VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2018. gada 7. decembrī (*)
Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Beļģija īstenojusi par labu ARCO grupas finanšu kooperatīvajām sabiedrībām – Garantiju shēma, ar ko tiek aizsargātas šo sabiedrību biedru, kuri ir fiziskas personas, pajas – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un aizliegts biedriem izmaksāt garantētās summas – Strīda priekšmets – Atgūšana – Samērīgums
Lietā T‑664/14
Beļģijas Karaliste, ko pārstāv C. Pochet un J.‑C. Halleux, pārstāvji, kuriem palīdz J. Meyers, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn un B. Stromsky, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt 2. panta 4. punktu Komisijas Lēmumā 2014/686/ES (2014. gada 3. jūlijs) par valsts atbalstu SA.33927 (12/C) (ex 11/NN), ko īstenojusi Beļģija – Garantiju shēma, ar ko tiek aizsargātas finanšu kooperatīvu biedru, kuri ir fiziskas personas, pajas (OV 2014, L 284, 53. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz], I. S. Foresters [I. S. Forrester], N. Pultoraka [N. Półtorak] un E. Perillo [E. Perillo],
sekretāre: Dž. Predoncāni [G. Predonzani], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 22. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
ARCO sabiedrības
1 Arcofin SCRL, Arcopar SCRL un Arcoplus (turpmāk tekstā – “ARCO sabiedrības”) ir licencētas finanšu kooperatīvās sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk tekstā – “finanšu kooperatīvi”), ko reglamentē Beļģijas tiesības. Šīs sabiedrības, no kurām visas trīs ir likvidācijas procesā, tika izveidotas 1930. gados ar mērķi koordinēt Mouvement ouvrier chrétien un Algemeen Christelijk Werknemersverbond kooperatīvās darbības un sniegt finansiālu atbalstu šīm darbībām, it īpaši ieguldot sociāla rakstura uzdevumos.
2 Sabiedrībās ARCO ir vairāk nekā 800 000 biedru, no kuriem 99 % ir fiziskas personas (turpmāk tekstā – “kooperatīva dalībnieki”). Beļģijas Karaliste uzskata, ka vidējā kooperatīvu dalībnieku līdzdalība ir 2000 EUR apmērā.
3 2001. gadā Arcofin kļuva par galveno Dexia SA akcionāri, kurā tai piederēja 15 % kapitāla. 2008. gada 3. oktobrī tā piedalījās Dexia glābšanā, parakstoties 350 miljonu EUR apmērā uz kopējo kapitāla palielinājumu 6 miljardu EUR apmērā. Kopš 2008. gada ARCO sabiedrības nav emitējušas jaunas akcijas. Laika posmā no 2008. līdz 2011. gadam tās ir zaudējušas 7 % kooperatīvu dalībnieku.
4 2011. gada 8. decembrī ARCO sabiedrību pilnsapulcēs tika apstiprināts lēmums par to brīvprātīgu likvidāciju.
Aplūkotais pasākums
5 2008. gada 10. oktobrī Beļģijas valdība ar finanšu ministra sekretariāta preses paziņojuma starpniecību paziņoja par savu nolūku, iekļaujot arī apdrošināšanas kompānijas un finanšu kooperatīvus, paplašināt garantiju shēmu, kura līdz tam attiecās uz kredītiestāžu noguldītājiem, kā arī palielināt šīs garantijas apjomu līdz 100 000 EUR. Tika paredzēts, ka šo jauno struktūru līdzdalība garantiju fondos notiks pēc brīvprātības principa. Par šo nodomu 2008. gada 14. oktobrī Beļģijas parlamentam tika iesniegts likumprojekts, kas tika pieņemts steidzamības kārtā nākamajā dienā (2008. gada 15. oktobra Likums par pasākumiem finanšu stabilitātes veicināšanai, kas īpaši nosaka valsts garantiju piešķirtajiem kredītiem un citām operācijām saistībā ar finanšu stabilitāti, Moniteur belge, 2008. gada 17. oktobris, 55634. lpp.).
6 2009. gada 21. janvārī Beļģijas premjerministrs un finanšu ministrs kopīgā paziņojumā presei apstiprināja iepriekšējās valdības izteikto apņemšanos piedāvāt garantiju shēmu neinstitucionāliem finanšu kooperatīvu biedriem. Šai shēmai bija jāietver sevišķi šādi elementi:
– attiecīgo sabiedrību veikts garantijas maksājums;
– institucionālo biedru apņemšanās saglabāt savu dalību visu garantijas laiku;
– biedru, privātpersonu (kooperatīvu dalībnieku) un iestāžu “gada prēmijas” ierobežojumi;
– papildu finansiālā iemaksa, ko veic attiecīgās sabiedrības, ja saņemtās dividendes pārsniedz minimālo slieksni;
– procedūras, saskaņā ar kuru iestādes var tikt piesaistītas kapitāla pieaugumam gadījumā, ja notiek atteikšanās no garantiju shēmas, izstrāde.
7 Beļģijas parlaments pēc tam, lai valdībai dotu iespēju izveidot garantiju sistēmu, kas nāktu par labu jo sevišķi licencētu kooperatīvu dalībniekiem, kuru kooperatīviem piemēro Beļģijas Nacionālās bankas prudenciālo uzraudzību, vai kas ir ieguldījuši vismaz pusi savu aktīvu iestādē, kam piemēro šādu uzraudzību, kas tā ir tādu finanšu kooperatīvu gadījumā kā ARCO sabiedrības, pieņēma 2009. gada 14. aprīļa likumu, ar ko groza 2002. gada 2. augusta Likumu par finanšu nozares uzraudzību un finanšu pakalpojumiem (Moniteur belge, 2009. gada 21. aprīlis, 32106. lpp.).
8 Šīs tiesību normas tika pārņemtas 1998. gada 22. februāra Likuma par Beļģijas Valsts bankas pamatstatūtiem, ar grozījumiem, 36/24. panta 1. punkta 3. apakšpunktā. Pamatojoties uz minēto pantu, 2011. gada 10. oktobrī tika pieņemts Karaļa lēmums, ar ko groza Karaļa 2008. gada 14. novembra lēmumu, ar ko īsteno 2008. gada 15. oktobra likumu un groza 2002. gada 2. augusta likumu (Moniteur belge, 2011. gada 12. oktobris, 62641. lpp.), tādējādi ļaujot finanšu kooperatīviem, kuri to vēlējās, iesniegt pieteikumu pievienoties garantijas shēmai, kas tika paredzēta iepriekšējos pasākumos. Sabiedrībām, kas izvēlējās pievienoties šai shēmai, īpašajā noguldījumu, dzīvības apdrošināšanas un licencēto kooperatīvo sabiedrību aizsardzības fondā (turpmāk tekstā – “īpašais fonds”), kas ieviests ar Karaļa 2008. gada 14. novembra lēmumu, ar ko īsteno 2008. gada 15. oktobra likumu un groza 2002. gada 2. augusta Likumu par finanšu nozares uzraudzību un finanšu pakalpojumiem (Moniteur belge, 2008. gada 17. novembris, 4088. lpp.), bija jāiemaksā ikgadēja iemaksa 0,15 % apmērā no kopējās garantētās summas, kā arī iestāšanās maksa, kas atbilst 0,1 % no šī apjoma. Garantija bija jāīsteno tikai gadījumā, ja uzņēmums tika likvidēts vai ja Beļģijas finanšu uzraudzības iestāde konstatēja nepilnības. Garantija attiecās tikai uz kapitālu, uz ko parakstījušās fiziskas personas pirms Karaļa 2011. gada 10. oktobra lēmuma stāšanās spēkā, nodrošinot 100 000 EUR katrai fiziskai personai. Garantijas izmaksu nodrošinātu īpašais fonds un, minētā fonda līdzekļu izsīkšanas gadījumā, Beļģijas Noguldījumu un konsignāciju birojs (Caisse des dépôts et consignations, Beļģija).
