Language of document : ECLI:EU:C:2004:624

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 14. oktobrī (1)

Apvienotās lietas C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02

Silvio Berlusconi u.c.

[Tribunale di Milano un Corte di Appello di Lecce lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Sabiedrību tiesības – Pirmā, Ceturtā un Septītā direktīva – Gada pārskati un konsolidētie pārskati – Informācijas publiskuma un patiesuma princips – Sodi, ko piemēro par nepatiesu ziņu sniegšanu – Ierobežojumi direktīvu piemērošanai kriminālprocesā – Vieglāka soda atpakaļejošā spēka princips





Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesības

1.     Pārskats

2.     Pirmās direktīvas attiecīgās normas

3.     Ceturtās direktīvas attiecīgās normas

4.     Septītās direktīvas normas

B –   Valsts tiesības

1.     Iepriekšējais tiesiskais regulējums

2.     Jaunais tiesiskais regulējums

3.     Vispārīgie krimināltiesiskie noteikumi

III – Lietas apstākļi, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

A –   Vispārīgi

B –   Lieta C‑387/02 Silvio Berlusconi

C –   Lieta C‑391/02 Sergio Adelchi

D –   Lieta C‑403/02 Marcello Dell’Utri u.c.

E –   Tiesvedība Tiesā

IV – Tiesiskais vērtējums

A –   Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība

1.     Faktisko apstākļu izklāsts

2.     Tiesiskā regulējuma izklāsts

3.     Lēmuma nozīmība

4.     Secinājums

B –   Prejudiciālo jautājumu vērtējums pēc būtības

1.     Par Pirmās direktīvas 6. panta materiālo piemērošanu

2.     Sodu par nepatiesu ziņu sniegšanu atbilstība

a)     Sodu efektivitāte, samērīgums un preventīvais raksturs

b)     Tolerances robežas

c)     Kriminālatbildības noilguma termiņš

d)     Pakāpienveidīga sodu sistēma un prasības kriminālprocesa uzsākšanas pieteikumam

e)     Civiltiesību, krimināltiesību un administratīvo tiesību normu savstarpējā saistība

C –   Valstu tiesību normu neatbilstības direktīvām sekas iesniedzējtiesās izskatāmajās krimināllietās

1.     Par valstu tiesu pienākumu nodrošināt Kopienu tiesību normu ievērošanu

2.     Par direktīvu piemērošanas robežām kriminālprocesā

a)     Judikatūrā izstrādātie principi

b)     Principu izvērtēšana attiecīgajā lietā

3.     Par vieglāka soda atpakaļejošo spēku

4.     Starpsecinājumi

V –   Secinājumi

I –    Ievads

1.        Divas Itālijas tiesas Tribunale di Milano [Milānas tiesa] un Corte di Appello di Lecce [Lečes apelācijas tiesa] (turpmāk tekstā arī – “iesniedzējtiesas”), izskata vairākas krimināllietas, kurās apsūdzētajiem tiek inkriminēta nepatiesu ziņu par uzņēmumiem (itāļu val. – “false comunicazioni sociali”) sniegšana; sarunvalodā šādi nodarījumi tiek saukti par “bilances viltošanu”.

2.        Pēc šo nodarījumu izdarīšanas un pēc kriminālprocesa uzsākšanas Itālijas likumdevējs ir mīkstinājis sodu par attiecīgo noziedzīgā nodarījuma sastāvu un salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu sarežģījis kriminālprocesu. Sakarā ar šīm izmaiņām likumos iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, kas jāsaprot ar “atbilstošu sodu” par nepatiesu ziņu par uzņēmumiem sniegšanu. Vienlaicīgi tiesas vēlas zināt, vai sabiedrību tiesību direktīvu izpratnē nepatiesu ziņu par uzņēmumiem sniegšana ir pielīdzināma to nepubliskošanai.

3.        Ja tāda norma kā grozījums Itālijas likumos ir pretrunā ar sabiedrību tiesību direktīvām, ir arī jānoskaidro, vai kriminālprocesā ar atpakaļejošu spēku par labu apsūdzētajam ir piemērojama kāda vēlāk pieņemta labvēlīgāka krimināltiesību norma, neņemot vērā to, ka šī norma ir pretrunā Kopienu tiesībām.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

1.      Pārskats

4.        EKL 44. panta 1. punktā ir ietverts tiesiskais pamats direktīvu pieņemšanai, lai īstenotu brīvību veikt uzņēmējdarbību. Saskaņā ar šī noteikuma 2. punkta g) apakšpunktu Padomes un Komisijas uzdevums ir:

“pietiekami [koordinēt] garantijas, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām, kas definētas 48. panta otrajā daļā, nolūkā aizsargāt dalībnieku un trešo personu intereses un paredzot šādu garantiju vienādošanu visā Kopienā”.

5.        Kopiena ir pieņēmusi vairākas sabiedrību tiesību direktīvas. Attiecībā uz konkrēto gadījumu svarīgas ir šādas direktīvas:

–        Padomes 1968. gada 9. marta Pirmā direktīva 68/151/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta 2. daļas izpratnē, lai aizsargātu sabiedrības dalībnieku un trešo personu intereses (2) (turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva” vai “Direktīva 68/151”) un

–        Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturtā direktīva 78/660/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (3) (turpmāk tekstā – “Ceturtā direktīva” vai “Direktīva 78/660”),

kas Itālijas gadījumā ir piemērojamas šādām kapitālsabiedrībām: società per azioni (akciju sabiedrība, saīsinājumā: SpA), società in accomandita per azioni (akciju komandītsabiedrība) un società a responsabilità limitata (sabiedrība ar ierobežotu atbildību, saīsinājumā: Srl) (4).

6.        Vienlaicīgi ir jānorāda arī uz Padomes 1983. gada 13. jūnija Septīto direktīvu 83/349/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem (5) (turpmāk tekstā – “Septītā direktīva” vai “Direktīva 83/349”) (6).

2.      Pirmās direktīvas attiecīgās normas

7.        Pirmās direktīvas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts nosaka dalībvalstīm pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka sabiedrības atklātībai obligāti nodod vismaz bilanci, kā arī peļņas un zaudējumu aprēķinu par katru finanšu gadu. Šī norma nosaka arī to, ka divu gadu laikā pēc Pirmās direktīvas pieņemšanas Padome pieņems citu direktīvu, kas paredzēs bilanču un peļņas un zaudējumu aprēķinu satura saskaņošanu.

8.        Pirmās direktīvas 3. panta 1.–3. punkts paredz:

“1.      Katrā dalībvalstī izveido katras tur reģistrētās sabiedrības lietu centrālajā reģistrā, komercreģistrā vai uzņēmumu reģistrā.

2.      Visus dokumentus un ziņas, kuras ir jānodod atklātībā saskaņā ar 2. pantu, glabā lietā vai ievada reģistrā. Lietā jābūt norādei par katra reģistrā izdarītā ieraksta saturu.

3.      Šīs direktīvas 2. pantā minēto dokumentu vai ziņu, vai jebkādu to daļu kopijām ir jābūt pieejamām pēc rakstiska pieprasījuma par maksu, kas nepārsniedz [..] administratīvās izmaksas.”

9.        Saskaņā ar Pirmās direktīvas 6. panta pirmo ievilkumu dalībvalstis “paredz attiecīgus [atbilstošus] sodus gadījumā, ja nav nodota atklātībā bilance, kā arī peļņas un zaudējumu aprēķins, kā noteikts 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā”.

3.      Ceturtās direktīvas attiecīgās normas

10.      Ceturtās direktīvas 2. pants cita starpā paredz:

“1.      Gada pārskati ietver bilanci, peļņas un zaudējumu pārskatu un pielikumu. Šie dokumenti veido vienotu kopumu.

2.      Tie ir jāsastāda saprotami un atbilstoši šīs direktīvas noteikumiem.

3.      Gada pārskatiem jāsniedz skaidrs un patiess priekšstats par sabiedrības aktīviem, pasīviem, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem.

4.      Gadījumā, ja ar šīs direktīvas noteikumu piemērošanu nepietiek, lai sniegtu skaidru un patiesu priekšstatu 3. punkta nozīmē, jāsniedz papildu informācija.

5.      Izņēmuma gadījumā, ja kāda šīs direktīvas noteikuma piemērošana nav savienojama ar 3. punktā izklāstīto pienākumu, no šā noteikuma ir jāatkāpjas, lai sniegtu skaidru un patiesu priekšstatu 3. punkta nozīmē. [..]”

11.      Ceturtās direktīvas 47. panta 1. punkta 1. daļa nosaka:

“Pienācīgi apstiprinātus gada pārskatus un gada ziņojumu, kā arī tās personas atzinumu, kas ir atbildīga par pārskatu revīziju, publicē [publisko] atbilstoši katras dalībvalsts tiesību aktiem saskaņā ar Direktīvas 68/151/EEK 3. pantu.”

12.      Ceturtās direktīvas 47. panta 1.a punkts cita starpā paredz (7):

“Šīs direktīvas 1. panta 1. punkta otrajā un trešajā daļā (attiecīgās juridiskās personas) minētā uzņēmuma vai firmas dalībvalsts var atbrīvot šo juridisko personu no pārskatu publicēšanas [publiskošanas] atbilstoši Direktīvas 68/151/EEK 3. pantam ar noteikumu, ka šie pārskati ir pieejami sabiedrībai galvenajā birojā.

Pārskatiem ir jābūt pieejamiem pēc pieprasījuma. Kopijas cena nedrīkst pārsniegt administratīvās izmaksas. Jāparedz sodi tiem gadījumiem, kad netiek ievērots šajā punktā noteiktais pienākums publicēt pārskatus [atklātības pienākums].”

13.      Saskaņā ar Ceturtās direktīvas 51. panta 1. punktu sabiedrības gada pārskatu revīziju veic viena vai vairākas personas saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktos noteikto pilnvarojumu.

4.      Septītās direktīvas normas

14.      Septītās direktīvas 16. pants ietver sabiedrību apvienību konsolidēto pārskatu sagatavošanas noteikumus, kas svarīgākajos aspektos atbilst Ceturtās direktīvas 2. pantam. Konsolidētajā pārskatā ir jādod skaidrs un patiess priekšstats par visu attiecīgo sabiedrību īpašumu, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem. Septītās direktīvas 37. pants atbilst Ceturtās direktīvas 51. pantam un paredz konsolidēto pārskatu pārbaudes pienākumu. Saistībā ar konsolidēto pārskatu publiskošanu Septītās direktīvas 38. panta 1. punktā ir atsauce uz Pirmās direktīvas 3. pantu, tāpat kā tas bija norādīts Ceturtajā direktīvā (47. panta 1. punkta pirmā daļa) par gada pārskatiem. Turklāt Septītās direktīvas 38. panta 6. punkts nosaka dalībvalstīm pienākumu paredzēt atbilstošus sodus, ja dokumenti šādi netiek publiskoti.

B –    Valsts tiesības

15.      Šajā lietā piemērojamās Itālijas tiesību normās tika izdarīti būtiski grozījumi ar Republikas prezidenta 2002. gada 11. aprīļa Decreto legislativo [Likumdošanas dekrēts] (8) Nr. 61, kas stājās spēkā 2002. gada 16. aprīlī (turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 61/02”) (9). Tādēļ tālāk tekstā vispirms ir aprakstītas iepriekšējās, pēc tam šobrīd spēkā esošās tiesību normas.

1.      Iepriekšējais tiesiskais regulējums

16.      Saskaņā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu par nepatiesu ziņu par sabiedrību sniegšanu saskaņā ar Codice Civile [Itālijas Civilkodekss] 2621. pantu (10) (turpmāk tekstā – “Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējā redakcija”) bija paredzēts sods. Likuma pants bija šāds:

“Ja pārkāpums neatbilst kāda smagāka noziedzīga nodarījuma pazīmēm, ar brīvības atņemšanu uz laiku no viena līdz pieciem gadiem un naudas sodu no diviem miljoniem līdz divdesmit miljoniem liru soda:

1.      vadītājus, ģenerāldirektorus, revidentus un administratorus, kuri, lai maldinātu dalībniekus vai sabiedrību un bez tiesiska pamata gūtu sev vai citiem peļņu, bilancē, pārskatā vai cita veida likumā paredzētajā informācijā par sabiedrību, kas ir paredzēta dalībniekiem vai sabiedrībai, norāda nepatiesus faktus.”

17.      Toreizējā redakcijā Itālijas Civilkodeksa 2621. pantā paredzētais pārkāpums bija noziedzīgs nodarījums, par kuru kriminālprocess bija uzsākams ex officio un kura noilguma termiņš bija desmit gadi. Noilguma termiņa pārtraukuma gadījumā bija iespējams to pagarināt vēl par pieciem gadiem (11).

18.      Saskaņā ar Itālijas judikatūru Itālijas Civilkodeksa 2621. pants bija paredzēts, lai aizsargātu ne vien sabiedrību dalībnieku un kreditoru īpašās intereses, bet arī komercsabiedrību darbības regulējuma vispārējās intereses. Likuma normā izteiktais aizsardzības mērķis attiecās uz visām darbībām, kas bija orientētas uz sabiedrības patiesā stāvokļa grozīšanu (12).

19.      Saskaņā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu par atbildību pastiprinošu apstākli tika uzskatīts tas, ja ar nepatiesām ziņām par uzņēmumu 2621. panta iepriekšējās redakcijas izpratnē uzņēmumam tika nodarīts būtisks kaitējums. Tādā gadījumā sods saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2640. pantu (turpmāk tekstā – “Itālijas Civilkodeksa 2640. panta iepriekšējā redakcija”) bija uz pusi smagāks.

2.      Jaunais tiesiskais regulējums

20.      Līdz ar Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 spēkā stāšanos Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējā redakcija tika aizstāta ar šādām divām normām:

2621. pants (Nepatiesas ziņas par sabiedrību)

Ievērojot 2622. pantā paredzēto, vadītājus, ģenerāldirektorus, revidentus un administratorus, kuri, lai maldinātu dalībniekus vai sabiedrību un bez tiesiska pamata gūtu sev vai citiem peļņu, bilancē, pārskatā vai cita veida likumā paredzētajā informācijā par sabiedrību, kas ir paredzēta dalībniekiem vai sabiedrībai, norāda nepatiesus faktus, pat tad, ja tie ir vēl jānovērtē, vai nesniedz ziņas, kuru paziņošanu pieprasa likums, par sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīviem un pasīviem, ekonomisko vai finanšu stāvokli, lai maldinātu adresātus par minēto stāvokli, soda ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem.

Šo sodu piemēro arī, ja ziņas attiecas uz īpašumu, kas ir sabiedrības valdījumā vai kuru tā pārvalda trešo personu vārdā.

Sodu nepiemēro, ja nepatiesās ziņas vai to trūkums būtiski negroza informāciju par sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīviem un pasīviem, ekonomisko vai finanšu stāvokli. Sodu nepiemēro arī tad, ja nepatiesās ziņas vai to trūkums negroza finanšu gada rezultātus pirms nodokļu nomaksas vairāk nekā par 5 % vai arī neto aktīvus un pasīvus vairāk nekā par 1 %.

Jebkurā gadījumā nodarījums nav sodāms, ja to veido vērtējumi, kuri katrs atsevišķi neatšķiras par vairāk nekā 10 % no pareizā vērtējuma.

2622. pants (Nepatiesas ziņas par sabiedrību, nodarot zaudējumus dalībniekiem un kreditoriem)

Vadītājus, ģenerāldirektorus, revidentus un administratorus, kuri, lai maldinātu dalībniekus vai sabiedrību un gūtu sev vai citiem peļņu bez tiesiska pamata, bilancē, pārskatā vai cita veida likumā paredzētajā informācijā par sabiedrību, kas ir paredzēta dalībniekiem vai sabiedrībai, norāda patiesībai neatbilstošus faktus, pat tad, ja tie ir vēl jānovērtē, vai nesniedz ziņas, kuru paziņošanu pieprasa likums, par sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīviem un pasīviem, ekonomisko vai finanšu stāvokli, lai maldinātu adresātus par minēto stāvokli, nodarot zaudējumus dalībniekiem vai kreditoriem, pēc cietušās personas iesnieguma soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem.

Kriminālprocesu uzsāk pēc iesnieguma saņemšanas arī tad, ja pārkāpums atbilst cita, pat smagāka noziedzīgā nodarījuma pazīmēm, kas nodarījis zaudējumus personām, kuras nav dalībnieki vai kreditori, izņemot gadījumus, kad ir nodarīti zaudējumi valstij, citām valsts iestādēm vai Eiropas Kopienām.

Attiecībā uz sabiedrībām, uz kurām attiecas 1998. gada 24. februāra Likumdošanas dekrēta Nr. 58 IV sadaļas III nodaļas II apakšnodaļa, šī panta pirmajā daļā minēto nodarījumu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no viena līdz četriem gadiem, un kriminālvajāšanu var uzsākt ex officio.

Ja ziņas attiecas uz īpašumu, kurš ir sabiedrības valdījumā vai kuru tā pārvalda trešo personu vārdā, sods par šādu nodarījumu atbilst šī panta pirmajā un trešajā daļā minētajam.

Sodu par pirmajā un trešajā daļā minētajiem nodarījumiem nepiemēro, ja nepatiesās ziņas vai to trūkums būtiski negroza informāciju par sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīviem un pasīviem, ekonomisko vai finanšu stāvokli. Sodu nepiemēro arī tad, ja nepatiesās ziņas vai to trūkums negroza finanšu gada rezultātus pirms nodokļu nomaksas vairāk nekā par 5 % vai arī neto aktīvus un pasīvus vairāk nekā par 1 %.

Jebkurā gadījumā nodarījums nav sodāms, ja to veido vērtējumi, kuri katrs atsevišķi neatšķiras par vairāk nekā 10 % no pareizā vērtējuma.”

21.      Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunā redakcija salīdzinājumā ar 2622. panta jauno redakciju ir uzskatāma par tiesību normu ar abstraktu sastāvu (13). Sakarā ar vieglāku sodu salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu 2621. panta jaunajā redakcijā ir runa tikai par kriminālpārkāpumu (contravvenzione). Noilguma termiņš šim noziedzīgajam nodarījumam arī ir īsāks, proti, trīs gadi. Pārtraucot šo termiņu, noilgums var iestāties vēlākais pēc četriem gadiem un sešiem mēnešiem.

22.      Attiecībā uz Civilkodeksa jaunās redakcijas 2622. panta 1. daļā ieviesto prasību par pieteikuma nepieciešamību krimināllietas uzsākšanai Likumdošanas dekrēta 61/02 5. pants paredz pārejas noteikumus. Tie paredz, ka termiņš pieteikumu iesniegšanai par nodarījumiem, kas izdarīti pirms minētā dekrēta stāšanās spēkā, sākas līdz ar Likumdošanas dekrēta 61/02 stāšanos spēkā.

23.      Itālijas Civilkodeksa 2630. pants, ko groza ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 (turpmāk tekstā – “Itālijas Civilkodeksa 2630. panta jaunā redakcija”), paredz naudas sodu no EUR 206 līdz EUR 2065 par likumā noteikto ziņu par sabiedrībām neiesniegšanu termiņā. Naudas sods tiek palielināts par vienu trešdaļu, ja bilances vispār netiek iesniegtas.

24.      Jānorāda arī uz jauno normu par naudas soda piemērošanu sabiedrībām, kuru ieviesa Likumdošanas dekrēts Nr. 61/02. Norma gan netika ietverta Itālijas Civilkodeksā, bet gan kā 25.b pants 2001. gada 8. jūnija Likumdošanas dekrētā Nr. 231 (14) (turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 231/01”) un šādi regulē “sabiedrību administratīvo atbildību” (15):

“1.      Par Itālijas Civilkodeksā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ja tie veikti sabiedrības vadītāju, ģenerāldirektoru vai likvidatoru interesēs vai ja tos veikušas minēto amatpersonu uzraudzībā esošas personas, ja nodarījums, uzraudzītājiem pildot savam amatam atbilstošos pienākumus, nevarētu tikt izdarīts, ir paredzēti šādi naudas sodi:

         a)     ja kriminālpārkāpuma sastāvs ir nepatiesu ziņu par sabiedrību sniegšana, saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2621. pantu piespriež naudas sodu simt līdz simt piecdesmit vienību apmērā;

         b)     ja nozieguma sastāvs ir nepatiesu ziņu par sabiedrību sniegšana, kas rada kaitējumu dalībniekiem vai kreditoriem, saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2622. panta 1. daļu piespriež naudas sodu no simt piecdesmit līdz trīssimt trīsdesmit vienību apmērā;

         c)     ja nozieguma sastāvs ir nepatiesu ziņu par sabiedrību sniegšana, kas rada kaitējumu dalībniekiem vai kreditoriem, saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2622. panta 3. daļu piespriež naudas sodu no divsimt līdz četrsimt vienību apmērā;

[..].

