Language of document : ECLI:EU:C:2019:86

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 31. janvārī (1)

Lieta C25/18

Brian Andrew Kerr

pret

Pavlo Postnov,

Natalia Postnova

(Okrazhen sad – Blagoevgrad (Blagojevgradas apgabaltiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – 24. panta 1. punkta pirmā daļa – Izņēmuma jurisdikcija lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu – 24. panta 2. punkts – Izņēmuma jurisdikcija lietās, kuru priekšmets ir uzņēmējsabiedrību, citu juridisko personu vai apvienību pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamība – 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Īpašā jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem – Prasība par iemaksas veikšanu nekustamā īpašuma uzturēšanai, pamatojoties uz dzīvokļu īpašnieku biedrības bez juridiskas personas statusa lēmumu – Piemērojamās tiesības – Regulas (EK) Nr. 593/2008 piemērojamība






I.      Ievads

1.        Kurai valsts tiesai ir starptautiskā jurisdikcija saskaņā ar Briseles I.a regulu (2), ja dzīvokļu īpašnieku biedrība ar prasību vēlas piespiest veikt iemaksas nekustamā īpašuma uzturēšanai, bet dzīvokļu īpašnieku, kuri nav samaksājuši, domicils atrodas citā dalībvalstī? Šajā lietā šis jautājums rodas saistībā ar maksājumu saistībām, kuru pamatā ir tādas dzīvokļu īpašnieku biedrības lēmumi, kas saskaņā ar valsts tiesībām nav juridiska persona.

2.        Šajā saistībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tad, ja lietā aplūkotie samaksas prasījumi ir “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, vispārējās jurisdikcijas pēc atbildētāja domicila vietā var piemērot īpašo jurisdikciju pēc attiecīgās saistības izpildes vietas. Turklāt iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai šajā lietā aplūkotajiem dzīvokļu īpašnieku biedrības lēmumiem ir piemērojama Romas I regula (3) un saskaņā ar kuriem tiesību aktiem no materiālo tiesību viedokļa ir jāvērtē no šiem lēmumiem izrietošie prasījumi.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Briseles I.a regula

3.        Briseles I.a regulas 15. un 16. apsvērumā tostarp ir noteikts:

“(15) Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils. Jurisdikcijai vienmēr vajadzētu būt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils jānosaka autonomi, lai kopējos noteikumus padarītu pārskatāmākus un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.

(16) Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā. [..]”

4.        Briseles I.a regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

5.        Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

1)      a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;

b) šā noteikuma mērķiem un, ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

–      preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,

–      pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;

c) ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;”

6.        Briseles I.a regulas 24. pantā tostarp ir paredzēta šāda izņēmuma jurisdikcija:

“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:

1)      lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre – tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums.

[..]

2)      lietā, kuras priekšmets ir uzņēmējsabiedrību, citu juridisko personu vai fizisku vai juridisku personu apvienību izveides spēkā esamība, to darbības izbeigšana vai likvidācija, vai to pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamība, – tās dalībvalsts tiesām, kurā ir uzņēmējsabiedrības, juridiskās personas vai apvienības atrašanās vieta. Lai noteiktu šo atrašanās vietu, tiesa piemēro starptautisko privāttiesību normas;

[..].”

7.        Saskaņā ar Briseles I.a regulas 27. pantu, “ja kādas dalībvalsts tiesā ceļ prasību, kura galvenokārt attiecas uz lietu, kas saskaņā ar 24. pantu ir citas dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas”. Saskaņā ar šīs pašas regulas 28. panta 1. punktu arī tad, ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāpaziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija neizriet no šīs regulas noteikumiem.

2.      Romas I regula

8.        Saskaņā ar Romas I regulas 7. apsvērumu “šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās [..] (Brisele I) [..]”. Attiecīgi Romas I regulas 17. apsvērumā ir norādīts, ka “jēdzieni “pakalpojumu sniegšana” un “preču iegāde” būtu jāinterpretē tāpat, kā piemērojot Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. pantu, ciktāl minētā regula attiecas uz preču iegādi un pakalpojumu sniegšanu”.

9.        Saskaņā ar Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktu no tās piemērošanas jomas ir izslēgti “jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām, piemēram, to izveide, reģistrējot vai kā citādi, tiesībspēja un rīcībspēja, iekšējā organizācija vai likvidācija un institūciju vai amatpersonu un dalībnieku personiskā atbildība par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām”.

B.      Valsts tiesības

10.      No dzīvokļu īpašuma izrietošās tiesiskās attiecības Bulgārijā ir reglamentētas Zakon za sobstvennostta (Likums par īpašumu). Tā 38. pantā ir precizēts, kādas nekustamā īpašuma daļas var būt kopīpašumā.

11.      Zakon za upravlenie na etazhnata sobstvenost (Likums par dzīvokļu īpašuma pārvaldīšanu, turpmāk tekstā – “ZUES”) ir noteiktas īpašnieku, lietotāju un iedzīvotāju attiecīgās tiesības un pienākumi saistībā ar kopīpašuma pārvaldīšanu. Tā 10. pantā ir noteikts, ka pārvaldes struktūras ir kopsapulce un valde (pārvaldnieks). Saskaņā ar ZUES 11. panta 1. punkta 5) apakšpunktu kopsapulce nosaka, kādā apmērā ir jāveic iemaksas, lai segtu izdevumus par ēkas koplietošanas zonu pārvaldīšanu un uzturēšanu. Saskaņā ar ZUES 38. panta 2. punktu attiecīgos kopsapulces lēmumi ir izpildāmi atbilstoši Bulgārijas Civilprocesa kodeksam, turklāt ir paredzēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis, lai saskaņā ar ZUES 40. pantu atceltu attiecīgo lēmumu. ZUES 6. panta 1. punkta 8) apakšpunktā ir precizēts, ka īpašnieku biedrības pārvaldes struktūru lēmumi īpašniekiem ir saistoši. Turklāt saskaņā ar minētās normas 9) apakšpunktu īpašniekiem ir pienākums proporcionāli viņu īpašumā esošajām domājamajām īpašuma daļām segt atjaunošanas izdevumus un veidot atbilstīgas rezerves, kā arī saskaņā ar 10) apakšpunktu segt ēkas koplietošanas daļu pārvaldīšanas un uzturēšanas izdevumus.

