Language of document : ECLI:EU:C:2020:47

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZBORDONA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 29. janvārī (1)

Lieta C796/18

Informatikgesellschaft für SoftwareEntwicklung (ISE) mbH

pret

Stadt Köln,

piedaloties:

Land Berlin

(Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Publiski līgumi – Direktīva 2014/24/ES – Atlīdzības līguma jēdziens – Horizontāla sadarbība starp līgumslēdzējām iestādēm – Ugunsdzēsēju dienesta izsaukumu vadības programmatūras nodošana – Vienošanās par sadarbību programmatūras atjaunināšanai un izstrādei – Sabiedrisko pakalpojumu palīgdarbība – Aizliegums nostādīt trešās personas privileģētā stāvoklī






1.        Pirmās Eiropas tiesību normas publisko iepirkumu jomā tika radītas [20. gadsimta] septiņdesmitajos gados. Kopš tā laika ir sekojuši vairāki tiesību akti, līdz 2014. gadā tika pieņemti trīs tiesību akti šīs nozares regulēšanai visās tās jomās: Direktīva 2014/24/ES (2) (kuras interpretācija ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets), Direktīva 2014/23/ES (3) un Direktīva 2014/25/ES (4).

2.        Pirms 2014. gada direktīvu spēkā stāšanās Tiesa jau bija atzinusi, ka Savienības tiesību normas, kas regulē publisko iepirkumu, principā netiek piemērotas, ja noteiktos apstākļos:

–      līgumslēdzēja iestāde nodod tās kontrolē esošai juridiskai personai noteiktu uzdevumu izpildi, nepieaicinot ārējas struktūras (vertikālā sadarbība vai “inhouse” līguma slēgšanas tiesību piešķiršana); vai

–      divas līgumslēdzējas iestādes savstarpēji sadarbojas, lai nodrošinātu kopēju sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildi (horizontālā sadarbība).

3.        Attiecībā uz šo otro sadarbības veidu starp publiskām iestādēm Tiesas judikatūra bija radījusi zināmu juridisko nenoteiktību (5), ko ir mēģināts risināt ar Direktīvu 2014/24. Es neesmu pārliecināts, ka šis mēģinājums ir izdevies tā, kā tas tika gaidīts.

4.        Strīdā, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, kāda sabiedrība (Informatikgesellschaft für SoftwareEntwicklung; turpmāk tekstā – “ISE”) iesniedzējtiesā ir apstrīdējusi līgumus, kas ir noslēgti starp Ķelnes pilsētu un Berlīnes federālo zemi, saskaņā ar kuriem federālā zeme nodod pirmās minētās pilsētas rīcībā sava ugunsdzēsēju dienesta izsaukumu vadības programmatūru, un papildus šim līgumam ir noslēgts arī līgums par sadarbību starp abām administrācijām.

5.        Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot it īpaši, vai uz attiecībām starp līgumslēdzējām iestādēm šajā strīdā attiecas Direktīvas 2014/24 publiskā iepirkuma noteikumi. Tādējādi Tiesai tiek sniegta iespēja papildināt tās iepriekšējo judikatūru, tikai šoreiz – ņemot vērā jauno normu (Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkts), par kuru līdz šim brīdim, ja vien nekļūdos, nav pasludināts neviens spriedums.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības. Direktīva 2014/24

6.        5. apsvērumā ir paredzēts:

“[..] nekas šajā direktīvā dalībvalstīm neuzliek par pienākumu slēgt līgumus par ārpakalpojumiem vai izmantot ārpakalpojumu sniedzējus saistībā ar tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus tās vēlas sniegt pašas vai kurus tās vēlas organizēt, izmantojot citus līdzekļus, kas nav publiski līgumi šīs direktīvas nozīmē [..].”

7.        31. apsvērumā ir noteikts šādi:

“Pastāv būtiska juridiskā nenoteiktība attiecībā uz to, cik lielā mērā publiskā iepirkuma noteikumiem būtu jāattiecas uz līgumiem, kas noslēgti starp publiskā sektora subjektiem. Dalībvalstis un pat līgumslēdzējas iestādes atšķirīgi interpretē attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. Tāpēc jāprecizē, kuros gadījumos publiskajā sektorā noslēgtajiem līgumiem nepiemēro publiskā iepirkuma noteikumus.

Šāda precizējuma pamatā vajadzētu būt principiem, kas noteikti attiecīgajā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā. Tas, ka abas vienošanās puses pašas ir publiskā sektora iestādes, pats par sevi neizslēdz iepirkuma noteikumu piemērošanu. Tomēr publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanai nevajadzētu kavēt publiskā sektora iestāžu rīcības brīvību veikt tām uzticētos sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus, izmantojot savus resursus, kas ietver iespēju sadarboties ar citām publiskā sektora iestādēm.

Būtu jānodrošina, ka publiskā sektora iestāžu savstarpējā sadarbība, kurai piešķirts atbrīvojums, nerada konkurences izkropļojumus attiecībā uz privātiem ekonomikas dalībniekiem, ciktāl tā privātu pakalpojumu sniedzēju nostāda labākā stāvoklī attiecībā pret konkurentiem.”

8.        Saskaņā ar 33. apsvērumu:

“Līgumslēdzējām iestādēm vajadzētu būt iespējai izvēlēties sniegt savus sabiedriskos pakalpojumus kopīgi sadarbojoties bez pienākuma izmantot kādu konkrētu juridisko formu. Šāda sadarbība varētu aptvert visa veida darbības, kas saistītas ar pakalpojumu sniegšanu un pienākumu izpildi, kas piešķirti iesaistītajām iestādēm vai ko tās ir uzņēmušās, piemēram, vietējo vai reģionālo iestāžu obligātos vai brīvprātīgos uzdevumus vai pakalpojumus, kas konkrētām struktūrām piešķirti atbilstoši publiskajām tiesībām. Dažādu iesaistīto iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem nav obligāti jābūt identiskiem; tie arī var viens otru papildināt.

Līgumiem par sabiedrisko pakalpojumu kopīgu sniegšanu nevajadzētu piemērot šajā direktīvā izklāstītos noteikumus, ja tie noslēgti tikai starp līgumslēdzējām iestādēm, ja šādas sadarbības īstenošanas pamatā ir tikai sabiedrības interešu apsvērumi un ja neviens privāts pakalpojumu sniedzējs nav nostādīts labākā stāvoklī attiecībā pret tā konkurentiem.

Lai izpildītu minētos nosacījumus, sadarbības pamatā vajadzētu būt sadarbošanās koncepcijai. Šādai sadarbībai nav nepieciešams, lai visas iesaistītās iestādes uzņemtos galveno līgumsaistību izpildi, kamēr vien ir saistības veicināt to, lai attiecīgais sabiedriskais pakalpojums tiktu pildīts sadarbībā. Turklāt šīs sadarbības īstenošanā, tostarp attiecībā uz jelkādiem finanšu pārskaitījumiem starp iesaistītajām līgumslēdzējām iestādēm, būtu jāvadās tikai pēc sabiedrības interešu apsvērumiem.”

9.        1. panta 4. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu brīvību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē atbilstīgi noteikumiem par valsts atbalstu un kādi īpaši pienākumi uz tiem būtu jāattiecina. Tāpat šī direktīva neietekmē publiskā sektora iestāžu lēmumu, vai, kādā veidā un cik lielā mērā tās vēlas pašas pildīt sabiedriskās funkcijas, ievērojot LESD 14. pantu un protokolu Nr. 26.”

10.      2. panta 1. punkta 5) apakšpunktā publiskie līgumi ir definēti šādi:

“[..] līgumi par atlīdzību, kas rakstiski noslēgti starp vienu vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem un vienu vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm un kuru mērķis ir būvdarbu izpilde, produktu piegāde vai pakalpojumu sniegšana”.

11.      12. panta (“Publiskie līgumi starp publiskā sektora subjektiem”) 4. punktā ir norādīts:

“Šīs direktīvas darbības joma neattiecas uz līgumu, kas noslēgts tikai starp divām vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm, ja ir ievēroti visi šādi nosacījumi:

a)      ar līgumu tiek izveidota vai īstenota iesaistīto līgumslēdzēju iestāžu sadarbība, lai nodrošinātu, ka sabiedriskie pakalpojumi, kas tām jāveic, tiek sniegti ar mērķi īstenot šo iestāžu kopīgos mērķus;

b)      šīs sadarbības īstenošanu nosaka vienīgi tādi apsvērumi, kas saistīti ar sabiedrības interesēm; un

c)      iesaistītās līgumslēdzējas iestādes atvērtā tirgū veic mazāk kā 20 % no darbībām, kas saistītas ar sadarbību.”

12.      18. panta 1. punktā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas iestādes nodrošina vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret visiem ekonomikas dalībniekiem un rīkojas pārredzami un samērīgi.

