Language of document : ECLI:EU:C:2018:670

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 6. septembrī (1)

Lieta C386/17

Stefano Liberato

pret

Luminita Luisa Grigorescu

(Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 5. panta 2. punkts – 27. pants – 35. panta 3. punkts – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 19. un 24. pants – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Lis pendens – Lis pendens noteikumu pārkāpums – Sekas – Aizliegums apstrīdēt izcelsmes tiesas piekritību






1.        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (2) 19. un 24. pantu.

2.        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Stefano Liberato un Luminita Luisa Grigorescu par to, lai Itālijas tiesas atzītu nolēmumu, ko pieņēmušas Rumānijas tiesas, par laulības saitēm, vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu.

3.        Šī lieta sniegs Tiesai iespēju precizēt, vai lis pendens noteikumu pārkāpums, ko pieļāvusi tiesa, kurā kā otrajā celta prasība, var būt tās pieņemtā nolēmuma neatzīšanas pamats.

4.        Pēc analīzes es, pilnībā sekojot 2015. gada 19. novembra spriedumam P (3), piedāvāšu galvenokārt uzskatīt, ka Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (4) (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (5) 35. panta 3. punkts un Regulas Nr. 2201/2003 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz lis pendens noteikumu, kuri ir minēti Regulas Nr. 44/2001 27. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā, pārkāpumu, ko pieļāvusi tiesa, kurā kā otrajā celta prasība, kvalificēt kā tās pieņemta nolēmuma neatzīšanas pamatu, kas balstīts uz pretrunu dalībvalsts, kurā tiek lūgta atzīšana, sabiedriskajai kārtībai.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Regula Nr. 44/2001

5.        Regulas Nr. 44/2001 5. panta 2. punktā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

2)      lietās, kas attiecas uz uzturēšanu – uztura kreditora domicila vai pastāvīgās mītnesvietas tiesās vai tiesā, kuras jurisdikcijā saskaņā ar tās tiesību aktiem ir tiesvedība attiecībā uz personas juridisko statusu, ja jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar šādu tiesvedību, ja vien šīs jurisdikcijas pamatā nav vienīgi vienas iesaistītās puses pilsonība.”

6.        Šīs regulas 27. pants ir formulēts šādi:

“1.      Ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība.

2.      Ja ir konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, atsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai minētajai tiesai.”

7.        Minētās regulas 28. pantā ir noteikts:

“1.      Ja saistītas prasības tiek izskatītas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, var apturēt tiesvedību.

2.      Ja šīs prasības tiek izskatītas pirmajā instancē, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc kādas puses pieteikuma var arī atteikties no jurisdikcijas, ja attiecīgās prasības ir tās tiesas jurisdikcijā, kurā pirmajā celta prasība, un ja tās tiesību akti ļauj šīs prasības apvienot.

3.      Šajā pantā prasības uzskata par saistītām, ja tās ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi.”

8.        Tās pašas regulas 34. pantā ir paredzēts:

“Spriedumu neatzīst:

1)      ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;

[..]

3)      ja tas ir nesavienojams ar spriedumu, kas dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana, pieņemts strīdā starp tām pašām pusēm;

4)      ja tas ir nesavienojams ar agrāku spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī un par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm, ar nosacījumu, ka agrākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu.”

9.        Regulas Nr. 44/2001 35. pantā ir noteikts:

“1.      Turklāt spriedumu neatzīst, ja tas ir pretrunā II nodaļas 3., 4. vai 6. iedaļai, kā arī 72. pantā paredzētajā gadījumā.

2.      Pārbaudot jurisdikcijas pamatu iepriekšējā punktā minētajā gadījumā, tiesai vai iestādei, kurā iesniegts pieteikums par atzīšanu, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai.

3.      Ņemot vērā 1. punktu, izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav pārskatāma. Šīs regulas 34. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.”

2.      Regula Nr. 2201/2003

10.      Regulas Nr. 2201/2003 11., 12., 21. un 33. apsvērumā ir noteikts:

“(11)            Uzturēšanas pienākumi ir izslēgti no šīs regulas darbības jomas, jo uz tiem jau attiecas [..] Regula Nr. 44/2001. Tiesas, kurām saskaņā ar šo regulu ir jurisdikcija, parasti lemj par uzturēšanas pienākumiem, piemērojot [..] Regulas Nr. 44/2001 5. panta 2. punktu.

(12)      Šajā regulā noteiktais piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.

[..]

(21)      Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.

[..]

(33)      Šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas principi. Jo īpaši, ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas [..] Pamattiesību hartas 24. pantā.”

11.      Šīs regulas 12. panta “Vienošanās par piekritību” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, ja

a)      vismaz vienam no laulātajiem ir vecāku atbildība par šo bērnu

un

b)      lietu piekritību tiesām ir skaidri vai citādi nepārprotami pieņēmuši laulātie un personas, kurām ir vecāku atbildība, kad tiesā ir iesniegta prasība, un ja tas ir bērna interesēs.

2.      Šā panta 1. punktā noteiktā piekritība izbeidzas, tiklīdz:

a)      spriedums, ar kuru apmierina vai noraida prasību par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanas par neesošu, ir stājies likumīgā spēkā;

b)      spriedums šajā lietā ir stājies likumīgā spēkā gadījumos, kad a) apakšpunktā minētajā brīdī vēl nav izšķirts jautājums par vecāku atbildību;

c)      tiesvedība a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos izbeigta cita iemesla dēļ.”

12.      Minētās regulas 17. pantā “Piekritības noskaidrošana” ir noteikts:

“Ja kādas dalībvalsts tiesā ir iesniegta prasība, kura saskaņā ar šo regulu nav tai piekritīga, bet kura saskaņā ar šo regulu ir piekritīga citas dalībvalsts tiesai, tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav piekritības.”

13.      Tās pašas regulas 19. pantā “Lis pendens un saistītas prasības” ir paredzēts:

“1.      Ja dažādu dalībvalstu tiesās starp tām pašām pusēm tiek iesniegtas prasības par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

2.      Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

3.      Ja tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no piekritības par labu pirmajai.

Tādā gadījumā persona, kura iesniegusi attiecīgo prasību otrajā tiesā, drīkst šo prasību iesniegt pirmajā tiesā.”

14.      Regulas Nr. 2201/2003 21. panta “Sprieduma atzīšana” 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras.

[..]

4.      Ja kāda sprieduma atzīšanu izvirza kā iepriekš izlemjamu jautājumu kādas dalībvalsts tiesā, tiesa drīkst izlemt šo jautājumu.”

15.      Šīs regulas 22. pantā “Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu” ir noteikts:

“Spriedumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu neatzīst:

a)      ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;

[..]

c)      ja tas ir pretrunā spriedumam, kas taisīts lietā starp šīm pašām personām dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana; [..]

[..].”

16.      Minētās regulas 23. pants “Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību” ir formulēts šādi:

“Spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst:

a)      ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;

[..]

e)      ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam par vecāku atbildību, kas taisīts dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana;

[..].”

17.      Tās pašas regulas 24. pantā “Aizliegums apstrīdēt izcelsmes tiesas piekritību” ir noteikts:

“Izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību nedrīkst apstrīdēt. Atsauce uz sabiedrisko kārtību, kas minēta 22. panta a) punktā un 23. punkta a) punktā, nav attiecināma uz noteikumiem par piekritību, kas izklāstīti 3. līdz 14. pantā.”

B.      Itālijas tiesības

18.      Codice civile (Civilkodekss) 150. pantā “Laulāto atšķiršana” ir noteikts:

“Ir pieļaujama laulāto atšķiršana.

Atšķiršana var notikt ar tiesas nolēmumu vai pēc savstarpējas vienošanās.

Tiesības lūgt laulāto atšķiršanu ar tiesas nolēmumu vai atšķiršanas pēc savstarpējas vienošanās atzīšanu ir tikai laulātajiem.”

19.      Civilkodeksa 151. pantā “Atšķiršana ar tiesas nolēmumu” ir paredzēts:

“Atšķiršana var tikt lūgta, arī neatkarīgi no viena vai abu laulāto gribas, ja tiek konstatēti apstākļi, kuri padara kopdzīves turpināšanu nepanesamu vai ievērojami kaitē bērnu izglītošanai.

Pieņemot lēmumu par atšķiršanu, tiesa, ja pastāv attiecīgi apstākļi un ja tas tiek prasīts, lemj par to, kurš no laulātajiem ir vainojams atšķiršanā, ņemot vērā tā rīcību pretēji no laulības izrietošajiem pienākumiem.”

