Language of document : ECLI:EU:C:2018:742

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 19. septembrī (1)

Lieta C127/17

Eiropas Komisija

pret

Polijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 96/53/EK – 3. un 7. pants – Transports – Starptautiskā autotransporta satiksme – Transportlīdzekļi – Maksimāli pieļaujamais ass svars – Ierobežojumi uz noteiktiem autoceļiem vai inženiertehniskām būvēm – Īpašās atļaujas sistēma






1.        Ar prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nosakot pārvadājumu uzņēmumiem pienākumu iegūt īpašās atļaujas, lai pārvietotos pa noteiktiem publiskajiem autoceļiem, Polijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Padomes Direktīvas 96/53/EK (1996. gada 25. jūlijs), ar kuru paredz noteiktu Kopienā izmantotu transportlīdzekļu maksimālos pieļaujamos gabarītus iekšzemes un starptautiskajos autopārvadājumos, kā arī šo transportlīdzekļu maksimālo pieļaujamo masu starptautiskajos autopārvadājumos (2), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/719 (2015. gada 29. aprīlis) (3), 3. un 7. pantu kopumā, tos aplūkojot kopsakarā ar Direktīvas 96/53 I pielikuma 3.1. un 3.4. punktu.

2.        Šai prasībai ir īpaša nozīme, jo, pirmkārt, šāda prasība tiek celta pirmo reizi, lai gan Direktīva 96/53 ir spēkā jau kopš vairāk nekā divdesmit gadiem, un, otrkārt, ņemot vērā ekonomiskos izaicinājumus, kas saistīti ar pienākumu ievērot normas, kuras tikušas saskaņotas Eiropas Savienībā kopš 1985. gada, lai atvieglotu satiksmi starp dalībvalstīm situācijā, kad Eiropas preču autopārvadājumu apjoms ātri pieaug (4). Proti, starptautiskās un iekšzemes tirdzniecības attīstībai ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka preces var tikt pārvadātas ātri, pilnīgi droši un ar kontrolētām izmaksām, it īpaši ņemot vērā zināmus ekonomiskas prakses veidus, tostarp ražošanas pārcelšanu. Tādējādi īpaša vērība ir jāpiešķir pamatiem, uz kuriem balstās pārvadātājiem uzliktie ierobežojumi, jo tiem nevajadzētu radīt šķēršļus Eiropas mērķu sasniegšanai, tostarp vides un konkurences jomās.

3.        Šajos secinājumos tiks izklāstīti iemesli, kuru dēļ es uzskatu, ka šī prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir pamatota.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Direktīva 96/53

4.        Direktīvas 96/53 preambulas 1., 2., 3., 5., 7. un 12. apsvērumā ir paredzēts:

“(1)      [..] Padomes 1984. gada 19. decembra Direktīva Nr. 85/3/EEK par noteiktu transportlīdzekļu svaru, gabarītiem un dažiem citiem tehniskiem raksturlielumiem [(5)] kopējas transporta politikas ietvaros nosaka kopējus standartus, kas ļauj uzlabot autotransporta līdzekļu izmantošanu satiksmē starp dalībvalstīm;

(2)      [..] Direktīva 85/3 [..] ir daudzkārt būtiski grozīta; [..] tās turpmākās grozīšanas gadījumā, skaidrības un racionalitātes dēļ, tā būtu jāpārveido kopīgajā tekstā ar Padomes 1986. gada 24. jūlija Direktīvu 86/364/EEK attiecībā uz transportlīdzekļu atbilstības pierādīšanu Direktīvas 85/3/EEK prasībām [(6)];

(3)      [..] to standartu atšķirības, kas ir spēkā dalībvalstīs attiecībā uz komerciālā autotransporta līdzekļu svaru un gabarītiem, varētu negatīvi ietekmēt konkurences nosacījumus un radīt šķēršļus satiksmei starp dalībvalstīm;

[..]

(5)      [..] iepriekšminētie standarti atspoguļo līdzsvaru starp komerciālā autotransporta līdzekļu racionālu un ekonomisku izmantošanu un infrastruktūras uzturēšanas, ceļu drošības un apkārtējās vides un dzīves veida aizsardzības prasībām;

[..]

(7)      [..] papildus tehniskās prasības, kas saistītas ar svaru un gabarītiem, var tikt attiecinātas uz komerciālā autotransporta līdzekļiem, kas reģistrēti vai darbojas kādā dalībvalstī; [..] šīs prasības nedrīkst kļūt par šķērsli komerctransporta kustībai starp dalībvalstīm;

[..]

(12)      [..] attiecībā uz pārējiem transportlīdzekļu parametriem dalībvalstīm ir atļauts piemērot savā teritorijā vērtības, kas atšķiras no šajā direktīvā noteiktajām vērtībām [tikai tad], ja transportlīdzeklis tiek izmantots iekšzemes satiksmē.”

5.        Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz

a)      M2 un M3 kategorijas mehānisko transportlīdzekļu un to 0 kategorijas piekabju, kā arī N2 un N3 kategorijas mehānisko transportlīdzekļu un to 03 un 04 kategorijas piekabju gabarītiem saskaņā ar II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/46/EK [(2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (“pamatdirektīva”) (7)];

b)      svaru un dažiem citiem transportlīdzekļu parametriem, kas definēti a) apakšpunktā un konkretizēti šīs direktīvas I pielikumā 2. punktā [(8)].”

6.        Minētās direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

–        [..]

–        “transportlīdzekļu sastāvs” ir:

–        autovilciens, kas sastāv no mehāniskā transportlīdzekļa, kas savienots ar piekabi, vai

–        posmains transportlīdzeklis, kas sastāv no mehāniskā transportlīdzekļa, kurš savienots ar puspiekabi,

–        [..]

–        “maksimāli pieļaujamais svars” ir maksimālais transportlīdzekļa ar kravu svars lietošanai starptautiskajā satiksmē,

–        “maksimāli pieļaujamais ass svars” ir maksimālais svars ass vai ass grupu lietošanai starptautiskajā satiksmē,

–        “nedalāma krava” ir krava, ko pārvadājumiem pa ceļiem nevar sadalīt divās vai vairāk kravās bez neparedzētiem izdevumiem vai bojājuma draudiem un kas tās izmēru vai masas dēļ nedrīkst tikt pārvadāta ar mehānisko transportlīdzekli, piekabi, autovilcienu vai vilcēju ar puspiekabi, ievērojot visus šīs direktīvas nosacījumus,

[..].”

7.        Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalsts nedrīkst noraidīt vai aizliegt lietot savā teritorijā:

–        starptautiskā satiksmē – transportlīdzekļus, kas reģistrēti vai laisti ekspluatācijā kādā citā dalībvalstī, tādu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar to svaru un gabarītiem,

–        iekšzemes satiksmē – transportlīdzekļus, kas reģistrēti vai laisti ekspluatācijā citā dalībvalstī, to gabarītu dēļ;

ar nosacījumu, ka šādi transportlīdzekļi atbilst robežvērtībām, kas noteiktas I pielikumā.

Šis nosacījums tiek piemērots, neraugoties uz to, ka:

a)      minētie transportlīdzekļi neatbilst prasībām, kas pastāv attiecīgajā dalībvalstī attiecībā uz dažiem svaru un gabarītu parametriem, uz kuriem neattiecas I pielikums;

b)      dalībvalsts, kurā transportlīdzeklis ir reģistrēts vai laists ekspluatācijā, kompetentā iestāde ir pieļāvusi robežvērtības, kas nav minētas 4. pantā 1. punktā un kas pārsniedz I pielikumā noteiktās robežvērtības.”

8.        Direktīvas 96/53 7. pants ir formulēts šādi:

“Šī direktīva neliedz piemērot ceļu satiksmes noteikumus, kas ir spēkā katrā dalībvalstī un ļauj uz dažiem ceļiem vai inženiertehniskās būves [inženiertehniskām būvēm] ierobežot transportlīdzekļu masu un/vai gabarītus neatkarīgi no tā, kurā valstī transportlīdzekļi reģistrēti vai nodoti ekspluatācijā.

Tas attiecas arī uz iespēju ieviest vietējus atļauto maksimālo gabarītu un/vai masas ierobežojumus transportlīdzekļiem, kurus var ekspluatēt noteiktos apgabalos vai uz noteiktiem ceļiem, kur infrastruktūra nav piemērota gariem un smagiem transportlīdzekļiem, piemēram, pilsētu centros, mazos ciematos vai īpašas nozīmes dabas objektos.”

9.        Šīs direktīvas I pielikuma nosaukums ir “Maksimāli pieļaujamais svars un gabarīti, un ar tiem saistītas transportlīdzekļu raksturīgas īpašības” (9).

10.      Šī pielikuma 3. punkta nosaukums ir “Maksimāli pieļaujamais ass svars transportlīdzekļiem, kas minēti 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā (tonnās)”. 3.1. un 3.4. punktā ir norādīts:

“3.1.

Vienkāršas asis

vienkārša nevelkoša ass

10 tonnas

[..]

3.4.

Velkošā ass [(10)]


3.4.1.

Velkošā ass transportlīdzekļiem, kas minēti 2.2.1. [(11)] un 2.2.2. [(12)] apakšpunktā

11,5 tonnas

3.4.2.

Velkošā ass transportlīdzekļiem, kas minēti 2.2.3. [(13)], 2.2.4. [(14)], 2.3. [(15)] un 2.4. [(16)] apakšpunktā

11,5 tonnas

[..].”

