Language of document : ECLI:EU:C:2019:110

Pagaidu versija

TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)

2019. gada 12. februārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva (ES) 2016/343 – 4. pants – Publiskas norādes par vainu – Lēmums par apcietinājuma piemērošanu – Tiesību aizsardzības līdzekļi – Šī lēmuma tiesiskuma pārbaudes procedūra – Nevainīguma prezumpcijas ievērošana – LESD 267. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa – Tiesības tikt uzklausītam saprātīgā termiņā – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir ierobežotas valsts tiesu iespējas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai ar kuru tām ir noteikts pienākums pieņemt nolēmumu, nesagaidot atbildi uz šo lūgumu – Disciplinārsods šī tiesiskā regulējuma neievērošanas gadījumā

Lietā C‑8/19 PPU

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 27. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 7. janvārī, kriminālprocesā pret

RH,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.C. Bonichot], tiesneši K. Toadere [C. Toader] (referente), A. Ross [A. Rosas], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un M. Safjans [M. Safjan],

ģenerāladvokāts: Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā iesniedzējtiesas 2018. gada 27. decembra lūgumu, kas Tiesā iesniegts 2019. gada 7. janvārī, piemērot lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu,

ņemot vērā pirmās palātas 2019. gada 16. janvāra lēmumu apmierināt šo lūgumu,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 267. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pirmo un otro daļu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV 2016, L 65, 1. lpp.), 4. panta 1. punktu, lasot to kopā ar šīs direktīvas 16. apsvērumu.

2        Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā pret RH saistībā ar viņa paturēšanu apcietinājumā.

 Atbilstošās tiesību normas

 ECPAK

3        Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 5. pantā “Tiesības uz brīvību un drošību” ir noteikts:

“1.      Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā:

[..]

c)      ja kāda persona tiek likumīgi arestēta vai aizturēta ar nolūku nodot viņu kompetentiem juridiskiem orgāniem, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;

[..]

4.      Jebkura persona, kurai aresta vai aizturēšanas ceļā atņemta brīvība, var ierosināt procesu, kurā tiesa nekavējoties nosaka viņa aizturēšanas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga.

[..]”

4        ECPAK 6. panta “Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu” 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. [..]”

 Savienības tiesības

5        Direktīvas 2016/343 16. apsvērums ir formulēts šādi:

“Nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta tad, ja publisku iestāžu publiskos paziņojumos vai tiesu nolēmumos, kas neattiecas uz vainas noteikšanu, par aizdomās turēto vai apsūdzēto izteiktos kā par vainīgu, tik ilgi, kamēr minētās personas vaina nav pierādīta saskaņā ar tiesību aktiem. Šādos paziņojumos un tiesas nolēmumos nebūtu jāatspoguļo viedoklis par to, ka minētā persona ir vainīga. Šādam regulējumam nebūtu jāskar apsūdzības darbības, kuras veic, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, piemēram, apsūdzības celšanu, un neskar tiesu nolēmumus, kurus pieņemot apturētais spriedums stājas spēkā, ja tiek ievērotas tiesības uz aizsardzību. Tam nebūtu jāskar arī procesuāla rakstura preliminārie nolēmumi, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzošu pierādījumu elementi, piemēram, nolēmumi par pirmstiesas apcietinājumu, ar noteikumu, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais šajos nolēmumos nav minēts kā vainīgs. Pirms procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanas kompetentā iestāde varētu vispirms pārliecināties par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu, un nolēmumā varētu uz tiem atsaukties.”

6        Šīs direktīvas 4. panta “Publiskas norādes par vainu” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tik ilgi, kamēr nav pierādīta aizdomās turētā vai apsūdzētā vaina saskaņā ar tiesību aktiem, publisko iestāžu publiskos paziņojumos un tiesu nolēmumos, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, minētā persona netiek minēta kā vainīga. Tas neskar apsūdzības darbības, kas tiek veiktas, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, vai procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzoši pierādījumi.”

7        Saskaņā ar minētās direktīvas 6. pantu “Pierādīšanas pienākums”:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu ir apsūdzībai. Tas neskar nedz tiesneša vai kompetentās iestādes pienākumu meklēt vainu apstiprinošus un attaisnojošus pierādījumus, nedz aizstāvības tiesības iesniegt pierādījumus saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām.

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka visas šaubas par personas vainu tiek tulkotas par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, tostarp gadījumos, kad tiesa izvērtē to, vai persona būtu jāattaisno.”