20.      Iesniedzējtiesa precizē, ka laulības saišu pilnīgai izbeigšanai (šķiršanai) ratione temporis piemērojamā tiesību norma ir 1970. gada 1. decembra legge n. 898 (Disciplina dei casi di scioglimento del matrimonio) (Likums Nr. 898 (Laulības izbeigšanas gadījumu regulējums)) (6) 3. panta pirmās daļas 2. punkta b) apakšpunkts, kas ir izteikts šādi:

“Viens no laulātajiem var prasīt laulības izbeigšanu vai laulības civiltiesisko seku izbeigšanu:

[..]

2)      gadījumos, ja:

[..]

b)      ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir pasludināta laulāto atšķiršana ar tiesas nolēmumu vai ir atzīta atšķiršana pēc savstarpējas vienošanās, vai arī ir notikusi faktiska atšķiršana, ja šī faktiskā atšķiršana sākās vismaz divus gadus pirms 1970. gada 18. decembra. Visos minētajos gadījumos, lai varētu iesniegt laulības izbeigšanas vai laulības civiltiesisko seku izbeigšanas pieprasījumu, ir nepieciešams, lai atšķiršana būtu nepārtraukti turpinājusies vismaz trīs gadus, skaitot no laulāto ierašanās tiesā, tiesas priekšsēdētāja priekšā, laulāto atšķiršanas procedūrā, arī tad, ja tiesvedībā ir panākts izlīgums [..].”

21.      Iesniedzējtiesa piebilst, ka vecāku atbildību un pienākumu rūpēties par bērnu laulāto atšķiršanas un laulības šķiršanas gadījumā vienādi regulē Civilkodeksa 337.bis un 337.octies pants.”

II.    Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

22.      S. Liberato un L. L. Grigorescu apprecējās Romā (Itālija) 2005. gada 22. oktobrī un dzīvoja kopā šajā dalībvalstī līdz viņu bērna piedzimšanai 2006. gada 20. februārī. Laulāto attiecības pamazām pasliktinājās. Māte aizveda bērnu uz Rumāniju un vairs neatgriezās ģimenes mājvietā Itālijā (7).

23.      Ar 2007. gada 22. maija prasības pieteikumu L. Liberato vērsās Tribunale di Teramo (Teramo tiesa, Itālija) ar prasību par laulāto atšķiršanu un aizgādību pār bērnu. L. L. Grigorescu iestājās lietā un lūdza pasludināt atšķiršanu vīra vainas dēļ, piešķirt viņai pilnīgu aizgādību pār bērnu un noteikt tēvam pienākumu maksāt uzturlīdzekļus.

24.      Ar 2012. gada 19. janvāra spriedumu (8)Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) pasludināja laulāto atšķiršanu L. L. Grigorescu vainas dēļ un ar atsevišķu rīkojumu lietu par pušu savstarpējām prasībām par vecāku atbildības īstenošanu nodeva atpakaļ pierādījumu savākšanai.

25.      Lai gan tiesvedība par vecāku atbildību Itālijā vēl turpinājās, L. L. Grigorescu 2009. gada 30. septembrī cēla prasību JudecătoriaBucureşti (Bukarestes pirmās instances tiesa, Rumānija), lūdzot laulības šķiršanu, pilnīgu aizgādību pār bērnu un pienākuma noteikšanu tēvam maksāt uzturlīdzekļus.

26.      Šajā uz sacīkstes principu balstītajā tiesvedībā pret L. Liberato viņš iesākumā izvirzīja iebildi par lis pendens saistībā ar to, ka tiesvedība par laulāto atšķiršanu vispirms tika uzsākta Itālijā. Tomēr ar 2010. gada 31. maija spriedumu JudecătoriaBucureşti (Bukarestes pirmās instances tiesa) pasludināja laulības izbeigšanu, piešķīra aizgādību pār bērnu mātei un noteica tēva saskarsmes tiesību īstenošanas režīmu, kā arī uzturlīdzekļu apmēru, kas pēdējam minētajam jāsamaksā bērnam.

27.      Šis spriedums ieguva res judicata spēku pēc Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa) 2013. gada 12. jūnija sprieduma, ar kuru tika apstiprināts Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) 2012. gada 3. decembra spriedums, ar ko tika noraidīta L. Liberato 2010. gada 31. maija apelācijas sūdzība par šo spriedumu.

28.      Vēlāk ar Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) 2013. gada 8. jūlija spriedumu noslēdzās atšķiršanas tiesvedība Itālijā. Šī tiesa pilnīgas aizgādības tiesības pār bērnu piešķīra tēvam un uzdeva bērnu nekavējoties atdot atpakaļ uz Itāliju. Minētā tiesa noteica arī mātes saskarsmes tiesību īstenošanas režīmu Itālijā sociālo dienestu un prokurora uzraudzībā un uzdeva viņai maksāt bērna uzturlīdzekļus.

29.      Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) noraidīja saistīto prasību, ar kuru L. L. Grigorescu lūdza saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 Itālijā atzīt Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa) 2012. gada 3. decembra nolēmumu par laulības šķiršanu. Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) konstatēja, ka laulības šķiršanas tiesvedība Rumānijā tika uzsākta 2009. gadā, pēc laulāto atšķiršanas tiesvedības, kas Itālijā tika uzsākta 2007. gadā, un ka Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa) bija pārkāpusi Regulas Nr. 2201/2003 19. pantu, neapturot tiesvedību.

30.      L. L. Grigorescu iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu un iesākumā iesniedza saistītu prasību, lūdzot atzīt Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa) 2013. gada 12. jūnija spriedumu, ar kuru bija noraidīta iebilde par lis pendens, pamatojoties uz to, kā norāda iesniedzējtiesa, ka abām lietām saskaņā ar Rumānijas procesuālajām tiesībām nebija identisks priekšmets (9). Ar 2014. gada 31. marta spriedumu Corte d’appello di L’Aquila (Akvilas apelācijas tiesa, Itālija) grozīja pirmajā instancē pasludināto spriedumu un apmierināja iebildi par res judicata spēku, kas ir iegūts ar nolēmumu par laulības šķiršanu, kuru ir pieņēmusi Rumānijas tiesa un kurš attiecas arī uz aizgādības tiesībām pār bērnu un tā uzturlīdzekļu maksājumiem. Šī tiesa uzskatīja, ka tam, ka tiesu iestādes, kurās prasība iesniegta kā otrajās, proti, Rumānijas tiesas, ir pārkāpušas lis pendens režīmu Savienības tiesībās, nav “nozīmes”, izskatot Rumānijas noteikto galīgo pasākumu atzīšanas nosacījumus, ka Rumānijas [tiesu] pieņemtie nolēmumi nav pretrunā Itālijā pieņemtajiem, un secināja, ka nepastāv neviens pamats, it īpaši sabiedriskās kārtības pamats, kas radītu šķērsli Rumānijas [tiesas] nolēmuma atzīšanai.

31.      L. Liberato pret šo Corte d’appello di L’Aquila (Akvilas apelācijas tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību.

32.      Iesniedzējtiesa, Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), norāda, ka Rumānijā pieņemtais nolēmums attiecas uz laulību, vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu. Tiesvedībā par laulāto atšķiršanu, kas tika uzsākts Itālijā, bija formulētas tādas pašas prasības, izņemot prasību attiecībā uz laulību, kas nav identiska, jo Itālijas tiesību sistēmā ir prasīts, lai pirms laulības šķiršanas tiktu pierādīts, ka ir izpildīti likumā noteiktie nosacījumi laulāto atšķiršanai.

33.      Vispirms šī tiesa norāda, ka nav tādu pamatu, kas būtu balstīti uz Regulas Nr. 2201/2003 22. panta c) punktu, šīs regulas 23. panta e) punktu vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta 4. punktu un būtu šķērslis atzīt Rumānijas [tiesas] nolēmumu attiecībā uz respektīvi laulības statusu, vecāku atbildību un uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu.

34.      Minētā tiesa uzskata, ka pēc tam ir jāpārbauda, vai piemērojamās tiesību normas, kas attiecas uz lis pendens Savienības tiesībās, proti, Regulas Nr. 2201/2003 19. pants un Regulas Nr. 44/2001 27. pants, ir pārkāpušas tās dalībvalsts tiesas, kur ir ticis pieņemts nolēmums, kura atzīšana tiek prasīta, un, ja abi šie panti ir tikuši pārkāpti, vai šo pārkāpumu var uzskatīt par pamatu, kas būtu šķērslis [nolēmuma] atzīšanai acīmredzamas pretrunas sabiedriskajai kārtībai dēļ.

35.      Iesniedzējtiesa uzsver, ka lis pendens Savienības tiesībās ir tāda principa izpausme, kas ir pamatā uzticēšanās un sadarbības sistēmai, uz kuru balstās tiesu nolēmumu aprite starp dalībvalstīm. Lis pendens balstās uz trim principiem, proti, šī jēdziena autonomiju, aizliegumu tiesai, kurā otrajā celta prasība, pārbaudīt tās tiesas jurisdikciju, kurā prasība celta vispirms, un prioritāti laikā, kas ir obligāti jāievēro tiesai, kurā prasība celta kā otrajā.

