Language of document : ECLI:EU:C:2020:515

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒES [PRIIT PIKAMÄE]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 2. jūlijā (1)

Lieta C441/19

TQ

pret

Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid

(Rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’sHertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenboshā, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2008/115/EK – 5. panta a) punkts – 6. panta 1. un 4. punkts – 8. panta 1. punkts – 10. pants – Trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atgriešana – Atgriešanas lēmums – Nepilngadīgo bez pavadības izraidīšana – Piemērotu uzņemšanas struktūru esamības izcelsmes valstī pārbaude – Nošķīrums atkarībā no nepilngadīgā vecuma – Atgriešanas lēmums, kam neseko izraidīšanas pasākumi – Sekas






I.      Ievads

1.        Izskatāmajā lietā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’sHertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenboshā, Nīderlande) uzdod Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4., 21. un 24. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (2), 5. panta a) punktu, 6. panta 1. un 4. punktu, 8. panta 1. punktu un 10. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (3) 15. pantu.

2.        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp TQ, nepilngadīgo bez pavadības, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais un kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande, turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) saistībā ar atgriešanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz šo nepilngadīgo. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai administratīvā prakse, kas pašlaik ir spēkā Nīderlandē, saistībā ar attieksmi pret nepilngadīgajiem bez pavadības, kuriem nav nekādu tiesību uz starptautisko aizsardzību, atbilst Savienības tiesībām.

3.        Izskatāmā lieta ļaus Tiesai sniegt precizējumus par dalībvalstu pienākumu attiecībā uz šo mazāk aizsargāto personu kategoriju tvērumu, it īpaši pienākumu nodrošināt, ka ikviens nepilngadīgais bez pavadības tiek nogādāts pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas struktūrām valstī, uz kuru veic atgriešanu. To darot, Tiesai būs jāatgādina nozīme, kāda ir nepilngadīgo interesēm saistībā ar tādu administratīvo lēmumu pieņemšanu, kuri ietekmē viņu uzturēšanās statusu. Tiesai būs arī jānodrošina, lai Savienībā ieviestā politika, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstu teritorijā uzturas nelikumīgi, izraidīšanu un atgriešanu, netiktu apdraudēta efektivitātes ziņā, it īpaši laikā, kad ievērojami pieaug migrācijas plūsmas uz Eiropu. Tā kā citas būtiskas Savienības politikas, proti, ar patvērumu saistītās politikas, efektivitāte tiek vērtēta saistībā ar panākumiem aizsardzības piešķiršanā tiem, kuriem tā ir visvairāk vajadzīga, interpretācijai, ko Tiesa sniegs par atbilstošajām tiesību normām, būtu jāļauj Savienībai un tās dalībvalstīm piešķirt to vajadzību apmierināšanai nepieciešamos personāla un materiālos resursus.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Harta

4.        Hartas 21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.”

5.        Saskaņā ar Hartas 24. pantu:

“1.      Bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Viņi drīkst brīvi paust savu viedokli. Šis viedoklis atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses.

2.      Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.”

2.      Direktīva 2008/115

6.        Direktīvas 2008/115 22. apsvērumā ir noteikts:

“Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada Bērnu tiesību konvenciju, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā “bērna intereses”. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā ģimenes dzīves neaizskaramība.”

7.        Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

8.        Minētās direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.”

9.        Šīs pašas direktīvas 3. panta 9) punktā ir ietverta šāda definīcija:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

9)      “mazāk aizsargātas personas” ir nepilngadīgie, nepavadīti nepilngadīgie, invalīdi, vecāka gadagājuma cilvēki, grūtnieces, vientuļi vecāki ar nepilngadīgiem bērniem un personas, kas ir spīdzinātas, izvarotas vai cietušas no citas nopietnas psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības.”

10.      Direktīvas 2008/115 5. pantā “Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis” ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

a)      bērna intereses,

b)      ģimenes dzīvi,

c)      attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokli

un ievēro neizdošanas principu.”

11.      Šīs direktīvas 6. panta “Atgriešanas lēmums” 1. un 4. punkts ir izteikts šādi:

“1.      Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

[..]

4.      Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.”

12.      Minētās direktīvas 8. panta “Atgriešana [Izraidīšana]” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.”

13.      Šīs pašas direktīvas 9. panta “Izraidīšanas atlikšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

[..]

b)      tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana saskaņā ar 13. panta 2. punktu.”

14.      Direktīvas 2008/115 10. pantā “Nepavadītu nepilngadīgo atgriešana un izraidīšana” ir noteikts:

“1.      Pirms lemt par atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo, attiecīgas iestādes, kas nav iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanos, sniedz atbilstīgu palīdzību, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses.

2.      Pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek izraidīts no dalībvalsts teritorijas, minētās dalībvalsts iestādes pārliecinās, ka nepilngadīgo nogādā pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām [struktūrām] valstī, uz kuru veic atgriešanu.”

3.      Direktīva 2011/95

15.      Direktīvas 2011/95 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, lai noteiktu [..] bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un lai noteiktu piešķirtās aizsardzības saturu.”

16.      Šīs direktīvas 2. panta “Definīcijas” f) punktā ir paredzēts:

“f)      “persona, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, ko nevar kvalificēt kā bēgli, bet attiecībā uz kuru ir sniegts pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, vai ja bezvalstnieks atgrieztos savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, tam draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 15. pantā, un uz kuru neattiecas 17. panta 1. un 2. punkts, un kas nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.”

17.      Minētās direktīvas 15. pantā saistībā ar alternatīvās aizsardzības nosacījumiem, kura nosaukums ir “Būtisks kaitējums”, ir noteikts:

“Būtisku kaitējumu veido:

a)      nāves sods vai eksekūcija; vai

b)      pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī; vai

c)      smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.”

4.      Direktīva 2013/33/ES

18.      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (4), ir ietvertas tiesību normas patvēruma jomā.

19.      Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:

[..]

d)      “nepilngadīgais” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas jaunāks par 18 gadiem;

e)      “nepilngadīgais bez pavadības” ir nepilngadīgais, kas ieradies dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kuri ir par viņu atbildīgi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kamēr šāda persona nav par viņu uzņēmusies aizgādību; tas ietver nepilngadīgo, kas palicis bez pavadības pēc ierašanās dalībvalstīs;

[..].”

20.      Šīs direktīvas 24. panta “Nepilngadīgie bez pavadības” 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas pēc iespējas ātrāk sāk meklēt nepilngadīgā bez pavadības ģimenes locekļus, ja nepieciešams, ar starptautisko vai citu attiecīgu organizāciju palīdzību, vienlaikus aizsargājot viņa intereses. [..]”

B.      Nīderlandes tiesības

21.      2000. gada 23. novembra wet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet (Likums par Ārvalstnieku likuma vispārīgu pārskatīšanu) (Stb. 2000, Nr. 495, turpmāk tekstā – “2000. gada Ārvalstnieku likums”) 14. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ministra kompetencē ietilpst:

a)      apmierināt, noraidīt vai atstāt neizskatītu termiņuzturēšanās atļaujas pieteikumu;

[..]

e)      pēc savas ierosmes piešķirt termiņuzturēšanās atļauju vai pagarināt tās derīguma termiņu;

[..].”

22.      Šī likuma 64. pantā ir paredzēts:

“Izraidīšana tiek atlikta tik ilgi, kamēr ārvalstnieka vai viņa ģimenes locekļa veselības stāvoklis neļauj ceļot.”

23.      Vreemdelingenbesluit 2000 (2000. gada Lēmums par ārvalstniekiem) 3.6.a pantā ir noteikts:

“1      Ja tiek noraidīts pirmais pieteikums par termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu saistībā ar patvērumu, pēc savas ierosmes tomēr var tikt piešķirta parastā termiņuzturēšanās atļauja:

a)      ārvalstniekam, kura izraidīšana būtu pretrunā Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas 8. pantam; vai

b)      saistībā ar ierobežojumu pagaidu humānu apsvērumu dēļ ārvalstniekam, kurš ir cietušais, kas ziņojis par cilvēku tirdzniecību, cilvēku tirdzniecības upuris vai liecinieks, kas ziņojis par cilvēku tirdzniecību, kā minēts 3.48. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā.

[..]

4      Uzturēšanās atļauja tiek piešķirta, pamatojoties uz pirmo piemērojamo iemeslu, kas minēts 1. punktā.

[..]”

24.      Saskaņā ar Vreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Apkārtraksts par ārvalstniekiem) B8/6.2.1. punktu:

“Parasto termiņuzturēšanās atļauju pēc savas ierosmes var izsniegt, neveicot citu pārbaudi, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

–        ārvalstnieks ir jaunāks par 15 gadiem pirmā uzturēšanās pieteikuma iesniegšanas brīdī;

–        ārvalstnieks ir sniedzis ticamus paziņojumus par savu identitāti, valstspiederību, saviem vecākiem un citiem ģimenes locekļiem;

–        no ārvalstnieka paziņojumiem izriet, ka nav neviena viņa ģimenes locekļa, ne arī citas personas, kura viņam var piedāvāt piemērotu uzņemšanu un pie kuras viņa atgriešanās būtu iespējama;

–        procedūras laikā ārvalstnieks nav kavējis izmeklēšanu par uzņemšanas iespējām izcelsmes valstī vai kādā citā valstī;

–        ir zināms, ka izcelsmes valstī vai kādā citā valstī, kurā ārvalstnieks pamatoti varētu atgriezties, piemērotas uzņemšanas iespējas vispār nav pieejamas, un tiek prezumēts, ka izcelsmes valstī vai kādā citā valstī, kurā ārvalstnieks pamatoti varētu atgriezties, šāda uzņemšana tuvākajā nākotnē nebūs pieejama. Šādā situācijā tiek pieņemts, ka Dienst Terugkeer en Vertrek (Tieslietu ministrijas Atgriešanas un izceļošanas dienests, Nīderlande) nevarēs rast piemērotu uzņemšanas formu trīs gadu laikā.”

III. Tiesvedības rašanās fakti, procedūra pamatlietā un prejudiciālie jautājumi

25.      TQ ir paziņojis, ka viņš dzimis 2002. gada 14. februārī Gvinejā.

26.      Saskaņā ar viņa patvēruma pieteikumā ietverto informāciju jau kopš ļoti agra vecuma viņš ir dzīvojis kopā ar savu tanti Sjerraleonē. Pēc tantes nāves viņš esot sazinājies ar vīrieti no Nigērijas, kurš viņu esot aizvedis uz Eiropu. Amsterdamā (Nīderlande) viņš esot bijis cilvēku tirdzniecības upuris un cietis no seksuālas izmantošanas, tāpēc pašlaik viņam esot nopietni psihiski traucējumi.

