Language of document : ECLI:EU:C:2018:363

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 31. maijā (1)

Lieta C68/17

IR

pret

JQ

(Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Baznīcu profesionālā darbība – Prasības attiecībā uz profesiju – Pienākums godprātīgi un lojāli izturēties pret baznīcas ētosu – Atšķirīga attieksme konfesionālās piederības dēļ – Vadošā amatā strādājoša katoļticīga darba ņēmēja atlaišana no darba tā iemesla dēļ, ka pēc šķiršanās viņš ir noslēdzis otro laulību






I.      Ievads

1.        Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai vaicā, vai ir tiesiska Ķelnes katoļu arhibīskapa pārraudzībā esošās katoļu slimnīcas Iekšķīgo slimību nodaļas vadītāja atlaišana no darba tikai tā iemesla dēļ, ka pēc šķiršanās viņš ir noslēdzis civillaulību, lai gan viņš nebūtu atlaists, ja viņš nebūtu katoļticīgais.

2.        Atlaišana būtu acīmredzami prettiesiska, ciktāl tā ir tieša diskriminācija reliģijas dēļ, ja baznīcām vai organizācijām, kuru ētoss ir balstīts uz reliģiju, nebūtu noteikts privileģēts tiesiskais režīms gan saskaņā ar Vācijas konstitucionālajām tiesībām, gan saskaņā ar Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2), 4. panta 2. punktu.

3.        Šajā lietā ir jānoskaidro, vai katoliskās Baznīcas mācībā un kanoniskajās tiesībās izstrādātās laulības koncepcijas ievērošana ir īsta, likumīga un attaisnota prasība Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta izpratnē, kas atlaišanas gadījumos var izraisīt atšķirīgu attieksmi pret katoļticīgajiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem, kuri pieder citām konfesijām vai nepieder nevienai konfesijai.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

4.        LESD 17. panta 1. punktā ir noteikts:

“Savienība respektē un neskar baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos.”

5.        Direktīvas 2000/78 preambulas 4., 23., 24. un 29. apsvērumā ir paredzēts:

“(4)      Visu cilvēku tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un aizsardzība pret diskrimināciju ir vispārējas tiesības [..].

[..]

(23)      Atšķirīgu attieksmi var attaisnot ļoti retos gadījumos, ja no īpašībām, kas saistītas ar reliģiju [..], izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju, ja vien mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla. [..]

(24)      Eiropas Savienība Deklarācijā Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu, kas pievienota Amsterdamas līguma Noslēguma aktam, ir skaidri atzinusi, ka tā ievēro un saskaņā ar valsts tiesību aktiem neliedz baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām šādu statusu dalībvalstīs un ka tā vienādi ievēro arī filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu. Ņemot to vērā, dalībvalstis var saglabāt vai noteikt īpašus noteikumus par tādām īstām, likumīgām un attaisnotām prasībām attiecībā uz profesiju, kuras ir vajadzīgas, lai veiktu profesionālo darbību.

[..]

(29)      Personām, kuras bijušas pakļautas diskriminācijai reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ, vajadzētu būt pieejamiem pienācīgiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Lai nodrošinātu efektīvāku aizsardzību, arī apvienībām vai juridiskajām personām vajadzētu būt tiesīgām vai nu jebkura cietušā vārdā, vai, viņu atbalstot, kā to nosaka dalībvalstis, iesaistīties lietas izskatīšanas procesā, neierobežojot attiecīgās valsts procesuālās normas par pārstāvību un aizstāvību tiesās.”

6.        Direktīvas 2000/78 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

7.        Direktīvas 2000/78 2. panta “Diskriminācijas jēdziens” 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.      Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.      Šā panta 1. punktā:

a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. [pantā] minēta iemesla dēļ;

[..].”

8.        Direktīvas 2000/78 4. pantā “Prasības attiecībā uz profesiju” ir noteikts:

“1.      Neatkarīgi no 2. panta 1. un 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla.

2.      Dalībvalstis var uzturēt spēkā attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri ir spēkā šīs direktīvas pieņemšanas dienā, vai noteikt turpmākos tiesību aktus, kuros ņem vērā valsts praksi, kas pastāv šīs direktīvas pieņemšanas dienā un saskaņā ar ko profesionālo darbību gadījumā baznīcās un citās valsts vai privātās organizācijās to ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem, dažāda attieksme personas reliģijas vai uzskatu dēļ neveido diskrimināciju, ja šādu darbību īpatnību dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, personas reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu. Šo atšķirīgo attieksmi ievieš, ņemot vērā dalībvalstu konstitucionālās normas un principus, kā arī [Savienības] tiesību vispārīgos principus, un tai nekādā gadījumā nebūtu jāattaisno nekāda diskriminācija.

Ar noteikumu, ka citādi šo direktīvu ievēro, tā neskar baznīcas un to citu valsts vai privāto organizāciju, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem un kuras darbojas saskaņā ar valsts konstitūciju un likumiem, tiesības pieprasīt, lai personas, kuras strādā to labā, izturētos godprātīgi un lojāli pret organizācijas ētosu.”

B.      Vācijas tiesības

1.      Konstitucionālās tiesības

9.        1949. gada 23. maija Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums; BGBl. 1949 I, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatlikums”) 140. pantā ir noteikts, ka “Vācijas 1919. gada 11. augusta Konstitūcijas 136., 137., 138., 139. un 141. panta nosacījumi ir šā Pamatlikuma sastāvdaļa”.

10.      Verfassung des Deutschen Reichs (Vācu Reiha konstitūcija), kas ir pieņemta Veimārā 1919. gada 11. augustā (Reichsgesetzblatt 1919, 1383. lpp.; turpmāk tekstā – “Veimāras konstitūcija”) un stājusies spēkā 1919. gada 14. augustā, 137. pants ir formulēts šādi:

“Valsts baznīca nepastāv.

Tiek nodrošināta brīvība veidot reliģiskas kopienas. Reliģiskās kopienas Reiha teritorijā var apvienoties bez ierobežojumiem.

Katra reliģiskā kopiena kārto un pārvalda savas lietas patstāvīgi, ievērojot ar visiem piemērojamo likumu noteiktās robežas.

[..]

Reliģiskajām kopienām, kas ir publisko tiesību subjekti, ir tiesības iekasēt nodokļus, pamatojoties uz nodokļu civilo nozīmi, saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Federālās zemes tiesību aktos.

Apvienībām, kuru mērķis ir izplatīt savu filozofisko pārliecību sabiedrībā, ir tāds pats statuss kā reliģiskajām kopienām.

[..]”

2.      Likums par aizsardzību pret atlaišanu

11.      1969. gada 25. augusta Kündigungsschutzgesetz (Likums par aizsardzību pret atlaišanu) (BGBl. 1969 I, 1317. lpp.; turpmāk tekstā – “KSchG”) 1. pantā ir paredzēts, ka darba tiesisko attiecību izbeigšana nav spēkā, ja tā ir “sociāli neattaisnota”, proti, “ja atlaišanas pamatā nav bijuši ar darbinieka personu vai viņa rīcību saistīti iemesli vai uzņēmumam noteikti ierobežojumi, kas liedz saglabāt darbinieka amata vietu šajā uzņēmumā”.