36.      Iesniedzējtiesa norāda, ka L. Liberato katrā tiesvedības Rumānijā stadijā un it īpaši Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa) izvirzītā iebilde par lis pendens tika noraidīta, balstoties uz pamata, priekšmeta un pušu pilnīgu identiskumu, piemērojot, no vienas puses, Rumānijas lis pendens procesuālo tiesību normu un, no otras puses, lis pendens jēdzienu Savienības tiesībās, kas minēts Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 1. punktā. No tā šī tiesa secina, ka Rumānijas tiesas nav ievērojušas Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 1. punkta formulējumu, kas vienādi attiecas uz prasībām par laulāto atšķiršanu, laulības šķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu un līdz ar to nepieprasa pamata un priekšmeta identiskumu.

37.      Runājot par lēmumu attiecībā uz bērna uzturēšanas pienākumu, iesniedzējtiesa norāda, ka tas ir cēloņsakarīgi pakļauts lēmumam par vecāku atbildību un nevar no tā tikt nošķirts nedz loģiski, nedz juridiski, jo ir atkarīgs no galvenā lēmuma. Tā uzskata, ka ir izpildīti Regulas Nr. 44/2001 28. panta nosacījumi, lasot to kopā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās (10) 3. pantu, lai arī šī tiesību norma nav tieši piemērojama (11).

38.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka galīgo Rumānijas [tiesas] nolēmumu, ko ir lūgts atzīt, ir pieņēmusi tiesa, kurai nav bijis tiesību izskatīt lietu, jo tajā prasība tikusi celta kā otrajā.

39.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis pārkāpums attiecas ne tikai uz jurisdikcijas piešķiršanas vienai no divām dalībvalstīm kritērija piemērošanu, bet arī – ņemot vērā lis pendens funkciju dalībvalstu tiesu nolēmumu automātiskas atzīšanas un izpildes sistēmā – uz tāda procesuālās sabiedriskās kārtības principa Savienības tiesībās īstenošanu, kas izpaužas tiesu nolēmumu likumīgā apritē Savienībā. Prioritātes laikā principam, kas ir pamatā procesuālajam noteikumam, saskaņā ar kuru tiek izvirzīta lis pendens iebilde, ir fundamentāla nozīme Savienības procesuālajās tiesībās, jo tā nolūks ir novērst tiesvedības ar vienīgo mērķi likt šķēršļus procesa iznākumam, nepiekrītot nolēmumiem pēc būtības, ko jau pieņēmusi piekritīgā tiesa, kurā prasība celta vispirms un kuras piekritība šajā gadījumā tikusi neapstrīdami akceptēta.

40.      Šī tiesa arī apgalvo, ka Regulas Nr. 2201/2003 24. pants, kurā ir aizliegts apstrīdēt izcelsmes valsts piekritību, ietver norādi uz noteikumiem par piekritību, kas minēti šīs regulas 3.–14. pantā, nevis minētās regulas 19. pantā ietverto noteikumu.

41.      Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. un 3. punktā ietverto lis pendens noteikumu pārkāpums ietekmē tikai jurisdikcijas noteikšanu, kā rezultātā ir jāpiemēro Regulas Nr. 2201/2003 24. pants, vai, gluži pretēji, šāds pārkāpums var būt pamats, lai, pamatojoties uz procesuālās sabiedriskās kārtības apsvērumiem dalībvalstī, kuras tiesā prasība ir celta vispirms, neatzītu spriedumu, kas taisīts dalībvalstī, kuras tiesā prasība ir celta vēlāk, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 2201/2003 24. pantā ir atsauce tikai uz jurisdikcijas noteikšanas noteikumiem, kas izklāstīti 3.–14. pantā, nevis šīs regulas 19. pantā?

2)      Vai tāda Regulas Nr. 2201/2003 19. panta interpretācija, saskaņā ar kuru šis pants ir tikai jurisdikcijas noteikšanas kritērijs, ir pretrunā Savienības tiesībās paredzētajam lis pendens jēdzienam, kā arī šīs tiesību normas funkcijai un mērķim, kas ir paredzēt procesuālās sabiedriskās kārtības obligāto noteikumu kopumu, nodrošinot tādas kopējās telpas izveidi, kuru raksturo savstarpēja uzticēšanās un procesuālais taisnīgums dalībvalstu starpā un kurā var darboties spriedumu automātiska atzīšana un brīva aprite?”

III. Mana analīze

42.      Lai noteiktu, kādas ir lis pendens noteikumu neievērošanas sekas pamatlietas apstākļos, vispirms jāprecizē visas tiesību normas, kas jāinterpretē, kā arī lis pendens mehānisma īstenošanas noteikumi.

A.      Ievada apsvērumi

1.      Par prejudiciālo jautājumu pārformulēšanu

43.      Jānorāda, ka iesniedzējtiesa uzdod jautājumus tikai par Regulu Nr. 2201/2003, lai gan no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlieta ir ne tikai par vecāku atbildību, bet arī par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu, uz kuru šī regula neattiecas (12).

44.      Tādēļ uzdotie jautājumi ir jāpārformulē, tos attiecinot uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 2. punktu, kurš ir piemērojams, jo tiesvedība ir uzsākta pirms 2011. gada 18. jūnija (13).

45.      Līdz ar to ir jāuzskata, ka abos prejudiciālajos jautājumos, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 35. panta 3. punktu un Regulas Nr. 2201/2003 24. pantu var interpretēt tādējādi, ka tie neaizliedz, ka lis pendens noteikumu, kuri minēti Regulas Nr. 44/2001 27. pantā un Regulas Nr. 2201/200319. pantā, pārkāpums, ko pieļāvusi tiesa, kurā prasība celta otrajā, var būt tās pieņemta nolēmuma neatzīšanas pamats, kurš balstīts uz pretrunu dalībvalsts, kurā tiek lūgta atzīšana, sabiedriskajai kārtībai, kas ietver procesuālās normas, kuras tiek uzskatītas par būtiskām Savienības tiesiskajā sistēmā.

2.      Par Regulā Nr. 44/2001 un Regulā Nr. 2201/2003 paredzēto mehānismu “lis pendens” situācijās

46.      Šīs abas regulas liek otrajai tiesai atteikties no lietas izskatīšanas lis pendens gadījumā (14). Tiesa konstatēja, ka “Regulas Nr. 2201/2003 19. pants [(15)] ir izteikts līdzīgi formulējumam, kurš izmantots Regulas Nr. 44/2001 27. pantā, ar kuru tika aizstāts [..] konvencijas 21. pants [(16)], un ar to ir izveidots šiem abiem pēdējiem minētajiem pantiem identisks mehānisms lis pendens situāciju atrisināšanai. Tādējādi ir jāņem vērā Tiesas apsvērumi par šiem gadījumiem” (17).

3.      Par mehānismu, kas izveidots “lis pendens” situācijām, un tā mērķi

47.      Kā Tiesa jau ir uzsvērusi, runājot par Regulu Nr. 2201/2003, “Savienības likumdevējs ir paredzējis ieviest skaidru un efektīvu mehānismu lis pendens situāciju atrisināšanai (pēc analoģijas saistībā ar Regulu Nr. 44/2001 skat. spriedumu Cartier parfums-lunettes un Axa Corporate Solutions assurances, C‑1/13, EU:C:2014:109, 40. punkts)” (18).

48.      Šis mehānisms, kas “balstās uz hronoloģisko kārtību, kādā prasības ir iesniegtas tiesās” (19), nozīmē, ka tiesai, kurā prasība ir celta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā celta prasība.

49.      Tiesa ir precizējusi, ka, “lai šīs regulas 19. panta 1. punkta izpratnē noteiktu tās tiesas piekritību, kurā pirmajā iesniegta prasība, pietiek, ka tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, nav pēc savas ierosmes atteikusies no savas jurisdikcijas un ka neviens no lietas dalībniekiem to nav apstrīdējis pirms vai līdz argumentu izvirzīšanas brīdim, ko saskaņā ar tā valsts tiesībām uzskata par pirmo aizstāvību par lietas būtību šajā tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu Cartier parfums-lunettes un Axa Corporate Solutions assurances, C‑1/13, EU:C:2014:109, 44. punkts)” (20).

50.      Konkrētāk, kā ierosinājusi Tiesa, “atkarībā no valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajām iespējām tiesa, kurā otrajā ir iesniegta prasība, ja abās prāvās ir tās pašas puses, var uzdot pusei, kas izvirza iebildumu par lis pendens, jautājumus par apgalvotā strīda pastāvēšanu un prasības saturu. Turklāt, ņemot vērā, ka Regula Nr. 2201/2003 ir balstīta uz tiesu savstarpēju sadarbību un uzticēšanos, šī tiesa var paziņot tiesai, kurā pirmajā ir iesniegta prasība, ka tajā ir celta prasība, vērst pēdējās uzmanību uz lis pendens iespēju, uzaicināt to paziņot tai informāciju par tajā izskatāmo lietu un izteikt savu viedokli par piekritību Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē vai paziņot tai visus šajā ziņā jau pieņemtos nolēmumus. Visbeidzot – tiesa, kurā otrajā ir celta prasība, var vērsties pie savas dalībvalsts centrālās iestādes” (21).