III. Fakti un pamatlieta

12.      Prasītājs pirmās instances tiesvedībā un tagad sūdzības iesniedzējs apelācijas tiesvedībā iesniedzējtiesā B. A. Kerr ir nekustamā īpašuma, kas atrodas Bansko pilsētā (Bulgārija), pārvaldnieks dzīvokļu īpašnieku biedrībā. Viņš uzsāka tiesvedību Rayonen sad Razlog (Raclogas rajona tiesa) pret diviem dzīvokļu īpašniekiem P. Postnov un N. Postnova. Šajā tiesvedībā runa bija par tādu iemaksu veikšanu, kas viņiem, pamatojoties uz dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumiem, laikā no 2013. līdz 2017. gadam pilnībā vai daļēji bija jāsamaksā par ēkas koplietošanas daļu uzturēšanu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem pamatlietā ar prasības pieteikumu esot ticis lūgts nodrošināt izvirzītā prasījuma piespiedu izpildi.

13.      Iesniedzējtiesas apsvērumos nav informācijas par atbildētāju vai citu kopīpašnieku iespējamiem lūgumiem atcelt attiecīgos lēmumus saskaņā ar ZUES 40. pantu.

14.      Atbildētāju adrese, kas tika norādīta pirmās instances tiesā, atrodas Īrijas Republikā.

15.      Pēc tam, kad tika novērsti prasības pieteikuma trūkumi, uz kuriem bija norādījusi kā pirmās instances tiesa iesaistītā Rayonen sad Razlog (Raclogas rajona tiesa), šī tiesa paziņoja, ka tai nav jurisdikcijas lemt par prasību. Tagad ar savu sūdzību pārvaldnieks pārsūdz šo pirmās instances tiesas lēmumu.

IV.    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

16.      Ar 2017. gada 19. decembra lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2018. gada 16. janvārī, Okrazhen sad – Blagoevgrad (Blagojevgradas apgabaltiesa, Bulgārija) saskaņā ar LESD 267. pantu uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai nepersonificētu tiesisku biedrību, kas izveidotas saskaņā ar likumu, pamatojoties uz tām piederošām noteiktām tiesībām, lēmumi, kuri ir pieņemti ar to biedru vairākumu, taču kuri ir saistoši visiem, arī tiem, kas nav balsojuši, ir uzskatāmi par “līgumsaistības” pamatu, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu?

2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai šādiem lēmumiem ir jāpiemēro Regulas Nr. 593/2008 noteikumi par līgumsaistībām piemērojamo tiesību noteikšanu?

3) Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir noliedzoša, vai šādiem lēmumiem ir jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), tiesību normas un kurš no regulā minētajiem ārpuslīgumiskajiem prasījumu pamatiem ir piemērojams šajā gadījumā?

4) Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, vai nepersonificētu biedrību lēmumi par izdevumiem saistībā ar ēkas uzturēšanu ir jāuzskata par “pakalpojumu sniegšanas līgumu” Regulas Nr. 593/2008 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē vai par līgumiem, kuru priekšmets ir “lietu tiesības” vai “noma/īre” šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē?”

17.      Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Latvijas Republika un Eiropas Komisija.

V.      Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

18.      Saskaņā ar iesniedzējtiesas apsvērumiem pamatlieta tika uzsākta ar sūdzību, ko prasītājs pirmajā instancē iesniedza par Rayonen sad Razlog (Raclogas rajona tiesa) lēmumu, ar kuru minētā tiesa paziņoja, ka tai nav jurisdikcijas lemt par celto prasību.

19.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nepārprotami norādīts, vai dokuments par lietas ierosināšanu atbildētājiem pirmajā instancē ir nosūtīts saskaņā ar piemērojamajām tiesību normām – šajā lietā piemērojot Izsniegšanas regulas (4) noteikumus.

20.      Šajos apstākļos, vispārīgi vērtējot, var rasties jautājums, vai šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nozīmīgs lietas izspriešanā. Ja atbildētājiem pirmajā instancē nebūtu izsniegts dokuments par lietas ierosināšanu, šajos apstākļos kā pirmās instances tiesa iesaistītā valsts tiesa nedrīkstētu pārbaudīt savu starptautisko jurisdikciju. Šādā gadījumā jau šā iemesla dēļ apelācijas instances tiesai būtu jāapmierina pārvaldnieka apelācijas sūdzība, neesot vajadzībai atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

21.      Lai arī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība principā nav atkarīga no pamatlietas – šajā gadījumā apelācijas tiesvedības – sacīkstes rakstura (5), tomēr šajā saistībā ir jāuzsver, ka dokumenta par lietas ierosināšanu pienācīgai nosūtīšanai ir būtiska nozīme, gan valsts tiesai pārbaudot starptautisko jurisdikciju (6) saskaņā ar Briseles I.a regulas noteikumiem, gan atzīstot vēlāku nolēmumu par lietas būtību (7). Nosūtīšanas prasībai ir īpaša nozīme kā atbildētāja tiesību tikt uzklausītam (8) un tiesību uz aizstāvību (9) ievērošanas izpausmei.

22.      Tomēr šajā lietā fakts, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav skaidri norādīts, vai un – attiecīgā gadījumā – kā dokuments par lietas ierosināšanu ir nosūtīts atbildētājiem, pats par sevi nevar radīt šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nozīmīgumu lietas izspriešanā.

23.      Uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri ir par Savienības tiesību interpretāciju, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai attiecas atbilstības pieņēmums (10). Turklāt Tiesa tai uzdoto jautājumu nenozīmīgumu lietas izspriešanā konstatē tikai sevišķos izņēmuma gadījumos, proti, tad, ja tas ir acīmredzami (11). Šajā lietā tas tā nav.

24.      Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāja sūdzība ir saistīta ar to, ka līdz pārsūdzētā lēmuma datumam atbildētāji nav iebilduši pret tiesas jurisdikciju. Iesniedzējtiesa arī uzsver, ka tās secinājumi “no faktu un juridiskā viedokļa” izriet no “pušu izvirzīto argumentu pārbaudes, ņemot vērā lēmumu, kura atcelšana tiek lūgta”. Tas liecina, ka dokuments par lietas ierosināšanu faktiski ir nosūtīts.

25.      Katrā ziņā pirms nolēmuma par lietas būtību pieņemšanas un tādējādi attiecīgā gadījumā pēc tam, kad ir saņemta Tiesas atbilde uz uzdotajiem interpretācijas jautājumiem, valsts tiesai ir jānodrošina dokumenta par lietas ierosināšanu pienācīga izsniegšana.