2.      Lēmums Nr. 1692/96/EK

11.      Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 1692/96/EK (1996. gada 23. jūlijs) par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai (17), kas tika aizstāts ar Lēmumu Nr. 661/2010/ES (18), kurš savukārt tika aizstāts ar Regulu (ES) Nr. 1315/2013 (19), 2. pantā “Mērķi” bija paredzēts:

“1.      Eiropas transporta tīkls veidojams pakāpeniski līdz 2010. gadam [(20)], integrējot visas Kopienas sauszemes, jūras un gaisa transporta infrastruktūras tīklus saskaņā ar I pielikuma kartēs norādītajām skicēm un/vai II pielikuma specifikācijām.

2.      Tīklam:

a)      jānodrošina stabila cilvēku un preču pārvietošanās teritorijā bez iekšējām robežām ar iespējami labākajiem sociālajiem un drošības nosacījumiem, palīdzot sasniegt Kopienas mērķus, jo īpaši attiecībā uz vidi un konkurenci, un jāpalīdz stiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju;

[..].”

3.      2003. gada Pievienošanās akts

12.      Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (21), 24. pantā ir noteikts:

“Šā Akta V, VI, VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV pielikumā uzskaitītos pasākumus jaunajās dalībvalstīs piemēro atbilstīgi minētajos pielikumos paredzētajiem nosacījumiem.”

13.      2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma nosaukums ir “Pievienošanās akta 24. pantā minētais saraksts: Polija”. Šī pielikuma 8. punktā ar nosaukumu “Transporta politika” ir ietverts 3. apakšpunkts, ar kuru Direktīva 96/53 ir atzīta par piemērojamu ar šādiem nosacījumiem:

“31996 L 0053: [..] Direktīva 96/53 [..], kurā jaunākos grozījumus izdara:

–        32002 L 0007: Eiropas Parlamenta un Padomes [2002. gada 18. februāra] Direktīva 2002/7/EK [(22)].

Atkāpjoties no Direktīvas 96/53 [..] 3. panta 1. punkta, transportlīdzekļus, kas atbilst direktīvas [I] pielikumā norādītajām 3.4. kategorijas robežvērtībām, līdz 2010. gada 31. decembrim drīkst izmantot Polijas autoceļu tīkla neuzlabotajās daļās vienīgi tad, ja tie atbilst Polijā noteiktajiem ass slodzes [svara] ierobežojumiem. Uz transportlīdzekļiem, kas atbilst Direktīvas 96/53 [..] prasībām, no pievienošanās dienas nedrīkst attiecināt nekādus ierobežojumus, ja minētie transportlīdzekļi izmanto galvenos tranzīta autoceļus, kas norādīti [..] Lēmuma [Nr.] 1692/96 [..] I pielikumā.

Polija ievēro grafiku, ko tā paredz Lēmuma [Nr.] 1692/96 [..] I pielikumā norādīto galveno autoceļu tīkla uzlabošanai un kas turpmāk izklāstīts indikatīvā tabulā. Visi ieguldījumi infrastruktūrā, kuri paredz [Savienības] budžeta līdzekļu izmantošanu, nodrošina, ka maģistrālie ceļi tiek būvēti vai uzlaboti tā, lai atbilstu 11,5 tonnu kravnesībai uz vienu asi.

Vienlaikus ar uzlabošanas darbu pabeigšanu, pakāpeniski notiek Polijas autoceļu tīkla, tostarp Lēmuma [Nr.] 1692/96 [..] I pielikumā norādītā tīkla, atvēršana starptautisko autopārvadājumu transportlīdzekļiem, kas atbilst direktīvā noteiktajām robežvērtībām. Visā pārejas laikposmā kravu iekraušanai un izkraušanai drīkst izmantot sekundāras nozīmes autoceļu tīkla neuzlabotās daļas, ja vien tas ir tehniski iespējams.

[..].”

14.      Polijas galveno autoceļu tīkla modernizēšanas grafiks, kas paredzēts 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 8. punkta 3. apakšpunkta trešajā daļā, ir veidots astoņās tabulās, kas aptver laikposmu no 2004. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 1. janvārim.

B.      Polijas tiesības

15.      1985. gada 21. marta ustawa o drogach publicznych (Publisko autoceļu likums) (23) redakcijā, kas bija spēkā faktu norises datumā (24), 41. pantā ir paredzēts:

“1.      Ja vien nav piemērojami 2. un 3. punkts, uz publiskajiem autoceļiem ir atļauta tādu transportlīdzekļu satiksme, kuriem pieļaujamais vienkāršas velkošās ass svars ir 11,5 tonnas.

2.      Ministrs właściwy do spraw transportu [transporta ministrs, Polija], izdodot reglamentējošus aktus, nosaka sarakstu, kas ietver:

1)      valsts nozīmes un reģionālos autoceļus, pa kuriem var pārvietoties transportlīdzekļi, kam pieļaujamais vienkāršas ass svars ir 10 tonnas,

2)      valsts nozīmes autoceļus, pa kuriem var pārvietoties transportlīdzekļi, kam pieļaujamais vienkāršas ass svars ir 8 tonnas,

ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt autoceļus un nodrošināt tranzītu.

3.      Reģionālie autoceļi, izņemot tos, kas noteikti saskaņā ar 2. punkta 1) apakšpunktu, rajona autoceļi un pašvaldības autoceļi veido autoceļu tīklu, pa kuru var pārvietoties transportlīdzekļi, kuriem pieļaujamais vienkāršas ass svars ir 8 tonnas.”

16.      Pamatojoties uz Publisko autoceļu likuma 41. panta 2. punktu, Minister Infrastruktury i Rozwoju (infrastruktūras un attīstības ministrs, Polija) 2015. gada 13. maijā izdeva rozporządzenie w sprawie wykazu dróg krajowych oraz dróg wojewódzkich, po których mogą poruszać się pojazdy o dopuszczalnym nacisku pojedynczej osi do 10 t, oraz wykazu dróg krajowych, po których mogą poruszać się pojazdy o dopuszczalnym nacisku pojedynczej osi do 8 t (rīkojums par to valsts nozīmes un reģionālo autoceļu sarakstu, pa kuriem var pārvietoties transportlīdzekļi, kam pieļaujamais vienkāršas ass svars ir 10 tonnas, un to valsts nozīmes autoceļu sarakstu, pa kuriem var pārvietoties transportlīdzekļi, kam pieļaujamais vienkāršas ass svars ir 8 tonnas) (25).

17.      1997. gada 20. jūnija prawo o ruchu drogowym (Ceļu satiksmes likums) (26) redakcijā, kas bija spēkā faktu norises datumā (27), 2. panta 35.a) punktā virsnormas transportlīdzeklis ir definēts kā transportlīdzeklis vai transportlīdzekļu sastāvs, kam ass svars ar kravu vai bez tās pārsniedz svaru, kas atļauts un paredzēts konkrētam autoceļam saskaņā ar noteikumiem par publiskajiem autoceļiem, vai kam gabarīti vai faktiskais kopējais svars ar kravu vai bez tās pārsniedz tos, kas atļauti un paredzēti šī likuma noteikumos.

18.      Ceļu satiksmes likuma 2. panta 35.b) punktā nedalāma krava ir definēta kā krava, kas nevar tikt sadalīta divās vai vairākās kravās, neradot neparedzētus izdevumus vai bojājumu draudus.

19.      Minētā likuma 64. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.      Virsnormas transportlīdzekļiem ir atļauts pārvietoties pa autoceļiem, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

1)      ir saņemta atbilstošās kategorijas virsnormas transportlīdzekļu pārvietošanās atļauja, kuru izsniegusi kompetentā iestāde, pieņemot administratīvo lēmumu [..];

2)      tiek ievēroti pārvietošanās nosacījumi, kas noteikti 1) apakšpunktā paredzētajā atļaujā;

3)      virsnormas transportlīdzekli vada pilots [(28)], ja transportlīdzekļa gabarīti pārsniedz vismaz vienu no šiem rādītājiem:

a)      garums: 23 m;

b)      platums: 3,2 m;

c)      augstums: 4,5 m;

d)      faktiskais kopējais svars: 60 tonnas;

4)      Virsnormas transportlīdzekļa vadītājs ievēro īpašu uzmanību.

2.      Kravu, kas nav nedalāmas, pārvadāšana ar virsnormas transportlīdzekli ir aizliegta, izņemot virsnormas transportlīdzekļus, kuriem ir atļauts pārvietoties atbilstoši I vai II kategorijas atļaujai.

3.      Virsnormas transportlīdzekļu, kam ir atļauts pārvietoties atbilstoši I līdz VII kategorijas atļaujai, gabarīti, svars un ass svars, kā arī autoceļi, pa kuriem šie transportlīdzekļi var pārvietoties, ir precizēti šī likuma 1. pielikuma tabulā [(29)].”

20.      Minētā likuma 64.a–64.d pantā attiecībā uz katru no septiņām virsnormas transportlīdzekļu kategorijām ir noteikta atļaujas pieteikuma iesniegšanas procedūra un atļaujas izsniegšanas procedūra. Transportlīdzekļiem, kam pieļaujamais vienkāršas velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, ir nepieciešama I vai IV kategorijas atļauja – atkarībā no to publisko autoceļu kategorijas, pa kuriem šie transportlīdzekļi pārvietojas.

21.      Ceļu satiksmes likuma 64.a panta 3. punktā ir precizēts, ka I kategorijas atļauju (30) izsniedz autoceļu pārvaldītājs, kura kompetencē ietilpst autoceļš, pa kuru ir jānotiek pārvietošanai. Atļauju izsniedz septiņu darba dienu laikā, skaitot no atļaujas pieteikuma iesniegšanas dienas.

