Language of document : ECLI:EU:C:2019:483

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 12. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2001/42/EK – Noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums – Rīkojums – Noteikšana par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK – Aizsardzības mērķu, kā arī atsevišķu prevencijas pasākumu noteikšana – Jēdziens “plāni un programmas” – Pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu

Lietā C‑43/18

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 12. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 24. janvārī, tiesvedībā

Compagnie d’entreprises CFE SA

pret

Région de BruxellesCapitale,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: Ž. K. Bonišo [J.C. Bonichot], tiesneši K. Toadere [C. Toader] (referente), A. Ross [A. Rosas], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un M. Safjans [M. Safjan],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre: V. Džakobo‑Peironnela [V. GiacobboPeyronnel], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 13. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Compagnie d’entreprises CFE SA vārdā – J. van Ypersele de Strihou, avocat,

–        Région de BruxellesCapitale vārdā – J. Sambon, avocat,

–        Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī L. Dvořáková, pārstāvji,

–        Īrijas vārdā – M. Browne un G. Hodge, kā arī A. Joyce un G. Simons, pārstāvji, kuriem palīdz C. TolandSC un M. GrayBL,

–        Eiropas Komisijas vārdā – C. Hermes, F. Thiran un M. NollEhlers, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2019. gada 24. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “PPIN direktīva”) 3. panta 2., 4. un 5. punkta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Compagnie d’entreprises CFE SA (turpmāk tekstā – “CFE”) un Région de BruxellesCapitale [Galvaspilsētas Briseles reģionu] (Beļģija) par arrêté du gouvernement [de la Région de BruxellesCapitale] portant désignation du site Natura 2000 – BE1000001: “La Forêt de Soignes avec lisières et domaines boisés avoisinants et la Vallée de la Woluwe – complexe Forêt de Soignes –Vallée de la Woluwe” du 14 avril 2016 [Galvaspilsētas Briseles reģiona valdības 2016. gada 14. aprīļa Rīkojums par Natura 2000 teritorijas “Suanjē mežs ar mežmalām un blakus esošajiem mežiem un Voluves ieleja – Suanjē un Voluves ielejas mežu masīvs – Voluves ieleja” noteikšanu] (2016. gada 13. maija Moniteur belge, 31558. lpp.; turpmāk tekstā – “2016. gada 14. aprīļa rīkojums”) spēkā esamību.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 PPIN direktīva

3        Atbilstoši PPIN direktīvas 4. apsvērumam:

“Vides novērtējums ir svarīgs līdzeklis ekoloģisko apsvērumu integrācijai, sagatavojot un pieņemot tādus plānus un programmas, kam var būt būtiska ietekme uz vidi dalībvalstīs, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka šādu plānu un programmu īstenošanas ietekmi ņem vērā to sagatavošanas posmā un pirms to pieņemšanas.”

4        Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķi” ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.”

5        Minētās direktīvas 2. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Šajā direktīvā:

a)      “plāni un programmas” ir plāni un programmas, tostarp ar Eiropas [Savienības] līdzfinansējumu, kā arī visi plānu un programmu grozījumi:

–        kurus sagatavo un/vai pieņem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, vai arī tādi, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un

–        kas prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem;

b)      “vides novērtējums” nozīmē vides pārskata sagatavošanu, apspriešanu, vides pārskata un apspriešanas rezultātu izmantošanu lēmumu pieņemšanai un informācijas sniegšanu par pieņemto lēmumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu;

[..].”

6        Atbilstoši PPIN direktīvas 3. pantam “Piemērošanas joma”:

“1.      Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var būtiska ietekme uz vidi.

2.      Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

a)      kas sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā un kuros noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti I un II pielikumā [Padomes] Direktīvai 85/337/EEK [(1985. gada 27. jūnijs), par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 1985, L 175, 40. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) (OV 2012, L 26, 1. lpp.)]; vai

b)      kuru iespējamās ietekmes dēļ uz vidi noteikta prasība veikt novērtējumu saskaņā ar [Padomes] Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) [par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.)] 6. vai 7. pantu.

[..]

4.      Dalībvalstis nosaka, vai citi, 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi to projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi.

5.      Dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida, vai arī izmantojot abas minētās metodes. Šim nolūkam, lai nodrošinātu, ka uz plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, attiecina šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm jāņem vērā attiecīgie II pielikumā noteiktie kritēriji.

[..]”

 Dzīvotņu direktīva

7        Atbilstoši Direktīvas 92/43 (turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”) 4. pantam:

“1.      Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. Attiecībā uz dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šīs teritorijas ir minēto sugu dabiskās izplatības areālu vietas, kurām raksturīgie fizikālie vai bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai šo sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. Attiecībā uz ūdens dzīvnieku sugām ar plašu izplatības areālu šādas teritorijas ierosina paredzēt vienīgi tad, ja iespējams skaidri noteikt vietu, kurai raksturīgie fizikālie un bioloģiskie faktori ir svarīgi, lai minēto sugu īpatņi varētu dzīvot un vairoties. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis ierosina pielāgot sarakstu, ņemot vērā 11. pantā minēto uzraudzības pasākumu rezultātus.

