Language of document : ECLI:EU:C:2019:3

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 9. janvārī(1)

Lieta C620/16

Eiropas Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Pienākumu neizpilde – LESD 258. pants – Padomes Lēmums 2014/699/ES – Lojālas sadarbības princips – LES 4. panta 3. punkts – Pieņemamība – Rīcība pagātnē – Vācijas Federatīvās Republikas atteikums balsot OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā saskaņā ar Padomes lēmumu






I.      Ievads

1.        Gan ES, gan tās 26 dalībvalstis ir puses 1980. gada 9. maija Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem, kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (turpmāk tekstā – “COTIF”), kuru pārvalda Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācija (turpmāk tekstā – “OTIF”), starptautiska organizācija, kas atrodas Bernē. Ņemot vērā gatavošanos minētās organizācijas sanāksmei, Padome 2014. gada 24. jūnijā pieņēma Lēmumu 2014/699/ES (2), ar ko tika noteikts kompetenču dalījums starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm attiecībā uz balsstiesību izmantošanu minētajā sanāksmē.

2.        Notikumi, kuru rezultātā Tiesā tika uzsāktas divas tiesvedības, ir, pirmkārt, Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtā prasība pret Padomi par lēmuma anulēšanu, kurā galvenokārt tika apgalvots, ka ES nav kompetenta pieņemt lēmumu (šo prasību Tiesa noraidīja savā 2017. gada 5. decembra spriedumā Vācija/Padome) (3), otrkārt, Komisijas uzsāktā pienākumu neizpildes procedūra pret Vācijas Federatīvo Republiku, uz kurām attiecas izskatāmā lieta.

3.        Savā saskaņā ar LESD 258. pantu celtajā prasībā Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savu pienākumu saskaņā ar Lēmumu 2014/699 un LES 4. panta 3. punktu, nebalsojot saskaņā ar šo lēmumu un publiski paužot savu nepiekrišanu minētā lēmuma saturam saistībā ar sanāksmi.

4.        Šī lieta rada būtiskus jautājumus par prasības attiecībā uz pienākumu neizpildi pieņemamību, ja apgalvotā neatbilstīgā rīcība ir notikusi pagātnē un tās juridiskās sekas iespējams ir izsmeltas. Šajā sakarā Tiesai tika dota iespēja precizēt savu judikatūru saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi pieņemamību.

5.        Turklāt pēc būtības šajā lietā atklājas lojālas sadarbības principa saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu nozīme Eiropas Savienības ārējo attiecību kontekstā un jo īpaši situācijās, kad šis princips rada tādas juridiskās sekas, kas atšķiras no sekām, kuras izriet no citām ES tiesību normām. Šajā ziņā pašreiz notiekošā tiesvedība ir uzskatāms piemērs tam, kā ir norādīts juridiskajā literatūrā, ka praksē ne vienmēr ir viegli “izolēt” kompetences piešķiršanas principu (4) no citiem principiem, piemēram, LES 4. panta 3. punktā minētā lojālas sadarbības principa (5).

6.        Mans novērtējums šajā lietā ļaus man ieteikt Tiesai atzīt, ka Komisijas prasība par pienākumu neizpildi ir gan pieņemama, gan rūpīgi pamatota pēc būtības.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Starptautiskās tiesības

1.      COTIF

7.        COTIF stājās spēkā 2006. gada 1. jūlijā. OTIF ietilpst 49 valstis, kas ir COTIF dalībvalstis, to skaitā visas Eiropas Savienības dalībvalstis (izņemot Kipras Republiku un Maltas Republiku). Eiropas Savienība pievienojās COTIF no 2011. gada 1. jūlija.

8.        Saskaņā ar COTIF 2. panta 1. punktu OTIF mērķis ir visādā ziņā veicināt, pilnveidot un atvieglot starptautisko dzelzceļa satiksmi, izveidojot vienotu likumu sistēmu dažādās tiesību jomās saistībā ar starptautisko dzelzceļa satiksmi.

9.        OTIF Revīzijas komiteja principā sastāv no visām COTIF dalībniecēm. Saskaņā ar COTIF 17. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu OTIF Revīzijas komiteja savas kompetences robežās lemj par priekšlikumiem grozīt COTIF un tostarp izskata priekšlikumus, kas jānosūta izlemšanai OTIF Ģenerālajai asamblejai. Šo divu OTIF instanču attiecīgā kompetence COTIF grozīšanas jomā ir noteikta šīs konvencijas 33. pantā.

10.      COTIF VI sadaļas “[COTIF] grozījumi” 33. pantā “Kompetence” ir noteikts:

“[..]

2.      Lēmumus par priekšlikumiem grozīt konvencijas noteikumus, kas nav minēti 4. līdz 6. punktā, pieņem Ģenerālā asambleja.

[..]

4.      Attiecībā uz 3. punkta pirmajā teikumā minētajiem Ģenerālās asamblejas lēmumiem Revīzijas komiteja var lemt par priekšlikumiem grozīt šādus noteikumus:

a)      9. pants un 27. panta 2. līdz 5. punkts;

[..]

d)      CIM Vienveida noteikumi, izņemot 1., 4., 5. un 7. līdz 12. pantu;

[..].”

11.      COTIF 35. pantā “Komiteju lēmumi” ir noteikts:

“1.      Par konvencijas grozījumiem, kurus pieņēmušas Komitejas, dalībvalstīm paziņo ģenerālsekretārs.

2.      Pašas konvencijas grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, visām dalībvalstīm stājas spēkā divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā ģenerālsekretārs ir paziņojis par šiem grozījumiem dalībvalstīm. Četru mēnešu laikā pēc šī paziņojuma dalībvalstis var iesniegt iebildumus. Grozījumi nestājas spēkā, ja saņemti iebildumi no vienas ceturtdaļas dalībvalstu. Ja kāda dalībvalsts četru mēnešu laikā nosūta savus iebildumus attiecībā uz Revīzijas komitejas lēmumu un denonsē konvenciju, denonsācija stājas spēkā tikai pēc tam, kad spēkā stājies minētais lēmums.

3.      Konvencijas papildinājumu grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, visām dalībvalstīm stājas spēkā divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā ģenerālsekretārs ir paziņojis par šiem grozījumiem dalībvalstīm. Grozījumi, kurus pieņēmusi RID ekspertu komiteja vai Tehnisko ekspertu komiteja, visām dalībvalstīm stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā ģenerālsekretārs ir paziņojis par šiem grozījumiem dalībvalstīm.

4.      Četru mēnešu laikā pēc 3. punktā minētā paziņojuma dalībvalstis var iesniegt savus iebildumus. Grozījumi nestājas spēkā, ja saņemti iebildumi no vienas ceturtdaļas dalībvalstu. Dalībvalstīs, kuru iebildumi pret lēmumu iesniegti atļautā termiņa laikā, izskatāmā papildinājuma piemērošana no brīža, kad lēmums stājas spēkā, tiek pilnībā atlikta attiecībā uz satiksmi ar un starp šīm dalībvalstīm. Tomēr, ja saņemti iebildumi attiecībā uz tehnisko standartu apstiprināšanu vai vienveida tehnisko noteikumu pieņemšanu, ar lēmumu stāšanās spēkā brīdi tiek atlikta tikai tā standarta vai noteikuma piemērošana, kas saistīts ar satiksmi ar un starp attiecīgajām dalībvalstīm; tas pats attiecas arī uz daļējiem iebildumiem.

[..]”

12.      No COTIF 38. panta 2. punkta izriet, ka Eiropas Savienība kā reģionāla organizācija, kas ir pievienojusies COTIF, var īstenot tiesības, kuras ir pieejamas tās dalībvalstīm saskaņā ar COTIF, ciktāl tās attiecas uz jautājumiem, kas ietilpst tās kompetencē. 38. panta 3. punkts liecina – lai īstenotu 35. panta 2. un 4. punktā paredzētās balsstiesības un tiesības iebilst, tās balsu skaits ir līdzvērtīgs to Savienības dalībvalstu balsu skaitam, kuras vienlaikus ir OTIF dalībnieces. Pēdējā minētā var īstenot savas tiesības, jo īpaši balsstiesības, tikai tādā apmērā, kādā tas atļauts tās pašas tiesību normas 2. punktā.

2.      Pievienošanās nolīgums

13.      Nolīgums starp Eiropas Savienību un [OTIF] par Eiropas Savienības pievienošanos 1980. gada 9. maija [COTIF], kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (OV 2013, L 51, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “pievienošanās nolīgums”), tika parakstīts 2011. gada 23. jūnijā Bernē un atbilstoši tā 9. pantam stājās spēkā 2011. gada 1. jūlijā.

14.      Šā nolīguma 6. pantā ir paredzēts:

“1.      Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai ir ekskluzīva kompetence, Savienība īsteno tās dalībvalstu balsošanas tiesības saskaņā ar [COTIF].

2.      Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence, balso vai nu Savienība, vai tās dalībvalstis.

3.      Savienības balsu skaits ir līdzvērtīgs to Savienības dalībvalstu balsu skaitam, kuras vienlaikus ir [COTIF] dalībnieces, ievērojot [COTIF] 26. panta 7. punktu. Ja balso Savienība, tās dalībvalstis nebalso.