22.      Minētā likuma 64.c panta 3. punkta 2) apakšpunktā ir norādīts, ka tostarp IV kategorijas atļauju (31) izsniedz Generalny Dyrektor Dróg Krajowych i Autostrad (valsts nozīmes autoceļu un automaģistrāļu ģenerāldirektors, Polija). Atbilstoši 64.c panta 4. punktam, transportlīdzeklim iebraucot Polijas Republikas teritorijā, šo atļauju izsniedz arī naczelnik urzędu celnoskarbowego (Muitas un nodokļu dienesta vadītājs, Polija). Saskaņā ar 64.c panta 7. punktu IV kategorijas atļauju izsniedz trīs darba dienu laikā, skaitot no atļaujas pieteikuma iesniegšanas dienas.

23.      Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 64.d panta 2. punkta 3) apakšpunktu, kuru citējusi Polijas Republika, atļauju izsniedz tostarp tad, ja ir iespējams noteikt maršrutu, kas nodrošinātu ceļu satiksmes drošību un efektivitāti, it īpaši tad, ja:

“a)      satiksmes intensitāte pieļauj drošu virsnormas transportlīdzekļa pārvietošanos;

b)      ēku, kas atrodas gar plānoto maršrutu, tehniskais stāvoklis (šo stāvokli nosaka, pamatojoties uz būvniecības tiesību normām) pieļauj šādu pārvietošanos;

c)      šī pārvietošanās neapdraud to ēku tehnisko stāvokli, kas atrodas netālu no iepriekš minētā maršruta.”

24.      Minētā likuma 64.f pantā attiecībā uz katru kategoriju ir noteikts par atļaujas izsniegšanu maksājamās nodevas maksimālais apmērs, kas svārstās no 240 Polijas zlotu (PLN) (ap 55 EUR (32)) I kategorijai līdz 5800 PLN (ap 1326 EUR) VI kategorijai. IV kategorijai noteiktais maksimālais apmērs ir 3600 PLN (ap 823 EUR).

25.      Šī paša likuma 4. iedaļā esošajos 140.aa un nākamajos pantos ir paredzēti naudas sodi, kas piemērojami virsnormas transportlīdzekļiem, kuri pārvietojas bez atļaujas vai pārkāpjot atļaujā paredzētos nosacījumus.

26.      Polijas Republika ir norādījusi, ka precīza par atļaujas izsniegšanu maksājamās nodevas summa ir noteikta 2012. gada 28. marta rozporządzenie Ministra Transportu, Budownictwa i Gospodarki Morskiej w sprawie wysokości opłat za wydanie zezwolenia na przejazd pojazdu nienormatywnego (transporta, būvniecības un jūrniecības ministra rīkojums par tās nodevas apmēru, kas maksājama par virsnormas transportlīdzekļu pārvietošanās atļauju) (33) un sasniedz:

“1)      I kategorijai:

–        50 PLN [ap 11,50 EUR] par atļauju, kas ir derīga vienu mēnesi;

–        100 PLN [ap 23 EUR] par atļauju, kas ir derīga sešus mēnešus;

–        200 PLN [ap 46 EUR] par atļauju, kas ir derīga divpadsmit mēnešus.

[..]

4)      IV kategorijai:

–        500 PLN [ap 115 EUR] par atļauju, kas ir derīga vienu mēnesi;

–        1000 PLN [ap 230 EUR] par atļauju, kas ir derīga sešus mēnešus;

–        2000 PLN [ap 460 EUR] par atļauju, kas ir derīga divpadsmit mēnešus;

–        3000 PLN [ap 686 EUR] par atļauju, kas ir derīga divdesmit četrus mēnešus.”

II.    Pirmstiesas procedūra

27.      Pēc tam, kad pārvadājumu uzņēmumi, kas darbojas Polijas teritorijā, bija iesnieguši sūdzības, un pēc informācijas saņemšanas no Polijas Republikas EU Pilot procedūras (34) ietvaros Komisija 2015. gada 30. aprīlī nosūtīja šai dalībvalstij brīdinājuma vēstuli.

28.      Šajā vēstulē Komisija vērsa Polijas Republikas uzmanību uz to, ka daži tās valsts tiesību aktu noteikumi neatbilst Polijas pienākumiem atbilstoši, pirmkārt, Direktīvas 96/53 3. pantam, jo aptuveni 97 % no Polijas autoceļu tīkla bija slēgti tādu transportlīdzekļu satiksmei, kuri atbilst šīs direktīvas I pielikuma 3.1. un/vai 3.4. punktā noteiktajām svara robežvērtībām, kā arī, otrkārt, minētās direktīvas 7. pantam, jo šī dalībvalsts ir atsaukusies uz šajā tiesību normā paredzētajām atkāpēm, nepamatojot, kāpēc šīs atkāpes varētu tikt attiecinātas uz 97 % no Polijas autoceļu tīkla.

29.      Turklāt brīdinājuma vēstulē Komisija apšaubīja īpašo atļaujas režīmu, kas ļautu transportlīdzekļiem, kuri atbilst Direktīvas 96/53 I pielikuma 3.1. un/vai 3.4. punktā paredzētajiem svara ierobežojumiem, pārvietoties pa infrastruktūru, kas parasti šiem transportlīdzekļiem ir slēgta.

30.      Polijas Republikas 2015. gada 29. jūnija atbildi uzskatot par neapmierinošu, Komisija ar 2016. gada 26. februāra vēstuli izdeva argumentētu atzinumu. Tā apgalvoja, ka Polijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 96/53 3. un 7. pantu, tos aplūkojot kopā, jo mehānisko transportlīdzekļu, kuru maksimālais vienkāršas velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, satiksmi tā esot ierobežojusi tādējādi, ka tie var pārvietoties tikai pa autoceļiem, kas veido daļu no Eiropas transporta tīkla, un dažiem citiem valsts nozīmes autoceļiem, kā arī esot attiecinājusi uz šo transportlīdzekļu satiksmi par pārējiem publiskajiem autoceļiem īpašu atļaujas režīmu, kuras nepieciešamību Komisija tāpat apstrīdēja.

31.      2016. gada 26. aprīlī Polijas Republika iesniedza Komisijai lūgumu pagarināt termiņu atbildes sniegšanai uz argumentēto atzinumu, bet šo lūgumu Komisija noraidīja, pamatojoties uz to, ka tas neietvēra konkrētu informāciju par plānotajiem tiesību aktu grozījumiem, lai izbeigtu pārkāpumu.

32.      2016. gada 30. augusta atbildē uz argumentēto atzinumu Polijas Republika informēja Komisiju par tās centieniem galvenokārt paplašināt publisko autoceļu tīklu, kurā ir atļauts pārvietoties transportlīdzekļiem, kuriem maksimālais ass svars ir 11,5 tonnas, kā arī grozīt piemērojamus leģislatīvus un reglamentējošus aktus, lai samazinātu to valsts nozīmes un reģionālo autoceļu posmu skaitu, uz kuriem attiecas transportlīdzekļu svara ierobežojumi. Polijas Republika ir precizējusi, ka šiem grozījumiem būtu jāstājas spēkā 2017. gada maijā un 2018. gada februārī.

33.      Tā kā Komisija nebija pārliecināta par iepriekš paziņoto grozījumu atbilstību Savienības tiesībām un neuzskatīja par pieņemamu termiņu, kurā būtu jābūt veiktiem grozījumiem tiesību aktu tekstos, tā nolēma celt Tiesā šo prasību saskaņā ar LESD 258. panta otro daļu.

34.      Ar vienīgo izvirzīto iebildumu Komisija pārmet Polijas Republikai, ka tā neesot izpildījusi savus pienākumus atbilstoši Direktīvas 96/53 3. un 7. pantam kopumā, tos aplūkojot kopsakarā ar šīs direktīvas I pielikuma 3.1. un 3.4. punktu, it īpaši tāpēc, ka Polijas Republika esot attiecinājusi īpašu atļaujas režīmu uz transportlīdzekļu, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, satiksmi uz pārāk daudziem publiskajiem autoceļiem.

III. Lietas dalībnieku argumenti

A.      Komisija

35.      Pamatojot savu prasību, Komisija norāda, ka Direktīvā 96/53 paredzēto (35) transportlīdzekļu un to piekabju, kas atbilst maksimāli pieļaujamajam ass svaram, proti, 10 tonnas attiecībā uz nevelkošu asi un 11,5 tonnas attiecībā uz velkošo asi, piekļuves publiskajiem autoceļiem ierobežojums izriet no divu faktoru kombinācijas, proti, pirmkārt, no apstākļa, ka tādu transportlīdzekļu satiksme, kam maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, ir pieļauta tikai uz autoceļiem, kas ir daļa no Eiropas transporta tīkla, un dažiem citiem valsts nozīmes autoceļiem, kā tas izriet no Publisko autoceļu likuma 41. panta 2. punkta, un, otrkārt, no pienākuma iegūt īpašu atļauju, kas ļautu pārvietoties pa pārējiem autoceļiem – saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 64. un nākamajiem pantiem.

36.      Lai ilustrētu šā pienākuma ekonomisko ietekmi uz Eiropas un starptautiskas nozīmes rūpnīcu darbību, Komisija tostarp ir minējusi piemērus par ceļiem, kuri nodrošina piekļuvi Kentšinas pilsētai [Kętrzyn] (Polija), kurā atrodas Plastivaloire un Philips rūpnīcas, un kuros piemērojamais satiksmes režīms liek pārvadātājiem veikt ilgu apbraukšanu, lai šajās rūpnīcās ražotās preces sūtītu uz Rietumeiropas tirgiem.

