Language of document : ECLI:EU:C:2018:621

ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 25. jūlijā (1)

Lieta C56/17

Bahtiyar Fathi

pret

Predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite

(Administrativen sad Sofiagrad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Robežas, patvērums un imigrācija – Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi – Kritēriji par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana bez tieša nolēmuma par dalībvalsts kompetenci – Jēdziens “reliģija” – Ar reliģiju pamatotu vajāšanas iemeslu izvērtējums






1.        Šo secinājumu pamatā esošais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2) (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”) 3. panta 1. punkta, Direktīvas 2011/95/ES (3) 9. un 10. panta, kā arī Direktīvas 2013/32 (4) 46. panta 3. punkta interpretāciju. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bahtiyar Fathi un Predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūras, Bulgārija, turpmāk tekstā – “DAB”, priekšnieks) saistībā ar šā pēdējā lēmumu noraidīt B. Fathi iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

I.      Fakti, pamatlieta un tiesvedība Tiesā

2.        1981. gada 20. septembrī Marivānā Irānas Islāma Republikā dzimušais kurdu izcelsmes Irānas valstspiederīgais B. Fathi 2016. gada 1. martā iesniedza DAB starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz to, ka Irānas iestādes viņu vajājot reliģisku iemeslu dēļ. Saskaņā ar viņa paša norādīto 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā viņš Irānā pārgājis kristietībā. Viņam esot bijusi nelikumīga satelītantena, ar kuru viņš esot uztvēris aizliegto kristiešu televīzijas kanālu Nejat TV, un vienu reizi viņš pat esot telefoniski piedalījies šā kanāla televīzijas raidījumā. 2009. gada septembrī viņu uz divām dienām esot aizturējis Irānas slepenais dienests un viņš esot ticis nopratināts par piedalīšanos televīzijas raidījuma tiešraidē. Aizturēšanas laikā viņš esot ticis piespiests atzīties, ka ir pārgājis kristietībā. 2006. gadā viņš esot devies uz Angliju. 2012. gada jūnijā viņš esot nelikumīgi atstājis Irānu un ieceļojis Irākā, kur esot palicis līdz 2015. gada beigām, uzturoties tur kā patvēruma meklētājs. Savas uzturēšanās laikā viņš esot vērsies pie ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHRC), bet, tā kā viņam nav bijuši personu apliecinoši dokumenti, šī iestāde attiecībā uz viņu nekādu lēmumu neesot pieņēmusi. Attiecībā uz savu pāriešanu kristietībā prasītājs ir norādījis, ka tas ir bijis ilgstošs process, kas norisinājies, tiekoties ar kristiešiem Anglijā un skatoties kristiešu televīziju, un ka 2008. gada beigās/2009. gada sākumā, precīzāk, maijā viņš esot ticis kristīts kādā mājas baznīcā Teherānā. Viņš ir norādījis, ka uzturēja attiecības ar citiem kristiešiem Irānā “meetings” laikā Teherānā, kurās piedalījās ap desmit personām. Viņš sevi raksturo kā “parastu kristieti ar noslieci uz protestantismu”. Pēc tam, kad Irānas iestādes viņu apcietināja, viņš esot turpinājis uzturēt kontaktus ar kristiešiem. Irānu viņš esot pametis tikai 2012. gadā finansiālu apsvērumu dēļ. Pēc viņa aizceļošanas slepenais dienests viņu esot meklējis un esot teicis viņa tēvam, ka vēlas vienīgi viņu iztaujāt un ka viņam nebūšot nekādu problēmu, ja viņš atgriezīsies. Personīgi tiekoties ar Bulgārijas administrāciju, B. Fathi uzrādīja Nejat TV 2012. gada 29. novembra vēstuli (5).

3.        Ar DAB priekšnieka 2016. gada 20. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “DAB lēmums”) B. Fathi pieteikums tika noraidīts. Šajā lēmumā B. Fathi paziņojumi tika uzskatīti par ļoti pretrunīgiem un viss viņa atstāsts tika atzīts par mazticamu. Nejat TV 2012. gada 29. novembra dokuments līdz ar to tika noraidīts kā nepatiess. DAB priekšnieks it īpaši ņēma vērā to, ka kopš viņa apcietināšanas 2009. gadā un līdz viņa izceļošanai no Irānas 2012. gadā B. Fathi nekādā veidā nebija ticis vajāts. DAB lēmumā tika secināts, ka nav izpildīti nosacījumi bēgļa statusa atzīšanai atbilstoši Zakon za ubezhishteto i bezhantsite (Likums par patvērumu un bēgļiem, turpmāk tekstā – “ZUB”) 8. pantam vai humanitārā statusa atzīšanai atbilstoši ZUB 9. pantam (6).

4.        Par DAB lēmumu B. Fathi cēla prasību iesniedzējtiesā, kura ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai no [Dublinas III regulas] 3. panta 1. punkta, interpretējot to saistībā ar regulas 12. apsvērumu un 17. pantu, izriet, ka šī tiesību norma neliedz dalībvalstij lēmumu, ko veido tai iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana minētās regulas 2. panta d) punkta izpratnē, bet nepārprotami nav lemts par šīs dalībvalsts atbildību saskaņā ar minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem, ja konkrētajā lietā nav norāžu uz atkāpes piemērošanu saskaņā ar regulas 17. pantu?

2)      Vai no [Dublinas III regulas] 3. panta 1. punkta otrā teikuma, interpretējot to saistībā ar Direktīvas 2013/32 54. apsvērumu, izriet, ka pamatlietas apstākļos par starptautiskās aizsardzības pieteikumu šīs regulas 2. panta b) punkta izpratnē, ja netiek piemērota atkāpe saskaņā ar minētās regulas 17. panta 1. punktu, ir jāpieņem lēmums, ar kuru dalībvalsts apņemas izskatīt šo pieteikumu saskaņā ar regulā noteiktajiem kritērijiem un kurš tiek pamatots ar šīs pašas regulas normu piemērojamību pieteikuma iesniedzējam?

3)      Vai Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības tiesvedībā par lēmumu, ar kuru ir atteikta starptautiskā aizsardzība, tiesai saskaņā ar direktīvas 54. apsvērumu ir jānovērtē, vai [Dublinas III regulas] normas ir piemērojamas pieteikuma iesniedzējam, ja dalībvalsts nav nepārprotami lēmusi par savu atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem? Vai, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 54. apsvērumu, ir jāpieņem, ka tad, ja nav norāžu uz [Dublinas III regulas] 17. panta piemērošanu un starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz Direktīvu 2011/95, ir izskatījusi dalībvalsts, kurā tas ir ticis iesniegts, attiecīgās personas tiesiskajai situācijai šī regula ir piemērojama arī tad, ja minētā dalībvalsts nav nepārprotami lēmusi par savu atbildību saskaņā ar minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem?

4)      Vai no Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka pamatlietas apstākļos pastāv tāds vajāšanas iemesls kā “reliģija”, ja pieteikuma iesniedzējs nav iesniedzis paziņojumus un dokumentus par visiem elementiem, ko ietver reliģijas jēdziens šīs normas izpratnē un kuriem ir būtiska nozīme, novērtējot attiecīgās personas piederību konkrētai reliģijai?

5)      Vai no Direktīvas 2011/95 10. panta 2. punkta izriet, ka pastāv vajāšanas iemesli, kas pamatoti ar reliģiju minētās direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja pieteikuma iesniedzējs pamatlietas apstākļos apgalvo, ka viņš tiek vajāts savas reliģiskās piederības dēļ, taču viņš nav iesniedzis paziņojumus un pierādījumus par apstākļiem, kuri raksturo personas piederību konkrētai reliģijai un vajātājam dotu pamatu pieņemt, ka attiecīgā persona pieder šai reliģijai – tostarp par apstākļiem, kuri ir saistīti ar reliģisku darbību veikšanu vai neveikšanu vai reliģisku uzskatu izteikšanu –, vai arī par personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru rada jebkāda reliģiska pārliecība?

6)      Vai no Direktīvas 2011/95 9. panta 1. un 2. punkta, interpretējot tos saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas [turpmāk tekstā – “Harta”] 18. un 10. pantu un jēdzienu “reliģija” šīs pašas direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, izriet, ka pamatlietas apstākļos:

a)      jēdziens “reliģija” Savienības tiesību izpratnē neietver darbības, kas saskaņā ar dalībvalstu tiesībām tiek uzskatītas par noziedzīgām? Vai šādas darbības, kas pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī tiek uzskatītas par noziedzīgām, ir vajāšanas darbības?

b)      saistībā ar prozelītisma aizliegumu un reliģijai pretēju darbību aizliegumu, uz kuriem pamatotas likumu un noteikumu normas pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, ir pieļaujami ierobežojumi, kuri ir noteikti, lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības, kā arī sabiedrisko kārtību šajā valstī? Vai minētie aizliegumi ir šādas vajāšanas darbības minēto direktīvas normu izpratnē, ja to pārkāpuma gadījumā var piespriest nāvessodu, pat ja likumi nav nepārprotami vērsti pret konkrētu reliģiju?

7)      Vai no Direktīvas 2011/95 4. panta 2. punkta, interpretējot to saistībā ar minētās normas 5. punkta b) apakšpunktu, [Hartas] 10. pantu un Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu, izriet, ka pamatlietas apstākļos faktus un apstākļus drīkst novērtēt tikai, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja iesniegtos paziņojumus un dokumentus, tomēr ir atļauts pieprasīt pierādījumus par trūkstošajiem elementiem, ko ietver jēdziens “reliģija” minētās direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja:

–        šīs informācijas nesaņemšanas gadījumā starptautiskās aizsardzības pieteikums būtu uzskatāms par nepamatotu Direktīvas 2013/32 32. panta, to lasot kopsakarā ar tās 31. panta 8. punkta e) apakšpunktu, izpratnē un

–        valsts tiesībās ir paredzēts, ka atbildīgajai iestādei ir jānosaka visi starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai būtiskie apstākļi un atteikuma lēmuma apstrīdēšanas gadījumā tiesai ir jānorāda, ka attiecīgā persona nav piedāvājusi un iesniegusi nekādus pierādījumus?”

5.        Ungārijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus Tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu.

