TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2019. gada 15. maijā (*)
Apelācija – Civildienests – Pensijas – Valsts pensiju sistēmā iegūtu tiesību uz pensiju pārskaitījums uz Eiropas Savienības pensiju shēmu – Tādas vērtības maiņas pieaugums, kas radies laikposmā starp pārskaitīšanas pieprasījumu un faktisko pārskaitīšanu
Lietā C‑132/18 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2018. gada 15. februārī iesniedza
Eiropas Komisija, ko pārstāv G. Gattinara un B. Mongin, kā arī L. Radu Bouyon, pārstāvji,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Sabine Tuerck, ar dzīvesvietu Voluvsenpjērā [Woluwe‑Saint‑Pierre] (Beļģija), ko pārstāv S. Orlandi un T. Martin, avocats,
prasītāja pirmajā instancē,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents) un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],
ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija prasa atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 5. decembra spriedumu lietā Tuerck/Komisija (T‑728/16, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2017:865), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2015. gada 10. decembra lēmumu apstiprināt Sabine Tuerck, kura stājusies darbā Eiropas Savienībā, iepriekš iegūtu pensiju tiesību pārskaitījumu uz Savienības pensiju shēmu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VIII pielikuma 11. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Ierēdnis, kurš uzsāk dienestu Savienībā pēc:
– darba valsts pārvaldē, valsts vai starptautiskā organizācijā
vai
– darbības nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā,
ir tiesīgs pēc štata ierēdņa statusa iegūšanas, bet pirms tiesību saņemt izdienas pensiju iegūšanas [..] iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas, pamatojoties uz šādu darbu vai statusu, kapitāla vērtību, kas atjaunināta līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam.
Tādā gadījumā katras iestādes iecēlējinstitūcija, kurā ierēdnis strādā, ņemot vērā ierēdņa pamatalgu, vecumu un maiņas kursu pieteikuma par pārskaitījumu iesniegšanas datumā, ar vispārīgo izpildes noteikumu palīdzību nosaka iemaksu gadu skaitu, kas dod tiesības uz pensiju un kurus viņam ieskaita Savienības pensiju programmā par iepriekšējo dienesta laiku, pamatojoties uz pārskaitīto kapitālu, atņemot summu, kas atbilst kapitāla vērtības pieaugumam laikā no pieteikuma par pārskaitījumu iesniegšanas datuma līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam.
[..]”
3 Komisijas 2011. gada 3. marta Lēmuma C(2011) 1278, galīgā redakcija, par VIII pielikuma 11. un 12. panta Vispārīgo īstenošanas noteikumu normām (turpmāk tekstā – “VĪN”) 7. pantā it īpaši ir paredzēts:
“Lai aprēķinātu iemaksu gadu skaitu, kas dod tiesības uz pensiju, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. un 3. punktu:
1. Vērā ņemamo iemaksu gadu skaitu aprēķina, pamatojoties uz pārskaitāmo summu, kas atspoguļo [ierēdņa pieteicēja] iegūtās tiesības [..], atņemšanu veicot no summas, kas attēlo kapitāla vērtības pieaugumu laikā no dienas, kad reģistrēts pieteikums par pārskaitījumu, līdz dienai, kad pārskaitījums faktiski veikts.
Gadījumā, ja valsts vai starptautiskā struktūra nespēj norādīt tiesību uz pensiju vērtību pieteikuma reģistrēšanas datumā, laikposmā no pieteikuma reģistrēšanas datuma līdz faktiskās nodošanas datumam no nodotās summas tiek piemērots atskaitījums pēc vienkāršas procentu likmes [3,1 %] apmērā.
[..]”
Strīda priekšvēsture
4 S. Tuerck, izbeidzot darba attiecības Vācijas iestādēs, uzsāka dienestu Savienības iestādē 2004. gada 1. martā.
5 2010. gada 27. maijā viņa lūdza Savienības pensiju shēmā pārskaitīt kapitāla vērtību, kas atbilst viņas tiesībām uz pensiju, ko viņa pirms stāšanās dienesta attiecībās Savienībā bija ieguvusi saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu.
