Language of document : ECLI:EU:C:2019:446

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES

[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 23. maijā (1)

Lieta C270/18

UPM France

pret

Premier ministre

Ministre de l’Action et des Comptes publics

(Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Energoproduktu un elektroenerģijas aplikšana ar nodokļiem – Direktīva 2003/96/EK ‑ Atbrīvojums attiecībā uz maziem elektroenerģijas ražotājiem, uz kuriem attiecas nodoklis par saražoto elektroenerģiju – Iekšējā nodokļa par elektroenerģijas gala patēriņu pārejas periodā neesamība






1.        Ar Padomes Direktīvu 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto [ES] noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/96” vai “Direktīva”) (2), Francijai tika piešķirts īpašs pārejas periods, lai veiktu vajadzīgos pielāgojumus esošajā tirgū. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz nodokļu maksātāju un dalībvalsts attiecīgajām tiesībām un pienākumiem šajā periodā.

2.        Precīzāk, UPM France, pamatojoties uz Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, apgalvo, ka tai ir tiesības uz nodokļa atmaksu, kas samaksāts par tās patērēto dabas gāzi iekārtā, kas paredzēta kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, ja šādā veidā saražotā elektroenerģija tika izmantota tās pašas patēriņam turpmākajā ražošanas procesā. Līdz šim spriedumi valsts tiesās par UPM France prasību ir bijuši tai nelabvēlīgi. Conseil d’État (Valsts padome, Francija, turpmāk tekstā –“iesniedzējtiesa”) kā galīgā apelācijas tiesa tagad ir lūgusi Tiesas palīdzību Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 21. panta 5. punkta trešās daļas interpretācijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3.        Direktīvas 2003/96 galvenais mērķis ir izklāstīts 3. apsvērumā, kurā ir noteikts, ka “iekšējā tirgus pareizai darbībai un citu [ES] politikas mērķu sasniegšanai [ES] līmenī nepieciešams noteikt minimālo nodokļu līmeni vairumam energoproduktu, ieskaitot elektroenerģiju, dabas gāzi un akmeņogles”.

4.        Minētie minimālie nodokļu līmeņi ir aplūkoti 10. apsvērumā, kurā noteikts, ka “dalībvalstis vēlas ieviest vai saglabāt dažādus nodokļu veidus energoproduktiem un elektroenerģijai. Tālab dalībvalstīm būtu jāatļauj piemērot [ES] nodokļu līmeni, ņemot vērā uzlikto kopējo maksājumu attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem, kurus tās izvēlējušās piemērot (izņemot PVN)”.

5.        Atbrīvojumi ir aplūkoti 24. apsvērumā, kurā paskaidrots, ka “būtu jāatļauj dalībvalstīm piemērot dažādus citus atbrīvojumus vai samazinātus nodokļu līmeņus, ja tas nekaitēs iekšējā tirgus pareizai darbībai un neradīs konkurences traucējumus”.

6.        25. apsvērumā turpināts paskaidrot, ka “jo īpaši atvieglojumus var piemērot siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai un, veicinot alternatīvu enerģijas avotu izmantošanu, atjaunojamiem enerģijas veidiem”.

7.        30. apsvērumā paskaidrots, ka “varētu būt nepieciešams pārejas laiks un pārejas pasākumi, lai dalībvalstis varētu vienmērīgi pielāgoties jaunajiem nodokļu līmeņiem, tādējādi ierobežojot iespējamo negatīvo blakusiedarbību”.

8.        33. apsvērumā pēc tam ir atsauce uz Padomes Direktīvas 92/12/EEK (1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (3) piemērošanu, norādot, ka “Direktīvas 92/12/EEK joma, ja nepieciešams, būtu jāpaplašina attiecībā uz produktiem un netiešajiem nodokļiem, uz kuriem attiecas šī direktīva”.

9.        Direktīvas 1. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu”.

10.      2. panta 1. punktā “energoprodukti” definēti, atsaucoties uz KN kodiem, kas norādīti Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 pielikumā (4). 2. panta 2. punktā “elektroenerģija” definēta kā Direktīvā 2003/96, atsaucoties uz citu KN kodu. Attiecīgi “energoprodukti” un “elektrība” Direktīvā tiek izmantoti kā atsevišķi jēdzieni.

11.      14. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteikts obligāts atbrīvojums no 1. panta: “Papildus Direktīvā 92/12/EEK noteiktajiem vispārējiem noteikumiem, kas regulē ar nodokli apliekamo produktu neapliekamu izmantošanu, un neskarot citus [ES] noteikumus, dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tās nosaka, lai nodrošinātu pareizu un tūlītēju šo atbrīvojumu piemērošanu un nepieļautu nekādu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, atbrīvo no nodokļiem šādus produktus: a) energoproduktus vai elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, vai elektroenerģiju, ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju”.

12.      14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā un trešajā teikumā paredzēta fakultatīva atkāpe no šī atbrīvojuma: “Tomēr, ņemot vērā vides politiku, dalībvalstis var uzlikt šiem produktiem nodokļus, ņemot vērā šajā direktīvā noteiktos minimālos nodokļu līmeņus. Šādā gadījumā nodokļu uzlikšanu šiem produktiem neņem vērā, lai sasniegtu 10. pantā noteikto minimālo nodokļu līmeni elektroenerģijai”.

13.      15. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā paredzēti papildu izvēles atbrīvojumi attiecībā uz siltuma un elektroenerģijas koģenerāciju: “Neskarot citus [ES] noteikumus, dalībvalstis, veicot fiskālo kontroli, var piemērot pilnīgus vai daļējus atbrīvojumus vai nodokļu līmeņa samazinājumus [..] (c) energoproduktiem un elektroenerģijai, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai; (d) elektroenerģijai, kas iegūta koģenerācijā, ja koģeneratori ir ekoloģiski nekaitīgi”.

14.      18. pantā ir paredzēti īpaši pārejas pasākumi vairākām dalībvalstīm. 18. panta 10. punktā ir īpašs režīms attiecībā uz Franciju. Tā otrā daļa paredz, ka “Francijas Republika var piemērot pārejas laiku līdz 2009. gada 1. janvārim, lai pielāgotu savu esošo elektroenerģijas nodokļu sistēmu šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem. Šajā laikā jāņem vērā esošo vietējo elektroenerģijas nodokļu vispārējo vidējo līmeni, lai novērtētu, vai tiek ievērotas šajā direktīvā noteiktās minimālās likmes” (5).