Trīs gados pēc šīs direktīvas izziņošanas sarakstu nosūta Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām. Šajā informācijā iekļauj teritorijas karti, nosaukumu, atrašanās vietu, platību un datus, kas izriet no III pielikumā (1. posms) noteikto kritēriju piemērošanas un ko iesniedz formā, kuru Komisija nosaka saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

2.      Pamatojoties uz III pielikumā (2. posms) izklāstītajiem kritērijiem un ņemot vērā gan dalījumu piecos bioģeogrāfiskajos rajonos, kas minēti 1. panta c) punkta iii) apakšpunktā, gan visu 2. panta 1. punktā minēto teritoriju, Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti un kurā norāda teritorijas, kur sastopami viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas.

Dalībvalstis, kurās teritorijas ar vienu vai vairākiem prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām veido vairāk nekā 5 % no valsts teritorijas, pēc vienošanās ar Komisiju var prasīt elastīgāku III pielikumā (2. posms) uzskaitīto kritēriju piemērošanu, izraugoties visas Kopienā nozīmīgās teritorijas, kas ir šajā valstī.

Kopienā nozīmīgo izraudzīto teritoriju sarakstu, kurā norādītas vietas, kur atrodams viens vai vairāki prioritārie dabisko dzīvotņu veidi vai prioritārās sugas, pieņem Komisija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru.

3.      Sarakstu, kas minēts 2. punktā, izveido sešos gados pēc šīs direktīvas izziņošanas.

4.      Tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

5.      Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

8        Šīs direktīvas 6. panta 3. punktā ir noteikts:

“Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.”

 Nitrātu direktīva

9        Padomes Direktīvas 91/676/EEK (1991. gada 12. decembris) attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV 1991, L 375, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Nitrātu direktīva”), 1. pantā ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir:

–        samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un

–        novērst turpmāku šādu piesārņojumu.”

10      Atbilstoši šīs direktīvas 5. pantam:

“1.      Divu gadu laikā pēc 3. panta 2. punktā minētās jūtīgo zonu saraksta sākotnējās pieņemšanas vai viena gada laikā pēc katras 3. panta 4. punktā minētās saraksta papildināšanas 1. pantā noteikto mērķu īstenošanai dalībvalstis izveido rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jūtīgajām zonām.

2.      Rīcības programma var attiekties uz visām īpaši jūtīgajām [jutīgajām] zonām dalībvalsts teritorijā vai, ja dalībvalsts uzskata par vajadzīgu, dažādām īpaši jūtīgajām [jutīgajām] zonām vai to daļām var izveidot dažādas programmas.

3.      Rīcības programmās ņem vērā:

a)      pieejamos zinātniskos un tehniskos datus, galvenokārt par attiecīgo lauksaimnieciskas izcelsmes un citas izcelsmes slāpekļa piesārņojumu;

b)      vides apstākļus attiecīgās dalībvalsts attiecīgajos reģionos.

4.      Rīcības programmas īsteno četru gadu laikā pēc to izveidošanas, un tās veido šādi obligāti pasākumi:

a)      III pielikumā uzskaitītie pasākumi;

b)      pasākumi, ko dalībvalstis ir noteikušas labas lauksaimniecības prakses kodeksā(‑os), kas izveidots(‑i) saskaņā ar 4. pantu, izņemot tos, kurus aizstāj III pielikumā uzskaitītie pasākumi.

5.      Bez tam saskaņā ar rīcības programmām dalībvalstis veic tādus papildu pasākumus vai pastiprinātas darbības, kādas uzskata par vajadzīgām, ja sākumā vai atbilstīgi pieredzei, kas gūta rīcības programmu īstenošanā, izrādās, ka 4. punktā minētie pasākumi nebūs pietiekami 1. pantā noteikto mērķu sasniegšanai. Izvēloties šos pasākumus vai darbības, dalībvalstis ņem vērā to efektivitāti un izmaksas attiecībā pret citiem iespējamiem aizsargpasākumiem [preventīvajiem pasākumiem].”

 Beļģijas tiesības

11      Ordonnance du 1er mars 2012, relative à la conservation de la nature [2012. gada 1. marta Rīkojums par dabas aizsardzību] (2012. gada 16. marta Moniteur belge, 16017. lpp.) ir 2016. gada 14. aprīļa rīkojuma juridiskais pamats.

12      Šī rīkojuma 40.–56. pants ir sagrupēti 4. nodaļā “Natura 2000 teritorijas”. Minētā rīkojuma 44. pantā tostarp ir noteikts:

“Katru Kopienā nozīmīgo teritoriju Komisija ar valdības rīkojumu nosaka kā Natura 2000 teritoriju sešu gadu laikā no Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta izveides vai grozīšanas attiecībā uz šo reģionu, ņemot vērā prioritātes, kuras izriet no teritoriju nozīmīguma to saglabāšanai vai atjaunošanai labvēlīgā aizsardzības statusā, dabisko dzīvotņu veida, Kopienā nozīmīgām teritorijām vai Kopienā nozīmīgām sugām un Natura 2000 tīkla vienotības, kā arī saskaņā ar noplicināšanās vai bojā ejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.”

13      2012. gada 1. marta rīkojuma 47. pantā “Preventīvie pasākumi” ir noteikts:

“47. pants. § 1. – Neskarot 64. panta piemērošanu, Natura 2000 teritorijā ir aizliegts pasliktināt dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu stāvokli, kā arī traucēt sugu populācijām, uz kurām attiecas Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķi.