3.      Ja juridiskā persona, izdarot šī panta 1. punktā minētos noziedzīgos nodarījumus, gūst lielu peļņu, naudas sods tiek paaugstināts par vienu trešdaļu.”

3.      Vispārīgie krimināltiesiskie noteikumi

25.      Sodu likumības princips ir noteikts Itālijas Konstitūcijas 25. panta 2. punktā un Codice Penale [Kriminālkodekss] 2. panta 1. punktā (16).

26.      Ja rodas pretruna starp nodarījuma izdarīšanas brīdī piemērojamo kriminālkodeksa pantu un vēlāk pieņemtu kriminālkodeksa pantu, minētā kodeksa 2. panta 3. punkts nosaka, ka piemērojama tā norma, kas apsūdzētajam ir labvēlīgāka, ja vien spriedums jau nav stājies spēkā.

27.      Kriminālatbildības noilguma gadījumā Itālijas tiesību normas paredz, ka saskaņā ar minētā kodeksa 157. pantu noilgums par kriminālsodāmiem nodarījumiem iestājas:

–        pēc desmit gadiem, ja persona izdarījusi noziegumu, par ko likums paredz brīvības atņemšanu ne mazāk kā uz pieciem gadiem;

–        pēc pieciem gadiem, ja persona izdarījusi noziegumu, par ko likums paredz brīvības atņemšanu mazāk nekā uz pieciem gadiem vai naudas sodu;

–        pēc trim gadiem, ja persona izdarījusi kriminālpārkāpumu, par ko likums paredz brīvības atņemšanu.

Minētā kodeksa 160. panta 3. punkts paredz, ka noilguma pārtraukšanas gadījumā tas atsākas ar tā pārtraukšanas dienu. Ja runa ir par vairākām darbībām, kas pārtrauc noilgumu, noilguma laiku sāk skaitīt no pēdējās darbības. Taču 157. pantā noteiktos termiņus nekādā gadījumā nav atļauts pagarināt vairāk kā par pusi.

III – Lietas apstākļi, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

A –    Vispārīgi

28.      Visiem pamata prāvās apsūdzētajiem tiek inkriminēta nepatiesu ziņu par uzņēmumiem sniegšana, turklāt visi nodarījumi izdarīti pirms Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 stāšanās spēkā un par šiem nodarījumiem kriminālprocesi bija uzsākti, kad Itālijā bija spēkā Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējā redakcija.

29.      Kriminālprocesu laikā stājās spēkā Likumdošanas dekrēts Nr. 61/02. Tādēļ apsūdzētie atsaucas uz to, ka no šī brīža ir piemērojama Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunā redakcija un 2622. panta jaunā redakcija, un tādējādi saskaņā ar iesniedzējtiesu norādītajām ziņām minētās personas paliktu nesodītas.

30.      Iesniedzējtiesas uzsver šādus jaunā tiesiskā regulējuma aspektus:

31.      Gan Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunā redakcija, gan 2622. panta jaunā redakcija salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu ievērojami samazinājusi sodu par nepatiesu ziņu par uzņēmumiem sniegšanu. Piemēram, Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jauno redakciju Tribunale di Milano lietā C‑403/02 interpretē tādējādi, ka “par kriminālpārkāpumiem, kvantitātes ziņā, tiek piespriesti smieklīgi sodi” un piemērojamie “brīvības atņemšanas sodi gandrīz vienmēr ir īsāki par diviem gadiem, kurus iespējams aizstāt ar nosacītu sodu”.

32.      Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunās redakcijas un 2622. panta jaunās redakcijas salīdzinājums ļauj secināt, ka jaunais regulējums diferencē apstākļus, vai nepatiesās ziņas par uzņēmumiem ir radījušas kaitējumu dalībniekiem vai kreditoriem. Tikai tad, ja ir nodarīts kaitējums, nodarījums tiek kvalificēts kā noziegums (Itālijas Civilkodeksa 2622. panta jaunā redakcija), bet citos gadījumos kā kriminālpārkāpums (Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunā redakcija).

33.      Noziedzīga nodarījuma kvalificēšanai par noziegumu vai par kriminālpārkāpumu ir nozīme ne vien sodu piemērošanā, bet arī attiecībā uz tālejošām praktiskām sekām. Tādējādi sods par tādiem nodarījumiem kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai zagtas mantas slēpšana ir iespējams tikai tad, ja galvenais nodarījums, ar ko tie ir saistīti, ir noziegums; tie nav saistāmi ar tādiem vienkāršiem kriminālpārkāpumiem kā Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunajā redakcijā minētie.

34.      Turklāt abu noziedzīgo nodarījumu sastāvā vienlaicīgi ar tīšu maldināšanu kā papildu subjektīvais elements ietilpst arī iedzīvošanās nolūks.

35.      Ne Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunā redakcija, ne 2622. panta jaunā redakcija neparedz sodu, ja darbības rezultātā netiek būtiskā mērā kļūdaini atspoguļoti sabiedrības vai sabiedrību apvienības ienākumi, ekonomiskais un finanšu stāvoklis. Tas izriet no Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunās redakcijas 3. un 4. daļā, kā arī no 2622. panta jaunās redakcijas 5. un 6. daļā noteiktajām tolerances robežām.

36.      Kriminālvajāšanas noilguma termiņš saskaņā ar 2621. panta jauno redakciju ir ievērojami īsāks nekā iepriekšējā likuma normā. Tā kā šis termiņš sākas jau nodarījuma izdarīšanas brīdī, tad daudzos gadījumos darbietilpīgo un laikietilpīgo izmeklēšanu un tiesas procesu, kas parasti risinās visās trīs tiesu instancēs, nav iespējams pabeigt pirms noilguma termiņa beigām.

37.      Itālijas Civilkodeksa 2622. panta jaunā redakcija paredz, ka kriminālprocess uzsākams saskaņā ar cietušās personas sūdzību, ja vien uzņēmuma akcijas nav kotētas biržā vai arī ja nodarījuma rezultātā nav nodarīti zaudējumi valstij, citām valsts iestādēm vai Eiropas Kopienām (17).

38.      Pamata prāvās atbildīgie prokurori uzskata, ka patlaban spēkā esošais jaunais tiesiskais regulējums, ņemot vērā atspoguļotās atšķirības, ir pretrunā ar konstitucionālajām un Kopienu tiesībām.

B –    Lieta C‑387/02 Silvio Berlusconi

39.      Apsūdzētajam Silvio Berluskoni [Silvio Berlusconi] tiek inkriminēta nepatiesu ziņu par uzņēmumiem publiskošana laika posmā no 1986. līdz 1989. gadam, kad viņš bija sabiedrības Fininvest SpA un citu šīs grupas sabiedrību prezidents un galvenais akcionārs. Saskaņā ar apsūdzības rakstu lietas pamatā esošo darbību nolūks bija slēpt finanšu darījumus un uzkrāt uzņēmuma grāmatvedībā nereģistrētas naudas rezerves (18), kas pēc tam bija jāiegulda slepenu un nelikumīgu mērķu īstenošanā. Par nodarījumiem tika uzrādīta apsūdzība saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējo redakciju (19).

40.      Kopš Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 stāšanās spēkā būtu piemērojama Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunā redakcija. Taču tādā gadījumā attiecībā uz noziedzīgo nodarījumu jau būtu iestājies noilgums. Noilgums pat būtu iestājies jau ilgu laiku pirms kriminālprocesa uzsākšanas. Itālijas Civilkodeksa 2622. panta jauno redakciju nevarētu piemērot, jo nav cietušo pieteikuma un nodarījuma izdarīšanas brīdī attiecīgo uzņēmumu akcijas nebija kotētas biržā, līdz ar to ir jāizslēdz arī kriminālprocesa uzsākšanas iespēja ex officio.

41.      Ar 2002. gada 26. oktobra lēmumu Tribunale di Milano, kuras pirmajā palātā tiek izskatīta apsūdzētā Berluskoni un citu apsūdzēto lieta, apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus, kuru būtība ir šāda (20):

1)      Vai ir jāuzskata, ka Direktīvas 68/151 6. pants attiecas ne vien uz gadījumu, kad nav publiskota ne bilance, ne peļņas un zaudējumu aprēķins, bet arī uz gadījumu, kad dokumenti ir publiskoti, tomēr tajos ir norādītas nepatiesas ziņas, kā rezultātā sabiedrību dalībnieku un trešo personu interesēm tiek nodarīts ievērojami lielāks kaitējums? Vai arī, gluži otrādi, Direktīva paredz tikai minimālo aizsardzību Kopienu līmenī, atstājot dalībvalstu kompetencē paredzēt aizsardzības pasākumus tādiem gadījumiem, kad tiek iesniegtas nepatiesas bilances vai nepatiesi finanšu pārskati?

2)      Vai efektivitātes, samērīguma un preventīva rakstura kritēriji, kas ir jāievēro dalībvalstīm, nosakot “atbilstošus” sodus, abstrakti attiecas uz paredzētā soda raksturu vai veidu vai arī uz tā piemērošanu praksē, ņemot vērā attiecīgās tiesību sistēmas struktūru?

3)      Vai principi, kuri izteikti Direktīvā 78/660, Direktīvā 83/349 un Direktīvā 90/605 un kuriem ir jāatbilst valstu noteikumiem par gada pārskatu un vadības atskaišu sagatavošanu un to saturu, it īpaši attiecībā uz kapitālsabiedrībām, aizliedz dalībvalstīm noteikt robežu, kuru nepārsniedzot, nav sodāmi gadījumi, kad akciju sabiedrības, akciju komandītsabiedrības un sabiedrības ar ierobežotu atbildību gada pārskatos un vadības atskaitēs norāda ziņas, kas neatspoguļo patieso stāvokli?

C –    Lieta C‑391/02 Sergio Adelchi

42.      2001. gada 9. janvārī apsūdzētais Serdžo Adelki [Sergio Adelchi] Tribunale di Lecce [Lečes tiesas] pirmajā instancē tika notiesāts, pamatojoties uz Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējo redakciju par sabiedrību La Nuova Adelchi Srl un Calzaturificio Adelchi Srl nepatiesu ziņu sniegšanu par 1992. un 1993. gadu. Adelki bija vienīgais šo sabiedrību vadītājs. Bilances bija acīmredzami nepatiesas, jo tika izrakstīti viltoti rēķini un uzrādīti fiktīvi eksporta un importa darījumi pāri Kopienu teritorijas muitas robežai. Līdz ar šo darījumu uzrādīšanu mainījās abu sabiedrību izdevumi un apgrozījums.

43.      Apsūdzētais Adelki iesniedza apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu Corte di Appello di Lecce. Pēc Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 stāšanās spēkā tagad būtu piemērojama Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunā redakcija. Šajā sakarā apsūdzētais Adelki atsaucas uz iestājušos noilgumu un norāda arī uz to, ka viņa vadīto sabiedrību ienākumi, ekonomiskais un finanšu stāvoklis nav nepatiesi atspoguļots būtiskā mērogā (21). Itālijas Civilkodeksa 2622. panta jaunā redakcija nav piemērojama, jo nav cietušās personas pieteikuma un attiecīgo sabiedrību akcijas nebija kotētas biržā, tā kā jāizslēdz arī kriminālprocesa uzsākšana ex officio.

44.      Ar 2002. gada 7. oktobra lēmumu Corte di Appello di Lecce, sezione penale apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Ņemot vērā visu dalībvalstu pienākumu paredzēt “atbilstošus sodus” par pārkāpumiem, ko paredz Direktīva 68/151 un Direktīva 78/660, vai šīs direktīvas un it īpaši EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts kopā ar Direktīvas 68/151 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 6. pantu, kā arī Direktīvas 78/660 2. panta 2.–4. punktu, ko papildina Direktīva 83/349 un Direktīva 90/605, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas iestājas pret tādu dalībvalsts likumu, kas, grozot agrāk spēkā esošo tiesisko režīmu sodiem par pārkāpumiem sabiedrību tiesību jomā, kuri ir radušies, neievērojot pienākumus, kas paredzēti, lai ievērotu publiskuma principu un ziņu par sabiedrībām skaidrības un patiesuma principu, nosaka sodu sistēmu, kura precīzi neatbilst sodu efektivitātes, samērīguma un preventīvā rakstura kritērijiem, kuriem jānodrošina minēto principu aizsardzība?

2)      Vai minētās direktīvas un it īpaši EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts kopā ar Direktīvas 68/151 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 6. pantu, kā arī Direktīvas 78/660 2. panta 2.–4. punktu, ko papildina Direktīva 83/349 un Direktīva 90/605, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas iestājas pret tādu dalībvalsts likumu, kas izslēdz iespēju sodīt sabiedrības par publiskuma pienākuma un skaidru un patiesu ziņu sniegšanas pienākuma neievērošanu noteiktos dokumentos, ko nosaka sabiedrību tiesības (ieskaitot bilanci, peļņas un zaudējumu pārskatu), ja neprecīzas bilances vai nepatiesu norāžu sagatavošanas, vai arī ziņu nesniegšanas rezultātā finanšu gada rezultātu vai neto aktīvu un pasīvu variācijas nepārsniedz noteiktu procentos izteiktu slieksni?

3)      Vai iepriekš minētās direktīvas un it īpaši EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts kopā ar Direktīvas 68/151 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 6. pantu, kā arī Direktīvas 78/660 2. panta 2.–4. punktu, ko papildina Direktīva 83/349 un Direktīva 90/605, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas iestājas pret tādu dalībvalsts likumu, kas izslēdz iespēju sodīt sabiedrības par publiskuma pienākuma un skaidru un patiesu ziņu sniegšanas pienākuma neievērošanu, ja tiek sniegtas norādes, kas, lai arī to mērķis ir maldināt dalībniekus vai sabiedrību un gūt peļņu bez tiesiska pamata, izriet no vērtējumiem, kas katrs atsevišķi atšķiras no patiesības, nepārsniedzot noteikto slieksni?

4)      Neatkarīgi no progresīvajiem ierobežojumiem vai sliekšņiem, vai iepriekš minētās direktīvas un it īpaši EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts kopā ar Direktīvas 68/151 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 6. pantu, kā arī Direktīvas 78/660 2. panta 2.–4. punktu, ko papildina Direktīva 83/349 un Direktīva 90/605, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas iestājas pret tādu dalībvalsts likumu, kas izslēdz iespēju sodīt sabiedrības par publiskuma pienākuma un skaidru un patiesu ziņu sniegšanas pienākuma neievērošanu, ja neprecizitātes, maldinošā ziņu nesniegšana un, jebkādā gadījumā, paziņojumi un ziņas, kas skaidri un patiesi neataino sabiedrības aktīvus un pasīvus, finanšu stāvokli un ekonomiskos rezultātus “būtiski” negroza grupas aktīvus un pasīvus vai finanšu stāvokli (kaut arī valsts likumdevējam ir jānosaka jēdziens “būtiski grozījumi”)?

5)      Vai iepriekš minētās direktīvas un it īpaši EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts kopā ar Direktīvas 68/151 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 6. pantu, kā arī Direktīvas 78/660 2. panta 2.–4. punktu, ko papildina Direktīva 83/349 un Direktīva 90/605, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas iestājas pret tādu dalībvalsts likumu, kas, sabiedrībām neievērojot publiskuma pienākumu un skaidru un patiesu ziņu sniegšanas pienākumu, kuriem ir jāaizsargā “dalībnieku un trešo personu intereses”, paredz tikai dalībniekiem un kreditoriem pieprasīt sodīšanu, tādējādi izslēdzot vispārēju un efektīvu trešo personu aizsardzību?

6)      Vai iepriekš minētās direktīvas un it īpaši EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts kopā ar Direktīvas 68/151 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 6. pantu, kā arī Direktīvas 78/660 2. panta 2.–4. punktu, ko papildina Direktīva 83/349 un Direktīva 90/605 [..], ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas iestājas pret tādu dalībvalsts likumu, kas, sabiedrībām neievērojot publiskuma pienākumu un skaidru un patiesu ziņu sniegšanas pienākumu, kuriem ir jāaizsargā “dalībnieku un trešo personu intereses”, paredz mehānismu, kas ietver īpaši diferencētu kriminālprocesa uzsākšanu un sodīšanas sistēmu, piešķirot tiesības sākt kriminālprocesu tikai pēc sūdzības saņemšanas, kā arī nosakot smagākus un efektīvākus sodus tikai par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas nodarījuši kaitējumu dalībniekiem un kreditoriem?”

D –    Lieta C‑403/02 Marcello Dell’Utri u.c.

45.      Apsūdzētajiem Marčello Delutri [Marcello Dell’Utri], Romano Luci [Romano Luzi] un Romano Kominčoli [Romano Comincioli] tiek inkriminēta nepatiesas bilances sastādīšana laika posmā līdz 1993. gadam (22). Nodarījumu izdarīšanas brīdī tie bija sodāmi saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa veco 2621. un 2622. pantu. Līdz ar Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 spēkā stāšanos uz minētajiem nodarījumiem attiecināms Itālijas Civilkodeksa jaunais 2622. pants.

46.      Ar 2002. gada 29. oktobra lēmumu tiesas Tribunale di Milano ceturtā krimināllietu palāta apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)      Vai Direktīvas 68/151 [..] 6. pants ir jāsaprot tādējādi, ka tas uzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt atbilstošus sodus ne tikai komercsabiedrību bilances un peļņas un zaudējumu pārskata nepubliskošanas gadījumā, bet arī šo dokumentu un citu sabiedrības paziņojumu, kas adresēti dalībniekiem vai sabiedrībai, vai arī jebkāda veida ziņu par aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli, kuras sabiedrībai ir jāsniedz par sevi vai grupu, kurai tā pieder, viltošanas gadījumā?

2)      Vai, arī ņemot vērā EKL 5. pantu, jēdziens “soda atbilstošais raksturs”, proti – tas, vai sods ir efektīvs, samērīgs un tam ir patiesi preventīvs raksturs, ir jānovērtē dalībvalsts normatīvajos (krimināltiesību un procesuālo tiesību) ietvaros?

3)      Vai šādas pazīmes ir atrodamas Civilkodeksa jaunajā 2621. un jaunajā 2622. pantā, kurus ir grozījis Likumdošanas dekrēts Nr. [61/2002]: proti – vai tiesību norma, kas (iepriekš minētā Civilkodeksa 2621. pantā) par nepatiesas bilances sniegšanu, kuras rezultātā nav radušies zaudējumi vai arī ir radušies šādi zaudējumi, bet nav iespējas ierosināt kriminalprocesu bez Civilkodeksa 2622. pantam atbilstošas sūdzības, paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz astoņpadsmit mēnešiem ir uzskatāma par “efektīvi preventīvu” un “konkrētajam nodarījumam atbilstošu”? Visbeidzot, vai, aizsargājot vispārējās sabiedrību tirgu “pārskatāmības” intereses un to Kopienu dimensiju, ir pareizi paredzēt, ka kriminālprocesa sākšanai par noziedzīgajiem nodarījumiem, ko paredz Civilkodeksa 2622. panta pirmā daļa (proti – sakarā ar sabiedrībām, kuru akcijas nekotējas biržā), ir nepieciešama personas (t.i. – dalībnieka vai kreditora) sūdzība?”

E –    Tiesvedība Tiesā

47.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 20. janvāra rīkojumu trīs lietas C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 apvienoja rakstveida un mutvārdu procesā un galīgā sprieduma pieņemšanai.

48.      Apsūdzētie Berluskoni un Delutri, Procura Generale presso la Corte di Appello di Lecce (23), Itālijas valdība un Komisija Tiesai ir iesnieguši rakstiskus paskaidrojumus. 2004. gada 13. jūlija Tiesas sēdē apsūdzēto Berluskoni, Adelki un Delutri, Procura della Repubblica presso il Tribunale ordinario di Milano (24), Procura Generale presso la Corte di Appello di Lecce, Itālijas valdības un Komisijas pārstāvji sniedza mutiskus paskaidrojumus.

IV – Tiesiskais vērtējums

A –    Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība

49.      Apsūdzētie Berluskoni un Delutri, kā arī Itālijas valdība apšauba lūgumu sniegt prejudiciālus nolēmumus pieņemamību.