6 2013. gada 29. aprīlī Pārvaldības un individuālo privilēģiju apmaksas birojs (PMO) šo pieprasījumu nosūtīja Deutsche Rentenversicherung Bund (Federālā vecuma pensijas apdrošināšanas aģentūra, turpmāk tekstā – “DRV”) kā valsts struktūrai, kura ir atbildīga par pensijas shēmu, saskaņā ar kuru tika iegūtas aplūkotās tiesības uz pensiju.
7 2015. gada 5. maijā DRV informēja PMO, ka S. Tuerck pieprasījuma reģistrācijas brīdī pārskaitāmā kapitāla vērtība, kas atbilda viņas iegūtajām tiesībām uz pensiju, sasniedza 141 652,07 EUR.
8 2015. gada 22. jūnijā PMO, pamatojoties uz DRV norādīto summu, iesniedza S. Tuerck Savienības pensiju shēmā vērā ņemamo izmaksu gadu priekšlikumu, kas atbilda 3 gadiem, 8 mēnešiem un 29 dienām. Ieinteresētā persona piekrita šim priekšlikumam.
9 2015. gada 10. decembrī PMO paziņoja S. Tuerck par strīdīgā lēmuma pieņemšanu, ar kuru šie iemaksu gadi saskaņā ar VĪN 7. pantu galīgi tika izteikti 3 gados un 4 mēnešos, pamatojoties uz iegūto tiesību kapitāla vērtību 126 048,05 EUR. Šī summa tika aprēķināta, no DRV pa to laiku pārskaitītās summas 146 714,33 EUR apmērā atskaitot 20 666,28 EUR, kas ir S. Tuerck iegūto pensijas tiesību vērtības pieaugums laikposmā no viņas pieteikuma reģistrācijas brīža līdz šī kapitāla faktiskai pārskaitīšanai Savienības pensiju shēmā. Šis atskaitījums savukārt tika iegūts, minētajai kapitāla vērtībai par attiecīgo laikposmu piemērojot gada likmi 3,1 % apmērā.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 14. oktobrī, S. Tuerck cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.
11 Savu prasījumu atbalstam prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar VĪN 7. panta 1. punkta pārkāpumu un otrais – ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta pārkāpumu.
12 Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka pirmais S. Tuerck izvirzītais pamats ir pamatots, šī iemesla dēļ atcēla strīdīgo lēmumu.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai
13 Komisija apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pieņemt galīgo nolēmumu lietā, noraidot prasību, un
– piespriest S. Tuerck atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā pirmajā instancē un tiesvedībā apelācijas instancē.
14 Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību S. Tuerck lūdz Tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– pakārtoti gadījumā, ja pārsūdzētais spriedums tiks atcelts, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai šī tiesa lemj par otro S. Tuerck izvirzīto pamatu, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
15 Komisija apelācijas sūdzības pamatojumā izvirza četrus pamatus.
Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz juridisku kļūdu, kas pieļauta, nosakot kompetentos struktūrvienību, kurai ir jāveic Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzētā kapitāla vērtības pieauguma atskaitījums
Lietas dalībnieku argumenti
16 Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 23. un 24. punktā uzskatot, ka tā konkrētajā gadījumā, īstenojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā ieviesto mehānismu, nav tiesīga no attiecīgās valsts iestādes, organizācijas vai struktūras (turpmāk tekstā – “attiecīgā valsts iestāde”) pārskaitītās kapitāla vērtības veikt “nekādu atskaitījumu”.
17 Šajā mehānismā ir divi secīgi posmi, no kuriem pirmais ir aktualizēts kapitāla, ko ierēdnis pieteicējs ir ieguvis valsts pensiju sistēmā, kā arī viņa Savienības pensiju shēmā pārnestā kapitāla aprēķins, un otrais – minētā kapitāla izteikšana iemaksu gados, kas ir jāņem vērā Savienības pensiju shēmā.
18 No Tiesas judikatūras izrietot, ka pirmais no šiem posmiem ietilpst tikai un vienīgi attiecīgās valsts iestādes kompetencē, savukārt otro posmu regulē Savienības tiesības. Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā arī esot skaidri paredzēts, ka otrajā no šiem posmiem Savienības iestāde, kurā ierēdnis pieteicējs ir dienesta attiecībās, ir tā, kuras kompetencē ietilpst no attiecīgās valsts iestādes pārskaitītā kapitāla vērtības atskaitīt summu, kas atbilst ierēdņa pieteicēja iegūto tiesību uz pensiju kapitāla vērtības pieaugumam laikposmā starp pieteikuma iesniegšanas brīdi un šī kapitāla faktisku pārskaitīšanu.