9 ARCO sabiedrības 2011. gada 13. oktobrī iesniedza pieteikumu, lai pievienotos garantiju shēmai. Šo pieprasījumu Beļģijas Ministru padome apstiprināja 2011. gada 15. oktobrī, un apstiprinājums tika publiskots tajā pašā dienā. ARCO sabiedrību iestāšanās pieteikumi formāli tika apstiprināti ar Karaļa 2011. gada 7. novembra lēmumu, piešķirot tām garantiju, lai aizsargātu licencēto kooperatīvo sabiedrību kapitālu (Moniteur belge, 2011. gada 18. novembris, 68640. lpp.), un tas saskaņā ar tā 3. pantu stājās spēkā 2011. gada 14. oktobrī (turpmāk tekstā – “garantija” vai “minētais pasākums”). Neviens cits finanšu kooperatīvs nelūdza iespēju iesaistīties garantiju shēmā.
10 Līdz ar to ARCO sabiedrības īpašajos fondos iemaksāja paredzētās summas. To pievienošanās garantiju shēmai bija pakļauta vairākiem nosacījumiem, sevišķi jebkāda jauna publiska jaunu akciju piedāvājuma fiziskām personām neesamība, investēto līdzekļu procentu likmes ierobežojums un institucionālo biedru saistības neizņemt viņu ieguldīto kapitālu. Karaļa 2011. gada 7. novembra lēmumā bija arī precizēts, ka īpašajam fondam kompensācijas kooperatīvu dalībniekiem ir jāizmaksā tikai pēc galīga likvidācijas rīkojuma, kas, iespējams, tiktu apstiprināts ARCO sabiedrību pilnsapulcē.
11 Kā norādīts iepriekš 4. punktā, ARCO sabiedrības uzsāka brīvprātīgu likvidāciju 2011. gada 8. decembrī.
Administratīvais process
12 2011. gada 7. novembrī Beļģijas Karaliste paziņoja par minēto garantiju Eiropas Komisijai.
13 Ar 2011. gada 6. decembra vēstuli Komisija informēja Beļģijas Karalisti, ka tā uzskata, ka garantija ir bijusi nelikumīgs valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un aicināja to atturēties no jebkādas turpmākas rīcības attiecībā uz garantijas īstenošanu. Beļģijas iestādes uz šo vēstuli atbildēja ar 2011. gada 22. decembra vēstuli.
14 Ar 2012. gada 3. aprīļa lēmumu Komisija attiecībā uz garantiju nolēma sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”). 2012. gada 19. jūlijā lēmums par procedūras uzsākšanu “Valsts atbalsts SA.33927 (2012/C) (ex 2011/NN) – Garantiju shēma, ar ko aizsargā finanšu kooperatīvu biedru, kuri ir fiziskas personas, pajas – Uzaicinājums iesniegt piezīmes saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu” tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2012, C 213, 64. lpp.). Šajā lēmumā Komisija aicināja Beļģijas Karalisti saskaņā ar 11. panta 1. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), arī turpmāk atturēties no pasākuma īstenošanas līdz brīdim, kad Komisija pieņems lēmumu par tā saderību ar iekšējo tirgu.
15 Beļģijas Karaliste savus apsvērumus attiecībā uz lēmumu par procedūras uzsākšanu iesniedza 2012. gada 18. jūnijā. Ar 2012. gada 5. decembra un 2013. gada 20. septembra vēstulēm tā atbildēja uz jautājumiem, ko tai bija nosūtījusi Komisija.
16 2012. gada 17. augustā arī ARCO sabiedrības iesniedza Komisijai savus apsvērumus. Šos apsvērumus Komisija pārsūtīja Beļģijas Karalistei, kura 2012. gada 16. oktobra vēstulē Komisiju informēja, ka tai nav nepieciešams tos komentēt.
Apstrīdētais lēmums
17 2014. gada 3. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 2014/686/ES par valsts atbalstu SA.33927 (12/C) (ex 11/NN), ko īstenojusi Beļģija – Garantiju shēma, ar ko aizsargā finanšu kooperatīvu biedru, kuri ir fiziskas personas, pajas (OV 2014, L 284, 53. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tā secināja, ka garantija ir valsts atbalsts, kas piešķirts ARCO sabiedrībām, un ka šis atbalsts, ko nelikumīgi ir ieviesusi Beļģijas Karaliste, nav saderīgs ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 1. pants).
18 Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka ARCO sabiedrības bija reālās attiecīgā atbalsta saņēmējas un ka atbalstu veidoja pasākumu kopums, kas sastāvēja no 2008. gada 10. oktobra paziņojuma (skat. iepriekš 5. punktu), 2009. gada 21. janvāra paziņojuma presei (skat. iepriekš 6. punktu) un no ARCO sabiedrību pievienošanās garantiju shēmai (apstrīdētā lēmuma 80.–90. apsvērums).
19 Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka garantija bija selektīva priekšrocība par labu ARCO sabiedrībām, jo tā ļāva tām piesaistīt vai paturēt līdzekļus. Priekšrocību selektivitāti apliecināja tas, ka tikai finanšu kooperatīvi bija atbilstīgi. Katrā ziņā, ņemot vērā visu ieguldīto summu apmēru, kas izmaksāts ieguldītājiem, kuri ir iegādājušies akcijas ARCO sabiedrībās, bet tas izslēdz apstrīdētā pasākuma pamatojumu, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti, lai novērtētu, vai pastāv priekšrocības, kas varētu tikt pamatotas ar vispārējo nodokļu sistēmas loģiku, pat ja šie kritēriji varētu tikt piemēroti šajā gadījumā, Komisija uzskata garantiju par nesamērīgu (apstrīdētā lēmuma 100.–107. apsvērums). Pārbaudījusi pārējos LESD 107. panta 1. punkta kritērijus, Komisija tādējādi nonāca pie secinājuma, ka garantija ir valsts atbalsts minētā noteikuma izpratnē (apstrīdētā lēmuma 110. apsvērums).
20 Turklāt, runājot par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, Komisija uzskatīja, ka vienīgais juridiskais pamats, kas šajā gadījumā būtu piemērojams, bija LESD 107. panta 3. punkts. Tomēr tā uzskatīja, ka strīdīgais pasākums neesot bijis nedz piemērots, nedz nepieciešams, nedz samērīgs ar mērķi novērst nopietnus traucējumus Beļģijas tautsaimniecībā un ka tādēļ tas nevarēja tikt uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 111.–129. apsvērums).