1.      Par apstākli, ka starptautiskā satiksme tikusi ierobežota, to pieļaujot tikai uz Eiropas transporta tīkla autoceļiem un dažiem valsts nozīmes autoceļiem

37.      Saskaņā ar pirmo Komisijas argumentu Polijas tiesību aktos paredzētais ierobežojums esot pretrunā Direktīvas 96/53 3. panta 1. punktam, kurā ir noteikta transportlīdzekļu, kam maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, brīvas pārvietošanās sistēma.

38.      Šajā ziņā tā apgalvo, pirmkārt, ka, lai gan Publisko autoceļu likuma 41. panta 1. punktā ir noteikts princips par iespēju transportlīdzekļiem, kam maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, pārvietoties pa visiem publiskajiem ceļiem, tomēr ar šā panta 2. un 3. punktu esot ieviestas atkāpes, kas atņem 1. punktam jēgu, jo to piemērošanas rezultātā gandrīz 97 % autoceļu tīkla ir slēgti šiem transportlīdzekļiem.

39.      Otrkārt, tā uzsver, ka no Polijas Republikas 2015. gada 29. jūnijā sniegtās informācijas izriet, ka mazāk nekā 40 % no automaģistrāļu un valsts nozīmes autoceļu tīkla ir pieejami bez ierobežojumiem tādu transportlīdzekļu satiksmei, kam maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, un tas esot mazāk par 4 % no autoceļu tīkla, ko veido automaģistrāles, valsts nozīmes autoceļi un nozīmīgākie reģionālie autoceļi Polijas teritorijā.

40.      Treškārt, Komisija apstrīd Polijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 96/53 prasības attiecas tikai uz autoceļiem, uz kuriem koncentrējas starptautiskā satiksme, proti, pārrobežu satiksme pa Eiropas autotransporta tīklu. Tā, sniedzot vairākus piemērus, norāda pirmām kārtām, ka autoceļu posmi, kas ļauj piekļūt nozīmīgām pilsētām, kuras skar starptautiskie pārvadājumi un it īpaši iekraušanas un izkraušanas darbības (36), nav brīvi izmantojami.

41.      Otrām kārtām tā norāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, atbilstoši Direktīvā 96/53 paredzētajiem mērķiem tajā kopš tās stāšanās spēkā nav ticis paredzēts nekāds ierobežojums un ka tās darbības joma nav tikusi mainīta pēc Eiropas transporta tīkla izveidošanas ar Lēmumu Nr. 1692/96, pat ja minētais lēmums sekmē to pašu mērķi atvieglot preču apriti. Tā norāda, ka, lai gan šīs direktīvas 2. pantā nav sniegta starptautiskās satiksmes definīcija, minētās direktīvas 3. un 7. apsvērumā, kuros ir minēta satiksme starp dalībvalstīm, tos aplūkojot šīs direktīvas 12. apsvēruma gaismā, liecina, ka šis jēdziens būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz jebkādu pārrobežu satiksmi neatkarīgi no autoceļu veida. Jebkāda citāda interpretācija atņemtu Direktīvas 96/53 7. pantam jēgu.

42.      Ceturtkārt, attiecībā uz Polijas Republikas argumentiem par ceļu infrastruktūras stāvokli Komisija uzsver, ka, lai gan Direktīvā 96/53 nav noteikts pienākums būvēt visus publiskos autoceļus tā, lai I pielikuma 3.1. un 3.4. punktā izklāstītie kritēriji varētu tikt izpildīti, tomēr dalībvalstīm tie ir jāievēro. Turklāt autoceļi, kas spēj izturēt 10 tonnu svaru, varot izturēt transportlīdzekļu, kam velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, ierobežotu satiksmi.

43.      Tā piebilst, ka Polijas Republika nevar atbrīvoties no pienākuma ievērot Direktīvā 96/53 apstiprinātos standartus attiecībā uz maksimāli pieļaujamo ass svaru, atsaucoties uz 5. apsvērumā minēto vēlmi panākt līdzsvaru, jo šie standarti izriet no šī līdzsvara.

44.      Attiecībā uz Polijas Republikas minēto argumentu par publisko autoceļu, kas lielā mērā nav asfaltēti, kategoriju un izvietojumu Komisija uzskata, ka tas nav iedarbīgs arguments, jo diskusija attiecas nevis uz ceļiem, kuros nav svarīgu iekraušanas un izkraušanas punktu un kuru stāvoklis varētu būt pamats tam, lai uz tiem tiktu attiecināts Direktīvas 96/53 7. pants, bet gan uz lielāko daļu no asfaltētajiem ceļiem, ko var izmantot.

45.      Piektkārt, Komisija apstrīd Polijas Republikas argumentu saistībā ar 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 8. punkta 3. apakšpunktu, jo tā pirmajā daļā esot skaidri prasīts pielāgot starptautiskajai satiksmei citus autoceļus, kas nav Eiropas autoceļu transporta tīkla ceļi, pēc 2010. gada 31. decembra, vairs negaidot progresu valsts autoceļu tīkla modernizācijā, kā tas bija pieļauts pārejas periodā.

46.      Papildus tā norāda, ka kopš 2004. gada vairāki tūkstoši kilometru autoceļu, kas nav valsts nozīmes autoceļi vai Eiropas transporta tīkla autoceļi, ir tikuši modernizēti atbilstoši valsts vietējo autoceļu atjaunošanas programmai, kas finansēta no Eiropas Savienības fondiem. Taču saskaņā ar Polijas tiesību aktiem uz šiem pašvaldības vai rajona autoceļiem principā attiecas vienkāršas ass svara ierobežojums līdz 8 tonnām – neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav modernizēti. Situācija joprojām esot tāda pati, kopš stājies spēkā Polijas Republikas minētais 2017. gada 21. aprīļa rozporządzenie Ministra Infrastruktury i Budownictwa w sprawie wykazu dróg krajowych oraz dróg wojewódzkich, po których mogą poruszać się pojazdy o dopuszczalnym nacisku pojedynczej osi do 10 t, oraz wykazu dróg krajowych, po których mogą poruszać się pojazdy o dopuszczalnym nacisku pojedynczej osi do 8 t (infrastruktūras un būvniecības ministra rīkojums par to valsts nozīmes un reģionālo autoceļu sarakstu, pa kuriem var pārvietoties transportlīdzekļi, kam pieļaujamais vienkāršas ass svars ir 10 tonnas, un to valsts nozīmes autoceļu sarakstu, pa kuriem var pārvietoties transportlīdzekļi, kam pieļaujamais vienkāršas ass svars ir 8 tonnas) (37), kurš stājās spēkā pēc prasības sakarā ar pienākumu neizpildi celšanas un saskaņā ar kuru transportlīdzekļi, kam maksimālais ass svars atbilst Direktīvas 96/53 prasībām, joprojām nevar pārvietoties bez atļaujas pa gandrīz 45 % no valsts nozīmes autoceļiem. Tāpat tā uzskata, ka, tā kā pārvietošanās tomēr ir iespējama, saņemot maksas atļauju, aizstāvības pamats, kas saistīts ar pašlaik notiekošo autoceļu tīkla modernizāciju, ir nepamatots.

47.      Saskaņā ar otro Komisijas argumentu Publisko autoceļu likuma 41. panta 2. un 3. punktā paredzētie ierobežojumi balstās uz nepareizu Direktīvas 96/53 7. panta interpretāciju; minētajā pantā esot noteikts izņēmums no principa par transportlīdzekļu, kam maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, brīvu pārvietošanos. Komisija vispirms atgādina, ka Polijas Republika nevar apgalvot, ka ierobežojums attiecas uz autoceļiem, pa kuriem nenotiek starptautiskā satiksme, galvenokārt tāpēc, ka nevienā Savienības tiesību aktā šāda nošķiršana nav paredzēta.

48.      Tālāk tā precizē, ka vienīgajai iespējamajai atkāpei no principa par brīvu pārvietošanos pa visiem autoceļiem ir jābalstās uz apstākli, ka tie nav piemēroti transportlīdzekļu, kam maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, satiksmei. Vērā ņemamajiem kritērijiem esot jābūt šīs satiksmes drošībai, inženiertehnisku būvju nestspējai un autotransporta satiksmes intensitātei. Šajā ziņā tā uzsver, ka Direktīvas 96/53 7. pants, kurā ir paredzēta iespēja atkāpties no brīvas pārvietošanās principa “uz dažiem ceļiem vai inženiertehniskām būvēm”, ir jāinterpretē šauri. Šajos apstākļos atkāpes, kas piemērojamas uz 97 % no Polijas autoceļu tīkla vai it īpaši uz visiem vietējiem autoceļiem, esot nepamatotas.

49.      Visbeidzot Komisija norāda, ka ierobežojumi piekļuvei noteiktiem Polijas publiskajiem autoceļiem nav balstīti uz apsvērumiem, kas būtu saistīti ar to stāvokli vai kādu to posmu stāvokli, kā tas izriet no sistēmas, kurā pārvietošanās atļaujas tiek izsniegtas neierobežotā skaitā.

2.      Par prasību iegūt īpašu atļauju, lai pārvietotos pa citiem autoceļiem

50.      Komisija apgalvo, ka sistēma, saskaņā ar kuru ir aizliegts pārvietoties [pa autoceļiem], ja vien nav saņemta atļauja, ir pretrunā Direktīvai 96/53, jo tā ierobežo un kavē transportlīdzekļu pārvietošanās brīvību.