 Bulgārijas tiesību akti

8        Piemērojot Nakazatelno protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “NPK”) 22. pantu, jebkura krimināllieta ir jāizskata un jāiztiesā saprātīgā termiņā, it īpaši, ja apsūdzētā persona atrodas apcietinājumā.

9        Saskaņā ar NPK 56. panta 1. punktu un 63. panta 1. punktu apcietinājumu var piemērot un pagarināt, ja pastāv “pamatotas aizdomas”, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

10      Saskaņā ar NPK 65. panta 4. punktu, ja apsūdzētā persona tiesā apstrīd, ka ir izpildīti visi juridiskie nosacījumi, lai pagarinātu viņas apcietinājumu, tai skaitā joprojām pastāv pamatotas aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi attiecīgo nodarījumu, tiesai ir pienākums atbildēt uz minētās personas izvirzītajiem argumentiem un izvērtēt, vai šīs aizdomas joprojām pastāv vai nē.

11      Saskaņā ar NPK 489. panta 2. punktu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu gadījumā, lai arī tiesvedība iesniedzējtiesā tiek apturēta, puses var lūgt grozīt piemēroto apcietinājuma pasākumu un tiesai par šo lūgumu ir jāpieņem nolēmums pēc būtības.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

12      RH tiek turēts aizdomās par dalību organizētā noziedzīgā grupā nolūkā veikt noziegumu, kas ir sodāms saskaņā ar Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss) 321. panta 3. punktu, lasot to kopā ar šī kodeksa 321. panta 2. punktu. Sods par šādu noziedzīgu nodarījumu ir brīvības atņemšana uz laiku no 3 līdz 10 gadiem.

13      2018. gada 22. oktobrī RH tika piemērots apcietinājums, jo pirmās instances tiesa un apelācijas tiesa uzskatīja, ka pastāv pamatotas aizdomas, ka viņš ir izdarījis inkriminēto noziedzīgo nodarījumu.

14      2018. gada 20. decembrī RH advokāts vērsās iesniedzējtiesā ar lūgumu atbrīvot viņa klientu, uz NPK 56. panta 1. punkta un 63. panta 1. punkta pamata apstrīdot to, ka pastāv pamatotas aizdomas par viņa dalību šajā noziedzīgajā nodarījumā.

15      Attiecībā uz lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu iesniedzējtiesa norāda, ka RH atbrīvošanas jautājums ir atkarīgs vienīgi no tā, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka viņš ir attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarītājs.

16      Pirms lēmuma šajā jautājumā pieņemšanas minētajai tiesai ir divkāršas šaubas. No vienas puses, pārbaudot, vai pastāv pamatotas aizdomas, kas ļautu uzskatīt, ka RH ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, šī tiesa norāda, ka, formulējot savu lēmumu tā, lai reizē neminētu RH kā vainīgu un reizē sniegtu atbildi uz viņa aizstāvja iebildēm, tā ir saskārusies ar nopietnām grūtībām.

17      No jaunākās valsts judikatūras izrietot, ka, pārbaudot lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu un nolūkā noteikt, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir izdarījusi inkriminētās darbības, prima facie ir jānovērtē, vai apsūdzība ir pierādīta.

18      Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz lēmumu par apcietinājuma piemērošanu jau ir bijis lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets lietā, kurā pasludināts 2018. gada 19. septembra spriedums Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732). Šajā lietā pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un pēc tiesvedības apturēšanas apsūdzētā persona divas reizes lūdza pārskatīt viņas apcietināšanas tiesiskumu tādu pašu iemeslu dēļ, kādi bija izvirzīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

19      No otras puses, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai, iesniedzot šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un apturot tiesvedību lietā, kuru tā izskata, šī tiesa ievēro Savienības tiesības, tai skaitā pienākumu pieņemt nolēmumu saprātīgā termiņā. Lai gan NPK 489. panta 2. punktā nav skaidri paredzēts, ka minētajai tiesai ir jālemj par lūgumu grozīt lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, jaunā judikatūra liekot interpretēt šo tiesību normu tādējādi, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu kļūst neiespējams.

20      Iesniedzējtiesa uzskata, ka tiesa, kas izskatīja strīdu lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 19. septembra spriedums Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732), bija iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un apturējusi tiesvedību, neraugoties uz augstākas instances saistošajiem norādījumiem, kas esot bijis pamats disciplinārlietai Visshia sadeben savet (Augstākā tieslietu padome, Bulgārija) par pienākuma pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā neizpildi.

