Language of document : ECLI:EU:C:2018:405

ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 7. jūnijā (1)

Lieta C300/17

Hochtief AG

pret

Budapest Főváros Önkormányzata

(Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 89/665/EEK – Piegādes un būvdarbu publiskais iepirkums – Pārbaudes procedūras – 2. panta 6. punkts – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Līgumslēdzējas iestādes lēmuma prettiesiskuma obligāts iepriekšējs konstatējums – Arbitrāžas komisijā neizvirzīto pamatu izslēgšana – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Efektivitātes un līdzvērtības principi






I.      Ievads

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (2), kā tā grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (3).

2.        Tas iesniegts strīdā starp Hochtief AG un Budapest Főváros Önkormányzata (Budapeštas pašvaldība, Ungārija, turpmāk tekstā – “BFÖ”) saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību noteikumu publiskā iepirkuma jomā pārkāpuma dēļ.

3.        Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) uzdod jautājumu par to, kā valsts procesuālie noteikumi, tos skatot savstarpējā saistībā, var ietekmēt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai gan, tos skatot atsevišķi, minētie noteikumi ne vienmēr rada grūtības.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

4.        Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta ceturtajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva 2014/24/ES vai Direktīva 2014/23/ES, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2.–2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar kuriem transponē minētos tiesību aktus.”

5.        Saskaņā ar Direktīvas 89/665 2. panta 1., 2., 6. un 9. punktu:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

[..]

b)      vai nu atcelt nelikumīgi pieņemtus lēmumus, vai nodrošināt to atcelšanu, tostarp atcelt diskriminējošas tehniskās, ekonomiskās vai finanšu prasības uzaicinājumā uz konkursu, līguma dokumentos vai jebkurā citā dokumentā, kas attiecas uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.

c)      atlīdzināt zaudējumus personām, kam ar pārkāpumu nodarīts kaitējums.”

2.      Šā panta 1. punktā un 2.d un 2.e pantā paredzētās pilnvaras var piešķirt atsevišķām struktūrām, kas ir atbildīgas par pārskatīšanas [pārbaudes] procedūras dažādiem aspektiem.

[..]

6.      Dalībvalstis var noteikt, ka gadījumos, kad ja zaudējumu atlīdzināšanu prasa, pamatojoties uz to, ka lēmums ir pieņemts nelikumīgi, struktūrai, kurai ir vajadzīgās pilnvaras, vispirms ir jāatceļ apstrīdētais lēmums.

[..]

9.      Ja par pārskatīšanas procedūrām atbildīgās struktūras pēc būtības nav tiesu iestādes, to lēmumus vienmēr rakstiski pamato. Turklāt šādā gadījumā jāparedz normas, lai garantētu procedūras, ar kurām jebkurus varbūtēji nelikumīgus pasākumus, ko veikusi pārskatīšanas struktūra, vai jebkuru varbūtēju trūkumu tai piešķirto pilnvaru īstenošanā var izskatīt tiesa vai cita struktūra, kas ir tiesa [LESD 267.] panta nozīmē un kas nav atkarīga ne no līgumslēdzējas iestādes, ne no pārskatīšanas struktūras.”

B.      Ungārijas tiesības

1.      2003. gada Likums Nr. CXXIX par publisko iepirkumu

6.        Pamatlietas faktiskie apstākļi ir norisinājušies 2005. gadā. Tos tolaik regulēja Közbeszerzésekről szóló 2003 évi CXXIX. törvény (2003. gada Likums Nr. CXXIX par publisko iepirkumu, turpmāk tekstā – “Publisko iepirkumu likums”).

7.        Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 108. panta 3. punktu “kandidāts var grozīt savu dalības pieteikumu līdz tā iesniegšanas termiņa beigām”.

8.        Publisko iepirkumu likuma 350. pantā ir noteikts:

“Jebkuru uz tiesību normu par publiskajiem iepirkumiem vai par šo publisko iepirkumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām pārkāpumu balstītu prasījumu tiesā var iesniegt tikai tad, ja Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisija vai tiesa – izskatot prasību par Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisijas lēmumu – ar galīgu nolēmumu atzīst noteikuma pārkāpuma esamību.”

9.        Tomēr šī paša likuma 351. pantā ir noteikts:

“Ja pretendents lūdz līgumslēdzējai iestādei atlīdzināt tikai tos izdevumus, kas radušies saistībā ar piedāvājuma sagatavošanu un dalību publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, pamatojot šādu prasījumu atlīdzināt zaudējumus, pietiek, ka tas pierāda,

a)      ka līgumslēdzēja iestāde ir pārkāpusi kādu no tiesību normām par publisko iepirkumu līgumiem vai to slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru,

b)      ka tam bija reālas iespējas kļūt par izraudzīto pretendentu un

c)      ka pārkāpuma dēļ tika mazinātas tā iespējas kļūt par izraudzīto pretendentu.”

2.      1952. gada Likums Nr. III par civilprocesu

10.      Polgári perrendtartásról szóló 1952 évi III. törvény (1952. gada Likums Nr. III par civilprocesu, turpmāk tekstā – “Likums par civilprocesu”) 339/A pantā ir noteikts:

“Ja nav noteikts citādi, tiesa pārbauda administratīvo lēmumu, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem tā pieņemšanas brīdī.”

III. Pamatlietas fakti

11.      2005. gada 5. februārī BFÖ publicēja aicinājumu piedalīties būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā par summu, kas pārsniedza Savienības tiesībās noteikto maksimāli pieļaujamo robežvērtību, atbilstoši sarunu procedūrai, iepriekš publicējot paziņojumu par līgumu. Noteiktajā termiņā tika saņemti pieci pieteikumi; vienu no tiem bija iesniedzis Hochtief vadītais konsorcijs HOLI (turpmāk tekstā – “konsorcijs”).

12.      2005. gada 19. jūlijā BFÖ informēja konsorciju, ka tā dalības pieteikums nebija pieņemams neatbilstības dēļ un tika noraidīts. Šis lēmums bija pamatots ar to, ka konsorcijs par projekta vadītāju bija iecēlis ekspertu, kurš bija piedalījies publiskā iepirkuma sagatavošanā, pārstāvot līgumslēdzēju iestādi.