21 Visbeidzot Komisija noteica metodi, lai aprēķinātu summu, kas atgūstama no ARCO sabiedrībām, un aicināja Beļģijas Karalisti iesniegt vajadzīgos datus. Tā arī norādīja, ka saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu tai ir tiesības pieprasīt dalībvalstij turpināt atturēties no jebkādu maksājumu pārskaitīšanas kooperatīvu dalībniekiem garantijas ietvaros (apstrīdētā lēmuma 130.–142. apsvērums).
22 Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā Komisija noteica Beļģijas Karalistei pienākumu atgūt no ARCO sabiedrībām nepamatotās priekšrocības, ko tās, pēc Komisijas domām, bija saņēmušas (apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkts). Turklāt Komisija noteica Beļģijas Karalistei pienākumu atsaukt tiesību un reglamentējošos aktus, uz kuriem balstījās garantija (apstrīdētā lēmuma 143. apsvērums), un aizliedza garantijas īstenošanu par labu kooperatīvu dalībniekiem (apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkts). Šis aizliegums ir šīs prasības priekšmets.
Tiesvedība valsts tiesā un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par apstrīdētā lēmuma spēkā esamību
Garantijas apstrīdēšana valsts tiesā
23 2011. gada decembrī un 2012. gada janvārī Beļģijas Valsts padomē tika celtas trīs prasības, ko cēla fiziskas personas, kā arī Organisme voor de financiering van pensioenen Ogeo Fund (Ogeo Fund pensiju finansējuma organizācija) un Gemeente Schaarbeek (Skārbēkas pašvaldība, Beļģija). Šo prasību mērķis bija atcelt Karaļa 2011. gada 10. oktobra (skat. iepriekš 8. punktu) un 7. novembra (skat. iepriekš 9. punktu) lēmumus. Šajā ziņā prasītājas būtībā norāda, ka ar šiem Karaļa lēmumiem ir pārkāpts Beļģijas konstitūcijā paredzētais vienlīdzības princips, jo ar tiem tiek piemērota atšķirīga attieksme pret finanšu nozares kooperatīvo sabiedrību dalībniekiem, kuri var izmantot ar minētajiem Karaļa lēmumiem izveidoto garantiju shēmu, no vienas puses, un pret citu, finanšu nozarei pietuvinātu, bet no šīs shēmas izslēgtu sabiedrību akcionāriem, kas ir fiziskas personas, no otras puses.
24 Uzskatīdama, ka Karaļa 2011. gada 10. oktobra un 7. novembra lēmumu pamatā ir 1998. gada 22. februāra likuma 36/24. pants (skat. iepriekš 8. punktu), ka tādējādi tie ietilpst ierobežojumos, kurus Beļģijas likumdevējs pats ir noteicis, un ka norādītā atšķirīgā attieksme izriet no tiesību normas, Valsts padome uzdeva vairākus prejudiciālus jautājumus par šī panta atbilstību Beļģijas konstitūcijai.
25 Taču, lai lemtu par šiem jautājumiem, Konstitucionālā tiesa uzskatīja par nepieciešamu pirmkārt spriest par 1998. gada 22. februāra likuma 36/24. panta atbilstību Eiropas Savienības tiesībām. Šajā nolūkā tā nosūtīja Tiesai sešus prejudiciālus jautājumus lietā C‑76/15, no kuriem pieci attiecās uz apstrīdētā lēmuma spēkā esamību, kā arī uz pienākumiem, kas šajā gadījumā attiecās uz Beļģijas Karalisti un izrietēja no LESD 108. panta 3. punkta.
2016. gada 21. decembra spriedums Vervloet u.c. (C‑76/15)
26 Pirmā Tiesai uzdotā prejudiciālā jautājuma priekšmets bija novērtēt garantijas saderību ar 2. un 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/19/EK (1994. gada 30. maijs) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV 1994, L 135, 5. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/1/EK (2005. gada 9. marts), ar ko groza Padomes Direktīvas 73/239/EEK, 85/611/EEK, 91/675/EEK, 92/49/EEK un 93/6/EEK, kā arī Direktīvas 94/19, 98/78/EK, 2000/12/EK, 2001/34/EK, 2002/83/EK un 2002/87/EK, lai izveidotu finanšu pakalpojumu komiteju jaunu organizatorisko struktūru (OV 2005, L 79, 9. lpp.). Otrs prejudiciālais jautājums attiecās uz apstrīdētā lēmuma spēkā esamību. Pārējie četri jautājumi savukārt attiecās uz garantijas saderību ar dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no LESD 108. panta 3. punkta.
27 Atbildot uz Konstitucionālās tiesas jautājumiem, 2016. gada 21. decembrī tika pasludināts Tiesas spriedums lietā Vervloet u.c. (C‑76/15, EU:C:2016:975), kura rezolutīvā daļa ir izteikta šādi:
“1) Direktīvas [94/19] 2. un 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalstīm nav paredzēts pienākums izveidot tādu licencētu [finanšu nozares kooperatīvo] sabiedrību paju garantiju shēmu kā pamatlietā aplūkotā, nedz arī tiem ir pretrunā, ja dalībvalsts šādu shēmu izveido, ciktāl ar šo shēmu netiek ierobežota tās noguldījumu garantiju sistēmas praktiskā efektivitāte, kuras izveides pienākums šajā direktīvā dalībvalstīm ir paredzēts, kas savukārt ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, un ciktāl tā ir atbilstoša LESD, īpaši tā 107. un 108. pantam;
2) Izvērtējot [..] uzdotos prejudiciālos jautājumus, nav atklāts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt [apstrīdētā] lēmuma spēkā esamību.
3) LESD 108. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda garantiju shēma kā pamatlietā aplūkotā, ciktāl tā ir tikusi īstenota pretrunā no šīs tiesību normas izrietošajiem pienākumiem.”
Prasība valsts tiesību aktos
28 Savā 2017. gada 15. jūnija spriedumā Konstitucionālā tiesa atzina par neatbilstošu konstitūcijai 1998. gada 22. februāra likuma 36/24. pantu. Konstitucionālā tiesa sevišķi pamatoja savu lēmumu ar Tiesas secinājumu, ka attiecīgais pasākums ir nelikumīgs valsts atbalsts.
29 Ar 2018. gada 6. marta spriedumu Valsts padome atcēla Karaļa 2011. gada 10. oktobra (skat. iepriekš 8. punktu) un 7. novembra (skat. iepriekš 9. punktu) lēmumus.
Lieta T‑711/14
30 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas Kancelejā iesniegts 2014. gada 7. oktobrī, ARCO sabiedrības cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Savā pieteikumā ARCO sabiedrības apstrīd it īpaši gan Komisijas novērtējumu, ka attiecīgais pasākums bija valsts atbalsts, ko tās saņēma, gan novērtējumu, saskaņā ar kuru minēto atbalstu nevarēja uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu. ARCO sabiedrības apstrīdēja arī aizliegumu Beļģijas Karalistei maksāt garantēto summu kooperatīvu dalībniekiem, kas ir šīs prasības priekšmets.