3.      Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi

12.      Direktīva 2000/78 Vācijas tiesībās tika transponēta ar 2006. gada 14. augusta Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz (Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi, BGBl. 2006 I, 1897. lpp.; turpmāk tekstā – “AGG”).

13.      AGG 1. pantā “Likuma mērķis” ir noteikts:

“Šī likuma mērķis ir novērst vai atcelt jebkādu diskrimināciju, kas ir balstīta uz rasi vai etnisko izcelsmi, dzimumu, reliģiju vai uzskatiem, invaliditāti, vecumu vai seksuālo identitāti.”

14.      AGG 7. panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. punktā ir noteikts:

“Darbiniekus nedrīkst diskriminēt kāda 1. pantā minētā iemesla dēļ; tas pats ir jāievēro arī gadījumā, kad persona, kura īsteno attiecīgo diskrimināciju, tikai pieļauj kāda 1. pantā minētā iemesla pastāvēšanu saistībā ar diskrimināciju.”

15.      [AGG] 9. pantā “Reliģijā un pārliecībā balstītas atšķirīgas attieksmes likumība” ir noteikts:

“(1)      [..] atšķirīga attieksme reliģijas vai pārliecības dēļ ir pieļaujama arī saistībā ar darbu reliģiskās kopienās, tām pakļautās struktūrās, neatkarīgi no to juridiskās formas, vai apvienībās, kuru uzdevums ir kādas reliģijas vai uzskatu izplatīšana sabiedrībā, ja konkrēta reliģija vai pārliecība ir pamatota profesionāla prasība saistībā ar darba devēja paša izpratni, ņemot vērā [reliģiskās kopienas vai apvienības] tiesības uz pašnoteikšanos, vai tās darbības īpatnību dēļ.

(2)      Atšķirīgas attieksmes aizliegums reliģijas vai pārliecības dēļ neskar 1. punktā minēto reliģisko kopienu, ar tām saistīto struktūru, neatkarīgi no to juridiskās formas, vai apvienību, kuru uzdevums ir sabiedrībā īstenot reliģiju vai pārliecību, tiesības pieprasīt, lai to nodarbinātajiem būtu lojāla un godprātīga attieksme to attiecīgās identitātes apziņas izpratnē.”

C.      Katoliskās Baznīcas tiesības

16.      Saskaņā ar Codex Iuris Canonici (Kanonisko tiesību kodekss, turpmāk tekstā – “CIC”), kas ir pasludināts ar Jāņa Pāvila II 1983. gada 25. janvāra Apustulisko konstitūciju “Sacrae disciplinae leges” (DC 1983, Nr. 1847, 244. lpp.), 11. kanonu “baznīcas likumi ir saistoši visiem katoliskajā Baznīcā kristītajiem vai tajā uzņemtajiem locekļiem, kam ir pietiekams saprāts un kas, ja vien nav noteikts citādi, ir sasnieguši septiņu gadu vecumu”.

17.      CIC 1085. kanonā ir noteikts:

“(1)      [Spēkā neesošu laulību noslēdz] persona, kuru saista iepriekšējas laulības saites, arī tad, ja laulība nav piepildīta.

(2)      Lai arī pirmā laulība nav spēkā vai tā ir šķirta jebkāda iemesla dēļ, citu laulību nedrīkst noslēgt līdz brīdim, kad pirmās laulības spēkā neesamība vai šķiršana ir konstatēta likumīgi un pilnīgi droši.”

18.      Saskaņā ar CIC 1108. kanona 1. punktu “spēkā ir tikai tās laulības, kas noslēgtas vietējā pārvaldnieka vai draudzes prāvesta, vai arī viņu deleģēta priestera vai diakona, kas piedalās laulības noslēgšanas brīdī, kā arī divu liecinieku klātbūtnē [..] atbilstoši noteikumiem, kas paredzēti nākamajos kanonos, un neskarot izņēmumus, kas noteikti 144. kanonā, 1112. kanona 1. punktā un 1116. kanonā un 1127. kanona 1. un 2. punktā”.

19.      1993. gada 22. septembra Grundordnung des kirchlichen Dienstes im Rahmen kirchlicher Arbeitsverhältnisse (Baznīcas dienesta pamatnoteikumi attiecībā uz darba tiesiskajām attiecībām baznīcā; Amtsblatt des Erzbistums Köln, 222. lpp.; turpmāk tekstā – “GrO 1993”) (3) 1. pantā ir noteikts šādi:

“Baznīcas dienesta pamatprincipi

Visi, kas strādā kādā no katoliskās Baznīcas struktūrām, neatkarīgi no nodarbinātības statusa ar savu darbu dod kopīgu ieguldījumu, lai struktūra varētu pildīt tai uzticēto baznīcas sūtības uzdevumu (kalpošanas kopiena). [..]”

20.      GrO 1993 3. panta 2. punktā “Darba tiesisko attiecību nodibināšana” ir noteikts:

“Pastorālos, katehēzes, kā arī vispārējus audzināšanas un vadības uzdevumus Baznīca kā darba devējs var uzticēt tikai katoļticīgajiem.”

21.      GrO 1993 4. pantā “Lojalitātes pienākumi” ir paredzēts:

“(1)      Visi katoļticīgie darbinieki atzīst un ievēro principus, kas ir noteikti katoliskajā mācībā ticības un tikumu jautājumos. Darbinieki ar savu dzīvi sniedz liecību principiem, kas noteikti katoliskajā mācībā ticības un tikumu jautājumos; tas it īpaši attiecas uz darbiniekiem, kas veic pastorālo, katehēzes un audzināšanas darbu, kā arī tiem, kas pilda savu kanonisko sūtību. Tas attiecas arī uz vadošiem darbiniekiem.

(2)      Darbinieki kristieši, kas nav katoļticīgi, izturas ar cieņu pret Evaņģēlija patiesībām un vērtībām un veicina to īstenošanu struktūras darbā.

[..]

(4)      Visi darbinieki atturas no naidīgas attieksmes pret Baznīcu paušanas. Veicot savus dienesta pienākumus, ar savu dzīvesveidu un rīcību viņi neapdraud uzticēšanos Baznīcai un struktūrai, kurā viņi strādā.”

22.      GrO 1993 5. pantā “Lojalitātes pienākumu pārkāpumi” ir noteikts:

“(1)      Ja darbinieks vairs neatbilst nodarbinātības prasībām, darba devējs ar pārrunu palīdzību mēģina pārliecināt darbinieku neatgriezeniski novērst šo trūkumu. [..] Galējais pasākums ir atlaišana.

