Language of document : ECLI:EU:C:2006:133

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 23. februārī (1)

Lieta C‑95/04 P

British Airways plc

pret

Eiropas Kopienu Komisiju


otrs lietas dalībnieks –

Virgin Atlantic Airways Ltd





Apelācija – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (EKL 82. pants) – British Airways – Ar ceļojumu aģentūrām noslēgtie līgumi – Komisijas maksa un citas priekšrocības atkarībā no pārdoto British Airways aviobiļešu apgrozījuma

I –    Ievads

1.        Šī lieta ir saistīta ar Komisijas agrāk ierosinātu procedūru konkurences jomā par noteiktām komisijas maksām un priekšrocībām, kuras Lielbritānijas aviosabiedrība British Airways plc (turpmāk tekstā – “BA”) piešķīra ceļojumu aģentūrām Apvienotajā Karalistē atkarībā no pārdoto BA aviobiļešu apgrozījuma. Šīs procedūras ietvaros Komisija konstatēja, ka BA ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli tirgū (EKL 82. pants), un uzlika šim uzņēmumam naudas sodu EUR 6 800 000 apmērā.

2.        Attiecīgo Komisijas 1999. gada 14. jūlija lēmumu (2) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Pirmās instances tiesa pilnībā apstiprināja savā 2003. gada 17. decembra spriedumā lietā T‑219/99 (3) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).

3.        Tiesai tagad ir jāizskata BA apelācija par šo Pirmās instances tiesas spriedumu. Galvenokārt ir jānoskaidro, kādos apstākļos kāda tirgū dominējoša uzņēmuma piešķirtas prēmijas var tikt uzskatītas par šā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē.

II – Atbilstošās tiesību normas

4.        Šīs lietas atbilstošās tiesību normas nosaka EKL 82. pants, kurš ir formulēts šādi:

“Vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar kopējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var, jo īpaši, izpausties kā

a)      tieši vai netieši uzspiestas netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citi netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi;

b)      ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājiem;

c)      atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;

d)      prasība, lai otra puse, slēdzot līgumus, uzņemtos papildu saistības, kas pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līgumu priekšmetu.”

III – Fakti un process

A –    Fakti

5.        Šīs lietas pamatā esošā konkurences lieta ir balstīta uz Virgin Atlantic Airways Ltd (turpmāk tekstā – “Virgin”), kas ir BA konkurente, sūdzībām (4). Tā ir saistīta ar avio ceļojumu aģentūru pakalpojumu tirgu Apvienotajā Karalistē, kurā, kā konstatēja Komisija, BA bija dominējošais pircējs (5).

6.        Šajā tirgū ceļojumu aģentūras sniedz aviosabiedrībām pakalpojumus, kas ietver aviosabiedrību pakalpojumu reklamēšanu, palīdzību ceļotājiem izvēlēties piemērotākos gaisa satiksmes pakalpojumus un apņemšanos veikt administratīvos uzdevumus (izsniegt aviobiļetes, iekasēt no ceļotājiem atlīdzību un to pārskaitīt aviosabiedrībai). Aviosabiedrības par šo pakalpojumu piešķir ceļojumu aģentūrām komisijas maksu atbilstoši tās pārdoto aviobiļešu skaitam (6).

7.        BA noslēdza ar International Air Transport Association [Starptautiskā Gaisa transporta asociācija] (IATA) akreditētām ceļojumu aģentūrām līgumus, kuri piešķir ceļojumu aģentūrām tiesības uz pamata komisijas maksu par to pārdotajām BA aviobiļetēm. No 1976. gada līdz 1997. gadam komisijas maksa par starptautisko lidojumu biļetēm sasniedza 9 % un par iekšzemes lidojumu biļetēm – 7,5 % (7). Vēlāk to aizstāja ar jaunu, vienotu komisijas maksu 7 % apmērā par visām Apvienotajā Karalistē pārdotajām aviobiļetēm (8).

8.        Papildus šai pamata komisijas maksas sistēmai BA noslēdza ar IATA ceļojumu aģentūrām līgumus, kas ietvēra trīs atšķirīgas finansiālās stimulēšanas sistēmas: tirdzniecības līgumus (“Marketing Agreements”), pasaules līgumus (“Global Agreements”) un, vēlāk, no rezultātiem atkarīgo prēmiju sistēmu (“Performance Reward Scheme”) (9).

9.        Attiecībā uz tirdzniecības līgumiem un pasaules līgumiem Pirmās instances tiesa atzina (10):

“6.      Pirmā finansiālās stimulēšanas sistēma, ko ieviesa BA, sastāvēja no tirdzniecības līgumiem, kas noteiktām IATA ceļojumu aģentūrām Apvienotajā Karalistē deva iespēju saņemt maksājumus papildus pamata komisijas maksai, proti:

–        no rezultātiem atkarīgu prēmiju, ko papildināja noteiktas īpašās prēmijas atkarībā no ar BA nolidoto segmentu apmēra;

–        tādus skaidras naudas maksājumus no fonda, kuri ceļojumu aģentūrām bija jāizmanto personāla apmācībai;

–        skaidras naudas maksājumus no uzņēmuma attīstības fonda, ko BA izveidoja, lai palielinātu savus ienākumus, un kura līdzekļus ceļojumu aģentūrām bija jāizmanto BA reklāmas pasākumu finansēšanai.

7.      Tirdzniecības līgumi ceļojumu aģentūrām Apvienotajā Karalistē uzlika arī pienākumu, sniedzot informāciju par BA lidojumu sarakstu un cenām, kā arī precēm un brošūrām, nenostādīt BA mazāk izdevīgā situācijā nekā jebkuru citu aviosabiedrību.

8.      Uz vienu gadu noslēgtie tirdzniecības līgumi principā bija pieejami tām IATA ceļojumu aģentūrām Apvienotajā Karalistē, kuru gada ienākumi no pārdotajām BA aviobiļetēm (turpmāk tekstā – “ienākumi no aviobiļetēm”) pārsniedza GPB 500 000. Aģentūras, kuru ienākumi no aviobiļetēm pārsniedza GPB 500 000, bet nesasniedza 10 miljonus GPB gadā, varēja slēgt standarta tirdzniecības līgumus. Turpretī aģentūras, kuru gada ienākumi no aviobiļetēm pārsniedza 10 miljonus GPB, slēdza ar BA individuāli izstrādātus tirdzniecības līgumus.

9.      No rezultātiem atkarīgā prēmija tika aprēķināta atbilstoši progresīvu likmju skalai atkarībā no apjoma, kādā ceļojuma aģentūra palielināja pārdoto BA aviobiļešu skaitu. Papildu vispārējai no rezultātiem atkarīgajai prēmijai, noteikti lidojumu maršruti deva tiesības saņemt īpašu no rezultātiem atkarīgu prēmiju.

10.      No rezultātiem atkarīgās prēmijas vai īpašās prēmijas maksājums bija atkarīgs no tā, vai ceļojumu aģentūras salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielināja BA aviobiļešu pārdošanas apjomus. Lai arī parasti neviens no šiem abiem papildu maksājumiem netika maksāts par segmentiem, ko BA nolidoja iekšzemes maršrutos Apvienotajā Karalistē, tomēr šie segmenti tika ņemti vērā, lai noteiktu, vai ir sasniegti pārdošanas mērķi, jo tie tika aprēķināti kā kopējie ienākumi no lidojumiem, ieskaitot tālus, tuvus un iekšzemes lidojumus.

11.      Papildus tirdzniecības līgumiem BA ar trim IATA ceļojumu aģentūrām noslēdza otrā veida finansiālās stimulēšanas sistēmas līgumus (turpmāk tekstā – “pasaules līgumi”). Attiecībā uz 1992/1993. gada ziemas sezonu BA vienojās ar trim ceļojumu aģentūrām par globālo stimulēšanas programmu, kas deva šīm aģentūrām tiesības saņemt papildu komisijas maksu, kuras lielums tika aprēķināts atbilstoši BA daļas pieaugumam kopējā pasaules tirdzniecībā.”

10.      Attiecībā uz jauno, no rezultātiem atkarīgo, prēmiju sistēmu, ko BA piemēro, sākot ar 1998. gadu, Pirmās instances tiesa atzina (11):

“14.      1997. gada 17. novembrī BA nosūtīja visām ceļojumu aģentūrām Apvienotajā Karalistē vēstuli, kurā tā sīki izklāstīja trešo finansiālās stimulēšanas sistēmu, kas bija jauna, kopš 1998. gada 1. janvāra spēkā esoša, no rezultātiem atkarīga, prēmiju sistēma (Performance Reward Scheme; turpmāk tekstā – “jaunā, no rezultātiem atkarīgā, prēmiju sistēma”).

15.      Papildus jaunajai vienotajai komisijas maksas likmei 7 % apmērā par visām Apvienotajā Karalistē pārdotajām aviobiļetēm katra ceļojuma aģentūra varēja saņemt papildu komisijas maksu: līdz pat 3 % par starptautiskajām aviobiļetēm un līdz 1 % par iekšzemes lidojumu biļetēm. Komisijas maksas mainīgās vērtības lielums iekšējo un starptautisko lidojumu biļetēm bija atkarīgs no ceļojumu aģentūru BA aviobiļešu pārdošanas rezultātiem. Ceļojumu aģentūras sasniegto rezultātu aprēķināja, salīdzinot ceļojuma aģentūras viena kalendārā mēneša laikā gūtos ienākumus no BA biļešu pārdošanas ar iepriekšējā gada attiecīgā mēneša ienākumiem.

16.      Jaunās, no rezultātiem atkarīgās, prēmiju sistēmas ietvaros ceļojumu aģentūras par katru procenta punktu virs 95 %, kas bija noteiktais sasniedzamais rezultāta līmenis par pārdotajām starptautiskajām biļetēm, papildus standarta 7 % likmei nopelnīja 0,1 % kā mainīgo vērtību. Pārdodot iekšzemes lidojumu biļetes mainīgās vērtības lielums bija 0,1 % par katru 3 % pārdošanas palielinājumu virs 95 % līmeņa. Vislielākā mainīgā vērtība, ko ceļojumu aģentūra jaunās, no rezultātiem atkarīgās, prēmiju sistēmas ietvaros varēja saņemt, bija 3 % starptautiskajām aviobiļetēm un 1 % iekšējo lidojumu biļetēm, ja attiecīgi tika sasniegts vismaz 125 % līmenis.

17.      Piemēram, ja kādas ceļojumu aģentūras rezultāts konkrētajā mēnesī sasniedza 112 % līmeni, tad mainīgās vērtības lielums šajā mēnesī starptautisko lidojumu biļetēm bija 1,7 % ([112 – 95] x 0,1 %) no ienākumiem par pārdotajām starptautiskajām biļetēm. Turpretī mainīgās vērtības lielums iekšzemes lidojumu biļetēm pie šāda rezultāta bija 0,5 % ([112 – 95] ÷ 3 x 0,1%) no ienākumiem par pārdotajām iekšzemes lidojumu biļetēm šajā kalendārajā mēnesī. Jaunās, no rezultātiem atkarīgās, prēmiju sistēmas mainīgo vērtību maksājumi tika veikti katru mēnesi.