31 Ar 2018. gada 9. februāra rīkojumu Arcofin u.c./Komisija (T‑711/14, nav publicēts, EU:T:2018:80) Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji juridiski nepamatotu. It īpaši ARCO sabiedrību prasība tiktāl, ciktāl ar to bija apstrīdēts aizliegums Beļģijas Karalistei izmaksāt summas, kas garantētas kooperatīvu dalībniekiem pēc likvidācijas pabeigšanas, tika noraidīta kā acīmredzami nepieņemama, jo attiecīgās sabiedrības nav ieinteresētas rīkoties pret noteikumu, ko Beļģijas Karaliste apstrīd šajā prasībā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Tiesvedības rakstveida daļa
32 Beļģijas Karaliste cēla šo prasību ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 15. septembrī.
33 Ar 2015. gada 12. oktobra lēmumu, kas pieņemts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta a) punktu, Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs, konstatēdams, no vienas puses, ka Konstitucionālās tiesas uzdotais jautājums lietā C‑76/15 (skat. iepriekš 23.–26. punktu) attiecās uz apstrīdētā lēmuma spēkā esamību, kā arī lūgdams Tiesu izvērtēt būtisku daļu no argumentiem, ko ARCO sabiedrības izteikušas lietā T‑711/14, un uzskatīdams, no otras puses, ka šī strīda risinājums, ņemot vērā, ka lietas dalībnieki tika uzklausīti saskaņā ar Reglamenta 70. panta 1. punktu, varētu būt atkarīgs no minēto sabiedrību iesniegtās prasības, apturēja tiesvedību šajā lietā līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai.
34 Šī apturēšana beidzās līdz ar 2016. gada 21. decembra sprieduma Vervloet u.c. pasludināšanu (C‑76/15, EU:C:2016:975) (skat. iepriekš 27. punktu).
35 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
36 Tajā pašā dienā saskaņā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta a) apakšpunktu Vispārējā tiesa (trešā palāta) lūdza lietas dalībniekus norādīt, kādas sekas, pēc to domām, šajā lietā būtu jāņem vērā pēc 2016. gada 21. decembra sprieduma Vervloet u.c. (C‑76/15, EU:C:2016:975).
37 Lietas dalībnieki atbildēja uz šo procesa organizatorisko pasākumu noteiktajā termiņā.
38 Ar 2017. gada 26. jūnija procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts saskaņā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta a) apakšpunktu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) lūdza lietas dalībniekus it īpaši norādīt:
– kādas sekas uz valstu tiesībām atstāj 1998. gada 22. februāra likuma 36/24. panta atcelšana, ko pasludinājusi Konstitucionālā tiesa;
– kādas sekas varētu būt tam, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz iepriekšējo jautājumu, atceltu apstrīdēto lēmumu.
39 Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajos termiņos.
40 Ar 2017. gada 12. septembra procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts saskaņā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta a) apakšpunktu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) it īpaši:
– aicināja Beļģijas Karalisti paust nostāju attiecībā uz dažiem elementiem Komisijas atbildēs uz jautājumiem, kas minēti iepriekš 38. punktā;
– atkārtoti iztaujāja Beļģijas Karalisti par tiesiskajām sekām un lietderību, kāda būtu gadījumā, ja Vispārējā tiesa, ņemot vērā, ka 1998. gada 22. februāra likuma 36/24. pantu Konstitucionālā tiesa pasludinājusi par spēkā neesošu, atceltu apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punktu.
41 Beļģijas Karaliste atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajos termiņos, un Komisijai bija iespēja iesniegt apsvērumus par šīm atbildēm.
42 Pēc trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
Tiesvedības mutvārdu daļa
43 Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
44 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2017. gada 22. novembra tiesas sēdē.
45 Ar 2018. gada 13. marta vēstuli Beļģijas Karaliste informēja Tiesu par Valsts padomes 2018. gada 6. marta spriedumu, kas minēts iepriekš 29. punktā.
46 Ar dokumentu, kas iesniegts 2018. gada 14. martā, Komisija iesniedza lūgumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas.
47 Ar Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā 2018. gada 23. marta lēmumu tika atsākts mutvārdu process. Attiecīgi dokumenti, kas minēti iepriekš 45. un 46. punktā, tika pievienoti lietas materiāliem un lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus attiecīgos apsvērumus par šiem dokumentiem. Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kas noteikti saskaņā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta b) apakšpunktu, Komisijai tika lūgts iesniegt apsvērumus par noteiktiem argumentiem, kurus Beļģijas Karaliste bija paudusi 2018. gada 13. marta vēstulē (skat. iepriekš 45. punktu).
48 Lietas dalībnieki rakstveida atbildes uz jautājumiem sniedza noteiktajā termiņā.
49 Ar 2018. gada 20. aprīļa procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts saskaņā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta b) apakšpunktu, Komisijai tika lūgts iesniegt apsvērumus par noteiktiem argumentiem, ko Beļģijas Karaliste bija izklāstījusi savos apsvērumos par Komisijas lūgumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas (skat. iepriekš 46. punktu).
50 Komisija izpildīja šo procesa organizatorisko pasākumu noteiktajā termiņā.
51 Komentāri, ko Beļģijas Karaliste pēc savas iniciatīvas sniedza par Komisijas atbildēm, tika iekļauti lietas materiālos.
52 Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2018. gada 15. maijā.
Lietas dalībnieku prasījumi
53 Beļģijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
54 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atzīt, ka, tā kā šim strīdam ir zudis priekšmets, ir jāizbeidz tiesvedība lietā par šo prasību;
– pakārtoti – noraidīt prasību;
– katrā ziņā piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par strīda priekšmetu
55 Komisija uzskata, ka Karaļa 2011. gada 10. oktobra (skat. iepriekš 8. punktu) un 7. novembra (skat. iepriekš 9. punktu) lēmumu atcelšana ar iepriekš 29. punktā minēto Valsts padomes 2018. gada 6. marta spriedumu padara iespējamo apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkta atcelšanu par juridiski neiedarbīgu. Proti, Komisija uzskata, ka Beļģijas Karalistes nespēja izmaksāt garantētās summas kooperatīvu dalībniekiem vairs neizriet no apstrīdētajā lēmumā ietvertā aizlieguma, bet gan no tā, ka Beļģijas nacionālajās tiesībās ar atpakaļejošu spēku ir izzuduši tiesību akti, kas bija šo maksājumu juridiskais pamats. Komisija no tā secina, ka šis strīds ir zaudējis priekšmetu, un lūdz Tiesu atzīt, ka tādēļ par to vairs nav jālemj.
