Language of document : ECLI:EU:C:2019:441

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 22. maijā (1)

Lieta C236/18

GRDF SA

pret

Eni Gas & Power France SA,

Direct énergie,

Commission de régulation de l’énergie,

Procureur général près la cour d’appel de Paris

(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu – Sadales sistēmu operatoru pienākumi – Direktīvas 2009/73 41. pants – Domstarpību izšķiršanas iestāžu lēmumu ietekme laikā – Efektivitātes un līdzvērtīguma principi – Tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība






1.        Šis Cour de Cassation (Kasācijas tiesa, Francija) (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz domstarpību izšķiršanas iestāžu pilnvarām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (2) 41. pantā. Būtībā iesniedzējtiesa lūdz noteikt, no kura brīža var darboties tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko piedāvā domstarpību izšķiršanas iestāde, lai izšķirtu strīdu, kas rodas saistībā ar Direktīvas 2009/73 noteikumiem. Vai domstarpību izšķiršanas iestādes lēmums par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir piemērojams visam līguma periodam, uz kuru attiecas strīds, vai arī šis periods būtu jāsamazina?

2.        Šis jautājums rodas tādā kontekstā, kurā sadales sistēmas operatora GRDF un piegādātāja Direct énergie noslēgtais līgums ilgstošu laikposmu neatbilda Direktīvai 2009/73. Tas tā bija tāpēc, ka līgums ļāva galapatērētāju nenomaksātā parāda izmaksas uzņemties piegādātājam Direct énergie, lai gan tās būtu bijis jāuzņemas sadales sistēmas operatoram GRDF. Tādēļ, lai noteiktu, kāds ir GRDF finansiālo seku apmērs tā līgumattiecībās ar Direct énergie, kas izriet no šā likumpārkāpuma, ir nepieciešama atbilde uz prejudiciālo jautājumu. Tas radies saistībā ar tā saucamajiem “vienotajiem līgumiem” gan par dabasgāzes piegādi gan sadali, kuri Francijā tiek noslēgti ar patērētājiem un profesionālo klientūru, kas darbojas mazā mērogā.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

3.        Direktīvas 2009/73 3., 6., 25., 30., 33. un 48. apsvērumā ir noteikts:

“3)      Līgumā garantētās brīvības Savienības pilsoņiem – inter alia, brīva preču aprite, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība – ir sasniedzamas vienīgi pilnībā atvērtā tirgū, kas ļauj visiem patērētājiem brīvi izvēlēties piegādātājus un visiem piegādātājiem brīvi veikt piegādes lietotājiem.

[..]

6)      Nenodalot tīklus no ražošanas un piegādes darbībām (efektīva nodalīšana), pastāv risks ne vien saskarties ar diskrimināciju tīkla vadīšanā, bet arī risks, ka vertikāli integrēti uzņēmumi zaudē stimulu veikt pienācīgus ieguldījumus tīklos.

[..]

25)      No nediskriminējošas piekļuves sadales tīkliem ir atkarīga pakārtota piekļuve lietotājiem mazumtirdzniecības līmenī. [..]

[..]

30)      Lai dabasgāzes iekšējais tirgus darbotos pareizi, energoregulatoriem ir jāspēj pieņemt lēmumus par visiem atbilstošiem regulēšanas jautājumiem un jābūt pilnīgi neatkarīgiem no visām citām publiskām un privātām interesēm. Tas neliedz īstenot ne tiesu iestāžu veiktu pārskatīšanu, ne parlamentāro pārraudzību atbilstīgi dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām. [..]

[..]

33)      Energoregulatoriem vajadzētu būt pilnvarām pieņemt saistošus lēmumus attiecībā uz dabasgāzes uzņēmumiem un piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas dabasgāzes uzņēmumiem, kas nepilda saistības, vai ierosināt, lai kompetenta tiesa tiem piemēro šādas sankcijas. Neskarot konkurences noteikumu piemērošanu, energoregulatoriem būtu jāpiešķir arī pilnvaras pieņemt lēmumus par vajadzīgajiem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka lietotāji gūst labumu no efektīvas konkurētspējas sekmēšanas, kas nodrošina dabasgāzes iekšējā tirgus pareizu darbību. Gāzes realizācijas programmas ir viens no iespējamiem pasākumiem, ko var izmantot, lai veicinātu efektīvu konkurenci un nodrošinātu tirgus pareizu darbību. Tāpat energoregulatoriem būtu jāpiešķir pilnvaras palīdzēt nodrošināt augstas prasības attiecībā uz universālo un sabiedrisko pakalpojumu, vienlaikus veicinot tirgus atvēršanu, kā arī palīdzēt nodrošināt neaizsargāto lietotāju drošību un patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu pilnīgu efektivitāti. Minētie noteikumi nedrīkstētu skart ne Komisijas pilnvaras konkurences noteikumu piemērošanā, tostarp pilnvaras izskatīt apvienošanās gadījumus ar Kopienas dimensiju, ne noteikumus par iekšējo tirgu, piemēram, kapitāla brīvu apriti. Neatkarīgā struktūra, pie kuras var griezties puse, ko ietekmē valsts regulatora lēmums, varētu būt tiesa vai cita tiesu iestāde, kam ir pilnvaras veikt tiesas izskatīšanu.

[..]

48)      Šajā direktīvā galvenā nozīme būtu jāpiešķir patērētāju interesēm, un pakalpojuma kvalitātei vajadzētu būt vienai no dabasgāzes uzņēmumu galvenajām atbildībām. Būtu jāpastiprina un jānodrošina pašreizējās patērētāju tiesības, un tam būtu jāietver lielāka pārredzamība. Patērētāju aizsardzībai būtu jānodrošina, ka visi patērētāji plašākā Kopienas perspektīvā gūst labumu no konkurētspējīga tirgus. Patērētāju tiesību ievērošana būtu jāīsteno dalībvalstīm vai, ja dalībvalsts tā paredz, regulatīvajām iestādēm.”

4.        Direktīvas 2009/73 32. panta “Trešo personu piekļuve” pirmajā punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešām personām dod piekļuvi pārvades un sadales sistēmām un SDG iekārtām, pamatojoties uz publicētiem tarifiem, ko piemēro visiem tiesīgajiem lietotājiem, tostarp piegādes uzņēmumiem, kā arī objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šos tarifus vai to aprēķināšanas metodiku pirms to stāšanās spēkā saskaņā ar 41. pantu apstiprina 39. panta 1. punktā minētā regulatīvā iestāde,un ka šos tarifus un metodiku, ja apstiprina vienīgi metodiku, publicē pirms to stāšanās spēkā.”

5.        Direktīvas 2009/73 40. pantā “Regulatīvās iestādes vispārējie mērķi” ir noteikts:

“Pildot šajā direktīvā noteiktos regulatīvos uzdevumus, regulatīvā iestāde veic visus piemērotos pasākumus, lai 41. pantā izklāstīto pienākumu un pilnvaru robežās ciešā sadarbībā ar citām atbilstīgām valsts iestādēm, tostarp konkurences iestādēm, un neskarot to kompetenci, sekmētu šādu mērķu sasniegšanu:

a)      ciešā sadarbībā ar Aģentūru, citu dalībvalstu regulatīvajām iestādēm un Komisiju sekmēt Kopienā konkurētspējīgu un drošu dabasgāzes iekšējo tirgu, kurš ilgtermiņā neapdraud vidi, un efektīvu tirgus atvēršanu visiem Kopienas lietotājiem un piegādātājiem, kā arī nodrošināt atbilstošus apstākļus gāzes tīklu efektīvai un uzticamai darbībai, ņemot vērā ilgtermiņa mērķus;

[..]

e)      sekmēt jaunu ražošanas jaudu piekļuvi tīklam, jo īpaši atceļot šķēršļus, kas varētu kavēt jaunu dalībnieku un no atjaunīgiem avotiem iegūtas gāzes piekļuvi;

[..].”

6.        Direktīvas 41. pantā “Regulatīvās iestādes pienākumi un pilnvaras” ir noteikts, ka:

“1.      Regulatīvajai iestādei ir šādi pienākumi:

a)      atbilstīgi pārredzamiem kritērijiem noteikt vai apstiprināt pārvades vai sadales tarifus vai to aprēķināšanas metodiku;

b)      nodrošināt, ka pārvades un sadales sistēmu operatori un, attiecīgā gadījumā, sistēmu īpašnieki, kā arī visi dabasgāzes uzņēmumi pilda saistības, kas izriet no šīs direktīvas un citiem attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem, tostarp saistības, kas attiecas uz pārrobežu jautājumiem;

[..]

f)      nodrošināt to, ka netiek veikta pārvades, sadales, uzglabāšanas, SDG un piegādes darbību šķērssubsidēšana;

[..]