(2)      It īpaši attiecībā uz atlaišanu Baznīcai raksturīgu iemeslu dēļ Baznīca par smagiem uzskata šādus lojalitātes pārkāpumus:

–        Darbinieks nepilda savus pienākumus, kas izriet no 3. un 4. panta, it īpaši izstājas no Baznīcas un publiski aizstāv ar katoliskās Baznīcas pamatprincipiem nesaderīgu nostāju (piemēram, attiecībā uz abortiem) un pieļauj smagus personiskus tikumu pārkāpumus,

–        noslēdz no Baznīcas ticības izpratnes un tiesiskās kārtības viedokļa spēkā neesošu laulību[ (4)],

–        veic darbības, kas no kanonisko tiesību viedokļa ietver nepārprotamu norobežošanos no katoliskās Baznīcas, it īpaši atsakās no ticības vai izplata herēzijas (CIC 1364. kanona 1. punkta izpratnē, aplūkojot to kopsakarā ar tā751. kanonu), necienīgi izturas pret Svēto Euharistiju (CIC 1367. kanons), publiski zaimo reliģiju un Baznīcu un izturas naidīgi un nicinoši pret tām (CIC 1369. kanons), izdara pārkāpumus pret Baznīcas vadību un Baznīcas brīvību (it īpaši CIC 1373. un 1374. kanona izpratnē).

(3)      [Darbinieku] darbība, kas saskaņā ar 2. punktu ir uzskatāma par principiālu atlaišanas pamatu, izslēdz turpmākās nodarbinātības iespēju, ja to ir veikuši [..] vadošos amatos strādājoši darbinieki [..]. No atlaišanas izņēmuma gadījumos var atteikties, ja konkrētā gadījumā nopietnu iemeslu dēļ tā ir uzskatāma par nesamērīgu.”

23.      1996. gada 5. novembra Grundordnung für katholische Krankenhäuser in Nordrhein-Westfalen (Noteikumi katoļu slimnīcām Ziemeļreinā-Vestfālenē, Vācija; Amtsblatt des Erzbistums Köln, 321. lpp.) (5) ir noteikts:

“A.      Piederība baznīcai

[..]

(6)      [GrO 1993], kas ir pieņemti, pamatojoties uz Vācijas bīskapu paziņojumu par dienestu baznīcā, tostarp to grozījumi un papildinājumi, ir saistoši atbildīgajai struktūrai. Slimnīcas vadības darbinieki un nodaļu vadītāji ir uzskatāmi par darbiniekiem, kas strādā vadošos amatos minēto noteikumu izpratnē.”

III. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

24.      IR ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas dibināta saskaņā ar Vācijas tiesībām. Tās darbības mērķis ir īstenot Caritas (Starptautiskā katoļu labdarības organizāciju konfederācija) uzdevumus, it īpaši nodrošinot slimnīcu pārvaldību, un tādējādi liecināt par katoliskās Baznīcas būtību un pastāvēšanu. IR galvenais mērķis nav peļņas gūšana, un tā ir pakļauta Ķelnes katoļu arhibīskapa uzraudzībai.

25.      JQ ir katoļticīgais. Viņš ir diplomēts ārsts un no 2000. gada bija Iekšķīgo slimību nodaļas vadītājs IR slimnīcā Diseldorfā (Vācija). Viņa darba līgums ar IR tika noslēgts, pamatojoties uz Vācijas bīskapu pilnsapulcē pieņemtajiem GrO 1993, kas ir piemērojami dienestam baznīcā attiecībā uz darba tiesiskajām attiecībām.

26.      JQ bija salaulājies atbilstoši katoļu rituālam. 2005. gada augustā viņa sieva sāka dzīvot no viņa atsevišķi, un no 2006. gada viņš dzīvoja ar savu jauno dzīvesbiedri. Pēc laulības ar pirmo sievu šķiršanas 2008. gadā saskaņā ar Vācijas civiltiesībām (6)JQ noslēdza civillaulību ar savu jauno dzīvesbiedri. Otrās laulības noslēgšanas brīdī pirmā laulība nebija atzīta par spēkā neesošu.

27.      IR, uzzinājusi par otrās laulības noslēgšanu, 2009. gada 30. martā paziņoja par darba tiesisko attiecību ar JQ izbeigšanu no 2009. gada 30. septembra.

28.      JQ cēla prasību tiesā par šo atlaišanu, balstoties uz to, ka viņa otrā laulība nebija tai attaisnojums. Ar minēto atlaišanu esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo saskaņā ar GrO 1993 protestantu konfesijai piederīga vai nekādai reliģijai nepiederīga nodaļas vadītāja otrreizēja laulība neietekmētu viņa darba tiesiskās attiecības ar IR.

29.      Turpretī IR apgalvo, ka minētā atlaišana esot sociāli pamatota. Proti, tā kā JQ strādāja vadošā amatā GrO 1993 5. panta 3. punkta izpratnē, noslēdzot saskaņā ar kanoniskajām tiesībām spēkā neesošu laulību, viņš neesot izpildījis būtiskus pienākumus, kas izriet no viņa darba tiesiskajām attiecībām ar IR.

30.      Arbeitsgericht (Darba lietu tiesa, Vācija) apmierināja JQ prasību, nospriežot, ka CIC 1085. kanonā noteiktā aizlieguma noslēgt civillaulību brīdī, kad katoliskā Baznīca iepriekšējo saskaņā ar tās rituālu noslēgto laulību vēl nav atzinusi par spēkā neesošu, pārkāpums nebija būtisks lojalitātes pienākuma aizskārums.

31.      IR par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Landesarbeitsgericht (Federālās zemes Darba lietu tiesa), kas to tomēr noraidīja, nospriežot, ka, lai arī CIC 1085. kanona pārkāpums ir būtisks lojalitātes pienākuma aizskārums, šajā kontekstā minētā JQ atlaišana, ko bija īstenojusi IR, bija nesaderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Saskaņā ar Landesarbeitsgericht (Federālās zemes Darba lietu tiesa) viedokli otrreizējas laulības gadījumā IR nebūtu atlaidusi darbiniekus, kas nebūtu katoļticīgi un pildītu tāda paša amata pienākumus kā prasītājs. Turklāt IR bija informēta par to, ka JQ no 2006. gada dzīvoja kopā ar savu dzīvesbiedri, un tomēr šajā ziņā tā neveica nekādus pasākumus, kaut gan arī šīs attiecības bija pretrunā katoliskās Baznīcas mācībai.

32.      Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) noraidīja IR iesniegto kasācijas [Revision]sūdzību par Landesarbeitsgericht (Federālās zemes Darba lietu tiesa) spriedumu, būtībā nospriežot, ka atlaišana nebija attaisnota, jo otrreizējas laulības noslēgšanas gadījumā IR nebūtu atlaidusi darbiniekus, kas nebūtu bijuši katoļticīgi un ieņemtu to pašu amatu kā JQ.

33.      Tāpēc IR vērsās Bundesverfassungsgericht (Federālā Konstitucionālā tiesa), kas atcēla Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) spriedumu pamatojuma neesamības dēļ (7).

34.      Bundesverfassungsgericht (Federālā Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka gadījumos, kad rodas strīdi saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām baznīcas dienestā, tādi darba ņēmēju aizsardzības likumi kā KSchG šajā lietā ir jāinterpretē, ņemot vērā baznīcas pašnoteikšanās principu, kas ir nostiprināts pamatlikuma 140. pantā, skatot to kopsakarā ar Veimāras konstitūcijas 137. pantu. Tas nozīmē, ka rīcības brīvību, kas reliģiskajām sabiedrībām ir piešķirta saskaņā ar tiesību normām, kuras nav obligātas, var izmantot pilnībā, bet, piemērojot imperatīvās tiesību normas, interpretācijas brīvība vajadzības gadījumā ir jāizmanto par labu reliģiskajām sabiedrībām, jo īpaša nozīme ir jāpiešķir tam, ko Bundesverfassungsgericht (Federālā Konstitucionālā tiesa) sauc par “baznīcas identitātes apziņu” (“Selbstverständnis der Kirche”).