15.      21. panta 5. punkta trešajā daļā skaidri norādīts uz 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, un paredzēts vēl viens fakultatīvs atbrīvojums: “Uzņēmumu, kas ražo elektroenerģiju savām vajadzībām, uzskata par izplatītāju. Neatkarīgi no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta dalībvalstis var atbrīvot nelielus elektroenerģijas ražotājus no nodokļa, ja tās apliek ar nodokli produktus, kas tiek izmantoti šās elektroenerģijas ražošanai”.

16.      28. panta 1. punktā noteikts, ka “dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2003. gada 31. decembrim izpildītu šās direktīvas prasības. Par to tās tūlīt informē Komisiju”.

 Dalībvalsts tiesības

 Gāzes aplikšana ar nodokli

17.      Laikposms, uz kuru attiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir no 2004. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 31. decembrim (6). Šajā laikposmā “Code des douanes” (Muitas kodekss) 266.e pantā (7) bija noteikts, ka uz dabas gāze tiek aplikta ar iekšējo nodokli par dabas gāzes patēriņu, “taxe intérieure de consummation sur le gaz nat”, ko parasti sauc par “TICGN”.

18.      Tomēr Muitas kodeksa 266.e A pantā bija paredzēts, ka siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai, izmantojot iekārtas, kas nodotas lietošanā ne vēlāk kā 2005. gada 31. decembrī, tiks piemērots piecu gadu atbrīvojums no TICGN, kas aprēķināts no datuma, kad iekārta sākta lietot.

19.      Vēlāk 266.e pants tika grozīts (8), lai (266.e C pantā) paredzētu, ka (sākot no 2006. gada 1. janvāra) tiek turpināts piemērot atbrīvojumu no TICGN elektroenerģijas ražošanai, izņemot attiecībā uz iekārtām, uz kurām piemērojams 266.e A pants.

20.      Vēlāk ar atpakaļejošu spēku no 2006. gada 1. janvāra 266.e pants tika grozīts vēlreiz (9), lai (266. e A pantā) paredzētu, ka ražotāji var atteikties no tiesībām uz 266.e A pantā noteikto atbrīvojumu (un tādējādi tiem tiktu piemērots 266.e C pantā noteiktais atbrīvojums), ciktāl tie negūst labumu no elektroenerģijas līguma, kas saistīts ar elektroenerģijas sabiedriskā pakalpojuma piegādes modernizēšanu un attīstīšanu (10).

21.      Tajā pašā laikā tika grozīts 266.e A pants, paredzot, ka tajā ietvertais piecu gadu atbrīvojums attiecas uz iekārtām, kas nodotas lietošanā ne vēlāk kā 2007. gada 31. janvārī.

22.      Lietas dalībnieki, šķiet, ir vienisprātis, ka atteikšanās no 266.e A pantā paredzētā atbrīvojuma nevarēja notikt, līdz ko bija beidzies piecu gadu termiņš, kas aprēķināts, sākot no iekārtas ekspluatācijas sākuma, neatkarīgi no tā, vai tika izmantots šajā noteikumā paredzētais atbrīvojums no nodokļa,.

23.      Skaidrības labad es atzīmēju, ka tikai pēc attiecīgā laika posma šajā lietā, proti, 2011. gadā, šī atteikšanās no atbrīvojuma, kas paredzēts 266.e A pantā, tika atcelta kā priekšnosacījums 266.e C pantā noteiktā atbrīvojuma saņemšanai (11).

 Elektrības aplikšana ar nodokli

24.      Attiecīgajā laikposmā Francijā elektrība netika aplikta ar valsts nodokli. Uz elektroenerģijas patēriņu attiecināja tikai “contribution au service public de l’électricité” (maksājums par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu), ko parasti dēvē par “CSPE”, nodevu, kas bija pēc būtības nodoklis (12).

25.      Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka papildus CSPE elektroenerģiju ražojošām struktūrām bija jāmaksā vietējie nodokļi, bet šie nodokļi attiecās tikai uz elektroenerģiju, kas piegādāta galapatērētājiem, nevis uz elektroenerģiju, kas ražota pašu vajadzībām (par ko ir runa šajā lietā).

26.      Skaidrības labad es atzīmēju, ka tikai pēc attiecīgā laikposma, kas attiecas uz šo lietu, proti, 2010. gadā, saskaņā ar Direktīvu Nr. 2003/96 tika pieņemts likums par jaunu elektroenerģijas tirgus organizāciju (kas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī) (13). Ar šo likumu tika ieviests iekšējais elektroenerģijas gala patēriņa nodoklis. Ar to tika arī grozīts 266.e C pants, lai nodrošinātu atbrīvojumu nelieliem elektroenerģijas ražotājiem, kas definēti kā ražotāji, kas vienā ražotnē saražo mazāk par 240 miljoniem kilovatstundu.

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

27.      Savai papīra ražošanas darbībai UPM France izmanto siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas iekārtu ar dabas gāzi kā kurināmo. Šādi saražotā elektroenerģija, ražojot siltumu, savukārt tiek izmantota turpmākajā procesā.

28.      UPM France attiecīgajā laikposmā (no 2004. līdz 2006. gadam) piegādātā gāze tika aplikta ar TICGN, kā noteikts Francijas Muitas kodeksa 266.e pantā (14).

29.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka UPM France iekārta tika sākta ekspluatēt pārāk agri, lai varētu pretendēt uz 266.e A pantā paredzēto piecu gadu atbrīvojumu, bet citādi šo atbrīvojumu uz to varētu attiecināt. Tā kā šis piecu gadu periods, kas aprēķināts, sākot no datuma, kad iekārta sākta lietot, bija beidzies, UPM France nevarēja atteikties no savas (šķietamās) tiesības uz atbrīvojumu, kas noteikts 266.e A pantā. Tādējādi tai nevarēja piemērot pastāvīgo atbrīvojumu, kas paredzēts 266.e C pantā (15).