27.      TQ, nepilngadīgais bez pavadības, iesniedza patvēruma meklētāja pieteikumu termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanai, pamatojoties uz 2000. gada Ārvalstnieku likumu.

28.      Ar 2018. gada 23. marta lēmumu valsts sekretārs noraidīja šo pieteikumu kā nepamatotu, pēc savas ierosmes nolemjot, ka TQ nevar saņemt termiņuzturēšanās atļauju atbilstoši 2000. gada Ārvalstnieku likuma 14. panta 1. punktam, skatot to kopā ar 2000. gada Lēmuma par ārvalstniekiem 3.6.a pantu. Ar šo lēmumu tika atļauts pagaidām atlikt TQ nogādāšanu līdz robežai saskaņā ar 2000. gada Ārvalstnieku likuma 64. pantu uz laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus, vai, ja tiek pieņemts lēmums pēc savas ierosmes, uz īsāku laikposmu, gaidot Bureau Medische Advisering (Drošības un tieslietu ministrijas Medicīniskās komisijas birojs, Nīderlande) izvērtējumu, lai pārbaudītu, vai viņa veselības stāvoklis ļauj viņu izraidīt.

29.      2018. gada 16. aprīlī TQ cēla prasību par minēto lēmumu rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’sHertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenboshā), proti, iesniedzējtiesā.

30.      Ar 2018. gada 18. jūnija lēmumu valsts sekretārs paziņoja, ka nekāda nogādāšanas līdz robežai atlikšana medicīnisku iemeslu dēļ TQ nav noteikta, un viņš šim pēdējam minētajam noteica pienākumu izbraukt no valsts četru nedēļu laikā. TQ iesniedza sūdzību par šo lēmumu, par kuru iesniedzējtiesas nolēmuma pieņemšanas datumā valsts sekretārs vēl nebija pieņēmis lēmumu.

31.      Iesniedzējtiesa norāda – 2000. gada Ārvalstnieku likumā ir paredzēts, ka, izskatot pirmo patvēruma pieteikumu, pēc savas ierosmes tiek pārbaudīts, vai ārvalstniekam ir jāpiešķir parastā uzturēšanās atļauja, ja viņš nevar pretendēt uz bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību. Tāpat šajā likumā ir noteikts, ka lēmums, ar kuru tiek noraidīts patvēruma pieteikums, ir uzskatāms par atgriešanas lēmumu.

32.      Attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības, kuri ir jaunāki par 15 gadiem, 2000. gada Apkārtrakstā par ārvalstniekiem esot paredzēts veikt izmeklēšanu par piemērotu uzņemšanas iespēju esamību valstī, uz kuru veic atgriešanu. Šādas uzņemšanas neesamības gadījumā nepilngadīgajam bez pavadības tiekot piešķirta parastā uzturēšanās atļauja (tā sauktā buitenschuldbeleid politika).

33.      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka TQ nevar pretendēt ne uz bēgļa statusu, ne uz alternatīvo aizsardzību. Saistībā ar parasto uzturēšanās atļauju šī tiesa norāda, ka TQ bija 15 gadi un četri mēneši, kad viņš iesniedza patvēruma pieteikumu. Šādā gadījumā Nīderlandes tiesībās esot noteikts juridisks pienākums izceļot no dalībvalsts teritorijas, nepārliecinoties par to, vai izcelsmes valstī vai citur ārpus Savienības pastāv piemērotas uzņemšanas iespējas.

34.      Iesniedzējtiesa pauž šaubas par šī nošķīruma starp nepilngadīgajiem, kuri ir jaunāki par 15 gadiem un kuri ir vecāki par 15 gadiem, atbilstību, atsaucoties uz bērna interesēm. Ņemot vērā Direktīvas 2008/115 3. pantu, kurā nepilngadīgie bez pavadības ir kvalificēti kā “mazāk aizsargātas personas”, šī tiesa uzskata, ka Savienības likumdevējam nevar būt bijis nodoms vairs nepieprasīt sniegt palīdzību, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses, tad, ja atgriešanas lēmums ir pieņemts.

35.      Šajā gadījumā TQ norāda, ka viņš nezina ne to, kur dzīvo viņa vecāki, ne to, vai viņš varētu tos pazīt, viņam atgriežoties. Viņam neesot pazīstams neviens cits viņa ģimenes loceklis, un viņš pat nezina, vai viņi eksistē. Viņš nevarot atgriezties savā izcelsmes valstī, jo neesot tur audzis, nevienu tur nepazīstot un nezinot valodu. TQ paziņoja, ka par savu ģimeni uzskatot audžuģimeni, kurā viņš dzīvo Nīderlandē.

36.      Iesniedzējtiesa uzsver, ka gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums noraidīt patvēruma pieteikumu, šāda pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās Nīderlandes teritorijā ir nelikumīga. Atgriešanas un izceļošanas dienests, kas ir atbildīgs par personas atgriešanu šādā situācijā, esot regulāri veicis pārrunas ar TQ, lai sagatavotu viņu atgriešanai izcelsmes valstī, un tas esot izraisījis psihisko traucējumu pastiprināšanos.

37.      Iesniedzējtiesa uzsver – kamēr nav notikusi izmeklēšana par uzņemšanas iespēju esamību, valsts sekretārs neizraida patvēruma meklētāju, ja viņš ir nepilngadīgs. Līdz ar to šķiet, ka praktiski valsts sekretārs gaida, lai patvēruma meklētājs sasniegtu astoņpadsmit gadu vecumu un tādējādi kļūtu juridiski pilngadīgs, kā rezultātā Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktā minētā izmeklēšana vairs nebūtu vajadzīga.

38.      Pēc iesniedzējtiesas domām, valsts sekretārs nevarot noteikt atgriešanās pienākumu, tādējādi nolemjot, ka uzturēšanās pagarināšana ir prettiesiska, vēlāk neveicot nevienu izraidīšanas pasākumu un gaidot tikai to, lai pieteikuma iesniedzējs kļūtu pilngadīgs.

39.      Iesniedzējtiesa piebilst, ka Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) nekad nav atbildējusi uz tiesību jautājumiem, kas ir izvirzīti šajā lietā, un nav ar tiem vērsusies Tiesā, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

40.      Šādos apstākļos rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’sHertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenboshā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2008/115 10. pants, to skatot kopā ar Hartas 4. un 24. pantu, Direktīvas 2008/115 22. apsvērumu un 5. panta a) punktu, kā arī Direktīvas 2011/95 15. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirms noteikt atgriešanās pienākumu nepilngadīgam ārzemniekam bez pavadības, dalībvalstij ir jāpārliecinās un jānoskaidro, vai izcelsmes valstī visādā ziņā principā eksistē un ir pieejamas atbilstīgas uzņemšanas iespējas?

2)      Vai Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkts, to skatot kopā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, atzīstot likumīgu uzturēšanos savā teritorijā, dalībvalsts nav tiesīga nodalīt personas pēc vecuma, ja tiek konstatēts, ka nepilngadīgs ārzemnieks bez pavadības nevar saņemt nedz bēgļa, nedz alternatīvo statusu?

3)      a)      Vai Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad nepilngadīgs ārzemnieks bez pavadības nepilda savu atgriešanās pienākumu un dalībvalsts konkrēti nerīkojas vai nerīkosies, lai pārietu pie izraidīšanas, atgriešanās pienākums ir jāatliek un līdz ar to ir jāatzīst likumīga uzturēšanās?

b)      Vai Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad attiecībā uz nepilngadīgu ārzemnieku bez pavadības tiek pieņemts atgriešanas lēmums, kam neseko izraidīšanas darbības līdz brīdim, kad nepilngadīgais ārzemnieks bez pavadības ir sasniedzis 18 gadu vecumu, var uzskatīt, ka ir pārkāpts lojālas sadarbības princips un Savienības tiesību lojalitātes princips?”

IV.    Tiesvedība Tiesā

41.      Iesniedzējtiesas 2019. gada 12. jūnija nolēmums Tiesas kancelejā tika saņemts tajā pašā dienā.

42.      Iesniedzējtiesa lūdza Tiesu piemērot lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktu.

43.      Ar Tiesas 2019. gada 27. jūnija lēmumu pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas šis lūgums tika noraidīts.

44.      Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza TQ, Nīderlandes valdība un Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.

45.      Ar 2020. gada 17. marta procesa organizatorisko pasākumu Tiesa uzdeva rakstveida jautājumus Nīderlandes valdībai. Rakstveida apsvērumi saistībā ar jautājumiem, uz kuriem attiecas minētie procesa organizatoriskie pasākumi, tika iesniegti noteiktajā termiņā.

V.      Juridiskā analīze

A.      Ievada piezīmes

46.      Nepilngadīgie bez pavadības ir pieaugoša parādība pie Savienības ārējām robežām (5). Katru gadu ievērojams skaits nepilngadīgo ierodas dalībvalstu teritorijā bez vecākiem vai iecelta aizbildņa, lūdzot starptautisko aizsardzību (6). Viņu neaizsargātības dēļ, kas citu faktoru vidū ir saistīta ar tiesībspējas neesamību, atsauces personu neesamību, brieduma un iztikas līdzekļu trūkumu, kompetentajām iestādēm uzņēmējās dalībvalstīs ir jāpievērš īpaša uzmanība nepilngadīgajiem bez pavadības (7). Apzinoties šo situāciju, Savienības likumdevējs ir pieņēmis vairākus leģislatīvus aktus patvēruma un imigrācijas jomā, kuros ietverti noteikumi, kuros ir ņemtas vērā šīs personu kategorijas īpatnības (8). Šiem aktiem pievienojas dažādi interpretējošie akti, kurus ir pieņēmusi Komisija, kā arī specializētās Eiropas aģentūras (9), kuru mērķis ir sniegt praktiskus norādījumus valsts iestādēm par pareizo veidu, kā piemērot iepriekš minētos tiesību aktus to attiecīgajā kontekstā.

