VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2019. gada 12. martā (*)

ELVGF – Garantiju nodaļa – ELGF – Cukurs – Pagaidu shēma cukura rūpniecības restrukturizācijai Eiropas Kopienā – Regula (EK) Nr. 320/2006 – Regula (EK) Nr. 968/2006 – No finansējuma izslēgti izdevumi – Ungārijas izdevumi – Atbalsta par pilnīgu demontāžu un atbalsta par daļēju demontāžu piešķiršanas nosacījumi – “Ražošanas iekārtu” jēdziens – Silosu izmantojuma novērtēšana atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā – “Pilnīgas demontāžas” jēdziens – Dokumenta VI/5330/97 2. pielikums – Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtības – Lojāla sadarbība

Lietā T‑139/15

Ungārija, ko sākotnēji pārstāvēja M. Fehér, G. Koós, A. Pálfy, vēlāk M. Fehér, G. Koós, Z. Biró‑Tóth un E. Tóth, pārstāvji,

prasītāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv D. Colas, pārstāvis,

un

Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Colelli, avvocato dello Stato,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Ondrůšek un B. Béres, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/103 (2015. gada 16. janvāris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2015, L 16, 33. lpp.), ciktāl ar to no ELGF finansējuma ir izslēgta Ungārijas piešķirtā cukura rūpniecības restrukturizācijas atbalsta summa 11 709 400 EUR apmērā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] un K. Iliopuls [C. Iliopoulos] (referents),

sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 8. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 Regula (EK) Nr. 320/2006

1        Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 320/2006 (2006. gada 20. februāris), ar ko nosaka pagaidu shēmu cukura rūpniecības restrukturizācijai Kopienā un groza Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2006, L 58, 42. lpp.). Regula Nr. 320/2006 vairākkārt ir tikusi grozīta, pēdējo reizi – ar Padomes Regulu (EK) Nr. 72/2009 (2009. gada 19. janvāris) par izmaiņām kopējā lauksaimniecības politikā, izdarot grozījumus Regulās (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 320/2006, (EK) Nr. 1405/2006, (EK) Nr. 1234/2007, (EK) Nr. 3/2008 un (EK) Nr. 479/2008 un atceļot Regulas (EEK) Nr. 1883/78, (EEK) Nr. 1254/89, (EEK) Nr. 2247/89, (EEK) Nr. 2055/93, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 2596/97, (EK) Nr. 1182/2005 un (EK) Nr. 315/2007 (OV 2009, L 30, 1. lpp.). Regula Nr. 320/2006 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 72/2009, ir piemērojama šīs lietas faktiem.

2        Regulas Nr. 320/2006 1. un 5. apsvērumā ir paredzēts:

“(1)      [..] Lai Kopienas cukura ražošanas un tirdzniecības sistēmu saskaņotu ar starptautiskajām prasībām un nodrošinātu tās turpmāko konkurētspēju, ir jāveic pamatīga restrukturizācija, kas būtiski samazinātu Kopienas nerentablās ražošanas jaudu. Lai to panāktu, kā priekšnosacījums jaunas efektīvas cukura tirgus organizācijas ieviešanai būtu jāizstrādā atsevišķa un autonoma pagaidu shēma Kopienas cukura rūpniecības restrukturizācijai. [..]

(5)      Lai cukura rūpniecības uzņēmumi ar zemāko produktivitāti atteiktos no savām kvotām, būtu jāievieš nozīmīgs restrukturizācijas ekonomisks stimuls atbilstīga atbalsta veidā. Lai to panāktu, būtu jāizveido restrukturizācijas atbalsts, kas stimulē pārtraukt noteiktā cukura daudzuma ražošanu un atteikties no attiecīgajām kvotām, vienlaikus ļaujot ievērot saistības sociālajā un vides jomā, kuras ir saistītas ar ražošanas pārtraukšanu. Atbalsts būtu izmaksājams četrus tirdzniecības gadus, lai tā samazinātu ražošanu, līdz ir sasniegts vajadzīgais Kopienas tirgus līdzsvars.”

3        Regulas Nr. 320/2006 1. pantā “Pagaidu restrukturizācijas fonds” ir noteikts:

“1. Ar šo regulu [..] Kopienā izveido pagaidu cukura rūpniecības restrukturizācijas fondu (turpmāk – “restrukturizācijas fonds”). [..]

Restrukturizācijas fonds būs daļa no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda garantiju nodaļas. No 2007. gada 1. janvāra tā [tas] būs daļa no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF).

2. No restrukturizācijas fonda finansē šīs regulas 3., 6., 7., 8. un 9. pantā paredzētos pasākumus.

[..]

4. Šo regulu nepiemēro attālākajiem reģioniem, kas minēti Līguma [299. panta 2. punktā].”

4        Regulas Nr. 320/2006 3. pantā “Restrukturizācijas atbalsts” ir paredzēts:

“1.      Uzņēmumam, kas ražo cukuru, izoglikozi vai inulīna sīrupu, kam līdz 2006. gada 1. jūlijam [..] bija piešķirta kvota, ir tiesības uz restrukturizācijas atbalstu par katru atteiktās kvotas tonnu, ja tas kādā no 2006./2007., 2007./2008., 2008./2009. un 2009./2010. tirdzniecības gadiem:

a)      atsakās no savām kvotām, kas piešķirtas vienai vai vairākām tās fabrikām, un pilnībā demontē attiecīgo fabriku ražošanas iekārtas,

vai

b)      atsakās no savām kvotām, kas piešķirtas vienai vai vairākām tās fabrikām, daļēji demontē attiecīgo fabriku ražošanas iekārtas un neizmanto attiecīgo fabriku atlikušās ražošanas iekārtas to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura kopīgā tirgus organizācija,

[..]

3.      Pilnīgai ražošanas iekārtu demontāžai nepieciešams:

a)      pilnīga un galēja cukura, izoglikozes un inulīna sīrupa ražošanas pārtraukšana ar attiecīgajām ražošanas iekārtām,

b)      fabrikas/‑u slēgšana un ražošanas iekārtu demontāža 4. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktajā laikposmā,

un [..]

c)      videi draudzīgu apstākļu atjaunošana fabrikas teritorijā un darbaspēka nodarbināšanas [pārcelšanas] veicināšana 4. panta 2. punkta f) apakšpunktā noteiktajā laikposmā. [..]

4.      Daļējai ražošanas iekārtu demontāžai nepieciešams:

a)      pilnīga un galīga cukura, izoglikozes un inulīna sīrupa attiecīgās ražošanas pārtraukšana ar attiecīgajām ražošanas iekārtām,

b)      to ražošanas iekārtu demontāža, kas netiks izmantota[s] [jaunai] ražošanai un kas ir paredzēta[s] un izmantota[s] [bija paredzētas un izmantotas] a) apakšpunktā minēto produktu ražošanai [..],

c)      videi draudzīgu apstākļu atjaunošana fabrikas teritorijā un darbaspēka pārcelšanas veicināšana 4. panta 2. punkta f) apakšpunktā noteiktajā laikposmā [..].

5.      Ir noteikts šāds restrukturizācijas atbalsts uz tonnu par atteikto kvotu:

a)      1. punkta a) apakšpunktā minētajā gadījumā:

–        730,00 EUR par 2006./2007. tirdzniecības gadu,

–        730,00 EUR par 2007./2008. tirdzniecības gadu,

–        625,00 EUR par 2008./2009. tirdzniecības gadu,

–        520,00 EUR par 2009./2010. tirdzniecības gadu.

b)      1. punkta b) apakšpunktā minētajā gadījumā:

–        547,50 EUR par 2006./2007. tirdzniecības gadu,

–        547,50 EUR par 2007./2008. tirdzniecības gadu,

–        468,75 EUR par 2008./2009. tirdzniecības gadu,

–        390,00 EUR par 2009./2010. tirdzniecības gadu.[..]”

5        Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 320/2006 4. pantu “Pieteikšanās restrukturizācijas atbalstam”:

“1. Pieteikumi restrukturizācijas atbalstam iesniedzami dalībvalstīs līdz 31. janvārim, gadu pirms tā tirdzniecības gada, kurā ir atteiktas kvotas.

[..]

2.      Restrukturizācijas atbalsta pieteikumos iekļauj:

a)      restrukturizācijas plānu;

[..]

c)      apņemšanos atteikties no attiecīgajām kvotām konkrētajā tirdzniecības gadā;

d)      3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajā gadījumā – apņemšanos pilnībā demontēt ražošanas iekārtas laikposmā, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts;

e)      3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā gadījumā – apņemšanos daļēji demontēt ražošanas iekārtas laikposmā, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts, un neizmantot ražotni un atlikušās ražošanas iekārtas to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura kopīgā tirgus organizācija;

[..]

3.      Restrukturizācijas plānā, kas minēts 2. punkta a) apakšpunktā, iekļauj vismaz šādus elementus:

[..]

c)      attiecīgo ražošanas iekārtu tehnisko aprakstu,

d)      uzņēmējdarbības plānu, kurā sīki norādītas rūpnīcas vai rūpnīcu slēgšanas un pilnīgas vai daļējas ražošanas iekārtu demontāžas kārtība, laika grafiks un izmaksas,

[..]

h)      finanšu plānu, kurā sīki aprakstītas visas izmaksas saistībā ar restrukturizācijas plānu.”

6        Regulas Nr. 320/2006 5. pantā “Lēmuma pieņemšana par restrukturizācijas atbalstu un kontrole” ir noteikts:

“1.      Ne vēlāk kā 3. panta 2. punktā minētā iepriekšējā tirdzniecības gada februāra beigās dalībvalstis pieņem lēmumu par restrukturizācijas atbalsta piešķiršanu. Tomēr lēmums par 2006./2007. tirdzniecības gadu ir jāpieņem vēlākais līdz 2006. gada 30. septembrim.

[..]

2.      Restrukturizācijas atbalstu piešķir, ja dalībvalsts pēc rūpīgas pārbaudes ir secinājusi, ka:

–        pieteikumā ir 4. panta 2. punktā minētie elementi;

–        restrukturizācijas plānā ir 4. panta 3. punktā minētie elementi;

–        restrukturizācijas plānā aprakstītie pasākumi un darbības atbilst attiecīgajiem Kopienas un valsts tiesību aktiem;

–        [..]

3.      Ja viens vai vairāki no 2. punkta pirmajos trīs ievilkumos minētajiem nosacījumiem nav izpildīti, restrukturizācijas atbalsta pieteikumu nosūta atpakaļ pieteikuma iesniedzējam. Pieteikuma iesniedzējam paziņo par nosacījumiem, kas nav izpildīti. Tad pieteikuma iesniedzējs var vai nu savu pieteikumu atsaukt, vai papildināt to. [..]”

 Regula (EK) Nr. 968/2006

7        Eiropas Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 968/2006 (2006. gada 27. jūnijs), ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Regulu Nr. 320/2006 (OV 2006, L 176, 32. lpp.). Regula Nr. 968/2006 vairākkārt ir tikusi grozīta, pēdējo reizi – ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 672/2011 (2011. gada 13. jūlijs), ar ko groza [..] Regulu Nr. 968/2006 (OV 2011, L 184, 1. lpp.). Regula Nr. 968/2006 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 672/2011, ir piemērojama šīs lietas faktiem.