II.    Analīze

A.      Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

6.        Ar pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai dalībvalsts iestādes ir tiesīgas pēc būtības izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu Dublinas III regulas 2. panta b) punkta izpratnē, ja iepriekš, pamatojoties uz minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem, nav ticis pieņemts skaidrs lēmums, ar kuru noteikta šīs dalībvalsts atbildība veikt tādu izskatīšanu.

7.        Dublinas III regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā [..] iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo”.

8.        ZUB 67.bis panta 2. punkta 1., 2. un 3. apakšpunktā, redakcijā, kas bija spēkā B. Fathi pieteikuma iesniegšanas laikā, ir paredzēts, ka procedūru, saskaņā ar kuru nosaka dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, uzsāk “1) ar tās iestādes lēmumu, kurā notiek sarunas, ja ir pieejama informācija, kas pierāda, ka par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīga ir cita dalībvalsts; 2) pamatojoties uz Iekšlietu ministrijas un “Nacionālās drošības” valsts aģentūras pieteikumu saistībā ar ārvalstnieka nelikumīgu uzturēšanos Bulgārijas Republikas teritorijā; 3) pamatojoties uz ārvalstnieka uzņemšanu vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu [..]” (7).

9.        Iesniedzējtiesa precizē, ka B. Fathi gadījumā netika konstatēts neviens no ZUB 67.bis panta 2. punktā paredzētajiem pamatiem un ka tieši tādēļ netika uzsākta par pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra un netika pieņemts nekāds lēmums par Bulgārijas valsts atbildību Dublinas III regulas 3. panta 1. punkta izpratnē.

10.      Šai tiesai rodas jautājums, vai šī regula ir piemērojama vienīgi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūtīšanas procedūrām, vai arī tā visos gadījumos uzliek pienākumu valstij, kura apņemas izskatīt pieteikumu, ar oficiālu lēmumu precizēt, pamatojoties uz kādiem kritērijiem, tā sevi uzskata par atbildīgu veikt tādu izskatīšanu.

11.      Šīs tiesas ieskatā, ja tāds lēmums nav pieņemts, jautājums par to, vai uz konkrētu starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir attiecināma Dublinas III regula, nebūs atrisināts.

12.      Visupirms ir jāatzīmē, ka manā ieskatā tāds secinājums nav pareizs. Saskaņā ar Dublinas III regulas 1. pantu tajā “ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm”. Saskaņā ar šīs regulas 2. panta b) punktu “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir “starptautiskās aizsardzības pieteikums, kā noteikts Direktīvas 2011/95/ES 2. panta h) punktā”, tas ir, saskaņā ar šīs pēdējās noteikumiem, “pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu”.

13.      Iesniedzējtiesa precizē, ka DAB noraidītais B. Fathi pieteikums ir uzskatāms par tādu, ar kuru ir lūgts viņam atzīt bēgļa statusu Konvencijas par bēgļa statusu, kas noslēgta Ženēvā, 1951. gada 28. jūlijā un kas stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”) (8), 1. panta A sadaļas izpratnē vai humanitāro statusu, pamatojoties uz ZUB 9. pantu, kas atbilst Direktīvā 2011/95 paredzētajam alternatīvās aizsardzības statusam.

14.      Tātad šis pieteikums tiek aptverts ar Direktīvas 2011/95 2. panta h) punktā sniegto un līdz ar to arī ar Dublinas III regulas 2. panta b) punktā ietverto definīciju. Tādējādi minētais pieteikums, ko Bulgārijā ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, ietilpst šīs regulas priekšmetā un piemērošanas jomā, kā tas definēts tās 1. pantā. Jautājumam par to, vai dalībvalsts, kura ir apņēmusies pēc būtības izskatīt šo pieteikumu, ir vai nav piemērojusi minētajā regulā paredzētos kritērijus, lai noteiktu savu atbildību veikt tādu izskatīšanu, šajā ziņā nav nekādas nozīmes.

15.      Tāpat ir noraidāma iesniedzējtiesas piedāvātā interpretācija, saskaņā ar kuru Dublinas III regula esot piemērojama vienīgi gadījumā, kad ir paredzēta pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz citu dalībvalsti. Proti, gan no šīs regulas priekšmeta, gan no tās normām izriet, ka minētā regula ir piemērojama, tiklīdz kādā no dalībvalstīm ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, neatkarīgi no tā, vai jau tāda pieteikuma iesniegšanas stadijā ir konstatējams, ka par tā izskatīšanu atbildīga var būt vairāk nekā viena dalībvalsts (9).

16.      Tomēr būtu jāpatur prātā, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Dublinas III regulas mērķis ir izveidot skaidru un funkcionālu metodi, kas balstīta uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan attiecīgajām personām un ar ko varētu ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi, atbilstoši minētās regulas 19. apsvērumam garantējot šajā regulā paredzēto pārsūdzības tiesību efektīvu izmantošanu attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu (10). Ar Dublinas III regulu izveidotā sistēma ir balstīta uz tās 3. panta 1. punktā pausto principu, ka tikai viena dalībvalsts ir kompetenta izvērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja vajadzības, neskatoties uz to, ka viņš ir iesniedzis pieteikumu vairākās dalībvalstīs, jo šīs regulas mērķis ir veicināt sistēmas efektivitāti, vienlaikus atturot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus no forum shopping un kavējot viņu sekundāro pārvietošanos Savienības iekšienē.

17.      Dublinas III regulas VI nodaļā ir paredzētas uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras gadījumiem, kad dalībvalsts, kura veic atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, uzskata, ka saskaņā ar minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts. Gadījumā, ja šīs procedūras tiek uzsāktas, pēc tam, kad aicinātā dalībvalsts tieši vai netieši ir piekritusi uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju (11), viņš saņem paziņojumu par pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti, ko viņš varēs pārsūdzēt saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta noteikumiem.

18.      Turpretim šajā regulā nav paredzēta nekāda īpaša procedūra gadījumiem, kad dalībvalsts, kura veic atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, secina, ka, pamatojoties uz minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem, tai pašai ir kompetence izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Lai gan no Dublinas III regulas 4. pantā pieteikuma iesniedzējam atzītajām tiesībām uz informāciju izriet, ka tam visos gadījumos ir jāsaņem paziņojums no dalībvalsts, kura veiks viņa pieteikuma izskatīšanu, tiklīdz šī valsts ir tikusi noteikta, kā arī tādas noteikšanas pamatā esošo pamatojumu (12), tomēr šajā regulā nav paredzēts dalībvalsts, kura ir veikusi tādu noteikšanu, pienākums pieņemt un paziņot pieteikuma iesniedzējam oficiālu lēmumu gadījumā, kad atbilstoši Dublinas III regulas kritērijiem tā ir norādīta kā atbildīgā dalībvalsts.

19.      Tomēr ir jāuzsver, ka atzīt pati savu kompetenci, lai izskatītu tai iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu Dublinas III regulas 2. panta b) punkta izpratnē, dalībvalsts var vienīgi atbilstoši šīs regulas 8.–15. pantā hierarhiskā secībā noteiktajiem obligātajiem kritērijiem vai atbilstoši tās 16. pantā nostiprinātajam kritērijam par apgādājamajiem, vai arī aktivizējot minētās regulas 17. pantā paredzēto diskrecionāro klauzulu (13). Tātad tāda pieteikuma izskatīšana pēc būtības vienmēr nozīmē šādu izvērtējumu veicošās dalībvalsts sākotnējās nostājas ieņemšanu par iemesliem pašai uzņemt pieteikuma iesniedzēju.

20.      Bulgārijas iestāžu oficiālas nostājas neesamību attiecībā uz Bulgārijas Republikas atbildību par B. Fathi pieteikuma izskatīšanu iesniedzējtiesa izskaidro ar ZUB 67.bis panta tvērumu, kurā ir noteikts pienākums uzsākt procedūru atbildīgās dalībvalsts noteikšanai vienīgi gadījumā, kad ir informācija par to, ka atbilstoši Dublinas III regulai par atbildīgo varētu būt uzskatāma cita dalībvalsts. Tātad no rīkojuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu nekādā veidā neizriet, ka Bulgārijas iestādes, vispirms izslēdzot citas dalībvalsts atbildību – nepastāvot informācijai, kas par to liecinātu –, nebūtu noteikušas savu kompetenci, pamatojoties uz Dublinas III regulā noteiktajiem kritērijiem (14). Tāpat no rīkojuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu neizriet arī tas, ka B. Fathi nebūtu ticis informēts par to, ka viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīs Bulgārijas iestādes, un vēl jo mazāk tas, ka viņš būtu paudis jebkādus iebildumus pret šādu kompetenci.

21.      Turklāt, lai gan iesniedzējtiesa uzsver, ka iemesli, kuru dēļ Bulgārijas Republika ir tikusi uzskatīta par atbildīgo dalībvalsti, nav zināmi, tā izslēdz, ka būtu notikusi Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzētās diskrecionārās klauzulas piemērošana. Līdz ar to tā nejautā Tiesai par šā panta interpretāciju.

22.      Šādos apstākļos un tā kā nav nepieciešams manu analīzi turpināt tālāk, es, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, uzskatu, ka uz Administrativen sad Sofiagrad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdoto pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, tos skatot kopā, ir jāatbild tādējādi, ka dalībvalstij, kura pēc būtības izskata tai iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nav pienākuma vispirms pieņemt oficiālu lēmumu, ar kuru tā atzīst savu atbildību saskaņā ar Dublinas III regulu, lai tālāk veiktu šādu izskatīšanu. Tomēr no šīs regulas 4. panta 1. punkta izriet, ka šai dalībvalstij, ievērojot šā panta 2. punktā paredzētos nosacījumus, ir jādara zināms pieteikuma iesniedzējam tas, ka viņa pieteikumu izskatīs minētās dalībvalsts kompetentās iestādes, kā arī pamatojums tam, kādēļ tā ir atzinusi savu atbildību saskaņā ar šo regulu.

23.      Kas attiecas uz Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu, par kuru, neraugoties uz to, ka šīs tiesību normas interpretāciju iesniedzējtiesa nav lūgusi, Tiesai rakstveida apsvērumus sniegušās ieinteresētās personas ir paudušas nostāju, sniegšu tikai dažas pārdomas gadījumam, ja Tiesa tomēr nolemtu par to spriest.