4.      Dalībvalstis nodrošina, ka regulatīvajām iestādēm ir piešķirtas vajadzīgās pilnvaras, lai tās varētu efektīvi un bez kavēšanās veikt 1., 3. un 6. punktā minētos pienākumus. Tādēļ regulatīvajai iestādei ir vismaz šādas pilnvaras:

a)      pieņemt dabasgāzes uzņēmumiem saistošus lēmumus;

[..]

d)      piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas dabasgāzes uzņēmumiem, kas nepilda saistības, kuras izriet no šīs direktīvas vai no juridiski saistošiem regulatīvās iestādes vai Aģentūras lēmumiem, vai ierosināt, lai kompetenta tiesa piemēro šādas sankcijas. Tas ietver pilnvaras noteikt vai ierosināt noteikt, attiecīgi, pārvades sistēmas operatoram vai vertikāli integrētam uzņēmumam sankcijas līdz pat 10 % apjomā no pārvades sistēmas operatora gada apgrozījuma vai līdz pat 10 % apjomā no vertikāli integrēta uzņēmuma gada apgrozījuma, ja tie neievēro šajā direktīvā noteiktos attiecīgos pienākumus;

[..]

10.      Regulatīvās iestādes ir pilnvarotas vajadzības gadījumā prasīt pārvades, glabātavu, SDG un sadales sistēmu operatoriem grozīt noteikumus, tostarp šajā pantā minētos tarifus un metodiku, lai nodrošinātu to samērīgumu un nediskriminējošu piemērošanu. [..]

11.      Visas personas, kam ir sūdzības par pārvades, glabātavu, SDG vai sadales sistēmas operatoriem saistībā ar šajā direktīvā noteiktajiem operatora pienākumiem, var iesniegt sūdzību regulatīvajai iestādei, kas – rīkojoties kā domstarpību izšķiršanas iestāde – pieņem lēmumu divos mēnešos pēc sūdzības saņemšanas. Šo termiņu var pagarināt par diviem mēnešiem, ja regulatīvā iestāde lūdz papildu informāciju. Šo pagarināto termiņu var vēl pagarināt, ja tam piekrīt sūdzības iesniedzējs. Regulatīvās iestādes lēmums ir saistošs, ja vien tas netiek atcelts pārsūdzības kārtībā.

[..]”

7.        Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 715/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu (3) 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tarifi vai to aprēķināšanas metodes, ko piemēro pārvades sistēmu operatori un ko apstiprinājušas regulatīvās iestādes saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 6. punktu, kā arī tarifi, kas publicēti saskaņā ar minētās direktīvas 32. panta 1. punktu, ir pārredzami, ņem vērā vajadzību pēc sistēmas viengabalainības un tās uzlabošanas un atspoguļo faktiskās izmaksas, ciktāl šīs izmaksas atbilst efektīva un strukturāli salīdzināma tīkla operatora izmaksām un ir pārredzamas, vienlaikus ietverot attiecīgu peļņu no ieguldījumiem un vajadzības gadījumā ņemot vērā tarifu salīdzinošo novērtēšanu, ko izstrādājušas regulatīvās iestādes. Tarifus vai to aprēķināšanas metodes piemēro bez diskriminācijas.

Dalībvalstis var pieņemt lēmumu, ka tarifus var arī noteikt, izmantojot pasākumus, kas balstīti uz tirgus principiem, piemēram, izsoles, ar nosacījumu, ka tādus pasākumus un tajos gūtos ieņēmumus apstiprina attiecīgā regulatīvā iestāde.

Tarifi vai metodoloģijas, kas izmantotas, lai tos aprēķinātu, veicina efektīvu gāzes tirdzniecību un konkurenci, vienlaikus ļaujot izvairīties no savstarpējas tīkla lietotāju subsidēšanas, nodrošinot stimulu investīcijām un uzturot vai radot pārvades tīklu savstarpēju izmantojamību.

Tarifi tīkla lietotājiem ir nediskriminējoši, un tos nosaka atsevišķi katram pārvades sistēmas ieejas punktam un izejas punktam. Izmaksu attiecināšanas mehānismus un tarifu noteikšanas metodiku attiecībā uz ieejas punktiem un izejas punktiem apstiprina valsts regulatīvās iestādes. Līdz 2011. gada 3. septembrim dalībvalstis nodrošina to, ka, beidzoties pārejas periodam, maksas neaprēķina, pamatojoties uz līgumiem.”

B.      Dalībvalsts tiesības

8.        Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto Enerģētikas kodeksa L. 134‑20. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama attiecīgajā periodā, bija noteikts:

“Komitejas lēmums, kurā var būt iekļautas sankcijas, ir jāpamato, un tajā ir jānorāda tehniskie un finansiālie domstarpību atrisināšanas nosacījumi, ar kādiem tiek nodrošināta piekļuve L. 134‑19. pantā minētājiem tīkliem, darbiem un iekārtām, vai, nepieciešamības gadījumā, to izmantošana. Ja tas ir nepieciešams domstarpību atrisināšanai, komiteja var objektīvi, atklāti, nediskriminējoši un samērīgi noteikt nosacījumus piekļuvei minētajiem tīkliem, darbiem un iekārtām vai to izmantošanai” (4).

II.    Fakti, strīds pamatlietā un prejudiciālais jautājums

9.        Direct énergie priekšteči – otrs atbildētājs pamatlietā – attiecīgi 2005. gada 21. jūnijā un 2008. gada 21. novembrī noslēdza divus līgumus par gāzes pārvadi Francijas dabasgāzes sadales tīklā. Šie līgumi tika noslēgti ar sadales sistēmas operatoru GRDF, kurš ir prasītājs pamatlietā.

10.      Direct énergie 2013. gada 22. jūlijā vērsās Enerģētikas regulatīvās komisijas (turpmāk tekstā – “CRE”), kas saskaņā ar Direktīvas 2009/73 40. un 41. pantu ir izpildiestāde Francijā, Domstarpību izšķiršanas un sankciju komitejā (turpmāk tekstā – “Cordis”), kas ir Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punktā minētā domstarpību izšķiršanas iestāde, lai tā pieņemtu lēmumu. Lēmums, kura pieņemšanu Direct énergie lūdza, bija par finansiālo slogu, ko tas bija uzņēmies kopš abu minēto līgumu stāšanās spēkā un kurš būtu bijis jāuzņemas GRDF (skat. iepriekš 1. un 2. punktu). Šajā tiesvedībā bija iesaistīts arī Eni Gas & Power France – pirmais atbildētājs.

11.      Cordis pieņēma lēmumu 2014. gada 19. septembrī. Kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar šo lēmumu GRDF sešu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas brīža bija jānosūta uzņēmumam Direct énergie jauns līgums par gāzes pārvadi pa dabasgāzes sadales sistēmu, un šajā līgumā bija jāievēro princips, ka piegādātājs Direct énergie nevar būt atbildīgs par nesamaksātajām summām, ko galapatērētāji ir palikuši parādā GRDF. Tam bija jāattiecas uz visu līguma darbības laiku.

12.      Šo lēmumu Direct énergie un Eni Gas & Power France pārsūdzēja cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija). Tā 2016. gada 2. jūnijā apstiprināja šī lēmuma spēkā esamību, inter alia piebilstot, ka:

–        GRDF bija jāierosina starp GRDF un Direct énergie noslēgto līgumu par piekļuvi gāzes sistēmai grozījumi pielikumu veidā. Šajos pielikumos bija jāparedz, ka līguma noteikumi, kuros tiesības noslēgt šos līgumus ir pakļautas nosacījumam, ka piegādātājs Direct énergie piekrīt rīkoties kā GRDF pārstāvis un tam ir jāsniedz pakalpojumi, par kuru sniegšanu ir atbildīgs GRDF, apstākļos, kuros GRDF nav bijis iespēju apspriest pakalpojumu sniegšanas cenu un to izpildes nosacījumus, ir jāatzīst par spēkā neesošiem no līguma noslēgšanas brīža.