Iepirkumu neizstrādā ar nolūku to izslēgt no šīs direktīvas darbības jomas vai mākslīgi sašaurināt konkurenci. Konkurenci uzskata par mākslīgi sašaurinātu, ja iepirkums ir izstrādāts ar nolūku radīt nepamatoti izdevīgākus vai mazāk izdevīgus apstākļus noteiktiem ekonomikas dalībniekiem.”

B.      Valsts tiesības

13.      Saskaņā ar Vācijas Konstitūcijas 91.c panta 1. punktu “federācija un federālās zemes var sadarboties to funkciju izpildei nepieciešamo IT sistēmu plānošanā, izveidē un pārvaldīšanā”.

14.      Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Likums par konkurences ierobežojumu novēršanu; turpmāk tekstā – “GWB”) 108. pantā ir pārņemts Direktīvas 2014/24 12. pants.

15.      Saskaņā ar tā sauktajiem “Ķīles lēmumiem”, kas tika pieņemti 1979. gadā, valsts pārvaldes iestāde var nodot (pašas vai tās vārdā) izstrādātu vai iegādātu programmatūru citām Vācijas pārvaldes iestādēm, ja vien pastāv abpusējība. Ir uzskatāms, ka pastāv abpusējība, ja attiecīgo iestāžu – programmatūras īpašnieka un saņēmēja – budžeta noteikumos vai budžeta tiesību aktos vai statūtos ir ņemti vērā budžeta noteikumi, ko 1980. gadā rekomendēja Finanšu ministru konferencē. Kopumā abpusējību izvērtē nevis komerciāli, bet gan politiski. Par to neuzskata konkrētu savstarpēju apmaiņu, bet gan iespēju to veikt (6).

II.    Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

16.      2017. gada septembrī Ķelnes pilsēta un Berlīnes federālā zeme noslēdza programmatūras nodošanas līgumu, ar ko federālā zeme minētās pilsētas rīcībā bez atlīdzības un uz nenoteiktu laiku nodeva tās ugunsdzēsēju dienesta izsaukumu vadības programmatūru.

17.      Šai nodošanai bija jāatbilst nosacījumiem, kas bija paredzēti tā paša datuma līgumā par sadarbību, kas ietvēra tostarp šādus pantus:

“1. pants. Sadarbības mērķis

[..] Partneri ir pieņēmuši lēmumu par vienlīdzīgu partnerību un, ja nepieciešams, par gatavību rast kompromisu, lai programmatūru pielāgotu partnera attiecīgajām vajadzībām un nodotu sadarbības partnera rīcībā. [..]

2. pants. Sadarbības mērķis

[..] Programmatūras sistēmu kā moduli var papildināt ar citām profesionālām funkcijām, un to var nodot citiem sadarbības partneriem lietošanai bez atlīdzības [..].

[..]

5. pants. Sadarbības saturs

[..] Standarta programmatūras nodošana notiek bez atlīdzības. Papildu un programmatūras saturu papildinoši profesionāli moduļi sadarbības partneriem tiek piedāvāti bez atlīdzības.

[..]

Sadarbības līgums ir saistošs tikai kopā ar programmatūras nodošanas līgumu kā kopīgs dokuments.”

18.      ISE, kas nodarbojas ar programmatūras izstrādi un pārdošanu, apstrīdēja Vergabekammer Rheinland (Reinzemes Publisko iepirkumu palāta, Vācija) līgumus, kas noslēgti starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu, lūdzot to atcelšanu. Papildus tā norādīja, ka Ķelnes pilsēta bija piešķīrusi publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības vērtībā, kas pārsniedz summu, uz ko neattiecas pienākums piemērot publiskā iepirkuma noteikumus. Ķelnes pilsētas dalība nodotās programmatūras atjauninājumu izstrādē, pēc tās uzskatiem, bija pietiekama ekonomiska priekšrocība. Turklāt standarta programmatūras iegāde nozīmēja jaunus pienākumus programmatūras izstrādātājam: trešajai personai šīs programmatūras izstrāde un uzturēšana nozīmētu pārāk augstas finansiālās izmaksas.

19.      Vergabekammer Rheinland (Reinzemes Publisko iepirkumu palāta) noraidīja ISE prasību, noliedzot, ka līgumi starp Ķelnes pilsētu un Berlīnes federālo zemi varētu tikt kvalificēti kā “publiski līgumi” saskaņā ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu. Tā uzskata, ka abas puses bija tikai izveidojušas vienlīdzīgu sadarbību, kuras ietvaros notiekot programmatūras nodošana bez atlīdzības.

20.      ISE pārsūdzēja šo lēmumu Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija). Ķelnes pilsēta iebilda pret šo sūdzību, uzskatot, ka apstrīdētais lēmums bija pareizs.

21.      Šajos apstākļos minētā tiesa uzdeva šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai tādas rakstveidā noslēgtas vienošanās gadījumā, atbilstoši kurai viens valsts pārvaldes subjekts vienošanās par sadarbību ietvaros nodod programmatūru citam valsts pārvaldes subjektam, ir runa par “publisku līgumu” Direktīvas 2014/24/ES 2. panta 1. punkta 5) apakšpunkta izpratnē, precīzāk, katrā ziņā sākotnēji, ievērojot 12. panta 4. punkta a)–c) apakšpunktu, direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošu līgumu direktīvas 12. panta 4. punkta izpratnē, ja programmatūras saņēmējam par programmatūru gan nav nedz jāmaksā par to noteiktā cena, nedz jāatlīdzina izmaksas, taču ar programmatūras nodošanu saistītajā sadarbības līgumā ir paredzēts, ka katrs sadarbības partneris – un tāpēc arī programmatūras saņēmējs – attiecīgi otram partnerim bez atlīdzības nodrošina piekļuvi, iespējams, nākotnē paša izstrādātiem programmatūras atjauninājumiem, kuru izstrāde tomēr nav obligāta?

2)      Vai saskaņā ar Direktīvas 2014/24/ES 12. panta 4. punkta a) apakšpunktu attiecīgo līgumslēdzēju iestāžu sadarbības priekšmetam ir jābūt pašiem pilsoņiem sniedzamajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, kuri ir jāsniedz kopā, vai arī pietiek ar to, ka sadarbība attiecas uz darbībām, kuras ir vērstas uz tāpat, taču ne obligāti kopā sniedzamajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem jebkādā formā?

3)      Vai, piemērojot Direktīvas 2014/24/ES 12. panta 4. punktu, ir spēkā nerakstīts t.s. aizliegums radīt labvēlīgāku situāciju, un, ja tas tā ir, kāds ir tā saturs?”

22.      Iesniedzējtiesas nolēmums tika reģistrēts Tiesā 2018. gada 19. decembrī. Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Ķelnes pilsēta, Austrijas valdība un Komisija.

23.      2019. gada 6. novembrī notika tiesas sēde, kurā piedalījās ISE, Ķelnes pilsētas, Austrijas valdības un Komisijas pārstāvji.

III. Analīze

A.      Pieeja un ievada apsvērumi

24.      Pakalpojumu sniegšana, izmantojot sadarbību ar iestādēm, kas tiek saukta arī par “horizontālo” vai “publiskā sektora” sadarbību, tika nepārprotami iekļauta Savienības tiesiskajā regulējumā Direktīvas 2014/24 I sadaļas 1. nodaļas 3. iedaļā (“Izņēmumi”). Konkrētāk, tās 12. panta 4. punktā (7).

25.      Saskaņā ar šo normu Direktīvas 2014/24 “darbības joma neattiecas uz līgumu, kas noslēgts ekskluzīvi starp divām vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm”, ja ir ievēroti visi nosacījumi, kas tajā ir uzskaitīti (8).

26.      Spēkā esošā redakcija piekrīt horizontālajai sadarbībai daudz labvēlīgākā veidā, nekā Tiesas judikatūra pirms 2014. gada direktīvām. Šajā judikatūrā (9), uz kuru ir atsauce Direktīvas 2014/24 31. apsvērumā (10), bija norādīti konkrēti nosacījumi, lai apstiprinātu, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšana varētu tikt īstenota, neizsludinot konkursu, izmantojot sadarbību starp publiskā sektora iestādēm.

27.      Papildus tam, ka iestādēm, kas noslēdz līgumu, ir jābūt līgumslēdzējas iestādes statusam, šajos nosacījumos ir paredzēts, ka vienošanās starp iestādēm:

–      mērķim jābūt nodrošināt iestādēm kopīga sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma īstenošanu;

–      tiek noslēgta tikai starp publiskā sektora iestādēm bez privāto tiesību subjekta dalības;

–      netiek radīts privileģētāks stāvoklis nevienam privātam uzņēmumam attiecībā pret tā konkurentiem;

–      nodibina sadarbību, kuras pamatā ir vienīgi ar sabiedrības interešu īstenošanu saistīti apsvērumi un prasības.

