Language of document : ECLI:EU:C:2019:931

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 7. novembrī (1)

Lieta C215/18

Libuše Králová

pret

Primera Air Scandinavia

(Obvodní soud pro Prahu 8 (Prāgas 8. rajona tiesa, Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 5. panta 1. punkts – Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem – II nodaļas 4. iedaļa – Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā – Darbības joma – Regula (EK) Nr. 261/2004 – 6. un 7. pants – Gaisa transports – Kompensācija un atbalsts pasažieriem – Lidojuma ilga kavēšanās – Apvienots ceļošanas un izmitināšanas līgums, kas noslēgts starp pasažieri un ceļojuma organizatoru – Prasība par zaudējumu atlīdzību pret gaisa pārvadātāju, kurš nav līgumslēdzēja puse – Komplekss ceļojums – Direktīva 90/314/EEK






I.      Ievads

1.        Obvodní soud pro Prahu 8 (Prāgas 8. rajona tiesa, Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ko saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 261/2004 (2) pasažiere, kuras domicils ir šīs tiesas jurisdikcijas teritorijā, cēlusi pret Dānijā reģistrētu aviosabiedrību par tās veiktā lidojuma ilgu kavēšanos, ko apvienojumā ar izmitināšanu šai pasažierei bija pārdevusi Čehijas Republikas ceļojumu aģentūra.

2.        Būtībā Tiesai tiek jautāts, pirmkārt, vai uz šādu prasību attiecas Regulas (EK) Nr. 44/2001 (3) 5. panta 1. punktā paredzētie noteikumi par jurisdikciju, kuri ir piemērojami lietās, kas attiecas uz līgumiem, lai gan prasītāja nav noslēgusi līgumu ar atbildētāju un attiecīgais lidojums ietilpst tādu pakalpojumu grupā, kas iegādāti no trešās personas. Šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

3.        Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļas normas, kurās ir ietverti tās 15.–17. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā iedaļā ietvertie noteikumi par jurisdikciju, kuri ir piemērojami patērētāju līgumiem, attiecas uz tādu prasību kā pamatlietā aplūkotā. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāsniedz noliedzoša atbilde.

4.        Treškārt, Tiesai būs jānosaka, vai tad, ja lidojums ir ilgi kavējies, pasažieris, kurš ir iegādājies šo lidojumu ceļojumu aģentūrā kompleksa ceļojuma ietvaros Direktīvas 90/314/EEK (4) izpratnē, var atsaukties uz tiesībām, kas izriet no Regulas Nr. 261/2004 6. un 7. panta attiecībā uz apkalpojošo gaisa pārvadātāju. Es uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Regula Nr. 44/2001

5.        Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 2. iedaļas “Īpašā jurisdikcija” 5. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1)      a)      lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā;

b)      šajā noteikumā un ja vien nav citāda[s] vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

–        preču tirgošanas gadījumā [..],

–        pakalpojumu sniegšanas gadījumā, vieta kādā dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz,

c)      ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu.”

6.        Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļas “Jurisdikcija patērētāju līgumos” 15. pantā ir noteikts:

“1.      Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

a)      līgums attiecas uz preču tirdzniecību ar nomaksu pa daļām; vai

b)      līgums attiecas uz aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai visa cita veida kredītu, kas izsniegts, lai finansētu preču tirdzniecību; vai

c)      visos citos gadījumos līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu patērētāja domicila valstī vai ar visiem līdzekļiem novirza šādas darbības uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, to skaitā uz attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.

[..]

3.      Šī iedaļa neattiecas uz transporta līgumiem, izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu.”

7.        Minētās 4. iedaļas 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka “patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās”.

8.        Šīs pašas 4. iedaļas beigās esošajā 17. pantā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem var atkāpties no tās noteikumiem, izmantojot ar patērētāju noslēgtas vienošanās par tiesas izvēli.

9.        Regula Nr. 44/2001, lai gan tā ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (5) ir atcelta, šajā lietā ir piemērojama ratione temporis, jo šis pēdējais minētais instruments saskaņā ar tā 66. panta 1. punktu ir piemērojams tikai attiecībā uz prasībām, kas iesniegtas no 2015. gada 10. janvāra, bet prasība pamatlietā ir iesniegta pirms šā datuma (6).

10.      Turklāt Regula Nr. 44/2001, precizējot, ka tās normas sākotnēji nebija saistošas Dānijas Karalistei, bet tagad – no 2007. gada 1. jūlija – ir piemērojamas attiecībām starp Savienību un šo dalībvalsti saskaņā ar šajā nolūkā noslēgtu nolīgumu (7), šajā lietā ir piemērojama ratione loci.

B.      Regula Nr. 261/2004

11.      Regulas Nr. 261/2004 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka tā “saskaņā ar tajā precizētajiem nosacījumiem paredz pasažieru tiesību minimumu gadījumos, kad [tostarp]: lidojums kavējas”.

12.      Šīs regulas 2. panta b) punktā jēdziens “apkalpojošais gaisa pārvadātājs” šīs regulas izpratnē ir definēts kā “gaisa pārvadātājs, kas veic vai plāno veikt lidojumu saskaņā ar līgumu ar pasažieri vai citas tādas juridiskas vai fiziskas personas vārdā, kurai ir līgums ar šo pasažieri”.

13.      Minētās regulas 3. panta “Darbības joma” 5. un 6. punktā ir noteikts:

“5.      Šī regula attiecas uz visiem gaisa pārvadātājiem, kas sniedz pārvadājumu pakalpojumus 1. un 2. punktā minētajiem pasažieriem. Ja gaisa pārvadātājs, kam nav līguma ar pasažieri, pilda saistības saskaņā ar šo regulu, uzskata, ka šis pārvadātājs to dara tās personas vārdā, kurai ir līgums ar minēto pasažieri.

6.      Šī regula neietekmē pasažieru tiesības, kas paredzētas Direktīvā [90/314]. Šo regulu nepiemēro gadījumos, kad ceļojuma kompleksu atceļ citu iemeslu dēļ, nevis lidojuma atcelšanas dēļ.”

14.      Runājot par atsauci uz Direktīvu 90/314, kas ietverta šajā pēdējā minētajā tiesību normā, ir jāprecizē, ka minētā direktīva 2018. gada 1. jūlijā ar Direktīvu (ES) 2015/2302 (8) saskaņā ar tās 29. pantu tika atcelta. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu rašanās datumu, pirmais no šiem instrumentiem ir piemērojams šajā lietā.

15.      Regulas Nr. 261/2004 6. un 7. pantā ir paredzētas attiecīgi tiesības uz apkalpojošā gaisa pārvadātāja sniegtu atbalstu lidojuma ilgas kavēšanās gadījumā un tiesības uz vienotas likmes kompensāciju, ievērojot šajos pantos paredzētos nosacījumus.

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

16.      Libuše Králová, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Prāgā (Čehijas Republika), ar Čehijas Republikā reģistrētu ceļojumu aģentūru sabiedrību FIROtour a.s. noslēdza līgumu, kurā bija iekļauta lidojuma nodrošināšana no Prāgas uz Keflavīku (Islande), kam bija jānotiek 2013. gada 25. aprīlī plkst. 12.40, kā arī izmitināšana. Gaisa pārvadājumu veica Primera Air Scandinavia, sabiedrība ar juridisko adresi Dānijā. Šis lidojums kavējās četras stundas pēc paredzētā izlidošanas laika.

17.      L. Králová 2013. gada 24. jūlijā lūdza Primera Air Scandinavia atlīdzināt kaitējumu, kas tai bija nodarīts lidojuma kavēšanās dēļ. Gaisa pārvadātājs pret to iebilda, apgalvojot, ka šo kavēšanos izraisījuši ārkārtēji apstākļi, kas neesot bijuši paredzami.

18.      L. Králová 2013. gada 10. oktobrī vērsās Obvodní soud pro Prahu 8 (Prāgas 8. rajona tiesa), lai panāktu, ka Primera Air Scandinavia tiktu piespriests samaksāt viņai vienotas likmes kompensāciju EUR 400 apmērā. Savu prasījumu atbalstam attiecībā uz jurisdikciju viņa atsaucās uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu un attiecībā uz lietas būtību – uz Regulas Nr. 261/2004 6. panta 1. punktu un 7. pantu, kā tos ir interpretējusi Tiesa spriedumā Sturgeon u.c. (9).

19.      Ar 2014. gada 1. aprīļa lēmumu šī tiesa atzina, ka tai nav jurisdikcijas, it īpaši kā pamatojumu minot, ka Primera Air Scandinavia ir reģistrēta Dānijas Karalistes teritorijā, kurai Regula Nr. 44/2001 neesot piemērojama, un ka turklāt šā instrumenta noteikumi nevarot pamatot Čehijas Republikas tiesu starptautisko jurisdikciju, jo tiesvedības puses neesot saistītas ne ar līgumiskām attiecībām, ne arī visādā ziņā ar līgumu, kurā būtu paredzēts apvienot ceļošanu ar izmitināšanu atbilstoši šīs regulas 15. panta 3. punktam.

20.      Ar 2014. gada 4. augusta lēmumu Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehijas Republika) noraidīja L. Králová iesniegto apelācijas sūdzību, uzskatot, ka šajā lietā ir piemērojama Regula Nr. 44/2001, jo tā kopš 2007. gada 1. jūlija ir saistoša Dānijas Karalistei (10), taču ar to Čehijas Republikas tiesām nav piešķirta jurisdikcija.

21.      2015. gada 15. septembrī Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika), kurā L. Králová bija cēlusi kasācijas sūdzību, atcēla pirmajā instancē un apelācijas instancē pieņemtos lēmumus un pēc tam nosūtīja lietu atpakaļ uz Obvodní soud pro Prahu 8 (Prāgas 8. rajona tiesa), it īpaši aicinot to noteikt, vai Primera Air Scandinavia varēja tikt iesūdzēta Čehijas Republikas tiesās saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu un 15. un 16. pantu, tostarp vajadzības gadījumā vēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (11).

22.      Šajā kontekstā ar 2018. gada 25. janvāra lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2018. gada 26. martā, Obvodní soud pro Prahu 8 (Prāgas 8. rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai starp prasītāju [pamatlietā] un atbildētāju [pamatlietā] pastāvēja līgumattiecības Regulas [Nr. 44/2001] 5. panta 1. punkta izpratnē, lai gan starp prasītāju un atbildētāju nebija noslēgts līgums un lidojums bija daļa no pakalpojumu kompleksa, kas tika piedāvāts, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts starp prasītāju un trešo pusi (ceļojumu aģentūru)?

2)      Vai šādas attiecības var tikt uzskatītas par patērētāja attiecībām saskaņā ar Regulas [Nr. 44/2001] [II nodaļas] 4. iedaļas[, kurā ietverti] 15.–17. pants, normām?

3)      Vai atbildētājai [pamatlietā] ir tiesībspēja tikt iesūdzētai, lai apmierinātu prasības, kas izriet no Regulas [Nr. 261/2004]?”

23.      Čehijas Republikas valdība un Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai netika rīkota.