56 Beļģijas Karaliste iebilst pret šo lūgumu.
57 Nosacījumi, saskaņā ar kuriem Savienības tiesa atzīst, ka prasībai, kas tai iesniegta, nav priekšmeta, un attiecīgi konstatē, ka nav par to jālemj, ir precizēti 2007. gada 7. jūnija spriedumā Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 41.–45. un 47.–53. punkts). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka strīda priekšmetam ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, un tādējādi prasības rezultātam ir jāvar būt labvēlīgam lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību (skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, lai arī Beļģijas Karaliste pamatoti apgalvo, ka dalībvalstīm nav pienākuma pierādīt, ka tām ir interese celt prasību par noteikumiem, ko tās lūdz atcelt, tomēr pat tad, ja Savienības tiesā vērsusies dalībvalsts, tiesai ir jākonstatē, ka nav jāspriež par prasību, ja lūgtā atcelšana nevar radīt tiesiskas sekas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Itālija/Komisija, C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03, EU:C:2005:714, 25. punkts).
58 Šajā ziņā, no vienas puses, Tiesa ir precizējusi, ka prasībai, kas vērsta pret tiesību aktu, kura autors to atcēlis tiesvedības laikā, vairs nav priekšmeta (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 47. un 48. punkts). Tomēr, no otras puses, Tiesa ir arī precizējusi, ka prasība, kas celta pret tiesību aktu, kura apgalvotais prettiesiskums var atkārtoties nākotnē neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā prasītājs cēlis prasību, saglabā savu priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 52. punkts).
59 Pirmkārt, jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkts nav atcelts un tāpēc nav izzudis ar atpakaļejošu spēku. No tā izriet, ka, ja Tiesa lemtu, ka prasība ir zaudējusi savu priekšmetu un ka vairs nav jālemj par prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma būtu bez tiesiskām sekām, apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkts joprojām būtu Eiropas Savienības tiesību sistēmā.
60 Otrkārt, kā to pamatoti norāda Komisija, Beļģijas Karalistei šajā ziņā neiebilstot, tas, ka Valsts padome atcēla Karaļa 2011. gada 10. oktobra un 7. novembra lēmumus, ir padarījis par neiespējamu īstenot garantiju, kas bija paredzēta minētajos tiesību aktos, neatkarīgi no apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punktā noteiktā aizlieguma. No tā izriet, ka Komisija pamatoti apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkta atcelšana neļauj Beļģijas Karalistei īstenot garantiju, kā paredzēts Karaļa 2011. gada 10. oktobra un 7. novembra lēmumos, kas veidoja tās tiesisko pamatu.
61 Treškārt, Beļģijas Karaliste tomēr pamatoti apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkta saglabāšana spēkā Savienības tiesību sistēmā nav nenozīmīga. Līdz ar to nav iespējams apgalvot, ka šīs normas atcelšana būtu bez jebkādām tiesiskām sekām.
62 Proti, no viedokļu apmaiņas starp lietas dalībniekiem pēc tiesas sēdes izriet, ka Beļģijas Karaliste apspriežas ar Komisiju par pasākumiem, kam būtu strīdīgajai garantijai līdzvērtīga iedarbība, lai mazinātu sekas, kas kooperatīvu dalībniekiem radušās minēto sabiedrību likvidācijas dēļ. Tomēr, lai gan Komisija apgalvo, ka, no vienas puses, tā principā neiebilst pret visiem kompensācijas mehānismiem kooperatīvu dalībniekiem un ka, no otras puses, pastāv citi pamati tās iebildumiem pret izklāstītajiem pasākumiem, par kuriem sāktas neformālas sarunas, tomēr nemainīgs paliek fakts, ka savā 2018. gada 7. maija atbildē tā ir atsaukusies uz “apstrīdētā lēmuma apiešanas risku”. No tā izriet, ka nevar tikt izslēgta iespēja, ka apstrīdētais lēmums turpinās radīt tiesiskās sekas.
63 Turklāt ir jāatgādina, ka, labticīgi īstenojot Komisijas pieņemtos lēmumus valsts atbalsta jomā, dalībvalstis īsteno lojālas sadarbības principu, kas paredzēts LES 4. panta 3. punktā, tādējādi paredzot, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai pārvarētu iespējamās grūtības, pilnībā ievērojot Līguma normas un īpaši tās, kas attiecas uz atbalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 11. maijs, Saxonia Edelmetalle un ZEMAG/Komisija, T‑111/01 un T‑133/01, EU:T:2005:166, 124. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi – neatkarīgi no pienākumu neizpildes procedūras riska, kādam Beļģijas Karaliste saskaņā ar tās apgalvojumiem būs pakļauta gadījumā, ja Komisija uzskatītu, ka pasākumi, ko tā būtu varējusi ieviest par labu agrākajiem ARCO sabiedrību kooperatīvu dalībniekiem, ir apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punktā paredzētā aizlieguma apiešana, – no lojālas sadarbības principa izriet, ka dalībvalstij būtu pašai jāatturas no jebkādas rīcības, kas varētu būt šāda apiešana, ja apstrīdētais noteikums paliktu spēkā. No tā izriet, ka šīs tiesību normas atcelšana, ja šī prasība izrādītos pamatota, nebūtu bez tiesiskām sekām.
64 Visbeidzot ir jāsecina, ka apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā, kā arī savos argumentos pēc būtības, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkta tiesiskumu, Komisija apgalvo, ka vienīgi konstatējums par atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu ir pietiekams, lai pamatotu, ka dalībvalstij tiek uzlikts pienākums atcelt minēto pasākumu. Komisija tādējādi par šo jautājumu pauda vispārīgu un abstraktu nostāju, kuras pamatojumi ir neatkarīgi no šīs lietas apstākļiem. No tā izriet, ka, gadījumā, ja Vispārējā tiesa nonāktu pie secinājuma, ka šāda prasība ir nelikumīga, būtu pamats lemt par šo strīdu, lai izvairītos no tā, ka nākotnē analoga nelikumība atkārtojas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 50.–52. punkts).
65 No iepriekš minētā izriet, ka nav pierādīts, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkta atcelšanai nekādā ziņā nebūtu tiesisko seku, un ka līdz ar to Komisijai nav pamata apgalvot, ka šīs prasības priekšmets ir zudis. No tā izriet, ka ir jānoraida tās prasījums Vispārējai tiesai konstatēt, ka ir jāizbeidz tiesvedība lietā par šo prasību.
Par apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkta likumību
66 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punktu Beļģijas Karalistei ir jāturpina atturēties, sākot no minētā lēmuma paziņošanas dienas, no jebkādu maksājumu veikšanas garantiju shēmas ietvaros. Šis galīgais aizliegums ir jāskata kontekstā ar 2011. gada 6. decembra vēstuli (skat. iepriekš 13. punktu) un [formālas izmeklēšanas procedūras] uzsākšanas lēmumu (skat. iepriekš 14. punktu), kas abi ietvēra pagaidu aizliegumu ar līdzīgu tvērumu, gaidot apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Turklāt apstrīdētā lēmuma 143. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka strīdīgā atbalsta atgūšana nozīmē, ka Beļģijas Karaliste atceļ tiesību un normatīvos aktus, kas veidoja garantiju tiesisko pamatu.