51.      Tā norāda, ka atbilstoši ierobežojošajam režīmam, kas attiecas uz reģionālajiem, rajona vai pašvaldības autoceļiem, atļaujas ir jāpieprasa par katru no šiem autoceļiem no vairākām iestādēm attiecībā uz vienu maršrutu. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā vienas pieturas aģentūras neesamību un atļaujas saņemšanas termiņus, kā arī noteiktos tarifus, ieviestā sistēma ir dārga, laikietilpīga un var radīt netiešu diskrimināciju par sliktu nerezidentiem pārvadātājiem no [citām] dalībvalstīm. Tā precizē, ka saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 64. panta 2. punktu IV kategorijas atļaujas, kas ļauj transportlīdzekļiem, kuriem velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, pārvietoties pa valsts nozīmes autoceļiem, nevar tikt izmantotas gadījumos, kad tiek pārvadātas dalāmas kravas, lai gan tie veido lielāko daļu no kravām, kas tiek pārvadātas pa autoceļiem. Tādējādi pārvadājumu uzņēmumu darbu sarežģī pienākums izmantot vairāk kravas automobiļu. Tā uzsver, ka visas šīs neērtības ir bijušas pamats sūdzībām, kuru dēļ tika celta tās prasība sakarā ar pienākumu neizpildi. Tā arī norāda uz būtisku ierobežojumu autotransporta pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

52.      Tāpat Komisija apgalvo, ka Polijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru šī atļauju sistēma nav pretrunā Direktīvai 96/53, jo tā ir piemērojama bez ierobežojumiem vai diskriminācijas un labvēlīgi, ir ne tikai neiedarbīgs, ņemot vērā šajā direktīvā noteikto brīvas pārvietošanās principu, bet arī liecina par to, ka autoceļu infrastruktūras aizsardzība un tajā pārvietojošos transportlīdzekļu skaita kontrolēšana nevar attaisnot sistēmu, ko ieviesis Polijas likumdevējs.

53.      Komisija piebilst, ka Polijas Republika nevar apgalvot, ka pienākums iegūt atļauju ir domāts tam, lai mudinātu pārvadātājus pārvietoties pa paralēliem autoceļiem, kas ir labāk piemēroti kravas automobiļu satiksmei, jo šis attaisnojums ir pretrunā minētās direktīvas 3. pantam.

54.      Turklāt tā norāda, pirmkārt, ka, piemēram, attiecībā uz valsts nozīmes ceļu DK 92 starp Berlīni (Vācija) un Varšavu (Polija) šis mērķis ir ticis sasniegts ar citu līdzekli, proti, iekasējot nodevu par kravas automobiļiem, kas ir saprātīgs satiksmes pārvaldīšanas veids – atšķirībā no atļauju sistēmas. Otrkārt, tā atgādina, ka dažos autoceļos, lai piekļūtu preču iekraušanas un izkraušanas vietām, nav neviena cita risinājuma, kā tikai saņemt atļauju.

B.      Polijas Republika

55.      Polijas Republika uzskata, ka Komisijas prasība ir balstīta uz kļūdainu Direktīvas 96/53 3. un 7. panta interpretāciju, un lūdz Tiesu to noraidīt.

1.      Par Direktīvas 96/53 3. panta pārkāpumu

a)      Par autoceļiem, uz kuriem attiecas pienākums pieļaut tādu smagu transportlīdzekļu pārvietošanos, kas tiek izmantoti “starptautiskajā satiksmē”

56.      Šajā jautājumā Polijas Republika apgalvo galvenokārt, ka Komisijas nostāja, saskaņā ar kuru jēdziens “starptautiskā satiksme” attiecas uz visu dalībvalstu autoceļu tīklu, ir kļūdaina, jo tas attiecas tikai uz pārrobežu satiksmi un autoceļiem, uz kuriem šī satiksme koncentrējas. Tā apgalvo, ka Komisijas piedāvātā plašā starptautiskās satiksmes interpretācija, kas liek padarīt pieejamu ikvienu – pat vietējo – dalībvalstu autoceļu transportlīdzekļiem, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, neizriet ne no vienas Direktīvas 96/53 normas vai preambulas apsvēruma, nedz arī no debatēm saistībā ar šīs direktīvas grozīšanu. Šīs dalībvalsts ieskatā, šī interpretācija padarītu bezjēdzīgu šīs direktīvas 3. panta 1. punkta otro ievilkumu, kas ierobežo iekšzemes satiksmi ar transportlīdzekļu gabarītiem saistīto iemeslu dēļ.

57.      Polijas Republika atsaucas arī uz pienākumu interpretēt Direktīvu 96/53 saskaņā ar Lēmumu Nr. 1692/96 par Eiropas transporta tīklu, ņemot vērā, ka to mērķi pārklājas un ka abi šie instrumenti vienlaicīgi ir kļuvuši saistoši pēc tās pievienošanās Savienībai.

58.      Polijas Republika no tā secina, ka tā nepārkāpj Direktīvas 96/53 3. pantu, atkāpjoties no vispārīgā principa par transportlīdzekļu, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, brīvu pārvietošanos gadījumā, kad tiek lietoti noteikti valsts nozīmes un vietējie autoceļi, piemēram, reģionālie, rajona un pašvaldības autoceļi. Tās izvēlēto risinājumu mērķis esot sasniegt mērķi, kas noteikts šīs direktīvas 5. apsvērumā. Tādējādi tā esot mēģinājusi panākt līdzsvaru starp komerciālā autotransporta līdzekļu racionālu un ekonomisku izmantošanu un infrastruktūras uzturēšanas, ceļu drošības un apkārtējās vides un dzīves veida aizsardzības prasībām.

59.      Pakārtoti Polijas Republika atsaucas uz 2003. gada Pievienošanās akta pārejas noteikumiem, kas ietverti XII pielikumā, kurā 8. punkta 3. apakšpunktā ir reglamentēti jautājumi saistībā ar Direktīvas 96/53 un Lēmuma Nr. 1692/96 īstenošanu, it īpaši uz minētā punkta otro un trešo daļu, no kurām izrietot, ka tai nav noteikts nekāds termiņš, lai pielāgotu citus autoceļus, kas nav Eiropas transporta tīkla ceļi, līdz maksimālajam nestspējas līmenim.

60.      Tā uzsver, pirmkārt, ka saskaņā ar šī pielikuma 8. punkta 3. apakšpunkta trešo daļu autoceļu tīkla pakāpeniskajai atvēršanai starptautisko autopārvadājumu transportlīdzekļiem būtu jānotiek paralēli ar šo autoceļu modernizācijas procesa pabeigšanu. Tā nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka šī interpretācija būtu pretrunā minētās trešās daļas otrajam teikumam, kurā atļauts izmantot sekundāras nozīmes autoceļu tīkla neuzlabotās daļas iekraušanai un izkraušanai visā pārejas periodā, jo runa ir par izņēmumu no principa.

61.      Otrkārt, Polijas Republika apstrīd Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Polijas Republikas piedāvātā pārejas noteikumu interpretācija liktu pieņemt, ka Polijas autoceļu tīkla atvēršana saskaņā ar Direktīvu 96/53 notiks tikai pēc vairākām desmitgadēm. Tā norāda, ka modernizācijas centieniem vajadzētu būt vērstiem uz asfaltētajiem ceļiem un ka pēc darbiem, kas jau ir paveikti, 54,2 % no visiem valsts nozīmes autoceļiem ir atvērti attiecīgo transportlīdzekļu satiksmei.

62.      Šajā ziņā tā vispirms atgādina, ka aptuveni 91 % no publiskajiem ceļiem Polijā ir celti pirms tās pievienošanās Savienībai ar maksimālā vienkāršās ass svara ierobežojumu līdz 10 tonnām attiecībā uz valsts nozīmes autoceļiem un ierobežojumu līdz 8 tonnām attiecībā uz pārējiem autoceļiem un ka Polijas tiesību akti tikuši grozīti, lai ievērotu saistības, kas izriet no Savienības tiesībām.

63.      Tālāk Polijas Republika precizē, ka uz valsts nozīmes autoceļiem, kas veido 5 % no publiskajiem autoceļiem, notiek 60 % satiksmes. Atlikušie 95 % publisko autoceļu ir vietējie autoceļi, no kuriem 88 % ir rajona un pašvaldības autoceļi. Tie tiek izmantoti vietējām vajadzībām, un viena trešdaļa no publiskajiem ceļiem nav asfaltēti, kā tas izriet no Eurostat oficiālās statistikas, kuru citējusi Komisija. Līdz ar to Polijas Republika uzskata, ka Komisija nevar apgalvot, ka 97 % Polijas autoceļu tīkla ir slēgti transportlīdzekļu, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, satiksmei, neņemot vērā šī tīkla īpašības.

64.      Visbeidzot tā norāda uz pastāvīgiem centieniem, ko tā pieliek kopš tās pievienošanās Savienībai, lai atvērtu jaunus valsts nozīmes autoceļus, ņemot vērā starptautiskās satiksmes un vides vajadzības, un uz ievērojamu ilgtermiņa finansiālu slogu, kas radies, veicot visa tās autoceļu tīkla pielāgošanu tādu transportlīdzekļu satiksmei, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, kas vienas Savienības dalībvalsts mērogā ir nepieredzēta.

b)      Par prasību iegūt atļauju pārvietoties pa citiem autoceļiem

65.      Pamatojoties uz principu, ka autoceļu tīkla izmantošanas ierobežojums nav pretrunā Direktīvas 96/53 3. pantam, Polijas Republika piebilst, ka, tieši pateicoties Ceļu satiksmes likuma 64. un nākamajos pantos paredzētajam finanšu ieguldījumam par labu to autoceļu uzturēšanai, kuru stāvokli pasliktina smagie transportlīdzekļi, kas tajos pārvietojas, ilgtermiņā tiek nodrošināta transportlīdzekļu, kuru ass slodze nav pielāgota autoceļu tehniskajām iespējām, brīva satiksme.