18.      Jaunajai, no rezultātiem atkarīgajai, prēmiju sistēmai bija jābūt spēkā līdz 1999. gada 31. martam. Attiecībā uz 1997. gada decembri BA ieviesa pārejas sistēmu, kurā paralēli jaunajai, no rezultātiem atkarīgajai, prēmiju sistēmai spēkā bija arī līdz šim pastāvošā pamata komisijas maksas sistēma ar likmi – 9 % starptautiskajām un 7,5 % iekšzemes lidojumu biļetēm. 1999. gada 8. februārī BA paziņoja, ka šī sistēma netiks atjaunota 1999./2000. gadam.”

11.      Saskaņā ar Komisijas atzinumiem, uz ko atsaucas Pirmās instances tiesa (12), komisijas maksas sistēmu sekas ir šādas:

“29.      Iepriekš minētajām komisijas maksas sistēmām ir viena kopīga raksturīga iezīme. Visos gadījumos noteiktā pārdošanas apjoma pieauguma sasniegšanas rezultātā tiek palielināta maksājamā komisijas maksa visām ceļojumu aģentūras pārdotajām aviobiļetēm, nevis tikai tām aviobiļetēm, kas pārdotas pēc noteiktā līmeņa sasniegšanas. Tādējādi tirdzniecības līgumu sistēmas ietvaros prēmija, ko skaidrā naudā maksā par katru ceļojumu aģentūras pārdoto aviobiļeti, palielinās visām pārdotajām biļetēm. No rezultātiem atkarīgo prēmiju sistēmas gadījumā palielinās ceļojumu aģentūrām izmaksātās komisijas maksas procents par visām kopumā pārdotajām aviobiļetēm. Tādējādi, ja ceļojumu aģentūrai, lai sasniegtu noteikto līmeni, kad tiek palielināta komisijas maksas likme, pietrūkst tikai nedaudz, tad salīdzinoši neliela BA aviobiļešu skaita pārdošanai var būt būtiska ietekme uz ceļojumu aģentūras ienākumiem no komisijas maksas. Otrādi, lai to novērstu, BA konkurentam, kurš vēlas radīt stimulu ceļojumu aģentūrai pārdot šā konkurenta, nevis BA aviobiļetes, par katru pārdoto aviobiļeti būtu jāmaksā ievērojami lielāks komisijas maksas procents nekā BA.

30.      BA komisijas maksas sistēmu sekas var uzskatāmi parādīt ar šādu piemēru. Pieņemsim, ka kāda ceļojumu aģentūra attiecīgajā atskaites gadā ir pārdevusi starptautiskās aviobiļetes par kopējo summu GBP 100 000. Ja ceļojumu aģentūra katru mēnesi pārdod BA starptautiskās aviobiļetes par summu GBP 100 000, tad tā saņem pamata komisijas maksu 7 % apmērā un no rezultātiem atkarīgo prēmiju 0,5 % apmērā ([100 – 95] x 0,1 %), no kā izriet, ka kopējie ienākumi no pārdotajām starptautiskajām aviobiļetēm sasniedz GBP 7500 (100 000 x [7 % + 0,5 %]). Ja ceļojuma aģentūra ir pārdevusi 1 % apmērā kāda BA konkurenta starptautiskās aviobiļetes, tad tās no rezultātiem atkarīgās prēmijas procentu likme samazinātos līdz 0,4 % ([99 – 95] x 0,1 %) un šī samazinātā procentu likme attiektos uz ceļojumu aģentūras visām pārdotajām BA aviobiļetēm. Aģentūras ienākumi no komisijas maksas par BA starptautisko aviobiļešu pārdošanu samazinātos līdz GBP 7326 (99 000 x [7 % + 0,4 %]). Ja ienākumi no BA starptautisko aviobiļešu pārdošanas samazinātos par GBP 1000, ienākumi no komisijas maksas samazinātos par GBP 174. Tādējādi komisijas maksas procentu “robežlikme” būtu 17,4 %. Praksē tas nozīmē, ka BA konkurentam, kurš būtu spējīgs piedāvāt lidojumus, kuri aizstātu ceļojumu aģentūrai pārdotās BA aviobiļetes GBP 1000 vērtībā, būtu jāpiedāvā aģentūrai par šīm pārdotajām biļetēm komisijas maksa 17,4 % apmērā, lai tai kompensētu no BA komisijas maksas negūtos ienākumus. Lai gan arī BA būtu jāpiedāvā tā pati augstā komisijas maksas robežlikme, lai palielinātu savu biļešu pārdošanas apjomu, tomēr šis uzņēmums atrodas daudz labākā situācijā nekā jaunais tirgus dalībnieks, kuram šī augstā komisijas maksas likme ir jāmaksā par visām pārdotajām aviobiļetēm. [..]

Šīs sekas ir vēl jūtamākas, ja attiecīgo aviobiļešu skaits veido vēl mazāku daļu no ceļojumu aģentūrai noteiktā BA aviobiļešu pārdošanas līmeņa. Turklāt šīs sekas tiek pastiprinātas, ja attiecīgā ceļojumu aģentūra saņem ne tikai papildu komisijas maksu jaunās, no rezultātiem atkarīgās, prēmiju sistēmas ietvaros, bet arī prēmijas no tirdzniecības līgumiem.”

B –    Apstrīdētais lēmums

12.      Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatē, ka BA ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli gaisa satiksmes pakalpojumu tirgū Apvienotajā Karalistē, jo tā ceļojumu aģentūrām Apvienotajā Karalistē ir piemērojusi savas komisijas maksas sistēmas (13), proti, gan tirdzniecības līgumus, gan jauno, no rezultātiem atkarīgo, prēmiju sistēmu (14).

13.      Pirmkārt, abas komisijas maksas sistēmas (15) paredzēja finansiālu stimulu ceļojumu aģentūrām, lai tās noturētu tādā pašā līmenī vai palielinātu pārdoto BA aviobiļešu skaitu, nevis pārdotu savus pakalpojumus BA konkurentiem, jo šīs piemaksas nav atkarīgas no ceļojumu aģentūras nodrošinātā ieņēmumu no BA aviobiļetēm apmēra absolūtos skaitļos (16). Otrkārt, attiecīgajām ceļojumu aģentūrām pie līdzvērtīga snieguma esot piemēroti atšķirīgi nosacījumi (17). Visbeidzot, Komisija uzskata, ka BA ļaunprātīgā rīcība gaisa transporta pakalpojumu tirgū izraisīja konkurences traucējumus Apvienotās Karalistes gaisa transporta tirgos (18).

14.      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa izvilkuma formā skan šādi:

“1. pants

British Airways plc ir pārkāpusi EK līguma 82. pantu, jo tā ceļojumu aģentūrām, kuras Apvienotajā Karalistē BA sniedz avio ceļojumu aģentūru pakalpojumus, piemēroja komisijas maksas sistēmas un citas stimulēšanas sistēmas, kuru mērķis un sekas bija, izmaksājot atlīdzību par ceļojumu aģentūru uzticību un tās diskriminējot savā starpā, izspiest BA konkurentus no Apvienotās Karalistes gaisa transporta tirgiem.

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu British Airways plc tiek uzlikts naudas sods 6,8 miljonu EUR apmērā. [..]”

C –    Tiesas process

15.      1999. gada 1. oktobrī BA cēla prasību Pirmās instances tiesā, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu kopumā un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Komisija lūdza prasību noraidīt un piespriest BA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.      Ar 2001. gada 9. februāra lēmumu Virgin tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Turpretī Francijas aviosabiedrības Air France pieteikums par iestāšanos lietā BA prasījumu atbalstam tika noraidīts.

17.      Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa BA prasību noraidīja un piesprieda tai segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus.

18.      Ar apelācijas sūdzību, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2004. gada 26. februārī, BA lūdz Tiesu:

–        pilnīgi vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        atcelt vai samazināt apstrīdētā lēmuma rezultātā BA uzliktā naudas soda apmēru līdz apmēram, ko, īstenojot savu rīcības brīvību, Tiesa uzskatīs par piemērotu, un

–        veikt jebkādus citus pasākumus, ko Tiesa uzskatīs par piemērotiem.

19.      Savukārt Komisija lūdz Tiesu:

–        pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest BA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20.      Virgin lūdz Tiesu:

–        atzīt, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama un/vai katrā ziņā acīmredzami nav pamatota, un atbilstoši Tiesas Reglamenta 119. pantam to noraidīt, izdodot motivētu rīkojumu;

–        pakārtoti, pilnībā noraidīt BA apelācijas sūdzību un apstiprināt pārsūdzēto spriedumu un

–        jebkurā gadījumā piespriest BA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā, ieskaitot Virgin tiesāšanās izdevumus.

21.      Apelācijas sūdzība Tiesā tika izskatīta vispirms rakstveida procesa ietvaros un 2005. gada 15. decembrī – tiesas sēdē.

IV – Vērtējums

22.      Savā apelācijas sūdzībā BA vairs neskar visus jautājumus, kas tika izvērtēti Pirmās instances tiesā, it īpaši to, ka Komisija neesot pareizi noteikusi ģeogrāfisko tirgu, un to, ka BA ieņem dominējošo stāvokli tirgū. Tā vietā pieci BA apelācijas sūdzības pamati ir veltīti Pirmās instances tiesas konstatējumam par tās dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē, kā tas ir izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 227.–300. punktā.

A –    Ievada piezīmes

23.      Tirgū dominējošais uzņēmums ir pakļauts zināmiem EKL 82. panta ierobežojumiem, kuri šādā veidā nav piemērojami citiem uzņēmumiem, jo dominējošā uzņēmuma klātbūtnes dēļ konkurence attiecīgajā tirgū ir vājāka (19). Tādēļ šim uzņēmumam – neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ tas ieņem dominējošo stāvokli tirgū, – ir īpaša atbildība par to, lai tā rīcība neietekmētu efektīvu un netraucētu konkurenci kopējā tirgū (20). Prakse, kas normālas konkurences apstākļos nebūtu sodāma, var tikt uzskatīta par ļaunprātīgu, ja to lieto tirgū dominējošais uzņēmums (21).

24.      Tādējādi, piemēram, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru arī tirgū dominējošs uzņēmums ir tiesīgs aizsargāt savas tirdzniecības intereses, kad tās ir apdraudētas, un atbilstošā apmērā drīkst rīkoties tā, kā tas uzskata par piemērotu savu interešu aizsardzībai (22). It īpaši šis uzņēmums drīkst izmantot normālas preču un pakalpojumu konkurences līdzekļus “konkurences pēc nopelniem” izpratnē. Tomēr tāda metode, kas atšķiras no normālas rīcības tirgū un var vājināt pastāvošo konkurenci (23), ir uzskatāma par stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē un līdz ar to ir aizliegta. Tādējādi saskaņā ar EKL 82. pantu ne katra cenu konkurence ir pieļaujama (24).

