Language of document : ECLI:EU:C:2018:777

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 26. septembrī (1)

Lieta C492/17

Südwestrundfunk

pret

Tilo Rittinger,

Patric Wolter,

Harald Zastera,

Dagmar Fahner,

Layla Sofan,

Marc Schulte

(Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Prejudiciāls jautājums – Valsts atbalsts – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ikvienam pieaugušajam, kura īpašumā valsts teritorijā ir mājoklis, ir noteikts pienākums veikt iemaksu sabiedriskajām raidorganizācijām






1.        Pakalpojumi, kurus sniedz Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas, atbilst konstitucionālajam mandātam, kas izriet no Grundgesetz (Pamatlikums) 5. panta, par uzskatu brīvību plašsaziņas līdzekļos, mākslā un zinātnē. Bundesverfassungsgericht (Konstitucionālā tiesa, Vācija) ir interpretējusi, ka šī tiesību norma liek sniegt tādus pakalpojumus, nodrošinot to taisnīgumu un dažādību, objektivitāti un programmu satura līdzsvaru (2).

2.        Ņemot vērā, ka federālajām zemēm (Länder) ir likumdošanas kompetence sabiedriskās apraides jomā, sabiedrisko audiovizuālo raidorganizāciju izveidē un pārvaldē, kā arī to pakalpojumu sniegšanā federālajā līmenī, minēto zemju starpā to regulē virkne nolīgumu. No tiem izriet, ka sabiedriskās raidorganizācijas (ARD, ZDF – valsts līmenī (3) un citas, tādas kā SWR (4), – reģionālajā līmenī) tiek finansētas no ienākumiem, kas galvenokārt nāk no trīs avotiem: audiovizuālā licences maksa (par kuru ir runa šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu) (5), ienākumi no reklāmas laukumu pārdošanas un citām komerciālām darbībām.

3.        2007. gadā Komisija paziņoja (6), ka Vācijas raidorganizāciju sabiedrisko pakalpojumu finansēšanas metode var tikt klasificēta kā “pastāvošs atbalsts” Regulas Nr. 659/1999 (7) 1. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē. Tomēr savā 2007. gada lēmumā Komisija atklāja dažas nesaderības ar iekšējo tirgu, tādējādi pieprasot Vācijas valdībai ieviest pasākumu kopumu, ko tā izpildīja. Neviens no tiem neietekmēja licences maksu (agrāk – nodevu), kas ir šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.

4.        2013. gadā stājās spēkā šā finansēšanas avota grozījumi, – būtībā, ja līdz tam bija jāmaksā par katru mājoklī īpašumā esošu audioviziālās programmas uztverošu aparātu, tad no tā brīža pietika vien ar paša [mājokļa] esamību turējumā uz tā īpašnieka vai īrnieka vārda (8).

5.        Jaunais licences maksas aprēķina kritērijs ir apstrīdēts dažādās Vācijas tiesu iestādēs (9), kuru starpā ir Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa, Vācija), kura Tiesai izvirza jautājumus saistībā ar šaubām par licences maksas atbilstību Savienības tiesībām.

6.        Saskaņā ar Tiesas norādēm šie secinājumi aprobežosies ar prejudiciālo jautājumu analīzi saistībā ar valsts atbalstu.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      LESD pievienotais Protokols Nr. 29

7.        Tā kā loma, ko pilda sabiedriskās apraides sistēmas dalībvalstīs, – kā noteikts LESD pievienotā 29. protokola par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs, ko ievieš Amsterdamas līgums (10), pirmajā apsvērumā – ir jutīga attiecībā pret katras valsts sabiedrības demokrātijas, sociālajām un kultūras vajadzībām un vajadzību saglabāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, tajā ir noteikts šādi:

“Līgumu noteikumi neskar dalībvalstu kompetenci nodrošināt sabiedriskās apraides finansējumu, ja šādu finansējumu piešķir apraides organizācijām, lai tās izpildītu valsts pasūtījumu, ko tām uzticējusi, noteikusi un organizējusi attiecīgā dalībvalsts, un ja šāds finansējums nav pretrunā kopējām interesēm, iespaidojot tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Savienībā, tomēr ņemot vērā valsts pasūtījuma izpildi”.

2.      Regula Nr. 659/1999

8.        Saskaņā ar 1. pantu:

“Šajā regulā:

a)      “atbalsts” ir visi pasākumi, kas atbilst kritērijiem, kuri noteikti Līguma [107.] panta 1. punktā;

b)      “pastāvošais atbalsts” ir:

i)      [..] jebkāds atbalsts, kas pastāvējis pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta programmas un individuālais atbalsts, kurš ieviests pirms Līguma stāšanās spēkā un ko joprojām piemēro pēc Līguma stāšanās spēkā;

ii)      atļauts atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome;

[..]

c)      “jauns atbalsts” ir atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi;

[..]

f)      “nelikumīgs atbalsts” ir jauns atbalsts, kas ieviests, pārkāpjot [EK] Līguma [tagad – LESD] 93. [tagad – 108.] panta 3. punktu;

[..].”

3.      Regula (EK) Nr. 794/2004 (11)

9.        Ceturtajā apsvērumā ir paredzēts:

“(4)      Juridiskas noteiktības labad ir lietderīgi skaidri noteikt, ka par nelieliem atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumiem līdz 20 % apmēram, jo īpaši, lai ņemtu vērā inflācijas ietekmi, nav nepieciešams ziņot Komisijai, jo maz ticams, ka tie varētu ietekmēt Komisijas sākotnējo novērtējumu par shēmas atbilstību, ja citi atbalsta shēmas noteikumi netiek mainīti.”

10.      4. pantā ir noteikts:

“1.      Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) punkta nolūkiem izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar kopējo tirgu. Tomēr esošas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par esoša atbalsta izmaiņām.

[..]”

4.      Komisijas paziņojums par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei (12)

11.      Tā 21. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar [107. panta 1. punktu] izšķirīgs faktors jebkurā valsts atbalsta satura novērtējumā ir valsts iejaukšanās ietekme, nevis tās nolūks. Sabiedriskās raidorganizācijas parasti finansē no valsts budžeta vai ar apraides iekārtu īpašnieku nodevas palīdzību. [..] Šie finanšu pasākumi parasti ir attiecināmi uz valsts iestādēm un saistīti ar valsts līdzekļu pārvietošanu [..]”.

B.      Vācijas tiesības

12.      Šīs lietas mērķiem no nolīgumiem federālo zemju starpā sabiedriskās apraides jomā ir jāizceļ: a) Valsts līgums par apraidi un elektroniskajiem medijiem (13); b) Valsts līgums par apraides finansēšanu (14), un c) Valsts līgums par audiovizuālo licences maksu (15).

1.      Valsts apraides līgums

13.      Līguma 12.–14. pantā ir noteikti pamatprincipi, uz kuriem balstās sabiedriskās apraides finansēšana Vācijā. Finanšu dotācijām ir jāspēj nodrošināt sabiedriskās apraides pakalpojumus, lai izpildītu Konstitūcijā un likumos noteiktos pamatuzdevumus, nodrošinot to uzturēšanu un attīstību.

14.      Līguma 13. pantā ir uzskaitīti trīs galvenie finansēšanas pīlāri (audiovizuālā licences maksa, ienākumi no reklāmas u.c.), uzsverot, ka licences maksai ir jābūt galvenajam ienākumu avotam.