13.      Konsorcijs apstrīdēja šo lēmumu Közbeszerzési Döntőbizottság (Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisija, Ungārija, turpmāk tekstā – “arbitrāžas komisija”). Tā noraidīja prasību ar 2005. gada 12. septembra nolēmumu. Šī komisija uzskatīja, ka eksperta norādīšanu dalības pieteikumā nevar uzskatīt par administratīvu kļūdu, kā to apgalvoja Hochtief, ciktāl minētā eksperta neņemšana vērā būtu nozīmējusi dalības pieteikuma grozījumu, kas ir izslēgts ar Publisko iepirkumu likuma 108. panta 3. punktu. Tā arī uzskatīja, ka līgumslēdzēja iestāde nebija rīkojusies prettiesiski, turpinot procedūru tikai ar diviem pretendentiem, jo saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 130. panta 7. punktu, ja to pretendentu skaits, kas ir iesnieguši atbilstīgus dalības pieteikumus, ir pietiekošs, tie ir jāuzaicina iesniegt piedāvājumu.

14.      Konsorcijs arbitrāžas komisijas nolēmumu apstrīdēja tiesā. Ar 2006. gada 28. aprīļa spriedumu Fővárosi Bíróság (Budapeštas apgabaltiesa, Ungārija) tā prasību noraidīja. Izskatot apelācijas sūdzību par šo spriedumu, Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa, Ungārija) apturēja tiesvedību un iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, par kuru tika taisīts spriedums, 2009. gada 15. oktobris, Hochtief un LindeKcaDresden (C‑138/08, EU:C:2009:627).

15.      Pēc šī sprieduma Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) ar 2010. gada 20. janvāra spriedumu apstiprināja 2006. gada 28. aprīļa spriedumu.

16.      Šajā tiesā prasītāja, pamatojoties uz 2005. gada 3. marta spriedumu Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127), it īpaši bija apgalvojusi, ka tai nebija iespējams formulēt savus apsvērumus par lietas apstākļiem vai pierādīt, ka eksperta atbalsts nevarēja kaitēt taisnīgai un pārredzamai konkurencei.

17.      Šis spriedums, kas pieņemts pirms BFÖ lēmuma, tātad jau pastāvēja, pirms Hochtief cēla prasību arbitrāžas komisijā. Tomēr tas esot darīts “pieejams” ungāru valodas versijā tikai pēc [šīs prasības celšanas] datuma (4). Savā spriedumā Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) tomēr norādīja, ka tā nevērtēja šo iebildumu, jo tas nebija minēts prasības pieteikumā pirmajā instancē. Iesniedzējtiesas ieskatā, jautājums par to, vai līgumslēdzēja iestāde, atzīstot neatbilstību, bija pieļāvusi pārkāpumu, nedodot prasītājai pamatlietā iespēju aizstāvēties, nebija minēts prasības pieteikumā. Tā piebilst, ka minētā puse tikai apelācijas sūdzībā pirmo reizi esot apgalvojusi, ka uz to attiecinātais aizliegums ir uzskatāms par nesamērīgu tās tiesību iesniegt pieteikumu vai piedāvājumu ierobežojumu, kas ir pretrunā EKL 220. pantam, Direktīvas 93/37/EEK (5) 6. pantam un Tiesas judikatūrai.

18.      Ar 2011. gada 7. februāra spriedumu Legfelsőbb Bíróság (bijušais nosaukums Kúria (Augstākā tiesa)) apstiprināja Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) 2010. gada 20. janvāra spriedumu.

19.      Vienlaikus ar šīm tiesvedībām par reģionālo politiku atbildīgais Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāts 2008. gadā veica strīdīgās iepirkuma procedūras revīziju. Tas secināja, ka līgumslēdzēja iestāde ir pārkāpusi publiskā iepirkuma jomā pastāvošos noteikumus, pirmkārt, publicējot paziņojumu par sarunu procedūru un, otrkārt, izslēdzot vienu no kandidātiem priekšatlases posmā, nedodot tam iespēju atbilstoši 2005. gada 3. marta spriedumam Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127) sniegt pierādījumus par pretējo, proti, pierādīt, ka attiecīgā eksperta iecelšana par projekta vadītāju nevarēja izkropļot konkurenci.

20.      2011. gada 11. augustā Hochtief, pamatojoties uz Komisijas konstatējumiem, uzsāka pārskatīšanas procedūru par Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) spriedumu. Ar 2013. gada 6. jūnija rīkojumu Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Budapeštas Administratīvā un darba lietu tiesa, Ungārija) izdeva rīkojumu noraidīt kasācijas sūdzību; to ar rīkojumu apstiprināja Fővárosi Törvényszék (Budapeštas apgabaltiesa, Ungārija), kas lēma pēdējā instancē.

21.      Atsaucoties uz Komisijas konstatējumiem, Hochtief cēla vēl vienu prasību, lai piespriestu līgumslēdzējai iestādei tai samaksāt kompensāciju, kas atbilst tās izdevumiem par dalību publiskā iepirkuma procedūrā.

22.      Tā kā šī prasība tika noraidīta gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā, Hochtief iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, it īpaši atsaucoties uz Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta pārkāpumu.

23.      Iesniedzējtiesa būtībā norāda, ka no Direktīvas 89/665 izriet, ka prasības par zaudējumu atlīdzību celšana var būt atkarīga no tā, vai administratīvā iestāde vai tiesa vispirms ir atcēlusi apstrīdēto lēmumu (spriedums, 2015. gada 26. novembris, MedEval, C‑166/14, EU:C:2015:779, 35. punkts), kā rezultātā nešķiet, ka minētās direktīvas 2. pantam principā būtu pretrunā tāda valsts tiesību norma kā Publisko iepirkumu likuma 350. pants. Tomēr šīs pēdējās normas piemērošana kopā ar citām Publisko iepirkumu likuma un Likuma par civilprocesu normām var radīt tādas sekas, kas liedz tādam noraidītam pretendentam publiskā iepirkuma sarunu procedūrā kā prasītāja pamatlietā iespēju celt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar to, ka nav iespējams atsaukties uz galīgu lēmumu, ar ko konstatēts noteikumu publiskā iepirkuma jomā pārkāpums. Šajos apstākļos varētu pamatoti vai nu noteikt iespēju sniegt pierādījumu par šādu pārkāpumu ar citiem līdzekļiem, vai nu atteikties no valsts tiesību sistēmā paredzētā noteikuma efektivitātes principa vārdā, vai arī interpretēt to, ņemot vērā Savienības tiesības.

24.      Līdz ar to Kúria (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus.

IV.    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

25.      Ar 2017. gada 11. maija lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2017. gada 24. maijā, Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) tādējādi nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Savienības tiesībām ir pretrunā valsts procesuālā tiesību norma, saskaņā ar kuru jebkādu prasību par noteikuma publiskā iepirkuma jomā pārkāpumu var celt tikai tad, ja Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisija vai tiesa, kas izskata prasību par Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisijas lēmumu, pieņem galīgu lēmumu par noteikuma pārkāpuma esamību?