1.      Faktisko apstākļu izklāsts

50.      Apsūdzētais Delutri uzskata, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑403/02 nav atspoguļoti pamata lietas fakti un tādējādi lūgums ir nepieņemams.

51.      Es tā neuzskatu. Lai gan Tribunale di Milano Tiesai īsumā ir aprakstījusi, ka apsūdzētajiem tiek inkriminēta nepatiesu bilanču sagatavošana laikā līdz 1993. gadam, ka šie nodarījumi sākotnēji bija sodāmi saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2621. panta un 2640. panta iepriekšējo redakciju un ka tagad uz šiem nodarījumiem attiecas Itālijas Civilkodeksa 2622. panta jaunā redakcija. Šī informācija ir pietiekama, lai Tiesa izprastu tai iesniegto prejudiciālo jautājumu būtību.

52.      Prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kā zināms, Tiesai nav jāizsaka viedoklis par Itālijas krimināltiesību normu konkrētu interpretāciju un piemērošanu. Tiesa arī neizlemj, vai apsūdzētais ir vai nav sagatavojis viltotas bilances. Tādējādi Tiesai nav būtiski iegūt detalizētu informāciju par apsūdzētajam inkriminētajām darbībām. Tiesai pilnīgi pietiek ar informāciju, ka apsūdzības iemesls ir konkrētas, tuvāk neaprakstītas, darbības par viltotu bilanču sagatavošanu un ka šajā sakarā ir uzsākts kriminālprocess.

53.      Uz abiem Tiesā izskatāmajiem pamatjautājumiem, tas ir, pirmkārt, vai sabiedrību tiesību attiecīgo direktīvu (25) izpratnē ar nepatiesu ziņu par uzņēmumiem sniegšanu un to nepubliskošanu saprot vienu un to pašu un, otrkārt, ko saprot ar atbilstošu sodu par nepatiesu ziņu par uzņēmumiem sniegšanu, ir iespējams sniegt noderīgu atbildi, balstoties uz visu iesniegto informāciju.

2.      Tiesiskā regulējuma izklāsts

54.      Apsūdzētie Berluskoni un Delutri uzskata, ka lūgumos sniegt prejudiciālus nolēmumus lietā C‑387/02 vai C‑403/02 valsts tiesību normas ir atspoguļotas saīsinātā veidā, jo faktiski tiek minēta vienīgi Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējā redakcija, 2621. panta jaunā redakcija un 2622. panta jaunā redakcija un nevis visas tās Itālijas tiesību normas, ko piemēro par nepatiesu ziņu par uzņēmumiem sniegšanu, un tiesību akti, kas ir pieņemti sakarā ar sabiedrību tiesību direktīvu ieviešanu.

55.      Es tā neuzskatu. Pietiekamais tiesiskā regulējuma izklāsts ļauj Tiesai, pirmkārt, sniegt valsts tiesām noderīgu Kopienu tiesību interpretāciju un, otrkārt, dot dalībvalstu valdībām un pārējiem procesa dalībniekiem iespēju iesniegt paskaidrojumus saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu (26). Ņemot vērā iepriekš minēto, jānoskaidro, vai šādā lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu sniegtais skaidrojums ir pietiekams.

56.      Abos lūgumos sniegt prejudiciālus nolēmumus ir atspoguļotas un salīdzinātas būtiskākās Itālijas iepriekšējā un jaunā tiesiskā regulējuma sastāvdaļas. Iesniedzējtiesas ir pietiekami izklāstījušas noziedzīgā nodarījuma sastāvus, par kuriem ir uzsākts kriminālprocess. Tādējādi šī lieta nav salīdzināma ar tiem gadījumiem, kad Tiesa atzinusi par nepieņemamiem prejudiciālos jautājumus, kuros trūkst informācijas par faktiem vai tiesisko regulējumu (27).

57.      Var piekrist apgalvojumam, ka lēmumos par prejudiciālo jautājumu uzdošanu nav papildus apskatītas tās tiesību normas, kas Itālijā ir pieņemtas sakarā ar sabiedrību tiesību direktīvu ieviešanu. Kā norāda Komisija, netiek sniegti skaidrojumi arī par sabiedrību pieņemto lēmumu iespējamo atcelšanu (28), ne arī par uzņēmumu vadītāju civiltiesisko atbildību par bilances viltošanu. Tomēr, ja šādu skaidrojumu nav, tas nenozīmē, ka prejudiciālie jautājumi ir pārprotami un uz tiem nav iespējams atbildēt. Starp citu, šāda papildu informācija nav nepieciešama, lai varētu atbildēt uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un sniegt lietas dalībnieku paskaidrojumus. Ja kāds lietas dalībnieks šādas informācijas iekļaušanu uzskata par lietderīgu – kā tas ir šajā lietā –, tad to, norādot savos paskaidrojumos saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu, var iekļaut prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā.

3.      Lēmuma nozīmība

58.      Apsūdzētie Berluskoni un Delutri, kā arī Itālijas valdība apstrīd prejudiciālo jautājumu pieņemamību, jo tiem, viņuprāt, nav nozīmes pamata prāvā. Ņemot vērā soda likumības principu (nullum crimen, nulla poena sine lege) un principu par vieglāka soda atpakaļejošo spēku, uzreiz ir skaidrs, ka apsūdzība izskatāma saskaņā ar jaunajām normām, t.i., pamatojoties uz Itālijas Civilkodeksa jauno 2621. pantu un 2622. pantu, kas grozīti ar Likumdošanas dekrētu 61/02. Nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā esošais nodarījuma sastāvs, balstoties uz Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējo redakciju nekādā gadījumā nebūtu piemērojams. Šajā situācijā neko nemainītu ne Tiesas spriedums, kas taisīts prejudiciāla nolēmuma tiesvedības ietvaros, ne iesniedzējtiesas plānotais pieteikums Itālijas Konstitucionālajai tiesai [Corte constituzionale] (29) par likuma normu konstitucionalitātes pārbaudi. Līdz ar to ir lieki pārbaudīt jauno likuma normu saderību ar Kopienu tiesībām.

59.      Šis uzskats nepārliecina, jo:

60.      Visās trīs lietās prejudiciālie jautājumi ir saistīti ar konkrētiem kriminālprocesiem. Šo kriminālprocesu norise ir atkarīga no tā, vai valsts likuma normas, ko Itālijas likumdevējs ir ieviesis ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02, ir pretrunā sabiedrību tiesību direktīvām. Šim jautājumam nebūtu nozīmes pamata prāvas norisē vienīgi tādā gadījumā, ja jau uzreiz būtu skaidrs, ka Itālijas Civilkodeksa jaunais 2621. pants un 2622. pants noteikti būtu piemērojams ar atpakaļejošu spēku kā apsūdzētajam labvēlīgāki kriminālkodeksa panti, arī tad, ja tie būtu pretrunā Kopienu tiesībām. Tomēr tas tā nav, gluži pretēji: nekādā gadījumā par pašsaprotamu nav uzskatāms fakts, ka labvēlīgākām krimināltiesību normām, pat ja tās ir pretrunā Kopienu tiesībām, ir jābūt piemērojamām ar atpakaļejošu spēku. Tikpat labi ir iespējams risinājums, saskaņā ar kuru jauni noziedzīga nodarījuma sastāvi, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, netiek piemēroti un to vietā piemēro iepriekšējās, nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā esošās normas (30). Šādai problemātikai Tiesai vēl nav nācies pievērsties detalizētāk.

61.      Atzīstot prejudiciālo jautājumu pieņemamību, pretēji apsūdzēto un Itālijas valdības uzskatam, nav nozīmes arī tam, vai Tiesas sniegtās atbildes vēlāk tiks ņemtas vērā tiesvedībā Itālijas Konstitucionālajā tiesā. Prejudiciālo jautājumu nozīme ir vērtējama nevis saistībā ar vēlāku tiesvedību Corte constituzionale, bet gan saistībā ar kriminālprocesu, kas tobrīd risinājies iesniedzējtiesās. Šo tiesu pienākums saskaņā ar Kopienu tiesībām ir, pamatojoties uz tām noteiktajām pilnvarām, nepiemērot tādas normas, kas pārkāpj Kopienu tiesības. Iepriekšēja konstitucionāla tiesvedība šajā sakarā nav nepieciešama (31).

62.      Pat ja pieņemtu, ka iesniedzējtiesas šos jautājumus uzdevušas, vienīgi lai sagatavotos vēlākajai likuma normu atbilstības pārbaudei Kontitucionālajā tiesā, tad saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru izvērtēšana par prejudiciālo jautājumu nepieciešamību jāatstāj šo trīs valsts tiesu ziņā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi valsts tiesa, kas izskata lietu un kuras kompetencē ir pieņemt tiesas nolēmumu, ņemot vērā attiecīgās lietas raksturu, var lemt par prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību un Tiesai iesniedzamo jautājumu nozīmīgumu. Ja iesniegtie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesībām, tad Tiesas pienākums ir izteikt viedokli par attiecīgo jautājumu. Tiesa var atteikties atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu prejudiciālu jautājumu vienīgi gadījumā, ja tā lūdz interpretēt vai novērtēt tādas Kopienu tiesību normas spēkā esamību, kas nav saistīta ar attiecīgās lietas apstākļiem vai ar pamata prāvu, ja jautājums ir hipotētisks vai ja jautājumā nav ietverta faktiskā vai juridiskā informācija, kas nepieciešama, lai būtu iespējams sniegt noderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu (32).

63.      No attiecīgās lietas nekādā ziņā neizriet, ka prejudiciālie jautājumi nav saistīti ar konkrētajiem lietas apstākļiem, ka tā nav iespējamais konstitucionalitātes pārbaudes objekts un ka prejudiciālajiem jautājumiem ir hipotētisks raksturs. Itālijas Konstitucionālā tiesa nesen ir atzinusi par nepieņemamām trīs Itālijas tiesu iesniegtās likumu normu konstitucionalitātes pārbaudes prasības attiecībā uz Itālijas Civilkodeksa jauno 2621. un 2622. pantu (33). Tajā pašā dienā Konstitucionālā tiesa apturēja kādu citu prasību pārbaudīt likuma normas atbilstību Kopienu tiesībām līdz Tiesas nolēmumam prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kam jo īpaši var būt nozīme saistībā ar Itālijas Konstitūcijas 117. panta 1. punktu (34). Turklāt tā atsaucās uz Tiesā izskatāmajām lietām C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 (35). Tādējādi Tiesai uzdotie prejudiciālie jautājumi arī no šī viedokļa nekādā gadījumā nav uzskatāmi par nenozīmīgiem.

4.      Secinājums

64.      Minēto iemeslu dēļ lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu uzskatu par pieņemamu (36).

B –    Prejudiciālo jautājumu vērtējums pēc būtības

65.      Pārskatāmības labad iesniedzējtiesu dažādos jautājumus pēc būtības var sadalīt divās lielās tematiskās daļās: pirmkārt, par Pirmās direktīvas 6. panta pirmā ievilkuma piemērošanu un, otrkārt, par sodu atbilstību par nepatiesa finanšu stāvokļa atspoguļojumu gada pārskatos.

66.      Attiecībā uz konsolidētajiem pārskatiem rodas tās pašas interpretācijas problēmas saistībā ar Septītās direktīvas 38. panta 6. punktu; šeit atbilstoši ir spēkā tālākais izklāsts.

1.      Par Pirmās direktīvas 6. panta materiālo piemērošanu

67.      Pirmkārt, iesniedzējtiesas uzdod jautājumu, vai Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums paredz dalībvalstīm saistošus atbilstošus sodus tikai attiecībā uz gada pārskatu (37) nepubliskošanu vispār vai arī uz gadījumiem, kad tiek publiskoti nepatiesi gada pārskati (38).

68.      Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums uzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt atbilstošus sodus gadījumos, kad, publiskojot gada pārskatus, netiek izpildīts šīs direktīvas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts (39).

69.      Pretēji Komisijas un abu prokuratūru viedoklim apsūdzētie Berluskoni un Delutri, būdami vienisprātis ar Itālijas valdību, uzskata, ka pienākums paredzēt atbilstošus sodus ietver vienīgi minimālu tiesību saskaņošanu un neattiecas uz nepatiesu gada pārskatu publiskošanu. Pirmā direktīva neparedzot neko vairāk kā vien “formālu publiskošanu”. Tikai saskaņā ar Ceturto direktīvu šī publiskošana esot attiecināma uz saturu, taču minētā direktīva neparedz atsevišķus sodus, kas būtu pielīdzināmi Pirmās direktīvas 6. pantā noteiktajiem sodiem.

70.      Šajā sakarā vispirms jāuzsver, ka Pirmās direktīvas 6. pants nebūt nav interpretējams tik viennozīmīgi. Minēto noteikumu var saprast arī tādējādi, ka sodi jāparedz ne vien par jebkādu nepubliskošanu, bet arī par likumiski noteikto nepubliskošanu, tātad par saturā pareiza gada pārskata nepubliskošanu Ceturtās direktīvas 2. panta un 47. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē saistībā ar Pirmās direktīvas 3. pantu.

71.      Pat attiecībā uz apsūdzēto un Itālijas valdības aizstāvēto šauro skatījumu būtu jāņem vērā šāds aspekts: saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Kopienu tiesību normas, ir ņemama vērā ne tikai to redakcija, bet arī to konteksts, kā arī attiecīgā regulējuma, kurā ietilpst šī norma, mērķi (40). Ņemot vērā Pirmās direktīvas noteikumu kontekstu un mērķus, jāsecina sekojošais.

72.      Pirmkārt, šajā direktīvā īpaša nozīme tiek pievērsta trešo personu aizsardzībai. Šis aspekts ir izcelts arī pašā Līgumā, nepārprotami uzliekot atbilstošus pienākumus Kopienas likumdevējam (EK līguma 44. panta 2. punkta g) apakšpunkts). Trešo personu aizsardzības nozīmi piemin gan Pirmās direktīvas otrais un ceturtais apsvērums, gan arī Ceturtās direktīvas pirmais apsvērums un Septītās direktīvas pirmais apsvērums. Šajās direktīvās paredzētais publiskošanas pienākums sniedz trešām personām iespēju gūt ieskatu svarīgos sabiedrības dokumentos, piemēram, iepazīties ar gada pārskatu.

73.      Ceturtās direktīvas 2. panta 3. punkts un tās ceturtais apsvērums formulē ļoti svarīgu principu, kas nosaka, ka sabiedrību gada pārskatiem ir jāsniedz skaidrs un patiess priekšstats par sabiedrību aktīviem un pasīviem, finanšu stāvokli un pelņu vai zaudējumiem (41). Šim principam ir nozīme ne vien Ceturtās direktīvas ietvaros, bet arī interpretējot un piemērojot Pirmo direktīvu. Tā kā tieši Ceturtā direktīva novērš Pirmajā direktīvā sastopamos “likumdošanas robus” attiecībā uz gada pārskata saturu (42) un tā kā abas direktīvas šajā sakarā atsaucas viena uz otru (43), tās piemērojamas un interpretējamas saistībā viena ar otru.

74.      Tādējādi, piemērojot un interpretējot Pirmās direktīvas 6. pantu, ir svarīgi pievērst īpašu uzmanību gan trešo personu aizsardzībai, gan skaidrai un patiesai informācijai par sabiedrības aktīviem un pasīviem, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem. Ne vien pašreizējiem, bet arī nākamajiem uzņēmuma partneriem, t.i., potenciālajiem kreditoriem un investoriem no citām dalībvalstīm ir jāsniedz iespēja jebkurā laikā saņemt drošu informāciju par uzņēmumu, lai labāk varētu izvērtēt sadarbības risku un finanšu līdzekļu ieguldīšanas aspektus. Kā uzņēmumam nepiederošām personām viņiem, saprotams, ir nepieciešama lielāka aizsardzība nekā sabiedrības galvenajiem dalībniekiem, kuriem ir nesalīdzināmi lielākas iespējas piekļūt informācijai par attiecīgās sabiedrības aktīviem un pasīviem, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem un kuri piedalās lēmumu pieņemšanā (44). Trešo personu iespēja iepazīties ar sabiedrību gada pārskatiem rada uzticamības sajūtu potenciālajiem sadarbības partneriem un atbalsta – arī pārrobežu – darbības uzsākšanu Kopienas iekšējā tirgū (45).

75.      Ja gada pārskats tiek publiskots, taču ziņas par aktīviem un pasīviem, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem ir nepatiesas, tad trešām personām ir nepieciešama īpaša aizsardzība. Gada pārskata nepubliskošanas gadījumā trešā persona tiek brīdināta, tādējādi nerodot uzticību ziņām par attiecīgās sabiedrības aktīviem un pasīviem, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem, taču tai būtu grūti, pat neiespējami, atklāt kļūdas publiskotā gada pārskatā, nesaņemot detalizētu informāciju par sabiedrību. Tādējādi Itālijas valdības uzskats, ka katram ir iespēja pārbaudīt publiskota gada pārskata patiesumu, ir nepārliecinošs. Gluži otrādi, trešās personas parasti paļaujas uz publiskota gada pārskata patiesumu. Tādējādi vēl jo svarīgāk ir aizsargāt šo uzticēšanos, galu galā arī visas sabiedrības un attiecīgo tirgus dalībnieku uzticēšanos (46).

76.      No Pirmās direktīvas 6. panta noteikumu konteksta un to jēgas un mērķa izriet dalībvalstu pienākums noteikt atbilstošus sodus ne vien par gada pārskatu nepubliskošanu, bet arī par nepatiesa gada pārskata publiskošanu.

77.      Nav iespējams iebilst pret šo secinājumu ar to, ka Ceturtā direktīva neparedz dalībvalstīm pienākumu noteikt atbilstošus sodus (47). Pamatojoties uz iepriekš minēto noteikumu saistību starp Pirmo un Ceturto direktīvu, nav nozīmes, vai Ceturtajā direktīvā ir ietverts atsevišķs Pirmās direktīvas 6. pantam pielīdzināms noteikums. Galvenokārt tādēļ, ka Ceturtā direktīva saturiski papildina Pirmo direktīvu un Ceturtās direktīvas 47. panta 1. punkta pirmā daļa nepārprotami norāda uz Pirmās direktīvas noteikumiem par pārskatu publiskošanu, nebija nepieciešams Ceturtajā direktīvā iekļaut atsevišķu normu par sodiem. No otras puses (un loģiski), Ceturtajā direktīvā tajā vietā, kur netiek norādīts uz Pirmās direktīvas publiskošanas noteikumiem (skat. Ceturtās direktīvas 47. panta 1.a punktu (48)), ir iekļauts patstāvīgs dalībvalstu pienākums piemērot atbilstošus sodus. Visi minētie aspekti rosina secināt, ka Kopienas likumdevēja nolūks ar Pirmo un Ceturto direktīvu bija uzlikt dalībvalstīm pienākumu ieviest pilnveidotu sodu sistēmu un ka, pamatojoties uz Pirmo direktīvu, var piemērot 6. pantā paredzētos sodus. Tikai tās normas, kurās nav norāžu uz Pirmo direktīvu, tiek papildinātas ar Ceturtajā direktīvā noteiktu patstāvīgu pienākumu piemērot sodus (sal. ar 47. panta 1.a punkta pēdējo teikumu).

78.      Apsūdzētais Delutri uzskata, ka dalībvalstīm ir pienākums piemērot sodus par saturā nepatiesa gada pārskata sagatavošanu vienīgi Ceturtajā direktīvā skaidri norādītajos izņēmuma gadījumos. Mani apsūdzētā uzskats nepārliecina. Tā kā Ceturtās direktīvas izņēmumus regulējošās normas, it īpaši 47. panta 1.a punkts, galvenokārt attiecas uz maziem uzņēmumiem, tad šāds uzskats, ka mazākiem uzņēmumiem par nepatiesu ziņu sniegšanu būtu jāpiemēro smagāki sodi nekā lieliem uzņēmumiem, ir nepamatots.

79.      Arī apsūdzētā Berluskoni atsauce uz spriedumu lietā Rabobank (49) neļauj izdarīt citus secinājumus. Minētajā spriedumā nav runa par Pirmās direktīvas noteikumiem par dokumentu publiskošanu, bet gan par kapitālsabiedrību struktūrvienību pārstāvniecības iespējām. No sprieduma nevar secināt, ka visi Pirmās direktīvas noteikumi interpretējami pēc iespējas šaurā nozīmē un burtiski. Spriedumā lietā Rabobank Tiesa piemēro sistēmiskās interpretācijas metodi, savos apsvērumos izmantojot Komisijas priekšlikumu sabiedrību tiesību jomā izstrādāt Piekto direktīvu (50). Taisot spriedumu lietā Rabobank, Tiesa piemēro līdzīgu metodi, t.i., atbilstoši secinājumu sagatavotājas priekšlikumam par norādi uz noteikumu saistību starp Pirmo un Ceturto direktīvu.