47.      Tādējādi, lai gan Direktīva 2008/115 attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – ieskaitot nepilngadīgos bez pavadības –, pastāv tiesību normas, ar kurām valsts iestādēm ir noteikti pienākumi, kas tām obligāti ir jāievēro, piemēram, šīs direktīvas 10. panta 2. punktā paredzētais pienākums, saskaņā ar kuru, “pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek izraidīts no dalībvalsts teritorijas, minētās dalībvalsts iestādes pārliecinās, ka nepilngadīgo nogādā pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām [struktūrām] valstī, uz kuru veic atgriešanu”. Lietu, kuras attiecas uz nepilngadīgo bēgļu tiesībām, delikātā rakstura dēļ, kā arī to faktiskās sarežģītības dēļ valsts iestādēm dažkārt var izrādīties grūti skaidri noteikt, vai tās ir pienācīgi izpildījušas pienākumus, kuri izriet no Savienības tiesībām. Attiecīgajās Savienības tiesībās noteiktā pienākuma tvēruma nepareiza interpretācija, iespējams, var izraisīt tādas administratīvās prakses ieviešanu valsts līmenī, kas izrādās nesaderīga ar Savienības tiesībām. Šajā gadījumā Tiesai ir svarīga loma, lai noskaidrotu minētā pienākuma apjomu, interpretējot atbilstošās tiesību normas, un, šādi rīkojoties, ļautu valsts iestādēm koriģēt savu administratīvo praksi.

48.      Man šķiet, ka Tiesa ir saskārusies ar šādu situāciju šajā lietā, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa izvirza vairākus pamatjautājumus saistībā ar pienākumu, kas ir noteikts Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktā. Tā neslēpj šaubas, kuras tai ir attiecībā uz veidu, kādā Nīderlandes iestādes izpilda šo pienākumu, un šī iemesla dēļ tā lūdz Tiesu interpretēt šo tiesību normu. Kā jau tika norādīts šo secinājumu ievadā, ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa aicina Tiesu precizēt, kurā procedūras valsts iestādēs posmā ir jāveic izmeklēšana, lai noteiktu piemērotu uzņemšanas apstākļu esamību valstī, uz kuru veic atgriešanu. Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai dalībvalsts var veikt nošķīrumu atkarībā no vecuma, ierobežojot pienākumu veikt minēto izmeklēšanu tikai attiecībā uz gadījumiem, kas attiecas uz nepilngadīgajiem, kuri ir jaunāki par 15 gadiem. Visbeidzot iesniedzējtiesa aicina Tiesu lemt par tādas valsts administratīvās prakses atbilstību un tiesiskajām sekām, kurā, šķiet, notiek atteikšanās no konkrētiem izraidīšanas pasākumiem attiecībā uz nepilngadīgo bez pavadības, lai gan attiecībā uz viņu ir pieņemts atgriešanas lēmums. Es izvērtēšu šos jautājumus tādā secībā, kādā tos ir uzdevusi iesniedzējtiesa.

B.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

49.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalstij, pirms nepilngadīgajam bez pavadības tiek noteikts atgriešanās pienākums, ir jāpārliecinās, ka izcelsmes valstī principā tiek piedāvātas piemērotas uzņemšanas iespējas.

50.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāizvērtē Direktīvas 2008/115 10. pants, izmantojot interpretācijas metodes, kuras ir atzītas Tiesas judikatūrā, it īpaši tekstuālo, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju (10).

51.      Iesākumā vēlos norādīt, ka, pamatojoties tikai uz tekstuālo un izolēto Direktīvas 2008/115 10. panta interpretāciju, principā būtu iespējams pieņemt, ka šajā direktīvā dalībvalsts iestādēm noteiktais pienākums pārliecināties, ka nepilngadīgo bez pavadības “nogādā pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām [struktūrām] valstī, uz kuru veic atgriešanu”, ir piemērojams vienīgi tad, ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts un valsts iestādes veic nepilngadīgā izraidīšanu.

52.      Proti, varētu apgalvot, ka Direktīvas 2008/115 10. pantā ir nošķirtas divas dažādas pienākumu kategorijas, kas ir piemērojamas dažādos procedūras posmos, proti, atgriešanas lēmuma un izraidīšanas lēmuma pieņemšanas posmā, un katra no tām tiek reglamentēta attiecīgi 1. un 2. punktā. Pamatojoties uz šādu interpretāciju, varētu apgalvot, ka pienākums pārliecināties, ka valstī, uz kuru veic atgriešanu, tiek piedāvāta piemērota uzņemšana, ir minēts tikai 2. punktā, kas ir tiesību norma, kura attiecas tikai uz izraidīšanas posmu.

53.      Tomēr esmu pārliecināts, ka šāda Direktīvas 2008/115 10. panta interpretācija būtu kļūdaina, jo tajā netiktu ņemti vērā citi nepieciešamie interpretācijas elementi, kurus minēšu turpmāk savā analīzē.

54.      No Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punkta skaidri izriet, ka iepriekš minētais pienākums rodas pirms nepilngadīgā izraidīšanas, un tas ļauj uzskatīt, ka dalībvalstij attiecīgā gadījumā šis pienākums ir jāizpilda procedūras sākotnējā posmā vai pat tad, kad būs pienācis laiks izlemt, vai rīkojums par nepilngadīgā atgriešanos ir vai nav jāizdod. Citiem vārdiem, šīs tiesību normas formulējums nekādi neļauj secināt, ka pietiek ar to, ka valsts iestādes izraidīšanas procedūras laikā pārliecinās, ka valstī, uz kuru veic atgriešanu, pastāv piemēroti uzņemšanas apstākļi.

55.      Gluži loģiski iemesli, manuprāt, liecina par labu šādai interpretācijai, it īpaši tāpēc, ka nav skaidrs, kāpēc dalībvalstij būtu jāignorē tik būtisks faktiskais aspekts kā piemērotu uzņemšanas iespēju izcelsmes valstī neesamība brīdī, kad tiek pieņemts atgriešanas lēmums, atliekot šo uzdevumu uz pašu pēdējo procedūras posmu. Atgriešanas lēmuma pieņemšana, vienlaikus ļoti labi zinot, ka nepastāv nekādas piemērotas uzņemšanas iespējas izcelsmes valstī, nozīmētu, ka tiek pieņemts lēmums, par kuru jau no paša sākuma ir zināms, ka to uzreiz pēc tam nevarēs īstenot, jo pretējā gadījumā tiktu pārkāptas Savienības tiesības, it īpaši pamattiesības, kas garantētas ikvienai personai, pret kuru ir sākta izraidīšanas un atgriešanas procedūra.

56.      Šādos apstākļos ir jāpatur prātā, ka Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktā minētās tiesību normas mērķis ir aizsargāt nepilngadīgo bez pavadības, ciktāl ar to tiek novērsts, ka šis nepilngadīgais savā izcelsmes valstī tiek atstāts nenoteiktā stāvoklī. Nepieciešamība viņu aizsargāt, vēlams, procedūras sākotnējā posmā, izriet no nepilngadīgā kvalificēšanas par “mazāk aizsargātu personu”, kura tieši ir atzīta Direktīvas 2008/115 3. panta 9) punktā un uz kuru esmu atsaucies savās ievada piezīmēs (11).

57.      Aizsardzības pienākumam, kas ir dalībvalstīm, ir īpaša nozīme gadījumos, kad nepilngadīgais pēc tam, kad nesekmīgi ir lūdzis patvērumu, saskaras ar reālu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku izcelsmes valstī Direktīvas 2011/95 15. panta izpratnē. Es vēlos atgādināt, ka vairākās Savienības tiesību normās patvēruma un imigrācijas jomā ir atspoguļota apņemšanās ievērot neizraidīšanas principu, proti, Hartas 19. panta 2. punktā, LESD 78. panta 1. punktā un Direktīvas 2008/115 5. pantā, minot tikai dažas no tām.

58.      Šajā kontekstā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 2. apsvērumu tās mērķis ir ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, balstoties uz kopīgiem standartiem, “lai [attiecīgo personu] atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību” (12). Šis mērķis ir pārņemts Direktīvas 2008/115 1. pantā, ciktāl šajā tiesību normā ir noteikts, ka šajā direktīvā noteiktie kopējie standarti un procedūras dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, “ievērojot pamattiesības, [kas atzītas Savienības tiesībās,] kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības” (13).

59.      Manuprāt, ir acīmredzams, ka Direktīvas 2008/115 10. pantu nav iespējams interpretēt, neņemot vērā citas izskatāmajā lietā piemērojamās tiesību normas, kuru mērķis ir aizsargāt nepilngadīgā bez pavadības tiesības, piemēram, tiesību normu, kas minēta Direktīvas 2008/115 5. panta a) punktā. Tā ir ietverta Direktīvas 2008/115 I nodaļā, kurā ir norādīti “vispārīgi noteikumi”, kas ir piemērojami jebkuros apstākļos; šajā tiesību normā ir paredzēts, ka, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā bērna intereses (14). Kā es izskaidrošu sīkāk šajos secinājumos (15), bērna interešu noteikšana balstās uz individuālu novērtējumu, ņemot vērā vairākus faktorus saistībā ar bērna situāciju, tostarp uzņemšanas apstākļus valstī, uz kuru veic atgriešanu.

60.      Ar Direktīvas 2008/115 5. panta a) punktu Savienības imigrācijas tiesību jomā ir transponēts pienākums, kas ir norādīts Hartas 24. pantā, sniegt bērniem labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību (16), kā arī nodrošināt, lai visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, pirmkārt būtu ņemtas vērā bērna intereses neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes. Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 3. panta 3. punktu Savienība veicina bērna tiesību aizsardzību. Ņemot vērā nozīmīgumu, kāds Savienības tiesībās acīmredzami ir piešķirts bērna aizsardzībai un kas ir apstiprināts pat primārajās tiesībās, Direktīvas 2008/115 5. panta a) punkts ir jāinterpretē iepriekš minēto augstākstāvošo tiesību normu gaismā.

61.      Starptautisko tiesību līmenī Bērnu tiesību konvencijas (17), kuru turklāt ir ratificējušas visas Savienības dalībvalstis, 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka “visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm” (18). Atbilstoši minētās konvencijas 12. panta 2. punktam “bērnam [ir jābūt] iespēja[i] tikt uzklausītam jebkādā ar viņu saistītā tiesvedībā un administratīvā procesā” (19), kas ietver arī ikvienu atgriešanas procedūru, kura attiecas uz nepilngadīgo bez pavadības. Tādējādi ir jākonstatē – pat ja pati Savienība nav šīs konvencijas dalībniece, tās iekšējās tiesībās precīzi ir atspoguļotas tās tiesību normas (20), tādējādi ļaujot dalībvalstīm ievērot uzņemtās saistības, kad tās īsteno Savienības tiesības un, kas ir īpaši svarīgi šajā lietā, Direktīvu 2008/115, kuru Tiesai ir lūgts interpretēt.