IV.    Vērtējums

24.      Būtībā iesniedzējtiesa jautā, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, proti, kad prasība par kompensāciju, ko pasažieris ir iesniedzis saskaņā ar Regulu Nr. 261/2004 (12), attiecas uz lidojumu, kurš ticis iekļauts tādu pakalpojumu grupā, ko pārdod trešā persona, būtu jāpiemēro noteikums par jurisdikciju, kas balstīts uz līgumsaistību izpildes vietu un kas ir noteikts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā (A), vai arī noteikums, kas ir patērētājiem labvēlīgāks un ir noteikts šīs regulas 16. panta 1. punktā (B) (13). Turklāt šī tiesa, pieņemot, ka tās pašas starptautiskā jurisdikcija faktiski varētu būt balstīta uz vienu no šiem noteikumiem, vēlas uzzināt, vai pastāv iespējamība, ka šāds pasažieris, lai īstenotu tiesības, kas izriet no Regulas Nr. 261/2004, varētu iesūdzēt apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kurš bija atbildīgs par šo tiesību (14) ievērošanu, lai arī strīdīgais lidojums tika pārdots ar ceļojumu aģentūras starpniecību un kā kompleksa pakalpojuma daļa Direktīvas 90/314 (15) izpratnē (C) (16).

A.      Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā iekļauto noteikumu par jurisdikciju piemērojamību (pirmais jautājums)

25.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu interpretēt Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu, lai noteiktu, vai šajā tiesību normā iekļautie noteikumi par īpašo jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz līgumiem” (17) ir piemērojami prasībai par kompensāciju, kāda tiek aplūkota pamatlietā un kuru pasažiere, pamatojoties uz Regulu Nr. 261/2004, ir cēlusi pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju (18), lai gan starp šo prasītāju un šo atbildētāju nebija noslēgts līgums un attiecīgais lidojums bija daļa no pakalpojumiem, kas sniegti saistībā ar līgumu, kurš bija noslēgts starp prasītāju un ceļojumu aģentūru.

26.      Čehijas Republikas valdība un Komisija kopīgi piedāvā atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši, un tam turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ pievienojos arī es.

27.      Šajā ziņā es atgādinu, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, persona, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var tikt iesūdzēta “attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā”. Saskaņā ar šā 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu “pakalpojumu sniegšanas” gadījumā, ja vien nav citādas vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir definēta kā “vieta kādā dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz”. Atbilstoši minētā 5. panta 1. punkta c) apakšpunktam minētā 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais piesaistes kritērijs ir piemērojams, ja attiecīgās līgumiskās attiecības nav “pakalpojumu sniegšana” minētā 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (19).

28.      Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma pamatojuma izriet, ka tā konkrētāk vēlas noskaidrot, vai tās kompetence izskatīt pamatlietu var izrietēt no Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā minētā īpašā piesaistes kritērija, kas ir kritērijs, kurš jau ir ticis atzīts par piemērojamu situācijā, kad pasažieris pret aviosabiedrību ir iesniedzis prasību par kompensāciju, to pamatojot gan ar savstarpēji noslēgtu līgumu, gan ar Regulu Nr. 261/2004 (20). Tiesai šajā lietā ir jānospriež, vai šī pieeja ir piemērojama arī tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, kad attiecīgās pasažieres līgumpartneris ir nevis apkalpojošais gaisa pārvadātājs, bet ceļojumu aģentūra, kas viņai pārdeva apstrīdēto lidojumu kopā ar izmitināšanu.

29.      Tāpat kā Čehijas Republikas valdība un Komisija, es norādu, ka Tiesa apvienotajās lietās, kurās tika pasludināts spriedums flightright u.c. (21), jau lēma par situāciju, kas ir salīdzināma ar situāciju šajā lietā. Proti, arī šeit runa ir par prasībām par kompensāciju, kas pamatotas ar Regulu Nr. 261/2004, attiecībā uz tādu lidojumu ilgu kavēšanos, ko veicis apkalpojošais gaisa pārvadātājs, kurš nav noslēdzis līgumu ar attiecīgajiem pasažieriem, jo viņi pirms prasības celšanas pret pārvadātāju, kas veica ar strīdīgo kavēšanos saistīto reisa segmentu, lidmašīnas biļetes bija iegādājušies attiecīgi no citām aviosabiedrībām (22).

30.      Šajā kontekstā Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ietver tādas prasības par kompensāciju savienotā reisa ilgas kavēšanās dēļ, kuras, pamatojoties uz Regulu Nr. 261/2004, cēluši pasažieri pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kas, ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, nav to līgumpartneris (23).

31.      Vispirms Tiesa atgādināja, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” ir jāinterpretē autonomi, nevis atsaucoties uz valsts tiesībām, un ka šajā jēdzienā ietilpst visas saistības, kas izriet no līguma, uz kura neizpildi prasītājs atsaucas prasības pamatošanai. Tad tā apstiprināja arī, ka, lai arī 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noteikuma par jurisdikciju piemērošana neprasa līguma noslēgšanu starp tiesvedības pusēm, tā tomēr prasa tādas juridiskas saistības pastāvēšanu, kuru brīvprātīgi uzņēmusies viena persona attiecībā pret otru un uz kuru ir balstīta prasītāja celtā prasība, tādā veidā, lai šis noteikums par jurisdikciju būtu balstīts uz prasības pamatu, nevis uz pušu identitāti (24). Visbeidzot, tā uzsvēra, ka Regulas Nr. 261/2004 3. panta 5. punkta otrajā teikumā minētais apkalpojošais gaisa pārvadātājs, – proti, ja gaisa pārvadātājs, kam nav līguma ar pasažieri, pilda saistības, kas izriet no šā instrumenta, tiek uzskatīts, ka tādējādi šis pārvadātājs to dara tās personas vārdā, kurai ar minēto pasažieri ir noslēgts pārvadājuma līgums, – ir uzskatāms par pārvadātāju, kas pilda saistības, ko tas brīvprātīgi uzņēmies pret pasažiera līgumpartneri un kuru saistību avots ir ar šo līgumpartneri noslēgts gaisa pārvadājumu līgums.

32.      Otrkārt, tajā pašā spriedumā flightright u.c. Tiesa sniedza Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma interpretāciju attiecībā uz gaisa transporta pakalpojumu izpildes vietas noteikšanu tādā gadījumā kā pamatlietās aplūkotais, proti, tāda savienotā reisa kavēšanās, ko veic divas aviosabiedrības, no kurām viena nav attiecīgo pasažieru līgumpartneris (25). Šajā ziņā tā atsaucās uz vispārīga rakstura apsvērumiem, kas man šķiet atbilstoši arī šajā lietā.

33.      Tādējādi Tiesa atgādināja, ka ir svarīgi, lai pastāvētu pietiekami cieša sasaistes saikne starp tiesu un visiem lietas materiālajiem elementiem, kas attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu, ievērojot, ka šī saikne ir vēlama visos šajā tiesību normā minētajos noteikumos par īpašo jurisdikciju un ka šāda prasība par ciešu saikni ir apstiprināta šīs regulas 12. apsvērumā (26). Tā arī pārliecinājās, ka pieņemtā interpretācija atbilst minētās regulas 11. apsvērumā minētajam paredzamības principam, lai nodrošinātu, ka šie noteikumi par jurisdikciju gan pieteikuma iesniedzējam, gan atbildētājam garantē iespēju viegli noteikt kompetento tiesu. Turklāt tā uzsvēra, ka gaisa pārvadātāju brīvprātīgi noslēgtu komercvienošanos ietvaros tiek uzskatīts, ka apkalpojošais gaisa pārvadātājs, kurš nav noslēdzis līgumu ar pasažieri, rīkojas tā gaisa pārvadātāja vārdā, kas ir attiecīgā pasažiera līgumslēdzējas puse.

34.      Es uzskatu, ka tādējādi šādi pieņemti apsvērumi un interpretācija ir mutatis mutandis attiecināmi uz šo lietu (27), jo tāda prasība kā prasītājas pamatlietā celtā prasība ietilpst Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

35.      Proti, lietā, kurā pasludināts spriedums flightright u.c., tāpat kā šajā lietā, prasība par kompensāciju lidojuma ilgas kavēšanās dēļ bija balstīta uz saistībām, kuras izrietēja no attiecīgā pasažiera noslēgtā sākotnējā līguma, uz kura nepienācīgu izpildi savas prasības pamatošanai tas atsaucās. Tāpat atbildētāja šajā lietā ir arī apkalpojošais gaisa pārvadātājs, kas nav persona, kura noslēgusi strīdīgo līgumu ar šo pasažieri, kas šajā gadījumā bija ceļojumu aģentūra, bet tā ir brīvprātīgi piekritusi attiecībā uz šo personu veikt lidojumu un tādējādi tās vārdā (28) uzņemties no Regulas Nr. 261/2004 izrietošās saistības, kas ir saistības, uz kurām ir balstīta minētā prasība. Es uzskatu, ka šajā ziņā nav nozīmes tam, ka strīdīgais lidojums ir ticis pārdots kopā ar izmitināšanu, proti, ka tas ietilpst “kompleksā ceļojumā” Direktīvas 90/314 (29) izpratnē, jo šī īpatnība nekādi nemaina nedz juridisko pienākumu līgumisko raksturu, uz kuriem atsaucas prasītāja, nedz tās prasības cēloni. Tādējādi uz tādu prasību kā pamatlietā, manuprāt, visnotaļ var tikt attiecināts jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta izpratnē (30).

36.      Konkrētāk, šāda veida prasība, manuprāt, attiecas uz minētā 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā iekļauto piesaistes kritēriju, proti, attiecīgo gaisa transporta pakalpojuma sniegšanas vietu. Ņemot vērā Tiesas judikatūru par šīs tiesību normas interpretāciju saistībā ar kompensācijas prasībām, kuras ceļ pasažieri, pamatojoties uz Regulu Nr. 261/2004 (31), es uzskatu, ka tādas prasības kā pamatlietā izskatīšana ir tās tiesas kompetencē, kuras piekritībā atrodas kavētā lidojuma izpildes vieta, par kādu pēc prasītājas izvēles ir uzskatāmas lidmašīnas izlidošanas vai ielidošanas vietas, kuras ir norādītas starp attiecīgo pasažieri un ceļojumu aģentūru noslēgtajā līgumā (32), jo praktiski viena vai otra no šīm vietām bieži sakrīt ar vietu, kas ir pasažiera domicils.