19 S. Tuerck apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.
Tiesas vērtējums
20 Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ierēdnim, kurš uzsāk dienestu Savienībā pēc darba valsts pārvaldē, valsts vai starptautiskā organizācijā, ir tiesības pēc apstiprināšanas ierēdņa statusā, bet pirms tiesību uz izdienas pensiju iegūšanas iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas, pamatojoties uz šādu darbu vai statusu, kapitāla vērtību, kas atjaunināta līdz faktiskajam pārskaitījuma nodošanas datumam. Savukārt šīs tiesību normas otrajā daļā ir minēts, ka Savienības iestāde, kurā ierēdnis pieteicējs ir dienesta attiecībās, no pārskaitītā kapitāla vērtības atskaita summu, kas atbilst ierēdņa pieteicēja iegūto tiesību uz pensiju kapitāla vērtības pieaugumam laikposmā starp pieteikuma iesniegšanas brīdi un šī kapitāla faktisku pārskaitīšanu.
21 No minētās tiesību normas izriet, ka, tiklīdz attiecīgā valsts iestāde ir Savienības iestādei pārskaitījusi kapitāla vērtību, kas atbilst ierēdņa pieteicēja iegūtajām tiesībām uz pensiju pieteikuma par pārskaitīšanu iesniegšanas brīdī un kas ir aktualizēta brīdī, kad tā faktiski tiek pārskaitīta, šīs iestādes, kurā ierēdnis pieteicējs ir dienesta attiecībās, kompetencē ietilpst no šī kapitāla vērtības atskaitīt summu, kas atbilst tiesību uz pensiju kapitāla vērtības pieaugumam starp pieteikuma iesniegšanas brīdi un šī kapitāla faktisku pārskaitīšanu.
22 No tā izriet, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā attiecīgajai iestādei nav dotas tiesības veikt atskaitījumu no tās šī kapitāla daļas, kas atbilst tiesību uz pensiju summai. Šajā ziņā no judikatūras, ko Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 24. punktā, izriet, ka attiecīgā valsts iestāde ne tikai ir vienīgā, kura var aprēķināt šo summu, bet ka šo summu Komisija nedrīkst vēlāk nedz grozīt, nedz apstrīdēt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 9. novembris, Bonazzi‑Bertottili/Komisija, 75/88, 146/88 un 147/88, nav publicēts, EU:C:1989:410, 17. un 20. punkts, kā arī 2013. gada 5. decembris, Časta, C‑166/12, EU:C:2013:792, 29. un 32. punkts).
23 Attiecībā uz jautājumu, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir vai nav ievērojusi Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, ir jāsecina, ka šī tiesa nešķirojot nav apstiprinājusi to, ka Komisija nav tiesīga veikt “nekādu atskaitījumu” no tā kapitāla vērtības, ko tai ir pārskaitījusi attiecīgā valsts iestāde. Vispārējā tiesa šī sprieduma 23. punktā vien norādīja, ka “gadījumā, ja pieteikuma reģistrēšanas datumā kompetentās valsts vai starptautiskās institūcijas [Komisijai] ir darījušas zināmu tiesību uz pensiju vērtību, šī pēdējā minētā nav tiesīga veikt nekādus atskaitījumus no šīs summas un obligātās pensijas izdienas gadu skaitu aprēķināšana tātad ir veicama, ņemot vērā pilnu minēto summu”.
24 No minētā izriet, ka “summa”, no kuras Komisija neko nevar atskaitīt, nav kapitāla kopējā summa, ko attiecīgā valsts iestāde ir pārskaitījusi, bet tikai tā šī kapitāla daļa, kas atbilst tiesībām uz pensiju, ko ierēdnis pieteicējs ir ieguvis valsts pensiju shēmā brīdī, kad ir reģistrēts viņa pieteikums par pārskaitīšanu.
