Language of document : ECLI:EU:C:2019:325

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 11. aprīlī (1)

Lieta C619/18

Eiropas Komisija

pret

Polijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – LESD 258. pants – LES 7. pants – Tiesiskums – LES 19. panta 1. punkts – Tiesību efektīvas aizsardzības tiesā princips – Tiesnešu neatkarības un neatceļamības principi – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. un 51. pants – Valsts pasākumi Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanai – Pārejas perioda neesamība – Valsts pasākumi, ar ko Republikas prezidentam piešķirta rīcības brīvība pagarināt Augstākās tiesas tiesnešu aktīvo pilnvaru termiņu






I.      Ievads

1.        Šajā lietā Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūru pret Polijas Republiku saskaņā ar LESD 258. pantu par to pienākumu neizpildi, kas tai paredzēti LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, ar valsts pasākumiem Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) to tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanai, kuri iecelti pirms 2018. gada 3. aprīļa, ir pārkāpts tiesnešu neatceļamības princips un, otrkārt, ar valsts pasākumiem, ar ko Republikas prezidentam piešķirta rīcības brīvība pagarināt Augstākās tiesas tiesnešu aktīvo pilnvaru termiņu, viņiem sasniedzot pensionēšanās vecumu, tiek pārkāpts tiesu neatkarības princips.

2.        Būtībā šī lieta pirmo reizi saistībā ar tiešu prasību par LESD 258. panta pārkāpumu sniedz Tiesai iespēju lemt par atsevišķu dalībvalsts īstenoto pasākumu saistībā ar savas tiesu sistēmas organizāciju atbilstību LES 19. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem kopsakarā ar Hartas 47. pantu, lai nodrošinātu tiesiskuma ievērošanu Savienības tiesību sistēmā (2). Tajā arī ir izvirzīti daži svarīgi jautājumi par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālo piemērošanas jomu attiecībā pret Hartas 47. pantu un saistību starp LESD 258. panta un LES 7. panta procedūrām.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

3.        LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.”

B.      Polijas tiesības

4.        2002. gada 23. novembra Ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu, 2002. gada Dz. U. Nr. 240, 2052. pozīcija, redakcija ar grozījumiem) (turpmāk tekstā – “2002. gada Likums par Augstāko tiesu”) 30. panta 1. punktā ir noteikts, ka Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecums ir 70 gadi, ja vien ne vēlāk kā 6 mēnešus pirms 70 gadu vecuma sasniegšanas tiesnesis nav iesniedzis Augstākās tiesas pirmajam priekšsēdētājam paziņojumu, norādot savu vēlmi turpināt pildīt savus pienākumus, un uzrādījis apliecību par savu veselības stāvokli. Tādā gadījumā saskaņā ar minētā likuma 30. panta 5. punktu šis tiesnesis var automātiski pildīt savus pienākumus līdz 72 gadu vecumam.

5.        2017. gada 20. decembrī Republikas prezidents parakstīja 2017. gada 8. decembra Ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu, 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija, redakcija ar grozījumiem) (turpmāk tekstā – “Likums par Augstāko tiesu”), kurš stājās spēkā 2018. gada 3. aprīlī.

6.        Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.      Sąd Najwyższy tiesnesis pensionējas savā 65. dzimšanas dienā, ja vien viņš ne vēlāk kā 6 mēnešus un ne agrāk kā 12 mēnešus pirms šī vecuma sasniegšanas nav iesniedzis paziņojumu par vēlmi turpināt ieņemt amatu un tādu apliecību, ka viņa veselības stāvoklis nav šķērslis tiesneša pienākumu pildīšanai, kas izsniegta saskaņā ar tiesnešu amata kandidātiem noteiktajiem nosacījumiem, un ja Polijas Republikas prezidents piekrīt tiesneša turpmākajam darbam Sąd Najwyższy tiesneša amatā.

1.a      Pirms atļaujas tiesnesim turpināt strādāt par Sąd Najwyższy tiesnesi piešķiršanas Polijas Republikas prezidentam ir jākonsultējas ar Valsts tieslietu padomi. Valsts tieslietu padome sniedz Polijas Republikas prezidentam atzinumu 30 dienu laikā no dienas, kad Polijas Republikas prezidents lūdz iesniegt šādu atzinumu. Ja atzinums netiek iesniegts otrajā teikumā noteiktajā termiņā, uzskatāms, ka Valsts tieslietu padome ir sniegusi pozitīvu atzinumu.

1.b      Izstrādājot 1.a punktā minēto atzinumu, Valsts tieslietu padomei ir jāņem vērā tiesu sistēmas intereses vai būtiskas sabiedrības intereses, it īpaši Sąd Najwyższy personāla racionāla izmantošana vai vajadzības, kas izriet no Sąd Najwyższy atsevišķu palātu darba slodzes.

2.      1. punktā minētie paziņojums un apliecība iesniedzami Sąd Najwyższy pirmajam priekšsēdētājam, kurš kopā ar savu atzinumu to nekavējoties iesniedz Polijas Republikas prezidentam. Sąd Najwyższy pirmais priekšsēdētājs savu paziņojumu un apliecību kopā ar Sąd Najwyższy kolēģijas atzinumu iesniedz Polijas Republikas prezidentam.

3.      Polijas Republikas prezidents piekrišanu Sąd Najwyższy tiesnesim turpināt ieņemt amatu var dot 3 mēnešu laikā no dienas, kad saņemts 1.a punktā minētais Valsts tieslietu padomes atzinums, vai 3 mēnešu laikā pēc minētā atzinuma iesniegšanas termiņa beigām. Piekrišanas nesniegšana pirmajā teikumā minētajā termiņā nozīmē, ka tiesnesis tiek pensionēts savā 65. dzimšanas dienā. Ja tiesvedība, ar kuru saistīts Sąd Najwyższy tiesnesis, kas turpina ieņemt savu amatu, nav pabeigta pēc 1. punktā minētā vecuma sasniegšanas, tiesnesis paliek savā amatā līdz tiesvedības pabeigšanai.

4.      1. punktā minēto atļauju piešķir uz 3 gadiem ne vairāk kā divreiz. Šī panta 3. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis. Ikviens tiesnesis, kuram ļauts turpināt pildīt savus amata pienākumus Sąd Najwyższy, pēc savas 65. dzimšanas dienas var jebkurā brīdī aiziet pensijā, nosūtot paziņojumu Sąd Najwyższy pirmajam priekšsēdētājam, kurš nekavējoties to pārsūta Polijas Republikas prezidentam. Sąd Najwyższy pirmais priekšsēdētājs nosūta šo paziņojumu tieši Polijas Republikas prezidentam.”

7.        Likuma par Augstāko tiesu 111. panta 1. un 1.a punktā ir noteikts:

“1.      Sąd Najwyższy tiesneši, kuri līdz šī likuma spēkā stāšanās dienai ir sasnieguši 65 gadu vecumu vai sasniegs 65 gadu vecumu 3 mēnešu laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas, pensionējas nākamajā dienā pēc 3 mēnešu beigām no šī likuma spēkā stāšanās dienas, ja vien viņi 1 mēneša laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas neiesniedz 37. panta 1. punktā minēto paziņojumu un apliecību un ja Polijas Republikas prezidents ļauj tiesnesim turpināt ieņemt Sąd Najwyższy tiesneša amatu. 37. panta 2.–4. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis.

1.a      Sąd Najwyższy tiesneši, kas sasniedz 65 gadu vecumu 3 līdz 12 mēnešu periodā pēc šī likuma spēkā stāšanās dienas, pensionējas 12 mēnešu laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas, ja vien tie minētajā laikposmā neiesniedz paziņojumu un apliecību, kas minēti 37. panta 1. punktā, un ja Polijas Republikas prezidents dod piekrišanu Sąd Najwyższy tiesnesim turpināt ieņemt savu amatu. 37. panta 1.a–4. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis.”

8.        2018. gada 10. maija Ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par parasto tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos, 2018. gada DZ. U., 1045. pozīcija) (turpmāk tekstā – “2018. gada 10. maija grozījumu likums”) papildus noteikumiem par grozījumiem Augstākās tiesas likumā ir noteikti atsevišķi autonomi noteikumi, kas reglamentē Sąd Najwyższy tiesnešu, kuri pirms 2018. gada 3. jūlija ir sasnieguši 65 gadu vecumu, pilnvaru termiņa pagarināšanas kārtību. Minētā likuma 5. pantā ir noteikts:

“Polijas Republikas prezidentam nekavējoties ir jānosūta Valsts tieslietu padomei paziņojumi, kuri minēti Likuma [par Augstāko tiesu] 37. panta 1. punktā un 111. panta 1. punktā, kurus viņš nav izskatījis līdz šī likuma spēkā stāšanās dienai. Valsts tieslietu padome sniedz savu atzinumu 30 dienu laikā pēc Polijas Republikas prezidenta aicinājuma iesniegt tās atzinumu. Polijas Republikas prezidents var pilnvarot Sąd Najwyższy tiesnesi turpināt pildīt savas funkcijas 60 dienu laikā no Valsts tieslietu padomes atzinuma saņemšanas vai no šī atzinuma iesniegšanas termiņa beigām. Ar šo likumu grozītā Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 2.–4. punktu piemēro mutatis mutandis.”

9.        2018. gada 17. decembrī Republikas prezidents parakstīja 2018. gada 21. novembra Ustawa o zmianie ustawy o Sądzie Najwyższym (Likums par grozījumiem Likumā par Augstāko tiesu, 2018. gada Dz. U., 2507. pozīcija) (turpmāk tekstā – “2018. gada 21. novembra likums”), kas stājās spēkā 2019. gada 1. janvārī. Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1.a–4. punkts un 111. panta 1. un 1.a punkts ir atcelti, un saskaņā ar minētā likuma 2. pantu Sąd Najwyższy tiesneši, tostarp tie, kas iecelti pirmā tiesas priekšsēdētāja amatā, kuri pensionēti saskaņā ar šiem Likuma par Augstāko tiesu noteikumiem, tiek atjaunoti tiesneša amatā un tiek uzskatīts, ka viņu pienākumu izpilde nav tikusi pārtraukta.