21      Šādos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai ar LESD 267. pantu un Hartas 47. panta otro daļu ir saderīgi interpretēt tādu valsts tiesisko regulējumu kā NPK 489. panta 2. punkts tādējādi, ka iesniedzējtiesai, neraugoties uz to, ka tā ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar apcietinājuma likumību kriminālprocesā, ir pienākums tieši lemt par šī apcietinājuma likumību, nevis sagaidīt Tiesas sniegto atbildi?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:

2)      a)      Vai, ņemot vērā Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma pēdējo teikumu, valsts tiesai tās valsts tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka pirms lēmuma par apcietinājuma pagarināšanu pieņemšanas tai ir “jāpārliecinās par to, vai [..] apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu”?

b)      Ja aizdomās turētās personas pārstāvis ir iesniedzis pamatotus un būtiskus argumentus, apstrīdot šo “apsūdzošo pierādījumu elementu” esamību, vai valsts tiesai atbilstoši Hartas 47. panta pirmajā daļā paredzētajai prasībai par efektīvu tiesisko aizsardzību ir par tiem jālemj, veicot ar apcietinājuma pagarināšanu saistīto pārbaudi tiesā?

c)      Vai [Direktīvas 2016/343] 4. pants, lasot to kopā ar [tās] 3. pantu, kā tas ir interpretēts [2018. gada 19. septembra] spriedumā [Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732)], pieļauj, ka valsts tiesa, pamatojot savu lēmumu par apcietinājuma pagarināšanu, pirmkārt, ar ECT judikatūru par ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, konstatē tādu apsūdzošu pierādījumu esamību, kas pēc to rakstura “varētu pārliecināt neitrālu un objektīvu novērotāju par to, ka konkrētā persona var būt izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu”, un, otrkārt, pamatojot to ar ECT judikatūru par ECPAK 5. panta 4. punktu, faktiski un reāli lemj par aizdomās turētās personas pārstāvja iebildumiem par apcietinājuma tiesiskumu?”

 Par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību

22      Iesniedzējtiesa ir lūgusi šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.

23      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvu 2016/343, uz kuru attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tātad tam var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un tās Reglamenta 107. pantā.

24      Saistībā ar steidzamības kritēriju atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ir jāņem vērā apstāklis, ka personai, uz kuru attiecas pamatlieta, šobrīd ir atņemta brīvība un ka tās paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no risinājuma pamatlietā (spriedums, 2018. gada 6. decembris, IK (Papildsoda izpilde), C‑551/18 PPU, EU:C:2018:991, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Kā minēts šī rīkojuma 12.–14. punktā, pamatlietā RH tiek turēts aizdomās par dalību organizētā noziedzīgā grupā nolūkā veikt slepkavības un attiecībā uz viņu 2018. gada 22. oktobrī tika pieņemts lēmums par apcietinājuma piemērošanu. 2018. gada 20. decembrī RH advokāts vērsās iesniedzējtiesā ar lūgumu atbrīvot viņa klientu, apstrīdot to, ka pastāv “pamatotas aizdomas, kas ļautu uzskatīt”, ka viņš ir piedalījies attiecīgajā noziedzīgajā nodarījumā.

26      No tā izriet, ka RH paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no Tiesas nolēmuma, ciktāl tās atbildei uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem varētu būt tūlītēja ietekme uz apcietinājuma turpinātību.

27      Šādos apstākļos Tiesas pirmā palāta, pēc tiesneša referenta priekšlikuma un uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2019. gada 16. janvārī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

28      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, ja atbilde uz uzdoto jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, tā pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

29      Šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāpiemēro šī tiesību norma.

 Par pirmo jautājumu

30      Pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 267. pants un Hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu – kā tas ir interpretēts judikatūrā –, kura sekas ir tādas, ka valsts tiesai ir jālemj par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu bez iespējas iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai sagaidīt tās atbildi.

31      Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī tiesiskā regulējuma mērķis esot nepārkāpt aizdomās turētā vai apsūdzētās personas tiesības uz viņa lūguma attiecībā uz šī lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu izskatīšanu saprātīgā termiņā un neradīt risku šīs tiesas locekļiem saņemt disciplinārsodus, ja tie rīkotos pretēji šim regulējumam.

