

41.      Itālijas valdība uzskata, ka informācijas neesamība SIM kartes pārdošanas laikā nav pielīdzināma informācijas noklusēšanai, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2005/29 7. pantā (maldinoša komercprakse [noklusēšana]). Nav svarīgi, ka uzņēmums pēc tam neveic nekādas konkrētas faktiskas darbības, ciktāl, pateicoties pakalpojumu priekšiestatīšanai, nav jāveic “darbība”, kura iepriekš tikusi definēta kā “varas pozīciju izmantošana”.

42.      Komisija atzīst, ka šajā gadījumā ir “nepasūtītu preču pārdošana” saskaņā ar Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punktu. Pārmesto rīcību veido ne tik daudz piekļuves konkrētajiem pakalpojumiem sniegšana patērētājam, kurus tas var aktivizēt vai neaktivizēt, cik priekšiestatīšanas veikšana – tas ir, faktiski, šo pakalpojumu uzspiešana –, skaidri un atbilstoši neinformējot patērētāju.

43.      Balstoties uz šo premisu, Komisija uzskata, ka ir nelietderīgi atbildēt uz pirmo jautājumu. Tomēr pakārtoti tā apgalvo, ka, lai rīcība tiktu kvalificēta kā agresīva [komerc]prakse Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē, ir jāizvērtē ne tikai otrajā gadījumā minētie fakti, bet arī visi fakti, kuri attiecas uz šo lietu, un tas ir valsts tiesas ziņā.

2.      Vērtējums

44.      Mainot iesniedzējtiesas ierosināto kārtību, uzskatu par piemērotu vispirms izvērtēt, vai apstrīdētā rīcība atbilst jēdzienam “nepasūtītu preču pārdošana”. Ja tas tā ir, izpildītos viens no diviem nosacījumiem, lai minētā rīcība varētu tikt kvalificēta par “visos apstākļos uzskatāmu par negodīgu”, izmantojot Direktīvas 2005/29 5. panta 5. punkta formulējumu, kurā ir atsauce uz tās I pielikumā ietverto [komerc]prakses (melno) sarakstu. Ja turklāt piegādātājs nelikumīgi pieprasa samaksu par minēto pakalpojumu, izpildītos otrs no šajā sarakstā ietvertajiem nosacījumiem, kā rezultātā nebūtu jāanalizē šīs rīcības atbilstība citiem Direktīvas 2005/29 nosacījumiem.

a)      Par jēdzienu “nepasūtītu preču piegāde”

45.      Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punktu prakse “ja prasa tūlītēju vai atliktu maksājumu par tirgotāja piegādātiem produktiem, ko patērētājs nav pasūtījis, vai prasa tos atdot vai glabāt [..] (nepasūtītu preču pārdošana)” ir komercprakse, kas ir uzskatāma par negodīgu “visos apstākļos” (18), kā noteikts tās pašas direktīvas 5. panta 5. punktā. Tādējādi attiecībā uz šo rīcību tiek pieņemts, ka šie produkti nav tikuši pasūtīti un ka – un tas ir aktīvās rīcības centrā – tirgotājs pieprasa par tiem samaksu (vai attiecībā uz precēm – to atdošanu vai glabāšanu) (19).

46.      Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 preambulas septiņpadsmito apsvērumu komercprakse, kas var tikt uzskatīta par negodīgu visos apstākļos, nepieprasa “[izvērtēt] katra atsevišķa gadījuma atbilstību [Direktīvas 2005/29] 5. līdz 9. pantam”.

47.      Kā izriet no prejudiciālā jautājuma teksta, šajā lietā “telefonsakaru operators mobilo telefonsakaru līguma parakstīšanas brīdī neesot pareizi informējis patērētāju par apstākli, ka automātisko atbildētāju pakalpojumi un interneta pārlūkošanas pakalpojumi ir priekšiestatīti SIM [kartē] tā, ka pašam patērētājam attiecīgi ir iespēja izmantot minētos pakalpojumus, neveicot ad hoc iestatīšanas (setting) darbību”. Tādējādi notika divu pakalpojumu (automātiskais atbildētājs un interneta pārlūkošana – kuriem pēc tam lietotājs varēja piekļūt) – “piegāde”, un tā ir piegāde, kura saskaņā ar izklāstīto nevar tikt kvalificēta kā “informēta”. Jautājums ir par to, vai šis vienīgais apstāklis padara to par “nepasūtītu preču pārdošanu”.

48.      Manuprāt, augstais patērētāju aizsardzības līmenis, ko ir iecerēts panākt ar Direktīvu 2005/29 atbilstoši tās 1. pantam, aicina interpretēt jēdzienu “nepasūtītu preču pārdošana” tā, lai tas atļautu kvalificēt kā “nepasūtītu” to, par ko nav sniegta pat tik būtiska informācija, kāda var būt attiecināma uz tā sniegšanas cenu (20), kā arī par tā esamību kā tādu.

49.      Pirms pakalpojuma sniegšanas vai preces piegādes ir jābūt pieejamai pietiekamai informācijai, lai, citējot Direktīvas 2005/29 7. pantu, patērētājs varētu “pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu” (21). Nenoliedzami vienkāršākā ir ar preci vai pakalpojumu, par kuru piegādi vai sniegšanu ir atbildīgs tirgotājs, saistītā informācija, – tās aprakstam ir jāatbilst tam, ko patērētājs ir pasūtījis, vai tam, ko tirgotājs ir piedāvājis. Katrā ziņā pasūtītajam vai piedāvātajam informācijas priekšmetam ir jāatbilst tam, par ko abi ir vienojušies.

50.      Augstas aizsardzības, kuru ar Direktīvu 2005/29 ir paredzēts sniegt patērētājiem, dēļ tikai izņēmuma kārtā var tikt pieļauta iespēja netieši piekrist piegādei, par kuru patērētājs nav skaidri informēts.

51.      Šajā lietā SIM kartes tika tirgotas, lai tās tiktu ievietotas viedtālruņos (smartphones). Tādējādi vidusmēra patērētājs, kas ir samērā slikti informēts, īsti nevarētu nezināt, kā norāda iesniedzējtiesa, ka, “[ievadot] automātiskā atbildētāja numur[u] vai [iedarbinot] komandas, kas aktivizē interneta pārlūkošanu”, abi pakalpojumi sāk darboties. Pēc loģikas tiek uzskatīts, ka [patērētājs] zina vai viņam būtu bijis jāzina, ka šie pakalpojumi ir priekšiestatīti telefona ierīcē. Neatstājot bez ievērības šos apstākļus, lietotāja veiktā abu pakalpojumu lietošana varētu atbilst tam, ka patērētājs ir netieši piekritis piegādei (22).

52.      Taču, kā norādīja Komisija (23), dažas mobilo telefonu aplikācijas var izraisīt automātisku interneta pārlūkošanu bez jebkādas lietotāja iejaukšanās, viņam to pat nezinot (24). Protams, to var novērst, pārmainot telefona iestatījumus caur tā saukto “optout” darbību, bet, lai to veiktu, ir nepieciešamas noteiktas zināšanas un prasmes, kuras, domāju, neatbilst “vidusmēra patērētāja” (25) profilam, uz kuru ir atsauce Direktīvā 2005/29.