15.      Sabiedrisko raidorganizāciju finansiālo vajadzību noteikšanai un uzraudzībai ir izveidota komisija (16). Saskaņā ar 14. pantu šīs vajadzības tiek aprēķinātas atbilstoši saimnieciskuma un efektivitātes principiem, ievērojot racionalizācijas iespējas, pamatojoties uz pašu sabiedrisko raidorganizāciju noteiktajām prognozēm.

16.      Lai noteiktu licences maksas apjomu, 14. panta 4. punktā ir atsauce uz Valsts līgumu par audiovizuālo licences maksu.

2.      Federālās zemes likums par audiovizuālo licences maksu (17)

17.      Tā kā federālajām zemēm savos tiesību aktos ir jāpiemēro minētie valsts līgumi, ir jāpievēršas Bādenes-Virtembergas federālās zemes likumam, par kura atbilstību Savienības tiesībām uzdod jautājumu iesniedzējtiesa.

18.      1. pantā ir noteikts:

“Audiovizuālās licences maksas mērķis ir nodrošināt pietiekamu sabiedriskās apraides pakalpojumu finansēšanu [Valsts apraides līguma] 12. panta 1. punkta un tā paša līguma 40. pantā noteikto mērķu izpratnē.”

19.      Saskaņā ar 2. pantu:

“1.      Privātajā sektorā visi mājokļi ir apliekami ar audiovizuālo licences maksu, kas jāmaksā tā īpašniekam (licences maksas maksātājs).

2.      Par mājokļa īpašnieku tiek uzskatīta jebkura pilngadīga persona, kas tajā dzīvo. Par mājokļa īpašnieku ir uzskatāma jebkura persona, kas:

1.      tajā ir deklarējusi savu dzīvesvietu saskaņā ar tiesību normām dzīvesvietas reģistrēšanas jomā, vai

2.      ir norādīta kā īrnieks attiecīgā mājokļa īres līgumā.

[..]”

20.      10. pantā ir noteikts, ka ienākumi no audiovizuālās licences maksas iekasēšanas galvenokārt tiek nodoti reģionālajai apraides iestādei teritorijā, kurā atrodas mājoklis.

21.      Tajā pašā 10. pantā ir norādīts:

“[..]

(5)      Neapmaksātās audiovizuālās licences maksas summu nosaka reģionālā apraides iestāde [..]

(6)      Neapmaksāto licences maksu maksājumi tiek piedzīti administratīvās izpildes kārtībā [..]”

3.      Bādenes-Virtembergas federālās zemes administratīvās izpildes akts (18)

22.      Vācijā parādu piedziņa valsts pārvaldes iestādei ir reglamentēta federālo zemju tiesību aktos. Bādenes-Virtembergas tiesību aktā attiecīgi tā 13. un 14. pants attiecas uz aktiem un pamatiem, saskaņā ar kuriem var tikt piedzītas valsts pārvaldes iestādei parādā esošas summas, kā arī uz nepieciešamajām formālajām prasībām. Ir nepieciešams iepriekšējs paziņojums ar vismaz vienu nedēļu ilgu periodu brīvprātīga maksājuma veikšanai.

23.      15. pantā, kas attiecas uz prasījumu piedziņu administratīvās izpildes kārtībā, būtībā ir atsauce uz Abgabenordnung (Vispārējais nodokļu kodekss) ietvertajiem noteikumiem. Šie noteikumi ir piemērojami mutatis mutandis, izņemot to, ka prasījuma piedzinējs ir nevis tiesu izpildītājs, bet gan kompetentā valsts pārvaldes iestāde (19).

II.    Tiesvedības rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi

24.      Iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā parādnieki ir licences maksas maksātāji, kuri to nav samaksājuši vai ir apmaksājuši daļēji dažādos laika posmos no 2013. gada janvāra līdz 2016. gada beigām.

25.      2015. un 2016. gadā saskaņā ar saviem paziņojumiem par aprēķinu un gandrīz katrā gadījumā par summu, kas pārsniedz vairākus simtus euro, SWR katram parādniekam izdeva izpildrakstus, pieprasot tiem licences maksas apmaksu un papildpiemaksu par atgādinājumu un par kavējumu.

26.      Parādnieki atteicās veikt maksājumus, apšaubot to atbilstību jaunajam tiesiskajam regulējumam, citu starpā LESD 108. pantam. Pēc viņu domām: a) licences maksas iekasējamības gadījuma grozījumi bija būtiski un tādējādi pirms to stāšanās spēkā par tiem bija jāpaziņo Komisijai; b) licences maksa bija domāta, lai finansētu virszemes digitālās apraides televīzijas sistēmas DVBT2 monopolu, kas izslēdz ārvalstu operatorus, un c) neapmaksātās licences maksas piespiedu izpildes shēma ar tiesībām valsts pārvaldes iestādei pašai izsniegt izpildrakstu ir vēl viens atbalsts, kas nav saderīgs ar LESD 107. pantu, jo tā izslēdz sabiedriskās raidorganizācijas no vispārējās piespiedu izpildes kārtības.

27.      Amtsgericht Tübingen (Tībingenes pirmās instances tiesa, Vācija) pēc pārsūdzības saņemšanas no parādniekiem uz laiku apturēja trīs no šīm piespiedu izpildes procedūrām. Pārējos trīs gadījumos kompetentās Reitlingenes un Kalvas pilsētas tiesas noraidīja attiecīgo parādnieku prasījumus.

28.      Par šiem lēmumiem tika iesniegtas apelācijas sūdzības Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa, Vācija). Trijās no tām SWR apstrīd attiecīgās izpildes apturēšanu. Pārējās trijās parādnieki apstrīd savu prasību noraidīšanu.

29.      Attiecībā uz jautājumiem, kuri tiks aplūkoti šajos secinājumos, iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka licences maksa attiecas vienīgi uz sabiedriskajām raidorganizācijām, konkrēti, uz ZDF un SWR. Tā kā licences maksa nav brīvprātīga, tā nav pakļauta nevienam nosacījumam un nav saistīta ar jebkādu atlīdzību, tā ir pielīdzināma nodoklim un pēc sava tiesiskā rakstura tā atbilst valsts atbalstam (20).

30.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka normatīvās izmaiņas attiecībā uz apliekamības ar licences maksu noteicošo faktoru (agrāk – uztvērēja esamība īpašumā, tagad – mājokļa esamība īpašumā) kopš 2013. gada 1. janvāra nozīmē būtiskus grozījumus, par kuriem bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Minēto grozījumu rezultātā izveidotais atbalsts katrā ziņā ir pretrunā iekšējam tirgum LESD 107. panta 3. punkta izpratnē.

31.      Otrkārt, licences maksa ir pretrunā Savienības tiesībām, jo daļa no iegūtajiem ienākumiem tiek izlietota, lai ieviestu virszemes digitālās televīzijas apraides sistēmu, izmantojot DVBT2, monopola veidā un izslēdzot citu dalībvalstu raidorganizācijas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka situācija ir salīdzināma ar to, kāda ir pamatā 2011. gada 15. septembra spriedumam Vācija/Komisija par pāreju no ciparu tehnoloģijas uz digitālo (21).