4.      Savienība katrā gadījumā atsevišķi informē pārējās konvencijas dalībnieces, ja tā saistībā ar dažādiem Ģenerālās asamblejas un citu padomdevēju struktūru darba kārtībā iekļautiem jautājumiem gatavojas īstenot 1. līdz 3. punktā paredzētās balsošanas tiesības. Šis pienākums attiecas arī uz gadījumiem, kad lēmumus pieņem sarakstes veidā. Šī informācija pietiekami laicīgi jāpaziņo OTIF ģenerālsekretāram, lai to varētu izplatīt kopā ar sanāksmes dokumentiem vai sarakstes veidā pieņemamo lēmumu.”

B.      Savienības tiesības

15.      Eiropas Savienības vārdā pievienošanās nolīgums tika apstiprināts ar Lēmumu 2013/103/ES (6).

16.      Minētā lēmuma 5. pantā ir noteikts, ka “iekšējie noteikumi par to, kā sagatavoties OTIF sanāksmēm, un par pārstāvību un balsošanu sanāksmēs ir izklāstīti šā lēmuma III pielikumā”.

17.      Lēmuma III pielikums “Padomes, dalībvalstu un Komisijas iekšējie noteikumi procedūrās saistībā ar OTIF” ir formulēts šādi:

“Ievērojot prasību par Savienības un tās dalībvalstu vienotu starptautisko pārstāvību saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru arī starptautisku saistību īstenošanas posmā, Padome, dalībvalstis un Komisija piemēro šādus iekšējos noteikumus.

1.      Darbības joma

Šos iekšējos noteikumus piemēro visās saistībā ar OTIF izveidotu struktūru sanāksmēs. Ar to saprot, ka visas atsauces uz vārdu “sanāksme” šajos noteikumos nozīmē mutatis mutandis iekļautu atsauci arī uz citām procedūrām, piemēram, rakstisku procedūru.

2.      Koordinācijas procedūra

2.1.      Lai sagatavotos OTIF sanāksmēm, tostarp, bet ne tikai, Ģenerālās asamblejas, Administratīvās komitejas un citu komiteju sanāksmēm, koordinācijas sanāksmes notiek:

–        Briselē, kompetentajā Padomes darba grupā (parasti Sauszemes transporta jautājumu darba grupā), pēc iespējas agrāk un cik reižu vien vajadzīgs pirms OTIF sanāksmes, un pie tam

–        uz vietas OTIF sanāksmes laikā, it īpaši tās sākumā un, ja vajadzīgs, tās norises laikā un beigās.

2.2.      Koordinācijas sanāksmēs vienojas par nostājām tikai Savienības vārdā vai, attiecīgā gadījumā, Savienības un tās dalībvalstu vārdā. Ja dalībvalstis par to vienojas, šajās sanāksmēs var saskaņot dalībvalstu nostājas jautājumos, kuros dalībvalstīm ir ekskluzīva kompetence.

2.3.      Koordinācijas sanāksmes lemj par pienākumu izpildi attiecībā uz paziņojumiem un balsošanu saistībā ar katru OTIF sanāksmes darba kārtības jautājumu, par kuru var nākt klajā ar paziņojumu vai par kuru ir gaidāms balsojums.

2.4.      Lai sagatavotu 2.1. punktā minētās koordinācijas sanāksmes, tostarp paziņojumu projektus un nostāju dokumentus, vajadzības gadījumā rīko iepriekšējas apspriedes, kas notiek attiecīgajā komitejā, kura izveidota ar attiecīgiem Savienības tiesību aktiem dzelzceļa jomā, proti:

–        Bīstamo kravu transporta komitejā, ja jautājumi attiecas uz konvencijas C papildinājumu; ja šie jautājumi ietekmē dzelzceļa savstarpēju izmantojamību vai kopējo pieeju drošībai, kas izstrādāta saskaņā ar Direktīvu 2004/49/EK, ir jāiesaista arī Dzelzceļa savstarpējas izmantojamības un drošības komiteja,

–        Savienības dzelzceļa attīstības komitejā, ja jautājumi attiecas uz konvencijas A, B, D vai E papildinājumu un uz citām OTIF izveidotām vienotu tiesību aktu sistēmām,

–        Dzelzceļa savstarpējas izmantojamības un drošības komitejā, ja jautājumi attiecas uz konvencijas F vai G papildinājumu.

2.5.      Pirms katras OTIF sanāksmes Komisija sniedz norādes, uz kuriem darba kārtības jautājumiem attiecas Savienības koordinācija, un sagatavo paziņojumu projektus un nostāju dokumentus, kas jāapspriež koordinācijas sanāksmēs.

2.6.      Ja Komisija un dalībvalstis koordinācijas sanāksmēs nespēj vienoties par kopēju nostāju, tostarp tādēļ, ka tās nepiekrīt kompetences sadalei, lietu iesniedz Pastāvīgo pārstāvju komitejai un/vai Padomei.

3.      Paziņojumi un balsošana OTIF sanāksmēs

3.1.      Ja darba kārtības jautājumi attiecas uz ekskluzīviem Savienības kompetences jautājumiem, Komisija uzstājas un balso Savienības vārdā. Pēc pienācīgas saskaņošanas dalībvalstis arī var uzstāties, lai atbalstītu un/vai izvērstu Savienības nostāju.

3.2.      Ja darba kārtības jautājumi attiecas uz ekskluzīviem valsts kompetences jautājumiem, dalībvalstis uzstājas un balso.

3.3.      Ja darba kārtības jautājums attiecas uz jautājumiem, kas satur gan valsts, gan Savienības kompetences elementus, prezidentvalsts un Komisija pauž kopējo nostāju. Pēc pienācīgas saskaņošanas dalībvalstis var uzstāties, lai atbalstītu un/vai izvērstu kopējo nostāju. Attiecīgi dalībvalstis vai Komisija balso Savienības un tās dalībvalstu vārdā saskaņā ar to kopējo nostāju. Lēmumu par to, kas balsos, pieņem, ņemot vērā to, kura kompetence ir pārsvarā (piemēram, galvenokārt valsts kompetence vai Savienības kompetence).

3.4.      Ja darba kārtības jautājums attiecas uz jautājumiem, kas satur gan valsts, gan Savienības kompetences elementus, un Komisija un dalībvalstis nav spējušas vienoties par kopēju nostāju, kā minēts 2.6. punktā, dalībvalstis un Komisija var uzstāties un balsot par jautājumiem, kas nepārprotami ir to attiecīgā kompetencē.

3.5.      Jautājumos, kuros Komisija un dalībvalstis nav vienojušās par kompetences sadali, vai ja nav bijis iespējams iegūt balsu vairākumu Savienības nostājai, tiek pieliktas visas pūles, lai ieviestu skaidrību vai panāktu Savienības nostāju. Kamēr tas vēl nav paveikts un pēc pienācīgas saskaņošanas – attiecīgi dalībvalstis un/vai Komisija ir tiesīgas uzstāties ar nosacījumu, ka paustā nostāja neietekmēs turpmāko Savienības nostāju, būs atbilstīga Savienības politikai un iepriekšējām Savienības nostājām un būs saskaņā ar Savienības tiesībām.

3.6.      Dalībvalstu un Komisijas pārstāvji drīkst piedalīties OTIF darba grupās, kas gatavo OTIF tehniskās komitejas, proti, Bīstamo kravu pārvadājumu ekspertu komiteja (RID) un Tehnisko ekspertu komiteja (TEC). Dalībvalstu un Komisijas pārstāvji, kuri piedalās šajās darba grupās, var sniegt tehnisku ieguldījumu un pilnīgi iesaistīties tehnisku jautājumu apspriedēs, pamatojoties uz savām tehniskās jomas zināšanām. Minētās apspriedes neuzliek Savienībai saistības.

Dalībvalstu un Komisijas pārstāvji ar visiem spēkiem cenšas panākt vienotu nostāju un to aizstāvēt OTIF darba grupu apspriedēs.

[..]”

III. Tiesvedības priekšvēsture

A.      Tiesvedības rašanās fakti

18.      Padome 2014. gada 24. jūnijā pieņēma Lēmumu 2014/699.

19.      Minētā lēmuma 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “nostāja, kas Savienības vārdā ir jāieņem saskaņā ar [COTIF] izveidotās Revīzijas komitejas 25. sesijā, atbilst šā lēmuma pielikumam”. Saskaņā ar minētā lēmuma 1. panta 2. punktu “Savienības pārstāvji Revīzijas komitejā drīkst vienoties par nelieliem grozījumiem šā lēmuma pielikumā minētajos dokumentos bez jauna Padomes lēmuma”.

20.      Minētā lēmuma pielikuma 3. punktā attiecībā uz vairākiem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības punktiem ir noteikta kompetences sadale starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, balsstiesību īstenošana, kā arī ieteicamā saskaņotā nostāja.