26.      No iepriekš minētā izriet, ka faktiskā nenoteiktība par dokumenta par lietas ierosināšanu nosūtīšanas brīdi un veidu – gan pirmajā instancē, gan uzsāktajā apelācijas tiesvedībā – nevar radīt šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

VI.    Prejudiciālo jautājumu vērtējums pēc būtības

27.      Iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. Pirmais prejudiciālais jautājums ir par īpašo jurisdikciju lietās, kas attiecas uz līgumiem saskaņā ar Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktu. Ja šī jurisdikcija nebūtu piemērojama, tiek uzdots otrais jautājums par Romas I regulas piemērojamību. Ja šīs lietas situācijā Romas I regula nebūtu piemērojama, trešajā jautājumā tiek lūgts precizēt Romas II regulas (12) piemērojamību. Visbeidzot ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai – no kolīziju normu viedokļa – lietā aplūkotie lēmumi ir uzskatāmi par “pakalpojumu sniegšanas līgumu” Romas I regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē vai par līgumu, kura priekšmets ir “lietu tiesības” (c) apakšpunkts) vai “noma/īre” (c) apakšpunkts) šīs regulas 4. panta 1. punkta izpratnē.

28.      Tādējādi turpmāk vispirms ir jāpievēršas Briseles I.a regulas interpretācijai. Kā redzēsim, kolīziju normu jautājumi, par ko ir otrais līdz ceturtais prejudiciālais jautājums, nav jāpārbauda, izmantojot citus instrumentus.

A.      Par Briseles I.a regulas interpretāciju

29.      Pirmais prejudiciālais jautājums par Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju attiecas uz “nepersonificētu tiesisku biedrību, kas izveidotas saskaņā ar likumu, pamatojoties uz tām piederošām noteiktām tiesībām, lēmum[iem], kuri ir pieņemti ar to biedru vairākumu, taču kuri ir saistoši visiem, arī tiem, kas nav balsojuši”. Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas apsvērumiem par faktiem pamatlietas priekšmets ir nevis, piemēram, attiecīgie dzīvokļu īpašnieku biedrības lēmumi, bet gan ar tiem pamatotie samaksas prasījumi.

30.      Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā (13) ir paredzēta īpašā jurisdikcija attiecīgās saistības izpildes vietā “lietās, kas attiecas uz līgumiem” (14). Tomēr no sistēmiskā viedokļa vispirms ir jāuzsver, ka šīs īpašās jurisdikcijas nav, ja pastāv izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 24. pantu (15).

31.      Šī izņēmuma jurisdikcija, no vienas puses, ietver 24. panta 1. punktā noteikto tās dalībvalsts tiesu jurisdikciju, kurā atrodas nekustamais īpašums, lietās, kuru priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu (16). No otras puses, te ietilpst arī 24. panta 2. punktā paredzētā tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kurā ir uzņēmējsabiedrības, juridiskās personas vai apvienības atrašanās vieta, konkrētās ar sabiedrību tiesībām saistītās lietās (17).

32.      Ņemot to vērā, lai sniegtu noderīgu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, vispirms ir jāpārbauda izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar Briseles I.a regulas 24. panta 1. un 2. punktu. Tikai tad, ja nav izņēmuma jurisdikcijas saskaņā ar šīm tiesību normām, būtu vajadzīga Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta interpretācija.

1.      Par izņēmuma jurisdikciju saskaņā ar Briseles I.a regulas 24. pantu

a)      Par izņēmuma jurisdikciju saistībā ar nekustamo īpašumu (24. panta 1. punkts)

33.      Vispirms rodas jautājums, vai lieta par samaksas prasījumiem, kuri izriet no lēmumiem, ko saistībā ar attiecīgā nekustamā īpašuma pārvaldīšanu ir pieņēmusi dzīvokļu īpašnieku biedrība bez juridiskas personas statusa, ir uzskatāma par lietu, “kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre”.

34.      Tieši ceturtais prejudiciālais jautājums parāda, ka iesniedzējtiesa – katrā ziņā ņemot vērā Romas I regulas piemērošanu un tās iespējamo nozīmi attiecībā uz materiālo tiesību normām, kuras jāpiemēro, nosakot izpildes vietu – šaubās, vai pamatlieta ir uzskatāma par lietu, “kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre”.

35.      Romas I regulas 7. apsvērumā ir precizēts, ka šīs regulas noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem tostarp ar Briseles I regulu (18). Turklāt iesniedzējtiesa pareizi uzskata, ka šī tā dēvētā saskaņotības prasība attiecas arī uz attiecībām starp Briseles I.a regulu un Romas I regulu (19).

36.      Ņemot to vērā, ir jāpieņem, ka iesniedzējtiesas šaubas par interpretāciju jautājumā, vai šajā lietā runa ir par lietu tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu, tiktāl attiecas arī uz Briseles I.a regulas 24. panta 1. punktu.

37.      Jau ir norādīts, ka pamatlietas priekšmets ir tādu neveiktu iemaksu veikšana, kuras diviem kopīpašniekiem it kā ir jāmaksā par attiecīgā nekustamā īpašuma pārvaldīšanu un uzturēšanu. Tādējādi runa ir par saistībām, kas – izsakoties iesniedzējtiesas vārdiem – izriet no īpašumtiesībām uz domājamām daļām kopīpašumā kā lietu tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu.

38.      Atbilstoši Tiesas judikatūrai “lietu tiesību” saistībā ar nekustamo īpašumu jēdziens Briseles I.a regulas 24. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē autonomi un šauri (20) tādējādi, ka šīm tiesībām ir jārada sekas visiem (erga omnes) (21). Turklāt judikatūrā tiek prasīts, lai lietas priekšmets būtu šo tiesību saturs vai apjoms (22).

39.      Tomēr pamatlietā pārvaldnieka prasība ir pamatota ar no saistību tiesībām izrietošiem īpašnieku biedrības prasījumiem par iemaksu veikšanu nekustamā īpašuma koplietošanas zonu uzturēšanai. Vispirms jānorāda, ka tas neskar atbildētāju kopīpašnieku lietu tiesības saistībā ar kopīpašumu – ideālo domājamo daļu kopīpašumā formā –, tādēļ, piemērojot iepriekš minēto judikatūru, nav izņēmuma jurisdikcijas saskaņā ar 24. panta 1. punktu.