80.      Turklāt dalībvalstu pienākums, pat ja tās neievēro šajos secinājumos minēto Pirmās direktīvas 6. panta interpretāciju, arī saskaņā ar vispārējo pienākumu ievērot Kopienas tiesības ir rūpēties par efektīviem sodiem, kas piemērojami par satura ziņā nepatiesu gada pārskatu publiskošanu. Ja kāda Kopienu tiesību norma neparedz sodus par tās noteikumu pārkāpšanu vai ja tā ietver norādi uz valsts tiesību un administratīvajām normām, tad saskaņā ar EK līguma 10. pantu dalībvalstu pienākums ir veikt visus piemērotos pasākumus, lai nodrošinātu Kopienu tiesību normu spēkā esamību un to ievērošanu (51).

81.      Tātad kopumā jāsecina:

Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Ceturtās direktīvas 2. panta 3. punktu un 47. panta 1. punkta 1. apakšpunktu un EKL 10. pantu paredz dalībvalstīm pienākumu piemērot sodus ne vien par gada pārskatu nepubliskošanu, bet arī par satura ziņā nepatiesu gada pārskatu publiskošanu. Tāpat ir interpretējams konsolidētajiem pārskatiem piemērojamais Septītās direktīvas 38. panta 6. punkts.

2.      Sodu par nepatiesu ziņu sniegšanu atbilstība

82.      Turklāt iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, ko saprot ar piemērotām sankcijām (“atbilstošiem sodiem”) par nepatiesas informācijas sniegšanu par sabiedrību. No vienas puses, tiek uzdots vispārīgs jautājums par sodu piemērotības kritērijiem (52). No otras puses un it sevišķi runa ir par tādiem noteikumiem kā piemēram, Itālijas Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02, kas ievieš pakāpienveidīgu sodu sistēmu (53), kura ietekmē noziedzīgu nodarījumu noilguma termiņus (54), nosaka sūdzības nepieciešamību (55) un nosaka slieksni, kura nepārsniegšanas gadījumā tiek izslēgta kriminālatbildība par nepatiesu ziņu sniegšanu (56).

83.      Apsūdzētie, kā arī Itālijas valdība balstās uz to, ka ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 ieviestie noteikumi atbilst Kopienu tiesību pamatnostādnēm. Pretējās domās ir Komisija un abas prokuratūras, kas bija procesa dalībnieki pirms lietas iesniegšanas Tiesā.

84.      Saskaņā ar EKL 234. pantu Tiesa nevar lemt ne par valsts tiesību normu saderību ar Kopienu tiesībām, ne arī par jautājumiem saistībā ar valsts tiesību normu interpretāciju. Tādējādi Tiesa nevar spriest arī par Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2621. pantā noteiktā soda apmēru (57). Taču tā var sniegt iesniedzējtiesām norādījumus par Kopienu tiesību normu interpretāciju, kas, savukārt, iesniedzējtiesām ļauj pieņemt nolēmumus lietās par valsts tiesību atbilstību Kopienu tiesībām (58).

a)      Sodu efektivitāte, samērīgums un preventīvais raksturs

85.      Pirmās direktīvas 6. panta pirmajā ievilkumā noteikts dalībvalstu pienākums gadījumā, kad tiek pārkāpts jau minētais publiskošanas pienākums, noteikt atbilstošus sodus. Tādējādi šis noteikums atbilstoši EKL 249. panta 3. punktam dod iespēju valsts atbildīgajām instancēm izvēlēties piemērojamo līdzekļu formu un veidu, pieļaujot samērā plašu rīcības brīvību.

86.      Taču minētā rīcības brīvība nav neierobežota. Ja kāda Kopienu tiesību norma neparedz sodu par tās neievērošanu vai ja tā norāda uz valsts tiesību un administratīvajām normām, tad saskaņā ar EKL 10. pantu dalībvalstu pienākums ir veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu Kopienu tiesību ievērošanu pilnā apmērā. Kaut arī sodu izvēle ir dalībvalstu kompetencē, tām tomēr jāraugās, lai par Kopienu tiesību pārkāpumiem un tādiem pašiem valsts tiesību pārkāpumiem tiek piemērotas tādas pašas materiālās un procesuālās normas. Turklāt sodam jebkurā gadījumā jābūt efektīvam, samērīgam un preventīvam (59).

87.      Konkrētajā gadījumā nav konstatējama nevienlīdzīga attieksme pret attiecīgajām situācijām valsts un Kopienu līmenī. Tādēļ turpmākajā izklāstā tiek runāts vienīgi par efektivitātes, samērīguma un preventīvajiem kritērijiem. Konkrētajā gadījumā tie ir būtiski, lai izvērtētu, vai ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 ieviestie noteikumi nav pretrunā Pirmās direktīvas 6. pantam. Būtiska nozīme piešķirama jau minētajiem Pirmās un Ceturtās direktīvas (60) mērķiem, kas aizsargā ne vien sabiedrību dalībnieku un kreditoru intereses, bet arī trešo personu intereses un uzticēšanos ziņu par sabiedrības aktīvu un pasīvu, finanšu stāvokļa un peļņas vai zaudējumu patiesumam. Šo interešu aizsardzība efektīvi, samērīgi un preventīvi nodrošināma ar valstu tiesībās noteiktajiem sodiem.

88.      Par efektīvu sods uzskatāms tad, ja tā piemērošana (un līdz ar to arī Kopienu tiesībās noteikto mērķu īstenošana (61)) netiek padarīta par praktiski neiespējamu vai netiek pārlieku apgrūtināta. Tas izriet no efektivitātes principa (62), kas saskaņā ar judikatūru piemērojams visos gadījumos, kad lietas apstākļi norāda uz saistību ar Kopienu tiesībām, bet, ja šādas tiesību normas nav, piemēram, procesuālo tiesību jomā, dalībvalstis piemēro valsts tiesību normas. Turklāt efektivitātes princips piemērojams ne vien gadījumā, kad persona atsaucas uz savām, Kopienu tiesību normās paredzētajām tiesībām attiecībā pret dalībvalsti, bet arī otrādi, t.i., kad dalībvalsts transponē Kopienu tiesību prasības attiecībā uz personām (63).

89.      Par preventīvu uzskatāms sods, kas attur personu pārkāpt Kopienu tiesībās noteiktos mērķus un noteikumus (64). Būtisks ir ne vien soda veids un apmērs (65), bet arī tā piemērošanas iespējamība: pārkāpuma izdarītājam jārēķinās, ka viņam patiesi var piemērot sodu. Šādā aspektā prevencijas un efektivitātes principi pārklājas.

90.      Sods uzskatāms par samērīgu, ja tas ir atbilstošs vēlamā leģitīmā mērķa sasniegšanai un ja tas ir nepieciešams. Ja (vienlaikus) ir iespējams izvēlēties, kādu sodu piemērot, tad piemērojams vieglāks sods. Soda iedarbībai attiecībā uz iesaistīto personu jābūt proporcionālai sasniedzamajam mērķim (66).

91.      Tas, vai valsts tiesību norma šajā sakarā paredz efektīvu, samērīgu un preventīva rakstura sodu, pārbaudāms visos attiecīgajos gadījumos, ņemot vērā gan tā vietu kopējā tiesību normu sistēmā, gan arī procesuālo norisi dažādās valsts instancēs (67).

92.      Tātad kopumā jāsecina:

Sodi ir atbilstoši Pirmās direktīvas 6. panta izpratnē tad, ja tie ir efektīvi, samērīgi un preventīvi. Turklāt būtiska nozīme piešķirama ir ne vien sabiedrību dalībnieku un kreditoru interešu aizsardzībai, bet arī trešo personu interešu aizsardzībai, turklāt aizsargājama arī viņu uzticēšanās ziņām par sabiedrības aktīviem un pasīviem, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem. Tas, vai valsts tiesību norma paredz efektīvu, samērīgu un preventīva rakstura sodu piemērošanu, pārbaudāms visos attiecīgajos gadījumos, ņemot vērā tās vietu kopējā tiesību normu sistēmā, procesuālo norisi un procesa īpatnības dažādās valsts iestādēs.

b)      Tolerances robežas

93.               Gan Itālijas Civilkodeksa jaunā 2621. panta 3. daļas 1. teikums, gan jaunā 2622. panta 5. daļas 1. teikums izslēdz soda piemērošanu, ja nepatiesās ziņas vai to trūkums būtiski negroza informāciju par sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli. Abas normas ietver procentos izteiktu tolerances robežu (slieksni) (skat. Itālijas Civilkodeksa jaunā 2621. panta 3. daļas 2. teikumu un 4. daļu, kā arī jaunā 2622. panta 5. daļas 2. teikumu un 6. daļu). Tā kā abās krimināltiesiskajās normās šie noteikumi neatšķiras, tos iespējams interpretēt vispirms.

94.      Vērtējot šos noteikumus, jāvadās pēc Ceturtās direktīvas būtības. Ceturtās direktīvas 2. panta 3. punkts paredz, ka gada pārskatā sniedzamas skaidras un patiesas ziņas par sabiedrības aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli. Direktīvu noteikumos par gada pārskatiem šim principam ir ļoti būtiska nozīme (68). Tas īpaši labi redzams Ceturtās direktīvas 2. panta 4. un 5. punktā. Šaubu gadījumā ir pat iespējams atkāpties no pārējiem Ceturtās direktīvas noteikumiem, lai pārliecinātos, ka gada pārskats sniedz skaidru un patiesu priekšstatu (2. panta 5. punkta 1. teikums) un, iespējams, pat rodas nepieciešamība atkāpties no Ceturtās direktīvas noteikumiem (2. panta 4. punkts (69)).

95.      Kā jau minēts, šie noteikumi aizsargā gan sabiedrības dalībnieku, gan trešo personu uzticēšanos ziņām par gada pārskatu satura patiesumu.

96.      Tādējādi varam izdarīt divus secinājumus: ja gada pārskatā vai konsolidētajā pārskatā ir tādas kļūdas, kas mazina uzticēšanos ziņām par sabiedrības aktīvu un pasīvu, finanšu un peļņas vai zaudējumu stāvokli, tad, ņemot vērā sodu efektivitātes principu, šajā situācijā nav piemērojams tolerances princips. Pretējā gadījumā netiktu īstenoti direktīvu mērķi. Savukārt, ja gada pārskatā konstatētās kļūdas nevar pievilt uzticēšanos attiecīgajam uzņēmumam, tad iespējams piemērot vieglākus sodus vai nepiemērot tos vispār.

97.      Noteikumi, kas ļauj pietiekami brīvi izvērtēt katra konkrētā gadījuma apstākļus, uzskatāmi par taisnīgiem, ja tos interpretē un piemēro, ņemot vērā attiecīgās direktīvas. Savukārt kļūdas kvantitatīvās sekas, uz ko atsaucas Itālijas Civilkodeksa jaunā 2621. panta 3. daļas 2. teikums un 4. daļa, kā arī jaunā 2622. panta 5. daļas 2. teikums un 6. daļa, var būt tikai sākotnējs kritērijs vērtējumam, vai šī kļūda mazina uzticēšanos ziņām par sabiedrības aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli.

98.      Parasti sabiedrības dalībnieku un trešo personu intereses un viņu uzticēšanās gada pārskata patiesumam nav apdraudēta, ja vien atsevišķas kļūdas grāmatvedībā būtiski negroza informāciju par sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli. Tomēr, lai gada pārskatu sastādīšanā novērstu ļaunprātīgu rīcību un rosinātu maksimālu rūpību, ir jāveic atsevišķas pārbaudes, lai konstatētu, vai nepatiesā informācija ir nebūtiska kļūda vai arī pārskats satur nepieņemamu viltojumu. Pretējā gadījumā pastāv liels risks, ka likumdevēja paredzēto tolerances robežu aizsegā gada pārskatos šīs robežas tiktu pārāk paplašinātas un tajos apzināti iekļautas nepatiesas ziņas. Šāda tendence būtiski mazinātu trešo personu uzticēšanos gada pārskatu patiesumam un vienlaicīgi arī uzticēšanos darījumiem kopumā.

99.      Par toleranci nevar runāt arī tad, ja tīši, kā arī maldināšanas vai iedzīvošanāsnolūkā, kā to paredz Itālijas Civilkodeksa jaunais 2621. un 2622. pants, gada pārskatā tiek iekļautas un publiskotas nepatiesas ziņas, pat ja tās būtiski negroza informāciju par sabiedrību. Jo skaidrs un patiess ziņu sniegšanas princips par sabiedrības aktīviem un pasīviem, finanšu un peļņas vai zaudējumu stāvokli, kā jau minēts, aizsargā trešo personu intereses un uzticēšanos, jo darījumu partneri parasti uzskata, ka gada pārskati ir patiesi. Ja pieļautu, ka gada pārskatos tīši un maldināšanas vai iedzīvošanās nolūkā tiek iekļauta nepatiesa informācija, tad tiktu būtiski mazināta jau minētā uzticēšanās un rastos pretruna ar sabiedrību tiesību direktīvās noteikto mērķi.

100. Šajā saistībā tolerances robežas jeb soda izslēgšanas pamats, kā to paredz Itālijas Civilkodeksa jaunā 2621. panta 3. un 4. daļa un jaunā 2622. panta 5. un 6. daļa, uzskatāms par neatbilstošu Kopienu tiesību prasībām attiecībā uz efektīviem (kā arī preventīviem) sodiem.

101. Jāpiebilst, ka arī Amerikas Savienotajās Valstīs Securities and Exchange Commission (SEC) administratīvajā praksē vadās no tā, ka parasti tolerances kvantitatīvo robežu noteikšana nav piemērojama, vismaz tiktāl, ciktāl tiek izteikts neapstrīdams apgalvojums bez iespējas kopumā izvērtēt visus konkrētās lietas apstākļus (70).

102. Pret šeit pārstāvēto viedokli nav iebilstams, ka “De minimis noteikumi” ir uzskatāmi par vispāratzītiem Kopienu tiesībās (71). Tas, ka Eiropas konkurences tiesības paredz noteiktas robežas, atbilst patiesībai. Tomēr šādas robežas piemēro vienīgi gadījumos, kad ir pārliecība, ka netiks ietekmēta ne konkurences noteikumu jēga un mērķis, ne arī tās praktiskā efektivitāte.

103. Valsts atbalstu jomā attiecīgās grupas atbrīvojuma regulas (72) 3. pants paredz noteiktu pārbaudes pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu to, ka de minimis sniegtie atbalsti nekavē tirdzniecību starp dalībvalstīm un neietekmē konkurences pastāvēšanu (73). Salīdzinājums ar šo De minimis regulējumu rosina secināt: tolerances robežas nosakāmas vienīgi gadījumos, ja tās nav pretrunā ar attiecīgo tiesību normu jēgu un mērķi; šajā gadījumā noteikumiem par gada pārskatiem ir jāaizsargā trešās personas, kā arī visas sabiedrības uzticēšanās uzņēmumu sniegtajām ziņām.

104. Tikpat labi šo situāciju skaidro salīdzinājums ar De minimis noteikumu, kas ir apskatāms saistībā ar EKL 81. pantu: īpaši smagi konkurences ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz vienošanos par cenām vai nozares karteļu izveidi (tā sauktie “acīmredzamie ierobežojumi”), jau sākotnēji neietilpst De minimis noteikumu piemērošanas jomā. Tādējādi tie bez jebkādām atkāpēm ietilpst Eiropas karteļu konkurences tiesību piemērošanas jomā (74). Šīs idejas attiecināšana uz nepatiesu ziņu sniegšanu par sabiedrību rosina secināt: attiecībā uz gadījumiem, kad tiek būtiski apdraudēta trešo personu un visas sabiedrības uzticēšanās sabiedrības sniegto ziņu patiesumam, it īpaši gadījumos, kad nepatiesas ziņas gada pārskatos tiek ietvertas ar nodomu, kā arī maldināšanas un iedzīvošanās nolūkā, tolerances robežas nav piemērojamas. Tās nav piemērojamas arī tad, ja ir pieļauti viltojumi skaitļu izteiksmē, kaut arī tie būtiski negroza informāciju par sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli.

105. Tātad kopumā jāsecina:

Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Ceturtās direktīvas 2. panta 3. punktu un 47. panta 1. punkta pirmo daļu neiestājās pret tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru nepiemēro sodu par nepatiesu ziņu sniegšanu par sabiedrību, ja tā būtiski negroza sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, aktīvus un pasīvus, ekonomisko un finanšu stāvokli, izņemot gadījumus, kad attiecīgās darbības veiktas tīši vai arī maldināšanas un iedzīvošanās nolūkā.

Taču šie paši noteikumi ir pretrunā ar tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru, neizvērtējot visus apstākļus, netiek piemērots sods par tādu nepatiesu ziņu sniegšanu, kā rezultātā rodas novirze no pareizā vērtējuma par noteiktu procentos izteiktu slieksni.

Tādā pašā veidā ir interpretējams Septītās direktīvas 38. panta 6. punkts saistībā ar 1. punktu un 16. panta 3. punktu.

c)      Kriminālatbildības noilguma termiņš

106. Likumdošanas dekrēts Nr. 61/02 paredz noilguma termiņu būtisku saīsinājumu. Galvenokārt tas ietekmē kriminālprocesu attiecībā uz Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2621. pantā noteiktajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tādam kriminālpārkāpumam, kas atbilst vispārējam noziedzīga nodarījuma sastāvam par nepatiesu informāciju par sabiedrību noilguma termiņš ir trīs gadi. Šī termiņa pārtraukuma gadījumā noilgums iestājas vēlākais pēc četriem gadiem un sešiem mēnešiem (75).

107. Nepastāv principiālas šaubas par to, ka sodi, ko dalībvalstis piemēro saskaņā ar Kopienu tiesībām, ir pakļauti noilgumam. Šādi noilguma termiņi paredzēti tiesiskās drošības nodrošināšanai, un tiesiskās drošības princips Kopienas tiesību ietvaros ir uzskatāms par vispārējo tiesību principu (76). Arī Kopienu tiesības paredz līdzīgus noilguma termiņus, piemēram, saistībā ar Kopienu finanšu interešu aizstāvību (77) un konkurences politiku (78).

108. Šādi noilguma termiņi neliecina par to, ka Kopienu tiesības nosaka obligātu sodu piemērošanu. Taču katrā ziņā jāpārliecinās, vai, piemērojot attiecīgos noilguma termiņus, nezūd paredzēto sodu efektivitāte un to preventīvā iedarbība (79). Tātad par nepatiesām ziņām par sabiedrību nav piemērojami tādi sodi, kas ir tikai teorētiski. Sodu sistēma ir veidojama tā, ka katram, kas iesniedz nepatiesu gada pārskatu, jārēķinās ar iespēju tikt sodītam (80).

109. Vai Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2621. un 2622. pantā paredzētie noilguma termiņi atbilst šeit atspoguļotajiem efektīvu un preventīva rakstura sodu prasībām, vērtējams, pirmkārt, pēc attiecīgo noziedzīgo nodarījumu veida un smaguma un, otrkārt, ņemot vērā valstu tiesībās noteiktos noilguma termiņus (81). Turklāt būtisks ir ne vien noilguma termiņš, bet, piemēram, arī šī termiņa sākuma brīdis, apstākļi, kas pārtrauc noilgumu, kā arī šo apstākļus sekas. Vienlaicīgi jāņem vērā arī tas, cik daudz laika, ņemot vērā lietas sarežģītību, kā arī tiesu instanču personāla un materiālos resursus, ir nepieciešams izmeklēšanai un tiesas procesam. Turklāt ir ņemams vērā aspekts, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (82) 6. panta 1. daļas 1. teikums, kā arī ES Pamattiesību hartas (83) 47. panta 2. daļas 1. teikums aizsargā ikvienu, it īpaši kriminālprocesā apsūdzētu personu pret pārmērīgi ilgu lietas izskatīšanu. Vērtējot šādus lietu izskatīšanas termiņus, vērā ņemami to konkrētie apstākļi un sarežģītība (84).

110. Ja noilguma termiņa dēļ, ņemot vērā visus minētos aspektus, noteikto sodu iespējams piemērot reti vai vispār nav iespējams piemērot, tad nevar runāt par efektīvu un preventīvu sodu.