21.      Daļēji 4. punkts, kā arī 5., 7. un 12. punkts šajā darba kārtībā ir par apstrīdētajiem grozījumiem.

22.      OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā Komisija iesniedza tādu Eiropas Savienības nostāju, kāda tā ir definēta Lēmuma 2014/699 pielikumā, savukārt Vācijas Federatīvā Republika atbalstīja autonomu nostāju attiecībā uz grozījumu priekšlikumiem COTIF 12. pantā un B papildinājumā (CIM), D papildinājumā (CUV) un E papildinājumā (CUI) un pieprasīja pati savu balsošanas tiesību īstenošanu šajos jautājumos. Vācijas Federatīvā Republika balsoja pret Eiropas Savienības iesniegto nostāju saistībā ar grozījumiem, kuri ierosināti COTIF 12. pantā un D papildinājumā (CUV). Tā kā šie priekšlikumi ieguva nepieciešamo vairākumu, OTIF Revīzijas komiteja pieņēma attiecīgos grozījumus.

B.      Pirmstiesas procedūra

23.      Komisija 2014. gada 4. augusta vēstulē aicināja Vācijas Federatīvo Republiku paskaidrot tās rīcību OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā.

24.      2014. gada 12. novembra atbildē Vācijas Federatīvā Republika uzskatīja, ka tās rīcība ir bijusi absolūti likumīga un tiesiska, pamatojoties uz to, ka neviens no apstrīdētajiem grozījumiem neietilpst Eiropas Savienības kompetencē, jo pēdējā nav īstenojusi savu iekšējo kompetenci attiecīgajās jomās.

25.      Vācijas Federatīvā Republika 2014. gada 22. decembrī cēla prasību Tiesā, lūdzot daļēji atcelt Lēmumu 2014/699, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētajiem grozījumiem. Tās prasības pamati attiecas uz iespējamu i) kompetences piešķiršanas principa (LES 5. panta 2. punkts) pārkāpumu, jo tas neesot Eiropas Savienības kompetencē, ii) pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu (LESD 296. pants) un iii) lojālas sadarbības principa (LES 4. panta 3. punkts) pārkāpumu kopā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu (7).

26.      Komisija 2015. gada 29. maijā sāka pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar LESD 258. panta 1. punktu, Vācijas Federatīvajai Republikai nosūtot oficiālo brīdinājuma vēstuli, kurā tā apgalvoja, ka minētā dalībvalsts ar savu rīcību OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Lēmumu 2014/699 un LES 4. panta 3. punktu. Turklāt Komisija norādīja, ka, pamatojoties uz to, ka Vācijas Federatīvā Republika – saskaņā ar tās pašas apgalvojumiem – skaidri uzskatīja, ka tās rīcība bija likumīga, varētu secināt, ka šī dalībvalsts nākotnē līdzīgos apstākļos varētu rīkoties līdzīgi.

27.      Savā 2015. gada 7. jūlija atbildē Vācijas Federatīvā Republika noraidīja Komisijas apgalvojumus.

28.      Komisija 2015. gada 11. decembrī nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tā atkārtoja savu nostāju, kas pausta oficiālajā brīdinājuma vēstulē. Komisija aicināja Vācijas Federatīvo Republiku veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas un jo īpaši izbeigtu tajā aprakstīto iespējamo pārkāpumu.

29.      Vācijas Federatīvā Republika 2016. gada 1. februāra vēstulē atbildēja uz šo argumentēto atzinumu, paliekot pie nostājas, ko tā bija paudusi savā atbildē uz oficiālo brīdinājuma vēstuli.

C.      Tiesvedība Tiesā

30.      Komisija uzskata, ka Vācijas Federatīvā Republika nav veikusi nekādus pasākumus, lai novērstu apgalvotās pārkāpjošās rīcības sekas vai katrā ziņā lai ierobežotu šādas rīcības sekas un novērstu jebkādas šaubas par tās turpmāko rīcību. Komisija arī apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika nav atzinusi savas rīcības prettiesiskumu attiecībā uz OTIF vai Komisiju un, gluži pretēji, ir apgalvojusi, ka tās rīcība ir likumīga.

31.      Tā kā Komisija neuzskatīja Vācijas Federatīvās Republikas 2016. gada 1. februāra atbildi par pietiekamu, tā nolēma celt šo prasību.

32.      2017. gada 5. decembrī pēc rakstveida procesa noslēguma šajā lietā Tiesa pasludināja spriedumu Vācija/Padome (8), kurā tā noraidīja Vācijas Federatīvās Republikas prasību, noraidot visus trīs šīs dalībvalsts izvirzītos pamatus.

33.      Ar atsevišķu aktu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 8. februārī, Vācijas Federatīvā Republika cēla iebildi par nepieņemamību. Tiesa 2017. gada 10. maijā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas atlika lēmuma pieņemšanu līdz brīdim, kamēr tā pieņems nolēmumu par šīs lietas būtību.

34.      Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 4. decembrī, Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2018. gada 3. janvāra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja.

35.      Gan Vācijas valdība, gan Komisija, kā arī Eiropas Savienības Padome sniedza mutvārdu apsvērumus Tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 4. jūlijā.

IV.    Novērtējums

A.      Par prasības pieņemamību

1.      Lietas dalībnieku argumenti

a)      Vācijas Federatīvā Republika

36.      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka prasība ir nepieņemama. Tā apgalvo, ka līdz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas beigām, t.i., pirms Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām visas šajā prasībā aplūkotās rīcības sekas ir beigušās. Attiecīgi Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisija vairs nevar celt prasību Tiesā par pienākumu neizpildi, ja attiecīgā dalībvalsts ir izbeigusi pārkāpumu, pirms ir beidzies argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un turklāt prasība par pienākumu neizpildi ir nepieņemama, ja dalībvalstij pārmestā rīcība pirms minētā laikposma beigām vairs nerada nekādas tiesiskas sekas (9).

37.      Šī dalībvalsts turklāt apgalvo, ka tam, ka tā īstenoja savas balsstiesības, nebija nekādas nozīmes attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā pieņemtajiem lēmumiem, kā to atzīst Komisija, tas arī nekaitēja Eiropas Savienības reputācijai, uzticamībai vai vienotai pārstāvībai starptautiskās kopienas locekļu vidū. Katrā ziņā Vācijas Federatīvā Republika, veicinot dažādus viedokļus šajā sesijā, apgalvo, ka ES organizēja procedūru Lēmuma 2014/699 pieņemšanai tā, lai neļautu Vācijas Federatīvajai Republikai saņemt tiesisko aizsardzību pret minēto lēmumu.

38.      Visbeidzot, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka iespējamo kaitējumu Eiropas Savienības tēlam vairs nav iespējams novērst. Tā apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka tā nav veikusi nekādus pasākumus, nedz lai novērstu savas rīcības, par kuru ir strīds šajā pārkāpuma procedūrā, sekas, nedz lai izslēgtu šaubas par tās turpmāko rīcību. Patiešām, kad tika pieņemts Padomes Lēmums (ES) 2015/1734 (10), Vācijas Federatīvā Republika iesniedza paziņojumu (turpmāk tekstā – “2015. gada 17. septembra paziņojums”), kas ir iekļauts Padomes protokolā, kurā, uzskatot, ka minētais lēmums ir nelikumīgs, tā norādīja, ka, gaidot Tiesas spriedumu Vācija/Padome (C‑600/14), tā, novirzoties no Eiropas Savienības nostājas, neizmantos savas balsstiesības attiecībā uz strīdīgajiem jautājumiem. Tādējādi praksi, ko savā argumentētajā atzinumā kritizēja Komisija, dalībvalsts izbeidza jau, pat pirms tajā noteiktais laikposms bija sācies.

39.      Pēc Vācijas Federatīvās Republikas domām, ciktāl Komisija sagaidīja, lai tā publiski atvainotos un atteiktos no savas juridiskās analīzes, minētā dalībvalsts neredz pamatojumu, lai šādi rīkotos, un vēlas zināt, kādā mērā šāda atvainošanās varētu a posteriori likvidēt iespējamo kaitējumu Eiropas Savienības reputācijai un uzticamībai. Katrā ziņā ne oficiālajā paziņojuma vēstulē, ne arī argumentētajā atzinumā nav nekā, kas liecinātu, ka Vācijas Federatīvā Republika būtu pārkāpusi ES tiesības, jo netika izteikta šāda atvainošanās. Turklāt, lai prasība par pienākumu neizpildi būtu pieņemama, saskaņā ar Tiesas judikatūru nepietiek ar to, ka starp dalībvalsti un Komisiju pastāv viedokļu atšķirība tiesību jautājumos, ja vien šī dalībvalsts tomēr atbilst Komisijas analīzei. Tas a fortiori attiecas uz situāciju, kad par juridisko jautājumu jau notiek tiesvedība Tiesā, kā tas ir šajā gadījumā.

40.      Atliekt vien atgādināt tēlaino izteicienu “pociąg odjechał” (11), kas atspoguļo Vācijas Federatīvās Republikas argumentu vienā frāzē.

b)      Komisija

41.      Lai gan Komisija piekrīt, ka prasība saskaņā ar LESD 258. pantu attiecībā uz pārkāpumu, kura visas sekas ir beigušās, pirms ir beidzies argumentētajā atzinumā noteiktais laikposms, ir nepieņemama, tā uzsver, ka šim principam ir izņēmumi.