40.      Citāds vērtējums šajā gadījumā gan varētu izrietēt no tā, ka atbilstoši sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem pamatlietā ar prasības pieteikumu tika iesniegts lūgums nodrošināt piespiedu izpildi (23), par kuru pirmā tiesa tomēr nelēma. Šāds lūgums gan varētu ietekmēt atbildētāju lietu tiesības saistībā ar viņu domājamām daļām kopīpašumā, piemēram, ierobežojot viņu rīcības pilnvaras (24). Tas pamatotu starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Briseles I.a regulas 24. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto pirmo alternatīvu. Tādējādi iesniedzējtiesas ziņā ir noteikt, kādas liettiesiskās sekas pamatlietā varētu radīt lūgums nodrošināt piespiedu izpildi attiecībā uz atbildētāju domājamām daļām kopīpašumā (25).

41.      Tikai skaidrības labad ir jānorāda, ka pārvaldīšana dzīvokļu īpašnieku biedrībā nevar tikt pielīdzināta nekustamā īpašuma lietošanai, tādēļ var izslēgt, ka pamatlietas priekšmets ir “nekustamā īpašuma noma/īre”.

b)      Par izņēmuma jurisdikciju saistībā ar uzņēmējsabiedrībām, citām juridiskām personām un apvienībām (24. panta 2. punkts)

42.      Briseles I.a regulas 24. panta 2. punktā ir pamatota tās dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcija, kurā ir uzņēmējsabiedrības, citas juridiskās personas vai apvienības (26) atrašanās vieta, tostarp lietās, kuru priekšmets ir šo uzņēmējsabiedrību, citu juridisko personu vai apvienību pārvaldes struktūru lēmumu spēkā esamība (ceturtā alternatīva).

43.      No uzņēmējsabiedrību un juridisko personu nošķiršanas vispirms var secināt, ka “nepersonificētas biedrības”, proti, personu apvienības bez juridiskas personas statusa, kā pamatlietā aplūkotā dzīvokļu īpašnieku biedrība saskaņā ar Bulgārijas tiesībām, principā, sīkāk neapskatot uzņēmējsabiedrības jēdzienu, ietilpst 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

44.      Tomēr ir jāpiebilst, ka Briseles I.a regulas 24. panta 2. punktā minētā ceturtā alternatīva ietver tikai tādas lietas, kuru priekšmets ir lēmuma spēkā esamība (27). No tām ir jānošķir lietas, kuru priekšmets ir attiecīgo lēmumu īstenošana, piemēram, lietā aplūkotā prasība par iemaksu veikšanu saistībā ar attiecīgo lēmumu.

45.      Tādējādi ir jāsecina, ka tāda veida lietā kā šajā gadījumā nav izņēmuma jurisdikcijas saskaņā ar Briseles I.a regulas 24. panta 2. punktā minēto ceturto alternatīvu.

c)      Starpsecinājumi

46.      Ja, ņemot vērā prasības priekšmetu pamatlietā, izņēmuma jurisdikcija nevar tikt pamatota arī saskaņā ar Briseles I.a regulas 24. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto pirmo alternatīvu (28), tad ir jāpievēršas Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta interpretācijai.

2.      Par īpašo jurisdikciju saskaņā ar Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktu

47.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu par Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta interpretāciju būtībā ir jānoskaidro, vai lietā aplūkotie samaksas prasījumi ir uzskatāmi par tādiem, kas attiecas uz līgumiem, šīs normas izpratnē.

48.      Tā kā Briseles I.a regula ir aizstājusi Briseles I regulu, pastāvīgajā judikatūrā (29) Tiesa pieņem, ka iepriekšējās regulas tiesību normu interpretācija, ko sniegusi Tiesa, attiecas arī uz Briseles I.a regulu, ciktāl šo abu Savienības tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām. Ciktāl Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkts ir atbilstīgs iepriekšējiem noteikumiem Briseles I regulas 5. panta 1. punktā un Briseles konvencijas (30) 5. panta 1. punktā, šo iepriekšējo noteikumu interpretācija, ko sniegusi Tiesa, paliek piemērojama arī Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktam (31).

49.      Par Briseles I regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu Tiesa jau ir nospriedusi, ka līguma noslēgšana nav kritērijs (32). Tomēr, lai piemērotu šo normu, ir jākonstatē saistība, jo jurisdikcija saskaņā ar šo normu tiek noteikta, ņemot vērā vietu, kur ir izpildīta vai būtu bijusi jāizpilda prasības pamatā esošā saistība. Līdz ar to frāze “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē nevar tikt interpretēta tādējādi, ka te ir ietverta situācija, kur nav saistības, ko viena persona brīvprātīgi ir uzņēmusies attiecībā pret otru (33).

50.      No tā Tiesa secina, ka īpašās jurisdikcijas noteikumu piemērošana lietās, kas attiecas uz līgumiem, ir iespējama ar nosacījumu, ka var tikt konstatēta saistība, ko viena persona ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru un uz ko pamatojas attiecīgā prasība (34).

51.      Šādā gadījumā Tiesa ir atzinusi brīvprātības nepieciešamību arī tad, kad strīdīgās saistības juridiskais pamats ir apvienības statūti vai tās pārvaldes struktūru lēmumi (35), uzņēmējdarbības veikšana saskaņā ar sabiedrību tiesībām (36), tiesību akti (37), kas saistīti ar Pasažieru tiesību regulu (38), vai vienpusējs paziņojums (39). Šīs lietas liecina, ka kritēriju “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Tiesa neinterpretē šauri (40), kaut arī judikatūrā bieži vien ir atrodama formāla norāde uz normas un tās izņēmuma attiecībām starp vispārējo jurisdikciju saskaņā ar Briseles I.a regulas 4. pantu un īpašo jurisdikciju (41).