§ 2. – Valdība lemj par vispārējiem aizliegumiem, kā arī par citiem preventīviem pasākumiem par labu visām vai atsevišķām Natura 2000 teritorijām, kas piemērojami projektiem, kuriem nav nepieciešama ne zemes sadales, ne attīstības, ne vides atļauja vai arī kāds no tiesību aktiem, kas minēti 62. panta 1. punktā, ja vien saskaņā ar 50. pantu pieņemtajā apsaimniekošanas plānā nav noteikts atbrīvojums vai ja vien saskaņā ar 64. vai 85. pantu nav noteikta atkāpe, attiecīgo Natura 2000 teritoriju robežās vai ārpus tām, tostarp pieņemot ekoloģiskās kvalitātes standartus, lai novērstu dabisko dzīvotņu noplicināšanos un novērstu būtiskus traucējumus, kas skar sugas, kuru dēļ Natura 2000 teritorijas ir noteiktas.”

14      2016. gada 14. aprīļa rīkojuma 2. pantā ir noteikts, ka vārds “rīkojums” ir jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē 2012. gada 1. marta Rīkojumu par dabas aizsardzību.

15      Ar šī rīkojuma 3. un 4. pantu daļa no Galvaspilsētas Briseles reģiona teritorijas ir noteikta par “Natura 2000 teritoriju”:

“3. pants. Par Natura 2000 teritoriju tiek noteikts – BE1000001, “ZSC I (ĪADT I): Suanjē mežs ar mežmalām un blakus esošajiem mežiem un Voluves ieleja – Suanjē mežu masīvs – Voluves ieleja”.

Šī teritorija ir sīkāk iedalīta 28 Natura 2000 apsaimniekošanas vienībās, kas identificētas šādi:

[..]

5°      IA.5      Plateau de la Foresterie [mežsaimniecības teritorija];

[..]

4. pants. Šādi noteiktā teritorija aizņem kopējo platību 2,066 ha. Tās ģeogrāfiskās robežas ir iezīmētas noteiktās kartēs, kuras ietvertas 1.1. pielikumā.

Tā ietver visus kadastrālos zemesgabalus un kadastrālo zemesgabalu daļas, kas minēti šī rīkojuma 2. pielikumā un kas atrodas Ukles [Uccle], Votermalas‑Buatsforas [WatermaelBoitsfort], Briseles pilsētas [Ville de Bruxelles], Odergemas [Auderghem], Voluves‑Senpjēras [WoluweSaintPierre] un Voluves‑Senlambēras [WoluweSaintLambert] pašvaldību teritorijās.

Dažādās apsaimniekošanas vienības, kas identificētas 3. pantā, veido šīs teritorijas apsaimniekošanas vienības, un to ģeogrāfiskās robežas ir iezīmētas kartēs, kas ietvertas 1.1. pielikumā.”

16      2016. gada 14. aprīļa rīkojuma 15. pantā ir noteikts:

“15. pants. § 1. Saskaņā ar rīkojuma 47. panta 2. punktu šajā pantā ir noteikti vispārēji aizliegumi attiecībā uz Natura 2000 teritoriju, kura par tādu noteikta ar šo rīkojumu.

§ 2. Ja vien īpašos noteikumos, kuri pieļauj atbrīvojumu vai atkāpi, nav paredzēts citādi, saistībā ar projektiem, kuriem nav nepieciešama atļauja vai saskaņojums rīkojuma 47. panta 2. punkta izpratnē, ir aizliegts:

1°      izrakt, izraut ar saknēm, bojāt vai iznīcināt vietējās augu sugas, tostarp sūnas, sēnes un ķērpjus, un iznīcināt, pasliktināt vai izmainīt veģetāciju;

2°      mežos, uz kuriem attiecas mežu apsaimniekošanas prasības, cirst, izņemt un izvākt mirušus vai dobumainus kokus, augošus vai kritušus, ja vien nav reāla un neatliekama drošības riska;

3°      izņemt neinvazīvu vietējo sugu koku celmus Kopienā nozīmīgās mežu dzīvotnēs, uz kurām attiecas aizsardzības mērķi;

4°      Kopienā nozīmīgās dabiskajās dzīvotnēs stādīt alohtonu sugu kokus vai krūmus, izņemot ar klasificētām vai aizsardzības sarakstā ierakstītām īpašumu atjaunošanas darbībām. Šis aizliegums neattiecas uz senajām augļu koku šķirnēm, kuras var būt eksotiskas;

5°      iznīcināt dabīgās mežmalas, koku rindas un izraut dzīvžogus;

6°      paliekoši pārveidot zālāju platības ar ļoti ražīgām sugām, izņemot mērķtiecīgu iejaukšanos, atjaunojot zālāja slāni;

7°      izbārstīt graudus vai izmētāt barību, kas piesaista klaiņojošus vai invazīvus dzīvniekus;

8°      ieviest dīķos invazīvas eksotiskas sugas vai limnofīlās zivju sugas – karpu (Cyprinus carpio), plaudi (Abramis brama), raudu (Rutilus rutilus) un karūsu (Carassius carassius) un, pārsniedzot piecdesmit kilogramus uz hektāru, reofīlās zivis, izņemot dīķos, kuri ir paredzēti vienīgi zvejai;

9°      mainīt zemes reljefu Kopienā nozīmīgās un reģionāli nozīmīgās dabiskajās dzīvotnēs;

