Language of document : ECLI:EU:C:2019:359

ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 2. maijā (1)

Lieta C39/18 P

Eiropas Komisija

pret

NEX International Limited (iepriekš Icap plc,

Icap Management Services Ltd un

Icap New Zealand Ltd)

Apelācijas sūdzība – Konkurence – Nolīgumi, lēmumi un saskaņotas darbības – Jenās izteikto procentu likmju atvasināto instrumentu sektors – Naudas sodi – Pienākums norādīt pamatojumu






1.        Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija vēlas panākt, lai tiktu atcelts Vispārējās tiesas spriedums Icap plc u.c./Komisija (2), ciktāl ar to tika atcelti naudas sodi, kas bija noteikti lēmuma par jenas procentu likmju atvasināto instrumentu (turpmāk tekstā – “JPLAI”) aizliegtu vienošanos lietā 2. pantā, kurā Komisija Icap plc, Icap Management Services Ltd un Icap New Zealand Ltd piemēroja bezprecedenta naudas sodu gandrīz 15 miljonu EUR apmērā par aizliegtu vienošanos atbalstīšanu (3). Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija savā lēmumā nebija sniegusi pietiekamu pamatojumu attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanai izmantoto metodoloģiju, un tādējādi tā atcēla lēmumu daļā par šo naudas sodu noteikšanu. Piebildīšu, ka Komisijas metodoloģija nebija vienkārša fiksēta naudas soda noteikšana, bet gan piecās stadijās iedalīts tests, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu.

2.        Šajā apelācijas sūdzībā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Tiesas judikatūru attiecībā uz naudas soda piemērošanai nepieciešamo pamatojumu (4).

3.        Kā turpmāk paskaidrošu, manuprāt, šī apelācijas sūdzība lielā mērā ir atrisināta ar Tiesas nesen pasludināto 2019. gada 16. janvāra spriedumu lietā Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23) (turpmāk tekstā – “spriedums lietā UPS”), ciktāl minētajā spriedumā Tiesa apstiprina pieeju, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētajā spriedumā.

I.      Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

4.        No pārsūdzētā sprieduma 1.–21. punkta izriet, ka NEX International Limited (iepriekš Icap plc, Icap Management Services Ltd un Icap New Zealand Ltd) (turpmāk tekstā – “NEX”), ietilpst uzņēmumā, kas sniedz starpniecības pakalpojumus, izmantojot telefonu un elektroniskos tīklus, kā arī pēctirdzniecības pakalpojumus.

5.        Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka NEX ir piedalījusies sešos LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumos saistībā ar Londonas starpbanku tirgus likmes (LIBOR) un Tokijas starpbanku tirgus likmes (TIBOR) starpbanku atsauces likmju manipulācijām Japānas JPLAI tirgū. Šie pārkāpumi iepriekš tika konstatēti Komisijas 2013. gada 4. decembra Lēmumā C(2013) 8602 final par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39861 – Jenas procentu likmju atvasinātie instrumenti), piemērojot naudas sodu gandrīz 670 miljonu EUR apmērā (turpmāk tekstā – “2013. gada lēmums”).

6.        Komisija 2013. gada 29. oktobrī uzsāka pārkāpuma procedūru pret NEX.

7.        2013. gada 12. novembrī NEX informēja Komisiju par savu nodomu neizvēlēties izlīguma procedūru.

8.        2015. gada 4. februārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, uzliekot NEX sešus naudas sodus kopumā 14 960 000 EUR apmērā par turpmāk minēto sešu pārkāpumu atbalstīšanu:

–        “UBS/RBS 2007. gada pārkāpumu”, kas veikts laikposmā no 2007. gada 14. augusta līdz 1. novembrim;

–        “UBS/RBS 2008. gada pārkāpumu”, kas veikts laikposmā no 2008. gada 28. augusta līdz 3. novembrim;

–        “UBS/DB pārkāpumu”, kas veikts laikposmā no 2009. gada 22. maija līdz 10. augustam;

–        “Citi/RBS pārkāpumu”, kas veikts laikposmā no 2010. gada 3. marta līdz 22. jūnijam;

–        “Citi/DB pārkāpumu”, kas veikts laikposmā no 2010. gada 7. aprīļa līdz 7. jūnijam;

–        “Citi/UBS pārkāpumu”, kas veikts laikposmā no 2010. gada 28. aprīļa līdz 2. jūnijam.

9.        Pārsūdzētā sprieduma 18.–21. punktā ir noteikts:

“18. Komisija sākotnēji atgādināja, ka saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), naudas soda pamatsumma ir jānosaka, ņemot vērā apstākļus, kādos tika izdarīts pārkāpums, kā arī it īpaši pārkāpuma smagumu un ilgumu, un ka ir jāveic individuāls novērtējums par katra dalībnieka lomu pārkāpumā, un vienlaikus tajā attiecīgā gadījumā ir jābūt aplūkotiem vainu [atbildību] pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem (apstrīdētā lēmuma 284. apsvērums).

19. Komisija norādīja, ka 2006. gada pamatnostādnēs ir sniegts pavisam maz norāžu par metodiku naudas soda aprēķināšanai tiem, kas sniedz atbalstu. Tā kā [NEX] darbojās starpniecības pakalpojumu tirgū, nevis procentu likmju atvasināto produktu tirgū, Komisija uzskatīja, ka apgrozījuma un naudas soda apmēra noteikšanai tā nevarēja aizstāt starpniecības izdevumus ar Japānas jenas procentu likmju atvasināto instrumentu cenām, jo šāda aizstāšana neatspoguļotu ne pārkāpuma smagumu, ne tā veidu. Komisija no tā būtībā secināja, ka ir jāpiemēro 2006. gada pamatnostādņu 37. punkts, atbilstoši kuram ir atļauts atkāpties no pamatnostādņu piemērošanas saistībā ar naudas soda pamatsummas noteikšanu (apstrīdētā lēmuma 287. apsvērums).

20. Ņemot vērā rīcības šajā lietā smagumu un ilgumu un [NEX] dalības katrā no sešiem pārkāpumiem šajā lietā ilgumu, Komisija par katru no tiem noteica naudas soda pamatsummu, proti, 1 040 000 EUR par UBS/RBS 2007. gada pārkāpumu, 1 950 000 EUR par UBS/RBS 2008. gada pārkāpumu, 8 170 000 EUR par UBS/DB pārkāpumu, 1 930 000 EUR par Citi/RBS pārkāpumu, 1 150 000 EUR par Citi/DB pārkāpumu un 720 000 EUR par Citi/UBS pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 296. apsvērums).