52.      Tāpēc, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, ir būtiski, vai pamatlietā var tikt konstatēta “juridiska saistība, kuru brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru”. Šajā ziņā ir jāpārbauda, kādā mērā apsvērumi, ko Tiesa ņēma vērā lietā Peters Bauunternehmung (42) varētu tikt piemēroti šajā lietā. Minētajā lietā runa bija par to, kā klasificēt maksājumu saistības, kas ir balstītas uz brīvprātīgu dalību uzņēmumu apvienībā. Šajā ziņā Tiesa secināja, ka “uzņemšana apvienībā tās biedru starpā rada tādas pašas ciešas saites kā tās, kas vieno līguma puses” (43), tāpēc lietā aplūkotās saistības esot pamatoti uzskatīt par līgumsaistībām, lai varētu piemērot Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu (44). Šajā ziņā neesot būtiski, “vai šīs saistības izriet tieši no uzņemšanas vai no šīs uzņemšanas kopā ar apvienības pārvaldes struktūras lēmumu” (45).

53.      Tāpēc, ņemot vērā pamatlietu, vispirms ir jāsecina, ka, novērtējot no lēmuma izrietošās kopīpašnieku saistības brīvprātīgo raksturu, nav būtisks veids, kādā tiek pieņemts lēmums, ar kuru tiek pamatots samaksas prasījums (46), vai tas, ka nesamaksājušie kopīpašnieki nav lūguši atcelt attiecīgo lēmumu.

54.      Attiecībā uz dalību dzīvokļu īpašnieku biedrībā gan ir jāuzsver, ka, no vienas puses, tā ir paredzēta tiesību aktos, jo saskaņā ar šajā lietā piemērojamajām Bulgārijas tiesībām kopīpašums obligāti ir jāpārvalda īpašnieku biedrībai. No otras puses, pārvaldīšanas kārtība attiecīgajā gadījumā ir reglamentēta ar līgumu un pievienošanās biedrībai notiek, brīvprātīgi iegādājoties privātu dzīvokli kopā ar domājamām daļām kopīpašumā, kurā ietilpst nekustamā īpašuma koplietošanas zonas. Tāpēc šie aspekti pamato pieņēmumu, ka lietā aplūkotā kopīpašnieku saistība attiecībā pret īpašnieku biedrību rezultātā ir brīvprātīga juridiska saistība (47).

55.      Šis secinājums ir saskaņā arī ar Briseles I.a regulas mērķiem. Saskaņā ar tās 15. un 16. apsvērumu “jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem”, un “papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi”. Jau spriedumā Peters Bauunternehmung (48) Tiesa tiktāl uzsvēra, ka, “tā kā saskaņā ar valstu tiesību sistēmām apvienības domicila vieta vairumā gadījumā ir arī no dalības izrietošu saistību izpildes vieta, [līgumā saskaņotās jurisdikcijas] [..] piemērošanai ir [..] praktiskas priekšrocības, – proti, tās vietas tiesa, kur atrodas apvienības domicils, parasti var vislabāk saprast apvienības statūtus, noteikumus un lēmumus, kā arī ar strīda izcelsmi saistītos apstākļus”.

56.      Šie apsvērumi, šķiet, var tikt attiecināti arī uz situāciju šajā lietā. Latvijas valdība savos rakstveida apsvērumos pareizi uzsver, ka lietās, kas saistītas ar dzīvokļu īpašuma pārvaldīšanu, jurisdikcijas noteikšana pēc lēmuma pieņemšanas vietas (49), ja tā atbilst attiecīgās saistības izpildes vietai (50), ir saskaņā ar Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktā paredzētās īpašās jurisdikcijas mērķiem, kas norādīti šīs regulas 16. apsvērumā.

57.      Šādi it īpaši var izvairīties no tā, ka samaksas prasījumi pret kopīpašniekiem, kuri var uzturēties dažādās valstīs, un jautājumi par to pamatojošo lēmumu spēkā esamību tiek izskatīti dažādās tiesās.

58.      Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka, neietekmējot iespējamo izņēmuma jurisdikciju saskaņā ar Briseles I.a regulas 24. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto pirmo alternatīvu apvienojumā ar šīs regulas 8. panta 4. punktu, lietas, kas attiecas uz prasījumiem saistībā ar lēmumiem, kuri pieņemti ar dzīvokļu īpašnieku biedrības, kam nav juridiskas personas statusa, biedru balsu vairākumu, taču kuri ir saistoši visiem biedriem, arī tiem, kuri nav balsojuši, ir uzskatāmas par lietām, kas attiecas uz līgumiem Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

B.      Secinājumi par pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem

1.      Par otro prejudiciālo jautājumu

59.      Otrais prejudiciālais jautājums par Romas I regulas piemērojamību ir uzdots gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši. Tā kā es iesaku Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt apstiprinoši, tad uz otro prejudiciālo jautājumu varētu neatbildēt.

60.      Tomēr par Romas I regulas piemērojamību katrā ziņā ir jānorāda, ka tā neizriet jau no tā, ka uz prasību attiecas īpašā jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem, saskaņā ar Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktu (51). Proti, ir jāņem vērā izņēmumi no Romas I regulas materiālās piemērošanas jomas. Saskaņā ar Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktu tās piemērošanas jomā it īpaši neietilpst “jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām [..]”. Šī izņēmuma situācija nozīmē, ka tiesiskas biedrības samaksas prasījumi pret tās biedriem no kolīziju normu viedokļa nav jāvērtē saskaņā ar Romas I regulu, lai gan šādi prasījumi ir uzskatāmi par “lietām, kas attiecas uz līgumiem” Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, bet šajā regulā nav paredzēta attiecīga izņēmuma situācija (52).

2.      Par trešo prejudiciālo jautājumu

61.      Trešais prejudiciālais jautājums par Romas II regulas piemērojamību arī tiek uzdots tikai gadījumā, ja atbilde uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu būtu noliedzoša. Tāpēc, ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, uz to nav jāatbild.

3.      Par ceturto prejudiciālo jautājumu

62.      Turpretim ceturtais prejudiciālais jautājums par Romas I regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju tiek uzdots gadījumā, ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu būtu pozitīva, proti, ja no īpašās jurisdikcijas pēc līgumsaistības izpildes vietas piemērojamības izrietētu kolīziju normu par līgumsaistībām piemērojamība.

63.      No maniem iepriekšējiem apsvērumiem par Romas I regulas piemērojamību (53) gan ir jāsecina, ka pamatlietā aplūkotajās tiesiskajās attiecībās – kā izriet no šīs regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta – tā principā nav piemērojama.

64.      Tomēr, kā jau norādīts (54), ir redzams, ka, uzdodot ceturto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādā mērā tas, kā ir klasificējamas tiesiskās attiecības, uz kurām pamatojas pamatlietā aplūkotais samaksas prasījums, ietekmē tiesību normas, kuras ir jāpiemēro, nosakot attiecīgās saistības izpildes vietu.