25.      Atlaižu un prēmiju jomā kļūst skaidrs, ka ir ļoti grūti novilkt robežu starp likumīgu rīcību un aizliegtu tirgū dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

26.      Tādējādi Kopienu tiesas jau vairakkārt ir atzinušas, ka noteiktu atlaižu vai prēmiju piešķiršana, ko veic tirgū dominējošais uzņēmums, var veidot ļaunprātīgu rīcību EKL 82. panta izpratnē (25). Saskaņā ar šiem secinājumiem praksē it īpaši uzticības atlaides un uzticības prēmijas var piesaistīt tirdzniecības partnerus tirgū dominējošam uzņēmumam (tā saucamais prēmiju vai atlaižu “uzticības vairošanas efekts”), radot šī uzņēmuma konkurentiem nesamērīgas grūtības atrast noietu savām precēm (“izspiešanas sekas”, sauktas arī “izslēgšanas sekas”), kā rezultātā var tikt kaitēts konkurencei kā tādai un līdz ar to var ciest patērētājs.

27.      Tomēr aizvien paliek strīdīgs jautājums par to, kādos apstākļos katrā atsevišķajā gadījumā atlaižu vai prēmiju piešķiršana, ko veic tirgū dominējošais uzņēmums, ir uzskatāma par ļaunprātīgu rīcību EKL 82. panta izpratnē. Šī lieta dod iespēju sīkāk apskatīt dažus jautājumus šajā sakarā:

–        Kādos apstākļos tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirtās atlaides vai prēmijas parasti ir uzskatāmas par ļaunprātīgu rīcību? (pirmais apelācijas pamats)

–        Vai ir jāizvērtē arī tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirto atlaižu vai prēmiju konkrētā ietekme uz uzņēmuma konkurentiem un patērētājiem? (otrais, trešais un ceturtais apelācijas pamats)

–        Kādos apstākļos tirgū dominējošā uzņēmuma atlaides vai prēmijas ir uzskatāmas par tirdzniecības partneru diskriminēšanu, kā rezultātā tiem tiek radīti neizdevīgāki konkurences apstākļi? (piektais apelācijas pamats)

28.      Turklāt šajā kontekstā nav nozīmes tam, kā Komisija nākotnē plāno noteikt savu konkurences politiku saistībā ar EKL 82. pantu (26), jo, pirmkārt, jebkādi jauni akcenti EKL 82. panta piemērošanā var attiekties tikai uz turpmākajiem Komisijas lēmumiem, nevis uz jau pieņemtu lēmumu juridisko vērtēšanu. Otrkārt, pat ja Komisija maina savu administratīvo praksi, tai arī turpmāk ir jārīkojas tajos ietvaros, ko nosaka EKL 82. pants saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju.

B –    Pirmais apelācijas pamats – komisijas maksas sistēmas vispārīgie vērtēšanas kritēriji

29.      Pirmais BA apelācijas pamats ir pats plašākais apelācijas sūdzībā. Tas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 272.–298. punktu, kuros Pirmās instances tiesa – tāpat kā iepriekš Komisija – atzina, pirmkārt, ka BA piešķirtajām prēmijām bija “uzticības vairošanas efekts” un līdz ar to – izslēgšanas sekas (izstumšanas sekas) un, otrkārt, ka tām arī nav ekonomiska pamatojuma (27).

30.      BA ar šo apelācijas pamatu būtībā uzdod jautājumu par to, kādos apstākļos tirgū dominējošā uzņēmuma atlaides vai prēmijas vispār var uzskatīt par ļaunprātīgu rīcību. Šo apelācijas pamatu papildina otrais, trešais un ceturtais apelācijas pamats, kas tiks pārbaudīti vēlāk un kuros BA pievēršas juridiskajām prasībām, pārbaudot šādu atlaižu vai prēmiju ietekmi uz konkurentiem un patērētājiem.

1)      Galvenie lietas dalībnieku argumenti

31.      Lietas dalībnieki būtībā strīdas par to, vai Pirmās instances tiesa šajā lietā ir pareizi piemērojusi Tiesas judikatūru, it īpaši kāda tā izriet no spriedumiem lietās Hoffmann‑La Roche un Michelin I (28).

32.      BA uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, jo tā BA komisijas maksas sistēmas ir vērtējusi saskaņā ar nepareizu kritēriju. Pirmās instances tiesa, izvērtējot “uzticības vairošanas efektu”, nenošķīra klientu uzticību, kas tiek panākta, ļaunprātīgi izmantojot izslēgšanas pasākumus, no likumīgas cenu konkurences rezultātā radītās klientu uzticības. Par likumīgas cenu konkurences būtību var uzskatīt brīvību, kurai ir jābūt uzņēmumam, – piešķirt saviem līguma partneriem lielākas atlaides nekā piešķir tā konkurenti. Pēc BA domām, Pirmās instances tiesas piemēroto kritēriju rezultātā rodas būtiska juridiskā nenoteiktība par likumīgas cenu konkurences apmēru, un tiem ir arī atturoša ietekme uz uzņēmumiem, tādēļ tie traucē sasniegt Kopienu konkurences tiesību pamatmērķi.

33.      BA uzskata, ka Pirmās instances tiesa būtu rīkojusies pareizi, ja tā šajā lietā būtu piemērojusi EKL 82. panta otrās daļas b) apakšpunktu un būtu pārbaudījusi, vai BA patiešām ir ierobežojusi savu konkurentu noieta iespējas un tādējādi radījusi kaitējumu patērētājiem. Pēc BA domām, lai ierobežotu konkurentu noieta iespējas, nepietiek ar lielāku prēmiju piešķiršanu vien. Tas vispār esot iespējams tikai divās situācijās, neviena no kurām nav radusies šajā lietā, proti:

–        pirmkārt, gadījumos, ja prēmijas tiek piešķirtas ar nosacījumu, ka to saņēmējs sadarbojas tikai vai galvenokārt ar tirgū dominējošo uzņēmumu vai šis uzņēmums veic piegādes prēmiju saņēmējam, (29) un

–        otrkārt, situācijās, kurās prēmiju saņēmējs nevar brīvi izvēlēties starp tirgū dominējošo uzņēmumu un tā konkurentiem, piemēram, tādēļ, ka saņēmējs varētu gūt peļņu tikai, ja pārsvarā iesaistītos tirdzniecības pasākumos ar tirgū dominējošo uzņēmumu vai ja šis uzņēmums praktizētu negodīgu cenu konkurenci (predatory pricing) un tā konkurenti nevarētu pretoties šim spiedienam.

34.      Turpretī Komisija un Virgin ir vienisprātis, ka Pirmās instances tiesa ir izmantojusi līdzšinējai Tiesas judikatūrai atbilstošus kritērijus. Pirmās instances tiesas veiktajā pārbaudē neesot pieļauta juridiska kļūda. Turklāt Virgin uzskata, ka BA paustā viedokļa par EKL 82. pantu, ja Tiesa to apstiprinātu, rezultātā tiktu radītas izmaiņas judikatūrā tādā apmērā kā spriedumā lietā Keck un Mithouard (30).

2)      Vērtējums

35.      Vispirms attiecībā uz to, ka Pirmās instances tiesa neesot vadījusies no EKL 82. panta otrās daļas b) apakšpunkta kritērijiem, kā to apgalvo BA, pietiek konstatēt, ka šajos noteikumos ir minēts tikai dominējošā tirgus stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas piemērs (31). Tirgū dominējošā uzņēmuma atlaides un prēmijas var būt pretrunā EKL 82. pantam pat gadījumā, ja tās neatbilst nevienam šī panta otrajā daļā minētajam piemēram (32). Tādējādi Pirmās instances tiesai nevar pārmest juridiskas kļūdas pieļaušanu.

36.      Arī pēc būtības Pirmās instances tiesa nekādā veidā nav pārpratusi tiesību stāvokli, kā tas interpretēts līdzšinējā Tiesas judikatūrā.

a)      Ļaunprātīgu atlaižu un prēmiju gadījumu izsmeļoša uzskaitījuma neesamība

37.      Patiesi, Tiesa abos BA minētajos spriedumos konstatēja, ka dažām divu tirgū dominējošo uzņēmumu piešķirtajām atlaidēm bija ļaunprātīgs raksturs.

38.      Tādējādi spriedums lietā Hoffmann‑La Roche attiecās uz atlaidēm, kuru piešķiršana visbiežāk bija saistīta ar nosacījumu, ka līguma partnerim noteiktu periodu – parasti gadu vai pusgadu – dažu vitamīnu kopumā nepieciešamais daudzums bija pilnībā vai galvenokārt jāiegādājas no Hoffmann‑La Roche (33). Šādu atlaižu sistēmu Tiesa uzskatīja par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (34) un atzīmēja, ka “piešķirtās uzticības atlaides, kas paredzētas, lai stimulētu pircēju savas piegādes iegūt tikai no tirgū dominējošā uzņēmuma, [..] nav saderīgas ar mērķi nodrošināt netraucētu konkurenci kopējā tirgū” (35).

39.      Arī lietā Michelin I Tiesa dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu uzskatīja par pierādītu (36). Atšķirībā no sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche šajā lietā tirgū dominējošā uzņēmuma Michelin līguma partneriem nebija pienākuma nepieciešamās preces pilnībā vai galvenokārt iegādāties no šī uzņēmuma (37). Tomēr Michelin piešķirtās mainīgās gada atlaides bija veidotas kā “mērķa atlaides” – lai saņemtu šādu atlaidi, Michelin līguma partneriem bija jāsasniedz individuāli noteiktais pārdošanas mērķis. Šie pārdošanas mērķi tika noteikti pēc attiecīgā līguma partnera iepriekšējā gadā sasniegtā apgrozījuma no Michelin riepu pārdošanas (38). Turklāt lietai Michelin I bija raksturīgi daudzi faktori, kuri kopā pamudināja Tiesu uzskatīt, ka Michelin ieviestā atlaižu sistēma ir dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīga izmantošana. It īpaši strīdīgās atlaižu sistēmas pamatā bija “salīdzinoši liels atskaites periods” viena gada apmērā (39), sistēmas funkcionēšana līguma partneriem nebija caurskatāma un bija liela atšķirība starp Michelin un tā nozīmīgāko konkurentu tirgus daļu apmēriem.

40.      Pretēji BA uzskatam, nevar secināt, ka šajā judikatūrā pastāv ļaunprātīgu prēmiju un atlaižu sistēmu izsmeļošs uzskaitījums. Nekādā gadījumā no minētajiem spriedumiem nevar secināt, ka tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirtās atlaides vai prēmijas ir ļaunprātīgas tikai šajos spriedumos detalizēti aprakstītajos gadījumos. Proti, tādējādi netiktu ņemts vērā apstāklis, ka atsevišķas ekonomikas nozares un tirgi var būtiski atšķirties viens no otra, turklāt ekonomiskā situācija nepārtraukti mainās, kā rezultātā var rasties arī jauna darījumu prakse.

41.      Noteicošais faktors ir drīzāk pamatdoma, uz ko ir balstīta Tiesas līdzšinējā judikatūra un ko var piemērot arī tādam gadījumam kā šis.