24.      Minētā panta, kura nosaukums ir “Diskrecionārās klauzulas”, 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums”. Šā paša punkta otrajā daļā ir precizēts, ka “dalībvalsts, kas nolemj saskaņā ar šo punktu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti un uzņemas ar minēto atbildību saistītos pienākumus. Vajadzības gadījumā tā, izmantojot elektroniskās komunikācijas tīklu DubliNet, kas izveidots saskaņā ar Regulas [Nr. 1560/2003] 18. pantu, informē iepriekšējo atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu”. Savukārt trešajā daļā ir paredzēts, ka “dalībvalsts, kas kļūst par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šo punktu, to tūlīt norāda Eurodac saskaņā ar Regulu Nr. 603/2013 (15), pievienojot datumu, kad ticis pieņemts lēmums izskatīt pieteikumu”.

25.      Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ir pārņemta suverenitātes klauzula, kura jau bija ietverta Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā (turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”) (16) un kuras pamatā ir apsvērums, ka starptautiskās aizsardzības piešķiršana ir valsts prerogatīva. Tāpat kā Dublinas II regulas 15. pantā paredzētā humānā klauzula, kas šobrīd ir ietverta Dublinas III regulas 17. panta 2. punktā, suverenitātes klauzula ar šo regulu izveidotajā sistēmā ienes svarīgu elastīguma elementu, piešķirot ikvienai dalībvalstij, kurai ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, tiesības atkāpties no principa, ka par šāda pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kura kā tāda ir identificēta, pamatojoties uz šajā regulā nostiprinātajiem objektīvajiem kritērijiem.

26.      Lai gan šādas atsaukšanās iespēja nav pakārtota nekādiem īpašiem nosacījumiem (17) un lai gan tādējādi uz suverenitātes klauzulu principā var atsaukties pie jebkāda veida apsvērumiem (18), tās izmantošana galvenokārt ir rekomendēta humanitāru apsvērumu dēļ un kā nodrošinājums pret Dublinas sistēmas disfunkciju, kas varētu novest pie starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pamattiesību pārkāpumiem. Šajā kontekstā, jo īpaši pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) 2011. gada 21. janvāra sprieduma M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (19), Tiesa ir atzinusi, ka, neraugoties uz suverenitātes klauzulas diskrecionāro raksturu un plašo rīcības brīvību, ko tā piešķir dalībvalstīm (20), noteiktos apstākļos, jo īpaši, lai vēl vairāk nepasliktinātu situāciju, kurā tiek pārkāptas pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, tā dalībvalstīm var noteikt nevis vienkāršu iespēju uzņemt šo personu, bet patiesu pienākumu (21).

27.      Tāpat attiecībā uz Dublinas II regulas 3. panta 2. punktu Tiesa ir precizējusi, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm ir atzīta rīcības brīvība, kas ir neatņemama daļa no LESD paredzētās un Savienības likumdevēja izstrādātās kopējās Eiropas patvēruma sistēmas, un ka šī brīvība dalībvalstīm ir jāizmanto, ievērojot pārējos minētās regulas noteikumus un Hartas noteikumus (22). No tā izriet, ka, lai gan – un pretēji tam, ko Komisija bija paredzējusi savā priekšlikumā par Dublinas II regulas reformēšanu (turpmāk tekstā – “Dublinas III regulas priekšlikums”) (23) –, suverenitātes klauzulas aktivizēšanai pieteikuma iesniedzēja piekrišana nav nepieciešama (24), šo klauzulu katrā ziņā nevar piemērot, pārkāpjot šā pēdējā pamattiesības (25). Tādējādi es nepiekrītu Ungārijas valdības rakstveida apsvērumos paustajam viedoklim, ka Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā atzītās atsaukšanās iespējas izmantošana esot atstāta brīvā dalībvalstu novērtējumā un nekādā veidā neesot pakļauta pārbaudei tiesā.

28.      Tomēr jānorāda, ka Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta pirmās daļas formulējums, kurā visādi citādi gandrīz vārds vārdā (26) ir pārņemts Dublinas II regulas 3. panta 2. punkta pirmā teikuma formulējums, atšķiras no šā pēdējā ar to, ka apzīmējuma “var izskatīt” vietā tajā ir lietots apzīmējums “var nolemt izskatīt”. Šīs suverenitātes klauzulas formulējuma izmaiņas ir atspoguļotas Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta otrās daļas sākumā, kurā ir noteikts: “Dalībvalsts, kas nolemj saskaņā ar šo punktu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti [..].” (27) Turklāt Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta trešajā daļā, kurai nav atbilstības Dublinas II regulas 3. panta 2. punktā, ir paredzēts, ka dalībvalstij, kura pārņem starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir pienākums saskaņā ar Regulu Nr. 603/2013 Eurodac sistēmā norādīt datumu, kurā ir ticis pieņemts lēmums izskatīt pieteikumu.

29.      Manā ieskatā, šīs pārmaiņas skaidri atspoguļo likumdevēja nodomu formalizēt atsaukšanās uz suverenitātes klauzulu procedūru un precizēt tās aktivizēšanas nosacījumus, kā tas, starp citu, izriet no Dublinas III regulas priekšlikuma (28), kas ir izskaidrojams arī ar vajadzību nodrošināt, lai dalībvalsts atsaukšanās iespējas izmantošana neaptvertu vairākas izskatīšanas procedūras un galu galā nekļūtu par sistēmas neefektivitātes faktoru.

30.      Tātad, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es sliecos uzskatīt, ka, lai izmantotu Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā ietverto suverenitātes klauzulu, dalībvalstij, kas vēlas uz to atsaukties, ir jāpieņem oficiāls lēmums.

31.      Lai kā arī nebūtu, saskaņā ar manis paša iepriekš secināto 22. punktā, es uzskatu, ka no Dublinas III regulas 4. panta 1. punkta izriet, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības tikt informētam par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārņemšanu saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktu, tiklīdz dalībvalsts, kas plāno šādi rīkoties, ir to nolēmusi.

B.      Par trešo prejudiciālo jautājumu

32.      Ar trešo prejudiciālo jautājumu, kura tvērumu ir grūti noteikt, iesniedzējtiesa, šķiet, būtībā vaicā Tiesai, vai saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu tiesai, kurā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir pārsūdzējis lēmumu, ar kuru viņa pieteikums noraidīts, pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai Dublinas III regulas noteikumi ir piemērojami attiecībā uz minēto pieteikuma iesniedzēju situācijā, kad dalībvalsts, kura ir veikusi pieteikuma izskatīšanu, nav pieņēmusi skaidru lēmumu par tās atbildību izskatīt minēto pieteikumu saskaņā ar minētās regulas kritērijiem, un kad izriet, ka šī dalībvalsts nav piemērojusi minētās regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu.

33.      Iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, ka tad, ja dalībvalsts, kura ir izskatījusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nav pieņēmusi nekādu skaidru lēmumu par Dublinas III regulas atbildības kritēriju piemērošanu, jautājums par to, vai šis pieteikums ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, nebūs atrisināts. Iesniedzējtiesa interesējas, vai tai ir pienākums izvērtēt šo jautājumu pēc savas ierosmes, ņemot vērā, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 54. apsvērumu to ir paredzēts piemērot pieteikuma iesniedzējiem, kuriem Dublinas III regula ir piemērojama “papildus minētās regulas noteikumiem un neskarot tos”.

34.      Taču, kā jau to esmu norādījis šo secinājumu 12. punktā, šāds pieņēmums ir kļūdains, jo jautājumam par to, vai dalībvalsts, kura ir uzņēmusies pēc būtības izskatīt tai iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu Dublinas III regulas 2. panta b) punkta izpratnē, ir vai nav piemērojusi minētajā regulā paredzētos kritērijus, atzīstot sevi par atbildīgo veikt šādu izskatīšanu, nav nekādas nozīmes, noskaidrojot, vai šo pieteikumu aptver Dublinas III regulas piemērošanas joma. Kā es to arī esmu uzsvēris šo secinājumu 13. un 14. punktā, aplūkojamajā gadījumā B. Fathi pieteikums ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, arī neskatoties uz to, ka nav skaidra Bulgārijas iestāžu lēmuma par to atbildību izskatīt šo pieteikumu saskaņā ar Dublinas III regulu.

35.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo prejudiciālo jautājumu es ierosinu atbildēt tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kad dalībvalsts, kura ir izskatījusi tai iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu Dublinas III regulas 2. panta b) punkta izpratnē, nav pieņēmusi skaidru lēmumu par tās atbildību saskaņā ar šo regulu pieņemt lēmumu par minēto pieteikumu, un kad izriet, ka šī dalībvalsts nav piemērojusi šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu, valsts tiesai, kas izskata prasību par lēmumu, ar kuru minētais pieteikums noraidīts, nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai pieteikuma iesniedzējam minētā regula ir piemērojama.

36.      Atšķirībā no Ungārijas valdības un Komisijas es neuzskatu, ka trešo prejudiciālo jautājumu var interpretēt tādējādi, ka iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai tai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai to iestāžu atbildība, kuras ir veikušas starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ir tikusi noteikta pareizi, pamatojoties uz Dublinas III regulā paredzētajiem kritērijiem un noteikumiem.

37.      Ja tomēr Tiesa to interpretētu tādējādi, es vienīgi norādīšu, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies nošķirt atbildīgās dalībvalsts Dublinas III regulas izpratnē noteikšanas procedūru no starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas pēc būtības procedūras. Pirmkārt, saskaņā ar Dublinas III regulas 2. panta d) punktu šajā regulā “starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana” ir “jebkura pārbaude, lēmums vai nolēmums, ko attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu izdara vai pieņem kompetentās iestādes saskaņā ar [Direktīvu 2013/32] un [Direktīvu 2011/95], izņemot saskaņā ar [minēto] regulu un paredzētās procedūras atbildīgās dalībvalsts noteikšanai” (29), otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2013/32 53. apsvērumu tā neattiecas uz procedūrām starp dalībvalstīm, kuras reglamentētas Dublinas III regulā.