25 Tajā pašā pasūdzētā sprieduma punktā nepārprotami ir atgādināts, ka Komisija savukārt ir tā, kura ir tiesīga no pārskaitītās kapitāla summas atskaitīt summu, kas atbilst otrai šī kapitāla daļai un kas radusies, pieaugot tiesību uz pensiju kapitāla vērtībai laikposmā starp pārskaitīšanas pieteikuma reģistrāciju un kapitāla faktisku pārskaitīšanu.
26 Šādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi juridisku kļūdu, nosakot kompetento struktūrvienību, kuras kompetencē ir atskaitīt Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzēto kapitāla vērtības pieaugumu.
27 Līdz ar to šis pamats nav pamatots un ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz juridisku kļūdu, kura ir pieļauta saistībā ar kārtību, kā atskaitīt Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā un VĪN 7. panta 1. punktā paredzētās kapitāla vērtības pieaugumu
Lietas dalībnieku argumenti
28 Komisija, pirmkārt, norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 23., 31. un 32. punktā uzskatot, ka tikai tad, ja attiecīgā valsts iestāde pieteikuma reģistrēšanas brīdī nespēj paziņot ierēdņa iegūto tiesību uz pensiju vērtību, bet nevis visos gadījumos Savienības iestāde, kurā ierēdnis ir dienesta attiecībās, ir tiesīga atskaitīt Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzētā kapitāla vērtības pieaugumu, piemērojot 3,1 % likmi, uz kuru ir atsauce VĪN 7. panta 1. punkta otrajā daļā.
29 Otrkārt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 23., 26.–28. un 33. punktā uzskatot, ka šādu atskaitījumu veic, par pamatu ņemot “pārskaitāmo” kapitāla daļu, kas atbilst minētā ierēdņa iegūto tiesību uz pensiju vērtībai viņa pārskaitīšanas pieteikuma reģistrēšanas brīdī. Faktiski Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā skaidri esot minēts, ka atskaitījumu veic no kapitāla vērtības, ko “pārskaitījusi” attiecīgā valsts iestāde.
30 S. Tuerck apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.
Tiesas vērtējums
31 Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, kas attiecas uz šī sprieduma 28. punktā minēto juridisko kļūdu, ir jānorāda, ka VĪN 7. panta 1. punkta pirmajā daļā ir minēts, ka veicamajam atskaitījumam no attiecīgās valsts iestādes pārskaitītās kapitāla vērtības ir jāatbilst summai, kas ir šī kapitāla vērtības pieaugums laikposmā starp pieteikuma reģistrēšanas brīdi un faktisko pārskaitīšanu, un tikai tad – saskaņā ar otro daļu –, ja valsts struktūra nespēj norādīt tiesību uz pensiju vērtību pieteikuma reģistrēšanas datumā, šāds atskaitījums ir jāveic, piemērojot procentu likmi 3,1 % apmērā par laikposmu līdz faktiskās pārskaitīšanas datumam.
32 No šādiem formulējumiem skaidri izriet, ka, lai arī Komisijai konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē, vai attiecīgā valsts iestāde ir vai nav spējusi tai paziņot ierēdņa pieteicēja iegūto tiesību uz pensiju vērtību viņa pieteikuma reģistrēšanas brīdī, tomēr Komisija paredzēto atskaitījumu, piemērojot fiksēto procentu likmi 3,1 %, var veikt tikai un vienīgi tad, ja tā šajā ziņā ir guvusi apstiprinošu atbildi.
33 No tā izriet, ka šī sprieduma 28. punktā minētais arguments par pieļautu juridisku kļūdu nav pamatots.
34 Otrkārt, saistībā ar argumentu, kas attiecas uz šī sprieduma 29. punktā minēto juridisko kļūdu, vispirms ir jāuzsver, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktam šajā tiesību normā minētais atskaitījums ir jāveic, par pamatu ņemot attiecīgās valsts iestādes pārskaitīto kapitāla vērtību, kā tas ir norādīts šī sprieduma 20. punktā un kā to pamatoti norāda Komisija.