62.      Bērna tiesību aizsardzības nozīme imigrācijas jomā arī ir atzīta Tiesas judikatūrā (21). Kā Tiesa ir atgādinājusi spriedumā Parlaments/Padome (22) attiecībā uz Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par ģimenes atkalapvienošanos (23) interpretāciju, dalībvalstīm “pienācīgi ir jāizvērtē nepilngadīgo bērnu intereses”, īstenojot Savienības tiesības. Atgādinājums, ka pamattiesības ir jāievēro pat tad, ja Savienības tiesībās dalībvalstīm ir piešķirta zināma novērtējuma brīvība, man šķiet atbilstošs attiecībā uz šīs lietas sekām, pamatojoties uz to, ka arī Direktīva 2008/115 ļauj pieņemt transponēšanas pasākumus likumdošanas un administratīvā kārtībā, atturoties sīkāk konkretizēt veidu, kādā dalībvalstīm ir jāizpilda no šīs direktīvas 10. panta 2. punkta izrietošais pienākums.

63.      Ņemot vērā nozīmi, kāda Savienības tiesībās ir piešķirta nepilngadīgā bez pavadības aizsardzībai, man šķiet neiedomājami, ka likumdevējam varētu būt bijis nodoms noteikt dalībvalstīm pienākumu vienīgi izraidīšanas posmā pārbaudīt, vai valstī, uz kuru veic atgriešanu, ir piemēroti uzņemšanas apstākļi. Man drīzāk šķiet, ka, lai efektīvi nodrošinātu bērna interešu aizsardzību, šāda pārbaude ir jāveic katrā atbilstošajā procedūras posmā, tostarp brīdī, kad ir iecerēts pieņemt atgriešanas lēmumu.

64.      Direktīvas 2013/33 24. panta 3. punktā minētā tiesību norma, manuprāt, apstiprina šo interpretāciju, jo tajā ir paredzēts, ka “dalībvalstis pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas pēc iespējas ātrāk sāk meklēt nepilngadīgā bez pavadības ģimenes locekļus, ja nepieciešams, ar starptautisko vai citu attiecīgu organizāciju palīdzību, vienlaikus aizsargājot viņa intereses” (24). Manuprāt, galvenie secinājumi, kurus var izdarīt no šīs tiesību normas analīzes, ir šādi.

65.      Pirmkārt, nepilngadīgā intereses vislabāk tiek nodrošinātas, ja tiek garantēta ģimenes vienotība (25), kas turklāt izriet no Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punkta, kurā skaidri ir minēta nogādāšanas iespēja pie “ģimenes locekļa”. Šo secinājumu apstiprina arī Tiesas apsvērumi spriedumā Parlaments/Padome, kurā Tiesa ir uzsvērusi ģimenes atkalapvienošanās nozīmi migrējošam bērnam, jo tā viņam ļauj dzīvot “ģimenes dzīvi” (26). Šajā ziņā Tiesa ir balstījusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 8. panta izpratnē (27). Pilnības labad es vēlētos papildināt Tiesas apsvērumus, atsaucoties uz spriedumu Mubilanzila Mayeka un Kaniki Mitunga pret Beļģiju (28), ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja dažus mēnešus pēc sprieduma Parlaments/Padome, kurā saistībā ar atgriešanas procedūru šī tiesa secināja, ka ir pārkāpts ECPAK 8. pants, pamatojoties uz to, Beļģijas Karaliste nebija veikusi piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu nepilngadīgā atkalapvienošanos ar savu ģimeni viņa izcelsmes valstī, kas man šķiet īpaši atbilstoši šajā lietā. Visbeidzot, saistībā ar spriedumu Parlaments/Padome es atzīmēju, ka, lai gan juridiski nesaistoši tajā laikā, Tiesa ir izmantojusi iespēju veikt atsauci uz Hartas 7. pantu, kurā ir nostiprinātas ikvienas personas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību (29).

66.      Gadījumā, ja nepilngadīgajam bez pavadības nav ģimenes vai neviens ģimenes loceklis nevar tikt atrasts viņa izcelsmes valstī, Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktā ir paredzētas alternatīvas, proti, nogādāšana pie “noteikta aizbildņa” vai uz “piemērotām uzņemšanas telpām [struktūrām]”. Ir skaidrs, ka šo alternatīvu mērķis galu galā ir nodrošināt nepilngadīgā bez pavadības aizsardzību, novēršot iespējamu ģimenes saišu neesamību. Ar likumu īpaši noteikti pārstāvji vai specializētas sociālās iestādes tādējādi uzņemas atbildību rūpēties par bērna labklājību, kas parasti ir jādara ģimenei.

67.      Otrkārt, ir jānorāda, ka valsts iestādēm ir jāiejaucas jau patvēruma procedūras sākotnējā posmā, proti, “starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas” brīdī, kā rezultātā loģiski gandrīz vienlaikus rodas pienākums pārliecināties, ka pastāv piemēroti uzņemšanas apstākļi valstī, uz kuru veic atgriešanu.

68.      Tiesas judikatūrā ir sniegtas vairākas norādes tādas interpretācijas atbalstam, kurā priekšroka tiek dota visagrākajam iespējamam vērtējumam par piemērotiem uzņemšanas apstākļiem izcelsmes valstī, pamatojoties uz attiecīgu izmeklēšanu. Kā Tiesa ir atzinusi spriedumā Boudjlida (30), trešās valsts valstspiederīgajam, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ir “tiesības izteikt savu viedokli par [..] iespējamo [Direktīvas 2008/115] 5. panta un 6. panta 2.–5. punkta piemērošanu, kā arī viņa atgriešanas kārtību, pirms attiecībā uz viņu tiek pieņemts atgriešanas lēmums” (31). Tiesa uzskata, ka dalībvalstīm, īstenojot Direktīvu 2008/115, pienācīgi jāņem vērā bērna intereses un ģimenes dzīve (32), kas, ņemot vērā šīs direktīvas piemērošanas jomu, ietver arī posmus pirms izraidīšanas, ieskaitot atgriešanas lēmuma pieņemšanu. No tā izriet, ka tad, “ja kompetentā valsts iestāde ir iecerējusi pieņemt atgriešanas lēmumu, [tai] noteikti ir jāievēro Direktīvas 2008/115 5. pantā noteiktie pienākumi un šajā sakarā jāuzklausa ieinteresētā persona” (33). Šajā ziņā “ieinteresētajai personai uzklausīšanas gaitā ir jāsadarbojas ar kompetento valsts iestādi, lai sniegtu visu atbilstošo informāciju par savu personīgo un ģimenes situāciju un it īpaši informāciju, kas varētu būt pamats nepieņemt atgriešanas lēmumu” (34). No šī sprieduma skaidri izriet, ka ar bērna interesēm saistīti apsvērumi, iespējams, var izraisīt to, ka valsts iestāde “nepieņem atgriešanas lēmumu” (35). Tādējādi šķiet, ka Tiesa ir balstījusies uz pieņēmumu, ka bērna interešu vērtējums ir jāveic pat pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas. Tā kā piemērotu uzņemšanas apstākļu esamība izcelsmes valstī izšķirošā veidā ietekmē šo vērtējumu, tas ir jāuzskata par vienu no faktoriem, kas valsts iestādēm ir jāņem vērā brīdī, kad tiek izlemts, vai rīkojums par nepilngadīgā atgriešanos ir vai nav jāizdod.

69.      To ievērojot, es piekrītu Komisijas viedoklim, ka Direktīvas 2008/115 5. panta a) punktā paredzētais pienākums nozīmē, ka, pieņemot lēmumu par atgriešanu, valsts iestādēm ir jāņem vērā virkne tādu faktoru (36) kā nepilngadīgā vecums, viņa īpašā neaizsargātība gan kā nepilngadīgajam bez pavadības, gan kā cilvēku tirdzniecības upurim, viņa ievietošana audžuģimenē brīdī, kad atgriešanas lēmums ir pieņemts, sociālā vide un garīgās veselības stāvoklis, iespējamā viņa ģimenes locekļu atrašanās valstī, uz kuru veic atgriešanu, un, vispārīgāk, piemērotu uzņemšanas struktūru valstī, uz kuru veic atgriešanu, pieejamība (37). Kompetentajām iestādēm ir jāizvērtē šie faktori, kādi tie ir brīdī, kad tās ir iecerējušas pieņemt atgriešanas lēmumu. Vienīgi vispusīgs vērtējums, pamatojoties uz šiem faktoriem, ļaus identificēt bērna intereses un pieņemt lēmumu, kas atbilst Direktīvas 2008/115 prasībām.

70.      Esmu pārliecināts, ka Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punkta interpretācija, ar kuru dalībvalstīm tiek noteikts veikt šādu pārbaudi katrā atbilstošajā procedūras posmā, nevis tikai izraidīšanas veikšanas brīdī, vislabāk atbilst nepilngadīgā interesēm, it īpaši tāpēc, ka šīs intereses var atšķirties atkarībā no apstākļiem (38). Piemēram, ir jānorāda, ka izmeklēšana, kura ir veikta pirms lēmuma par iespējamām uzturēšanās tiesībām un kurā ir konstatēti piemēroti apstākļi atgriešanās nolūkā, parasti pamatos lēmuma pieņemšanu šajā ziņā. Tomēr šie apstākļi laika gaitā var būtiski un pat nelabvēlīgi mainīties, radot šķērsli minētā lēmuma izpildei. Lai novērstu uzņemšanas apstākļu iespējamu pasliktināšanos, ir būtiski, lai procedūra būtu pietiekami elastīga, pilnvarojot kompetentās iestādes veikt nepieciešamās pārbaudes kritiskos brīžos. To ievērojot, es vēlētos vērst uzmanību uz to, ka pati Tiesa spriedumā Gnandi (39) ir atgādinājusi, ka “dalībvalstīm ir jāļauj attiecīgajām personām atsaukties uz jebkādām apstākļu izmaiņām, kas notikušas pēc šī atgriešanas lēmuma pieņemšanas un kas varētu būtiski ietekmēt konkrētās personas situācijas novērtējumu no Direktīvas 2008/115, it īpaši tās 5. panta, viedokļa” (40). No šī sprieduma es secinu, ka Tiesa apzinās, ka vienīgi elastīga procedūras pārvaldība, ļaujot veikt pārbaudes katrā atbilstošajā posmā, nodrošina to, ka pienācīgi tiek ņemtas vērā bērna intereses.