38.      Tādējādi valsts tiesai, kura izskata prasību par lēmumu, kas ir pieņemts starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras, kā tā definēta Dublinas III regulas 2. panta d) punktā, noslēgumā, nav pienākuma pēc savas ierosmes izvērtēt, vai atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra saskaņā ar šo regulu ir veikta pareizi un vai dalībvalsts, kura ir veikusi minētā pieteikuma izskatīšanu, patiešām ir tā, kura atbilstoši minētajā regulā paredzētajiem noteikumiem un kritērijiem bija jānosaka par atbildīgo.

C.      Par ceturto, piekto un septīto prejudiciālo jautājumu

39.      Ar ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai ir konstatējams vajāšanas iemesls uz reliģiska pamata gadījumā, kad pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un viņa iesniegtie dokumenti neaptver visus reliģijas jēdziena, kā tas definēts Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā, aspektus un, jo īpaši, kad šādi paziņojumi un šādi dokumenti neattiecas uz piederības kādai no reliģijām raksturīgajām iezīmēm, kas iespējamajiem vajātājiem varētu ļaut pieņemt, ka pieteikuma iesniedzējs ir piederīgs šai reliģijai. Ar septīto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādā situācijā no pieteikuma iesniedzēja var pieprasīt, lai viņš pamatotu trūkstošos jēdziena “reliģija” aspektus Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja bez šādas informācijas viņa pieteikums ir noraidāms kā nepamatots.

40.      Atbilstoši Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunktam, “novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo: [..] b) reliģijas jēdziens jo īpaši ietver teisma, neteisma un ateisma uzskatu esamību, piedalīšanos vai nepiedalīšanos oficiālos privātos vai publiskos dievkalpojumos vienatnē vai kopā ar citiem, citas reliģiskas darbības vai uzskatu izteikšanu vai arī personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru izraisa jebkāda reliģiska ticība [jebkādi reliģiski uzskati] [..]”.

41.      Šī tiesību norma sniedz plašu jēdziena “reliģija” definīciju, kas ietver visus to veidojošos elementus – gan publiskus vai privātus, gan arī kolektīvus vai individuālus (30). Šis jēdziens, kas lielā mērā pamatots uz standartiem, kuri izstrādāti saistībā ar starptautiskajām cilvēktiesībām (31) un kurus ir pārņēmis UNHRC (32), nav ierobežots tikai ar tradicionālām reliģijām, reliģijām, kas ietver institucionālus elementus vai tradicionālām reliģijām līdzīgām praksēm, un aptver jebkādus, arī mazākuma reliģiskos uzskatus vai pārliecību (33), tāpat arī atteikšanos ievērot konkrētu reliģiju vai būt ar reliģiskiem uzskatiem. Tas aptver gan reliģiskās pārliecības esamību pašu par sevi, pat ja nenotiek nekāda ārēja tās paušana, gan publisku šīs pārliecības paušanu, reliģisku prakšu ievērošanu vai arī reliģisko apmācību. Reliģija tajā tiek saprasta kā “uzskats”, “identitāte” vai “dzīvesveids” (34). Šie trīs definīcijas aspekti paredz ļoti atšķirīgu personas saistību ar reliģiju. Pirmais paredz brīvprātīgu pievienošanos zināmam skaitam priekšrakstu, savukārt reliģijas kā identitātes, kas ir iemesls lielam skaitam vajāšanas gadījumu pasaulē, pamatā drīzāk ir ģimenes, kultūras, etniskās vai valstspiederības saites, kas definē drīzāk personas piederību, nevis pievienošanos noteiktai kopienai. Visbeidzot – kā dzīvesveids reliģija var aizņemt ne vien personas garīgo sfēru, bet arī ietekmēt dažādus tās eksistences aspektus, tai uzliekot ļoti dažādus uzvedības noteikumus (lūgšanas, rituāli, ceremonijas, ģērbšanās vai uztura noteikumi, reliģiskā apmācība, prozelītisms utt.), kas vairāk vai mazāk atklāti var nonākt konfliktā ar konkrētas valsts tiesību aktiem (35).

42.      No Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā definētā reliģijas jēdziena plašuma – kas atspoguļo Savienības likumdevēja centienus, cik vien tas iespējams, aptvert dažādos šā jēdziena aspektus –, izriet, ka no starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja, kurš atsaucas uz vajāšanas risku reliģisku apsvērumu dēļ, nevar pieprasīt, lai savu apgalvojumu par savu reliģisko pārliecību pamatošanai viņš iesniegtu informāciju par visiem minētā jēdziena aspektiem. Jo īpaši, tā kā šis jēdziens ietver arī reliģiskas pārliecības esamību, no tāda pieteikuma iesniedzēja nevar prasīt, lai viņš apliecinātu, ka ir veicis darbības publiskajā sfērā, kas ir saistītas ar minēto pārliecību vai izriet no tās, vai atturēšanos no tādu darbību veikšanas, kas ir nesaderīgas ar šo pārliecību, un vēl jo mazāk, lai viņš ar dokumentāriem pierādījumiem pierādītu savu apgalvojumu šajā sakarā patiesumu.

43.      Tādu slēdzienu netieši apstiprina Tiesas 2012. gada 5. septembra spriedumā Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 65. punkts) paustais princips, saskaņā ar kuru vajāšana reliģisku iemeslu dēļ ir konstatējama, pamatojoties nevis uz reliģijas brīvības elementu, kas tiek aizskarts, bet uz īstenoto represiju sekām (36). Tādēļ tieši pasākumu un sankciju, kas tiek piemērotas vai var tikt piemērotas attiecībā uz konkrēto personu, smagums ir tas, kas noteiks, vai notiek vajāšana (37). Taču tādi pasākumi un sankcijas, kas sasniedz nepieciešamo smagumu, lai varētu tikt konstatēta vajāšana vai vajāšanas risks, var tikt veikti vai var būt veicami pat tad, ja konkrētā persona savus reliģiskos uzskatus nepauž ārēji, piemēram, pamatojoties vienīgi uz savu pāriešanu citā ticībā, atteikšanos ievērot savas izcelsmes valsts oficiālo reliģiju vai piederību noteiktai reliģiskai kopienai (38).

44.      Turklāt no Direktīvas 2011/95 10. panta 2. punkta – saskaņā ar kuru, novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai viņam faktiski piemīt ar norādīto vajāšanas iemeslu saistītā pazīme, ja šo pazīmi viņam piedēvē vajātājs –, izriet, ka, lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas pamatots ar bailēm tikt vajātam reliģisku iemeslu dēļ, ne vienmēr ir nepieciešams novērtēt pieteikuma iesniedzēja reliģisko uzskatu ticamību, veicot faktu un apstākļu izvērtējumu, kas paredzēts minētās direktīvas 4. pantā (39).

45.      Jāatgādina, ka saskaņā ar šo pantu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai ir jāietver šā pieteikuma individuāla izvērtēšana, it īpaši ņemot vērā visus atbilstošos faktus par attiecīgās personas izcelsmes valsti lēmuma pieņemšanas par pieteikumu brīdī, pieteikuma iesniedzēja iesniegto attiecīgo informāciju un dokumentus, kā arī viņa individuālo stāvokli un personīgos apstākļus (40). Šis izvērtējums norisinās divos atsevišķos posmos. Pirmais attiecas uz tādu faktisko apstākļu konstatēšanu, kas varētu būt kā pierādījums pieteikuma atbalstam, bet otrais posms ir par šo pierādījumu juridisko vērtējumu, kura ietvaros ir jālemj, vai, ņemot vērā konkrēto gadījumu raksturojošos faktus, ir izpildīti Direktīvas 2011/95 9., 10. vai 15. pantā paredzētie nosacījumi starptautiskās aizsardzības piešķiršanai. Pirmā posma ietvaros – uz ko attiecas iesniedzējtiesas uzdotais ceturtais, piektais un septītais prejudiciālais jautājums – dalībvalstis var uzskatīt, ka parastā gadījumā pieteikuma iesniedzējam ir pienākums iesniegt visu nepieciešamo informāciju sava pieteikuma pamatošanai, tomēr tas nemaina to, ka atbilstoši minētās direktīvas 4. panta 1. punktam konkrētajai dalībvalstij ir pienākums sadarboties ar šo pieteikuma iesniedzēju atbilstošās informācijas noskaidrošanas posmā (41).

46.      Turklāt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu kompetentajām iestādēm vajadzības gadījumā ir jāņem vērā arī sniegtie paskaidrojumi par pierādījumu neesamību un vispārējā ticamība pieteikuma iesniedzējam. Piebilstams arī, ka, šīm iestādēm veicot pārbaudes atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. pantam, ja atsevišķi patvēruma meklētāja paziņojumu aspekti nav pierādīti ar dokumentāriem vai citiem pierādījumiem, šos aspektus nav nepieciešams apstiprināt, ja ir izpildīti šīs pašas direktīvas 4. panta 5. punkta a)–e) apakšpunktā paredzētie kumulatīvie nosacījumi (42).

47.      Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas pamatoti ar bailēm no vajāšanas reliģisku iemeslu dēļ, kuru izvērtēšana bieži vien izrādās īpaši sarežģīta, papildus pieteikuma iesniedzēja individuālajam stāvoklim un personīgajiem apstākļiem būtu jāņem vērā viņa pārliecība attiecībā uz reliģiju un tās iegūšanas apstākļi, veids, kādā viņš saprot savu ticību (vai tās neesamību) un dzīvo tajā, viņa attiecības ar reliģijas – kurai piederību viņš ir deklarējis vai no kuras viņš domā attālināties, ja tam ir būtiska loma viņa ticības nodošanā, – doktrīnas, rituālajiem vai priekšrakstu aspektiem, piemēram, ar apmācību vai prozelītismu, kā arī mijiedarbība starp reliģiskajiem faktoriem un identitātes, etniskajiem (43) vai dzimuma faktoriem.