–        Direct énergie ir jāsaņem godīga un pienācīga atlīdzība, ņemot vērā izmaksas, no kurām GRDF ir izvairījies saistībā ar pakalpojumiem, kurus Direct énergie sniedzis patērētājiem GRDF vārdā.

13.      GRDF pārsūdzēja šo nolēmumu iesniedzējtiesā, iebilstot, ka ar šo rīkojumu Cordis tiek pilnvarota pieņemt lēmumus ar atpakaļejošu spēku, kā rezultātā ar atpakaļejošu spēku tiek grozīti līguma noteikumi. Direct énergie to apstrīd, būtībā pamatojoties uz ES tiesību efektivitātes prasību. Iesniedzējtiesa atzīmē, ka tiesiskās drošības princips ir ietverts Tiesas 2008. gada 13. marta spriedumā Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c. (5), kurš, kā norāda iesniedzējtiesa, var būt prioritārāks par ES tiesību efektivitāti.

14.      Šā iemesla dēļ iesniedzējtiesa ir iesniegusi šādu prejudiciālo jautājumu.

“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73 [..], it īpaši tās 41. panta 11. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka regulatīvajai iestādei, izskatot domstarpības, ir jābūt tiesībām pieņemt lēmumu, kas attiecas uz visu tās izskatīšanai iesniegtā strīda periodu, neatkarīgi no dienas, kad domstarpības starp pusēm ir radušās, it īpaši izdarot secinājumus par līguma neatbilstību Direktīvas normām lēmumā, kurš attiecas uz visu līguma periodu?”

15.      Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza GRDF, Direct énergie, ENI Gas & Power France, Francijas valdība un Eiropas Komisija. Visi minētie piedalījās 2019. gada 6. marta tiesas sēdē.

III. Rakstveida argumentu kopsavilkums

16.      GRDF uzskata, ka Eiropas likumdevēja klusēšana norādot uz vēlmi nepieļaut, ka tādas struktūras kā Cordis pieņem lēmumus ar atpakaļejošu spēku (6). GRDF arī apgalvo, ka tādu organizāciju kā Cordis lēmumu iedarbība laikā esot dabiskas procesuālās autonomijas jautājums (7).

17.      Ja nav dalībvalsts tiesību normas, kas būtu piemērojama ratione temporis pamatlietā (8), Cordis lēmumu atpakaļejošais spēks esot jāanalizē, atsaucoties uz līdzvērtības un efektivitātes principiem, atpakaļejoša spēka aizliegumu, tiesisko drošību un tiesisko paļāvību. Neviens no tiem neatbalstot Cordis lēmumu atpakaļejošo spēku. GRDF arī apgalvo, ka Cordis pieņemtie lēmumi pēc sava rakstura esot administratīvi, nevis tiesas lēmumi.

18.      GRDF apgalvo, ka Cordis lēmumu, kurus tā atbalsta, ietekme laikā atbilstot līdzvērtības principam. GRDF arī norāda, ka efektivitātes princips esot jāinterpretē, ievērojot Direktīvas 2009/73 34. panta 3. punktu, kurā tiek uzsvērta domstarpību paātrināta izšķiršana. Cordis lēmumu atpakaļejošā spēka neesamība to nemazinot (9).

19.      Saistībā ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu GRDF tostarp apgalvo, ka princips par administratīvo lēmumu nepiemērošanu ar atpakaļejošu datumu esot piemērojams, kad dalībvalsts iestādes pieņem administratīvus lēmumus, kas ietilpst ES tiesību jomā (10). Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips nosakot, ka noteikumiem ir jābūt skaidriem un precīziem (11) un to piemērošanai ir jābūt paredzamai, un tiesiskās aizsardzības līdzekļi ar atpakaļejošu spēku neatbilstot šim principam vai patērētāju aizsardzībai.

20.      GRDF uzskata, ka, pieļaujot Cordis lēmumus ar atpakaļejošu spēku, tiktu apšaubīta dabasgāzes nozares juridiskā stabilitāte un rastos finansiālās sekas, tādējādi GRDF būtu jāpaaugstina savu pakalpojumu maksa, kas būtu jāietver dabasgāzes galīgajā cenā, ko maksā patērētāji.

21.      ENI Gas & Power France apgalvo, ka Cordis loma nevarot principiāli atšķirties no tiesas lomas, jo tās loma esot nodrošināt efektīvāku un ātrāku aizsardzību par to, ko nodrošina tiesa, nevis mazāku. Efektivitātes principam ir ES tiesību pamatnoteikuma statuss (12), tādējādi dalībvalsts iekšējās procedūras nodrošina, ka Cordis lēmumiem ir pilnīgas tiesiskās sekas. Tā arī apstrīd, ka nerodas līdzvērtības principa pārkāpums, lai arī tiesiskās drošības princips būtībā esot elastīgs un nesniedzot beznosacījuma garantiju, ka konkrētā juridiskā situācija nemainīsies. Tādējādi Eiropas Savienības tiesībās esot noteikts, ka domstarpību izšķiršanas iestādei ir jābūt pilnvarām pieņemt lēmumu attiecībā uz visu pārkāpuma periodu.

22.      Direct énergie piekrīt, ka, ja Cordis lēmumiem nebūtu juridiska spēka no nelikumīgu līgumsaistību uzņemšanās datuma, strīda dalībnieki sistemātiski izvēlētos tiesu, kur šāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir pieejams, tādējādi rastos tiesiskās aizsardzības līdzekļu asimetrija un neatbilstība Direktīvā 2009/73 noteiktajam mērķim nodrošināt paātrinātus tiesiskās aizsardzības līdzekļus (13). Direktīva 2009/73 zaudētu effet utile, un šajā saistībā Direct énergie lūdz Tiesu pēc analoģijas piemērot judikatūru, kas izstrādāta saistībā ar patērētāju aizsardzību attiecībā uz ļaunprātīgiem līguma pantiem un tiesībām vienlīdzīgas attieksmes jomā (14).

23.      Direct énergie arī apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvu 2009/73 valsts regulatīvajām iestādēm ir jābūt plašām pilnvarām, kā tas konkrētāk noteikts 41. panta 4. punkta d) apakšpunktā.

24.      Direct énergie atgādina, ka uz tiesiskās drošības principu var atsaukties tikai tad, ja administratīvais akts ir acīmredzami pretrunā ES tiesībām, pat ja tas ir kļuvis galīgs (15). Tas piebilst, ka, nepieļaujot Cordis lēmumus, kuriem ir atpakaļejošs spēks, tiktu juridiski apstiprināta prakse, kas būtu pretrunā ES tiesībām, un Direct énergie noraida GRDF argumentus attiecībā uz tirgus destabilizēšanu (16). ES tiesību pārākums paredzot, ka, ņemot vērā prasību nodrošināt efektīvus, samērīgus un atturošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, neatbilstīgi līgumslēgšanas principi ir atceļami.

25.      Visbeidzot, Direct énergie apgalvo, ka iesniedzējtiesa nevietā esot pamatojusies uz Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c. (17).

26.      Francijas valdība uzsver, ka pamatlieta attiecoties vienīgi uz tā saucamajiem “vienotajiem līgumiem”, proti, ar mājsaimniecībām esot noslēgts viens līgums gan par dabasgāzes piegādi, gan tās sadali. Piegādātāji, piemēram, Direct énergie un ENI Gas & Power France, esot noslēguši gāzes pārvades līgumus ar GRDF, lai pēc tam noslēgtu vienotos līgumus ar patērētājiem. Saskaņā ar šiem piegādes līgumiem saņemtās summas esot jāpārskaita uzņēmumam GRDF. Šo līgumu rezultātā patērētāju neapmaksāto rēķinu izmaksas uzņemoties piegādātāji Direct énergie un ENI Gas & Power France, nevis sadales sistēmas operators GRDF. Šis esot domstarpību konteksts.

27.      Francijas valdība lūdz Tiesu mainīt prejudiciālā jautājuma formulējumu, īpaši iebilstot pret to, vai Cordis saskaņā ar ES tiesībām “būtu jābūt tiesībām pieņemt lēmumu, kas attiecas uz visu tās izskatīšanai iesniegtā strīda periodu”. Ja atbilde uz šo jautājumu būtu noliedzoša, iesniedzējtiesai netiktu garantēta lietderīga atbilde, jo netiks sniegta atbilde uz jautājumu, vai saskaņā ar ES tiesībām ir atļauts šāds tvērums laika izteiksmē, ja tas tajās nav paredzēts (18). Tāpēc tā piedāvā pārformulēt prejudiciālo jautājumu, vaicājot, vai ES tiesības nepieļauj, ka šādi lēmumi attiecas uz laika posmu, kas aptver visu apstrīdētā līguma darbības periodu.