10°      ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, izņemot dienesta transportlīdzekļus vai ar apsaimniekošanu saistītus transportlīdzekļus, braukt vai stāvēt Kopienā nozīmīgās un reģionāli nozīmīgās dabiskajās dzīvotnēs, izņemot sabiedrības vajadzībām ierīkotus stāvlaukumus;

11°      art zemi un lietot ķīmiskos mēslošanas līdzekļus vai pesticīdus Kopienā nozīmīgās un reģionāli nozīmīgās dabiskajās dzīvotnēs;

12°      apzināti mainīt virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu ūdens apsaimniekošanas režīmu vai paliekoši mainīt grāvju struktūru un ūdensteces;

13°      izmest ķīmiskās vielas un izgāzt septisko tvertņu saturu;

14°      atstāt vai izmest atkritumus ārpus šim nolūkam paredzētām vietām;

15°      atskaņot skaļu mūziku, kuras skaļums pārsniedz trokšņa robežlīmeni 65 db;

16°      kāpt kokos tādos mežos, uz kuriem attiecas mežu apsaimniekošanas prasības, un publiskās zaļajās zonās.

§ 3. Šis pants neattiecas uz darbiem, kas ir tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu un mantojuma saglabāšanu vai tiem vajadzīgi.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

17      CFE, Beļģijas ražotāju grupa, kopš 1983. gada ir īpašniece zemesgabalam (zemesgabals F64 L 4), kas aptver lielāko daļu no Plateau de la Foresterie [mežsaimniecības teritorijas] Votermalā‑Buatsforā [WatermaelBoitsfort] (Beļģija).

18      Saistībā ar Natura 2000 tīkla izveidi Galvaspilsētas Briseles reģiona (Beļģija) valdība 2003. gadā bija izveidojusi sarakstu ar teritorijām, ko ierosināts noteikt par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (ĪADT) (2003. gada 27. marta Moniteur belge, 14886. lpp.).

19      2003. gada 29. augustā CFE cēla prasību atcelt šo lēmumu Conseil d’État [Valsts padomē] (Beļģija). Ar 2011. gada 14. marta spriedumu konstatējot, ka CFE ir zaudējusi interesi attiecībā uz šo atcelšanu, jo tikmēr Eiropas Komisija ir lēmusi par šo pašu jautājumu, prasība tika noraidīta.

20      Proti, 2004. gada 7. decembrī Komisija bija pieņēmusi Lēmumu 2004/813/EK (2004. gada 7. decembris), ar ko atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK pieņem Kopienas nozīmes teritoriju [KNT] sarakstu Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam (OV 2004, L 387, 1. lpp.). Šobrīd spēkā esošais lēmums, ar ko minētā teritorija, proti, Suanjē mežs, ir noteikta par KNT, ir Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2016/2335 (2016. gada 9. decembris), ar kuru pieņem desmito atjaunināto Atlantijas bioģeogrāfiskā reģiona Kopienā nozīmīgo teritoriju sarakstu (OV 2016, L 353, 533. lpp.).

21      Ar 2005. gada 21. februāra prasības pieteikumu CFE cēla Eiropas Savienības Vispārējā tiesā prasību atcelt šo lēmumu. Ar 2006. gada 19. septembra rīkojumu CFE/Komisija (T‑100/05, nav publicēts, EU:T:2006:260) Vispārējā tiesa atzina šo prasību par nepieņemamu tādēļ, ka šis lēmums neskar CFE tieši, ņemot vērā dalībvalstīm atstāto novērtējuma brīvību attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti teritorijās, kuras noteiktas par “KNT”. Šis rīkojums stājās likumīgā spēkā.

22      Iesniedzējtiesa norāda, ka 2015. gada 27. martā Beļģijas Karalistei ir izteikts brīdinājums par to, ka tā nav izpildījusi pienākumu noteikt KNT par “ĪADT” un noteikt prioritātes to aizsardzībai, kā arī par to, ka tā nav izpildījusi pienākumu noteikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus.

23      2015. gada 9. jūlijā Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība pirmajā lasījumā apstiprināja pagaidu projektu rīkojumam par Natura 2000 teritorijas BE 1000001 “La Forêt de Soignes avec lisières et domaines boisés avoisinants et la Vallée de la Woluwe – complexe Forêt de Soignes – Vallée de la Woluwe” [“Suanjē mežs ar mežmalām un blakus esošajiem mežiem un Voluves ieleja – Suanjē mežu masīvs – Voluves ieleja”] noteikšanu. No 2015. gada 24. septembra līdz 7. novembrim notika šī rīkojuma pagaidu projekta sabiedriskā apspriešana. Tajā tika saņemtas 202 sūdzības, tostarp viena no CFE.

24      2016. gada 14. aprīlī ar apstrīdēto tiesību aktu Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība pieņēma arrêté de désignation du site Natura 2000 BE 1000001 “La Forêt de Soignes avec lisières et domaines boisés avoisinants et la Vallée de la Woluwe – complexe Forêt de SoignesVallée de la Woluwe” [Rīkojums par Natura 2000 teritorijas BE 1000001 “Suanjē mežs ar mežmalām un blakus esošajiem mežiem un Voluves ieleja – Suanjē mežu masīvs – Voluves ieleja” noteikšanu]; [minētajā teritorijā] ietilpst apstrīdētais zemesgabals F64 L4.

25      2016. gada 12. jūlijā CFE vērsās Conseil d’État ar prasību atcelt 2016. gada 14. aprīļa rīkojumu.