32.      Turklāt runa ir par mērķnodokli, jo ir paplašināts licences maksas maksātāju skaits, aptverot visus pilngadīgos iedzīvotājus, tādējādi radot nozīmīgu ienākumu pieaugumu līdz aptuveni septiņdesmit miljoniem euro gadā. Kopumā jaunie noteikumi veido prettiesisku valsts atbalstu, ar nodokli finansējot sabiedrisko un privāto struktūru darbību, izmantojot DVBT2.

33.      Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka sabiedriskās raidorganizācijas gūst labumu no vēl cita valsts atbalsta, dodot iespēju tiem izdot piespiedu izpildes rīkojumus neapmaksātās licences maksas apmaksai. Publisko tiesību izpildes mehānisms, kas ir efektīvāks, ātrāks un ekonomiski izdevīgāks nekā parastās izpildes veids, kuru izmantot valsts pārvaldes iestādēm nav uzlikts pienākums, paredz izpildes izmaksu samazinājumu.

34.      Saistībā ar to Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa) Tiesai uzdod septiņus prejudiciālos jautājumus, no kuriem jau iepriekš norādīto iemeslu dēļ es minēšu tikai pirmos trīs:

“1)      Vai Bādenes-Virtembergas federālās zemes 2011. gada 18. oktobra Likums par 2010. gada 17. decembra valsts apraides iemaksas līguma piemērošanu [..], kas pēdējo reizi grozīts ar 2015. gada 3. decembra deviņpadsmitā valsts līguma par izmaiņām apraidē [..] 4. pantu, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, jo atbilstoši tam kopš 2013. gada 1. janvāra no katra Vācijas Bādenes-Virtembergas federālajā zemē dzīvojoša pieaugušā bez nosacījumiem sabiedrisko raidorganizāciju SWR un ZDF labā iekasētā licences maksa ir Savienības tiesībām pretrunā esošs atbalsts, ar kuru tiek piešķirta priekšrocība tikai šīm raidorganizācijām, bet netiek piešķirta privātām raidorganizācijām? Vai LESD 107. un 108. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka likumam par licences maksu būtu bijusi jāsaņem Komisijas piekrišana un ka bez piekrišanas likums nav spēkā?

2)      Vai LESD 107. un 108. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz valsts likumā par audiovizuālo licences maksu ietvertu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru no katra Bādenē-Virtembergā dzīvojoša pieaugušā bez nosacījumiem tikai iestāžu/sabiedrisko raidītāju labā tiek iekasēta iemaksa, jo šī licences maksa ir saistīta ar Savienības tiesībām pretrunā esošu atbalstu, ar kuru tiek piešķirta priekšrocība un kuras mērķis ir izslēgt tehnoloģiju ziņā raidītājus no ES valstīm, jo iemaksas tiek izmantotas, lai radītu konkurējošu apraides veidu (DVBT2 – monopols), kura gadījumā nav paredzēts, ka to izmanto ārvalsts raidītāji? Vai LESD 107. un 108. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas ne tikai uz tiešām naudas piemaksām, bet arī uz citām ekonomiskām privilēģijām (tiesības izsniegt izpildes rakstu, tiesības rīkoties gan kā uzņēmumam, gan kā iestādei, labvēlīgākas situācijas radīšana, aprēķinot parādus)?

3)      Vai ar vienlīdzīgas attieksmes principu un privileģējoša atbalsta aizliegumu ir saderīga situācija, kad, pamatojoties uz tādu valsts likumu kā valsts likums par audiovizuālo licences maksu, Vācijas televīzijas raidītājs, kuram ir sabiedrisks raksturs un kas ir izveidots kā iestāde, taču kas vienlaikus reklāmas tirgū konkurē ar privātiem raidītājiem, tiek privileģēts iepretim privātajiem raidītājiem tādējādi, ka tam nav kā privātajiem konkurentiem saistībā ar saviem prasījumiem pret skatītājiem jāsaņem tiesas izpildes rīkojums, pirms tas var īstenot piespiedu izpildi, bet gan tas pats bez vēršanās tiesā var izdot izpildes rīkojumu, kas tāpat piešķir tiesības veikt piespiedu izpildi?”

III. Tiesvedība Tiesā

35.      Lēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā tika saņemts 2017. gada 11. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniedza SWR, Vācijas un Zviedrijas valdības un Komisija, un to pārstāvji piedalījās 2018. gada 4. jūlija tiesas sēdē.

36.      Tiesas sēdes laikā dalībnieki izteica savu viedokli par šādiem konkrētiem jautājumiem, kurus Tiesa bija lūgusi aplūkot: a) licences maksas ieviešanas iemesli; b) nodokļu ienākumu pieaugums tiesiskā regulējuma izmaiņu rezultātā un to ekskluzīvā novirzīšana sabiedriskās apraides aktivitāšu finansēšanai, un c) neapmaksātās licences maksas piespiedu izpildes mehānisma darbība.

IV.    Analīze

37.      Savos rakstveida apsvērumos SWR un Vācijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir daļēji vai pilnīgi nepieņemams. Ņemot vērā šo secinājumu ierobežoto raksturu attiecībā uz jau norādītajiem jautājumiem, šajos secinājumos es nepaudīšu savu viedokli par šo iebildumu, izņemot saistībā ar otro jautājumu.

A.      Audiovizuālās licences maksas grozījumi kā jauns atbalsts (pirmais prejudiciālais jautājums)

1.      Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

38.      Visi dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus, ir vienisprātis, ka ar Federālās zemes likumu būtiski nav grozīts 2007. gada lēmumā aplūkotais atbalsts. Tādējādi, tā kā tas neatbilst jaunam atbalstam, nav par to jāpaziņo Komisijai.

39.      SWR, kuru atbalsta Vācijas valdība, apgalvo, ka nav izpildīti Tiesas judikatūrā noteiktie nosacījumi, kas prasa paziņot par pasākumu (22). Tādējādi neesot grozīti: a) sabiedriskās apraides pakalpojuma darbības joma; b) licences maksas saņēmēji, saglabājot to vienīgi sabiedriskajām organizācijām; c) finansēšanas avots, saglabājot kritēriju par iespēju uztvert audiovizuālās programmas, bet ne tās faktiski uztvert, un d) licences maksas apmērs. [Licences maksas] apliekamības noteicošā faktora izmaiņas atbilstot nepieciešamībai risināt pieaugošo maksājumu kavēšanu un atvieglot pierādīšanas nastu lielajā skaitā nemaksāšanas procedūru.

40.      Ņemot vērā, ka Vācijas sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas shēma 2007. gada lēmumā jau bija klasificēta kā pastāvošs atbalsts, Zviedrijas valdība apgalvo, ka būtu jāizanalizē ieviesto izmaiņu apmērs. Izmaiņas veidā, kādā tiek iekasēta licences maksa, esot vien administratīvas izmaiņas, kas nemaina sistēmas būtību. Tādējādi netiekot veiktas pastāvoša atbalsta izmaiņas Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta un 2009. gada paziņojuma izpratnē. Katrā ziņā saskaņā ar 29. protokolu LESD noteikumi neliedzot dalībvalstīm paredzēt, kā tās finansēs šo sabiedrisko pakalpojumu.

41.      Komisija uzskata, ka saskaņā ar 2007. gada lēmuma 142.–151. punktu ienākumi, kas gūti no audiovizuālās licences maksas, ir jāklasificē kā tāds pats valsts atbalsts kā tie, kas gūti no agrākās nodevas.