35.      Bundesverfassungsgericht (Federālā Konstitucionālā tiesa) ir izveidojusi pārbaudes tiesā sistēmu, kurā ar lojalitātes pienākuma pārkāpumu pamatotā atlaišana tiek izvērtēta divos posmos. Pirmkārt (ticamības kritērijs), valsts tiesām, balstoties uz baznīcas identitātes apziņu, ir jāpārbauda, vai organizācija vai struktūra piedalās baznīcas galvenās sūtības īstenošanā, vai noteiktais lojalitātes pienākums ir reliģiskās dogmas izpausme un cik liela nozīme ir piešķirama šim lojalitātes pienākumam un tā pārkāpumam no baznīcas identitātes apziņas viedokļa. Saskaņā ar Bundesverfassungsgericht (Federālā Konstitucionālā tiesa) viedokli valsts darba lietu tiesas var pārbaudīt tādus baznīcas darba devēja noteiktos lojalitātes pienākumus, kādi šajā lietā ir paredzēti GrO 1993 5. panta 2. punktā, tikai izmantojot šo ticamības kritēriju.

36.      Šajā ziņā tā ir nospriedusi, ka reliģiskās sabiedrības var noteikt saviem darbiniekiem dažādus lojalitātes pienākumu līmeņus, ņemot vērā viņu statusu un konfesionālo piederību. Tie var būt lielāki vai mazāki pienākumi atkarībā no darbinieka konfesionālās piederības, un tādējādi tie var būt atšķirīgi darbiniekiem, kas pilda tādus pašus vai līdzīgus amata pienākumus.

37.      Otrkārt (izsvēršanas kritērijs), ir jāveic vispārīga izsvēršana, kurā tiek ņemtas vērā ne tikai baznīcas intereses, bet arī attiecīgā darba ņēmēja pamattiesības, vienlaikus piešķirot īpašu nozīmi baznīcas identitātes apziņai.

38.      Pēc lietas nosūtīšanas Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) šī tiesa uzskatīja, ka strīda atrisinājums ir atkarīgs no interpretācijas, kas ir sniedzama AGG 9. panta 2. punktam. Ja Vācijas tiesībās paredzētais pašnoteikšanās tiesību jēdziens, ar ko katoliskajai Baznīcai ir atļauts pieprasīt saviem darbiniekiem atšķirīgu lojalitātes līmeni atkarībā no viņu konfesionālās piederības, lai arī viņi pilda līdzīgus amata pienākumus, būtu saderīgs ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otro daļu, IR kasācijas sūdzība [Revision] būtu pamatota. Pretējā gadījumā tai būtu jāpieņem jauns nolēmums par 2009. gada 30. marta atlaišanas sociālu pamatotību vai nepamatotību, ņemot vērā Savienības tiesību vispārējos principus.

39.      Šādos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka katoliskā Baznīca var saistoši noteikt, ka tādai organizācijai, kāda ir [IR] šajā tiesvedībā, nosakot vadošos amatos strādājošiem darba ņēmējiem izvirzītās prasības par lojālu un godprātīgu izturēšanos, ir atšķirīgi jāattiecas pret darba ņēmējiem, kuri ir piederīgi šai pašai konfesijai, un darba ņēmējiem, kuri ir piederīgi citai vai nav piederīgi nevienai konfesijai?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:

a)      Vai tāda valsts tiesību norma kā šajā lietā [AGG] 9. panta 2. punkts, ar ko ir noteikts, ka šāda nevienlīdzīga attieksme, kas tiek pamatota ar darba ņēmēju konfesionālo piederību, ir attaisnojama ar attiecīgās baznīcas identitātes apziņu, nav piemērojama?

b)      Kādus nosacījumus, kas ir piemērojami saskaņā ar Direktīvas [2000/78] 4. panta 2. punkta otro daļu, ietver baznīcas vai citas tajā minētās organizācijas labā strādājošiem darba ņēmējiem izvirzāmās prasības par godprātīgu un lojālu izturēšanos organizācijas ētosa izpratnē?”

IV.    Tiesvedība Tiesā

40.      Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2017. gada 9. februārī. Rakstveida apsvērumus iesniedza IR, Vācijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde notika 2018. gada 27. februārī, kurā IR, Vācijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

V.      Vērtējums

A.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu un otrā prejudiciālā jautājuma otro daļu

41.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka reliģiskajai organizācijai ar to ir atļauts vadošos amatos strādājošiem darbiniekiem, kas pieder tās konfesijai, pieprasīt augstāku godprātīgas un lojālas izturēšanās līmeni nekā [tādiem pašiem] darbiniekiem, kas pieder citām konfesijām vai nepieder nevienai konfesijai.

42.      Šis jautājums ir cieši saistīts ar otrā prejudiciālā jautājuma otro daļu, ar ko iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādiem nosacījumiem ir jāatbilst prasībai izturēties godprātīgi un lojāli saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otro daļu. Šajā kontekstā būs jāinterpretē šīs tiesību normas ievadteikums, saskaņā ar kuru ir jāievēro arī šajā direktīvā paredzētās tiesību normas.

43.      Tāpēc es ierosinu tos izskatīt kopā.

1.      Jēdziens “privātas organizācijas”, kuru ētoss balstās uz reliģiju

44.      Vispirms iesniedzējtiesa pauž šaubas saistībā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrās daļas interpretāciju attiecībā uz tās piemērošanas jomu personām. Precīzāk, tā jautā, vai IR kā privāttiesību kapitālsabiedrība, kas darbojas veselības nozarē saskaņā ar tirgus praksi, var atsaukties uz tiesībām pieprasīt no darbiniekiem godprātīgu un lojālu izturēšanos, kas ar šo tiesību normu ir piešķirtas “baznīc[ām] un [citām] valsts vai privātajām organizācijām, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem”.

45.      Jautājums par to, vai IR ir privāta organizācija, kuras ētoss balstās uz reliģiju vai pārliecību, ir faktu jautājums, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

46.      Saistībā ar šo pārbaudi tikai tas fakts vien, ka IR ir pakļauta Ķelnes katoļu arhibīskapa uzraudzībai un ka tās darbības mērķis ir labdarības uzdevumu veikšana, nav pietiekams, lai konstatētu, ka tās ētoss balstās uz reliģiju.

47.      Gluži pretēji, iesniedzējtiesai ir jāvērtē IR ētoss, ņemot vērā tās darbību, kas tostarp ir veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana, veicot slimnīcu pārvaldību. Tātad būs jāpārbauda, vai IR pārvaldītajās slimnīcās tiek ievērota katoliskās Baznīcas mācība attiecībā uz šo pakalpojumu sniegšanu veidu, kas būtiski atšķiras no veida, kādā tie tiek sniegti valsts slimnīcās. Šajā ziņā tai ir jāņem vērā ētikas jautājumi veselības aprūpes jomā, kuriem ir īpaša nozīme katoliskās Baznīcas mācībā, it īpaši attiecībā uz abortiem (8), eitanāziju (9), kontracepciju vai citiem auglības regulēšanas pasākumiem (10).