28.      Tomēr Direktīvā 2014/24 nav tikai kodificēts jau pastāvošais saturs, bet gan ir pārformulētas, precizētas, svītrotas un pievienotas viena vai vairākas prasības. Tādēļ, to interpretējot, ne vienmēr būs atbilstoši vai lietderīgi vērsties tikai pie iepriekšējās judikatūras

29.      Šajā lietā būtiskās normas ir Direktīvas 2014/14 12. panta 4. punkts un 31. un 33. apsvērums. Šo normu kopums izveido juridisko regulējumu, kas apvieno divus pretrunīgus mērķus: no vienas puses, griba neiejaukties dalībvalstu iekšējā pārvaldē; no otras puses, lai izslēgšanas [no direktīvas piemērošanas jomas] rezultātā netiktu pārkāpti principi, kas ir publiskā iepirkuma pamatā Savienības tiesībās.

30.      Direktīvā 2014/24 ir uzsvērts, ka dalībvalstīm nav nekāda pienākuma izsludināt konkursu, lai iegādātos preces vai pakalpojumus, kas ir nepieciešami to darbības veikšanai (11).

31.      Tomēr šāda veida starpiestāžu līgumu izslēgšana no publiskā iepirkuma procedūras var apdraudēt mērķi izveidot iekšējo tirgu arī šajā jomā. Jo vairāk izslēgto līgumu veidu, jo mazākas iespējas izveidot un attīstīt publisko iepirkumu iekšējo tirgu.

32.      Publiskā sektora iestāžu pašapgāde neatkarīgi no tā, vai tā notiek “inhouse” sadarbības vai “horizontālas” sadarbības veidā, paredz riskus brīvai preču un pakalpojumu apritei (12). Pamatotas ir arī šaubas par to ietekmi uz brīvu konkurenci, pārkāpjot Direktīvas 2014/24 33. apsvēruma otrās daļas beigās skaidri izteikto norādījumu, kurā ir brīdināts nepieļaut sadarbību, kas nostādītu kādu ekonomikas dalībnieku privileģētā stāvoklī attiecībā pret tā konkurentiem.

33.      Šo sadarbības mehānismu nepiemērota izmantošana tiešām varētu izraisīt tirgus pieprasījuma “saraušanos” un šī tirgus pakalpojumu sniedzēju skaita samazināšanos. Teorētiski var iedomāties arī iespējamu līgumslēdzēju iestāžu (kopīgu) dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

34.      No cita viedokļa skatoties, tikpat patiess ir apgalvojums, ka lielāka elastība, ko Direktīva 2014/24 piešķir horizontālai sadarbībai starp līgumslēdzējām iestādēm (Eiropas [Savienības] likumdevēja politiska lēmuma rezultātā), var arī pozitīvi ietekmēt konkurenci tādējādi, ka veicinātu privātos pakalpojumu sniedzējus piedāvāt labākus līgumu nosacījumus.

35.      Dalībvalsts lēmumā par to, kā sniegt sabiedrisko pakalpojumu (kas var ietvert tieši lēmumu neizsludināt konkursu, bet sadarboties starp iestādēm), ir jāievēro LESD pamatprincipi, it īpaši brīva preču aprite, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas, savstarpējas atzīšanas, proporcionalitātes un pārredzamības principi (13). Šie noteikumi un principi ir jāņem vērā, arī interpretējot Direktīvas 2014/24 12. pantu.

36.      Šo apsvērumu kopums paskaidro Direktīvas 2014/24 12. panta pastāvēšanu un pamato nosacījumus “publiskā sektora” sadarbībā, kas ir skaidri minēti tā 4. punktā.

37.      Visbeidzot, ir jāatzīmē, ka šo darbības mehānismu starp līgumslēdzējām iestādēm izslēgšana no Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomas neatbilst loģikai noteikums/izņēmums, bet gan atšķirīgai šīs direktīvas spēles laukuma [piemērošanas jomas] izpratnei.

38.      Direktīvas darbības jomai “neattiecoties” (14) uz sadarbības attiecībām starp līgumslēdzējām iestādēm, kas ir paredzētas Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punktā, mērķis ir iezīmēt šīs direktīvas robežas, kuras pārējās normas vienkārši nav piemērojamas šīm attiecībām. Tādējādi, stingri ņemot, es neuzskatu, ka iepriekšējo spriedumu atzinumi par (šauras) interpretācijas kritēriju attiecībā uz izņēmumiem pretēji vispārējiem noteikumiem automātiski derētu šīs izslēgšanas interpretācijai (15).

B.      Pirmais prejudiciālais jautājums. Programmatūras nodošana un Direktīvas 2014/24/ES piemērošanas joma

1.      Ievada apsvērums: 12. panta piemērošanas joma

39.      Iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai programmatūras nodošana, kā tā, kas notika starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu, ietilpst Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomā: vai nu kā “publisks līgums” (saskaņā ar 2. panta 1. punkta 5) apakšpunktu), vai tikai kā “līgums” (12. panta 4. punkta izpratnē).

40.      Uzdotais jautājums rodas, ņemot vērā (acīmredzamo) programmatūras nodošanas bezatlīdzības raksturu. No tā redakcijas izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata – Direktīvas 2014/24 darbības joma nav definēta tikai 2. pantā. Tas, ka 12. panta 4. punktā trūkst īpašības vārda “publisks” pie jēdziena “līgums”, varētu nozīmēt, ka uz noteiktiem līgumiem, uz ko neattiecas 2. panta 1. punkta 5) apakšpunkta definīcija, arī varētu attiekties Savienības publiskā iepirkuma noteikumi.

41.      Drīzāk nekā uz līguma jēdzienu un tam pievienoto skaidrojumu detalizētu analīzi saskaņā ar Direktīvas 2014/24 dažādām normām (16) es koncentrēšos uz tās 12. panta 4. punkta interpretāciju, lai izlemtu, vai tas ir piemērojams attiecībām kā tās, par kurām ir vienojušās Berlīnes federālā zeme un Ķelnes pilsēta. Es aplūkošu pirmo prejudiciālo jautājumu, ņemot vērā šīs normas īpatnības.

42.      Jēdziens “līgums” 12. panta 4. punktā ir skaidrojams ne tik daudz, pamatojoties uz tā sistēmisko saistību ar Direktīvas 2014/24 2. pantu, cik ar 12. panta pārējiem punktiem. Šajā kontekstā tas atspoguļo atšķirību starp vertikālo sadarbību (normas 1.–3. punkts), kurā attiecības starp dalībniekiem ir veidotas, pamatojoties uz iekšēju kontroli. Faktiski tas kalpotu tam, lai noteiktu, ka ir vajadzīgs, lai pastāvētu vienošanās vai līgums, ar ko tiek noteikts pušu attiecību pamats un tiesiskais regulējums, sadarbības mērķis un katras puses veicamās darbības (ieguldījumi) (17).

43.      Šajā pašā nozīmē ir ietverta norāde arī Direktīvas 2014/24 33. apsvēruma otrajā daļā, kurā ir minēti “līgum[i] par sabiedrisko pakalpojumu kopīgu sniegšanu”, un tālāk, trešajā daļā – “saistības veicināt to, lai attiecīgais [..] pakalpojums tiktu pildīts sadarbībā”, kam nav obligāti nepieciešams, lai visas iesaistītās iestādes izpildītu galveno līgumsaistību.

44.      Pamatojoties uz šo nosacījumu, Direktīvas 2014/24 12. pantā ir ietvertas divu veidu situācijas, kurām “publiska līguma” ierastā nozīme, iespējams, nebūtu ļoti piemērota, jo tās ir drīzāk šīs kategorijas alternatīvas.

45.      No vienas puses, tiek pieļauta “vertikālā sadarbība” (tiesību normas 1., 2. un 3. punkts), kurā, kā jau es esmu norādījis, “inhouse režīmā līgumslēdzēja iestāde, no funkcionālā viedokļa raugoties, slēdz līgumu nevis ar kādu citu patstāvīgu uzņēmumu, bet gan – ņemot vērā tās un šā formāli patstāvīgā uzņēmuma starpā pastāvošo saikni – patiesībā pati ar sevi. Stingri ņemot, tas ir nevis iepirkums, bet gan uzdevuma došana vai pasūtījuma izdarīšana, kuru otra “puse” nevar noraidīt, lai kā arī tas nebūtu formulēts” (18).

46.      No otras puses, tiek pieļauta arī “horizontālā sadarbība”, proti, sadarbība, kas pastāv starp līgumslēdzējām iestādēm un kas tiek izveidota ar līgumu, lai sabiedriskie pakalpojumi, kas tām jāveic, tiek sniegti ar mērķi īstenot kopīgu mērķi ar apsvērumiem, kas saistīti tikai ar sabiedrības interesēm, un ievērojot brīvas konkurences noteikumus (Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkts).