42.      Tādējādi šie ienākumi vispārējo interešu sabiedriskas organizācijas labā ir pakļauti likumā noteiktajiem kritērijiem (23) un to iekasēšana, aprēķins un izmantošana ir pakļauti valsts uzraudzībai (24). Kopumā runa ir par valsts finansējumu vai finansējumu no valsts līdzekļiem (25).

43.      Komisija ir vienisprātis ar SWR un Vācijas valdību, ka nav mainīts nedz izvirzītais mērķis, nedz priekšrocību veids, nedz arī saņēmēju loks vai darbība, kā arī nav mainīts juridiskais pamats vai audiovizuālās licences maksas apjoms, bet gan ir mainīti vienīgi tās aprēķina parametri (vairs ne uztvērējaparatūra, bet gan mājoklis). Šīs izmaiņas tiekot pamatotas ar tehnoloģiskajām izmaiņām, it īpaši ar pārvietojamo multimediju ierīču skaita pieaugumu.

2.      Vērtējums

44.      Lai gan pirmais prejudiciālais jautājums ir sadalīts divās daļās, patiesībā pietiek noteikt, vai par jauno Federālās zemes likumu bija jāpaziņo Komisijai, jo tas nozīmē būtiskas izmaiņas finansēšanas shēmās, kas pieņemtas (ar nosacījumiem) 2007. gada lēmumā.

45.      Saskaņā ar judikatūru grozījumi valsts atbalsta shēmā var attiekties vai nu uz jau pastāvošajiem atbalstiem, vai arī uz sākotnējiem projektiem, par kuriem ir paziņots Komisijai (26). Šajā lietā nav strīda, ka 2011. gadā veiktās tiesiskās izmaiņas groza pastāvošu atbalstu vai iepriekš apstiprinātu atbalsta shēmu Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē.

46.      Šeit runa ir par to, lai noskaidrotu, vai šādi grozījumi ir būtiski vai arī tie ir vienkārši formāli vai administratīvi. Kad tas būs izlemts, varēs noteikt jaunā pasākuma saderību ar kopējo tirgu (27) saskaņā ar Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta nosacījumiem.

47.      Pastāvoša atbalsta grozījumu maznozīmīgais raksturs, kas nenosaka pienākumu par to ziņot, ir atkarīgs no tā, vai šie grozījumi ietekmē “iepriekš pastāvošu atbalstu shēmu veidojošus elementus” (28). “Būtiski grozījumi” ir tad, kad tiek mainīti viens vai vairāki no šiem pamatelementiem vai nu subjektīvā (29), vai objektīvā (30), vai arī pagaidu (31) veidā.

48.      Grozījumu nozīmīgums ir jāizvērtē, aplūkojot pirms LESD stāšanās spēkā pastāvošos atbalstus, saistībā ar paša atbalsta darbību, tā veidiem un ierobežojumiem (32). Tomēr, ja, kā šajā lietā, pastāvošu vai nepastāvošu atbalstu (33) Komisija iepriekš ir pārbaudījusi un apstiprinājusi, tad tās lēmums noder kā mēraukla (34).

49.      Ņemot vērā šos nosacījumus, uzskatu, ka ar Federālās zemes likumu ieviestie grozījumi neatbilst būtisku grozījumu jēdzienam attiecībā pret iepriekšējo shēmu.

50.      Grozījumi ietekmē tādu vispārēju ekonomisko interešu (sabiedriskā apraide Vācijā) pakalpojuma finansēšanu, kuru starpā arī pastāv dalījums starp pastāvošu un jaunu atbalstu (35). No tā izriet, ka 2007. gada lēmumā Komisija ir analizējusi gan pastāvošās šā sabiedriskā pakalpojuma finansēšanas, (tobrīd) nodevas, priekšrocības, ņemot vērā Altmark judikatūras kritērijus (36), gan tās saderību ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam.

51.      Atgādināšu, ka ar Federālās zemes likumu ieviestie grozījumi nozīmēja, ka aparatūras, kas uztver Vācijas raidorganizāciju raidītos signālus, esamība īpašumā kā licences maksas apliekamības noteicošais faktors tika mainīta uz mājokļa, kurā dzīvo pilngadīga persona, īpašumā esamību. Tādējādi noteikums ir “viens mājoklis, viena licences maksa”.

52.      No pieejamās informācijas izriet, ka šīs izmaiņas neskar atbalsta saņēmējus, kas joprojām ir sabiedriskās raidorganizācijas, bet tās ir veiktas attiecībā pret iemaksas obligātajiem maksātājiem, un tādējādi samaksas pienākums attiecas uz nekustamā īpašuma turētājiem, kuri iepriekš ne vienmēr bija aplikti ar nodokli.

53.      Tāpat neskarti paliek laika elementi, jo, kamēr pastāv konstitucionālais mandāts, uz kuru es atsaucos (37), valsts iestādēm ir jānodrošina, lai raidorganizācijām būtu pieejami to darbībai nepieciešamie līdzekļi.

54.      Attiecībā uz objektīvajiem elementiem nav mainīts pasākuma (sabiedriskā pakalpojuma finansēšana) mērķis, kā arī atbalstīto pasākumu loks. Kā jau es atzīmēju, grozījumi aprobežojas ar to, ka aparatūras esamība īpašumā tiek aizvietota ar mājokļa apdzīvošanu.

55.      Šie grozījumi teorētiski varētu nozīmēt maksātāju skaita pieaugumu un attiecīgi arī ienākumu pieaugumu, ko tā rezultātā saņem raidorganizācijas. Tomēr nešķiet, ka faktiski tā būtu noticis. Komisija atsaucas uz KEF publicētajiem datiem (38), saskaņā ar kuriem šie ienākumi ir nemainīgi no 2009. gada (pirms tiesību akta grozījumiem) līdz 2016. gadam (39).

56.      Katrā ziņā summa, kuru saņem sabiedriskās raidorganizācijas, nav atkarīga vienīgi no licences maksas vispārējiem ienākumiem (40). To faktoru starpā, kas ietekmē gala ienākumu summu, ko saņem šīs organizācijas no licences maksas, ir jāizceļ KEF iesaiste, kas uzrauga un aprēķina sabiedrisko raidorganizāciju finansiālās vajadzības (41). KEF ziņojumi ir pamats federālo zemju parlamentu un valdību lēmumiem, ar ko tiek noteikts licences maksas apmērs (42).

57.      Tādējādi ir novērojams, ka ne maksātāju skaita pieaugums, ne (iespējamais) gala ienākumu, kas šādi gūti, pieaugums nav būtiski, lai varētu novērtēt pasākumu jaunieveduma raksturu iepriekš minētajā izpratnē. Lai arī kādi būti šie ienākumi, daļa no tiem, kas tiek novirzīti sabiedriskajām raidorganizācijām (tas ir, daļa, kuru faktiski var klasificēt kā valsts atbalstu), ir tā, ko pēc KEF iesaistes nosaka federālo zemju valdības un parlamenti. Tādējādi attiecība starp gala ienākumu (iespējamo) pieaugumu un atbalsta, ko saņem sabiedriskās raidorganizācijas, apjomu nav automātiska.

58.      Citiem vārdiem, KEF piešķirtās lomas izmaiņām (43), tās finansēšanas objektīvo vajadzību piešķiršanas kritēriju vai federālo zemju valdību vai parlamentu pienākumam ievērot tās priekšlikumus, lai noteiktu licences maksas apmēru, varētu būt lielāka ietekme uz atbalsta apjomu nekā uz objektīvā elementa, kas veido apliekamību ar licences maksu, izmaiņām.