8        Regulas Nr. 968//2006 4. apsvērumā ir paredzēts:

“Attiecībā uz atteikšanos no kvotām Regulas [..] Nr. 320/2006 3. pantā noteiktas iespējas veikt pilnīgu vai daļēju ražošanas iekārtu demontāžu, kas ir par pamatu atšķirīgām restrukturizācijas atbalsta summām. Lai arī saskaņā ar nosacījumiem, kurus piemēro šīm divām iespējām, ir jāņem vērā, ka lielāku restrukturizācijas atbalsta summu piešķir pilnīgas iekārtu demontāžas gadījumā, jo ar to saistītas augstākas izmaksas, tomēr ir lietderīgi paredzēt iespēju paturēt tās ražotnes daļas, kas nav daļa no ražošanas līnijas, ja tās var izmantot citiem restrukturizācijas plānā paredzētiem mērķiem, jo īpaši, ja šādi iegūst darba vietas. No otras puses, iekārtas, kas nav tieši saistītas ar cukura ražošanu, jādemontē, ja tām nav alternatīva pielietojuma pieņemamā laika posmā un to uzturēšana būtu apdraudējums apkārtējai videi.”

9        Regulas Nr. 968/2006 4. pantā “Ražošanas iekārtu demontēšana” ir paredzēts:

“1.      Regulas [..] Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās pilnīgas demontēšanas gadījumā prasības demontēt ražošanas iekārtas attiecināmas uz:

a)      visām iekārtām, kas nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai, piemēram, telpām cukurbiešu, cukurniedru, graudaugu vai cigoriņu uzglabāšanai, analizēšanai, mazgāšanai un griešanai; visām iekārtām, kas ir nepieciešamas cukura iegūšanai un pārstrādei vai koncentrāta iegūšanai no cukurbietēm, cukurniedrēm, graudaugu cietes, cietes glikozes vai cigoriņu inulīna;

b)      iekārtu daļu, kas nav minēta a) apakšpunktā, kas tieši saistīta ar cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanu un nepieciešama darbību veikšanai ar produkciju, uz kuru attiecas atteiktā kvota, ja arī to varētu izmantot citu produktu ražošanai, piemēram, iekārtas ūdens sildīšanai vai apstrādei vai enerģijas ražošanai; iekārtas cukurbiešu mīkstās masas vai melases apstrādei; iekārtas iekšējai transportēšanai;

c)      visām citām iekārtām, piemēram, iepakošanas iekārtām, kas netiek izmantotas un tādēļ demontējamas un aizvācamas vides aizsardzības nolūkā.

2.      Regulas [..] Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētās iekārtu daļējas demontēšanas gadījumā prasība demontēt ražošanas iekārtas attiecas uz šā panta 1. punktā minētajām iekārtām, kuras saskaņā ar restrukturizācijas plānu nav paredzēts izmantot citai ražošanai vai citām vajadzībām ražotnes teritorijā.”

10      Saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 6. pantu “Dalībvalstu pienākumi”:

“1.      Divdesmit dienas pēc tam, kad dalībvalsts saņēmusi 2. panta 3. punktā minētā uzaicinājuma uz apspriešanos kopiju, tā informē restrukturizācijas plānā iesaistītās puses par tās lēmumu attiecībā uz:

[..]

b)      laika posmu, kas beidzas vēlākais 2010. gada 30. septembrī, ražošanas iekārtu demontēšanai un Regulas [..] Nr. 320/2006 3. panta 3. punkta c) apakšpunktā un 3. panta 4. punkta c) apakšpunktā minēto sociālo un vides prasību izpildei;

[..]

Atkāpjoties no [1. punkta b) apakšpunkta], dalībvalsts pēc attiecīgā uzņēmuma pamatota pieprasījuma var piešķirt [1. punkta b) apakšpunktā] noteiktā termiņa pagarinājumu vēlākais līdz 2012. gada 31. martam. Šādā gadījumā uzņēmums iesniedz grozīto restrukturizācijas plānu saskaņā ar [Regulas Nr. 968/2006] 11. pantu. [..]”

11      Regulas Nr. 968/2006 9. pants “Tiesības uz restrukturizācijas atbalstu” ir formulēts šādi:

“[..]

2.      Lai pieteikumu uzskatītu par atbilstīgu, restrukturizācijas plānā:

a)      ietver galveno mērķu, pasākumu un darbību, kā arī šo pasākumu un darbību paredzēto izmaksu, finanšu plāna un laika grafiku kopsavilkumu;

b)      norāda katras attiecīgās fabrikas kvotas daudzumu, no kuras paredzēts atteikties, tai jābūt mazākai par vai vienādai ar tās fabrikas ražošanas jaudu, kuru paredzēts pilnīgi vai daļēji demontēt;

c)      ietver apstiprinājumu, ka ražošanas iekārtas tiks pilnībā vai daļēji demontētas un aizvestas no ražotnes teritorijas;

[..]

e)      skaidri nosaka visas restrukturizācijas fonda finansētās darbības un izmaksas, un, ja nepieciešams, citus saistītos elementus, kurus paredzēts finansēt no citiem Kopienas fondiem.

3.      Ja 2. punktā minētie nosacījumi nav izpildīti, dalībvalsts informē pieteikuma iesniedzēju par šiem [iebilduma] iemesliem un saskaņā ar Regulas [..] Nr. 320/2006 4. panta 1. punktā norādīto laika ierobežojumu nosaka termiņu, kurā restrukturizācijas plānu var attiecīgi pielāgot.

Dalībvalsts lemj par pielāgotā pieteikuma atbilstību 15 darbadienu laikā no pirmajā daļā norādītā termiņa beigām, bet vismaz 10 darbadienas pirms Regulas [..] Nr. 320/2006 5. panta 1. punktā norādītā termiņa.

Ja pielāgotais pieteikums nav iesniegts norādītajā termiņā vai uzskatāms par neatbilstīgu, pieteikumu restrukturizācijas atbalstam noraida, un dalībvalsts par to informē pieteikuma iesniedzēju un Komisiju piecu darbadienu laikā. Jauna pieteikuma iesniegšana no tā paša pieteikuma iesniedzēja notiek saskaņā ar hronoloģisko secību, kā norādīts 8. pantā. [..]”

12      Regulas Nr. 968/2006 11. pantā “Grozījumi restrukturizācijas plānā” ir paredzēts:

“1.      Tiklīdz restrukturizācijas atbalsts ir piešķirts, atbalsta saņēmējs veic visus pasākumus, kas sīki izklāstīti apstiprinātajā restrukturizācijas plānā, un ievēro savā restrukturizācijas atbalsta pieteikumā ietvertās saistības.

2.      Jebkuri grozījumi apstiprinātajā restrukturizācijas plānā ir jāsaskaņo ar dalībvalsti, pamatojoties uz attiecīgā uzņēmuma pieprasījumu, kurā:

a)      izskaidroti iemesli un radušās īstenošanas problēmas;

b)      uzrādīti grozījumi vai ierosinātie jaunie pasākumi un gaidāmā ietekme;

c)      sīki izklāstīta ietekme uz finansēm un laiku [termiņiem].

Ar grozījumiem nevar mainīt piešķiramā restrukturizācijas atbalsta kopējo summu vai pagaidu restrukturizācijas summas, kuras maksājamas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 320/2006 11. pantu.

Par grozīto restrukturizācijas plānu dalībvalsts paziņo Komisijai.”

13      Regulas Nr. 968/2006 16. pantā “Restrukturizācijas atbalsta maksājums” ir noteikts:

“1. Par restrukturizācijas atbalsta katras daļas maksājumu saskaņā ar Regulas [..] Nr. 320/2006 10. panta 4. punktu iemaksā nodrošinājumu par summu, kas vienāda ar 120 % no attiecīgās daļas summas.

[..].”

14      Atbilstoši Regulas Nr. 968/2006 22. pantam “Nodrošinājuma atmaksāšana”:

“1. Nodrošinājumu, kas minēts [..] 16. panta 1. punktā [..] un 18. panta 2. punktā, atmaksā, ja:

a)      ir īstenoti visi attiecīgi restrukturizācijas plānā, valsts restrukturizācijas programmās un uzņēmējdarbības plānā paredzētie pasākumi un darbības;

b)      ir iesniegts 23. panta 2. punktā minētais nobeiguma ziņojums;

c)      dalībvalstis ir veikušas 25. pantā noteiktās pārbaudes;

[..]

3.      Nodrošinājumu neatmaksā, ja vēlākais līdz 2012. gada 30. septembrim nav izpildīti 1. punktā minētie nosacījumi, izņemot nepārvaramas varas apstākļus.”

15      Regulas Nr. 968/2006 25. pantā “Pārbaudes” ir noteikts:

“1.      Katru uzņēmumu un ražotni, kas saņēmusi restrukturizācijas fonda atbalstu, dalībvalsts kompetentā iestāde pārbauda trīs mēnešu laikā pēc 23. panta 2. punktā noteiktā termiņa beigām.

Pārbaudes laikā kontrolē, vai tiek pildīts restrukturizācijas plāns vai uzņēmējdarbības plāns, un apstiprina uzņēmuma progresa ziņojumā sniegtās informācijas precizitāti un pilnīgumu. Pirmajā restrukturizācijas plāna pārbaudē kontrolē arī jebkuru papildu informāciju, kuru uzņēmums sniedzis pieteikumā restrukturizācijas atbalsta saņemšanai, jo īpaši apstiprinājumu, kas minēts Regulas [..] Nr. 320/2006 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

2.      Pārbaude visos gadījumos attiecas uz Regulas [..] Nr. 320/2006 4. panta 3. punktā minētajiem restrukturizācijas plāna elementiem. [..]”

16      Turklāt Regulas Nr. 968/2006 26. pantā “Atlīdzināšana” ir noteikts:

“1.      Neskarot 3. punkta nosacījumus, ja atbalsta saņēmējs nepilda kādu no saistībām vai vairākas saistības, kas noteiktas attiecīgi restrukturizācijas plānā, uzņēmējdarbības plānā vai valsts restrukturizācijas programmā, daļa piešķirtā atbalsta par attiecīgajām saistībām jāatlīdzina, izņemot nepārvaramas varas apstākļus. [..]”

17      Visbeidzot, Regulas Nr. 968/2006 27. pantā “Sodi” ir noteikts:

“1.      Ja atbalsta saņēmējs nepilda kādu no saistībām vai vairākas saistības, kas noteiktas attiecīgi restrukturizācijas plānā, uzņēmējdarbības plānā vai valsts restrukturizācijas programmā, viņa pienākums ir samaksāt summu [sodu], kas atbilst 10 % no summas, kura atlīdzināma saskaņā ar 26. pantu. [..]”

 Tiesvedības priekšvēsture

18      No 2010. gada 16. līdz 19. martam Komisijas dienesti veica pārbaudes Ungārijā trijās (no četrām) bijušajās cukura ražotnēs, attiecībā uz kurām bija saņemts restrukturizācijas atbalsts par pilnīgu demontāžu saskaņā ar Regulas Nr. 320/2006 3. pantu redakcijā, kas tolaik bija piemērojama.

19      Pēc šīs pārbaudes Komisija ar 2010. gada 20. jūlija vēstuli (turpmāk tekstā – “pirmais 2010. gada 20. jūlija paziņojums”) paziņoja Ungārijas iestādēm veiktās pārbaudes rezultātus un norādīja, ka minētais paziņojums ir nosūtīts atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 885/2006 (2006. gada 21. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV 2006, L 171, 90. lpp.), 11. pantam.

20      No pirmā 2010. gada 20. jūlija paziņojuma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka Ungārijas iestādes nav pilnībā ievērojušas prasības, kas noteiktas Savienības tiesiskajā regulējumā attiecībā uz cukura rūpniecības restrukturizācijas atbalsta piešķiršanas nosacījumiem saistībā ar 2007./2008. un 2008./2009. tirdzniecības gadu. Proti, tā konstatēja, ka apmeklētajās ražotnēs, kas pieder attiecīgi sabiedrībai Eastern Sugar, Kaba [Kaba] (Ungārija), un sabiedrībai Matra Cukor, Solnoka [Szolnok] (Ungārija), ir saglabājušies silosi un tātad minētās sabiedrības var saņemt nevis restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, bet tikai restrukturizācijas atbalstu par daļēju demontāžu, kura summa ir par 25 % mazāka nekā restrukturizācijas atbalsta summa par pilnīgu demontāžu. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka minētās sabiedrības nebija tiesīgas saņemt restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, ja tās nav pilnībā īstenojušas restrukturizācijas plānu un ja pārējās ar ražošanu saistītās celtnes, tostarp silosi, nav nojauktas. Visbeidzot Komisija pieprasīja Ungārijas iestādēm sniegt informāciju par celtnēm, kas joprojām atrodas cukura ražotņu teritorijās, kuras Komisijas darbinieki vēl nav apmeklējuši.