48.      Lai gan manis iepriekš norādītie elementi ļauj iegūt norādes par to, ko reliģija nozīmē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, un labāk izprast to, kā viņu ietekmētu viņa reliģijas brīvības ierobežošana viņa izcelsmes valstī, svarīgi ir uzsvērt, ka, izvērtējot pieteikumus, kas pamatoti ar bailēm no vajāšanas reliģisku iemeslu dēļ, fundamentāla nozīme ir jautājumam par to, ko reliģijas jēdziens sevī ietver (potenciālajiem) vajāšanas darbību veicējiem. Atbilde uz tādu jautājumu ļauj noskaidrot, kādu attieksmi no tādiem veicējiem ir iespējams sagaidīt pret pieteikuma iesniedzēja uzskatiem vai reliģisko identitāti, kā arī darbībām (vai bezdarbību (44)), kas ir to ārējā izpausme (45).

49.      B. Fathi gadījumā viņa kurdu izcelsme, tas, ka viņš ir pārgājis kristietībā, un šīs pāriešanas kārtība, viņa piedalīšanās izcelsmes valstī aizliegta kristiešu kanāla pārraidē, šīs valsts iestāžu veiktā viņa apcietināšana un nopratināšana, kā arī viņa atzīšanās par pāriešanu citā ticībā apcietināšanas laikā, ir faktori, kuri kopā ar attiecīgajiem faktiem par pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsti atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta a) apakšpunktam DAB bija jāņem vērā šajā pirmajā sava izvērtējuma posmā.

50.      Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es ierosinu uz ceturto, piekto un septīto prejudiciālo jautājumu kopā atbildēt, ka Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš sava pieteikuma pamatojumā atsaucas uz risku tikt vajātam ar reliģiju saistītu iemeslu dēļ, lai pamatotu savus apgalvojumus par saviem reliģiskajiem uzskatiem, nav pienākuma sniegt paziņojumus vai iesniegt dokumentus par visiem jēdziena “reliģija”, kā tas definēts Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā, aspektiem. Jo īpaši tādam pieteikuma iesniedzējam nav obligāti jāpierāda – pretējā gadījumā riskējot ar sava pieteikuma noraidīšanu – tādu darbību veikšana publiskajā sfērā, kas saistītas ar minētajiem uzskatiem vai kuras šie uzskati uzliek par pienākumu, vai atturēšanās no darbībām, kas ir nesavienojamas ar šiem uzskatiem, nedz arī ar dokumentāriem pierādījumiem jāpierāda savu apgalvojumu patiesums šajā sakarā.

D.      Par sesto prejudiciālo jautājumu

51.      Ar sesto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai un – attiecīgā gadījumā – pie kādiem apstākļiem pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī paredzētie reliģijas brīvības ierobežojumi, piemēram, prozelītisma aizliegums vai aizliegums veikt šīs valsts oficiālajai reliģijai pretējas darbības, kas tiek attaisnoti ar mērķi aizsargāt sabiedrisko kārtību šajā valstī, var tikt uzskatīti par vajāšanas darbībām Direktīvas 2011/95 9. panta 1. un 2. punkta, lasot to kopsakarā ar Hartas 10. pantu, izpratnē. Iesniedzējtiesa arī interesējas par to, vai ar šo aizliegumu pastāvēšanu vien, pat tad, ja tie neattiecas uz kādu noteiktu reliģiju, ir pietiekami, lai uzskatītu, ka notiek vajāšana gadījumos, kad par to pārkāpumu ir paredzēts nāvessods.

52.      Direktīvas 2011/95 9. pantā ir definēti elementi, kas ļauj uzskatīt, ka notiek vajāšanas darbība Ženēvas konvencijas 1. panta A sadaļas izpratnē. Saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu tādai darbībai ir jābūt “pietiekami smagai tās rakstura vai biežuma dēļ, lai tā veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu, jo īpaši tādu tiesību, no kuru aizsardzības nevar atkāpties saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (46) 15. panta 2. punktu”. Saskaņā ar šā paša 9. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu vajāšanas darbības 1. punkta izpratnē tostarp var notikt kā “tiesiski, administratīvi, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumi, kas paši par sevi ir diskriminējoši vai kas tiek īstenoti diskriminējošā veidā”, un kā “apsūdzība vai sods, kas ir nesamērīgs vai diskriminējošs”.

53.      Hartas 10. panta 1. punktā nostiprinātās tiesības uz reliģijas brīvību (47) atbilst ECPAK 9. pantā garantētajām tiesībām (48).

54.      Kā Tiesa nospriedusi 2012. gada 5. septembra sprieduma Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518) 57. punktā, reliģijas brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem un cilvēka pamattiesības. Tiesību uz reliģijas brīvību aizskārums var būt tik smags, ka to var pielīdzināt gadījumiem, kas minēti ECPAK 15. panta 2. punktā, uz kuru norādes veidā ir atsauce direktīvas 9. panta 1. punktā, lai noteiktu, kādas darbības it īpaši ir jāuzskata par vajāšanu.

55.      Tas tomēr nenozīmē, kā Tiesa to ir precizējusi tā paša sprieduma 58. un 59. punktā, ka ikviens Hartas 10. panta 1. punktā garantēto tiesību uz reliģijas brīvību aizskārums ir uzskatāms par vajāšanas darbību, kas kompetentajām iestādēm uzliktu pienākumu piešķirt bēgļa statusu Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkta izpratnē personai, uz kuru attiecas šis aizskārums, jo, lai attiecīgās darbības varētu uzskatīt par vajāšanu, ir nepieciešama attiecīgo personu būtiski ietekmējoša minētās brīvības “smaga pārkāpuma” esamība. Turklāt “tiesību uz reliģijas brīvību pārkāpums var tikt uzskatīts par vajāšanu [Direktīvas 2011/95] 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē tad, ja pastāv reāls risks, ka kāds no [šīs direktīvas] 6. pantā paredzētajiem dalībniekiem pret patvēruma pieteikuma iesniedzēju šīs brīvības īstenošanas savā izcelsmes valstī dēļ var īstenot vajāšanu vai piemērot necilvēcīgu vai degradējošu attieksmi vai sodus” (49).

56.      No Tiesas formulētajiem un iepriekš izklāstītajiem principiem izriet, ka vajāšanas esamība reliģisku iemeslu dēļ ir atkarīga, pirmkārt, no patvēruma meklētāja reliģijas brīvības aizskāruma smaguma – aizskārumam ir jābūt šīs brīvības pārkāpumam –, un, otrkārt, no to darbību smaguma, kurām pieteikuma iesniedzējs sevi pakļauj, īstenojot minēto brīvību savā izcelsmes valstī, šīm divām sastāvdaļām esot savstarpēji autonomām (50).

57.      Šādā kontekstā tas, ka pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī noteiktie reliģijas brīvības ierobežojumi, kā arī par ar šādiem ierobežojumiem saistīto aizliegumu pārkāpumiem paredzētie sodi tiek attaisnoti ar prasību uzturēt kārtību, drošību, sabiedrības veselību vai morāli šajā valstī, automātiski neļauj izslēgt vajāšanas esamību Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē, kas ir jānošķir no tāda mērķa leģitīmas sasniegšanas (51).

58.      Iesniedzējtiesa uzsver, ka reliģijas brīvības ierobežojumi, kas ir paredzēti, lai saglabātu sabiedrisko kārtību vai valsts drošību vai arī lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības, atsevišķu dalībvalstu tiesību aktos tiek pieļauti saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu (52). Tā interesējas, vai, ņemot vērā Tiesas sniegtos precizējumus 2013. gada 7. novembra sprieduma X u.c. (no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720) 66. punktā attiecībā uz jēdzienu “seksuālā orientācija” (53), darbības, kas saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem ir uzskatāmas par noziedzīgiem nodarījumiem, var ietilpt jēdzienā “reliģija” Savienības tiesību izpratnē un vai tādu darbību represēšanu pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī var uzskatīt par vajāšanu Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē.

59.      Lai gan pēc analoģijas ar to, ko Tiesa atzinusi 2013. gada 7. novembra sprieduma X u.c. (no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720) 66. punktā, varētu uzskatīt, ka jēdziens “reliģija” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē principā neaptver darbības, kas saskaņā ar dalībvalstu tiesisko regulējumu tiek uzskatītas par noziedzīgām, tomēr tas, ka šādā tiesiskajā regulējumā var būt paredzēti reliģijas brīvības īstenošanas ierobežojumi, aizliedzot noteiktu rīcību un par šo aizliegumu pārkāpšanu paredzot sodus, kam ir krimināltiesisks raksturs, arī ar brīvības atņemšanas sodu (54), neļauj izdarīt nekādus galīgus secinājumus par jēdziena “vajāšanas darbība” Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē interpretēšanu un piemērošanu un jo īpaši nekādā ziņā neļauj automātiski izslēgt no šā jēdziena tvēruma tādu pašu nodarījumu represēšanu pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī. Proti, pirmkārt, iespējami aizliedzamā rīcība un no tā izrietošie reliģijas brīvības aizskārumi var pilnībā atšķirties atkarībā no tā, kāda definīcija katrā tiesību sistēmā tiek izvēlēta jēdzieniem, uz kuriem ir attiecināmas noziedzīgu nodarījumu veidojošās pazīmes (55), kā arī tādiem konceptiem kā “sabiedriskā kārtība”, “valsts drošība” vai “morāle” saistībā ar mērķi, ko sasniedz ar šādiem aizliegumiem. Otrkārt un vēl būtiskāk, nekādā ziņā nedrīkstētu abstrahēties no ar šādu nodarījumu pastrādāšanu saistīto represiju smaguma, kā arī no praksē paredzēto un piemēroto sodu iespējami nesamērīgā vai diskriminējošā rakstura.

60.      Attiecībā uz jautājumu par to, vai tas apstāklis vien, ka patvēruma meklētāja izcelsmes valsts tiesiskajā regulējumā darbības, kas ir saistītas ar reliģijas brīvības īstenošanu, piemēram, pāriešana citā reliģijā, savas ticības publiska paušana, publiska vai privāta piedalīšanās reliģiskās ceremonijās, reliģiskā apmācība vai prozelītisms, ir kriminalizētas un tiek sodītas ar brīvības atņemšanas sodu vai pat nāvessodu, pats par sevi ir pietiekams, lai varētu apgalvot, ka pastāv vajāšana Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē, es uzskatu, ka atbilde uz šādu jautājumu galvenokārt ir atkarīga no tā, kādā mērā šādi sodi faktiski tiek piemēroti.