47.      Protams, lai arī tas tieši nav minēts tās tekstā, Direktīva 2014/24 neattiecas arī uz cita veida attiecībām starp iestādēm, kādas ir, piemēram, attiecības, kas izriet no pilnvaru nodošanas vai deleģēšanas (19), tostarp no konsorciju izveidošanas starp publisko tiesību juridiskajām personām. Uz šīm situācijām principā “neattiecas publiskā iepirkuma tiesības” (20).

48.      Horizontālajā sadarbībā līgumslēdzēja iestāde, kas varētu nodrošināt savas vajadzības (pēc precēm, darbiem vai piegādēm), izmantojot konkursa procedūru, vēršoties pie privātiem uzņēmumiem, izvēlas neizmantot šo ceļu un aizvietot to ar sadarbību ar citu publisku iestādi, kas var apmierināt šīs vajadzības.

49.      No objektīva skatpunkta šāda veida sadarbības starp publiskām iestādēm īpatnība ietver trīs elementus: sadarbības koncepcija, kas ir interpartes attiecību pamatā; kopīgs mērķis, uz ko tiecas šīs attiecības; un sabiedrības interešu mērķis, kam ir jābūt sadarbības pamatā.

50.      Sadarbība parasti ietver visu pušu ieguldījumus, kas pēc tam tiek izmantoti sabiedrības vajadzībām. Tomēr attiecības starp šīm pusēm nebeidzas ar divpusēja līguma do ut des, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru raksturo publisku līgumu, uz ko attiecas iepirkums (21).

51.      Tas būs tiesisks darījums ar visu iesaistīto pušu veikumu, ko puses viena no otras var prasīt tiktāl, ciktāl to attiecīgais ieguldījums ir paredzēts kopīgā mērķa sasniegšanai. Ieguldījumu iemesls ir tieši šis kopīgais mērķis, kam ir jābūt sabiedrības interesēs.

2.      Berlīnes federālās zemes un Ķelnes pilsētas attiecību bezatlīdzības vai atlīdzības raksturs

52.      Lai noteiktu, vai attiecības starp Ķelnes pilsētu un Berlīnes federālo zemi bija regulējamas ar Direktīvas 2014/24 noteikumiem, ir jāņem vērā ne tikai nodošanas līgums (ar kuru programmatūra tiek nodota Ķelnes pilsētas rīcībā), bet arī tam pievienotais sadarbības līgums (22).

53.      Pašas iesaistītās puses ir izveidojušas šīs attiecības kā vienu veselumu, sadarbības līguma 5. pantā skaidri norādot, ka sadarbības līgums un programmatūras nodošanas līgums ir nedalāmi (23).

54.      Kā jau esmu izklāstījis, iesniedzējtiesas šaubas rodas no acīmredzamā bezatlīdzības rakstura attiecībās starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu.

55.      Atlīdzības raksturs ir daļa no “publiska līguma” definīcijas Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 5) apakšpunktā. Manuprāt, par attiecību starp līgumslēdzējām iestādēm raksturīgu elementu, kas ir ietverts 12. panta 4. punktā, var arī uzskatīt to, kā jau esmu skaidrojis, ka atlīdzība nav obligāti pašsaprotama “publiska līguma” ierastajā nozīmē.

56.      Attiecībā uz tās nozīmi atgādināšu, ka Tiesas judikatūrā atlīdzības jēdziens ir ticis plaši interpretēts (24).

57.      Attiecībās starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu programmatūras nodošana ir bezatlīdzības un būtiska sadarbībai, lai izstrādātu un pielāgotu to attiecīgo ugunsdzēsēju dienestu izsaukumu vadības vajadzībām.

58.      Kā apgalvo iesniedzējtiesa (25), šiem nākotnes atjauninājumiem ir naudā izsakāma vērtība, kas var būt ļoti augsta (26). Faktu izklāstā Ķelnes pilsēta norāda, ka programmatūra tiek nodota tās rīcībā, lai tā varētu piedalīties sadarbībā. Iepriekš tā atzina, ka ugunsdzēsības pakalpojuma sniegšana – kas, kā tā norādīja tiesas sēdē, tai ir jāveic saskaņā ar likumu – nav iespējama bez optimālas izsaukumu vadības sistēmas, kura pastāvīgi ir jāpielāgo pakalpojuma veikšanas vajadzībām, kas ir efektīvas programmatūras prasība.

59.      Saskaņā ar Komisijas atbalstīto viedokli ir pamatoti uzskatīt, ka, lai arī līgumā nav ietverts pienākums stricto sensu izstrādāt programmatūras atjauninājumus, nav ticami, ka šādu programmatūras atjauninājumu un attiecīgā gadījumā pielāgojumu nebūs. Kā tika konstatēts tiesas sēdē, šīs programmatūras atjaunināšana īstermiņā un turpmāk būtu praktiski nenovēršama (27).

60.      Tādējādi pastāv pamatotas cerības, ka Ķelnes pilsēta nodrošinās programmatūras atjauninājumus un moduļu papildinājumus. Šis faktors darbojas kā atlīdzība par Berlīnes federālās zemes rīcībā nodoto programmatūru, jo, ja tā nebūtu, programmatūras nodošanas līgumam nebūtu pievienots sadarbības līgums.

61.      Īsumā – no Ķelnes pilsētas viedokļa ekvivalents, kas ļauj runāt par atlīdzības raksturu attiecībās ar Berlīnes federālo zemi, ir tās dalība sadarbībā, kas ir piemērota, lai varētu sniegt labumu Berlīnes federālajai zemei programmatūras pielāgojumu veidā (sadarbības līgums 1. pants) un papildinošu profesionālu moduļu veidā (minētā līguma 5. pants). Šie pielāgojumi ar noteiktām ekonomiskajām izmaksām bez šaubām tiks veikti, jo ugunsdzēsēju operatīvie centri citādi nevar darboties.

62.      Pretizpildījums nav atkarīgs no voluntāra nosacījuma: tā veikšana ir tikai laika jautājums. Nevar runāt tikai par sadarbības nodoma pasludināšanu, bet gan par apņemšanos, kas ir saistoša un kas ir atkarīga no kad (kad tiek veikts atjauninājums), nevis vai (vai tiek veikts atjauninājums).

63.      Sadarbības līgumā patiešām ir ietverta abu pušu veiktu programmatūras atjauninājumu iespējamība un tas, ka teorētiski jebkura no pusēm varētu vienkārši pasīvi gaidīt otras puses ieguldījumu. Tomēr tas, ka tā varētu notikt, atkārtošu, ir maz ticams, jo tas apdraudētu katras puses sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Šī rīcība atņemtu mērķi pašam sadarbības līgumam, kas ir labprātīgi noslēgts starp abām pusēm.

64.      Apkopojot īsumā, līgumattiecības starp līgumslēdzējām iestādēm, kas ir vienojušās par programmatūras nodošanu un to sadarbības nosacījumiem tās atjaunināšanai, ietilpst Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punktā [tā piemērošanas jomā].

C.      Otrais prejudiciālais jautājums. Sadarbības mērķis

1.      Pieeja

65.      Ugunsdzēsības sabiedriskā pakalpojuma sniegšana, kas ir sadarbojošos iestāžu uzdevums šajā lietā, nav kopīga: tā nevar tāda būt, kaut vai tikai ņemot vērā ģeogrāfisko attālumu starp teritorijām, kurās darbojas katra iestāde.

66.      Šī iemesla dēļ iesniedzējtiesai ir šaubas, vai uz sadarbību attiecas Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta a) apakšpunkts, un tā jautā, vai, lai tā būtu, “pietiek ar to, ka sadarbība attiecas uz darbībām, kuras ir vērstas uz tāpat, taču ne obligāti kopā sniedzamajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem jebkādā formā”.

67.      Atbildei ir nepieciešams atsevišķi analizēt divus elementus: a) sabiedriskā pakalpojuma kopīga sniegšana personai, ar ko notiek sadarbība, un b) darbības, kurā tiek īstenota sadarbība, “sabiedriskā pakalpojuma” raksturs.

a)      Par kopīgu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Par “kopīgu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu” “kopīgiem sabiedrības interešu mērķiem”

68.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru pirms Direktīvas 2014/24 horizontālās sadarbības dzīvotspēja bija atkarīga tostarp no tā, vai tiek izpildīta prasība, ka puses īsteno kopīgu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu. Tiesai tomēr nevajadzēja izskatīt to, vai šis kopīgums bija attiecināms uz pašu pakalpojuma sniegšanu.

69.      Horizontālās sadarbības modeļa, kas tika izslēgts no Eiropas [Savienības] noteikumu piemērošanas jomas, piemērs bija lieta C‑480/06, Komisija/Vācija, kurā šī sadarbība, kas ietver pēc rakstura un būtības atšķirīgas darbības un saistības, galu galā nodrošināja tāda sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildi, kurš bija visu līgumslēdzēju iestāžu uzdevums. Šis gadījums bija par atkritumu apglabāšanu, darbību, kurā piedalījās visi dalībnieki, jo izmantoja atkritumu apstrādes iekārtu.