III. Pirmstiesas procedūra

10.      Lai gan LES 7. panta 1. punktā paredzēto mehānismu Komisija aktivizēja 2017. gada 20. decembrī (3), brīdinājuma vēstuli saskaņā ar LESD 258. pantu par Likuma par Augstāko tiesu un tā 2018. gada 10. maija grozījumu likuma (turpmāk tekstā – “apstrīdētie pasākumi”) atbilstību LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam, aicinot iesniegt savus apsvērumus 1 mēneša laikā, tā Polijai nosūtīja 2018. gada 2. jūlijā.

11.      Ar 2018. gada 2. augusta vēstuli Polija atbildēja uz brīdinājuma vēstuli. Tā apstrīdēja Komisijas argumentus un lūdza izbeigt procedūru.

12.      2018. gada 14. augustā Komisija nosūtīja Polijai argumentētu atzinumu, paziņojot, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Komisija aicināja Poliju pēc argumentētā atzinuma saņemšanas to izpildīt 1 mēneša laikā.

13.      2018. gada 14. septembrī Polija sniedza atbildi uz argumentēto atzinumu, atkārtoti norādot, ka paziņotā saistību neizpilde ir nepamatota, un pieprasot izbeigt procedūru.

IV.    Tiesvedība Tiesā

14.      Ar savu prasības pieteikumu, kas iesniegts 2018. gada 2. oktobrī, Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu cēla šo prasību Tiesā. Tās prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka, samazinot Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu un piemērojot to tiesnešiem, kas minētajā tiesā iecelti amatā pirms 2018. gada 3. aprīļa, un piešķirot Republikas prezidentam rīcības brīvību pagarināt Sąd Najwyższy tiesnešu pilnvaru termiņu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu;

–        piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.      Savā iebildumu rakstā, kas iesniegts 2018. gada 17. decembrī, Polijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        pilnībā noraidīt šo prasību kā nepamatotu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.      Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts 2018. gada 2. oktobrī, Komisija iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu saskaņā ar LESD 279. pantu un Reglamenta 160. panta 2. un 7. punktu, lūdzot Tiesu piespriest Polijai, pirmkārt, apturēt Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1.–4. punkta un 111. panta 1. un 1.a punkta, 2018. gada 10. maija grozījumu likuma 5. panta un visu citu pasākumu, kas noteikti, piemērojot minētos tiesību aktus, piemērošanu; otrkārt, īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Sąd Najwyższy tiesneši, uz kuriem attiecas šie noteikumi, veic savus pienākumus tajos pašos amatos, vienlaikus baudot tādas pašas tiesības un nosacījumus, kādi bija piemērojami pirms 2018. gada 3. aprīļa; treškārt, atturēties no jebkāda pasākuma, kas attiecas uz tiesnešu un jauna pirmā priekšsēdētāja iecelšanu Sąd Najwyższy to personu vietā, uz kurām attiecas šie noteikumi, un, ceturtkārt, ik mēnesi paziņot Komisijai par pasākumiem, kas īstenoti, lai pilnībā ievērotu šo rīkojumu.

17.      Tāpat saskaņā ar Reglamenta 160. panta 7. punktu Komisija arī lūdza Savienības tiesību piemērošanas kontekstā, ņemot vērā efektīvas tiesību aizsardzības principu, nodrošināt iepriekš minētos pagaidu pasākumus pirms Polijas apsvērumu iesniegšanas tūlītēja, nopietna un neatgriezeniska kaitējuma riska dēļ.

18.      Ar 2018. gada 19. oktobra rīkojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks uz laiku līdz rīkojuma pieņemšanai pagaidu noregulējuma procedūrā apmierināja šo lūgumu (4).

19.      Ar pieteikumu, kas iesniegts 2018. gada 22. oktobrī, Ungārija lūdza atļauju iestāties lietā pagaidu noregulējuma procedūrā Polijas atbalstam. Ar 2018. gada 30. oktobra lēmumu tika piešķirta atļauja iestāties lietā tiesvedības mutvārdu procesa mērķiem.

20.      2018. gada 23. oktobrī Tiesas priekšsēdētāja vietnieks saskaņā ar Reglamenta 161. panta 1. punktu nodeva Tiesai pagaidu noregulējuma pieteikumu, un Tiesa, ņemot vērā tā nozīmīgumu, saskaņā ar Reglamenta 60. panta 1. punktu to piešķīra Virspalātai.

21.      Ar 2018. gada 17. decembra rīkojumu Tiesa pilnībā apmierināja Komisijas pieteikumu par pagaidu noregulējumu līdz galīgā sprieduma pasludināšanai šajā lietā (5).

22.      Turklāt 2018. gada 2. oktobrī Komisija lūdza Tiesu izskatīt šo lietu paātrinātā tiesvedībā, kas minēta Tiesas statūtu 23.a pantā un Reglamenta 133. pantā. Ar 2018. gada 15. novembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu (6).

23.      Ar pieteikumu, kas iesniegts 2018. gada 24. oktobrī, Ungārija lūdza atļauju iestāties lietā Polijas atbalstam. Saskaņā ar Reglamenta 134. pantu Tiesas priekšsēdētājs 2018. gada 19. decembrī nolēma neatļaut iesniegt repliku, atbildes rakstu uz repliku vai iestāšanās rakstu. Atļauja iestāties lietā ar 2019. gada 9. janvāra lēmumu tika piešķirta tiesvedības mutvārdu procesa mērķiem.

24.      2019. gada 12. februārī notika Tiesas sēde, kurā tika uzklausīti Komisijas, Polijas un Ungārijas mutvārdu argumenti.

V.      Lietas dalībnieku argumenti

A.      Komisija

25.      Komisija tiesas sēdē uzsvēra, ka, lai gan šajā tiesvedībā apstrīdētās Likuma par Augstāko tiesu normas ar 2018. gada 21. novembra likumu tika grozītas, nav skaidrs, vai ar šo likumu ir novērsti iespējamie Savienības tiesību pārkāpumi, un katrā ziņā, ņemot vērā tiesu neatkarības nozīmi Savienības tiesību sistēmā, joprojām saglabājas interese izlemt šo lietu.

26.      Komisija tiesas sēdē vēlreiz uzsvēra, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (7) apstrīdētie pasākumi ietilpst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērošanas jomā un Hartas 47. pants ir nozīmīgs tiktāl, ciktāl ar šo pantu prasības par neatkarību un objektivitāti ir ieviestas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā. Tas nozīmējot, ka Hartas 51. panta 1. punkts nav piemērojams; līdz ar to Komisija, uzsākot šo tiesvedību, nekādi nepaplašinot Savienības kompetenci, kā tas esot izslēgts LES 6. panta 1. punktā.

27.      Savā pirmajā iebildumā Komisija apgalvo, ka, samazinot to Sąd Najwyższy tiesnešu vecuma slieksni, kuri iecelti amatā pirms 2018. gada 3. aprīļa, Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1. punktā un 111. panta 1. un 1.a punktā tiekot pārkāpts tiesnešu neatceļamības princips, kas ir būtisks tiesu neatkarības aspekts. Lai gan tas neizslēdz režīmus, kuros tiesneša pensionēšanās vecums nav identisks tam, kāds bija spēkā laikā, kad tiesnesis tika iecelts, lai ievērotu LES 19. panta 1. punktu, esot jāiekļauj piemēroti aizsardzības pasākumi, piemēram, pārejas pasākumi vai pakāpeniska pieeja, lai šādi režīmi netiktu izmantoti tiesu sastāva maiņai.

28.      Komisija apgalvo, ka apstrīdētie pasākumi skar vairāk nekā vienu trešdaļu jeb 27 no 72 Sąd Najwyższy tiesnešiem, ieskaitot Sąd Najwyższy pirmo priekšsēdētāju, kura sešu gadu pilnvaru termiņš, kas garantēts saskaņā ar Polijas konstitūcijas 183. panta 3. punktu, būtu beidzies 2020. gada 30. aprīlī un kura darbība tiesneša amatā būtu beigusies 2022. gada 22. novembrī. Komisijas ieskatā, ja nav pagaidu pasākumu, apstrīdētie pasākumi rada dziļas un tūlītējas izmaiņas Sąd Najwyższy sastāvā. Ar to tiekot pārkāpts tiesnešu neatceļamības princips, jo samazināts pensionēšanās vecums tiek piemērots Sąd Najwyższy tiesnešiem dienā, kad stājas spēkā Likums par Augstāko tiesu, un tam ir būtiska ietekme uz Sąd Najwyższy neatkarību, jo tā sastāv no tiesnešiem, kuriem parasti ir plaša profesionālā pieredze un kuru vecums līdz ar to ir lielāks.

29.      Komisija inter alia apgalvo, ka ar mērķi saskaņot Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu ar vispārējo pensionēšanās vecumu nevar tikt attaisnots tiesnešu neatceļamības principa pārkāpums. Tā uzskata, ka, lai gan daži tiesneši, uz kuriem attiecas apstrīdētie pasākumi, tika iecelti amatā, kad pensionēšanās vecums bija noteikts no 65 gadu vecuma, viņu pilnvaras tika pagarinātas līdz brīdim, kad tie 2002. gadā sasniedza 70 gadu vecumu, un šis jaunais vecuma ierobežojums esot jāņem vērā, izvērtējot, vai tiesneša pilnvaru termiņš tika saīsināts.