35 Šādi jāsecina, ka pasūdzētā sprieduma 23. punktā Vispārējā tiesa uz “pārskaitāmo” kapitālu pieteikuma reģistrācijas brīdī atsaucas kā uz izmantojamo bāzi, kas ir jāņem vērā nevis atskaitīšanai, bet iemaksu gadu ņemšanai vērā Savienības pensiju shēmā atkarībā no ierēdņa pieteicēja iegūtajām tiesībām savas valsts pensiju shēmā. Vispārējā tiesa turklāt pārsūdzētā sprieduma 26.–28. punktā un 33. punktā precizē, ka aprēķinam ir pagaidu raksturs.
36 Līdz ar to Komisija nepamatoti pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir uzskatījusi, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzētais kapitāla vērtības pieauguma atskaitījums ir jāveic, par pamatu ņemot “pārskaitāmo” kapitālu.
37 Turklāt “pārskaitāmo” kapitālu izmantot kā bāzi iemaksu gadu vērā ņemšanai Savienības pensiju shēmā ir skaidri paredzēts VĪN 7. panta 1. punkta pirmajā daļā, kā tas ir atgādināts pārsūdzētā sprieduma 21. punktā.
38 No tā izriet, ka šī sprieduma 29. punktā minētais arguments par pieļautu juridisku kļūdu nav pamatots.
39 Tā kā šī pamata ietvaros Komisijas minētās juridiskās kļūdas tādējādi nav pierādītas, šis pamats ir jānoraida pilnībā kā nepamatots.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz juridisku kļūdu saistībā ar Vispārējās tiesas veiktās VĪN 7. panta 1. punkta interpretācijas nesaderību ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, kā arī saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un juridisku kļūdu saistībā ar konkrētā gadījuma izvērtēšanu
Lietas dalībnieku argumenti
40 Savā apelācijas sūdzībā Komisija, pirmkārt, norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu pārsūdzētā sprieduma 23., 31. un 32. punktā, jo tā VĪN 7. panta 1. punktu ir interpretējusi tādējādi, ka procentu likme 3,1 % apmērā, uz kuru ir atsauce šajā tiesību normā, ir jāpiemēro tikai tad, ja attiecīgā valsts iestāde nespēj Komisijai paziņot ierēdņa pieteicēja iegūto tiesību uz pensiju vērtību viņa pieteikuma reģistrācijas brīdī; šāda interpretācija nav saderīga ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, kurš ar pirmo minēto tiesību normu tiek īstenots.
41 Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 26.–30. un 33. punktā neesot ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo par konkrēto gadījumu tā ir norādījusi, ka DRV ir bijis iespējams Komisijai paziņot S. Tuerck iegūto tiesību uz pensiju vērtību viņas pieteikuma reģistrācijas brīdī, tajā pašā laikā saistībā ar šo neko tuvāk nepaskaidrojot.
42 Savā replikas rakstā Komisija šajā ziņā piebilst, ka Vispārējai tiesai – pretēji tam, kas ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 33. punktā, – nav bijis pamata balstīties uz vienošanos, kas 1994. gadā ir noslēgta ar Vācijas Federatīvo Republiku. Šī vienošanās ir zaudējusi spēku, pirms stājās spēkā strīdīgais lēmums.
43 S. Tuerck visus šo argumentus apstrīd.
Tiesas vērtējums
44 Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, kas ir saistīts ar šī sprieduma 40. punktā minēto juridisko kļūdu, ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā nav definēta kārtība par atskaitīšanas noteikuma, uz kuru tajā ir atsauce, īstenošanu, bet šim nolūkam ir paredzēts, ka katra Savienības iestāde pieņem vispārīgus īstenošanas noteikumus.
45 VĪN 7. panta 1. punkta mērķis ir paredzēt šo īstenošanas kārtību Komisijā.
46 Šajos apstākļos VĪN 7. panta 1. punkta interpretācija, kādu Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 23., 31. un 32. punktā, var tikt uzskatīta par nesaderīgu ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu tikai tad, ja ar šādu interpretāciju tiktu likti šķēršļi vai vismaz apgrūtināta 11. pantā paredzētā atskaitīšanas noteikuma īstenošana.
47 Taču VĪN 7. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētā 3,1 % likmes apmēra piemērošana ir tieši tāda, kura ļauj Komisija apiet šķērsli, kas rodas situācijā a, kurā attiecīgā valsts iestāde nespēj tai paziņot ierēdņa pieteicēja iegūto tiesību uz pensiju vērtību viņa pieteikuma reģistrācijas brīdī. Faktiski, ja šādas tiesību normas nebūtu, Komisija šādā situācijā nevarētu izpildīt pienākumu, kas tai ir uzlikts saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu.