21      Ar 2010. gada 20. septembra vēstuli Ungārijas iestādes atbildēja uz pirmajā 2010. gada 20. jūlija paziņojumā ietvertajiem iebildumiem un norādīja Komisijai, ka sabiedrības Eastern Sugar ražotnes teritorijā Kabā esošie silosi tiek nomāti, lai tajos uzglabātu nefasētu cukuru – tā iesaiņošanas mērķiem.

22      Divpusējā sanāksmē starp Komisijas dienestiem un Ungārijas iestādēm, kas notika Briselē (Beļģija) 2010. gada 6. decembrī, pēdējās minētās iestādes tostarp paziņoja, ka silosi joprojām atrodas, pirmkārt, sabiedrības Eastern Sugar ražotnē Kabā un, otrkārt, sabiedrības Magyar Cukor ražotnē Petēhāzā [Petőháza] un ka sabiedrības Matra Cukor ražotnē Solnokā esošie silosi ir nojaukšanas procesā. Turklāt tās būtībā norādīja, ka pienākumam demontēt silosus nav juridiska pamata un ka ar atteikšanos no ražošanas kvotas un ar ražošanas iekārtu demontēšanu pietiek, lai Ungārijas cukura uzņēmumiem rastos tiesības uz restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu.

23      Savukārt Komisija norādīja, ka, lai gan Regulās Nr. 320/2006 un Nr. 968/2006 nav minēta silosu demontēšana, tomēr no konkrētā tiesiskā regulējuma sistēmas izriet, ka šie silosi, ņemot vērā, ka tie veido neatņemamu daļu no ražošanas iekārtām, bija jādemontē. Turklāt Komisija atzīmēja, ka cukura uzņēmumi, kas pieprasījuši restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, varēja izvēlēties veikt daļēju demontāžu, par kuru būtu piešķirts par 25 % mazāks atbalsts nekā gadījumā, kad tiek veikta pilnīga demontāža. Visbeidzot tā norādīja Ungārijas iestādēm, ka tām ir laiks līdz 2011. gada septembrim, lai izlabotu situāciju un saglabātu restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu.

24      2011. gada 3. martā Ungārijas iestādes iesniedza savus apsvērumus par 2010. gada 6. decembra divpusējās sanāksmes protokolu. Tās tostarp paziņoja, ka tikai tie cukura uzņēmumi, kas saņēmuši restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, var lūgt pagarināt termiņu demontāžas pabeigšanai, bet tie to vēl nav izdarījuši.

25      Ar 2012. gada 8. novembra vēstuli, kas nosūtīta atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 11. panta 2. punkta trešajai daļai, Komisija informēja Ungārijas iestādes par to, ka tā plāno no Savienības finansējuma izslēgt summu 11 709 400 EUR, kas aprēķināta, balstoties uz starpību starp pilnīgas demontāžas un daļējas demontāžas gadījumā piešķirto atbalsta summu.

26      2012. gada 18. decembrī Ungārijas iestādes lūdza uzsākt saskaņošanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 16. pantu.

27      2013. gada 25. aprīlī saskaņošanas struktūra sagatavoja ziņojumu, kurā tā vispirms konstatēja, ka pušu nostāju saskaņošana ir izrādījusies neveiksmīga un ka pamatjautājums, par ko šo pušu starpā pastāv domstarpības, tiek izskatīts Tiesā. Turpinājumā tā būtībā norādīja, pirmkārt, ka Komisija vairākas reizes nav izmantojusi iespēju informēt Ungārijas iestādes par pienākumu demontēt silosus un, otrkārt, ka vairākas dalībvalstis un pati Komisija ir saskārušās ar konkrētā tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtībām. Visbeidzot tā aicināja Komisiju ņemt vērā apstākli, ka saskaņā ar Komisijas 1997. gada 23. decembra dokumentu VI/5330/97, kura nosaukums ir “Pamatnostādnes attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros” (turpmāk tekstā – “dokuments VI/5330/97”), “ja pārkāpumi var tikt izskaidroti ar Kopienas normu interpretēšanu, [..] var ņemt vērā šo atbildību mīkstinošo apstākli un ierosināt mazāku korekciju vai atteikties no korekcijas”.

28      2013. gada 14. novembra spriedumā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka “ražošanas iekārtu” jēdziens Regulas Nr. 320/2006 3. un 4. panta un Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ietver silosus, kas paredzēti restrukturizācijas atbalsta saņēmēja cukura uzglabāšanai. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka tas tā nav divos gadījumos: pirmkārt, ja ir pierādīts, ka silosi tiek izmantoti, tikai lai uzglabātu saskaņā ar kvotu saražotu cukuru, kuru nodevuši glabāšanai citi ražotāji vai kurš ir iepirkts no citiem ražotājiem, un, otrkārt, ja tie tiek izmantoti, tikai lai iesaiņotu vai iepakotu citur ražotu cukuru tā pārdošanas nolūkā.

29      2014. gada 8. janvāra vēstulē Ungārijas iestādes atkārtoti izklāstīja Komisijai iemeslus, kuru dēļ 2013. gada 14. novembra sprieduma SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) gaismā tās uzskata, ka silosi, kas saglabājušies bijušajā sabiedrības Eastern Sugar ražotnē Kabā un bijušajā sabiedrības Magyar Cukor ražotnē Petēhāzā (turpmāk tekstā – “strīdus silosi”), neietilpst “ražošanas iekārtu” jēdzienā.

30      Ar 2014. gada 28. marta vēstuli Komisija atvēlēja divu mēnešu termiņu, lai Ungārijas iestādes sniegtu pārliecinošus pierādījumus par to, ka pirms restrukturizācijas atbalsta pieteikumu iesniegšanas strīdus silosi tika izmantoti, vienīgi lai uzglabātu un iesaiņotu citu ražotāju saskaņā ar kvotu saražoto cukuru.

31      Ar 2014. gada 26. maija vēstuli Ungārijas iestādes apstrīdēja Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru, lai novērtētu, vai strīdus silosi ietilpst “ražošanas iekārtu” jēdzienā, būtu jāaplūko veids, kādā tie tika izmantoti restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā.

32      Uzskatīdama, ka Ungārijas iestādes joprojām nav sniegušas informāciju, no kuras būtu iespējams secināt, ka restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā strīdus silosi tika izmantoti, vienīgi lai uzglabātu un iesaiņotu citu ražotāju saskaņā ar kvotu saražoto cukuru, Komisija 2014. gada 6. oktobrī nosūtīja Ungārijas iestādēm vēstuli, tajā atkārtojot savā iepriekšējā 2012. gada 8. novembra vēstulē pausto nostāju.

33      Lauksaimniecības fondu komitejas, ar kuru apspriešanās notikusi saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 (2005. gada 21. jūnijs) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2005, L 209, 1. lpp.) 31. panta 1. punktu un šīs pašas regulas 41. panta 3. punktu, 2014. gada 18. novembra sanāksmē sniegtajā kopsavilkuma ziņojumā Komisija norādīja, ka tās nostāja attiecībā uz konstatētajām nepilnībām paliek nemainīga.

34      Šajos apstākļos Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/103 (2015. gada 16. janvāris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2015, L 16, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), tostarp izdevumus 11 709 400 EUR apmērā, ko Ungārija veikusi restrukturizācijas atbalstam cukura rūpniecībā, par kuriem ir strīds šajā lietā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

35      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 27. martā, Ungārija cēla šo prasību.

36      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2015. gada 22. jūnijā un 3. jūlijā, Francijas Republika un Itālijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā Ungārijas prasījumu atbalstam. Ar 2015. gada 21. augusta lēmumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva tām iestāties lietā. Francijas Republika savu iestāšanās rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2015. gada 21. oktobrī.

37      Komisija un Ungārija savus apsvērumus par Francijas Republikas iestāšanās rakstu iesniedza attiecīgi 2015. gada 16. decembrī un 2016. gada 6. janvārī.

38      Ungārijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to no ELGF finansējuma ir izslēgta summa 11 709 400 EUR apmērā attiecībā uz Ungārijas piešķirto restrukturizācijas atbalstu cukura rūpniecībā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40      Francijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus un lūdza viņus iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki, izņemot Itālijas Republiku, izpildīja procesa organizatoriskos pasākumus attiecīgajos termiņos.

42      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2017. gada 8. maija tiesas sēdē.

43      Tā kā Itālijas Republika nebija piedalījusies tiesas sēdē, mutvārdu process palika atvērts, lai tā varētu sniegt savus rakstveida apsvērumus nedēļas laikā pēc tiesas sēdes protokola izsniegšanas. Itālijas Republika iesniedza savus rakstveida apsvērumus noteiktajā termiņā, un tajos tā norādīja, ka būtu jāapmierina Ungārijas prasība.

44      2017. gada 16. jūnijā Ungārija un Komisija iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā savus apsvērumus attiecībā uz apsvērumiem, kurus Itālijas Republika bija sniegusi pēc tiesas sēdes.

 Juridiskais pamatojums

45      Prasības pamatojumam Ungārija būtībā izvirza divus pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar Regulas Nr. 320/2006 3. un 4. panta un Regulas Nr. 968/2006 4. panta pārkāpumu un, otrkārt, dokumentā VI/5330/97 ietverto pamatnostādņu un lojālas sadarbības principa pārkāpumu.

 Par pirmo prasības pamatu – Regulas Nr. 320/2006 3. un 4. panta un Regulas Nr. 968/2006 4. panta pārkāpumu

46      Ungārija, kuru atbalsta Francijas Republika un Itālijas Republika, būtībā uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpti Regulas Nr. 320/2006 3. un 4. pants un Regulas Nr. 968/2006 4. pants, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka Ungārijas cukura uzņēmumi nepilda nosacījumus, lai saņemtu restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, jo tie ir saglabājuši silosus un tātad nav demontējuši visas savas ražošanas iekārtas. Šajā ziņā Ungārija norāda, ka Komisija, secinot, ka, lai izvērtētu jautājumu, vai silosi ir uzskatāmi par ražošanas iekārtām Regulas Nr. 320/2006 izpratnē un tātad vai uz tiem attiecas vai neattiecas Tiesas 2013. gada 14. novembra spriedumā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) paredzētie izņēmumi, bija jānosaka, kā tie tika izmantoti restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā (turpmāk tekstā – “Komisijas izmantotais kritērijs”), ir pieļāvusi kļūdu. Turklāt Ungārija būtībā apgalvo, ka ražošanas iekārtu pilnīgas demontāžas pienākums var tikt izpildīts pat tad, ja silosi tiek pārdoti, nevis nojaukti, ar nosacījumu, ka ir notikusi atteikšanās no cukura kvotas un ka restrukturizācijas procesa iznākumā atbalsta saņēmējs vairs nevar izmantot saglabātās iekārtas cukura ražošanai.