70.      Mūs pašlaik interesējošais jautājums netika īpaši izvērtēts ne šajā spriedumā, ne citos vēlākajos, kuros trūka sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma kopīguma iezīmes kā nosacījuma tā kopīgai sniegšanai (28).

71.      Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta a) apakšpunktu, lai uz sadarbību starp iestādēm neattiektos šī direktīva, līgumā ir jābūt paredzētiem iesaistīto līgumslēdzēju iestāžu kopīgajiem mērķiem. Katra no tām sniedz “sabiedrisk[os] pakalpojum[us], kas tām jāveic” (29), “ar mērķi īstenot šo iestāžu kopīgos mērķus”. Lai to nodrošinātu, līgumā tiek noteikts pakalpojumu veids. Burtiski kopīgums tagad attiecas uz mērķiem, nevis uz konkrētu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu.

72.      Tiesību akta sagatavošanas darbi liecina, ka likumdevēja nodoms bija padarīt sadarbību elastīgāku no tās mērķa skatpunkta (30).

73.      Komisijas direktīvas priekšlikumā vēl bija runāts par “savu [līgumslēdzēju iestāžu] sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu kopīgu īstenošanu”. Savā ceļā caur Padomi un Parlamentu tiesību akta teksts tika vairākkārt pārformulēts līdz tā pašreizējai versijai. Arī tagadējais 33. apsvērums tika grozīts, vienlaikus pārceļot to uz panta apakšpunktu un līdzīgā redakcijā.

74.      Noslēguma pārrunās no Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta pazuda atsauce uz uzdevumu kopīgu īstenošanu, kas tomēr joprojām ir atrodama tagadējā 33. apsvērumā. Kopīgo mērķu pieminēšana parādījās pēc Parlamenta ieteikuma, vienlaikus dzēšot no attiecīgā apsvēruma (tobrīd – 14.) sadarbības koncepta raksturojumu kā tādu, kas ietver “kopīgu pārvaldību un lēmumu pieņemšanu, sadalot atbildību par riskiem un sinerģijas efektu apmaiņu” (31).

75.      Norāde 33. apsvēruma pirmās daļas beigās, ka sadarbojošos iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem nav jābūt identiskiem un ka tie arī var cits citu papildināt, apstiprina kopīga sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma prasības atmešanu.

76.      Šajā kontekstā atsauce uz kopīgu pakalpojumu sniegšanu, kas tajā pašā apsvērumā parādās vairākas reizes, iespējams, nozīmē, ka identiskie vai saistītie sabiedriskie pakalpojumi, kas ir katras iesaistītās iestādes uzdevums, ir jāveic “sadarbībā”, proti, to veic katra publiskā iestāde ar otras atbalstu vai abas saskaņotā veidā.

77.      Varētu šķist, ka šie ir semantiski apcerējumi, bet, kā tas notiek jurisprudencē, juridiskās sekas, kas ir saistītas ar vienu vai otru terminu izvēli, var būtiski atšķirties. Atkārtošu, būtiski ir tas, ka (jaunajā) normā ir atsauce uz savstarpēji sadarbojošos līgumslēdzēju iestāžu kopīgajiem mērķiem.

b)      “Sabiedriskais pakalpojums” un “sabiedriskā pakalpojuma atbalsta darbības”

78.      Otrais prejudiciālais jautājums liek arī analizēt darbības veidu, kurā sadarbojas līgumslēdzējas iestādes: vai pašai darbībai ir jābūt “sabiedriskajam pakalpojumam” (32) vai tā var būt palīgdarbība, proti, sabiedriskā pakalpojuma atbalsta darbība (33).

79.      Judikatūrā pirms Direktīvas 2014/24 spriedumā Komisija/Vācija nedaudz tika viesta skaidrība par darbību veidu, kuras ir piemērotas iekļaušanai “publiskā sektora” sadarbībā, kas ir izslēgta no publisko iepirkumu normu piemērošanas jomas (34).

80.      Šī sprieduma formulējums ļautu pieņemt kā sadarbības priekšmetu darbības, kas pašas par sevi nebija sabiedriskais pakalpojums, bet kas bija tieši saistītas ar to pakalpojumu, kura sniegšanai līgumslēdzējas iestādes vienojās par sadarbību.

81.      Tomēr iepriekš minētais nesniedz atbildi uz jautājumu, vai sadarbība var attiekties tikai uz vienu darbību, kas pati par sevi nav tāds sabiedriskais pakalpojums kā pakalpojums šīs tiesvedības apstākļos. Atgādināšu, ka šajā gadījumā iesaistītās līgumslēdzējas iestādes katra pati par sevi un atsevišķi sniedz sabiedrisko pakalpojumu (ugunsdzēsības dienesta), lai arī sadarbība attiecas uz palīgdarbību (ārkārtas izsaukumu centrāles IT pārvaldība).

82.      Direktīvas 2014/24 ietvaros 33. apsvērums norāda par labu apstiprinošai atbildei uz šo jautājumu, uzsverot, ka sadarbība var aptvert “visa veida darbības, kas saistītas ar pakalpojumu sniegšanu un pienākumu izpildi, kas piešķirti iesaistītajām iestādēm vai ko tās ir uzņēmušās [..]” (35). Likumdošanas darbi jau atkal liecina, ka bija vēlme uzsvērt šo aspektu, kas nepastāvēja sākotnējā Komisijas priekšlikumā (36).

83.      Elastīgums, kuru esmu norādījis kā horizontālās sadarbības pazīmi Direktīvā 2014/24, novērtējot to salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu, iepriekšējo Tiesas judikatūru un Komisijas priekšlikumu, apstiprina šādas apstiprinošas atbildes pamatotību.

84.      Tomēr tas nenozīmē, ka šādi atļautai horizontālai sadarbībai nav ierobežojumu. Tādējādi nezaudē spēku prasība, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai jābūt pušu uzdevumam (37). Ja sadarbības priekšmets nav pats sabiedriskais pakalpojums, bet gan ar to “saistīta” darbība, šīm attiecībām būtu jāizpaužas darbības funkcionālā virzībā uz pakalpojuma izpildi.

85.      Līdzsvars starp pretrunīgajiem mērķiem, kurus es apskatīju iepriekš (38), paredz arī izvērtēt šīs attiecības, nošķirot dažādas darbības, ņemot vērā to saiknes pakāpi ar pakalpojumu, kura sniegšanā tās dod ieguldījumu. Manuprāt, Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkts pieļauj akceptēt tostarp atbalsta darbības, kas ir tūlītēji un cieši saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu, proti, tās darbības, kas ir tādā mērā būtiskas, ka paša sabiedriskā pakalpojuma veikšana ir no tā atkarīga.

86.      Sadarbībai turklāt ir jāatbilst pārējiem nosacījumiem, kas ir paredzēti 12. panta 4. punktā (attiecībā uz subjektiem, sadarbības mērķi un principiem, kam jābūt tās sadarbībā), ko es iepriekš uzsvēru.

2.      Sadarbība starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu

87.      Es jau esmu minējis, ka līgumslēdzējas iestādes šajā lietā galveno sabiedriskā pakalpojuma darbību, proti, ugunsdzēsības dienesta darbību, neveic kopīgi. Savukārt to sadarbības mērķis ir izstrādāt un uzturēt aktuālu programmatūru, kas ir nepieciešama, lai katra no tām optimālā veidā pārvaldītu savu attiecīgo ugunsdzēsības dienestu izsaukumus savā ģeogrāfiskajā teritorijā.

88.      Saskaņā ar programmatūras aprakstu un tās atjauninājumiem, kas ir atrodami lietas dokumentos, ko papildināja tiesas sēdē sniegtie atbilstošie paziņojumi, programmatūra bija un ir nepieciešama šī sabiedriskā pakalpojuma sniegšanai.

89.      No tā izriet, ka sadarbība starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu, tā kā tā attiecas uz darbību, kas ir nepieciešama efektīvai tā sabiedriskā pakalpojuma īstenošanai, kas ir jāsniedz abām līgumslēdzējām iestādēm, atbilst Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta a) apakšpunktā norādītajai prasībai.

D.      Trešais prejudiciālais jautājums. Labvēlīgākas situācijas radīšana trešajām personām

90.      Par līgumu starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu ir izteikti arī citi iebildumi, kuru pamatā ir pretruna starp horizontālo sadarbību un konkurences tiesībām. Iesniedzējtiesa to aplūko savā trešajā jautājumā, jautājot, vai Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punktā ir ietverts netiešs nerakstīts aizliegums radīt labvēlīgāku situāciju un, ja tas tā ir, kāds ir tā saturs.