48 Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa ir interpretējusi VĪN 7. panta 1. punktu veidā, kas nav saderīgs ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu.
49 Otrkārt, attiecībā uz šī sprieduma 41. punktā minētā argumentu par pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu ir jākonstatē, ka Komisija nevienā brīdī nedz tiesvedībā Vispārējā tiesā, nedz Tiesā nav strīdīgo lēmumu pamatojusi ar to, ka DRV nav bijis iespējams tai paziņot par S. Tuerck iegūto tiesību uz pensiju vērtību. Faktiski tās nostāja, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 18. un 32. punkta un kas nav apstrīdēts apelācijas tiesvedībā, izpaudās kā iestāšanās par to, ka 3,1 % likme, uz ko ir atsauce VĪN 7. panta 1. punkta otrajā daļā, ir jāpiemēro vispār, visās tiesību uz pensiju pārnešanas procedūrās un it īpaši šajā lietā.
50 Šādi tiesvedībā Vispārējā tiesā uzskatīdama, ka aplūkotā likme ir jāpiemēro jebkādos apstākļos un līdz ar to arī netieši, bet noteikti un ka faktam par VĪN 7. panta 1. punkta otrajā daļā minēto informācijas neesamību nav nozīmes, Komisija nevarēja pamatoti pārmest Vispārējai tiesai, ka pēdējā minētā savu vērtējumu nav pietiekami pamatojusi, šajā gadījumā ievērojot šādu nosacījumu.
51 Katrā ziņā ir jākonstatē, ka pārsūdzētais spriedums no šī aspekta ir pietiekami juridiski pamatots. Vispārējā tiesa detalizēti šī sprieduma 26.–30. punktā ir norādījusi, ka DRV nebija neiespējami Komisijai paziņot S. Tuerck iegūto tiesību uz pensiju vērtību viņas pieteikuma reģistrācijas brīdī, bet tā, tieši otrādi, ir Komisijai nosūtījusi visu informāciju, kas ir saistīta gan ar šo vērtību, gan arī ieinteresētās personas tiesību vērtības pieaugumu starp šo datumu un faktiskās pārskaitīšanas datumu. Minētā sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa arī paskaidroja iemeslus, kas to ir mudinājuši uzskatīt, ka šī informācija ir precīza un uzticama.
52 Treškārt, attiecībā uz šī sprieduma 42. punktā minēto argumentu, ar kuru Komisija apšauba pārsūdzētā sprieduma 33. punkta pamatotību, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad šie pamati ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
53 Šī iemesla dēļ šādi pamati saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jānoraida kā nepieņemami, izņemot tos, kas papildina pieteikumā par lietas ierosināšanu izvirzītos pamatus un kam ar tiem ir cieša saikne (skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Spānija/Padome, C‑521/15, EU:C:2017:982, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Šajā gadījumā Komisija savu argumentu pamato ar pārsūdzētā sprieduma formulējumu, nevis ar tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā Tiesā.
55 Turklāt šo argumentu nevar uzskatīt nedz par tādu, kas papildina argumentu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kas bija ietverts apelācijas sūdzībā, nedz tādu, kam ar to ir cieša saikne.
56 Faktiski – kā izriet no pastāvīgās judikatūras – tāda tiesību akta pamatojuma apšaubīšana, kas attiecas uz būtisku formas prasību pārkāpumu, un šī tiesību akta pamatotības apstrīdēšana, kas attiecas uz tā tiesiskumu pēc būtības, ir divi atšķirīgi pamati, kas ir jāizvirza prasības atcelt tiesību aktu vai apelācijas sūdzības ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlijs, Mediaset/Komisija, C‑403/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:533, 111. punkts).