47      Komisija apstrīd Ungārijas, Francijas Republikas un Itālijas Republikas argumentus.

48      Iesākumā ir jāatgādina, ka Tiesa 2013. gada 14. novembra spriedumā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737), konstatējusi, ka “ražošanas iekārtu” jēdziens Regulās Nr. 320/2006 un Nr. 968/2006 nav definēts, pirmkārt, norādīja, ka jēdziens “ražošana” var ietvert arī citus produkta izgatavošanas posmus, kuri noris pirms vai pēc ķīmiskā vai fizikālā pārstrādes procesa, un tātad tas var ietvert tāda cukura uzglabāšanu, kurš netiek iesaiņots tūlīt pēc tā iegūšanas no izejvielas. Līdz ar to tā secināja, ka uzglabāšana var tikt uzskatīta par “tieši saistīt[u] ar cukura [..] ražošanu” Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 26. punkts). Otrkārt, Tiesa secināja, ka silosiem var būt tieša ietekme uz cukura daudzumiem, kas var tikt saražoti, un uz ražošanas procesiem, kas ir atkarīgi no uzglabāšanas iekārtas atrašanās tuvumā, jo tie tostarp ļauj daļēji vai pilnīgi atlikt attiecīgā cukura ražošanas periodā saražotās produkcijas pārdošanu un šādi iespaidot tirgus situāciju Regulas Nr. 320/2006 5. apsvēruma izpratnē (spriedums, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 27.–29. punkts). Treškārt, Tiesa būtībā uzskatīja, ka no Regulas Nr. 320/2006 3. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkta izriet, ka principā, lai varētu saņemt restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, attiecīgais rūpniecības komplekss pilnībā ir jāizņem no ekspluatācijas un ka iespēja neveikt demontāžu vai nākotnē turpināt izmantot iekārtas, kuras nav ražošanas iekārtas, tajā pašā laikā saglabājot tiesības saņemt atbalstu pilnā apmērā, ir izņēmums, kas interpretējams šauri (spriedums, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 30. punkts).

49      Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā 2013. gada 14. novembra sprieduma SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) 31. punktā Tiesa nosprieda, ka atbalsta saņēmēja cukura uzglabāšanai paredzētie silosi ir jākvalificē kā ražošanas iekārtas – neatkarīgi no tā, ka tie tiek izmantoti arī citām vajadzībām.

50      Tomēr Tiesa ir pieļāvusi divus izņēmumus no šī principa. Proti, tā būtībā secināja, ka silosi var netikt kvalificēti kā “ražošanas iekārtas” un tātad uz tiem var neattiekties demontāžas pienākums, pirmkārt, ja ir pierādīts, ka tie tiek izmantoti tikai tāda saskaņā ar kvotu saražota cukura uzglabāšanai, kuru nodevuši glabāšanai citi ražotāji vai kurš ir iepirkts no šiem citiem ražotājiem (spriedums, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 32. un 35. punkts), un, otrkārt, ja tie tiek izmantoti vienīgi citur ražota cukura iesaiņošanai vai iepakošanai tā pārdošanas nolūkā (spriedums, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 33. un 35. punkts) (turpmāk tekstā – “Tiesas noteiktie izņēmumi”).

51      Konkrētajā gadījumā Ungārija, Francijas Republika un Itālijas Republika neapstrīd, ka datumā, kad tika iesniegts pieteikums par restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, uz strīdus silosiem neattiecās neviens no Tiesas noteiktajiem izņēmumiem. Turklāt Ungārija tāpat neapstrīd, ka, beidzoties restrukturizācijas procesam, strīdus silosi tika saglabāti Ungārijas cukura uzņēmumu, kas saņēmuši restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, ražotnēs.

52      Tomēr Ungārija uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka iepriekš minētie apstākļi pamato finanšu korekciju 25 % apmērā, kas tikusi piemērota Ungārijai. Proti, Ungārija, kuru atbalsta Francijas Republika un Itālijas Republika, norāda, ka svarīgi ir tas, ka, beidzoties restrukturizācijas procesam, silosi vairs nav iekārtas, kas būtu saistītas ar cukura ražošanu. Tātad Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka jautājums, vai uz silosiem attiecas kāds no Tiesas noteiktajiem izņēmumiem, ir izvērtējams pēc stāvokļa restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā.

53      Ungārijas, kuru atbalsta arī Francijas Republika un Itālijas Republika, argumentācija tomēr neatbilst konkrētajam tiesiskajam regulējumam.

54      Vispirms no Regulas Nr. 320/2006 1. un 5. apsvēruma izriet, ka konkrētā tiesiskā regulējuma mērķis ir samazināt Savienības nerentablās cukura ražošanas jaudu, mudinot uzņēmumus ar zemāko ražīgumu pārtraukt savu cukura ražošanu saskaņā ar kvotām un atteikties no attiecīgajām kvotām.

55      Turklāt no Regulas Nr. 320/2006 5. apsvēruma izriet, ka restrukturizācijas shēma pamatojas uz cukura uzņēmuma brīvprātīgu dalību, jo ar to ir domāts ieviest nozīmīgu ekonomisko stimulu atbilstīga restrukturizācijas atbalsta veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 44. punkts).

56      Lai sasniegtu konkrētajā tiesiskajā regulējumā izvirzīto mērķi samazināt Savienības nerentablās cukura ražošanas jaudu, Savienības likumdevējs ir paredzējis divas atšķirīgas restrukturizācijas shēmas atkarībā no veicamās demontāžas veida, proti, pilnīgas demontāžas vai daļējas demontāžas, kas, kā tas izriet no Regulas Nr. 320/2006 3. panta 5. punkta a) un b) apakšpunkta, tos aplūkojot kopsakarā ar Regulas Nr. 968/2006 4. apsvērumu, dod tiesības uz atšķirīgām restrukturizācijas atbalsta summām.

57      Pirmkārt, runājot par nosacījumiem, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai saņemtu restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 3. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir prasīts, lai cukura uzņēmums, kas iesniedzis pieteikumu, atteiktos no savām kvotām, kas piešķirtas vienai vai vairākām tā fabrikām, slēgtu fabriku un pilnībā demontētu ražošanas iekārtas. Savukārt restrukturizācijas atbalsta piešķiršanai par daļēju demontāžu Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir prasīts, lai cukura uzņēmums, kas iesniedzis pieteikumu, atteiktos no savām kvotām, kas piešķirtas vienai vai vairākām tā fabrikām, daļēji demontētu attiecīgo fabriku ražošanas iekārtas un vairs neizmantotu atlikušās ražošanas iekārtas to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura kopīgā tirgus organizācija (turpmāk tekstā – “cukura KTO”).

58      Otrkārt, ražošanas iekārtu demontēšanas pienākuma tvērums ir precizēts Regulas Nr. 968/2006 4. pantā.

59      Saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punktu pilnīgas demontāžas pienākums, kas paredzēts Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecas uz iekārtām, kas nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai (Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts), iekārtām, kas ir tieši saistītas ar cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanu un nepieciešamas ražošanai, uz kuru attiecas atteiktā kvota, pat ja tās varētu tikt izmantotas citu produktu ražošanai (Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts), kā arī visām citām iekārtām, tostarp iesaiņošanas iekārtām, kas netiek izmantotas un tādēļ demontējamas un aizvācamas vides aizsardzības nolūkā (Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts).

60      Saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu, to lasot kopā ar Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Regulas Nr. 968/2006 4. apsvērumu, pilnīgas demontāžas gadījumā izņēmuma kārtā var tikt saglabātas visas iekārtas, kas nav nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai vai nav tieši saistītas ar minēto produktu ražošanu, piemēram, iesaiņošanas iekārtas, ar nosacījumu, ka tās tiek izmantotas un nav paredzētas demontāžai un aizvākšanai vides aizsardzības nolūkā.

61      Turklāt Regulas Nr. 968/2006 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka daļējas demontāžas gadījumā demontēšanas pienākums attiecas uz šī paša panta 1. punktā minētajām iekārtām (skat. šā sprieduma 59. punktu), kuras saskaņā ar restrukturizācijas plānu nav paredzēts izmantot citai ražošanai vai citām vajadzībām ražotnes teritorijā. Papildus tam no Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka ražošanas iekārtas, kas var tikt saglabātas, vairs nedrīkst tikt izmantotas to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura KTO. Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 4. panta 2. punktu, lasot to kopā ar Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu, var tikt saglabātas iekārtas, kas ir nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai vai ir tieši saistītas ar minēto produktu ražošanu, ar nosacījumu, ka tās vairs netiek izmantotas to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura KTO, un ka tās saskaņā ar restrukturizācijas plānu ir paredzēts izmantot citai ražošanai vai citām vajadzībām ražotnes teritorijā.

62      Treškārt, izvēle starp pilnīgu demontāžu un daļēju demontāžu ir jāizdara cukura uzņēmumiem, iesniedzot restrukturizācijas atbalsta pieteikumu.

63      Proti, no Regulas Nr. 320/2006 4. panta 2. punkta a), c), d) un e) apakšpunkta, tos aplūkojot kopsakarā ar tās 4. panta 3. punkta c) un h) apakšpunktu un Regulas Nr. 968/2006 9. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu, izriet, ka restrukturizācijas atbalsta pieteikumā ir jāiekļauj tostarp apņemšanās, pirmkārt, atteikties no attiecīgās kvotas un, otrkārt, pilnībā vai daļēji demontēt ražošanas iekārtas attiecīgās dalībvalsts noteiktajā termiņā, kā arī restrukturizācijas plāns, kas cita starpā ietver attiecīgo ražošanas iekārtu pilnīgu tehnisko aprakstu, kopsavilkumu par pasākumiem un darbībām, paredzētās šo pasākumu un darbību izmaksas, finanšu plānu un dažādo paredzēto pasākumu īstenošanas laika grafiku.

64      Atbilstoši šā sprieduma 63. punktā minētajām normām tātad vēlākais datumā, kad tiek iesniegts pieteikums par restrukturizācijas atbalsta piešķiršanu par pilnīgu vai daļēju demontāžu, atbalsta saņēmējam ir jāidentificē visas ražošanas iekārtas, kuras tas apņemas demontēt saskaņā ar restrukturizācijas plānu. Attiecībā uz silosiem tas nozīmē, ka jau atbalsta pieteikuma iesniegšanas brīdī ir jānosaka, vai tie ir ražošanas iekārtas, kuru demontāža ir obligāti jāparedz restrukturizācijas plānā, ja tiek lūgts piešķirt restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, vai arī uz tiem attiecas Tiesas noteiktie izņēmumi.

65      Ar jebkādu pretēju interpretāciju tiktu atņemta jēga Regulas Nr. 320/2006 4. pantā un Regulas Nr. 968/2006 9. pantā paredzētajām prasībām un – vēl jo vairāk – tiktu ignorēta konkrētajā tiesiskajā regulējumā noteiktā atšķirība starp daļēju un pilnīgu demontāžu.

66      Pirmkārt, gadījumā, ja restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas dienā cukura uzņēmumi nezinātu, vai to ražotnēs esošie silosi ir vai nav uzskatāmi par ražošanas iekārtām, tie nebūtu minēti restrukturizācijas plānā kā demontējamās ražošanas iekārtas, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 320/2006 4. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

67      Turklāt apņemšanās demontēt visas ražošanas iekārtas, kura ir jāpievieno pieteikumam par restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu (skat. šā sprieduma 63. punktu), būtu neatbilstoša, jo – pēc pieņēmuma – tā neattiektos uz visām ražošanas iekārtām, kas pastāvētu šīs apņemšanās datumā.