48.      Šajā nozīmē, ja it īpaši tiek pierādīts, ka saskaņā ar Katoliskās Baznīcas katehismu IR pārvaldītajās slimnīcās netiek veikti aborti vai netiek piedāvāta tā sauktā “avārijas” kontracepcijas tablete, IR var tikt kvalificēta kā privāta organizācija, kuras ētoss balstās uz reliģiju, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Ja, gluži pretēji, šajā pārbaudē tiek secināts, ka IR pārvaldītajās slimnīcās šie jautājumi tiek risināti tāpat kā valsts slimnīcās, IR nevarēs tikt uzskatīta par privātu organizāciju, kuras ētoss balstās uz reliģiju.

2.      Vai privāta organizācija, kuras ētoss balstās uz reliģiju, attiecībā uz tiem pašiem vadošajiem amatiem var pieprasīt dažāda līmeņa godprātīgu un lojālu izturēšanos atkarībā no darbinieku konfesionālās piederības?

49.      Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka “ar noteikumu, ka citādi šo direktīvu ievēro, tā neskar baznīcas un to citu valsts vai privāto organizāciju, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem un kuras darbojas saskaņā ar valsts konstitūciju un likumiem, tiesības pieprasīt, lai personas, kuras strādā to labā, izturētos godprātīgi un lojāli pret organizācijas ētosu”.

50.      IR un Vācijas valdība uzskata, ka, lietojot vārdkopu “darbojas saskaņā ar valsts konstitūciju un likumiem”, Direktīvā 2000/78 ir veikta atsauce uz valsts tiesībām kā vienīgo kritēriju prasības attiecībā uz godprātīgu un lojālu izturēšanos tiesiskumam un tādējādi Savienības tiesības esot izslēgtas. Šī apgalvojuma pamatojumam tās balstās uz šīs direktīvas preambulas 24. apsvērumu, LESD 17. pantu, kā arī Eiropas Savienības Deklarāciju Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu, kas pievienota Amsterdamas līguma Noslēguma aktam (11).

51.      Kā norāda Komisija, šī interpretācija nav saderīga ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrās daļas formulējumu, jo tajā skaidri ir noteikts, ka baznīcu un reliģisko organizāciju tiesības pieprasīt no saviem darbiniekiem godprātīgu un lojālu izturēšanos ir pakļautas visu Direktīvā 2000/78 paredzēto tiesību normu ievērošanai (“ar noteikumu, ka citādi šo direktīvu ievēro”).

52.      Šajā ziņā atšķirīga attieksme lojalitātes pienākumu piemērošanā ir pieļaujama tikai tad, ja tiek ievērotas citas tiesību normas, tostarp Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmā daļa, saskaņā ar kuru “dažāda attieksme personas reliģijas vai uzskatu dēļ neveido diskrimināciju, ja šādu darbību īpatnību dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, personas reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu. Šo atšķirīgo attieksmi ievieš, ņemot vērā dalībvalstu konstitucionālās normas un principus, kā arī [Savienības] tiesību vispārīgos principus, un tai nekādā gadījumā nebūtu jāattaisno nekāda diskriminācija”.

53.      IR un Vācijas valdības argumentācija nav saderīga arī ar interpretāciju, kuru šai tiesību normai ir sniegusi Tiesa un saskaņā ar kuru, “ja baznīca vai cita organizācija, kuras ētoss ir balstīts uz reliģiju vai pārliecību, [..] atsaucas uz to, ka [..] reliģija veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā šīs baznīcas vai organizācijas ētosu, ir jābūt iespējai šādu apgalvojumu vajadzības gadījumā pakļaut efektīvai pārbaudei tiesā, kurā tiktu pārbaudīts, vai konkrētajā gadījumā ir izpildīti Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā minētie kritēriji” (12), nevis tikai valsts tiesībās noteiktie kritēriji.

54.      Šādi nospriežot, Tiesa skaidri ir noraidījusi domu, ka apstāklis, ka “Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir atsauce uz valsts tiesību aktiem, kuri bija spēkā šīs direktīvas pieņemšanas dienā, kā arī uz valsts praksi, kas pastāvēja šai pašā dienā, nevar tikt interpretēts kā tāds, ar kuru dalībvalstīm būtu atļauts šajā tiesību normā minēto kritēriju ievērošanu nepakļaut efektīvai pārbaudei tiesā” (13).

55.      Turklāt, kā ir nospriedusi Tiesa, LESD 17. pantā ir vienīgi “izteikta Savienības neitralitāte attiecībā uz to, kā dalībvalstis organizē savas attiecības ar baznīcām un reliģiskajām organizācijām vai apvienībām. Savukārt šis pants nav tāds, kas neļautu veikt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā minēto kritēriju ievērošanas efektīvu pārbaudi tiesā” (14).

3.      Vai dažādu lojalitātes pienākumu līmeņu noteikšana atkarībā no darbinieka konfesionālās piederības ir diskriminācija reliģijas dēļ, kas ir aizliegta ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmo daļu?

56.      Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmo daļu “dažāda attieksme personas reliģijas vai uzskatu dēļ neveido diskrimināciju, ja šādu darbību īpatnību dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, personas reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu”.

57.      IR, kā arī Vācijas un Polijas valdības būtībā apgalvo, ka, nosakot dažādus lojalitātes pienākumu līmeņus atkarībā no darbinieka konfesionālās piederības, IR ir atšķirīgi attiekusies pret personām, kuras atrodas dažādās situācijās, jo katoliskās Baznīcas kanoniskās tiesības un mācība (15) ir saistošas tikai katoļticīgajiem un tādēļ tikai viņi ar savu rīcību var uzturēt katoliskās Baznīcas tēlu vai nodarīt tam kaitējumu (16). Citiem vārdiem sakot, tās uzskata, ka IR nodarbināta personāla, kas pieder katoļu konfesijai, situācija nav salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas personāls, kas nav piederīgs katoļu konfesijai vai kas nav piederīgs nevienai konfesijai. Uz tā pamata tās secina, ka ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu aizliegtā diskriminācija nerodas.

58.      To, ka reliģijā balstītas atšķirīgas attieksmes pastāvēšana skar, pirmkārt, JQ kā Iekšķīgo slimību nodaļas vadītāju un, otrkārt, citus vadošajos amatos strādājošus darbiniekus, neapstrīd neviens lietas dalībnieks vai persona, kas ir iestājusies lietā (17). Proti, vairāki GrO 1993 5. panta 2. punktā paredzētie atlaišanas iemesli, starp kuriem tostarp ir tādas laulības noslēgšana, kas no katoliskās Baznīcas kanonisko tiesību viedokļa nav spēkā, izstāšanās no Baznīcas, atteikšanās no ticības, herēzija utt., attiecas tikai uz katoļticīgajiem darbiniekiem. Tādējādi katrs no tiem automātiski izraisa atšķirīgu attieksmi.