57 Tādēļ šis arguments nav pieņemams.
58 No tā izriet, ka šis pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.
Par ceturto argumentu, kas, pirmkārt, attiecas uz juridisku kļūdu un, otrkārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz netaisnu iedzīvošanos
Lietas dalībnieku argumenti
59 Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 32. punktā uzskatot, ka tas, ka tai ir ļauts veikt atskaitījumu, piemērojot procentu likumi attiecīgās valsts iestādes pārskaitītajai kapitāla vērtībai, radot netaisnu iedzīvošanos uz ierēdņa pieteicēja rēķina. Faktiski – pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa, – Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzētās atskaitīšanas piemērošana, kuras mērķis ir novērst attiecīgajam ierēdnim labvēlīgu netaisnu iedzīvošanos, nodrošina to, ka valsts pensiju shēmā iegūto tiesību uz pensiju pārnešana uz Savienības pensiju shēmu attiecas tikai un vienīgi uz to tiesību uz pensiju vērtību, ko ieinteresētā persona ir ieguvusi sava pieteikuma reģistrācijas brīdī, bet ne uz šo tiesību vērtības maiņu, kas radusies starp šo reģistrācijas brīdi un minētā kapitāla faktisku pārskaitīšanu.
60 Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma pamatojumu Vispārējā tiesa neesot atspēkojusi Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru summa, kas pārsniedz procentu likmes 3,1 % piemērošanu, uz kuru savukārt ir izdarīta atsauce VĪN 7. panta 1. punktā, katrā konkrētajā gadījumā tiek atmaksāta ierēdnim pieteicējam.
61 S. Tuerck apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.
Tiesas vērtējums
62 Pirmkārt, attiecībā uz argumentu par šī sprieduma 59. punktā minēto juridisko kļūdu ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. punktā uzskatīja – tas, ka Komisija var veikt Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzēto atskaitījumu, piemērojot attiecīgās valsts iestādes pārskaitītajai kapitāla vērtībai procentu likmi, rada ierēdnim pieteicējam nelabvēlīgu netaisnu iedzīvošanos tādā kā šīs lietas gadījumā, kurā Komisijai ir paziņota precīza ieinteresētās personas tiesību uz pensiju vērtība un kurā tā varēja rīkoties atbilstoši VĪN 7. panta 1. punkta pirmajai daļai.
63 Pat ja vienotas likmes piemērošana šādā situācijā obligāti nenozīmē netaisnu iedzīvošanos, tā vēl jo mazāk var radīt netaisnas iedzīvošanas risku, ciktāl ir iespējams, ka, to piemērodama, Komisija no attiecīgās valsts iestādes pārskaitītā kapitāla vērtības atskaita summu, kas pārsniedz reālo ierēdņa pieteicēja iegūto tiesību uz pensiju vērtības pieaugumu, un šādi piesavinās daļu no šo tiesību uz pensiju vērtības.
64 Ņemot vērā šāda riska esamību, nevar secināt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, atsaucoties uz šī sprieduma 59. punktā izklāstītajiem apsvērumiem.
65 Otrkārt, attiecībā uz argumentu par šī sprieduma 60. punktā minētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējai tiesai ir nevis jāatspēko ikkatrs lietas dalībnieku izvirzītais arguments, bet savs lēmums ir tikai jāpamato tā, lai tas ļautu lietas dalībniekiem saprast šī pamatojuma iemeslus un lai Tiesa varētu īstenot savu kontroli, ja tiek iesniegta apelācijas sūdzība (spriedumi, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 96. punkts, kā arī 2012. gada 6. septembris, Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej/Komisija, C‑422/11 P un C‑423/11 P, EU:C:2012:553, 48. punkts).
66 Šajā gadījumā Vispārējās tiesas paustais pieņēmums par netaisnu iedzīvošanos – kā tas izriet no šī sprieduma 63. punkta – nozīmē, ka konkrētā ierēdņa iegūto tiesību uz pensiju vērtības pieauguma reālais apmērs ir mazāks par summu, ko iegūst, piemērojot Komisijas norādīto vienoto 3,1 % likmi.
67 Šīs iestādes arguments attiecas uz pretēju gadījumu, kurā iegūtā summa pārsniedz šīs vienotās procentu likmes piemērošanu, un tādējādi tam nav nekāda sakara ar Vispārējās tiesas pausto loģiku. Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav paudusi savu viedokli saistībā ar minēto argumentu.
68 Tādējādi šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
69 Līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
70 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
71 Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar S. Tuerck prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]