66.      Šajā ziņā Polijas Republika norāda, ka Komisija aprakstīja atļauju sistēmu ne visai pareizi, un apgalvo, ka atļaujas izsniedz autoceļu pārvaldītājs, ciktāl runa ir par I kategorijas atļaujām (38), vai valsts nozīmes autoceļu un automaģistrāļu ģenerāldirektors, ciktāl runa ir par IV kategorijas atļaujām, kas paredzētas attiecīgajiem valsts nozīmes autoceļiem. I kategorijas atļaujas tiekot izsniegtas pārvadātājam – saskaņā ar pieteikumu – uz vienu mēnesi, sešiem mēnešiem vai divpadsmit mēnešiem, nenorādot konkrētos transportlīdzekļus. Atļauja tiekot izsniegta ilgākais septiņu darba dienu laikā, skaitot no pieteikuma iesniegšanas dienas. Tādi paši noteikumi esot piemērojami arī IV kategorijas atļaujām, bet tās varot tikt izsniegtas arī uz 24 mēnešiem, un tas notiekot ne vēlāk kā trīs darba dienu laikā, skaitot no pieteikuma iesniegšanas dienas.

67.      Polijas Republikas norāda, ka, lai garantētu attiecīgajiem subjektiem juridisko drošību, maksimālais nodevas apmērs par I kategorijas atļaujām ir noteikts 240 PLN (ap 55 EUR) apmērā, savukārt attiecībā uz IV kategorijas atļaujām tas ir 3600 PLN (ap 850 EUR). Tomēr faktiskais nodevas apmērs, kurš noteikts transporta, būvniecības un jūrniecības ministra rīkojumā par tās nodevas apmēru, kas maksājama par virsnormas transportlīdzekļu pārvietošanās atļauju, atšķiras atkarībā no katras atļaujas derīguma termiņa. Līdz ar to atbilstoši minētajai skalai, kas paliek nemainīga kopš 2012. gada, visdārgākā I kategorijas atļauja, kas ir derīga 12 mēnešus, maksā 200 PLN (ap 50 EUR), savukārt IV kategorijas atļauja, kas ir derīga 12 mēnešus, maksā 2000 PLN (ap 470 EUR) un atļauja uz 24 mēnešiem – 3000 PLN (ap 710 EUR) (39).

68.      Savā atbildes rakstā Polijas Republika šajā ziņā izdara secinājumu, norādot, ka Komisijas veiktajai analīzei, saskaņā ar kuru šī sistēma ir dārga un laikietilpīga, tā nepiekrīt, jo sistēma esot pārredzama un atvieglo pārvadātāju pārvietošanos visā tīklā. Turklāt tā apstrīd Komisijas tēzi, saskaņā ar kuru atļaujas neesamības gadījumā pastāv pārvietošanās aizliegums, jo esot iespējams izvēlēties autoceļu, pa kuru notiek starptautiskā satiksme.

69.      Atbildes rakstā uz repliku tā norāda uz to prasības pamatu nepieņemamību – saistībā ar apstākli, ka tie izvirzīti pirmo reizi [replikas rakstā], – kuri attiecas uz netiešu diskrimināciju attiecībā uz pārvadātājiem no citām dalībvalstīm un autotransporta pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu un kurus Komisija minēja savos replikas rakstā ietvertajos apsvērumos (40). Tā piebilst, ka katrā ziņā tie nav pamatoti, jo atļaujas pieteikumi ir viegli iegūstami, izmantojot tīmekļvietni, tos izsniedz uz noteiktu laikposmu neatkarīgi no pārvadājumu operāciju skaita un to izmaksas ir salīdzinoši zemas, ņemot vērā pārvadātāju vajadzības. Tā apgalvo, ka šī pārredzamā un lietderīgā sistēma atbilst pārvadātāju cerībām un, pirms Komisijai tikusi iesniegta sūdzība, nebija kritizēta.

2.      Par Direktīvas 96/53 7. panta pārkāpumu

70.      Polijas Republikas sniedz savus argumentus tāpat pakārtoti, jo tā uzskata, ka tās tiesību akti ir saderīgi ar Direktīvas 96/53 3. pantu.

71.      Tā apgalvo, ka iebildums par Direktīvas 96/53 7. panta pārkāpumu izriet no pārāk šauras šī noteikuma interpretācijas, kas esot pretrunā tā redakcijai, jo, pirmkārt, šī panta pirmās daļas piemērošanas joma nesaista ierobežojumus tikai un vienīgi ar autoceļu nepiemērotību attiecīgajiem transportlīdzekļiem, kā arī “noteiktiem autoceļu posmiem” un, otrkārt, šā panta otrajā daļā minētie gadījumi ir tikai piemēri.

72.      Līdz ar to tā secina, ka tā var ierobežot satiksmi ne tikai autoceļos, kas nav piemēroti smagu transportlīdzekļu satiksmei, bet arī autoceļu tīkla daļās, kurās to izkārtojuma dēļ šādu transportlīdzekļu kustība būtu bīstama, vai arī tāpēc, ka pastāv daudzi tilti, attiecībā uz kuriem Komisija nav ņēmusi vērā to zemo nestspēju ar slodzes ierobežojumiem 20 tonnas un 30 tonnas.

73.      Turklāt Polijas Republika uzskata, ka, runājot par nelielu daļu no vietējiem autoceļiem, kas jau tikuši pielāgoti to transportlīdzekļu satiksmei, kuriem pieļaujamais vienkāršas velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, iespēja ieviest ierobežojumus izriet no Direktīvas 96/53 7. panta pirmās daļas, jo nav praktiskas intereses, lai atļautu to pārvietošanos šajos autoceļos, ņemot vērā, ka parasti tie ir posmi, kuri nav savienoti ar pārējo autoceļu sistēmu un nevar nodrošināt satiksmes plūsmu.

74.      Saistībā ar Komisijas minētajiem piemēriem par smagu transportlīdzekļu satiksmes ierobežojumiem Polijas teritorijā tā precizē, ka tagad to satiksme jau ir atļauta vairumā no šiem gadījumiem un ka, ja tas tā nebūtu, apsvērumu iesniegšanas datumā (41) jau ir plānots izdarīt attiecīgus grozījumus.

75.      Turklāt tā norāda, ka starptautiskā satiksme Direktīvas 96/53 3. panta izpratnē nav koncentrēta uz šiem posmiem, un atgādina, ka 2003. gada Pievienošanās aktā ietvertie pārejas noteikumi nosaka tikai pakāpenisku to autoceļu atvēršanu, kas nav daļa no Eiropas transporta tīkla, smagu transportlīdzekļu satiksmei.

IV.    Mans vērtējums

76.      Komisijas celtā prasība sakarā ar pienākumu neizpildi būtībā attiecas uz apstākļiem, kādos Polijas Republika – pēc stāvokļa 2016. gada 26. aprīlī – ir īstenojusi Direktīvas 96/53 3. panta 1. punktā noteikto principu par to smago transportlīdzekļu brīvu pārvietošanos, uz kuriem attiecas minētā direktīva (42), starptautiskajā satiksmē, ievērojot šīs direktīvas I pielikumā noteiktos limitus.

77.      Diskusija starp lietas dalībniekiem būtībā attiecas uz šīs tiesību normas tvērumu, jo ar Polijas tiesību aktiem tiek prasīta īpaša atļauja, lai smagie transportlīdzekļi varētu piekļūt visiem publiskajiem autoceļiem, izņemot tos, kas veido daļu no Eiropas transporta tīkla, un dažus citus valsts nozīmes autoceļus.

78.      Manuprāt, no Direktīvas 96/53 3. panta teksta un šīs direktīvas 3., 7. un 12. apsvērumā izklāstītajiem tās mērķiem skaidri izriet, ka termins “starptautiskā satiksme” attiecas uz satiksmi starp dalībvalstīm, nevis pārvietošanos pa noteiktiem valsts nozīmes autoceļiem vai Eiropas transporta tīkla autoceļiem. Vienīgie šīs satiksmes ierobežojumi attiecas uz svaru un gabarītiem, un to vērtības ir norādītas šīs direktīvas I pielikumā, būdamas šīs direktīvas 5. apsvērumā minētā līdzsvara panākšanas rezultāts.

79.      Šis apstāklis, ka nav noteikta atšķirība pēc autoceļu veidiem, tādējādi ir licis Savienības likumdevējam paredzēt izņēmumu no brīva pārvietošanās principa, lai ņemtu vērā, ka daži no šiem autoceļiem vai noteiktas inženiertehniskas būves nav piemēroti [šādai satiksmei]. Direktīvas 96/53 7. pants ir vērsts uz to, lai sasniegtu šo mērķi. Atbilstoši klasiskajai nostājai, ja runa ir par atkāpi, tā ir jāinterpretē šauri.

80.      Ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi, tās piemērošanai ir nepieciešams arī, lai katrā atsevišķā gadījumā tiktu sniegts konkrēts pamatojums, un tās piemērošanas rezultātā ir jāizvēlas pasākumi nolūkā aizsargāt infrastruktūru, ja tā nav piemērota tādu transportlīdzekļu satiksmei, kuru gabarīti vai svars sasniedz lielākās robežvērtības. Tādēļ, lai gan būtu taisnīgi pieņemt, kā to apgalvo Polijas Republika, ka 7. panta otrajā daļā ir sniegts tikai piemērs pasākumiem, kas varētu tikt veikti, šis noteikums tomēr apstiprina to, kas paredzēts 7. panta pirmajā daļā, proti, ka šiem pasākumiem ir jāietver tikai transportlīdzekļu svara vai gabarītu ierobežošana saistībā ar to, ka noteiktas vietas nav piemērotas šādu transportlīdzekļu satiksmei.