30.      Savā otrajā iebildumā Komisija apgalvo, ka ar Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1.–4. punktu un 111. panta 1. un 1.a punktu, kā arī ar 2018. gada 10. maija grozījumu likumu, ar ko Republikas prezidentam tiek piešķirta vara pagarināt Sąd Najwyższy tiesnešu pilnvaru termiņu, tiek pārkāpts tiesu neatkarības princips, jo viņa lēmums nav balstīts ne uz kādiem saistošiem kritērijiem, ne arī ir pakļaujams pārbaudei tiesā un tādējādi rada pārmērīgu rīcības brīvību, kas viņam ļauj ietekmēt Sąd Najwyższy tiesnešus. Atbilstoši Komisijas norādītajam, tā kā prezidents var izlemt pagarināt Sąd Najwyższy tiesnešu pilnvaru īstenošanas termiņu divas reizes uz 3 gadu laikposmu, arī prasība tiesnesim saņemt atļauju turpināt pildīt savus pienākumus pēc pirmā 3 gadu laikposma ir tiesu neatkarības pārkāpums. Komisija uzsver, ka šī sūdzība attiecas uz tiesnešiem, kas iecelti Sąd Najwyższy pēc 2018. gada 3. aprīļa.

31.      Komisija īpaši apgalvo, ka prezidenta pienākums lūgt Valsts tieslietu padomes (turpmāk tekstā – “VTP”) atzinumu nenovērš viņa pārmērīgo rīcības brīvību, jo šis atzinums ir saistīts ar ļoti vispārīgiem kritērijiem un nav juridiski saistošs prezidentam. Komisija arī uzskata, ka līdz ar VTP reformu, tās sastāvā iekļaujot vairākumu Parlamenta, nevis savu kolēģu izvēlēto tiesnešu, tādējādi pārkāpjot Savienības normas (8), tā nevarot nodrošināt tiesu neatkarību. Komisija piebilst, ka attiecībā uz tiesnešiem, kuri pirms 2018. gada 3. jūlija sasniedz 65 gadu vecumu, apstrīdētajos pasākumos neesot precizēti kritēriji, kuri būtu jāņem vērā VTP, sniedzot savu atzinumu, un attiecībā uz tiesnešiem, kuri sasniedz 65 gadu vecumu pēc 2018. gada 3. jūlija, neesot noteikts termiņš, kura ietvaros prezidentam ir jāpieprasa šāds atzinums.

32.      Komisija vēl apgalvo, ka citu dalībvalstu režīmi nav salīdzināmi ar situāciju Polijā un ka Polijas noteikumos par apspriežu un palātu sastāva slepenību nav ņemts vērā, ka tiesu neatkarība attiecas uz tiesu sistēmas organizāciju un to, vai tiesu iestādei piemīt šķietama neatkarība.

B.      Polijas Republika

33.      Polijas Republika primāri apgalvo, ka šai tiesvedībai ir zudusi nozīme un tā ir jāizbeidz, jo visi šajā lietā apstrīdētie noteikumi ir atcelti un ar 2018. gada 21. novembra likumu ir novērstas to radītās sekas.

34.      Polija, kuru atbalsta Ungārija, papildus apgalvo, ka apstrīdētie pasākumi neietilpst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas vai Hartas 47. panta materiālās piemērošanas jomā. Šajā saistībā tā uzsver, ka iebildumi ir jāizskata atsevišķi, jo šiem noteikumiem ir atšķirīgas piemērošanas jomas.

35.      Polija kopā ar Ungāriju it īpaši norāda, ka saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu nav apstrīdams, ka Polija nodrošina tiesvedības dalībniekiem efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmu un ka uz Polijas tiesnešiem attiecas neatkarības garantiju sistēma, ko nevar pārbaudīt, pamatojoties tikai uz konkrētu noteikumu par tiesnešu pensionēšanos, neatkarīgi no visas tiesību sistēmas, kurā tas ietilpst. Abas valstis arī uzsver, ka ASJP (9) spriedums ir nošķirams, jo tas attiecas uz valsts pasākumiem, ar kuriem tiek īstenotas Savienības tiesības, un ka tas nekādi nenozīmē, ka Savienība būtu ieguvusi kompetenci tiesu sistēmas organizēšanā.

36.      Attiecībā uz Hartas 47. pantu Polija un Ungārija apgalvo, ka ar apstrīdētajiem pasākumiem netiek īstenoti Savienības tiesību akti tās 51. panta 1. punkta izpratnē, kā arī nav pārkāptas personu subjektīvās tiesības. Polija uzsver, ka LES 6. panta 1. punkts un Hartas 51. panta 2. punkts izslēdz Hartas interpretāciju, kas ļauj Savienībai rīkoties ārpus tās pilnvarām, kā uzsvērts Protokolā Nr. 30 par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei (10), un tas izslēdz Tiesas pilnvaru paplašināšanu.

37.      Kas attiecas uz pirmo iebildumu, Polija apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi saikni starp Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecuma izmaiņām un iespējamo tiesnešu neatceļamības principa pārkāpumu. Polijas skatījumā nekas neliecinot par to, ka apstrīdētie pasākumi ir reakcija uz noteiktu tiesnešu nolēmumiem, un tiesneša pensionēšana nevarot tikt uzskatīta par atlaišanu, jo tiesnesis turpina būt saistīts ar darba tiesiskajām attiecībām un saņem atalgojumu. Tā atsaucas uz tiesnešu neatkarības garantijām, kas nostiprinātas Polijas konstitūcijā, tostarp tiesnešu neatceļamību, kas nozīmējot, ka tad, kad tiesnesis ir sasniedzis paredzamo vecumu, viņš aiziet pensijā (11).

38.      Polija inter alia apgalvo, ka saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu nav jānosaka pārejas periods, samazinot tiesnešu pensionēšanās vecumu, lai garantētu viņu neatkarību. Tā arī apgalvo, ka no 27 tiesnešiem (kopējais tiesnešu skaits – 72), uz kuriem attiecas apstrīdētie pasākumi, 17 tiesneši tika iecelti Sąd Najwyższy, kad tika noteikts 65 gadu pensionēšanās vecums, un no 10 tiesnešiem, kas iecelti, kad pensionēšanās vecums bija 70 gadi, 3 tiesnešus Republikas prezidents pilnvaroja turpināt amata pienākumus, un tas nozīmē, ka tikai 7 tiesnešus ietekmēja zemāks pensionēšanās vecums, salīdzinot ar to, kāds bija spēkā viņu iecelšanas Sąd Najwyższy laikā.

39.      Polija, ko atbalsta Ungārija, tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdēto pasākumu mērķis, kā tas atzīts Tiesas judikatūrā, ir saskaņot Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu ar vispārējo pensionēšanās vecumu Polijā (12). Turklāt Ungārija uzskata, ka apstrīdētie pasākumi ir daļa no vispārējas tiesību aktu paketes, kas nav vērsta uz konkrētu tiesnešu grupu, un Komisijas argumentācija ierobežo valsts likumdevēju iespēju pielāgot attiecīgos noteikumus, lai tiktu galā ar ekonomiskajām un sabiedriskajām pārmaiņām.

40.      Kas attiecas uz otro iebildumu, Polija uzsver, ka Komisijas apgalvotais iespējamā spiediena uz Sąd Najwyższy tiesnešiem risks saistībā ar Republikas prezidenta viņu pilnvaru termiņa pagarināšanu nevarot tikt uzskatīts par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpumu. Tā it īpaši apgalvo, ka Sąd Najwyższy tiesnešiem ir neatkarības garantijas, kas ļauj viņiem pieņemt nolēmumus bez spiediena, un uzsver Polijas noteikumus par palātu sastāva un apspriežu slepenību. Tā apgalvo, ka prezidenta darbībā daļa no viņa konstitucionālās prerogatīvas ir iecelt tiesnešus par Polijas konstitūcijas sargiem (13) un tādējādi viņš pats veic izvērtējumu, pamatojoties uz vērtībām, kas izriet no konstitūcijas, un Sąd Najwyższy pirmā priekšsēdētāja (vai Kolēģijas) un VTP atzinumi tam nav saistoši. Pēc Polijas domām, tas, ka viņa lēmums netiek pārbaudīts tiesā, ir skaidrojams ar to, ka uz Sąd Najwyższy tiesnešu darba tiesiskajām attiecībām attiecas Polijas publisko tiesību normas, un šāda pārbaude tiesā būtu pretrunā arī Polijas konstitucionālajām tiesībām.

41.      Polija papildus apgalvo, ka VTP atzinuma sniegšanā ir saistoši kritēriji, kas izklāstīti apstrīdētajos pasākumos, tostarp attiecībā uz tiesnešiem, kuri pirms 2018. gada 3. jūlija sasniedz 65 gadu vecumu, un, lai gan attiecībā uz tiesnešiem, kuri sasniedz 65 gadu vecumu pēc 2018. gada 3. jūlija, šajos pasākumos nav norādīts termiņš, līdz kuram prezidentam ir jālūdz šāds atzinums, praksē viņš to darīšot nekavējoties. Tiesas sēdē Polija uzsvēra, ka VTP reforma esot nenozīmīga un Komisijas argumentācija, ka tiesu neatkarība prasa, lai šāda veida lēmumus pieņemtu tiesneši, izmantojot viņu ievēlētās struktūras, esot balstīta uz standartiem, kas nav vispārpieņemti Savienībā, un tie esot pretrunā vairāku dalībvalstu un Eiropas Savienības Tiesas režīmiem, tādējādi radot dubultus tiesu neatkarības standartus.

VI.    Analīze

42.      Esmu nonācis pie secinājuma, ka ir nepieciešams atsevišķs LES 19. panta 1. punkta un Hartas 47. panta materiālās piemērošanas jomas izvērtējums. Tā rezultātā iebildumi, ciktāl tie ir pamatoti ar Hartas 47. pantu, ņemot vērā, ka Komisija nav sniegusi argumentus, lai pierādītu, ka Polija ir īstenojusi Savienības tiesību aktus, kā tas pieprasīts Hartas 51. panta 1. punktā, ir jānoraida kā nepieņemami. Es arī secinu, ka iebildumi, ciktāl tie ir balstīti uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu, ir pamatoti un ka nav aizliegts celt šo prasību tādēļ, ka ir iedarbināts LES 7. panta 1. punkta mehānisms.