68      Otrkārt, ja silosu kā ražošanas iekārtu kvalifikācija tiktu izvērtēta restrukturizācijas procesa beigās, tas gan pilnīgas demontāžas, gan daļējas demontāžas gadījumā ļautu saglabāt silosus, kas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā bija ražošanas iekārtas, pamatojot ar to, ka pēc restrukturizācijas tie vairs netiek izmantoti kā cukura ražošanas iekārtas. Līdz ar to iespēja saglabāt daļu no ražošanas iekārtām vairs nebūtu raksturīga [tikai] daļējai demontāžai, bet attiektos arī uz pilnīgu demontāžu, lai gan pēdējā minētajā gadījumā uzņēmēji, ņemot vērā lielākas izmaksas, kas rodas saistībā ar pilnīgu demontāžu, kā tas izriet no Regulas Nr. 320/2006 3. panta 5. punkta a) un b) apakšpunkta un Regulas Nr. 968/2006 4. apsvēruma, saņem restrukturizācijas atbalsta summu, kas ir par 25 % lielāka nekā daļējas demontāžas gadījumā piešķiramā summa.

69      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, gadījumā, kad siloss ir ražošanas iekārta restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu pieteikuma iesniegšanas datumā, tam ir jābūt minētam šajā pieteikumā un demontētam saskaņā ar restrukturizācijas plānu; pretējā gadījumā šāda atbalsta piešķiršanas nosacījumi nebūtu izpildīti.

70      Līdz ar to – pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, Francijas Republika un Itālijas Republika, – Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka silosu kvalifikācija ir novērtējama restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā.

71      Iepriekš minēto secinājumu nevar atspēkot Ungārijas, Francijas Republikas un Itālijas Republikas izvirzītie argumenti.

72      Pirmkārt, Ungārija būtībā apgalvo, ka Komisijas izmantotais kritērijs ir pretrunā cukura rūpniecības restrukturizācijas shēmas sistēmai. Proti, pēc tās domām, saistībā ar restrukturizācijas atbalstam raksturīgā mērķa sasniegšanu izšķirošā nozīme ir tam, ka restrukturizācijas procesa iznākumā vairs nepastāv ražošanas iekārtas, kas varētu tikt izmantotas cukura ražošanai.

73      Šajā ziņā no šā sprieduma 56., 57. un 68. punkta izriet, ka, lai sasniegtu konkrētajā tiesiskajā regulējumā izvirzīto mērķi samazināt Savienības nerentablās cukura ražošanas jaudu, Savienības likumdevējs ir paredzējis divas restrukturizācijas shēmas, kas atšķiras atkarībā no demontāžas veida un kas dod tiesības uz atšķirīgām restrukturizācijas atbalsta summām. Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 62.–64. punktā, izvēle starp daļēju demontāžu un pilnīgu demontāžu nozīmē, ka uzņēmums, kas lūdz piešķirt restrukturizācijas atbalstu, atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā identificē visas attiecīgajā ražotnē esošās ražošanas iekārtas, kuras tas apņemas pilnīgi vai daļēji nojaukt vēlākais līdz restrukturizācijas procesa beigām.

74      Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas izmantotais kritērijs atbilst Savienības likumdevēja ieviestās sistēmas loģikai un nav pretrunā cukura rūpniecības restrukturizācijas shēmas sistēmai.

75      Līdz ar to Ungārijas arguments ir jānoraida.

76      Otrkārt, Francijas Republika uzskata, ka no Regulas Nr. 320/2006 4. panta 2. punktā paredzētā pienākuma atbalsta pieteikumos iekļaut apņemšanos demontēt ražošanas iekārtas dalībvalsts noteiktajā termiņā Komisija nevar izsecināt, ka datums, kurā ir novērtējams silosu izmantojums, ir atbalsta pieteikuma iesniegšanas datums. Proti, Francijas Republikas skatījumā šī tiesību norma attiecas nevis uz restrukturizācijas atbalsta piešķiršanas nosacījumiem, bet gan tikai uz restrukturizācijas atbalsta pieteikumu saturu un datumu, kurā šie pieteikumi ir jāiesniedz.

77      No Regulas Nr. 968/2006 9. panta formulējuma skaidri izriet, ka Regulas Nr. 320/2006 4. pantā paredzētie nosacījumi attiecas uz restrukturizācijas atbalsta pieteikumu pieņemamību. Turklāt ir jākonstatē, ka minētie pieņemamības nosacījumi atšķiras no restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu piešķiršanas materiāltiesiskajiem nosacījumiem, kas savukārt ir paredzēti Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, proti, pirmkārt, par atbalsta saņēmēja atteikšanos no savām kvotām, kas piešķirtas vienai vai vairākām tā fabrikām, un, otrkārt, par attiecīgo fabriku ražošanas iekārtu pilnīgu demontēšanu un attiecīgo fabriku slēgšanu (skat. šā sprieduma 57. punktu).

78      Tomēr, ja pieteikumā par restrukturizācijas atbalsta piešķiršanu par pilnīgu demontāžu nav identificētas visas ražošanas iekārtas, kas demontējamas saskaņā ar restrukturizācijas plānu, var tikt apstrīdēta ne vien minētā pieteikuma pieņemamība, bet arī pieteicēja uzņēmuma tiesības uz šāda atbalsta saņemšanu. Proti, ja kāda iekārta vai celtne nav minēta restrukturizācijas plānā kā ražošanas iekārta, tās demontāža netiks paredzēta restrukturizācijas plānā un līdz ar to Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums par pilnīgu demontāžu netiks izpildīts.

79      Katrā ziņā, ja tiktu akceptēta Francijas Republikas argumentācija, tas nozīmētu, ka dalībvalsts veiktā restrukturizācijas atbalsta pieteikumu pārbaude attiecas tikai uz minēto pieteikumu pieņemamības nosacījumiem, un tas, ņemot vērā, ka atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 5. panta 2. punktam dalībvalsts par restrukturizācijas atbalsta piešķiršanu par pilnīgu demontāžu lemj pēc šīs pirmās pārbaudes veikšanas, nebūtu pieļaujams. Šajā ziņā Regulas Nr. 320/2006 5. panta 2. punktā ir precizēts, ka pirms restrukturizācijas atbalsta piešķiršanas dalībvalstij ir jāveic “rūpīga pārbaude” par atbalsta pieteikuma un restrukturizācijas plāna saturu un par restrukturizācijas plānā aprakstīto pasākumu un darbību atbilstību attiecīgajiem Savienības un valsts tiesību aktiem. Līdz ar to dalībvalsts, izskatot pieteikumu par restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu piešķiršanu, nevar aprobežoties tikai ar vienkāršu formālu pārbaudi, kurā vienīgi tiktu konstatēts, vai dažādie elementi, kuriem būtu jābūt iekļautiem, pirmkārt, atbalsta pieteikumā un, otrkārt, restrukturizācijas plānā, tajos ir iekļauti, bet tai ir jāpārbauda arī, vai minētie elementi ļauj secināt – vismaz pirmšķietami –, ka restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti un ka tātad restrukturizācijas iznākumā vairs nebūs ražošanas iekārtu demontētajā ražotnē.

80      Turklāt no Regulas Nr. 968/2006 25. un 26. panta, tos aplūkojot kopā, izriet, ka pārbaudes, kas saskaņā ar minētās regulas 25. pantu tiek veiktas pēc restrukturizācijas procesa pabeigšanas, ir domātas, lai pārbaudītu to, vai restrukturizācijas plāns tiek izpildīts pareizi, nevis to, vai ir ievēroti restrukturizācijas atbalsta piešķiršanas materiāltiesiskie nosacījumi, jo tie tiek pārbaudīti ex ante, proti, pirms atbalsta piešķiršanas.

81      Līdz ar to Francijas Republikas arguments ir jānoraida.

82      Treškārt, Ungārija būtībā norāda, ka Komisijas izmantotais kritērijs liedz iedarbību Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunktam, jo tas neļauj saglabāt silosus, lai tajos uzglabāšanai tiktu nodots cukurs iesaiņošanas nolūkā, ja pirms tam atbalsta saņēmējs šos silosus ir izmantojis savas produkcijas uzglabāšanai.

83      Pirmām kārtām, kā norādīts šī sprieduma 59. un 60. punktā, no Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta, to lasot kopā ar Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Regulas Nr. 968/2006 4. apsvērumu, izriet, ka pilnīgas demontāžas gadījumā izņēmuma kārtā var tikt saglabātas visas iekārtas, kas nav nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai vai nav tieši saistītas ar minēto produktu ražošanu, piemēram, iesaiņošanas iekārtas, ar nosacījumu, ka tās tiek izmantotas un nav paredzētas demontāžai un aizvākšanai vides aizsardzības nolūkā.

84      Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka 2013. gada 14. novembra spriedumā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) Tiesa nosprieda, ka siloss, kas ir paredzēts atbalsta saņēmēja cukura uzglabāšanai, ir uzskatāms par iekārtu, kas ir tieši saistīta ar cukura ražošanu Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 26. un 31. punkts), un tātad nepieder pie Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajām citām iekārtām, tostarp iesaiņošanas iekārtām, kuru saglabāšana var tikt pieļauta pilnīgas demontāžas gadījumā ar nosacījumu, ka tās tiek izmantotas un ka tās nav paredzētas demontāžai un aizvākšanai vides aizsardzības nolūkā.

85      Tātad – pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, – Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts nevar ļaut saglabāt silosu, kas ir ticis izmantots atbalsta saņēmēja produkcijas uzglabāšanai, jo šāda saglabāšana var notikt tikai daļējas demontāžas gadījumā – ar nosacījumu, ka restrukturizācijas iznākumā attiecīgais siloss vairs netiks izmantots to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura KTO.

86      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida šis Ungārijas arguments, kā arī arguments, kuru šī dalībvalsts ir izvirzījusi savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu un saskaņā ar kuru Regulas Nr. 968/2006 4. apsvērumā ražošanas iekārtu vidū esot nošķirta tādu iekārtu apakšgrupa, “kuras neveido daļu no ražošanas līnijas”, ieskaitot silosus cukura uzglabāšanai, un kuru saglabāšana esot pieļaujama neatkarīgi no tā, vai demontāža ir pilnīga vai daļēja.

87      Ceturtkārt, Ungārija, kuru atbalsta Francijas Republika, būtībā apgalvo, ka Komisijas izmantotais kritērijs neizriet no 2013. gada 14. novembra sprieduma SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) un neizriet arī no minētajā spriedumā Tiesas izklāstītās argumentācijas.

88      Vispirms ir jānorāda, ka 2013. gada 14. novembra spriedumā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) Tiesa nav paudusi nostāju par jautājumu, kurā brīdī būtu jāvērtē, vai silosi ir ražošanas iekārtas, uz kurām attiecas demontāžas pienākums. Proti, minētajā lietā Tiesa vienīgi atbildēja uz jautājumiem, kurus tai bija uzdevusi Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) un kuri attiecās, pirmkārt, uz kritērijiem, kas ļauj noteikt, vai silosi ir ražošanas iekārtas, un, otrkārt, uz Regulas Nr. 320/2006 3. un 4. panta un Regulas Nr. 968/2006 4. panta spēkā esamību no augstāka ranga tiesību normu un Savienības primārajās tiesībās noteikto principu viedokļa.

89      Tajā pašā laikā apstāklis, ka 2013. gada 14. novembra spriedumā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) Tiesa nav atrisinājusi jautājumu par brīdi, kurā būtu jāvērtē silosu izmantojums, nevar ietekmēt Komisijas izmantotā kritērija likumību, jo, kā šajā ziņā ir jāatgādina, minētais kritērijs netieši, bet noteikti izriet no Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1., 3., 4. un 5. punkta, Regulas Nr. 320/2006 4. panta 2. un 3. punkta, šīs pašas regulas 5. panta 2. un 3. punkta, Regulas Nr. 968/2006 4. panta un pēdējās minētās regulas 9. panta 2. un 3. punkta, visas šīs normas aplūkojot kopā (skat. šā sprieduma 57.–68. punktu).