1.      Horizontālā sadarbība un konkurences tiesības

91.      Nosacījums, lai neviens privātais uzņēmums neatrastos privileģētākā stāvoklī attiecībā pret tā konkurentiem horizontālās sadarbības rezultātā, nav tieši un atsevišķi norādīts Direktīvas 2014/24 12. pantā. Savukārt iepriekšējā judikatūrā tas gan pastāvēja (39).

92.      Lai izlemtu, vai, neraugoties uz šo prasības trūkumu direktīvas tekstā, šī prasība tomēr pastāv, no sākuma atgādināšu, ka dalībvalstīm ir plaša brīvība, lai izlemtu, vai tās pašas īstenos pakalpojumu sniegšanu vai slēgs ārpakalpojumu līgumus.

93.      Pirmajā no divām hipotēzēm (pašapgāde plašā nozīmē), ja ir izpildītas noteiktas prasības, dalībvalstīm nav pienākuma ievērot Savienības publiskā iepirkuma tiesību noteikumus un procedūras. Tomēr uz tām attiecas citi noteikumi (40), tostarp LESD 106. panta 2. punkta noteikumi par brīvu konkurenci.

94.      Tādēļ Direktīvas 2014/24 18. panta 1. punkta otrajā daļā saistītā jomā ir atzīts, ka “iepirkumu neizstrādā ar nolūku to izslēgt no šīs direktīvas darbības jomas vai mākslīgi sašaurināt konkurenci”.

95.      Ierobežojums, kas ir noteikts brīvas konkurences noteikumos, ietekmē arī horizontālo sadarbību starp līgumslēdzējām iestādēm. Šī ietekme izpaužas vismaz divos veidos:

–      No vienas puses, tas ir pamatā to attiecībām ar privātajiem ekonomikas dalībniekiem kopumā kā ar tirgus konkurentiem.

–      No otras puses, tas nosaka, kā ir jārīkojas publiskajām iestādēm, lai to sadarbība, ja tajā jebkurā veidā ir iesaistīti arī privātie ekonomikas operatori, neradītu konkurences izkropļojumus starp privātajiem operatoriem.

96.      No viena viedokļa Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta mērķis ir novērst brīvas konkurences izkropļojumus, kad ir prasīts, lai sadarbība notiek tikai starp līgumslēdzējām iestādēm (41). Un vienlaikus tajā ir paredzēti noteikti piesardzības pasākumi, kuru pamatā ir tas pats mērķis:

–      Sadarbība ir ierobežojama ar to sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kas ir iesaistīto līgumslēdzēju iestāžu pienākums, proti, nevis attiecināma uz to parasto saimniecisko darbību veikšanu (a) apakšpunkts).

–      Šīs sadarbības īstenošanu nosaka vienīgi tādi apsvērumi, kas saistīti ar sabiedrības, nevis tirgus interesēm (b) apakšpunkts).

–      Ja iesaistītās līgumslēdzējas iestādes darbojas arī “atvērtā tirgū”, tās nedrīkst veikt vairāk kā 20 % no darbībām, kas ir saistītas ar sadarbību.

97.      Nav uzskatāms, kā to norāda Ķelnes pilsēta, ka pienākums ievērot brīvas konkurences principus būtu ierobežots tikai ar gadījumu, kad līgumslēdzējas iestādes tirgū konkurē ar privātajiem ekonomikas dalībniekiem.

98.      Gluži pretēji, kā jau esmu norādījis, vispārējais pienākums neizkropļot konkurenci ir noteikts primārajās tiesībās (LESD 106. panta 2. punkts) un speciālajā publiskā iepirkuma tiesiskajā regulējumā, Direktīvas 2014/24 18. panta 1. punkta otrajā daļā.

2.      Trešo personu nolīgšana

a)      Vispārīgi apsvērumi

99.      Direktīvas 2014/24 31. un 33. apsvērums apstiprina, ka sadarbība starp līgumslēdzējām iestādēm nedrīkst “[radīt] konkurences izkropļojumus”, nostādot privātu pakalpojumu sniedzēju labākā stāvoklī attiecībā pret tā konkurentiem (42). Ir jāuzsver, ka šie apsvērumi faktiski nepievieno direktīvas tekstam jaunus normatīvos elementus: tikai sniedz norādījumus tās 12. panta 4. punkta interpretācijai.

100. Ar Direktīvu 2014/24 nebūtu saderīga tāda līgumslēdzēju iestāžu rīcība, kas izkropļo konkurenci, nostādot privāto pakalpojumu sniedzēju neizdevīgā situācijā attiecībā pret tā konkurentiem. “Labvēlīgākas situācijas radīšana”, ko min iesniedzējtiesa kā privātā pakalpojumu sniedzēja privilēģijas, kaitējot pārējiem pakalpojumu sniedzējiem, tādējādi ir aizliegta.

101. Šajā ziņā var rasties divas ne gluži līdzvērtīgas situācijas:

–      Horizontālā sadarbība, kurā līgumslēdzēja iestāde nodod citas līgumslēdzējas iestādes rīcībā preces vai pakalpojumu, ko tā pati savukārt ir iegādājusies no privāta ekonomikas operatora, nepiemērojot publiskā iepirkuma noteikumus. Tiktāl, ciktāl šie noteikumi bija jāpiemēro (līguma priekšmeta, vērtības dēļ u.c.), trešie ekonomikas operatori vēlreiz un tādējādi divkārt nonāk neizdevīgā situācijā, kas izriet no to sākotnējas un vēlākas izslēgšanas.

–      Horizontālā sadarbība, kuras prasība tās nākotnes attīstībai ir citu ekonomikas operatoru, kas nav līgumslēdzējas iestādes, dalība. Ja dažiem no šiem privātajiem pakalpojumu sniedzējiem diskriminējošā vai patvaļīgā veidā tiek atņemtas to iespējas iekļauties nākotnes preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas mehānismā, tas radītu nelabvēlīgu situāciju attiecīgajām personām.

102. Otrajā no šīm hipotēzēm, kad tiek uzsākta iepirkuma procedūra programmatūras papildināšanai vai turpināšanai, nav iemeslu uzskatīt, ka privātpersona neizbēgami de iure vai de facto nokļūst labākā situācijā nekā tās konkurenti, ja ir piedalījusies starpiestāžu sadarbības uzdevumu veikšanā.

b)      Trešo personu nolīgšana sadarbībai starp Berlīnes federālo zemi un Ķelnes pilsētu

103. Lietas dokumentos nav pietiekamas informācijas, lai uzzinātu, kādos apstākļos notika programmatūras sākotnējā iegāde, ko īstenoja Berlīnes federālā zeme, vēlāk nododot to Ķelnes pilsētai. Nav arī pilnīgas skaidrības par to, vai Berlīnes federālā zeme saņem jaunus programmatūras moduļus sadarbības ar Ķelnes pilsētu ietvaros, izslēdzot to iegādi no tirgus vai vēršoties tirgū (43). Šie dati ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

104. Gluži pretēji, nākotnes sadarbības attīstība prasīs trešo personu iesaisti līdz pat tam, ka Ķelnes pilsēta ir publicējusi paziņojumu par līgumu (slēgtā procedūra) Berlīnes federālās zemes nodotās programmatūras pielāgošanai, ieviešanai un uzturēšanai (44).

105. Programmatūras papildinājumiem un atjauninājumiem, ko Berlīnes federālā zeme nodeva Ķelnes pilsētai sadarbības mērķiem, ir ļoti augsta naudā izsakāma vērtība. Ir loģiski, ka tirgus operatoru interese (45) ir koncentrēta uz turpmākajiem līgumiem tās pielāgošanai, uzturēšanai un atjaunināšanai.

106. ISE uzskata, ka šo darbību tehniskā sarežģītība neļauj kādam citam, kas nav programmatūras izgatavotājs, to paveikt. Ja tā būtu, tad lēmumam par sākotnējo programmatūras iegādi varētu būt būtiska ietekme turpmāko publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā, faktiski bloķējot citu operatoru, kas nav programmatūras izgatavotājs, iesaistīšanos.

107. Šādos apstākļos (kuri ir jāpārbauda iesniedzējtiesai) prasība nenostādīt tirgus operatorus privileģētā stāvoklī attiecībā pret to konkurentiem (46) liktu pievērst īpašu uzmanību, izstrādājot konkursa procedūru turpmāko pakalpojumu sniegšanai. Konkrētāk, visām potenciālajām ieinteresētajām personām būtu jānodrošina nepieciešamā informācija, lai tās varētu piedalīties procedūrā (47).

108. Tomēr šis pasākums var izrādīties nepietiekams, un tas norādītu, ka problēma pastāvēja jau iepriekš: proti, pašā programmatūras iegādes brīdī. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai no sākotnējās programmatūras iegādes tehnisku iemeslu dēļ izriet kāda ekskluzivitātes situācija, kas iepriekš nosaka turpmākās iepirkuma procedūras, un, ja tā ir, jānosaka atbilstoši pasākumi, lai novērstu šo ietekmi (48).