43.      Mana analīze ir strukturēta četrās galvenajās daļās attiecībā uz, pirmkārt, prasības pieņemamību saistībā ar 2018. gada 21. novembra likumu (A); otrkārt, saikni starp LESD 258. pantu un LES 7. pantu (B); treškārt, LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta materiālās piemērošanas jomu un Komisijas paļaušanos uz šiem noteikumiem, lasot tos kopsakarā (C), un, ceturtkārt, prasību pēc būtības (D).

A.      Par prasības pieņemamību saistībā ar 2018. gada 21. novembra likumu

44.      Tiesa ir sistemātiski norādījusi, ka jautājums par LESD 258. pantā noteikto dalībvalsts pienākumu neizpildi ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā ir argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās (14). Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi, kas vairs nepastāv šī termiņa beigās, ir nepieņemama, jo tai ir zudis strīda priekšmets (15).

45.      Tāpat pastāvīgajā judikatūrā ir nostiprināts, ka Komisijai joprojām ir interese celt prasību saskaņā ar LESD 258. pantu pat tad, ja iespējamais pārkāpums tiek novērsts pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām (16). Šī prasība saglabā savu priekšmetu, it īpaši, nosakot tās atbildības pamatu, kas šai dalībvalstij varētu rasties pret tiem, kuri iegūst tiesības no saistību neizpildes (17).

46.      Šajā lietā Komisija aicināja Poliju izpildīt argumentēto atzinumu 1 mēneša laikā pēc tā saņemšanas (skat. šo secinājumu 12. punktu), kas, kā norādīts saņemšanas zīmogā, bija 2018. gada 14. augustā. Tādējādi jautājums par to, vai saistības ir vai nav izpildītas, ir jānosaka, ņemot vērā situāciju Polijā kopš 2018. gada 14. septembra. Tā kā 2018. gada 21. novembra likums stājās spēkā 2019. gada 1. janvārī jeb pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, šo likumu nevar ņemt vērā, un tādēļ šī prasība nezaudē strīda priekšmetu.

47.      Tātad 2018. gada 21. novembra likums neatceļ nepieciešamību Tiesai izskatīt šo lietu un, patiešām, Savienība, citas dalībvalstis un privātpersonas ir būtiski ieinteresētas Tiesas spriedumā. Raugoties uz lietu pēc būtības, ar šo spriedumu tiks padziļināts tiesiskuma norādījumu saturs Savienības tiesību sistēmā un tiks sniegtas vadlīnijas par tā aizsardzībai nepieciešamo. Tāpēc jautājums par to, vai ar 2018. gada 21. novembra likumu pietiekami tiek novērsti iespējamie Savienības tiesību pārkāpumi, neietekmē šo tiesvedību (18).

B.      LESD 258. pants un LES 7. pants

48.      Saskaņā ar LESD 258. pantu Komisija var celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, ja tā uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu “Līgumos paredzētu pienākumu”. Atsauce uz “Līgumiem” šajā noteikumā, salīdzinot ar iepriekšējo EKL 226. pantu, kurā bija atsauce uz “šo Līgumu”, nozīmē, ka Komisija var celt šādu prasību par iespējamo pienākumu neizpildi saskaņā ar LES un LESD (19), izņēmuma gadījumā (carveout) kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, kā noteikts LES 24. panta 1. punkta otrajā daļā un LESD 275. pantā (20). Šāda prasība ir attiecināma arī uz iespējamiem Savienības primāros tiesību principus ietverošās Hartas pārkāpumiem (21) pie nosacījuma, ka dalībvalsts rīcība ietilpst tās piemērošanas jomā (22).

49.      To paturot prātā, vai Komisija var celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 258. pantu, kad jau ir iedarbināts LES 7. panta 1. punkta mehānisms, kā tas ir šajā gadījumā? Patiešām, doktrīnā tiek diskutēts, vai LES 7. pants darbojas kā “lex specialis, lai uzraudzītu un uzliktu sodu par Savienības vērtību (ne)ievērošanu, tādējādi piešķirot prioritāti LESD 258. pantā noteiktās procedūras piemērošanai vai to pat izslēdzot” (23). Šajā tiesvedībā, lai gan Komisija šo prasību pamato ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Hartas 47. pantu, tās pašas likumdošanas izmaiņas, kas attiecas uz Likumu par Augstāko tiesu ar grozījumiem, ir balstītas arī uz Komisijas pamatoto priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu, pirmo reizi izraisot LES 7. panta 1. punkta mehānisma aktivizēšanu (24).

50.      Pastāv stabils pamats konstatēt, ka LES 7. pants un LESD 258. pants ir atsevišķas procedūras, kuras var virzīt vienlaikus. Katra noteikuma formulējums it īpaši neizslēdz otru un, kā minēts iepriekš (skat. šo secinājumu 48. punktu), LESD 258. pantā ietvertā atsauce uz “kādu Līgumos paredzētu pienākumu” principā attiecas uz visām Savienības tiesībām, kas nav saistītas ar KĀDP. To apstiprina atšķirīgā kārtība un mērķi procedūrām, kas paredzētas LES 7. pantā un LESD 258. pantā. LES 7. pants būtībā ir “politiska” procedūra, lai cīnītos pret dalībvalsts izdarītu LES 2. pantā minēto vērtību “nopietnu un pastāvīgu pārkāpumu”, šīs procedūras izmantošanai ir vajadzīgs kvalificēts balsu vairākums, un tās rezultātā valsts kā dalībvalsts tiesības, tajā skaitā līdzdalības tiesības, var tikt apturētas (25). LESD 258. pantā ir ietverts tiešs “tiesisks” ceļš Tiesā, lai nodrošinātu Savienības tiesību izpildi dalībvalstīs, un tā mērķis ir panākt pārkāpuma konstatējumu, kā arī tā rezultātā var tikt piemērots naudas sods saskaņā ar procedūru, kas noteikta LESD 260. pantā, lai iedrošinātu attiecīgo dalībvalsti izbeigt pārkāpumu veidojošo rīcību (26). Šīs atšķirības atspoguļo šo procedūru autonomo, patiesi papildinošo raksturu un iespēju tās piemērot paralēli (27). Turklāt fakts, ka LESD 269. pants, kas attiecas uz Eiropadomes vai Padomes saskaņā ar LES 7. pantu pieņemto tiesību aktu likumību, ierobežo Tiesas jurisdikciju, to attiecinot tikai uz LES 7. pantā paredzētajiem “procedūras noteikumiem”, nedrīkst liegt Tiesas sprieduma taisīšanas pilnvaras, pamatojoties uz tās jurisdikciju saskaņā ar LESD 258. pantu (28).

51.      Līdz ar to fakts, ka ir bijis iesaistīts LES 7. panta 1. punkta mehānisms, nav šķērslis šīs prasības izskatīšanai.

C.      LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta piemērošanas joma

1.      Atsevišķs vērtējums

52.      Komisija ir cēlusi šo prasību, pamatojoties uz to, ka Polija nav izpildījusi savas saistības saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Šķiet, ka Komisijas prasība ir balstīta uz abiem šiem noteikumiem.

53.      Tas rada jautājumu, vai ir jāveic atsevišķs vērtējums par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta materiālās piemērošanas jomu, kā to apgalvo Polija, vai arī – kā apgalvo Komisija – lai apgalvotu, ka ir pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, nav jāpierāda, ka ar apstrīdētajiem pasākumiem tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un tādēļ neatkarības prasības Hartas 47. pantā var tikt “importētas” LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā.

54.      Es piekrītu Polijai, ka ir nepieciešams atsevišķs LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta materiālās piemērošanas jomas vērtējums. To apstiprina Tiesas judikatūra, kas attiecas uz abu minēto tiesību normu savstarpējām attiecībām, nodrošinot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, vienlaikus norādot, ka Hartas 47. panta piemērošanas joma, ciktāl tas attiecas uz dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā (29).

55.      ASJP lieta vēl vairāk apstiprina šo analīzi. Lai gan lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajā lietā attiecās uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta interpretāciju, Tiesas spriedums tika balstīts uz pirmo minēto normu (30). Tiesa it īpaši lēma, ka ir jāatzīmē “attiecībā uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērošanu ratione materiae, ka šī norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē” (31). Tiesa atzina saikni starp LES 19. panta 1. punktu un Hartas 47. pantu un līdz ar to arī ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 13. pantu, uz kuriem balstītas Hartas 47. panta pirmā un otrā daļa (32), skaidrojot to caur efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, un prasību par tiesu neatkarību saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kas atbilst tai, kura noteikta Hartas 47. panta otrajā daļā, kas attiecas uz piekļuvi “neatkarīgai” tiesai, atzina par vienu no prasībām, kas saistīta ar pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tomēr Tiesa Hartas 47. pantu un ar to saistīto judikatūru minēja, tikai lai apstiprinātu secinājumus, kas izdarīti, pamatojoties uz LES 19. panta 1. punktu (33).

56.      Tādējādi, ja netiek veikts vērtējums saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu, no ASJP lietas nevar izdarīt secinājumus par šo divu noteikumu kopīgu piemērošanu. Drīzāk no šī sprieduma var secināt, ka LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Hartas 47. pantam ir atšķirīgas materiālās piemērošanas jomas.

57.      Pretējs secinājums varētu apdraudēt pašreizējo valsts pasākumu saderības ar Hartu pārskata sistēmu un ļautu izmantot Līguma noteikumus, piemēram, LES 19. panta 1. punktu, kā viltīgu paņēmienu (subterfuge), lai apietu Hartas 51. panta 1. punktā noteiktos Hartas piemērošanas jomas ierobežojumus.