51.      Lis pendens noteikumu, kas minēti Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā (22) imperatīvo raksturu pamato to mērķis. Tiesa ir norādījusi, ka “šo noteikumu mērķis ir novērst vienlaicīgas tiesvedības dažādu dalībvalstu tiesās un no tām izrietošus, iespējams, pretrunīgus nolēmumus” (23).

52.      Tie ir paredzēti, lai īstenotu dalībvalstīs pieņemto nolēmumu pilnīgas atzīšanas ipso iure principu, kas balstīts uz savstarpējas uzticēšanās principu.

4.      Par “lis pendens” nosacījumiem un to piemērošanu pamatlietā

53.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdzieni, kas izmantoti, lai noteiktu lis pendens situāciju, it īpaši Regulā Nr. 44/2001 un Regulā Nr. 2201/2003, ir jāuzskata par autonomiem.

54.      Piemēram, saistībā ar vecāku atbildību Tiesa ir skaidri atgādinājusi šo principu, balstoties uz mērķiem, kas izvirzīti Regulā Nr. 2201/2003, un uz “to, ka šīs regulas 19. panta 2. punkta tekstā nav ietverta atsauce uz jēdzienu “lis pendens”, kas ir izmantots dažādu dalībvalstu tiesību sistēmās, bet tajā kā definīcijas elementi ir nosaukti vairāki materiāli nosacījumi” (24).

55.      Saistībā ar prasībām attiecībā uz laulību no Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 1. punkta, salīdzinot to ar šī panta 2. punktu, izriet, ka vienīgais nosacījums, kas jāpārbauda, lai noteiktu, vai pastāv konkurējošas tiesvedības, attiecas uz pusēm. Tiesa izmantoja iespēju to skaidri noteikt 2015. gada 6. oktobra spriedumā A (25). Tā nosprieda, ka “lis pendens situācija var pastāvēt, ja prasības ir iesniegtas divās dažādu dalībvalstu tiesās [..], vienā – laulāto atšķiršanas tiesvedībā un otrā – laulības šķiršanas tiesvedībā, vai ja abās ir iesniegta prasība par laulības šķiršanu” (26).

56.      Ja instancē, kas izskata jautājumu par laulību, ir celtas prasības par vecāku atbildību, tiek piemēroti lis pendens noteikumi attiecībā uz laulības izbeigšanu (27).

57.      Tas pats attiecas uz uzturlīdzekļiem, ja “jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar [..] tiesvedību [attiecībā uz personas juridisko statusu]” saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 2. punktu.

58.      Pēc laulības šķiršanas pasludināšanas, ja tiek piemērots Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts, saskaņā ar šīs regulas 19. panta 2. punktu priekšmeta un pamata identiskuma nosacījums tiek izvirzīts lietā par vecāku atbildību (28). Attiecībā uz prasību par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu Regulas Nr. 44/2001 27. pantā minētie lis pendens noteikumi, kas ir piemērojami šajā lietā, prasa pārbaudīt priekšmeta, pamata un pušu identiskumu.

59.      Turklāt jāievēro, ka prioritāte, kas piešķirta tai tiesai, kurā pirmajā celta prasība, tomēr ir spēkā tik ilgi, kamēr tā nav atteikusies no piekritības, pēc tam, kad saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 17. pantu (29) tā ir to obligāti pārbaudījusi katrā procesa posmā (30).

60.      Tādējādi pamatlietā brīdī, kad tika iesniegta prasība Rumānijas tiesā, tai bija jāīsteno lis pendens gadījumiem paredzētais mehānisms gan saistībā ar lēmumu par laulības šķiršanu, gan tā sekām attiecībā uz bērnu, kurš dzīvoja Rumānijā, saskaņā ar vienošanos par piekritību par labu Itālijas tiesai (31).

61.      No Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa) 2013. gada 12. jūnija sprieduma izriet, ka Rumānijas tiesa nepareizi piemēroja Savienības tiesības (32), noraidot iebildi par lis pendens, ko izvirzīja L. Liberato un kas balstīta uz prasībām attiecībā uz laulību. Faktiski tā vispirms atsaucās uz Rumānijas tiesībām, kurās ir noteikti lis pendens un res judicata spēka nosacījumi, un tad secināja, ka “[no Regulas Nr. 2201/2003] 19. panta redakcijas, kurā ir atsevišķi uzskaitīti trīs lis pendens gadījumi, proti, “starp tām pašām pusēm tiek iesniegtas prasības par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu”, skaidri izriet, ka divām konkurējošām prasībām jābūt kopīgam tikai vienam no trim priekšmetiem, nevis diviem atsevišķiem priekšmetiem no tiem, kas skaidri un izsmeļoši uzskaitīti šajā tekstā. [..] Šajā lietā katrai no abām prasībām ir atsevišķs priekšmets, proti, [laulāto] atšķiršana – Itālijā un laulības šķiršana – Rumānijā, un tas izslēdz Regulas Nr. 2201/2003 19. panta piemērošanu. Apelācijas tiesa ir pamatoti apgalvojusi, ka Rumānijas [tiesību] sistēmā nav [laulāto] atšķiršanas institūta. Tādēļ ir acīmredzams, ka tajā nav iespējams “identiskums” ar šādu prasību, kas celta citas dalībvalsts tiesās. Lai arī šāds institūts ir zināms, jānorāda, ka laulības šķiršana un laulāto atšķiršana nav identiskas”.

62.      Turklāt jānorāda, ka iebilde par lis pendens, ko L. Liberato izvirzīja visās procesa stadijās, bija balstīta uz šo vienošanos par piekritību, kas saistīta ar prasību par laulāto atšķiršanu, nevis uz noteikumiem, kas piemērojami vecāku atbildības vai uzturlīdzekļu jomā.

63.      Šajā ziņā var norādīt, ka pēc Itālijas tiesas 2012. gada 19. janvārī pasludinātā nolēmuma par laulību (33)lis pendens jautājumu analizēt noteikti ir vēl grūtāk (34). Faktiski lietā par vecāku atbildību jautājums par to vēl varēja pastāvēt vienīgi saistībā ar šīs tiesas atzinumu par tās piekritību. Manuprāt, tā varēja izrietēt tikai no Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumu interpretācijas (35), kas manā ieskatā ir jāapvieno ar bērna interešu noskaidrošanu, kuras – ar mātes piekrišanu – bija pamatojušas vienošanos par piekritību tiesvedības sākumā (36).

64.      Tā kā šiem nosacījumiem jābūt izpildītiem, lai pamatotu Itālijas tiesas piekritību lemt par saistīto prasību par to, vai ir atzīstams Rumānijas [tiesas] nolēmums par lis pendens noraidīšanu, iesniedzējtiesai jāpārliecinās, ka tie ir pārbaudīti (37).

65.      Raugoties uz visiem šiem secinājumiem, tagad jāprecizē, kādas sekas ir lis pendens noteikumu neievērošanai attiecībā uz apstākļiem pamatlietā.

B.      Lis pendens noteikumu neievērošanas sekas

66.      Iesākumā jāmin pamatlietas īpašie apstākļi. Faktiski tiesai, kurā pirmajā celta prasība un kurā joprojām tiek izskatītas tās pašas prasības starp tām pašām pusēm (38), ir jālemj par saistīto prasību atzīt galīgo nolēmumu, ko pieņēmusi tiesa, kurā otrajā iesniegta prasība.

67.      Līdz ar to šī vienīgā iemesla dēļ Tiesas nolēmums lietā, kur pasludināts 2010. gada 22. decembra spriedums Mercredi (39), atbilstoši kuram lis pendens gadījumā lēmums par vecāku atbildību, ko, pārkāpjot pienākumu apturēt tiesvedību, pieņēmusi tiesa, kurā otrajā celta prasība (40), “neietekmētu” nolēmumu, kas jāpieņem tiesai, kurā pirmajā iesniegta prasība (41), nav attiecināms uz pamatlietu, pretēji tam, ko apgalvo Eiropas Komisija. Tiesa 2010. gada 22. decembra sprieduma Mercredi (42) 67. punktā norādīja, ka apstrīdētais nolēmums, ko pieņēmusi tiesa, kurā otrajā celta prasība, nav kļuvis galīgs. Turklāt neskaidrība par bērna dzīvesvietu un pārklāšanās ar šī bērna atpakaļatdošanas procedūru arī pamato īpašo risinājumu, kas tika pieņemts šajā lietā.