30.      UPM France, pamatojoties uz Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, uzskatīja, ka tai bija jāpiešķir atbrīvojums no TICGN attiecībā uz to patērētās gāzes daļu, kas tika izmantota, lai ražotu elektroenerģiju pašas turpmākajiem ražošanas procesiem. Līdz ar to tā cēla prasību tribunal administratif de CergyPontoise (Seržī‑Pontuāzas Administratīvajā tiesā, Francijā), lūdzot noteikt atmaksāt summu 2 962 224,08 EUR apmērā, ar likumiskajiem procentiem un to kapitalizāciju, kā daļēju TICGN atmaksu, kas samaksāts laikā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. martam, kā arī kā kompensāciju par zaudējumiem, kas UPM France radīti ar Francijas Republikas kavēšanos Direktīvas 2003/96 transponēšanā.

31.      Ar 2013. gada 17. jūlija spriedumu tribunal administratif de Cergy-Pontoise (Seržī‑Pontuāzas Administratīvā tiesa) nolēma izbeigt tiesvedību daļā par 137 931 EUR par laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. martam. Atlikušajā daļā par laikposmu no 2004. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 31. decembrim UPM [France] prasību Tiesa noraidīja. Šis laikposms ir laikposms, uz kuru attiecas turpmākā tiesvedība, kuras rezultātā tika iesniegts šis prejudiciālais lūgums (16).

32.      Cour Administrative d’Appel de Versailles (Versaļas Administratīvā apelācijas tiesa, Francija) ar 2016. gada 15. marta spriedumu noraidīja UPM France apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pamatojoties uz to, ka TICGN nevar sadalīt atkarībā no tā, vai attiecīgā gāze ir izmantota elektroenerģijas vai siltuma ražošanai, un ka jebkādu atbrīvojumu regulējot tikai Direktīvas 2003/96 15. pants.

33.      2016. gada 17. maijā UPM France pārsūdzēja spriedumu iesniedzējtiesa. Tā lūdza šo tiesu atcelt cour administrative d’appel de Versailles (Versaļas Administratīvās apelācijas tiesa) spriedumu un saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa L 761‑1. pantu (17), kas attiecas uz izmaksu sadali, uzlikt valstij pienākumu samaksāt 5000 EUR.

34.      UPM France arī pakārtoti lūdza, lai tiesa [Conseil d’Etat] Tiesai iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai (kā papildu alternatīvu) apvienotu apelācijas sūdzību ar pārsūdzību, kas tiek izskatīta iesniedzējtiesā, kurā ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (lieta Cristal Union) (18), lai iesniegtu Tiesai papildu jautājumus, un lai UPM France varētu iesniegt Tiesai savus apsvērumus.

35.      2018. gada 7. martā Tiesa pasludināja spriedumu lietā Cristal Union. Tā uzskatīja, ka “šajā tiesību normā [Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts] paredzētais obligātais atbrīvojums ir piemērojams energoproduktiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, ja šie produkti tiek izmantoti kombinētai elektroenerģijas un siltuma ražošanai šīs direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē” (19).

36.      Neraugoties uz šo spriedumu, iesniedzējtiesa uzskatīja, ka joprojām ir jautājumi par Direktīvas 2003/96 pareizu interpretāciju. Tā uzskatīja, ka cour administrative d’appel de Versailles (Versaļas Administratīvās apelācijas tiesa) tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka uz dabas gāzes, ko UPM France izmantoja siltuma un elektroenerģijas apvienotai ražošanai, aplikšanu ar nodokli attiecas tikai Direktīvas 2003/96 15. pants. Tādēļ iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:

“(1.)      Vai Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešās daļas noteikumi [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētā iespēja dalībvalstīm atbrīvot no nodokļa mazos elektroenerģijas ražotājus, kamēr ar nodokli tiek aplikti šīs elektroenerģijas ražošanā izmantotie energoprodukti, var radīt tādu situāciju, kāda aprakstīta šī lēmuma 7. punktā, laikā pirms 2011. gada 1. janvāra, kad atbilstoši direktīvā pieļautajam Francijā vēl nebija ieviests iekšējais elektroenerģijas gala patēriņa nodoklis, un līdz ar to ‑ mazo ražotāju atbrīvojums no šī nodokļa?

(2.)      Ja atbilde uz [..] pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kā ir jāapvieno direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumi ar tās 21. panta 5. punkta trešās daļas noteikumiem attiecībā uz mazajiem ražotājiem, kuri savu saražoto elektroenerģiju patērē savas darbības vajadzībām? It īpaši, vai no tiem izriet minimāls nodoklis saistībā ar nodokli par i) elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot no nodokļa atbrīvotu dabasgāzi, vai saistībā ar ii) atbrīvojumu no nodokļa par elektroenerģijas ražošanu, kad valstij ar nodokli ir jāapliek izmantotā dabasgāze?”

37.      2019. gada 14. marta tiesas sēdē UPM France, Francijas Republika, Spānijas Karaliste un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un mutvārdu paskaidrojumus.

 Novērtējums

 Pieņemamība

38.      Francijas valdība apgalvo, ka uzdotie jautājumi neesot pieņemami. Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka attiecīgajā laikposmā no 2004. līdz 2006. gadam (un pat līdz 2009. gada 1. janvārim) uz Franciju attiecās pārejas perioda, lai pielāgotu spēkā esošos tiesību aktus. Kā Tiesa paskaidroja lietā Messer France, “minētajā direktīvā paredzēto minimālo līmeņu ievērošana ir vienīgais pienākums, kas līdz 2009. gada 1. janvārim attiecībā uz Franciju izriet no Savienības tiesībās paredzētajiem noteikumiem par nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai” (20).

39.      Francijas valdības nostāja savā ziņā ir man saprotama. Tomēr es atzīmēju, ka jautājums par pieņemamību nav aplūkots nevienā no iepriekšējiem spriedumiem (Messer France un Cristal Union) (21), kas tika pieņemti, atbildot uz jautājumiem par Direktīvu 2003/96, ko iesniegusi tā pati iesniedzējtiesa.

40.      Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstību ir jālemj valsts tiesnesim un ka Tiesai ir tikai jāatsakās atbildēt uz jautājumiem, kas acīmredzami nav attiecināmi uz valsts lietu (22).