21. Attiecībā uz naudas soda galīgā apmēra noteikšanu Komisija nav konstatējusi neviena vainu [atbildību] pastiprinoša vai mīkstinoša apstākļa pastāvēšanu, un tā ir ievērojusi, lai netiktu pārsniegts 10 % no ikgadējā apgrozījuma maksimālais apmērs (apstrīdētā lēmuma 299. apsvērums). Līdz ar to ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantu prasītājām ir uzlikti naudas sodi, kuru galīgais apmērs ir vienāds ar to pamatsummu.”

II.    Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

10.      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā ir iesniegts 2015. gada 14. aprīlī, NEX cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, samazināt uzlikto naudas sodu apmēru.

11.      Sava prasījuma atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam NEX izvirzīja sešus pamatus. Pirmie četri pamati attiecās uz apstrīdētā lēmuma 1. panta par minēto pārkāpumu pastāvēšanu likumību. Piektais un sestais pamats bija saistīti ar šī lēmuma 2. panta par Komisijas noteiktajiem naudas sodiem par katru no šiem pārkāpumiem likumību.

12.      Ar pārsūdzēto spriedumu daļēji tika atcelts apstrīdētā lēmuma 1. pants un pilnībā tika atcelts tā 2. pants.

13.      Pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa noraidīja pirmo pamatu, ar kuru tika apgalvots, ka esot pieļautas kļūdas konkurences ierobežojuma vai izkropļojuma “mērķa dēļ” jēdziena interpretācijā un piemērošanā LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

14.      Pārsūdzētā sprieduma 133.–144. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pierādījumi par NEX dalību 2008. gada UBS/RBS pārkāpumā nebija pietiekami. Minētā sprieduma 145. punktā Vispārējā tiesa daļēji apmierināja otro pamatu, kas bija saistīts ar kļūdām, piemērojot jēdzienu “atbalsts”, un atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktu.

15.      Attiecībā uz trešo pamatu par to, ka attiecīgo pārkāpumu ilgums esot norādīts nepareizi, pārsūdzētā sprieduma 252. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pierādījumi, uz kuriem atsaucas Komisija, lai konstatētu NEX dalības četros no atlikušajiem pieciem pārkāpumiem ilgumu, nebija pietiekami, un atzina šo pamatu par daļēji pamatotu. Līdz ar to tā atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta a), d), e) un f) punktu.

16.      Attiecībā uz ceturto pamatu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 269. punktā nosprieda, ka “Komisija, pieņemdama 2013. gada lēmumu, ir pārkāpusi [NEX] nevainīguma prezumpciju. Tiesa gan, ir jākonstatē, ka tās izdarītajam nevainīguma prezumpcijas pārkāpumam, pieņemot 2013. gada lēmumu, nevar būt tiešas ietekmes uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā procedūru, kuru iznākumā ir pieņemti šie lēmumi, autonomo raksturu”. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 280. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

17.      Pārsūdzētā sprieduma 286.–299. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka piektais pamats, kas attiecas uz naudas soda apmēra noteikšanu, ir pamatots. Minētā sprieduma 292.–299. punktā ir noteikts šādi:

“292.      Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka iemesli, kuru dēļ Komisija, piemērodama 2006. gada pamatnostādņu 37. punktu, nolēma atkāpties no tajās ietvertās metodoloģijas, var tikt izsecināti no apstrīdētā lēmuma 287. apsvēruma. Tie ir saistīti ar apstākli, ka [NEX] neveica darbības Japānas jenas procentu likmju atvasināto instrumentu tirgū un līdz ar to pārdošanas ienākumu vērtības ņemšana vērā, proti, saņemtie ienākumi no starpniecības maksas, neļāva atspoguļot pārkāpumu šajā lietā smagumu un veidu.

293.      Otrkārt, tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 287. apsvērumā nav sniegti precizējumi par Komisijas izvēlēto alternatīvo metodi, bet gan ir sniegts vispārīga rakstura apliecinājums, ka pamatsummas atspoguļo pārkāpumu šajā lietā smagumu, ilgumu un [NEX] līdzdalības veidu, kā arī nepieciešamību nodrošināt, lai naudas sodiem būtu pietiekami preventīva iedarbība.

294.      Šādi formulēts, apstrīdētā lēmuma 287. apsvērums nav tāds, ar ko prasītājas var saprast Komisijas izvēlētās metodoloģijas pamatotību, ne arī Vispārējā tiesa var to pārbaudīt. Šāds nepietiekams pamatojums ir pieļauts arī minētā lēmuma 290.–296. apsvērumā, kuros nav sniegta minimāli ietveramā informācija, kas būtu varējusi ļaut saprast un pārbaudīt Komisijas aplūkoto elementu atbilstību un līdzsvarojumu, tai nosakot naudas sodu pamatsummu, un tas ir iepriekš 291. punktā minētās judikatūras pārkāpums.

295.      No lietas dalībnieku procesuālajiem rakstiem izriet, ka jautājums par metodoloģiju, kādu Komisija bija iecerējusi izmantot naudas sodu aprēķināšanai, esot apspriests administratīvajā procesā sarunas laikā ar prasītāju pārstāvjiem. Lai gan atbilstoši iepriekš 288. punktā minētajai judikatūrai apstrīdētā akta pamatojums ir jāpārbauda, ņemot vērā tā kontekstu, nevar pieņemt, ka šādu neformālu sarunu risināšana, kuras ir domātas situācijas noskaidrošanai, var atbrīvot Komisiju no tās pienākuma apstrīdētajā lēmumā paskaidrot tās piemēroto metodoloģiju, lai noteiktu piemēroto naudas sodu apmērus.

296.      Iebildumu raksta 176. apsvērumā Komisija uzsver, ka naudas sodu pamatsummas aprēķināšanai pastāv piecās stadijās iedalīts tests. Tomēr atbilstoši iepriekš 290. punktā minētajai judikatūrai šāds paskaidrojums, kas ir sniegts procesa Vispārējā tiesā stadijā, nevar tikt ņemts vērā, lai novērtētu, vai Komisija ir ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

297.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka attiecībā uz [NEX] piemēroto naudas sodu par pārkāpumiem šajā lietā noteikšanu apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots.

298.      Tātad piektais pamats ir jāapmierina un pilnībā jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants, un nav jāpārbauda citi iebildumi ne saistībā ar šo pamatu, ne arī saistībā ar sesto pamatu izvirzītie iebildumi, kas attiecas vienīgi uz minētā panta likumību.

299.      Turklāt, ciktāl apstrīdētā lēmuma 2. pants tiek atcelts pilnībā, nav jāaplūko prasītāju pakārtoti iesniegtie prasījumi par naudas soda apmēra grozījumiem.”

