Language of document :

Prasība, kas celta 2018. gada 5. jūlijā – Altice Europe/Komisija

(Lieta T-425/18)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Altice Europe NV (Amsterdama, Nīderlande) (pārstāvji: R. Allendesalazar Corcho un H. Brokelmann, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Komisijas lēmuma C(2018) 2418 final (2018. gada 24. aprīlis), ar ko ir noteikts naudas sods par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 1 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta M.7993 — Altice/PT Portugal, 14. panta 2. punkta procedūra), 1., 2., 3. un 4. pantu;

pakārtoti – īstenot savu neierobežoto kompetenci, ievērojami samazinot lēmuma 3. un 4. pantā noteiktos naudas sodus, un

katrā ziņā piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts ES Apvienošanās regulas 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī likumības un nevainīguma prezumpcijas principi, ciktāl ar apstrīdēto lēmumu jēdziens koncentrācijas “īstenošana” ir piemērots, pārsniedzot tā tvērumu un nozīmi.

Prasītāja norāda, ka koncentrācijas “īstenošana” ES Apvienošanās regulas 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē prasot vairāk nekā “iespēju izšķiroši ietekmēt” uzņēmumu un ka neviens no elementiem, ar kuriem ir pamatots apstrīdētais lēmums, neesot uzskatāms par īstenošanu. Prasītāja piedevām norāda, ka, nepamatoti paplašinot jēdzienu “īstenošana”, ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantā nostiprinātais likumības princips, kā arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktu garantētā nevainīguma prezumpcija.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas faktos un tiesību piemērošanā, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts, ka prasītāja ir ieguvusi vienpersonīgu kontroli pār PT Portugal.

Apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas kļūdas faktos un tiesību piemērošanā, konstatējot, ka prasītāja ir ieguvusi vienpersonīgu kontroli pār PT Portugal un ka tā ir īstenojusi koncentrāciju, iegūstot vienpersonīgu kontroli pār PT Portugal.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas faktos un tiesību piemērošanā, konstatējot ES Apvienošanās regulas 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu esamību.

Pirms noslēgšanas panāktās vienošanās, kuras, kā tiek apgalvots, esot ietvēris pirkšanas-pārdošanas līgums, esot bijušas papildinoša rakstura un neesot uzskatāmas par priekšlaicīgu koncentrācijas īstenošanu. Turklāt prasītāja pirms noslēgšanas faktiski neesot īstenojusi izšķirošu ietekmi pār PT Portugal. Komisija, saprātīgi vērtējot, neesot varējusi balstīties uz septiņiem elementiem, uz kuriem ir norādīts apstrīdētā lēmuma 4.2.1. sadaļā, lai konstatētu, ka prasītāja ir īstenojusi faktisku kontroli pār PT Portugal. Visbeidzot, ar apstrīdēto lēmumu esot pieļautas kļūdas faktos un tiesību piemērošanā, konstatējot, ka informācijas nodošana prasītājai esot papildus iemesls, lai konstatētu kontroles īstenošanu.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi ne bis in idem un samērīguma principus, kā arī dubultas sodīšanas aizliegumu, un tiek izvirzīta iebilde par prettiesiskumu saistībā ar ES Apvienošanās regulas 4. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

Tiek apgalvots, ka, nosakot vienam un tam pašam pārkāpējam divus naudas sodus par to pašu rīcību, uz tādu divu tiesību aktu normu pamata, kas aizsargā to pašu tiesisko interesi, ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 4. panta 1. punktā nostiprinātais ne bis in idem princips, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktā nostiprinātais samērīguma princips un dubultas sodīšanas aizliegums, kurš sakņojas dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgajos vispārējos principos. Iebilde par prettiesiskumu atbilstoši LESD 277. pantam attiecas uz ES Apvienošanās regulas 4. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ar kuriem Komisijai esot ļauts vienam un tam pašam pārkāpējam piemērot dubultu sankciju var vienu rīcību, par ko sankcija jau ir paredzēta ES Apvienošanās regulas 7. panta 1. punktā un 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka naudas sodi ir prettiesiski un ar tiem ir pārkāpts samērīguma princips.

Ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts ES Apvienošanās regulas 14. panta 2. punkts, ciktāl ar šo lēmumu prasītājai ir noteikti naudas sodi, lai gan nav īstenota ne nolaidība, ne tīša rīcība, ne arī kaitēts ES apvienošanās kontroles noteikumu mērķiem. Nenorādot pamatojumu attiecībā uz naudas sodu apmēru, ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts LESD 296. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkts. Nosakot otro naudas sodu atbilstoši ES Apvienošanās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunktam par to pašu rīcību, par kuru jau ir piemērota sankcija atbilstoši ES Apvienošanās regulas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktam, ar apstrīdēto lēmumu piedevām esot pārkāpts samērīguma princips. Visbeidzot, ar naudas sodiem esot pārkāpts samērīguma princips, jo apstrīdētajā lēmumā, nosakot to apmērus, neesot pienācīgi ņemti vērā visi nozīmīgie apstākļi.

____________

1 Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (OV 2004, L 1, 29.1.2004, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “ES Apvienošanās regula”).