111. Pamatojoties uz visu iesniedzējtiesu norādēm, gadījumos, kad izdarīts kriminālpārkāpums saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa jauno 2621. pantu, bieži vien apjomīgo un laikietilpīgo izmeklēšanu un lietas izskatīšanu tiesā, kas parasti notiek trīs instancēs, nemaz nav iespējams pabeigt pirms noilguma iestāšanās. Šajā sakarā pastāv šaubas, vai Itālijas Civilkodeksa jaunais 2621. pants uzskatāms par normu, kas paredz efektīvu un preventīva rakstura sodu, Pirmās direktīvas 6. panta pirmā ievilkuma izpratnē.

112. Tātad īsumā jāsecina:

Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Ceturtās direktīvas 47. panta 1. punkta pirmo daļu iestājas pret noilguma noteikumiem, saskaņā ar kuriem iespējams, ka paredzētie piespiedu līdzekļi netiek vispār piemēroti vai tiek piemēroti reti. Tādā pašā veidā interpretējams Septītās direktīvas 38. panta 6. punkts saistībā ar 1. punktu un 16. panta 3. punkts.

d)      Pakāpienveidīga sodu sistēma un prasības kriminālprocesa uzsākšanas pieteikumam

113. Lai gan Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2622. pantā noteiktajam noziedzīga nodarījuma sastāvam noteikts ievērojami smagāks sods nekā jaunajam 2621. pantam un tam ir paredzēts arī garāks noilguma termiņš, tomēr kriminālprocesu saistībā ar to iespējams uzsākt vienīgi pēc cietušā sabiedrības dalībnieka vai kreditora pieteikuma. Tādējādi saistībā ar noziedzīgo nodarījumu nav iespējams uzsākt kriminālprocesu ne ex officio, ne pēc citu trešo personu, kā vien cietušo kreditoru pieteikuma.

114. Dalībvalstu kompetencē paliek pakāpienveidīgas sodu sistēmas ieviešana un smagāku sodu noteikšana, piemēram, gadījumiem, kad nepatiesas bilances sekas nav tikai intelektuāla rakstura kaitējums, kas saistīts ar uzticības mazināšanu gada pārskatu patiesumam, bet arī materiāls kaitējums. Sodu samērīguma princips pat rosina ieviest kvalificētus noziedzīga nodarījuma sastāvus, kas materiāla kaitējuma gadījumā paredzētu smagākus sodus nekā vispārīgais noziedzīga nodarījuma sastāvs, un to izmeklēšana var būt atkarīga no cietušās personas pieteikuma.

115. Principā noteikumi, kas saistīti ar pieteikumu par kriminālprocesa uzsākšanu, nav piemēroti, lai pildītu Kopienu tiesībās paredzēto atbilstošu sodu piemērošanas pienākumu, ko dalībvalstīm paredz Pirmās direktīvas 6. pants. Tā kā Itālijas Civilkodeksa jaunais 2622. pants paredz, ka pieteikumu par kriminālprocesa uzsākšanu iesniedz vienīgi cietušie sabiedrības dalībnieki vai kreditori, tad minētā norma pietiekami efektīvi nenodrošina visu trešo personu, bet gan tikai noteiktu trešo personu interešu aizsardzību. Tomēr, kā Tiesa jau spiedumā lietā DaihatsuDeutschland konstatēja, Pirmās direktīvas 6. pants iestājās pret tādām dalībvalsts tiesību normām, kas paredz tikai sabiedrības dalībnieku, kreditoru un sabiedrības uzņēmumu padomes tiesības pieprasīt piespiedu līdzekļa piemērošanu (85). Ņemot vērā minēto pamatojumu (86), spriedumā lietā Daihatsu Deutschland izteiktais viedoklis nekādā ziņā neattiecas vienīgi uz gada pārskatu nepubliskošanu. Pretēji apsūdzēto Berluskoni un Delutri uzskatam šis pamatojums a fortiori ir piemērojams nepatiesu ziņu par uzņēmumiem publiskošanas gadījumiem.

116. Tādi kvalificēti noziedzīga nodarījuma sastāvi kā, piemēram, Itālijas Civilkodeksa jaunais 2622. pants katrā ziņā var papildināt valstu tiesību sodu sistēmu ar efektīviem, samērīgiem un preventīviem sodiem. Tā kā pants regulē vienīgi sabiedrības dalībnieku un kreditoru interešu aizsardzību, tas nav piemērots, lai kompensētu iespējamos trūkumus saistībā ar (citu) trešo personu interešu aizsardzību. Šajā sakarā pat nav būtiski, vai runa ir par materiālu vai vienīgi par nemateriāla rakstura kaitējumu, kas var rasties gadījumā, ja tiek pievilta sabiedrības uzticēšanās gada pārskata patiesumam.

117. Ja iesniedzējtiesas secinātu, ka Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2621. pantā paredzētais noziedzīga nodarījuma vispārīgais nodarījuma sastāvs, pamatojoties uz tolerances robežām vai nodarījuma sastāvam piemērojamajiem noilguma termiņiem, neietver efektīvu un preventīvu sodu (87), tad arī Itālijas Civilkodeksa jaunais 2622. pants, kas pieteikumu par kriminālprocesa uzsākšanu attiecina vienīgi uz sabiedrības dalībniekiem un kreditoriem, nenovērstu šo trūkumu.

118. Kopumā novērtējot šī noteikuma nozīmi, nav būtiski, ka izņēmuma gadījumos pastāv iespēja uzsākt kriminālprocesu ex officio saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa jaunā 2622. panta 2. un 3. daļu. Pats par sevi saprotams, ka, vērtējot sodu efektivitāti un preventīvo iedarbību, ir jāpārbauda ne tikai tās iespējamās nepatiesās ziņas par uzņēmumiem, ko iesniedz dažas sabiedrības, kuru akcijas ir kotētas biržā, un noziedzīgie nodarījumi, kas saistīti ar zaudējumu nodarīšanu valstij vai Eiropas Kopienai. Īpaša uzmanība pievēršama visām nepatiesajām ziņām par uzņēmumiem un arī tām, ko sniedz sabiedrības, kuru akcijas netiek kotētas biržā un kas nenodara zaudējumus valstij.

119. Tātad īsumā jāsecina:

Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Ceturtās direktīvas 2. panta 3. punktu un 47. panta 1. punkta pirmo daļu neiestājas pret valsts tiesību normām, saskaņā ar kurām tādus sodus, kas aizsargā noteiktu personu finanšu intereses, parasti iespējams piemērot vienīgi pēc cietušās personas pieteikuma. Tomēr ir jāpastāv arī vispārīgai tiesību normai, kas neatkarīgi no iespējamā materiālā zaudējuma apjoma trešo personu interešu aizsardzībai paredz efektīvu, samērīgu un preventīvu sodu, ko var piemērot ex officio. Tāpat interpretējams Septītās direktīvas 38. panta 6. punkts saistībā ar 1. punktu un 16. panta 3. punkts.

e)      Civiltiesību, krimināltiesību un administratīvo tiesību normu savstarpējā saistība

120. Apsūdzētie Berluskoni, Adelki un Delutri, kā arī Itālijas valdība norāda uz to, ka, vērtējot Itālijas jauno sodu sistēmu saistībā ar nepatiesu ziņu sniegšanu, vērā ņemami ne vien krimināltiesiskie, bet arī civiltiesiskie un administratīvo tiesību aspekti. Arī Komisijas viedoklis pēc būtības ir saprotams šādi. Šajā sakarībā tiek norādīts, piemēram, uz šādiem noteikumiem:

–        civiltiesiskā atbildība personām, kas atbildīgas par nepatiesu ziņu sniegšanu (88),

–        iespēja apstrīdēt sabiedrības lēmumu, kas apstiprina nepatiesu bilanci (89),

–        iespēja piemērot sabiedrībai noteiktus administratīvus sodus (naudas sodus) par pašas sabiedrības interesēs pieļautu nepatiesu informāciju par sabiedrību (90),

–        iespēja piemērot naudas sodus par bilances neiesniegšanu vai neiesniegšanu noteiktajā termiņā (91) un

–        noteikumi, kas regulē gada pārskatu un konsolidēto pārskatu pārbaudi, ko veic speciāli šim uzdevumam noteiktas personas ar īpašu atbildību (92).

121. Kā jau minēts (93), Pirmās direktīvas 6. pants nosaka dalībvalstīm samērā plašu rīcības brīvību valsts sodu sistēmas ieviešanā. Pirmās direktīvas 6. pants nekādā ziņā nenosaka, ka piemērojami vienīgi krimināltiesiski sodi (94). Raugoties no Kopienu tiesību viedokļa, šāda krimināltiesisku un civiltiesisku normu kombinācija saistībā ar administratīvo tiesību normām principā ir pieņemama. Lai izsvērtu šādu normu kopējo iedarbību, novērtējams sodu efektivitātes, samērīguma un preventīvā rakstura aspekts.

122. Iesniedzējtiesu kompetencē ir novērtēt Itālijas likumdevēja paredzēto sodu sistēmu un vērtēt to pēc efektivitātes, samērīguma un preventīvā rakstura kritērijiem (95). Tiesa var sniegt vienīgi norādes, kā interpretējamas Kopienu tiesības, kas valstu tiesām ļauj šādi novērtēt valsts tiesības.

123. Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka sodi, kuru piemērošana ir atkarīga no noteiktu personu, t.i., sabiedrības dalībnieku un kreditoru pieteikuma, nekādā gadījumā nav uzskatāmi par atbilstošiem, lai novērstu trūkumus, kas saistīti ar trešo personu interešu vispārējo aizsardzību (96). Trešo personu interešu aizsardzība nedrīkst būt atkarīga no zaudējumiem, kas nodarīti šīm trešām personām. Ir aizsargājamas ne vien trešo personu mantiskās intereses, bet arī viņu nemateriālās intereses, t.i., uzticēšanās ziņām par sabiedrības aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli, respektīvi, darījuma partneru uzticēšanās gada pārskatu patiesumam. Ja aizsardzība nav nodrošināta, tad ir jau uzreiz uzskatāms, ka šie sodi nav efektīvi.

124. Tas, ka trešās personas var panākt tādu civiltiesisku pasākumu piemērošanu kā, piemēram, gada pārskata apstiprināšanas lēmumu anulēšana (97), pats par sevi nav pietiekams pasākums, lai to uzskatītu par efektīvu sodu. To efektivitātes un it īpaši to preventīvā rakstura priekšnoteikums, kā jau minēts, ir tas, ka personai, kas iesniedz nepatiesus gada pārskatus, jārēķinās ar sodu reālu piemērošanu. Tādēļ papildus novērtējams vismaz iespējamības (98), ka trešās personas sniegs kompetentajās valsts tiesās prasību par lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, kā arī veiksmīga iznākuma panākšanas iespējas.

125. Ja citi noteikumi nodarījuma sastāva ziņā ir saistāmi ar Itālijas Civilkodeksa jauno 2621. un 2622. pantu, tad, izvērtējot tos, noteikti ņemams vērā aspekts, ka iespējamās atkāpes no attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva, kā, piemēram, tolerances robežu gadījumā, noteikti var ietekmēt sodu noteikšanu un tādējādi to efektivitāti un preventīvo raksturu. Tas attiecas, piemēram, uz Itālijas Civilkodeksa 2641. pantu (99), kurā regulēta prettiesiski iegūtā sabiedrības aktīvu pieauguma un izmantoto līdzekļu konfiskācija. Tas pats attiecas uz administratīviem sodiem, kas ieviesti ar Likumdošanas dekrēta Nr. 231/01 25.b pantu. Arī to pamatā ir Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2621. un 2622. pantā noteiktais noziedzīga nodarījuma sastāvs.

126. Attiecībā uz Likumdošanas dekrēta Nr. 231/01 25.b pantu turklāt jāņem vērā, ka šī norma piemērojama nodarījumiem, kas izdarīti sabiedrībasinteresēs un ko sabiedrība noteiktos priekšnosacījumos var attaisnot (100). Noteikumi, kuru piemērošana tādējādi ierobežota, var tikt uzskatīti par sodu sistēmas jēgpilnu papildinājumu, tomēr tie nenovērš iespējamos trūkumus trešo personu interešu aizsardzībā. Trešo personu uzticēšanās informācijas patiesumam par iesaistītās sabiedrības aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli ir efektīvi nodrošināma arī gadījumos, ja kāda persona gada pārskatā norāda nepatiesas ziņas savās personīgajās un nevis obligāti sabiedrības interesēs vai, lai nodarītu zaudējumus citām personām.

127. Turklāt tādos noteikumos kā Likumdošanas dekrēta Nr. 231/01 25.b pants pārbaudāms arī tajā paredzēto sodu apmēra preventīvais raksturs. Ja paredzētie naudas sodi izrādās tik mazi, ka neatbilst attiecīgo bilances noteikumu pārkāpumu smagumam un attiecīgo uzņēmumu lielumam, tad šādi sodi nav uzskatāmi par preventīviem. Tie nebūtu atbilstoši arī tāpēc, ka nenovērš Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2621. un 2622. pantā noteikto krimināltiesisko sodu varbūtējos trūkumus.

128. Attiecībā uz Itālijas Civilkodeksa jaunā 2630. panta noteikumiem pietiek ar norādi uz to, ka Pirmās direktīvas 6. pants, kā iepriekš norādīts (101), prasa piemērot atbilstošus sodus ne tikai par gada pārskatu nepubliskošanu, bet arī par nepatiesu gada pārskatu publiskošanu.

129. Revidentu veiktā gada pārskatu pārbaude (102) nenoliedzami ir svarīgākā visu noteikumu sastāvdaļa, ar ko nodrošināms ziņu par uzņēmumu patiesums. Tomēr grāmatvedības pārbaude uzskatāma par preventīvu pārbaudi. Turpretī Pirmās direktīvas 6. pants jau saskaņā ar tā redakciju “atbilstoši sodi” (103) nosaka dalībvalstīm pienākumu veikt arī atbilstīgus represīva rakstura pasākumus. Tas pats izriet arī gan no Ceturtās un Septītās direktīvas noteikumiem, gan no pārskata revīzijas noteikumu jēgas un mērķa: dalībvalstu veicamie represīvie pasākumi nekādā gadījumā nav aizvietojami vai kompensējami ar revidentu preventīvo darbību. Tie vairāk uzskatāmi par sistēmas otru, patstāvīgu pamatelementu, ar ko nodrošināma gada pārskatu un konsolidēto pārskatu atbilstība faktiskajam stāvoklim. Kopienas likumdevējs uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt gan efektīvu preventīvu, gan efektīvu represīvu pārbaudi.

130. Krimināltiesību jomā jāņem vērā, ka attiecīgos noteikumos priekšnoteikums ir nozieguma (delitto) izdarīšana (104) un ka tādēļ, iespējams, runa nav par Itālijas Civilkodeksa jaunajā 2621. pantā minēto kriminālpārkāpumu (contravvenzione) kā piesaistes punktu.

C –    Valstu tiesību normu neatbilstības direktīvām sekas iesniedzējtiesās izskatāmajās krimināllietās

131. Lai iesniedzējtiesām sniegtu noderīgu atbildi nolēmuma pieņemšanai attiecīgajos kriminālprocesos, turklāt jānoskaidro, kādas sekas valsts tiesu tiesvedībās ir šajos secinājumos piedāvātajai sabiedrību tiesību direktīvu interpretācijai (105). Šajā sakarā, pirmkārt, norādāms uz valstu tiesu vispārzināmo pienākumu nodrošināt Kopienu tiesību noteikumu ievērošanu un, otrkārt, apspriežamas gan direktīvu piemērošanas robežas kriminālprocesa ietvaros, gan arī vieglāka soda atpakaļejoša spēka princips.

1.      Par valstu tiesu pienākumu nodrošināt Kopienu tiesību normu ievērošanu

132. Vismaz divos kriminālprocesos kompetentās prokuratūras ir apgalvojušas attiecīgajās valstu tiesās to, ka ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 ieviestie likumu grozījumi ir pretrunā konstitūcijai (106). Visas trīs iesniedzējtiesas apsver iespēju iesniegt Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 konstitucionālitātes pārbaudei Itālijas Konstitucionālajā tiesā. Savā lēmumā par prejudiciālo jautājumu iesniegšanu Tiesai lietā C‑387/02 Tribunale di Milano, piemēram, skaidro, ka “nolēmums lietā ir atkarīgs no sprieduma par attiecīgo tiesību normu atbilstību konstitūcijai, kas ir Corte constituzionale kompetencē”.

133. Šajā sakarā jānorāda – pats par sevi saprotams, ka Tiesas kompetencē neietilpst vērtēt kādas dalībvalsts konstitūciju vai valsts tiesību akta atbilstību konstitūcijai. Tiesas uzdevums ir savas kompetences ietvaros nodrošināt visās valstīs vienotu un efektīvu Kopienu tiesību īstenošanu. Tiesa savas kompetences ietvaros var sniegt iesniedzējtiesām juridiskas norādes, kas tām nepieciešamas, lai interpretētu Kopienu tiesības.

134. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesu pienākums ir piemērot Kopienu tiesības un nepiemērot Kopienu tiesībām pretrunā esošas valsts tiesību normas. Tās ir Kopienu tiesību augstākā juridiskā spēka loģiskas sekas (107). Spriedumā lietā Simmenthal Tiesa norādīja, ka valsts tiesas uzdevums ir īstenot Kopienu tiesības un “valsts tiesa nedrīkst piemērot nevienu valsts tiesību aktu normu, kas ir pretrunā Kopienas tiesībām, neatkarīgi no tā, vai tā pieņemta pirms Kopienas tiesību aktu normām vai pēc tām” (108).

135. Valsts tiesas pienākums ir nodrošināt Kopienu tiesību ievērošanu pilnā apmērā, “vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas nepiemērojot pretrunīgu valsts tiesību aktu normu, pat ja tā ir pieņemta vēlāk, un tiesai nav jāprasa vai jāgaida, lai pirms tam šāda norma tiktu atcelta ar likumdošanas vai citiem konstitucionāliem līdzekļiem” (109).

136. Līdz ar to iesniedzējtiesu pienākums saskaņā ar Kopienu tiesībām, it īpaši saskaņā ar EKL 10. pantu un 249. panta 3. punktu, ir uzsāktajos kriminālprocesos piemērot sabiedrību tiesību direktīvas, negaidot uz Itālijas Konstitucionālās tiesas Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 konstitucionalitātes pārbaudi.

137. Iepriekš minētais, protams, neizslēdz apstākli, ka tādu valsts tiesību aktu kā Likumdošanas dekrēts Nr. 61/02 saskaņā ar attiecīgajiem valsts noteikumiem papildus pārbauda arī Konstitucionālā tiesa. Šādā pārbaudē konstatē attiecīgo tiesību normu atbilstību konstitūcijai, tātad to spēkā esamību.

138. Neatkarīgi no šādas Konstitucionālās tiesas pārbaudes un neatkarīgi no Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 atbilstības vai neatbilstības Itālijas Konstitūcijai iesniedzējtiesu pienākums ir uzsāktajos kriminālprocesos nepiemērot attiecīgo dekrētu tiktāl, ciktāl tajā paredzētās jaunās normas ir pretrunā Kopienu tiesībām. Tiesas atbilde uz iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem ir saistoša visām valsts tiesām, kas izskata pamata prāvu (110). Tiesas sniegtā interpretācija satur norādes, kā būtu saprotamas un piemērojamas sabiedrību tiesību direktīvu normas pēc to spēkā stāšanās (111).

2.      Par direktīvu piemērošanas robežām kriminālprocesā

139. Apsūdzētie Berluskoni, Adelki un Delutri, kā arī Itālijas valdība norāda uz sodu likumības principu. No šī principa izriet, ka pret apsūdzētajiem, piemērojot sabiedrību tiesību direktīvu normas, nav iespējams uzsākt kriminālvajāšanu vai piemērot smagākus sodus nekā Itālijas Civilkodeksa jaunā 2621. un 2622. pantā paredzētie. Pretēju viedokli pārstāv procesa dalībnieks Milānas prokuratūra un Komisija.

a)      Judikatūrā izstrādātie principi

140. Judikatūrā jau noskaidrots, ka direktīvai neatkarīgi no dalībvalsts tiesību normas, kas pieņemta tās īstenošanai, nevar būt tāda iedarbība, ka saskaņā ar šo direktīvu nosaka vai pastiprina to personu kriminālatbildību, kas pārkāpj tās noteikumus (112).