III. Apelācijas sūdzība

A.      Lietas dalībnieku viedokļu kopsavilkums

18.      Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācijā attiecībā uz piekto pamatu ir pieļautas nopietnas kļūdas tiesību piemērošanā, kuras, ja tās tiktu atzītas, neļautu Komisijai noteikt atbilstošus naudas sodus tā, lai tiem būtu pietiekami preventīva iedarbība.

19.      Pirmkārt, Komisija sūdzas, ka Vispārējā tiesa nav minējusi attiecīgos judikatūras principus. Tā neesot atsaukusies uz 2015. gada 22. oktobra spriedumu lietā ACTreuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 66.–68. punkts), lai gan šis esot galvenais spriedums par pārkāpuma atbalstītājam piemērota naudas soda pamatošanu.

20.      Vispārējā tiesa arī neesot atsaukusies uz 2016. gada 28. janvāra spriedumu lietā Quimitécnica.com un de Mello/Komisija (C‑415/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:58, 53. punkts). No šī sprieduma izrietot, ka Komisijas pieņemta lēmuma pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šā lēmuma kontekstu, tostarp lietas dalībnieku saziņu pirms un pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Šajā gadījumā gan administratīvajā procesā, gan pēc tam Komisija esot sniegusi NEX konkrētu informāciju saistībā ar naudas sodu aprēķināšanu.

21.      Otrkārt, Komisija apgalvo, ka, lai gan pārsūdzētajā spriedumā (287.–291. punkts) ir atsauces uz daļu no judikatūras par naudas sodu aprēķināšanas pamatojumu, tomēr šīs judikatūras interpretēšana un piemērošana praksē nav pareiza.

22.      Apstrīdētā lēmuma 287. apsvērumā Komisija esot tieši norādījusi, ka NEX uzlikto naudas sodu pamatsummas atspoguļo NEX dalības attiecīgajos pārkāpumos smagumu, ilgumu un veidu, kā arī nepieciešamību panākt naudas soda pietiekami preventīvu iedarbību. Ar šiem elementiem pietiekot, lai pamatotu Komisijas lēmumus (5), līdz ar to [naudas sodu] aprēķināšanas formulu paziņošana neesot bijusi obligāta.

23.      Atsaucoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi, kas attiecas uz naudas sodu aprēķināšanas metodi, pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka šajā gadījumā Komisija nav sniegusi sīkāku informāciju par izmantoto metodi. Komisija uzskata, ka šis apgalvojums ir pretrunīgs.

24.      Atbilstoši judikatūrai lietā Chalkor, kura ir minēta pārsūdzētā sprieduma 291. punktā, atbilstoši kuram Komisijai ir pienākums izskaidrot, kā tā ir līdzsvarojusi un novērtējusi pamatsummas aprēķinā vērā ņemtos elementus, no Komisijas nevarot prasīt, lai tā norādītu elementus, kas attiecas uz naudas sodu aprēķināšanas metodi, un sniegtu iekšējo aprēķinu detalizētu izklāstu. Tomēr Vispārējā tiesa ir nospriedusi tieši pretēji, un tādējādi tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

25.      Komisija uzskata, ka apstrīdētā lēmuma līdzība ar tās lēmumu termisko stabilizatoru lietā (747.–750. apsvērums) esot absolūti nepārprotama (6). Pēc šī lēmuma tika pieņemts spriedums lietā ACTreuhand (C‑194/14 P, EU:C:2015:717), kurā Tiesa uzskatīja, ka Komisijas sniegtais pamatojums ir pietiekams.

26.      Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 295. un 296. punktu ar Vispārējās tiesas minētajiem pierādījumiem nepietiekot, lai konstatētu, ka pamatojums attiecībā uz naudas sodiem nav pietiekams. Šajos punktos Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka jautājums par naudas sodu aprēķināšanas metodoloģiju ar NEX ir ticis apspriests administratīvajā procesā un tiesvedības gaitā Vispārējā tiesā (Komisija savai aizstāvībai it īpaši ir uzsvērusi, ka naudas sodu pamatsummas aprēķinam tā ir izmantojusi piecās stadijās iedalītu testu). Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka ar šiem elementiem nepietiek, lai kompensētu šajā lietā nepietiekamo pamatojumu. Šāds vērtējums esot pretrunā judikatūrai (7).

27.      Iemesls, kāpēc Komisija, pārsniedzot savu pienākumu, sniedza pamatojumu, kā arī paziņoja NEX atsevišķus naudas soda aprēķināšanas elementus (iebildumu raksta 176. punkts), bija NEX apgalvojums, ka pret to esot piemērota nevienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar uzņēmumu R.P. Martin, kurš bija 2013. gada lēmuma adresāts vienā un tajā pašā JPLAI lietā un kuru Komisija arī bija uzskatījusi par atsevišķu šajā lietā iesaistīto aizliegtu vienošanos veicinātāju.

28.      Savā atbildē Komisija ir paskaidrojusi naudas sodu aprēķināšanas metodi. Sākotnēji attiecībā uz visiem attiecīgajiem uzņēmumiem tika ņemti vērā tie paši elementi, lai novērtētu pārkāpumu smagumu. Tomēr starp R.P. Martin un NEX pastāvēja objektīvas atšķirības, kuras bija jāatspoguļo šiem atbalstītājiem piemērojamajos naudas sodos. R.P. Martin ieguva 25 % soda samazinājumu, savukārt NEX to nelūdza; R.P. Martin ieguva 10 % naudas soda samazinājumu izlīguma rezultātā; R.P. Martin 2012. gada apgrozījums bija 82 miljoni EUR salīdzinājumā ar NEX, kurai tas bija 1 656 miljoni EUR (NEX 2013. gada kopējais apgrozījums pasaulē); R.P. Martin dalība pārkāpumā bija aptuveni viens mēnesis, bet NEX – vairāk nekā divi mēneši.

29.      Komisija uzskata, ka gadījumā, kad Tiesa nolemj pati piespriest naudas sodus, vienkāršs veids, kā atspoguļot pārsūdzētā sprieduma daļēju atcelšanu, būtu proporcionāli samazināt NEX sākotnēji uzliktos naudas sodus. Tas būtu veicams, piemēram, no jauna izsakot katra pārkāpuma ilgumu dienās un dalot to ar sākotnējo ilgumu dienās.