59.      Tādējādi ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šos atlaišanas iemeslus, situācijas, kurās atrodas katoļticīgie darbinieki, no vienas puses, un darbinieki, kas pieder citai konfesijai vai nepieder nevienai konfesijai, no otras puses, ir salīdzināmas.

60.      Šajā jautājumā IR, kā arī Vācijas un Polijas valdības situāciju salīdzināmību uzlūko no darbinieka konfesionālās piederības subjektīvā viedokļa, savukārt iesniedzējtiesa, JQ un Komisija – no baznīcas darbinieka profesionālās darbības objektīvā viedokļa, un šajā gadījumā tā ir veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana.

61.      Manuprāt, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmās daļas formulējumā priekšroka acīmredzami ir dota otrajai pieejai, jo tajā ir noteikts pienākums pārbaudīt, vai “[baznīcas vai reliģiskās organizācijas] profesionālo darbību gadījumā [..] vai tajā sakarā, kurā tās veic, [..] reliģija [..] veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā [baznīcas vai reliģiskās organizācijas] ētosu” (18).

62.      Nesenajā Tiesas judikatūrā ir apstiprināta šī Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmās daļas interpretācija. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka “no šīs pēdējās tiesību normas viedokļa uz reliģiju vai pārliecību balstītas atšķirīgas attieksmes likumība ir atkarīga no tā, vai pastāv objektīvi pārbaudāma tieša saikne starp darba devēja noteikto prasību attiecībā uz profesiju un attiecīgo darbību. Šāda saikne var izrietēt vai nu no šīs darbības rakstura, piemēram, ja tā paredz dalību attiecīgās baznīcas vai organizācijas ētosa noteikšanā vai ieguldījuma sniegšanu tās sludināšanas uzdevuma veikšanā, vai arī no apstākļiem, kādos šī darbība jāveic, tādiem kā nepieciešamība nodrošināt ticamu baznīcas vai organizācijas pārstāvniecību ārpus tās” (19).

63.      Runājot par jēdzienu “īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju” interpretāciju, Tiesa ir nospriedusi, ka piederība reliģijai vai piesliešanās pārliecībai, uz kuru ir balstīts attiecīgās baznīcas ētoss, ir “īsta” prasība attiecībā uz profesiju, ja “attiecīgās profesionālās darbības nozīmīguma [dēļ tā ir nepieciešama] šī ētosa apliecināšanai vai šīs baznīcas vai organizācijas tiesību uz autonomiju īstenošanai [..]” (20).

64.      Ar jēdzienu “likumīga” prasība attiecībā uz profesiju ir paredzēts, ka “prasība par piederību reliģijai vai piesliešanos pārliecībai, uz kuru ir balstīts attiecīgās baznīcas vai organizācijas ētoss, netiek izmantota, lai sasniegtu mērķi, kas nav saistīts ar šo ētosu vai šīs baznīcas vai organizācijas tiesību uz autonomiju īstenošanu” (21).

65.      Visbeidzot jēdziens “attaisnota” [prasība] “paredz ne vien to, ka valsts tiesai ir jāspēj veikt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ietverto kritēriju ievērošanas pārbaudi, bet arī to, ka šo prasību noteikušajai baznīcai vai organizācijai ir pienākums, ņemot vērā attiecīgās lietas faktiskos apstākļus, pierādīt, ka apgalvotais tās ētosa vai tās tiesību uz autonomiju aizskāruma risks ir iespējams un būtisks un ka tādējādi šādas prasības noteikšana patiešām izrādās nepieciešama” (22).

66.      Izskatāmajā lietā attiecībā uz profesiju izvirzītā prasība nav piederība kādai konkrētai reliģijai, kā tas bija lietā, kurā ir pasludināts 2018. gada 17. aprīļa spriedums Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257), bet īpašas katoliskās Baznīcas pārliecības pieņemšana, proti, attiecībā uz katoliskās Baznīcas kanoniskajās tiesībās un mācībā noteikto laulības koncepciju, kas ietver laulības reliģisko formu un laulības saišu svētumu un nesaraujamību (23). Ir acīmredzami, ka šāda pārliecība izskatāmajā lietā nav prasība attiecībā uz profesiju, un vēl jo mazāk tā ir īsta un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju (24).

67.      Visupirms šī prasība nekādi nav saistīta ar IR un JQ profesionālo darbību, proti, veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un slimnieku aprūpi. Pierādījums tam ir tas, ka piederība katoliskajai Baznīcai nav nosacījums, lai ieņemtu Iekšķīgo slimību nodaļas vadītāja amatu, un ka IR pieņem darbā vadošos amatos medicīnas darbiniekus, kas nav katoļticīgi. Turklāt, runājot par JQ privāto un ģimenes dzīvi, attiecīgajai prasībai nav nekādas iespējamas saiknes ar viņa administratīvajiem pienākumiem, kas ir jāpilda minētās nodaļas vadītāja amatā. Tātad šajā gadījumā nav runa par patiesu prasību attiecībā uz profesiju.

68.      Turklāt katoliskās Baznīcas kanoniskajās tiesībās un mācībā noteiktās laulības koncepcijas ievērošana nav īsta prasība attiecībā uz profesiju, jo, ņemot vērā IR profesionālās darbības nozīmīgumu, proti, veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, tā nav nepieciešama, lai tā varētu apliecināt savu ētosu vai īstenot savas tiesības uz autonomiju. Šajā ziņā ir jānorāda, ka nedz pacienti, nedz kolēģi nepieprasa, ka Iekšķīgo slimību nodaļas vadītājam būtu jābūt katoļticīgajam, un vēl jo mazāk to, ka viņš nedrīkst noslēgt no katoliskās Baznīcas kanonisko tiesību mācības viedokļa spēkā neesošu laulību. Gluži pretēji, izšķirošu nozīmi viņi piešķir viņa medicīniskajām kvalifikācijām un prasmēm, kā arī laba vadītāja īpašībām.

69.      Šo pašu iemeslu dēļ attiecīgā prasība nav attaisnota. JQ (25) izvēle šķirties un vēlāk noslēgt civillaulību nerada nekādu iespējamu vai nopietnu IR ētosa vai tās tiesību uz autonomiju apdraudējuma risku (26). Turklāt ir jānorāda, ka IR pat nebija paredzējusi iespēju atbrīvot JQ no Iekšķīgo slimību nodaļas vadītāja amata pienākumu pildīšanas, bet nekavējoties viņu atlaida, lai arī kā ārstam, kurš nestrādā vadošā amatā, viņam minētā prasība nebūtu jāpilda.

70.      IR un Polijas valdība norāda, ka šī Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmās daļas interpretācija uzliktu pienākumu tādām organizācijām, kas ir līdzīgas IR, pieņemt darbā tikai katoļticīgos.

71.      Manuprāt, šāda darbā pieņemšanas politika nebūtu saderīga ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmo daļu, jo saistībā ar nodarbinātību veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas jomā reliģija nevar tikt kvalificēta kā īsta un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju tikko minēto iemeslu dēļ.