59.      Jāņem vērā, ka, piemērojot Altmark judikatūras kritērijus par analīzes parametriem, KEF iesaiste ir būtiska, lai sabiedriskajām raidorganizācijām sniegtais atbalsts atbilstu, to nepārsniedzot, nepieciešamajam apjomam, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar to sabiedriskā pakalpojuma pienākumu (44).

60.      Tādējādi ir ievērots LESD pielikumā esošais 29. protokols, ar kuru dalībvalstīm ir piešķirta kompetence nodrošināt sabiedriskās apraides finansējumu, “ja” raidorganizācijām sniegtie līdzekļi tiek izmantoti, “lai tās izpildītu valsts pasūtījumu, ko tām uzticējusi, noteikusi un organizējusi attiecīgā dalībvalsts”.

61.      Turklāt KEF ir jānodrošina, lai ienākumi no sabiedrisko raidorganizāciju komercdarbības tiktu atskaitīti no atbalsta summas. Tas pats notiek ar iespējamo ienākumu pārpalikumu, ja tie netiek izmantoti paredzēto izdevumu segšanai (45). Saskaņā ar Vācijas valdības pausto šādi ienākumu pārpalikumi tiek izmantoti, lai veidotu sabiedrisko raidorganizāciju finanšu rezerves. Tās nevar veidot šādas rezerves, kamēr KEF tās nav pārbaudījis, lai izvērtētu finansējuma vajadzības.

62.      Šajā kontekstā pamata, uz kuru balstās, lai noteiktu maksātāju pienākumu maksāt, izmaiņas vien pašas par sevi nespēj izmainīt valsts finansējuma apjomu, ko saņem raidorganizācijas, un tādējādi arī ietekmēt tā saderību ar iekšējo tirgu (46).

63.      Ja ar iepriekš minēto nepietiek, jāpiemetina, ka apliekamības ar licences maksu faktora izmaiņas, citu iemeslu starpā, tiek skaidrotas arī ar tehnoloģijas attīstību. Saglabājot iepriekšējo sistēmu (“viena aparatūra – viena nodeva”), būtu pastāvējis risks, ka ienākumi būtu jāpalielina, ņemot vērā jaunu ierīču – tādu kā, piemēram, personālie datori (47) vai viedtelefoni, kas, citu starpā, sniedz iespēju piekļūt apraides programmām (48), – skaita pieaugumu.

64.      Grozījumi paredz arī mērķi vienkāršot licences maksas iekasēšanas pārvaldību, kas, kā izriet no sniegtajiem apsvērumiem, saskārās ar maksājumu kavējumu pieaugumu, kad spēkā bija sistēma, kura bija balstīta uz uztvērējaparatūras esamību valdījumā.

65.      Šādos apstākļos uzskatu, ka ar Federālās zemes likumu veiktajiem grozījumiem nav pietiekami liels nozīmīgums – ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi, lai tos uzskatītu par būtiskiem grozījumiem Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta, to skatot kopā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu, izpratnē un lai par tiem būtu jādara zināms Komisijai.

B.      Licences maksa kā atbalsts konkurējoša apraides kanāla izveidei (DVBT2 monopols), kura lietošana nav paredzēta ārvalstu raidītājiem (otrā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa)

1.      Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

66.      Savos rakstveida apsvērumos SWR uzsver, ka sabiedriskā pakalpojuma tehniskā piekļuve ir cieši saistīta ar apraides vispārējo interešu mērķi. [SWR] noliedz, ka DVBT2 apraides sistēma rada monopolu sabiedrisko raidorganizāciju labā, jo no 40 kanāliem 26 ir konkurentu rīcībā. Katrā ziņā tās izvēršana nenozīmējot nekādu priekšrocību LESD 107. panta izpratnē, kā arī nediskriminējot ārvalstu organizācijas, jo pēc tās rakstura tās funkcijas attiecas uz pārraidi visā teritorijā, lai nodrošinātu apraidi.

67.      Vācijas valdība ir vienisprātis ar SWR apsvērumiem attiecībā, galvenokārt, uz digitālās virszemes apraides sistēmas DVBT2 iedarbināšanas nozīmīguma trūkumu, lai izvērtētu licences maksas izmaiņas saistībā ar LESD valsts atbalsta noteikumiem.

68.      Komisija arī nesaprot, kā ienākumu no audiovizuālās licences maksas izmantošanas jaunu tehnoloģiju investīcijām rezultātā varētu tikt veidots monopols DVBT2 digitālās virszemes televīzijas jomā, un sniedz datus, kas apstiprina piekļuvi tiem privātajām raidorganizācijām. No vienas puses, tā uzskata, ka sabiedrisko raidorganizāciju investīcijas veido ar to vispārējo interešu mērķi saistītas izmaksas. No otras puses, tā atsaucas uz Ziņojuma par sabiedrisko apraidi 74. punktu, kurā skaidri ir minēta finanšu rezerves veidošana izņēmuma kārtā nepieciešamo tehnoloģiju investīcijām, kas ir būtiskas minētajam sabiedriskā pakalpojuma uzdevumam. Tādēļ šādas investīcijas esot saderīgas ar LESD 106. panta 2. punktu.

69.      Zviedrijas valdība nav paudusi viedokli šajā jautājumā.

2.      Vērtējums

70.      Sava otrā prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa, šķiet, vēlas panākt, lai tiktu atzīts, ka tāda licences maksa, kāda tā noteikta Federālās zemes likumā, nav saderīga ar LESD 107. un 108. pantu, jo ieņēmumi no tās tiek izmantoti, lai atvieglotu pāreju no signālu ciparu apraides sistēmas DVBT uz progresīvāku [sistēmu] (DVBT2), no kuras ir izslēgti citu dalībvalstu raidītāji.

71.      Esmu vienisprātis ar tiem, kuri savos rakstveida apsvērumos kritizē šā jautājuma atbilstību un veidu, kādā tas uzdots, jo tas pietiekami skaidri nepaskaidro attiecīgo tiesību normu ietvaru. Šādi apstākļi traucē noskaidrot Federālās zemes likuma saderību šajā jautājumā ar Savienības tiesībām.

72.      Turklāt, pakārtoti, uzskatu, ka jautājums balstās uz neskaidrām vai nepietiekami pārbaudītām premisām. Piemēram, runājot par DVBT2 tehnoloģiju, iesniedzējtiesa to klasificē kā monopolu, bet šī tehnoloģija ir pieejama sabiedriskajām un privātajām raidorganizācijām tādējādi, ka Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas nav privileģētā stāvoklī attiecībā pret privātajām.

73.      Pārejā uz jauno tehnoloģiju DVBT2 lēmumus par pārraides kapacitāti un apraides teritorijas pārklājuma plānošanu pieņem kompetentas valsts pārvaldes iestādes (nevis raidorganizācijas). Kā apgalvo Komisija, lai arī kādi būtu apliekamības ar licences maksu noteicošā faktora varianti, nevienam no tiem nav saistības ar pieejamo frekvenču skaitu, ko Vācijā, tāpat kā citās dalībvalstīs, ierobežo citi noteikumi.