90      Līdz ar to Ungārijas un Francijas Republikas arguments ir jānoraida.

91      Piektkārt, Itālijas Republika būtībā apgalvo, ka Komisijas izmantotais kritērijs kaitē konkrētajā tiesiskajā regulējumā izvirzītajam darba vietu saglabāšanas mērķim, jo šī kritērija piemērošanas rezultātā tiktu nojaukti silosi, kuri pirms restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas tāpat tika likumīgi izmantoti uz vietas ražotā cukura iepakošanai un iesaiņošanai, un tātad tiktu likvidētas darba vietas.

92      Šajā ziņā ir jānorāda, ka vairākas Regulu Nr. 320/2006 un Nr. 968/2006 normas apstiprina, cik lielu nozīmi Savienības likumdevējs ir piešķīris nodarbinātības stāvoklim apgabalos, kurus skar cukura rūpniecības restrukturizācija. Piemēram, no Regulas Nr. 320/2006 3. panta 3. punkta c) apakšpunkta un 3. panta 4. punkta c) apakšpunkta izriet, ka ražošanas iekārtu pilnīga demontāža un daļēja demontāža prasa veikt pasākumus, kas veicinātu darbaspēka pārcelšanu. Turklāt daļējas demontāžas gadījumā Regulas Nr. 968/2006 4. panta 2. punktā, to aplūkojot kopsakarā ar Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir ļauts saglabāt ražošanas iekārtas, lai tās tiktu izmantotas tādu produktu ražošanai, uz kuriem neattiecas cukura KTO (skat. šā sprieduma 61. punktu), tādējādi ļaujot saglabāt darba vietas bijušajās cukura ražotnēs. Tāpat Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā, to lasot šīs pašas regulas 4. apsvēruma gaismā, pilnīgas demontāžas gadījumā ir ļauts saglabāt iekārtas, kas nav nepieciešamas cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa ražošanai vai nav tieši saistītas ar minēto produktu ražošanu, piemēram, iesaiņošanas iekārtas, ar nosacījumu, ka tās tiek izmantotas un nav paredzētas demontāžai un aizvākšanai vides aizsardzības nolūkā (skat. šā sprieduma 60. punktu).

93      Tajā pašā laikā nodarbinātības un restrukturizācijas skarto uzņēmumu darbības aizsardzības mērķis ir jāizvērtē kopā ar galveno konkrētā tiesiskā regulējuma mērķi, proti, samazināt Savienības nerentablās cukura ražošanas jaudu, saskaņā ar Regulas Nr. 320/2006 1. un 5. apsvērumu (skat. šā sprieduma 54. punktu).

94      Turklāt sociāla rakstura apsvērumi, uz kuriem atsaucas Itālijas Republika, nevar attaisnot tās piedāvāto konkrētā tiesiskā regulējuma interpretāciju, kura izjauc būtisko atšķirību, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies noteikt starp daļēju un pilnīgu demontāžu (skat. šā sprieduma 56., 57. un 68. punktu), un kura tātad ir pretrunā minētajam tiesiskajam regulējumam.

95      Līdz ar to Itālijas Republikas arguments ir noraidāms.

96      Sestkārt, Ungārija, kuru atbalsta Francijas Republika, norāda, ka Komisijas izmantotajā kritērijā nav ņemts vērā cukura ražošanas sezonālais raksturs un ka šis kritērijs liek apšaubīt Tiesas noteikto izņēmumu praktisko piemērojamību. Šajā ziņā tā atgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 320/2006 4. panta 1. punktam restrukturizācijas atbalsta pieteikumi bija iesniedzami dalībvalstij vēlākais līdz 31. janvārim, gadu pirms tā tirdzniecības gada, kurā bija jāatsakās no kvotas. Taču, tā kā šis datums ietilpst cukura ražošanas sezonas ciklā, esot ļoti iespējams, ka silosi, ņemot vērā to darbības un izmantošanas īpašības, šajā brīdī bija iesaistīti cukura ražošanā atbilstoši restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniedzēja kvotai. Tādējādi Ungārija apgalvo, ka, lai saņemtu restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, tajā pašā laikā saglabājot silosus nolūkā tos izmantot nākotnē citur ražota cukura uzglabāšanai, uzņēmumiem būtu vai nu jāglabā silosos cukurs, kas ražots citur, sākot jau no tā tirdzniecības gada, kas ir pirms gada, kurā notiek atteikšanās no kvotas, vai arī jāizņem tie no ekspluatācijas, attiecīgā gadījumā pārtraucot sava cukura ražošanu – pat pirms atteikšanās no ražošanas kvotas. Francijas Republika šajā ziņā piebilst, ka uzņēmumam vienā un tajā pašā teritorijā reti ir ražošanas iekārta, kas paredzēta cukura ražošanai atbilstoši tā kvotai, un silosi, kas tiek izmantoti citu ražotāju atbilstoši kvotai ražota cukura uzglabāšanai, iesaiņošanai vai iepakošanai.

97      No vienas puses, fakts, ka Tiesas noteiktajos izņēmumos paredzētie nosacījumi ir grūti izpildāmi restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā, nenozīmē, ka minētie nosacījumi nevar tikt izpildīti. Komisija turklāt ir uzrādījusi Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) 2015. gada 15. jūnija spriedumu Nr. 2966, no kura izriet, ka no trīs silosiem, kas pastāvēja attiecīgā restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu pieteikuma iesniegšanas datumā, viens siloss tika izmantots atbalsta saņēmēja uzņēmuma ražotnē ražotā cukura uzglabāšanai, savukārt divi pārējie silosi tika izmantoti citu ražotāju ražotā cukura uzglabāšanai un iesaiņošanai.

98      No otras puses, kā to pareizi norāda Komisija, silosu, kas nav uzskatāmi par ražošanas iekārtām, saglabāšana ir izņēmums no normas, kuru atgādinājusi Tiesa 2013. gada 14. novembra sprieduma SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) 30. punktā un saskaņā ar kuru restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu saņemšanai attiecīgā rūpniecības kompleksa darbība ir pilnībā jāpārtrauc. Tātad apstāklis, ka silosu izmantojuma novērtējums restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas dienā reti liek izslēgt to kvalifikāciju par ražošanas iekārtām, ir tikai sekas, kas izriet no apstākļa, ka iespēja nedemontēt vai pat nākotnē turpināt izmantot iekārtas, kas nav uzskatāmas par ražošanas iekārtām, tajā pašā laikā paturot tiesības uz restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, ir izņēmums no normas, kas, kā atgādinājusi Tiesa, ir interpretējams šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, SFIR u.c., no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737, 30. punkts).

99      Līdz ar to Ungārijas un Francijas Republikas argumenti ir jānoraida.

100    Septītkārt, Ungārija, kuru atbalsta Itālijas Republika, apgalvo, ka Komisijas arguments – saskaņā ar kuru nebūtu pareizi ņemt vērā silosu izmantojumu restrukturizācijas procesa beigās, jo tiek pieņemts, ka šajā datumā restrukturizācija tiks pabeigta un tātad vairs nepastāvēs cukura ražošana atbilstīgi atteiktajai kvotai, – nav loģisks, – proti, ar to būtībā tiekot iepriekš pieņemts, ka restrukturizācijas mērķis ir ticis sasniegts, pat pirms tā ir uzsākta.

101    Kā paskaidrots šā sprieduma 57.–68. punktā, silosu izmantojuma pārbaude restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā ir domāta, lai noskaidrotu, vai tie veido ar ražošanu saistītas iekārtas, kas obligāti ir demontējamas restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu saņemšanai, vai arī ar cukura ražošanu nesaistītas iekārtas, attiecībā uz kurām atbalsta saņēmējam ir iespēja izvēlēties starp saglabāšanu un demontāžu. Pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, fakts, ka silosu izmantojuma pārbaude tiek veikta atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā, iepriekš nekādi nenozīmē, ka restrukturizācijas mērķis jau ir sasniegts un ka silosi minētajā datumā jau ir demontēti. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 6. pantu ražošanas iekārtu demontāžas pabeigšanas termiņš ir, vēlākais, 2012. gada 31. marts. Līdz ar to, ja siloss ir uzskatāms par cukura ražošanas iekārtu atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā, netiek prasīta tā tūlītēja faktiska demontāža, bet tā var notikt vēlāk – vēlākais, 2012. gada 31. martā.

102    Katrā ziņā no šā sprieduma 57.–60. punkta izriet, ka restrukturizācijas beigās pilnīgi demontētajā ražotnē nevar pastāvēt ražošanas iekārtas, tostarp silosi, kas tika izmantoti atbalsta saņēmēja ražotā cukura uzglabāšanai, izņemot gadījumu, ja restrukturizācijas plāns nav ticis pareizi īstenots, un tas tātad nozīmētu, ka saņēmējam būtu jāatlīdzina atbalsts saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 26. pantu un ka tam būtu uzliekami minētās regulas 27. pantā noteiktie sodi.

103    Līdz ar to Ungārijas arguments ir jānoraida.

104    Ņemot vērā šā sprieduma 101. un 102. punktā izklāstīto, ir noraidāms arī Francijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru tāpat neesot skaidrs, vai restrukturizācijas beigās uz saglabātajiem silosiem noteikti attieksies Tiesas paredzētie izņēmumi.

105    Astotkārt, Ungārija būtībā apgalvo, ka Komisijas izmantotais kritērijs ir pretrunā rīcības brīvībai, kas saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu, it īpaši Regulas Nr. 968/2006 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir cukura uzņēmumiem saistībā ar restrukturizācijas plānu izstrādāšanu un īstenošanu. Savukārt Francijas Republika uzskata, ka no Regulas Nr. 968/2006 11. pantā paredzētās iespējas grozīt restrukturizācijas plānu izriet, ka konkrētais saglabāto silosu izmantojums var mainīties demontāžas procesa gaitā. Tādējādi tās ieskatā demontāžas procesa mainīgais raksturs nepieļauj silosu izmantojuma novērtēšanu veikt atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā.

106    No vienas puses, rīcības brīvība, kas ir atbalsta saņēmējiem saistībā ar restrukturizācijas plāna izstrādi, un iespēja grozīt šo plānu saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 11. pantu nedrīkst kaitēt Regulu Nr. 320/2006 un Nr. 968/2006 normām, it īpaši Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā noteiktajam būtiskajam pienākumam demontēt ražošanas iekārtas, kurš pilnīgas demontāžas gadījumā nozīmē, ka tiek nojauktas visas ražošanas iekārtas, kas pastāvēja atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā.

107    No otras puses, Ungārijas un Francijas Republikas argumentos nav ņemta vērā atšķirība starp pilnīgu un daļēju demontāžu, kurai tomēr ir izšķiroša nozīme atbilstoši konkrētajam tiesiskajam regulējumam (skat. šā sprieduma 56., 57. un 68. punktu). Iespēja saglabāt ražošanas iekārtas, tostarp silosus, var būt tikai daļējas demontāžas gadījumā, turklāt samazinoties atbalsta apmēram – salīdzinājumā ar tā atbalsta apmēru, kas tiktu saņemts tad, ja visas ražošanas iekārtas tiktu demontētas.

108    Līdz ar to Ungārijas un Francijas Republikas argumenti ir noraidāmi.

109    Devītkārt, Francijas Republika būtībā apgalvo, ka no apstākļa, ka Regulas Nr. 320/2006 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā – redakcijā franču valodā – ietvertajā frāzē “to ražošanas iekārtu [..], kas netiks izmantotas” ir lietota [darbības vārda] nākotnes forma, izriet, ka apstākļi saistībā ar ražotnē saglabāto iekārtu izmantojumu nevar tikt izvērtēti restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā.