32      Pirmkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka apsūdzēto personu tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ir nostiprinātas ECPAK 6. panta 1. punktā, kā arī Hartas 47. panta otrajā daļā attiecībā uz tiesvedību. Krimināltiesību jomā šīs tiesības ir jāievēro ne vien šajā tiesvedībā, bet arī iepriekšējās izskatīšanas stadijā, jau kopš brīža, kad attiecīgā persona tiek apsūdzēta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 70. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra).

33      Šajā saistībā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 267. panta ceturto daļu, ja prejudiciāls jautājums ir radies lietā, kas dalībvalsts tiesā tiek izskatīta attiecībā uz apcietinājumā esošu personu, Tiesa to izlemj ar minimālu kavēšanos.

34      Šajā ziņā steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, kas iedibināta ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantu, ir viens no veidiem, kā īstenot jebkuras personas tiesības uz viņas lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

35      No tā izriet, ka tādu procedūru kā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā paredzētā nolūks tieši ir nodrošināt šo Hartas 47. panta otrajā daļā iedibināto tiesību ievērošanu.

36      Otrkārt, attiecībā uz iespēju iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai sagaidīt Tiesas atbildi ir jāatgādina, ka LESD 267. panta otrajā daļā it īpaši ir noteikts, ka dalībvalsts tiesa var uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu.

37      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu balstās uz tiešu tiesu dialogu, kur iespējamais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pilnībā atkarīgs no valsts tiesas vērtējuma par šī lūguma iesniegšanas nozīmīgumu un nepieciešamību (spriedumi, 2008. gada 16. decembris, Cartesio, C‑210/06, EU:C:2008:723, 91. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 1. februāris, Tolley, C‑430/15, EU:C:2017:74, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Valsts tiesām ir visplašākās tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību normu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu, par kuriem tām ir jāpieņem nolēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. jūnijs, Melki un Abdeli, C‑188/10 un C‑189/10, EU:C:2010:363, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Precīzāk, valsts tiesām ir brīva izvēle izmantot šo iespēju jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par atbilstošu. Proti, labākā brīža izvēle vērsties Tiesā prejudiciālā kārtā ir to ekskluzīvā kompetencē (spriedums, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Turklāt Tiesa jau ir spriedusi, ka kompetence lūgt prejudiciālu nolēmumu Tiesai, kas LESD 267. pantā ir piešķirta visām valsts tiesām, nevar tikt apšaubīta, piemērojot tādas valsts tiesību normas, kas ļauj tiesai, kura izskata apelācijas sūdzību, grozīt lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesai, atcelt šo lūgumu un likt tiesai, kas šo lēmumu ir pieņēmusi, atsākt valsts tiesību procedūru, ko tā bija apturējusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Cartesio, C‑210/06, EU:C:2008:723, 95. un 98. punkts).

41      Attiecībā uz nepieciešamību iesniedzējtiesai sagaidīt Tiesas atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai – tādos apstākļos kā pamatlietā – iespēju pieņemt lēmumu par lūgumu par atbrīvošanu, kas iesniegts laikposmā, kamēr Tiesa izskata lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vispirms ir jāprecizē, ka nekas nekavē iesniedzējtiesu atbrīvot aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, it īpaši, ja pierādījumi, kas ir tās rīcībā, vedina tā rīkoties.

42      Turklāt ir jāņem vērā Reglamenta 100. panta 1. punkts, kurā ir noteikts, ka iesniedzējtiesa saglabā iespēju atsaukt savu prejudiciālo jautājumu tikmēr, kamēr ieinteresētajām pusēm nav ticis paziņots sprieduma pasludināšanas datums.

43      Tāpat arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, izskatot ar Savienības tiesībām saistītu strīdu, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, ko tā pieņems, par to, vai pastāv atbilstoši Savienības tiesībām izvirzītās tiesības. Faktiski ar LESD 267. pantu izveidotās sistēmas lietderīgā iedarbība tiktu mazināta, ja valsts tiesa, apturot tiesvedību, līdz Tiesa sniedz atbildi uz prejudiciālo jautājumu, nevarētu noteikt pagaidu pasākumus, kamēr tā nav pieņēmusi nolēmumu pēc Tiesas atbildes saņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 19. jūnijs, Factortame u.c., C‑213/89, EU:C:1990:257, 21. un 22. punkts).

44      No savas puses Tiesa, kā tas izriet no Reglamenta 100. panta 2. punkta, var arī jebkurā brīdī pārbaudīt, vai joprojām ir spēkā tās kompetences nosacījumi.