30.      Savukārt NEX atbalsta pārsūdzēto spriedumu un būtībā apgalvo, ka no apelācijas sūdzības izrietot būtisks jautājums, vai Komisija var atsaukties uz specifiskām un sarežģītām metodoloģijām un elementiem, vienlaikus izliekoties, ka šādas metodoloģijas un elementi nemaz nepastāvot un ka esot piemērots tikai vienreizējs fiksēts naudas sods. Pienākums norādīt pamatojumu nozīmējot, ka Komisijai ir jāizskaidro savi lēmumi un ir jāļauj tiesai pārbaudīt Komisijas nostāju.

31.      Pirmkārt, NEX apgalvo, ka – pretēji Komisijas teiktajam – ir acīmredzams, ka ACTreuhand sniegtie paskaidrojumi bija visaptverošāki un specifiskāki nekā konkrētajā lēmumā sniegtie vispārīgie un plašākie paskaidrojumi. Proti, apstrīdētajā lēmumā izmantotie paskaidrojumi varot tikt izmantoti “kā tādi” praktiski jebkurā lēmumā par naudas sodu, kurā ir iesaistīts atbalstītājs, bet termisko stabilizatoru lietā izmantotie paskaidrojumi esot jāpielāgo, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļu specifiku. Otrkārt un vissvarīgāk, NEX situācijas pamatā esošie fakti atšķiroties no ACTreuhand lietā minētajiem. Lietā ACTreuhand nekas neesot liecinājis, ka Komisija būtu izmantojusi īpašu un sīki izstrādātu metodoloģiju, lai piemērotu fiksētu naudas sodu 348 000 EUR apmērā, un ka attiecīgi tā būtu darījusi kaut ko, kas nav norādīts pamatojumā. Līdz ar to nevarot konstatēt pretrunas starp Komisijas apgalvojumiem un tās rīcību.

32.      Turpretī NEX lietā Komisija tiesvedības gaitā Vispārējā tiesā esot skaidri atzinusi, ka tā naudas sodu ir aprēķinājusi, izmantojot detalizētu metodoloģiju un ņemot vērā skaitļos izteiktus elementus, taču nav sniegusi NEX detalizētu informāciju brīdī, kad pēdējā minētā bija tiesīga izmantot savas tiesības uz aizstāvību. Komisija esot atsaukusies uz vairākiem elementiem, kurus tā pēc tam nav izskaidrojusi. Ja tā būtu noteikusi fiksētu naudas soda maksājumu, ņemot vērā minētos pamatelementus, tā nebūtu varējusi aprēķināt NEX naudas sodu apmērā, kas bija 22 reizes lielāks nekā R.P. Martin lietā, attiecībā uz kuru, kā apgalvo Komisija, esot piemēroti NEX piemērotajiem līdzīgi nosacījumi.

33.      Komisijas apgalvotie atšķirīgie faktiskie apstākļi, kuri R.P. Martin situāciju nošķir no NEX lietas, neizslēdzot nevienlīdzīgas attieksmes pastāvēšanu. Attiecībā uz ilgumu esot atzīts, ka R.P. Martin ir atbalstījusi pārkāpumu no 2009. gada 29. jūnija līdz 2009. gada 10. augustam, proti, 43 dienas. Ir konstatēts, ka NEX ir atbalstījusi pārkāpumu no 2009. gada 22. maija līdz 2009. gada 10. augustam, proti, 81 dienu. Līdz ar to, ņemot vērā pārkāpuma ilguma atšķirības, var pieņemt, ka R.P. Martin naudas sods varēja būt 716 000 EUR apmērā, ja tā ilgums būtu līdzīgs NEX pārkāpuma ilgumam. Tas apstiprina Komisijas norādi uz ceturto atšķirību.

B.      Vērtējums

1.      Ievadpiezīmes

34.      Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tikai smaguma, ilguma un līdzdalības pārkāpumā veida pieminēšana nav pietiekama situācijā, kad Komisija ir atkāpusies no savām naudas soda aprēķināšanas pamatnostādnēm.

35.      Tiesvedībā Vispārējā tiesā Komisija ir atzinusi, ka tā faktiski esot izmantojusi sarežģītu metodi NEX piemērojamo naudas sodu aprēķināšanai. Ņemot vērā, ka Komisija administratīvā procesa laikā nebija atklājusi šo metodi, NEX nevarēja to apstrīdēt un Vispārējā tiesa nevarēja veikt atbilstošu pārbaudi tiesā.

36.      Komisijas apelācijas sūdzība ir balstīta uz vienu pamatu, ar kuru tā apstrīd Vispārējās tiesas pieeju un apgalvo, ka tā varētu traucēt Komisijai noteikt atbilstošus naudas sodus (it īpaši atbalstītāju gadījumā), lai panāktu pietiekami preventīvu iedarbību. Komisija it īpaši uzstāj uz iespējamo atšķirīgo pieeju starp pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu un Tiesas spriedumu lietā ACTreuhand (C‑194/14 P, EU:C:2015:717).

37.      NEX aizstāv pārsūdzētajā spriedumā izmantoto pieeju un to pamato, norādot uz tās faktiskajām sekām. Ņemot vērā, ka tā neesot bijusi informēta par Komisijas izmantoto metodoloģiju/kritērijiem, NEX apgalvo, ka pret to esot bijusi vērsta nevienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citu atbalstītāju jau minētajā aizliegtas vienošanās lietā (R.P. Martin). NEX paskaidro arī, ka Komisija, neizpauzdama naudas soda aprēķināšanas metodoloģiju un kritērijus, uz kuriem tā ir balstījusies, esot liegusi NEX iespēju šos kritērijus apstrīdēt.

38.      Pirmkārt, pastāv būtiskas atšķirības starp šo lietu un to, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums ACTreuhand (C‑194/14 P, EU:C:2015:717), uz kuru atsaucas Komisija.

39.      Pēdējās minētās lietas gadījumā bija tikai viens atbalstītājs. Komisija, kurai nebija jāņem vērā nevienlīdzīgas attieksmes pastāvēšanas iespēja (starp pārkāpuma atbalstītājiem), piemēroja fiksētu naudas sodu.

40.      Tomēr šajā lietā bija divi atbalstītāji. Komisija apgalvo (“piekrīt Tiesai”), ka tā ir piemērojusi to pašu metodi, lai aprēķinātu pārkāpuma atbalstītājiem attiecīgo naudas sodu apmēru, bet tā atsakās izpaust sīkākus elementus par naudas soda aprēķināšanas veidu, atsaucoties vienīgi uz spriedumu lietā ACTreuhand (C‑194/14 P, EU:C:2015:717).