42.      Komisija uzskata, ka no 1992. gada 31. marta sprieduma Komisija/Itālija (12) var secināt, ka, lai gan argumentētajā atzinumā norādītā laikposma beigās pienākumu neizpilde vairs nerada sekas, prasība joprojām ir pieņemama, ja, pat rīkojoties savlaicīgi, pirms pārkāpuma izbeigšanās Komisijai nav bijis nepieciešamā laika pirmstiesas procedūras pabeigšanai. Šādos apstākļos pastāv sabiedrības intereses, lai Tiesa precizētu tiesisko situāciju, lai novērstu šaubas no attiecīgās dalībvalsts puses vai no citu dalībvalstu puses. Šādas sabiedrības intereses ir acīmredzamākas, ja pastāv strīds starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti par dalībvalsts rīcības likumību.

43.      Komisija norāda, ka šīs lietas apstākļos tā nevarēja laikus sekmīgi pabeigt pirmstiesas pienākumu neizpildes procedūru.

44.      Turklāt Komisija uzskata, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nav jāparāda iespējamās rīcības atkārtošanās risks.

45.      Attiecībā uz apsūdzību par iespējamu LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa pārkāpumu Komisija piekrīt, ka radīto kaitējumu vairs nevar pilnībā novērst pat tad, ja šo kaitējumu var ierobežot, sniedzot skaidrojumus nākamajā OTIF sanāksmē. Katrā ziņā, tā kā Komisijai nebija iespējams novērst šāda neatgriezeniska kaitējuma rašanos, izmantojot pienākumu neizpildes procedūru, šī sūdzība būtu jāuzskata par pieņemamu.

46.      Attiecībā uz argumentu, ka Eiropas Savienības rīcība radīja situāciju, kas kaitēja tās uzticamībai un reputācijai, Komisija uzskata, ka, lai arī Vācijas Federatīvās Republikas rīcības radītās sekas ir neapstrīdamas, kritika par Komisijas un Padomes rīcību, visticamāk, varētu būt pausta saistībā ar strīda pamatotību. Jebkurā gadījumā šis arguments ir nepamatots. Minētais pamatojums attiecas arī uz šīs dalībvalsts izvirzīto argumentu, ka tai nebija nekādas tiesiskās aizsardzības.

47.      Turklāt Komisija apstrīd Vācijas Federatīvās Republikas argumentu, ka tā ir darījusi visu iespējamo, lai kliedētu šaubas par tās turpmāko rīcību un pat lai, cik vien iespējams, novērstu savu pienākumu neizpildes rezultātā radītās sekas, kas izpaužas kā kaitējums Eiropas Savienības tēlam. Proti, šī dalībvalsts OTIF Revīzijas komitejā nav atzinusi, ka būtu pieļāvusi kļūdu.

2.      Analīze

48.      Šajā lietā uzdotais jautājums ir, vai Komisijas prasība nav pieņemama, jo šķietamais pārkāpums, iespējams, ir izsmēlis tiesiskās sekas pirms termiņa, kas noteikts Komisijas argumentētajā atzinumā.

a)      Līguma redakcija

49.      Sākumpunkts ir LESD 258. panta redakcija.

50.      Saskaņā ar šo tiesību normu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu līgumos paredzēto pienākumu (proti, pienākumu, kas izriet no ES tiesībām), tā sniedz argumentētu atzinumu par konkrēto jautājumu, vispirms dodot attiecīgajai dalībvalstij iespēju iesniegt savus apsvērumus. Ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā.

51.      No LESD 258. panta redakcijas patiešām varētu mēģināt izsecināt, ka – loģiski – šajā normā ir iepriekš pieņemts, ka pastāv pārkāpums, kuru dalībvalsts tiesvedības laikā var izbeigt. Varētu apgalvot, ka, lai dalībvalsts varētu izpildīt argumentētā atzinuma prasības, pārkāpumam ir jābūt tādam, kas turpinās, jo citādi dalībvalstij argumentētā atzinuma prasības izpildīt nav iespējams.

52.      Un tomēr šādu kategorisku apgalvojumu, lai cik vilinošs tas varētu šķist, izvirzīt nevajadzētu.

b)      Judikatūra

53.      Pirmkārt, Tiesas judikatūrā šāds apgalvojums netiek atbalstīts.

54.      Ir taisnība, ka Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka Komisija nevar sākt pienākumu neizpildes procedūru, ja attiecīgā dalībvalsts ir pielāgojusi savu rīcību atbilstīgi ES tiesībām pirms Komisijas argumentētajā atzinumā šim nolūkam noteiktā laikposma beigām (13).

55.      Tomēr tādi gadījumi, kad Tiesa faktiski ir noraidījusi prasību par pienākumu neizpildi tās nepieņemamības dēļ, ir diezgan reti.

56.      Tādējādi lietā Komisija/Itālija (14) jautājumā par publisko iepirkuma līgumu Tiesa nosprieda – ja paziņojuma par līgumu radītās sekas ir beigušās pirms argumentētā atzinuma pieņemšanas, tad pārkāpums, par kuru iesniegta sūdzība, ir beidzis pastāvēt, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un Komisijas prasība tāpēc būtu jānoraida kā nepieņemama (15).

57.      Taču Tiesa savus apsvērumus balstīja uz to, ka “Komisija nerīkojās laikus, lai, izmantojot tai pieejamās procedūras, novērstu to, ka pārkāpums, par kuru iesniegta sūdzība, rada sekas, un pat neatsaucās uz apstākļiem, kas tai neļāva pabeigt [LESD 258.] pantā paredzēto pirmstiesas procedūru, pirms pārkāpums bija beidzis pastāvēt” (16). Šādi rīkodamās, Tiesa “lielā mērā ņēma vērā” (17) ģenerāladvokāta K. O. Lenca [C. O. Lenz] secinājumus, saskaņā ar kuriem minētajai normai ir izņēmumi (18) “sezonālos tiesību pārkāpumu gadījumos, kad sava mērķa un juridiskā rakstura dēļ Līguma pārkāpums attiecas tikai uz ierobežotu laikposmu (piemēram, saistībā ar importa un eksporta ierobežojumiem, kas tiek ieviesti sezonāli, lai aizsargātu valsts komersantus) un kad līdz ar to īstenot procedūru pirms prasību par pienākumu neizpildi iesniegšanas ir laika ziņā grūtāk vai pat absolūti neiespējami” (19).

58.      Būtu jānorāda, ka šim aspektam bija izšķiroša nozīme Tiesas argumentācijā – tā kā Komisija nav nedz rīkojusies, kad tā to varēja darīt, nedz arī norādījusi atbilstīgu pamatojumu šādai bezdarbībai, tai nevajadzētu būt tiesīgai ierosināt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti vēlākā posmā, ja apgalvotais pārkāpums ir beidzis pastāvēt.

59.      Tādējādi Tiesa savā judikatūrā piemēro divdaļīgu (kumulatīvu) testu – pirmkārt, lai prasība būtu nepieņemama, pārkāpumam ir jābūt beigušam pastāvēt, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un, otrkārt, Komisijai ir jābūt bijušai spējīgai rīkoties, lai izvairītos no iespējamā pārkāpuma radītajām sekām. Ja kāds no šiem priekšnoteikumiem nav izpildīts, prasība nevar būt nepieņemama.

60.      Piemērojot šo testu pašreiz izskatāmajai lietai, no tā izriet, ka Komisijas prasība ir pieņemama, jo Komisijai nebija iespējams neļaut Vācijai izdarīt apgalvoto pārkāpumu (20).

61.      Turklāt, kā skaidri norāda ģenerāladvokāts P. Mengoci, lai gan principā Komisija nav pilnvarota uzsākt tiesvedību saistībā ar pārkāpumiem, kuri ir izbeigti, “tas tomēr neizslēdz iespēju celt prasību par īslaicīgu pienākumu neizpildi, attiecībā uz kuru, pat rīkojoties ātri, tai faktiski nepietiktu laika, lai pirms tā pārtraukšanas noslēgtu pirmstiesas procedūru (21)”. Arī ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed], manuprāt, sniedz pārliecinošu secinājumu, kad viņš brīdina par pieņemamības pārmērīgi neelastīgu interpretāciju, apgalvojot, ka “galu galā tas nozīmētu, ka tiesvedība saskaņā ar [LESD 258. pantu] pret [ES] tiesību pārkāpumiem, kuri vairs nepastāv un kuri ir neatgriezeniski, nebūtu iespējama nākotnē. Tas pavērtu ceļu sistemātiskiem pārkāpumiem (22)”.