67 Beļģijas Karalistes ieskatā tāds maksājumu aizliegums kā tas, par ko lēmusi Komisija apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punktā, varēja tikt pieļauts tikai divos gadījumos. Līdz ar to atbilstoši pirmajam pieņēmumam vajadzētu, lai garantijas maksājumu saņēmēji, t.i., kooperatīvu dalībnieki, tiktu identificēti kā tāda valsts atbalsta saņēmēji, kas atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, bet šajā gadījumā tas tā neesot. Ja tas nebūtu iespējams, lai tas varētu tikt attaisnots, aizliegumam veikt garantētās summas maksājumu būtu jābūt nepieciešamam, lai sasniegtu mērķi novērst sekas valsts atbalstam, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.
68 Beļģijas Karaliste norāda, ka, principā aizliedzot garantijas maksājumus kooperatīvu dalībniekiem, nepārbaudot, vai šis aizliegums ir pasākums, kas nepieciešams, lai mazinātu atbalsta, ko saņēmušas ARCO sabiedrības, sekas, Komisija esot sajaukusi selektīvu piešķirto priekšrocību atcelšanu, kas ir noteikta LESD 108. panta 2. punktā, ar tāda tiesību akta atcelšanu, uz kādu pamatojoties, attiecīgās priekšrocības tika piešķirtas. Taču šāda tiesību akta atcelšana, uz kādu pamatojoties, attiecīgās priekšrocības tika piešķirtas, ir pamatota tikai gadījumos, kad tā ir nepieciešama, lai likvidētu konkurences izkropļojumu, ko rada nelikumīgs vai nesaderīgs atbalsts. Komisijas prasība tādējādi neesot samērīga.
69 Komisija apstrīd šos apgalvojumus.
70 Saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, ja Komisija pēc tam, kad tā ir likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt apsvērumus, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, nav saderīgs ar iekšējo tirgu LESD 107. panta izpratnē, vai arī konstatē, ka šāds atbalsts tiek izmantots ļaunprātīgi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts ir jāizbeidz vai jāmaina.
71 Tādējādi atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai loģiskās sekas šī atbalsta atzīšanai par nelikumīgu ir tā pārtraukšana, to atgūstot nolūkā atjaunot iepriekšējo situāciju (skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Proti, nelikumīgi piešķirta valsts atbalsta atgūšanas pamatmērķis ir novērst konkurences izkropļojumu, kas ir izraisīts ar šāda atbalsta radīto konkurences priekšrocību. Faktiski ar atbalsta atmaksu tā saņēmējs zaudē tirgus priekšrocību, kas tam bija salīdzinājumā ar tā konkurentiem, un tiek atjaunota situācija, kas pastāvēja pirms atbalsta izmaksas (skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Izskatāmajā lietā lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai piešķirto priekšrocību, no kurām ARCO sabiedrības nepamatoti guvušas labumu, atgūšana nozīmē vai nenozīmē garantiju atcelšanu, t.i., aizliedzot jebkādu maksājumu kooperatīvu dalībniekiem gadījumā, ja likvidācijas process, kas uzsākts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, liktu kooperatīvu dalībniekiem zaudēt visu vai daļu no viņu pajām.
74 Tādēļ, pirmkārt, ir jāatgādina nelikumīga valsts atbalsta pazīmes, ko Komisija norādījusi apstrīdētajā lēmumā, un pasākumi, ko Komisija noteikusi, lai nodrošinātu tā atgūšanu. Otrkārt, pēc būtības ir jāizvērtē argumenti, kurus Beļģijas Karaliste pauž, apgalvojot, ka aizliegums izmaksāt garantētās summas kooperatīvu dalībniekiem ir nesamērīgs, tāpat kā Komisijas izvirzītie pamatojumi, lai aizstāvētu šī aizlieguma pamatotību.
Par apstrīdētajā lēmumā identificēto valsts atbalstu
75 Vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā izskatītais pasākums ietver garantiju, kas attiecas uz privātpersonu ieguldītām summām ARCO sabiedrību kapitāldaļās. Tā kā šīs sabiedrības ir pievienojušās mehānismam, ko ieviesusi Beļģijas valdība (skat. iepriekš 9. punktu), summas, ko šo sabiedrību kapitālā ieguldījuši to biedri, kas ir privātpersonas, tika garantētas līdz 100 000 EUR apmēram (skat. iepriekš 8. punktu). Saskaņā ar ieviesto mehānismu garantiju fondam būtu jādarbojas pēc likvidācijas procesa gadījumā, ja atlikušais kapitāls neļautu katram kooperatīvu dalībniekam atgūt ieguldītos līdzekļus apmērā līdz 100 000 EUR.
76 Tāpat jāatgādina, ka ARCO sabiedrības uzsāka brīvprātīgu likvidāciju 2011. gada 8. decembrī, t.i., administratīvā procesa, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, sākuma stadijā.
77 Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka aplūkotajam pasākumam ir raksturīgs valsts atbalsta elements par labu ARCO sabiedrībām. Proti, Komisija uzskatīja, ka paju garantija mudināja kooperatīvu dalībniekus neizņemt savus ieguldījumus minēto sabiedrību kapitālā. Šādos apstākļos tie guva labumu no selektīvas priekšrocības, kas tika finansēta no valsts līdzekļiem. Komisija uzskatīja, ka aplūkotais pasākums atbilda visiem valsts atbalsta kritērijiem un ka atbalsts nevarēja tikt pamatots ar mērķi novērst nopietnus traucējumus Beļģijas tautsaimniecībā, jo šis pasākums neesot bijis nedz piemērots, nedz nepieciešams, nedz arī samērīgs ar šādu mērķi.
78 Turklāt Komisija, konstatējusi, ka šis atbalsts tika īstenots, pirms tā sniedza savu atzinumu par atbalsta kvalifikāciju un tā iespējamo saderību ar iekšējo tirgu, uzskatīja, ka tādējādi tas bija nelikumīgs. Šo analīzi Tiesa ir apstiprinājusi savā 2016. gada 21. decembra spriedumā Vervloet u.c. (C‑76/15, EU:C:2016:975) (skat. iepriekš 27. punktu).
79 Tā kā ARCO sabiedrību pret apstrīdēto lēmumu celtā prasība ar 2018. gada 9. februāra rīkojumu Arcofin u.c./Komisija (T‑711/14, nav publicēts, EU:T:2018:80) tika noraidīta (skat. iepriekš 30. un 31. punktu) un tā kā pret šo rīkojumu netika iesniegta apelācijas sūdzība, ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma apsvērumi, kas pārņemti iepriekš 77. un 78. punktā, ir kļuvuši galīgi.
80 Tādēļ Komisija, konstatējusi, no vienas puses, ka aplūkotajam pasākumam bija raksturīgs valsts atbalsta, kura labuma guvēji bija ARCO sabiedrības, elements un, no otras puses, ka šis atbalsts nebija saderīgs ar iekšējo tirgu un tika uzsākts, pirms Komisija būtu varējusi veikt iepriekšējo pārbaudi, uzskatīja, ka tā bija tiesīga uzlikt pienākumu Beļģijas Karalistei uzsākt atbalsta atgūšanu.