61.      Tādējādi lietās, kurās ir runa par tādas rīcības, kas ir saistīta ar reliģijas brīvības īstenošanu, kriminālsodīšanu, ir ļoti svarīgi, lai to iestāžu rīcībā, kuras ir atbildīgas par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, papildus pieteikuma iesniedzēja paziņojumiem un viņa iespējami iesniegtajiem dokumentiem būtu vispilnīgākā iespējamā aktualizētā informācija no uzticamiem avotiem par veidu, kādā par tādu rīcību paredzētie sodi tiek konkrēti piemēroti pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, lai tās varētu noteikt risku šim pieteikuma iesniedzējam, ņemot vērā viņa personīgo situāciju un visus viņu skarošos apstākļus, tikt sodītam ar tādiem sodiem (56).

62.      Noslēgumā atgādināšu, ka ECT pēdējā laikā trīs reizes ir pieņēmusi nolēmumus lietās, kurās ir bijusi runa par kristietībā pārgājušo Irānas valstspiederīgo iesniegtu patvēruma pieteikumu noraidīšanu. 2016. gada 23. marta spriedumā F.G. pret Zviedriju ECT Lielā palāta secināja, ka “par [ECPAK] 2. un 3. panta pārkāpumu būtu uzskatāms tas, ja prasītājam būtu jāatgriežas Irānā, Zviedrijas varas iestādēm ex nunc neizvērtējot viņa pāriešanas citā ticībā sekas” (57). Savukārt 2016. gada 5. jūlija spriedumā T.M. un Y.A. pret Nīderlandes Karalisti (58) ECT noraidīja prasītāju pieteikumu kā acīmredzami nepamatotu, uzskatot, ka nav pierādījumu, kas ļautu apšaubīt Nīderlandes iestāžu vērtējumu, saskaņā ar kuru prasītāju stāstījums par viņu apgalvoto pāriešanu citā ticībā nebija ticams. Visbeidzot, arī 2017. gada 19. decembra spriedumā A. pret Šveici ECT izslēdza ECPAK 2. un 3. panta pārkāpumu, uzskatot par neadekvātu Šveices iestāžu vērtējumu, saskaņā ar kuru personām, kas bija pārgājušas citā ticībā un kas Irānas iestādēm vēl nebija zināmas, tajā skaitā par citiem faktiem, nevis viņu pāriešana citā ticībā, un kas plānoja piekopt savu ticību diskrēti, nepastāvēja risks, ka pret tām varētu tikt vērsta šīm tiesību normām pretēja rīcība (59). Lai varētu šādi rīkoties, minētā tiesa nošķīra tās izskatīšanā nodoto lietu no lietas, kurā bija taisīts 2012. gada 5. septembra spriedums Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518) (60).

63.      Attiecībā uz lietu, kurā ir taisīts pēdējais no iepriekš minētajiem ECT spriedumiem, ir izdarāmas divas piezīmes. Pirmkārt, prasītājs šajā lietā (tāpat kā prasītājs lietā, kurā tika taisīts ECT 2016. gada 23. marta spriedums F.G. pret Zviedriju, CE:ECHR:2016:0323JUD004361111) bija pārgājis citā ticībā pēc tam, kad bija pametis Irānu. Tātad viņa patvēruma pieteikums attiecās tikai uz starptautiskās aizsardzības vajadzībām, kas rodas “uz vietas” saskaņā ar Direktīvas 2011/95 5. pantu. Taču, kā to minētajā spriedumā uzsvērusi ECT, norādot uz pamatprincipiem attiecībā uz patvēruma pieteikumiem, kas pamatoti ar reliģiju, tad, ja patvēruma pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz pāriešanu citā ticībā “uz vietas”, ir tendence rasties nopietnām problēmām ticamības ziņā, kas prasīs stingru un padziļinātu pāriešanas uz citu ticību apstākļu pārbaudi (61). Turklāt, kā to arī norādījusi ECT, šāda veida lietās potenciālajiem vajātājiem ir tendence piešķirt mazāku nozīmi pāriešanai uz citu ticību uz vietas, ņemot vērā to bieži vien “oportūnistisko” raksturu (62). Savukārt pamatlietā B. Fathi pāriešana citā ticībā esot norisinājusies, viņam vēl atrodoties Irānā, un saskaņā ar viņa teikto Irānas iestādēm par to esot bijis zināms (63). Šie abi elementi ir pienācīgi jāņem vērā, novērtējot sekas, ar kādām viņam nāktos saskarties, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī. Otrkārt, īpaša piesardzība, manuprāt, ir jāievēro, kad, novērtējot, cik liels faktiski ir risks ciest no vajāšanas darbībām, kompetentā iestāde ņem vērā iespējamību, ka pēc atgriešanās savā valstī pieteikuma iesniedzējs varētu izvēlēties “diskrētu savas ticības piekopšanu”. Šajā ziņā atgādināšu, ka 2012. gada 5. septembra sprieduma Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518) 79. punktā Tiesa ir precizējusi, ka fakts, ka attiecīgā persona “varētu izvairīties no riska, atsakoties veikt noteiktas reliģiskas darbības, principā nav atbilstošs”. Reliģiskā pārliecība, identitāte vai dzīvesveids, kas visi ir jēdziena “reliģija” elementi Ženēvas konvencijas 1. panta A sadaļas un tādējādi arī Direktīvas 2011/95 10. panta izpratnē, ir uzskatāmi par tik svarīgiem cilvēka identitātei, ka nevienu nedrīkstētu piespiest tos slēpt, mainīt vai atteikties no tiem, lai izvairītos no vajāšanas (64).

64.      Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, es ierosinu Tiesai uz sesto prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka vajāšanas esamība Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē, kas pamatota ar reliģiskiem iemesliem, ir atkarīga, pirmkārt, no patvēruma meklētāja reliģijas brīvības aizskāruma smaguma un, otrkārt, no to darbību smaguma, kurām prasītājs savā izcelsmes valstī tiek pakļauts minētās brīvības īstenošanas dēļ. Tas, ka pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī noteiktie reliģijas brīvības ierobežojumi, kā arī par šo ierobežojumu pārkāpumiem paredzētie sodi tiek pamatoti ar prasību uzturēt kārtību, drošību, veselību vai sabiedrības morāli šajā valstī, neļauj automātiski izslēgt vajāšanas esamība Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē. Ar to, ka patvēruma meklētāja izcelsmes valsts tiesiskajā regulējumā par darbībām, kas saistītas ar reliģijas brīvības īstenošanu, piemēram, pāriešanu citā ticībā vai reliģisko prozelītismu, tiek paredzēti sodi, kas ir nesamērīgi vai diskriminējoši, pat nāvessods, ir pietiekami, lai konstatētu vajāšanas esamību Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē, ja izrādās, ka tādi sodi tiek faktiski piemēroti un ka pieteikuma iesniedzējam pastāv pierādāms risks, ka viņam tādi var tikt piemēroti, ja viņš atgriezīsies šajā valstī.

III. Secinājumi

65.      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Administrativen sad Sofiagrad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kura pēc būtības izskata tai iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nav pienākuma vispirms pieņemt oficiālu lēmumu, ar kuru tā atzīst savu atbildību saskaņā ar Regulu Nr. 604/2013, lai tālāk veiktu šādu izskatīšanu. Tomēr no šīs regulas 4. panta 1. punkta izriet, ka šai dalībvalstij, ievērojot šā panta 2. punktā paredzētos nosacījumus, ir jādara zināms pieteikuma iesniedzējam tas, ka viņa pieteikumu izskatīs minētās dalībvalsts kompetentās iestādes, kā arī pamatojums tam, kādēļ tā ir atzinusi savu atbildību saskaņā ar šo regulu.

2)      Tādā situācijā kā pamatlietā, kad dalībvalsts, kura ir izskatījusi tai iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu Regulas Nr. 604/2013 2. panta b) punkta izpratnē, nav pieņēmusi skaidru lēmumu par tās atbildību saskaņā ar šo regulu pieņemt lēmumu par minēto pieteikumu, un kad izriet, ka šī dalībvalsts nav piemērojusi šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā paredzēto diskrecionāro klauzulu, valsts tiesai, kas izskata prasību par lēmumu, ar kuru minētais pieteikums noraidīts, nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai pieteikuma iesniedzējam minētā regula ir piemērojama.

3)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš sava pieteikuma pamatojumā atsaucas uz risku tikt vajātam ar reliģiju saistītu iemeslu dēļ, lai pamatotu savus apgalvojumus par saviem reliģiskajiem uzskatiem, nav pienākuma sniegt paziņojumus vai iesniegt dokumentus par visiem jēdziena “reliģija”, kā tas definēts Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā, aspektiem. Jo īpaši tādam pieteikuma iesniedzējam nav obligāti jāpierāda – pretējā gadījumā riskējot ar sava pieteikuma noraidīšanu – tādu darbību veikšana publiskajā sfērā, kas saistītas ar minētajiem uzskatiem vai kuras šie uzskati uzliek par pienākumu, vai atturēšanās no darbībām, kas ir nesavienojamas ar šiem uzskatiem, nedz arī ar dokumentāriem pierādījumiem jāpierāda savu apgalvojumu patiesums šajā sakarā.

4)      Vajāšanas esamība Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē, kas pamatota ar reliģiskiem iemesliem, ir atkarīga, pirmkārt, no patvēruma meklētāja reliģijas brīvības aizskāruma smaguma un, otrkārt, no to darbību smaguma, kurām prasītājs savā izcelsmes valstī tiek pakļauts minētās brīvības īstenošanas dēļ. Tas, ka pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī noteiktie reliģijas brīvības ierobežojumi, kā arī par šo ierobežojumu pārkāpumiem paredzētie sodi tiek pamatoti ar prasību uzturēt kārtību, drošību, veselību vai sabiedrības morāli šajā valstī, neļauj automātiski izslēgt vajāšanas esamību Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē. Ar to, ka patvēruma meklētāja izcelsmes valsts tiesiskajā regulējumā par darbībām, kas saistītas ar reliģijas brīvības īstenošanu, piemēram, pāriešanu citā ticībā vai reliģisko prozelītismu, tiek paredzēti sodi, kas ir nesamērīgi vai diskriminējoši, pat nāvessods, ir pietiekami, lai konstatētu vajāšanas esamību Direktīvas 2011/95 9. panta izpratnē, ja izrādās, ka tādi sodi tiek faktiski piemēroti un ka pieteikuma iesniedzējam pastāv pierādāms risks, ka viņam tādi var tikt piemēroti, ja viņš atgriezīsies šajā valstī.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).