110    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 320/2006 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu daļējas demontāžas gadījumā ir atļauts saglabāt daļu no ražošanas iekārtām un demontēt tās, kuras – kā tiek pieņemts – atbalsta saņēmējs pēc restrukturizācijas pabeigšanas vairs neizmantos. Turklāt Regulas Nr. 968/2006 4. panta 2. punktā šajā ziņā ir precizēts, ka ir jādemontē visas iekārtas, “[..] kuras saskaņā ar restrukturizācijas plānu nav paredzēts izmantot citai ražošanai vai citām vajadzībām ražotnes teritorijā”.

111    Tātad no šā sprieduma 110. punktā minētajām tiesību normām, tās aplūkojot kopā, izriet, ka restrukturizācijas atbalsta par daļēju demontāžu saņēmējam jau no restrukturizācijas atbalsta pieteikuma iesniegšanas brīža ir jāzina, kuras ražošanas iekārtas tas vairs neplāno izmantot pēc restrukturizācijas pabeigšanas, un jānorāda šīs iekārtas restrukturizācijas plānā.

112    Šajā kontekstā apstāklis, ka Regulas Nr. 320/2006 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā – redakcijā franču valodā – ir lietota [darbības vārda] nākotnes forma, nevar veidot šķērsli Komisijas izmantotajam kritērijam.

113    Līdz ar to Francijas Republikas arguments ir jānoraida.

114    Visbeidzot, desmitkārt, Ungārija apgalvo, ka 2013. gada 14. novembra spriedums SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) nenovērš neskaidrību attiecībā uz iespēju silosā uzglabāt cukuru, kuru atbalsta saņēmējs ir saražojis atbilstoši kvotai, kas nav tā kvota, no kuras tas ir atteicies, tādējādi, ka šis siloss nebūtu kvalificējams kā ražošanas iekārta. Šajā ziņā tā būtībā norāda, ka secinājumi, ko Tiesa izklāstījusi 2013. gada 14. novembra sprieduma SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) 32. un 40. punktā, nav savstarpēji saskanīgi, izņemot, ja tiktu uzskatīts, ka saglabātie silosi var tikt izmantoti tādu produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura KTO, piemēram, ciktāl tajos uzglabāšanai tiek nodots cukurs, ko atbalsta saņēmējs saražojis citā ražotnē atbilstoši kādai citai kvotai.

115    Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka Tiesas secinājumi, kas ietverti 2013. gada 14. novembra sprieduma SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) 32. un 40. punktā, ir pilnībā savstarpēji saskanīgi. Proti, minētā sprieduma 32. punktā Tiesa paredzēja gadījumus, kad silosi nav uzskatāmi par ražošanas iekārtām, jo tie tiek izmantoti tikai tāda cukura uzglabāšanai, kuru atbilstoši kvotai saražojuši citi ražotāji vai kurš ir iepirkts no šiem citiem ražotājiem. Savukārt minētā sprieduma 40. punktā Tiesa paredzēja gadījumu, kad silosu, kas veidoja ražošanas iekārtu atbalsta pieteikuma iesniegšanas datumā, tiek turpināts izmantot tāda cukura uzglabāšanai, ko atbalsta saņēmējs saražojis citās savās ražotnēs atbilstoši kādai citai kvotai. Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka ražotājam “parasti nav tiesību saņemt restrukturizācijas atbalstu”, jo Regulas Nr. 320/2006 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā daļējas demontāžas gadījumā ir paredzēts aizliegums izmantot ražošanas iekārtas, kas nav demontētas, to produktu ražošanai, uz kuriem attiecas cukura KTO.

116    Otrām kārtām, jautājums, vai “ražošanas iekārtu” jēdziens aptver silosus, kas tiek izmantoti tāda cukura uzglabāšanai, ko atbalsta saņēmējs ir saražojis citās savās ražotnēs atbilstoši kādai citai ražošanas kvotai, nekādi neietekmē tā brīža noteikšanu, kurā būtu jāizvērtē silosu izmantojums.

117    Līdz ar to Ungārijas arguments ir jānoraida.

118    Tā kā neviens no Ungārijas, Francijas Republikas un Itālijas Republikas izvirzītajiem argumentiem nav pamatots, pirmais prasības pamats ir noraidāms.

 Par otro prasības pamatu – dokumentā VI/5330/97 ietverto pamatnostādņu un lojālas sadarbības principa pārkāpumu

119    Otrais Ungārijas prasības pamats būtībā ir iedalāms divās daļās, no kurām pirmā attiecas uz dokumentā VI/5330/97 ietverto pamatnostādņu pārkāpumu un otrā – uz lojālas sadarbības principa pārkāpumu.

120    Iesākumā ir jāprecizē, ka otrā pamata pirmās daļas ietvaros Ungārija būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā konkrētā tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtības, Komisijai būtu bijis jāatsakās no finanšu korekcijas piemērošanas vai arī būtu bijusi jāpiemēro mazāka korekcijas likme atbilstoši dokumentam VI/5330/97. Savukārt otrās pamata daļas ietvaros tā pārmet Komisijai, ka tā cukura rūpniecības restrukturizācijas shēmas īstenošanas gaitā nav paziņojusi Ungārijai savu konkrētā tiesiskā regulējuma interpretāciju, it īpaši saistībā ar pienākumu demontēt silosus, lai varētu saņemt restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, un tādējādi esot pārkāpusi lojālas sadarbības pienākumu.

 Par pirmo pamata daļu – dokumentā VI/5330/97 ietverto pamatnostādņu pārkāpumu

121    Ungārija, kuru atbalsta Francijas Republika, pārmet Komisijai, ka tā esot pārkāpusi dokumentā VI/5330/97 ietvertās pamatnostādnes, jo būtībā, ņemot vērā, pirmkārt, Regulu Nr. 320/2006 un Nr. 968/2006 interpretācijas grūtības jautājumā par to, kā būtu aplūkojami silosi ražotnes pilnīgas demontāžas gadījumā, kā arī 2013. gada 14. novembra sprieduma SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) interpretācijas grūtības un, otrkārt, to, ka Komisija neesot savlaicīgi sniegusi informāciju par savu konkrētā tiesiskā regulējuma interpretāciju, Komisijai esot bijis jāsamazina finanšu korekcijas apmērs attiecībā uz cukura rūpniecības restrukturizāciju vai pat esot bijis jāatsakās no jebkādas finanšu korekcijas atbilstoši dokumentā VI/5330/97 ietvertajām pamatnostādnēm.

122    Komisija apstrīd Ungārijas argumentus.

123    Saskaņā ar dokumenta VI/5330/97 2. pielikumu “Finansiālās sekas, ko rada nepilnības dalībvalstu veiktajās pārbaudēs, saistībā ar ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanu” finanšu korekcijas ir piemērojamas, ja Komisija konstatē, ka dalībvalstis nav veikušas pārbaudes, kas konkrēti ir prasītas piemērojamajās regulās vai katrā ziņā ir būtiskas, lai garantētu no ELVGF [Garantiju] nodaļas finansēto izdevumu pareizību.

124    Dokumenta VI/5330/97 2. pielikuma sadaļas “Robežgadījumi” otrajā rindkopā (turpmāk tekstā – “dokumenta VI/5330/97 2. pielikumā paredzētais robežgadījums”) ir paredzēts:

“Ja nepilnības rodas no grūtībām Kopienu tekstu interpretācijā, izņemot gadījumus, kad ir pamatoti uzskatīt, ka dalībvalsts šīs grūtības risinās kopā ar Komisiju, un ja valsts iestādes ir veikušas visu nepieciešamo šo nepilnību labošanai, līdzko tās ir atklātas, var ņemt vērā šo mīkstinošu apstākli un piemērot zemāku korekcijas likmi vai vispār nepiemērot korekciju.”

125    Vispirms ir jāatgādina, ka, pieņemot administratīvas rīcības normas ar ārēju iedarbību, tādas kā dokumentā VI/5330/97 ietvertās pamatnostādnes, un ar to publicēšanu vai paziņošanu dalībvalstīm – kā tas ir šajā lietā – pasludinot, ka turpmāk attiecīgā iestāde piemēros šīs normas gadījumiem, ar kuriem tās saistītas, šī iestāde, kas konkrētajā gadījumā ir Komisija, pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanas iespējas un nevar atkāpties no šīm normām, jo citādi tā attiecīgā gadījumā tiktu sodīta par tādu vispārējo tiesību principu pārkāpumu kā vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās drošības vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principi. Tādējādi nevar izslēgt, ka, ievērojot zināmus nosacījumus un ņemot vērā šo normu saturu, šādām vispārpiemērojamām rīcības normām var būt tiesiskas sekas un ka it īpaši administrācija no tām nevar atkāpties individuālā gadījumā, nesniedzot pamatojumu, kas būtu saderīgs ar vispārējiem tiesību principiem, tādiem kā vienlīdzīgas attieksmes vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principi, ar nosacījumu, ka šāda pieeja nav pretrunā citām augstāka juridiska spēka Savienības tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 9. septembris, Grieķija/Komisija, T‑344/05, nav publicēts, EU:T:2011:440, 192. punkts; 2013. gada 16. septembris, Spānija/Komisija, T‑3/07, nav publicēts, EU:T:2013:473, 84. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 10. jūlijs, Grieķija/Komisija, T‑376/12, EU:T:2014:623, 106. punkts (nav publicēts)).

126    Turklāt ir jāatzīmē, kā to dara Komisija, ka dokumenta VI/5330/97 2. pielikumā paredzētais robežgadījums ir mīkstinošs apstāklis, kas automātiski nedod tiesības uz tā piemērošanu. Proti, kā liecina dokumenta VI/5330/97 teksts, kurā tas ir paredzēts, tā piemērošana ir pakārtota diviem nosacījumiem par to, ka, pirmkārt, noskaidrošanas procedūrā Komisijas konstatētā nepilnība izriet no Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtībām un, otrkārt, valsts iestādes ir veikušas visu nepieciešamo nepilnības labošanai, līdzko Komisija to ir atklājusi.

127    Attiecībā uz pirmo dokumenta VI/5330/97 2. pielikumā paredzētā robežgadījuma piemērošanas nosacījumu vispirms ir jānorāda, ka Komisija nav apstrīdējusi Francijas Republikas apgalvojumu, saskaņā ar kuru deviņas dalībvalstis ir saskārušās ar grūtībām attiecībā uz “ražošanas iekārtu” jēdziena interpretāciju un attiecībā uz jautājumu par uzglabāšanas silosu saglabāšanu, veicot cukura ražotnes pilnīgu demontāžu. Turklāt savā 2013. gada 25. aprīļa ziņojumā saskaņošanas struktūra skaidri ir atzinusi, ka pastāv konkrētā tiesiskā regulējuma interpretācijas problēmas, ar kurām nācies saskarties ne vien dalībvalstīm, bet arī Komisijas dienestiem (skat. šā sprieduma 27. punktu). Visbeidzot ir jākonstatē, ka 2013. gada 14. novembra spriedumā SFIR u.c. (no C‑187/12 līdz C‑189/12, EU:C:2013:737) Tiesa ir spriedusi tikai par to, kādos apstākļos siloss nav kvalificējams kā ražošanas iekārta, uz kuru attiecas demontāžas pienākums, taču nav spriedusi nedz par jautājumu, kurā brīdī ir jānovērtē silosu izmantojums, nedz arī par jautājumu, vai demontāžas pienākums noteikti nozīmē ražošanas iekārtu nojaukšanu.

128    Ņemot vērā šā sprieduma 127. punktā atgādinātos apstākļus, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ir jākonstatē, ka konkrētais tiesiskais regulējums rada interpretācijas grūtības saistībā ar jautājumu par silosu saglabāšanu pilnīgas demontāžas gadījumā.