81 Tātad ir jāatgādina pasākumi, kurus Komisija noteikusi apstrīdētajā lēmumā, ar to saprotot, ka tiek apstrīdēts tikai aizliegums izmaksāt garantētās summas kooperatīvu dalībniekiem, proti, fiziskām personām, kuras ir ARCO sabiedrību kooperatīvu dalībnieki (skat. iepriekš 2. punktu).
Par pasākumiem, kas paredzēti minētā atbalsta atgūšanai
82 Ir jāatgādina, kā ir norādīts iepriekš 22. punktā, ka, lai nodrošinātu nelikumīgā un ar iekšējo tirgu nesaderīgā atbalsta atgūšanu, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir noteikusi divus pasākumus.
83 Pirmkārt, Komisija uzlika pienākumu Beļģijas Karalistei ar aprēķina formulas, kurai tā noteica principus, palīdzību izvērtēt to priekšrocību apmēru, kas piešķirts ARCO sabiedrībām, un reģistrēt prasījumu attiecīgo sabiedrību likvidācijas saistībās. Šo minētā atbalsta atgūšanas metodi Beļģijas Karaliste neapstrīd, jo uzskata, ka šis pasākums ir pietiekams, lai atjaunotu konkurenci.
84 Otrkārt, Komisija papildus noteica Beļģijas Karalistei pienākumu atturēties no garantēto summu izmaksas kooperatīvu dalībniekiem. Šajā ziņā lietas dalībnieki nav vienisprātis par jautājumu, vai Komisijai bija tiesības nosūtīt šādu rīkojumu Beļģijas Karalistei.
85 No judikatūras, kas minēta iepriekš 71. un 72. punktā, izriet, ka atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, vai minētais rīkojums bija samērīgs ar mērķi atgūt nelikumīgo un ar iekšējo tirgu nesaderīgo atbalstu. Citiem vārdiem sakot, ir jānosaka, vai šis rīkojums bija piemērots un nepieciešams, lai atjaunotu iepriekšējo konkurences situāciju, t.i., lai kompensētu konkurences priekšrocības, kā tās ir novērtētas šajā lēmumā un kas radītas saņēmējiem, ko identificējusi Komisija apstrīdētajā lēmumā.
Par aizlieguma izmaksāt garantētās summas kooperatīvu dalībniekiem samērīgo raksturu
86 Pirmkārt, jāatgādina, ka vienīgie identificētie minētā atbalsta saņēmēji apstrīdētajā lēmumā ir ARCO sabiedrības. Konkurences priekšrocība, ko šīs sabiedrības guva, tika novērtēta kā atbalsts, lai saglabātu to esošo kapitālu. Šī priekšrocība saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā pašas garantijas pastāvēšanu, izpaudās kā stimuls kooperatīvu dalībniekiem atturēties no ieguldīto līdzekļu izņemšanas no sabiedrību kapitāla. Turpretī nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā paši kooperatīvu dalībnieki nav uzskatīti par valsts atbalsta saņēmējiem.
87 Šādos apstākļos Beļģijas Karaliste ir tiesīga apgalvot, ka ARCO sabiedrību likvidācijas saistībās iegrāmatotais prasījums tādā apmērā, kas atbilst vienīgajai priekšrocībai, ko Komisija norādījusi apstrīdētajā lēmumā saskaņā ar šī lēmuma 2. panta 1. punktu, bija pietiekams, lai kompensētu šo priekšrocību un līdz ar to atjaunotu konkurences situāciju, ko strīdīgais atbalsts bija sagrozījis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 2. jūlijs, Komisija/Spānija, C‑499/99, EU:C:2002:408, 37. un 38. punkts).
88 Otrkārt, kā tikko atgādināts, ir jānorāda, ka vienīgais valsts atbalsta elements, ko Komisija ir identificējusi apstrīdētajā lēmumā, ir konkurences priekšrocība, ko garantija sniegusi ARCO sabiedrībām. Tomēr Komisija neuzskatīja, ka kooperatīvu dalībnieki paši bija valsts atbalsta saņēmēji, un tā nav kvalificējusi garantiju kā tādu, kas sniegtu priekšrocības kooperatīvu dalībniekiem. No tā izriet, ka aizliegums Beļģijas Karalistei veikt maksājumus, uz kuriem attiecās garantija, nevar tikt uzskatīts par tādu, kam tieši būtu bijis mērķis atgūt valsts atbalstu no tā saņēmējiem.
89 Treškārt, ir jānorāda, ka kopš likvidācijas procesa sākšanas garantijai vairs nav nekādas stimulējošas ietekmes uz ARCO sabiedrību kooperatīvu dalībniekiem, jo tie vairs negūst priekšrocības, kas apstrīdētajā lēmumā identificētas garantijas pastāvēšanas dēļ. Proti, kā lietas dalībnieki apstiprināja tiesas sēdē, likvidācijas procesa sākšana rada šķēršļus tam, lai kooperatīvu dalībnieki varētu izņemt savus ieguldījumus. Turklāt šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija pati, nosakot formulu, lai aprēķinātu priekšrocības, kas sniegtas ARCO sabiedrībām, aplēsa šīs priekšrocības tikai līdz likvidācijas procedūras sākumam, kuras ietvaros turklāt minētās sabiedrības pamet tirgu. No tā izriet, ka garantijas atcelšanai, kuru Komisija lūdza veikt Beļģijas Karalistei, bija jāpaliek bez ietekmes uz konkurences situāciju, kas attiecās uz minētajām sabiedrībām, kuras tika identificētas kā attiecīgā atbalsta saņēmējas, un attiecīgi tā nevarēja veicināt iepriekš pastāvējušās situācijas atjaunošanu.
90 Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka aizliegums izmaksāt garantētās summas kooperatīvu dalībniekiem nav piemērots pasākums, lai sasniegtu mērķi atjaunot konkurences situāciju, kas izkropļota, piešķirot valsts atbalstu, kurš konstatēts izskatāmajā lietā apstrīdētajā lēmumā.
91 Neviens no Komisijas izvirzītajiem pamatojumiem nedz apstrīdētajā lēmumā, nedz tiesvedībā Vispārējā tiesā nevar atspēkot šo vērtējumu.
Par Komisijas izvirzītajiem pamatojumiem
92 Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 137.–142. apsvērumā aizliegumu izmaksāt garantētās summas Komisija pamatoja ar nepieciešamību, kas tās ieskatā izriet no LESD 108. panta 2. punkta, atcelt jebkuru pasākumu, kas ietver tāda valsts atbalsta rakstura elementu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Turklāt Komisija savos rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi sistēmiskos apsvērumus, saskaņā ar kuriem attieksme pret dalībvalsti, kas, kā tas ir izskatāmajā lietā, nav informējusi par strīdīgo pasākumu pirms tā ieviešanas, nedrīkst būt mazāk stingra nekā pret dalībvalsti, kas pilda pienākumu iepriekš paziņot par jebkuru pasākumu, kas var ietvert valsts atbalsta elementu.