42.      Vēl būtu jāpārbauda, pirmkārt, vai tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirtās atlaides vai prēmijas varētu radīt izslēgšanas sekas, proti, vai tās var apgrūtināt vai pat padarīt neiespējamu tirgū dominējošā uzņēmuma konkurentiem piekļūšanu tirgum un tirgū dominējošā uzņēmuma līguma partneriem izvēli starp vairākiem piegādātājiem vai tirdzniecības partneriem. Otrkārt, ir jānoskaidro, vai piešķirtajām atlaidēm vai prēmijām ir objektīvs ekonomisks pamatojums (40).

43.      Turklāt ir skaidrs, ka jautājums par objektīvu ekonomisko pamatojumu var kļūt nozīmīgs tikai gadījumā, ja piešķirtās atlaides vai prēmijas rada izslēgšanas sekas. Tomēr abu pārbaudes posmu mērķis ir nošķirt ļaunprātīgu rīcību no likumīgas rīcības un tādējādi nodrošināt, ka EKL 82. pants nerada šķēršļus likumīgai cenu konkurencei.

b)      Pirmais pārbaudes posms – izslēgšanas sekas

44.      Vispirms Pirmās instances tiesa pareizi pieņēma, ka pretrunā EKL 82. pantam var būt arī tādas atlaižu sistēmas, kas nav saistītas ar ekskluzivitātes nosacījumu, – kā spriedumā lietā Hoffmann‑La Roche, proti, sistēmas, kur no attiecīgā līguma partnera netiek gaidīts, ka tas nepieciešamās preces pilnībā vai galvenokārt iegādāsies no tirgū dominējošā uzņēmuma vai sniegs savus pakalpojumus vienīgi vai galvenokārt tirgū dominējošajam uzņēmumam (41). Pat ja šādas nosacījumu kopsakarības nav, izslēgšanas sekas, ko izraisa kāda atlaižu vai prēmiju sistēma, var rasties arī citu konkrētā gadījuma apstākļu dēļ (42). Pretēji BA uzskatiem noteicošs nav arī tas, vai tirgū dominējošā uzņēmuma līguma partneriem vēl vispār ir iespēja brīvi izvēlēties starp dažādiem piegādātājiem. Proti, EKL 82. pants nebūt nav piemērojams tikai tad, kad tirgū praktiski vairs nepastāv efektīva konkurence. EKL 82. panta jēga un mērķis ir aizsargāt tirgū vēl pastāvošo konkurenci, ko vājina tirgū dominējošā uzņēmuma klātbūtne (43). Šīs normas piemērošanas joma ir daudz plašāka. Tā pārsniedz BA minētos divus situāciju veidus (44).

45.      Tādējādi tas, vai var uzskatīt, ka kādā tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirtajām atlaidēm vai prēmijām ir izslēgšanas sekas, ir atkarīgs vienīgi no katra atsevišķā gadījuma apstākļu vērtējuma kopumā (45). Šī konkrētā gadījuma apstākļu ņemšana vērā vienlaicīgi nodrošina arī to, ka netiks ietvertas tādas atlaides vai prēmijas, kuras attiecīgajā tirgū var tikt uzskatītas par likumīgas cenu konkurences daļu.

46.      Pārbaude ir jāuzsāk ar attiecīgajiem prēmijas vai atlaides piešķiršanas kritērijiem un noteikumiem (46). Vēl ir jāpārbauda, vai strīdīgā atlaižu vai prēmiju sistēma kopumā var apgrūtināt vai pat padarītu neiespējamu tirgū dominējošā uzņēmuma konkurentu piekļūšanu tirgum un tā līguma partneru izvēli starp vairākiem piegādātājiem vai tirdzniecības partneriem (47).

47.      Pat ja judikatūrā nevar izsmeļoši definēt tādus gadījumus, kuros atlaižu un prēmiju sistēmām ir izslēgšanas sekas, tā vismaz var sniegt norādes par gadījumiem, kad parasti pastāv šādas izslēgšanas sekas. Šajā sakarā svarīgi ir trīs aspekti, no kuriem saskaņā ar judikatūru var izrietēt, ka tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirtās atlaides vai prēmijas nav tikai parasts, īpaši izdevīgs, piedāvājums tirgū.

48.      Pirmkārt, izslēgšanas sekas var galvenokārt radīt atlaides vai prēmijas, kuru piešķiršana ir saistīta ar individuāli noteiktu noieta mērķu izpildi (“mērķa atlaide” vai “mērķa prēmijas”) (48). Piemēram, ja kādam līguma partnerim tiks apsolīta atlaide vai prēmija gadījumā, ja tas noteiktā atskaites periodā (49) sasniegs tādus pašus vai pat lielākus tirgū dominējošā uzņēmuma preču pārdošanas apjomus kā tajā pašā iepriekšējā gada periodā, tad pat konkurentu preču daļas pārdošana tam var kļūt mazāk pievilcīga. Šādā veidā tirgū dominējošais uzņēmums var izdarīt spiedienu uz savu līguma partneri un to sev piesaistīt. Tādējādi dominējošais uzņēmums var nostiprināt savu ietekmi tirgū un, iespējams, to vēl palielināt (50).

49.      Kā to secināja Pirmās instances tiesa, BA piemērotā komisijas maksas sistēma bija balstīta tieši uz šādiem individuāliem noieta mērķiem, jo tie bija atkarīgi no apgrozījuma no BA aviobiļešu pārdošanas attīstības, ko konkrētajā periodā sasniedza attiecīgās ceļojumu aģentūras (51).

50.      Otrkārt, līguma partneru piesaiste tirgū dominējošajam uzņēmumam un uz tiem izdarītais spiediens parasti ir ļoti spēcīgs, ja atlaide vai prēmija ir saistīta nevis tikai ar apgrozījuma pieaugumu attiecīgajā atskaites periodā, bet gan ar visu apgrozījuma apjomu, ko līguma partneris šajā periodā ir saņēmis no tirgū dominējošā uzņēmuma preču pārdošanas. Proti, šādā veidā arī attiecībā uz dominējošā uzņēmuma precēm salīdzinoši nelielas apgrozījuma izmaiņas – vienalga vai uz augšu vai leju – var radīt nesamērīgi lielu ietekmi uz attiecīgo līguma partneri. Piemēram, ja līguma partneris no tirgū dominējošā uzņēmuma iepērk tikai nedaudz mazāk preču nekā atskaites periodā, tas jau uzņemas risku vispār nesaņemt atlaidi vai prēmiju, vai jebkurā gadījumā saņemt mazāku atlaidi vai prēmiju. Turpretī gadījumā, ja līguma partnera šādu preču apgrozījums, salīdzinot ar atskaites periodu, ir tikai nedaudz lielāks, tas, iespējams, var saņemt lielāku atlaidi vai prēmiju un attiecīgi saņemt to arī par visu apgrozījuma no šo preču pārdošanas apjomu, nevis tikai attiecībā uz nākotnē gaidāmo par noteikto līmeni lielāko preču apgrozījumu (52). Tādējādi līguma partnerim visā atskaites periodā nav skaidrs, cik liela faktiski būs tā peļņas daļa no tirgū dominējošā uzņēmuma preču pārdošanas. Tas ir spēcīgs stimuls, lai nepārdotu pat konkurentu preču daļu.

51.      To pašu Pirmās instances tiesa šajā gadījumā konstatēja arī attiecībā uz BA komisijas maksas sistēmu. Izdevīgās komisijas maksas likmes ar atpakaļejošu spēku attiecās uz visām attiecīgās ceļojumu aģentūras pārdotajām BA aviobiļetēm, nevis tikai uz tām, ko tā pārdeva pēc apgrozījuma mērķa sasniegšanas. Tādējādi attiecībā uz kādas ceļojumu aģentūras ienākumiem no komisijas maksas kopumā izšķiroša nozīme varēja būt tam, vai ceļojumu aģentūra pēc zināma apgrozījuma līmeņa sasniegšanas pārdeva vai nē pat relatīvi nelielu BA aviobiļešu skaitu (53). Tieši uz šādu situāciju atsaucas Pirmās instances tiesa, minot komisijas maksas sistēmas “ļoti būtisko ietekmi uz blakustirgu” un uzsverot būtiskās sekas, kādas attiecībā uz komisijas maksu likmēm varēja radīt pat neliels kādas ceļojumu aģentūras apgrozījuma no BA aviobiļešu pārdošanas samazinājums (54). Nav jāatbild uz jautājumu, vai šajā kontekstā bija saprātīgi pielīdzināt sagaidāmo neizdevīgāko komisijas maksas likmi “sodam”, jo neatkarīgi no formulējuma izvēles ir skaidrs, ko Pirmās instances tiesa vēlējās izteikt – pēc Pirmās instances tiesas domām, pat neliels BA aviobiļešu apgrozījuma samazinājums varēja radīt attiecīgajai ceļojumu aģentūrai būtiskus finansiālus zaudējumus un tādējādi efektīvi to atturēt no pāriešanas pie konkurentiem.

52.      Treškārt, tirgū dominējošā uzņēmuma konkurentiem ir īpaši grūti pārspēt šādas, uz kopējo apgrozījuma apjomu vērstas, atlaides vai prēmijas. Proti, savas ievērojami lielākās tirgus daļas dēļ tirgū dominējošais uzņēmums pārējiem tirgus dalībniekiem parasti ir neizbēgams tirdzniecības partneris (55). Tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirtās, no kopējā apgrozījuma atkarīgās, atlaides vai prēmijas vispārīgi vienmēr būs spēcīgāk izjūtamas, nekā to parastos apstākļos varētu panākt pat dāsnākie konkurentu piedāvājumi. Lai pārvilinātu savā pusē tirgū dominējošā uzņēmuma līguma partnerus vai no tiem saņemtu pasūtījumus pietiekamā apjomā, šiem konkurentiem ir jāpiedāvā līguma partneriem nesamērīgi lielākas atlaides vai prēmijas (56), kas pat vienlīdz veiksmīgi strādājošam konkurentam bieži vien nav izdevīgi no ekonomiskā viedokļa.

53.      Arī šajā lietā Pirmās instances tiesa atzina, ka BA tirgus daļa bija daudz lielāka nekā tās pieciem galvenajiem konkurentiem Apvienotajā Karalistē un tādēļ konkurējošās aviosabiedrības nebija spējīgas piedāvāt ceļojumu aģentūrām tādas pašas priekšrocības kā BA (57).

54.      Līdz ar to Pirmās instances tiesa ir ievērojusi līdzšinējo judikatūru un izdarījusi secinājumus, kas parasti būtu bijis jāizdara, izvērtējot BA piemērotās komisijas maksas sistēmas izspiešanas sekas (izslēgšanas sekas).