2)      Vai valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru prasību par zaudējumu atlīdzību var celt tikai tad, ja Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisija vai tiesa, kas izskata prasību par Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisijas lēmumu, ir pieņēmusi galīgu lēmumu par noteikuma pārkāpuma esamību, var aizstāt ar citu tiesību normu, kas atbilst Savienības tiesībām? Proti, vai cietušais var pierādīt noteikuma pārkāpumu, izmantojot citus līdzekļus?

3)      Vai strīdā, kura mērķis ir saņemt zaudējumu atlīdzību, Savienības tiesībām, it īpaši efektivitātes un līdzvērtības principiem, ir pretrunā vai var radīt ar šīm tiesībām un principiem nesaderīgas sekas tāda valsts procesuālā tiesību norma, saskaņā ar kuru administratīvo lēmumu drīkst apstrīdēt tiesā, pamatojoties tikai uz Publisko iepirkumu padomes arbitrāžas komisijas procedūrā izvirzītajiem tiesiskajiem argumentiem, pat ja saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru cietušais kā pamatu attiecībā uz apgalvoto noteikuma pārkāpumu var minēt tikai viņa izslēgšanas prettiesiskumu interešu konflikta esamības dēļ, savukārt saskaņā ar noteikumiem par sarunu procedūru viņa izslēgšanas no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras pamatā ir cits iemesls, jo ir ieviestas izmaiņas viņa pieteikumā?”

26.      Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja pamatlietā, Ungārijas, Grieķijas, Austrijas un Polijas valdības, kā arī Komisija. Turklāt prasītāja pamatlietā, Ungārijas valdība un Komisija pauda savu nostāju tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 30. aprīlī.

V.      Analīze

A.      Ievada metodoloģiskās piezīmes

27.      Kúria (Augstākā tiesa) pamatlietā iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirza divus metodoloģiskus ievada jautājumus: pirmkārt, kā jāskata iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, un, otrkārt, kāda tiesību norma ir jāņem vērā, lai vērtētu [atrisināmās] problēmas.

1.      Par to, kā jāskata prejudiciālie jautājumi

28.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir trīs atsevišķi jautājumi. Tomēr ir ātri saprotams, ka katra jautājuma individuāla izvērtēšana noteikti nerada grūtības, ņemot vērā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Turpretī aplūkojamo valsts procesuālo noteikumu skatīšana savstarpējā saistībā rada vairāk jautājumu.

29.      Tāpēc man šķiet atbilstīgi, pat nepieciešami skatīt visus trīs uzdotos jautājumus kopā, pat ja in fine ir iespējams uz tiem sniegt atsevišķas atbildes.

30.      Uzreiz arī precizēju, ka trešā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā sniegtais precizējums man nešķiet atbilstīgs. Tas, ka cietušais varētu minēt tikai vienu prettiesiskuma pamatu, kas jebkurā gadījumā izraisītu viņa izslēgšanu no publiskā iepirkuma procedūras, neietekmē juridisko argumentāciju, kas jāizmanto, lai atbildētu uz šo trešo jautājumu. Izslēgšanas iemesla ietekme uz pamatlietas iznākumu ir jautājums, ko var uzdot tikai vēlāk, un tas ir jārisina vienīgi iesniedzējtiesai (6). Tāpēc es par to neizteikšos.

31.      Līdz ar to mana analīze būs sadalīta trīs posmos. Vispirms es izvērtēšu, vai ir atļauts noteikt, ka prasības celšana par zaudējumu atlīdzību ir atkarīga no apgalvota prettiesiska lēmuma iepriekšējas atcelšanas (un tādējādi a fortiori tā prettiesiskuma konstatējuma). Pēc tam es pievērsīšos problēmai par tiesiskuma pārbaudes ierobežošanu juridiskajā un faktiskajā kontekstā, kādu prasītājs noteicis savā dokumentā par lietas ierosināšanu. Visbeidzot es analizēšu, kādas sekas efektīvas tiesību aizsardzību tiesā ziņā ir šo divu prasības atcelt tiesību aktu procesuālo ierobežojumu attiecināšanai uz prasību par zaudējumu atlīdzību.

2.      Par pārbaudei izmantojamo tiesību normu

32.      Tāpat ir jānosaka tiesību norma, kuru ņemot vērā, ir jāvērtē [risināmās] problēmas. Trešajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa norāda uz līdzvērtības un efektivitātes principiem, kas tradicionāli attiecas uz dalībvalstu procesuālo autonomiju. Tomēr tā sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumu balsta uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, ar kuru Eiropas Savienības tiesību sistēmā ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un objektīvu tiesu (7).

33.      Man šķiet, ka šai pēdējai pieejai ir jādod priekšroka. Ir atzīts, pirmkārt, ka dalībvalstīm LES 19. panta 1. punktā paredzētais pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst Hartas 47. pantam (8), un, otrkārt, ka no tā izriet – ja dalībvalstis nosaka pārbaudes tiesā noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt tādā Savienības tiesību normā kā Direktīva 89/665 paredzēto tiesību aizsardzību, tām ir jāgarantē tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un objektīvu tiesu, kas ir paredzētas Hartas 47. pantā, ievērošana. Tādējādi tādas tiesību aizsardzības iezīmes kā tās, kas paredzētas Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā, ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam (9).

34.      Turklāt šādu pieeju Tiesa ir izmantojusi, interpretējot Direktīvu 89/665, kad Tiesa vairākkārt ir lēmusi, ka tās 1. pants “obligāti ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības, kas ir noteiktas [Hartā], it īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas paredzētas tās 47. pantā” (10). Konkrēti tas nozīmē, ka tad, ja dalībvalstis nosaka pārbaudes tiesā procesuālos noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt Direktīvā 89/665 paredzētās to kandidātu un pretendentu tiesības, kurus aizskar līgumslēdzēju iestāžu lēmumi, tām ir jāgarantē tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un objektīvu tiesu, kas ir paredzētas Hartas 47. pantā, ievērošana (11).

35.      Līdz ar to es vērtēšu iesniedzējtiesas uzdotos prejudiciālos jautājumus, ņemot vērā Hartas 47. panta prasības.

B.      Par iespēju noteikt, ka prasības celšana par zaudējumu atlīdzību ir atkarīga no apgalvota prettiesiska lēmuma iepriekšējas atcelšanas

36.      Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta ceturtā daļa liek dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva 2014/24/ES (12) vai Direktīva 2014/23, nodrošinātu, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārskatīt.

37.      Atbilstoši Direktīvas 89/665 2. panta 1. punktam šajās pārbaudēs ir jāspēj veikt trīs veidu pasākumus: pirmkārt, pagaidu pasākumus, lai izlabotu apgalvoto prettiesiskumu vai novērstu kaitējumu attiecīgajām interesēm; otrkārt, nelikumīgi pieņemto lēmumu atcelšanu un, treškārt, zaudējumu atlīdzināšanu personām, kam piemērojamo noteikumu pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums.