93 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisijas atbalstītais apgalvojums, šķiet, ir balstīts uz pārprastu valsts atbalsta jēdziena, kam nav oficiāla rakstura, bet kas ir definēts, ievērojot LESD 107. panta 1. punktā paredzētos kritērijus, un tiesību normas, kas ir jēdziena juridiskais pamats un virzītājs, izpratni. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 107. pantā valsts atbalsts ir definēts atkarībā no tā sekām (skat. spriedumu, 2003. gada 13. februāris, Spānija/Komisija, C‑409/00, EU:C:2003:92, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
94 Ir jānorāda, kā to darījusi ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] secinājumu, kurus tā ir sniegusi lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 8. decembra spriedums Residex Capital IV (C‑275/10, EU:C:2011:814), 28. punktā, ka, pretēji tam, kas ir paredzēts Savienības tiesībās aizliegto vienošanos jomā, LESD 101. panta 2. punktā, Savienības līgumu noteikumos, kas attiecas uz valsts atbalstu, nav skaidri paredzētas tiesiskās sekas, kas ietekmētu aktu spēkā esamību, kuras rodas, pārkāpjot pienākumu par paziņošanu un atbalsta īstenošanas aizliegumu, kas noteikts LESD 108. panta 3. punkta trešajā teikumā. Protams, nevar izslēgt, ka pasākuma, kura ietvaros tiek piešķirts valsts atbalsts, atcelšana parasti ir piemērotākais instruments piešķirtu konkurences priekšrocību kompensēšanai. Tomēr gadījumos, kad, kā tas ir izskatāmajā lietā, konkurences priekšrocība, kas identificēta kā valsts atbalsts, ir piešķirta trešajai pusei (ARCO sabiedrībām) salīdzinājumā ar tiešajiem strīdīgā pasākuma saņēmējiem (kooperatīvu dalībniekiem), pats pasākums var tikt attaisnots tikai tad, ja tas šķiet vajadzīgs, lai atjaunotu konkurences situāciju, kāda būtu attīstījusies bez valsts atbalsta, no kura šī trešā persona ir guvusi labumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 44. un 45. punkts). Taču izskatāmajā lietā, kā tas tika norādīts iepriekš 90. punktā, aizliegums izmaksāt summas, kas ir garantētas kooperatīvu dalībniekiem, nav piemērots pasākums, lai sasniegtu mērķi atjaunot konkurences situāciju, kas izkropļota, piešķirot valsts atbalstu, kas izskatāmajā lietā konstatēts apstrīdētajā lēmumā.
95 Otrkārt, Komisija apgalvo, ka kooperatīvu dalībnieki nevar tikt uzskatīti par trešajām personām attiecībā pret ARCO sabiedrībām. Šāda argumentācija tomēr nepārliecina.
96 Proti, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nebūt nav uzskatījusi, ka kooperatīvu dalībnieki ir attiecīgā atbalsta saņēmēji. Tādējādi no apstrīdētā lēmuma 4.1. punkta izriet, ka vienīgie “faktiskie saņēmēji” ir ARCO sabiedrības un valsts atbalsts, kas konstatēts minētā lēmuma 4.3. punktā, ir konkurences priekšrocības, kuras ir saņēmušas tikai šīs sabiedrības.
97 Otrkārt, nav strīda par to, ka ARCO sabiedrības ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību un ka tādēļ ne to mantu, ne darbības mērķus nedrīkst jaukt ar to kooperatīvu dalībnieku interesēm. Turklāt 2018. gada 9. februāra rīkojumā Arcofin u.c./Komisija (T‑711/14, nav publicēts, EU:T:2018:80) Vispārējā tiesa, uzskatot, ka intereses celt prasību ARCO sabiedrībām un kooperatīvu dalībniekiem bija dažādas, apmierināja Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību saistībā ar prasības piekto pamatu. No tā izriet, ka Komisijai nav pamata apgalvot, ka vienīgi viņu kā attiecīgā atbalsta saņēmēju sabiedrību biedru statuss ir pietiekams, lai pamatotu, ka priekšrocības, ko šīs sabiedrības ir saņēmušas un kuru atgūšana, ierakstot valsts prasījumu likvidācijas saistībās, tika nodrošināta saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktu, turklāt tiek atgūtas no kooperatīvu dalībniekiem.
98 Treškārt, Komisija nevar atsaukties uz 2011. gada 10. novembra spriedumu Elliniki Nafpigokataskevastiki u.c./Komisija (T‑384/08, nav publicēts, EU:T:2011:650), kas nerada precedentu, kurš būtu salīdzināms ar šobrīd izskatāmo lietu. Proti, pirmkārt, minētajā lietā Komisija aprobežojās ar to, ka tā atcēla strīdīgo garantiju, nerīkojoties kā šajā lietā – aplēšot piešķirtās priekšrocības un nosakot to atgūšanu (spriedums, 2011. gada 10. novembris, Elliniki Nafpigokataskevastiki u.c./Komisija, T‑384/08, nav publicēts, EU:T:2011:650, 133. un 135. punkts). Otrkārt, strīdīgās garantijas mērķis šajā citā lietā bija aizsargāt tās saņēmēju no riska atlīdzināt valsts atbalstu, kas nelikumīgi piešķirts sabiedrībai, ko minētās garantijas saņēmējs plānoja atpirkt. Tātad šīs garantijas tiešais mērķis bija izvairīties no valsts atbalsta pārņemšanas, paredzot pircējam kompensāciju par jebkādu iespējami pārņemtu atbalstu. Izskatāmajā lietā, gluži pretēji, kā izriet no šī sprieduma 89. punkta, aizliegumam izmaksāt garantētās summas kooperatīvu dalībniekiem nav ietekmes uz apstrīdētajā lēmumā identificēto priekšrocību atgūšanu, kas tika veikta, ierakstot Beļģijas valsts prasījumu ARCO sabiedrību likvidācijas saistībās.
99 No visa iepriekšminētā izriet, ka, uzliekot pienākumu Beļģijas Karalistei atturēties no jebkādu maksājumu veikšanas kooperatīvu dalībniekiem garantijas ietvaros, ņemot vērā, ka Komisija turklāt bija uzdevusi atgūt apstrīdētajā lēmumā identificēto priekšrocību, ierakstot to ARCO sabiedrību, kas tiek uzskatītas par attiecīgā atbalsta saņēmējām, likvidācijas saistībās, Komisija šajā gadījumā Beļģijas Karalistei ir uzlikusi nesamērīgu pienākumu un pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas LESD 108. panta 2. punktā.
100 No tā izriet, ka Beļģijas Karaliste pamatoti apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkts ir prettiesisks, un tāpēc tas ir jāatceļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Beļģijas Karalistes prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Lēmuma 2014/686/ES (2014. gada 3. jūlijs) par valsts atbalstu SA.33927 (12/C) (ex 11/NN), ko īstenojusi Beļģija – Garantiju shēma, ar ko aizsargā finanšu kooperatīvu biedru, kuri ir fiziskas personas, pajas, 2. panta 4. punktu.
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Frimodt Nielsen | Kreuschitz | Forrester |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 7. decembrī.
[Paraksti]