37.      Tāpat kā Tiesa uzsvēra spriedumā flightright u.c., es uzskatu, ka, neraugoties uz to, ka apkalpojošais gaisa pārvadātājs nav pasažiera darījumu partneris, šajā gadījumā piedāvātā interpretācija atbilst paredzamības un ciešas saiknes mērķiem, kas minēti visos Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā paredzētajos noteikumos par īpašo jurisdikciju, ciktāl šis pārvadātājs bija piekritis izpildīt no Regulas Nr. 261/2004 izrietošās saistības minētā līgumpartnera vārdā. Tādējādi šajā lietā, tā kā Dānijā reģistrētais gaisa pārvadātājs bija brīvi piekritis nodrošināt Čehijas Republikas ceļojumu aģentūras pārdotā lidojuma izpildi, viņš nevarēja nebūt informēts gan par lidmašīnas izlidošanas vietu (kas atrodas Čehijas Republikā), gan par ielidošanas vietu (kas atrodas Islandē), un tādēļ tas, tāpat kā attiecīgā pasažiere, varēja pamatoti sagaidīt, ka attiecīgā gadījumā varētu tikt celta prasība Čehijas Republikas tiesā, kas turklāt savas ģeogrāfiskās atrašanās dēļ ir ļoti piemērota šādas prasības izskatīšanai.

38.      Līdz ar to, manuprāt, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz prasību par kompensāciju, ko pasažieris ceļ pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, lai gan starp šīm pusēm nebija noslēgts līgums un šis lidojums bija daļa no pakalpojumu kopuma, kas tika sniegti saskaņā ar līgumu, kurš noslēgts starp prasītāju un trešo personu.

B.      Par Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļā ietverto noteikumu par jurisdikciju piemērojamību (otrais jautājums)

39.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai starp pasažieri un apkalpojošo gaisa pārvadātāju pastāvošās tiesiskās attiecības tādos apstākļos kā šajā lietā ietilpst Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļas, kurā ir ietverti šīs regulas 15.–17. pants, kuros ir paredzēti noteikumi par īpašo jurisdikciju saistībā ar “patērētāju līgumiem”, piemērošanas jomā.

40.      Čehijas Republikas valdība piedāvā atbildēt uz uzdoto jautājumu tādējādi, ka aplūkotās attiecības pamatlietā nebūtu kvalificējamas par patērētāju līgumu Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta izpratnē. Savukārt Komisija uzskata, ka šīs regulas II nodaļas 4. iedaļas noteikumi būtu piemērojami šajā kontekstā. Es, gluži pretēji, uzskatu, ka uz tādu prasību, kāda tiek izskatīta iesniedzējtiesā, neattiecas minētās 4. iedaļas noteikumi par jurisdikciju.

41.      Vispirms norādīšu, ka iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai tās pašas jurisdikcija pamatlietas izskatīšanai var tikt pamatota ar minētās regulas 16. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās.

42.      No Tiesas judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā paredzētā patērētāja domicila tiesas jurisdikcija ir atkarīga no trīs šīs regulas 15. panta 1. punktā paredzēto piemērošanas nosacījumu kopuma izpildes. Šie kumulatīvie nosacījumi ir šādi: pirmkārt, līgumslēdzēja puse ir patērētājs, kurš rīkojas kontekstā, kas var tikt uzskatīts par nesaistītu ar viņa arodu vai profesiju, otrkārt, starp šo patērētāju un uzņēmēju ir faktiski noslēgts līgums un, treškārt, šāds līgums ietilpst kādā no minētā 15. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētajām kategorijām (33).

43.      Šajā gadījumā iesniedzējtiesas izteiktās šaubas tieši neattiecas uz šiem trim nosacījumiem, jo to izpilde šajā lietā, vismaz ņemot vērā līgumu, kas ir noslēgts starp prasītāju pamatlietā un ceļojumu aģentūru, acīmredzami netiek apstrīdēta (34). Tomēr šo tiesu šaubas māc tāpēc, ka uzņēmējs, pret kuru ir celta prasība pamatlietas tiesvedībā, nav tas uzņēmējs, ar kuru attiecīgā patērētāja ir noslēgusi līgumu, no kura izriet juridiskās saistības, kas ir šīs tiesvedības priekšmets.

44.      Turpinājumā atgādināšu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktu šīs regulas II nodaļas 4. iedaļa nav piemērojama transporta līgumiem, “izņemot līgumus, kas paredz apvienot ceļošanu un izmitināšanu par kopīgu cenu”, precizējot, ka šis izteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā jēdzienu “komplekss ceļojums” Direktīvas 90/314 izpratnē (35). Tādējādi gaisa transporta pasažieris, kurš ir iegādājies atsevišķu lidmašīnas biļeti, atšķirībā no pasažiera, kurš ir iegādājies lidmašīnas biļeti kā daļu no kompleksa ceļojuma, nevar izmantot noteikumus par īpašo jurisdikciju attiecībā uz patērētāju līgumiem, kas minēti šajā 4. iedaļā (36).

45.      Šajā lietā kavētais lidojums, kas ir pamatā attiecīgās pasažieres celtajai prasībai par kompensāciju, tika iegādāts kopā ar izmitināšanu, tādējādi ir skaidrs, ka, ja šāda prasība būtu vērsta pret ceļojumu aģentūru, kura pārdeva attiecīgo lidmašīnas biļeti uz šo lidojumu, minētās 4. iedaļas noteikumi būtu bijuši piemērojami. Savukārt nevar pilnīgi droši apgalvot, ka tāpat būtu arī gadījumā, kad runa ir par prasību, kas, kā tas ir pamatlietā, ir celta tikai pret trešo personu, kas ir apkalpojošais gaisa pārvadātājs.

46.      Šajā kontekstā iesniedzējtiesa, manuprāt, galvenokārt vēlas noskaidrot, vai jurisdikcija, kas varētu izrietēt no kompleksa ceļojuma līguma, kurš noslēgts starp patērētāju un ceļojumu aģentūru, ja tā būtu bijusi persona, pret kuru ir celta prasība, varētu tikt attiecināta arī uz apkalpojošo gaisa pārvadātāju (37) un tādējādi pēdējā minētā, tāpat kā aģentūra, kurai tas bija piekritis veikt strīdīgo lidojumu, varētu tikt iesūdzēta patērētāja domicila vietas tiesā (38).

47.      Komisija dod priekšroku šādai plašai pieejai, ko pamattiesvedībā atbalsta arī L. Králová. Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 3. punktā in fine un tātad tās II nodaļas 4. iedaļā paredzētais izņēmums būtu jāpiemēro pamatlietā, jo saistības, kas pastāv, pirmkārt, starp patērētāju un ceļojumu aģentūru atbilstoši to noslēgtajam līgumam, kurā ir apvienots ceļojums un izmitināšana, un, otrkārt, starp šo aģentūru un gaisa pārvadātāju atbilstoši to noslēgtajam komerclīgumam, ir nedalāmi saistītas, lai arī šīs saistības ietver dažādus līgumslēdzējus. Es šim viedoklim nepiekrītu šādu apsvērumu dēļ.

48.      Pirmkārt, Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļā “Jurisdikcija patērētāju līgumos” minēto noteikumu kopuma formulējums mani, tāpat kā Čehijas Republikas valdību, mudina dot priekšroku apgalvojumam, kas ir pretējs Komisijas paustajam viedoklim. Proti, šajos noteikumos ir atsauce uz “līgumu, kuru ir noslēdzis [..] patērētājs”, “personu, ar kuru patērētājs noslēdz līgumu”, patērētāja noslēgta līguma “citu līgumslēdzēju pusi” vai arī vienošanos attiecībā uz tiesu, kas panākta “starp patērētāju un citu līgumslēdzēju pusi” (39), – šie formulējumi man liek domāt, ka, piemērojot minētajā iedaļā iekļautos noteikumus par jurisdikciju, noteicošais faktors ir ne tikai faktiska patērētāja līguma noslēgšana (40), bet arī tiesvedības dalībnieku identitāte (41), pretēji tam, kas norādīts šīs regulas 5. panta 1. punktā attiecībā uz īpašo jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz līgumiem” (42). Tāpat Tiesa jau ir nospriedusi, ka “minētās regulas 16. panta 1. punktā paredzētie noteikumi par jurisdikciju patērētāju noslēgtu līgumu jomā atbilstoši šā noteikuma formulējumam ir piemērojami vienīgi prasībām, kuras patērētājs ceļ pret otru līgumslēdzēju pusi, [un tas] katrā ziņā paredz starp prasītāju un attiecīgo profesionāli noslēgta līguma pastāvēšanu” (43).

49.      Taču tādos apstākļos, kādi ir pamattiesvedībā, lai piemērotu Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļu, nevar tikt uzskatīts, ka atbildētājs, proti, apkalpojošais gaisa pārvadātājs, ir uzņēmējs, ar kuru patērētājs ir noslēdzis attiecīgo līgumu. Čehijas Republikas valdība, manuprāt, pamatoti uzsver, ka pat tad, ja prasība, ko pasažieris šādos apstākļos ceļ pret pārvadātāju, ir uzskatāma par tādu, kas ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” šīs regulas 5. panta 1. punkta nozīmē (44), tas pats par sevi nebūt nenozīmē, ka starp šīm pusēm pastāv līgumattiecības II nodaļas 4. iedaļas nozīmē. Šāda nodalīšana izriet no tā, ka minētā 5. panta 1. punktā paredzēto noteikumu par jurisdikciju piemērošanas joma un īstenošanas nosacījumi atšķiras no 4. iedaļā izklāstīto noteikumu par jurisdikciju piemērošanas jomas un īstenošanas nosacījumiem, jo tie ir atkāpe salīdzinājumā ar šiem pirmajiem minētajiem (45).

50.      Otrkārt, es tomēr konstatēju, ka prasītāja pamatlietā iesniedzējtiesā apgalvoja, ka Tiesa spriedumā Maletic Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā minēto jēdzienu “otra līgumslēdzēja puse” ir interpretējusi tādējādi, ka “tādos apstākļos kā pamatlietā tas ietver arī uzņēmēja, ar kuru patērētājs noslēdz[is] šo līgumu un kura juridiskā adrese ir patērētāja domicila dalībvalstī, līgumpartneri” (46). Komisija, lai pamatotu šajā lietā piedāvāto interpretāciju, arī atsaucas uz šo spriedumu, taču, manuprāt, kļūdaini.

51.      Tāpat kā iesniedzējtiesa un Čehijas Republikas valdība, norādu, ka lietas, kurā tika pieņemts spriedums Maletic, apstākļi daudzējādā ziņā atšķīrās no šajā lietā aplūkotajiem (47). Tomēr vēlākā spriedumā (48) Tiesa uzsvēra, ka sprieduma Maletic interpretācijas “pamatā ir īpašie apstākļi, kādos patērētājs uzreiz bijis līgumiski saistīts ar abiem līgumpartneriem”, (49) un ņēma vērā, ka “patērētāja dalībvalstī dibināta līgumpartnera izslēgšanas no minētā 16. panta piemērošanas jomas sekas būtu tādas, ka tiesai, kurā celta prasība par abu līgumpartneru solidāru atbildību, būtu jurisdikcija tikai attiecībā uz citā dalībvalstī dibināto uzņēmēju” (50). Tiesa piebilda, ka “šāda interpretācija nevar tikt izmantota pamatlietas apstākļos, kuros līgums ar attiecīgo profesionāli vispār nav noslēgts” (51).