38.      Attiecībā uz šo pēdējo pasākumu veidu Direktīvas 89/665 2. panta 6. punktā ir precizēts, ka dalībvalstis var noteikt, ka iespēja pieprasīt zaudējumu atlīdzību ir atkarīga no apgalvota prettiesiska lēmuma iepriekšējas atcelšanas. Tomēr šī norma neprecizē šādu prasību pieņemamības nosacījumus. Tiesa no tā ir secinājusi, ka “principā [..] Direktīvas 89/665 2. panta 6. punkts pieļauj tādu valsts tiesību normu [..], atbilstoši kur[ai] tajā minētā iepirkuma tiesību pārkāpuma iepriekšēja konstatēšana ir prasības par zaudējumu atlīdzību celšanas nosacījums” (13). Es to saukšu par principu, saskaņā ar kuru tiesvedībai par tiesiskumu ir prioritāte salīdzinājumā ar tiesvedību par zaudējumu atlīdzību.

39.      Tā kā runa ir tikai par iespēju – Direktīvas 89/665 2. panta 6. punktā ir lietots darbības vārds “varēt”, nevis “vajadzēt” –, dalībvalstīm, kas izmanto šo iespēju, ir brīvība to grozīt (14). Tās tādējādi var paredzēt gadījumus, kuros iepriekšējas atcelšanas neesamība nav iemesls prasības par zaudējumu atlīdzību nepieņemamībai (15).

40.      Jebkurā gadījumā principa, saskaņā ar kuru tiesvedībai par tiesiskumu ir prioritāte salīdzinājumā ar tiesvedību par zaudējumu atlīdzību, īstenošana nevar izraisīt to, ka, to kombinējot ar citu procesuālo noteikumu, cietušajai personai tiek atņemta ne tikai iespēja prasīt atcelt līgumslēdzējas iestādes lēmumu, bet arī pārējie Direktīvas 89/665 2. panta 1. punktā noteiktie tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Šāda “kārtība” būtu pretrunā efektivitātes principam (16). Tomēr šis princips tiek uzskatīts par vienu no “prasīb[ām], kas izsaka vispārējo dalībvalstu pienākumu nodrošināt tādu privātpersonu tiesību aizsardzību tiesās, kuras izriet no [Savienības] tiesībām” (17), kas ir nostiprināta Hartas 47. pantā.

41.      Šajā lietā tā ir Publisko iepirkumu likuma 350. panta un Likuma par civilprocesu 339/A panta kombinēta piemērošana, kas varētu radīt problēmas, ņemot vērā Hartas 47. pantu.

C.      Par tiesiskuma pārbaudes iekļaušanu prasītāja noteiktajā juridiskajā un faktiskajā kontekstā

42.      Likuma par civilprocesu 339/A pantā ir noteikts, ka tiesa var pārbaudīt administratīvo lēmumu, vienīgi pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem tā pieņemšanas brīdī.

43.      Konkrēti, saistībā ar iebildumiem par lēmumiem, kas pieņemti publiskā iepirkuma jomā, tas nozīmē, ka valsts tiesām, kurām ir jāpārbauda arbitrāžas komisijas nolēmumi, nebūtu tiesību pārbaudīt nevienu jaunu pamatu, kas nebūtu ticis tajā izvirzīts.

44.      Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts liek dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu un iespējami ātru tādu līgumslēdzēju iestāžu lēmumu, kas nav saderīgi ar Savienības tiesībām, pārskatīšanu.

45.      Šim nolūkam Direktīvas 89/665 2. panta 2. punktā dalībvalstīm ir ļauts piešķirt atcelšanas un atlīdzināšanas pilnvaras atsevišķām struktūrām, kas nepieciešami nav tiesas (18). Turklāt Direktīvā 89/665 nav ietvertas tiesību normas, kas īpaši regulētu nosacījumus, ar kādiem var izmantot šos tiesību aizsardzības līdzekļus (19). Direktīva 89/665 tādējādi atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību, izvēloties procesuālās garantijas, ko tās paredz, un attiecīgās formalitātes (20).

46.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tām atbilstoši procesuālās autonomijas principam ir jānosaka sīki administratīvā procesa un tiesvedības procesuālie noteikumi, kas vērsti uz to, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās. Tomēr šie procesuālie noteikumi nedrīkst apdraudēt Direktīvas 89/665 lietderīgo iedarbību (21).

47.      Šajā kontekstā tāds noteikums kā Likuma par civilprocesu 339/A pantā noteiktais pats par sevi man nešķiet pretrunā Savienības tiesībām, ja to piemēro tiesiskuma pārbaudē, ko veic arbitrāžas komisija un pēc tam tiesas.

48.      No Direktīvas 89/665 preambulas trešā apsvēruma izriet, ka viens no tās prioritārajiem mērķiem ir ieviest “efektīv[us] un operatīv[us] tiesiskās aizsardzības līdzekļ[us]” (22).Šīs pēdējās raksturiezīmes nozīmību uzsvēra arī pats likumdevējs, minētās direktīvas 1. panta 1. punkta ceturtajā daļā skaidri liekot dalībvalstīm veikt “vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka [..] līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārskatīt” (23).

49.      Noteikums, ka pārbaudē tiesā ir izmantojami tikai arbitrāžas komisijā izvirzītie pamati, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem tā pieņemšanas brīdī, sekmē šī ātras izskatīšanas mērķa sasniegšanu, vienlaikus neaizskarot tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtību (24).

50.      Pirmkārt, šis noteikums neļauj aizkavēt tiesvedību, liedzot uzsākt jaunu diskusiju – kas noteikti būtu pretrunīga un jau izskatīta pamatota lēmuma gadījumā – tiesā, kas veic pārbaudi. Tādējādi tas veicina pareizu tiesvedību privātpersonu labā (25) un konsolidē tiesiskās noteiktības prasību, kurai ir jāprevalē prasībās atzīt līgumu par spēkā neesošu (26). Otrkārt, šis noteikums neliedz privātpersonai piekļuvi tiesai. Tas šai personai piemēro robežas, ko tā pati pēc savas atbildības ir noteikusi.

51.      Šajā saistībā, jautāta par tāda procesuāla noteikuma sekām, kas ierobežo tiesas darbību lietas dalībnieku izvirzīto argumentu robežās, Tiesa lēma, ka efektivitātes princips valsts tiesām neuzliek pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Savienības tiesībām, neatkarīgi no tā, cik svarīga ir šī norma Savienības tiesību sistēmā, ja lietas dalībniekiem bija patiesa iespēja izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Savienības tiesībām, valsts tiesā (27).