141. Pirmkārt, šis secinājums izriet no soda likumības principa (nullum crimen, nulla poena sine lege) (113), kas pieder pie vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām un ir noteikti šādās normās: Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (114) 7. pantā, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 15. panta 1. daļas 1. teikumā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. daļas 1. teikumā (115). Pamatojoties uz šo principu, kas arī aizliedz paplašināti interpretēt tās tiesību normas, kas pasliktina apsūdzētās personas stāvokli, direktīvu interpretācijai kriminālprocesā noteiktas stingras robežas (116).

142. Vienlaicīgi noteikumu, ka uz direktīvām noteikti nav jāatsaucas, nosakot vai pastiprinot sodu, Tiesa pamato ar to, ka pati direktīva nevar pamatot atsevišķas personas pienākumus (117).

143. Principu, ka direktīva nevar pamatot privātpersonas pienākumus, ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo Kolomers [Ruiz‑Jarabo Colomer] apšaubīja jau lietā Pfeiffer u.c. par obligāto direktīvas piemērošanu attiecībās starp divām privātpersonām (118). Viņš pats arī norādīja uz to, ka kriminālprocesos starp privātpersonu un valsti ir piemērojami citi kritēriji (119). Tādējādi nav apstrīdams, ka direktīvas iedarbības sekas kriminālprocesā nevar būt pienākumu uzlikšana privātpersonām.

b)      Principu izvērtēšana attiecīgajā lietā

144. Konkrētajā lietā nav saistošs neviens no pamatojumiem, ko Tiesa norādījusi saistībā ar direktīvu iedarbības ierobežošanu kriminālprocesos.

145. Sodu likumības princips nav skarts, jo pamata prāvās apsūdzēto krimināltiesiskā atbildība nekādā gadījumā nevar izrietēt ne no sabiedrību tiesību direktīvām, ne no to īstenošanai pieņemtajām valsts tiesību normām (120). Tāpat soda piemērošana neizriet arī no EKL 10. panta. Taču, ievērojot EKL 10. pantu un sabiedrību tiesību direktīvas nostādnes, nav piemērojami tādi ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 ieviestie likuma grozījumi, kas stājušies spēkā pēc nodarījuma izdarīšanas un ir sodu mīkstinoši, kā arī apgrūtina kriminālprocesu vai pat izslēdz to. Piemērojama ir tā valsts likuma redakcija, kas ir spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Tādējādi uz apsūdzēto sodīšanu attiecināmas tās valsts likuma normas, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī, t.i., Itālijas Civilkodeksa vecais 2621. pants.

146. Šajā sakarā nav pieņemams arguments, ka ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 atceltajā Itālijas Civilkodeksa vecajā 2621. pantā noteiktais noziedzīga nodarījuma sastāvs tiek “neatgriezeniski dzēsts” un to “nevar atjaunot”. Pamatojoties uz vēl joprojām spēkā esošo pienākumu nodrošināt efektīvu, samērīgu un preventīvu sodu piemērošanu, Kopienu tiesības aizliedz valstu likumdevējam atcelt pastāvošo sodu regulējumu, vienlaikus neaizstājot to ar citiem efektīviem, samērīgiem un preventīviem sodiem. Aizliegums ignorēt direktīvas mērķi (121) darbojas ne vien līdz direktīvas ieviešanas termiņa beigām, bet a fortiori arī pēc tām. Tātad, ja ar attiecīgās normas atcelšanas aktu, kāds iekļauts Likumdošanas dekrētā Nr. 61/02, tiek pārkāptas Kopienu tiesības, tad šis akts pavisam noteikti nav piemērojams pamata prāvā. Savukārt, ja pats atcelšanas akts netiek piemērots, tad Itālijas Civilkodeksa vecais 2621. pants konkrētajā gadījumā nemaz netiek “neatgriezeniski dzēsts”, un jautājums par “iespējamību atjaunot” pat nerodas.

147. Pat, ja pieņem, ka likuma iepriekšējā norma, t.i., Itālijas Civilkodeksa vecais 2621. pants tiek atcelts, tas nekādā gadījumā neizslēdz šī noziedzīgā nodarījuma sastāva turpmāku attiecināšanu uz pirms tā (panta) atcelšanas izdarītu nodarījumu. Tas precīzi atbilst sodu likumības principam (nullum crimen, nulla poena sine lege), saskaņā ar kuru nodarījumu vērtē pēc tās likuma normas, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Nevienam gan nebūtu nopietnu šaubu par iepriekšējas, labvēlīgākas likuma normas piemērošanu turpmāk, ja likumdevējs būtu ieviesis bargāku normu. Tas, ka konkrētajā gadījumā tiek apstrīdēta likuma normas iepriekšējās redakcijas piemērošana, tik ļoti neskar jautājumu par to, vai tiek ievērots soda likumības princips, bet gan to, vai no šī principa iespējams izņēmums par labu vēlākas, labvēlīgākas likuma normas ar atpakaļejošu spēku piemērošanai (122).

148. Šādā gadījumā nebūtu jāuztraucas par principa nullum crimen, nulla poena sine lege neievērošanu. Arī Tiesa to apstiprina spriedumā lietā Tombesi (123). Šajā lietā “darbības, kas bija pamata prāvas priekšmets, to izdarīšanas brīdī bija sodāmas saskaņā ar valsts tiesību normām, un [valsts noteikumi], kas atcēla sodu piemērošanas [valsts tiesību] noteikumus, stājās spēkā vēlāk. Šajā sakarā nav pamata uzstādīt jautājumu, kādas varētu būt sodu likumības principa sekas, piemērojot šo noteikumu”.

149. Šis izteikums ir pilnībā attiecināms uz konkrēto gadījumu. Lieta Tombesi u.c., kā arī lieta Niselli (124) galvenajos aspektos sakrīt ar konkrēto gadījumu. Ne šajā, ne arī tajās lietās pēc būtības netika apšaubīta atbildība par piemērojamo tiesību normu (tiesību akti par atkritumu apsaimniekošanu un attiecībā uz bilanču sastādīšanu) pārkāpumiem. Gan šajā, gan tajās lietās tika aplūkotas izmaiņas sodāmajā nodarījumu sastāvā. Valsts tiesību normās veikto izmaiņu sekas bija tādas, ka noteikti nodarījumi, kas iepriekš bija sodāmi, kļuva nesodāmi. Konkrētajā gadījumā no jauna tika ieviesti noteiktas tolerances robežas (sliekšņi), kurus nepārsniedzot nepiemēro sodus par nepatiesu ziņu sniegšanu, savukārt lietās Tombesi un Neselli tika sašaurināta atkritumu definīcija un tādējādi citādi formulēta atbildība par atkritumu tiesību pārkāpumiem (125). Galvenais abās lietās ir tas, ka nodarījumi to veikšanas brīdī bija sodāmi saskaņā ar valsts tiesībām.

150. Pilnības labad atliek vienīgi piebilst, ka konkrētajā gadījumā nav nepieciešama nodarījuma sastāvu paplašinoša, direktīvām atbilstoša valsts tiesību interpretācija, kura, iespējams, pārkāptu aizliegumu piemērot paplašinātu interpretāciju, kas pasliktinātu apsūdzētā stāvokli. Kā jau iepriekš minēts, pamatojums sodīšanai Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 nepiemērošanas situācijā ir galvenokārt atkarīgs no Itālijas Civilkodeksa vecā 2621. panta, kas, kā norāda iesniedzējtiesas, jau nodarījuma izdarīšanas brīdī par nepatiesu ziņu sniegšanu, kā apsūdzībā prasīts, nepārprotami paredzēja soda piemērošanu. Nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā esošās tiesības nekādā ziņā nav jāinterpretē paplašināti, lai tās atbilstu sabiedrību tiesību direktīvu noteikumiem.

151. Visbeidzot, sabiedrību tiesību direktīvas un EKL 10. pants kā tādi konkrētajos apstākļos neparedz nekādas atsevišķu personu saistības. Turklāt jautājums par pienākumiem ir jāizlemj saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu attiecīgo darbību veikšanas brīdī, jo šie pienākumi nosakāmi vienīgi attiecībā uz nākotnē veicamām darbībām. Pienākumi (vai aizliegumi) nav ieviešami vai grozāmi ar atpakaļejošu spēku. Kad apsūdzētie izdarīja pamata prāvās inkriminētos nodarījumus, par tiem bija paredzēts sods saskaņā ar Itālijas likumu normām, t.i., saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa veco 2621. pantu. Nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā esošā tiesību norma, kas noteica attiecīgu sodu, nekādā ziņā nepamatojās tieši uz direktīvas vai EKL 10. panta noteikumiem.

152. Citādi šo lietu varētu vērtēt gadījumā, ja inkriminētie nodarījumi būtu izdarīti pēc Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 spēkā stāšanās. Ja Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 nepiemērotu nodarījumiem, kas izdarīti pēc tā spēkā stāšanās, tad drīzāk varētu spriest par to, ka direktīvas vai EKL 10. panta piemērošana nepārprotami paredz pienākumus. Konkrētajā lietā šis aspekts nav dziļāk aplūkojams, jo, kā jau izklāstīts, pilnīgi visi apsūdzētajiem inkriminētie nodarījumi izdarīti pirms Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 pieņemšanas. Tādējādi apsūdzētie nodarījuma izdarīšanas brīdī nevarēja paļauties uz to, ka par viņiem inkriminētajiem nodarījumiem saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa veco 2621. pantu tiks piemērots vieglāks sods vai tas netiks piemērots vispār.

153. Tādēļ konkrētās lietas kontekstā soda likumības princips noteikti nav pretrunā Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 piemērošanas nepieļaujamībai. Piemērojot sabiedrību tiesību direktīvas un EKL 10. pantu, netiek noteikti pienākumi apsūdzētajiem, tomēr iespējams, ka tas netieši rada negatīvas sekas. Taču tas neatbrīvo valstu tiesas no EKL 249. panta 3. punkta un EKL 10. panta izrietošā pienākuma ievērot direktīvu noteikumus (126).

3.      Par vieglāka soda atpakaļejošo spēku

154. Apsūdzētie Berluskoni un Delutri, kā arī Itālijas valdība uzskata, ka ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 Itālijas Civilkodeksā ieviestā jaunais 2621. un 2622. pants ir piemērojams ar atpakaļejošu spēku kā labvēlīgākas krimināltiesību normas. Milānas prokuratūrai un Komisijai ir pretējs viedoklis.

155. Agrākajā judikatūrā jautājumu par vieglāku sodu atpakaļejošo spēku Tiesa uzskatīja par valsts tiesību kompetenci, kas risināms attiecīgajai iesniedzējtiesai (127). Lietā Allain (128) Tiesa atzina, ka darbības, kas pārkāpj Kopienu tiesības un tādēļ ir sodāmas saskaņā ar valsts tiesībām, piemērojot valsts procesuālos principus (it īpaši vieglāka soda atpakaļejoša spēka principu), izvērtējamas no jauna tādā gadījumā, ja pēc tam ir izmainījušies faktiskie apstākļi un tiesiskais regulējums.

156. Vieglāka soda atpakaļejoša spēka princips ir nostiprināts ne vien gandrīz visu 25 dalībvalstu tiesībās (129), bet arī starptautiskā mērogā (130). Turklāt šis princips nesen ir ietverts sekundārajās Kopienu tiesībās, proti, noteikumos par administratīviem pasākumiem sakarā ar nodarījumiem, kas nodara kaitējumu Kopienas finanšu interesēm (131). Vienlaicīgi šis princips ietverts arī ES Pamattiesību hartas 49. panta 1. daļas 3. teikumā.

157. Tādējādi šis princips noteikti nav uzskatāms tikai par valstu tiesību principu, bet arī par Kopienu tiesību vispārēju principu (132), kas noteikti ievērojams valsts tiesai, ja tā piemēro valsts tiesības sabiedrību tiesību direktīvu īstenošanai (133).

158. Taču ar šo secinājumu vēl nav skaidrs, vai krimināllikumi ar vieglākiem sodiem piemērojami ar atpakaļejošu spēku arī tādā gadījumā, ja tie pārkāpj Kopienu tiesības. Vai Itālijas Civilkodeksa jaunais 2621. un 2622. pants ir piemērojams ar atpakaļejošu spēku par nodarījumiem, kas izdarīti pirms to spēkā stāšanās, arī gadījumā, ja tas pārkāpj sabiedrību tiesību direktīvas? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ieteicams tuvāk izpētīt kontekstu krimināltiesību normām, kas paredz vieglāku sodu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.

159. Vieglāku sodu piemērošana ar atpakaļejošu spēku ir izņēmums aplūkotajam sodu likumības principam (nullum crimen, nulla poena sine lege), jo ar atpakaļejošu spēku tiek piemērota cita norma un nevis tā, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī.

160. Šī izņēmuma pamatā ir taisnīguma apsvērumi, kam nevar būt vienāds juridisks spēks ar sodu likumības principu, respektīvi, no tiesiskas valsts principa izrietošs tiesiskās drošības princips. Tādēļ vieglāka soda atpakaļejoša spēka princips lielākajā daļā valstu tiesību normās nav ieguvis konstitucionālu spēku, bet iekļauts parastajos likumos. Nereti tam ir noteikti ierobežojumi un, proti, gadījumos, kad nodarījuma sodīšana tiek saistīta ar termiņā ierobežotu likumu (134).

161. Vieglāku sodu atpakaļejošais spēks balstīts uz ideju, ka apsūdzētais nav notiesājams par tādu darbību, kas pēc likumdevēja (jaunā) uzskata tās izdarīšanas brīdī vairs nav sodāma. Tātad likumdevēja veiktās izmaiņas ir par labu apsūdzētajam. Šādā veidā galvenokārt tiek nodrošināta tiesību sistēmas koherence. Turklāt, piemērojot vieglāku sodu ar atpakaļejošu spēku, tiek ņemts vērā apstāklis, ka vispārējās un speciālās prevencijas soda mērķis atkrīt, līdzko attiecīgais nodarījums vairs nav sodāms.

162. Ja lieta saistīta ar Kopienu tiesībām, tad vieglāka soda piemērošana attaisnojama vienīgi gadījumos, kad tiek saglabāta Kopienu tiesību prioritāte. Tātad gadījumos, kad tiek saglabāta Kopienas likumdevēja vērtību sistēma un ja valstu likumdevēja (mainījušies) uzskati saskan ar Kopienu likumdevēja noteikumiem. Manuprāt, nav saprotams, kādēļ katrai atsevišķai personai varētu nākt par labu valsts likumdevēja grozītu normu piemērošana ar atpakaļejošu spēku, ja šīs likuma izmaiņas ir pretrunā ar nemainīgi pastāvošajām Kopienu tiesību normām (135).

163. Tātad, ja valsts likumdevējs, ieviešot jaunu, vieglāku sodu, pārkāpj Kopienu tiesības, tas nekādā ziņā nesekmē piemērojamo normu koherenci. Gluži pretēji, šādā veidā tiek apdraudēta tiesību sistēmas vienotība. Tādēļ nav iemesla izdarīt izņēmumu no tāda fundamentāla tiesiskas valsts principa kā soda likumības princips. Jo tieši šāda pieeja aizsargā tiesību sistēmas koherenci, lai veicinātu prioritāri piemērojamo Kopienu tiesību ievērošanu.

164. Pats par sevi saprotams, ka vispārējās un speciālās prevencijas soda mērķi nezūd tikai tādēļ, ka kāda rīcība, pēc valsts likumdevēja domām, nav sodāma, kaut gan par to pašu rīcību Kopienu tiesības nemainīgi paredz efektīvus, samērīgus un preventīvus sodus.

165. Ja valsts tiesību normas neatbilst Kopienu tiesību normām, tad iesniedzējtiesu pienākumam jāizpaužas tādējādi, ka tās, lai rosinātu sabiedrību tiesību direktīvu pamatnostādņu īstenošanu, nepiemēro valsts noteikumus, kaut arī tie paredzētu vieglāku sodu. Šajā sakarā varētu teikt, ka vēlāk pieņemta krimināltiesiska norma, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesībām, nav uzskatāma par piemērojamu vieglāku soda normu.

166. Citādi secinājumi nebūtu izdarāmi arī gadījumā, ja ideju par vieglāka soda atpakaļejošu spēku pretēji šeit pārstāvētajam viedoklim (136) neuzskatītu par Kopienu tiesību principu, bet vienīgi par valsts tiesību jautājumu. Arī piemērojot valsts likumu normas, Kopienu tiesības ierobežo dalībvalstu kompetenci (137). Kopienu tiesību prioritāte nosaka, ka iesniedzējtiesām attiecīgajos kriminālprocesos jāpiemēro Kopienu tiesības un jo īpaši sabiedrību tiesību direktīvās ietvertie principi un mērķi (138).

167. Valstu tiesībās paredzēta vieglāka soda piemērošanai tādēļ nevajadzētu apdraudēt efektīvo un visās dalībvalstīs vienoto sabiedrību tiesību direktīvu piemērošanu. Nekādā gadījumā nav pieļaujama situācija, kad nodarījuma izdarīšanas brīdī sodāma rīcība, pārkāpjot Kopienu tiesību normas, paliek nesodīta, jo tiek piemērota attiecīga norma ar atpakaļejošu spēku.

168. Arī Tiesas secinājumi spriedumā lietā Allain (139) nav pretrunā šeit pārstāvētajam viedoklim. Atšķirībā no šīs lietas Allain lietā faktiskais un juridiskais Kopienu tiesību konteksts vēlāk bija mainījies par labu apsūdzētajam. Tas pats ir attiecināms arī uz lietu Awoyemi, kā arī uz lietām Skanavi un Chrussanthakopoulus, jo Kopienu tiesībās vēlāk bija izdarītas izmaiņas (140). Šāda situācija nav salīdzināma ar to, ka valsts tiesībās tiek izdarītas tādas izmaiņas par labu apsūdzētajam, kas ir pretrunā Kopienu tiesību normām.

4.      Starpsecinājumi

169. Iznākumā jāsecina, ka dalībvalsts tiesas pienākums ir nodrošināt direktīvas noteikumu īstenošanu, iepriekš nevēršoties Konstitucionālajā tiesā un nepiemērojot pēc nodarījuma izdarīšanas pieņemto labvēlīgāko krimināltiesību normu, ciktāl tā nav saderīga ar direktīvu.

V –    Secinājumi

170. Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai uz Tribunaledi Milano un Corte di Appello di Lecce prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)         Padomes 1968. gada 9. marta Pirmās direktīvas 68/151/EEK 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturtās direktīvas 78/660/EEK 2. panta 3. punktu un 47. panta 1. punkta pirmo daļu un EKL 10. pantu paredz dalībvalstīm pienākumu piemērot sodus ne vien par gada pārskatu nepubliskošanu, bet arī par satura ziņā nepatiesu gada pārskatu publiskošanu.

2)         Sodi ir atbilstoši Pirmās direktīvas 6. panta izpratnē tad, ja tie ir efektīvi, samērīgi un preventīvi. Turklāt būtiska nozīme piešķirama ir ne vien sabiedrību dalībnieku un kreditoru interešu aizsardzībai, bet arī trešo personu interešu aizsardzībai, turklāt aizsargājama arī viņu uzticēšanās ziņām par sabiedrības aktīviem un pasīviem, ekonomisko un finanšu stāvokli. Tas, vai valsts tiesību norma paredz efektīvu, samērīgu un preventīvu sodu piemērošanu, pārbaudāms visos attiecīgajos gadījumos, ņemot vērā tās vietu kopējā tiesību normu sistēmā, ieskaitot procesuālo norisi un procesa īpatnības dažādās valsts instancēs.

3)         Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Ceturtās direktīvas 2. panta 3. punktu un 47. panta 1. punkta pirmo daļu neiestājas pret tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru nepiemēro sodu par nepatiesu ziņu sniegšanu par sabiedrību, ja tā būtiski negroza sabiedrības vai sabiedrību apvienības, kuras daļa ir konkrētā sabiedrība, ekonomisko un finanšu stāvokli, izņemot gadījumus, kad attiecīgās darbības veiktas tīši vai arī maldināšanas un iedzīvošanās nolūkā.

Taču šie paši noteikumi ir pretrunā tādai valsts tiesību normai, saskaņā ar kuru, neizvērtējot visus apstākļus, netiek piemērots sods par tādu nepatiesu ziņu sniegšanu, kā rezultātā rodas novirze no pareizā vērtējuma par noteiktu procentos izteiktu slieksni.