68.      Tādēļ pamatlietā jautājums par lis pendens noteikumu pārkāpumu ir jāizskata, ņemot vērā neatzīšanas pamatus, kas minēti Regulā Nr. 2201/2003 un Regulā Nr. 44/2001.

69.      Pašlaik notiekošajā tiesvedībā, kas vairs neattiecas uz laulības šķiršanu (43), iesniedzējtiesa pamatoti ir konstatējusi, ka starp Regulā Nr. 2201/2003 paredzētajiem neatzīšanas pamatiem vienīgi Regulas Nr. 2201/2003 23. panta a) punktā minētais kritērijs par acīmredzamu pretrunu tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta pieņemtā nolēmuma vecāku atbildības jomā atzīšana (44), ir jāizskata kopā ar šīs regulas 24. pantu. Patiesībā tas izslēdz sabiedriskās kārtības kritērija piemērošanu piekritības noteikumiem, kas minēti šīs regulas 3.–14. pantā.

70.      Tiesa jau ir izskatījusi šādu jautājumu spriedumā P.

71.      Apstākļu atšķirība šajā lietā (45), salīdzinot ar apstākļiem pamatlietā, man nešķiet būtiska, jo, pirmkārt, Tiesas nolēmums attiecas uz tiesību normu, kas saistītas ar piekritību vai paralēlu tiesvedību koordināciju, savstarpējo sakarību ar tām, kuras atļauj neatzīt nolēmumus, kas pieņemti kādā dalībvalstī, un, otrkārt, tas ir balstīts uz vispārīgiem principiem, kuri ir gandrīz identiski pārņemti no 2015. gada 16. jūlija sprieduma Diageo Brands (46).

72.      Spriedumā P Tiesa izrādīja vēlmi saglabāt tādu pašu ierobežojošu pieeju attiecībā uz pamatiem, kuri ļauj neatzīt nolēmumu, atsaucoties uz to, kas izmantota Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas gadījumā un kas, ņemot vērā, ka ir piemērojamas divas regulas, par labu pamatlietai pamato uzskatu, ka uz šo nolēmumu ir jābalstās, atbildot uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

73.      Tiesa, pirmkārt, atgādināja, ka “saskaņā ar [Regulas Nr. 2201/2003] preambulas 21. apsvērumu tās pamatā ir ideja, ka dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde ir jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu un ka neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī” (47), un, otrkārt, ka “šajā sistēmā Regulas Nr. 2201/2003 23. pants, kurā minēti neatzīšanas pamati attiecībā uz nolēmumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību, ir jāinterpretē šauri, jo tas ir šķērslis viena no šīs regulas pamatmērķiem sasniegšanai” (48).

74.      Šie mērķi un šie principi pamatoja to, ka Savienības likumdevējs Regulas Nr. 2201/2003 24. pantā ir noteicis aizliegumu apstrīdēt dalībvalsts tiesas piekritību (49) un “tajā pat tieši ir precizēts, ka šīs pašas regulas 23. panta a) punkts nevar tikt izmantots, lai veiktu šādu apstrīdēšanu” (50) attiecībā uz šīs regulas 3.–14. pantu (51). Šis pamats, no kura nav iespējams atkāpties ne tieši, ne netieši, izriet arī no noteikumu par jurisdikciju vienādošanas un no prezumpcijas, ka ikviena tiesa, kurā celta prasība, tos likumīgi pārbaudīs.

75.      Visu šo iemeslu dēļ Tiesa spriedumā P paplašināja tā kritērija piemērošanas aizliegumu, kas balstīts uz pretrunu dalībvalsts, kurā tiek lūgta atzīšana, sabiedriskajai kārtībai, attiecībā uz Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu (52).

76.      Tomēr, lai gan šīs regulas 19. pants tāpat kā 15. pants ir ietverts minētās regulas II nodaļā “Piekritība”, tas nepapildina īpašos piekritības noteikšanas nosacījumus, kas iekļauti 1. un 2. iedaļā, jo tas atrodas 3. iedaļā, kura attiecas uz “kopīgajiem noteikumiem”.

77.      Tomēr es uzskatu, ka sprieduma P risinājums ir attiecināms [uz šo lietu]. Faktiski, ja tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, lemjot par saistītu prasību par atzīšanu, pārbauda, vai tiesa, kurā otrajā celta prasība, ir pareizi piemērojusi lis pendens noteikumus, un līdz ar to arī iemeslus, kādēļ šī otrā tiesa nav atteikusies no savas piekritības, tad šī tiesa, kurā pirmajā celta prasība, apstrīd šīs otrās tiesas veikto savas piekritības pārbaudi. Taču Regulas Nr. 2201/2003 24. pantā šai tiesai tas ir aizliegts.

78.      Turklāt manis iepriekš aprakstīto piekritības noteikumu īstenošanas nosacījumu dēļ šī apstrīdēšana nevar ietvert vienīgi vēršanās tiesā datuma pārbaudi. Tādēļ tikpat lielas problēmas varētu rasties arī, novērtējot šo noteikumu neievērošanas seku nopietnību nolēmuma atzīšanas stadijā. Patiesībā it īpaši vecāku atbildības jomā un vienošanās par piekritību gadījumos ir iespējama situācija, ka pēc informācijas apmaiņas starp tiesām pirmā tiesa, kurā celta prasība, atsakās no piekritības tieši jurisdikcijas kritēriju – proti, tuvuma bērna dzīvesvietai un bērna interešu – dēļ (53).

79.      Turklāt, kā Tiesa norādījusi spriedumā P, “valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesa, lai neapdraudētu Regulas Nr. 2201/2003 mērķi, nedrīkst atteikties atzīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu tikai tādēļ, ka tā uzskata, ka šajā nolēmumā valsts vai Savienības tiesības ir tikušas piemērotas nepareizi” (54). Tādēļ man šķiet grūti pamatot to, ka neatrisināts piekritības konflikts (55) paralēlu tiesvedību gadījumā tiek aplūkots stingrāk nekā neveikta piekritības pārbaude (56) vai šajā sakarā pieļautas kļūdas, uz kurām neattiecas nekāda pārbaude atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 24. pantam un vairākām citām Eiropas [Savienības] regulām.

80.      No visiem šiem elementiem es secinu, ka, neraugoties uz to, ka Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā nav skaidras atsauces uz šīs regulas 24. pantu, tas ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētais aizliegums apstrīdēt izcelsmes tiesas piekritību ir piemērojams arī lis pendens noteikumu pārkāpuma gadījumā (57).

81.      Attiecībā uz jautājumiem par uzturlīdzekļiem jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 35. panta 3. punkta formulējums nerada nekādas grūtības (58).

82.      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 44/2001 35. panta 3. punkts un Regulas Nr. 2201/2003 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz otrās tiesas, kurā celta prasība, pieļautu lis pendens noteikumu – kas minēti Regulas Nr. 44/2001 27. pantā un Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā – pārkāpumu uzskatīt par šīs tiesas pieņemta nolēmuma neatzīšanas pamatu, kas balstīts uz pretrunu dalībvalsts, kurā tiek lūgta atzīšana, sabiedriskajai kārtībai.

83.      Lai tiktu aplūkoti visi iespējamie gadījumi, vēlos precizēt, ka tad, ja būtu jāatzīst, ka sabiedriskās kārtības kritērijs ir piemērojams, arī šajā ziņā spriedumā P ir noteikti ierobežojumi, kas vēlreiz jāapstiprina (59).

84.      Faktiski šis spriedums ir balstīts uz principiem, kuri vairākkārt atkārtoti saistībā ar vairākās regulās par spriedumu brīvas aprites organizāciju minēto neatzīšanas pamatu interpretāciju (60), kā arī uz Savienības likumdevēja prasību ņemt vērā “bērna intereses” (61), ja netiek atzīts nolēmums vecāku atbildības jomā, vienmēr paturot prātā pastāvīgo iespēju grozīt nolēmumus attiecībā uz bērnu.

85.      Līdz ar to būtu atbilstoši vēlreiz nospriest, ka “Regulas Nr. 2201/2003 23. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja, ņemot vērā bērna intereses, nav pieļauts acīmredzams tādas tiesību normas pārkāpums, kura tiek uzskatīta par būtisku dalībvalsts tiesību sistēmā, vai tādu tiesību pārkāpums, kuras šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām, ar šo tiesību normu nav atļauts šīs dalībvalsts tiesai, kura uzskata, ka tai ir piekritība lemt par bērna aizgādību, atteikties atzīt citas dalībvalsts tiesas, kura pieņēmusi lēmumu par šī bērna aizgādību, nolēmumu” (62).

86.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka lis pendens noteikumu pārkāpums – ņemot vērā šo noteikumu lomu automātiskas nolēmumu atzīšanas Savienībā sistēmā – apdraud procesuālās sabiedriskās kārtības principu, kas garantē spriedumu apriti.