62.      Manis piedāvātā pieeja pilnībā saskan ar Tiesas agrīno judikatūru par pārkāpumu tiesvedību pieņemamību. Tik tiešām, jau 1973. gadā Tiesa mēģināja nepieļaut, ka dalībvalstis izmanto riskantus argumentus par pieņemamību, nospriezdama, ka “atbildētājam nekādā gadījumā nevar ļaut balstīties uz fait accompli, kura autors ir viņš pats, lai izbēgtu no tiesvedības (23)”. Man šķiet, ka nav nepieciešams precizēt minētā apgalvojuma nozīmi attiecīgajā lietā.

c)      Atsevišķas prasības par “īpašu interesi”, kas jāpierāda Komisijai, neesamība

63.      Visbeidzot būtu jāpiebilst, ka LESD 258. panta kontekstā nav prasības par to, ka Komisijai būtu jāpierāda, ka tai ir īpaša interese celt prasību (24). Patiešām, Komisijai nav jāpierāda, ka tai ir īpaša interese celt prasību, īstenojot savas pilnvaras saskaņā ar LESD 258. pantu. Ņemot vērā tās Līgumu sarga lomu, Komisijai ir pilnvaras pastāvīgi izlemt, vai pret dalībvalsti jāceļ prasība sakarā ar tās pienākumu neizpildi, un noteikt, sakarā ar kuru attiecīgās dalībvalsts darbību vai bezdarbību šāda prasība ir iesniedzama (25).

d)      LESD 258. pantu nedrīkst interpretēt šauri

64.      Attiecībā uz vispārīgāku un būtiskāku Vācijas valdības izvirzīto argumentu par to, ka LESD 258. pantu kā procesuālo tiesību normu būtu jāpiemēro šauri, lai tādējādi garantētu maksimālu juridisko noteiktību, pietiek atgādināt, ka nekur no Tiesas judikatūras nav iespējams secināt šādu principu (26).

65.      Gluži pretēji. Nemaz nerunājot par tās liberālo judikatūru saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību (27), Tiesa pamatoti nav atturējusies no Līguma procesuālo tiesību interpretācijas praeter legem (saudzīgi izsakoties), lai atbalstītu tiesiskuma principu, kas ir ES tiesiskās kārtības pamatā (28), vai starpiestāžu līdzsvara principu (29). Attiecībā uz Vācijas valdības konkrēto atsauci uz spriedumu Unión de Pequeños Agricultores/Padome savas argumentācijas pamatošanai, tajā Tiesa patiešām izvēlējās neinterpretēt LESD 263. panta 4. punktu pārāk plaši. Taču atšķirībā no šobrīd izskatāmās lietas iepriekš minētā lieta attiecās uz individuālās intereses definīciju LESD 263. panta izpratnē un tātad attiecās uz ES iestāžu pasākumu likumības pārbaudi. Ja Tiesa būtu vājinājusi šos kritērijus un grozījusi savu judikatūru, tas ietekmētu visu tiesību aizsardzības sistēmu ES tiesiskajā regulējumā, kā arī attiecības un mijiedarbību starp prasībām par anulēšanu saskaņā ar LESD 263. pantu un prejudiciālā nolēmuma procedūru saskaņā ar LESD 267. pantu, tādēļ Tiesa norādīja uz iespēju grozīt Līgumus saskaņā ar LES 48. pantu (30).

66.      Tātad kopumā šī prasība ir pieņemama.

B.      Par prasības būtību

1.      Par Lēmuma 2014/699 pārkāpumu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

1)      Komisija

67.      Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika, OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā balsojot pret Eiropas Savienības minētajā lēmumā definēto nostāju attiecībā uz minētās Revīzijas komitejas darba kārtības 4. un 7. pozīciju un publiski apstrīdot Eiropas Savienības tiesības balsot, ir pārkāpusi Lēmumu 2014/699.

68.      Komisija apgalvo, ka saskaņā ar LESD 288. panta ceturto daļu Lēmums 2014/699 uzliek saistības kopumā gan Eiropas Savienības iestādēm, gan dalībvalstīm. Komisija piebilst, ka tas, ka Vācijas Federatīvā Republika balsoja pret minēto Padomes lēmumu un cēla Tiesā prasību par minētā lēmuma atcelšanu, neietekmē lēmuma saistošo raksturu un no tā izrietošos dalībvalstu pienākumus.

69.      Patiešām, šķiet, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstis pašas nevar īstenot koriģējošus vai aizsargājošus pasākumus, kas paredzēti, lai atturētu iestādi, kura ir pieņēmusi apstrīdēto tiesību aktu, no Savienības tiesību neievērošanas. No tā izriet – kamēr Tiesa nav atcēlusi Lēmumu 2014/699 vai apturējusi tā izpildi, Vācijas Federatīvajai Republikai tas ir jāpilda. Pretējā gadījumā tiktu apdraudēta Savienības tiesību konsekventa un vienota piemērošana, kas ir Savienības sistēmas būtiska iezīme.

70.      Turklāt Komisija uzskata, ka nebija nedz neiespējami, nedz nelietderīgi Vācijas Federatīvajai Republikai pieprasīt pagaidu pasākumus. Komisija uzsver, ka ar Līgumu ir izveidota visaptveroša tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma, kas, kā izriet no LESD 278. un 279. panta, ļauj risināt ārkārtas situācijas. Nekādas grūtības šajā sakarā, piemēram, tādas, uz kurām atsaucas minētā dalībvalsts, nevar ļaut dalībvalstīm rīkoties vienpusēji, pārkāpjot Savienības tiesības.

71.      Šajā kontekstā Komisija arī norāda, ka Vācijas Federatīvajai Republikai bija dota iespēja laikus saņemt pagaidu pasākumus. Šajā sakarā Komisija atgādina, ka OTIF Revīzijas komitejas lēmumi paši par sevi neradīja tiesību aktu, kas piemērojams no to pieņemšanas brīža – pirms šo grozījumu stāšanās spēkā vēl bija jāveic papildu pasākumi. Taču laikā starp OTIF Revīzijas komitejas attiecīgo lēmumu pieņemšanas datumu un grozījumu stāšanos spēkā Vācijas Federatīvā Republika būtu varējusi saņemt pagaidu pasākumus. No vienas puses, attiecībā uz COTIF 12. panta grozījumiem no COTIF 33. panta 2. punkta un 4. punkta a) apakšpunkta izrietētu, ka šos grozījumus vēl bija galīgi jāpieņem OTIF Ģenerālajā asamblejā, kas notika 2015. gada 30. septembrī. No otras puses, kas attiecas uz D papildinājuma (CUV) 2. un 9. panta grozījumiem, šie grozījumi atbilstīgi COTIF 35. panta 3. un 4. punktam nav stājušies spēkā nekavējoties. Tādējādi, pieņemot, ka Lēmuma 2014/699 izpildes apturēšanu ir uzdevusi Tiesa, Eiropas Savienībai būtu bijis iespējams celt iebildumu pret OTIF četru mēnešu laikā pēc dienas, kad tika pieņemti attiecīgie grozījumi.

2)      Vācijas Federatīvā Republika

72.      Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka prasības pieteikumā neesot izpildīta prasība par pietiekami skaidru formulējumu, jo Komisija savos secinājumos nav precizējusi, ka tā uzskata dalībvalsti par atbildīgu par nespēju pildīt savus pienākumus tikai attiecībā uz 4. un 7. pozīciju OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtībā. Minētā dalībvalsts norāda, ka Komisija to ir precizējusi tikai savā īsajā atbildē.

73.      Turklāt Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka tā iespējamo nopietno trūkumu dēļ attiecīgais lēmums ir neesošs tiesību akts (31), un tas Tiesai būtu jāizskata ex officio.

74.      Vācijas Federatīvā Republika atzīst, ka tā nav izpildījusi Lēmumu 2014/699, ciktāl šajā lēmumā paredzēts izmantot Eiropas Savienības balsošanas tiesības attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 5., 7. un 12. pozīciju. Taču tā uzskata, ka nevar atsaukties uz minētā lēmuma attiecīgajām normām, jo tās esot prettiesiskas to iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti lietā, kurā tika pasludināts 2017. gada 5. decembra spriedums Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935) (32).

75.      Šajā kontekstā minētā dalībvalsts norāda, ka šīs tiesvedības par pienākumu neizpildi situācijā tai ir tiesības celt iebildumus saskaņā ar LESD 277. pantu pret minēto lēmumu sakarā ar tā prettiesiskumu. Šajā lietā Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi nevis dalībvalstīm adresētu direktīvu vai lēmumu, uz kura prettiesiskumu saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstis nevar atsaukties savai aizstāvībai saistībā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kas balstīta uz šāda tiesību akta neievērošanu, bet gan vispārēju lēmumu, kas nav ticis paziņots tā adresātiem saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta trešo daļu. Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka vārdi “tiesvedībā, kurā izskata [..] vispārējas piemērošanas pasākumus” LESD 277. panta formulējumā ietver gadījumu, kad pārkāpuma tiesvedības ietvaros tiek apšaubīts vispārējas piemērošanas tiesību akta tiesiskums.

76.      Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka tā tostarp var atsaukties uz Lēmuma 2014/699 prettiesiskumu šajā tiesvedībā, kas attiecas uz minētā lēmuma neievērošanu no šīs dalībvalsts puses, it īpaši ņemot vērā to, ka tai de facto nebija iespējams saņemt tiesību aizsardzību tiesā pret šo lēmumu pirms OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas. Turklāt, tā kā procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts Lēmums 2014/699, organizēja Eiropas Savienība, tādējādi nedodot iespēju Vācijas Federatīvajai Republikai saņemt tiesību aizsardzību tiesā pret šo lēmumu, izslēgt iespēju minētajai dalībvalstij šajā tiesvedībā tostarp atsaukties uz šā lēmuma prettiesiskumu būtu pretrunā nemo turpitudinem suam allegans auditur principam. Turklāt šī dalībvalsts uzskata, ka lūgums par pagaidu pasākuma pieņemšanu Tiesā, kas liktu Padomei apstrīdēt administratīvo aktu saskaņā ar COTIF 35. pantu, kurš tiktu iesniegts pēc OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas pret šajā sesijā pieņemtajiem lēmumiem, kā to ierosinājusi Komisija, būtu bijis nepieņemams. Katrā ziņā Vācijas Federatīvās Republikas nolūks nebija nepieļaut strīdīgo grozījumu pieņemšanu, bet gan noskaidrot jautājumu par kompetenci.