52.      Šajos apstākļos, lai arī ir tiesa, ka procesuāls noteikums, kura sekas ir tādas, ka tas iekļauj strīdu tikai arbitrāžas komisijā izvirzīto pamatu robežās, ierobežo tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē, tas ir pamatots tās 52. panta 1. punkta izpratnē, ja to nosaka likums, tas atbilst tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtībai un pilda Direktīvā 89/665 noteikto prasības ātras izskatīšanas mērķi, kas veicina pareizu tiesvedību un tiesiskās noteiktības prasības izpildi.

D.      Par tiesvedības par tiesiskumu procesuālo ierobežojumu attiecināšanu uz tiesvedību par zaudējumu atlīdzību

53.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību nav pretrunā nedz noteikums, kas nosaka, ka tiesvedībai par tiesiskumu ir prioritāte salīdzinājumā ar tiesvedību par zaudējumu atlīdzību, nedz noteikums, kas liedz izvirzīt jaunu tiesību pamatu pēc lietas uzsākšanas, ja minētie noteikumi tiek skatīti atsevišķi.

54.      Tomēr Publisko iepirkumu likuma 350. panta un Likuma par civilprocesu 339/A panta saistītas piemērošanas sekas ir tādas, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir nepieņemama, ja iepriekš nav pieņemts lēmums, ar kuru ir konstatēts aplūkojamā līguma prettiesiskums, neatkarīgi no tā, vai prasītājam tiesvedībā par zaudējumu atlīdzību faktiski ir bijusi patiesa iespēja izvirzīt atbilstīgu prettiesiskuma iemeslu tiesvedībā par tiesiskumu.

55.      Šādas sekas, manā ieskatā, ir pretrunā Hartas 47. pantam, jo tās apdraud tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ko šī tiesību norma garantē, padarot faktiski neiespējamu prasību par zaudējumu atlīdzību, ja to nevar pamatot ar vispārējo interešu mērķi, kas ir pretrunā Hartas 52. panta 1. punkta prasībām.

1.      Par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību apdraudējumu

56.      Tiesību aizsardzības tiesā prasība ietver iespēju saņemt atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā. Ja ir ticis piemērots akts, kura spēkā esamība tiek apstrīdēta, tā atcelšana ne vienmēr var atlīdzināt visus radītos zaudējumus (28). Ja akta nepiemērojamība paralizē tā ietekmi tiesas izskatīšanai nodotajā situācijā, zaudējumu atlīdzināšana kompensē kaitējumu, ko tas varēja radīt. Attiecīgās personas pilnīgas aizsardzības nodrošināšanai tātad ir nepieciešami abi (29).

57.      Šajos apstākļos, lai arī principu, saskaņā ar kuru tiesvedībai par tiesiskumu ir prioritāte salīdzinājumā ar tiesvedību par zaudējumu atlīdzību, kas atļauts ar Direktīvas 89/665 2. panta 6. punktu, var izskaidrot un pamatot, minot iemeslus, kas saistīti ar procesuālo ekonomiju un, galu galā, tiesisko noteiktību (30), noteikums, kas to ievieš, ir jānoraida, ja tiek pierādīts, ka nav bijis iespējams konstatēt strīdīgā lēmuma prettiesiskumu ar prasītāja rīcību nesaistīta leģitīma iemesla dēļ.

58.      Pretējā gadījumā attiecīgajai personai tiktu liegta jebkāda tiesību aizsardzība tiesā, jo šajos īpašajos apstākļos prasība par zaudējumu atlīdzību ir “pēdējais privātpersonu aizsardzības bastions, kad [..] citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi tiem [nav] sniegu[ši] efektīvu aizsardzību” (31).

59.      Šī tiesvedības par zaudējumu atlīdzību īpašā raksturiezīme ietekmē visu Tiesas judikatūru par tiesību aizsardzības līdzekļu saistību un to, kā tie ietekmē efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, gan lai atbildētu uz prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumu stingrību tiesvedībā par Savienības tiesību aktu tiesiskumu (32), gan lai mazinātu direktīvu horizontālas tiešas iedarbības neesamību (33), vai arī gadījumos, kad ar galīgu tiesas nolēmumu radītu no Savienības tiesībām izrietošu tiesību pārkāpumu vairs nevar izlabot.

60.      Šajā pēdējā gadījumā, lai arī Savienības tiesībās nav noteikta prasība, ka, lai ievērotu šo tiesību atbilstošās normas interpretāciju, ko Tiesa sniegusi pēc tiesas nolēmuma ar res judicata spēku, pēdējai minētajai tiesai principā ir jāpārskata šis nolēmums, “personām nevar liegt iespēju prasīt valsts atbildību, lai tādējādi panāktu savu tiesību aizsardzību” (34).

61.      Šī loģika ir īstenota, atzīstot pēdējās instances tiesu atbildību Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā. “Ņemot vērā būtisko lomu, kāda ir tiesu varai privātpersonu tiesību, kuras izriet no [Savienības tiesību] noteikumiem, aizsardzībā, to pilnīga efektivitāte tiktu apšaubīta un tajās atzīto tiesību aizsardzība tiktu mazināta, ja privātpersonām ar zināmiem nosacījumiem tiktu liegts saņemt kompensāciju, kad viņu tiesības ir aizskartas tāda [Savienības] tiesību pārkāpuma dēļ, kas ir attiecināms uz dalībvalsts pēdējās instances tiesas nolēmumu.” (35)

62.      Savienības tiesību pilnai efektivitātei un ar tām atzīto tiesību aizsardzībai, kas ir pamatā šai judikatūrai, ir arī nepieciešams, lai šis risinājums tiktu izmantots tad, ja procesuālo noteikumu kopums izraisa līgumslēdzējas iestādes “imunitāti” pret jebkādu atbildību, lai gan tā ir izdarījusi Savienības tiesību pārkāpumu. Savienības likumdevēja vēlēšanās nodrošināt atbilstīgas procedūras, kas ļauj atlīdzināt personām ar publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumu nodarīto kaitējumu (36), apstiprina šo interpretāciju.

63.      Tā arī palīdz nodrošināt Savienības tiesību piemērošanas pārākumu, jo Tiesa ir lēmusi, ka tad, ja izrādās, ka valsts tiesas veiktie novērtējumi nav atbilstīgi Savienības tiesībām, saskaņā ar tām ir nepieciešams, lai cita valsts tiesa, kaut gan tai atbilstoši valsts tiesībām būtu bez nosacījumiem saistoša pirmās tiesas veiktā Savienības tiesību interpretācija, pēc savas iniciatīvas atstātu nepiemērotu valsts tiesību sistēmā paredzēto noteikumu, kurš tai liek pieņemt pirmās minētās tiesas izmantoto Savienības tiesību interpretāciju (37).