28.      Francijas valdība apgalvo, ka gan Direktīvas 2009/73 effet utile, gan efektivitātes princips norādot uz noliedzošu atbildi uz pārformulēto jautājumu. Tas tomēr tā esot ar nosacījumu, ka tiek ievēroti tiesiskās drošības un samērīguma principi un ES Pamattiesību hartā noteiktās pamattiesības, bet par to ir jālemj iesniedzējtiesai.

29.      Saskaņā ar Francijas valdības teikto, ja jautājums netiekot pārformulēts, uz to esot jāatbild noliedzoši. Dalībvalstīm esot rīcības brīvība attiecībā uz iedarbību laikā, ja tā nav saskaņota, ievērojot dalībvalstu darbības jomu attiecībā uz direktīvu īstenošanu saskaņā ar LESD 288. pantu, kā arī to procesuālo autonomiju valsts līmenī, un uz šo procesuālo autonomiju attiecoties līdzvērtības un efektivitātes principi, kā arī citi ES tiesību vispārējie principi. Francijas valdība tostarp atsaucas uz Tiesas spriedumu PVN tiesību aktu jomā (19) un uz spriedumu nepamatoti samaksāto summu atmaksas jomā (20), lai parādītu, kā var darboties tiesiskās drošības princips, lai piemērotu laika iedarbības ierobežojumus. Tomēr tas, kā saskaņot šos principus, paliekot dalībvalstu ziņā (21). Līdzvērtības un efektivitātes principu atbilstības novērtēšana esot iesniedzējtiesas ziņā (22).

30.      Komisija atgādina, ka tādas struktūras kā Cordis ir neatkarīgas administratīvas iestādes, kuru pilnvaras un funkcijas ir ļoti tuvas konkurences iestāžu pilnvarām un funkcijām. Kad tādas iestādes kā Cordis pieņem lēmumus, pamatojoties uz Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punktu, to lēmumu efektivitātei esot jābūt salīdzināmai ar tiesas lēmumu efektivitāti, it īpaši saistībā ar to piemērošanu ratione temporis. Principā šiem lēmumiem esot ex tunc ietekme, bet likumdevējs vai tiesnesis varot no tā atkāpties, pamatojoties uz to, ka, lai līdzsvarotu efektivitātes prasību un tiesību prioritāti ar tiesisko drošību un tiesisko paļāvību, ir nepieciešams ierobežojums laika ziņā.

31.      Tādējādi, ņemot vērā lojālas sadarbības principu un ES tiesību efektivitāti un pārākumu, no līguma, kura noteikumi neatbilst Direktīvā 2009/73 paredzētajām prasībām, esot jāsvītro visas nelikumīgās sekas. Savukārt pati Tiesa ierobežošot savu nolēmumu iedarbību laikā saskaņā ar tiesiskās drošības imperatīvu. Tomēr tas esot izņēmuma gadījums (23), un tam būtu jābūt stingri ierobežotam un pamatotam ar primāriem tiesiskās drošības apsvērumiem, ņemot vērā visas – gan publiskā, gan privātā sektora – intereses (24). Svarīga esot arī tiesību aizsardzība (25).

32.      Visbeidzot, Komisija atsaucas uz spriedumu par enerģijas tarifiem un līgumattiecībām, kas izveidotas pirms tiesāšanās. Tajā Tiesa noraidīja iespēju koriģēt sava nolēmuma iedarbību laikā (26). Komisija uzskata, ka pamatlietā neesot risku, kas varētu pamatot laika ierobežojumu. Tādējādi regulatīvai iestādei, kāda ir Cordis, būtu jābūt pilnvarām pieņemt lēmumus, kas attiecas uz visu periodu, uz kuru attiecas tiesvedība, neatkarīgi no pušu domstarpību rašanās datuma. Tas saskanot ar Direktīvas 2009/73 būtību un mērķiem. Ja tādu regulatīvo iestāžu kā Cordis lēmumu ietekme tiktu ierobežota laikā, ievērojami tiktu mazināta to efektivitāte nodrošināt labu tirgus darbību un konkurētspējīga gāzes tirgus izveidi.

IV.    Analīze

A.      Ievada apsvērumi

1.      Tiesas kompetence

33.      Uzreiz atzīmēju, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nekādi nav detalizēti paskaidrots, kādēļ kādai no Direktīvas 2009/73 identificētajām normām, neskaitot normas par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ir nozīme pušu strīda pēc būtības atrisināšanā. Īsumā, tas skar jautājumu, kam – sadales sistēmas operatoram vai dabasgāzes piegādātājam – būtu jāuzņemas slogs par galapatērētāju nesamaksātajiem rēķiniem saistībā ar tā saucamajiem vienotajiem līgumiem par gāzes sadali un piegādi un kam būtu jānotiek, ja tiek konstatēts, ka šis slogs ir jāuzņemas sadales sistēmas operatoram, nevis piegādātājam. Domstarpības plašākā izpratnē ir par klientu pārvaldības pakalpojumiem un par atlīdzību, kas maksājama piegādātājiem par to, ka tie darbojas sadales sistēmas operatora vārdā.

34.      Tas ir problemātiski, jo Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punktā ir noteikts, ka visas “personas, kam ir sūdzības par pārvades, glabātavu, SDG vai sadales sistēmas operatoriem saistībā ar šajā direktīvā noteiktajiem operatora pienākumiem, var iesniegt sūdzību regulatīvajai iestādei” (mans izcēlums). Tiesa ķersies klāt pie tiesiskās aizsardzības līdzekļa noteikuma interpretēšanas, tiklīdz tiks konstatēts, ka tas attiecas uz iespējamo būtisko attiecīgās direktīvas pārkāpumu (27), ņemot vērā to, ka Eiropas Savienībai nav vispārējas kompetences attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ārpus jomām, kurās tai ir pamatkompetence. Vispārīgāk runājot, saistība starp minētajiem ES tiesību noteikumiem un izskatāmo strīdu, kā arī to priekšmetu ir jāizskaidro iesniedzējtiesai (28).

35.      Mutvārdu paskaidrojumu šajā jautājumā kopsavilkumu var atspoguļot šādi.

36.      GRDF apgalvoja, ka pakalpojums, par kuru radies strīds, ir klientu pārvaldības pakalpojums galapatērētājiem, ko piegādātājs sniedzis sadales sistēmas operatora vārdā, un šis specifiskais pakalpojums vispār nav iekļauts Direktīvā 2009/73. To drīzāk regulējot Francijas tiesību akti, tādējādi pamatlieta neietilpstot Direktīvas 2009/73 materiālās piemērošanas jomā.

37.      Eni Gas & Power France norādīja, ka Direktīvā 2009/73 ir paredzēti kopīgi noteikumi par gāzes sadali un piegādi gala patērētājiem. Tas atsaucās uz Direktīvas 2009/73 1. pantu, kurā definēts priekšmets un darbības joma, un norādīja, ka pamatlietā aplūkotie pakalpojumi esot tīkla piekļuves tarifa iekasēšana un piegādātāja sniegtie klientu pārvaldības pakalpojumi, ko tas veic sadales sistēmas operatora vārdā. Šī strīda centrā ir par šo pakalpojumu veicamais maksājums. Ņemot to vērā, tas apgalvo, ka strīds ietilpst Direktīvas 2009/73 piemērošanas jomā, jo jautājums ir par piekļuvi tīklam un saikni starp sadali un piegādi.

38.      Direct énergie apgalvoja, ka saskaņā ar Direktīvu 2009/73 sadales sistēmas operatora pienākums esot nodrošināt piekļuvi tīklam, kā noteikts Direktīvas 2009/73 32. pantā, un šī piekļuve nedrīkstot būt diskriminējoša – ar 35. pantā noteiktajiem izņēmumiem. Direct énergie apgalvoja, ka, ja sadales sistēmas operators būtu ieņēmis nostāju, ka piegādātājam tiek liegta piekļuve, ja vien tas nesniedz pakalpojumus sadales sistēmas operatoram, tas būtu piekļuves liegums saskaņā ar Direktīvu 2009/73. Tika sniegta arī atsauce uz regulatīvās iestādes pienākumiem, kas noteikti 40. pantā, it īpaši attiecībā uz konkurences uzturēšanu.