74.      Apstāklis, ka ienākumi, kas gūti no licences maksas, tiek izmantoti, lai sabiedriskās raidorganizācijas saņemtu DVBT2 tehnoloģiju, pats par sevi nepadara par spēkā neesošu Federālās zemes likumu, kā arī katrā ziņā nenozīmē ar LESD nesaderīgu valsts atbalstu. Kā jau atbildē uz pirmo prejudiciālo jautājumu esmu norādījis, KEF ir jāveic izdevumu un ieguldījumu analīze (tostarp par tiem, kas saistīti ar tehnoloģiju uzlabojumiem, tādiem kā DVBT2), lai noteiktu tos, kuri ir pamatoti sabiedrisko pakalpojumu funkciju veikšanai organizācijām, kas ir tās uzraudzībā (49).

75.      Tādējādi, pat pieņemot, ka Tiesa iesniedzējtiesai varētu sniegt papildu faktorus vērtējumam par valsts atbalsta klasifikāciju ienākumiem, kas gūti no licences maksas un tiek izmantoti DVBT2 sistēmas izveidei, šādam izskaidrojumam nebūtu nozīmes, lai izvērtētu Federālās zemes likuma atbilstību Savienības tiesībām.

C.      Neapmaksāto licences maksu administratīvās izpildes kārtība kā jauns atbalsts (otrā prejudiciālā jautājuma otrā daļa un trešais prejudiciālais jautājums)

1.      Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

76.      SWR un Vācijas valdība norāda, ka, iekasējot audiovizuālo licences maksu, arī piedziņas procedūras kārtībā, reģionālās raidorganizācijas pilda sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus, kas tām noteikti likumā, un darbojas kā publisko tiesību subjekti (proti, kā valsts netiešas pārvaldes iestādes daļa), ar ko tās atšķiras no privātajām raidorganizācijām.

77.      Tā uzsver, ka iespēja veikt administratīvu izpildi parādiem, kas rodas no neapmaksātas audiovizuālās licences maksas, ir viens no elementiem, ko Komisija izvērtēja 2007. gada lēmuma ietvaros.

78.      Vācijas valdība piemetina, ka gan sabiedrisko raidorganizāciju finansēšana, gan apliekamību noteicošais faktors un iekasēšanas procedūra ietilpst dalībvalstu kompetencē.

79.      Komisija uzskata, ka iespēja izdot izpildes rakstus veido priekšrocību attiecībā uz privātajām raidorganizācijām. Ciktāl šāda priekšrocība ir daļa no kompensācijas, ko saņem sabiedriskās raidorganizācijas sava sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma veikšanai, tas ir saderīgi ar noteikumiem par valsts atbalstu (50). Tā var tikt klasificēta kā apraides sabiedriskā uzdevuma papildu tiesības, un tas nozīmētu pastāvošā atbalstā iekļautu elementu saskaņā ar 2007. gada lēmumā noteikto.

80.      Zviedrijas valdība arī attiecībā uz šo prejudiciālo jautājumu nav sniegusi apsvērumus.

2.      Vērtējums

81.      Trešais prejudiciālais jautājums ir saistīts ar otrā jautājuma otro daļu, un abi ir saistīti ar administratīvās izpildes kārtību neapmaksāto licences maksu iekasēšanai. Tādēļ es tos analizēšu kopīgi.

82.      Tiesa jau ir apspriedusi, lai gan pakārtoti, jautājumu, kas saistīts ar izpildes procedūru administratīvā kārtībā saistībā ar audiovizuālās licences maksas nemaksāšanu, konstatējot, ka subjektiem, kam bija šādas tiesības, bija piešķirtas valsts pilnvaras (51). Tas, ka minētajā lietā tika aplūkoti valsts līgumi, neliedz šo secinājumu attiecināt uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

83.      Ir taisnība, ka saskaņā ar spriedumu Trapeza Eurobank Ergasias (52), uz kuru atsaucas Komisija, identisks pasākums var tikt klasificēts kā priekšrocība attiecībā pret citiem privātā sektora konkurentiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka licences maksa ir paredzēta, vienīgi lai finansētu sabiedrisko raidorganizāciju sniegtu sabiedrisko pakalpojumu, nevis komercdarbību. Tādējādi ienākumi no izpildes procedūras administratīvā kārtībā nodrošina nepieciešamo līdzekļu iekasēšanu, lai pildītu minēto pakalpojumu, ievērojot likumā noteiktos uzdevumus.

84.      Ja, kā apgalvo iesniedzējtiesa, licences maksai ir nodoklim līdzīgs raksturs, tad nav neloģiski, ka tā iekasēšanai tiek izmantoti tādi paši (izpildes) instrumenti, kādi ir nodokļu piedziņai. Publiskajām tiesībām raksturīgās prerogatīvas rakstura dēļ gan brīvprātīgs, gan piespiedu maksājums atklāj to kā garantijas raksturu, lai nodrošinātu ar sabiedriskās apraides pakalpojumu saistīto aspektu. Piespiedu izpildes sistēma tādējādi sekmē iekasējamības efektivitāti.

85.      Katrā ziņā galvenais arguments, lai atbildētu uz šo jautājumu attiecībā uz valsts atbalsta shēmu, kā norāda SWR un Vācijas valdība, ir tas, ka 2007. gada lēmumā Komija jau ir ņēmusi vērā prerogatīvas esamību parādu piedziņas izpildes procedūrai administratīvā kārtībā.

86.      Komisija šajā lēmumā ir norādījusi, ka sabiedriskajām raidorganizācijām ir piešķirtas tiesības tieši iekasēt licences maksu, arī administratīvās izpildes kārtībā (53). Šis apsvērums ļauj uzskatīt, ka šādi gūtie ienākumi ir valsts uzraudzībā un tādējādi tie pēc būtības ir valsts līdzekļi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (54).

87.      Tā kā ar Federālās zemes likumu šajā sakarā nekas jauns nav ieviests, neietekmējot administratīvās izpildes sistēmu, kas bija ietverta iepriekšējā tiesiskajā regulējumā, to aizsargā 2007. gada lēmums.

88.      Turklāt atšķirīgā attieksme pret sabiedriskajām un privātajām raidorganizācijām šajā kontekstā nevar tikt analizēta atsevišķi, bet gan ir jāanalizē to pienākumu un tiesību kontekstā, kas likumīgi attiecas gan uz vienām, gan otrām. Valsts organizācijām ir ar sabiedrisko pakalpojumu funkciju veikšanu saistīti ierobežojumi, no kuriem privātie operatori ir atbrīvoti. Savukārt nekas neliedz tām izmantot pilnvaras, kas ir nesamērīgi plašākas salīdzinājumā ar tām, kādas pastāv privāttiesībās, un kas ir pakļautas vēlākai tiesas kontrolei.

89.      Juridiskā statusa atšķirības var pamatot, ka, lai saņemtu licences maksu ar publisko tiesību raksturu, tiek izmantoti administratīva rakstura instrumenti, kas paredzēti, lai veiktu piespiedu izpildi nemaksāšanas gadījumā.

V.      Secinājumi

90.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atzīt par nepieņemamu otrā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu un uz pirmajiem trīs Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa, Vācija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Bādenes-Virtembergas federālās zemes 2011. gada 18. oktobra likums par 2010. gada 17. decembra valsts apraides iemaksas līguma piemērošanu, ar kuru tiek mainīts apliekamības ar audiovizuālās licences maksu noteicošais faktors, aizstājot uztvērējaparatūras esamību valdījumā ar mājokļa esamību valdījumā:

–        nav pastāvoša atbalsta grozījumi Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai, 4. panta 1. punkta izpratnē;

–        tādējādi nerada jaunu atbalstu Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē, par kuru jāziņo Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, un minētajai iestādei tas nav jāapstiprina.