65.      Tā kā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatāmo lietu, vajadzības gadījumā tai iesniegtie jautājumi ir jāpārformulē. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā Savienības tiesību normas, kuras valsts tiesa savā jautājumā nav norādījusi (55).

66.      Ņemot to vērā, interpretācijas šaubas, ko ceturtajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa ir izteikusi par tiesisko attiecību, uz kurām pamatojas prasība veikt samaksu, atzīšanu par “pakalpojumu sniegšanas līgumu” (56) vai par līgumu, kura priekšmets ir “lietu tiesības” (57) vai noma/īre (58), varētu tikt saprastas arī kā turpinājums interpretācijas šaubām par Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktu. Par to it īpaši liecina tas, ka iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucas uz Zakon za zadalzheniata i dogovorite (Likums par līgumsaistībām un līgumiem) 68. pantu par prasījuma izpildes vietas noteikšanu.

67.      Tāpēc ceturtais prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē un jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir noteikt, vai lietā aplūkotās saistības izpildes vieta ir jānosaka saskaņā ar Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu.

68.      Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas līgumiem Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā ir ietverts noteikums par to, ka Savienībā saistības izpildes vieta ir jānosaka autonomi, ja vien aplūkotajā līgumā nav attiecīgas vienošanās. Tātad piemērojama ir vieta, kurā saskaņā ar līgumu ir sniegta vai būtu bijusi jāsniedz līgumam raksturīgā saistība, proti, pakalpojumi.

69.      Atbilstoši Tiesas judikatūrai par Briseles I regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurš ir formulēts tāpat kā Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts, “jēdziens “pakalpojumi” [..] nozīmē vismaz to, ka puse, kas tos sniedz, veic konkrētu darbību, saņemot par to atlīdzību” (59) (60).

70.      Līdz ar to rodas jautājums, kāda ir saikne starp iemaksām, kuras ir jāveic kopīpašniekiem un kuru samaksa tiek aplūkota pamatlietā, un pārvaldīšanas darbību, ko veic dzīvokļu īpašnieku biedrība. Šī darbība būtībā ietver nekustamā īpašuma uzturēšanu un līdz ar to, noslēdzot dažāda rakstura līgumus ar trešajām personām, šo darījumu nodrošināšanu, piemēram, lai tiktu uzkoptas un koptas nekustamā īpašuma koplietošanas zonas un tiktu veikti remontdarbi vai energoapgāde.

71.      Tomēr ir jānorāda, ka šī darījumu nodrošināšana pati par sevi ne vienmēr notiek par atlīdzību. Piemēram, par atlīdzību runa ir tikai tad, ja no privātiem dzīvokļiem veidota nekustamā īpašuma pārvaldīšana tiek uzticēta specializētam pakalpojumu sniedzējam, nevis tad, ja to, piemēram, brīvprātīgi veic kāds no kopīpašniekiem. Turklāt iemaksas, ko kopīpašnieki maksā biedrībai, ir paredzētas, lai segtu nebūtisku daļu no nodokļiem un nodevām, un tādējādi ne tam, lai izpildītu līgumsaistības attiecībā pret trešajām personām, kuras ir iesaistītas īpašnieku biedrības vārdā un labā.

72.      Ņemot vērā šos apsvērumus par lietā aplūkoto iemaksu jaukto vai katrā ziņā neviendabīgo raksturu, manuprāt, starptautiskās jurisdikcijas noteikšanai raksturīgie tiesiskās drošības un paredzamības principi (61) prasa, lai pamatlietas situācijā nebūtu jāpiemēro Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums.

73.      Līdz ar to izpildes vieta – saskaņā ar Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu – būtu jānosaka atbilstoši šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta pakārtotajam noteikumam, ka jurisdikciju lietās, kas attiecas uz līgumiem, šīs normas izpratnē nosaka “attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās [pēc vietas, kur ir izpildīta vai būtu bijusi jāizpilda attiecīgā saistība]”.

74.      Lai attiecīgi noteiktu izpildes vietu, saskaņā ar tā dēvēto Tessili noteikumu (62) galvenā nozīme ir lex causae, kas ir atzīts par piemērojamu saskaņā ar piemērojamām tiesas atrašanās valsts kolīziju normām.

75.      Šajā gadījumā būtu jāievēro, ka izpildes vieta Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē būtu jānosaka, ņemot vērā konkrēto strīdīgo saistību – tātad pamatlietā maksājumu saistības, nevis līgumam raksturīgo saistību, kā paredzēts b) apakšpunktā (63).

76.      Tāpēc es iesaku Tiesai pārformulēt ceturto prejudiciālo jautājumu, lai ilustrētu tā saikni ar Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktu, un atbildēt uz to šādi:

Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka

–        pārvaldīšana, ko veic īpašnieku biedrība, kas pieņem lēmumus par ēkas uzturēšanas izdevumiem, nav uzskatāma par “pakalpojumiem” b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē;

–        vieta, kur ir izpildītas vai būtu bijušas jāizpilda no šādiem lēmumiem izrietošas maksājumu saistības, piemērojot a) apakšpunktu, ir jānosaka saskaņā ar tiesību aktiem, kuri atbilstoši tiesas atrašanās valsts kolīziju normām ir piemērojami attiecīgajām tiesiskajām attiecībām.

VII. Secinājumi

77.      Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Okrazhen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas apgabaltiesa, Bulgārija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

1)      Neietekmējot izņēmuma jurisdikciju saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (Brisele I.a) 24. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto pirmo alternatīvu apvienojumā ar 8. panta 4. punkta pirmajā teikumā minēto pirmo alternatīvu, lietas, kas attiecas uz prasījumiem saistībā ar lēmumiem, kuri pieņemti ar dzīvokļu īpašnieku biedrības, kurai nav juridiskas personas statusa, biedru balsu vairākumu, taču kuri ir saistoši visiem biedriem, arī tiem, kuri nav balsojuši, ir uzskatāmas par lietām, kas attiecas uz līgumiem, Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (Brisele I.a) 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

2)      Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (Brisele I.a) 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka

–      pārvaldīšana, ko veic īpašnieku biedrības pārvaldes struktūras, kas pieņem lēmumus par ēkas uzturēšanas izdevumiem, nav uzskatāma par “pakalpojumiem” b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē;

–      vieta, kur ir izpildītas vai būtu bijušas jāizpilda no šādiem lēmumiem izrietošas maksājumu saistības, piemērojot a) apakšpunktu, ir jānosaka saskaņā ar tiesību aktiem, kuri atbilstoši tiesas atrašanās valsts kolīziju normām ir piemērojami attiecīgajām tiesiskajām attiecībām.