39.      Francijas mutvārdu skaidrojumi precizēja jautājumu. Francijas pārstāvis norādīja, ka klientu pārvaldības pakalpojumi, ko Francijā piegādātāji sniedz sadales sistēmas operatoriem, kā, piemēram, GRDF vārdā, izpaužoties kā piekļuves veids tīklam, kuru ieviesis Francijas likumdevējs, īstenojot Direktīvas 2009/73 32. pantu par trešo personu piekļuvi pārvades un sadales sistēmai ar tajā ietverto vienotā līguma sistēmu, kura tiek nodrošināta, ievērojot patērētāju brīvu izvēli saistībā ar piegādātājiem, kā noteikts Direktīvas 2009/73 3. apsvērumā.

40.      Komisija balstījās uz to, ka pamatlietā strīds esot starp diviem gāzes piegādātājiem un tā attiecoties uz sadales pakalpojumiem, jo pats GRDF ir sadales sistēmas operators, līdz ar to esot piemērojama Direktīva 2009/73.

41.      Esmu nonācis pie secinājuma, ka pamatlieta ietilpst Direktīvas 2009/73 darbības jomā, jo iepriekš apkopotie mutvārdu skaidrojumi rada nepieciešamo jautājuma priekšmeta saikni starp pušu strīda būtību un Direktīvu 2009/73 (29). Šādi rīkojoties, esmu paturējis prātā Direktīvas 2009/73 mērķus (skat. iepriekš 3. punktu), tās darbības jomu (30), kā noteikts 1. pantā, un to, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu vairākās vietās ir norādīts, ka Direktīvas 2009/73 2. panta 5. punktā minētā termina “sadale” nozīme attiecas uz pamatlietu, lai arī par šo strīdus jautājuma priekšmetu nav uzdots neviens jautājums. Strīds galvenokārt ir par tarifiem, kādi piemērojami pakalpojumiem, ko sniedz piegādātājs, rīkojoties kā sadales sistēmas operatora pārstāvis. Tādēļ tas attiecas uz tarifu noteikšanu un piekļuvi tīklam, kas abi ietilpst Direktīvas 2009/73 ratione materiae piemērošanas jomā, un šīs tiesību normas saikni ar 41. panta 11. punktu.

2.      Prejudiciālā jautājuma nepārformulēšana

42.      Vienlaikus es nepiekrītu Francijas izteiktajiem argumentiem, ka prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē. Lai arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izmantots modālais darbības vārds “must”, ar kuru veido pavēles izteiksmi, vai, kā redzams lūguma oriģinālajā versijā “ils commandent qu’une autorité de régulation …ait le pouvoir” attiecībā uz regulatīvās iestādes pilnvarām par savu lēmumu ietekmi laikā, tas tomēr neliedz Tiesai sniegt niansētāku atbildi.

3.      Pamatlieta neattiecas uz jautājuma atpakaļejošo spēku un daļēju nepieņemamību.

43.      Visbeidzot, pretēji GRDF sniegtajiem argumentiem, es nepiekrītu GRDF, ka pamatlieta attiecas uz gadījumu, kad Cords ir iesaistīta ES tiesību piemērošanā ar atpakaļejošu spēku.

44.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ko Tiesa sniedz, īstenojot tai ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci, izskaidro un vajadzības gadījumā precizē šīs tiesību normas nozīmi un darbības jomu tā, kā tā ir jāsaprot un jāpiemēro vai kādā to būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi, kas ļauj kompetentajās tiesās uzsākt lietu par minētās normas piemērošanu, tiesa var piemērot un tai tā ir jāpiemēro par tādām tiesiskām attiecībām, kas radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma attiecībā uz lūgumu sniegt interpretāciju pasludināšanas (31).

45.      Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīva 2009/73 ir piemērojama ratione temporis no 2011. gada 3. marta, proti, no tās transponēšanai atļautā termiņa beigām atbilstoši Direktīvas 2009/73 54. pantam (32). Tādējādi jebkāda Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punkta interpretācija, ko sniegusi Tiesa, ir jāpiemēro no šīs dienas, proti, 2011. gada 3. marta. Cordis kā domstarpību risināšanas iestādei, kurai pilnvaras īstenot tiesiskās aizsardzības līdzekļus ir noteiktas saskaņā ar direktīvas 41. panta 11. punktu, šīm pilnvarām, ņemot vērā valsts procesuālo autonomiju, uz kuru savukārt attiecas efektivitātes un līdzvērtības principi vienkopus ar Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punkta tekstu, kurā noteikta prasība, lai lēmums tiktu pieņemts vēlākais četru mēnešu laikā no sūdzības saņemšanas dienas, noteikti ir jābūt no minētā datuma.

46.      Vai Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punktu tomēr var izmantot, lai pamatotu iestādei Cordis piešķirtās pilnvaras noteikt tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kuru iedarbība attieksies uz periodu pirms 2011. gada 3. marta? Tas ir svarīgi, jo līgumi, kas attiecas uz pamatlietu, tika noslēgti 2005. gada 21. jūnijā un 2008. gada 21. novembrī.

47.      Lai noskaidrotu šo jautājumu, ir jāinterpretē iepriekšējās direktīvas, proti, Direktīvas 2003/55/EK, attiecīgie noteikumi un jānosaka, vai Cordis uzņemas domstarpību risināšanas iestādes lomu saskaņā ar Francijas tiesībām saistībā ar Direktīvu 2003/55, kas ir jautājums, par kuru jāizlemj dalībvalsts tiesai. Savukārt ar Direktīvu 2009/73, attiecībā uz kuru iesniedzējtiesa ir lūgusi sniegt interpretāciju, nevar pamatot jautājumu par Cordis tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kuru iedarbība attiektos uz laiku pirms 2011. gada 3. marta.

48.      Ne lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne rakstveida apsvērumos nav sniegta informācija par Cordis saikni ar Direktīvu 2003/55. Lai es atzīstu, ka Tiesas spriedumā ir ticis nospriests, ka Direktīvas 2009/73 41. pantā “būtībā” ir pārņemts Direktīvas 2003/55 (33) saturs, Direktīva 2003/55 atšķiras no Direktīvas 2009/73 attiecīgajos būtiskajos aspektos ziņā.

49.      Pirmkārt, Direktīvā 2003/55 nav apsvēruma, kas būtu analogs 33. apsvērumam, un tajā nav prasības nodrošināt iedarbīgus, samērīgus un atturošus līdzekļus (skat. tālāk 54. un 57. punktu). Otrkārt, Direktīvā 2003/55 nav arī noteikuma, kas līdzinātos Direktīvas 2009/73 41. panta 17. punktam. 41. panta 17. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina piemērotus valsts līmeņa mehānismus, lai puse, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums, varētu šo lēmumu pārsūdzēt no iesaistītajām pusēm un no valdībām neatkarīgā struktūrā”. Treškārt, Direktīvas 2009/73 travaux préparatoires ir noteikts, ka viens no jaunās direktīvas mērķiem būtu stiprināt regulatīvo iestāžu pilnvaras, tostarp iekļaujot pilnvaras uzlikt atturošas sankcijas, tādējādi liekot domāt, ka sankcijas atšķirsies no tām, kas pieprasītas Direktīvā 2003/55 (34). Tādējādi prejudiciālais jautājums ir nepieņemams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz laiku pirms 2011. gada 3. marta (35).

50.      Es neatbildēšu uz prejudiciālo jautājumu, pamatojoties uz šo premisu, un atsaukšos vienīgi uz Direktīvu 2009/73, proti, uz vienīgo kritēriju, kas bija norādīts jautājumā.