41.      Tāpēc es vispirms pārbaudīšu, vai pārejas periodā no Direktīvas izrietošās Francijas saistības bija pietiekamas, lai pamatotu uzdoto prejudiciālo jautājumu iesniegšanu (23).

 Pārejas periods

42.      Direktīvas 28. panta 1. punktā paredzētais Direktīvas īstenošanas termiņš beidzās 2003. gada 31. decembrī. Līdz minētajam datumam dalībvalstīm bija tikai “jāatturas no tādu pasākumu pieņemšanas, kas varētu nopietni apgrūtināt paredzētā rezultāta sasniegšanu” (24).

43.      Arī fakts, ka Francija nav pilnībā īstenojusi Direktīvu līdz konkrētā pārejas perioda beigām (kas beidzās 2009. gada 1. janvārī un līdz ar to pēc laikposma, kas attiecas uz šo lietu) (25), kas tai tika piešķirts ar Direktīvas 18. panta 10. punktu, nav būtisks.

44.      Var apgalvot, ka dalībvalsts pienākumiem pārejas periodā būtu jābūt tādiem pašiem kā īstenošanas periodā; un attiecīgi Francijai bija jāatturas no tādu pasākumu pieņemšanas, kas varētu nopietni apgrūtināt paredzētā rezultāta sasniegšanu (26).

45.      Tomēr šeit nav runa par to, vai Francija pārejas periodā bija pieņēmusi pasākumus, kas varētu apgrūtināt turpmāko Direktīvas pilnīgu īstenošanu. Runa ir par to, vai Francija šajā laikposmā nebija ievērojusi pienākumus, kas tai paredzēti Direktīvā.

46.      Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka, lai gan Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otrajā daļā Francijai tika piešķirts īpašs pārejas periods, tas neatbrīvoja Franciju no Direktīvas 2003/96 strukturālā līdzsvara ievērošanas, saskaņā ar kuru energoproduktus vai elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, jāapliek ar nodokļiem. Tādējādi Francijai bija jāievēro noteikti Direktīvas noteikumi, lai, pirmkārt, nodrošinātu minimālo nodokļu likmju sasniegšanu; un, otrkārt, tiktu ievērots 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto energoproduktu aplikšanas ar nodokli noteiktais aizliegums.

47.      Komisija apgalvoja, ka šī pieeja esot apstiprināta lietā Cristal Union, kurā Tiesa ir sniegusi Direktīvas 14. un 15. panta interpretāciju par laikposmu, uz kuru attiecas Francijai piešķirtais īpašais pārejas režīms (27). Šajā ziņā es atzīmēju, ka Tiesa spriedumā lietā Flughafen Köln/Bonn (28) konstatēja, ka 14. panta 1. punkta a) apakšpunktam “ir tieša iedarbība tādā nozīmē, ka indivīds var uz to atsaukties valsts tiesā”.

48.      Tomēr, manuprāt, Komisijas pieeja nebalstās Direktīvas tekstā.

49.      Ir taisnība, ka daudzos aspektos visaptveroša nodokļu sistēma, kas jāpiemēro vai nu izejvielām, vai saražotajai produkcijai, būtu loģiska pieeja energoproduktu un elektroenerģijas aplikšanai ar nodokļiem. Tomēr Komisija Direktīvā nav noteikusi nekādas materiālo tiesību normas, kurā šī pieeja būtu noteikta kā primārais princips.

50.      Tādējādi, manuprāt, no Direktīvas strukturālā līdzsvara nevar secināt, ka dalībvalstīm tās īstenošanas laikā vai pat pārejas periodā būtu jāuzņemas papildu saistības.

51.      Es drīzāk atzīmēju, ka, lai gan Direktīva 2003/96 attiecas gan uz energoproduktu, gan elektroenerģijas aplikšanu ar nodokli, 18. panta 10. punkta otrās daļas formulējumā ir noteikts tikai pārejas periods, kad Francija var saglabāt savu “esošo elektroenerģijas nodokļu sistēmu”. Tiesas sēdē Francijas valdība apgalvoja, ka atsauce uz “sistēmu” jāsaprot kā tāda, kas ietver gan saražotās elektroenerģijas (produkcija), gan elektroenerģijas ražošanā izmantoto energoproduktu un elektroenerģijas (izejvielas) aplikšanu ar nodokli.

52.      Tomēr, neraugoties uz atsauci uz “sistēmu”, 18. panta 10. punkta otrajā daļā ir arī noteikts, ka pārejas periodā “jāņem vērā esošo vietējo elektroenerģijas nodokļu vispārējo vidējo līmeni, lai novērtētu, vai tiek ievērotas šajā direktīvā noteiktās minimālās likmes” (mans izcēlums). Iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi (29), ka attiecīgajā laikposmā vietējais elektroenerģijas nodoklis tika piemērots tikai elektroenerģijai kā produkcijai, kas piegādāta gala patērētājiem. Elektroenerģijai, kas ražota savas darbības vajadzībām, tāds nodoklis netika piemērots.

53.      Līdz ar to šķiet skaidrs, ka 18. panta 10. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz elektroenerģijas kā produkcijas aplikšanu ar nodokli, nevis energoproduktu un elektroenerģijas kā izejvielu aplikšanu ar nodokli. Tāpat Direktīvas 2003/96 sagatavošanas dokumenti (30) nerada pamatu Francijas argumentam, ka 18. panta 10. punkta otrās daļas darbības joma ietver gan izejvielu, gan saražotās produkcijas aplikšanu ar nodokli.

54.      Šādos apstākļos Tiesai būtu jāpiemēro tās vispāratzītais interpretācijas princips, saskaņā ar kuru jebkurš noteikums, kas “paredz atkāpi no vispārējā noteikuma, [ir interpretējams] sašaurināti” (31).

55.      Direktīvā 2003/96 ir vairāki līmeņi. 1. pantā ir noteikta gan energoproduktu, gan elektroenerģijas aplikšana ar nodokļiem. Pēc tam 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts “obligāts atbrīvojums” no šādiem nodokļiem attiecībā uz energoproduktiem un elektroenerģiju, ko izmanto kā izejvielas elektroenerģijas ražošanai (32).