26      CFE norāda, ka laikposmā no 1937. līdz 1987. gadam Votermalas‑Buatsforas (Beļģija) pašvaldība nozīmīgu šī zemesgabala daļu izmantoja kā nelikumīgu atkritumu izgāztuvi un ka CFE par šo apstākli uzzināja tikai 2007. gada 9. oktobrī. Proti, šajā datumā Institut bruxellois pour la gestion de l’environnement (IBGE) [Briseles Vides pārvaldības institūts] nosūtīja tai brīdinājumu, atbilstoši kuram saskaņā ar raksturojuma pētījumu, ko 2006. gadā veicis apstiprināts birojs, šajā zemesgabalā esošais piesārņojums rada risku cilvēku veselībai, videi, ekosistēmām un ka esošie atkritumi ietekmē augsni, virszemes ūdeņus, gruntsūdeņus un gaisu. Šajā brīdinājumā prasītāja tika aicināta iesniegt šīs teritorijas sanācijas projektu.

27      Šīs prasības pamatojumam tā tostarp norādīja, ka ir pārkāpts PPIN direktīvas 3. pants, jo Galvaspilsētas Briseles reģiona valdībai būtu vajadzējis veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, ņemot vērā, ka 2016. gada 14. aprīļa rīkojums varēja būtiski ietekmēt vidi, vai ka šai valdībai būtu vajadzējis vismaz noteikt, vai šim tiesību aktam varēja būt šāda ietekme; tas nav izdarīts.

28      Atbildē Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība būtībā pauž uzskatu, ka minētais tiesību akts ir pasākums, kas ir tieši saistīts vai ir vajadzīgs “teritorijas [..] apsaimniekošanai” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, uz kuru attiecas atbrīvojums no ietekmes uz vidi novērtējuma saskaņā ar PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

29      Minētā valdība arī precizē, pirmkārt, ka 2016. gada 14. aprīļa rīkojuma 15. pantā paredzētie aizliegumi nav nesaderīgi ar iespējamo attīrīšanu no piesārņojuma, kas ir skāris attiecīgo zemesgabalu. Proti, piesārņoto augšņu sanācijas darbībām esot vajadzīga vides atļauja un tādēļ īpašie aizliegumi, kas noteikti ar apstrīdēto tiesību aktu, uz tām neattiecoties, kā apstiprināts minētajā 15. pantā. Otrkārt, esot iespējams arī atkāpties no minētajiem aizliegumiem. Tādējādi minētajam aktam nevarot būt būtiska ietekme uz vidi.

30      Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai rīkojums, ar kuru dalībvalsts iestāde nosaka [ĪADT] saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un kurš ietver aizsardzības mērķus un vispārējus preventīvus normatīva rakstura pasākumus, ir plāns vai programma atbilstoši [PPIN] direktīvai?

2)      Vai uz šādu rīkojumu attiecas [PPIN direktīvas] 3. panta 4. [punkts] kā uz plānu vai programmu, kurā noteikti pamatprincipi projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, un [vai] tādējādi, ievērojot [šī panta] 5. punktu, dalībvalstīm ir jānosaka, vai plānam vai programmai var būt būtiska ietekme uz vidi?

3)      Vai [PPIN direktīvas] 3. panta 2. [punkta] b) [apakšpunkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka uz minēto rīkojumu par aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanu neattiecas šīs direktīvas 3. panta 4. [punkts]?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

31      Uzreiz jāuzsver, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas vienlaikus uz PPIN direktīvas 3. panta 2., 4. un 5. punktu.

32      Atbilstoši PPIN direktīvas 3. panta 5. punkta pirmajam teikumam dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida vai arī izmantojot abas minētās metodes.

33      Šīs direktīvas 3. panta 5. punktā atsaucoties uz šī 3. panta 4. punktu, uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā minētās direktīvas 3. panta 2. un 4. punktu.

34      Ar jautājumiem kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PPIN direktīvas 3. panta 2. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka rīkojums, kāds aplūkots pamatlietā, ar ko dalībvalsts nosaka ĪADT un paredz aizsardzības mērķus, kā arī atsevišķus prevencijas pasākumus, ir to “plānu un programmu” vidū, attiecībā uz kuriem ir obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

35      Iesākumā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar PPIN direktīvas 4. apsvērumu vides novērtējums ir svarīgs līdzeklis ekoloģisko apsvērumu integrācijai, sagatavojot un pieņemot noteiktus plānus un programmas. Šajā ziņā atbilstoši šīs direktīvas 1. pantam tās mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar minēto direktīvu tiktu veikts vides novērtējums plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.