87.      Taču šādai kvalifikācijai nevar piekrist, jo šiem noteikumiem nav līdzvērtīgas nozīmes tiem, kurus ņēma vērā Tiesa, uzskatot, ka nolēmuma atzīšana ietekmē Savienības procesuālo sabiedrisko kārtību (63). Šādam vērtējumam jābūt saskanīgam ar iepriekš minētajiem principiem, proti, Regulas Nr. 2201/2003 23. pantā minēto neatzīšanas pamatu ierobežošanu, sabiedriskās kārtības klauzulas izmantošanas ārkārtas raksturu un aizliegumu dalībvalsts, kurā ir lūgta atzīšana, tiesai atteikties atzīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, pamatojoties vienīgi uz to, ka tā uzskata, ka Savienības tiesības nav pareizi piemērotas.

88.      Es pilnībā apzinos savas analīzes iespaidu labi zināmajā lis pendens noteikumu instrumentalizācijā, uz kuru mudina plašais piekritības pamatu diapazons, ko piedāvā Regula Nr. 2201/2003, it īpaši, ja prasība celta tādas dalībvalsts tiesā, kuras likumi nepieļauj nekavējoties pieprasīt laulības šķiršanu (64).

89.      Iespējams arīdzan apgalvot, ka risinājuma ļoti plašā apjoma dēļ, kuru nevar ierobežot vienīgi ar ģimenes lietām piemērojamām regulām, pastāv risks krietni sašķobīt spriedumu atzīšanas ipso iure principa pīlārus, jo imperatīva noteikuma, kas minēts daudzās Eiropas [Savienības] regulās, pārkāpumam nav paredzēta sankcija.

90.      Tomēr šādām bažām nav vietas, jo šīs regulas ir balstītas tieši uz sadarbību un uz savstarpēju uzticēšanos dalībvalstu tiesu starpā un ir jāpiemēro tā pati loģika, kas darbojas katrā dalībvalstī pieņemto nolēmumu atzīšanā un izpildē (65).

91.      Līdz ar to principā nav iedomājama lis pendens noteikumu neievērošanas gadījumu skaita palielināšanās, vēl jo vairāk tādēļ, ka – pretēji Rumānijas tiesai pamatlietā – dalībvalstu tiesām kopš 2015. gada ir zināma Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 1. punkta interpretācija un, pateicoties pamatlietai, nākotnē to rīcībā būs Tiesas papildu interpretācija, kas attiecas uz lis pendens noteikumu īstenošanas nosacījumiem un kārtību ģimenes strīdos (66).

92.      Turklāt jāuzsver, ka tiesām ir sniegta iespēja novērst grūtības, kas raksturīgas tiesvedību konflikta gadījumā, pateicoties iepriekš aprakstītajai tiesu sadarbībai un dialogam starp tiesām (67), kā arī iedvesmojoties no Regulas Nr. 1215/2012 29. panta 2. punkta noteikumiem un no Regulu 2016/1103 un 2016/1104 17. panta noteikumiem (68).

93.      Tāpat vēlos apgalvot, ka vecāku atbildības jomā, ņemot vērā bērna intereses, kam jābūt vadmotīvam jebkurā risinājumā (69), nolēmumu atzīšanas grūtības ir jānovērš obligāti. Šajā ziņā pamatlietā būtu bijis labāk, ja Tiesai par lis pendens nosacījumiem būtu bijusi iespēja izteikties agrāk (70). Tāpat pēc kādas no pusēm prasības pieteikuma vai vienas no tiesām iniciatīvas būtu bijis iespējams ieplānot procedūru, kas paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā (71).

94.      Turklāt, ja izņēmuma gadījumā lis pendens noteikumu pārkāpums būtu radies no nezināšanas par piemērojamām regulām vai par Tiesas judikatūru vai ja šis pārkāpums būtu ietekmējis procesuālās tiesības, kam ir lielāka vērtība, piemēram, tās, kas garantē iespēju izteikties tam no vecākiem, pie kura bērns nedzīvo (72), kā arī saprātīgu sprieduma pasludināšanas termiņu ievērošanu, tad man šķiet pamatoti izvirzīt iebildi par neatzīšanu, kas balstīta uz dalībvalsts, kurā tiek lūgta atzīšana, sabiedrisko kārtību, kas ietver Savienības tiesībās atzītās pamattiesības.

95.      Visbeidzot – jāatgādina, ka Komisija var izskatīt iespēju celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi (73), ja tiek kļūdaini piemērotas valsts vai Savienības tiesības un ja pastāv nepilnības katrā dalībvalstī ieviesto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, un papildus tai – prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mehānismu, kas paredzēts LESD 267. pantā un kas jāīsteno, lai jau iepriekš novērstu sabiedriskās kārtības pārkāpumu (74).

IV.    Secinājumi

96.      Ņemot vērā minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 35. panta 3. punkts un Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aizliedz Regulas Nr. 44/2001 27. pantā un Regulas Nr. 2201/200319. pantā minēto lis pendens noteikumu pārkāpumu, ko pieļāvusi tiesa, kurā kā otrajā celta prasība, uzskatīt par tās pieņemta nolēmuma neatzīšanas pamatu, kas balstīts uz pretrunu dalībvalsts, kurā tiek lūgta atzīšana, sabiedriskajai kārtībai.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 2003, L 338, 1. lpp.


3      C‑455/15 PPU, turpmāk tekstā – “spriedums P”, EU:C:2015:763.


4      Par nepieciešamību aplūkot šo regulu skat. šo secinājumu 43. un 44. punktu.


5      OV 2001, L 12, 1. lpp.


6      1970. gada 3. decembra GURI Nr. 306, 8046. lpp.


7      Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) 3. civillietu palātas nepilngadīgo un ģimenes lietās 2013. gada 12. jūnija galīgajā nolēmumā Nr. 1072, kas ir pievienots iesniedzējtiesas nolēmumam un ko ir uzrādījis L. Liberato, ir precizēts, ka “tiesa nosprieda, ka puses ir noslēgušas laulību Itālijā 2005. gada oktobrī un dzīvojušas pamīšus Rumānijā un Itālijā līdz 2006. gada oktobrim. Kopš tā laika puses ir faktiski šķīrušās un atbildētāja un nepilngadīgais bērns, kas dzimis šajās attiecībās, dzīvo vienīgi Rumānijā. Kopš 2006. gada atbildētāja ir dzīvojusi vienīgi Rumānijā, kur ir tās vienīgais domicils”. No iesniedzējtiesas nolēmuma formulējuma izriet, ka bērna aizvešanas un neatgriešanas likumība nav strīda priekšmets.


8      Iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka šis spriedums ir ieguvis res judicata spēku.


9      Attiecībā uz pamatojuma detaļām skat. šo secinājumu 61. punktu.


10      OV 2009, L 7, 1. lpp.


11      Saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 76. panta trešo daļu tā ir piemērojama no 2011. gada 18. jūnija.


12      Šis ierosinājums pārformulēt jautājumu ir jāpielīdzina tam, kuru Tiesa veica spriedumā, 2017. gada 15. februāris, W un V (C‑499/15, EU:C:2017:118, 44.–46. punkts un tajos minētā judikatūra).


13      Tribunale di Teramo (Teramo tiesa) galvenā prasība tika iesniegta 2007. gada 22. maijā, tā ar 2012. gada 19. janvāra lēmumu atlika saistīto prasību izskatīšanu un pieņēma tajās 2013. gada 8. jūlija nolēmumu, kas nav galīgs.


14      Var norādīt, ka pienākums ievērot prasību iesniegšanas hronoloģiju ir minēts arī Regulas Nr. 4/2009 12. pantā, kas ir stingrāks par Regulas Nr. 2201/2003 19. pantu, jo pieprasa trīskāršu pamata, priekšmeta un pušu identiskumu. Tas pats attiecas uz 17. pantu citās trīs regulās, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.), Padomes Regulā (ES) 2016/1103 (2016. gada 24. jūnijs), ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību jomā (OV 2016, L 183, 1. lpp.), un Padomes Regulā (ES) 2016/1104 (2016. gada 24. jūnijs), ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi reģistrētu partnerattiecību mantisko seku jomā (OV 2016, L 183, 30. lpp.). Šajās pēdējās divās regulās ir precizēts, ka nolēmuma pieņemšanas apturēšanas gadījumā lis pendens dēļ “pēc tiesas, kurā celta prasība par strīdu, lūguma jebkura cita tiesa, kurā celta prasība, nekavējoties informē pirmo minēto tiesu par datumu, kad tajā celta prasība”. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 29. pants ir formulēts līdzīgi. Jānorāda, ka šīs regulas 33. pantā paredzētais mehānisms lis pendens gadījumā ārpus Eiropas Savienības, kas ir vērā ņemama inovācija, nav salīdzināms.