56.      Pēc tam 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 21. panta 5. punkta trešajā daļā ir ietvertas papildu fakultatīvas atkāpes no minētā obligātā atbrīvojuma. Tās ir uzdoto prejudiciālo jautājumu priekšmets.

57.      Man šķiet, ka šajā daudzpakāpju režīmā 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais obligātais atbrīvojums (kā atbrīvojums) ir jāinterpretē šauri. Tajā pašā laikā tas tomēr ir jāuzskata par vispārējo noteikumu attiecībā uz turpmākajiem noteikumiem, kas paredz iespēju atkāpties no šā obligātā atbrīvojuma. Piemērojot šādu loģikas principu, 18. panta 10. punkta otrajā daļā noteiktais pārejas režīms principā ir jāuzskata par izņēmumu no Direktīvas galvenajiem noteikumiem (šie galvenie noteikumi tātad ietver gan 1. pantu, gan 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto obligāto atbrīvojumu). Tādēļ tas ir jāinterpretē šauri.

58.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es vēlos norādīt, ka 18. panta 10. punkta otrajā daļā Francijai ir piešķirts pārejas periods, kura laikā pastāv atbrīvojums no spēkā esošā elektroenerģijas nodokļa. Turklāt ir skaidra atsauce uz minētās dalībvalsts vietējo elektroenerģijas nodokli, kas aplūkotajā laikposmā bija nodoklis par saražoto produkciju. No tā izriet, ka 18. panta 10. punktā pārejas periodā nebija paredzēts atbrīvojums no 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā aizlieguma aplikt ar nodokli energoproduktus un elektroenerģiju, kas izmantota elektroenerģijas ražošanai.

59.      Līdz ar to 18. panta 10. punkta otrajā daļā paredzētais pārejas periods nedarbojas, lai aizsargātu nodokli par energoproduktiem kā izejvielām, kā, piemēram, TICGN šajā lietā.

60.      Šāda interpretācija atbilst Tiesas spriedumam lietā Messer France, kurā tika nospriests, ka Direktīvā 2003/96 noteikto minimālo nodokļu likmju ievērošana, “to noteikumu starpā, kas Savienības tiesībās paredzēti attiecībā uz nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai, minētajā direktīvā paredzēto minimālo nodokļa līmeņu ievērošana bija vienīgais Francijas Republikas pienākums” (33).

61.      Varētu teikt, ka būtu pretrunīgi Francijai piešķirt pārejas periodu tikai attiecībā uz saražotās elektroenerģijas aplikšanu ar nodokli, nevis arī attiecībā uz energoproduktu un elektroenerģijas, kas izmantoti elektroenerģijas ražošanā, aplikšanu ar nodokli.

62.      Tomēr, ja, piemērojot šauru interpretāciju, pārejas režīms kļūst nepilnīgs, manuprāt, šāda rezultāta risks jāuzņemas pusei, kas no pārejas režīma gūst labumu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad šaurā interpretācija palīdz veicināt Savienības tiesību pamatprincipus.

63.      Direktīvas 2003/96 mērķis, kā norādīts tās otrajā apsvērumā, ir atbalstīt “iekšējā tirgus pareizu darbību”. Šis mērķis netiktu ievērots, ja vienai dalībvalstij būtu atļauts aplikt ar nodokli elektroenerģijas ražošanai izmantotos energoproduktus un elektroenerģiju, bet citām dalībvalstīm būtu piemērots šāda nodokļa aizliegums. Līdz ar to jebkāds atbrīvojums no šā aizlieguma būtu skaidri jānorāda pārejas režīmā.

64.      Lietā KappAhl (34) Tiesa pārbaudīja Somijas pārejas posma shēmu attiecībā uz trešo valstu produktiem piemērojamiem muitas nodokļiem, kas ļāva Somijai noteikt augstākas muitas likmes nekā tās, kas iekļautas Savienības muitas kodeksā. Somijas valdība apgalvoja, ka līdz ar to tai ir arī jāspēj piemērot muitas tarifu starpību trešo valstu produktiem, ja tie tiek ievesti Somijā caur citām Savienības dalībvalstīm; pretējā gadījumā pārejas shēmu varētu atklāti apiet.

65.      Tomēr attiecīgajā pārejas shēmā nav norādīts, ka to varētu piemērot tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Tiesa atzina, ka “ņemot vērā preču brīvas aprites principa nozīmīgumu starp dalībvalstīm, atkāpe, pat ja tā ir pagaidu, ir jāpiešķir skaidri un nepārprotami” (35).

66.      Šajā gadījumā pārejas režīmā paredzētā atkāpe saskaņā ar 18. panta 10. punkta otro daļu satur tikai “skaidru un nepārprotamu” atsauci uz “elektroenerģijas nodokli”. Tajā nav atsauces uz energoproduktu un elektroenerģijas, kas izmantoti elektroenerģijas ražošanā, izmantošanu.

67.      Pamatojoties uz to, es uzskatu, ka 18. panta 10. punkta otrajā daļā paredzētajā pārejas periodā Francijai joprojām bija saistoši Direktīvas 2003/96 noteikumi, kas attiecas uz elektroenerģijas ražošanā izmantoto energoproduktu un elektroenerģijas aplikšanu ar nodokli. Līdz ar to uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem (kas attiecas uz 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 21. panta 5. punkta trešās daļas interpretāciju) ir jāatbild.

 1. jautājums

68.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai 18. panta 10. punkta otrajā daļā paredzētajā pārejas periodā ir piemērojama Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešā daļa, lai ļautu Francijai – neraugoties uz 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto obligāto atbrīvojumu – aplikt ar nodokli energoproduktus, ko nelielie ražotāji izmanto elektroenerģijas ražošanai, gadījumos, kad šie ražotāji netiek aplikti ar nodokli par elektroenerģiju, ko tie saražo.

69.      No tiesiskā regulējuma izriet, ka laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam uzņēmumiem, kas ražoja elektroenerģiju pašu vajadzībām, bija jāmaksā CSPE kā fiskāla rakstura maksājums par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu. Vietējais elektroenerģijas nodoklis attiecās tikai uz elektroenerģijas piegādi galapatērētājiem, nevis uz elektroenerģijas ražošanu pašu vajadzībām (36).