5      Iesniedzējtiesā iesniegtā vēstule bija B. Fathi adresēts Nejat TV darbinieka paziņojums, kurā bija norādīts “ANO lietas numurs”. Šī vēstule apstiprina, ka B. Fathi ir kristietis un ka viņš kā tāds ir stādījies priekšā televīzijas kanālā, un precizē, ka gadu gaitā ar viņu dažādos laikos ir uzturēta saziņa, atbildot uz viņa zvaniem kanāla telefoniskajiem konsultantiem.


6      Humanitārais statuss ZUB 9. panta izpratnē atbilst Direktīvā 2011/95 paredzētajam alternatīvās aizsardzības statusam.


7      Iesniedzējtiesa uzsver, ka pirms ZUB 67.bis panta 2. punkta stāšanās spēkā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra tika uzsākta līdz ar šāda pieteikuma iesniegšanu.


8      Ženēvas konvencija ir papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu, kas tika pieņemts 1967. gada 31. janvārī un stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī.


9      Šajā nozīmē skat. Dublinas III regulas 4. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru, tiklīdz kādā dalībvalstī ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums šīs regulas 20. panta 2. punkta izpratnē, pieteikuma iesniedzējs tiek informēts par šīs regulas piemērošanu (skat. arī Dublinas III regulas 18. apsvērumu). Komisijas Regulas (EK) Nr. 1560/2003 (2003. gada 2. septembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 222, 3. lpp.), kas grozīta ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 118/2014 (2014. gada 30. janvāris) (OV 2014, L 39, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1560/2003”), X pielikumā ir paredzēts, ka vispirms pieteikuma iesniedzēji tiek informēti vienīgi par Dublinas III regulas piemērošanu un tikai pēc tam – un vienīgi gadījumā, kad konkrētās dalībvalsts iestādēm ir pamats uzskatīt, ka par pieteikuma izskatīšanu varētu būt atbildīga cita valsts –, tie saņem detalizētu informāciju par atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijiem un par Dublinas III regulā paredzētajām pārsūtīšanas procedūrām. Tādā pašā nozīmē kā iepriekš minēto 4. panta 1. punktu skat. Dublinas III regulas 20. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process sākas, tiklīdz kādā dalībvalstī pirmo reizi ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.


10      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 31. maijs, Hassan (C‑647/16, EU:C:2018:368, 56. punkts); 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409, 42. punkts), un 2017. gada 25. oktobris, Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805, 31. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).


11      Skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Hassan (C‑647/16, EU:C:2018:368, rezolutīvā daļa).


12      Saskaņā ar Dublinas III regulas 4. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzēja tiesības uz informāciju vispārīgi attiecas uz šīs regulas “piemērošanu”. Minētā punkta a)–f) apakšpunktā ir ietverts vien neizsmeļošs uzskaitījums ar informāciju, kas ir jādara zināma pieteikuma iesniedzējam, kā to liecina vārdu “jo īpaši” lietojums. Tādas, kādas šīs tiesības ir nostiprinātas, tās tātad ir attiecināmas arī uz konkrētiem Dublinas III regulā paredzēto kritēriju piemērošanas rezultātiem un tas tā ir pat tad, ja netiek paredzēta nekāda pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanas procedūra.


13      Skat. šo secinājumu 23.–30. punktu.


14      Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši ZUB 67.bis panta noteikumiem lēmumu uzsākt atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru pieņem iestāde, kura veic individuālās pārrunas, un tātad principā tas notiek pēc tam, kad tā ir uzklausījusi pieteikuma iesniedzēju.


15      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 603/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (OV 2013, L 180, 1. lpp.).


16      Padomes Regula (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.).


17      Attiecībā uz Dublinas II regulas 3. panta 2. punktu skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Halaf (C‑528/11, EU:C:2013:342, 36. punkts).


18      Šajā nozīmē skat. Komisijas priekšlikuma, uz kura pamata tika pieņemta Dublinas II regula, COM(2001) 447, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “Dublinas II regulas priekšlikums”), 11. lpp., kurā ir precizēts, ka šī iespēja ir tikusi paredzēta, lai atļautu katrai dalībvalstij pieņemt suverēnu lēmumu “atkarībā no politiskiem, humanitāriem vai praktiskas dabas apsvērumiem”; skat. arī spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Halaf (C‑528/11, EU:C:2013:342, 37. punkts). Jānorāda, ka savā 2016. gada 4. maija priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2016) 270 final, turpmāk tekstā – “Dublinas IV regulas priekšlikums”), Komisija paredz ierobežot diskrecionārās klauzulas piemērojamību, lai nodrošinātu, ka tā tiek izmantota vienīgi aiz “humāniem apsvērumiem saistībā ar paplašināto ģimeni” (priekšlikuma 17. un 18. lpp. un 19. pants). Savukārt “Wikström ziņojumā”, ko Eiropas Parlaments pieņēmis kā ietvaru gaidāmajām starpiestāžu sarunām par Dublinas IV regulas priekšlikumu (2017. gada 6. novembra ziņojums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, A8‑0345/2017), diskrecionārajai klauzulai ir ierosināts saglabāt tādu pašu piemērojamību kā šobrīd Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā paredzētā un ieviest iespēju pieteikuma iesniedzējam ar motivētu rakstveida pieteikumu lūgt piemērot šo klauzulu (skat. grozītā Dublinas IV regulas priekšlikuma 19. panta 1. punktu, ziņojuma 45. un 73. lpp.).


19      Spriedums, 2011. gada 21. janvāris (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609).


20      Skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Halaf (C‑528/11, EU:C:2013:342, 38. punkts).


21      Skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 98. punkts), kurā, vienlaikus pieskaņojoties ECT 2011. gada 21. janvāra spriedumam M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (minēts sprieduma N. S. u.c. 88. punktā), ciktāl ir runa par rezultātu,ar mērķi saglabāt Dublinas sistēmas operativitāti ir izvēlēta daļēji atšķirīga loģiskā domu gaita. Par pienākuma neesamību piemērot Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu situācijā, kad pieteikuma iesniedzēja veselības stāvoklis nepieļauj viņa īstermiņa pārsūtīšanu uz kompetento dalībvalsti, skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 88. punkts).


22      Skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, it īpaši 64.–69. punkts). Attiecībā uz Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu skat. arī 2017. gada 16. februāra spriedumu C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 54. punkts), kurā Tiesa ir precizējusi, ka jautājums par to, ka dalībvalsts piemēro šajā normā paredzēto diskrecionāro klauzulu, nav tikai valsts tiesību jautājums, ko interpretē šīs dalībvalsts konstitucionālā tiesa, bet tas ir Savienības tiesību interpretācijas jautājums LESD 267. panta izpratnē.


23      COM(2008) 820, galīgā redakcija, 2008. gada 3. decembris.


24      Skat. Dublinas III regulas priekšlikuma 4. punktu, 9. lpp.; pieteikuma iesniedzēja piekrišana tajā bija paredzēta, “lai nodrošinātu to, ka suverenitātes klauzulu nepiemēro pretēji pieteikuma iesniedzēja interesēm”. Pieteikuma iesniedzēja piekrišana bija prasīta arī Konvencijas, ar kuru nosaka valsti, kas ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu (OV 1997, C 254, 1. lpp.) – Dublinas konvencijas 3. panta 4. punktā. Nosacījuma par ieinteresētās personas piekrišanu svītrošana ir balstīta uz nedaudz vienkāršotu uzskatu, ka šīs pēdējās piekrišanu var prezumēt, ņemot vērā, ka tā ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu valstī, kura piemēro diskrecionāro klauzulu.


25      Par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas metode ir balstīta uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem kā attiecībā uz dalībvalstīm, tā arī attiecībā uz konkrētajām personām (skat. it īpaši Dublinas III regulas 5. apsvērumu). Tādējādi nevar izslēgt, ka atkāpšanās no šo kritēriju piemērošanas, izmantojot diskrecionāro klauzulu, galu galā varētu būt par sliktu pieteikuma iesniedzējam, piemēram, neievērojot viņa tiesības uz ģimenes apvienošanu.


26      Formulējuma atšķirības atbilst grozījumiem, kas ir veikti visā Dublinas III regulā (“starptautiskās aizsardzības pieteikums”, nevis “patvēruma pieteikums”, un personu, kuras ir tiesīgas iesniegt tādu pieteikumu, kategorijas paplašināšana, iekļaujot bezvalstniekus).


27      Mans izcēlums. Dublinas II regulas 3. panta 2. punkta otrajā teikumā bija paredzēts, ka “tādā gadījumā minētā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē”.


28      Skat. Dublinas III regulas priekšlikumu, 4. punkts, 9. lpp., kurā Komisija norāda, ka “tiek precizēti arī vairāki diskrecionāro klauzulu piemērošanas procedūras aspekti”.


29      Mans izcēlums.


30      Skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 63. punkts) saistībā ar Direktīvas 2004/83 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kuram bija tāds pats tvērums kā atbilstošajai Direktīvas 2011/95 normai.


31      Skat. it īpaši UN Human Rights Committee(HRC), CCPR General Comment No. 22: Article 18 (Freedom of Thought, Conscience or Religion), 1993. gada 30. jūlijs, pieejams: http://www.refworld.org/docid/453883fb22.html, saistībā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu.


32      Skat. Principes directeurs sur la protection internationale no. 6:Demandes d’asile fondées sur la religion au sens de l’article 1A(2) de la Convention de 1951 Convention et/ou du Protocole de 1967 relatifs au statut des réfugiés,2004. gada 28. aprīlis (turpmāk tekstā – “pamatprincipi attiecībā uz patvēruma pieteikumiem, kas pamatoti ar reliģiju”).