52.      Manuprāt, šis negatīvais secinājums attiecas arī uz šo lietu, jo, pirmkārt, šajā lietā attiecīgā patērētāja nebija uzreiz nedalāmi līgumiski saistīta ar diviem līgumpartneriem, bet gan bija noslēgusi līgumu tikai ar ceļojumu aģentūru, un, otrkārt, prasība pamatlietā nav vērsta uz to, lai panāktu, ka šādiem līgumpartneriem tiek piespriests sods solidāri, bet gan tikai uz to, lai panāktu soda piespriešanu profesionālim, kurš nebija noslēdzis līgumu ar šo patērētāju un ir reģistrēts citā, nevis viņas dalībvalstī.

53.      Treškārt, uzsveru, ka manis piedāvātā interpretācija nav pretrunā Regulas Nr. 44/2001 mērķiem, uz kuriem atsaucas Komisija.

54.      Runājot par paralēlu tiesvedību un līdz ar to nesavienojamu nolēmumu risku (52), kuru novērst, kā ir norādīts Regulas Nr. 44/2001 15. apsvērumā un kā to Tiesa ir īpaši atgādinājusi spriedumā Maletic, ir šīs regulas galvenais mērķis, es vienīgi izteikšu konstatējumu, ka šāds risks nepastāv tādas prasības gadījumā, kāda ir pamatlietā, un ka šāda riska novēršana katrā ziņā nav minētās regulas II nodaļas 4. iedaļas galvenais mērķis.

55.      Runājot par patērētāju aizsardzību, ko nodrošināt ir īpašs Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļas mērķis, nosakot jurisdikcijas normas, kas ir labvēlīgākas šīs vājākās puses interesēm, kā tas ir norādīts šīs regulas 13. apsvērumā (53), es konstatēju, ka Komisijas skaidrā atsaukšanās uz šo mērķi, lai pamatotu savu apgalvojumu, kuru tā aizstāv (54), manuprāt, ir kļūdaina.

56.      Proti, Tiesa atkārtoti ir atgādinājusi, ka šajā 4. iedaļā ietvertie noteikumi ir jāinterpretē šauri, – tātad, ņemot vērā, ka ar šiem noteikumiem ir izdarīta atkāpe, tie nevar radīt tādu interpretāciju, kas pārsniedz tajā tieši paredzētos gadījumus (55), un tas tā ir ne tikai attiecībā uz minētās regulas 2. panta 1. punktā (56) paredzēto noteikumu par vispārējo jurisdikciju, bet arī attiecībā uz šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā paredzētajiem noteikumiem par īpašo jurisdikciju lietās, kas attiecas uz līgumiem (57).

57.      Turklāt Tiesa attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu jau ir nospriedusi, ka “nosacījums par tāda līguma pastāvēšanu, kas noslēgts starp patērētāju un attiecīgo profesionāli, ļauj nodrošināt jurisdikcijas noteikšanas paredzamību, kas, kā izriet no [šīs regulas] [..] 11. apsvēruma, ir viens no tās mērķiem” (58). Tādējādi to, ka profesionāli, pamatojoties uz šo 16. panta 1. punktu, var iesūdzēt tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas vājākās puses, kas ir patērētājs, domicils, kompensē prasība par starp viņiem noslēgtu līgumu, no kura izriet minētā paredzamība.

58.      No tā, manuprāt, izriet, ka tādos apstākļos kā saistībā ar prasību, kuru izskata iesniedzējtiesa, nav jāpiemēro aizsargājoši noteikumi par jurisdikciju, kas ir paredzēti minētās regulas II nodaļas 4. iedaļā, it īpaši tās 16. panta 1. punktā, proti, ja attiecīgais patērētājs nav noslēdzis līgumu ar profesionāli, kas tiek apsūdzēts prasības par kompensāciju ietvaros.

59.      Tādējādi uz otro prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļas noteikumi, kas ietver tās 15.–17. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nav piemērojami šādai tiesā celtai prasībai.

C.      Par iespēju pasažierim, kas cietis tāda lidojuma kavēšanās dēļ, kurš ir iegādāts tāda kompleksa ceļojuma ietvaros, uz kuru attiecas Direktīva 90/314, iesūdzēt tiesā apkalpojošo gaisa pārvadātāju, pamatojoties uz Regulas Nr. 261/2004 6. un 7. pantu (trešais jautājums)

60.      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir tāda tiesībspēja, lai pasažieris varētu pret to celt prasību tiesā, īstenojot no Regulas Nr. 261/2004 izrietošās tiesības, lai gan šīs puses savstarpēji nav noslēgušas līgumu un attiecīgais lidojums ir iegādāts no ceļojumu aģentūras tāda kompleksa ceļojuma ietvaros, kas ietilpst Direktīvas 90/314 piemērošanas jomā.

61.      Lai gan formulējums un pamati ir atšķirīgi, gan Čehijas Republikas valdība (59), gan Komisija (60) piedāvā sniegt apstiprinošu atbildi uz uzdoto jautājumu. Arī es uzskatu, ka uz to ir jāatbild apstiprinoši, un tas tā ir, ievērojot šādus apstākļus.

62.      Vispirms norādīšu, ka iesniedzējtiesas formulētie jautājumi būtībā attiecas uz divām problēmām.

63.      Viena no tām ir noteikt, vai no Regulas Nr. 261/2004 izrietošās saistības attiecas uz apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kurš ir veicis strīdīgo lidojumu personas, kas ir noslēgusi līgumu ar pasažieri, vārdā (61), pat tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, šī persona pasažierim ir pārdevusi ceļojuma pakalpojumu kopumu, nevis tikai gaisa pārvadājuma pakalpojumu. Šajā saistībā es tikai vēlos norādīt, ka tā, manuprāt, patiešām ir, un šajā ziņā es atsaucos uz apsvērumiem un secinājumiem, kas izriet no sprieduma flightright u.c., kurus esmu izklāstījis saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu (62). Tāpat Komisija, pamatojoties uz šo spriedumu (63), uzskata, ka šajā kontekstā pasažieris var iesūdzēt tiesā pārvadātāju, kurš pilda brīvprātīgas saistības attiecībā uz ceļojumu aģentūru, kas pārdevusi lidojumu kā kompleksa ceļojuma daļu.

64.      Otra iesniedzējtiesas izvirzītā problēma, kura, manuprāt, ir sarežģītāka, ir par saikni starp tiesībām, kas izriet no Regulas Nr. 261/2004, un tiesībām, kas izriet no Direktīvas 90/314 (64), tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie.

65.      Nesen līdzīga prasība tika izskatīta lietā, kurā tika pieņemts spriedums Aegean Airlines (65), kas konkrētāk attiecās uz tiesībām saņemt atlīdzinājumu par lidmašīnas biļeti no gaisa pārvadātāja lidojuma atcelšanas gadījumā, it īpaši, ja ceļojuma organizators (66) ir bankrotējis. Šajā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka “Regulas Nr. 261/2004 [(67)] 8. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka pasažierim, kam, pamatojoties uz Direktīvu 90/314, ir tiesības vērsties pie ceļojuma organizatora, lai atgūtu par lidmašīnas biļetēm samaksāto summu, tādēļ vairs nav iespējas, pamatojoties uz minēto regulu, prasīt atlīdzināt šo summu no gaisa pārvadātāja, tostarp tad, ja ceļojuma organizators finansiāli nav spējīgs atmaksāt biļetes cenu un nav veicis nekādus pasākumus, lai to nodrošinātu” (68). Šāda interpretācija, manuprāt, bija nepieciešama tādu iemeslu dēļ, kurus esmu izklāstījis savos secinājumos attiecībā uz minēto lietu (69).

66.      Uzsveru, ka šajā lietā, lai arī uzdotais jautājums attiecas uz visām tiesībām, kas pasažieriem piešķirtas ar Regulu Nr. 261/2004, no iesniedzējtiesas lēmuma (70) izriet, ka prasība pamatlietā ir pamatota konkrēti ar tās 6. un 7. pantu, kuros ir paredzēti attiecīgi nosacījumi, kādos lidojuma ilgas kavēšanās gadījumā apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir jāsniedz pasažierim palīdzība, ievērojot tās 8. un 9. pantā paredzētos noteikumus, kā arī jāizmaksā vienotas likmes kompensācija saskaņā ar spriedumā Sturgeon u.c. sniegto interpretāciju, kurā kaitējums, ko izraisījis vismaz trīs stundas kavēts lidojums, kā tas ir šajā lietā, tika pielīdzināts atcelta reisa izraisītam kaitējumam. Tātad šajos secinājumos izklāstīšu galvenokārt minētā 6. un 7. panta interpretāciju saistībā ar šādiem apstākļiem, taču ņemot vērā arī papildu noteikumus.

67.      Runājot par Regulas Nr. 261/2004 atbilstošo noteikumu formulējumu un struktūru, vēlos norādīt, ka tajā ir ietverti atsevišķi noteikumi, kas vispārīgi attiecas uz šā instrumenta saikni ar Direktīvu 90/314. Tādējādi šīs regulas 5. apsvērumā ir norādīts, ka tajā nodrošinātā aizsardzība būtu jāpiemēro arī tiem pasažieriem lidojumos, kas veido kompleksa ceļojuma daļu, uz kuriem attiecas minētā direktīva. Turklāt minētās regulas 3. panta 6. punktā ir noteikts, ka tā neietekmē Direktīvā 90/314 paredzētās pasažieru tiesības (71).

68.      Runājot par Regulas Nr. 261/2004 8. panta 2. punktu, kā tas ir interpretēts spriedumā Aegean Airlines, tajā specifiski ir noteikts, ka šā panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības saņemt atlīdzinājumu par lidmašīnas biļeti (72) attiecas arī uz pasažieriem, kuru lidojumi ietilpst kompleksā pakalpojumā, izņemot gadījumus, kad šādas tiesības izriet no Direktīvas 90/314, kaut arī tikai varbūtēji (73). Minētajā spriedumā, atsaucoties uz Regulas Nr. 261/2004 (74) sagatavošanas darbiem un atgādinot tās 3. panta 6. punkta saturu, Tiesa nosprieda, ka minētais 8. panta 2. punkts nozīmē, ka tiesības uz biļetes cenas atlīdzināšanu, pamatojoties uz minēto regulu un Direktīvu 90/314 (75), nav kumulējamas, jo šādas kumulēšanas rezultātā pasažieris tiktu pārmērīgi aizsargāts, kaitējot apkalpojošajam gaisa pārvadātājam, kuram šādā gadījumā var nākties uzņemties daļēju atbildību ceļojuma organizatora vietā par tā klientiem saskaņā ar līgumu, ko tas ar tiem ir noslēdzis (76).

69.      Savukārt Regulas Nr. 261/2004 6. un 7. pants, kuru kā tādu, kas ir piemērojami prasībai par vienotas likmes kompensāciju lidojuma ilgas kavēšanās dēļ, kāda ir pamatlietā, interpretācija šajā lietā ir nepieciešama, neietver skaidru atrunu attiecībā uz Direktīvas 90/314 noteikumiem, kas būtu līdzvērtīga tai, kura minēta šīs regulas 8. panta 2. punktā in fine un attiecas tikai uz lidmašīnas biļetes atlīdzinājuma pieteikumiem (77).