70.      Ir arī skaidrs, ka Francijā valsts nodoklis par elektroenerģiju tika ieviests tikai no 2011. gada 1. janvāra , tas ir, divus gadus pēc 18. panta 10. punkta otrajā daļā noteiktā pārejas perioda beigām (37).

71.      Tādējādi jautājumu var pārformulēt šādi: ņemot vērā, ka i) attiecīgajā periodā nebija valsts nodokļa par elektroenerģiju un ii) šķiet, ka CSPE tika uzskatīts par fiskāla rakstura maksājumu, nevis nodokli, un iii) vietējie elektroenerģijas nodokļi neattiecās uz elektroenerģijas ražošanu pašu vajadzībām, vai šie fakti kopā ir pietiekami, lai izpildītu Direktīvas 21. panta 5. punkta trešās daļas prasības, tādējādi ļaujot Francijai aplikt ar nodokli energoproduktus, ko izmanto nelielie ražotāji elektroenerģijas ražošanai pašu vajadzībām?

72.      Manuprāt, atbilde ir noraidoša.

73.      Ņemot vērā manis iepriekš minētos iemeslus (38), 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktais obligātais aizliegums aplikt ar nodokli energoproduktus un elektroenerģiju, kas izmantota elektroenerģijas ražošanai, ir jāuzskata par vienu no Direktīvas vispārējiem noteikumiem. Līdz ar to fakultatīvā atkāpe no šī obligātā atbrīvojuma, kas noteikts 21. panta 5. punkta trešajā daļā, ir jāinterpretē sašaurināti.

74.      Tādējādi 21. panta 5. punkta trešo daļu var piemērot tikai tad, ja valsts tiesību aktos ir paredzēts šāds atbrīvojums no nodokļa uzlikšanas nelielo ražotāju pašu vajadzībām saražotai elektroenerģijai. Tomēr šajā lietā laikā no 2004. līdz 2006. gadam šāds atbrīvojums nelielajiem ražotājiem netika piešķirts. Visiem ražotājiem bija jāmaksā fiskāla rakstura maksājums par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu; un visi ražotāji bija atbrīvoti no vietējo nodokļu maksāšanas par elektroenerģiju, ko tie ražoja savām vajadzībām.

75.      Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai fiskāla rakstura maksājums par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu saskaņā ar Direktīvu 92/12 (kas saskaņā ar Direktīvu 2003/96, kā paskaidrots tās 33. apsvērumā, ir pamats nodokļu klasifikācijai) pats par sevi būtu jāklasificē kā nodoklis (39). Fakts ir tāds, ka Francijas valdība līdz 2011. gada 1. janvārim nebija paredzējusi noteikumu par atbrīvojuma no nodokļa piešķiršanu nelielo ražotāju pašu vajadzībām saražotajai elektroenerģijai (40). Attiecīgi pirms minētā datuma nevarēja piemērot 21. panta 5. punkta trešo daļu.

76.      Turklāt atkāpi no Direktīvā noteiktā obligātā atbrīvojuma var piemērot tikai tad, ja Direktīva ir bijusi pienācīgi īstenota. 21. pants Francijā pirms 2011. gada netika īstenots (41). No tā izriet, ka šā papildu iemesla dēļ nevar atsaukties uz 21. pantā paredzēto atkāpi attiecībā uz laikposmu pirms tam.

77.      Tiesa spriedumā lietā Flughafen Köln/Bonn norādīja līdzīgi, ka 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais un trešais teikums [interpretējams tādējādi, ka] “šim atbrīvojuma ierobežojumam ir tikai iespējamības raksturs, un dalībvalsts, kura šo iespēju nav izmantojusi, nevar atsaukties pati uz savu bezdarbību, lai nodokļu maksātājam atteiktu atbrīvojumu, uz kuru viņam saskaņā ar Direktīvu 2003/96 ir leģitīmas tiesības” (42).

78.      Tādēļ es ierosinu atbildēt uz pirmo jautājumu, ka Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešā daļa, kas ir atkāpe no 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā obligātā atbrīvojuma, ir jāintepretē šauri. Tādējādi uz to var atsaukties tikai tad, ja saskaņā ar Direktīvu 92/12 elektroenerģijai tiek piemērots vispārējs nodoklis, un ja saskaņā ar Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešo daļu valsts tiesību aktos ir noteikts atbrīvojums nelielo ražotāju pašu vajadzībām saražotajai elektroenerģijai.

79.      Visbeidzot es vēlos norādīt, ka Francijas muitas kodeksā attiecīgajā periodā šķiet ir piedāvāti daži mehānismi, lai atbrīvotu ražotājus no TICGN maksājuma. Par to, vai šie atbrīvojumi ir pietiekami, lai izpildītu 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā aizlieguma prasības, būtu jālemj valsts tiesai. Tomēr es atzīmēju, ka izņēmumi Francijas muitas kodeksā ir pakļauti laika ierobežojumiem, kas nav minēti Direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

 2. jautājums

80.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, kā interpretēt Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 21. panta 5. punkta trešo daļu, lai izvairītos no normu konflikta starp šiem noteikumiem, jo tie attiecas uz nelielajiem ražotājiem, kas patērē pašu saražoto elektroenerģiju.

81.      Faktiski 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ietver divus atsevišķus noteikumus. Pirmais teikums nosaka vienu no Direktīvas 2003/96 vispārējiem (obligātajiem) noteikumiem: ja energoprodukti un elektroenerģija tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, tos nedrīkst aplikt ar nodokli.

82.      Otrajā un trešajā teikumā ir pilnīgi atšķirīgs noteikums. Abi kopā tie paredz atkāpi vides apsvērumu dēļ no šī obligātā atbrīvojuma no nodokļu uzlikšanas energoproduktiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai. Ja šī atkāpe tiek izmantota, lai apliktu ar nodokli energoproduktus, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, no tā izrietošais nodoklis neatbilst jeb nav saskaņā ar minimālajiem nodokļu līmeņiem, kas jāsasniedz saskaņā ar Direktīvu 2003/96.