58.      Nebūtu uzskatāms, ka ar Tiesas spriedumu lietā ASJP tiek samazināta Hartas vai tās 47. panta nozīme. Šķiet, ka tas ir elegants un saskaņots risinājums, kas respektē Hartas robežas attiecībā pret dalībvalstīm, vienlaikus veicinot Savienības tiesību aizsardzības tiesā sistēmu un aizsargājot Savienības pamatvērtības, kā noteikts LES 2. pantā (34). No minētā sprieduma izriet, ka LES 19. panta 1. punkts veido autonomu standartu, lai nodrošinātu, ka valsts pasākumi atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, tostarp tiesu neatkarībai, kas papildina Hartas 47. pantu (un atkarībā no apstākļiem arī citus Hartas noteikumus) (35).

59.      Kā uzsvērts vēlāk pieņemtajos spriedumos, piemēram, Achmea (36) un Minister for Justice and Equality (37), saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu dalībvalstu tiesām un Tiesai ir kopīga atbildība nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu piemērošanu visās dalībvalstīs un indivīdu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar šo Līgumu. No tā izriet, ka valsts pasākumi, kas liedz valstu tiesām veikt savus uzdevumus kā Savienības tiesām, piemēram, tādi, kas liedz tām jurisdikciju strīdos, kuri saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu (Achmea) vai traucē viņu neatkarībai (Minister for Justice and Equality), traucē Tiesai saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu īstenot pilnvaras, lai nodrošinātu, ka, piemērojot un interpretējot Līgumus, tiek ievērots likums (38). Proti, šādi pasākumi apdraud Savienības tiesību sistēmas struktūru un darbību. Izstrādājot dalībvalstu pienākumus saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu ASJP lietā, Tiesa nepārkāpj tai Līgumos piešķirto kompetenci nodrošināt Savienības tiesību sistēmas pamatu saglabāšanu.

60.      Iepriekš minēto iemeslu dēļ, ja Komisija, kā tas ir šajā gadījumā, atsaucas uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar Hartas 47. pantu, tai ir jāpierāda, ka apstrīdētie pasākumi patstāvīgi ietilpst šo noteikumu materiālās piemērošanas jomā.

2.      LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērošana šai tiesvedībai

61.      ASJP lietā (39) Tiesa nosprieda, ka LES 19. pantā ir konkretizēta LES 2. pantā noteiktā tiesiskuma vērtība un ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir uzlikts pienākums katrai dalībvalstij nodrošināt, ka iestādes, kas kā “tiesas” Savienības tiesību izpratnē ietilpst tās tiesu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti, atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, tostarp tiesu neatkarībai. Ciktāl šāda tiesa var lemt par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, attiecīgajai dalībvalstij ir jānodrošina, ka šī tiesa atbilst šīm prasībām.

62.      Tas, ka ASJP lietā apstrīdētie pasākumi bija saistīti ar Savienības finansiālās palīdzības programmu, neietilpa Tiesas analīzē par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālās piemērošanas jomu un tādējādi nav pamats tam, lai nošķirtu minēto gadījumu no izskatāmās lietas.

63.      Šajā lietā nav strīda par to, ka Polijas Sąd Najwyższy kā Savienības tiesību aktos noteiktā tiesa var lemt par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību aktu piemērošanu un interpretāciju (40). Līdz ar to apstrīdētie pasākumi, kas, kā tiek apgalvots, mazina šīs tiesas neatkarību, ietilpst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālās piemērošanas jomā (41). Tieši tāpēc, ka šī prasība attiecas uz apgalvoto tiesiskuma – kā Savienības pamatvērtības, kura atspoguļota LES 19. pantā, – pārkāpumu, Komisija var uzsākt pret dalībvalsti šo tiesvedību saskaņā ar LESD 258. pantu, pat ja šī dalībvalsts neīsteno Savienības tiesības saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu.

64.      Visbeidzot, LES 19. panta 1. punkta interpretācija, ko es ierosinu, ir saderīga ar Tiesas judikatūru attiecībā uz 30. protokola piemērošanas jomu (42). Komisijas pilnvaru paplašināšana attiecībā uz tiesvedības ierosināšanu pret dalībvalstīm saskaņā ar LESD 258. pantu par LES pārkāpšanu notika – tāpat kā 30. protokola pievienošana – Lisabonā veiktās Līgumu pārskatīšanas laikā. Līdz ar to, ļaujot Komisijai celt tiešu prasību pret dalībvalstīm par tādu LES noteikumu pārkāpumiem kā LES 19. panta 1. punkts, nekādi netiek paplašināta Savienības kompetence veidā, kas pārsniegtu Lisabonā veiktajā Līgumu pārskatīšanas procesā panākto vienošanos (43).

3.      Hartas 47. panta nepiemērojamība šai tiesvedībai

65.      Kā atzīmēts iepriekš, Komisija prasības pieteikumā nav izvirzījusi nevienu argumentu par Hartas 47. panta piemērošanas jomu un par to, kā ar apstrīdētajiem pasākumiem tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (44), vien apgalvojot, ka 51. panta 1. punkts neattiecas uz šo tiesvedību.

66.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasībā, kas pamatota ar LESD 258. pantu, Komisijai ir jāpierāda iespējamā pienākumu neizpilde, iesniedzot Tiesai visu informāciju, kas nepieciešama, lai pierādītu, ka pienākums nav izpildīts (45). Komisijai savā prasības pieteikumā saskaņā ar LESD 258. pantu it īpaši ir jānorāda konkrēti iebildumi, par kuriem Tiesai tiek lūgts lemt, un vismaz kopsavilkuma veidā – tiesiskie un faktiskie apstākļi, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti. Attiecībā uz tiesiskajiem apstākļiem, lai Komisija apgalvotu, ka atbildētāja dalībvalsts nav ievērojusi kādu Savienības tiesību normu, nepietiek tikai minēt šo normu argumentētā atzinuma vai prasības pieteikuma daļā, kas attiecas uz juridisko kontekstu, kas ir tikai aprakstoša un kam nav skaidrojoša rakstura (46).

67.      Komisija nav norādījusi tiesiskos apstākļus par Hartas 47. panta piemērošanu apstrīdētajiem pasākumiem neatkarīgi no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un to, kā ar tiem tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to tās iebildumi, ciktāl tie ir pamatoti ar Hartas 47. pantu, būtu jānoraida kā nepieņemami.

D.      Prasība pēc būtības

1.      Par pirmo iebildumu

68.      Savā pirmajā iebildumā Komisija apgalvo, ka, samazinot to Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu, kuri iecelti amatā pirms 2018. gada 3. aprīļa, kad stājās spēkā Likums par Augstāko tiesu, ar šī likuma 37. panta 1. punktu un 111. panta 1. un 1.a punktu ir pārkāpts tiesnešu neatceļamības princips. Šo apgalvojumu Komisija pamato ar vairāk nekā vienas trešdaļas Sąd Najwyższy tiesnešu pirmstermiņa atcelšanu no amata un ar pārejas pasākumu trūkumu.

69.      Polija apgalvo, ka, ņemot vērā ierobežoto tiesnešu skaitu, uz kuriem apstrīdētie pasākumi ir attiecināmi, un šo pasākumu mērķi – saskaņot Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu ar vispārējo pensionēšanās vecumu, Komisija nav pierādījusi, ka tie būtu pretrunā šim principam. Tas attiecas arī uz neatkarības garantijām, kas nostiprinātas Polijas konstitūcijā.

70.      Attiecībā uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu Tiesa ir nospriedusi, ka aizsardzība pret attiecīgās iestādes locekļu atcelšanu no amata ir viena no garantijām, kas ir būtiskas tiesu neatkarībai (47). Patiešām, aizsardzība pret atcelšanu no amata (neatceļamība) “ir tiesu neatkarības atspoguļojums un pamats, un tas nozīmē, ka tiesnešus nevar atlaist, atstādināt, pārvietot vai atvaļināt, izņemot likumā paredzētos gadījumus, ievērojot tajā noteiktās garantijas” (48).

71.      Nesen Eiropas Cilvēktiesību tiesa atkārtoti norādīja uz apstākļiem, kādos tiesneša atcelšana no amata ir tiesneša neatkarības un objektivitātes pārkāpums ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē. Tiesneša integritātes objektīvā puse, ko aizsargā šis pants, prasa objektīvu novērtējumu par to, vai tiesa pati, un tostarp tās sastāvs, sniedz pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas par tās objektivitāti. Šķietamībai ir noteikta nozīme, jo “tiesiskums ir ne tikai jānodrošina, bet arī ir jāpanāk tā atklātums”. Runa ir par uzticību, kas demokrātiskas sabiedrības tiesām ir jārosina sabiedrībā (49). Šie principi ir iedvesmas avots Savienības tiesību principiem, kas piemērojami, ja Komisija LESD 258. pantā paredzētajā tiesvedībā atsaucas uz tiesiskuma, kas ir aizsargāts ar LES 2. pantu un kas ir īpaši izteikts LES 19. pantā, pārkāpumu (50).

72.      Tiesnešu neatceļamība kopā ar tiesneša amata drošību arī tiek atzītas par tiesu neatkarības pamatgarantijām vadlīnijās(51), kuras attiecībā uz tiesu neatkarību ir izdevušas Eiropas un starptautiskās iestādes (52). It īpaši tiesnešiem būtu jābūt garantētam amata pilnvaru termiņam līdz obligātajam pensionēšanās vecumam vai viņu pilnvaru termiņa beigām un tam, ka tikai atsevišķos gadījumos tos var atstādināt vai atcelt no darba darbnespējas vai tādas rīcības dēļ, kas tos padara par neatbilstošiem ieņemamajam amatam. Priekšlaicīgai pensionēšanai jābūt iespējamai tikai pēc attiecīgā tiesneša lūguma vai medicīnisku iemeslu dēļ, un jebkādām izmaiņām obligātajā pensionēšanās vecumā nedrīkst būt atpakaļejošs spēks.