81.      Tātad Komisijas iebilduma pamatotība ir jāizvērtē šo apstākļu gaismā.

82.      Pirmkārt, runājot par argumentu, kas attiecas uz starptautiskās satiksmes attiecināšanu tikai uz noteiktiem autoceļiem, ir jākonstatē, ka, lai gan Publisko autoceļu likuma 41. panta 1. punktā ir noteikts princips par transportlīdzekļu, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, brīvu pārvietošanos pa publiskajiem autoceļiem saskaņā ar Direktīvas 96/53 prasībām, tam tomēr ir pievienotas atrunas, kas ievērojami samazina šī principa tvērumu.

83.      Proti, no minētā likuma 41. panta 2. un 3. punkta izriet, ka:

–        pa noteiktiem valsts nozīmes autoceļiem varēs brīvi pārvietoties ikviens transportlīdzeklis ar “vienkāršas ass” svaru 10 tonnas vai tikai 8 tonnas;

–        pa noteiktiem reģionālajiem autoceļiem varēs brīvi pārvietoties ikviens transportlīdzeklis ar “vienkāršas ass” svaru 10 tonnas;

–        pa pārējiem reģionālajiem autoceļiem, pa vietējiem autoceļiem un pašvaldības autoceļiem varēs brīvi pārvietoties ikviens transportlīdzeklis ar “vienkāršas ass” svaru 8 tonnas.

84.      Tātad, kā Polijas Republika to apstiprinājusi tiesas sēdē, nepastāvot nošķiršanai Publisko autoceļu likuma 41. panta 2. un 3. punkta tekstā starp velkošo asi un nevelkošu asi, pārvietošanās aizliegums attiecas uz jebkuru asi ar svaru vairāk nekā 8 tonnas vai 10 tonnas.

85.      Taču pirmām kārtām Direktīvas 96/53 I pielikumā, kurā ir noteiktas pieļaujamā ass svara robežvērtības attiecīgajiem transportlīdzekļiem, ir paredzēta atšķirība starp “velkošās ass” svaru un “vienkāršas nevelkošās ass” vai “vienkāršas ass” svaru. Otrām kārtām maksimāli pieļaujamais velkošās ass svars it noteikts 11,5 tonnu apmērā, savukārt attiecībā uz vienkāršu nevelkošu asi šī vērtība ir 10 tonnas. Tātad nevar tikt noteikts ierobežojums velkošajām asīm 10 tonnu apmērā un vienkāršām nevelkošām asīm – 8 tonnu apmērā. Citiem vārdiem sakot, lietojot Polijas tiesību aktos lietoto terminoloģiju, transportlīdzekļi, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, nevar tikt uzskatīti par virsnormas transportlīdzekļiem (43), jo šis svars atbilst Direktīvas 96/53 I pielikumā paredzētajam. Tas pats attiecas uz transportlīdzekļiem ar maksimālo vienkāršas nevelkošas ass svaru 10 tonnu apmērā, kuriem uz noteiktiem autoceļiem ir paredzēts ierobežojums 8 tonnu apmērā.

86.      Turklāt, kā tas tika apstiprināts arī tiesas sēdē, dalāmas kravas gadījumā pārvietošanās aizliegums attiecībā uz pārvadājumiem, ko veic “virsnormas” transportlīdzeklis Polijas tiesību aktu izpratnē, ir absolūts attiecībā uz noteiktiem valsts nozīmes autoceļiem (44) atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 64. panta 2. punktam, ar kuru organizēta tādu atļauju sistēma, kas tiek izsniegtas satiksmei pa autoceļiem, uz kuriem attiecas piekļuves ierobežojumi, kas balstīti uz Publisko autoceļu likuma 41. panta 2. punktu.

87.      Turklāt nav strīda par to, ka Polijas tiesību aktu piemērošanas rezultātā uz 97 % publisko autoceļu ir aizliegts pārvietoties transportlīdzekļiem, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, ja vien nav saņemta īpaša atļauja (45). Lai novērtētu izskatāmās prasības pamatotību, nav nepieciešams atrisināt Polijas Republikas izvirzīto jautājumu par lietderību izmantot šādu proporciju, ņemot vērā autoceļu tīkla stāvokli. Pietiek izklāstīt, kādas sekas rada Polijas tiesību normas saistībā ar satiksmi to autoceļu tīklā, kas varētu tikt bieži izmantoti.

88.      Saskaņā ar Polijas Republikas sniegtajiem 2015. gada beigu statistikas datiem mazāk nekā 40 % no automaģistrāļu tīkla un valsts nozīmes autoceļu tīkla bija bez ierobežojumiem atvērti attiecīgo transportlīdzekļu satiksmei, kas ir mazāk nekā 4 % (46) no to autoceļu tīkla, ko veido automaģistrāles, valsts nozīmes autoceļi un nozīmīgākie reģionālie autoceļi Polijas teritorijā. Šajā ziņā kā piemēru var minēt, ka no Polijas Republikas atbildes raksta izriet, ka brīva piekļuve Komisijas prasības pieteikumā minētajām pilsētām, proti, Lomžai [Łomża], Novi Sončai [Nowy Sącz], Pilai [Piła], Košalinai [Koszalin], Poznaņai [Poznań] (Polija), izmantojot valsts nozīmes autoceļos, kuros atļauta transportlīdzekļu, kam pieļaujamais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, brīva pārvietošanās, ir kļuvusi iespējama tikai pēc tam, kad stājās spēkā šo secinājumu 46. punktā minētais infrastruktūras un būvniecības ministra 2017. gada 21. aprīļa rīkojums. Turklāt nav apstrīdēts, ka Vroclavas un Krakovas (Polija) tuvumā nav brīvas piekļuves iekraušanas un izkraušanas punktiem, lai gan tie ir ļoti svarīgi starptautisko preču autopārvadājumu jomā. Tāpat nav ticis apstrīdēts Komisijas konstatējums, saskaņā ar kuru pēc 2017. gada attiecībā uz maršrutu, kas ved no Kentšinas uz Rietumeiropu, joprojām pastāv pienākums pieprasīt divas vai trīs atļaujas no divām dažādām iestādēm par summu 100–150 PLN (ap 23–35 EUR) apmērā, lai vienreizēji nobrauktu aptuveni 25 kilometru attālumu.

89.      Turklāt ir jākonstatē, ka, kaut arī autoceļi, kas nav valsts nozīmes autoceļi vai Eiropas transporta tīkla autoceļi, ir tikuši modernizēti saskaņā ar valsts vietējo ceļu atjaunošanas programmu, kas finansēta no Eiropas Savienības fondiem, tajos principā ir aizliegta tādu transportlīdzekļu satiksme, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, ja tie ir pašvaldības vai rajona autoceļi.

90.      Vēl jo vairāk var norādīt, ka tīkla paplašināšanai, kas ir bijusi tā modernizēšanas rezultāts, joprojām ir ierobežotas sekas, jo atbilstoši precizējumiem, ko Polijas Republika sniegusi saistībā ar 2017. gada reformu, tikai 54,2 % no valsts nozīmes autoceļiem, kas veido 5 % no publiskajiem autoceļiem, ir atvērti tādu transportlīdzekļu satiksmei, kuriem maksimālais velkošās ass svars ir 11,5 tonnas.

91.      No visiem šiem konstatējumiem izriet, ka piekļuve visam Polijas autoceļu tīklam ir ierobežota apstākļos, kas ir pretrunā Direktīvas 96/53 3. pantā noteiktajam principam.

92.      Otrkārt, saistībā ar argumentiem, kurus Polijas Republika izvirzījusi pakārtoti un saskaņā ar kuriem tās ieviestie ierobežojumi tās autoceļu tīkla atvēršanai starptautiskajai satiksmei un šo ierobežojumu sistēma varētu tikt pamatoti ar 2003. gada Pievienošanās akta noteikumu vai Direktīvas 96/53 7. panta interpretāciju, vispirms var norādīt, ka konkrēti, ņemot vērā to mērogu un vispārīgo raksturu, šie ierobežojumi rada situāciju, kas varētu tikt pielīdzināta situācijai 2003. gada Pievienošanās aktā paredzētajā pārejas periodā. Taču pirmām kārtām no minētā akta XII pielikuma 8. punkta 3. apakšpunkta nevar izsecināt, ka tajā noteikto atkāpes režīmu būtu paredzēts turpināt. Gluži pretēji, minētā noteikuma mērķis bija reglamentēt laikposmu no Polijas Republikas pievienošanās dienas līdz 2010. gada 31. decembrim, lai Direktīvā 96/53 noteiktais princips varētu tikt ievērots pēc šī datuma (47). Šis mērķis turklāt ir bijis pamats tam, lai tā sasniegšanai tiktu piesaistīti Eiropas Savienības fondi.

93.      Otrām kārtām, šķiet, ka to pašu iemeslu dēļ, kas attiecas uz minēto atkāpju pārmērīgām sekām, šīs atkāpes tāpat nevar balstīties uz minētās direktīvas 7. pantu, pat ja tās būtu pamatotas ar autoceļu infrastruktūras nolietojuma stāvokli, uz ko atsaucas Polijas Republika.

94.      Proti, šāds vispārīgs pamats nav paredzēts Direktīvā 96/53, un autoceļu tīkla nepiemērotais raksturs šīs direktīvas 7. pantā ir paredzēts tikai attiecībā uz īpašām situācijām.