64.      Mūs interesējošajā jautājumā par procesuālo noteikumu skatīšanu savstarpējā saistībā šķiet, ka tad, ja prasītājam, kurš lūdz atlīdzināt zaudējumus, tiesvedībā par tiesiskumu nav bijis patiesas iespējas izvirzīt pamatu, kuru tas vēlas norādīt savas prasības par zaudējumu atlīdzību atbalstam, Savienības tiesību nepareizā interpretācija vēlāk nav izlabojama. Lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērošanas pārākumu, valsts tiesai, īstenojot savu kompetenci, ir jāveic visi šim nolūkam nepieciešamie pasākumi (38). No iepriekš minētā izriet, ka tad, ja tiek pierādīts, ka līgumslēdzējas iestādes lēmuma prettiesiskumu nebija iespējams konstatēt ar prasītāja rīcību nesaistīta iemesla dēļ, kompetentajai valsts tiesai ir jāatsakās no noteikuma, ar ko ievieš principu, saskaņā ar kuru tiesvedībai par tiesiskumu ir prioritāte salīdzinājumā ar tiesvedību par zaudējumu atlīdzību.

2.      Par pamatojuma neesamību

65.      Vērtējot noteikuma, kas liedz izvirzīt tiesību pamatu, kurš nebija izvirzīts dokumentā par lietas ierosināšanu, atbilstību Savienības tiesībām, es uzskatu, ka ātras izskatīšanas mērķis, ko tiecas panākt ar Direktīvu 89/665, var pamatot šī noteikuma piemērojamību procesā, kurā pārbauda publisko iepirkumu jomā pieņemto lēmumu tiesiskumu, jo tas atbilst pareizas tiesvedības interesēm un nostiprina tiesiskās noteiktības nodrošināšanu, kurai ir jāprevalē prasībās atzīt līgumu par spēkā neesošu.

66.      Šādos apstākļos, kā Tiesa ir uzsvērusi, “tiesiskās noteiktības nodrošināšanas pakāpe saistībā ar prasības pieņemamības nosacījumiem prasībai par zaudējumu atlīdzību un pieteikumam par līguma spēkā neesamības atzīšanu nav vienāda. Ja līgums, kas noslēgts publiskā iepirkuma procedūras beigās, tiek atzīts par spēkā neesošu, līgums beidz pastāvēt un, iespējams, beidzas minētā līguma izpilde, kas nozīmē būtisku administratīvās vai tiesu iestādes iejaukšanos līgumiskajās attiecībās starp privātpersonām un valsts iestādēm. Tādējādi tāds lēmums var radīt ievērojamus traucējumus un ekonomiskos zaudējumus ne tikai publiskajā iepirkumā izraudzītajam pretendentam, bet arī līgumslēdzējai iestādei un tādēļ sabiedrībai, kas ir publiskajā iepirkumā iekļauto būvdarbu izpildes vai sniegto pakalpojumu galīgā saņēmēja. Kā izriet no Direktīvas [2007/66/EK] (39) preambulas 25. un 27. apsvēruma, Savienības likumdevējs ir piešķīris daudz lielāku nozīmi tiesiskās noteiktības nodrošināšanai saistībā ar prasībām atzīt līgumu par spēkā neesošu nekā saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību” (40).

67.      Turklāt tāda procedūru savstarpējā saistība kā pamatlietā nevar ne kavēt konkursa procedūras iznākumu, ne apdraudēt tiesisko noteiktību. Lēmums par izslēgšanu, kura prettiesiskums ir apgalvotā kaitējuma pamatā, kļuva galīgs pēc tam, kad tika galīgi noraidīta prasība par arbitrāžas komisijas nolēmumu un kasācijas sūdzība par Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) spriedumu, kas bija pasludināts tajā pašā tiesvedībā.

68.      Līdz ar to tas, ja tiesai, kas lemj par atlīdzību, būtu ļauts konstatēt apgalvotā kaitējuma pamatā esošā lēmuma prettiesiskumu, pamatojoties uz pamatu, kas netika izvērtēts tiesvedībā par tiesību akta atcelšanu, neradītu tādas sekas, ka apstrīdētajam aktam tiktu atņemta iedarbība.

69.      Turklāt šo iespēju nevar pielīdzināt tiesas, kas lemj par zaudējumu atlīdzību, lēmumu res judicata spēka apstrīdēšanai, jo prasībai par zaudējumu atlīdzību nav tas pats priekšmets, kas prasībai atcelt tiesību aktu, un šis pēdējais strīds neattiecas uz to pašu juridisko jautājumu. Gluži otrādi, analogos apstākļos Tiesa jau ir lēmusi, ka tiesiskās noteiktības princips nevar pamatot valsts tiesību normu, kas neļauj valsts tiesai izdarīt visus no Līguma normas pārkāpuma izrietošos secinājumus tāda valsts tiesas nolēmuma dēļ, kas ieguvis res judicata spēku (41).

3.      Par piemērošanu konkrētajā gadījumā

70.      Zaudējumu atlīdzības piešķiršana personām, kurām ar publiskā iepirkuma tiesību normu pārkāpumu ir nodarīts kaitējums, ir viens no Savienības tiesībās garantētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem (42). Pārfrāzējot formulējumu, ko Tiesa izmantojusi 43. punktā 2015. gada 26. novembra spriedumā MedEval (C‑166/14, EU:C:2015:779), pamatlietā piemērojamie procesuālie noteikumi, tos skatot savstarpējā saistībā, var izraisīt to, ka cietušajai personai ne tikai tiek atņemta iespēja panākt līgumslēdzējas iestādes lēmuma atcelšanu, bet arī tiek liegti visi pārējie Direktīvas 89/665 2. panta 1. punktā noteiktie tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

71.      Līdz ar to šajā lietā ir jāizdara analoģisks secinājums. Tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā, ir pretrunā tāda kārtība kā pamatlietā aplūkojamā, kas apdraud minētās tiesības, padarot neiespējamu prasības par zaudējumu atlīdzību izmantošanu sakarā ar aizliegumu ņemt vērā juridisku pamatu, ar kuru attiecīgajai personai nav bijis iespējams iepazīties ne viņas kļūdas vai bezdarbības dēļ pirms prasības atcelt tiesību aktu celšanas vai, atkārtojot 2007. gada 7. jūnija spriedumā van der Weerd u.c. (no C‑222/05 līdz C‑225/05, EU:C:2007:318) sacīto, kuru tai nav bijusi patiesa iespēja izvirzīt valsts tiesā.