72.      Turklāt IR un Polijas valdība apgalvo, ka, ja IR būtu aizliegts noteikt dažādus lojalitātes pienākumu līmeņus atkarībā no tās darbinieku konfesionālās piederības, tā būtu spiesta pieprasīt visam personālam ievērot visaugstāko lojalitātes līmeni, kāds ir noteikts katoļticīgajiem darbiniekiem.

73.      Es neesmu pārliecināts, ka tas noteikti radītu problēmas, jo daži atlaišanas iemesli, kas ir paredzēti GrO 1993 5. panta 2. punktā, ir piemērojami visiem IR darbiniekiem neatkarīgi no viņu ticības. It īpaši ar šo tiesību normu visiem darbiniekiem ir aizliegts publiski aizstāvēt nostāju, kas nav saderīga ar katoliskās Baznīcas principiem attiecībā uz abortiem. Tas pats ir attiecināms uz personiskiem morāliem trūkumiem, piemēram, pārkāpumiem pret cilvēka dzīvību vai personisko integritāti.

74.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai reliģiskai organizācijai kā IR ir atļauts pieprasīt savas konfesijas darbiniekiem augstāku godprātīgas un lojālas izturēšanās līmeni par to, kāds tiek prasīts no citām konfesijām piederīgiem darbiniekiem vai darbiniekiem, kas nepieder nevienai konfesijai, tikai tiktāl, ciktāl ar šo prasību tiek ievēroti Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētie kritēriji.

B.      Par otrā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu

75.      Ar otrā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai gadījumā, ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir noraidoša, tāda valsts tiesību norma kā AGG 9. panta 2. punkts, ar ko ir pamatota atšķirīga attieksme reliģijas dēļ, balstoties uz Baznīcas identitātes apziņu, nav jāpiemēro.

76.      Šī jautājuma nozīmīgumu tā pamato, atsaucoties uz 2016. gada 19. aprīļa sprieduma DI (C‑441/14, EU:C:2016:278) 31. punktu, saskaņā ar kuru valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Direktīvai 2000/78, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu iedarbību, tomēr nepanākot valsts tiesību contra legem interpretāciju. Ja AGG 9. panta 2. punktam nevarētu tikt sniegta atbilstīga interpretācija, tad rastos jautājums par to, vai minētā tiesību normu nebūtu atstājama nepiemērota.

77.      Es nepiekrītu šī jautājuma premisai, kas paredz, ka ar AGG 9. panta 2. punktu ne tikai ir nepareizi transponēta Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrā daļa, bet ka tajā ir runa arī par atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ.

78.      Pirmkārt, AGG 9. panta 2. panta formulējums būtībā ir identisks Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrās daļas formulējumam (27). Tādējādi es nesaprotu, kā tam nevarētu tikt sniegta ar šo pēdējo saderīga interpretācija.

79.      Otrkārt, jautājums par atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ, pat lojalitātes pienākuma kontekstā, ir aplūkots AGG 9. panta 1. punktā, nevis AGG 9. panta 2. punktā.

80.      Tādējādi, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, es ierosinu papildus izskatīt jautājumu par to, vai, ja iesniedzējtiesa nospriestu, ka vadošos amatos strādājošam personālam izvirzītā prasība nenoslēgt no katoliskās Baznīcas kanonisko tiesību un mācības viedokļa spēkā neesošu laulību, kuru IR ir noteikusi katoļticīgajiem darbiniekiem, nav saderīga ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmo daļu, AGG 9. panta 1. punkts nebūtu jāatstāj nepiemērots.

81.      Šis jautājums rodas tikai tad, ja, kā es to ierosinu, aizliegums noslēgt no katoliskās Baznīcas kanonisko tiesību un mācības viedokļa spēkā neesošu laulību, kas paredzēts GrO 1993 5. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, nav īsta un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē.

82.      Tiesa savā 2018. gada 17. aprīļa spriedumā Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257) ir nospriedusi, ka, ja tiesvedībā starp privātpersonām iesniedzējtiesai būtu jākonstatē, ka AGG 9. panta 1. punktam nav iespējams sniegt ar Direktīvu 2000/78 saderīgu interpretāciju, tai būtu jānodrošina attiecīgajām personām Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. (28) un 47. pantā (29) paredzētā juridiskā aizsardzība un jāgarantē šo pantu pilnīga iedarbība, nepiemērojot jebkuru ar tiem nesaderīgu valsts tiesību normu (30).

83.      Šis risinājums ir pilnībā piemērojams strīdam pamatlietā, kurā ir iesaistītas privātpersonas, lai arī ratione temporis tas neietilpst Hartas piemērošanas jomā.

84.      Proti, Tiesa līdzīgās situācijās, kas bija radušās pirms Hartas stāšanās spēkā, ir atsaukusies uz vispārējo diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principu un šajā ziņā nospriedusi, ka privātpersonām ar to tiek piešķirtas subjektīvas tiesības, kas ir piemērojamas pašas par sevi un kas arī strīdos starp privātpersonām valsts tiesām rada pienākumu atkāpties no tādu valsts tiesību normu piemērošanas, kuras ir pretrunā šim principam (31).

85.      Tas ir attiecināms arī uz diskriminācijas aizliegumu reliģijas vai pārliecības dēļ, kas, ņemot vērā vēsturisko kontekstu, kādā ir dibināta Savienība, ir Savienības tiesību sistēmas konstitucionāla pamatvērtība un ko Tiesa ir atzinusi kā Savienības tiesību pamatprincipu (32).

86.      Es neredzu nevienu iemeslu, kura dēļ daži diskriminācijas kritēriji būtu jāaplūko atšķirīgi, lai gan ar tiem tiek sasniegts identisks rezultāts.

87.      Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka uz otrā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka valsts tiesai, kas izskata strīdu starp divām privātpersonām, gadījumā, ja piemērojamās valsts tiesības nav iespējams interpretēt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam atbilstīgi, tās kompetences ietvaros ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība, kas personām izriet no vispārīgā diskriminācijas reliģijas dēļ aizlieguma principa, un jāgarantē šī principa pilnīga iedarbība, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotas jebkādas tiem pretrunā esošas valsts tiesību normas.

VI.    Secinājumi

88.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 4. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai reliģiskai organizācijai kā IR ir atļauts pieprasīt savas konfesijas darbiniekiem augstāku godprātīgas un lojālas izturēšanās līmeni salīdzinājumā ar to, kāds tiek prasīts no citu konfesiju darbiniekiem vai darbiniekiem, kuri nepieder nevienai konfesijai, tikai tiktāl, ciktāl ar šo prasību tiek ievēroti Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētie kritēriji.

2)      Valsts tiesai, izskatot strīdu starp divām privātpersonām, gadījumā, ja piemērojamo valsts tiesību normu nav iespējams interpretēt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam atbilstīgi, tās kompetences ietvaros ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība, kas personām izriet no vispārīgā diskriminācijas reliģijas dēļ aizlieguma principa un jāgarantē šī principa pilnīga iedarbība, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotas jebkādas tiem pretrunā esošas valsts tiesību normas.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2       OV 2000, L 303, 16. lpp.