IV.    Secinājumi

109. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

“1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK 12. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka programmatūras nodošana, par ko starp līgumslēdzējām iestādēm ir notikusi rakstiska vienošanās, kas ir saistīta ar to savstarpēju līgumu par sadarbību, ir “līgums” minētās normas izpratnē.

Šīm līgumsaistībām ir atlīdzības raksturs arī tad, ja programmatūras saņēmējam par programmatūru nav ne jāmaksā cena, ne jāatlīdzina izmaksas, ja katra no pusēm (un tādējādi arī programmatūras saņēmējs) apņemas nodot otras puses rīcībā nākotnē izstrādātos šīs programmatūras pielāgojumus un atjauninājumus un tie ir nepieciešami sabiedriskā pakalpojuma sniegšanai abām līgumslēdzējām iestādēm tādējādi, ka tie nenovēršami tiks izstrādāti.

2)      Sadarbībai starp līgumslēdzējām iestādēm saskaņā ar Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta a) apakšpunktu nav obligāti jāattiecas uz pašiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas ir jāsniedz pilsoņiem. Uz sadarbību, kuras priekšmets ir šo pakalpojumu atbalsta darbības, attiecas tostarp Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkts, ja palīgdarbība ir nepieciešama sabiedriskajam pakalpojumam tādējādi, ka pakalpojuma veikšana ir no tās atkarīga.

3)      Uz sadarbību starp līgumslēdzējām iestādēm, kas nostāda privātu pakalpojumu sniedzēju labvēlīgākā situācijā attiecībā uz tā tirgus konkurentiem, neattiecas Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkts.”


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV 2014, L 94, 243. lpp.).


5      Kas Direktīvas 2014/24 31. apsvērumā ir kvalificēta kā “būtiska”. Šajā pašā apsvērumā ir apgalvots, ka “dalībvalstis un pat līgumslēdzējas iestādes atšķirīgi interpretē” judikatūru šajā jomā.


6      Saskaņā ar 2014. gada pētījumu Vācijā kopīga izpratne par Ķīles lēmumu praktisko darbību ir šāda: ja vispārējas abpusējības princips, kas ir paredzēts šajos lēmumos, attiecas uz īpašu sadarbību, trūkst svarīga publiska līguma definīcijas elementa GWB izpratnē. Ja par programmatūras nodošanu nav paredzēta atlīdzība, tas rada priekšstatu, ka šī ir bezatlīdzības nodošana no GWB skatpunkta. Piemērojot vispārējas abpusējības principu, pakalpojuma saņēmējs neapņemas maksāt konkrētu naudas atlīdzību: ir tikai abstrakti noteikts, ka tas nodrošina programmatūras atjauninājumus bez atlīdzības salīdzināmā situācijā, ja tas būtu nepieciešams (Gutachten:  Evaluierung der Kieler Besschlüsse II, 20.8.2014., 106. lpp.).


7      Līdzīgi formulējumi ir ietverti Direktīvas 2014/23 17. pantā un Direktīvas 2014/25 28. pantā.


8      Dalībvalstis brīvi izlemj, vai tās piemēro šīm attiecībām valsts publiskā iepirkuma noteikumus.


9      Spriedums, 2009. gada 9. jūnijs, Komisija/Vācija (C‑480/06, EU:C:2009:357; turpmāk tekstā – “spriedums Komisija/Vācija”); spriedums, 2012. gada 19. decembris, Azienda Sanitaria Locale di Lecce y Università del Salento contra Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c. (C‑159/11, EU:C:2012:817; turpmāk tekstā – “spriedums ASL”); rīkojums, 2013. gada 16. maijs, Consulta Regionale Ordine Ingegneri della Lombardia u.c. (C‑564/11, nav publicēts, EU:C:2013:307); spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, Piepenbrock (C‑386/11, EU:C:2013:385; turpmāk tekstā – “spriedums Piepenbrock”); rīkojums, 2013. gada 20. jūnijs, Consiglio Nazionale degli Ingegneri (C‑352/12, nav publicēts, EU:C:2013:416; turpmāk tekstā – “rīkojums Consiglio Nazionale”); un spriedums, 2014. gada 8. maijs, Datenlotsen Informationssysteme (C‑15/13, EU:C:2014:303; turpmāk tekstā – “spriedums Datenlotsen”). Citos spriedumos, kas attiecas uz vertikālo sadarbību, ir atrodamas atsauces uz horizontālo sadarbību.


10      Saskaņā ar šo apsvērumu precizējuma, kuriem līgumiem starp publiskā sektora subjektiem ir piemērojama Direktīva 2014/24, “pamatā vajadzētu būt principiem, kas noteikti attiecīgajā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā”.


11      Rīcības brīvība izlemt, vai vērsties tirgū vai ne, Tiesas judikatūrā bija atkārtojusies attiecībā uz vertikālo sadarbību: piemēram, 2005. gada 11. janvāra spriedumā, Stadt Halle y RPL Lochau (C‑26/03, EU:C:2005:5), 48. punkts; 2008. gada 13. novembra spriedumā, Coditel Brabant (C‑324/07, EU:C:2008:621), 48. punkts; un nesen 2019. gada 3. oktobra spriedumā, Irgita (C‑285/18, EU:C:2019:829; turpmāk tekstā – “spriedums Irgita”), 50. punkts un rezolutīvās daļas 2. punkts. Par horizontālo sadarbību spriedumā Komisija/Vācija, 45. punkts.


12      Riski ir līdzīgi tiem riskiem, kas Direktīvā 2014/24 ir norādīti saistībā ar iegāžu apvienošanu un centralizēšanu, kas ir darījumi, kuri saskaņā ar tās 59. apsvērumu “būtu rūpīgi jāuzrauga, lai izvairītos no pirktspējas pārmērīgas koncentrācijas un slepenām norunām un saglabātu pārredzamību un konkurenci, kā arī iespējas MVU piekļūt tirgum”.


13      Spriedums Irgita, 48., 50. punkts un rezolutīvās daļas 2. punkts, interpretējot Direktīvas 2014/24 12. panta 1. punktu.


14      Šī frāze ir izmantota Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta pirmajā daļā.


15      Saistībā ar vertikālo sadarbību skat. ģenerāladvokāta Dž. Hogana secinājumus lietā Irgita (C‑285/18, EU:C:2019:369), 45. punkts. Tā pati ideja ir atspoguļota spriedumos, 2005. gada 11. janvāris, Stadt Halle un RPL Lochau (C‑26/03, EU:C:2005:5), 46. punkts; 2005. gada 13. oktobris, Parking Brixen (C‑458/03, EU:C:2005:605), 63. punkts; un 2006. gada 11. maijs, Carbotermo un Consorzio Alisei (C‑340/04, EU:C:2006:308), 45. punkts; un spriedumā Datenlotsen, 23. punkts.


16      Ir argumenti termina “līgums” vienota jēdziena aizstāvībai: pats 12. panta nosaukums (“Publiskie līgumi starp publiskā sektora subjektiem”); apstāklis, ka šis termins ir atrodams vairākās Direktīvas 2014/24 vietās un citās direktīvās kā “publiska līguma” saīsināts formulējums; īpašības vārda “publisks” kā papildu apzīmējuma pievienošana lietvārdam “līgums” atšķiras apskatāmajās teksta valodu versijās: piemēram, tas ir lietots 12. pantā (konkrētāk, tā 1. punktā) dažās valodu versijās, kā vācu, franču, angļu un itāļu, bet citās, kā spāņu, tas nav lietots.


17      2011. gada 20. decembra direktīvas priekšlikuma COM(2011) 896 galīgās redakcijas 11. panta 4. punktā tika izmantots šāds formulējums: “Starp divām vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm noslēgtu vienošanos neuzskata par publisku līgumu šīs direktīvas 2. panta 6. punkta nozīmē [..]” (oriģinālā bez slīpinājuma).


18      Secinājumi lietā LitSpecMe (C‑567/15, EU:C:2017:319), 70. punkts.


19      Par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem pilnvaru nodošana sabiedrisko pienākumu izpildei nav publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanas jomā (pašlaik – Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomā), skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Remondis (C‑51/15, EU:C:2016:985; turpmāk tekstā – “spriedums Remondis”), 41. un nākamie punkti.


20      Spriedums Remondis, 53. punkts.


21      Turpat, 43. punkts.


22      Skat. līdzīgā nozīmē spriedumu Remondis, 37. punkts: “Lai [..] par publisku līgumu iespējami varētu tikt kvalificēta operācija, kas sastāv no vairākiem posmiem, šī operācija ir jāizvērtē kopumā, ņemot vērā tās mērķi.”


23      Cits iespējamais modelis, kā apgalvoja Ķelnes pilsētas pārstāvis tiesas sēdē, būtu atsaukties uz programmatūras nodošanas līgumu starp Berlīnes federālo zemi un Hamburgas pilsētu bez pievienotā sadarbības līguma.