55.      Attiecībā uz tirgus datu un konkurences stāvokļa vērtējumu ir jāatgādina, ka Tiesai apelācijas sūdzības izskatīšanā nav jāaizstāj Pirmās instances tiesas veiktais vērtējums ar savu vērtējumu. Papildus jautājumam par iespējamo faktu un pierādījumu sagrozīšanu, kas šajā lietā netika apgalvots, runa nav par juridiskiem jautājumiem, kuri būtu jāskata vienīgi apelācijas sūdzības ietvaros (EKL 225. panta 1. punkts un Tiesas Reglamenta 58. panta 1. punkts) (58). Tādējādi nav jāņem vērā BA iebildums, ka konkurentu finansiālā situācija tiem ļāva piedāvāt ceļojumu aģentūrām konkurētspējīgus pretpiedāvājumus. Tas pats attiecas uz BA argumentu, ka Pirmās instances tiesa ir pārāk augstu novērtējusi “[komisijas maksas sistēmas] ļoti būtisko ietekmi uz blakustirgu”, jo tādējādi BA galu galā apstrīd Pirmās instances tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu, kas apelācijas sūdzības ietvaros nav pieņemami.

c)      Otrais pārbaudes posms – objektīvs ekonomisks pamatojums

56.      Pirmās instances tiesa pēc izspiešanas (izslēgšanas) seku vērtējuma pareizi pievērsās jautājumam, vai BA izmantotās komisijas maksas sistēmas varēja tikt ekonomiski pamatotas.

57.      Ne visas atlaides un prēmijas, ko tirgū dominējošais uzņēmums piešķir saviem līguma partneriem un kuras rada izspiešanas sekas, ir obligāti uzskatāmas par ļaunprātīgām un līdz ar to – par tādām, ko aizliedz EKL 82. pants. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par ļaunprātīgām drīzāk ir uzskatāmas tikai tādas atlaides un prēmijas, kas nav balstītas uz kādu tās attaisnojošu ekonomisku darījumu (59). Turpretī, ja šādām atlaidēm vai prēmijām ir objektīvs ekonomisks pamatojums, tad, neraugoties uz izrietošajām izslēgšanas sekām, tās nav uzskatāmas par ļaunprātīgām.

58.      Lai atšķirību starp objektīvi ekonomiski pamatotām un ļaunprātīgām atlaidēm vai prēmijām padarītu uzskatāmu, bieži vien tiek pretstatītas daudzuma atlaides un uzticības atlaides (60). Piemēram, spriedumā lietā Hoffmann‑La Roche (61) Tiesa norāda, ka “atšķirībā no daudzuma atlaidēm, kas ir saistītas vienīgi ar pie attiecīgā ražotāja veikto pirkumu apjomu, uzticības atlaide ir paredzēta, lai, sniedzot finansiālas priekšrocības, atturētu pircēju no piegāžu iegūšanas no konkurējošiem ražotājiem”. Šajā pašā lietā Tiesa kā raksturīgu iezīmi ekonomiski pamatotai daudzuma atlaidei minēja, ka šāda atlaide tiek piešķirta par objektīvi noteiktu un visiem pircējiem līdzvērtīgu preču daudzumu, nevis ir saistīta ar dažādiem apgrozījuma mērķiem, kas individuāli atšķirīgi noteikti atkarībā no līguma partnera un tā pirktspējas, kā tas ir mērķu atlaižu gadījumā (62).

59.      Neatkarīgi no jēdzienu “daudzuma atlaide” un “uzticības atlaide” lietojuma jautājums par šādu atlaižu vai prēmiju ekonomisko pamatojumu tomēr vienmēr ir jāizvērtē, pamatojoties uz katra atsevišķā gadījuma apstākļiem kopumā. Noteicošs ir tas, vai konkurencei nelabvēlīgās, atlaižu vai prēmiju radītās, izslēgšanas sekas var tikt līdzsvarotas vai pat pārspētas ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, kas acīmredzami nāk par labu arī patērētājam (63). Tādējādi tas galu galā ir pozitīvās un negatīvās ietekmes uz konkurenci un patērētāju savstarpējas saskaņošanas jautājums. Ja tirgū dominējošā uzņēmuma prēmiju un atlaižu sistēmas izslēgšanas sekas acīmredzami nav saistītas ar priekšrocībām konkurencei un patērētājam vai tās pārsniedz to, kas vajadzīgs šo priekšrocību sasniegšanai, tad šī prēmiju vai atlaižu sistēma ir uzskatāma par ļaunprātīgu.

60.      Piemēram, atlaidi, kas tiek piešķirta par objektīvu un visiem līguma partneriem vienādi noteikto noieta apjomu, parastos apstākļos var izskaidrot ar ietaupītām izmaksām, ko attiecīgais ražotājs var panākt, ražojot preces vairumā (64). Parasti tas ir citādi tādas atlaides gadījumā, kas ir atkarīga no katram līguma partnerim individuāli noteiktiem apgrozījuma mērķiem un pirmām kārtām ir vērsta uz to, lai tos sev piesaistītu un atturētu no pāriešanas pie konkurējoša uzņēmuma.

61.      Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa ir pareizi izmantojusi no līdzšinējās judikatūras atvasināmos kritērijus. Pirmās instances tiesa rūpīgi izskatīja jautājumu par BA komisijas maksas sistēmas ekonomisko pamatojumu (65). Turklāt tā rīkojās pareizi, atkāpjoties no tīri shematiska šo sistēmu iedalījuma daudzuma un uzticības atlaidēs, un pietiekami ieņēma nostāju attiecībā uz BA argumentiem, it īpaši par aviotransporta fiksēto izmaksu un jaudu izmantošanas nozīmi aviācijas nozarē. Pamatojoties uz savu atsevišķā gadījuma apstākļu vērtējumu, Pirmās instances tiesa atzina, ka minētās BA komisijas maksas nekādi nav objektīvi ekonomiski pamatotas.

62.      Šajā kontekstā ir atkārtoti jānorāda, ka Tiesai apelācijas sūdzības izskatīšanā nav jāaizstāj Pirmās instances tiesas veiktais tirgus datu un konkurences stāvokļa vērtējums ar savu vērtējumu. Tādējādi it īpaši vērā nav jāņem BA atkārtotie skaidrojumi par aviotransporta fiksēto izmaksu un jaudu izmantošanas nozīmi aviācijas nozarē, jo šādā veidā BA apstrīd faktu un pierādījumu vērtējumu, ko Pirmās instances tiesa veica pirmās instances procesā, un tas nav pieņemami apelācijas sūdzības ietvaros (66).

d)      Starpsecinājumi

63.      Līdz ar to Pirmās instances tiesa, izvērtējot BA komisijas maksas sistēmas, attiecībā uz piemērojamajiem kritērijiem nav pieļāvusi juridisku kļūdu. Tādējādi pirmais apelācijas pamats ir noraidāms kā nepamatots.

C –    Par otro apelācijas pamatu – Komisijas maksas sistēmas ietekme uz konkurentiem

64.      Otrais BA apelācijas pamats ir cieši saistīts ar pirmo. Tas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 293.–298. punktu un atsaucas uz Pirmās instances tiesas secinājumiem par BA komisijas maksas sistēmas ietekmi. Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka nav jāpierāda komisijas maksas sistēmas konkrētā ietekme uz attiecīgajiem tirgiem (67). Katrā ziņā komisijas maksas sistēmas šajā gadījumā acīmredzami tika piemērotas, lai Lielbritānijas avio ceļojumu aģentūru pakalpojumu tirgū un gaisa satiksmes tirgū radītu ierobežojošu ietekmi, un Komisija ir arī konkrēti pierādījusi šādu seku pastāvēšanu (68).

1)      Lietas dalībnieku galvenie argumenti

65.      BA uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka EKL 82. pants vispār paredz pārbaudīt, kā komisijas maksas sistēmas ietekmē tirgu. Katrā ziņā Pirmās instances tiesa šajā sakarā esot izvirzījusi nepilnīgus un pretrunīgus argumentus. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa uzskatīja par pietiekamu pierādījumu tam, ka komisijas maksas sistēmai ir nelabvēlīgas sekas uz konkurenci, to, ka tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība “tās veida vai piemērotības dēļ varētu izraisīt šādas sekas” (69). Otrkārt, Pirmās instances tiesa no viena fakta secināja, ka attiecīgajā laika posmā 85 % no Apvienotajā Karalistē pārdotajām aviobiļetēm tika pārdotas ar ceļojumu aģentūru starpniecību un ka šādi BA komisijas maksas sistēmas “nemaz [nevarēja] neradīt” izslēgšanas sekas (70). Turklāt Pirmās instances tiesa uzskatīja par nenozīmīgu, ka komisijas maksas sistēmas faktiski guva panākumus, traucējot konkurenci. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā pierādījumus par pretējo, no kuriem izriet, ka BA komisijas maksas sistēmām nebija būtiskas izslēgšanas ietekmes uz tās konkurentiem. Attiecīgajā laika posmā BA tirgus daļa esot samazinājusies, vienlaicīgi pieaugot BA konkurentu tirgus daļu apmēram.

66.      Virgin uzskata šo apelācijas pamatu par nepieņemamu, bet Komisija par nepamatotu.

2)      Vērtējums

67.      BA apelācijas sūdzības otrā pamata galvenais jautājums ir par to, vai, lai konstatētu ļaunprātīgu izmantošanu pretrunā EKL 82. pantam, ir jāpierāda arī, ka tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība ir faktiski un būtiski ietekmējusi tā konkurentus. Tas ir juridisks jautājums, ko drīkst uzdot apelācijas ietvaros un kas ir pieņemams.

68.      Pārdomas ir jāuzsāk ar EKL 82. panta aizsardzības mērķi. Šī tiesību norma ir daļa no sistēmas, kurai ir jāaizsargā konkurence iekšējā tirgū no traucējumiem (EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts). Tādējādi EKL 82. pants, kā arī pārējie Līguma konkurences noteikumi nav paredzēti tikai un pirmām kārtām, lai aizsargātu atsevišķu konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet lai aizsargātu tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu (kā institūtu), ko jau tāpat vājina dominējošā uzņēmuma klātbūtne tirgū (71). Šādā veidā pastarpināti tiek aizsargāts arī patērētājs (72). Proti, ja tiek traucēta konkurence kā tāda, galu galā ir jāuztraucas par negatīvo ietekmi uz patērētājiem.

69.      Tādējādi tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība ir uzskatāma par ļaunprātīgu EKL 82. panta izpratnē ne tikai ar brīdi, kad ir konstatēta konkrēta ietekme uz atsevišķiem tirgus dalībniekiem, vai tie būtu konkurenti vai patērētāji. Ļaunprātīga drīzāk jau ir tāda tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība, kas ir pretrunā mērķim aizsargāt konkurenci iekšējā tirgū no traucējumiem (EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts) (73). Proti, kā jau minēts, tirgū dominējošais uzņēmums ir īpaši atbildīgs par to, lai jau ar tā rīcību vien neietekmētu efektīvu un netraucētu konkurenci kopējā tirgū (74).