72.      Šajā lietā Savienības tiesību pārkāpums, uz kuru Hochtief pirmo reizi norādīja Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa), pamatojas uz 2005. gada 3. marta spriedumu Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127), kurš esot ticis darīts “pieejams” ungāru valodas versijā tikai pēc prasības celšanas arbitrāžas komisijā (43).

73.      Tagad ir jānoskaidro, vai tāds uzņēmums kā Hochtief, kas ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Vācijā, patiešām nevarēja iepazīties ar Tiesas spriedumu, pirms tas tika iztulkots ungāru valodā. Tas, ka informāciju par 2005. gada 3. marta sprieduma Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127) pieejamību ungāru valodā Tiesas kanceleja sniedza vācu valodā pēc pieteikuma, kas vācu valodā bija nosūtīts no Hochtief Vācijas adreses, bez šaubām, ir vērā ņemams elements. Tomēr, tā kā ir runa par faktu jautājumu, iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai Hochtief bija patiesa iespēja izvirzīt šo pamatu arbitrāžas komisijā (vai apelācijas tiesā, ja arbitrāžas komisijai nebija tiesas statusa LESD 267. panta izpratnē (44)). Ja nav bijusi šāda iespēja, tās prasība par zaudējumu atlīdzību būtu jāpieņem, lai gan līgumslēdzējas iestādes lēmums nav atcelts.

VI.    Secinājumi

74.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Savienības tiesībām nav pretrunā valsts procesuālā tiesību norma, saskaņā ar kuru prasības par zaudējumu atlīdzību celšana ir atkarīga no tā, vai iestāde, kurai Padomes Direktīvas 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām, 2. panta 6. punkta izpratnē ir tiesas statuss, ir iepriekš un galīgi konstatējusi līgumslēdzējas iestādes lēmuma prettiesiskumu.

2)      Direktīvas 89/665 2. panta 6. punktā dalībvalstīm nav liegts paredzēt gadījumus, kuros iepriekšējas atcelšanas neesamība nav iemesls prasības par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar līgumslēdzējas iestādes lēmuma prettiesiskumu, nepieņemamībai.

3)      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram prasības par zaudējumu atlīdzību celšana saistībā ar publiskā iepirkuma tiesību normas pārkāpumu ir atkarīga no tā, vai iepriekš ir konstatēts attiecīgās iepirkuma procedūras prettiesiskums, ja prasītājam, kurš lūdz atlīdzināt zaudējumus, nav bijusi patiesa iespēja izvirzīt valsts tiesā pamatu, kuru viņš vēlas minēt savas prasības par zaudējumu atlīdzību atbalstam.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 1989, L 395, 33. lpp.


3      OV 2014, L 94, 1. lpp.


4      Saskaņā ar vēstuli, ko Tiesas kanceleja nosūtīja Hochtief 2010. gada 22. septembrī, 2005. gada 3. marta sprieduma Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127) tulkojums ungāru valodā tika saņemts kancelejā 2006. gada 2. oktobrī. Kanceleja tomēr precizēja, ka nav iespējams precīzi noteikt datumu, kurā tas tika tiešsaistē publicēts Tiesas tīmekļvietnē.


5      Padomes Direktīva (1993. gada 14. jūnijs) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV 1993, L 199, 54. lpp.).


6      Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasītāja pamatlietā varot izvirzīt “jaunu” pamatu, vienīgi veicot izmaiņas savā pieteikumā, kas esot iemesls izslēgšanai no procedūras, apstrīdēja Hochtief (tās rakstveida apsvērumu 34. punkts) un Ungārijas valdība (tās rakstveida apsvērumu 13.–15. punkts).


7      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 22. punkts.


8      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund (C‑682/15, EU:C:2017:373, 44. punkts); 2017. gada 26. jūlijs, Sacko (C‑348/16, EU:C:2017:591, 30. punkts), kā arī 2017. gada 27. septembris, Puškár (C‑73/16, EU:C:2017:725, 58. punkts).


9      Šajā nozīmē attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Sacko (C‑348/16, EU:C:2017:591, 31. punkts), un attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) skat. spriedumu, 2017. gada 27. septembris, Puškár (C‑73/16, EU:C:2017:725, 59. un 60. punkts).


10      Spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute (C‑61/14, EU:C:2015:655, 49. punkts); mans izcēlums.


11      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c. (C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 46. punkts).


12      Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.).


13      Spriedums, 2015. gada 26. novembris, MedEval (C‑166/14, EU:C:2015:779, 36. punkts); mans izcēlums.


14      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, MedEval (C‑166/14, EU:C:2015:779, 35. punkts).


15      Turpretī šī atkāpes iespēja, manā ieskatā, nevar tikt pārveidota par prasību, kuru neizpildot tiktu atņemta Direktīvas 89/665 2. panta 6. punktā atļautā principa, saskaņā ar kuru tiesvedībai par tiesiskumu ir prioritāte salīdzinājumā ar tiesvedību par zaudējumu atlīdzību, lietderīguma būtiska daļa.


16      Tādējādi Tiesa lēma, ka “Savienības tiesības, it īpaši efektivitātes princips, nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram prasības par zaudējumu atlīdzību celšana saistībā ar publiskā iepirkuma tiesību pārkāpumu ir pakārtota attiecīgās iepirkuma procedūras, kas veikta bez paziņojuma par līgumu iepriekšējas publicēšanas, nelikumības iepriekšējai konstatēšanai, ja uz šo pieteikumu par nelikumības konstatēšanu attiecas sešu mēnešu noilguma termiņš, kurš sākas dienā, kas seko dienai, kurā attiecīgās publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības tikušas piešķirtas, neatkarīgi no tā, vai pieteikuma iesniedzējs varēja zināt par nelikumību, kas ietekmē šo līgumslēdzējas iestādes lēmumu” (spriedums, 2015. gada 26. novembris, MedEval, C‑166/14, EU:C:2015:779, 46. punkts un rezolutīvā daļa).


17      Spriedums, 2008. gada 15. aprīlis, Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 47. punkts); mans izcēlums. Skat. arī spriedumus, 2010. gada 18. marts, Alassini u.c. (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 49. punkts), un 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 59. punkts).


18      Šajā gadījumā Direktīvas 89/665 2. panta 9. punktā tomēr ir noteikts, ka jebkurus nelikumīgus pasākumus, ko varētu veikt “pārskatīšanas struktūra”, kas nav tiesa, vai jebkuru varbūtēju trūkumu tai piešķirto pilnvaru īstenošanā var izskatīt tiesa (vai cita struktūra, kas ir tiesa LESD 267. panta izpratnē un kas nav atkarīga ne no līgumslēdzējas iestādes, ne no pārskatīšanas struktūras).