53.      Lai gan iesniedzējtiesas kompetencē, ņemot vērā faktus, kurus tā beigās uzskatīs par pierādītiem, ir to noteikt, uzskatu, ka vidusmēra patērētājam nav iemesla pamatotām aizdomām, ka viņa elektroniskā ierīce varētu būt aprīkota ar tādu pakalpojumu, par kura esamību viņš nav informēts, un ka, lai to deaktivizētu, viņam ir jāveic telefona iestatījumu izmaiņas, kas, visdrīzāk, nav viņa prasmju robežās.

54.      Tādēļ principā šajā lietā nevar tikt izslēgta “nepasūtītu [pakalpojumu] pārdošanas” esamība.

55.      Tomēr ar to vien nepietiek, lai pretrunīgā rīcība varētu tikt klasificēta kā “negodīga komercprakse” saskaņā ar Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punktu.

56.      Faktiski nepietiek tikai ar to, ka patērētājs šo piegādi nav pieprasījis. Ir nepieciešams arī, lai pārdevējs pieprasītu maksu par šo pakalpojumu.

57.      Uzskatu, ka šajā normā samaksas pieprasīšana var būt vienīgi negodīga pieprasīšana, jo tās pamatā ir piegāde, par kuru nav saņemta piekrišana un kura pat nav pieprasīta.

58.      Tomēr šajā lietā un atkal saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajiem datiem šķiet, ka attiecībā uz patērētājiem pieprasīto maksu kā tādu varētu būt saņemta piekrišana, lai gan tās nav attiecībā uz apstrīdēto pakalpojumu priekšiestatīšanu un tādējādi arī pašu piegādi. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka šajā ziņā “netiek nekas pārmests nedz saistībā ar tehnisko un operatīvo kārtību, kādā patērētājs konkrēti izmanto pakalpojumus, nedz saistībā ar informāciju par šādu kārtību un par pašu pakalpojumu cenu, bet operatoram tiek pārmests tikai tas, ka nav sniegta informācija par pakalpojumu priekšiestatīšanu SIM kartē (26).

59.      Ja šī informācija atbilst reāli notikušajam, operatoram bija jāsniedz patērētājam pietiekama – un tāda, ko iesniedzējtiesa atzītu par nevainojamu, – informācija ne tikai par tehniskajām un operatīvajām konfigurācijām, lai piekļūtu priekšiestatītajiem pakalpojumiem, bet arī par to cenu. Šajā kontekstā vidusmēra patērētājs, ieskaitot tādu, no kura nevar tikt sagaidītas zināšanas par tehnoloģijām, ko iepriekš minēju, varētu secināt, ka iegādātā SIM karte ir tādā stāvoklī, lai sniegtu pakalpojumus, kuriem nav nekāda sakara ar maksu, par kuru tādā gadījumā viņš tiktu informēts.

60.      Valsts tiesas kompetencē ir noskaidrot, ciktāl informācija par automātiskā atbildētāja un interneta pārlūkošanas pakalpojumu cenu tika sniegta tādā veidā, lai nerastos šaubas par to, ka šie pakalpojumi bija priekšiestatīti un ka par to izmantošanu ir noteikta samaksa, par kuru lietotājs zināja vai viņam bija jāzina, tādas informācijas dēļ, kas tika sniegta, iegādājoties SIM karti. Šajā sakarā uz “maksas pieprasīšanu” par šo abu pakalpojumu sniegšanu, par kuriem iepriekš bija jāsniedz pietiekama informācija par to cenu, nevar attiekties Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punkts.

b)      Par jēdzienu “agresīva komercprakse”

61.      Vai informācijas par apstrīdēto pakalpojumu priekšiestatīšanu noklusējums “konkrēti apstākļos, kuros [..] telefonsakaru operatoram netiek pārmesta nekāda turpmāka un konkrēta faktiska rīcība”, ir “agresīva komercprakse”, kas var ”būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību”?

62.      Direktīvas 2005/29 8. pantā kā “agresīva” ir definēta komercprakse, kas, ņemot vērā visas gadījuma faktiskās īpašības un apstākļus, veicina konkrētu rezultātu, izmantojot noteiktus līdzekļus.

63.      Šis rezultāts ir jāinterpretē kā esošs vai iespējams kaitējums, kas tik “būtiski” ietekmē patērētāja izvēles brīvību attiecībā uz produktu, ka ir pieņemts vai varētu tikt pieņemts lēmums, kuru citādi viņš nebūtu pieņēmis. Saskaņā ar šo pieņēmumu tiek paredzēts, ka, lai panāktu šo mērķi, ir tikusi izmantota “uzmākšanās, piespiešana, tostarp fiziska spēka izmantošana vai nesamērīga ietekme”.

64.      Informācijas noklusēšana, kas šajā lietā tiek pārmesta telefonsakaru operatoriem, ņemot vērā Direktīvas 2005/29 9. pantā uzskaitītos faktorus, lai noteiktu, vai komercpraksē tiek izmantota uzmākšanās, piespiešana vai nesamērīga ietekmēšana (27), neatbilst nevienam no šiem līdzekļiem. Uzskatu, ka gan uzmākšanās, gan piespiešana – un, protams, spēka izmantošana – paredz aktīvu rīcību, kas nepastāv informācijas noklusēšanas gadījumā.

65.      Tomēr varētu domāt, ka izmantojot noklusēšanu, kas bija izšķiroša patērētāja lēmuma pieņemšanai, varētu tikt īstenota “negodīga ietekmēšana”. Tomēr Direktīvas 2005/29 8. un 9. pantā minētā ietekmēšana ir nevis tā, kas rodas vienkārši no maldināšanas – proti, tās, kas minēta tās pašas direktīvas 7. pantā –, bet gan tā, kas aktīvi darbojas, izmantojot piespiešanu, piespiedu kārtā iespaidojot patērētāja gribu (28).

66.      Itālijas valdība apgalvo, ka, neskaitot informācijas noklusēšanu par priekšiestatītajiem pakalpojumiem, pats priekšiestatīšanas fakts un turpmāka samaksas pieprasīšana no patērētāja, kurš tos ir izmantojis, nozīmē tirgotāja varas pozīcijas izmantošanu.

67.      Taču es uzskatu, ka, tāpat kā noklusēšanai piedēvēto spēju ietekmēt nevar jaukt ar “negodīgu ietekmēšanu” Direktīvas 2005/29 8. panta izpratnē, ir arī jānodala divi varas pozīcijas aspekti:

–      No vienas puses, varas pozīcijas izmantošana, kas tirgotājam ļauj kaitēt patērētāja brīvībai, iegādājoties produktu.

–      No otras puses, varas pozīcija, kurā juridiski atrodas tirgotājs, kurš pēc līguma noslēgšanas var pieprasīt patērētājam atlīdzību, kuru tas, parakstot līgumu, ir apņēmies maksāt.