70.      Manuprāt, no šīs atšķirības formulējumos skaidri izriet, ka Regulas Nr. 261/2004 7. pantā paredzētās tiesības uz kompensāciju, kas attiecas gan uz atceltiem lidojumiem, gan uz vismaz trīs stundas kavētiem lidojumiem (78), ir piemērojamas pasažierim, kura lidojums ir daļa no kompleksa ceļojuma, neatkarīgi no tiesībām uz atmaksu vai kompensāciju, kas piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 90/314 par pakalpojumu, kuri ietilpst minētajā kompleksā, neizpildi vai nepienācīgu izpildi (79). Citiem vārdiem sakot, šāds pasažieris, manuprāt, attiecībā uz apkalpojošo gaisa pārvadātāju var izmantot tiesības uz standartizētu atlīdzinājumu saskaņā ar Regulu Nr. 261/2004 (80) un attiecībā uz personu, kas pārdevusi komplekso ceļojumu, – tiesības uz individualizētu atlīdzinājumu, pamatojoties uz Direktīvu 90/314, saistībā ar atšķirību vērtības ziņā starp ceļojuma līgumā paredzētajiem un faktiski sniegtajiem pakalpojumiem.

71.      Šajā gadījumā tāda lidojuma ilgas kavēšanās radītais kaitējums kā tas, uz kuru atsaucas prasītāja pamatlietā, manuprāt, pats par sevi nevar attiekties uz šo pēdējo atlīdzinājuma veidu, pat ja attiecīgais lidojuma laiks acīmredzami bija minēts starp pasažieri un ceļojumu aģentūru noslēgtajā līgumā. Es uzskatu, ka pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas ar Direktīvu 90/314 ir uzlikts ceļojuma organizatoram, savukārt varētu būt pēc šādas kavēšanās, ja tiktu pierādīts, ka tas nav pienācīgi izpildījis citus pakalpojumus, kas ietilpst minētajā kompleksajā pakalpojumā. Tomēr, kā esmu minējis lietas Aegean Airlines (81) ietvaros, ir jānodrošina, lai, piemērojot Regulā Nr. 261/2004 un Direktīvā 90/314 paredzētās tiesības uz atlīdzinājumu, nerastos pārmērīga kompensācija, tādējādi, manuprāt, atbilstoši šai regulai maksājamās summas būtu jāatskaita no summām, kas maksājamas saskaņā ar šo direktīvu (82).

72.      Runājot par vēsturisko kontekstu, kādā iekļaujas šai lietai atbilstošās tiesību normas, tāpat kā Tiesa ir norādījusi spriedumā Aegean Airlines un atbilstoši apsvērumiem, kurus esmu izklāstījis savos secinājumos minētajā lietā (83), uzsveru, ka no Regulas Nr. 261/2004 sagatavošanas darbiem izriet, ka Savienības likumdevējam nodoms bija nevis izslēgt pasažierus, kuru lidojums ietilpst kompleksā ceļojumā, no šīs regulas piemērošanas jomas, bet dot tiem iespēju izmantot ar to piešķirtās tiesības, vienlaikus saglabājot pietiekamu aizsardzības sistēmu, kas šo pasažieru labā ir tikusi ieviesta iepriekš ar Direktīvu 90/314. It īpaši tiesības uz standartizētu kompensāciju, kas izriet no Regulas Nr. 261/2004 7. panta, acīmredzami ir vienas no būtiskajām tiesībām, kas ar šo instrumentu ir piešķirtas aviopasažieriem un jānodrošina apkalpojošajiem gaisa pārvadātājiem (84), un tām, manuprāt, nav līdzvērtīgu ar Direktīvu 90/314 izveidotajā sistēmā, kuras ir jānodrošina ceļojumu organizatoriem.

73.      Tāpat šajā laika perspektīvā, manuprāt, ir jāņem vērā Direktīvas 2015/2302, ar kuru aizstāta Direktīva 90/314 (85), saturs, jo šajā jaunajā direktīvā par kompleksiem ceļojumiem ir ietverti noteikumi, kuros precīzi ir noteikts piemērots veids, kā to apvienot ar Regulu Nr. 261/2004 attiecībā uz tajā paredzētajām tiesībām uz kompensāciju vai cenas samazinājumu (86). No tā it īpaši izriet, ka, lai izvairītos no pārmērīgas kompensācijas, saskaņā ar Direktīvu 2015/2302 piešķirtās summas ceļojumu pakalpojumu nepienācīgas izpildes gadījumā un summas, kas piešķirtas saskaņā ar citiem minētajiem Savienības tiesību aktiem, kuros tostarp ietilpst Regula Nr. 261/2004, ir jāatskaita vienas no otrām. Līdzīgi apsvērumi ir minēti Komisijas paziņojumā par Regulu Nr. 261/2004, kurš tika publicēts pēc Direktīvas 2015/2302 pieņemšanas (87). Manuprāt, tas norāda, ka Savienības likumdevējs tagad ir skaidri atzinis, ka tiesības uz kompensāciju, kas piešķirtas ar Regulas Nr. 261/2004 7. pantu, var tikt piemērotas pasažieriem, kuru lidojums ir kompleksa ceļojuma daļa.

74.      Runājot par atbilstošo tiesību normu mērķiem (88), no Regulas Nr. 261/2004 1. apsvēruma izriet, ka tās galvenais mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa pasažieru aizsardzību, lai gan šis instruments tiecas nodrošināt arī līdzsvaru starp aizsargājamo pasažieru un gaisa pārvadātāju interesēm.

75.      Tomēr tas, ka visām aviopasažieru kategorijām, tostarp tām, kuru lidojums ir kompleksa ceļojuma daļa, tiek atļauts izmantot tiesības uz kompensāciju, kas izriet no Regulas Nr. 261/2004 7. panta, pilnībā atbilst tās galvenajam mērķim (89), neskarot tās sekundāro mērķi, ņemot vērā, ka ar minētās regulas 13. pantu gaisa pārvadātājam, kas atbilstoši šim instrumentam pasažierim ir izmaksājis kompensāciju, ir atļauts saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām prasīt atlīdzinājumu no ikviena, kas izraisījis šī pārvadātāja pienākumu neizpildi (90).

76.      Turklāt no praktiskā viedokļa es konstatēju, ka atšķirībā no grūtībām, ko rada lidmašīnas biļetes atmaksas pieprasījums, pamatojoties uz Regulas Nr. 261/2004 8. pantu, kad apkalpojošajam gaisa pārvadātājam būtu grūti noteikt lidojuma biļetes cenu gadījumā, kad tas ir daļa no kompleksa ceļojuma, ko pārdevusi trešā persona (91), kompensācijas prasība, pamatojoties uz šīs regulas 7. pantu, tādos pašos pārdošanas apstākļos nerada šādas aprēķina problēmas, jo summa, kas šajā gadījumā ir jāizmaksā pasažierim, ir fiksēta un pamatota ar šajā pēdējā minētajā pantā paredzētajiem vienotajiem kritērijiem (92).

77.      Visbeidzot, vēlos precizēt, ka es nepiekrītu Čehijas Republikas valdības viedoklim, ka apstiprinoša atbilde uz trešo prejudiciālo jautājumu būtu jāattiecina tikai uz gadījumiem, kad kavēšanās ir notikusi apkalpojošā gaisa pārvadātāja vainas dēļ (93), jo tam ir jābūt iespējai atbrīvoties no atbildības, ja tas pierāda tādu apstākļu esamību, kurus tas nevar ietekmēt (94). Es savukārt uzskatu, ka jautājums ir par to, vai pasažieris šādu pārvadātāju var iesūdzēt tiesā kompensācijas saņemšanas nolūkā, nevis par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tas, iespējams, atbrīvosies no pienākuma izmaksāt kompensāciju pasažierim, kurš principā tam ir jāpilda saskaņā ar Regulu Nr. 261/2004.

78.      Līdz ar to uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 261/2004 6. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pasažieris, kura lidojums kavējas trīs stundas vai ilgāk, var no apkalpojošā gaisa pārvadātāja pieprasīt kompensāciju saskaņā ar šo regulu, lai gan šīs puses nebija noslēgušas līgumu un šis lidojums bija daļa no kompleksiem pakalpojumiem, uz ko attiecas Direktīva 90/314 un kas bija jāsniedz, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts starp šo pasažieri un ceļojumu aģentūru.

V.      Secinājumi

79.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Obvodní soud pro Prahu 8 (Prāgas 8. rajona tiesa, Čehijas Republika) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz prasību par kompensāciju, ko pasažieris cēlis pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, lai gan starp šīm pusēm nebija noslēgts līgums un šis lidojums bija daļa no pakalpojumu kopuma, kas tika sniegti saskaņā ar līgumu, kurš noslēgts starp prasītāju un trešo personu.

2)      Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļas noteikumi, kas ietver tās 15.–17. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nav piemērojami šādai prasībai.

3)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, 6. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pasažieris, kura lidojums kavējas trīs stundas vai ilgāk, var no apkalpojošā gaisa pārvadātāja pieprasīt kompensāciju saskaņā ar šo regulu, lai gan šīs puses nebija noslēgušas līgumu un šis lidojums bija daļa no kompleksiem pakalpojumiem, uz ko attiecas Padomes Direktīva 90/314/EEK (1990. gada 13. jūnijs) par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām un kas bija jāsniedz, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts starp šo pasažieri un ceļojumu aģentūru.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.).


3      Padomes Regula (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).


4      Padomes Direktīva (1990. gada 13. jūnijs) par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV 1990, L 158, 59. lpp.).


5      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.).


6      Skat. šo secinājumu 18. punktu.


7      Šajā ziņā skat. Regulas Nr. 44/2001 21. apsvērumu un 1. panta 3. punktu, kā arī Eiropas Savienības un Dānijas Karalistes Nolīgumu par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīts Briselē 2005. gada 19. oktobrī (OV 2005, L 299, 62. lpp.). Skat. arī spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Sunico u.c.Sunico u.c.Sunico u.c. (C‑49/12, EU:C:2013:545, 5. punkts).


8      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV 2015, L 326, 1. lpp.).


9      Spriedums, 2009. gada 19. novembris (C‑402/07 un C‑432/07, turpmāk tekstā – “spriedums Sturgeon u.c.Sturgeon u.c.”, EU:C:2009:716), kurā Tiesa Regulas Nr. 261/2004 5., 6. un 7. pantu interpretēja tādējādi, ka “kavēto lidojumu pasažieri var tikt pielīdzināti atcelto lidojumu pasažieriem, piemērojot tiesības uz kompensāciju, un tie var pieprasīt šīs regulas 7. pantā paredzētās tiesības uz kompensāciju, kad tie kavēta lidojuma dēļ cieš trīs vai vairāk stundu laika zudumu” (69. punkts). Skat. arī spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, České aerolinie (C‑502/18, EU:C:2019:604, 19. punkts).


10      Šajā ziņā skat. šo secinājumu 10. punktu.