15      Ar šo regulu tika atcelta Padomes Regula (EK) Nr. 1347/2000 (2000. gada 29. maijs) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem (OV 2000, L 160, 19. lpp.). Šīs regulas 11. panta 2. punktā bija paredzēti noteikumi, kas ļāva atkāpties no trīskāršā priekšmeta, pamata un pušu identiskuma vienīgi attiecībā uz laulības šķiršanu.


16      1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1998, C 27, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar vēlākām konvencijām saistībā ar jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai.


17      Skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, A (C‑489/14, EU:C:2015:654, 27. punkts).


18      Skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, A (C‑489/14, EU:C:2015:654, 29. punkts).


19      Skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, A (C‑489/14, EU:C:2015:654, 30. punkts).


20      Skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, A (C‑489/14, EU:C:2015:654, 34. punkts). Šī interpretācija, kas izrietējusi no Regulas Nr. 44/2001 27. panta interpretācijas, ir spēkā arī Regulas Nr. 2201/2003 19. panta 2. punkta piemērošanas gadījumā. Šis risinājums ir piemērots situācijās, kad pirmā tiesa, kurā celta prasība, nav pieņēmusi skaidru lēmumu par savu piekritību.


21      Skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Purrucker (C‑296/10, EU:C:2010:665, 81. punkts). Šajā ziņā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam civillietās un komerclietās (RJECC) ir noteicošā loma, lai vienkāršotu un paātrinātu tiesu sadarbību šo lis pendens noteikumu vai Regulas Nr. 2201/2003 15. panta noteikumu piemērošanas gadījumā.


22      Tas pats attiecas arī uz Regulas Nr. 44/2001 27. pantu, pretēji noteikumiem, kas attiecas uz saistītu prasību gadījumu (šīs regulas 28. pants). Jānorāda, ka Regulā Nr. 2201/2003, tāpat kā iepriekšējā Regulā Nr. 1347/2000, nav ietverti īpaši noteikumi attiecībā uz saistītām prasībām.


23      Skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, A (C‑489/14, EU:C:2015:654, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).


24      Skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Purrucker (C‑296/10, EU:C:2010:665, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).


25      C‑489/14, EU:C:2015:654. Jānorāda, ka šis spriedums tika pasludināts vairāk nekā divus gadus pēc Rumānijas tiesas galīgā nolēmuma pamatlietā. Tomēr šajā laikā lis pendens jēdziena autonomais raksturs bija noteikts jau vairākos Tiesas spriedumos.


26      Šī sprieduma 33. punkts. Šie gadījumi ir kvalificēti arī kā “quasi lis pendens” vai “neīsti lis pendens” gadījumi. Šo izteikumu lieto A. Borrás paskaidrojošajā ziņojumā par Konvenciju par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3. pantu (OV 1998, C 221, 27. lpp., it īpaši 54. punkts). Šis paskaidrojums attiecas uz Regulas Nr. 1347/2000 11. pantu, kas vienkāršotā veidā būtībā pārņemts Regulas Nr. 2201/2003 19. pantā, prasot vienīgi, lai prasības par laulības šķiršanu, laulības atzīšanu par neesošu vai laulāto atšķiršanu būtu celtas starp tām pašām pusēm, nepievēršot īpašu uzmanību to procesuālajam stāvoklim.


27      Šajā nozīmē skat. Gaudemet‑Tallon, H., “Divorce – Divorce prononcé en France – Introduction – Compétence des tribunaux français – Particularités de l’instance”, JurisClasseur – Droit international, LexisNexis, Parīze, 2017. gada marts, 547-10. burtnīca, it īpaši 135. punkts.


28      Attiecībā uz šo jēdzienu interpretāciju skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Purrucker (C‑296/10, EU:C:2010:665, 67. un 68. punkts un tajos minētā judikatūra). Ilustrācijai skat. arī spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Mercredi (C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829, 68. un 69. punkts).


29      Tāpat tas ir, ja, piemērojot Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, pēc vienas vai otras tiesas iniciatīvas tiek dota priekšroka tās tiesas piekritībai, kuras atrašanās vieta ir piemērotāka, lai izskatītu lietu.


30      Par šīs pārbaudes nozīmīgumu lietās par vecāku atbildību un par nolēmumu pamatojumu šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 15. jūlijs, Purrucker (C‑256/09, EU:C:2010:437, 73. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2017. gada 15. februāris, W un V (C‑499/15, EU:C:2017:118, 51. un 54. punkts). Runājot par pienākumu veikt pārbaudi visās tiesvedības stadijās, var izmantot salīdzinājumu ar 2014. gada 12. novembra spriedumu L (C‑656/13, EU:C:2014:2364, 58. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī ar lietu iq (C‑478/17), kas šobrīd tiek izskatīta, par Regulas Nr. 2201/2003 15. panta piemērošanas nosacījumiem. Skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus šajā lietā (C‑478/17, EU:C:2018:552).


31      Piemērojot Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punktu, vienošanās par piekritību paredz, ka māte nav apstrīdējusi Itālijas tiesas piekritību (skat. šo secinājumu 23. punktu) un ka šī tiesa ir pārbaudījusi, vai tās piekritība ir bērna interesēs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 1. oktobris, E. (C‑436/13, EU:C:2014:2246, 44. punkts)). Sal. ar Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2018. gada 16. janvāris, PM (C‑604/17, nav publicēts, EU:C:2018:10, 27.–29. punkts) un ar spriedumu, 2018. gada 19. aprīlis, Saponaro un Xylina (C‑565/16, EU:C:2018:265, 23., 24. un 33.–35. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).


32      Skat. šo secinājumu 25. un 26. zemsvītras piezīmi.


33      Nolēmuma par laulāto atšķiršanu pasludināšanas sekas, šķiet, nav aplūkotas, lai gan pēc šī datuma Rumānijā tika pieņemti divi nolēmumi, proti, 2012. gada 3. decembra spriedums un 2013. gada 12. jūnija spriedums, ar kuriem tika noraidīta L. Liberato iesniegtā apelācijas sūdzība.


34      Faktiski saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 2. punkta a) apakšpunktu vienošanās par piekritību darbība tiek izbeigta, tiklīdz res judicata spēku ir ieguvis nolēmums par laulāto atšķiršanu. Turklāt, kā Tiesa ir norādījusi spriedumā, 2018. gada 28. jūnijs, HR (C‑512/17, EU:C:2018:513, 59. punkts un tajā minētā judikatūra) par Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkta interpretāciju, “Savienības likumdevējs uzskata, ka bērna pastāvīgajai dzīvesvietai ģeogrāfiski tuvas tiesas kopumā vislabāk spēj novērtēt, kādi pasākumi atbilst bērna interesēm”.


35      Tiesa nav atsevišķi spriedusi par šīs tiesību normas piemērošanu. Šajā pašā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumus lietā iq (C‑478/17, EU:C:2018:552, 45. punkts). Šī interpretācija varētu izrietēt no komentāriem Pataut, É., un Gallant, E., “Article 12: Prorogation of jurisdiction”, no: Magnus, U., un Mankowski, P., European Commentaries on Private International Law, Brussels IIbis Regulation, IV sēj., Sellier European Law Publishers, Otto Schmidt, Ķelne, 2017, 41. punkts (160. lpp.). Šādu iespēju neparedz Joubert, N., “Autorité parentale – Conflits de juridictions”, JurisClasseur – Droit international, LexisNexis, Parīze, 2009. gada marts, 549-20. burtnīca, it īpaši 44. punkts.


36      Šī analīze jāsalīdzina ar to, kas veikta spriedumos, 2014. gada 1. oktobris, E. (C‑436/13, EU:C:2014:2246, 45.–47. un 49. punkts), kā arī 2017. gada 15. februāris, W un V (C‑499/15, EU:C:2017:118, 51. un 52. punkts).


37      Es uzskatu, ka no pēdējās Itālijas tiesas pieņemtā nolēmuma skaidri jāizriet, ka tā, ņemot vērā bērna primārās intereses, ir lēmusi pēc piekritības noteikšanas pārbaudes, kas pieļauta pēc prasības iesniegšanas 2007. gadā pirmajā Itālijas tiesā.


38      Atgādinājumam – pušu identiskums ir prasīts attiecībā uz prasībām uzturlīdzekļu jomā. Runājot par prasību attiecībā uz laulību, Itālijas tiesa ir pieņēmusi galīgu nolēmumu.


39      C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829.


40      Skat. šī sprieduma 68. un 69. punktu.


41      Skat. minētā sprieduma 70. punktu.


42      C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829.


43      Par nolēmuma par laulības šķiršanu un nolēmuma par laulāto atšķiršanu pretrunas neesamību skat. A. Borrás paskaidrojošo ziņojumu, minēts 26. zemsvītras piezīmē, it īpaši 71. punkts.