71.      Apstākļu nelabvēlīgu izmaiņu gadījumā man šķiet saprātīgi apturēt atgriešanas lēmuma iedarbību vai atlikt tā izpildi, lai izvairītos no situācijas, kas var apdraudēt nepilngadīgā bez pavadības pamattiesības. Un otrādi – var gadīties, ka piemērotu apstākļu neesamība attiecībā uz nepilngadīgā atgriešanos prasa, lai atgriešanas lēmums vispār netiktu pieņemts vai netiktu pieņemts vismaz tik ilgi, kamēr vēl nav atrastas piemērotas uzņemšanas struktūras. Tomēr, un šis scenārijs arī var rasties, ja nepilngadīgā intereses pamato atgriešanos izcelsmes valstī un ja nav nekādu šķēršļu attiecībā uz šo iespēju, ir jāveic nepilngadīgā izraidīšana. Trešā jautājuma analīzē es aplūkošu dažādās iespējas, kas var rasties patvēruma procedūras laikā.

72.      Pamatojoties uz šo analīzi, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta a) punktu un Hartas 24. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirms nepilngadīgajam bez pavadības tiek noteikts atgriešanās pienākums, dalībvalsts iestādēm ir jāpārliecinās, ka attiecīgajam nepilngadīgajam bez pavadības ir pieejamas piemērotas uzņemšanas iespējas valstī, uz kuru veic atgriešanu.

C.      Par otro prejudiciālo jautājumu

73.      Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai dalībvalsts var veikt nošķīrumu atkarībā no nepilngadīgā bez pavadības vecuma, lai viņam atļautu uzturēties tās teritorijā, ja ir konstatēts, ka šis nepilngadīgais nevar pretendēt uz bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību.

74.      Šajā ziņā iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet, ka minēto tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (41). To ievērojot, ir jākonstatē, ka pašās Savienības tiesībās patvēruma un imigrācijas jomā ir definēts jēdziens “nepilngadīgais”, kas, manuprāt, izslēdz jebkādu norādi uz valsts tiesībām.

75.      Proti, ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 2013/33 2. panta d) punktam šis jēdziens ir definēts kā trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas jaunāks par 18 gadiem. Tādējādi Direktīvā 2013/33 nav paredzēts nekāds nošķīrums starp nepilngadīgajiem atkarībā no vecuma. Tas pats attiecas uz Direktīvu 2008/115, kuru iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt. Turklāt var norādīt, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 21. apsvērumu “dalībvalstīm būtu jāīsteno šī direktīva bez diskriminācijas [..] vecuma [..] dēļ” (42). Ar šo prasību atvasināto tiesību līmenī tiek konkretizēts jebkāda veida diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums, kas paredzēts Hartas 21. pantā, kurai, kā norādījusi Tiesa spriedumā Kücükdeveci, atsaucoties uz LES 6. panta 1. punktu, ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (43).

76.      Ņemot vērā diezgan skaidrās atbilstošās tiesību normas, man šķiet gandrīz neiedomājami, ka administratīvā prakse, kuras rezultātā attieksme pret vienu nepilngadīgo kategoriju, kas definēta atkarībā no vecuma, ir mazāk labvēlīga nekā pret citu kategoriju, varētu tikt uzskatīta par atbilstošu Savienības tiesībām (44), izņemot, ja tā var tikt pamatota ar objektīviem iemesliem. Attiecīgās administratīvās prakses, it īpaši tās īstenošanas veida, kā arī tās pamatā esošo apsvērumu pārbaude ir jāveic, pamatojoties uz informāciju, kas izriet no lietas materiāliem.

77.      Saistībā ar attiecīgo administratīvo praksi ir jānorāda – tas, ka valsts iestādes, iespējams, nav izpildījušas savu pienākumu veikt nepieciešamās pārbaudes attiecībā uz piemērotas uzņemšanas esamību izcelsmes valstī, veido mazāk labvēlīgu attieksmi pret nepilngadīgajiem bez pavadības, kuri ir 15 gadus veci vai vecāki, jo nav pieliktas nekādas pūles, lai pārliecinātos, ka šie nepilngadīgie izaug vidē, kurā ir nodrošināta viņu drošība, viņiem atgriežoties. Šim apstāklim var būt negatīva ietekme uz viņu personisko attīstību. Lai saprastu šādas bezdarbības sekas, ir jāapzinās, ka valsts iestādēm ir uzticēts uzdevums, ko nepilngadīgais bez pavadības praktiski nebūtu spējīgs izpildīt savas neaizsargātības dēļ, kā pamatoti to norāda iesniedzējtiesa.

78.      Nepilngadīgais bez pavadības, kas jaunāks par 15 gadiem, var saņemt kompetento iestāžu atbalstu, lai meklētu savu ģimeni vai vismaz piemērotas uzņemšanas struktūras, tādējādi veicinot viņa integrāciju izcelsmes valstī. Turpretī nepilngadīgajam, kurš ir 15 gadus vecs vai vecāks, ir jāsagatavojas uz to, ka viņam būs jāatgriežas bez šādas perspektīvas. Proti, pat ja attiecīgajā administratīvajā praksē nav paredzēta indivīda tūlītēja atgriešana, jo viņa uzturēšanās dalībvalsts teritorijā tiek pieļauta līdz brīdim, kad viņš ir sasniedzis pilngadības vecumu, var uzskatīt, ka viņa situācija būs mazāk privileģēta, ņemot vērā, ka viņam, atgriežoties izcelsmes valstī, nebūs nevienas atsauces personas vai uzņemšanas struktūras, kas varētu piedāvāt patiesu integrācijas iespēju.

79.      Attiecībā uz iemesliem, kas pamato šādu atšķirīgu attieksmi, es vēlos konstatēt, ka saskaņā ar Nīderlandes valdības sniegto informāciju nošķīrums ir balstīts uz to, ka patvēruma procedūra Nīderlandē parasti ilgst trīs gadus. Nīderlandes valdība norāda, ka īpašais uzturēšanās režīms Nīderlandē ir ticis pieņemts, lai neatstātu nepilngadīgos vairāk nekā trīs gadus neziņā par viņu uzturēšanās situāciju un viņiem sniegtu nākotnes perspektīvu. Atbilstoši šim īpašajam režīmam tiesības uz likumīgu uzturēšanos tiek piešķirtas patvēruma meklētājam, kurš trīs gadu laikposma beigās vēl ir nepilngadīgs. Līdz ar to attiecībā uz šādām uzturēšanās tiesībām var tikt ņemti vērā vienīgi bērni, kas jaunāki par 15 gadiem. No tā izriet nosacījums, saskaņā ar kuru pirmā uzturēšanās pieteikuma iesniegšanas brīdī nepilngadīgajam ir jābūt jaunākam par 15 gadiem.

80.      Kā paskaidro Nīderlandes valdība, valsts iestādes veic nepilngadīgā situācijas vērtējumu attiecībā uz šo īpašo uzturēšanās režīmu, tiklīdz ir nolemts, ka nepilngadīgais nevar tikt ņemts vērā attiecībā uz atļauju saistībā ar patvērumu. Izņēmuma situācijās bērna interešu dēļ nepilngadīgais bez pavadības jau šajā brīdī var tikt ņemts vērā attiecībā uz uzturēšanās atļauju, un tādējādi nelikumīga uzturēšanās tiek novērsta. Līdz ar to jau šajā brīdī ir jābūt skaidram, ka attiecībā uz nepilngadīgo bez pavadības trīs gadus nevarēs pieņemt atgriešanas lēmumu. Attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības, kuri pirmā uzturēšanās pieteikuma iesniegšanas brīdī ir vecāki par 15 gadiem, turpina piemērot parasto režīmu. Tomēr Nīderlandes valdība uzskata, ka šie pēdējie minētie var tikt ņemti vērā, lai piešķirtu citu statusu, ar kuru viņiem tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības, kas ir piemērojamas trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri, neiestājoties viņu atbildībai, nevar izceļot no Nīderlandes.

81.      Es piekrītu iesniedzējtiesas paustajām šaubām attiecībā uz tādas valsts administratīvās prakses atbilstību pienākumam, kas izriet no Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punkta, kura ir balstīta tikai uz pieņēmumu saistībā ar apgalvoto patvēruma procedūras maksimālo ilgumu, lai veiktu nošķīrumu, pamatojoties uz vecumu, starp indivīdu grupas locekļiem, lai gan viņi visi ir vienādā situācijā. Šķiet, ka attieksme pret indivīdiem ir atšķirīga, lai gan nav neviena pamatota iemesla, lai veiktu šādu nošķiršanu, ja vien tas nav nodoms vienkāršot valsts iestāžu darbu. Proti, šķiet, ka šī nošķīruma galvenais mērķis ir paredzamā veidā reglamentēt nepilngadīgo bez pavadības uzturēšanās statusu saskaņā ar Nīderlandes tiesībām, dodot priekšroku tiem, kuri ir jaunāki par 15 gadiem, salīdzinājumā ar nepilngadīgajiem bez pavadības, kas ir vecāki. Kā norāda iesniedzējtiesa, uzturēšanās tiesības šai nepilngadīgo kategorijai tiek piešķirtas, ja viņi nevar atgriezties savā izcelsmes valstī vai nevar izceļot no Nīderlandes teritorijas. Šie nepilngadīgie iegūst uzturēšanās tiesības savas nepilngadības laikā, netiek atgriezti un nevar tikt nogādāti līdz robežai, ja nav veikta vai nav devusi rezultātu Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktā minētā izmeklēšana. Turpretī attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības, kuri ir vecāki par 15 gadiem, ar attiecīgo administratīvo praksi, šķiet, valsts iestādes drīzāk tiek mudinātas atteikties no nepieciešamības veikt izmeklēšanu, tām pat ļaujot atturēties veikt nepilngadīgā izraidīšanu tik ilgi, kamēr viņš nebūs sasniedzis pilngadības vecumu. Man šķiet, ka 15 gadu vecuma robežu valsts iestādes ar nodomu ir noteikušas kā, iespējams, skaidru un uzticamu kritēriju, lai precīzi varētu noteikt veidu, kā ir jārīkojas katrā individuālajā gadījumā.