41.      Turklāt Komisijas balstīšanās uz spriedumu lietā ACTreuhand nav pārliecinoša. Lai arī minētajā spriedumā ir noteikts, ka nav obligāti jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi par naudas soda aprēķināšanas metodi, Tiesas judikatūrā arī ir skaidri norādīts, ka Komisijai ir pienākums izskaidrot, kā tā ir līdzsvarojusi un novērtējusi vērā ņemtos elementus, aprēķinot pamatsummu, un tiesas pienākums ir pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai šāds pamatojums ir sniegts (skat. it īpaši vadošo šīs judikatūras spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 61. punkts).

42.      Kā citādi tiesas spētu veikt atbilstošu pārbaudi tiesā un, pamatojoties uz Komisijas lēmumā sniegto pamatojumu (nevis vienīgi uz Komisijas “apgalvojumiem”), pārbaudīt, vai konkrētais uzņēmums, kuram ir uzliekams naudas sods pēc Komisijas aprēķiniem un kritērijiem, bija līdzīgā vai atšķirīgā situācijā attiecībā pret pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem, kā arī pārbaudīt, vai Komisija ir ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu – kā Tiesa to ir aicināta darīt šajā lietā?

43.      Šajā ziņā Vispārējā tiesa pareizi ir piemērojusi Chalkor judikatūru ne tikai pārsūdzētajā spriedumā (otrā palāta, paplašinātā sastāvā), bet arī, piemēram, tās 2016. gada 13. decembra spriedumā Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722 (ceturtā palāta, paplašinātā sastāvā) un 2019. gada 28. marta spriedumā Pometon/Komisija, T‑433/16, EU:T:2019:201 (trešā palāta, paplašinātā sastāvā). Komisija nav pārsūdzējusi spriedumu Printeos lietā un tā vēl nav iesniegusi apelācijas sūdzību par spriedumu Pometon lietā.

44.      Vēlos norādīt, ka jau 1995. gadā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka “ir vēlams, lai uzņēmumi, definēdami savu nostāju, pilnībā pārzinot faktus, spētu atbilstoši jebkurai Komisijas izmantotajai shēmai precīzi noteikt piemērotā naudas soda aprēķināšanas metodi bez pienākuma šajā ziņā uzsākt tiesvedību pret Komisijas lēmumu, – tas būtu pretrunā labas pārvaldības principam” (8).

45.      Turpinot, zināmajā ”cementa karteļa” (9) lietā Vispārējā tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tas ir īstenojams “a fortiori, ja Komisija, tāpat kā šajā gadījumā, ir izmantojusi sīki izstrādātas aritmētiskās formulas naudas soda aprēķināšanai. Šādā gadījumā ir vēlams, lai attiecīgie uzņēmumi un vajadzības gadījumā Tiesa varētu pārbaudīt, vai izmantotā metode un Komisijas veiktie pasākumi nav kļūdaini, kā arī vai tie atbilst noteikumiem un piemērojamajiem principiem attiecībā uz naudas sodiem un, it īpaši, nediskriminācijas principam”.

46.      Lai gan tajā laikā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijas a posteriori sniegtā argumentācija tiesas procesā ir bijusi apmierinoša, vai joprojām ir iespējams piekrist Komisijai un pieņemt šādu risinājumu mūsdienu procesuālo noteikumu kontekstā, kas ir labvēlīgāks aizstāvības tiesībām?

47.      Es tā neuzskatu (10).

48.      Kā turpmāk paskaidrošu, uzskatu, ka šī apelācija lielā mērā ir atrisināta ar neseno spriedumu lietā UPS, kas tika pieņemts 2019. gada 16. janvārī.

2.      Spriedums lietā UPS

49.      Sākotnēji ir svarīgi saskatīt līdzību ar spriedumu lietā UPS. Tiesas sēdē Komisija centās apgalvot, ka šis spriedums nav jāņem vērā konkrētajā situācijā, jo minētā esot apvienošanās lieta un tajā neesot izskatīta naudas sodu uzlikšana un tiesības uz aizstāvību. Tomēr šie argumenti nav pārliecinoši.

50.      UPS lietā, atšķirībā no šajā gadījumā radušās situācijas, Komisija patiešām nav atklājusi administratīvā procesa gaitā noteiktu metodoloģiju, kurai būtu bijusi svarīga loma tās lēmumā (UPS gadījumā izmantotā metodoloģija attiecās uz apvienošanās izvērtēšanu).

51.      Minētajā spriedumā Tiesa ir norādījusi, ka gadījumā, kad Komisijas lēmums ir pamatots ar ekonometriskiem modeļiem, pusēm, kurām ir ticis nosūtīts paziņojums, attiecīgi ir jāspēj iesniegt savus apsvērumus.

52.      Šo modeļu pamatā esošajam metodoloģiskajam pamatam ir jābūt pēc iespējas objektīvam, lai ne tā, ne citādi neietekmētu šīs analīzes rezultātus. Attiecīgi šie elementi veicina Komisijas lēmumu objektivitāti un kvalitāti, kā rezultātā sabiedrība un uzņēmumi uzticas Savienības apvienošanās kontroles procedūras leģitimitātei.

53.      Šādu modeļu un to attīstības pamatā esošo metodoloģisko izvēļu atklāšana ir vēl jo svarīgāka, jo tā palīdz nodrošināt taisnīgu procedūru saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteikto labas pārvaldības principu.

54.      Saskaņā ar spriedumu lietā UPS Komisijai ir jāsavieno nepieciešamība pēc ātruma, kas ir raksturīgs vispārējiem noteikumiem par uzņēmumu koncentrācijas kontroli, ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Tas nozīmē, ka Komisija pēc iebildumu paziņojuma nosūtīšanas nevar mainīt tā ekonometriskā modeļa būtību, ar kuru tā plāno pamatot savus iebildumus, par šiem grozījumiem neinformējot attiecīgos uzņēmumus un neļaujot tiem iesniegt komentārus.

55.      Līdz ar to Tiesa spriedumā lietā UPS ir secinājusi, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, un ir norādījusi, ka Komisija nevar apgalvot, ka tai neesot pienākuma paziņot prasītājai par galīgo ekonometriskās analīzes modeli pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas.

56.      Šajā ziņā īpaši svarīgi ir atsaukties uz sprieduma lietā UPS 31. punktu, kurā Tiesa ir nospriedusi, ka “tiesību uz aizstāvību ievērošana pirms lēmuma uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā pieņemšanas [..] prasa, lai paziņojumu saņēmušajām pusēm būtu iespēja noderīgi paust savu viedokli par visu to faktoru pastāvēšanu un atbilstību, uz kuru pamata Komisija ir nodomājusi pieņemt savu lēmumu” (mans izcēlums).