11      Iesniedzējtiesa precizē, ka, tā kā atbildētāja pēc uzaicinājuma tiesā neieradās, tās pašas jurisdikcija nevarot tikt pamatota ar minētās regulas 24. pantu. Turklāt tās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neattiecoties uz šo tiesību normu.


12      Precizēšu, ka tiesības, uz kurām prasītāja pamatlietā atsaucas lidojuma kavēšanās dēļ un kas izriet no Regulas Nr. 261/2004 6. un 7. panta, kā tos ir interpretējusi Tiesa spriedumā Sturgeon u.c. Sturgeon u.c. Sturgeon u.c. (69. punkts), ir tiesības uz iepriekš noteiktu un vienotu kompensāciju (skat. tostarp spriedumu, 2016. gada 10. marts, Flight Refund, C‑94/14, EU:C:2016:148, 45. punkts). Turklāt netiek apstrīdēts, ka šajā lietā ir izpildīti nosacījumi, kas attiecas uz šīs regulas piemērošanas jomu un ir noteikti tās 3. pantā. Visbeidzot, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir skaidrs, ka prasība par kompensāciju, kas iesniegta, pamatojoties tikai uz Regulu Nr. 261/2004, ir jāizvērtē, ņemot vērā Regulas Nr. 44/2001 normas (skat. tostarp spriedumus, 2016. gada 10. marts, Flight RefundFlight RefundFlight Refund, C‑94/14, EU:C:2016:148, 46. punkts, un 2019. gada 11. aprīlis, Ryanair, C‑464/18, EU:C:2019:311, 24. punkts, kā arī manus secinājumus lietā Guaitoli u.c.Guaitoli u.c., C‑213/18, EU:C:2019:524, 32., 35. un nākamie punkti).


13      Lai arī, ņemot vērā šajos secinājumos piedāvātās atbildes, es šeit ievērošu iesniedzējtiesas piedāvāto analīzes secību, tomēr konstatēju, ka Regulas Nr. 44/2001 normas par patērētāju noslēgtajiem līgumiem ir lex specialis un tātad tās principā ir iepriekš jāpārbauda salīdzinājumā ar normām, kas attiecas uz līgumiskām attiecībām vispār (attiecībā uz 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Engler, C‑27/02, EU:C:2005:33, 31. un 32. punkts).


14      Ja Tiesa sniegtu noraidošu atbildi uz trešo jautājumu, iesniedzējtiesai prasītājas pamatlietā prasība būtu jāatzīst par nepieņemamu nevis jurisdikcijas neesamības dēļ, kā tas būtu attiecībā uz pirmajiem diviem jautājumiem, bet gan atbildētājas tiesībspējas neesamības dēļ.


15      Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā “komplekss pakalpojums” ir definēts kā “iepriekš sagatavot[s] vismaz divu še turpmāk uzskaitītu pakalpojumu apvienojum[s], kas pārdots vai piedāvāts tirdzniecībā par kopīgu cenu un attiecas uz laika posmu, kas garāks par divdesmit četrām stundām, vai kurš ietver izmitināšanu:      
a) transports,      
b) izmitināšana,      
c) citi tūrisma pakalpojumi, kas nav palīgpakalpojumi attiecībā uz transportu vai izmitināšanu un aizņem proporcionāli ievērojamu daļu kompleksajā pakalpojumā”.


16      Situācija var izrādīties vēl sarežģītāka, ja pasažieris iegādājas ceļojumu tīmekļa vietnē, jo ir iespējams, ka viņa faktiskais darījumu partneris ir cita sabiedrība, proti, patiesais šā ceļojuma organizētājs. Attiecībā uz visām šeit norādītajām problēmām skat. tostarp Lambertye-Autrand, M.‑C. de, “Contrats de prestations touristiques et for de protection des consommateurs dans l’espace judiciaire européen – Excursion sur les terres du for de protection du consommateur dans l’espace judiciaire européen en compagnie d’un voyageur de tourisme”, Mélanges offerts au professeur Pascale Bloch, Bruylant, Brisele, 2015, 381.–397. lpp.


17      Šiem noteikumiem ir īpašs raksturs, jo tie ir atkāpe no minētās regulas 2. panta 1. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma, saskaņā ar kuru personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var tikt iesūdzētas attiecīgās dalībvalsts tiesā.


18      Attiecībā uz jēdzienu “apkalpojošais gaisa pārvadātājs”, kas definēts Regulas 261/2004 2. panta b) punktā, skat. spriedumus, 2018. gada 4. jūlijs, Wirth u.c.Wirth u.c.Wirth u.c. (C‑532/17, EU:C:2018:527, 17.–20. punkts), kā arī 2019. gada 11. jūlijs, České aerolinie (C‑502/18, EU:C:2019:604, 23. punkts).


19      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un RabitschFalco Privatstiftung un RabitschFalco Privatstiftung un Rabitsch (C‑533/07, EU:C:2009:257, 40. punkts); 2013. gada 19. decembris, Corman-CollinsCorman-CollinsCorman-Collins (C‑9/12, EU:C:2013:860, 42. punkts), kā arī 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo (C‑196/15, EU:C:2016:559, 31. punkts).


20      Iesniedzējtiesa it īpaši atsaucas uz 2009. gada 9. jūlija spriedumu Rehder (C‑204/08, EU:C:2009:439, 47. punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka tiesa, kuras kompetencē ir izskatīt kompensācijas lūgumu, kas ir pamatots ar līgumu, kurš noslēgts ar apkalpojošo gaisa pārvadātāju, un Regulu Nr. 261/2004, pēc prasītāja izvēles ir tā tiesa, kuras jurisdikcijā atrodas minētajā līgumā paredzētā lidmašīnas izlidošanas vieta vai ielidošanas vieta.


21      Spriedums, 2018. gada 7. marts (C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, turpmāk tekstā – “spriedums flightright u.c.flightright u.c.”, EU:C:2018:160). Jānorāda, ka šis spriedums ir pasludināts pēc datuma, kad šajā lietā tika pieņemts lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu.


22      Precizējot, ka katrs no minētajiem pasažieriem bija rezervējis aviosabiedrībā savienotu lidojumu, kurā šī aviosabiedrība izpildīja tikai vienu no šiem lidojumiem, savukārt apkalpojošais gaisa pārvadātājs izpildīja otru lidojumu (skat. spriedumu flightright u.c.flightright u.c.flightright u.c., 22.–24., 37. un 64. punkts).


23      Skat. spriedumu flightright u.c.flightright u.c. (58.–65. punkts un tajos minētā judikatūra).


24      Papildus spriedumam flightright u.c.flightright u.c. attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kas ir līdzvērtīgs Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam, skat. 2018. gada 4. oktobra spriedumu Feniks (C‑337/17, EU:C:2018:805, 38., 39. un 48. punkts), kā arī 2019. gada 8. maija spriedumu Kerr (C‑25/18, EU:C:2019:376, 20. un 23.–26. punkts), kuros it īpaši ir atgādināts, ka minētā noteikuma par jurisdikciju piemērošanai ir obligāti jākonstatē pienākums, jo jurisdikcija saskaņā ar šiem noteikumiem tiek noteikta, ņemot vērā prasības pamatā esošā pienākuma izpildes vietu.


25      Skat. spriedumu flightright u.c.flightright u.c.flightright u.c. (66.–78. punkts un tajos minētā judikatūra). Šajā spriedumā minētā 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir interpretēts tādējādi, ka savienotā lidojuma gadījumā “izpildes vieta” ir otrā lidojuma ielidošanas vieta, ja pārvadāšanu šajos divos lidojumos ir veikuši dažādi gaisa pārvadātāji un ja prasība par zaudējumu atlīdzību atbilstoši Regulai Nr. 261/2004 ilgas šī savienotā reisa kavēšanās dēļ ir balstīta uz pirmajā minētajā lidojuma reisā, kuru veica gaisa pārvadātājs, kurš nav attiecīgo pasažieru līgumpartneris, radušos traucējumu.


26      Šajā apsvērumā ir norādīts, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis par lietderīgu, ka papildus atbildētāja domicila tiesai, kurai atbilstoši tās pašas regulas 2. pantam jurisdikcija ir principā, būtu jābūt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā, lai veicinātu pareizu tiesvedību, būtu cieša saikne starp tiesu un lietu. Skat. arī spriedumus 2014. gada 4. septembris, Nickel & Goeldner SpeditionNickel & Goeldner SpeditionNickel & Goeldner Spedition (C‑157/13, EU:C:2014:2145, 40. un 41. punkts), kā arī 2018. gada 4. oktobris, Feniks (C‑337/17, EU:C:2018:805, 34.–36. punkts).


27      Tāpat arī Komisija uzskata, ka faktu atšķirības, kas pastāv šajā lietā un apvienotajās lietās, attiecībā uz kurām tika pasludināts spriedums flightright u.c.flightright u.c.flightright u.c. (šajā lietā prasītāja pamatlietā, pirmkārt, iegādājās lidmašīnas biļeti ar ceļojumu aģentūras starpniecību, nevis no aviosabiedrības, ar kuru tā būtu noslēgusi līgumu, un, otrkārt, viņa izmantoja savas tiesības uz kompensāciju saistībā ar tiešu lidojumu, nevis attiecībā uz lidojumu ar pārsēšanos), nav šķērslis šādai transpozīcijai.


28      Saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kurš veic reisu attiecīgā pasažiera līgumpartnera vārdā, kas ir minēts šīs regulas 2. panta b) punktā in fine un 3. panta 5. punkta otrajā teikumā.


29      Savukārt attiecībā uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu fakts, ka attiecīgā pasažiera noslēgtajā līgumā ir apvienots ceļojums un izmitināšana, ir noteicošs (skat. attiecīgi šo secinājumu 39. punktu un nākamos punktus, kā arī 60. un nākamos punktus).


30      Šajā nozīmē skat. arī ģenerāladvokāta M. Bobeka  [M. Bobek] secinājumus apvienotajās lietās flightright u.c.flightright u.c. (C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, EU:C:2017:787, 52.–61. punkts).


31      Skat. spriedumus, 2009. gada 9. jūlijs, Rehder (C‑204/08, EU:C:2009:439, 43.–47. punkts); flightright u.c.flightright u.c.flightright u.c. (68. punkts), kā arī 2019. gada 11. aprīlis, Ryanair (C‑464/18, EU:C:2019:311, 27. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Guaitoli u.c.Guaitoli u.c. (C‑213/18, EU:C:2019:524, 46. punkts).


32      Jānorāda, ka rakstveida apsvērumu noslēgumā Čehijas Republikas valdība uz pirmo prejudiciālo jautājumu piedāvā atbildēt tā, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz tādu prasību kā pamatlietā, taču iepriekš tā norāda, ka pamatlietā tiesas jurisdikcija var tikt pamatota ar minēto 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu, tādējādi ir jādod priekšroka attiecīgā pakalpojuma sniegšanas vietai, proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru – lidmašīnas izlidošanas vai ielidošanas vietai.