19      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c. (C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 42. punkts).


20      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute (C‑61/14, EU:C:2015:655, 44. punkts).


21      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 12. marts, eVigilo (C‑538/13, EU:C:2015:166, 40. punkts); 2015. gada 6. oktobris, Orizzonte Salute (C‑61/14, EU:C:2015:655, 47. punkts); 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c. (C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 43. punkts), kā arī 2017. gada 5. aprīlis, Marina del Mediterráneo u.c. (C‑391/15, EU:C:2017:268, 33. punkts).


22      Mans izcēlums.


23      Mans izcēlums.


24      Šajā nozīmē skat. 90. punktu ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumos lietā Texdata Software (C‑418/11, EU:C:2013:50), saskaņā ar kuru “jaunu pamatu aizliegums apelācijā [..] ir dažādu dalībvalstu sistēmās izplatīts aizliegums, un tas [..] nav tāds, ka varētu apdraudēt apelācijas sūdzības efektivitāti”. Tiesa apstiprināja šo viedokli un šāda noteikuma teorētisko tiesiskumu. 2013. gada 26. septembra sprieduma Texdata Software (C‑418/11, EU:C:2013:588) 87. punktā, atbildot uz iebildumu attiecībā uz jaunu pamatu aizliegumu apelācijas stadijā, Tiesa lēma, ka tās rīcībā nav “neviena elementa, kas radītu šaubas par pamatlietā aplūkotā sankciju tiesiskā regulējuma atbilstību efektīvas tiesību aizsardzības tiesā un tiesību uz aizstāvību principiem”.


25      Tādējādi Tiesa ir lēmusi, ka finansiāla prasība var būt “pasākums, kas var atturēt no ļaunprātīgas apstrīdēšanas un pareizas tiesvedības interesēs garantēt visām personām, ka viņu pārsūdzības tiks izskatītas tik īsos termiņos, cik iespējams, atbilstoši Hartas 47. panta pirmajai un otrajai daļai” (spriedums, 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c., C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 54. punkts).


26      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, MedEval (C‑166/14, EU:C:2015:779, 40. punkts).


27      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, van der Weerd u.c. (no C‑222/05 līdz C‑225/05 EU:C:2007:318, 41. punkts).


28      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 49. punkts).


29      Šajā nozīmē par juridiskajiem kritērijiem skat. Dubouis, L., “La responsabilité de l’État législateur pour les dommages causés aux particuliers par la violation du droit communautaire et son incidence sur la responsabilité de la Communauté”, Revue française de droit administratif, Nr. 3, 1996, 583.–601. lpp.


30      Šis princips tiecas uzticēt publisko iepirkumu noteikumu pārbaudi specializētām pārbaudes struktūrām. Ir runa par to, ka tiek nodrošināts, lai ikvienu tiesību jautājumu saistībā ar publiskā iepirkuma tiesību pārkāpumu, kas rastos citās tiesvedībās, galīgi izskatītu specializēta, šim nolūkam norīkota struktūra.


31      Par prasību sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību, Berrod, Fr., La systématique des voies de droit communautaire, Parīze, Dalloz, 2003, Nr. 946.


32      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija (C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 82. punkts).


33      Šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez (C‑282/10, EU:C:2012:33, 42. un 43. punkts), un 2015. gada 26. marts, Fenoll (C‑316/13, EU:C:2015:200, 48. punkts).


34      Spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Târşia (C‑69/14, EU:C:2015:662, 40. punkts).


35      Spriedums, 2003. gada 30. septembris, Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513, 33. punkts). Skat. arī spriedumu, 2006. gada 13. jūnijs, Traghetti del Mediterraneo (C‑173/03, EU:C:2006:391, 31. punkts).


36      Šajā nozīmē skat. Direktīvas 89/665 preambulas sesto apsvērumu.


37      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 15. oktobris, Naderhirn (C‑581/14, nav publicēts, EU:C:2015:707, 35. punkts).


38      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 15. oktobris, Naderhirn (C‑581/14, nav publicēts, EU:C:2015:707, 37. punkts).


39      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2007. gada 11. decembris), ar ko Padomes Direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā (OV 2007, L 335, 31. lpp.).


40      Spriedums, 2015. gada 26. novembris, MedEval (C‑166/14, EU:C:2015:779, 39. un 40. punkts).


41      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. novembris, Klausner Holz Niedersachsen (C‑505/14, EU:C:2015:742, 45. punkts).


42      Spriedums, 2015. gada 26. novembris, MedEval (C‑166/14, EU:C:2015:779, 43. punkts).


43      Pretēji tam, ko 30. aprīļa tiesas sēdē apgalvoja Hochtief, arguments, kurš ir pamatots ar 2005. gada 3. marta spriedumu Fabricom (C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127), man šķiet atšķirīgs no tā, kas sākotnēji tika izvirzīts prasības pieteikumā. Juridiskā problēma, kas izvirzīta minētajā spriedumā, attiecas uz tiesībām uz aizstāvību, nevis uz piedāvājuma neatbilstību.


44      “Tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē ir atkarīgs no vairāku faktoru kopuma, piemēram, no tā, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (skat. it īpaši spriedumu, 1997. gada 17. septembris, Dorsch Consult, C‑54/96, EU:C:1997:413, 23. punkts, un saistībā ar nesenu piemērošanu skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Consorci Sanitari del Maresme, C‑203/14, EU:C:2015:664, 17. punkts). Var norādīt, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja vairākkārt lemt, ka tādas struktūras kā arbitrāžas komisija ir jāuzskata par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, jo tās atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem. Šajā saistībā vēl bez abiem iepriekš minētajiem spriedumiem skat. spriedumus, 1999. gada 4. februāris, Köllensperger un Atzwanger (C‑103/97, EU:C:1999:52); 1999. gada 18. novembris, Unitron Scandinavia un 3‑S (C‑275/98, EU:C:1999:567); 2002. gada 18. jūnijs, HI (C‑92/00, EU:C:2002:379); 2012. gada 13. decembris, Forposta un ABC Direct Contact (C‑465/11, EU:C:2012:801); 2014. gada 18. septembris, Bundesdruckerei (C‑549/13, EU:C:2014:2235); 2016. gada 24. maijs, MT Højgaard un Züblin (C‑396/14, EU:C:2016:347); 2016. gada 27. oktobris, Hörmann Reisen (C‑292/15, EU:C:2016:817), kā arī 2017. gada 8. jūnijs, Medisanus (C‑296/15, EU:C:2017:431).