68.      “Agresīva komercprakse” ir tāda, kur patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā (29) un kas, balstoties uz negodīgā veidā iegūtu varas pozīciju – izmantojot uzmākšanos, piespiešanu, fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi –, samazina patērētāja brīvību, liekot viņam noslēgt līgumu, kuram viņš nepiekristu tad, ja nebūtu šīs negodīgās priekšrocības.

69.      Tieši tādēļ, ka līguma noslēgšana nozīmē noteiktu saistību uzņemšanos, kuru izpildi otra puse var likumīgi pieprasīt tiesā, Direktīva 2005/29 aizsargā patērētāja brīvību, lai viņš slēgtu līgumu, balstoties uz savā rīcībā esošo informāciju un piekrītot vienīgi tām saistībām, kuras viņš, izmantojot šo brīvību, ir gatavs uzņemties. Tādējādi direktīva neaizsargā pret juridiskajām saistībām, kuras patērētājs jau ir brīvi uzņēmies, bet gan pret to uzņemšanos negodīgas komercprakses rezultātā.

70.      Tādējādi, lai noteiktu, vai informācijas par priekšiestatītu pakalpojumu instalāciju noklusēšana ir agresīva komercprakse, ir būtiski, vai ar šo noklusēšanu tirgotājs ir samazinājis patērētāja izvēles brīvību, līdz pat tam, ka viņš tiek piespiests uzņemties līgumsaistības, kuras citos apstākļos viņš neuzņemtos. Savukārt nav būtiski, ka saskaņā ar jau noslēgto līgumu tirgotājs var izmantot no tā izrietošās tiesības attiecībā pret patērētāju (kā, piemēram, maksu par pakalpojumiem). Faktiski runa ir par to, ka tirgotājs nevar pamatoties pat uz no līguma izrietošo (juridiskās) varas pozīciju.

71.      Apkopojot iepriekš minēto, uzskatu, ka pamatlietā aplūkotā rīcība neatbilst agresīvas komercprakses pazīmēm Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē.

C.      Direktīvas 2005/29 attiecības ar citiem konkrētus negodīgas komercprakses aspektus reglamentējošiem noteikumiem (trešais līdz septītais jautājums)

72.      Atbilde, kuru es ierosinu uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, patiesībā padara par nevajadzīgu izskatīt pārējos. Tomēr es tos analizēšu pakārtoti.

1.      Lietas dalībnieku apsvērumu kopsavilkums

73.      Wind Tre atsevišķi aplūko specialitātes principa darbības jomu un jēdzienus “pretrunas” un “[Savienības] noteikumi”.

74.      Attiecībā uz principu lex specialis tas norāda, ka tad, kad kādu nozari izsmeļoši regulē valsts noteikumi (kā tie, ar kuriem transponēta universālā pakalpojuma direktīva, vai valsts regulatīvo iestāžu [VRI] pieņemtie), ir piemērojami vienīgi tie, nevis vispārējie patērētāju aizsardzības noteikumi.

75.      Wind Tre uzskata, ka “pretrunas” attiecas nevis uz pretrunu gadījumu, bet gan uz tādu normu “pārklāšanos”, kuru mērķis ir patērētāju aizsardzība un kuras reizēm atšķiras pēc to specialitātes veida.

76.      Attiecībā uz “[Savienības] noteikumiem”, pēc Wind Tre domām, tie nozīmē noteikumus, kurus pieņēmusi VRI, īstenojot savas patērētāju tiesību aizsardzības funkcijas, un kuros ir precizēti valsts likumos, ar kuriem ir transponēti universālā pakalpojuma direktīvas 20. un 21. pants, paustie pienākumi.

77.      Vodafone Italia apgalvo, ka Direktīva 2005/29, universālā pakalpojuma direktīva un pamatdirektīva nepieļauj, ka Direktīvā 2005/29 paredzētais “drošības tīkls” tiek piemērots vienlaicīgi, ja noteiktā faktisko apstākļu kontekstā (nevis visā nozarē) ir vispusīgs nozares regulējums, kas izriet no Savienības tiesībām.

78.      Pakārtoti Vodafone Italia apgalvo, ka šīs pašas direktīvas nepieļauj, ka nozares noteikumu piemērošana pilnībā var tikt aizstāta ar AGCM paralēliem alternatīviem noteikumiem, kas nav saderīgi ar nozares tiesiskā regulējuma specifiskajiem aspektiem.

79.      Telecom Italia uzskata, ka Direktīvas 2005/29 piemērošana netiek izslēgta tikai tāpēc, ka ir citi Savienības tiesību akti, kas regulē negodīgas komercprakses specifiskus aspektus. Katra situācija ir jāizvērtē atsevišķi, lai pārbaudītu, vai to pilnībā reglamentē konkrēti tiesību akti, un šādā gadījumā ir jāpiemēro vienīgi tie.

80.      Telecom Italia uzskata, ka jēdziens “[Savienības] noteikumi” ir jāsaprot plašākā nozīmē, aptverot ne tikai regulās, direktīvās un to transponējošās tiesību normās iekļautos, bet arī dalībvalstu Savienības tiesību īstenošanai pieņemtos tiesību aktus.

81.      Itālijas valdība uzskata, ka ar Patērētāju kodeksa 27. panta 1.bis punktu nav ieviests neviens jauns kritērijs, un nav arī paredzēts izņēmums specialitātes principa piemērošanai, kas noteikts Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā. Iesniedzējtiesa, sajaucot attiecības starp šiem noteikumiem, no vienas puses, ar kompetences sadalījumu, no otras puses, izvirzot neīstu problēmu, proti, universālā pakalpojuma direktīvas nepiemērošanu specifiskiem negodīgas komercprakses aspektiem.

82.      Itālijas valdība atgādina, ka iekšējās kompetences sadalījums ir dalībvalstu ziņā un ka Patērētāju kodeksa 27. panta 1.bis punkta mērķis bija atrisināt 2012. gadā Itālijā radušās neskaidrības par kompetento iestādi, kas uzrauga negodīgu komercpraksi reglamentētajās nozarēs. Ar šo pašu mērķi 2016. gada 23. decembrī AGCom un AGCM parakstīja saprašanās memorandu negodīgas komercprakses jomā, kura saturā atkārtoti ir uzsvērts, ka ar Patērētāju kodeksa 27. panta 1.bis punktu nozaru pārkāpumu analīze nav iekļauta jomā, kurā vispārēju noteikumu piemērošana ir paredzēta Direktīvā 2005/29.

83.      Attiecībā uz ceturto jautājumu Itālijas valdība apgalvo, ka, lai piemērotu specialitātes principu, ir jābūt pretrunai starp vispārējiem un īpašajiem noteikumiem, – šajā lietā šis princips radītu vispārējo noteikumu nepiemērojamību patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

84.      Piekto un septīto jautājumu Itālijas valdība uzskata par nepieņemamiem to hipotētiskā rakstura dēļ, jo tā uzskata, ka apstrīdētā rīcība nav agresīva komercprakse.