82.      Tomēr papildus tam, ka šādai pieejai nav nekāda pamatojuma Direktīvā 2008/115, esmu pārliecināts, ka tā rada nopietnus riskus saistībā ar tās pareizu piemērošanu, proti, riskus, kuri ir jāizvērtē turpinājumā.

83.      Pirmkārt, ar šo pieeju tiek vājināta aizsardzība, kas dalībvalstīm ir jānodrošina nepilngadīgajiem bez pavadības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesībām. Ciktāl valsts iestādes atsakās izpildīt savus pienākumus, kuri izriet no Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punkta, par labu palielinātai administratīvajai paredzamībai, tās rīkojas pretēji Līgumos noteiktajam mērķim, kas ir rūpēties par bērna labklājību. Ja valsts iestādes pašas atturas pārbaudīt piemērotu uzņemšanas apstākļu esamību valstī, uz kuru veic atgriešanu, tas nozīmē, ka tās šo atbildību galu galā uzliek nepilngadīgajam bez pavadības – pretēji tam, kas ir paredzēts iepriekš minētajā tiesību normā.

84.      Otrkārt, šāda pieeja neļauj sasniegt mērķi ieviest “efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku”, kas balstīta uz kopīgiem standartiem, kā paredzēts Direktīvas 2008/115 2. un 4. apsvērumā. Šajā direktīvā saskaņā ar tās 6. un 8. pantu ir pieprasīts, lai dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu “par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā”, kā arī veic “visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu” (45). Kā to izklāstīšu sīkāk, analizējot trešo prejudiciālo jautājumu, tā sauktā “iecietības” valsts politika attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, kas ir saistīta ar saudzējošu vai pat vienaldzīgu administratīvo praksi no valsts iestāžu puses, rada risku, ka tiek apdraudēta Savienības tiesību patvēruma un imigrācijas jomā pareiza darbība. Tās rezultātā tiek radīta prettiesiskuma “pelēkā zona”, pieļaujot nepilngadīgo migrantu ilgstošu uzturēšanos dalībvalsts teritorijā, lai gan pastāv atgriešanas lēmums. Manuprāt, šāda pieeja kaitē tiesiskajai drošībai un ir pretrunā Direktīvas 2008/115 mērķim, kas ir nodrošināt, lai migranta uzturēšanās statuss pēc iespējas ātrāk tiktu noskaidrots ar administratīvo vai tiesas lēmumu minētās direktīvas 3. panta 4) punkta izpratnē un attiecīgā gadījumā valsts iestādes nekavējoties veiktu konkrētus izraidīšanas pasākumus. Līdz ar to šāda pieeja ir jāuzskata par nesavietojamu ar Savienības tiesību prasībām, jo tā rada šķērsli Direktīvas 2008/115 efektīvai piemērošanai.

85.      No tā izriet, ka aplūkotā administratīvā prakse, kurā pret nepilngadīgajiem bez pavadības tiek piemērota atšķirīga attieksme atkarībā no vecuma, it īpaši attiecībā uz pienākumu pārliecināties, ka izcelsmes valstī viņiem principā tiek piedāvāta piemērota uzņemšana, nav pamatota ar objektīviem iemesliem. Līdz ar to tā rada diskrimināciju, kas ir aizliegta ar Savienības tiesībām.

86.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro prejudiciālo jautājumu es iesaku atbildēt, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkts, skatot to Hartas 21. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm veikt nošķīrumu atkarībā no nepilngadīgā bez pavadības vecuma, lai atļautu uzturēties savā teritorijā, ja ir konstatēts, ka šis nepilngadīgais nevar pretendēt uz bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību.

D.      Par trešo prejudiciālo jautājumu

87.      Trešajā prejudiciālajā jautājumā ir ietverti divi jautājumi, kurus es izvērtēšu atsevišķi. Ar trešā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalstis var pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz nepilngadīgo bez pavadības, vēlāk neveicot izraidīšanas pasākumus. Trešā jautājuma b) daļas mērķis ir noteikt, vai dalībvalstij, kas neveic nevienu konkrētu izraidīšanas pasākumu, ir jāaptur atgriešanās pienākums un līdz ar to ir jāatļauj tāda nepilngadīgā bez pavadības uzturēšanās, kurš brīvprātīgi nepilda atgriešanās pienākumu.

1.      Trešā jautājuma a) daļa

88.      Saistībā ar trešā jautājuma a) daļu vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2008/115 mērķis, kā tas izriet no tās 2. un 4. apsvēruma, ir ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku. Saskaņā ar tās 1. pantu ar šo direktīvu ir noteikti “kopēji standarti un procedūras”, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu (46).

89.      Tālāk ir jānorāda, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā ir paredzēts principiāls dalībvalstu pienākums pieņemt “atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā” (47). Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, “tiklīdz ir konstatēts, ka uzturēšanās ir nelikumīga, kompetentajām valsts iestādēm saskaņā ar šo pantu un neskarot šī paša panta 2.–5. punktā paredzētos izņēmumus ir jāpieņem atgriešanas lēmums” (48).

90.      Kā izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (49) 9. panta 1. punkta formulējuma, šajā tiesību normā paredzētās tiesības palikt dalībvalstī izbeidzas līdz ar tā lēmuma pieņemšanu, ar kuru atbildīgā iestāde pirmajā instancē noraida starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Ja nav tiesību uzturēties vai uzturēšanās atļaujas, kas ieinteresētajai personai tiktu izsniegta uz kāda cita juridiska pamata, piemēram, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktu, un kas ļautu noraidītajam pieteicējam atbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgās uzturēšanās attiecīgajā dalībvalstī nosacījumiem, šī noraidošā lēmuma sekas ir tādas, ka kopš tā pieņemšanas pieteicējs vairs neatbilst šiem nosacījumiem un tādēļ viņa uzturēšanās kļūst nelikumīga (50).

91.      Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka, tiklīdz ir pieņemts atgriešanas lēmums attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, tomēr šī persona nav izpildījusi savu atgriešanās pienākumu neatkarīgi no tā, vai tas būtu termiņā, kas noteikts, lai atgrieztos brīvprātīgi, vai tad, ja šajā ziņā nav noteikts termiņš, Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums – “ar mērķi nodrošināt atgriešanas procedūru efektivitāti” – “veikt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai īstenotu ieinteresētās personas izraidīšanu”, proti, saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 5) punktu – fizisku ieinteresētās personas izvešanu no minētās dalībvalsts (51).

92.      Papildus tam Tiesa ir atzinusi, kā izriet gan no dalībvalstu “lojalitātes pienākuma”, gan “efektivitātes prasībām”, kas it īpaši ir atgādinātas Direktīvas 2008/115 4. apsvērumā, ka šīs direktīvas 8. pantā dalībvalstīm noteiktais pienākums šī panta 1. punktā paredzētajos gadījumos īstenot minētā valstspiederīgā izraidīšanu ir jāizpilda “pēc iespējas ātrāk” (52). Saskaņā ar jaunāko judikatūru dalībvalstīm pat ir atļauts “nekavējoties” veikt izraidīšanu, tiklīdz nosacījumi ir izpildīti (53).

93.      Šajā kontekstā nedrīkst arī aizmirst, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 8. panta 4. punktu dalībvalstis kā pēdējo iespēju var izmantot “piespiedu līdzekļus, lai veiktu” tāda trešās valsts valstspiederīgā “izraidīšanu”, kas pretojas izraidīšanai (54), ja vien minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz saprātīgi vajadzīgu spēku (55).

94.      Visbeidzot ir jānorāda fakts, ka Tiesa ir atgādinājusi dalībvalstīm atturēties piemērot tādu tiesisko regulējumu, kas var apdraudēt direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un līdz ar to atņemt tās lietderīgo iedarbību (56). Tieši šī iemesla dēļ Tiesa ir noteikusi, ka ar Direktīvu 2008/115 netiek pieļauts nekāds valsts tiesiskais regulējums, kura rezultātā var tikt radīts “šķērslis [..] kopīgo standartu un procedūru piemērošanai”, kuri paredzēti šajā direktīvā, piemēram, kavējot vai citādi apdraudot atgriešanu (57).

95.      Ņemot vērā, ka Tiesa ir uzsvērusi pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, atgādinot efektivitātes prasību, kā arī lojalitātes pienākumu, man šķiet acīmredzams, ka dalībvalsts nevar tikai pasīvi gaidīt, lai nepilngadīgais sasniegtu likumā noteikto pilngadības vecumu, lai īstenotu izraidīšanu.

96.      Kā jau esmu paskaidrojis savos apsvērumos par otro prejudiciālo jautājumu (58), es uzskatu, ka administratīvā prakse, ar kuru dalībvalsts izvairās no pienākuma pārbaudīt, vai izcelsmes valstī pastāv nepilngadīgā bez pavadības piemērotas uzņemšanas iespējas, izvēloties drīzāk paciest viņa nelikumīgo uzturēšanos līdz brīdim, kad nepilngadīgais sasniedz pilngadības vecumu, lai gan pastāv atgriešanas lēmums, izraisa to, ka tiek izveidota prettiesiskuma pelēkā zona vismaz ilgstošā laikposmā. Manuprāt, šāda pieeja kaitē tiesiskajai drošībai un nav saderīga ar Direktīvas 2008/115 mērķi, kas ir nodrošināt, lai migrantu uzturēšanās statuss pēc iespējas ātrāk tiktu noskaidrots ar administratīvo vai tiesas lēmumu minētās direktīvas 3. panta 4) punkta izpratnē un attiecīgā gadījumā valsts iestādes pēc iespējas drīzāk veiktu izpildes pasākumus.

97.      To ievērojot, es uzskatu, ka tomēr var būt apstākļi, kas pamato atgriešanas lēmuma izpildes apturēšanu vai vismaz tās atlikšanu, ņemot vērā, ka dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2008/115 5. panta a) punktu “pilnībā [jāņem] vērā [nepilngadīgā] intereses”, īstenojot šo direktīvu. Tomēr atgriešanas lēmuma izpildes apturēšana vai atcelšana man šķiet pamatota tikai tad, ja valstī, uz kuru veic atgriešanu, situācija ir mainījusies pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas un  tādējādi dalībvalsts vairs nevar garantēt, ka nepilngadīgais tiks nogādāts pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas struktūrām valstī, uz kuru veic atgriešanu, atbilstoši Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktam. Šo aspektu es aplūkošu saistībā ar trešā jautājuma b) daļas analīzi.

98.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka dalībvalstis nevar pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz nepilngadīgo bez pavadības, vēlāk neveicot izraidīšana pasākumus.