36      Otrkārt, ņemot vērā PPIN direktīvas mērķi nodrošināt šādu augstu vides aizsardzības līmeni, noteikumi, kuros ir paredzēta šīs direktīvas piemērošanas joma, tostarp tie, kuros ir izklāstītas direktīvā paredzēto aktu definīcijas, ir jāinterpretē plaši (spriedumi, 2018. gada 7. jūnijs, InterEnvironnement Bruxelles u.c., C‑671/16, EU:C:2018:403, 32.–34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un [2018. gada 7. jūnijs], Thybaut u.c., C‑160/17, EU:C:2018:401, 38.–40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37      Visbeidzot, ir jānorāda, ka ĪADT noteikšanas process notiek trijos posmos, kas uzskaitīti Dzīvotņu direktīvas 4. pantā. Pirmkārt, saskaņā ar šī 4. panta 1. punktu katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri dabisko dzīvotņu veidi un kuras sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās, un šis saraksts tiek nosūtīts Komisijai. Otrkārt, saskaņā ar minētā 4. panta 2. punktu Komisija pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo KNT saraksta projektu, kura pamatā ir dalībvalstu saraksti. Pamatojoties uz šo saraksta projektu, Komisija pieņem izraudzīto teritoriju sarakstu. Treškārt, saskaņā ar tā paša 4. panta 4. punktu, tiklīdz ir apstiprināta KNT, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados piešķir minētajai teritorijai ĪADT statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu dabisko dzīvotņu veidu vai sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā.

38      Uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus.

39      Vispirms ir jānoraida argumenti, saskaņā ar kuriem PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā un Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā teikumā katrā ziņā esot izslēgts pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā.

40      Šajā ziņā, pirmkārt, rakstveida apsvērumos Galvaspilsētas Briseles reģions un Īrija pauž uzskatu, ka, tā kā 2016. gada 14. aprīļa rīkojumā ir noteikti aizsardzības mērķi, tam esot tikai labvēlīga ietekme un tādējādi tam neesot nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums.

41      Tomēr ir svarīgi atgādināt, ka attiecībā uz Direktīvu 85/337 Tiesa jau ir nospriedusi, ka apstāklim, ka šiem projektiem ir jābūt labvēlīgai ietekmei uz vidi, izvērtējot nepieciešamību veikt šiem projektiem ietekmes uz vidi novērtējumu, nav nozīmes (spriedums, 2008. gada 25. jūlijs, Ecologistas en AcciónCODA, C‑142/07, EU:C:2008:445, 41. punkts).

42      Otrkārt, kā norāda Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība, Čehijas Republikas valdība un Komisija, stratēģiskais vides novērtējums, kas tiek veikts saskaņā ar PPIN direktīvu, attiecībā uz Natura 2000 teritorijām ir jāveic tikai plāniem un projektiem, kuriem ir jāveic arī ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, kā izriet no PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta un no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma, kas ir piemērojams teritorijas apsaimniekošanas pasākumiem. Saskaņā ar šo analīzi šo teritoriju apsaimniekošanas pasākumiem nekad neesot vajadzīgs vides novērtējums.

43      Šajā gadījumā Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība ir nolēmusi, ka 2016. gada 14. aprīļa rīkojumam nav jāveic nedz teritorijas ietekmes uz vidi novērtējums, kas paredzēts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā, nedz arī vides novērtējums atbilstoši PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam.

44      Attiecībā uz PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietverto norādi uz Dzīvotņu direktīvas 6. un 7. pantu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 5. punktu aizsardzības pasākumi, kas paredzēti Direktīvas 6. panta 2.–4. punktā, ir saistoši, ja teritorija saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 2. punkta trešo daļu ir iekļauta sarakstā kā KNT, ko pieņēmusi Komisija (spriedums, 2016. gada 14. janvāris, Grüne Liga Sachsen u.c., C‑399/14, EU:C:2016:10, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45      Šajā gadījumā no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecībā uz prasītājai pamatlietā piederošo zemesgabalu tas tā ir.

46      No tā izriet, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir piemērojams tādā lietā kā pamatlieta.

47      Atbilstoši šai tiesību normai visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi tiek izvērtēta ietekme uz šo teritoriju, ievērojot šīs teritorijas aizsardzības mērķus.

48      Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka plāna vai projekta, kas nav tieši saistīts ar aizsargājamu teritoriju vai nav vajadzīgs tās apsaimniekošanai, esamība ir būtībā atkarīga no attiecīgās iejaukšanās rakstura (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255, 125. punkts un tajā minētā judikatūra)).

49      Tiesību akts, ar ko dalībvalsts piešķir teritorijai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, pēc rakstura ir tieši saistīts ar aizsargājamu teritoriju vai ir vajadzīgs tās apsaimniekošanai. Proti, Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā tās īstenošanai ir prasīts piešķirt šādu statusu.

50      Tādējādi uz tādu tiesību aktu, kāds ir 2016. gada 14. aprīļa rīkojums, var attiekties atbrīvojums no “attiecīga izvērtējuma” Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē, un tādējādi, pirmkārt, no “ietekmes uz vidi novērtējuma” PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Turklāt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka attiecīgais izvērtējums tiek veikts saskaņā ar šo tiesību normu, ņemot vērā “[šīs teritorijas] aizsardzības mērķus”. Proti, tiesību akts, kurā ir noteikti mērķi, pilnīgi loģiski nevar tikt izvērtēts, ņemot vērā minētos mērķus.

51      Ņemot to vērā, apstāklis, ka tiesību aktam, kāds ir aplūkots pamatlietā, obligāti nav iepriekš jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu kopsakarā ar PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu, nenozīmē, ka uz to neattiektos nekādi pienākumi šajā jomā, jo nav izslēgts, ka var tikt paredzēti noteikumi, ar kuriem tas tiek pielīdzināts tādam plānam vai programmai pēdējās minētās direktīvas izpratnē, kuriem ietekmes uz vidi novērtējums var būt obligāts.