85.      Attiecībā uz sesto jautājumu Itālijas valdība apgalvo, ka jēdziens “[Savienības] noteikumi” ietver tikai regulu un direktīvu īpašos noteikumus, kā arī noteikumus, ar kuriem šie pēdējie minētie ir transponēti.

86.      Attiecībā uz trešo jautājumu Komisija norāda, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts nozīmē, ka pretrunu starp šīs direktīvas noteikumiem un Savienības tiesību noteikumiem, kuros reglamentēti negodīgas komercprakses specifiski aspekti, gadījumā priekšroka pēdējiem minētajiem ir dodama vienīgi attiecībā uz specifiskajiem aspektiem. Paralēli attiecībā uz šo prakšu citiem aspektiem ir piemērojama Direktīva 2005/29.

87.      Saskaņā ar Komisijas teikto universālā pakalpojuma direktīva neietver noteikumus, kas regulē šāda veida negodīgas komercprakses specifiskos aspektus Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta izpratnē.

88.      Komisija uzskata, ka attiecībā uz ceturto jautājumu Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ir noteikts kritērijs, kas reglamentē attiecības starp noteikumiem, bet ne starp jomas veidiem (vispārējas vai nozaru), kā arī neskar kompetences attiecības starp valsts iestādēm.

89.      Attiecībā uz piekto jautājumu Komisija uzskata, ka, tā kā universālā pakalpojuma direktīva neietver noteikumus par specifiskiem negodīgas komercprakses aspektiem Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta izpratnē, neizpildās divi no nepieciešamajiem nosacījumiem šā pēdējā noteikuma piemērošanai un tādējādi nav nepieciešama vispusīga jēdziena “pretrunas” interpretācija. Tādējādi nav pamata atbildēt uz šo piekto jautājumu.

90.      Attiecībā uz sesto jautājumu Komisija norāda, ka AGCom ir pieņēmusi ļoti detalizētu regulējumu, kas pārsniedz universālā pakalpojuma direktīvas transponēšanu. Tā uzskata, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta tiesiskā konsekvence varētu tikt apdraudēta, ja tiktu atzīts, ka šī tiesību norma attiecas nevis uz Savienības acquis, bet gan uz tiesisku situāciju, kas ne vien ir valsts situācija, bet ir arī hipotētiska un iespējama nākotnē, un tas ir pretrunā tiesiskās drošības prasībai.

91.      Attiecībā uz septīto jautājumu Komisija uzskata, ka universālā pakalpojuma direktīvā un pamatdirektīvā nav atļauta agresīva komercprakse, ko veido Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punktā minētā “nepasūtītu preču pārdošana”, tāpēc uz to nebūtu jāatbild.

2.      Vērtējums

a)      Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā paredzētā nepiemērojamības noteikuma ierobežojošais raksturs

92.      Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka, ja šī direktīva un “citi [Savienības] noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus”, nonāk pretrunā, priekšroka ir dodama pēdējiem minētajiem un tie ir piemērojami “attiecībā uz šiem konkrēt[ja]iem aspektiem”.

93.      Šis priekšrocības noteikums apliecina Direktīvas 2005/29 mērķi nodrošināt “patērētāju tiesību aizsardzību, ja attiecīg[aj]ā nozarē nav konkrētu [Savienības] tiesību aktu” (30). Visbeidzot, tas attiecas uz patiesas patērētāju tiesību aizsardzības sistēmas izveidi visās nozarēs (31).

94.      Faktiski es uzskatu, ka Direktīvas 2005/29 mērķis ir ne tik daudz – vai arī tas nav galvenais – labot citu Savienības nozaru noteikumu, kas aizsargā patērētājus, trūkumus, cik veidot vispārējas aizsardzības sistēmas kodolu, kurā kopā ar tās noteikumiem tiek iekļauti noteiktās Savienības reglamentētās nozarēs jau esošie noteikumi.

95.      Šai vispārējai sistēmai ir “jānodrošina saskanība starp [Direktīvas 2005/29 [..] noteikumiem] un [..] sīki izstrādāt[iem] [Savienības tiesību] noteikum[iem] par negodīgu komercpraksi [..] konkrētās nozarēs” (32). Tāpēc vienu vai otru interpretācijā un piemērošanā ir jāvalda konsekvencei un saskaņai.

96.      Pēc diskusijām pušu starpā un no pašas iesniedzējtiesas pieejas, šķiet, tomēr izriet, ka attiecības starp vieniem un otriem noteikumiem var tikt piemērotas tikai saistībā ar pretrunām vai izslēgšanu, it kā attiecību starp Direktīvu 2005/29 un citiem tiesību aktiem pamats beigtos ar šīs direktīvas 3. panta 4. punktā paredzēto.

97.      Direktīvā 2005/29, protams, kaitējot tās piemērojamībai, ir atsauce uz “konkrēt[iem] noteikum[iem] [Savienības] tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, piemēram, prasības informācijai un noteikumus par to, kā informāciju pasniedz patērētājiem” (33). Taču, manuprāt, runa ir par galēju risinājumu, kas arī ir paredzēts galējam gadījumam un kurā nav izsmelti visi mierīgas līdzāspastāvēšanas starp Direktīvu 2005/29 un citiem Savienības noteikumiem gadījumi.

98.      Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ir paredzēts selektīvas atsauces noteikums saskaņā ar Direktīvu 2005/29 attiecībā pret tiem (citiem) Savienības tiesību noteikumiem, kas saistīti ar ļoti konkrētiem aspektiem, kā, piemēram, prasību sniegt informāciju patērētājiem. Turklāt tā ir ierobežojoša atsauce attiecībā uz tās darbības jomu, jo tā, kā norāda noteikums, strikti aptver “šos konkrētos aspektus”. Visbeidzot, tā ir galēja atsauce, jo tā darbojas tikai attiecībā uz “pretrunu” situāciju. Varētu apgalvot, ka tās nolūks ir labot sistēmas patoloģiju, nevis noteikt tās fizioloģiju.

99.      Attiecībā uz šo galējo risinājumu – kurš, kā uzsveru, nav vienīgais un nav uzskatāms par tipisku – un saskaņā ar Direktīvas 2005/29 preambulas 10. apsvērumā pausto tās pašas direktīvas 3. panta 4. punkta nosacījumi atbalsta ierobežojošu tās atzīšanas interpretāciju, kas šajā noteikumā attiecas uz “citiem [Savienības] noteikumiem”, kuri var būt tikai tie, kuri “reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus” (34). Direktīvā 2005/29 ir veikta strikta atkāpe par labu tiem gadījumos, kad tie attiecas uz šo konkrēto aspektu reglamentēšanu.