B.      Atbilde uz prejudiciālo jautājumu

51.      Esmu secinājis, ka, noskaidrojot atbildi uz prejudiciālo jautājumu, Komisija rīkojās pareizi, novērtējot Cordis kā neatkarīgas iestādes, kurai saskaņā ar ES tiesībām ir piešķirtas izpildes saistības, pienākumus. Patiešām ES tiesībās ir noteikts princips, ka “Savienības tiesību pārākuma princips liek ne tikai tiesām, bet visām dalībvalsts iestādēm pilnībā īstenot Savienības tiesības” (36). Šā pienākuma tvērumu nesen viens no ģenerāladvokātiem bija noskaidrojis šādi:

“[..] ir noteikts, ka pienākums nekavējoties piemērot Savienības tiesības ir vienlīdz attiecināms gan uz valsts tiesām, gan uz administratīvajām iestādēm. Abām, īstenojot savu attiecīgo jurisdikciju vai kompetenci, ir pienākums pilnībā īstenot Savienības tiesību aktus, neprasot vai negaidot nekādu kolīziju radošu valsts tiesību normu iepriekšēju atcelšanu, izmantojot likumdošanas vai citus konstitucionālos līdzekļus. Visbeidzot, pilnībā īstenojot Savienības tiesības, ir jāpiemēro visi Savienības tiesību valsts piemērošanas principi, piemēram, pārākums, tiešā iedarbība vai atbilstīga interpretācija” (37).

52.      Līdz šim saskaņā ar judikatūru dalībvalstu institūcijas, īstenojot savas attiecīgās izpildes pilnvaras, saskaņā ar to pienākumu nodrošināt efektīvu ES tiesību darbību tika aicinātas nepiemērot valsts tiesību aktus, kas ir pretrunā ES tiesībām (38). No tā izriet, ka dalībvalstu struktūrām, kā Cordis, kurām ir konkrēti pienākumi piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ir obligāti jāievēro skaidri iedibinātais pienākums labticīgi izpildīt ES tiesības, kas tagad atainots LES 4. panta 3. punktā un 19. panta 1. punktā, vismaz attiecībā uz tādam tiesību normām kā Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punkts (39), un tai ir pienākums īstenot tajā noteiktos tiesiskās aizsardzības līdzekļus (skat. tālāk 54.–57. punktu). Tiesa patiešām nesen ir izvērtējusi strīdu saistībā ar Padomes Direktīvā 2000/78(EK) (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (40), iekļautā noteikuma par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem tvērumu un pilnvaru ierobežojumiem, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesībām noteikti komisijai, kura izveidota vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai (41).

53.      Lietā The Minister for Justice and Equality un The Commissioner of the Garda Síochána Tiesa nosprieda, ka, ja komisija tikusi izveidota kā alternatīva tiesai, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes izpildi saskaņā ar Direktīvu 2000/78, “tas būtu vērtējams pretrunīgi, ja privātpersonas pamatoti varētu atsaukties uz Savienības tiesību normām konkrētā jomā iestādē, kam valsts tiesībās ir piešķirta kompetence izskatīt strīdus šajā jomā, un ja minētajai iestādei tomēr nebūtu pienākuma piemērot šīs tiesību normas, nepiemērojot attiecīgās tām neatbilstošās valsts tiesību normas” (42).

54.      Nav strīda par to, ka Cordis ir domstarpību risināšanas iestāde, ko izveidojusi Francijas valdība, lai izpildītu savas saistības saskaņā ar Direktīvas 2009/73 41. panta 11. punktu. Nav strīda arī par to, ka ir pieejama alternatīva procesa iespēja, kā tas bijis lietā The Minister for Justice and Equality un The Commissioner of the Garda Síochána, proti, vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesās (skat. Direktīvas 2009/73 41. panta 15. un 17. punktu). Tādējādi, tieši tāpat kā komisijai lietā Minister for Justice and Equality and Commissioner for Garda Síochána nebija jāsamazina savas pilnvaras salīdzinājumā ar vispārējās jurisdikcijas tiesām, es uzskatu, ka saskaņā ar Direct énergie un Eni Gas & Power France sniegtajiem argumentiem, ja tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko Cordis bija pilnvarota noteikt, salīdzinājumā ar Francijas tiesu pieņemtajiem tiktu uz laiku mazināti, tas varētu atturēt tiesvedības dalībniekus izmantot Cordis procedūras un graut Direktīvas 2009/73 mērķi attiecībā uz paātrinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību (43).

55.      Tāpēc tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kurus Cordis ir pienākums piemērot, ir jāattiecina uz visu periodu, kas sākas no 2011. gada 3. marta. Papildus tam jautājums par to, kādām konkrētām sankcijām ir jābūt pieejamām, attiecas uz valsts procesuālo autonomiju, ņemot vērā efektivitātes un līdzvērtības principus, un pašas Direktīvas 2009/73 normām tiesiskās aizsardzības jomā.

56.      Turklāt, lai arī Direktīvas 2009/73 33. apsvērums un 41. panta 4. punkta d) apakšpunkts attiecas vien uz energoregulatoriem un tiesām, kurām ir pilnvaras piemērot “iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas”, ar 41. panta 11. punkta formulējumu domstarpību izšķiršanas iestādes ir pielīdzinātas regulatīvajām. Cordis un Francijas tiesu ziņā ir piemērot Francijas tiesības šajā ziņā, ņemot pienācīgi vērā Direktīvas 2009/73 formulējumu un mērķus un to, ko ietver iedarbīgi, samērīgi un atturoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz laikposmu, sākot no 2011. gada 3. marta, ievērojot, ka Direktīvā 2009/73 nav sniegti to novērtēšanas kritēriji (44). Tas nozīmē, piemēram, ka Francijas tiesa vai Cordis varētu uzskatīt, ka līgumu grozīšana ar pielikumiem, kuri attiecas uz 2005. un 2008. gadu (45), ņemot vērā Direktīvas 2009/73 plašos mērķus (skat. iepriekš 3. punktu), sākot no taisnīgas cenas patērētājiem nodrošināšanas līdz pat vienlīdzīgai piekļuvei tīklam, sistēmas integritātes aizsardzības mērķi un faktisko radušos izmaksu atspoguļojumu (skat. iepriekš 7. punktu saistībā ar Regulu Nr. 7165/2009), kā arī GRDF minētās sekas, kas rodas saistībā ar gāzes nozares stabilitātes nodrošināšanu (skat. iepriekš 20. punktu), nav samērīga.

57.      Tomēr šis nav Tiesai uzdotais jautājums. Jautājums ir par iedarbīgu, samērīgu un atturošu tiesiskās aizsardzības līdzekļu, kurus Cordis ir pienākums noteikt saskaņā ar Direktīvu 2009/73 konkrētā laikposmā, iedarbību laikā.

58.      Tāpēc iepriekš sniegtā analīze ir pietiekama, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, ņemot vērā, ka tas attiecas uz “pilnvarām”, kas Cordis ir noteiktas saskaņā ar Direktīvas 2009/73 noteikumiem. Pilnīgumam es sniedzu šādu piebildi.

59.      Tiesai ir iesniegts daudz materiālu saistībā ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principiem, kas neapšaubāmi ir saistoši dalībvalstu iestādēm, kad tās piemēro ES tiesības (46). Šie principi, šķiet, uz pamatlietu attiecas tikai tādā apmērā, kā paskaidrots zemāk.

60.      Attiecībā uz tiesiskās drošības principu tas pamato saprātīgu valsts noteiktu laika ierobežojumu piemērošanu prasības celšanai, kas faktiski “pārspēj” direktīvu effet utile prasību attiecībā uz laikposmiem pirms Tiesas sprieduma, kas attiecas uz to interpretāciju, ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi laikā savukārt atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem un neietilpst ierobežotu izņēmumu skaitā (47). Ņemot to vērā, ja ir izpildīti valsts noteiktie ierobežojumi laikā prasības celšanai, nevis Francijas tiesa vai Cordis, bet tikai Tiesa var koriģēt Direktīvas 2009/73 iedarbību laikā, neiekļaujot periodus ar ritējumu no 2011. gada 3. marta līdz šodienai (48).

61.      Tomēr konkurences tiesību kontekstā attiecībā uz sankcijām, ko uzņēmumiem var piemērot dalībvalstu konkurences iestādes, Tiesa ir nospriedusi, ka tiesiskās drošības princips nosaka, ka valsts iestāžu pienākums atstāt nepiemērotu konkurenci kropļojošu dalībvalsts tiesību aktu “nedrīkst pakļaut attiecīgos uzņēmumus nekādām sankcijām – kriminālām vai administratīvām – attiecībā uz pagātnē veiktu rīcību, ja šī rīcība tika prasīta attiecīgajā tiesību aktā” (mans izcēlums) (49). Ja šādi apstākļi tiktu izvirzīti Francijas tiesās, tāds pats noteikums būtu piemērojams par labu GRDF.