83.      Grūtības interpretēt rodas tāpēc, ka 21. panta 5. punkta trešā daļa (kas attiecas uz nelielo ražotāju elektroenerģijas ražošanu pašu patēriņam) ir izstrādāta kā fakultatīva atkāpe, izmantojot tikai vispārīgo savstarpējo atsauci “neatkarīgi no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta”, nenorādot, uz kurām 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta daļām šī atkāpe attiecas. Noteikumu izstrādē neapšaubāmi būtu bijusi noderīga lielāka precizitāte un skaidrība.

84.      Tātad, loģiski, 21. panta 5. punkta trešajā daļā paredzētā atkāpe var attiekties tikai uz 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu (obligātais aizliegums aplikt ar nodokli energoproduktus un elektroenerģiju, kas izmantoti elektroenerģijas ražošanai). 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā un trešajā teikumā ir atkāpe no šā obligātā atbrīvojuma, kas ir alternatīva 21. panta 5. punkta trešajā daļā noteiktajai atkāpei.

85.      Ne Direktīvas 2003/96 teksts, ne tās apsvērumi un sagatavošanas dokumenti nesniedz norādījumus par to, kā šīs divas atkāpes no obligātā atbrīvojuma ir savstarpēji saistītas (43).

86.      Manuprāt, no nosacījumiem, kas attiecas uz abām atkāpēm, tieši izriet, ka tās nevar uzskatīt par konfliktējošām. 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto atkāpi vides apsvērumu dēļ var piemērot visiem ražotājiem, un no tā izrietošie ieņēmumi no nodokļiem neietilpst Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomā, jo saskaņā ar šo Direktīvu šie nodokļi neietilpst nodokļu minimālā līmeņa aprēķinā. 21. panta 5. punktā paredzētais atbrīvojums nelielajiem ražotājiem attiecas tikai uz saražoto elektroenerģiju pašu vajadzībām, un no tā izrietošie nodokļu ieņēmumi ietilpst Direktīvas tvērumā, un tie ir iekļauti minimālo nodokļu līmeņu aprēķinā.

87.      Šādu interpretāciju apstiprina arī Tiesas spriedums lietā Cristal Union, kurā tika noteikts, ka “turklāt ir jānorāda, ka, Savienības likumdevējs, vēlēdamies atļaut dalībvalstīm atkāpties no šī obligātā atbrīvojuma režīma, to skaidri ir paredzējis attiecīgi Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā, saskaņā ar kuru tās var uzlikt nodokli energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ņemot vērā vides politiku, un šīs direktīvas 21. panta 5. punkta trešajā daļā, atbilstoši kurai dalībvalstīm, kas atbrīvo no nodokļa mazo elektroenerģijas ražotāju saražoto elektroenerģiju, ir jāuzliek nodokļi energoproduktiem, kurus izmanto šīs elektroenerģijas ražošanai” (44).

88.      Tādēļ es ierosinu uz otro jautājumu atbildēt šādi: Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešā daļa kā atkāpe no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā noteiktā obligātā atbrīvojuma no nodokļa nav atkarīga no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā un trešajā teikumā paredzētā atbrīvojuma vides apsvērumu dēļ. Lai gan saskaņā ar 21. panta 5. punkta trešo daļu nelielajiem ražotājiem piemērojamie nodokļi ir pakļauti Direktīvā 2003/96 noteiktajiem minimālajiem nodokļu līmeņiem, šie noteiktie minimālie nodokļu līmeņi neattiecas uz nodokļiem, kas saskaņā ar 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi piemēroti vides apsvērumu dēļ.

 Secinājumi

89.      Es ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

(1)      Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto [ES] noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 21. panta 5. punkta trešā daļa, kas ir atkāpe no 14 panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā paredzētā obligātā atbrīvojuma, ir jāinterpretē šauri. Tādējādi uz to var atsaukties tikai tad, ja saskaņā ar Padomes Direktīvu 92/12/EEK (1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību elektroenerģija tiek aplikta ar vispārēju nodokli, un ja valsts tiesību aktos atbilstoši Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešajai daļai ir noteikts atbrīvojums nelieliem ražotājiem attiecībā uz elektroenerģiju, kas saražota pašu vajadzībām.

(2)      Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešā daļa kā atkāpe no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā noteiktā obligātā atbrīvojuma no nodokļiem nav atkarīga no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā un trešajā teikumā noteiktās atkāpes no minētā atbrīvojuma vides apsvērumu dēļ. Lai gan saskaņā ar 21. panta 5. punkta trešo daļu nelieliem ražotājiem piemērojamie nodokļi ir pakļauti Direktīvā 2003/96 noteiktajiem minimālajiem nodokļu līmeņiem, šie minimālie nodokļu līmeņi neattiecas uz nodokļiem, kas saskaņā ar 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi piemēroti vides apsvērumu dēļ.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      OV 2003, L 283, 51. lpp., Direktīva 2003/96 aizstāja gan Padomes Direktīvu 92/81/EEK (1992. gada 19. oktobris) par minerāleļļu akcīzes nodokļu struktūru saskaņošanu (OV 1992, L 316, 12. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 94/74/EK (OV 1994, L 365, 46. lpp.) un Padomes Direktīvu 92/82/EEK (1992. gada 19. oktobris) par minerāleļļu akcīzes nodokļa likmju tuvināšanu (OV 1992, L 316, 19. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 94/74. Skat. Direktīvas 2003/96 1. apsvērumu un 30. pantu.


3      OV 1992, L 76, 1. lpp., kas vēlāk ir atcelta ar Padomes Direktīvu 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu un ar ko atceļ Direktīvu 92/12 (OV 2009, L 9, 12. lpp.).


4      (1987. gada 23. jūlijs) par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV 1987, L 256, 1. lpp.). Skat. Direktīvas 2003/96 2. panta 5. punktu, kurā paredzēts, ka direktīvā atsauces uz “kombinētās nomenklatūras kodiem atbilst Komisijas 2001. gada 6. augusta Regulas (EK) Nr. 2031/2001 kodiem, ar ko groza Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 I pielikumu par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu” (OV 2001, L 279, 1. lpp.). Regulas Nr. 2658/87 pielikums šajā tiesvedības laikā ir vairākkārt grozīts, bet šie grozījumi nav saistīti ar šīs atsauces jomu.