77.      Katrā ziņā Vācijas Federatīvā Republika attiecībā uz COTIF 12. panta grozījumu, kas ietverts OTIF Revīzijas komitejas darba kārtības 4. pozīcijā, norāda, ka tā neesot pārkāpusi Lēmumu 2014/699, jo minētajā lēmumā ir noteikts, ka dalībvalstis īsteno savas balsstiesības un ka lēmumā ir definēta tikai “ieteicamā saskaņotā nostāja”. Šī dalībvalsts atgādina, ka ieteikums saskaņā ar LESD 288. panta piekto daļu neuzliek saistības. Attiecībā uz D papildinājuma (CUV) 2. un 9. panta grozījumiem, kas ietverti OTIF Revīzijas komitejas darba kārtības 7. pozīcijā, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka, lai gan Lēmums 2014/699 bija paredzēts, lai īstenotu Eiropas Savienības balsstiesības, Eiropas Savienība aprobežojās ar ieteikumu formulēšanu attiecībā uz nostājām, neuzliekot nekādas saistības.

78.      Tiesas sēdē Vācijas Federatīvā Republika saskaņā ar LESD 277. pantu oficiāli atsauca iebilduma pamatu par prettiesiskumu.

b)      Analīze

79.      Attiecībā uz kritiku, ko Vācijas Federatīvā Republika pauda par Komisijas argumentu precizitāti, es uzskatu, ka no Komisijas argumentiem izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika ir paudusi atšķirīgu viedokli tikai par OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. un 7. pozīciju un balsojusi pret Eiropas Savienības nostāju, kas definēta Lēmumā 2014/699. Turklāt savos argumentos Komisija atsaucās tikai uz Lēmuma 2014/699 1. pantu un pielikumu tiktāl, ciktāl šis pielikums attiecas uz COTIF grozījumiem, kas ir ietverti OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. un 7. pozīcijā. Tāpēc man šķiet, ka, neraugoties uz vispārīgo formulējumu Komisijas secinājumos tās prasības pieteikumā, kas attiecas uz Lēmumu 2014/699 kopumā, nevarētu būt neskaidrība par iespējamā pārkāpuma apmēru.

80.      Turklāt mēs nerunājam par neeksistējošu tiesību aktu (33).

81.      Papildus tam, ka Lēmumā 2014/699 ietvertās atsauces uz “ieteicamo saskaņoto nostāju” nevar saprātīgi interpretēt kā tādas, kas ļauj dalībvalstij atkāpties no Eiropas Savienības nostājas, ja Tiesa būtu konstatējusi, ka šim lēmumam ir raksturīgi tādi loģiski trūkumi, kas izraisītu tā neesamību, tā to, iespējams, jau iepriekš būtu norādījusi 2017. gada 5. decembra spriedumā Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935).

82.      Attiecībā uz pārkāpumu, ņemot vērā to, ka Vācijas Federatīvā Republika nenoliedz Komisijas norādītos faktus un ka tā turklāt atsauca iebilduma pamatu par prettiesiskumu, analīze var būt samērā īsa.

83.      OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas protokols neļauj šaubīties – Vācijas Federatīvā Republika izteica savu viedokli par OTIF Revīzijas komitejas darba kārtības 4. un 7. pozīciju un balsoja pret Eiropas Savienības nostāju, kas definēta Lēmumā 2014/699. Attiecībā uz šīs darba kārtības 7. pozīciju Vācijas Federatīvā Republika arī īstenoja tiesības balsot par šo konkrēto jautājumu, kas ir pretrunā minētajā lēmumā noteiktajai balsošanas kārtībai.

84.      Turklāt Tiesa precizēja, ka šo lēmumu pieņemt bija Eiropas Savienības kompetencē. Tomēr šajā gadījumā jautājums nav par to. Pēc tam, kad Lēmums 2014/699 tika pieņemts, Vācijai bija pienākums to ievērot un pildīt. Eiropas Savienībā, kuras pamatā ir tiesiskums, uz iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem attiecas tiesiskuma prezumpcija. Pastāv procedūras, lai pārbaudītu šādu pasākumu tiesiskumu. Tādējādi Vācija var apstrīdēt jebkuru tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. panta 1. punktu bez vajadzības pierādīt interesi celt prasību. Šādā situācijā no dalībvalsts var gaidīt, ka tā “sakodīs zobus” un pildīs lēmumu neatkarīgi no tā, vai šī dalībvalsts uzskata, ka tas ir pieņemams, vai ne. Tas, ko dalībvalsts nevar darīt, ir ņemt likumu savās rokās. Vienpusējs pasākums nav iespējams. Šajā ziņā pastāvīgajā judikatūrā jau sen ir noteikts, ka dalībvalsts pēc savas iniciatīvas nevar vienpusēji pieņemt koriģējošus vai aizsardzības pasākumus nolūkā izvairīties no jebkāda (iespējama) Savienības tiesību normu pārkāpuma no kādas iestādes puses (34). Vācijas Federatīvā Republika tādējādi ir rīkojusies pret Lēmuma 2014/699 normām un tās pārkāpusi.

2.      LES 4. panta 3. punkta pārkāpums

a)      Lietas dalībnieku argumenti

85.      Komisija uzskata, ka tas, ka Vācijas Federatīvā Republika OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā balsoja pret Eiropas Savienības nostāju, distancējās no Eiropas Savienības balsojuma un centās īstenot savas balsstiesības, kad šīs tiesības bija uzticētas Eiropas Savienībai, radīja neskaidrību attiecībā uz balsojuma rezultātu un radīja kaitējumu Eiropas Savienības uzticamībai un reputācijai, tās starptautiskās pārstāvības vienotībai un tās tēlam kopumā. Tādējādi šāda rīcība ir pretrunā LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālas sadarbības principam.

86.      Turpretī Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisija nav pierādījusi nedz to, ka ir radīts reāls kaitējums Eiropas Savienības uzticamībai un reputācijai, nedz arī to, ka tās rīcība bija šāda kaitējuma iemesls. Tieši pretēji, tā uzskata, ka tieši Eiropas Savienības pievienošanās OTIF radīja jaunas problēmas OTIF un neskaidrības balsošanas laikā minētajā struktūrā izraisīja steiga, kādā ES iestādes gatavojās OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijai.

b)      Analīze

87.      LES 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu Eiropas Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, kas noteikti Līgumos. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no ES iestāžu aktiem. Dalībvalstis sekmē Eiropas Savienības uzdevumu izpildi un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu.

88.      Šī norma, kas ir galvenā Savienības tiesību sistēmā, kuras mērķis ir nodrošināt Eiropas Savienības darbību (35), kas ir raksturota kā “visa Eiropas integrācijas projekta raksturīgais pamatmērķis” (36) un uzsver savstarpējo sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, ir vispārēja norma, kas ir konkretizēta vairākos citos Līguma noteikumos (37).

89.      Ņemot vērā to, ka jebkurš Savienības tiesību pārkāpums, piemēram, Lēmuma 2014/699 pārkāpums, ir pretrunā arī lojālas sadarbības principam starp Savienību un tās dalībvalstīm (38), kā vispārēja norma LES 4. panta 3. punkts neattiecas uz šo konkrēto pārkāpumu, un tam nav juridisku seku. Tāpēc tai daudzos gadījumos ir deklaratīvs raksturs. Tā, piemēram, Tiesa nepārprotami atturas analizēt šo principu saistībā ar pienākuma neizpildes procedūrām, kas attiecas uz direktīvu netransponēšanu, ja tā ir konstatējusi netransponēšanas pārkāpumu, jo tā uzskata, ka to darīt “nav vajadzības” (39).

90.      Tomēr ir gadījumi, kad LES 4. panta 3. punkts ir patstāvīgs pamats saistībām (40).

91.      Šāda atsevišķa LES 4. panta 3. punkta piemērošana ir jāveic ne tikai tāpēc, ka attiecīgais jautājums ietilpst ES ārējo attiecību jomā.

92.      It īpaši jauktu nolīgumu jomā (41) Tiesa jau vairākkārt ir uzsvērusi, ka, ja šķiet, ka nolīguma vai konvencijas joma daļēji ietilpst Eiropas Savienības kompetencē un daļēji – dalībvalstu kompetencē, ir svarīgi nodrošināt ciešu sadarbību starp šīm dalībvalstīm un ES iestādēm gan sarunu procesā un līguma noslēgšanā, gan uzņemto saistību izpildē. Minētais pienākums sadarboties izriet no prasības par vienotību Eiropas Savienības starptautiskajā pārstāvībā (42).