100. Tomēr, manuprāt, Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta formulējums nav vienīgais iemesls, kāpēc atsauce uz citiem noteikumiem būtu jāinterpretē šauri. Te ir arī apstāklis, ka Direktīva 2005/29 ir radījusi “vispārēju augsta līmeņa patērētāju aizsardzību”, kas ir “augst[ā] konverģences līme[ņa], kas ir sasniegts, tuvinot valstu noteikumus ar šīs direktīvas starpniecību” rezultāts (35). Kā atklāj ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe (36), katrs tās noteikumu nepiemērojamības gadījums “var radīt plaisu drošības tīklā, kas izveidots ar šo direktīvu, ja citi Savienības noteikumi, kuri ir pārāki par šo direktīvu, nenodrošina augstu patērētāju aizsardzības līmeni” (37).

101. Tādējādi Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā prasītajai atsaucei attiecīgi ir jābūt ierobežotai ar Savienības tiesisko regulējumu, kas reglamentē negodīgas komercprakses konkrētus aspektus. Turklāt tai jādarbojas tikai tad, ja šis regulējums ir pretrunā pašai Direktīvai 2005/29, un tas prasa izsmeļošu analīzi.

b)      Nepiemērojamības noteikuma nosacījumi

1)      Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ietvertie tiesību priekšmeti attiecībā uz specialitātes [principu]

102. Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesas mērķis ir noskaidrot, vai Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ietvertais specialitātes princips “regulē saistību starp tiesiskajiem regulējumiem [..] vai saistību starp tiesību normām [..], vai [..] iestādēm, kuru uzdevums ir regulēt un uzraudzīt attiecīgās nozares”. Tas pats jautājums pamatā tiek apspriests trešajā un septītajā jautājumā, lai gan katrā tas tiek darīts no cita skatu punkta (38).

103. Manuprāt, no Direktīvas 2005/29 preambulas 10. apsvēruma un tās 3. panta 4. punkta, tos skatot kopā, interpretācijas izriet, ka Savienības likumdevēja nodoms nav bijis tik daudz darboties nozaru jomā, cik to darīt no normatīvā viedokļa un saistībā ar visām nozarēm.

104. Kā norādīja Komisija, atšķirībā no Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkta (saskaņā ar ko tajā ietvertās prasības to darbības jomā dalībvalstis var padarīt stingrākas finanšu pakalpojumu un nekustamo īpašumu nozarē), tā paša panta 4. punkts attiecas uz pilnīgi iespējamu pretrunu gadījumiem starp “š[o] direktīv[u] un citi[em] [Savienības] noteikumi[em], kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus”. Tādējādi tas ir vispusīga rakstura noteikums visām ekonomiskās darbības nozarēm, atbilstot direktīvai, kuras primārais mērķis ir tikt piemērotai visām negodīgām komercpraksēm, neatkarīgi no iesaistītās ekonomikas nozares, lai nodrošinātu labāku patērētāju aizsardzību (39).

105. “Konkrētu aspektu”, ko reglamentē “citi [Savienības] noteikumi”, starpā Direktīvas 2005/29 preambulas 10. apsvērumā ir minētas “prasības informācijai un noteikum[i] par to, kā informāciju pasniedz patērētājiem”.

106. Patiešām runa ir par ļoti konkrētiem jautājumiem, kuri var būt iekļauti dažāda veida noteikumos, un tiem nav jābūt iekļautiem tā tiesiskā regulējuma kopumā, kas reglamentē kādu darbības jomu. Tādējādi nav pretnostatījuma starp Direktīvā 2005/29 ietverto patērētāju aizsardzības vispārējo sistēmu un dažādām patērētāju aizsardzības sistēmām nozarēs, kā tas šajā gadījumā ir noteikts universālā pakalpojuma direktīvā.

107. Atkāpei no Direktīvas 2005/29 noteikumu darbības nav nepieciešama patērētāju aizsardzības sistēmas esamība nozarēs. Patiesībā ar to kā vispārēju aizsardzības sistēmu, kas ir noteikta šajā direktīvā, būtībā netiek veikta atkāpe nevienas sistēmas priekšā. Ar to tikai tiek veikta atkāpe no dažiem tās noteikumiem un tikai gadījumā, kad ir citi noteikumi (gan īpašā aizsardzības sistēmā integrēti, gan neintegrēti), kas reglamentē “negodīgas komercprakses konkrētus aspektus”, un turklāt to starpā ir pretrunas. Visbeidzot, šajā gadījumā Direktīvas 2005/29 nepiemērojamība attiecas tikai uz “konkrētiem apstākļiem”.

108. Starp “konkrētajiem apstākļiem”, par kuriem ir runa Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā, kā piemērs ir minēts tās pašas direktīvas preambulas 10. apsvērums, kurā ir atsauce uz “prasīb[ām] informācijai un noteikum[iem] par to, kā informāciju pasniedz patērētājiem”. Un tieši universālā pakalpojuma direktīvas 20. un 21. pantā, kurus minējusi iesniedzējtiesa, ir aplūkota informācija, kurai ir jābūt iekļautai līgumos ar uzņēmumiem, kuri piedāvā pieslēgumu publiskam sakaru tīklam vai elektronisko komunikāciju pakalpojumus.

109. Šādos apstākļos uzskatu, ka ir jāatkāpjas no Direktīvas 2005/29 noteikumu par patērētājiem sniedzamo vispārējo informāciju elektronisko komunikācijas pakalpojumu jomā piemērošanas, dodot priekšroku universālā pakalpojumu direktīvā ietverto specifisko noteikumu piemērošanai. Bet tikai šajā sakarā un nepieņemot Direktīvas 2005/29 – kuras 3. panta 4. punktā, atgādinu, šīs direktīvas nepiemērojamība ir paredzēta tikai “konkrētos aspektos”, kurus reglamentē citi noteikumi, –nepiemērojamību in toto. Turklāt ir jāizpildās citam nosacījumam, kas paredzēts šajā noteikumā, proti, normatīvajām pretrunām, kurām es tūlīt pievērsīšos.

110. Tas īsumā arī ir Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ietvertais izņēmums (40). Uzsveru, ka tas tā acīmredzami ir tikai tad, ja izpildās arī nosacījums par pretrunām starp Direktīvu 2005/29 un noteikumu, kurš to attiecīgi var aizvietot.

111. Kopumā – Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā noteikto specialitātes attiecību priekšmets ir noteikumi vai nosacījumi, nevis nozaru tiesību regulējums. Turklāt uz to neattiecas to administratīvo iestāžu sadalījums, kuras ir atbildīgas par attiecīgā regulējuma piemērošanu, jo kompetenču sadalījums starp tām ir dalībvalstu ziņā.

112. Ievērojot, ka runa ir tieši par attiecībām starp noteikumiem, ir jāprecizē, kuri ir šie noteikumi.

2)      Noteikumi, kas ir pretrunā

113. Iesniedzējtiesa savā sestajā jautājumā formulē šaubas par to, vai Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā veiktā atsauce uz “citiem [Savienības] noteikumiem” ietver tikai “Eiropas regulās un direktīvās ietvert[os] noteikum[us], [..] tiesību norm[as], ar kurām tās tiek tieši transponētas, vai tomēr t[ā] ietver arī leģislatīvus un regulējošus noteikumus, ar kuriem īsteno Eiropas tiesību principus”.

114. Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā sākotnēji bija paredzēts pretrunu starp “š[o] direktīv[u] un citi[em] Kopienas [(šobrīd – “Savienības”)] noteikumi[em]” gadījums.

115. Kopienas vai Savienības noteikumi, strikti runājot, ir Savienības iestādēs pieņemti, tas ir, LESD 288. pantā uzskaitītie “tiesību akti”. Uzskatu, ka šajā kategorijā nav jāiekļauj valsts noteikumi, kā arī “tādi normatīvi un administratīvi akti, kuros tiek piemēroti Eiropas tiesību principi” (41), uz kuriem atsaucas Consiglio di Stato (Valsts padome), kā valsts noteikumi, ar kuriem tiek transponētas direktīvas.

116. Tomēr Itālijas valdība norāda uz Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta plašākas interpretācijas iespēju, tādējādi tās darbības jomā iekļaujot valsts noteikumus, ar kuriem valsts tiesībās tiek transponēti Savienības noteikumi. Šajā pašā sakarā daži lietas dalībnieki (42) norāda, ka VRI ir ierosināts izveidot detalizētu nozaru reglamentu, kam būtu jāatkāpjas Direktīvas 2005/29 priekšā, ja tas nevarētu tikt uzskatīts par ietvertu jēdzienā “citi [Savienības] noteikumi”.

117. Manuprāt, manis ierosinātā interpretācija (kura man šķiet tieši ņemta no Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkta) ir saderīga ar Itālijas valdības un pārējo lietas dalībnieku paustajām bažām.

118. Ar Direktīvu 2005/29 veikto izsmeļošo saskaņošanu ir apstiprinājusi Tiesa, kurasprāt, ar to “tiek pilnībā saskaņotas [normas, kas saistītas ar uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā uz patērētājiem]”, tādā veidā, ka “dalībvalstis nevar pieņemt ierobežojošākus pasākumus par tiem, kas ir definēti Direktīvā, pat ja tās vēlas nodrošināt lielāku patērētāju aizsardzību” (43).

119. Tomēr šī norāde par izsmeļošo raksturu nenozīmē, ka principā nebūtu jāpiemēro citi valsts noteikumi, kuros negodīgas komercprakses konkrēti aspekti ir regulēti detalizētāk nekā Direktīvā 2005/29. Lai nodrošinātu šo detalizētāko valsts noteikumu piemērošanu, tie nav jāiekļauj “Savienības noteikumu” kategorijā. Pietiek tos attiecināt uz (nozares) direktīvu, no kuras tie nāk, un pārbaudīt, vai tai savukārt nebūtu dodama priekšroka pār Direktīvu 2005/29, jo izpildās tās 3. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi.

120. Citiem vārdiem sakot, ja Savienības tiesībās dalībvalstīm ir atļauts reglamentēt negodīgas komercprakses konkrētus aspektus tādā veidā, ka tie var būt stingrāki par Direktīvu 2005/29, pamats tās aizstāšanai būs nevis valsts noteikumi, kuros paredzēta šī iespēja, bet gan (nozares) direktīva, kurā tas pieļauts.

3)      Pretrunu raksturs. Pretrunas vai atšķirības

121. Citu Savienības noteikumu, kuros reglamentēti specifiski negodīgas komercprakses aspekti, pastāvēšana nav pati par sevi pietiekama, lai Direktīvas 2005/29 piemērošanu aizstātu ar šiem citiem noteikumiem. Turklāt ir nepieciešams, lai starp tiem un direktīvas noteikumiem pastāvētu “pretrunu” situācija (44).

122. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ietvertais pretrunu jēdziens ir saistīts ar “radikālu nesaderību” starp vieniem un otriem noteikumiem vai, tieši pretēji, pietiek ar “atšķirīga regulējuma” noteikšanu. Citiem vārdiem sakot, vai ir jāatsaucas uz nepārvaramu normatīvu pretrunu vai vienkāršu noteikumu kolīziju.

123. Apspriežot šo jautājumu, ir izmantoti (reizēm nonākot pat līdz tukšvārdībai) dažādi jēdzieni, atsaucoties uz viena juridiska noteikuma attiecībām ar citiem, – turklāt, lai paustu iepriekš minēto nesaderību un kolīziju, ir izmantoti tādi termini kā sadursme, pārklāšanās, sakritība, līdzāspastāvēšana un citi vairāk vai mazāk līdzvērtīgi termini.

124. Manuprāt, formulējums (“pretrunas”), kuru izvēlējies Savienības likumdevējs, norāda uz saistību starp noteikumiem, kas pārsniedz vienkāršu nevienādību vai vienkāršu atšķirību. Sakot, ka divas situācijas ir pretrunā, protams, ir jākonstatē, ka starp tām pastāv atšķirība; tomēr [jākonstatē] arī tas, ka šī atšķirība nevar tikt pārvarēta ar integrējošu paņēmienu, kas ļauj līdzāspastāvēt abām šīm situācijām, neliekot sagrozīt atšķirību starp tām.

125. Tieši šajā nozīmē Direktīvā 2005/29 ir lietots vārds “pretrunas”, atvasinot to no likumdevēja izmantotā risinājuma, – netiecoties pēc līdzīgo noteikumu integrējošas interpretācijas, likumdevējs ir devis tīru un vienkāršu pārsvaru tiem noteikumiem, kuri, iestājoties iepriekš minētajiem nosacījumiem, nonāk pretrunā Direktīvas 2005/29 noteikumiem.

126. Tādējādi, tāpat kā ir apgalvojis ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe (45), manuprāt, Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā paredzētās pretrunas iestājas tikai tad, ja, reglamentējot negodīgas komercprakses konkrētus aspektus, tādus kā patērētājiem sniedzamā informācija, no Direktīvas 2005/29 atšķirīgos Savienības noteikumos bez jebkādas rīcības brīvības uzņēmējiem ir noteikti pienākumi, kas nav saderīgi ar direktīvā noteiktajiem.

c)      Šo kritēriju piemērošana pamatlietai

127. Ja Direktīva 2005/29 būtu piemērojama rīcībai, kura tiek pārmesta telefonsakaru operatoriem un kura atbilstu negodīgai komercpraksei, kas definēta kādā no iepriekš aplūkotajām tiesību normām (kam es nepiekrītu), uzskatu, ka nebūtu izpildīti Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā noteiktie nosacījumi, ja būtu jāatkāpjas no tās noteikumu piemērošanas, dodot priekšroku citu Savienības noteikumu, kuros reglamentēti negodīgas komercprakses konkrēti aspekti, piemērošanai.

128. Es piekrītu Komisijas viedoklim, ka šā gadījuma ietvaros būtu iespējama paralēla Direktīvas 2005/29 un universālā pakalpojuma direktīvas piemērošana. Kamēr pirmajā ir aplūkota “nepasūtītu preču pārdošanas” cenas pieprasīšana jebkurā gadījumā par negodīgu uzskatāmā komercpraksē, universālā pakalpojuma direktīvā (20. un 21. pants) ir noteikta informācija, kas sakaru pakalpojumu uzņēmumiem jāsniedz patērētājam, bet nav kvalificēta nepasūtītu preču pārdošana kā prettiesiska rīcība, kas tiek apspriesta pamatlietās.