33      Skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelnaČeská spořitelnaČeská spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 30. punkts); 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 23. punkts), kā arī 2015. gada 23. decembris, Hobohm (C‑297/14, EU:C:2015:844, 23. un 24. punkts).


34      Saistībā ar šo pēdējo minēto aspektu iepriekš minētie nosacījumi šajā lietā, šķiet, ir izpildīti, jo saskaņā ar norādēm, kas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, pirmkārt, L. Králová rīkojās kā privāta galapatērētāja, otrkārt, viņa bija noslēgusi līgumu ar ceļojumu aģentūru, bet tā, treškārt, ir reģistrēta tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir patērētājas domicils.


35      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 7. decembris, Pammer un Hotel AlpenhofPammer un Hotel AlpenhofPammer un Hotel Alpenhof (C‑585/08 un C‑144/09, EU:C:2010:740, 35.–46. punkts).


36      Attiecībā uz līdzvērtīgiem noteikumiem, kas ietverti Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļā, skat. arī spriedumu, 2019. gada 11. aprīlis, Ryanair (C‑464/18, EU:C:2019:311, 29. punkts).


37      Šajā ziņā vēlos norādīt, ka Regulas Nr. 44/2001 6. pantā ir skaidri paredzēti gadījumi, kuros var atsaukties uz atvasinātu jurisdikciju attiecībā pret atbildētāju, bet neviens no šiem gadījumiem (proti, vairāki atbildētāji, garantijas vai galvojuma pieteikums, pretprasība vai prasība, kas attiecas uz nekustamā īpašuma lietu tiesībām) šajā lietā nav konstatēts.


38      Šī tiesa saskaņā ar savu lēmumu jautā, “vai [uzsāktā] tiesvedība par zaudējumu atlīdzību pret gaisa pārvadātāju ietver patērētāju attiecību iezīmes attiecībā uz līgumu, kas noslēgts starp [esošo] galveno līgumslēdzēju un prasītāju (patērētāju), lai patērētājs [vienā un tajā paša tiesā] varētu izmantot visas iespējamās tiesības, kas izriet no šādām attiecībām”.


39      Izmantotie formulējumi ir atrodami attiecīgi Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktā, 15. panta 2. punktā, 16. panta 1. un 2. punktā un 17. panta 3. punktā.


40      Par šo tematu skat. šo secinājumu 42. punktu un tajā minēto judikatūru, kā arī spriedumu, 2009. gada 14. maijs, Ilsinger (C‑180/06, EU:C:2009:303, 52. un nākamie punkti).


41      Šis pēdējais kritērijs, manuprāt, atbilst arī minēto noteikumu mērķiem (skat. it īpaši šo secinājumu 57. punktu).


42      Skat. šo secinājumu 31. punktu, kā arī tajā minēto judikatūru.


43      Skat. spriedumus, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 32. punkts), kā arī 2018. gada 25. janvāris, Schrems (C‑498/16, EU:C:2018:37, 45. punkts), mans izcēlums.


44      Šo secinājumu 25. un nākamajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ.


45      Par minētās 4. iedaļas noteikumu izņēmuma raksturu un no tā izrietošajām sekām skat. šo secinājumu 56. punktu.


46      Spriedums, 2013. gada 14. novembris (C‑478/12, turpmāk tekstā – “spriedums Maletic”, EU:C:2013:735, 32. punkts).


47      Minētajā lietā runa bija par kompleksu ceļojumu, kuru bija pārdevusi Vācijā reģistrēta tūrisma aģentūra, bet ko bija organizējusi Austrijā reģistrēta sabiedrība; Austrijā pastāvīgi dzīvojoši patērētāji attiecībā uz šo ceļojumu bija cēluši prasību, lai panāktu, ka šiem abiem uzņēmējiem solidāri tiktu piespriests sods (skat. spriedumu Maletic, 11.–14. punkts). Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) veikto vērtējumu, norāda, ka savukārt šajā lietā, pirmkārt, uzņēmējam, kuram faktiski bija jāveic aplūkotā pakalpojuma sniegšana, bija jānodrošina tikai transporta pakalpojums, nevis komplekss ceļojums un, otrkārt, prasītāja pamatlietā tiesā ir vērsusies tikai pret vienu uzņēmēju.


48      Skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 33. punkts).


49      Proti, saskaņā ar sprieduma Maletic   29. punktu, “pat pieņemot, ka tāds vienots darījums kā tas, kas lika [attiecīgajiem patērētājiem] rezervēt un samaksāt par kompleksu ceļojumu interneta vietnē lastminute.com, var tikt sadalīts divās atsevišķās līgumattiecībās ar, pirmkārt, interneta ceļojumu aģentūru lastminute.com un, otrkārt, ceļojuma organizatoru TUI, šīs pēdējās līgumattiecības nevar kvalificēt kā “pilnībā iekšzemē” notiekošas attiecības, jo tās ir nedalāmi saistītas ar pirmajām līgumattiecībām, kuras īsteno minētās ceļojumu aģentūras starpnieks, kas atrodas citā dalībvalstī”.


50      Sprieduma Maletic 30. un 31. punktā ir noteikts, ka “Regulas Nr. 44/2001 13. un 15. apsvērumā paredzētie mērķi, proti, patērētāju kā “vājākās līgumslēdzējas puses” aizsardzība, kā arī tas, ka ir “jāsamazina paralēlas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs nepieņem nesavienojamus spriedumus”, ir pretrunā risinājumam, kas ļauj [attiecīgajiem patērētājiem dažādās tiesās], izmantojot saistītas prasības, paralēli celt prasības pret diviem uzņēmējiem, kas ir iesaistīti pamatlietā [apskatāmajā] rezervācijā un kompleksā ceļojuma norisē”.


51      Skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 34. un 35. punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka prasītājs, kurš kā patērētājs no trešās personas, kas darbojas profesionāli, ir iegādājies uzrādītāja obligāciju, nenoslēgdams līgumu ar šīs obligācijas emitentu, nevar atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktā paredzēto jurisdikciju saistībā ar prasību, kas celta pret šīs obligācijas emitentu.


52      Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka tās piedāvātā interpretācija ļauj patērētājam gadījumā, ja tas nolemj iesūdzēt tiesā gan ceļojumu aģentūru, gan arī citas ar to saistītas personas, atsaukties (vienā) tiesā uz tiesībām, kas viņam ir attiecībā uz visām saistībām, kuras ir nedalāmi saistītas.


53      Precīzam šīs aizsardzības pamatojumam skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna (C‑419/11, EU:C:2013:165, 33. punkts), kā arī 2015. gada 23. decembris, Hobohm Hobohm (C‑297/14, EU:C:2015:844, 31. punkts).


54      Šajā ziņā Komisija norāda, ka brīdī, kad tika noslēgts līgums ar ceļojumu aģentūru, prasītāja pamatlietā varēja arī nezināt, ka šī aģentūra ir iesaistījusi trešās personas savu saistību pildīšanā.


55      Skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 23. decembris, Hobohm (C‑297/14, EU:C:2015:844, 32. punkts), kā arī 2018. gada 25. janvāris, Schrems (C‑498/16, EU:C:2018:37, 27. un 43. punkts).


56      Atgādinu, ka šajā 2. panta 1. punktā kā vispārējs princips ir paredzēts, ka jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils.


57      Par noteikumiem, kuri piemērojami “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, skat. šo secinājumu 27. un nākamos punktus, kuri attiecas uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Šajā ziņā es uzsveru, ka Komisijas piedāvātās apstiprinošās atbildes gan uz pirmo, gan uz otro šajā lietā uzdoto jautājumu man šķiet pretrunīgas, jo šīs atbildes rosina domāt, ka tāda prasība kā pamatlietā aplūkotā ietilpst vienlaikus kā šī 5. panta 1. punkta, tā minētās 4. iedaļas specifiskās piemērošanas jomā, lai gan šīs pēdējās minētās tiesību normas ir lex specialis salīdzinājumā ar minētā 5. panta 1. punkta normām (skat. arī šo secinājumu 13. zemsvītras piezīmi).


58      Skat. spriedumus, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 29.–32. punkts), kā arī 2018. gada 25. janvāris, Schrems (C‑498/16, EU:C:2018:37, 45. un 46. punkts).


59      Šī valdība uzskata, ka “Regula [Nr. 261/2004] ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda lidojuma kavēšanās gadījumā, kas ietilpst kompleksā pakalpojumā saskaņā ar Direktīvu [90/314], gaisa pārvadātājam ir tiesībspēja, lai pret to tiesā vērstu prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar [šo regulu], ar nosacījumu, ka lidojums kavējās gaisa pārvadātāja dēļ” (mans izcēlums).


60      Komisija uzskata, ka “apkalpojošajam gaisa pārvadātājam kā atbildētājam [pamatlietā], kas nav noslēdzis līgumu ar pasažieri, kā prasītāju [pamatlietā], ir tiesībspēja iesūdzēšanai tiesā, lai īstenotu no Regulas [Nr. 261/2004] izrietošās tiesības” (mans izcēlums).


61      Piemērojot šīs regulas 2. panta b) punktu, lasot to kopā ar tās 3. panta 5. punktu.


62      Skat. šo secinājumu 34. un nākamos punktus.


63      Precīzāk, atsaucoties uz sprieduma flightright u.c.flightright u.c. 62. un 63. punktu.


64      Precizēšu, ka šī problēma izriet nevis no trešā prejudiciālā jautājuma formulējuma, bet gan no ar to saistīta iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma, kurā ir citēta Direktīva 90/314, it īpaši tās 5. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts, ka organizatora un/vai pārstāvja kompleksa ceļojuma līgumslēdzēja puse ir atbildīga pret patērētāju par saistību, kuras izriet no šā līguma, pienācīgu izpildi pat tad, ja šīs saistības ir jāpilda citiem pakalpojumu sniedzējiem, kā šajā gadījumā apkalpojošajam gaisa pārvadātāam, neierobežojot iespēju vērst savus prasījumus pret šiem citiem pakalpojumu sniedzējiem.


65      Spriedums, 2019. gada 10. jūlijs (C‑163/18, turpmāk tekstā – “spriedums Aegean Airlines”, EU:C:2019:585).


66      Direktīvas 90/314 2. panta 2. punktā tas ir definēts kā “persona, kas organizē kompleksus pakalpojumus un pārdod tos vai piedāvā tirdzniecībā tiešā veidā vai caur pārstāvi, un šādai darbībai nav gadījuma rakstur[a]”.


67      Regulas Nr. 261/2004 8. panta “Tiesības saņemt atlīdzinājumu vai mainīt maršrutu” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka, “ja ir izdarīta atsauce uz šo pantu, pasažieriem dod iespēju izvēlēties: [it īpaši] vai septiņās dienās saskaņā ar 7. panta 3. punktu saņemt biļetes pilnas cenas atlīdzinājumu tās summas apmērā, par kuru tā ir pirkta, attiecībā uz to ceļojuma daļu vai daļām, kas nav veiktas, un attiecībā uz jau veikto daļu vai daļām, ja lidojumam vairs nav jēgas, ņemot vērā pasažiera sākotnējo ceļojuma plānu, attiecīgā gadījumā kopā ar [..] atpakaļceļa lidojumu uz sākotnējo izlidošanas vietu pēc iespējas agrāk”. Tās 8. panta 2. punktā ir noteikts, ka “šā panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas arī uz pasažieriem, kuru lidojumi ir kompleksa pakalpojuma daļa, izņemot tiesības saņemt atlīdzinājumu, ja šādas tiesības izriet no Direktīvas 90/314[..] noteikumiem”.