57.      Kā aplūkots turpmāk, tieši to Komisija nav darījusi nedz UPS lietā, nedz šajā lietā.

3.      Tiesā izskatāmā lieta kā UPS lietas variācija

58.      UPS lieta attiecās uz apvienošanos, un Tiesa ir norādījusi, ka ekonometriskais modelis, kuru Komisija nebija izpaudusi tās galīgajā redakcijā, bija svarīgs elements Komisijas lēmuma kontekstā (11). Tāpat arī Komisijas pielietotais piecās stadijās iedalītais tests naudas sodu uzlikšanai šajā lietā bija svarīgs, un par to bija jāpaziņo (proti, vismaz tādā mērā, lai Komisija varētu pienācīgi izskaidrot, kā tā ir līdzsvarojusi un novērtējusi vērā ņemamos elementus (12)).

59.      Kā Tiesa ir atgādinājusi sprieduma lietā UPS 28. punktā, “tiesību uz aizstāvību ievērošana ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir piemērojams, ja administrācija ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu”.

60.      Ņemot vērā šo vispārējo principu, Vispārējā tiesa līdz ar to atcēla apstrīdēto lēmumu šajā lietā.

61.      Ir interesanti piebilst, ka UPS lietā Komisija centās apgalvot, ka ekonometriskajā modelī veiktās izmaiņas ir tās iekšējie dokumenti, kuriem nevar piekļūt saskaņā ar tiesībām uz lietas materiālu pieejamību (sprieduma lietā UPS 35. punkts).

62.      Tiesa šo argumentu noraidīja.

63.      Arī šajā lietā Komisija turpina apgalvot, ka naudas soda aprēķināšanai izmantotā metodoloģija ir vienīgi iekšējs aprēķins, par ko neesot jāpaziņo tās lēmumu adresātiem.

64.      Uzskatu, ka šis arguments ir jānoraida, tāpat kā tas ir darīts spriedumā lietā UPS. Turklāt, kā apgalvo NEX, informācijā, kas tika norādīta pirmās instances tiesā iesniegtā aizstāvības raksta 176. punktā, nebija ietverti skaitļi vai aprēķini. Komisija ir norādījusi vienīgi uz piecās stadijās iedalītu testu, kas ir izstrādāts, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, nevis lai piemērotu fiksētu naudas sodu.

65.      Apelācijas sūdzībā būtībā tiek apgalvots, ka Komisija esot sniegusi pietiekamu pamatojumu, norādot (samērā aptuvenus) elementus, kas ir ņemti vērā, nosakot NEX dalības pārkāpumā smagumu, ilgumu un veidu. Komisija turklāt apgalvo, ka tas ir saskaņā ar spriedumu lietā ACTreuhand (C‑194/14, EU:C:2015:717). Komisija turklāt apgalvo, ka tās paskaidrojumi par pārsūdzētā sprieduma 295. punktā minēto metodoloģiju neesot bijuši obligāti, bet tie ir snieguši papildu paskaidrojumus, kas vēl būtu jāņem vērā tiesvedības procesā.

66.      Pirmkārt, esmu jau paskaidrojis, ka pastāv būtiskas atšķirības starp ACTreuhand un šo lietu, kā arī to, kāpēc šī judikatūra pati par sevi nemaina šīs lietas analīzi (skat. šo secinājumu 38. un nākamos punktus).

67.      Otrkārt, Komisijas argumenti katrā ziņā ir jānoraida.

68.      Šajā gadījumā, atšķirībā no ACTreuhand lietas, nav strīda par to, ka Komisija ne tikai vienkārši ir pārbaudījusi NEX rīcības “smagumu”, “ilgumu” un “veidu”, lai piemērotu fiksētu naudas sodu, bet tā ir izmantojusi sarežģītu metodoloģiju naudas sodu noteikšanai, kas iebildumu paziņojumā un apstrīdētajā lēmumā faktiski bija slēpta aiz nekonkrētām un vispārīgām norādēm.

69.      Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 296. punktā, pirmajā instancē iesniegtajā iebildumu rakstā “Komisija uzsver, ka naudas sodu pamatsummas aprēķināšanai pastāv piecās stadijās iedalīts tests”, kuru tā esot piemērojusi šajā lietā. Kā to arī ir atzinusi Komisija, šis piecās stadijās iedalītais tests tika minēts NEX 2013. gada oktobra izlīguma sapulcē. Tomēr, kad 2014. gada jūnijā NEX saņēma iebildumu paziņojumu un tai tika dota iespēja izmantot savas tiesības uz aizstāvību, tai netika izskaidrota metodoloģija, ko Komisija bija izklāstījusi 2013. gada oktobrī. Turklāt Komisija vairākkārt ir atteikusies apstiprināt vai noliegt, vai tā patiešām bija izmantojusi šo metodoloģiju, un tā ir apgalvojusi, ka varot tikt piemērots nenoteikta apmēra “fiksēts naudas sods”, pamatojoties uz “pārkāpuma smagumu, ilgumu un veidu”.

70.      Kā iepriekš tika aplūkots, vienīgi tiesvedības procesā (proti, pirmās instances tiesā iesniegtā Komisijas aizstāvības raksta 176. punktā) Komisija visbeidzot atzina, ka tā faktiski ir izmantojusi kompleksu metodoloģiju NEX naudas soda noteikšanai. Lai arī Komisija piesardzīgi ir uzskatījusi, ka šie paskaidrojumi neesot “bijuši obligāti”, judikatūra liecina par pretējo (13).

71.      Lai arī NEX pamatoti ir atzinusi, ka Komisijai “nav jānorāda skaitļi attiecībā uz naudas soda aprēķināšanas metodi” (14), Komisijai tomēr ir jāpaskaidro elementi, kurus tā ir ņēmusi vērā, nosakot naudas sodu.

72.      Patiešām, kā Vispārējā tiesa pareizi ir nolēmusi pārsūdzētā sprieduma 293. punktā, Komisija nevar vienkārši sniegt “vispārīga rakstura apliecinājumu, ka pamatsummas atspoguļojot [NEX] dalības pārkāpumos smagumu, ilgumu un veidu”. Ja tiktu apstiprināta šāda pieeja, uzņēmumi nevarētu apstrīdēt Komisijas metodoloģiju un Tiesa nevarētu to pārbaudīt.