62.      Attiecībā uz tiesiskās paļāvības principu es nespēju saskatīt, kā šī norma attiecas uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ko Cordis ir pilnvarota noteikt saskaņā ar ES tiesībām attiecībā uz pamatlietas apstākļiem, ja Tiesas judikatūrā ir noteikts, ka valsts tiesa, izvērtējot privātpersonu strīdu, nevar balstīties uz minēto principu, lai piemērotu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā direktīvās noteiktajiem vispārējiem principiem (50) Šajā gadījumā Cordis pienākums nodrošināt efektīvus, samērīgus un atturošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus izriet no Direktīvas.

63.      Visbeidzot, es piekrītu Direct énergie sniegtajiem apsvērumiem, ka nolēmums lietā Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c. (51) nav visai noderīgs, lai risinātu strīdu pamatlietā. Minētā lieta attiecas uz ES finansiālā atbalsta atcelšanu un atgūšanu un uz to, ka tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principam ir ierobežota nozīme, kad jākonkurē ar tajā konkrētajā kontekstā spēkā esošā ES regulējuma efektivitātes prasību.

V.      Secinājumi

64.      Šā iemesla dēļ uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) prejudiciālo jautājumu es iesaku atbildēt šādi.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu un, it īpaši, tās 41. panta 11. punkts ir interpretējami tādējādi, ka regulatīvajai iestādei, kad tā izšķir strīdu, ir jābūt pilnvarām pieņemt lēmumu, kas attiecas uz visu Direktīvas 2009/73 piemērošanas periodu, tas ir, sākot no 2011. gada 3. marta, neatkarīgi no attiecīgo līgumu spēkā stāšanās datuma.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      OV 2009, L 211, 94. lpp.


3      OV 2009, L 211, 36. lpp.


4      2017. gada 20. janvāra Likums Nr. 2017‑55, ceturtā daļa, kas pievienota Enerģētikas kodeksa L. 134‑20. pantam. Saskaņā ar tā noteikumiem Cordis pēc tās puses pieprasījuma, kas ir tajā vērsusies, var nolemt, ka lēmums radīs sekas no dienas, kas ir pirms dienas, kurā puse ir vērsusies komitejā, tomēr šis datums nevar būt agrāks par datumu, kurā viena no pusēm pirmo reizi ir oficiāli ierosinājusi strīdu, un katrā ziņā šis datums nevar būt agrāks par diviem gadiem pirms vēršanās komitejā. Šis noteikums tomēr neattiecas uz pamatlietas ratione temporis. Lai jautājums nebūtu hipotētisks, lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jābūt pamatotam ar “nepieciešamīb[u] faktiski atrisināt strīdu”. Spriedums, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c. (C‑621/18, EU:C:2018:999, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).


5      No C‑383/06 līdz C‑385/06, EU:C:2008:165.


6      GRDF tostarp atsaucas uz spriedumiem, 2002. gada 7. februāris, Krauer (C‑28/00, EU:C:2002:82); 2002. gada 18. aprīlis, Duchon (C‑290/00, EU:C:2002:234); 2014. gada 17. jūlijs, Panasonic Italia u.c. (C‑472/12, EU:C:2014:2082), un 2004. gada 15. jūlijs, Gerekens un Procola (C‑459/02, EU:C:2004:454).


7      Spriedums, 2007. gada 13. marts, Unibet (C‑432/05, EU:C:2007:163).


8      Attiecīgajā laikā 2017. gada 20. janvāra Likuma Nr. 2017‑55 ceturtā daļa nebija spēkā. 4. zemsvītras piezīme.


9      Šajā ziņā GRDF akcentē spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c. (C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980).


10      GRDF atsaucas uz spriedumiem, 2004. gada 15. jūlijs, Gerekens un Procola (C‑459/02, EU:C:2004:454, 24. punkts), un 2008. gada 13. marts, Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c. (no C‑383/06 līdz C‑385/06, EU:C:2008:165, 60. punkts).


11      GRDF tostarp atsaucas uz spriedumu, 1975. gada 25. jūnijs, Deuka (5/75, EU:C:1975:88).


12      Eni Gas & Power France tostarp atsaucas uz 1991. gada 14. decembra Atzinumu 1/91 (Pirmie secinājumi par EEZ nolīgumu) un spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet (C‑432/05, EU:C:2007:163).


13      Direct énergie atsaucas uz spriedumiem, 2013. gada 14. marts, Aziz (C‑415/11, EU:C:2013:164, 60. punkts), un 2015. gada 21. janvāris, Unicaja Banco un Caixabank (C‑482/13, C‑484/13, C‑485/13 un C‑487/13, EU:C:2015:21, 31. punkts).


14      Direct Energy balstās uz spriedumiem, 1997. gada 11. decembris, Magorrian un Cunningham (C‑246/96, EU:C:1997:605, 41. punkts); 2000. gada 16. maijs, Preston u.c. (C‑78/98, EU:C:2000:247, 40. un 43. punkts); 2013. gada 14. marts, Aziz (C‑415/11, EU:C:2013:164, 60. punkts), un 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c. (C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 72. punkts).


15      Direct Energy atsaucas arī uz spriedumiem, 2012. gada 4. oktobris, Byankov (C‑249/11, EU:C:2012:608, 80.–82. punkts), un 2016. gada 19. aprīlis, DI (C‑441/14, EU:C:2016:278, 38. punkts).


16      Šajā saistībā tie balstās uz spriedumu, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija (C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 185. punkts).


17      Spriedums, 2008. gada 13. marts (no C‑383/06 līdz C‑385/06, EU:C:2008:165).


18      Francijas valdība atsaucas uz Likumu Nr. 2017‑55, kurā tādu struktūru kā Cordis lēmumu iedarbībai bija noteikts laika ierobežojums – divi gadi. Tā tomēr atzīst, ka šis likums pamatlietā nav piemērojams ratione temporis. Iepriekš 4. zemsvītras piezīme.


19      Spriedums, 2018. gada 12. aprīlis, Biosafe – Indústria de Reciclagens (C‑8/17, EU:C:2018:249, 36. punkts).


20      Spriedums, 2008. gada 13. marts, Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c. (no C‑383/06 līdz C‑385/06, EU:C:2008:165, 52. punkts).


21      Pieņemot Likumu Nr. 2017‑55, Francijas likumdevējs patiešām ir centies panākt līdzsvaru.


22      Šeit Francijas valdība balstās uz ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumiem apvienotajās lietās Finanzamt Neuss un Butin (C‑374/16 un C‑375/16, EU:C:2017:515, 71. punkts).


23      Komisija atsaucas uz spriedumu, 2007. gada 6. marts, Meilicke u.c. (C‑292/04, EU:C:2007:132, 35.–37. punkts).


24      Spriedums, 2001. gada 8. novembris, Silos (C‑228/99, EU:C:2001:599, 35.–38. punkts).


25      Spriedums, 1994. gada 26. aprīlis, Roquette Frères (C‑228/92, EU:C:1994:168).


26      Spriedums, 2014. gada 23. oktobris, Schulz un Egbringhoff (C‑359/11 un C‑400/11, EU:C:2014:2317, 54. un nākamie punkti).


27      Piemēram, spriedums, 2013. gada 5. decembris, Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León (C‑413/12, EU:C:2013:800), kas attiecās uz horizontālajā strīdā pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kurā Tiesa 25. punktā norādīja, “ka attiecīgo prasību pamatlietā cēla patērētāju tiesību aizsardzības biedrība, lai tiktu aizliegti negodīgi līguma noteikumi, ko izmantojis pārdevējs”. Sprieduma 26. punktā Tiesa secināja, ka “līdz ar to, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, to izskatīšana ir Tiesas kompetencē”. Skat. ģenerāladvokāta N. Wahl viedokli lietā Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2110, 72.–74. punkts). 70. punktā ģenerāladvokātam radās jautājums, vai aplūkojamo tiesisko situāciju, kura attiecās uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami, lai izpildītu ES patērētāju tiesības horizontāli starp divām pusēm, regulēja ES tiesības.


28      Spriedums, 2014. gada 13. februāris, Airport Shuttle Express u.c. (C‑162/12 un C‑163/12, EU:C:2014:74, 39. punkts). Skat. nesenāku spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 20. punkts).