44      Tāpat tas ir uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu jomā. Ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts un 35. panta 3. punkts.


45      Apstrīdēto nolēmumu pieņēma pirmā tiesa, kurā bija celta prasība. Strīds bija par bērna dzīvesvietu un līdz ar to par šīs tiesas piekritību, un apgalvojumu, ka tā ir lēmusi, neievērojot pienākumus, kas minēti Regulas Nr. 2201/2003 15. pantā.


46      C‑681/13, EU:C:2015:471 (40.–42. un 44. punkts).


47      Sprieduma P 35. punkts.


48      Sprieduma P 36. punkts. Pavisam nesen Tiesa 2017. gada 15. februāra spriedumā W un V (C‑499/15, EU:C:2017:118, 50. punkts un tajā minētā judikatūra) atgādināja, ka tiesu nolēmumu savstarpējās atzīšanas princips ir “viens no stūrakmeņiem patiesas tiesiskās telpas izveidē”, un šis formulējums izriet no Regulas Nr. 2201/2003 2. apsvēruma.


49      Šis aizliegums figurē lielākajā daļā regulu, jo tas ir vienādi būtisks ar savstarpējas uzticēšanās principu. Skat. it īpaši Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 3. punktu, kā arī Regulu 2016/1103 un 2016/1104 39. pantu. Runa ir par fundamentālu Tiesas principu; skat. spriedumu, 2000. gada 28. marts, Krombach (C‑7/98, EU:C:2000:164, 31. punkts).


50      Skat. sprieduma P 42. punktu.


51      Ar šo norādi šī panta formulējums atšķiras no Regulas Nr. 44/2001 35. panta 3. punkta, kas izteikts vispārīgi: “[..] izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav pārskatāma. Šīs regulas 34. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.”


52      Skat. sprieduma P 45. punktu.


53      Skat. spriedumu, 2018. gada 28. jūnijs, HR (C‑512/17, EU:C:2018:513, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).


54      Skat. sprieduma P 46. punktu, kurā ir atgādināta nemainīga norma, kas balstīta uz nolēmuma pārskatīšanas aizliegumu (skat. it īpaši Regulas Nr. 44/2001 36. pantu un 45. panta 2. punktu, kā arī Regulas Nr. 2201/2003 26. pantu).


55      Formulējums, kas lietots spriedumos, 2009. gada 16. jūlijs, Hadadi (C‑168/08, EU:C:2009:474, 56. punkts), un 2014. gada 9. oktobris, C (C‑376/14 PPU, EU:C:2014:2268, 37. punkts).


56      Kā piemēru skat. spriedumu P un spriedumu, 2017. gada 15. februāris, W un V (C‑499/15, EU:C:2017:118). Skat. arī Joubert, N. apsvērumus “La résidence de l’enfant du divorce face à la demande de modification de la décision relative à la garde et aux aliments”, Revue critique de droit international privé, Dalloz, Parīze, 2018, 138.–142. lpp., it īpaši 9. punkts (140. un 141. lpp.).


57      Ņemot vērā šī jautājuma, tāpat kā spriedumā P izlemtā jautājuma, nozīmību, varētu ierosināt pievienot priekšlikumu par šo 24. pantu, ja tiktu pārstrādāta Regula Nr. 2201/2003. Jānorāda, ka neviens grozījums saistībā ar piekritības noteikumiem netika iesniegts ne sākotnējā projektā, proti, Priekšlikumā Padomes regulai par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu (COM(2016) 411 final), ne Eiropas Parlamenta 2018. gada 18. janvāra leģislatīvajā rezolūcijā par šo priekšlikumu, kas pieejama šādā interneta vietnē: http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P8-TA-2018–0017+0+DOC+XML+V0//FR. Par aktuālo situāciju diskusijās Eiropas Savienības Padomē saistībā ar šo projektu skat. Bulletin Quotidien Europe n° 12033, Agence Europe, 2018. gada 5. jūnijs, 2. lpp.


58      Skat. šo secinājumu 51. zemsvītras piezīmi.


59      Skat. šī sprieduma 35.–39. punktu un spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471), kas minēts sprieduma P 37. un 39. punktā un ļauj izmantot šādu pašu risinājumu arī uzturlīdzekļu jomā, ko regulē Regula Nr. 44/2001.


60      Attiecībā uz Regulu Nr. 44/2001 kā nesenu piemēru skat. spriedumu, 2016. gada 25. maijs, Meroni (C‑559/14, EU:C:2016:349, 38.–42. punkts un tajā minētā judikatūra).


61      Skat. sprieduma P 39. punktu. Skat. arī šo secinājumu 93. punktu.


62      Skat. sprieduma P 53. punktu.


63      Skat. spriedumus, 2000. gada 28. marts, Krombach (C‑7/98, EU:C:2000:164), un 2009. gada 2. aprīlis, Gambazzi (C‑394/07, EU:C:2009:219), sal. ar spriedumu, 2016. gada 25. maijs, Meroni (C‑559/14, EU:C:2016:349).


64      Kā piemēru novilcināšanas taktikai, gūstot labumu no atšķiršanas pielīdzināšanas laulības šķiršanai un par kavētu prasības par laulības šķiršanu izskatīšanu lis pendens noteikuma dēļ, skat. Bonomi, A., “La compétence internationale en matière de divorce, quelques suggestions pour une (improbable) révision du règlement Bruxelles II bis”, Revue critique de droit international privé, Dalloz, Parīze, 2017, 511.–534. lpp., it īpaši 528.–530. lpp. (a) apakšpunkts), kā arī atsauci 80. zemsvītras piezīmē Mankowski, P. komentārā “Article 19: Lis pendens and dependent actions”, no: Magnus, U., un Mankowski, P., minēts iepriekš, 37. punkts (249. un 250. lpp.).


65      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 40. punkts).


66      Šī interpretācija ir jāapvieno ar Tiesas jau pieņemtiem nolēmumiem par Regulu Nr. 4/2009, kas piemērojama uzturēšanas saistību lietās no 2011. gada 18. jūnija.


67      Skat. šo secinājumu 50. punktu.


68      Šajā ziņā skat. ļoti interesantos priekšlikumus, kas ietvertiNiboyet, M.‑L., un Geouffre de la Pradelle, G., Droit international privé, 6. izdevums, Librairie générale de droit et de jurisprudence, Collection “Manuels”, Parīze, 2017, 621. un 622. punkts (424.–426. lpp.).


69      Kā piemēru par ierobežojumiem apturēt tiesvedību lis pendens dēļ, ko Tiesa noteikusi, ja pirmā tiesa, kurā celta prasība, nav sniegusi atbildi, skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Purrucker (C‑296/10, EU:C:2010:665, 82.–84. punkts). Skat. arī Padomes projektu Regulas Nr. 2201/2003 pārstrādāšanai, kurš tika minēts šo secinājumu 57. zemsvītras piezīmē un ir šī principa konkrētāks apstiprinājums.


70      Jānorāda, ka šajā gadījumā saistībā ar prasībām par vecāku atbildību un uzturlīdzekļiem attiecībā uz bērnu, kas dzimis 2006. gada februārī un dzīvo Rumānijā kopš 2006. gada oktobra, tiesvedība Itālijā norisinās jau vienpadsmit gadus (pēc prasības celšanas 2007. gada maijā pirmais nolēmums pēc būtības tika pieņemts 2013. gada jūlijā pēc apelācijas sūdzības 2012. gada janvārī) un ka strīds ir par Rumānijā pieņemta nolēmuma, kas kļuvis galīgs pirms pieciem gadiem (2013. gada 12. jūnijā), atzīšanu.


71      Kā atgādinājumu par vispārīgajiem principiem, piemērojot Regulas Nr. 2201/2003 15. pantu, skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, D. (C‑428/15, EU:C:2016:819, 43. punkts).


72      Sal. ar 2000. gada 28. marta sprieduma Krombach (C‑7/98, EU:C:2000:164) 44. punktu, saskaņā ar kuru “atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu ir jāuzskata par iespējamu izņēmuma gadījumos, kad garantijas, kas noteiktas izcelsmes valsts tiesību aktos un pašā [1968. gada 27. septembra Konvencijā par piekritību un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kurā grozījumi izdarīti ar vēlākām konvencijām saistībā ar jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai], nav bijušas pietiekamas, lai aizsargātu atbildētāju pret klaju viņa tiesību pārkāpumu, liedzot aizstāvēt pašam sevi izcelsmes valsts tiesā, kā tas noteikts [Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī]”, un ar 2016. gada 25. maija spriedumu Meroni (C‑559/14, EU:C:2016:349, 44.–46. punkts un tajos minētā judikatūra).


73      Skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands (C‑681/13, EU:C:2015:471, 55. punkts).


74      Skat. spriedumu, 2016. gada 25. maijs, Meroni (C‑559/14, EU:C:2016:349, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).