70.      Šā iemesla dēļ arī BA pati norāda (75), ka visos gadījumos nav jāpierāda atlaižu un prēmiju sistēmas faktiskā, konkurencei nelabvēlīgā, ietekme uz konkurentiem. Jau tas darba apjoms vien, kas būtu jāiegulda konkurences uzraudzības iestādēm, tiesām un – attiecīgā gadījumā – indivīdiem prasītājiem, lai kaut tikai mēģinātu atrast šādu pierādījumu, daudzos gadījumos būtu pilnīgi nesamērīgs.

71.      Drīzāk ir jāpierāda tikai attiecīgās rīcības spēja kavēt tirgū joprojām pastāvošās konkurences saglabāšanu vai tās attīstību, izmantojot citus līdzekļus, nevis konkurences pēc nopelniem metodi, un tādējādi ietekmēt efektīvas un netraucētas konkurences kopējā tirgū mērķi. Attiecībā uz tirgū dominējošā uzņēmuma atlaidēm vai prēmijām ir jāpierāda, ka tās spēj (76) apgrūtināt vai pat padarīt neiespējamu tirgū dominējošā uzņēmuma konkurentu piekļūšanu tirgum un tā līguma partneru izvēli starp vairākiem piegādātājiem vai tirdzniecības partneriem (77).

72.      Tomēr, kā jau tika izklāstīts saistībā ar apelācijas pirmo pamatu (78), vienmēr ir jāņem vērā katra atsevišķā gadījuma apstākļi kopumā. No šiem apstākļiem, it īpaši no atlaižu vai prēmiju piešķiršanas kritērijiem un noteikumiem, kā arī no tirgus īpašās situācijas var secināt, ka tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība nemaz nevarēja traucēt konkurenci attiecīgajā tirgū.

73.      Citiem vārdiem sakot, noteicošs ir tas, vai tirgū dominējošā uzņēmuma atlaides vai prēmijas bija ne tikai teorētiski, bet arī konkrētajā gadījumā spējīgas apgrūtināt vai pat padarīt neiespējamu tirgū dominējošā uzņēmuma konkurentu piekļūšanu tirgum un tā līguma partneru izvēli starp vairākiem piegādātājiem vai tirdzniecības partneriem.

74.      Turpretim tam, vai tirgū dominējošā uzņēmuma ļaunprātīgās cenu politikas ceļā gūtie panākumi izpaužas kā tā konkurentu darbības traucēšana vai pat to pilnīga izslēgšana, vajadzības gadījumā var būt nozīme, aprēķinot uzliekamā naudas soda apmēru (79). Taču šajā apelācijas sūdzībā BA nepārmet Pirmās instances tiesai juridiskas kļūdas pieļaušanu attiecībā uz naudas soda aprēķinu.

75.      Šajā lietā Pirmās instances tiesa pareizi piemēroja šo secinājumu 67.–73. punktā izklāstītos pamatprincipus un uzskatīja par pietiekamu pierādījumu, ka tirgū dominējošā uzņēmuma ļaunprātīga rīcībai “ir tendence ierobežot konkurenci vai, citiem vārdiem sakot, ka šādai rīcībai tās veida vai piemērotības dēļ var būt šādas sekas” (80).

76.      BA kritika par Pirmās instances tiesas atsauci uz “spēju un piemērotību” nav pārliecinoša. Tā ir pārāk cieši saistīta ar vienu atsevišķu formulējumu sprieduma tekstā un turklāt ir balstīta tikai uz pilnīgi semantisku niansi, proti, atšķirību starp “piemērotība” un “spēja” vai – pārsūdzētā sprieduma noteicošajā angļu valodas versijā – atšķirību starp “capable of having” un “likely to have”. Patiesais kritērijs, ko Pirmās instances tiesa piemēro šajā lietā, parādās formulējumā “tends to restrict competition”, ko Tiesa ņēma vērā inter alia spriedumā lietā Michelin I (81).

77.      Ja pievērš uzmanību dažām citām pārsūdzētā sprieduma vietām, tad kļūst skaidrs, ka Pirmās instances tiesa šajā lietā nepārbaudīja tikai teorētiski BA komisijas maksas sistēmu, bet arī pavisam konkrēti, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, izvērtēja to spēju traucēt konkurenci. It īpaši Pirmās instances tiesa pievērsa uzmanību konkrētajai tirgus situācijai, piemēram, BA tirgus daļas un tās konkurentu tirgus daļu attīstībai un tam, ka attiecīgajā laika posmā 85 % no Apvienotajā Karalistē pārdotajām aviobiļetēm tika pārdotas ar ceļojumu aģentūru starpniecību (82).

78.      Tādējādi kopumā Pirmās instances tiesa nav nepareizi izvērtējusi tiesiskās prasības attiecībā uz pierādījumu par tirgū dominējošā uzņēmuma rīcības spēju traucēt konkurenci. Līdz ar to apelācijas otrā pamata pirmā daļa ir pieņemama, bet nav pamatota.

79.      Ar otrā apelācijas pamata otrās daļas argumentu BA būtībā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pietiekami izsvērusi tādus pretpierādījumus kā, piemēram, BA tirgus daļas samazināšanās, no kuriem izrietot, ka BA komisijas maksas neietekmēja konkurentus. Turklāt Pirmās instances tiesa savus argumentus esot nepareizi balstījusi uz apstākli, ka attiecīgajā laika posmā 85 % no Apvienotajā Karalistē pārdotajām aviobiļetēm tika pārdotas ar ceļojumu aģentūru starpniecību.

80.      Pietiek vien norādīt, ka Tiesai apelācijas sūdzības izskatīšanā nav jāaizstāj Pirmās instances tiesas veiktais tirgus datu un konkurences stāvokļa vērtējums ar savu vērtējumu. Pierādījumu un faktu, izņemot to viltojumus, kas šajā lietā netika konstatēti, izvērtēšana ir tikai Pirmās instances tiesas uzdevums, un apelācijas sūdzības ietvaros to nevar apstrīdēt (83). Ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai izvērtējusi faktus, tad Tiesai saskaņā ar EKL 225. pantu ir tiesības tikai pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko Pirmās instances tiesa no tiem ir atvasinājusi (84).

81.      Jautājums par to, vai BA izmantotās komisijas maksas sistēmas varēja radīt izslēgšanas sekas, ņemot vērā, ka ceļojumu aģentūras pārdeva 85 % no visām aviobiļetēm, ir uzskatāms par konkrētas tirgus situācijas izvērtēšanu – tāpat kā secinājumi, pie kuriem Pirmās instances tiesa nonāca tādēļ, ka attiecīgajā laika posmā BA tirgus daļas samazinājās. Līdz šim Pirmās instances tiesas izteiktie apsvērumi neskāra BA rīcības juridisku kvalifikāciju kā ļaunprātīgu rīcību, bet gan šai kvalifikācijai svarīgos iepriekšējos faktu jautājumus.

82.      Līdz ar to šī BA otrā apelācijas pamata argumentu daļa nav pieņemama.

83.      Citādi, iespējams, būtu gadījumā, ja Pirmās instances tiesa savos apsvērumos par BA tirgus daļas samazinājumu acīmredzami būtu pārkāpusi loģikas likumus. Pārmetumam par loģikas likumu pārkāpumiem, līdzīgi sūdzībai par faktu un pierādījumu sagrozīšanu, ir jābūt pieņemamam apelācijas sūdzības ietvaros. Pat ja BA argumentu interpretētu šādi, tas tāpat nebūtu pamatots. Kā Pirmās instances tiesa pareizi norādīja (85), vismaz nav izslēgts, ka bez BA komisijas maksas sistēmas tās konkurentu tirgus daļas būtu varējušas pieaugt vairāk. Tādējādi konstatētais BA tirgus daļas samazinājums nebija obligāti jāvērtē kā netiešs pierādījums BA komisijas maksas sistēmas ietekmes neesamībai.

84.      Līdz ar to apelācijas otrais pamats ir noraidāms kopumā.

D –    Par trešo apelācijas pamatu – kaitējums patērētājam EKL 82. panta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē

85.      Arī trešais BA apelācijas pamats ir cieši saistīts ar pirmo. BA pārmet Pirmās instances tiesai juridiskas kļūdas pieļaušanu, jo tā neesot pārbaudījusi, vai BA rīcība ir kaitējusi patērētājam EKL 82. panta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē.

86.      Kā jau minēts iepriekš (86), EKL 82. pants nav paredzēts tikai un pirmām kārtām, lai aizsargātu atsevišķu konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet lai aizsargātu tirgus struktūru un līdz ar to – konkurenci kā tādu (kā institūtu), ko jau tāpat vājina dominējošā uzņēmuma klātbūtne tirgū. Līdz ar to EKL 82. pants ir piemērojams ne tikai tādiem rīcības veidiem, kur kaitējums patērētājam var rasties tieši, bet arī tādiem, kur patērētājiem netieši tiek radīti neizdevīgāki apstākļi, jo šie rīcības veidi ietekmē efektīvas konkurences stāvokli EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē (87).

87.      Pietiek jau ar pierādījumu, ka tirgū dominējošā uzņēmuma atlaižu vai prēmiju sistēma var apgrūtināt vai pat padarītu neiespējamu tirgū dominējošā uzņēmuma konkurentu piekļūšanu tirgum un tā līguma partneru izvēli starp vairākiem piegādātājiem vai tirdzniecības partneriem, ja vien tam nav objektīva ekonomiska pamatojuma. Šādu atlikušās konkurences traucējumu gadījumā ir iespējams, ka arī patērētājam netieši tiek radīti neizdevīgāki apstākļi.

88.      Tas nav pretrunā tam, ka EKL 82. panta otrās daļas b) apakšpunktā konkrēti minēta ražošanas, tirgus vai tehniskās attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājam. Šī tiesību norma ir uztverama tikai kā tirgū dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas piemērs (88), uz ko šajā lietā neatsaucās ne Komisija, ne Pirmās instances tiesa. Tirgū dominējošā uzņēmuma atlaides un prēmijas var būt pretrunā EKL 82. pantam pat gadījumā, ja tās neatbilst nevienam no otrajā daļā minētajiem piemēriem (89).

89.      Pat ja EKL 82. panta otrās daļas b) apakšpunktu piemērotu tādam gadījumam kā šajā lietā, tad kaitējuma patērētājam nodarīšanas konstatēšanai pietiktu ar pierādījumu, ka tirgū dominējošā uzņēmuma atlaides vai prēmijas bez objektīva ekonomiska pamatojuma apgrūtina vai pat padara konkurentiem neiespējamu konkurēšanu ar šo uzņēmumu (90). Arī šajā gadījumā, ja vien nepastāv objektīvs ekonomisks pamatojums, ir jāuzskata, ka runa ir par tiešu kaitējumu patērētājam, ja tiek konstatēts, ka tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība var ietekmēt konkurences struktūru.

90.      Tieši šādu argumentāciju Pirmās instances tiesa izmantoja pārsūdzētajā spriedumā (91).

91.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nav konstatējams, ka Pirmās instances tiesa būtu pieļāvusi juridisku kļūdu. Tādēļ arī trešais apelācijas pamats ir jānoraida kā nepamatots.