2)      LESD 107. un 108. pants neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā minētais Bādenes-Virtembergas likums, kurā sabiedriskās raidorganizācijas, kuras tiek finansētas ar audiovizuālo licences maksu, ir pilnvarotas izsniegt savus izpildes rakstus un tos izpildīt, lai iekasētu minēto licences maksu tās nemaksāšanas gadījumā, bez nepieciešamības to risināt, izmantojot vispārējo tiesu sistēmu.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Spriedums, 1961. gada 24. februāris (BVerfGE 12, 2051. Rundfunkentscheidung), 182. punkts.


3      Vācijas galveno sabiedriskās televīzijas kanālu akronīmi. Saīsinājums ARD atbilst “Arbeitsgemeinschaft der öffentlich-rechtlichen Rundfunkanstalten der Bundesrepublik Deutschland” (Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrisko raidorganizāciju apvienība) un ZDF – “Zweites Deutsches Fernsehen” (Vācijas televīzijas otrais kanāls).


4      “Südwestrundfunk, Anstalt des öffentlichen Rechts” (Dienvidrietumu sabiedriskā raidorganizācija, publisko tiesību iestāde; turpmāk tekstā – “SWR”).


5      Izmantoju terminu “licences maksa”, lai atsauktos uz “Rundfunkbeitrag”, kas ir spēkā kopš 2013. gada. Līdz tam brīdim Vācijas tiesībās tā tika klasificēta kā “Rundfunkgebühr”, tas ir, audiovizuālā nodeva. Tomēr SWR pārstāvis tiesas sēdē paskaidroja, ka patiesībā iepriekšējā tiesiskajā regulējumā ietvertās audiovizuālās nodevas juridiskais raksturs ir tāds pats kā šābrīža licences maksai, jo arī ar to ar nodokli tika aplikta iespēja saņemt sabiedriskās apraides pakalpojumus, nevis faktiski saņemtos pakalpojumus.


6      C(2007) 1761, galīgā redakcija, Valsts atbalsts E/2005 (ex CP 2/2003, CP 232/2002, CP 43/2003, CP 243/2004 un CP 195/2004) – Financing of public service broadcasters in Germany (turpmāk tekstā – “2007. gada lēmums”), kuram ir redakcija tikai angļu un vācu valodā, 200.–216. punkts.


7      Padomes Regula (EK) (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta [šobrīd – LESD 108. pants] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.). Tā ir aizstāta ar Padomes Regulu (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), kas šai lietai nav piemērojama ratione temporis.


8      Licences maksa attiecas arī uz uzņēmējiem – atkarībā no vairākiem faktoriem (uzņēmējdarbības vietas un transporta līdzekļiem, kas tiek izmantoti profesionālajos nolūkos). Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesas skatāmajās lietās nav iesaistīts neviens uzņēmējs, es atsaukšos vienīgu uz licences maksu, kas jāmaksā fiziskajām personām, kuru īpašumā ir mājokļi.


9      Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa, Vācija) pauda savu nostāju par to 2016. gada 18. marta spriedumā. Bundesvefassungsgericht (Konstitucionālā tiesa) 2018. gada 18. jūlija spriedumā licences maksas grozījumus ir atzinusi par saderīgiem ar Pamatlikumu, izņemot attiecībā uz otrajiem mājokļiem (lietas 1 BvR 1675/16, 1 BvR 745/17, 1 BvR 836/17, 1 BvR 981/17).


10      OV 1997, C 340, 109. lpp. No šejienes to pazīst arī ar nosaukumu “Amsterdamas protokols”.


11      Komisijas Regula (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu Nr. 659/[1999] (OV 2004, L 140, 1. lpp.).


12      OV 2009, C 257, 1. lpp. (turpmāk tekstā – “2009. gada paziņojums”).


13      “Rundfunkstaatsvertrag”, kas aptver Vācijas duālās apraides sistēmas pamatnoteikumus; pēdējie (21.) grozījumi tika pieņemti 2017. gada 18. decembrī un ir stājušies spēkā 2018. gada 25. maijā (turpmāk tekstā – “Valsts apraides līgums”).


14      “Rundfunkfinanzierungsstaatsvertrag” (1991. gada 31. augusts), pēdējo reizi grozīts ar sabiedriskās apraides Valsts līgumu divdesmitajiem grozījumiem no 2016. gada 8. decembra līdz 16. decembrim.


15      “Rundfunkbeitragsstaatsvertrag”, kura spēkā esošā redakcija ir pieņemta 2010. gada 15. decembrī un kas pēdējo reizi ir grozīts 2017. gadā; turpmāk tekstā – “Valsts likums par audiovizuālo licences maksu”.


16      “Kommission zur Überprüfung und Ermittlung des Finanzbedarfs der Rundfunkanstalten” (turpmāk tekstā – “KEF”).


17      2011. gada 18. oktobra Likums par 2010. gada 17. decembra Valsts līguma par audiovizuālo licences maksu piemērošanu (“Baden-württembergisches Gesetz vom 18.10.2011 zur Geltung des Rundfunkbeitragsstaatsvertrags (RdFunkBeitrStVBW) vom 17. Dezember 2010”), kas pēdējo reizi ir grozīts ar Valsts apraides līguma deviņpadsmito grozījumu 4. pantu 2015. gada 3. decembrī (2016. gada 23. februāra Likums; GBl., 126. un nākamās lpp., it īpaši 129. lpp.). Turpmāk tekstā – “Federālās zemes likums”.


18      Verwaltungsvollstreckungsgesetz für Baden-Württemberg, 1974. gada 12. marts.


19      Tomēr 15.bis pantā ir pieļauts valsts pārvaldes iestādēm veikt piespiedu izpildi saskaņā ar civillikumu.


20      Šajā nozīmē ir norāde uz spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Vācija/Komisija (C‑544/09 P, EU:C:2011:584).


21      Lieta C‑544/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:584. Tiesa noraidīja Vācijas apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedumu Vācija/Komisija (T‑21/06, nav publicēts, EU:T:2009:387). Pēdējā no tiem bija apstiprināta Komisijas Lēmuma (2005. gada 9. novembris) par Vācijas Federatīvās Republikas valsts atbalsta piešķiršanu virszemes digitālās televīzijas (DVBT) ieviešanai Berlīnē-Brandenburgā [izziņots ar numuru C(2005) 3903] (OV 2006, L 200, 14. lpp.), kurā šis atbalsts bija atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, spēkā esamība.


22      SWR atsaucas uz spriedumu, 1994. gada 9. augusts, Namur-Les assurances du crédit (C‑44/93, EU:C:1994:311).


23      Komisija atsaucas uz spriedumu, 1974. gada 2. jūlijs, Itālija/Komisija (173/73, EU:C:1974:71), 16. punkts, kā arī uz Komisijas lēmumu lietā NN 88/98, BBC diennakts ziņu kanāla finansēšana ar licences maksu, nav publicēts (OV 2000, C 78, 6. lpp.).