45      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūra it īpaši paredz, ka lietai, kurā valsts tiesām jāpieņem nolēmums, iespējams, ņemot vērā prejudiciālo spriedumu, patiešām jābūt izskatīšanā šajās tiesās (rīkojums, 2014. gada 5. jūnijs, Antonio Gramsci Shipping u.c., C‑350/13, EU:C:2014:1516, 10. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Treškārt, attiecībā uz disciplinārsoda risku, ja netiek izpildīti augstākstāvošās instances saistošie norādījumi, ko min iesniedzējtiesa, un attiecībā uz šīs tiesas neatkarību Tiesa jau ir spriedusi, ka tā ir būtiska tiesu sadarbības sistēmas labai darbībai, ko iemieso prejudiciāla nolēmuma mehānisms, kas paredzēts LESD 267. pantā, ciktāl šo mehānismu var iedarbināt tikai tāda instance, kurai ir jāpiemēro Savienības tiesības un kura it īpaši atbilst šim neatkarības kritērijam (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas trūkumi), saukts “LM”, C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Šajā ziņā tāpat kā attiecīgās instances tiesnešu neatceļamība vai tāda atalgojuma saņemšana, kas atbilst viņu veikto funkciju nozīmīgumam, neatkarības prasība arīdzan pieprasa, lai disciplinārie pasākumi tiem, kuru pienākums ir tiesāt, sniegtu garantijas, kas nepieciešamas, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šādi pasākumi varētu tikt izmantoti kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas trūkumi), saukts “LM”, C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 64. un 67. punkts un tajos minētā judikatūra). Tiesnešu neatkarību nodrošina garantija, ka viņiem nevar piemērot disciplinārsodus par to, ka viņi izmanto tādu iespēju, kas izriet no viņu ekskluzīvās kompetences, kā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšana Tiesā vai nolemj sagaidīt atbildi uz šādu lūgumu, pirms izlemt pēc būtības lietu, ko tie izskata (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 17. un 25. punkts un tajos minētā judikatūra).

48      No tā izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. panta un Hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kā to interpretējusi iesniedzējtiesa, kura sekas ir tādas, ka valsts tiesai ir jālemj par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu bez iespējas iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai sagaidīt tās atbildi.

 Par otro jautājumu

49      Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2016/343 4. pants, lasot to kopā ar tās 16. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kas izriet no nevainīguma prezumpcijas, pieprasa, ka, ja kompetentā tiesa pārbauda pamatotas aizdomas, kas ļauj uzskatīt, ka aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi tai inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, lai lemtu par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu, šī tiesa izsver apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumu elementus, kas tai iesniegti, un pamato savu lēmumu, ne vien norādot apsūdzības elementus, bet arī lemjot par attiecīgās personas pārstāvja iebildumiem.

50      Lai gan iesniedzējtiesa ir pazīstama ar Tiesas sniegto interpretāciju 2018. gada 19. septembra spriedumā Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732), jo tā īpaši atsaucas uz šo spriedumu, šī tiesa uzskata, ka Tiesas paskaidrojumi neļauj pilnībā atbildēt uz tās jautājumiem.

51      Jāatgādina, ka minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2016/343 3. pants un 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanu, kāds ir tiesas iestādes pieņemts nolēmums par apcietinājuma piemērošanas pasākuma turpinātību, kuri ir balstīti uz aizdomām vai apsūdzošu pierādījumu elementiem, ar nosacījumu, ka apcietinājumā esošā persona šajos nolēmumos nav minēta kā vainīga, turpretim šajā direktīvā nav regulēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var tikt pieņemti nolēmumi par apcietinājuma piemērošanu.

52      Iesniedzējtiesas jautājums iekļaujas plašākā jēdziena “pamatotas aizdomas” ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē satvarā, un šķiet, ka tas izriet it īpaši no Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma pēdējā teikuma, kurā ir minēts, ka “pirms procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanas kompetentā iestāde varētu vispirms pārliecināties par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu, un nolēmumā varētu uz tiem atsaukties”.

53      Šajā gadījumā Direktīvas 2016/343 16. apsvērums atbilst tās 4. pantam, ciktāl pirmā nolūks ir izskaidrot otrā mērķus, tādējādi, ka 16. apsvēruma pēdējais teikums ir jālasa, ņemot vērā visu šo apsvērumu kopumā un šīs direktīvas 4. pantu.