4)         Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Ceturtās direktīvas 47. panta 1. panta pirmo daļu iestājas pret noilguma noteikumiem, saskaņā ar kuriem iespējams, ka paredzētie piespiedu līdzekļi netiek vispār piemēroti vai tiek piemēroti reti.

5)         Pirmās direktīvas 6. panta pirmais ievilkums saistībā ar Ceturtās direktīvas 2. panta 3. punktu un 47. panta 1. punkta pirmo daļu neiestājas pret valsts tiesību normām, saskaņā ar kurām tādus sodus, kas aizsargā noteiktu personu finanšu intereses, parasti iespējams piemērot vienīgi pēc cietušās personas pieteikuma. Tomēr ir jāpastāv arī vispārīgai tiesību normai, kas neatkarīgi no iespējamā materiālā zaudējuma apjoma trešo personu interešu aizsardzībai paredz efektīvu, samērīgu un preventīvu sodu, ko var piemērot ex officio.

6)         Tādā pašā veidā ir interpretējams 38. panta 6. punkts saistībā ar 1. punktu un 16. panta 3. punktu 1983. gada 13. jūnija Padomes Septītajā direktīvā 83/349/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem.

7)         Dalībvalsts tiesas pienākums ir nodrošināt direktīvas noteikumu īstenošanu, iepriekš nevēršoties Konstitucionālajā tiesā un nepiemērojot pēc nodarījuma izdarīšanas pieņemto labvēlīgāko krimināltiesību normu, ciktāl tā nav saderīga ar direktīvu.


1 – Oriģinālvaloda – vācu.


2 – OV L 65, 8. lpp. EEK līguma 58. pants atbilst EKL 48. pantam.


3 – OV L 222, 11. lpp. EEK līguma 54. panta 3. daļa atbilst EK līguma 44. panta 2. punktam.


4 –      Skat. Pirmās direktīvas 1. pantu un Ceturtās direktīvas 1. panta 1. punktu.


5 – OV L 193, 1. lpp. EEK līguma 54. panta 3. punkts atbilst EK līguma 44. panta 2. punktam.


6 – Pēdējo reizi Pirmā, Ceturtā un Septītā direktīva tika grozīta ar Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 2003, L 236, 338. lpp.) II pielikuma 4. punktu. Tomēr normas, kas ir būtiskas šīs prejudiciāla nolēmuma tiesvedības ietvaros, jau bija iekļautas direktīvas sākotnējā redakcijā, ja vien turpmāk nav noteikts savādāk. Temporālo aspektu dēļ šajā lietā nav nozīmes Pirmās direktīvas grozījumiem, ko paredz 1. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 15. jūlija Direktīvā 2003/58/EK (OV L 221, 13. lpp.).


7 – Ceturtā direktīva 90/605/EEK tādā redakcijā, kas izriet no Padomes 1990. gada 8. novembra direktīvas, ar ko attiecībā uz darbības jomu groza Direktīvu 78/660/EEK par gada pārskatiem un Direktīvu 83/349/EEK par konsolidētajiem pārskatiem (OV L 317, 60. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 90/605”).


8 – Likumdošanas dekrēts.


9 – Likumdošanas dekrēts ir publicēts 2002. gada 15. aprīļa GURI Nr. 88. Tā pamatā ir Parlamenta pilnvarojums, kas ietverts 2001. gada 3. oktobra Likuma Nr. 366 11. pantā (2001. gada 8. oktobra GURI Nr. 234).


10 – Itālijas Civilkodekss.


11 – Skatīt lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu 42. punktu lietā C‑391/02.


12 – Tā Corte di Appello di Lecce norāda lietas C‑391/02 lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 19. un 20. punktā, atsaucoties uz Itālijas Corte Suprema di Cassazione 5. palātas 2001. gada 20. februāra spriedumu Nr. 6889.


13 – Tas teikts Tribunale di Milano lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu lietā C‑403/02.


14 – 2001. gada 19. jūnija GURI Nr. 140.


15 – Tas, ka runa ir par sabiedrībām piemērojamo sodu, izriet gan no Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 3. panta virsraksta, gan no Likumdošanas dekrēta Nr. 231/01 normu sistēmas par juridisku personu, sabiedrību un apvienību administratīvo atbildību arī bez juridiskas personas statusa (“responsabilità amministrativa delle persone giuridiche, delle società e delle associazioni anche prive di personalità giuridica”).


16 – Itālijas Kriminālkodekss.


17 – Pamata prāvā nebija runas (nodarījuma izdarīšanas brīdī) ne par uzņēmumiem, kuru akcijas tiek kotētas biržā, ne par nodarījumiem, saistībā ar kuriem nodarīti zaudējumi valstij, valsts iestādēm vai Eiropas Kopienām.


18 – Sarunvalodā sauktas arī par “melnajām kasēm”.


19 – No pamata lietas materiāliem un no apsūdzētā Berluskoni papildus sniegtās informācijas ir skaidrs, ka apsūdzība ir balstīta arī uz citiem noziedzīga nodarījuma sastāviem, piemēram, Civilkodeksa 2640. panta iepriekšējās redakcijas.


20 – Skat. arī OV 2003, C 19, 10. lpp.


21 – Finanšu gada rezultāti pirms nodokļu nomaksas nav sagrozīti vairāk kā par 5 %, un ziņas par neto aktīviem un pasīviem attiecīgi par 1 % (skat. Itālijas Civilkodeksa 2621. panta jaunās redakcijas 3. punktu).


22 – Rakstiskos paskaidrojumos apsūdzētais Delutri norāda, ka viņam tiek inkriminēta ar grāmatvedību saistītu nepilnību pieļaušana firmas Publitalia’80 SpA bilancē. Minētā firma darbojusies uzņēmumu grupā Fininvest‑Gruppe kā “concessionaria di pubblicità”, kuras prezidents bija Delutri. Apsūdzības pamatā, cita starpā, ir melno kašu veidošana (“slēptās rezerves”).


23 – Lečes [Lecce] apelācijas instances ģenerālprokuratūra.


24 – Milānas prokuratūra.


25 – Vienkāršības labad šis jēdziens turpmāk tekstā tiek lietots kā kopējs Pirmo, Ceturto un Septīto direktīvu jēdziens.


26 – Skat. 2004. gada 25. marta spriedumus apvienotajās lietās C‑480/00, C‑481/00, C‑482/00, C‑484/00, C‑489/00, C‑490/00, C‑491/00, C‑497/00, C‑498/00 un C‑499/00 Ribaldi (Recueil, I‑2943. lpp., 73. punkts), 2004. gada 11. februāra rīkojumu apvienotajās lietās C‑438/03, C‑439/03, C‑509/03 un C‑2/04 Cannito (Recueil, I‑1605. lpp., 6.–8. punkts un tajos minētās norādes), 1993. gada 26. janvāra spriedumu apvienotajās lietās no C‑320/90 līdz C‑322/90 Telemarsicabruzzo u.c. (Recueil, I‑393. lpp., 6. punkts).


27 – Skat. rīkojumu lietā Cannito (it īpaši 9. un 10. punktu) un arī spriedumu lietā Telemarsicabruzzo u.c., it īpaši 8. un 9. punktu, abi minēti 26. zemsvītras piezīmē.


28 – Piemēram, lēmuma, ar ko apstiprina sabiedrības bilanci, atcelšana.


29 – Konstitucionālās tiesas veiktās likuma normu konstitucionalitātes pārbaudes objekts saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm, cita starpā, varētu būt jautājums par to, vai Likumdošanas dekrēts Nr. 61/02 nav pretrunā Konstitūcijai, jo likumdevējs ir pārkāpis Kopienu tiesības, kas Itālijai ir saistošas.


30 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 132. un turpmākos punktus.


31 – Attiecībā uz detaļām skat. šo secinājumu 132. un turpmākos punktus.


32 – Spriedums lietā Ribaldi, minēts 26. zemsvītras piezīmē, 72. punkts, 2003. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑306/99 BIAO (Recueil, I‑1. lpp., 88. un 89. punkts), 2001. gada 13. marta spriedums lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. un 39. punkts) un 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 59.–61. punkts).


33 – 2004. gada 26. maija/1. jūnija Konstitucionālās tiesas spriedums Nr. 161/2004.


34 – Itālijas Konstitūcijas 117. panta 1. daļa paredz, ka likumdevēja vara ir valstij un reģioniem, ievērojot Konstitūciju un nosacījumus, kas izriet no Kopienu tiesībām un starptautiskajām saistībām.


35 – 2004. gada 26.maija/1. jūnija Konstitucionālās tiesas lēmums Nr. 165/2004.


36 – Vienīgi jāpiebilst, ka Tiesa līdz šim vienmēr līdzīgus lūgumus parasti atzinusi par pieņemamiem. Skat. 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑341/94 Allain (Recueil, I‑4631. lpp., 12. un 13. punkts), 1997. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑304/94, C‑330/94, C‑342/94 un C‑224/95 Tombesi u.c. (Recueil, I‑3561. lpp., 39. un 40. punkts) un 2004. gada 15. janvāra rīkojumu lietā C‑235/02 Saetti un Frediani (Recueil, I‑1005. lpp., 26. punkts). Skat. 25.–27. punktu manos 2004. gada 10. jūnija secinājumos lietā C‑457/02 Niselli (2004. gada 11. novembra spriedums, Krājums, I‑10853. lpp.).


37 – Par gada pārskata jēdzienu un tā sastāvdaļām skat. Ceturtās direktīvas 2. panta 1. punktu. Vienkāršības labad turpmāk tekstā tiek lietots jēdziens “gada pārskats”.


38 – Nepārprotami ir skaidrs pirmajā prejudiciālajā jautājumā saistībā ar lietām C‑387/02 un C‑403/02. Lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu lietā C‑391/02 jau 35. punktā iekļauj priekšnoteikumu, ka atbilstoši sodi ir paredzami arī par saturā nepatiesu gada pārskatu publiskošanu.


39 – Tādus pašus noteikumus, kas regulē uzņēmumu apvienību konsolidēto pārskatu saturu, paredz Septītās direktīvas 38. panta 6. punkts.


40 – Skat. 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑294/01 Granarolo (Recueil, I‑13429. lpp., 34. punkts un tālākās norādes).


41 – Skat. arī spriedumu lietā BIAO, minēts 32. zemsvītras piezīmē, 72. un turpmākie punkti; 1999. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑275/97 DE + ES Bauunternehmung (Recueil, I‑5331. lpp., 26. un 27. punkts) un 1996. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑234/94 Tomberger (Recueil, I‑3133. lpp., 17. punkts, kas labots ar Tiesas 1997. gada 10. jūlija rīkojumu, Krājumā nav publicēts). Uz konsolidētajiem pārskatiem tas pats attiecas saskaņā ar Septītās direktīvas 16. panta 3. punktu kopā ar piekto apsvērumu.


42 – 1997. gada 4. decembra spriedums lietā C‑97/96 DaihatsuDeutschland (Recueil, I‑6843. lpp., 14. punkts) un 1998. gada 29. septembra spriedums lietā C‑191/95 Komisija/Vācija (Recueil, I‑5449. lpp., 66. punkts).


43 – Ceturtās direktīvas 47. panta 1. punkta pirmā daļa skaidri norāda uz Pirmo direktīvu, t.i., Pirmās direktīvas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā tiek noteikts, ka pieņemama direktīva, kas koordinē bilanču un peļņas un zaudējuma aprēķina saturu. Tas īstenots, pieņemot Ceturto direktīvu.


44 – Attiecībā uz trūkumiem trešo personu informētībā par sabiedrības grāmatvedības un finanšu situāciju skat. arī spriedumu lietā Daihatsu Deutschland (minēts 42. zemsvītras piezīmē, 22. punkts). To savu 1997. gada 5. jūnijā rakstīto secinājumu 32. punktā arī ģenerāladvokāts Kosmas [Cosmas] uzsver saistībā ar lietu C‑191/95 Komisija/Vācija (Recueil, I‑5449. lpp., I‑5452. lpp.), ka gada pārskatu publiskošanas pienākuma “mērķis ir to personu informēšana, kurām nav pietiekamas informācijas par situāciju sabiedrībā un par tās plāniem, galvenokārt tādēļ, lai viņi varētu novērtēt, vai kādas sadarbības uzsākšana ar šo sabiedrību ir lietderīga”.


45 – Iekšējā tirgus izveidošanas direktīvu, kas pieņemtas saskaņā ar EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunktu, nozīmīgumu uzsver arī Tiesa spriedumā DaihatsuDeutschland, minēts 42. zemsvītras piezīmē, 18. punktā; šim līdzīgs ir 1974. gada 12. novembra spriedums lietā 32/74 Haaga (Recueil, 1201. lpp., 6. punkts).


46 – Gada pārskatu patiesumam ir ievērojama nozīme ne vien attiecībā uz sabiedrības dalībniekiem un kreditoriem, bet arī uz finanšu tirgu un ekonomiku kopumā. Tas tiek uzsvērts arī, piemēram, augsti stāvošas ekspertu grupas ziņojumā, kas publicēts Briselē 2002. gada 4. novembrī un kas Komisijas uzdevumā sniedz ieteikumus attiecībā uz Eiropas sabiedrību tiesībām: “Augstu stāvošas ekspertu grupas ziņojums attiecībā uz aktuālajiem sabiedrību noteikumiem sabiedrību tiesību jomā Eiropā”, 71. un turpmākās lpp., 4.3. punkts, pirmā rindkopa (2004. gada 20. jūlijs); skat. http://europa.eu.int/comm/internal_market/en/company/company/modern/index.htm.


47 – Līdzīgi, ja ne tāpat, attiecībā uz sodiem par gada pārskatu nepubliskošanu savos 1997. gada 5. jūnijā sagatavotajos secinājumos izsakās ģenerāladvokāts Kosmas par lietu C‑191/95 (minēta 44. zemsvītras piezīmē, 30. punkts).


48 – Ceturtās direktīvas 47. panta 1.a punkts tika iekļauts ar Direktīvu 90/605.


49 – 1997. gada 16. decembra spriedums lietā C‑104/96 Coöperatieve Rabobank “Vecht en Plassengebied” (Recueil, I‑7211. lpp., galvenokārt 22.–25. punkts).


50 – Spriedums lietā Rabobank, minēts 49. zemsvītras piezīmē, 25.–27. punkts.


51 – Pastāvīga judikatūra kopš 1989. gada 21. septembra sprieduma lietā 68/88 Komisija/Grieķija (Recueil, 2965. lpp., 23. punkts); skat. arī spriedumu lietā Allain, minēts 36. zemsvītras piezīmē, 24. punkts, kā arī 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑167/01 Inspire Art (Recueil, I‑10155. lpp., 62. punkts) un 2004. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑230/01 Penycoed (Recueil, I‑937. lpp., 36. punkts).


52 – Skat. it īpaši otro prejudiciālo jautājumu lietās C‑387/02 un C‑403/02, kā arī 1. prejudiciālo jautājumu lietā C‑391/02.


53 – Skat. it īpaši sesto prejudiciālo jautājumu lietā C‑391/02.


54 – Skat. attiecīgi otrā prejudiciālā jautājuma lietās C‑387/02 un C‑403/02 pamatojumu, kā arī pirmā prejudiciālā jautājuma lietā C‑391/02 pamatojumu.


55 – Skat. piekto un sesto prejudiciālo jautājumu lietā C‑391/02, kā arī trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑403/02.


56 – Skat. trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑387/02, kā arī otro, trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu lietā C‑391/02.


57 – Tāds nolūks ir saskatāms 3. prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā lietā C‑403/02.


58 – Pastāvīga judikatūra, skat. spriedumu lietā Tombesi, minēts 36. zemsvītras piezīmē, 36. punkts.


59 – Pastāvīga judikatūra kopš sprieduma lietā Komisija/Grieķija, minēts 51. zemsvītras piezīmē, 23. un 24. punkts.


60 – Skat. Pirmās direktīvas otro apsvērumu un Ceturtās direktīvas pirmo apsvērumu, kā arī šo secinājumu 72.–75. punktu.


61 – Pēdējo aspektu savu 1989. gada 5. decembrī sagatavoto secinājumu 8. punktā uzsver ģenerāladvokāts van Gervens [van Gerven] lietā C‑326/88 Hansen (1990. gada 10. jūlija spriedums, Recueil, I‑2911. lpp., I‑2919. lpp.). Ar efektīvu viņš saprot “cita starpā dalībvalstu pienākums saistībā ar attiecīgo Kopienu tiesību noteikumu mērķiem ir tiekties uz tiem un tos īstenot”.


62 – Skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑201/02 Delena Wells (Recueil, I‑723. lpp., 67. punkts un tālākās norādes) un 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑312/93 Peterbroeck (Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts).


63 – Skat. 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑404/00 Komisija/Spānija (Recueil, I‑6695. lpp., 24. punkts), 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑298/96 Oelmühle Hamburg un Schmidt Söhne (Recueil, I‑4767. lpp., 24. punkts) un 1983. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor u.c. (Recueil, 2633. lpp., 19. punkts).


64 – Līdzīgi uzskata ģenerāladvokāts van Gervens savos 1989. gada 5. decembra secinājumos lietā Hansen, minēts 61. zemsvītras piezīmē, 8. punkts: “preventīva” un “samērīga” nozīmē to, ka attiecībā uz sasniedzamo mērķi sodiem jābūt atbilstošiem, bet tie nedrīkst būt nesamērīgi smagi”.


65 – 2001. gada 18. oktobra spriedums lietā C‑354/99 Komisija/Īrija (Recueil, I‑7675. lpp., 47. punkts), skat. arī ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2001. gada 5. aprīļa secinājumu 27. punktu (Recueil, I‑7660. lpp.), skat. arī 1994. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑382/92 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I‑2435. lpp., 56.–58. punkts) un spriedumu lietā C‑383/92 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I‑2479. lpp., 41. un 42. punkts).


66 – Par samērīguma principu skat. 2003. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑220/01 Lennox (Recueil, I‑7091. lpp., 76. punkts), 2002. gada 12. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑27/00 un C‑122/00 Omega Air u.c. (Recueil, I‑2569. lpp., 62. punkts) un 1989. gada 11. jūlija spriedumu lietā 265/87 Schräder (Recueil, 2237. lpp., 21. punkts). Skat. arī 1997. gada 23. janvāra spriedumu lietā C‑29/95 Pastoors un Trans‑Cap (Recueil, I‑285. lpp., 24. punkts, pēdējais teikums un 25.–28. punkts).


67 – Šajā sakarā attiecībā uz valsts procesuālo noteikumu atbilstību efektivitātes principam ņemama vērā pastāvīgā judikatūra: skat. spriedumu lietā Peterbroeck, minēts 62. zemsvītras piezīmē, 14. punkts, kā arī 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C‑276/01 Steffensen (Recueil, I‑3735. lpp., 66. punkts), 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C‑327/00 Santex (Recueil, I‑1877. lpp., 56. punkts) un 2002. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑473/00 Cofidis (Recueil, I‑10875. lpp., 37. punkts).


68 – Skat. arī 41. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


69 – Atbilstošus noteikumus konsolidēto pārskatu sagatavošanu paredz Septītās direktīvas 16. pants.


70 – SEC Staff Accounting Bulletin No99., 17. CFR Part 211 [Release No. SAB 99], datēts ar 1999. gada 12. augustu, saite (2004. gada 13. jūlijs) <www.sec.gov/interps/account/sab99.htm>. Kā uzskata SEC administrācija: “Exclusive reliance on certain quantitative benchmarks to assess materiality in preparing financial statements and performing audits of those financial statements is inappropriate; misstatements are not immaterial simply because they fall beneath a numerical threshold.” Šeit arī tiek minēts viens no vairākiem kritērijiem, pēc kuriem novērtē, vai nenozīmīgai kvantitatīva rakstura kļūdai var būt arī kvalitatīva nozīme: “whether the misstatement involves concealment of an unlawful transaction”. Izvērtējot nepatiesas ziņas, var būt nozīme arī tam, vai tās ir iekļautas ar nodomu: “In certain circumstances, intentional immaterial misstatements are unlawful.”


71 – Tādu uzskatu apsūdzētais Berluskoni pauž savos rakstiskajos paskaidrojumos.


72 – Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 69/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam. (OV L 10, 30. lpp.).


73 – Skat. Grupas atbrīvojuma regulas piekto un septīto apsvērumu, minēts 72. zemsvītras piezīmē.


74 – Skat. Komisijas paziņojumu Nr. 11 par maznozīmīgām vienošanām, kas ievērojami neierobežo konkurenci Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. panta 1. punkta izpratnē (de minimis) (OV L 2001, C 368, 13. lpp.).