73.      Šajā lietā Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka apstrīdētie pasākumi ir pretrunā tiesnešu neatceļamības principam, kura ievērošana ir nepieciešama, lai izpildītu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu (53).

74.      Šīs lietas apstākļi ir atšķirīgi no tiem, kas bija pamatā Tiesas spriedumam lietā ASJP (54). Minētajā spriedumā Tiesa lēma, ka attiecīgie algu samazināšanas pasākumi nelabvēlīgi neietekmēja valsts tiesas neatkarību, pamatojoties uz šādiem apstākļiem: pirmkārt, šie pasākumi tika pieņemti, jo bija jānovērš pārmērīgs dalībvalsts budžeta deficīts saistībā ar Savienības finansiālās palīdzības programmu, un tie paredzēja atalgojuma apjoma ierobežotu samazinājumu; otrkārt, tie plaši attiecās uz dažādiem valsts sektora darbiniekiem, tostarp likumdevēja, izpildvaras un tiesu iestāžu pārstāvjiem, un tādējādi tos nevarēja uztvert kā īpaši pieņemtus attiecībā uz šīs tiesas locekļiem, un, treškārt, tiem bija pagaidu raksturs, jo tie pēc diviem gadiem tika atcelti.

75.      Tuvāk iepazīstoties ar šo spriedumu, ir jākonstatē, ka Tiesa savā vērtējumā ir ņēmusi vērā vairākus būtiskus apstākļus, it īpaši apstrīdēto pasākumu ierobežoto ietekmi un to vispārpiemērojamību, jo šie pasākumi nebija tieši vērsti uz tiesu iestādēm. No ASJP lietas neizriet, ka tiesnešiem piemērojamie noteikumi, kas attiecās uz vispārējo politiku valsts līmenī, nebūtu pretrunā tiesu neatkarības principam, bet drīzāk, ka Tiesas vērtējums ir atkarīgs no lietas apstākļiem.

76.      Izskatāmajā lietā Komisija ir pierādījusi, ka apstrīdētajiem pasākumiem, pirmkārt, ir ievērojama ietekme uz Sąd Najwyższy sastāvu, jo tie skar 27 no 72 tiesnešiem; otrkārt, tie ir tiesību akti, kas konkrēti pieņemti attiecībā uz Sąd Najwyższy locekļiem, un, treškārt, tie nav paredzēti kā pagaidu pasākumi. Turklāt pēkšņa un neparedzēta liela tiesnešu skaita atcelšana neizbēgami rada sarežģījumus sabiedrības uzticības ziņā. Tieši šī iemesla dēļ ir nepieciešams pārejas režīms, kas nodrošinātu tiesas nepārtrauktību.

77.      Mani nepārliecina Polijas arguments, ka attiecībā uz tiesnešiem, kuri iecelti amatā saskaņā ar iepriekšējo režīmu, kurā bija paredzēts zemāks pensionēšanās vecums – 65 gadi, nav ietekmēts tiesnešu neatceļamības princips. Kā norāda Komisija, tādējādi netiek ņemts vērā fakts, ka ar 2002. gada likumu par Augstāko tiesu pensionēšanās termiņš tika pagarināts līdz 70 gadu vecumam un tad atcelts ar apstrīdētajiem pasākumiem.

78.      Turklāt, lai gan apstrīdētie pasākumi bija piemērojami aptuveni deviņus mēnešus, no 2018. gada 3. aprīļa līdz 2019. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā 2018. gada 21. novembra likums, to pieņemšanas brīdī nebija norāžu, ka šie pasākumi būtu paredzēti kā pagaidu pasākumi. 2018. gada 21. novembra likuma pieņemšana acīmredzami izrietēja no Tiesas rīkojuma par pagaidu pasākumiem (skat. šo secinājumu 16.–21. punktu) (55).

79.      Pat ja, kā apgalvo Polija, tiek uzskatīts, ka apstrīdēto pasākumu mērķis ir saskaņot Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu ar vispārējo pensionēšanās vecumu, nav strīda par to, ka šie pasākumi tika piemēroti ar atpakaļejošu spēku visiem tiesnešiem bez jebkādām garantijām, proti, nenosakot pasākumus, lai nodrošinātu tiesnešu neatceļamību. Tiesas judikatūrā ir norādīts, ka, lai gan dalībvalstu kompetencē ietilpst tiesnešu pensionēšanās vecuma pielāgošana, ņemot vērā sociālās un ekonomiskās pārmaiņas, tas ir jāveic, neapdraudot tiesnešu neatkarību un neatceļamību, tādējādi nepārkāpjot savas saistības saskaņā ar Savienības tiesībām.

80.      It īpaši saistoša ir tiesvedība par pienākumu neizpildi lietā Komisija/Ungārija (56) par Ungārijas pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. pantu un 6. panta 1. punktu neizpildi, paredzot pasākumus tiesnešu, prokuroru un notāru pensionēšanās vecuma samazināšanai no 70 uz 62 gadiem. Tiesa nosprieda, ka attiecīgie pasākumi bija radījuši atšķirīgu attieksmi tieši vecuma dēļ, un tad izvērtēja, vai tos var attaisnot ar leģitīmu mērķi un vai tie bija samērīgi saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 1. punktu. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Tiesa, balstoties uz savu līdzšinējo judikatūru, tostarp spriedumu lietā Fuchs un Köhler (57), nosprieda, ka Ungārijas izvirzītie mērķi, kuros bija paredzēts standartizēt obligātās pensionēšanās vecuma ierobežojumu publiskajā sektorā, bija likumīgi, bet secināja, ka pasākumi ir nesamērīgi.

81.      Salīdzinājumam lieta Komisija/Ungārija (58) bija saistīta ar Direktīvā 95/46/EK (59) noteikto pienākumu neizpildi, pamatojoties uz to, ka Ungārija priekšlaicīgi pārtrauca datu aizsardzības uzraudzītāja pienākumu izpildes termiņu un tādējādi apdraudēja viņa neatkarību, pārkāpjot minētās direktīvas 28. panta 1. punktu. Savā spriedumā Tiesa atkārtoti nosprieda, ka, ja dalībvalstij tiktu atļauts piespiest uzraudzības iestādi pārtraukt pildīt savus pienākumus pirms pilnvaru termiņa beigām, šādi priekšlaicīgas izbeigšanas draudi varētu izraisīt “iepriekšēju pakļaušanos” politiskajai varai, un tas nebūtu saderīgi ar neatkarības prasību. Tiesa noraidīja Ungārijas argumentu, ka datu aizsardzības sistēmas institucionālās izmaiņas ir objektīvs iemesls, kas attaisno priekšlaicīgu pilnvaru pārtraukšanu, uzsverot, ka šādas izmaiņas ir jāorganizē, lai izpildītu Savienības tiesībās noteikto neatkarības prasību, un, lai gan dalībvalstis var brīvi pieņemt vai grozīt institucionālo modeli, tām ir jānodrošina, ka netiek apdraudēta iestādes neatkarība.

82.      Kā liecina iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Ungārija (60) par tiesnešu pensionēšanās vecumu, kā arī spriedums lietā Fuchs un Köhler, Tiesa ir atzinusi par leģitīmiem noteiktus mērķus saistībā ar pensionēšanās vecuma pielāgošanu Direktīvā 2000/78 noteiktajam regulējumam attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ. Tomēr lietā Komisija/Ungārija (61), kas saistīta ar datu aizsardzības uzraudzītāja pilnvaru pirmstermiņa pārtraukšanu, Tiesa neļāva šādiem mērķiem mazināt valstu uzraudzības iestāžu neatkarību saskaņā ar Savienības tiesībām. Šis pamatojums ir tikpat pārliecinošs tiesnešu neatkarības gadījumā. To var arī secināt no Tiesas vērtējuma, ka tiesu neatkarība ir būtiska efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu (62).

83.      Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, Komisijas pirmais izvirzītais iebildums ir jāuzskata par pamatotu.

2.      Par otro iebildumu

84.      Savā otrajā iebildumā Komisija apgalvo, ka Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1.–4. punktā, 111. panta 1. un 1.a punktā un 2018. gada 10. maija grozījumu likumā ir pārkāpts tiesu neatkarības princips, jo Republikas prezidenta diskrecionārā vara pagarināt Sąd Najwyższy tiesnešu pilnvaru izpildes termiņu, tiem sasniedzot samazināto pensionēšanās vecumu, ļauj viņam ietekmēt Sąd Najwyższy un tās tiesnešus. Komisija savu apgalvojumu pamato galvenokārt ar to, ka Republikas prezidenta lēmums nav pakļauts saistošiem kritērijiem vai pārbaudei tiesā un viņa pienākums pieprasīt VTP atzinumu neizslēdz viņa plašo rīcības brīvību, jo šis atzinums ir saistīts ar vispārīgiem kritērijiem un tam nav saistošs.

85.      Polija apgalvo, ka, it īpaši ņemot vērā Republikas prezidenta kā Polijas konstitūcijas sarga lomu un tiesu neatkarības garantiju sistēmu Polijas tiesībās, tiesu neatkarības pārkāpums nav noticis.

86.      Saskaņā ar tiesu neatkarības prasībām, kuras dalībvalstīm ir jāievēro, pamatojoties uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu, neatkarības jēdziens it īpaši paredz, ka attiecīgā tiesu iestāde savas funkcijas pilda pilnīgi autonomi, neievērojot nekādus hierarhiskus ierobežojumus vai pakārtotību jebkurai citai iestādei, neņemot vērā jebkādas izcelsmes pavēles vai norādījumus, tādējādi tiekot aizsargātai pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas varētu traucēt tās locekļiem taisīt neatkarīgu spriedumu un ietekmēt to lēmumus (63).