5      Turklāt 18. panta 2. punktā ir noteikts, ka “neatkarīgi no 3. līdz 12. punktā noteiktajiem termiņiem, ja tas būtiski netraucē konkurencei, dalībvalstīm, kurām ir grūtības īstenot jaunos minimālos nodokļu līmeņus, paredzēs pārejas laiku līdz 2007. gada 1. janvārim, jo īpaši, lai neapdraudētu cenu stabilitāti”. Tomēr šajā lietā Francija nav norādījusi, ka tā paļaujas uz šo noteikumu.


6      Skat. 30. punktu zemāk.


7      2002. gada 30. decembra Loi No 20021576 de finances rectificative pour 2002 (likums Nr. 2002‑1576 par budžeta korekciju 2002. gadam) 37. pantu.


8      Loi No 20051719 du 30 décembre 2005 de finances pour 2006 (2005. gada 30. decembra likums Nr. 2005‑1719 par 2006. gada budžetu) un Loi n° 20051720 du 30 décembre 2005 de finances rectificative pour 2005 (2005. gada 30. decembra likums Nr. 2005‑1720 par budžeta korekciju 2005. gadam).


9      Loi No°20071824 du 25 décembre 2007 de finances rectificative pour 2007 (2007. gada 25. decembra likums Nr. 2007‑1824 par budžeta korekciju 2007. gadam) 62. pants.


10      Loi No 2000108 du 10 février 2000 relative à la modernisation et au développement du service public de l'électricité (2000. gada 10. februāra likums Nr. 2000‑108 par elektroenerģijas sabiedriskā pakalpojuma modernizēšanu un attīstīšanu) 10. un 50. pants.


11      Loi No°2011900 du 29 juillet 2011 de finances rectificative pour 2011 (2011. gada 29. jūlija likums Nr. 2011‑900 par budžeta korekciju 2011. gadam), 17. pants.


12      Loi n° 2000108, du 10 février 2000, relative à la modernisation et au développement du service public de l’électricité (2000. gada 10. februāra likums Nr. 2000‑108 par elektroenerģijas sabiedriskā pakalpojuma modernizēšanu un attīstīšanu), kas grozīts ar loi n° 20038, du 3 janvier 2003, relative aux marchés du gaz et de l’électricité et au service public de l’énergie (2003. gada 3. janvāra likums Nr. 2003‑8 par gāzes un elektroenerģijas tirgiem un enerģijas sabiedrisko pakalpojumu). Skat. 2018. gada 25. jūlija 12.–13. punktu, Messer France, C‑10/17, EU:C:2018:587.


13      Loi nº 20101448 du 7 décembre 2010 portant nouvelle organisation du marché de l’électricité (2010. gada 7. decembra likums Nr. 2010‑1448 par jaunu elektroenerģijas tirgus organizāciju).


14      Skat. 17. punktu iepriekš.


15      Lai atsvaidzinātu atmiņā valsts noteikumu labirintus, kas noveduši pie šā rezultāta, lasītājs varētu vēlēties atgriezties pie 18.‑22. punkta.


16      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecīgā laikposma ierobežojums līdz 2004.‑2006. gadam nākamajā apelācijas sūdzībā netika apstrīdēts vai atcelts.


17      2000. gada 4. maija rīkojums Nr. 2000‑387.


18      Skat. spriedumu, 2018. gada 7. marts, Cristal Union, C‑31/17, EU:C:2018:168.


19      Spriedums, 2018. gada 7. marts, Cristal Union, C‑31/17, EU:C:2018:168, 46. punkts.


20      Spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, C‑103/17, EU:C:2018:587, 23. pants. Pārējā minētā sprieduma daļa attiecas uz Padomes Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta interpretāciju.


21      Spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, C‑103/17, EU:C:2018:587 un 2018. gada 7. marts, C‑31/17, EU:C:2018:168.


22      Spriedums, 2010. gada 8. septembris, Winner Wetten, C‑409/06, EU:C:2010:503, 36. punkts un tajā minētā judikatūra.


23      Spriedums, 1995. gada 28. marts, Kleinwort Benson, C‑346/93, EU:C:1995:85, 22‑24. punkts.


24      Spriedums, 1997. gada 18. decembris, InterEnvironnement Wallonie, C‑129/96, EU:C:1997:628, 50. punkts.


25      Spriedums, 2012. gada 25. oktobris, Komisija/Francija, C‑164/11, nav publicēts, EU:C:2012:665.


26      Skat. Iepriekš 24. zemsvītras piezīmi.


27      Spriedums, 2018. gada 7. marts, C‑31/17, EU:C:2018:168, 46. punkts.


28      Spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, C‑226/07, EU:C:2008:429, 39. punkts.


29      Skat. 25. punktu iepriekš.


30      Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko pārkārto [ES] noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem, COM (97) 30, galīgā redakcija CNS 97/0111 (OV 1997, C 139, 14. lpp.), un tam sniegtais paskaidrojuma raksts.


31      Spriedums, 2006. gada 30. marts, SmitsKoolhoven, C‑495/04, EU:C:2006:218, 31. punkts.


32      Spriedums, 2018. gada 7. marts, Cristal Union, C‑31/17, EU:C:2018:168, 27. punkts, kā arī spriedums, 2018. gada 27. jūnijs, Turbogás, C‑90/17, EU:C:2018:498, 45. punkts.


33      Spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, C‑103/17, EU:C:2018:587, 23. punkts, mans izcēlums.


34      Spriedums, 1998. gada 3. decembris, C‑233/97, EU:C:1998:585.


35      Spriedums, 1998. gada 3. decembris, KappAhl, C‑233/97, EU:C:1998:585, 21. punkts.


36      Skat. 24. un 25. punktu iepriekš.


37      Skat. 26. punktu iepriekš.


38      Skat. 57. punktu iepriekš.


39      Skat. 8. punktu iepriekš.


40      Skat. 26. punktu iepriekš.


41      Skat. 11. punktu iepriekš.


42      Spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, C‑226/07, EU:C:2008:429, 32. punkts, mans izcēlums.


43      Skat. 30. zemsvītras piezīmi iepriekš.


44      Spriedums, 2018. gada 7. marts, C‑31/17, EU:C:2018:168, 27. punkts, mans izcēlums.