29      Tiesa pieļauj, ka valsts tiesībās var tikt regulētas darbības, kas ietilpst direktīvas piemērošanas jomā un kas tātad izraisa tās kompetenci. Skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 2. oktobris, Ministerio Fiscal (C‑207/16, EU:C:2018:788, 38. punkts).


30      Piemēram, spriedums, 2010. gada 12. janvāris, Petersen (C‑341/08, EU:C:2010:4, 32. punkts).


31      Piemēram, spriedums, 1998. gada 22. oktobris, IN. Co. GE.’90 u.c. (no C‑10/97 līdz C‑22/97, EU:C:1998:498, 23. punkts).


32      Izņemot Direktīvas 2009/73 11. pantu, kuram nav nozīmes šajā lietā. Skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, E.ON Földgáz Trade (C‑510/13, EU:C:2015:189, 33. punkts). No 2009. gada 3. septembra, Direktīvas 2009/73 spēkā stāšanās datuma, līdz 2011. gada 3. martam, tās transponēšanas termiņa beigām, dalībvalstīm bija pienākums atturēties no tādu pasākumu noteikšanas, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzēto rezultātu. Skat. ģenerāladvokāta K. Viljalona [C. Villalón] secinājumus lietā E.ON Földgáz Trade (C‑510/13, EU:C:2014:2325, 22. un 23. punkts). Ģenerāladvokāts atsaucas uz spriedumiem, 1997. gada 18. decembris, Inter-Environnement Wallonie (C‑129/96, EU:C:1997:628, 45. punkts); 2011. gada 26. maijs, Stichting Natuur en Milieu u.c. (no C‑165/09 līdz C‑167/09, EU:C:2011:348, 78. punkts), un 2012. gada 11. septembris, Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias u.c. (C‑43/10, EU:C:2012:560, 57. punkts). Pirms 2011. gada 3. marta piemērojamā direktīva bija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/55/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu (OV 2003, L 176, 57. lpp.). Skat. ģenerāladvokāta K. Viljalona secinājumus lietā E.ON Földgáz Trade (C‑510/13, EU:C:2014:2325, 26. un 27. punkts).


33      Skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, E.ON Földgáz Trade (C‑510/13, EU:C:2015:189, 4. punkts).


34      COM (2007) 529, galīgā redakcija, 2007. gada 19. septembris, 2.1. punkts.


35      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jautājums ir nepieņemams tiktāl, ciktāl tajā ir sniegta nepietiekama informācija par domstarpību faktisko un juridisko pamatojumu, kā tas prasīts Reglamenta 94. pantā. Skat., piemēram, nesen pasludināto spriedumu, 2019. gada 28. marts, Verlezza u.c. (no C‑487/17 līdz C‑489/17, EU:C:2019:270, 30. punkts). Attiecībā uz daļēju nepieņemamību skat. spriedumu, 2014. gada 13. februāris, Crono Service u.c. (C‑419/12 un C‑420/12, EU:C:2014:81, 31.–33. punkts).


36      Spriedums, 2018. gada 4. decembris, The Minister for Justice and Equality un The Commissioner of the Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:979, 39. punkts).


37      Ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumi lietā Link Logistik N&N (C‑384/17, EU:C:2018:494, 106. punkts). Ģenerāladvokāts atsaucas uz spriedumiem, 1978. gada 9. marts, Simmenthal (106/77, EU:C:1978:49, 24. punkts); 1989. gada 22. jūnijs, Costanzo (103/88, EU:C:1989:256, 31. punkts); 2010. gada 12. janvāris, Petersen (C‑341/08, EU:C:2010:4, 80. punkts); 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21, 55. punkts); 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov (C‑614/14, EU:C:2016:514, 34. punkts); 2017. gada 10. oktobris, Farrell (C‑413/15, EU:C:2017:745, 34. punkts); un spriedums, 2017. gada 14. septembris, The Trustees of the BT Pension Scheme (C‑628/15, EU:C:2017:687, 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Sal. ar ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumiem lietā The Minister for Justice and Equality un The Commissioner of the Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:698, 71. punkts): “Es to saprotu tā, ka administratīvai iestādei vai tiesai var būt pienākums nepiemērot valsts tiesību normu, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, tikai tad, ja no paša sākuma ir konstatēts, ka šai iestādei ir attiecīga jurisdikcija izskatīt šo lietu (vai pat, runājot par iestādēm plašāk, pieņemt lēmumu par konkrētu jautājumu)”.


38      Mans izcēlums. Spriedums, 2018. gada 4. decembris, The Minister for Justice and Equality un The Commissioner of the Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:979, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).


39      Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka “dalībvalstīm, it īpaši saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas noteikts LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā, savā attiecīgajā teritorijā ir jānodrošina Savienības tiesību piemērošana un ievērošana un ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu dalībvalstis veic visus atbilstošos vispārējos vai īpašos pasākumus, lai nodrošinātu, ka no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem izrietošie pienākumi tiek izpildīti. Turklāt saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstīm ir pienākums ieviest tiesību aizsardzības līdzekļus tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”. Skat. sprieduma 47. punktu, 2017. gada 14. septembris, The Trustees of the BT Pension Scheme (C‑628/15, EU:C:2017:687).


40      OV 2000, L 303, 16. lpp.


41      Spriedums, 2018. gada 4. decembris, The Minister for Justice and Equality un The Commissioner of the Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:979).


42      Ibid., 46. punkts un tajā minētā judikatūra.


43      Jāatzīmē, ka 2018. gada 4. decembra spriedumā The Minister for Justice and Equality and Commissioner of the Garda Síochána (C‑378/17, EU:C:2018:979) Tiesai neizdevās konstatēt, ka šajā spriedumā aplūkotie pienākumi bija uzticēti struktūrām, kurām ir tiesības atsaukties uz LESD 267. pantu, un tā pamatojās uz nolēmumiem, kuros iesaistītas pilnībā administratīva rakstura struktūras, nosakot šos pienākumus (piemēram, 1989. gada 22. jūnija spriedums, Costanzo, 103/88, EU:C:1989:256). Visbeidzot Tiesa 47. punktā nosprieda, ka “turklāt, tā kā Darba tiesisko attiecību uzraudzības komisija ir jāuzskata par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē [..], tā var vērsties Tiesā saskaņā ar šo pantu ar jautājumu par atbilstošo Savienības tiesību normu interpretāciju un, tā kā to saista Tiesas taisītais prejudiciālais nolēmums, tai ir nekavējoties jāpiemēro minētais spriedums, vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas nepiemērojot pretrunā esošas valsts tiesību normas”. Izcēlums pievienots.


44      Spriedums, 2009. gada 23. decembris, Spector Photo Group un Van Raemdock (C‑45/08, EU:C:2009:806), 71. punkts).


45      Tiesa, piemēram, ir nospriedusi, ka, izvērtējot piemērotās sankcijas vai tiesiskās aizsardzības līdzekļa samērīgumu, valsts tiesai ir jāņem vērā pārkāpuma smagums. Piemēram, skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Van Gennip u.c. (C‑137/17, EU:C:2018:771, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).


46      Piemēram, spriedums, 2019. gada 21. marts, Unareti (C‑702/17, EU:C:2019:233, 34. punkts).


47      Piemēram, spriedums, 2011. gada 19. maijs, Iaia u.c. (C‑452/09, EU:C:2011:323, 17. un 18. punkts).


48      Piemēram, spriedums, 2014. gada 23. oktobris, Schulz un Egbringhoff (C‑359/11 un C‑400/11, EU:C:2014:2317, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).


49      Spriedums, 2003. gada 9. septembris, CIF (C‑198/01, EU:C:2003:430, 53. punkts).


50      Spriedums, 2016. gada 19. aprīlis, DI (C‑441/14, EU:C:2016:278, 38. punkts). Līdzīgi skat. spriedumu, 2016. gada 13. oktobris, Polkomtel (C‑231/15, EU:C:2016:769, 25. punkts).


51      Spriedums, 2008. gada 13. marts (no C‑383/06 līdz C‑385/06, EU:C:2008:165). Vairākas iestādes, uz kurām atsaucas GRDF, runā par apstākļiem, kādos ES pasākumi var tikt piemēroti faktiem, kas radušies pirms to stāšanās spēkā. Skat iepriekš 6. zemsvītras piezīmi. Pamatlietā nepastāv šāds faktiskais scenārijs attiecībā uz manu piedāvāto pieeju.