1      Oriģinālvaloda – vācu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.), turpmāk tekstā – “Briseles I.a regula”.


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.), turpmāk tekstā – “Romas I regula”.


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1393/2007 (2007. gada 13. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (OV 2007, L 324, 79. lpp.), turpmāk tekstā – “Izsniegšanas regula”.


5      Skat. šajā nozīmē it īpaši spriedumu, 1994. gada 3. marts, Eurico Italia u.c. (C‑332/92, C‑333/92 un C‑335/92, EU:C:1994:79, 11. un 13. punkts).


6      Skat., piemēram, pienākumu apturēt tiesvedību saskaņā ar Izsniegšanas regulas 19. pantu apvienojumā ar Briseles I.a regulas 28. panta 3. punktu līdz brīdim, kad var tikt konstatēta dokumenta par lietas ierosināšanu pienācīga nosūtīšana.


7      Par neveiktas, nepareizas vai nesavlaicīgas izsniegšanas tiesiskajām sekām saistībā ar atzīšanu skat. Briseles I.a regulas 45. panta 1. punkta b) apakšpunktu.


8      Peiffer E./Peiffer M., izdevumā Paulus D./Peiffer E./Peiffer M., Europäische Gerichtsstands und Vollstreckungsverordnung (Brüssel Ia), Kommentar, 28. pants, 18. un 29. punkts.


9      Queirolo, I., izdevumā Magnus/Mankowski, ECPIL Commentary of Brussels Ibis Regulation, 28. pants, 20. punkts. Šajā saistībā skat. jau ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā A (C‑112/13, EU:C:2014:207, 53. un nākamie punkti) un spriedumu, 2014. gada 11. septembris (C‑112/13, EU:C:2014:2195, 51. un nākamie punkti).


10      Spriedumi, 1999. gada 7. septembris, Beck un Bergdorf (C‑355/97, EU:C:1999:391, 22. punkts); 2018. gada 23. janvāris, F. HoffmannLa Roche u.c. (C‑179/16, EU:C:2018:25, 45. punkts); 2018. gada 29. maijs, Liga van Moskeeën en Islamitische Organisaties Provincie Antwerpen u.c. (C‑426/16, EU:C:2018:335, 31. punkts), un 2018. gada 25. jūlijs, Confédération paysanne u.c. (C‑528/16, EU:C:2018:583, 73. punkts).


11      No 10. zemsvītras piezīmē minētās pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesa drīkst atteikties izskatīt valsts tiesas lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi vajadzīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.


12      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV 2007, L 199, 73. lpp.).


13      Skat. šo secinājumu 5. punktu.


14      Šajā ziņā vācu valodas redakcija atšķiras no citu valodu redakcijām, kas daļēji ir formulētas vispārīgāk (angļu valodas redakcija “matters relating to a contract”, spāņu valodas redakcija “materia contractual”, franču valodas redakcija “en matière contractuelle”, ungāru valodas redakcija “egy szerződés”, itāļu valodas redakcija “materia contrattuale”, rumāņu valodas redakcija “materie contractuală”).


15      Šajā saistībā skat. arī Briseles I.a regulas 27. pantu.


16      Kā arī saistībā ar nekustamā īpašuma nomu/īri.


17      Skat. šo secinājumu 6. punktu.


18      Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV, L 81, 29.3.2011., 18. lpp.), turpmāk tekstā – “Briseles I regula”.


19      Skat. šajā nozīmē jau spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda (C‑249/16, EU:C:2017:472, 32. punkts), atsaucoties uz spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, ERGO Insurance un Gjensidige Baltic, C‑359/14 un C‑475/14, EU:C:2016:40, 43. punkts).


20      Par šā principa sistēmisko un teleoloģisko pamatojumu skat. jau manus secinājumus lietā Schmidt (C‑417/15, EU:C:2016:535, 35. un 37. punkts) un 2016. gada 16. novembra spriedumu tajā pašā lietā (EU:C:2016:881, 28. un nākamie punkti).


21      Spriedums Schmidt (C‑417/15, EU:C:2016:881, 31. punkts), atsaucoties uz spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Komu u.c. (C‑605/14, EU:C:2015:833, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).


22      Spriedums Schmidt (C‑417/15, EU:C:2016:881, 30. punkts), arī atsaucoties uz spriedumu Komu u.c. (C‑605/14, EU:C:2015:833, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).


23      Saskaņā ar Bulgārijas Civilprocesa kodeksa 397. panta 1. punktu šajā saistībā tiesa acīmredzami var aizliegt parādniekam rīkoties ar nekustamo īpašumu.


      Skat. https://e-justice.europa.eu/content_interim_and_precautionary_measures-78-bg-de.do?member=1 (2018. gada 26. novembra versija).


24      Tam atbilstoši Tiesa spriedumā Komu u.c. (C‑605/14, EU:C:2015:833) ir nospriedusi, ka uz lūgumu izbeigt kopīpašumu, kurā ietilpst nekustamais īpašums, pārdodot to un pārdošanu uzticot pilnvarniekam, attiecas jurisdikcija lietu tiesību lietās.


25      Ja šajā lietā Bulgārijas tiesu jurisdikcija saskaņā ar Briseles I.a regulas 24. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto pirmo alternatīvu izrietētu no lūguma nodrošināt piespiedu izpildi, attiecīgā gadījumā šo tiesu jurisdikcija, ņemot vērā tiesā izvirzīto nodrošināto naudas prasījumu, varētu tikt pamatota saskaņā ar šīs pašas regulas 8. panta 4. punktu.


26      Tomēr arī šajā ziņā šīs normas atsevišķas valodu redakcijas ir atšķirīgas: piemēram, angļu valodas redakcijā runa ir par “companies or other legal persons or associations of natural or legal persons”.


27      Spriedums, 2008. gada 2. oktobris, Hassett un Doherty (C‑372/07, EU:C:2008:534, 26. punkts).


28      Šajā saistībā skat. iepriekš 40. punktu.