93.      Jānorāda, ka šis apgalvojums (43) būtu vienlīdz pareizs, ja iemesls un sekas tiktu samainītas vietām un prasība par vienotību izrietētu no pienākuma sadarboties (44).

94.      Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka nolīgums starp Padomi un Komisiju par balsošanu starptautiskā organizācijā (Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO)) atspoguļo pienākuma sadarboties starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm izpildi šīs starptautiskās organizācijas ietvaros (45).

95.      Lai gan nevienā no šīm lietām netika īpaši apdraudēta Eiropas Savienības uzticamība un reputācija, mēs no šīs judikatūras zinām, ka ārējo attiecību jomā lojālas sadarbības principam ir īpaša nozīme un ka tas īpaši attiecas uz balsstiesību izmantošanu dalītas kompetences jomā (46).

96.      Tāpēc es gribētu apgalvot, ka viss, kas Tiesai šajā lietā ir jādara, ir jāsper viens solis tālāk. Būtu jāprecizē, ka Eiropas Savienības reputācija un uzticamība starptautiskajā arēnā ir īpašas juridiskas intereses, ko aizsargā LES 4. panta 3. punkts un kas šajā gadījumā neaprobežojas tikai ar Lēmuma 2014/699 tekstu un mērķi.

97.      Minētā lēmuma neievērošana apvienojumā ar acīmredzamu nepiekrišanas paušanu attiecībā uz šā lēmuma saturu kaitē Savienības reputācijai starptautiskā līmenī. Tas rada iespaidu, ka Eiropas Savienība nerīkojas pietiekami efektīvi kā viena vienība, lai sagatavotos starptautiskas organizācijas sanāksmei.

98.      Turklāt, kā pamatoti norādījusi Komisija, tas vien, ka Vācijas Federatīvās Republikas balsojumam nebija nekādas nozīmes attiecībā uz šīs sanāksmes rezultātiem, šo konstatējumu neatspēko.

V.      Secinājumi

99.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai vajadzētu:

–        Atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi Padomes Lēmumu 2014/699/ES (2014. gada 24. jūnijs) par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā attiecībā uz dažiem grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) un tās papildinājumos, un LES 4. panta 3. punktu, Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijas (OTIF) Revīzijas komitejas 25. sesijā balsojot pret minētajā lēmumā izklāstīto nostāju un publiski iebilstot pret šo nostāju, kā arī pret šajā lēmumā paredzēto Eiropas Savienības balsstiesību izmantošanu.

–        Piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      Padomes Lēmums par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā attiecībā uz dažiem grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) un tās papildinājumos (OV 2014, L 293, 26. lpp.).


3      C‑600/14, EU:C:2017:935.


4      Atbilstoši LES 5. panta 2. punktam.


5      Skat. Govaere, I., “To Give or To Grab: The Principle of Full, Crippled and Split Conferral of Powers Post‑Lisbon”, no: M. Cremona, Structural Principles in EU External Relations Law, Hart Publishing, Oxford and Portland, Oregona, 2018, 71.–91. punkts, 73. lpp.


6      Lēmums (2011. gada 16. jūnijs) par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizāciju par Eiropas Savienības pievienošanos 1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (OV 2013, L 51., 1. lpp.).


7      2017. gada 5. decembra spriedumā Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935) Tiesa pilnībā noraidīja Vācijas Federatīvās Republikas prasību.


8      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, Vācija/Padome (C‑600/14, EU:C:2017:935).


9      Vācijas Federatīvā Republika norāda uz šādām lietām: spriedumi, 2003. gada 5. jūnijs, Komisija/Itālija (C‑145/01, EU:C:2003:324, 15. punkts); 2005. gada 27. oktobris, Komisija/Itālija (C‑525/03, EU:C:2005:648, 15. punkts), un 2007. gada 11. oktobris, Komisija/Grieķija (C‑237/05, EU:C:2007:592, 29. punkts).


10      Lēmums (2015. gada 18. septembris) par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā jāieņem Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijas (OTIF) Ģenerālās asamblejas 12. sesijā attiecībā uz dažiem Konvencijas par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) un tās papildinājumu grozījumiem (OV 2015, L 252, 43. lpp.).


11      Burtiski – “vilciens ir aizgājis”, kas ir ekvivalents angļu izteicienam “the ship has sailed”.


12      C‑362/90, EU:C:1992:158, 11.–13. punkts.


13      Skat., piemēram, spriedumus, 1988. gada 24. marts, Komisija/Grieķija (240/86, EU:C:1988:173, 15. un 16. punkts), un 2002. gada 15. janvāris, Komisija/Itālija (C‑439/99, EU:C:2002:14, 16. un 17. punkts). Visaptverošu pārskatu par judikatūru saistībā ar pagātnē veiktiem pārkāpumiem skat. Prete, L., Infringement proceedings in EU law, Wolters Kluwer, Alphen aan den Rijn, 2017, 151.–154. lpp.


14      Skat. spriedumu, 1992. gada 31. marts (C‑362/90, EU:C:1992:158).


15      Skat. spriedumu, 1992. gada 31. marts, Komisija/Itālija (C‑362/90, EU:C:1992:158, 11. un 12. punkts). Citā lietā saistībā ar publisko iepirkumu, jautājumā par publisko iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu Tiesa nosprieda, ka prasība sakarā ar pienākumu neizpildi nav pieņemama, ja argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigu datumā visi līgumā ietvertie nosacījumi jau ir pilnībā izpildīti – spriedums, 2005. gada 2. jūnijs, Komisija/Grieķija (C‑394/02, EU:C:2005:336, 18. punkts). Taču šajā gadījumā līgums nebija pilnībā izpildīts, ņemot vērā to, ka, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, bija pabeigti tikai 85 % darbu. Skat. arī spriedumu, 2009. gada 29. oktobris, Komisija/Vācija (C‑536/07, EU:C:2009:664, 23. punkts). Šajā lietā arī – tā iemesla dēļ vien, ka attiecīgie būvdarbi bija pabeigti, attiecīgais līgums, tas ir, strīdus darījums, to aplūkojot kopumā, argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās nebija pilnībā izpildīts. Šī darījuma “nomas” posms šajā datumā tika turpināts.


16      Skat. spriedumu, 1992. gada 31. marts, Komisija/Itālija (C‑362/90, EU:C:1992:158, 12. punkts). Šī formula tika atkārtota 2001. gada 25. oktobra spriedumā Vācija/Komisija (C‑276/99, EU:C:2001:576, 32. punkts). Pēdējais minētais spriedums tika pasludināts saskaņā ar 88. pantu šobrīd spēkā neesošajā Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumā. Tajā pārkāpuma procedūras atšķīrās tādējādi, ka, sākot no pirmstiesas procedūras beigām, lomas salīdzinājumā ar LESD 258. pantu bija mainītas – argumentēta atzinuma vietā Komisija pieņēma lēmumu (EOTK, 14. pants šajā ziņā ir salīdzināms ar LESD 288. pantu), kuru dalībvalsts pēc tam varēja apstrīdēt tiesā.


17      Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā Komisija/Grieķija (C‑237/05, EU:C:2007:98, 42. punkts, 11. zemsvītras piezīme).


18      Normā ir noteikts: “Ja pārkāpumi tika izbeigti pirms [argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām], principā nav pamata uzskatīt, ka pastāv interese turpināt uzturēt prasību spēkā”, skat. ģenerāladvokāta K. O. Lenca secinājumus lietā Komisija/Itālija (C‑362/90, EU:C:1992:95, 12. punkts).


19      Skat. ģenerāladvokāta K. O. Lenca secinājumus lietā Komisija/Itālija (C‑362/90, EU:C:1992:95, 13. punkts).


20      Es gribētu uzsvērt to, ka mēs vēl joprojām aplūkojam lietas pieņemamību. Acīmredzot tas, vai faktu rašanās laikā pārkāpums faktiski pastāvēja, ir jautājums par prasības būtību; skat. arī ģenerāladvokāta S. Albēra [S. Alber] secinājumus lietā Komisija/Austrija (C‑328/96, EU:C:1999:5, 30. punkts).


21      Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Komisija/Grieķija (C‑237/05, EU:C:2007:98, 66. punkts).


22      Skat. ģenerāladvokāta. L. A. Hēlhuda secinājumus apvienotajās lietās Komisija/Vācija (C‑20/01 un C‑28/01, EU:C:2002:717, 53. punkts). Skaidrības labad citāts attiecas uz “direktīvu, kas sagatavota, izmantojot ilgtermiņa līgumus, kuri ir juridiski neapstrīdami” (lieta attiecās uz iepirkumu procedūrām).


23      Skat. spriedumu, 1973. gada 7. februāris, Komisija/Itālija (39/72, EU:C:1973:13, 10. punkts).


24      Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Komisija/Itālija (C‑385/02, EU:C:2004:276, 15. punkts). Skat. arī Nowak, C., “§ 10 Vertragsverletzungsverfahren”, 44. punkts, no: St. Leible, J. Ph. Terhechte, Europäisches Rechtsschutz- und Verfahrensrecht (Enzyklopädie Europarecht, Band 3), Nomos, Baden‑Baden, 2014, kur ir nošķirti termini “Rechtsschutzinteresse”, “Rechtsschutzbedürfnis” un “Klageerhebungsinteresse”. Skat. arī Półtorak, N., komentāri par LESD 258. pantu: A. Wróbel (izd.), Traktat o funkcjonowaniu Unii Europejskiej. Komentarz Lex, II sēj., Varšava, 2012, 269. lpp.