24      Rīkojums Consiglio Nazionale, 38. punkts; spriedums Remondis, 43. punkts; spriedums, 2018. gada 18. oktobris, IBA Molecular Italy (C‑606/17, EU:C:2018:843), 31. punkts. Savu secinājumu lietā Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce u.c. (C‑159/11, EU:C:2012:303) 32. punktā ģenerāladvokāte V. Trstenjaka apgalvoja, ka “var uzskatīt, ka publiskā iepirkuma direktīvu mērķim atvērt tirgus īstai konkurencei atbilst tikai plaša “finansiālā rakstura” jēdziena interpretācija”, un īpaši norādīja uz citiem atlīdzības veidiem, kā maiņas darījumi vai līgumslēdzēju pušu atteikšanās no savstarpējām prasībām.


25      Iesniedzējtiesas nolēmuma 29. punkts.


26      Un var pārsniegt pašas programmatūras vērtību. ISE tiesas sēdē uzsvēra šo informāciju saistībā ar trešo prejudiciālo jautājumu.


27      Ķelnes pilsētas pārstāvis nošķīra svarīgus atjauninājumus un citus mazāk nozīmīgus atjauninājumus. Svarīgie atjauninājumi ir nepieciešami trīs vai četras reizes gadā, un tos veic, iepriekš apspriežoties ar otru (citām) sadarbības pusi(‑ēm), lai, cik iespējams, ņemtu vērā to vajadzības. Mazāk nozīmīgiem atjauninājumiem, kas izpaužas kā mazu kļūdu novēršana, nav nepieciešama šāda apspriešanās.


28      Spriedums ASL, 37. punkts. Vēlākos spriedumos Tiesa ir sekojusi sprieduma ASL judikatūrai gandrīz identiskās lietās attiecībā uz lietas dalībnieku statusu un jautājumu pēc būtības: skat. spriedumu, 2013. gada 16. maijs, Consulta Regionale Ordine Ingegneri della Lombardia u.c. (C‑564/11, nav publicēts, EU:C:2013:307), un rīkojumu Consiglio Nazionale. Šī judikatūra ir piemērota arī citās jomās spriedumos Piepenbrock, 39. punkts, un Datenlotsen, 35. punkts.


29      Es uzskatu – pušu kompetences prasība nozīmē, ka līgumslēdzēju iestāžu pienākums sniegt pakalpojumu pastāv pirms sadarbības līguma noslēgšanas. Šis jēdziens varētu ietvert arī sabiedrisko pakalpojumu, kas ir jāsniedz īpašas sadarbības ietvaros.


30      Šī elastība ir vērojama arī attiecībā uz subjektiem: skat. 32. apsvērumu par horizontālo sadarbību starp līgumslēdzējām iestādēm ar privātā kapitāla dalību. Komisijas priekšlikuma 11. panta 4. punkta e) apakšpunktā savukārt šī iespēja bija izslēgta.


31      Skat. Eiropas Savienības Padomes 2013. gada 26. jūnija dokumentu Nr. 11644/13.


32      Atgādinu, ka Direktīvas 2014/24 12. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir tieši minēti “sabiedriskie pakalpojumi, kas līgumslēdzējām iestādēm jāveic”. Šī kategorija ir noteikta tikai LESD 93. pantā. Lielā mērā tā ekvivalents ir “vispārējas nozīmes pakalpojums” (VNP), kam var būt vai nebūt ekonomiska būtība. Par dalībvalstu brīvību noteikt, organizēt un finansēt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus (VTNP) ir paredzēts Direktīvas 2014/24 1. panta 4. punktā, kurā savukārt ir atsauce uz LESD 14. pantu un LESD pievienoto protokolu Nr. 26, un LES. Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta secinājumus lietā Engie Cartagena (C‑523/18, EU:C:2019:769).


33      Direktīvā 2014/24 nav konkretizēta sabiedrisko pakalpojumu, ko var ietvert horizontālā sadarbība,  būtība, īpašības vai veids (galvenā vai palīgdarbība; obligāta vai fakultatīva; ar ekonomisku būtību vai ne). 33. apsvērumā šajā ziņā ir ierosināta ļoti elastīga pieeja. Tādējādi tiek noraidīts, ka sadarbība ir ierobežota tikai ar darbībām, kas attiecas uz līgumslēdzējas iestādes galvenajām darbībām, kā tas šķietami izrietēja no sprieduma ASL 37. punkta pirmā teikuma.


34      Šajā lietā viens no sniegtajiem ieguldījumiem bija nodot rīcībā infrastruktūru, kurā notiktu dalībnieku katram savas piekritības ģeogrāfiskajā teritorijā savākto atkritumu reģenerēšana. Sadarbības sastāvdaļa bija arī rezervju nodošana: atkritumu izgāztuves jauda, ko neizmanto neviena no pusēm, varētu mazināt citas puses izgāztuvju nepietiekamo jaudu. Otrs no ieguldījumiem ietvēra vienas līgumslēdzējas iestādes pilsētas uzkopšanas dienestu apņemšanos aizstāvēt citu pušu tiesības pret iekārtas apsaimniekotāju, ja tās apsaimniekotāja dēļ ciestu zaudējumus.


35      Oriģinālā bez slīpinājuma.


36      Salīdzinājumam skat. starpinstitūciju dokumentu Nr. 12167/13.


37      Iepriekšējā judikatūrā, spriedums Datenlotsen, 16. punkts (uz ko ir atsauce 34. punktā), bija atzīts šādi: “[..] ne universitāte, ne HIS nav valsts iestādes un HIS nav tieši uzdots veikt uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus”.


38      Skat. iepriekš, 29. un nākamie punkti: griba neiejaukties dalībvalstu iekšējā pārvaldē ir jāsaskaņo ar prasību, lai izslēgšanas no Savienības tiesību piemērošanas jomas sekas nebūtu brīvas konkurences un publiskā iepirkuma principu pārkāpumi.


39      Spriedumi, Komisija/Vācija, 47. punkts; ASL, 35., 38. punkts un rezolutīvā daļa; rīkojums Consiglio Nazionale, 44. punkts un rezolutīvā daļa.


40      Skat. iepriekš, 30. līdz 35. punkts.


41      Lai gan saskaņā ar inhouse sadarbības regulējumu Direktīva 2014/24 pieļauj zināmu privātā kapitāla dalību publiskajās iestādēs: skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmi.


42      Tādējādi pastāv citi iespējami izkropļojuma veidi: ja programmatūras iegāde un turpmākās tās uzturēšanas vai papildināšanas darbības kļūst par atsevišķu līgumu priekšmetu, lai izvairītos no viena līguma, kura vērtība pārsniedz vērtību, no kuras publiskā iepirkuma procedūra ir obligāta. Skat. spriedumu, 2007. gada 18. janvāris, Auroux u.c. (C‑220/05, EU:C:2007:31), 67. punkts; un spriedums Komisija/Vācija, kurā Tiesa piemin “konstrukciju, lai apietu noteikumus par publisko iepirkumu” (48. punkts).


43      Tiesas sēdē ISE pārstāvis apgalvoja, ka 2018. gada jūlijā Berlīnes federālā zeme bija publicējusi iepriekšēju paziņojumu par līgumu par programmatūras atjauninājumiem 3 500 000 EUR vērtībā.


44      Tiesas sēdē noskaidrojās, ka paziņojums (atsauces numurs: 2019‑0040‑37‑3) tika publicēts OV 2019/S 160‑394603 un konkursa saimnieciskā vērtība sasniedz līdz 2 000 000 EUR.


45      Tiesas sēdē ISE pārstāvis paziņoja, ka tautsaimnieciskā nozīme nebija standarta programmatūras iegāde vai tās pārdošana, bet gan secīgās programmatūras pielāgošanas, uzturēšanas un atjaunināšanas darbības.


46      Bet arī mērķis, lai līgums tiktu piešķirts saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam.


47      Tiesas sēdē tika apspriests, vai pietiktu turpmākajos konkursos tikai precizēt, ka izvēlētajam pretendentam būtu pieejams programmatūras pirmkods. Ķelnes pilsēta uzsvēra, ka ir tā rīkojusies, lai gan ISE uzskata, ka tas nav pietiekami, ņemot vērā praktiskās grūtības bez riskiem izstrādāt atjauninājumus standarta programmatūrai.


48      Iespējamībai, ka varētu iestāties bloķēšanas efekts pēc standarta programmatūras iegādes, ideālā gadījumā vajadzēja tikt izvērtētai tās iegādes brīdī. Ja tā nav noticis, tad šajā situācijā šī izvērtēšana jau vairs nebūtu iespējama un risinājumi varētu būt tikai īslaicīgi. Tiesas sēdē Komisija ierosināja lūgt programmatūras izgatavotājam apņemties sadarboties ar turpmāko konkursu izvēlētajiem pretendentiem.