54      Šajā ziņā, no vienas puses, Direktīvas 2016/343 4. pants “Publiskas norādes par vainu” un šīs direktīvas 16. apsvēruma pirmais līdz ceturtais teikums fokusējas uz apstākli, ka valsts iestāžu veiktos publiskos paziņojumos, tāpat kā tiesu nolēmumos, izņemot tos, kas attiecas uz vainas noteikšanu, nedrīkst minēt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu kā vainīgu. Direktīvas 2016/343 4. panta 1. punkta otrajā teikumā turklāt ir skaidri precizēts, ka šī norma “neskar [..] procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzoši pierādījumi”.

55      No otras puses, ja Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma pirmajā un otrajā teikumā ir vienīgi atgādināta nepieciešamība saglabāt nevainīguma prezumpciju publiskos paziņojumos, šī apsvēruma trešajā un ceturtajā teikumā ir atgādināta ideja, ka šādai piesardzībai publiskos paziņojumos nav ietekmes uz apsūdzības darbībām vai procesuāla rakstura prelimināriem nolēmumiem, it īpaši tiem, kas attiecas uz apcietinājumu.

56      Turklāt Direktīvas 2016/343 6. panta “Pierādīšanas pienākums” 1. punkta otrajā teikumā ir skaidri precizēts, ka šī norma neskar nedz tiesneša vai kompetentās iestādes pienākumu meklēt “vainu apstiprinošus un attaisnojošus” pierādījumus, nedz aizstāvības tiesības iesniegt pierādījumus saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām.

57      Tātad, ja pēc vainu apstiprinošu un attaisnojošu pierādījumu pārbaudes valsts tiesa nonāk pie secinājuma, ka pastāv pamatotas aizdomas, kas ļauj uzskatīt, ka persona ir veikusi tai inkriminētās darbības, un šajā sakarā pieņem prelimināru nolēmumu, tas nav līdzvērtīgi kā minēt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu kā vainīgu šajās darbībās Direktīvas 2016/343 4. panta izpratnē.

58      No šīs direktīvas 4. panta 1. punkta otrā teikuma izriet, ka šī norma neskar procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kurus pieņem tiesu iestādes, un minētās direktīvas 16. apsvēruma ceturtajā teikumā starp šiem preliminārajiem nolēmumiem ir iekļauti tie, kas attiecas uz apcietinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 44. punkts).

59      Katrā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka, ņemot vērā tajā ietvertā saskaņošanas mērķa minimālo raksturu, Direktīva 2016/343 nevar tikt interpretēta kā pilnīgs un izsmeļošs instruments, kura mērķis būtu noteikt lēmuma par pirmstiesas apcietinājumu pieņemšanas noteikumu kopumu, neatkarīgi no tā, vai runa ir par dažādu pierādījumu elementu pārbaudes veidiem vai par šāda lēmuma pamatojuma apmēru (spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev (C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 47. punkts).

60      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2016/343 4. un 6. pants, lasot tos kopā ar tās 16. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kas izriet no nevainīguma prezumpcijas, – ja kompetentā tiesa pārbauda pamatotas aizdomas, kas ļauj uzskatīt, ka aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, lai lemtu par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu, – neliedz šai tiesai izsvērt apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumu elementus, kas tai iesniegti, un pamatot savu lēmumu, ne vien norādot apsūdzošos elementus, bet arī lemjot par attiecīgās personas pārstāvja iebildumiem, ja vien šajā lēmumā apcietinājumā esošā persona nav minēta kā vainīga.

 Par tiesāšanās izdevumiem

61      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      LESD 267. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kā to ir interpretējusi iesniedzējtiesa, kura sekas ir tādas, ka valsts tiesai ir jālemj par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu bez iespējas iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai sagaidīt tās atbildi.

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 4. un 6. pants, lasot tos kopā ar tās 16. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kas izriet no nevainīguma prezumpcijas, – ja kompetentā tiesa pārbauda pamatotas aizdomas, kas ļauj uzskatīt, ka aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, lai lemtu par lēmuma par apcietinājuma piemērošanu tiesiskumu, – neliedz šai tiesai izsvērt apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumu elementus, kas tai iesniegti, un pamatot savu lēmumu, ne vien norādot apsūdzošos elementus, bet arī lemjot par attiecīgās personas pārstāvja iebildumiem, ja vien šajā lēmumā apcietinājumā esošā persona nav minēta kā vainīga.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – bulgāru.