95.      Līdz ar to neviens ierobežojums, kas būtu balstīts uz autoceļu veidiem, nevar tikt pamatots ar minēto tiesību normu. A fortiori nevar tikt pieļauta vispārīgo atļauju sistēma, kuras mērķis būtu organizēt šādus ierobežojumus. Turklāt ir pamats šaubīties par konkrētu attaisnojumu attiecībā uz pārvietošanās ierobežojumiem autoceļos, kurus izraudzījies transporta ministrs saskaņā ar Publisko autoceļu likuma 41. panta 2. punktu, ja šie ierobežojumi var tikt atcelti, iegūstot vispārīgu maksas atļauju, kura rezervēta tikai nedalāmām kravām attiecībā uz visbiežāk izmantojamajiem autoceļiem, kurai ir paredzēts tikai derīguma ilguma ierobežojums un kurai tātad nav saistības ar autoceļu sabojāšanas pakāpi (48), kā arī ar finansējuma vajadzībām, uz kurām norādījusi Polijas Republika, lai pamatotu sistēmas lietderīgumu. Citiem vārdiem sakot, vai nu jāatzīst, ka autoceļš var izturēt braucienus, kuru skaits netiek kontrolēts, laikposmā, kas varētu ilgt no viena līdz divdesmit četriem mēnešiem, vai arī jāatzīst, ka satiksmes ceļš nav piemērots un šādā gadījumā nelielas atļaujas maksas iekasēšana nevar šo situāciju izlabot.

96.      No iepriekš minētā izriet, ka, mehānisko transportlīdzekļu, kuriem velkošās ass svars ir 11,5 tonnas, satiksmi ierobežojot tādējādi, ka tie var pārvietoties tikai pa autoceļiem, kas veido daļu no Eiropas transporta tīkla, un dažiem citiem valsts nozīmes autoceļiem, kā arī attiecinot uz šo transportlīdzekļu satiksmi pa pārējiem publiskajiem autoceļiem īpašu atļaujas režīmu, Polijas Republika ir pārkāpusi savus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 96/53 3. un 7. pantu, aplūkojot tos kopā.

97.      Līdz ar to ir jākonstatē, ka, nosakot pārvadājumu uzņēmumiem pienākumu iegūt īpašo atļauju, lai pārvietotos pa noteiktiem publiskajiem ceļiem, Polijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 96/53 3. un 7. pantu kopumā, tos aplūkojot kopsakarā ar Direktīvas 96/53 I pielikuma 3.1. un 3.4. punktu.

V.      Par tiesāšanās izdevumiem

98.      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež pēdējai minētajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VI.    Secinājumi

99.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai nospriest šādi:

1)      Nosakot pārvadājumu uzņēmumiem pienākumu iegūt īpašo atļauju, lai pārvietotos pa noteiktiem publiskajiem ceļiem, Polijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Padomes Direktīvas 96/53/EK (1996. gada 25. jūlijs), ar kuru paredz noteiktu Kopienā izmantotu transportlīdzekļu maksimālos pieļaujamos gabarītus iekšzemes un starptautiskajos autopārvadājumos, kā arī šo transportlīdzekļu maksimālo pieļaujamo masu starptautiskajos autopārvadājumos, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/719 (2015. gada 29. aprīlis), 3. un 7. pantu kopumā, tos aplūkojot kopsakarā ar Direktīvas 96/53 I pielikuma 3.1. un 3.4. punktu.

2)      Polijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 1996, L 235, 59. lpp.


3      OV 2015, L 115, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/53”.


4      2016. gadā tas ir pieaudzis par 5,1 % salīdzinājumā ar 2015. gadu – atbilstoši Eurostat sniegtajai statistikai.


5      OV 1985, L 2, 14. lpp.


6      OV 1986, L 221, 48. lpp.


7      OV 2007, L 263, 1. lpp. Saskaņā ar Direktīvas 2007/46 II pielikuma A daļas 1.1. punktu M kategorija atbilst “[mehāniskajiem] transportlīdzekļiem ar vismaz četriem riteņiem, kas konstruēti un izgatavoti pasažieru pārvadāšanai”. Saskaņā ar šīs direktīvas II pielikuma A daļas 1.2.2. punktu N2 kategorija atbilst “transportlīdzekļiem, kuri konstruēti un izgatavoti kravu pārvadāšanai un kuru maksimālā masa pārsniedz 3,5 tonnas, bet nepārsniedz 12 tonnas”. Saskaņā ar minētās direktīvas II pielikuma A daļas 1.2.3. punktu N3 kategorija atbilst “transportlīdzekļiem, kuri konstruēti un izgatavoti kravu pārvadāšanai un kuru maksimālā masa pārsniedz 12 tonnas”.


8      Skat. šo secinājumu 9. zemsvītras piezīmi.


9      1. punkta nosaukums ir “Maksimāli pieļaujamie gabarīti 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētiem transportlīdzekļiem”. 2. punkts attiecas uz “maksimāli pieļaujamo svaru (tonnās)”.


10      Maksimāli pieļaujamais attiecīgo transportlīdzekļu svars svārstās no 18 līdz 44 tonnām.


11      “Autovilcieni ar piecām vai sešām asīm [..].”


12      “Posmainie transporta līdzekļi ar piecām vai sešām asīm [..].”


13      “Autovilcieni ar četrām asīm, kas sastāv no divasu mehāniskā transportlīdzekļa un divasu piekabes.”


14      “Posmainie transportlīdzekļi ar četrām asīm, kas sastāv no divasu mehāniskā transportlīdzekļa un divasu puspiekabes, [atkarībā no] attālum[a] starp puspiekabes asīm [..].”


15      “Mehāniskie transportlīdzekļi [..].”


16      “Trīsasu posmainie autobusi.”


17      OV 1996, L 228, 1. lpp.


18      Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums (2010. gada 7. jūlijs) par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai (OV 2010, L 204, 1. lpp.).


19      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2013. gada 11. decembris) par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 661/2010 (OV 2013, L 348, 1. lpp.).


20      Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 884/2004/EK (2004. gada 29. aprīlis) par grozījumiem Lēmumā 1692/96/EK par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai (OV 2004, L 167, 1. lpp.), 1. panta 1. punktu šis datums tika aizstāts ar “2020. gadu”. Skat. arī minētā lēmuma 1., 4. un 5. apsvērumu.


21      OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”.


22      OV 2002, L 67, 47. lpp.


23      Dz. U. Nr. 14, 60. pozīcija.


24      Jeb 2016. gada 26. aprīlī, kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē.


25      Dz. U., 2015. gads, 802. pozīcija.


26      Dz. U., Nr.°98, 602. pozīcija.


27      Jeb 2016. gada 26. aprīlī, kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē.


28      Ceļu satiksmes likuma 2. panta 35.c) punktā, kuru citējusi Polijas Republika, termins “pilots” ir definēts kā persona, kas ir atbildīga par to, lai tiktu garantēta ceļu satiksmes drošība un lai līdz minimumam tiktu samazināti ceļu satiksmes šķēršļi attiecīgā transportlīdzekļa pārvietošanās gaitā.


29      Šajā tabulā ir norādīti gabarīti (garums, platums un augstums) un ass svars katrai no šīm kategorijām.


30      Proti, atļauja izmantot pašvaldības, rajona un reģionālus autoceļus.


31      Proti, atļauja izmantot valsts nozīmes autoceļus.


32      Saskaņā ar valūtas maiņas kursu 2016. gada 26. aprīlī. Tas ir izmantots par atsauces vērtību, nosakot tālāk minētās summas.


33      Dz. U., 2012. gads, 366. pozīcija.


34      EU Pilot materiāli Nr. 5913/13/MOVE. Polijas Republika savos atbildes rakstā uz repliku ietvertajos apsvērumos precizēja, ka Ogólnopolski Związek Pracodawców Transportu Drogowego (Polijas Autotransporta nozares darba devēju apvienība, Polija) bija iesniegusi sūdzību Komisijai.


35      Skat. šo secinājumu 5. un 10. punktu.


36      Komisija norāda, ka šī vieta ir zināma arī kā “pirmā un pēdējā jūdze”.


37      Dz. U., 2017. gads, 878. pozīcija.


38      Proti, attiecībā uz autoceļu posmiem, kas ietilpst viņa kompetencē, t.i., pašvaldības, rajona vai reģionālajiem autoceļiem.


39      Saskaņā ar valūtas maiņas kursu 2016. gada 26. aprīlī (skat. šo secinājumu 32. zemsvītras piezīmi) šīs summas bija aptuveni 55 EUR, 823 EUR, 46 EUR, 460 EUR un 686 EUR.


40      Skat. šo secinājumu 51. un 52. punktu.


41      Proti, 2017. gada 25. maijā.


42      Lai atgādinātu kategorijas, skat. šo secinājumu 5. un 10. punktu.


43      Skat. šo secinājumu 17. un 19. punktu.


44      Šādā gadījuma ir vajadzīga IV kategorijas atļauja. Taču vienīgais izņēmums, kas paredzēts dalāmas kravas gadījumā, attiecas uz transportlīdzekļiem, kuriem ļauts pārvietoties saskaņā ar I vai II kategorijas atļauju.


45      Izņemot dalāmu kravu gadījumā, kad transportlīdzekļi pārvietojas pa noteiktiem valsts nozīmes autoceļiem.


46      Saskaņā ar rakstveida atbildi uz ceturto jautājumu, kuru Tiesa bija adresējusi Polijas Republikai, šī proporcija bija 6 % – pamatojoties uz 2016. gada beigu datiem.


47      Šajā nozīmē skat. Kronenberger, V., “Transport Policy”, Die Verträge zur EUOsterweiterung. Kommentar mit systematischen Erläunterungen, Berliner Wissenschafts‑Verlag, Berlīne, 2008, 297.–322. lpp., it īpaši 33.–36. un 54. punkts (raksts ir angļu valodā).


48      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka uz dažiem modernizētajiem autoceļiem ir ticis attiecināts satiksmes režīms, saskaņā ar kuru būtu jāiegūst atļauja (skat. šo secinājumu 89. punktu).