3      Ķelnes arhibīskapijas Oficiālais Ziņotājs, 222. lpp.


4       Saskaņā ar pašreizējo GrO 1993 5. panta 2. punkta redakciju, kas ir stājusies spēkā 2015. gada 1. augustā, no katoliskās Baznīcas kanonisko tiesību viedokļa spēkā neesošas civillaulības noslēgšana ir atlaišanas iemesls tikai tad, ja konkrētās lietas apstākļos tā objektīvi var izraisīt ievērojamu sašutumu dienesta kopienā vai profesionālās darbības aprindās un nelabvēlīgi ietekmēt uzticēšanos katoliskajai Baznīcai. Šī redakcija nav piemērojama pamatlietā aplūkotajai atlaišanai, kas notika 2009. gada 30. martā.


5       Ķelnes arhibīskapijas Oficiālais Ziņotājs, 321. lpp.


6       Nav skaidrs, vai laulību šķirt lūdza JQ vai viņa sieva.


7       Skat. otrās palātas rīkojumu, 2014. gada 22. oktobris, 2 BvR 661/12 (DE:BVerfG:2014:rs20141022.2bvr066112).


8       Skat. Catechismus Catholicae Ecclesiae (Katoliskās Baznīcas katehisms), kas ir apstiprināts un pasludināts ar pāvesta Jāņa Pāvila II 1997. gada 15. augusta apustulisko vēstuli “Laetamur Magnopere”, 2270.–2275. punkts, pieejams Vatikāna interneta vietnē: http://www.vatican.va/archive/ccc/index_fr.htm.


9       Skat. Catechismus Catholicae Ecclesiae (Katoliskās Baznīcas katehisms), kas ir apstiprināts un pasludināts ar pāvesta Jāņa Pāvila II 1997. gada 15. augusta apustulisko vēstuli “Laetamur Magnopere”, 2276.–2279. punkts, pieejams Vatikāna interneta vietnē: http://www.vatican.va/archive/ccc/index_fr.htm.


10       Skat. Catechismus Catholicae Ecclesiae (Katoliskās Baznīcas katehisms), kas ir apstiprināts un pasludināts ar pāvesta Jāņa Pāvila II 1997. gada 15. augusta apustulisko vēstuli “Laetamur Magnopere”, 2366.–2372. punkts, pieejams Vatikāna interneta vietnē: http://www.vatican.va/archive/ccc/index_fr.htm.


11       OV 1997, C 340, 133. lpp.


12       Spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 55. punkts).


13       Spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 54. punkts).


14       Spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 58. punkts).


15       Skat. CIC 11. kanonu. Turklāt CIC ir noteiktas garīgas sankcijas, un tās pašas par sevi var tikt noteiktas tikai katoļticīgajiem. It īpaši skat. CIC 1367. kanonu, uz kuru ir atsauce GrO 1993 5. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, ar ko ir noteikta ekskomunikācija latae sententiae (lajiem) un izslēgšana no garīdznieku kārtas (attiecībā uz garīdzniecības locekli) tiem, kas ir iesvētīti.


16       Šis nodoms aizsargāt katoliskās Baznīcas tēlu vēl skaidrāk izriet no GrO 1993 4. panta 4. punkta formulējuma, ar kuru visiem tās darbiniekiem dienesta laikā tiek prasīts tāds dzīvesveids un rīcība, kas neapdraud katoliskās Baznīcas ticamību.


17       Pēc JQ domām, atšķirīgas attieksmes pamatā ir apstāklis, ka citai konfesijai piederīgs (piemēram, protestants) nodaļas vadītājs vai nodaļas vadītājs, kas nepieder nevienai konfesijai, netiktu atlaists tāpēc, ka viņš pēc šķiršanās no sava pirmā laulātā noslēgtu civillaulību.


18       Mans izcēlums.


19       Spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 63. punkts).


20       Spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 65. punkts).


21       Spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 66. punkts).


22       Spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 67. punkts).


23       Skat. CIC 1085. kanonu un 1108. kanona 1. punktu.


24       Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav neviena elementa, kas ļautu uzskatīt, ka attiecīgā prasība nav likumīga, ciktāl tai ir ar IR ētosu nesaderīgs mērķis.


25       Mana analīze paliek nemainīga neatkarīgi no tā, vai laulības šķiršanu pieprasīja JQ vai viņa sieva, un no jebkāda jautājuma par “vainu”.


26       Varu norādīt tikai uz neatbilstību starp stingrību, ar kādu IR ir nolēmusi aizstāvēt katoļu mācības tīrību, un atvērtību un izlīgumu ar katoļticīgajiem, kas ir šķīrušies un noslēguši civillaulību, par kuru liecina pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums bīskapiem, priesteriem un diakoniem, konsekrētajām personām, kristīgajiem laulātajiem draugiem un visiem ticīgajiem lajiem par mīlestību ģimenē “Amoris Laetitia” (Typographie vaticane, 2016. gada 19. marts, it īpaši 299. punkts).


27       Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrās daļas ievadteikums (“ar noteikumu, ka citādi [Direktīvas 2000/78 noteikumus ievēro”) nav iekļauts AGG 9. panta 2. punkta formulējumā. Kā esmu izskaidrojis šo secinājumu 51. un 52. punktā, šajā ievadteikumā ir precizēts un paskaidrots, ka reliģiskajām organizācijām piešķirtās tiesības noteikt saviem darbiniekiem lojalitātes pienākumu neatbrīvo tās ne no vispārēja diskriminācijas aizlieguma, kas ir paredzēts Direktīvas 2000/78 2. pantā, ne no nosacījumiem, kas ir jāievēro uz reliģiju balstītajai atšķirīgajai attieksmei, lai tā nekļūtu par diskrimināciju šīs direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē. Tā kā šis teikums ir precizējums un paskaidrojums, pat tad, ja tas netiktu iekļauts, ar šīs direktīvas 4. panta 2. punkta otro daļu reliģiskajām organizācijām nebūtu atļauts ieviest uz reliģiju balstītu diskrimināciju, kas būtu pretrunā šīs tiesību normas pirmajai daļai (proti, atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ, ja tā nebūtu īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju) vai arī diskrimināciju, kas ir balstīta uz citiem pamatiem un ir minēta šīs pašas direktīvas 1. pantā (proti, invaliditāte, vecums vai seksuālā orientācija).


28       Šī panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. punktā ir paredzēts, ka ir “aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija [..] reliģijas vai pārliecības [..] dēļ”.


29       Ar šo pantu attiecīgajām personām ir garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un piekļuve taisnīgai tiesai.


30       Skat. minētā sprieduma 75.–79. punktu.


31       Skat. spriedumus, 2005. gada 22. novembris, Mangold (C‑144/04, EU:C:2005:709, 76. un 77. punkts); 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21, 50. un 51. punkts); 2014. gada 15. janvāris, Association de médiation sociale (C‑176/12, EU:C:2014:2, 47. punkts), kā arī 2016. gada 19. aprīlis, DI (C‑441/14, EU:C:2016:278, 36. punkts).


32       Skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257, 76. punkts).