33      Turpat, 1. un 2. punkts.


34      Skat. UNHCR pamatprincipus attiecībā uz patvēruma pieteikumiem, kas pamatoti ar reliģiju, 5. un nākamie punkti.


35      Pārskatu par problēmām, kas ir saistītas ar tādu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, kuri pamatoti ar bailēm tikt vajātam reliģisku iemeslu dēļ, skat. T. J. Gunn, The Complexity of Religion in Determining Refugee Status, pieejams interneta vietnē: http://www.unhcr.org/protection/globalconsult/3e5f2f7f6/complexity‑religion‑determining‑refugee‑status‑t-jeremy‑gunn.html.


36      Skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 65. punkts). Tajā pašā nozīmē skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus apvienotajās lietās Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:224, 52. punkts).


37      Skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 66. punkts).


38      Lai gan tikai ar piederību kādai reliģiskai kopienai parasti nav pietiekami, lai pieteikumu par bēgļa statusa atzīšanu atzītu par pamatotu, tomēr šai piederībai var būt sevišķi apstākļi, kuros šī vienkāršā piederība būs pietiekams pamatojums, jo īpaši, kad situācija izcelsmes valstī ir tāda, ka attiecībā uz šīs sabiedrības locekli valda nedrošības atmosfēra. Skat. UNHRC, Guide des procédures et critères à appliquer pour déterminer le statut de réfugié au regard de la Convention de 1951 et du Protocole de 1967 relatifs au statut des réfugiés, 1992. gada janvāris, 73. punkts; Guidelines on International Protection: Religion-based Refugee Claims under Article 1A(2) of the 1951 Convention and/or the 1967 Protocol relating to the Status of Refugees, 2004. gada 28. aprīlis, 14. punkts.


39      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, F (C‑473/16, EU:C:2018:36, 31. un 32. punkts). Skat. arī UNHRC, Guidelines on Religionbased Refugee Claims, 9. punkts.


40      Skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 41. punkts), un pēc analoģijas spriedumus, 2015. gada 26. februāris, Shepherd (C‑472/13, EU:C:2015:117, 26. punkts), un 2017. gada 9. februāris, M (C‑560/14, EU:C:2017:101, 36. punkts). Starp citu, Tiesa ir precizējusi, ka kompetentajām iestādēm ir jānosaka paziņojumu un dokumentāro vai citu pierādījumu novērtēšanas kārtība atbilstoši katras starptautiskās aizsardzības pieteikumu kategorijas raksturīgajām īpašībām, ievērojot Hartā garantētās tiesības; skat. spriedumus, 2012. gada 5. septembris, Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 36. punkts), un 2014. gada 2. decembris, A u.c. (no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406, 54. punkts).


41      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 22. novembris, M (C‑277/11, EU:C:2012:744, 64. un 65. punkts), un 2014. gada 2. decembris, A u.c. (no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406, 56. punkts).


42      Skat. spriedumu, 2014. gada 2. decembris, A u.c. (no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406, 58. punkts).


43      Kā to Guidelines on Religionbased Refugee Claims uzsver UNHRC, iestādēm, kuras izskata starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas pamatots ar reliģiskiem iemesliem, ir jāpievērš īpaša uzmanība reliģisko un etnisko faktoru savstarpējai saistībai (skat. 27. punkta d) apakšpunktu).


44      Pāriešanas citā ticībā gadījumā nav pietiekami ņemt vērā tikai to, kā reliģijas, kurā pieteikuma iesniedzējs ir pārgājis citā ticībā, sekotāju uztver viņa izcelsmes valstī, bet ir jāapsver arī tas, kā tiek uztverta persona, kura atsakās no šīs valsts oficiālās reliģijas, lai pievienotos citai.


45      Šajā nozīmē skat. T. J. Gunn, minēts iepriekš, 13. un 14. lpp.


46      Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”).


47      Hartas 10. panta “Domu, pārliecības un ticības brīvība” 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību mainīt ticību vai pārliecību un brīvību individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās”.


48      Skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 56. punkts).


49      Spriedums, 2012. gada 5. septembris, Y un Z (C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 67. punkts). Jānorāda, ka “vajāšanas” definīcija, ko Tiesa noteikusi šajā 67. punktā, atšķiras no šaurākās definīcijas, kas atrodama šā paša sprieduma 61. punktā saistībā ar vajadzīgo sagaidāmo riska nopietnības līmeni patvēruma pieteikuma iesniedzējam. Minētajā 67. punktā Tiesa atsaucas uz “reālu risku, ka [tostarp] [..] var īstenot vajāšanu vai piemērot necilvēcīgu vai degradējošu attieksmi vai sodus” (mans izcēlums), savukārt 61. punkts izslēdz, ka “darbības [..] kuras nopietnības ziņā nav pielīdzināmas cilvēka pamattiesību, attiecībā uz kurām nav iespējamas nekādas atkāpes saskaņā ar ECPAK 15. panta 2. punktu, pārkāpumam”, varētu tikt uzskatītas par vajāšanu Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta un Ženēvas konvencijas 1. panta A sadaļas izpratnē. Šajā ziņā jāuzsver, ka 67. punktā izvēlētā definīcija šķiet esam vairāk saskaņā ar Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā uz darbībām, kuru nopietnība var tikt pielīdzināta ECPAK 15. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem, ir norādīts vienīgi norādes veidā, kā to minētā sprieduma 57. punktā turklāt atzīst pati Tiesa.


50      Tādējādi darbības, kuras ir uzskatāmas par smagu reliģijas brīvības pārkāpumu, pašas par sevi var būt uzskatāmas par vajāšanas darbībām, tāpat arī mazāk nozīmīgi šīs brīvības ierobežojumi, kad tās represēšana sasniedz nepieciešamo smaguma pakāpi.


51      Attiecībā uz nosacījumiem, pie kādiem reliģijas brīvības ierobežojumi var būt pieļaujami, skat. it īpaši UN Human Rights Committee (HRC), CCPR General Comment No. 22:Article 18 (Freedom of Thought, Conscience or Religion), 1993. gada 30. jūlijs, CCPR/C/21/Rev.1/Add.4, pieejams interneta vietnē: http://www.refworld.org/docid/453883fb22.html.


52      Apskatu par Eiropas Padomes dalībvalstu tiesisko regulējumu šajā jomā skat. Eiropas Padomes publicētā 2010. gada pētījumā Blasfemy, insult and hatred:finding answers in a democratic society, 18. un nākamās lpp., pieejams interneta vietnē: http://www.venice.coe.int/webforms/documents/?pdf=CDL‑STD%282010 %29047‑e#page=19.


53      Minētajā 66. punktā Tiesa precizē, ka “saskaņā ar Direktīvas 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu par seksuālai orientācijai piederīgām nevar uzskatīt tādas darbības, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek uzskatītas par noziedzīgām”.


54      Tāpat kā Ungārijas valdība, es uzskatu, ka šis jautājums ir tīri spekulatīvs un tam nav nozīmes strīda pamatlietā atrisināšanai.


55      Pārņemot iesniedzējtiesas norādi uz prozelītisma tiesisko regulējumu Grieķijā, par kuru ir lēmusi ECT 1993. gada 25. maija spriedumā Kokkinakis pret Grieķiju (CE:ECHR:1993:0525JUD001430788), ietekme uz reliģijas brīvības īstenošanu acīmredzami atšķiras atkarībā no tā, vai “prozelītisms” kā aizlieguma objekts tiek definēts kā “darbība [..], [kas dod] materiālas vai sociālas priekšrocības nolūkā panākt piesaisti [kādai] baznīcai vai [ar kuru tiek īstenots] ļaunprātīgs spiediens uz personām, kuras atrodas izmisumā vai cieš trūkumu” (skat. minētā sprieduma 48. punktu), vai arī kā jebkādu kādas citas reliģijas, nevis konkrētās valsts oficiālās reliģijas, publisku paušanu.


56      Atsauces uz dažādiem neseniem informācijas avotiem par reliģijas brīvības īstenošanu Irānā un attieksmi pret irāņiem, kas pārgājuši kristietībā, ir atrodama ECT 2016. gada 23. marta spriedumā F.G. pret Zviedriju (CE:ECHR:2016:0323JUD004361111).


57      ECT spriedums, 2016. gada 23. marts, F.G. pret Zviedriju, CE:ECHR:2016:0323JUD004361111, 158. punkts.


58      CE:ECHR:2016:0705DEC000020916.


59      CE:ECHR:2017:1219JUD006034216.


60      Turpat, 44. un 45. punkts.


61      Skat. ECT, 2017. gada 19. decembris, A. pret Šveici, CE:ECHR:2017:1219JUD006034216.


62      2016. gada 23. marta spriedumā F.G. pret Zviedriju ECT, pārņemot “Guidelines on Religion‑based Refugee Claims”, ir precizējusi, ka “ieinteresētas” darbības, proti, tādas, kas tiek pabeigtas vienīgi tamdēļ, lai saņemtu atļauju palikt valstī, kurā ir ticis iesniegts pavēruma pieteikums, nerada bailes, kas pamatotas ar vajāšanu pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, ja šo darbību oportūnistiskais raksturs ir acīmredzams ikvienam, tajā skaitā šīs valsts iestādēm (123. punkts). Šis arguments figurē arī ECT 2017. gada 19. decembra spriedumā A. pret Šveici, (CE:ECHR:2017:1219JUD006034216, 43. punkts).


63      Šajā saistībā ir jānorāda, ka rīkojums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir pretrunīgs. Proti, no vienas puses, faktu izklāstā ir norādīts, ka B. Fathi ir apliecinājis, ka viņa apcietināšanas laikā viņš tika piespiests atzīties par savu pāriešanu kristietībā, kas ļauj secināt, ka Irānas iestādēm bija zināms par viņa reliģisko orientāciju. No otras puses, to motīvu daļā, kas iesniedzējtiesai ir bijuši par pamatu uzdot septīto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa norāda, ka B. Fathi esot apliecinājis, ka Irānas iestādēm nebija nekādu pierādījumu un nekādas informācijas par viņa pāriešanu un kristīgo ticību.


64      Šajā nozīmē skat. ECT, 2016. gada 23. marts, F.G. pret Zviedriju (CE:ECHR:2016:0323JUD004361111, 52. punkts).