52      Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 64. un 65. punktā, apstāklis, ka saistībā ar Dzīvotņu direktīvu Savienības likumdevējs neuzskatīja, ka attiecībā uz teritoriju apsaimniekošanu ir vajadzīgi noteikumi par vides novērtējumu un sabiedrības līdzdalību, vēl nenozīmē, ka ar vēlāk pieņemto rīkojumu tas nevēlējās piemērot vispārējos noteikumus par vides novērtējumu Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanai. Proti, novērtējumi, kas tiek veikti citu vides aizsardzības instrumentu vārdā, pastāv līdzās un lietderīgi papildina Dzīvotņu direktīvas noteikumus saistībā ar iespējamās ietekmes uz vidi novērtējumu un sabiedrības līdzdalību.

53      Attiecībā uz pirmām kārtām pamatlietā aplūkotā rīkojuma pielīdzināšanu plānam vai programmai PPIN direktīvas izpratnē ir jāatgādina, ka no PPIN direktīvas 2. panta a) punkta izriet, ka plāni un programmas ir tādi, kas atbilst diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, tiem ir jābūt valsts, reģionālā vai vietējā līmenī sagatavotiem un/vai pieņemtiem vai tiem ir jābūt tādiem, ko pieņemšanai likumdošanas procedūrā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un, otrkārt, tiem ir jābūt prasītiem normatīvajos vai administratīvajos aktos.

54      Tiesa šo tiesību normu interpretēja tādējādi, ka plāni un programmas, kuru pieņemšana ir prasīta valsts normatīvajos aktos – kuros ir noteiktas kompetentās iestādes, kurām šie plāni un programmas ir jāpieņem, kā arī to izstrādes procedūra –, ir jāuzskata par “prasītiem” PPIN direktīvas izpratnē un tās piemērošanai un līdz ar to par tiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums ar [PPIN direktīvā] paredzētajiem nosacījumiem (spriedumi, 2012. gada 22. marts, InterEnvironnement Bruxelles u.c., C‑567/10, EU:C:2012:159, 31. punkts; kā arī 2018. gada 7. jūnijs, Thybaut u.c., C‑160/17, EU:C:2018:401, 43. punkts).

55      Šajā gadījumā 2016. gada 14. aprīļa rīkojumu sagatavoja un pieņēma reģionāla iestāde, proti, Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība, un tas ir prasīts 2012. gada 1. marta rīkojuma 44. pantā.

56      Otrām kārtām attiecībā uz to, vai plānam vai programmai iepriekš ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ir jāatgādina, ka plāniem un programmām, kas atbilst PPIN direktīvas 2. panta a) punktā izvirzītajām prasībām, var tikt veikts ietekmes uz vidi novērtējums, ar nosacījumu, ka tie ir plāni un programmas, kas minēti PPIN direktīvas 3. pantā. Proti, PPIN direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ietekmes uz vidi novērtējums tiek veikts 2., 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.

57      Saskaņā ar PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu ietekmes uz vidi novērtējums tiek veikts visiem plāniem un programmām, kuri ir sagatavoti lauksaimniecības, mežsaimniecības, zvejniecības, enerģētikas, rūpniecības, transporta, atkritumu apsaimniekošanas, ūdens resursu apsaimniekošanas, telekomunikāciju, tūrisma, pilsētas un lauku plānošanas vai zemes lietošanas nozarē un kuros ir noteikti pamatprincipi projektu, kas uzskaitīti Direktīvas 2011/92 I un II pielikumā, turpmākās attīstības saskaņošanai.

58      Šajā ziņā Galvaspilsētas Briseles reģions, Čehijas Republikas valdība, kā arī Komisija ir pauduši šaubas par to, vai rīkojums, kāds aplūkots pamatlietā, ar kuru saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. pantu dalībvalsts nosaka ĪADT un paredz aizsardzības mērķus un atsevišķus prevencijas pasākumus, var ietilpt kādā no šīm nozarēm.

59      Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 44. punktā, ja atbilstoši PPIN direktīvas 3. panta 4. punktam dalībvalstis nosaka, vai 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi citu projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi, ir svarīgi noteikt, vai tādā tiesību aktā, kāds aplūkots pamatlietā, ir paredzēti šādi pamatprincipi.

60      Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 69. punktā, PPIN direktīvas 3. panta 4. punktā paredzētais pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu – tāpat kā šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais pienākums – ir atkarīgs no tā, vai attiecīgajā plānā vai programmā ir noteikti pamatprincipi projektu turpmākās attīstības saskaņošanai.

61      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “plāni un programmas” ir piemērojams ikvienam tiesību aktam, ar kuru, paredzot noteikumus un procedūras, ir definēts būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums, atļautu un īstenotu vienu vai vairākus projektus, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi (spriedumi, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 8. maijs, “Verdi Ambiente e Società (VAS) – Aps Onlus” u.c., C‑305/18, EU:C:2019:384, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

62      Šajā gadījumā no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2016. gada 14. aprīļa rīkojumā ir noteikta Natura 2000 teritorija un, lai sasniegtu tajā izvirzītos aizsardzības mērķus, ir paredzēti preventīvi pasākumi, kā arī vispārēji un īpaši aizliegumi. Šajā nolūkā tajā ir paustas izvēles un tas iekļaujas vides aizsardzības pasākumu, tostarp apsaimniekošanas plānu, kuri tiks pieņemti, hierarhijā.