2.      Trešā jautājuma b) daļa

99.      Ar trešā jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai dalībvalstij, kas neveic nevienu konkrētu izraidīšanas pasākumu, ir jāaptur atgriešanās pienākums un līdz ar to ir jāatļauj tāda nepilngadīgā bez pavadības uzturēšanās, kurš brīvprātīgi nepilda atgriešanās pienākumu.

a)      Vispārīgs noteikums, ar kuru dalībvalstīm tiek pieprasīts veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu

100. Kā jau tika norādīts, Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punktā kā vispārīgs noteikums ir paredzēts, ka “dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu”. Šīs tiesību normas formulējums un interpretācija, kuru Tiesa ir sniegusi un kura ir atgādināta šajos secinājumos, ir tik skaidra, ka, manuprāt, neatstāj nekādas pamatotas šaubas. No šāda viedokļa raugoties, nav iedomājams, ka dalībvalstīm varētu būt atļauts atturēties veikt konkrētus izraidīšanas pasākumus, nepārkāpjot no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus.

101. Pilnības labad šajā kontekstā ir jānorāda – faktam, ka dažas dalībvalstis visos gadījumos neveic tūlītēju to trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kuri nelikumīgi uzturas to teritorijā, var būt vairāki iemesli, it īpaši dažādas grūtības, kas saistītas ar izraidīšanas procedūrām, piemēram, nepieciešamā personāla trūkums, patvēruma meklētāju vai izcelsmes valstu nesadarbošanās saistībā ar viņu identitātes noskaidrošanu, ceļošanas dokumentu iegūšanu (59), piemērotu uzņemšanas apstākļu noteikšanu, kā arī grūtības, kas saistītas ar meklējumiem attālākās valstīs. Tādējādi ir acīmredzams, ka daži no minētajiem faktoriem nav dalībvalstu ekskluzīvā kontrolē. Līdz ar to man nešķiet pamatoti pieņemt, ka jebkāda kavēšanās atgriešanas lēmuma izpildē obligāti ir saistīta ar dalībvalstu pasivitāti.

102. Kā rakstveida apsvērumos pamatoti norāda Komisija, Savienības tiesībās izņēmuma kārtā – atkarībā no attiecīgā gadījuma – ir paredzētas izraidīšanas alternatīvas, kuras tiks izklāstītas turpinājumā. Šo alternatīvu priekšrocība ir veicināt tiesisko drošību un sniegt perspektīvu nepilngadīgajam bez pavadības, tādējādi tās būtiski atšķiras no administratīvās prakses, kas šajos secinājumos ir izvērtēta attiecībā uz tās saderību ar Savienības tiesībām.

b)      Pienākums apturēt atgriešanas lēmuma izpildi, ja nepastāv piemērotas uzņemšanas iespējas izcelsmes valstī

103. Atbilstoši Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktam, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta a) punktu un Hartas 24. pantu, dalībvalstīm ir pienākums apturēt atgriešanas lēmuma izpildi, ja nepastāv piemērotas uzņemšanas iespējas izcelsmes valstī. Kā tas tika secināts pirmā jautājuma analīzē, katrā atbilstošajā procedūras posmā ir pienācīgi jāņem vērā bērna intereses (60). Turklāt, kā esmu to norādījis, no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka apsvērumi, kas ir saistīti ar bērna interesēm, var izraisīt to, ka valsts iestādēm dažkārt ir “jāatturas” pieņemt atgriešanas lēmumu (61). Manuprāt, šis secinājums vēl jo vairāk attiecas uz lēmumu veikt izpildes pasākumus, ņemot vērā, ka izraidīšana, kas Direktīvas 2008/115 3. panta 5) punktā definēta kā fiziska izvešana no dalībvalsts, ir pēdējais posms procedūrā, kura reglamentēta šajā tiesību aktā.

104. Ir acīmredzams, ka iespējas, kuras ir dalībvalstīm, lai ietekmētu tāda indivīda situāciju, kas ticis izraidīts, ir ļoti ierobežotas, ja viņš jau atrodas savā izcelsmes valstī. Nevar izslēgt, ka atgriešanas procedūra sasniedz gandrīz neatgriezenisku punktu, piemēram, tad, ja kompetentās iestādes pazaudē kontaktu ar viņu. Līdz ar to bērna pamattiesību pārkāpuma risks ir lielāks izraidīšanas posmā, it īpaši, ja runa ir par mazāk aizsargātu personu. To ievērojot, man šķiet, ka Savienības likumdevējs ir pilnībā apzinājies šo risku, ņemot vērā, ka Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktā minētais pienākums ir formulēts veidā, kas liek domāt par nepieciešamu nosacījumu (pirms [..] tiek izraidīts; pārliecinās, ka nepilngadīgo nogādā), kas kompetentajām iestādēm ir jāizpilda, pirms tās var sākt pēdējo procedūras posmu. Citiem vārdiem, šī nosacījuma neizpilde no juridiskā viedokļa ir jāsaprot kā faktors, kas rada šķērsli izraidīšanai. No tā izriet – kamēr valsts iestādēm nav pārliecības, ka piemērotie apstākļi valstī, uz kuru veic atgriešanu, ir nodrošināti, tām ir aizliegts izpildīt atgriešanas lēmumu. Man šķiet, ka, saskaroties ar šādu juridisko neiespējamību, valsts iestādēm visatbilstošāk būtu apturēt atgriešanas lēmumu.

c)      Iespēja piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties

105. Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktu dalībvalstīm ir ļauts piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Atbilstoši šai tiesību normai šādu uzturēšanās tiesību piešķiršanas rezultātā neviens atgriešanas lēmums netiek pieņemts. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai aptur uz uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas, kas dod tiesības uzturēties, derīguma laiku. Ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir veikta atsauce uz dalībvalstīm atstāto iespēju, bet tajā tām nav noteikts nekāds pienākums (62).

106. Tā kā Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā dalībvalstij ir noteikts pienākums izvēlēties starp iespēju piešķirt atļauju vai uzturēšanās tiesības un iespēju sākt atgriešanas procedūru, būtu lietderīgi – kā turklāt ir ieteikts Komisijas izstrādātajā Rokasgrāmatā atgriešanas jautājumos (63) – ieviest skaidrus noteikumus attiecībā uz nepilngadīgo bez pavadības tiesisko statusu, kas ļautu vai nu pieņemt atgriešanas lēmumus un veikt atgriešanas procedūras, vai arī piešķirt tiem uzturēšanās tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm jācenšas nodrošināt, lai būtu pieejamas statusa noteikšanas procedūras attiecībā uz tiem nepilngadīgajiem bez pavadības, kuri nav atgriezti. Šāda pieeja var samazināt pelēkās zonas un uzlabot tiesisko drošību visiem iesaistītajiem dalībniekiem. Turklāt piedāvātā pieeja ir noturīgs risinājums, lai nodrošinātu ierasto dzīvi un stabilitāti nepilngadīgajiem ilgtermiņā.

107. No iepriekš veiktās analīzes izriet, ka dalībvalstīm ir jāaptur atgriešanas lēmuma izpilde, ja nepastāv piemērotas uzņemšanas iespējas izcelsmes valstī. Tās var piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ.

108. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo prejudiciālo jautājumu es iesaku atbildēt, ka Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas ir pieņēmusi atgriešanas lēmumu attiecībā uz nepilngadīgo bez pavadības, pēc brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma beigām ir jāveic visi izraidīšanas pasākumi, kas ir nepieciešami lēmuma izpildei, un tā nevar tikai pasīvi gaidīt, lai nepilngadīgais bez pavadības sasniegtu pilngadības vecumu. Dalībvalsts veiktā atgriešanas lēmuma izpildes apturēšana vai atlikšana ir pamatota tikai tad, ja valstī, uz kuru veic atgriešanu, situācija ir mainījusies pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas un tādējādi dalībvalsts vairs nav spējīga nodrošināt, ka nepilngadīgais tiks nogādāts pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas struktūrām valstī, uz kuru veic atgriešanu, atbilstoši Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktam. Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktu dalībvalstis var piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ.

VI.    Secinājumi

109. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz rechtbank Den Haag, zittingsplaats ’sHertogenbosch (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Hertogenboshā, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 10. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta a) punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirms nepilngadīgajam bez pavadības tiek noteikts atgriešanās pienākums, dalībvalsts iestādēm ir jāpārliecinās, ka attiecīgajam nepilngadīgajam bez pavadības ir pieejamas piemērotas uzņemšanas iespējas valstī, uz kuru veic atgriešanu.

2)      Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkts, skatot to Pamattiesību hartas 21. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm veikt nošķīrumu atkarībā no nepilngadīgā bez pavadības vecuma, lai atļautu uzturēties savā teritorijā, ja ir konstatēts, ka šis nepilngadīgais nevar pretendēt uz bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību.

3)      Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas ir pieņēmusi atgriešanas lēmumu attiecībā uz nepilngadīgo bez pavadības, pēc brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma beigām ir jāveic visi izraidīšanas pasākumi, kas ir nepieciešami lēmuma izpildei, un tā nevar tikai pasīvi gaidīt, lai nepilngadīgais bez pavadības sasniegtu savas pilngadības vecumu. Dalībvalsts veiktā atgriešanas lēmuma izpildes apturēšana vai atlikšana ir pamatota tikai tad, ja valstī, uz kuru veic atgriešanu, situācija ir mainījusies pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas un tādējādi dalībvalsts vairs nav spējīga nodrošināt, ka nepilngadīgais tiks nogādāts pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas struktūrām valstī, uz kuru veic atgriešanu, atbilstoši Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktam. Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 4. punktu dalībvalstis var piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 2008, L 348, 98. lpp.


3      OV 2011, L 337, 9. lpp.


4      OV 2013, L 180, 96. lpp.


5      Skat. “Unaccompanied Minors in the Migration Process”, Agence européenne de gardefrontières et de gardecôtes (Frontex), Varšava, 2010, 3. lpp., un “VEGA Handbook: Children at airports”, Agence européenne de gardefrontières et de gardecôtes (Frontex), Varšava, 2017, 7. lpp.


6      Skat. “Returning unaccompanied children: fundamental rights considerations”, Agence de droits fondamentaux de l’Union européenne (FRA), 2019, 3. lpp.


7      Skat. “Guidance on reception conditions for unaccompanied children: operational standards and indicators”, Bureau européen d’appui en matière d’asile (EASO), 2018, 7. lpp.