68      Spriedums Aegean Airlines (44. punkts).


69      Skat. manus secinājumus lietā Aegean AirlinesAegean AirlinesAegean Airlines (C‑163/18, turpmāk tekstā – “mani secinājumi lietā Aegean Airlines”, EU:C:2019:275, 35.–67. punkts).


70      Skat. šo secinājumu 16.–18. punktu un 9. zemsvītras piezīmi.


71      Regulas Nr. 261/2004 3. panta 6. punktā, tāpat kā tās 16. apsvērumā, ir piebilsts, ka “gadījumos, kad atceļ ceļojuma kompleksu tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar lidojuma atcelšanu, šo regulu nepiemēro”. Tomēr norādu, ka šajā pamatlietā tiek apstrīdēta tikai tāda lidojuma ilga kavēšanās, kas ietilpst ceļojuma kompleksā, bet ne šāda ceļojuma kompleksa atcelšana.


72      Īpaši pasažieriem, kuru lidojums kavējies vismaz piecas stundas, ir tiesības saņemt atlīdzinājumu par lidmašīnas biļeti saskaņā ar Regulas Nr. 261/2004 6. panta 1. punkta iii) apakšpunktu, kurā ir atsauce uz tās 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu.


73      Saskaņā ar sprieduma Aegean Airlines 31. punktu “no 8. panta 2. punkta teksta izriet, ka tikai tas vien, ka pasažierim no Direktīvas 90/314 izriet tiesības saņemt atlīdzinājumu, ir pietiekams iemesls, lai pasažierim, kura lidojums ietilpst kompleksā ceļojumā, zustu tiesības prasīt savu aviobiļešu cenu atlīdzināt faktiskajam gaisa pārvadātajam atbilstoši Regulai Nr. 261/2004”.


74      Par šo tematu skat. šo secinājumu 72. punktu.


75      Šīs direktīvas 4. panta 6. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, “ja patērētājs atsakās no [kompleksa ceļojuma] līguma vai jebkādu iemeslu dēļ, kas nav patērētāja vaina, organizators atceļ komplekso pakalpojumu pirms līgtā izbraukšanas datuma, patērētājam ir tiesības:      
a) vai nu saņemt vietā tādas pašas vai augstākas kvalitātes komplekso pakalpojumu, ja organizators un/vai pārstāvis spēj viņam piedāvāt šādu aizvietojumu. Ja piedāvātā kompleksā pakalpojuma kvalitāte ir zemāka, organizators patērētājam atlīdzina cenas starpību;
b) vai arī cik iespējams drīz saņemt atpakaļ visu naudas summu, ko viņš samaksājis atbilstīgi līgumam”.


76      Skat. spriedumu Aegean AirlinesAegean AirlinesAegean Airlines (32.–34. punkts), kurā par šo tematu ir atsauce uz maniem secinājumiem lietā Aegean AirlinesAegean AirlinesAegean Airlines (43. un 44., kā arī 64. punkts).


77      Par minētā 8. panta 2. punktā paredzētās atrunas izņēmuma raksturu skat. arī manus secinājumus lietā Aegean Airlines (50. un 51. punkts).


78      Saskaņā ar spriedumu Sturgeon u.c.Sturgeon u.c.Sturgeon u.c. (69. punkts).


79      Ceļojuma līguma izbeigšanas vai atcelšanas gadījumā papildus tiesībām saņemt atlīdzinājumu, kas paredzētas Direktīvas 90/314 4. panta 6. punkta pirmajā daļā (minēta šo secinājumu 75. zemsvītras piezīmē), šā 6. punkta otrajā daļā ir paredzētas tiesības uz kompensāciju par līguma neizpildi. Ja netiek izpildīta “nozīmīga daļa nolīgto pakalpojumu”, 4. panta 7. punktā ir paredzētas tiesības uz kompensāciju par līguma nepienācīgu izpildi, sedzot “starpību starp piedāvātajiem pakalpojumiem un sniegtajiem pakalpojumiem”. Šīs direktīvas 5. panta 2. punkta trešā un ceturtā daļa attiecas uz ierobežojumiem, ko dalībvalstis var pieļaut, lai atlīdzinātu zaudējumus, kas radušies līguma neizpildes vai nepienācīgas izpildes dēļ. Skat. arī minētās direktīvas 16.–19. apsvērumu.


80      Attiecībā uz standartizētu un tūlītēju atlīdzinājumu, kas izveidots ar Regulu Nr. 261/2004, skat. it īpaši manus secinājumus lietā Guaitoli u.c.Guaitoli u.c. (C‑213/18, EU:C:2019:524, 36. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra), kā arī 2019. gada 29. jūlija spriedumu Rusu (C‑354/18, EU:C:2019:637, 28. punkts).


81      Skat. manus secinājumus lietā Aegean Airlines (63. un 64. punkts).


82      Attiecībā uz šo tematu skaidri izklāstošiem noteikumiem, kas tagad ir ietverti Direktīvā 2015/2302, skat. šo secinājumu 73. punktu. Skat. arī Komisijas 2013. gada 13. martā iesniegto priekšlikumu, ar ko groza Regulu Nr. 261/2004, (COM (2013) 130 final), par 6. apsvērumu un 3. panta 6. punktu ar grozījumiem, kurā ir noteikts, pirmkārt, ka Regula Nr. 261/2004 attiecas arī uz pasažieriem, kas tiek pārvadāti saskaņā ar kompleksa ceļojuma līgumiem, bet neietekmē pasažieru tiesības saskaņā ar Direktīvu 90/314, otrkārt, ka pasažieriem ir tiesības iesniegt prasības saskaņā ar šo regulu un saskaņā ar šo direktīvu, bet attiecībā uz vieniem un tiem pašiem faktiem nevar tikt summētas tiesības saskaņā ar abiem tiesību aktiem, ja tiesības aizsargā tās pašas intereses vai to pašu mērķi, un, visbeidzot, ka šī regula nav piemērojama gadījumos, kad kompleksais ceļojums tiek atcelts vai atlikts citu iemeslu, nevis lidojuma atcelšanas vai kavēšanās dēļ.


83      Skat. spriedumu Aegean Airlines (32. punkts), kā arī manus secinājumus lietā Aegean Airlines (40.–46. punkts un tajos minētie avoti).


84      Kopējās nostājas, ko Padome pieņēmusi 2003. gada 18. martā, pamatojumā (OV 2003, C 125 E, 70. lpp.) un Komisijas 2003. gada 25. marta paziņojumā (SEC (2003) 361, galīgā redakcija, 3. lpp.) tika uzsvērts, ka noteikt apkalpojošajam gaisa pārvadātājam pienākumu sniegt kompensāciju un palīdzību, kas izriet no turpmākās Regulas Nr. 261/2004, ir vienkāršs un praktisks risinājums, jo tas parasti ir piemērotākā situācijā, lai nodrošinātu lidojumu norisi saskaņā ar grafiku, un atrodas lidostās.


85      Lai arī tā nav piemērojama šajā lietā (skat. šo secinājumu 14. punktu).


86      Proti, Direktīvas 2015/2302 36. apsvērumā un 14. panta 5. punktā ir noteikts, pirmkārt, ka tiesības uz kompensāciju vai cenas samazinājumu, kas paredzētas šajā direktīvā, neskar ceļotāju tiesības, kas paredzētas cita starpā Regulā Nr. 261/2004, otrkārt, ka ceļotājiem ir tiesības iesniegt prasības gan saskaņā ar šo direktīvu, gan saskaņā ar šo regulu un, visbeidzot, ka, lai izvairītos no pārmērīgas kompensācijas, kompensāciju vai cenas samazinājumu, kas piešķirts saskaņā ar minēto direktīvu, un kompensāciju vai cenas samazinājumu, kas piešķirts saskaņā ar minēto regulu, vienu no otras atskaita.


87      Skat. paziņojumu par skaidrojošām pamatnostādnēm attiecībā uz Regulu Nr. 261/2004, kas publicēts 2016. gada 15. jūnijā (OV 2016, C 214, 5. lpp.), it īpaši tā 2.2.6. iedaļu “Regulas darbības joma saistībā ar Komplekso ceļojumu direktīvu”.


88      Šajā ziņā papildus maniem secinājumiem lietā Aegean Airlines (58. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra) skat. spriedumu Aegean Airlines (38. punkts).


89      Par pasažieriem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 261/2004 7. pants, piešķirtajām priekšrocībām skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Rusu Rusu (C‑354/18, EU:C:2019:637, 26.–31. punkts).


90      Skat. arī spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, České aerolinie (C‑502/18, EU:C:2019:604, 31. punkts). Par atbildības un izmaksu, kas saistītas ar apkalpojošā gaisa pārvadātāja maksāto kompensāciju ilgas kavēšanās gadījumā, sadali skat. Komisijas 2011. gada 19. decembra paziņojumu “Eiropas redzējums pasažieriem: paziņojums par pasažieru tiesībām visos transporta veidos” (COM (2011) 898 final, 12. lpp., 7.1. punkts).


91      Skat. manus secinājumus lietā Aegean AirlinesAegean AirlinesAegean Airlines (66. punkts).


92      Tomēr es nenoliedzu, ka normatīvā sistēma, kas izriet no kombinācijas starp Regulas Nr. 261/2004 normām un Direktīvas 90/314 normām pirms precizējumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2015/2302, nav viegli īstenojama attiecībā uz pasažieri, kurš ir noslēdzis ceļošanas līgumu ar sabiedrību, šajā gadījumā ceļojumu aģentūru, bet kuram ir jāpieprasa vienotas likmes kompensācija no citas sabiedrības, proti, apkalpojošā gaisa pārvadātāja (skat. arī Lambertye-Autrand, M.C. de, minēts 16. zemsvītras piezīmē, 397. lpp., 29. punkts).


93      Skat. šīs valdības atbildi, kas minēta šo secinājumu 59. zemsvītras piezīmē.


94      Šajā ziņā Čehijas Republikas valdība atsaucas uz spriedumu Sturgeon u.c.Sturgeon u.c.Sturgeon u.c. (69. punkts in fine), kurā Tiesa nosprieda, ka lidojums, kura kavējums ir vismaz trīs stundas, “nedod pasažieriem tiesības uz kompensāciju, ja gaisa pārvadātājs var pierādīt, ka lidojuma ilgo kavējumu ir izraisījuši ārkārtēji apstākļi, no kuriem nevarētu izvairīties pat tad, ja tiktu veikti visi iespējamie pasākumi, proti, apstākļi, pār kuriem gaisa pārvadātājam nav faktiskas kontroles”.