87.      Šīs prasības ir tiesu neatkarības principa ārējais aspekts, kam – kā Tiesa ir uzsvērusi – ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atstādināšanas, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, “lai kliedētu jebkādas pamatotas šaubas indivīdos par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz tajā izsveramajām interesēm” (64).

88.      Es arī atsaucos uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas iepriekš izklāstītajiem principiem, ka tiesu neatkarības principa objektīvais elements prasa pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas par tiesu iestādes neatkarību un objektivitāti un nodrošinātu šķietamu neatkarību (skat. šo secinājumu 71. punktu).

89.      Šajā lietā Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka apstrīdētie pasākumi ir pretrunā tiesu neatkarības prasībām, jo tie var pakļaut Sąd Najwyższy un tās tiesnešus ārējās iejaukšanās ietekmei un Republikas prezidenta spiedienam sākotnējā viņu pilnvaru īstenošanas termiņa pagarināšanā un atjaunošanā, kas traucē šīs tiesas objektīvai neatkarībai un ietekmē tiesnešu neatkarīgos spriedumus un lēmumus. Tā tas ir, it īpaši ņemot vērā, ka prasība vērsties pie Republikas prezidenta saistībā ar pensionēšanās vecuma pagarināšanu ir saistīta ar pensionēšanās vecuma samazināšanu (65).

90.      Polija ir atzinusi, ka tas, ka Republikas prezidents nedod atļauju pagarināt Sąd Najwyższy tiesneša pilnvaru izpildes termiņu pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, netiek pārbaudīts tiesā.

91.      Neatkarīgi no Polijas argumentiem par prezidenta prerogatīvām saskaņā ar Polijas konstitūciju, Polijas tiesību aktos noteikto tiesu neatkarības garantiju sistēmu un kritērijiem, ko VTP ņem vērā, formulējot savu atzinumu atbilstoši Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1.b punktam, šie argumenti nav pietiekami, lai kliedētu apstrīdēto pasākumu un, it īpaši, Komisijas norādīto saistošo kritēriju trūkuma minētajos pasākumos radīto iespaidu par to, ka Sąd Najwyższy nav objektīvi neatkarīga.

92.      Attiecībā uz VTP lomu nav apstrīdams, ka tās atzinums nav saistošs. Neraugoties uz VTP sastāvu, tās loma nekādi nekliedē iespaidu par Republikas prezidenta nepamatoto pilnvaru plašumu.

93.      Turklāt Polijas argumenti, kas balstīti uz citu dalībvalstu tiesību aktiem un Eiropas Savienības Tiesas konstatējumiem, nav pārliecinoši. Kā norādīja Komisija, citu dalībvalstu režīmi nav salīdzināmi ar situāciju Polijā, jo tie darbojas citā tiesiskā, politiskā un sociālā kontekstā, un tas katrā ziņā neietekmē Polijas pienākumu neizpildi. Tā kā jautājums nav par to noteikumu grozījumiem, kas reglamentē Tiesas tiesnešu pensionēšanās vecumu, nav arī ne nozīmes, ne jēgas atsaucei uz Eiropas Savienības Tiesu, kas atrodas pārnacionālā līmenī un rada atšķirīgu režīmu klasiskajai trīspusējās varas dalīšanai dalībvalstīs (66).

94.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas otrais iebildums ir jāuzskata par pamatotu.

95.      No visa iepriekš minētā izriet, ka Tiesai būtu jāatzīst, ka, samazinot pirms 2018. gada 3. aprīļa iecelto Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu un piešķirot Republikas prezidentam rīcības brīvību paplašināt Sąd Najwyższy tiesnešu pilnvaru īstenošanas termiņu, Polijas Republika ir pārkāpusi tiesnešu neatceļamības un neatkarības principus un tādējādi nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

VII. Tiesāšanās izdevumi

96.      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

97.      Saskaņā ar manu piedāvāto risinājumu, lai gan Komisijas iebildumi, ciktāl tie ir balstīti uz Hartas 47. pantu, ir jānoraida kā nepieņemami, Komisijas abi iebildumi ir pamatoti, ciktāl tie ir balstīti uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad Polijas Republikai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

98.      Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, ir jāpiespriež Ungārijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

VIII. Secinājumi

99.      Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai:

1)      atzīt, ka, samazinot Sąd Najwyższy tiesnešu pensionēšanās vecumu un piemērojot to tiesnešiem, kas minētajā tiesā iecelti amatā pirms 2018. gada 3. aprīļa, un piešķirot Republikas prezidentam rīcības brīvību pagarināt Sąd Najwyższy tiesnešu pilnvaru īstenošanas termiņu, Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt kā nepieņemamu;

3)      piespriest Polijas Republikai segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus;

4)      piespriest Ungārijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      Papildus izskatāmajai lietai Tiesā ir vairākas citas izskatīšanā esošas lietas, kas attiecas uz Polijas tiesu sistēmas reformu, tostarp prasība sakarā ar pienākumu neizpildi (C‑192/18) un lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegušas Polijas Augstākā tiesa (C‑522/18, C‑537/18, C‑585/18, C‑624/18, C‑625/18 un C‑668/18), Polijas Augstākā administratīvā tiesa (C‑824/18) un Polijas zemākās instances tiesas (C‑558/18, C‑563/18 un C‑623/18). Ir jāatzīmē, ka, lai gan 2012. gada 6. novembra spriedumā lietā Komisija/Ungārija, C‑286/12, EU:C:2012:687, Tiesa sprieda par to, vai pasākumi tiesnešu, prokuroru un notāru pensionēšanās vecuma samazināšanai ir saderīgi ar Savienības tiesībām, tā to darīja, pamatojoties uz vecuma diskriminācijas aizlieguma, kurš noteikts Padomes Direktīvā 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), pārkāpumu. Skat. šo secinājumu 80. punktu.


3      Komisija, Pamatots priekšlikums saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 7. panta 1. punktu par tiesiskumu Polijā, COM(2017) 835 final, 2017. gada 20. decembris.


4      Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2018. gada 19. oktobris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, nav publicēts, EU:C:2018:852.


5      Tiesas rīkojums, 2018. gada 17. decembris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, EU:C:2018:1021.


6      Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2018. gada 15. novembris, Komisija/Polija, C‑619/18, EU:C:2018:910.


7      Spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (turpmāk tekstā – “ASJP”), C‑64/16, EU:C:2018:117, un 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality, C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586.


8      Komisija īpaši atsaucas uz Ieteikumu CM/Rec(2010)12 “Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, ko 2010. gada 17. novembrī pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja (turpmāk tekstā – “2010. gada ieteikumi”), 27. punktu.


9      Spriedums, 2018. gada 27. februāris, C‑64/16, EU:C:2018:117.


10      OV 2016, C 202, 312. lpp. (turpmāk tekstā – “Protokols Nr. 30”).


11      Polija īpaši atsaucas uz Polijas konstitūcijas 180. panta 1. un 4. punktu.


12      Spriedumi, 2011. gada 21. jūlijs, Fuchs un Köhler, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, un 2012. gada 6. novembris, Komisija/Ungārija, C‑286/12, EU:C:2012:687.


13      Polija īpaši atsaucas uz Polijas konstitūcijas 126. pantu, 144. panta 3. punkta 17. apakšpunktu un 179. pantu.


14      Skat. spriedumu, 2018. gada 22. februāris, Komisija/Polija, C‑336/16, EU:C:2018:94, 47. punkts.


15      Skat. spriedumu, 2006. gada 4. maijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑508/03, EU:C:2006:287, 73. punkts.


16      Skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Komisija/Luksemburga, C‑519/03, EU:C:2005:234, 19. punkts.


17      Skat. spriedumu, 2008. gada 10. aprīlis, Komisija/Itālija, C‑442/06, EU:C:2008:216, 42. punkts.


18      Skat. spriedumu, 2007. gada 18. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑503/04, EU:C:2017:432, 15. un 16. punkts.


19      Skat. LES 1. panta trešo daļu un LESD 1. panta 2. punktu.


20      Skat. Craig, P., un De Búrca, G., EU Law: Text, Cases and Materials, 6. izd., OUP, 2015, 431. lpp.


21      Skat. it īpaši LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu.


22      Skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumus lietā Komisija/Ungārija, C‑235/17, EU:C:2018:971, 64.–127. punkts, it īpaši 66. un 67. punkts; Łazowski, A., “Decoding a Legal Enigma: the Charter of Fundamental Rights of the European Union and infringement proceedings”, ERA Forum, 14. sēj., 2013, 573. un 577. lpp.. Skat. šo secinājumu 52.–60. un 65.–67. punktu.


23      Redakcionālie komentāri, “Safeguarding EU values in the Member States – Is something finally happening?”, Common Market Law Review, 52. sēj., 2015, 619., 626. un 627. lpp.


24      Pamatots priekšlikums, 3. piezīme, it īpaši 4.1.1. un 4.1.2. punkts un 172. un 175. apsvērums.


25      Skat. Closa, C. un Kochenov, D. (red.), Reinforcing Rule of Law Oversight in the European Union, CUP, 2016; Jakab, A. un Kochenov, D. (red.), The Enforcement of EU Law and Values: Ensuring Member States’ Compliance, OUP, 2017; “Liability of Member States for the Violation of Fundamental Values of the European Union”, Europarecht Beiheft 1, 2018.


26      Skat. Lenaerts, K., Maselis, I. un Gutman, K., EU Procedural Law, Nowak, J.T. (red.), OUP, 2015, 159.–161. lpp; Prete, L., Infringement Proceedings in EU Law, Kluwer, 2017, 29.–34. lpp.