73.      Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 289. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi šo piemērojamo judikatūru, – “Ja Komisija nolemj atkāpties no vispārējās metodoloģijas, kas izklāstīta 2006. gada pamatnostādnēs, ar kurām tā pati ir ierobežojusi savu novērtējuma brīvību saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu, pamatodamās, kā šajā lietā, uz šo pamatnostādņu 37. punktu, šīs prasības saistībā ar pamatojumu ir vēl jo svarīgākas. [..]. Šajā ziņā [..] pamatnostādnēs ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kas ir jāievēro un no kuras Komisija individuālā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus. [..] Šim pamatojumam ir jābūt vēl jo precīzākam, ciktāl Pamatnostādņu 37. punktā ir tikai neskaidra atsauce uz “konkrētajiem lietas apstākļiem” un tādējādi Komisijai tiek dota plaša rīcības brīvība, lai izņēmuma kārtā veiktu attiecīgajiem uzņēmumiem piemērojamo naudas sodu pamatsummu pielāgojumus. Šādā gadījumā tik tiešām tam, vai Komisija ievēro Savienības tiesiskajā kārtībā noteiktās garantijas administratīvās procedūrās, tostarp pienākumu norādīt pamatojumu, ir vēl jo būtiskāka nozīme”.

74.      Tālāk, pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Vispārējā tiesa pareizi ir atgādinājusi judikatūru, saskaņā ar kuru “saistībā ar lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, Komisijai ir jānorāda pamatojums attiecībā uz uzliktā naudas soda apmēru un šajā nolūkā izvēlēto metodi [..]. Tai savā lēmumā ir jānorāda novērtējuma elementi, kas tai ir ļāvuši noskaidrot izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu. [..] Tai tomēr ir jāpaskaidro līdzsvarošana un novērtēšana, ko tā ir veikusi attiecībā uz vērā ņemtajiem elementiem” (mans izcēlums).

75.      Minētā sprieduma 292. punktā ir paskaidrots, kāpēc šajā lietā Komisija, piemērodama 2006. gada pamatnostādņu 37. punktu, nolēma atkāpties no tajās ietvertās metodoloģijas.

76.      Pārsūdzētā sprieduma 293. punktā pareizi ir norādīts, ka “tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 287. apsvērumā nav sniegti precizējumi par Komisijas izvēlēto alternatīvo metodi, bet gan ir sniegts vispārīga rakstura apliecinājums, ka pamatsummas atspoguļojot pārkāpumu šajā lietā smagumu, ilgumu un [NEX] līdzdalības veidu, kā arī nepieciešamību nodrošināt, lai naudas sodiem būtu pietiekami preventīva iedarbība”. Faktiski Komisija mēģināja pamatot tās kļūdaino pieeju, atkārtojot to pašu vispārējo pārliecību tiesas sēdē Tiesā (15).

77.      Līdz ar to man ir jāpiekrīt pārsūdzētā sprieduma 294. pantā norādītajam Vispārējās tiesas konstatējumam, ka “šādi formulēts, apstrīdētā lēmuma 287. apsvērums nav tāds, ar ko [NEX] var saprast Komisijas izvēlētās metodoloģijas pamatotību, ne arī Vispārējā tiesa var to pārbaudīt. Šāds nepietiekams pamatojums ir pieļauts arī minētā lēmuma 290.–296. apsvērumā, kuros nav sniegta minimāli ietveramā informācija, kas būtu varējusi ļaut saprast un pārbaudīt Komisijas aplūkoto elementu atbilstību un līdzsvarojumu, tai nosakot naudas sodu pamatsummu, un tas ir [pārsūdzētā sprieduma] 291. punktā minētās judikatūras pārkāpums” (16).

78.      Turklāt Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka, lai gan “apstrīdētā akta pamatojums ir jāpārbauda, ņemot vērā tā kontekstu, nevar pieņemt, ka [..] neformālu sarunu risināšana [ar NEX] var atbrīvot Komisiju no tās pienākuma apstrīdētajā lēmumā paskaidrot tās piemēroto metodoloģiju, lai noteiktu piemērojamo naudas sodu apmērus” (pārsūdzētā sprieduma 295. punkts).

79.      Pārsūdzētā sprieduma 296. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi secinājusi, ka “iebildumu raksta 176. apsvērumā [pirmās instances tiesā] Komisija uzsver, ka naudas sodu pamatsummas aprēķināšanai pastāv piecās stadijās iedalīts tests. Tomēr atbilstoši judikatūrai [..] šāds paskaidrojums, kas ir sniegts procesa Vispārējā tiesā stadijā, nevar tikt ņemts vērā, lai novērtētu, vai Komisija ir ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu”.

80.      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas pieeja varot kaitēt Komisijai noteikt atbilstošus naudas sodus un panākt pietiekamu preventīvu iedarbību, nav pārliecinošs.

81.      Kā minēts iepriekš, Komisijai attiecīgi ir jāpaskaidro vērā ņemto elementu līdzsvarošana un novērtēšana, un es nesaprotu, kā tas varētu liegt Komisijai noteikt piemērotus naudas sodus un/vai panākt pietiekami preventīvu iedarbību.

82.      Tas it īpaši neatsverami ir tādā gadījumā kā šī lieta, kurā, atšķirībā no situācijas ACTreuhand lietā, ir divi atbalstītāji un pastāv risks, ka Komisija, piemērojot R.P. Martin un NEX naudas sodus, varētu būt pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

83.      Tiesas sēdē Komisija uzsvēra, ka šajā gadījumā nepastāvot nekāda diskriminācija attiecībā uz naudas sodu apmēru, jo “tā ir piemērojusi vienādu naudas soda aprēķināšanas metodi abiem [pārkāpuma] atbalstītājiem”.

84.      Pat ņemot vērā, ka tiesas nevar pārskatīt šo metodoloģiju, ja tā tiek turēta slepenībā, ir jānorāda, ka vienādas metodoloģijas piemērošana divās dažādās situācijās neizslēdz diskriminējošu rezultātu, it īpaši, ja šī metodoloģija ir balstīta uz diskriminējošu kritēriju. Jāatgādina, ka diskriminācija bieži vien ir rezultāts tam, ka tas pats kritērijs tiek piemērots situācijās, kas nav salīdzināmas. “Vienlīdzīgas attieksmes princips” vai “nediskriminācijas princips” ir divi apzīmējumi vienam un tam pašam Savienības tiesību vispārējam principam, saskaņā ar kuru ir aizliegts līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgu attieksmi un atšķirīgās situācijās piemērot vienādu attieksmi, ja vien šāda attieksme nav pamatota ar objektīviem iemesliem (17).

85.      Ir skaidrs, ka, pamatojoties uz šajā lietā sniegto vispārējo un aptuveno informāciju un apgalvojumiem, nedz NEX, nedz Vispārējā tiesa (un, visbeidzot, Tiesa) nevar izvērtēt šo metodoloģiju un jautājumu, vai Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

86.      Tas ir vērā ņemamā pretrunā ar judikatūrā noteikto, proti, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana paredz, ka to lēmumu adresātiem, kuri būtiski ietekmē viņu intereses, tiek dota iespēja noderīgi izklāstīt savu nostāju par visiem elementiem, ar kuriem iestāde ir paredzējusi pamatot savu lēmumu (18).