29      Spriedumi, 2016. gada 16. novembris, Schmidt, C‑417/15 (EU:C:2016:881, 26. punkts), un 2017. gada 9. marts, Pula Parking (C‑551/15, EU:C:2017:193, 31. punkts).


30      Konvencija par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, parakstīta 1968. gada 27. septembrī (OV 1972, L 299, 32. lpp.).


31      Skat. šajā nozīmē spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda (C‑249/16, EU:C:2017:472, 27. punkts). Skat. arī neseno spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Kuhn (C‑308/17, EU:C:2018:911, 31. punkts).


32      Spriedumi, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 38. punkts), un 2016. gada 21. aprīlis, Austro-Mechana (C‑572/14, EU:C:2016:286, 34. punkts).


33      Spriedumi, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 46. punkts); 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 39. punkts), un 2016. gada 21. aprīlis, Austro-Mechana (C‑572/14, EU:C:2016:286, 35. punkts). Skat. arī jau par Briseles konvenciju spriedumu, 1992. gada 17. jūnijs, Handte (C‑26/91, EU:C:1992:268, 15. punkts).


34      Spriedumi, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda (C‑249/16, EU:C:2017:472, 28. punkts); 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 47. punkts); 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 39. punkts), un 2016. gada 21. aprīlis, Austro-Mechana (C‑572/14, EU:C:2016:286, 36. punkts).


35      Spriedums, 1983. gada 22. marts, Peters Bauunternehmung (34/82, EU:C:1983:87, 13. punkts).


36      Spriedums, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c. (C‑47/14, EU:C:2015:574, 54. punkts).


37      Spriedums, 2018. gada 7. marts, Flightright u.c. (C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, EU:C:2018:160, 64. punkts). Skat. pirms tam jau spriedumu, 2009. gada 9. jūlijs, Rehder (C‑204/08, EU:C:2009:439, 28. punkts).


38      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.).


39      Spriedums, 2005. gada 20. janvāris, Engler (C‑27/02, EU:C:2005:33, 53. punkts) (laimesta solījums).


40      Skat. šajā nozīmē jau spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Engler (C‑27/02, EU:C:2005:33, 48. punkts).


41      Spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 18. un 19. punkts), atsaucoties uz spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, ÖFAB (C‑147/12, EU:C:2013:490, 30. un 31. punkts).


42      Spriedums, 1983. gada 22. marts, Peters Bauunternehmung (34/82, EU:C:1983:87, 13. punkts).


43      Spriedums, 1983. gada 22. marts, Peters Bauunternehmung (34/82, EU:C:1983:87, 13. punkts).


44      Šī pieeja ir apstiprināta 1992. gada 10. marta spriedumā Powell Duffryn (C‑214/89, EU:C:1992:115) par to, ka vienošanās par jurisdikciju, kas bija paredzēta sabiedrības statūtos, ir spēkā attiecībā uz visiem kapitāldaļu īpašniekiem, kā arī jau minētajā spriedumā, 2005. gada 20. janvāris, Engler (C‑27/02, EU:C:2005:33, 45. punkts).


45      Spriedums, 1983. gada 22. marts, Peters Bauunternehmung (34/82, EU:C:1983:87, 18. punkts).


46      Atbilstoši minētajām valsts tiesību normām lēmumu par uzturēšanas izdevumiem, kuri visiem kopīpašniekiem ir jāsedz proporcionāli viņiem piederošajām ideālajām domājamām daļām, pieņem īpašnieku kopsapulce ar balsu vairākumu. Līdz ar to attiecīgā lēmuma saistošais raksturs nav saistīts ar to, vai kopīpašnieks ir to atbalstījis vai nav.


47      Lietā C‑421/18 Tiesai būs jāprecizē, vai šie apsvērumi var tikt attiecināti arī uz lietu, kurā advokātu kolēģija pret saviem biedriem ir izvirzījusi tiesā prasījumus par iemaksu veikšanu.


48      Spriedums, 1983. gada 22. marts, Peters Bauunternehmung (34/82, EU:C:1983:87, 14. punkts).


49      Turklāt tas saskan ar nekustamā īpašuma atrašanās vietu.


50      Par izpildes vietas noteikšanu katrā ziņā skat. manus apsvērumus par ceturto prejudiciālo jautājumu 62. un nākamajos punktos.


51      Šajā ziņā nepietiek ar Komisijas atsauci uz saskaņotības prasību.


52      Skat. šajā nozīmē arī: Von Hein izdevumā Rauscher, “Großkommentar EuZPR/EuIPR”, III sējums, Romas I regula, Romas II regula, 4. izdevums, 2015, Romas I regulas 1. pants, 47. punkts.


53      Skat. iepriekš 60. punktu.


54      Skat. iepriekš 34. punktu.


55      Skat. neseno spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Smith (C‑122/17, EU:C:2018:631, 34. punkts). Skat. starp daudziem spriedumiem arī spriedumu, 2017. gada 22. jūnijs, E.ON Biofor Sverige (C‑549/15, EU:C:2017:490, 72. punkts).


56      Uzreiz ir jāatgādina, ka pakalpojuma jēdziens Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā ir atbilstīgs šim pašam jēdzienam Romas I regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Šajā nozīmē skat. Paulus izdevumā Paulus/Peiffer/Peiffer, “Kommentar zur VO (EU) Nr. 1215/2012”, 7. pants, 97. punkts un tajā minētā judikatūra.


57      Šajā saistībā par Briseles I.a regulas 24. panta 1. punktu skat. iepriekš 33. un nākamos punktus.


58      Skat. iepriekš 41. punktu.


59      Skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch (C‑533/07, EU:C:2009:257, 29. punkts). Skat. arī spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 37. punkts).


60      Tomēr, interpretējot šo kritēriju, Tiesa pieļauj, ka tad, ja nav iespējams konstatēt maksājumu saistības, ir pietiekami, ja kā atlīdzība tiek radīta “ekonomiska vērtība”. Skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Corman-Collins (C‑9/12, EU:C:2013:860, 40. punkts).


61      Skat. Briseles I.a regulas 15. un 16. apsvērumu.


62      Spriedums, 1976. gada 6. oktobris, Industrie tessili italiana Como (12/76, EU:C:1976:133).


63      Pastāvīgā judikatūra kopš sprieduma, 1976. gada 6. oktobris, De Bloos (14/76, EU:C:1976:134).