25      Skat. spriedumu, 2003. gada 10. aprīlis, Komisija/Vācija (C‑20/01 un C‑28/01, EU:C:2003:220, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra). Skat. arī ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumus lietā Komisija/Grieķija (C‑394/02, EU:C:2005:105, 15. punkts) Papildus skat. Taborowski, M., Konsekwencje naruszania prawa Unii Europejskiej przez sądy krajowe, Lex – Wolters Kluwer, Varšava, 2012, 265. un nākamās lpp.


26      Interesanti, ka, sava argumenta ietvaros par izņēmumu attiecībā uz nelikumību (skat. šajos secinājumos turpmāk), lai pamatotu šo izņēmumu pienākuma neizpildes procedūras kontekstā, Vācijas Federatīvā Republika savā iebildumu rakstā pati atzīst, ka gadījumos, ja ir bijis risks, ka pastāv nepilnības tiesiskās aizsardzības sistēmā, Tiesa ir interpretējusi attiecīgos Līguma normas plaši un pat pārsniedzot to formulējumu.


27      Skat., piemēram, spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 19.–26. punkts), un 2018. gada 25. jūlijs, AY (Arrest warrant – Witness) (C‑268/17, EU:C:2018:602, 23.–31. punkts).


28      Skat. spriedumu, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments (294/83, EU:C:1986:166, 24. punkts).


29      Skat. spriedumu, 1990. gada 22. maijs, Parlaments/Padome (C‑70/88, EU:C:1990:217, 26. punkts).


30      Skat. spriedumu, 2002. gada 25. jūlijs, Unión de Pequeños Agricultores/Padome (C‑50/00 P, EU:C:2002:462, 45. punkts).


31      Kad dalībvalstij Tiesas sēdē tika jautāts, kāpēc tā nav norādījusi uz neesošu tiesību aktu saistībā ar lietu C‑600/14, Vācija/Padome, tā atbildēja, ka tā to ir konstatējusi tikai vēlākā posmā.


32      Vācijas Federatīvā Republika šajā lietā bija argumentējusi, ka ar Lēmumu 2014/699 ir pārkāpts kompetences piešķiršanas princips (LES 5. panta 2. punkts), tas ir nepietiekami pamatots un ir pārkāpts lojālas sadarbības princips, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips.


33      Lai arī šķiet pamatoti neļaut dalībvalstij, kas jau ir apstrīdējusi tiesību aktu, kuru tā ir uzskatījusi par eksistējošu prasības atcelt tiesību aktu kontekstā, vēlāk atsaukties uz iespējamo neesamību, taču pārbaudīt jautājumu par neeksistējošu tiesību aktu ex officio, protams, ir Tiesas pienākums.


34      Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Komisija/Grieķija (C‑45/07, EU:C:2009:81, 26. punkts). Tas pats attiecas uz citas dalībvalsts pieļautu pārkāpumu – skat. spriedumu, 1996. gada 23. maijs, Hedley Lomas (C‑5/94, EU:C:1996:205, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).


35      Skat. Obwexer, W., no: H. von der Groeben, J. Schwarze, J. A. Hatje (izd.), Europäisches Unionsrecht (Kommentar), 7. izd., Nomos, Baden‑Baden, 2015, Artikel 4 EUV, 67. punkts.


36      Skat. Kahl, W., no: Chr. Calliess, M. Ruffert (izd.), EUV/AEUV, 5. izd., C. H. Beck, Minhene, 2016, Artikel 4 EUV, 35. punkts: “Geschäftsgrundlage des gesamten europäischen Integrationsprojekts”. Skat. arī Sikora, A., Sankcje finansowe w razie niewykonania wyroków Trybunału Sprawiedliwości Unii Europejskiej, Lex – Wolters Kluwer, Varšava, 2011, 38. un nākamās lpp.


37      Piemēram, LESD 344. pantā; skat. spriedumu, 2006. gada 30. maijs, Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345, 169. punkts).


38      Skat., piemēram, Franzius, C., no: M. Pechstein, C. Nowak, U. Häde (izd.), Frankfurter Kommentar zu EUV, GRC und AEUV, Band II, Mohr Siebeck, Tībingene, 2017, Artikel 4 EUV, 101. punkts.


39      Skat. spriedumus, 1993. gada 13. oktobris, Komisija/Spānija (C‑378/92, EU:C:1993:843, 6. punkts), un 1995. gada 19. janvāris, Komisija/Beļģija (C‑66/94, EU:C:1995:13, 6. punkts).


40      Skat. Lenz, C. O., no: C. O. Lenz, K.‑D. Borchardt, EUVerträge Kommentar, Bundesanzeiger Verlag, 6. izd., Ķelne, 2013, Artikel 4 EUV, 17. un turpmākie punkti; Streinz, R., no: R. Streinz (izd.), EUV/AEUV (Kommentar), 2. izd., C. H. Beck, Minhene, 2012., Artikel 4 EUV, 27. punkts.


41      Par lojālas sadarbības pienākumu jauktos nolīgumos skat. Heliskoski, J., Mixed Agreements as a Technique for Organizing the International Relations of the European Community and its Member States, Kluwer Law International, Hāga, 2001, 61.–67. lpp., un Cremona, M., “Defending the Community Interest: the Duties of Cooperation and Compliance”, no: B. de Witte, M. Cremona (izd.), EU Foreign Relations Law, Hart Publishing, Oxford and Portland, Oregona, 2008, 158.–161. lpp.


42      Skat. arī nolēmumu (1/78, 1978. gada 14. novembris, EU:C:1978:202, 34.–36. punkts) (pēc analoģijas ar EAEK līgumu); Atzinumu 2/91 (Konvencija par trīspusējām konsultācijām Nr. 170), 1993. gada 19. marts, (EU:C:1993:106, 36. punkts); Atzinumu 1/94 (PTO līgumam pievienotie nolīgumi), 1994. gada 15. novembris (EU:C:1994:384, 108. punkts), un Atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris (EU:C:2001:664, 18, punkts). Skat. arī Atzinumu 1/08 (Nolīgumi, ar ko groza specifisko saistību grafikus saskaņā ar GATS), 2009. gada 30. novembris (EU:C:2009:739, 136. punkts), un spriedumu, 2010. gada 20. aprīlis, Komisija/Zviedrija (C‑246/07, EU:C:2010:203, 73. punkts).


43      Šķiet, ka Tiesa tikmēr ir izslēgusi šo atsauci uz prasību par vienotību; skat. spriedumu, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome (C‑28/12, EU:C:2015:282, 54. punkts).


44      Līdzīgi Hillion, Chr., “Mixity and Coherence in EU External Relations: The Significance of the “Duty of Cooperation””, no: Chr. Hillion, P. Koutrakos, Mixed agreements revisited, Hart Publishing, Oxford and Portland, Oregona, 2010, 87.–115. lpp., 89. lappusē apgalvo, ka pienākuma sadarboties juridiskais pamats ir redzams LES 4. panta 3. punktā. Tas pats autors turpat 91. lappusē pārliecinoši apgalvo, ka “prasība sākotnēji nebija paredzēta kā pamats pienākumam sadarboties, bet kā līdzeklis tā piemērošanai EEK kontekstā, jo tā pamats ir tāds pats kā saistībā ar Euratom, proti, vispārējais lojālas sadarbības princips”.


45      Skat. spriedumu, 1996. gada 19. marts, Komisija/Padome (C‑25/94, EU:C:1996:114, 49. punkts). Par notikumiem, kas noveda līdz šim strīdam, skat. Heliskoski, J., “Internal struggle for international presence: the exercise of voting rights within the FAO”, no: A. Dashwood, Chr. Hillion, The general law of E.C. external relations, Sweet&Maxwell, Londona, 2000, 79.–99. lpp.


46      Lai izvairītos no pārpratumiem, es saprotu lojālas sadarbības principu saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu kā tādu, kas ietver “pienākumu sadarboties”, uz kuru Tiesa kādreiz ir atsaukusies iepriekš minētajās lietās. Tādā pašā veidā es arī saprotu ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā 2/15 (EUSingapore Free Trade Agreement, EU:C:2016:992, 569. punkts). Turklāt tas jo īpaši ir skaidrs, jo lieta MOXPlant, kurā Tiesa šajā sakarā pirmoreiz īpaši atsaucās uz bijušā EK Līguma 10. panta normu (lai gan lieta būtībā attiecās uz precīzāku LESD 344. panta normu); skat. spriedumu, 2006. gada 30. maijs, Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345, 114. punkts). Par šo punktu skat. arī Hillion, Chr., “Mixity and Coherence in EU External Relations: The Significance of the “Duty of Cooperation””, no: Chr. Hillion, P. Koutrakos, Mixed agreements revisited, Hart Publishing, Oxford and Portland, Oregona, 2010, 87.–115. lpp., 90.–91. lpp.