87.      Tāpat kā attiecībā uz ekonometrisko modeli UPS spriedumā, naudas soda aprēķināšanas metodoloģija, ar kuru Komisija ir pamatojusi savu lēmumu, šajā lietā minētā pārkāpuma atbalstītājam neapšaubāmi ir tikpat svarīgs elements.

88.      Turklāt, kā Tiesa ir atzinusi UPS spriedumā, “paziņošana par šādiem modeļiem un atbilstošu metodoloģisko izvēli, norādot to izmaiņas, ir vēl jo vairāk nepieciešama, jo [..] šādi tiek nodrošināta taisnīga procedūra saskaņā ar [Hartas] 41. pantā noteikto labas pārvaldības principu”.

89.      Ir skaidrs, ka šie paši apsvērumi šajā gadījumā ir piemērojami attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu, a fortiori gadījumā, kad Komisija ir atkāpusies no savām naudas soda aprēķināšanas pamatnostādnēm.

90.      Tas ir īpaši svarīgi šādās situācijās, jo pretējā gadījumā aizliegtas vienošanās atbalstītājs nenovēršami būtu sliktākā situācijā nekā faktisks aizliegtas vienošanās dalībnieks attiecībā uz iespēju novērtēt Komisijas lēmuma atbilstību un šo lēmumu pārskatīt Tiesā. Tādējādi tas būtu pretrunā vispāratzītajai judikatūrai (19), kurā Tiesa ir atzinusi, ka pamatnostādnēs ir “noteiktas normas, kas norāda, kādai ir jābūt pieejai, no kuras administrācija konkrētā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kas ir saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu”.

91.      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 297. punktā secinot, ka attiecībā uz NEX piemēroto naudas sodu par pārkāpumiem šajā lietā noteikšanu apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

92.      Tādējādi vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots un apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

IV.    Secinājumi

93.      Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      Spriedums, 2017. gada 10. novembris, Icap u.c./Komisija, T‑180/15, EU:T:2017:795.


3      Komisijas 2015. gada 4. februāra Lēmums C(2015) 432 final par procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39861 – Jenas procentu likmju atvasinātie instrumenti) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).


4      It īpaši spriedums, 2015. gada 22. oktobris, ACTreuhand/Komisija, C‑194/14 P EU:C:2015:717, 66.–68. punkts.


5      Komisija pamatojas uz spriedumiem, 2000. gada 16. novembris, Sarrió/Komisija (C‑291/98 P, EU:C:2000:631, 78. punkts); 2003. gada 2. oktobris, Aristrain/Komisija (C‑196/99 P, EU:C:2003:529, 56. punkts), un 2015. gada 22. oktobris, ACTreuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 68. punkts).


6      Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmums C(2009) 8682 final saskaņā ar EK 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38589 – Heat Stabilisers).


7      Spriedums, 2016. gada 28. janvāris, Quimitécnica.com un de Mello/Komisija (C‑415/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:58, 53. punkts).


8      Spriedums, 1995. gada 6. aprīlis, Trefilunion/Komisija (T‑148/89, EU:T:1995:68, 142. punkts).


9      Spriedums, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija (T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 4735. punkts).


10      Skat. šo secinājumu 79. punktu.


11      Noteikta līdzība ir saskatāma arī Virspalātas 2017. gada 6. septembra spriedumā lietā Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632. Šajā lietā Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas argumentāciju, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma piešķirtās lojalitātes atlaides pēc savas būtības var ierobežot konkurenci, līdz ar to visu lietas apstākļu analīze un, it īpaši, tikpat efektīva konkurenta tests (“AEC tests”) nebija vajadzīgs. Tomēr Tiesa secināja, ka, lai gan Komisija bija norādījusi, ka attiecīgās atlaides varēja pēc būtības ierobežot konkurenci, tā savā lēmumā tomēr bija veikusi padziļinātu lietas apstākļu izpēti, kas ļāva secināt, ka tikpat efektīvam konkurentam būtu nācies noteikt cenas, kuras nebūtu dzīvotspējīgas, un ka līdz ar to konkrētā atlaižu prakse var radīt šāda konkurenta izstumšanas sekas. No tā izriet, ka AEC testam ir bijusi būtiska nozīme Komisijas vērtējumā attiecībā uz konkrētās atlaižu prakses spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas sekas. Tādējādi Tiesa secināja, ka šajos apstākļos Vispārējai tiesai bija jāizvērtē visi Intel argumenti saistībā ar šo testu, taču tā nav to darījusi. Līdz ar to Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu, jo tā nebija izvērtējusi apstrīdēto atlaižu spēju ierobežot konkurenci.


12      Skat. šo secinājumu 74. punktu.


13      Skat. šo secinājumu 77. punktu un 16. zemsvītras piezīmi.


14      Spriedums, 2015. gada 22. oktobris, ACTreuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 68. punkts.


15      Komisijas vēlamais rezultāts būtu tāds, ka naudas sodu aprēķināšana būtu sava veida CocaCola formula, ko lietas dalībnieki un ES tiesas var izbaudīt un “pamēģināt”, vienlaikus pieņemot, ka tā ir slepena, un vienkārši paļauties uz Komisijas sniegtajiem ”apgalvojumiem”, ka šī formula ir piemērota pareizi un bez jebkādas diskriminācijas tādā gadījumā kā šis, kad pastāv nevienlīdzīgas attieksmes risks attiecībā uz diviem aizliegtas vienošanās atbalstītājiem.


16      Spriedumi, 2006. gada 27. septembris, Jungbunzlauer/Komisija, T‑43/02, EU:T:2006:270, 91. punkts; 2011. gada 13. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, T‑138/07, EU:T:2011:362, 243. punkts, un 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 61. punkts.


17      Skat. tostarp spriedumu, 2002. gada 12. decembris, Rodríguez Caballero, C‑442/00, EU:C:2002:752, 32. punkts un tajā minētā judikatūra.


18      Spriedumi, 1996. gada 24. oktobris, Komisija/Lisrestal u.c. (C‑32/95 P, EU:C:1996:402, 21. punkts); 2013. gada 22. oktobris, Sabou (C‑276/12, EU:C:2013:678, 38. punkts), un 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments (C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 51. punkts); skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā UPS (C‑265/17 P, EU:C:2018:628, 38. punkts).


19      Skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 60. punkts.