E –    Par ceturto apelācijas pamatu – attiecīgā perioda ilgums un komisijas maksas sistēmas ietekmes uz konkurentiem kvalifikācijas neesamība

92.      Ceturtais BA apelācijas pamats sastāv no divām daļām, pirmā kurām attiecas uz atšķirībām starp tirdzniecības līgumiem un jauno, no rezultātiem atkarīgo, prēmiju sistēmu, bet otrā daļa atkārtoti pievēršas prasībām attiecībā uz pierādījumiem par attiecīgās prēmiju sistēmas izslēgšanas sekām.

93.      Ar ceturtā apelācijas pamata pirmo daļu BA pārmet, ka Pirmās instances tiesa nepareizi uzskata, ka tirdzniecības līgumiem un no rezultātiem atkarīgajai prēmiju sistēmai ir līdzvērtīgas sekas. Uz katru no abām sistēmām esot attiekušies atšķirīgi noteikumi, un vismaz viena no tām – no rezultātiem atkarīgā prēmiju sistēma – nekādā gadījumā neesot varējusi radīt izslēgšanas sekas sava īsā viena mēneša atskaites perioda dēļ.

94.      Taisnība, ka attiecīgā atskaites perioda ilgums, uz kuru attiecas tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirtās atlaides vai prēmijas, var ietekmēt iespējamās izslēgšanas sekas (92). Jo garāks ir attiecīgais atskaites periods, jo lielāka rodas nedrošība līguma partnerim par to, vai šī perioda beigās tas būs sasniedzis pietiekamu apgrozījumu, lai varētu pretendēt uz atlaidi vai prēmiju (93). Līdz tam brīdim tam nav skaidrības arī par to, kāda neto cena par vienību attiecīgajā atskaites periodā tam būs jāmaksā par konkrētajām precēm, un līdz ar to – cik liels būs tā paša peļņas līmenis.

95.      Kā jau minēts, lai noteiktu atlaižu vai prēmiju sistēmas spēju tirgū izraisīt izslēgšanas sekas, izšķiroša ir konkrētā gadījuma apstākļu aplūkošana kopumā (94). Kā Komisija pareizi uzsver, svarīgs ir ne tikai tā atskaites perioda ilgums absolūtos skaitļos, kurā bija jāsasniedz apgrozījuma līmenis, bet arī tas, cik tālu pagātnē iesniedzas attiecīgais salīdzināmais laika periods. Nav izslēgts, ka arī tāda sistēma, kur katrs mēnesis tiek salīdzināts ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, nepārtrauktā stimula kāpināt apgrozījumu rezultātā attiecīgā līguma partnerim var radīt ilgtermiņa saistības ar tirgū dominējošo uzņēmumu un tādējādi apgrūtināt tā pāriešanu pie konkurentiem.

96.      Šajā lietā Pirmās instances tiesa arī attiecībā uz jauno, no rezultātiem atkarīgo, prēmiju sistēmu skaidri pieņēma, ka pastāv “uzticības vairošanas efekts” (95), lai arī attiecībā uz atskaites periodiem – tāpat kā iepriekš Komisija – tā bija uzsvērusi atšķirības starp tirdzniecības līgumiem un jauno, no rezultātiem atkarīgo, prēmiju sistēmu (96). Tomēr saskaņā ar Pirmās instances tiesas konstatējumu izšķirošāks par attiecīgā atskaites perioda ilgumu bija tas, ka abas sistēmas to “būtiskās ietekmes uz blakustirgu” dēļ varēja izraisīt lēcienveida izmaiņas komisijas maksu likmēs no viena attiecīgā atskaites perioda nākamajā (97) un ka BA konkurenti to ievērojami mazākās tirgus daļas dēļ nebija spējīgi konkurēt ar šo komisijas maksu absolūto ietekmi (98). Šīm BA abu komisijas maksu sistēmu līdzībām Pirmās instances tiesa šajā lietā piešķīra izšķirošu nozīmi.

97.      Tādējādi šī gadījuma apstākļu vērtējums ir uzskatāms par faktu un pierādījumu vērtējumu un ietilpst ekskluzīvā Pirmās instances tiesas kompetencē. Kā jau norādīts, Tiesai apelācijas sūdzības izskatīšanā nav jāaizstāj Pirmās instances tiesas veiktais tirgus datu un konkurences stāvokļa vērtējums ar savu vērtējumu (99). Tādējādi Tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt Pirmās instances tiesas šajā konkrētajā lietā veikto vērtējumu par atskaites perioda ilgumu un tā nozīmi attiecībā uz BA prēmiju sistēmu izslēgšanas sekām.

98.      Tā kā līdz ar to nav konstatēta juridiska kļūda, ceturtā apelācijas pamata pirmā daļa nav pamatota.

99.      Ceturtā apelācijas pamata otrajā daļā BA pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā BA izteikumus par komisijas maksu sistēmas izslēgšanas sekām un līdz ar to nav pārbaudījusi visus šī konkrētā gadījuma apstākļus. Pirmās instances tiesa esot izmantojusi tikai tādus vispārīgus apgalvojumus kā “būtiska ietekme uz blakustirgu” un iespēja “lēcienveidīgi palielināt” komisijas maksu likmes no viena perioda nākamajā (100).

100. Pretēji Komisijas uzskatam šis arguments nav jānoraida kā novēlots saskaņā ar Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punktu, ko skata kopā ar 118. pantu, tādēļ, ka BA pirmajā instancē nepārsūdzēja attiecīgo Komisijas lēmuma daļu, proti, pamatojuma 30. punktā veiktos aprēķinus. Šis BA iebildums nav vērsts pret Komisijas aprēķinu piemēriem kā tādiem, bet gan pret BA kritizētajiem Pirmās instances tiesas izteikumiem par BA komisijas maksu sistēmu. Tādējādi ceturtā apelācijas pamata otrā daļa ir pieņemama.

101. Tomēr pēc būtības BA arguments nav pārliecinošs. Proti, Pirmās instances tiesas izteikumi, kurus BA kritizē, ir jāskata kontekstā ar Komisijas sniegtajiem aprēķinu piemēriem, jo Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā skaidri un burtiski citē apstrīdētā lēmuma pamatojuma 30. punktu. No šāda viedokļa BA kritizētie Pirmās instances tiesas izteikumi ir pietiekami ņemti vērā. Līdz ar to iebildums, ka izteikumi esot pārāk neprecīzi, nevar tikt apstiprināts.

102. Tādējādi ceturtā apelācijas pamata abas daļas ir noraidāmas kā nepamatotas.

F –    Par piekto apelācijas pamatu – komisijas maksas sistēmu diskriminējošās sekas (EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkts)

103. Piektais BA apelācijas pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 233.–240. punktu, kuros Pirmās instances tiesa apstiprina Komisijas konstatējumus par BA komisijas maksas sistēmas diskriminējošo raksturu. Pirmās instances tiesa šajos punktos secina, ka BA komisijas maksas sistēmas ir izraisījušas diskriminējošas sekas attiecībā uz Apvienotās Karalistes ceļojuma aģentūrām, dažas no kurām tādējādi nostādot neizdevīgākā konkurences situācijā EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē (101).

1)      Lietas dalībnieku galvenie argumenti

104. BA uzskata, ka EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkts neparedz, ka visiem tirgū dominējošā uzņēmuma līguma partneriem būtu jāpiedāvā vienādas cenas un noteikumi. Šāda interpretācija būtu pretrunā saprātīgai konkurences politikai. Atšķirīga attieksme esot aizliegta tikai gadījumā, ja salīdzināmie darījumi ir līdzvērtīgi, uz šiem darījumiem attiecinātie noteikumi ir atšķirīgi un vienam darījuma dalībniekam šādas atšķirīgas attieksmes dēļ tiek radīti no konkurences viedokļa neizdevīgāki apstākļi nekā citam. Ņemot vērā iepriekš minēto, BA uzskata, ka Pirmās instances tiesa šajā lietā nav pareizi piemērojusi EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktu.

105. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā, ka to ceļojumu aģentūru situācija, kuru apgrozījums no BA aviobiļešu pārdošanas konkrētajā laika posmā palielinājās, nav salīdzināma ar to ceļojumu aģentūru situāciju, kuras nespēja sasniegt šādu apgrozījuma palielinājumu. Būtībā BA apgalvo, ka ceļojumu aģentūra, kas palielina savu apgrozījumu no kādas noteiktas aviosabiedrības biļešu pārdošanas, šai aviosabiedrībai ir īpaši izdevīga, un tādējādi ir pamatoti šai aģentūrai par to sniegt atlīdzību.

106. Otrkārt, Pirmās instances tiesa tā vietā, lai piemērotu precīzu EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta tekstu, esot vienkārši pieņēmusi, ka konkurences starp ceļojuma aģentūrām ietekmēšana notiek “dabiski” (102). Pārsūdzētajā spriedumā neesot dziļākas pārbaudes par šīm konkurencei nelabvēlīgajām sekām.

107. Turpretim Komisija un Virgin vienprātīgi uzskata, ka BA komisijas maksas sistēmām bez objektīva pamatojuma ir tikusi piemērota atšķirīga attieksme līdzvērtīgos apstākļos. Turklāt Komisija norāda, ka nav juridiska pienākuma detalizēti analizēt konkurencei nelabvēlīgās sekas attiecībā uz šīm aģentūrām. Virgin uzskata, ka šādas nelabvēlīgas sekas jau tāpat ir acīmredzamas.

2)      Vērtējums

108. EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktā ir dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīgas izmantošanas piemērs – “atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus”.

109. Šajā lietā nav apstrīdēts, ka BA Apvienotajā Karalistē strādājošajām ceļojumu aģentūrām piemēroja atšķirīgas komisijas maksas likmes – atkarībā no tā, vai tās sasniedza tām individuāli noteiktos apgrozījuma mērķus salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu.

110. Atliek noskaidrot, vai Pirmās instances tiesas pieņēmums par to, ka pastāv salīdzināmi fakti (“salīdzināmi sniegumi”), ir pareizs un vai drīkstēja neveikt detalizētu analīzi par konkurencei nelabvēlīgo seku esamību, tādējādi nepieļaujot juridisku kļūdu.

a)      Ceļojumu aģentūru sniegumu salīdzināmība (piektā apelācijas pamata pirmā daļa)

111. Pārsūdzētais spriedums ir balstīts uz pieņēmumu, ka divas ceļojumu aģentūras, kas atskaites periodā no BA aviobiļešu pārdošanas sasniedza “vienlīdz lielus ienākumus”, proti, kuru apgrozījums absolūtos skaitļos no BA aviobiļešu pārdošanas tajā laika posmā bija vienāds, ir parādījušas līdzvērtīgu sniegumu (“identiski pakalpojumi”) (103).

112. Vajadzīgā konkrētā gadījuma apstākļu izvērtēšana, kurā var konstatēt, ka ceļojumu aģentūras kādai aviosabiedrībai kā, piemēram, BA sniegtie pakalpojumi ir līdzvērtīgi vai dažādi (104), principā ir uzskatāma par faktu un pierādījumu vērtējumu un līdz ar to ietilpst Pirmās instances tiesas ekskluzīvajā kompetencē. Kā jau izklāstīts iepriekš, Tiesai apelācijas sūdzības izskatīšanā nav jāaizstāj Pirmās instances tiesas veiktais tirgus datu un konkurences stāvokļa vērtējums ar savu vērtējumu (105).