63      Šajā saistībā iesniedzējtiesa norāda, ka šai teritorijas noteikšanai ir tiesiskas sekas, pieņemot plānus un izskatot atļaujas pieteikumu, kas skar šo teritoriju, gan procedūras ziņā, gan attiecībā uz lemšanas kritērijiem. Tādējādi, pēc iesniedzējtiesas uzskatiem, šāda noteikšana ir saistīta ar tādu darbību struktūras noteikšanu, kas principā tiks atļautas, veicinātas vai aizliegtas, un tātad tā atbilst jēdzienam “plāns un programma”.

64      No 2018. gada 7. jūnija spriedumiem InterEnvironnement Bruxelles u.c. (C‑671/16, EU:C:2018:403, 55. punkts), kā arī Thybaut u.c. (C‑160/17, EU:C:2018:401, 55. punkts) izriet, ka jēdzienam “būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums” ir jāpiešķir kvalitatīva vērtība.

65      Protams, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 91. punktā, 2016. gada 14. aprīļa rīkojumā, konkrēti tā 15. pantā, ir ietverti vairāki aizliegumi. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šie aizliegumi nav spēkā vienīgi attiecībā uz tiem projektiem, kuriem nav vajadzīga atļauja.

66      Ja minētā tiesa secinātu, ka tā tas ir, tāda rīkojuma, kāds ir 2016. gada 14. aprīļa rīkojums, iezīmes un normatīvās īpašības nenosaka pamatprincipus, ar kādiem varēs tikt atļauta citu projektu turpmākā attīstība.

67      Tādējādi, tā kā šāds akts neatbilstot šī sprieduma 61.–64. punktā atgādinātajiem nosacījumiem, tas neesot plāns vai programma, attiecībā uz kuru ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums PPIN direktīvas 3. panta 2. punkta un 3. panta 4. punkta izpratnē.

68      Šāds apsvērums nav pretrunā atziņām, kas izriet no 2010. gada 17. jūnija sprieduma Terre wallonne un InterEnvironnement Wallonie (C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355), kurā Tiesa nosprieda, ka atbilstoši Nitrātu direktīvas 5. panta 1. punktam pieņemta rīcības programma principā ir plāns vai programma, kam atbilstoši PPIN direktīvas 3. pantam ir vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums.

69      Proti, apstākļos, kādi pastāvēja, kad tika pieņemts minētais spriedums, no kopējās analīzes izrietēja, ka, pirmkārt, attiecīgo rīcības programmu specifiskais raksturs ir saistīts ar to, ka tajās ir ietverta visaptveroša un konsekventa pieeja, nodrošinot konkrētu un koordinētu plānošanu. Otrkārt, attiecībā uz minēto rīcības programmu saturu no Nitrātu direktīvas 5. panta tostarp izriet, ka minētās programmas ietvēra konkrētus un obligātus pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un InterEnvironnement Wallonie, C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355, 47., kā arī 48. punkts).

70      Turklāt ir jāuzsver, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 76. un 77. punktā – tāds tiesību akts, kāds ir 2016. gada 14. aprīļa rīkojums, vispārēji iekļaujas pirms tā veikto pasākumu hierarhijā, tādējādi nav izslēgts, ka tas ir plāna vai programmas grozījumi, un arī tādēļ tam iepriekš ir obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

71      Šajā ziņā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka jēdziens “plāni un programmas” ietver ne tikai to sagatavošanu, bet arī grozīšanu, un tādējādi tā mērķis ir nodrošināt, ka attiecībā uz noteikumiem, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums (spriedums, 2019. gada 8. maijs “Verdi Ambiente e Società (VAS) – Aps Onlus” u.c., C‑305/18, EU:C:2019:384, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

72      Tādējādi ir svarīgi novērst to, ka vienam un tam pašam plānam tiktu veikti vairāki ietekmes uz vidi novērtējumi, kuri atbilst visām šīs direktīvas prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Dimos Kropias Attikis, C‑473/14, EU:C:2015:582, 55. punkts).

73      Šajā ziņā un ar nosacījumu, ka ietekmes novērtējums ir veikts iepriekš, no jēdziena “plāni un programmas” ir izslēgts akts, kas iekļaujas tādu tiesību aktu hierarhijā, kuriem pašiem ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums un par kuriem var saprātīgi uzskatīt, ka intereses, kuras paredzēts aizsargāt ar šo direktīvu, ir pietiekami ņemtas vērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. marts, InterEnvironnement Bruxelles u.c., C‑567/10, EU:C:2012:159, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

74      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka PPIN direktīvas 3. panta 2. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, neskarot pārbaudes, kuras jāveic iesniedzējtiesai, tāds rīkojums, kāds aplūkots pamatlietā, ar ko dalībvalsts nosaka ĪADT un paredz aizsardzības mērķus, kā arī atsevišķus prevencijas pasākumus, nav to “plānu un programmu” vidū, attiecībā uz kuriem ir obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

 Par tiesāšanās izdevumiem

75      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 3. panta 2. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, neskarot pārbaudes, kuras jāveic iesniedzējtiesai, tāds rīkojums, kāds aplūkots pamatlietā, ar ko dalībvalsts nosaka īpaši aizsargājamu dabas teritoriju (ĪADT) un paredz aizsardzības mērķus, kā arī atsevišķus prevencijas pasākumus, nav to “plānu un programmu” vidū, attiecībā uz kuriem ir obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.