129    Šo konstatējumu nevar atspēkot Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tā dalībvalstīm, kuras tai uzdevušas šo jautājumu, vienmēr esot sniegusi pilnībā konsekventu informāciju attiecībā uz silosu demontāžas pienākumu. Proti, Komisijas arguments ne tikai nav ticis pamatots, bet katrā ziņā arī neatbilst faktiem, jo atbildes rakstā uz repliku Komisija ir atzinusi, ka tā vispār nav atbildējusi uz vēstuli, kuru Ungārijas iestādes tai bija adresējušas 2006. gada novembrī, kuru tā saņēmusi 2006. gada 15. decembrī un kurā šīs iestādes bija interesējušās tieši par jautājumu attiecībā uz silosu saglabāšanu pilnīgas demontāžas gadījumā.

130    Tātad konkrētajā gadījumā pirmais dokumenta VI/5330/97 2. pielikumā paredzētā robežgadījuma piemērošanas nosacījums ir izpildīts.

131    Runājot par otro dokumenta VI/5330/97 2. pielikumā paredzētā robežgadījuma piemērošanas nosacījumu, saskaņā ar kuru ir nepieciešams, lai dalībvalsts būtu veikusi pasākumus nepilnības labošanai, līdzko šī nepilnība ir atklāta, Ungārija savos procesuālajos rakstos būtībā apgalvo, ka, tā kā neesot bijis skaidrības par pareizu konkrētā tiesiskā regulējuma interpretāciju, no tās neesot varēts sagaidīt, ka tā nekavējoties veiks labošanas pasākumus.

132    Atbildot uz tiesas sēdē Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, Ungārija apstiprināja, ka tā nav veikusi pasākumus, lai izlabotu nepilnību, ko Komisija bija konstatējusi pirmajā 2010. gada 20. jūlija paziņojumā.

133    Lai izpildītu otro dokumenta VI/5330/97 2. pielikumā paredzētā robežgadījuma piemērošanas nosacījumu, Ungārijai nebija obligāti jānojauc strīdus silosi, bet tā varēja sadarboties ar Komisiju, attiecībā uz restrukturizācijas atbalsta saņēmējiem veicot pasākumus, kas ļautu izlabot nepilnību vai vismaz novērst kaitējuma, kas šīs nepilnības dēļ radīts Fondam, palielināšanos, tostarp atsakoties atmaksāt nodrošinājumu, ko restrukturizācijas atbalsta saņēmēji bija iemaksājuši saskaņā ar Regulas Nr. 968/2006 16. pantu, bet tā to nav izdarījusi.

134    Tā kā otrais dokumenta VI/5330/97 2. pielikumā paredzētā robežgadījuma piemērošanas nosacījums nav izpildīts, Komisijai – pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, kuru atbalsta Francijas Republika, – nebija pienākuma atteikties no finanšu korekcijas vai samazināt tās apmēru.

135    Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro pamata daļu – lojālas sadarbības principa pārkāpumu

136    Ungārija, kuru atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka, ņemot vērā konkrētā tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtības, Komisijai atbilstoši lojālas sadarbības principam tās nostāja esot bijusi skaidri jādara zināma visām dalībvalstīm, it īpaši atbildot uz jautājumiem, kas radušies restrukturizācijas shēmas palaišanas posmā, un esot bijusi jāvērš to uzmanība uz apstākli, ka, iespējams, pastāv risks, ka silosu saglabāšana nav saderīga ar pilnīgas demontāžas pienākumu, bet tā to neesot izdarījusi. Turklāt Ungārija pārmet Komisijai, ka tā vispār nav atbildējusi uz vēstuli, ko Ungārija tai bija adresējusi 2006. gada novembrī, lai noskaidrotu, vai demontāžas pienākums attiecas uz silosiem.

137    Komisija apstrīd Ungārijas argumentus. Šajā ziņā tā norāda, pirmkārt, ka lielākā daļa dalībvalstu nav saskārušās ar konkrētā tiesiskā regulējuma interpretācijas problēmām un ka dalībvalstis, kuras ar tām ir saskārušās un kuras ir uzdevušas Komisijai jautājumus šajā ziņā, vienmēr ir saņēmušas no Komisijas skaidru un konsekventu atbildi. Otrkārt, saistībā ar Ungārijas vēstuli, ko tā nosūtījusi Komisijai 2006. gada novembrī, tā apgalvo, ka to nav saņēmusi kompetentā administratīvā struktūrvienība un ka, pat ja fakts, ka nav tikusi sniegta atbilde uz tās saņemto vēstuli, ir Komisijas pieļauta “neatvainojama nolaidība”, Ungārijai esot bijusi jāizrāda piesardzība, no jauna paužot Komisijai savas šaubas.

138    Atbilstoši LES 4. panta 3. punktam saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, kas noteikti Līgumos.

139    Lojālas sadarbības principam pēc būtības ir savstarpējs raksturs. Proti, tas liek dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai garantētu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti, un nosaka Savienības iestādēm savstarpēju pienākumu lojāli sadarboties ar dalībvalstīm (spriedumi, 2003. gada 16. oktobris, Īrija/Komisija, C‑339/00, EU:C:2003:545, 71. un 72. punkts, un 2014. gada 6. novembris, Grieķija/Komisija, T‑632/11, nav publicēts, EU:T:2014:934, 34. punkts).

140    Pirmkārt, no šā sprieduma 139. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu dalībvalstīm ir jārūpējas par to, lai tiktu novērstas jebkādas neskaidrības saistībā ar konkrētā tiesiskā regulējuma pareizu piemērošanu, attiecīgā gadījumā vaicājot Komisijai par iespēju piešķirt restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu uzņēmumiem, kas plāno saglabāt silosus.

141    Turklāt Komisija norādīja – un Ungārija nav iebildusi pret šo apgalvojumu –, ka no 23 dalībvalstīm, kuras piedalījās restrukturizācijas shēmā, tikai sešas dalībvalstis, tostarp Ungārija, tai ir uzdevušas jautājumus saistībā ar silosiem. Tātad Komisija pamatoti varēja pieņemt, ka lielākā daļa dalībvalstu ir sapratušas, ka konkrētais tiesiskais regulējums nosaka pienākumu nojaukt silosus, lai varētu tikt piešķirts restrukturizācijas atbalsts par pilnīgu demontāžu, un ka līdz ar to nav nepieciešams, lai Komisija paziņotu savu konkrētā tiesiskā regulējuma interpretāciju visām dalībvalstīm.

142    Tādēļ – pretēji tam, ko apgalvo Ungārija un Francijas Republika, – no Komisijas saskaņā ar lojālas sadarbības principu nevarēja tikt prasīts, lai savu nostāju par pienākumu demontēt silosus tā paziņotu visām dalībvalstīm.

143    Otrkārt, pat ja var paust nožēlu par to, ka Komisija nav atbildējusi uz Ungārijas 2006. gada novembra vēstuli, šī reakcijas neesamība, kuru pati Komisija ir kvalificējusi kā “neatvainojamu nolaidību”, nevar veidot lojālas sadarbības principa pārkāpumu šīs lietas apstākļos.

144    Proti, saskaņā ar lojālas sadarbības principu Ungārijai bija jārūpējas par jebkādu neskaidrību novēršanu saistībā ar pienākumu demontēt silosus, lai varētu tikt saņemts restrukturizācijas atbalsts par pilnīgu demontāžu, attiecīgā gadījumā vēlreiz vaicājot par to Komisijai vai nu rakstveidā, vai arī kompetentās pārvaldības komitejas ikmēneša sanāksmēs, taču tā to nav izdarījusi.

145    Katrā ziņā Komisijas reakcijas saistībā ar Ungārijas 2006. gada novembra vēstuli neesamība nevar tikt pielīdzināta nostājas ieņemšanai, ko veiktu iestāde, apstiprinot Ungārijas iestāžu izmantoto konkrētā tiesiskā regulējuma interpretāciju. Tikai tad, ja Komisijas [nostāja] tiktu pausta tieši un skaidri, tas ļautu Ungārijas iestādēm secināt, ka minētā iestāde ir piekritusi strīdus silosu saglabāšanai pilnīgas demontāžas gadījumā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 14. decembris, Spānija/Komisija, T‑106/10, nav publicēts, EU:T:2011:740, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Treškārt, ir jākonstatē, no vienas puses, ka pirmajā 2010. gada 20. jūlija paziņojumā Komisija norādīja Ungārijai, ka silosi ir tieši saistīti ar cukura ražošanu un ka līdz ar to tie ir jādemontē rūpnieciskās ražotnēs, attiecībā uz kurām ir ticis pieprasīts restrukturizācijas atbalsts par pilnīgu demontāžu.

147    No otras puses, pirmajā 2010. gada 20. jūlija paziņojumā Komisija ir tieši atgādinājusi Ungārijai, ka Ungārijas cukura uzņēmumi nav tiesīgi saņemt restrukturizācijas atbalstu par pilnīgu demontāžu, ja restrukturizācijas plāni nav īstenoti pilnā apjomā un ja nav nojauktas celtnes, kas saistītas ar cukura ražošanas darbībām, it īpaši silosi. Šajā ziņā tā ir atgādinājusi, ka Regulas Nr. 968/2006 6. panta 1. punkta otrajā daļā – tolaik piemērojamajā redakcijā – paredzētais demontāžas darbību pabeigšanas termiņš ir 2011. gada 30. septembris.

148    Tādējādi pēc pirmā 2010. gada 20. jūlija paziņojuma saņemšanas Ungārijai joprojām bija iespēja izvairīties no apstrīdētās [finanšu] korekcijas, pieprasot Ungārijas cukura uzņēmumiem, lai tie ievērotu konkrēto tiesisko regulējumu, kā to interpretējusi Komisija.

149    Tomēr, lai gan tai jau bija zināma Komisijas nostāja par silosu demontāžas jautājumu, Ungārija nav veikusi nekādus pasākumus, lai to ievērotu. Gluži pretēji, kā tas izriet no Lauksaimniecības fondu komitejas 2014. gada 18. novembra sanāksmē sniegtā kopsavilkuma ziņojuma 3.2.2. punkta (skat. šā sprieduma 33. punktu), Ungārija turpināja piemērot konkrēto tiesisko regulējumu atbilstoši savai interpretācijai, jo divas dienas pēc Komisijas un Ungārijas 2010. gada 6. decembra divpusējās sanāksmes (skat. šā sprieduma 22. punktu) Ungārija, piemērojot Regulas Nr. 968/2006 22. pantu, atmaksāja divus pēdējos nodrošinājumus, kurus bija iemaksājuši restrukturizācijas atbalsta par pilnīgu demontāžu saņēmēji, lai gan silosi joprojām atradās tiem piederošajās bijušajās cukura ražotnēs.

150    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jānoraida otrā prasības pamata otrā daļa, kas attiecas uz Komisijas pieļautu lojālas sadarbības principa pārkāpumu.

151    Tā kā neviens no Ungārijas izvirzītajiem pamatiem nav pamatots, prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

152    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

153    Tomēr atbilstoši Reglamenta 135. panta 1. punktam izņēmuma kārtā, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats un tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus. Turklāt atbilstoši šī paša reglamenta 135. panta 2. punktam Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp rīcība pirms tiesvedības ierosināšanas.

154    Ungārijai spriedums ir nelabvēlīgs. Tomēr iepriekš 143. punktā tika konstatēts, ka Komisija nav atbildējusi uz Ungārijas 2006. gada novembra vēstuli. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka ir taisnīgi un godīgi piespriest Ungārijai segt savus, kā arī atlīdzināt tikai pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem un piespriest Komisijai segt pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem pašai.

155    Visbeidzot, atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

156    Līdz ar to Francijas Republika un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Ungārija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina pusi no Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

3)      Komisija sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem pati.

4)      Francijas Republika un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Kanninen Schwarcz Iliopoulos

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 12. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – ungāru.