8      Attiecībā uz atbilstošo tiesību aktu īsu pārskatu skat. Requejo Isidro, M., “The protection of unaccompanied minors asylum‑seekers: between competent state and responsible state”, Nr. 2, 2017. gada oktobris, 485. un nākamās lpp.


9      Proti, Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex) un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA).


10      Spriedumi, 2018. gada 26. septembris, Baumgartner (C‑513/17, EU:C:2018:772, 23. punkts), un 2017. gada 20. decembris, Vaditrans (C‑102/16, EU:C:2017:1012, 20. punkts).


11      Skat. šo secinājumu 46. punktu.


12      Mans izcēlums. Skat. arī spriedumus, 2014. gada 5. jūnijs, Mahdi (C‑146/14 PPU, EU:C:2014:1320, 38. punkts), un 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 31. punkts).


13      Mans izcēlums.


14      Skat. “Returning unaccompanied children: fundamental rights considerations”, minēts iepriekš, 7. un 23. lpp., no kā izriet, ka 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ievērojot Direktīvas 2008/115 5. pantu un 22. apsvērumu, tādējādi, ka kompetentajām iestādēm visā atgriešanas procedūras laikā galvenā uzmanība ir jāpievērš bērna interesēm. Aģentūra FRA uzskata, ka šis vispārējais princips ir jāievēro visās darbībās, kas saistītas ar nepilngadīgā bez pavadības izraidīšanu.


15      Skat. šo secinājumu 68. punktu.


16      Lemke, S., Europäisches Unionsrecht (von der Groeben, Schwarze, Hatje), 7. izd., Bādenbādene, 2015, 24. panta 11. punkts, 664. lpp., uzskata, ka Hartas 24. panta 1. punktā minētās pamattiesības tiek apdraudētas, ja iestādes, kurām ar šo tiesību normu ir noteikts pienākums, nerīkojas aktīvi un nepiedāvā piemērotu aizsardzību un aprūpi, ciktāl tas ir nepieciešams bērna labklājībai.


17      Pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija 1989. gada 20. novembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1577. sēj., 43. lpp.).


18      Mans izcēlums.


19      Mans izcēlums.


20      Kā esmu norādījis 35. punktā savos secinājumos lietā Transportes Aéreos Portugueses (C‑74/19, EU:C:2020:135), dažas normatīva rakstura atbilstības starp starptautiskajām tiesībām, no vienas puses, un Savienības tiesībām, no otras puses, liecina par kopēju juridisko pārliecību.


21      Attiecībā uz bērna tiesību nozīmīgumu vispār saistībā ar Tiesas judikatūru skat. spriedumu, 2008. gada 14. februāris, Dynamic Medien (C‑244/06, EU:C:2008:85, 39. punkts).


22      Spriedums, 2006. gada 27. jūnijs, Parlaments/Padome (C‑540/03, turpmāk tekstā – “spriedums Parlaments/Padome”, EU:C:2006:429, 10., 37. un 57. punkts).


23      OV 2003, L 251, 12. lpp.


24      Mans izcēlums.


25      Dokumentā “Returning unaccompanied children: fundamental rights considerations”, minēts iepriekš, 23. lpp., kā arī Komisijas Ieteikumā (ES) 2017/2338 (2017. gada 16. novembris), ar kuru izveido kopīgu “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos” dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā (OV 2017, L 339, 83. lpp., turpmāk tekstā – “Rokasgrāmata atgriešanas jautājumos”), ir ieteikts, ka ir ieteicams izvēlēties nogādāšanu pie ģimenes locekļa, ja vien tas nepārprotami nav bērna interesēs.


26      Spriedums Parlaments/Padome (69. punkts); attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanās nozīmi migrējošam bērnam skat. ģenerāladvokāta Dž. Hogana [G. Hogan] secinājumus lietā B. M. M. un B. S. (Ģimenes atkalapvienošanās – nepilngadīgs bērns) (C‑133/19, EU:C:2020:222, 1., 2. un 43. punkts).


27      Spriedums Parlaments/Padome (52. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra).


28      ECT spriedums, 2006. gada 12. oktobris, Mubilanzila Mayeka un Kaniki Mitunga pret Beļģiju, CE:ECHR:2006:0126DEC001317803.


29      Spriedums Parlaments/Padome (58. punkts).


30      Spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431).


31      Spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 68. punkts). Mans izcēlums.


32      Spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 48. punkts).


33      Spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 49. punkts). Mans izcēlums.


34      Spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 50. punkts). Mans izcēlums.


35      Spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 55. punkts). Mans izcēlums.


36      Bērna interešu noteikšana tiek veikta, izmantojot individuālu novērtējumu, pamatojoties uz daudzdisciplināru pieeju, iesaistot nepilngadīgajam iecelto aizbildni un/vai kompetento bērnu aizsardzības iestādi. Vairākas starptautiskās organizācijas, piemēram, ANO Bēgļu aģentūra, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komiteja un ANO Bērnu fonds, ir pieņēmušas skaidrojošus un operatīvās darbības norādījumus. Vairākos dokumentos, kurus ir publicējušas Eiropas aģentūras un kuri ir minēti šajos secinājumos, ir sniegts noderīgs pārskats par kritērijiem, kuri valsts iestādēm ir jāņem vērā saistībā ar šādu novērtējumu.


37      Skat. Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos, 121. un 122. lpp.


38      Šī interpretācija turklāt atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ieteikumam, kas izpaužas kā periodiska nepilngadīgā interešu pārskatīšana atbilstoši individuālā gadījuma attīstībai (skat. “Returning unaccompanied children: fundamental rights considerations”, minēts iepriekš, 12. lpp.).


39      Spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi (C‑181/16, EU:C:2018:465).


40      Spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi (C‑181/16, EU:C:2018:465, 64. punkts). Mans izcēlums.


41      Spriedumi, 2018. gada 7. augusts, Bichat u.c. (C‑61/17, C‑62/17 un C‑72/17, EU:C:2018:653, 29. punkts), kā arī 2019. gada 11. aprīlis, Tarola (C‑483/17, EU:C:2019:309, 36. punkts).


42      Mans izcēlums.


43      Spriedums, 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21, 22. punkts).


44      Kā norāda Lamont, R., “Article 24 of the  Charter of Fundamental Rights of the European Union”, no: The UE Charter of Fundamental Rights, Oksforda, 2014, 672. lpp., 24. panta 24.23. punkts, Hartā – papildus bērna tiesībām 24. pantā – ir ietverts diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ 21. pantā, kas, pēc autora domām, nozīmē, ka jebkāda nepilngadīgo diskriminācija (vispār) ir aizliegta. Manuprāt, šis konstatējums neizslēdz to, ka viena īpaša nepilngadīgo kategorija, kas definēta pēc vecuma (proti, tie, kuriem ir 15 gadi un vairāk), varētu atsaukties uz šo aizliegumu, lai apstrīdētu tādas valsts tiesību normas (ar kuru tiek īstenotas Savienības tiesības) tiesiskumu, kurā, kā tas ir šajā lietā, attieksme pret šo nepilngadīgo kategoriju galvenokārt ir kā pret tiem, kuri ir sasnieguši pilngadību, jo tai tiek liegta Hartas 24. pantā garantētā aizsardzība, kas konkretizēta Direktīvas 2008/115 10. panta 2. punktā, skatot to kopā ar šīs direktīvas 5. panta a) punktu.


45      Mans izcēlums.


46      Spriedums, 2015. gada 23. aprīlis, Zaizoune (C‑38/14, EU:C:2015:260, 30. punkts).


47      Spriedumi, 2015. gada 23. aprīlis, Zaizoune (C‑38/14, EU:C:2015:260, 31. punkts), un 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 35. punkts). Mans izcēlums.


48      Spriedums, 2015. gada 23. aprīlis, Zaizoune (C‑38/14, EU:C:2015:260, 32. punkts). Mans izcēlums.


49      OV 2013, L 180, 60. lpp.


50      Skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi (C‑181/16, EU:C:2018:465, 41. punkts).


51      Spriedums, 2015. gada 23. aprīlis, Zaizoune (C‑38/14, EU:C:2015:260, 33. punkts). Mans izcēlums.


52      Spriedums, 2015. gada 23. aprīlis, Zaizoune (C‑38/14, EU:C:2015:260, 34. punkts).


53      Spriedums, 2018. gada 16. janvāris, E (C‑240/17, EU:C:2018:8, 50. punkts).


54      Tomēr var apgalvot, ka pastāv leģitīmi iemesli, lai nepiemērotu piespiedu līdzekļus attiecībā uz bērnu. Šī iemesla dēļ atsevišķas dalībvalstis aizliedz jebkādu nepilngadīgā bez pavadības piespiedu nosūtīšanu (šajā nozīmē skat. Dumas, P., “L’accès des mineurs non accompagnés à la protection dans les États membres de l’Union européenne”, Revue trimestrielle de droit européen, 2013, Nr. 1, 35. un nākamās lpp.).


55      Spriedums, 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 38. un 57. punkts).


56      Spriedumi, 2015. gada 23. aprīlis, Zaizoune (C‑38/14, EU:C:2015:260, 39. punkts); 2011. gada 6. decembris, Achughbabian (C‑329/11, EU:C:2011:807, 32. punkts), kā arī 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 39. punkts).


57      Spriedumi, 2015. gada 23. aprīlis, Zaizoune (C‑38/14, EU:C:2015:260, 40. punkts); 2012. gada 6. decembris, Sagor (C‑430/11, EU:C:2012:777, 35. punkts), kā arī 2011. gada 28. aprīlis, El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 59. punkts).


58      Skat. šo secinājumu 83. un nākamos punktus.


59      Skat. “European Centre for Returns in brief”, Agence européenne de gardefrontières et de gardecôtes (Frontex), Varšava, 2019, 2. un 5. lpp., no kura izriet, ka atgriešanas procedūru efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no sadarbības ar migrantu izcelsmes valsti, lai identificētu personas, uz kurām attiecas atgriešanas lēmums, izsniegtu ceļošanas dokumentus un pieņemtu repatriantus savā valstī. Šajā kontekstā dalībvalstis, Komisija un Frontex sadarbojas ar valstīm, uz kurām veic atgriešanu.


60      Skat. šo secinājumu 63. un 69. punktu.


61      Skat. šo secinājumu 67. punktu.


62      Skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Mahdi (C‑146/14 PPU, EU:C:2014:1320, 88. punkts).


63      Skat. Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos, 121. lpp.