24      Spriedumi, 2000. gada 6. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija (C‑83/98 P, EU:C:2000:248), un 2004. gada 15. jūlijs, Pearley u.c. (C‑345/02, EU:C:2004:448), tostarp ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera [D. Ruiz-Jarabo Colomer] 2004. gada 11. marta secinājumi pēdējā no minētajām lietām (EU:C:2004:145), 67. punkts. Komisija atsaucas arī uz diviem Komisijas lēmumiem: lietā N 631/2001, par iemaksu BBC labā – Apvienotā Karaliste, un lietā E 2/2008, par ORF finansēšanu – Austrija.


25      Komisija atsaucas uz spriedumu, 2000. gada 5. oktobris, Komisija/Francija (C‑337/98, EU:C:2000:543).


26      Spriedums, 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C. (C‑138/09, EU:C:2010:291), 46. punkts.


27      Par pastāvoša atbalsta grozījumu jēdzienu skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā Carrefour Hypermarchés u.c. (C‑510/16, EU:C:2017:929), 51.–56. punkts.


28      Citējot ģenerāladvokātu A. Trabuki [A. Trabucchi] no secinājumiem lietā Van der Hulst (C‑51/74, EU:C:1974:134), 7. punkts.


29      Piemēram, nozīmīgs saņēmēju loka pieaugums.


30      Piemēram, kad tiek mainītas ar šo shēmu noteiktās priekšrocības un to raksturs, kā arī to daudzums vai saņēmēju uzņēmējdarbības aktivitātes. Skat. spriedumu, 1994. gada 9. augusts, Namur-Les assurances du crédit (C‑44/93, EU:C:1994:311), 29. punkts.


31      Piemēram, laikposma pagarināšana, kad rodas tiesības uz atbalstu, vai jau piešķirta atbalsta pagarināšana uz laiku. Skat. spriedumus, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u,c./Komisija (no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387), 92.–94. punkts, un 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados (C‑590/14 P, EU:C:2016:797), 58. un 59. punkts.


32      Spriedums, 1994. gada 9. augusts, Namur-Les assurances du crédit (C‑44/93, EU:C:1994:311), 28. punkts.


33      Spriedums, 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C. (C‑138/09, EU:C:2010:291), 46. un 47. punkts.


34      Tas izriet, piemēram, no spriedumiem, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Itālija (C‑467/15 P, EU:C:2017:799), 37.–44. punkts, un 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C. (C‑138/09, EU:C:2010:291), 28.–41. punkts.


35      Spriedums, 1994. gada 15. marts, Banco Exterior de España (C‑387/92, EU:C:1994:100), 17. un 18. punkts.


36      Spriedums, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) (turpmāk tekstā – “Altmark judikatūra”). Skat. 2007. gada lēmuma 157.–169. punktu.


37      Šo secinājumu 1. punkts.


38      Šie dati atspoguļo pastāvīgos ienākumus (miljonos euro) no 2009. gada līdz 2016. gadam: 2009. gadā – 7416; 2010. gadā – 7362; 2011. gadā – 7347; 2012. gadā – 7306; 2013. gadā – 7480; 2014. gadā – 8082; 2015. gadā – 7842, un 2016. gadā – 7825. Dati atbilst KEF ziņojumam Nr. 20 (2016), 124. tabula, 199. lpp. (2013.–2016. gads) [https://kef-online.de/fileadmin/KEF/Dateien/Berichte/20._Bericht.pdf]; un Nr. 19 (2014. gads), 96. tabula, 141. lpp. (2009.–2012. gads) [https://kef-online.de/fileadmin/KEF/Dateien/Berichte/19._Bericht.pdf] (Komisijas apsvērumu 24. piezīme).


39      To pamato Vācijas valdības tiesas sēdē sniegtie dati. Vienīgi 2013./2014. gadā ienākumi sasniedza 8,7 % pieaugumu attiecībā pret 2012. gadu, kas bija pēdējais gads, kad bija spēkā agrākais tiesiskais regulējums; tomēr šis kāpums tieši bija pamats licences maksas summas samazināšanai no 2015. gada 1. aprīļa (no 17,98 uz 17,50 euro, no kuriem 30 centi tika novirzīti finanšu rezervei).


40      Šajā nozīmē, lai gan citā kontekstā, spriedums, 2005. gada 13. janvāris, Streekgewest (C‑174/02, EU:C:2005:10), 28. punkts.


41      Skat. šo secinājumu 15. punktu.


42      Spriedums, 2007. gada 13. decembris, Bayerischer Rundfunk u.c. (C‑337/06, EU:C:2007:786), 21. punkts.


43      Vācijas valdība tiesas sēdē apstiprināja, ka 2011. gada grozījumi nav ietekmējuši KEF pilnvaras.


44      Vācija ir uzņēmusies nodrošināt, ka KEF pamato savus aprēķinus vienīgi uz izdevumiem, kas rodas no sabiedriskā pakalpojuma izpildes (2007. gada lēmums, 379. punkts). Tomēr tā pieļauj nelielu piemaksu un rezerves iespēju, lai izmantotu to jaunu pasākumu veicināšanai.


45      Skat. 2007. gada lēmuma 382. un 385. punktu.


46      Tiesas sēdē Komisija pievērsa uzmanību finansējuma nepārtrauktībai, ko saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu ir pienākums veikt un kas ir veikts kopš 2007. gada lēmuma pieņemšanas. [Tā] uzsvēra, ka līdz šim tā nav atradusi nekādus grozījumus, kuru dēļ vēlreiz būtu jāpārbauda Vācijas sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas shēmas saderība ar iekšējo tirgu.


47      Ar Bundesverfassungsgericht (Konstitucionālā tiesa) 2012. gada 22. augusta rīkojumu tika apstiprināts, ka personālā datora ar pieslēgumu internetam, caur kuru var saņemt sabiedrisko raidorganizāciju programmas, esamība valdījumā ir pietiekama, lai apliktu ar licences maksu (lieta 1 BvR 199/11).


48      Tomēr ir tiesa, ka iespējamā obligātā maksājuma apliekamības loka pieaugums, ņemot vērā stingru iepriekšējo noteikumu interpretāciju, apgrūtināja to faktisko iekasēšanu, jo šīs aparatūras esamības valdījumā uzraudzība radīja ievērojamas problēmas.


49      Katrā ziņā Komisijas kompetencē ir izvērtēt DVBT2 sistēmas ieviešanai piešķirtā sabiedriskā finansējuma atbilstību vai neatbilstību, kas ir atšķirīgs jautājums un kam nepieciešama komplicēta analīze. Savulaik tas tika veikts, kad tika ieviesta virszemes ciparu televīzija (DVBT) Berlīnē-Brandenburgā, uz kuru es atsaucos 21. zemsvītras piezīmē.


50      Komisija atsaucas uz spriedumu, 2015. gada 16. aprīlis, Trapeza Eurobank Ergasias (C‑690/13, EU:C:2015:235).


51      Spriedums, 2007. gada 13. decembris, Bayerischer Rundfunk u.c. (C‑337/06, EU:C:2007:786), 44. punkts.


52      Spriedums, 2015. gada 16. aprīlis (C‑690/13, EU:C:2015:235), 29. punkts: “EKL 87. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas jomā var ietilpt tādas privilēģijas kā pamatlietā aplūkojamās, atbilstoši kurām bankai ir tiesības [..] uzsākt piespiedu piedziņu saskaņā ar parastu privāttiesisku līgumu”.


53      2007. gada lēmums, 144. un 145. punkts.


54      2007. gada lēmums, 150. punkts.