129. Tādējādi, būdami tālu no pretrunām starp abām direktīvām, mēs būtu situācijā, kurā ir nepieciešama to integrēta piemērošana, jo, lai noteiktu, vai patērētājs ir vai nav pieprasījis piegādi (Direktīva 2005/29), citu jautājumu starpā būtu jāpārbauda, vai sniegtā informācija atbilst universālā pakalpojuma direktīvā uzņēmējam noteiktajām prasībām.

VI.    Secinājumi

130. Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai atbildēt Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) Sestajai palātai šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        5. panta 5. punkts saistībā ar minētās direktīvas I pielikuma 29. punktu neļauj kvalificēt kā negodīgu komercpraksi vienkāršu informācijas par automātiskā atbildētāja un interneta pārlūkošanas pakalpojumu priekšiestatīšanu SIM kartē, kura paredzēta ievietošanai viedtālrunī, noklusēšanu lietotājam, ja minētais lietotājs iepriekš ir informēts par “tehnisko un operatīvo kārtību, kādā [..] konkrēti izmanto [šos] pakalpojumus, [..] un par pašu pakalpojumu cenu”, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

–        Direktīvas 2005/29 8. un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj kvalificēt iepriekš aprakstītā telefonsakaru operatora rīcību kā “agresīvu komercpraksi”.

2)      Pakārtoti: Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas noteikumu piemērošanas, dodot priekšroku citu Savienības tiesību noteikumu, kuros reglamentēti negodīgas komercprakses konkrēti aspekti, piemērošanai, ir jāatkāpjas tikai tad, ja starp vieniem un otriem ir tādas pretrunas, kuras nevar tikt atrisinātas, vai nu tos integrējot, vai piemērojot tos saskaņoti.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV 2005, L 149, 22. lpp.).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (OV 2002, L 108, 51. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 11. lpp.) (“Universālā pakalpojuma direktīva”).


4      Papildus aizsardzībai pret uzņēmēju negodīgu komercpraksi patērētāji var izmantot aizsardzību, ko piedāvā citas direktīvas, piemēram, saistībā ar distances līgumiem vai negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos.


5      SIM ir akronīms no angļu valodas subscriber identity module (abonenta identifikācijas modulis).


6      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (OV 2001, L 108, 33. lpp.) (“Pamatdirektīva”).


7      Saskaņā ar tā paša panta l) punktu tādu īpašo direktīvu starpā ir universālā pakalpojuma direktīva.


8      Padomes Direktīva (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).


9      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV 1997, L 144, 19. lpp.), tās ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) (OV 2002, L 271, 16. lpp.) grozītajā redakcijā.


10      Decreto Legislativo 6 settembre 2005, n. 206. Codice del consumo, a norma dell’articolo 7 della legge 29 luglio 2003, n. 229 (2005. gada 6. septembra Leģislatīvais dekrēts Nr. 206, ar kuru pieņem “Patērētāju kodeksu saskaņā ar 2003. gada 29. jūlija Likuma Nr. 229 7. pantu”; 2005. gada 8. oktobra GURI Nr. 235; turpmāk tekstā – “Patērētāju kodekss”).


11      Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde (turpmāk tekstā – “AGCM”).


12      OV 2004, L 364, 1. lpp.


13      2003. gada 1. augusta Leģislatīvais dekrēts Nr. 259 (2003. gada 15. septembra GURI Nr. 214), kurā citu starpā transponētas pamatdirektīva un universālā pakalpojuma direktīva.


14      Komunikāciju uzraudzības iestāde (turpmāk tekstā – “AGCom”).


15      Lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu tiek lietots jēdziens “servizi preimpostati” SIM kartē esošo funkciju klasificēšanai, kuras lietotājam secīgi bija jāaktivizē, veicot nepieciešamās darbības, lai tās varētu lietot. Šajā pašā nozīmē var runāt par priekšiestatītiem pakalpojumiem.


16      Spriedums, 2016. gada 5. aprīlis, PFE (C‑689/13, EU:C:2016:199), 36. punkts, saskaņā ar kuru tas pieļauj prejudiciālu gadījumu, “ja [lietu pēdējā instancē izskatošā tiesas palāta] nepiekrīt šīs tiesas plēnuma sniegtajām norādēm”, saistībā ar jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību.


17      Nav strīda, ka šajā lietā izskatāmā rīcība ir “komercprakse” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē. Neuzskatu par nepieciešamu iedziļināties šīs kvalifikācijas pamatojumā, jo saskaņā ar Tiesas judikatūru šai direktīvai ir īpaši plaša materiālā piemērošanas joma, kā to apstiprina gadījumi, kurus ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe] minējis secinājumos lietā Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:95), 75. punkts, 23. zemsvītras piezīme.


18      Skat. spriedumus, 2010. gada 14. janvāris, Plus Warenhandelsgesellschaft (C‑304/08, EU:C:2010:12), 45. punkts, un 2010. gada 9. novembris, Mediaprint Zeitungs und Zeitschriftenverlag (C‑540/08, EU:C:2010:660), 34. punkts.


19      Lai gan Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punktā ir atsauce uz dažām darbībām, kas ir iespējamas tikai attiecībā uz precēm (piemēram, to atdošana vai glabāšana), tajā ietilpst arī pakalpojumi attiecībā uz termina produkts, kas 2. panta c) punktā definēts kā “jebkura prece vai pakalpojums”, apakškategoriju.


20      Skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, Canal Digital Danmark (C‑611/14, EU:C:2016:800), 55. punkts.


21      Šajā nozīmē 2016. gada 7. septembra sprieduma Deroo-Blanquart (C‑310/15, EU:C:2016:633) 40. punktā ir norādīts, ka “ir jāuzsver, ka informācija pirms līguma noslēgšanas par līgumiskajiem nosacījumiem un šī līguma noslēgšanas sekām patērētājam ir būtiski svarīga. Tieši it īpaši uz šādas informācijas pamata patērētājs izlemj, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar tirgotāju, piekrītot tā jau iepriekš formulētajiem nosacījumiem (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 70. punkts)”.


22      Saistībā ar iesniedzējtiesas jautājuma formulējumu šajā sakarā var rasties zināmi pārpratumi. Pēc secinājumu, ka apstrīdētie pakalpojumi “bija priekšiestatīti”, izdarīšanas Consiglio di Stato (Valsts padome) norāda, ka “tomēr, lai faktiski izmantotu tādus pakalpojumus, patērētājam tik un tā ir jāveic tam nepieciešamās darbības”; citviet tā norāda, ka patērētājs varēja “uzreiz izmantot [pakalpojumus] bez nepieciešamības veikt specifisku iestatīšanas darbību”. Savukārt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑54/17 13.1. punktā ir teikts, ka, “lai patērētājs faktiski varētu izmantot pakalpojumus, kas ir priekšiestatīti tā iegādātajā SIM kartē, pašam lietotājam ir jāveic patstāvīga darbība”, un tā ir patstāvīga darbība, kas šā 13.1. punkta kontekstā atšķiras no [automātiskā] atbildētāja numura sastādīšanas vai ikonu nospiešanas, kura aktivizē interneta pārlūka darbību. Šo apstākļu noskaidrošana ir pašas iesniedzējtiesas kompetencē.