75 – Salīdzinājumam: Saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2621. panta iepriekšējās redakcijas noilguma termiņš bija desmit gadi. Ja šis termiņš tika pārtraukts, tad noilgums iestājās kopā vēlākais pēc 15 gadiem; skat., piemēram, lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 42. punktu lietā C‑391/02.


76 – 2004. gada 24. jūnija spriedums lietā C‑278/02 Handlbauer (Krājums, I‑6171. lpp., 40. punkts, kas labots ar Tiesas 2004. gada 14. jūlija rīkojumu, Krājumā nav publicēts).


77 – Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2988/95”) 3. pants.


78 – Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 2003, L 1, 1. lpp.), 25. un 26. pants. Noilgumam līdzīgs termiņu regulējums ietverts arī Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 15. pantā. Jāuzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktu un Regulas Nr. 659/1999 15. panta 2. punkta 4. teikumu lietas izskatīšanas tiesā laikā termiņi tiek pārtraukti.


79 – Līdzīgi apsvērumi aplūkojami citā sakarā, proti, judikatūrā par valstu tiesību noteiktu procesuālo termiņu piemērošanu lietās, kas saistītas ar Kopienu tiesībām. Tiesa principā pieļauj termiņu noteikšanu, tomēr šādi termiņi saskaņā ar efektivitātes principa Kopienu tiesību īstenošanu nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai to pārlieku apgrūtināt. Par šo skat. 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑231/96 Edis (Recueil, I‑4951. lpp., 34. un 35. punkts) un 2004. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑30/02 Recheio – Cash & Carry (Krājums, I‑6051. lpp., 17. un 18. punkts).


80 – Skat. arī šo secinājumu 88. un 89. punktu.


81 – Ja iesniedzējtiesu nolūks, uz ko rosināja arī apsūdzētais Berluskoni, būtu, pamatojoties uz statistikas datiem, vērtēt Itālijas noilguma termiņu sistēmu, tad lietderīgi būtu ievērot to, lai šādi statistikas dati būtu atbilstoši, t.i., tiem ir jāattiecas uz šo konkrēto noziedzīgo nodarījumu sastāviem un jāļauj salīdzināt noilguma sekas saskaņā ar likuma pantu iepriekšējo un jauno redakciju.


82 – Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī.


83 – OV L 2000, C 364, 1. lpp. Lai gan šī harta neparedz primārajām tiesībām līdzīgas saistības, vismaz attiecībā uz tiesību atzīšanu tā tomēr sniedz norādes par Kopienu tiesību noteikumos garantētajām pamattiesībām. Šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] 2004. gada 29. jūnija secinājumu 51. punktu lietā C‑181/03 P Nardone (2005. gada 13. janvāra spriedums, Krājums, I‑199. lpp.), ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] 2001. gada 20. septembra secinājumu 126. punktu apvienotajās lietās C‑20/00 un C‑64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood (2003. gada 10. jūlija spriedums, Recueil, I‑7411. lpp., I‑7415. lpp.), ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] 2001. gada 8. februāra secinājumu 28. punktu lietā C‑173/99 BECTU (2001. gada 26. jūnija spriedums, Recueil, I‑4881. lpp., I‑4883. lpp.), kā arī ģenerāladvokāta Ležē [Léger] 2001. gada 10. jūlija secinājumu 82. un 83. punktu lietā C‑353/99 P Hautala (2001.gada 6. decembra spriedums, Recueil, I‑9565. lpp., I‑9567. lpp.).


84 – 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe (Recueil, I‑8417. lpp., galvenokārt 21., 29. un 47. punkts) un 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, C‑250/99 P, C‑251/99 P, C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c. (Recueil, I‑8375. lpp., galvenokārt 187. punkts).


85 – Iepriekš 42. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 23. punkts; skat. arī spriedumu lietā Komisija/Vācija, minēts 42. zemsvītras piezīmē, 67. punkts, un 2004. gada 23. septembra rīkojumu apvienotajās lietās C‑435/02 un C‑103/03 Springer un Weske (Krājums, I‑8663. lpp., 28.–35. punkts).


86 – Šo secinājumu 67.–81. punkts.


87 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 93.–104. punktu un 106.–111. punktu.


88 – Šajā sakarā apsūdzētie Berluskoni un Delutri cita starpā min Itālijas Civilkodeksa 2393.–2395. pantu.


89 – Šajā sakarā apsūdzētie Berluskoni un Delutri kā piemēru min Itālijas Civilkodeksa 2379. pantu un 2434.a panta jauno redakciju.


90 – Šajā sakarā tiek norādīts uz Likumdošanas dekrēta Nr. 231/01 25. pantu, kas ieviests ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02.


91 – Šajā sakarā galvenokārt tiek norādīts uz Itālijas Civilkodeksa 2630. panta jauno redakciju.


92 – Šajā sakarā apsūdzētie Berluskoni un Delutri cita starpā, piemēram, norāda uz Itālijas Civilkodeksa 2409.a–2409.f pantu, kas ieviests ar 2003. gada 17. janvārī pieņemto Likumdošanas dekrētu Nr. 6 (2003. gada 22. janvāra GURI Nr. 17).


93 – Skat. šo secinājumu 85.–87. punktu.


94 – 1991. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑7/90 Vandevenne u.c. (Recueil, I‑4371. lpp., 17. punkts); skat. par to ģenerāladvokāta van Gervena 1991. gada 19. februāra secinājumu 8. punktu. Līdzīgs arī 1996. gada 12. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑58/95, C‑75/95, C‑112/95, C‑119/95, C‑123/95, C‑135/95, C‑140/95, C‑141/95, C‑154/95 un C‑157/95 Gallotti u.c. (Recueil, I‑4345. lpp., 14. un 15. punkts).


95 – Šajā sakarā skat. spriedumu lietā Inspire Art, minēts 51. zemsvītras piezīmē, 62. un 63. punkts. Skat. arī šo secinājumu 91. punktu.


96 – Skat. šo secinājumu 115.–117. punktu, kur ietvertas norādes uz spriedumiem lietās DaihatsuDeutschland un Komisija/Vācija, abi minēti 42. zemsvītras piezīmē.


97 – Uz to cita starpā savos rakstiskajos paskaidrojumos norāda apsūdzētie Berluskoni un Delutri. Ģenerālprokuratūra savos Lečes iesniedzējtiesai adresētajos rakstiskajos paskaidrojumos savukārt uzsver, ka, piemēram, uzņēmumos, kuru akcijas tiek kotētas biržā, ne katra trešā persona var prasīt šāda lēmuma atcelšanu. Arī apsūdzētie Berluskoni un Delutri savos paskaidrojumos min atsevišķus trešo personu apstrīdēšanas tiesību ierobežojumus; skat., piemēram, Itālijas Civilkodeksa 2434.a pantu.


98 – Kā savos 1997. gada 5. jūnija secinājumos lietā C‑191/95, minēti 44. zemsvītras piezīmē, 33. punkts, uzsver ģenerāladvokāts Kosmas, personas, kam ir tiesības iesniegt pieteikumu, ne vienmēr ir ieinteresētas attiecīgās lietas uzsākšanā.


99 – Likumdošanas dekrēta Nr. 61/02 redakcija. Gan apsūdzētais Berluskoni, gan apsūdzētais Delutri nepārprotami norāda uz šo normu.


100 – Skat. arī Likumdošanas dekrēta Nr. 231/01 5. un 6. pantu.


101 – Šo secinājumu 67.–81. punkts.


102 – Skat. Ceturtās direktīvas 51. pantu un Septītās direktīvas 37. pantu. Skat. arī 23.–27. pantu Padomes 1984. gada 10. aprīļa Astotajā direktīvā 84/253/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz personu apstiprināšanu grāmatvedības dokumentu obligāto revīziju veikšanai (OV L 126., 20. lpp., pēdējie grozījumi veikti ar Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu XXII pielikumu, OV 1994, L 1, 517. lpp.). EEK līguma 54. panta 3. daļa atbilst EK līguma 44. panta 2. punktam.


103 – Skaidrāk nekā vācu valodas redakcijā tas ir izteikts, piemēram, franču valodā “sanctions appropriées”, itāļu valodā “adeguate sanzioni”, spāņu valodā “sanciones apropiadas”, portugāļu valodā “sanções apropriadas”, holandiešu valodā “passende sancties” un angļu valodā “appropriate penalties”.


104 – Mutiskā tiesas sēdē Lečes Ģenerālprokuratūra, piemēram, norādīja uz to, ka tādu soda mēru kā aizliegumu ieņemt amatu uzņēmumu vadītājiem var piespriest vienīgi par noziegumu (delitto).


105 – Šajā pat sakarā skat. manu secinājumus lietā Niselli (minēti iepriekš 36. zemsvītras piezīmē, 52.–75. punkts).


106 – Prokuratūras atsaucas uz Itālijas Konstitūcijas 3. pantu (vienlīdzīgas attieksmes princips), kā arī uz Itālijas Konstitūcijas 11. un 117. pantu (Itālijas starptautiskās saistības, it īpaši tās, kas izriet no Kopienu tiesībām); skat. arī 34. zemsvītras piezīmi.


107 – Pastāvīga judikatūra kopš 1964. gada 15. jūlija sprieduma lietā 6/64 Costa/ENEL (Recueil, izdevums vācu valodā, 1253. lpp., 1269. punkts).


108 – 1978. gada 9. marta spriedums lietā 106/77 (Recueil 629. lpp., 21.–23. punkts). Skat. arī 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑213/89 Factortame u.c. (Recueil, I‑2433. lpp., 20. punkts) un 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp., 32. punkts).


109 – Spriedums lietā Simmenthal (minēts 108. zemsvītras piezīmē, 24. punkts; mans izcēlums). Skat. arī 2000. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑258/98 Carra u.c. (Recueil, I‑4217. lpp., 16. punkts) un 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑416/00 Morellato (Recueil, I‑9343. lpp., 43. un 44. punkts).


110 – 1969. gada 24. jūnija spriedums lietā 29/68 Milch‑, Fett‑ und Eierkontor (Recueil, 165. lpp., 2. un 3. punkts). Skat. arī 1977. gada 3. februāra spriedumu lietā 52/76 Benedetti/Munari (Recueil, 163. lpp., 26. un 27. punkts) un 1986. gada 5. marta rīkojumu lietā 69/85 Wünsche III (Recueil, 947. lpp., 13.–15. punkts), līdzīgi skat. arī 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91 (Recueil, I‑6079. lpp., 61. punkts).


111 – 1980. gada 27. marta spriedums lietā 61/79 Denkavit italiana (Recueil, 1205. lpp., 16. un 17. punkts) un spriedums apvienotajās lietās 66/79, 127/79 un 128/79 Meridionale Industria Salumi u.c. (Recueil, 1237. lpp., 9. punkts), kā arī 1998. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C‑10/97 līdz C‑22/97 IN.CO.GE.’90 u.c. (Recueil, I‑6307. lpp., 23. punkts) un 2004. gada 13. janvāra spriedums lietā C‑453/00 Kühne & Heitz (Recueil, I‑837. lpp., 21. punkts).


112 – 1987. gada 11. jūnija spriedums lietā 14/86 Pretore di Salò/X (Recueil, 2545. lpp., 20. punkts), 1996. gada 26. septembra spriedums lietā C‑168/95 Arcaro (Recueil, I‑4705. lpp., 36. punkts) un 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑60/02 X (Recueil, I‑651. lpp., 61. punkts).


113 – Ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera, 1996. gada 18. jūnija secinājumi apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X (Recueil, I‑6609. lpp., I‑6612. lpp., 43. punkts). Ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 1996. gada 24. oktobra secinājumi apvienotajās lietās C‑304/94, C‑330/94, C‑342/94 un C‑224/95 Tombesi u.c. (Recueil, I‑3564. lpp., 37. punkts).


114 – Iesniegta parakstīšanai 1966. gada 19. decembrī (UN Treaty Series, 999. sējums, 171. lpp.).


115 – Skat. Tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X (Recueil, I‑6609. lpp., 25. punkts), skat. norādes uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 25. maija spriedumu lietā Kokkinakis (A, Nr. 260‑A, § 52.) un 1995. gada 22. novembra spriedumu lietā S. W./Apvienotā Karaliste un C. R./Apvienotā Karaliste (A, Nr. 335‑B, § 35., un 335‑C, § 33.). Skat. arī Tiesas 1984. gada 10. jūlija spriedumu lietā 63/83 Kirk (Recueil, 2689. lpp., 22. punkts).


116 – Galvenokārt šajā sakarā skatīt spriedumu apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95, minēts 115. zemsvītras piezīmē, 24. un 25. punkts, 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā 80/86 Kolpinghuis Nijmegen (Recueil, 3969. lpp., 13. punkts) un spriedumu lietā Arcaro, minēts 112. zemsvītras piezīmē, 42. punkts.


117 – Spriedumi lietās Pretore di Salò, minēti 112. zemsvītras piezīmē, 19. punkts; Arcaro, minēts 113. zemsvītras piezīmē, 36. punkts, un Daihatsu Deutschland, minēts 42. zemsvītras piezīmē, 24. punkts; kas katrs atsaucas uz 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marschall (Recueil, 723. lpp., 48. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Tombesi u.c., minēts 36. zemsvītras piezīmē, 42. punkts, un 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā X, minēts 113. zemsvītras piezīmē, 23. punkts.


118 – 2003. gada 6. maija secinājumi apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 (Recueil, I‑8835. lpp.). Tā kā Tiesa uzskatīja, ka jāatrisina jautājums par direktīvu tiešo piemērojamību attiecībās starp privātpersonām, tad Tiesa šo lietu nodeva izskatīšanai virspalātai un atsāka mutvārdu procesu. Otros, 2004. gada 27. aprīļa, secinājumos ģenerāladvokāts apstiprināja savu viedokli.


119 – 2004. gada 27. aprīļa (otro) secinājumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c. 38. punkts.


120 – Skat. atsauci 112. zemsvītras piezīmē.


121 – 1997. gada 18. decembra spriedums lietā C‑129/96 Inter‑Environnement Wallonie (Recueil, I‑7411. lpp., 45. punkts), 2003. gada 8. marta spriedums lietā C‑14/02 ATRAL (Recueil, I‑4431. lpp., 58. punkts) un 2004. gada 5. februāra spriedums lietā C‑157/02 Rieser (Recueil, I‑1477. lpp., 66. punkts).


122 – Skat. šajā sakarā šo secinājumu 154. un turpmākos punktus.


123 – Minēts 36. zemsvītras piezīmē, 43. punkts. Skat., cita starpā rīkojumu lietā Saetti un Frediani, minēts 36. zemsvītras piezīmē, 26. punkts.


124 – Minēts 36. zemsvītras piezīmē.


125 – Attiecībā uz to, vai konkrētā lieta ir salīdzināma ar lietām Tombesi un Niselli, nav nozīmes tam, vai saskaņā ar apsūdzētā Delutri uzskatu ar Likumdošanas dekrētu Nr. 61/02 tiek panākts (daļējs) “abolitio criminis”, vai tomēr starp nodarījumu sastāvu iepriekšējā un jaunajā redakcijā pastāv “noteikumu pēctecība”, kā to lietas C‑403/02 sakarā procesuālajā rakstā ar savu apsvērumu izklāstu skaidro Tribunale di Milano un Itālijas valdība. Izšķirošs ir fakts, ka gan šajā, gan tajās lietās līdz ar likuma grozījumiem kļūst nesodāmas noteiktas darbības, kas pirms tam (un nodarījuma izdarīšanas brīdī) bija sodāmas. Jautājumam par “abolitio criminis” un “noteikumu pēctecību” ir pilnībā akadēmisks raksturs.


126  – Skat. spriedumu lietā Delena Wells, minēts 62. zemsvītras piezīmē, 57. punkts, un manus 2004. gada 29. janvāra secinājumus lietā C‑127/02 Landelijke Vereniging tot Behoud van de Waddenzee u.c., 146. un turpmākie punkti.


127 – Skat. spriedumu lietā Allain, 12. punkts, rīkojumu lietā Saetti un Frediani, 26. punkts, un spriedumu lietā Tombesi u.c., 42. un 43. punkts, kas attiecīgi minēti 36. zemsvītras piezīmē. Līdzīgi skat. arī 1995. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑358/93 un C‑416/93 Bordessa u.c. (Recueil, I‑361. lpp., 9. punkts), 1995. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑163/94, C‑165/94 un C‑250/94 Sanz deLera u.c. (Recueil, I‑4821. lpp., 14. punkts), 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑193/94 Skanavi un Chryssanthakopoulos (Recueil, I‑929. lpp., 17. punkts) un 1998. gada 29. oktobra spriedumu lietā C‑230/97 Awoyemi (Recueil, I‑6781. lpp., 38. punkts). Skat. cita starpā ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus lietā Tombesi u.c., minēti 36. zemsvītras piezīmē, 35. punkts.


128 – Spriedums minēts 36. zemsvītras piezīmē.


129 – Itālijā šis princips ir nostiprināts minētā kodeksa 2. panta 3. daļā. Vācijā to savukārt paredz Kriminālkodeksa 2. panta 3. daļa. Cik zināms, šo principu neatzīst Īrija un Apvienotā Karaliste.


130 – Skat. Starptautiskā pilsoņu un politisko tiesību pakta 15. panta 1. punkta 3. teikumu.


131 – Skat. Regulas Nr. 2988/95 2. panta 2. punktu un 2004. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑295/02 Gerken (Krājums, I‑6369. lpp., 52.–58. punkts).


132  – Ģenerāladvokāts Fenelijs [Fennelly] jautājumu, vai runa ir par Kopienu tiesību principu, jau uzdeva savos 1996. gada 7. marta secinājumos lietā C‑341/94 Allain (Recueil, I‑4633. lpp., 43. punkts), tomēr iznākumā atbildi nesaņēma. Ģenerāladvokāts Ležē savos 1998. gada 16. jūlija secinājumos lietā C‑230/97 Awoyemi (Recueil, I‑6784. lpp., 31. un 32. punkts), norādīdams uz agrāko judikatūru, uz šo jautājumu atbildēja noraidoši.


133  – Attiecībā uz Kopienu tiesību vispārējo principu ievērošanas pienākumu daudzo avotu vietā skat. 1995. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑36/94 Siesse (Recueil, I‑3573. lpp., 21. punkts).


134 – Piemēram, Itālijā vieglāka soda atpakaļejošais spēks ir izslēgts gadījumos, kad jau spēkā stājies spriedums vai ja runa ir par ārkārtas likumiem vai par termiņā ierobežotiem likumiem (Kriminālkodeksa 2. panta 3. un 4. punkts). Komisija arī norāda uz Itālijas Konstitucionālās tiesu palātas [Corte constitucionale] 1985. gada 19./22. februāra spriedumu, kurā nebija saistošs vieglāka soda atpakaļejoša spēka princips attiecībā uz t.s. likuma dekrētu (Decreto legge), ko parlaments pēc tā pieņemšanas netransformēja par likumu un kas tādēļ ar atpakaļejošu spēku zaudēja savu spēkā esamību, skat. Itālijas Konstitūcijas 77. panta 3. punktu.


135 – Citādi to varētu vērtēt pretējā gadījumā, proti, ja nodarījuma izdarīšanas brīdī spēkā būtu vieglāks sods vai ja nodarījuma izdarīšanas brīdī sodāmība nebūtu paredzēta vispār. Tad nav runas par soda likumības principa izņēmumu tiesiskā valstī, bet vienkārši par tā piemērošanu. Vieglāks sods vai sodīšanas izslēgšana šādos apstākļos piemērojama pat tādā gadījumā, ja toreizējais valsts tiesiskais regulējums būtu pretrunā Kopienu tiesībām.


136 – Šo secinājumu 156. un 157. punkts.


137 – Attiecībā uz krimināltiesību materiālajām un procesuālajām normām šis uzskats pausts 1989. gada 2. februāra spriedumā lietā 186/87 Cowan (Recueil, 195. lpp., 19. punkts) un 1998. gada 24. novembra spriedumā lietā C‑274/96 Bickel un Franz (Recueil, I‑7637. lpp., 17. punkts).


138 – Par pienākumu nodrošināt Kopienu tiesību spēkā esamību un efektivitāti skat. šo secinājumu 88. un 134.–136. punktu.


139 – Minēts 36. zemsvītras piezīmē.


140 – Spriedumi minēti 127. zemsvītras piezīmē.