27      Skat. Hillion, C., “Overseeing the Rule of Law in the EU: Legal Mandate and Means”, no: Closa un Kochenov, 25. piezīme,, 59. un 71.–74. lpp.; Hoffmeister, F., “Enforcing the EU Charter of Fundamental Rights in Member States: How Far are Rome, Budapest and Bucharest from Brussels?”, no: Armin von Bogdandy un Pál Sonnevend (red.), Constitutional Crisis in the European Constitutional Area, Hart 2016, 195., 205. un 206. lpp.


28      Skat. Schmidt, M. un Bogdanowicz, P., “The Infringement Procedure in the Rule of Law Crisis: How to Make Effective Use of Article 258 TFEU”, Common Market Law Review 1061, 55. sēj., 2018, 1069.–1073. lpp., it īpaši 1071. lpp.


29      Skat. spriedumus, 2017. gada 14. jūnijs, Online Games u.c., C‑685/15, EU:C:2017:452, 54. un 55. punkts; 2018. gada 13. marts, European Union Copper Task Force/Komisija, C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 116. un 117. punkts, un 2018. gada 13. marts, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, C‑244/16 P, EU:C:2018:177, 106. un 107. punkts.


30      Spriedums, 2018. gada 27. februāris, C‑64/16, EU:C:2018:117, 1., 18. un 27. punkts un rezolutīvā daļa.


31      Spriedums, 2018. gada 27. februāris, ASJP, C‑64/16, EU:C:2018:117, 29. punkts.


32      Skat. Paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), 47. panta skaidrojums, 29. un 30. lpp.


33      Spriedums, 2018. gada 27. februāris, ASJP, C‑64/16, EU:C:2018:117, 35., 41. un 42. punkts.


34      Patiešām, doktrīnā tiek apgalvots, ka Komisija dalībvalsti, kas ir pārkāpusi LES 2. pantā noteiktās vērtības, var saukt pie atbildības saskaņā ar LESD 258. pantu. Skat. Scheppele, K.L., “Enforcing the Basic Principles of EU Law through Systemic Infringement Actions”, no: Closa un Kochenov, 25. piezīme, 105. lpp; Waelbroeck, M. un Oliver, P., “La crise de l’état de droit dans l’Union europeéenne: que faire?”, Cahiers de droit européen, 2017, 299. lpp.


35      Skat. Bonelli, M. un Claes, M., “Judicial serendipity: how Portuguese judges came to the rescue of the Polish judiciary”, European Constitutional Law Review, 14. sēj., 2018, 622. lpp.; Krajewski, M., “Associação Sindical Dos Juízes Portugueses: The Court of Justice and Athena’s Dilemma”, European Papers, 3. sēj., 2018, 395. lpp.; Pech, P. un Platon, S., “Judicial independence under threat: The Court of Justice to the rescue in the ASJP case”, Common Market Law Review, 55. sēj., 2018, 1827. lpp..


36      Spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, it īpaši 36., 55. un 56. punkts.


37      Spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality, C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, it īpaši 48.–55. punkts.


38      Skat. Barents, R., Remedies and Procedures before the EU Courts, Breese, H.E. (red.), Kluwer, 2016, 112. un 113. lpp. Skat. arī ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumus lietā ASJP, C‑64/16, EU:C:2017:395, 41. punkts.


39      Spriedums, 2018. gada 27. februāris, C‑64/16, EU:C:2018:117, 32. un 37.–41. punkts.


40      Skat., piemēram, spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Polkomtel, C‑277/16, EU:C:2017:989.


41      Var tikt uzskatīts, ka LES 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālā piemērošanas joma neattiecas uz katra, pat neliela, valsts pasākuma, kas saistīts ar tiesu sistēmas organizēšanu, pārbaudi tiesā, bet drīzāk attiecas uz pārsvarā objektīvu neatkarību un valstu pasākumiem, kam ir vispārēja ietekme uz dalībvalstu izveidoto vispārējo sistēmu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai un tās būtiskajām prasībām.


42      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N.S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 119. un 120. punkts. Skat. arī ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumus lietā N.S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:611, 167.–171. punkts, un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Bonda, C‑489/10, EU:C:2011:845, 21.–23. punkts.


43      Skat. Łazowski, 22. piezīme, 580.–581. lpp; Prete, 26. piezīme, 74. un 75. lpp.


44      Skat. spriedumus, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund, C‑682/15, EU:C:2017:373, 49. punkts, un 2017. gada 14. jūnijs, Online Games u.c., C‑685/15, EU:C:2017:452, 55. punkts.


45      Skat. spriedumu, 2008. gada 13. novembris, Komisija/Polija, C‑227/07, EU:C:2008:620, 67. punkts.


46      Skat. spriedumu, 2001. gada 29. novembris, Komisija/Itālija, C‑202/99, EU:C:2001:646, 21. punkts.


47      Spriedumi, 2018. gada 27. februāris, ASJP, C‑64/16, EU:C:2018:117, 45. punkts, un 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 66. punkts.


48      Ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera [D. Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumi lietā De Coster, C‑17/00, EU:C:2001:366, 93. punkts.


49      ECT spriedums, 2018. gada 25. septembris, Denisov pret Ukrainu, ECHR:2018:0925JUD007663911, 61. un 63. punkts.


50      Tāpat Tiesas judikatūra par jēdziena “neatkarība” nozīmi ir vērā ņemama, interpretējot LES 19. panta 1. punktu. Skat., piemēram, spriedumu, 2006. gada 19. septembris, Wilson, C‑506/04, EU:C:2006:587, 49.–53. punkts.


51      Es atzīmēju, ka šādas vadlīnijas ir tā saucamās “ieteikuma tiesības” jeb nesaistošas normas, tomēr tās ietver “normatīvo vienprātību” par dalībvalstīm (un citām jurisdikcijām) kopīgiem noteikumiem un principiem, kas sniedz noderīgas norādes Tiesai. Skat. Hoffmann-Riem, W., “The Venice Commission of the Council of Europe – Standards and Impact”, European Journal of International Law, 25. sēj., 2014, 579.–597. lpp,.


52      Skat., piemēram, Eiropas Padomes hartu “Par tiesnešu statusu”, pieņemta 1998. gada 8.–10. jūlijā, DAJ/DOC (98) 23, 3.4. punkts; Ieteikums (2010), 8. piezīme, 49.–52. punkts; Eiropas Tiesnešu konsultatīvās padomes (CCJE) “tiesnešu Magna Carta”, pieņemta 2010. gada 7. novembrī, CCJE (2010) 3 final, 4. punkts; Starptautiskās Advokātu kolēģijas “Minimum Standards of Judicial Independence”, 1982, 20. punkts; Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatprincipi par tiesu iestāžu neatkarību, 1985, 12. un 18. punkts, un Starptautiskās Tiesnešu asociācijas “Universal Charter of the Judge”, pārskatīta 2017. gadā, 2–2. pants.


53      Kā ir norādījusi Komisija, Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) 2017. gada 11. decembra atzinuma Nr. 904/2017 par likumprojektu, ar ko groza Likumu par Valsts tieslietu padomi, par likumprojektu, ar ko groza Polijas prezidenta ierosināto Likumu par Augstāko tiesu, un par Likumu par parasto tiesu organizāciju, CDL‑AD(2017)031, 48. punktā uzskatīja, ka pašlaik amatu ieņemošo tiesnešu priekšlaicīga pensionēšana grauj gan viņu amata drošību, gan kopējo Polijas Augstākās tiesas neatkarību. Skat., piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes īpašā referenta tiesnešu un juristu neatkarības jautājumos atzinumu par misiju Polijā, 2018. gada 5. aprīlis, A/HRC/38/38/Add.1, 55. punkts; Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja Atzinumu par konkrētiem noteikumiem likumprojektā par Polijas Augstāko tiesu (situācija 2017. gada 26. septembrī), 2017. gada 13. novembris, JUD‑POL/315/2017, 112. punkts.


54      Spriedumi, 2018. gada 27. februāris, C‑64/16, EU:C:2018:117, 46.–51. punkts, un 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 67. punkts.


55      Skat. Eiropas Parlamenta pētījumu, The EU framework for enforcing the respect of the rule of law and the Union’s fundamental principles and values, Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departaments, 2019, PE 608.856, 25. lpp.


56      Spriedums, 2012. gada 6. novembris, C‑286/12, EU:C:2012:687, 54.–81. punkts.


57      Spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, it īpaši 50. punkts.


58      Spriedums, 2014. gada 8. aprīlis, C‑288/12, EU:C:2014:237, 54., 59. un 60. punkts. Mans izcēlums.


59      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.), tagad atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārējā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.).


60      Spriedums, 2012. gada 6. novembris, C‑286/12, EU:C:2012:687.


61      Spriedums, 2014. gada 8. aprīlis, C‑288/12, EU:C:2014:237.


62      Spriedums, 2018. gada 27. februāris, ASJP, C‑64/16, EU:C:2018:117, 40. un 41. punkts.


63      Spriedumi, 2018. gada 27. februāris, ASJP, C‑64/16, EU:C:2018:117, 44. punkts, un 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 66. punkts.


64      Skat. spriedumu, 2006. gada 19. septembris, Wilson, C‑506/04, EU:C:2006:587, 53. punkts.


65      Apstrīdētie pasākumi tika uzskatīti par Eiropas un starptautiskajiem tiesu neatkarības standartiem pretrunā esošiem. Skat., piemēram, Eiropas Tiesnešu konsultatīvās padomes (CCJE) “Report on judicial independence and impartiality in the Council of Europe Member States in 2017”, 2018. gada 7. februāris, CCJE‑BU(2017)11, 158. punkts; Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes īpašā referenta atzinumu, 54. piezīme, 56. punkts.


66      Skat., Kosař, D., “Beyond Judicial Councils: Forms, Rationales and Impact of Judicial Self‑Governance in Europe”, German Law Journal, 19. sēj., 2018, 1567. un 1596. lpp.