23      Komisijas rakstveida apsvērumu 56. un 57. punkts.


24      Papildus aplikāciju aktivizēšanai paralēli var tikt nejauši aktivizētas dažas lokalizācijas funkcijas (kas turklāt iekļauj ar privātuma tiesībām saistītus riskus).


25      Tas, saskaņā ar spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige (C‑122/10, EU:C:2011:299), 22. punkts, ir definēts kā “pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus”. Nekādā ziņā tas nav “statistikas jēdziens”, kā tas ir uzsvērts Direktīvas 2005/29 preambulas 18. apsvērumā. Saskaņā ar spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, Canal Digital Danmark (C‑611/14, EU:C:2016:800), 39. punkts, lai “noskaidrotu tipisku [vidusmēra] patērētāja reakciju konkrētajā situācijā, valsts tiesām un iestādēm ir jāizmanto pašu lemtspēja”.


26      Mans izcēlums. Atklātās tiesas sēdes laikā bija iespēja pakavēties šajā sakarā pie Wind Tre apsvērumiem, kur rakstveida apsvērumu 30. punktā ir sniegta informācija par cenām un tarifiem, kas pieejami uz karšu specifikācijas lapām, kuras attiecīgi izsniegtas patērētājiem un izplatītājiem, kā arī uz produktu iepakojuma.


27      Runa ir par: “a) notikuma laiku, vietu, iedabu vai ilgumu; b) draudīgas vai aizvainojošas runas vai uzvedības izmantošanu; c) to, vai tirgotājs izmanto jebkuru konkrētu informāciju vai tik nopietnus apstākļus, kas mazina patērētāja spriestspējas, ja tirgotājs apzinās tādas nelaimes un apstākļus, lai ietekmētu patērētāju lēmumu par produktu; d) jebkur[iem] apgrūtinoš[iem] vai nesamērīg[iem] nelīgumisk[iem] šķēršļ[iem], ko tirgotājs uzliek, ja patērētājs vēlas izmantot līgumiskas tiesības [..]; e) jebkur[iem] draud[iem] veikt jebkuras darbības, ko likumīgi nedrīkst veikt”.


28      Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta j) punktu runa ir par rīcību, ko veido “varas pozīcijas izmantošana attiecībā pret patērētāju”, ar mērķi “izdar[ī]t spiedienu, pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu”. Tādējādi nepietiek ar to, ka patērētājs tiek maldināts, liekot viņam maldinoši noticēt, ka viņš rīkojas brīvi un balstoties uz savā rīcībā esošo informāciju, bet ir jāpiespiež viņu slēgt līgumu pret paša gribu.


29      Spriedums, 2015. gada 16. aprīlis, UPC Magyarország (C‑388/13, EU:C:2015:225), 53. punkts.


30      Direktīvas 2005/29 preambulas 10. apsvērums.


31      Komisija to pauž šādi: Direktīva 2005/29 “ir galvenais [Savienības] tiesību akts, kas reglamentē maldinošu reklāmu un citu netaisnīgu praksi darījumos starp uzņēmumiem un patērētājiem” un tai ir “plaša piemērošanas joma, jo to piemēro visiem darījumiem starp uzņēmumiem un patērētājiem [..], paredzēts augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis visās nozarēs”, darbojoties “kā drošības tīkls, kas novērš nepilnības, kuras nereglamentē citi [Savienības] nozaru noteikumi”. Skat. tās Paziņojuma Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanu 1. punktu [COM(2013) 138 final].


32      Direktīvas 2005/29 preambulas 10. apsvērums.


33      Turpat.


34      Mans izcēlums.


35      Direktīvas 2005/29 preambulas 11. apsvērums: “Augstais konverģences līmenis, kas ir sasniegts, tuvinot valstu noteikumus ar šīs direktīvas starpniecību, rada vispārēju augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību. Ar šo direktīvu nosaka vienotu vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. Ar to arī paredz noteikumus par agresīvu komercpraksi, kas pašreiz nav reglamentēta [Savienības] līmenī”.


36      Secinājumi lietā Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:95), 81.–85. punkts.


37      Turpat, 82. punkts.


38      Trešajā jautājumā uzsvars ir likts uz problēmas pamatu (tas ir, uz tā ietekmi uz atbildības sadalījumu administratīvo iestāžu starpā), kamēr septītajā šī pati problēma ir aplūkota attiecībā uz saistību starp vispārējiem un nozares noteikumiem. Tādējādi tiek pieņemts, ka specialitātes princips rezultātā reglamentē pēdējo no tiem.


39      Šajā nozīmē viedokli pauž arī ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe savu secinājumu lietā Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:95) 81. punktā, kurā šajā sakarā ir būtisks Direktīvas 2005/29 1. pantā paustais mērķis (“[..] dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm”) un direktīvas darbības jomas definīcija, kas noteikta tās 3. panta 1. punktā (“[..] uzņēmēju negodīg[a] komercpraks[e] attiecībā pret patērētājiem [..], pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā”).


40      Tādējādi relatīvi mazs izņēmums, kurš vienlaicīgi atbilst universālā pakalpojuma direktīvas 1. panta 4. punkta nosacījumiem, jo tā noteikumus “attiecībā uz tiešo lietotāju tiesībām piemēro, neskarot [Savienības] tiesību aktus patērētāju aizsardzības jomā, īpaši Direktīvas [kuras ir pirms 2005/29]” (mans izcēlums).


41      Tādi “normatīvie un administratīvie akti” var būt tikai valsts akti, jo ja tie formāli būtu Savienības akti, jautājumam nebūtu jēgas.


42      Attiecīgi Wind Tre un Telecom Italia savu procesuālo apsvērumu rakstos, 71.–75. punkts un 43.–50. punkts. Telecom Italia norāda, ka šī jēdziena šaura interpretācija radītu “acīmredzami nepieņemamus rezultātus”, tādus kā valsts noteikumu, kuros negodīgas komercprakses konkrēti aspekti ir reglamentēti stingrāk nekā Direktīvā 2005/29, nepiemērojamība.


43      Spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, VTBVAB un Galatea (C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244), 52. punkts.


44      Abu nosacījumu vienlaicīgu pastāvēšanu Tiesa ir aplūkojusi spriedumā, 2015. gada 16. jūlijs, Abcur (C‑544/13 un C‑545/13, EU:C:2015:481), 79.–81. punkts.


45      Secinājumi lietā Dyson (C‑632/16, EU:C:2018:95), 91. punkts.