113. Tomēr Tiesa var paust savu nostāju par Pirmās instances tiesas izvēlētajiem kritērijiem, jo tas ir juridisks jautājums par to, vai Pirmās instances tiesa savam konkrētā gadījuma apstākļu vērtējumam ir izmantojusi pieļaujamus vai nepieļaujamus kritērijus, vai arī, iespējams, nav piemērojusi kritērijus, kuri ir jāņem vērā saskaņā ar likumu.

114. Kā visi Līgumā ietvertie diskriminācijas aizliegumi, arī īpašais diskriminācijas aizliegums EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktā ir tāda vispārējā vienādas attieksmes pamatprincipa atspulgs, kurš paredz, ka salīdzināmiem darījumiem nedrīkst piemērot atšķirīgu attieksmi un atšķirīgiem darījumiem – vienādu attieksmi, ja šādai attieksmei nav objektīva pamatojuma (106). Citiem vārdiem sakot, tikai likumīgi uzņēmējdarbības apsvērumi var pamatot dominējošā uzņēmuma atšķirīgo attieksmi pret tirdzniecības partneriem (107). Uz šādiem likumīgiem apsvērumiem var balstīt, piemēram, atlaides, ko piešķir par iegādi vairumā (108). Turpretim uzņēmējdarbības apsvērumi, kas katra atsevišķā gadījuma konkrētajos apstākļos ir uzskatāmi par konkurencei nelabvēlīgu rīcību, nekādā gadījumā nevar tikt izmantoti, lai pamatotu atšķirīgo attieksmi pret tirdzniecības partneriem.

115. Šajā lietā BA pārmet Pirmās instances tiesai, ka tai, pēc attiecīgās aviosabiedrības domām, būtu bijis jāņem vērā ekonomiskā lietderība, kas ir lielāka tām ceļojumu aģentūrām, kuras attiecīgi izpildīja savu individuāli noteikto apgrozījuma mērķi vai palielināja apgrozījumu.

116. Pirmās instances tiesa ir rīkojusies pareizi, nepiemērojot šo kritēriju, jo saskaņā ar Pirmās instances tiesas konstatējumiem šīs lietas apstākļos individuālie pārdošanas mērķi, kā arī stimuls tos palielināt bija daļa no konkurencei nelabvēlīgajām BA uzņēmējdarbības metodēm. Tādējādi šo individuālo apgrozījuma mērķu izpildi vai neizpildi BA likumīgā veidā nevarēja saistīt ar uzņēmējdarbības apsvērumiem. Apgrozījuma mērķu izpilde vai neizpilde, kas bija BA komisijas maksas sistēmas pamatā, nevarēja būt objektīvs pamats atšķirīgajai attieksmei pret to ceļojumu aģentūru sniegumu, kas darbojas Apvienotajā Karalistē.

117. Pretējā gadījumā Pirmās instances tiesa nonāktu pretrunā savam konstatējumam, ka BA piešķirtās komisijas maksas to “uzticības vairošanas efekta” dēļ izraisa konkurencei nelabvēlīgas izslēgšanas sekas un nav objektīvi ekonomiski pamatotas (109). Viens un tas pats apstāklis nevar tikt vērtēts kā konkurencei nelabvēlīgs, no vienas puses, un tajā pašā laikā tikt atzīts par objektīvu atšķirīgas attieksmes pamatu, no otras puses. Ja par ļaunprātīgu ir jāuzskata līguma partneru piesaistīšana ar konkrētu individuālo apgrozījuma mērķu noteikšanu, tad atšķirīga attieksme pret šiem pašiem līguma partneriem saskaņā ar šo pašu konkurencei nelabvēlīgo kritēriju, proti, atkarībā no tā, vai tie ir vai nav izpildījuši individuāli noteiktos apgrozījuma mērķus, nevar būt likumīga (110).

118. Šajā sakarā nav nekādas nozīmes tam, ka, pēc BA domām, ceļojumu aģentūrām individuālo apgrozījuma mērķu izpilde bija izdevīga un aģentūras par to bija pelnījušas atlīdzību. Dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīga izmantošana ir objektīvs jēdziens (111). Līdz ar to arī jautājums par tirdzniecības partneru diskriminēšanu ir jāvērtē pēc objektīviem, nevis subjektīviem kritērijiem.

119. Līdz ar to Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi juridisku kļūdu, atzīstot, ka ir līdzvērtīgs to ceļojumu aģentūru sniegums, kuru apgrozījums absolūtos skaitļos no BA aviobiļešu pārdošanas konkrētajā periodā bija vienāds.

b)      Prasības neizdevīgu konkurences apstākļu konstatēšanai (piektā apelācijas amata otrā daļa)

120. Vēl rodas jautājums, vai pietika ar Pirmās instances tiesas konstatējumu, ka “diskriminējošie atlīdzības nosacījumi dabiski ietekmēja” ceļojumu aģentūru iespējas savstarpēji konkurēt, vai arī ir nepieciešams konkrēts pierādījums par neizdevīgiem konkurences apstākļiem.

121. Līdz ar to galu galā rodas jautājums, vai EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkts paredz divpakāpju pārbaudi, proti, vai izteikumam “radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus” ir neatkarīgs saturs, vai arī tā ir skaidrojoša piebilde ar paziņojuma iedarbību.

122. Līdzšinējā judikatūra par šo pantu nesniedz atbildi uz šo jautājumu (112).

123. Sākot izskatīt jautājumu, būtu jāņem vērā EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta jēga un mērķis. Šajā pantā ietvertais īpašais diskriminācijas aizliegums ir daļa no sistēmas, saskaņā ar kuru atbilstoši EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā noteiktajam konkurence iekšējā tirgū ir jāaizsargā no traucējumiem. Dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma uzņēmējdarbības metodes nedrīkst traucēt konkurenci primārajā vai sekundārajā tirgū, proti, konkurenci starp šā uzņēmuma piegādātājiem vai starp tā klientiem. Tirgū dominējošā uzņēmuma līguma partneriem nedrīkst radīt labvēlīgākus vai nelabvēlīgākus apstākļus to savstarpējā konkurencē.

124. Līdz ar to EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta teikuma otrā daļa ir kas vairāk nekā tikai skaidrojoša piebilde ar paziņojuma iedarbību. Lai piemērotu šo tiesību normu, pirmkārt, ir jākonstatē konkurences attiecību pastāvēšana starp attiecīgajiem tirgū dominējošā uzņēmuma tirdzniecības partneriem (113) un, otrkārt, ir jāpierāda, ka tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība konkrēti var traucēt šīs konkurences attiecības, t.i., var ietekmēt tirgū dominējošā uzņēmuma vienu tirdzniecības partneru konkurences stāvokli salīdzinājumā ar pārējiem.

125. Turpretim nevar pieprasīt pierādījumus par skaitļos izsakāmu kaitējumu vai tirgū dominējošā uzņēmuma atsevišķu tirdzniecības partneru aprēķināmu esošās konkurences pozīcijas pasliktināšanos. Kā jau minēts, EKL 82. pants, pirmkārt, ir paredzēts konkurences kā institūta (114) aizsardzībai. Tādējādi arī šī panta otrās daļas c) apakšpunkta ietvaros savstarpējā konkurencē esošo tirdzniecības partneru diskriminācija var tikt uzskatīta par ļaunprātīgu jau gadījumā, ja tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība attiecīgajos apstākļos konkrēti var traucēt konkurenci starp šiem tirdzniecības partneriem.

126. Ja tiek piemēroti šie kritēriji, tad Pirmās instances tiesas argumentācija pārsūdzētajā spriedumā liekas ārkārtīgi lakoniska.

127. Tomēr Pirmās instances tiesa konstatē, ka ceļojumu aģentūras, kas darbojas Apvienotajā Karalistē, intensīvi konkurē savā starpā (115). Vēl tā konstatē, ka ceļojumu aģentūru spēja konkurēt vienai ar otru ir atkarīga no diviem elementiem, pirmkārt, no spējas “atbilstoši ceļotāju vēlmēm nodrošināt vietas lidojumos par saprātīgām cenām” un, otrkārt, no to rīcībā esošajiem finansiālajiem līdzekļiem (116).

128. To, ka BA komisijas maksas sistēmas varēja radīt lēcienveida un būtiskas izmaiņas atsevišķo tirdzniecības partneru ienākumos, Pirmās instances tiesa atzīmē jau sava sprieduma sākumā un arī vēlāk – saistībā ar “uzticības vairošanas efektu” (117).

129. Ņemot vērā šīs lietas faktus, Pirmās instances tiesa EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta pārbaudes ietvaros, neveicot detalizētas starppārbaudes, varēja tieši nonākt pie secinājumiem, ka ceļojumu aģentūru iespēju konkurēt savā starpā ietekmēja BA diskriminējošie atlīdzības nosacījumi (118) (protams, labāk būtu, ja tiktu ņemta vērā konkrēta spēja ietekmēt šo konkurenci). Nav jāatbild uz jautājumu, vai šajā kontekstā bija piemēroti izmantot jēdzienu “dabiski”.

130. Tā kā Tiesa pati līdz šim ir veikusi tikai kopsavilkuma pārbaudi par to, vai un kādā veidā tirgū dominējošā uzņēmuma diskriminējošie tirdzniecības nosacījumi ir ietekmējuši tā tirdzniecības partneru konkurences stāvokli (119), tad es secinot uzskatu, ka arī šajā gadījumā Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā šajā sakarā ir pieļāvusi juridisku kļūdu, un konkrētajos apstākļos tā drīkstēja pieņemt, ka BA komisijas maksas sistēmas rada diskriminējošas sekas EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē.

131. Līdz ar to piektais apelācijas pamats ir jānoraida kopumā kā nepamatots.

132. Tikai pilnas analīzes labad jāmin, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai konstatētu tirgū dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, nav obligāti jākonstatē tirgū dominējošā uzņēmuma piešķirto atlaižu vai prēmiju diskriminējošās sekas. Tiesa spriedumā lietā Michelin I atzina, ka šajā lietā strīdīgajām atlaidēm bija ļaunprātīgs raksturs, lai arī tā neuzskatīja, ka šo atlaižu diskriminējošās sekas ir pierādītas (120).

G –    Starpsecinājumi

133. Tā kā neviens BA apelācijas sūdzības pamats nevar tikt apstiprināts, uzskatu, ka BA apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

V –    Par tiesāšanās izdevumiem

134. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, ko skata kopā ar Reglamenta 118. pantu un 122. panta pirmo daļu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā BA spriedums varētu būt nelabvēlīgs, tad BA ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

135. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punkta trešajai daļai, ko skata kopā ar Reglamenta 118. pantu un 122. panta pirmo daļu, Tiesa varētu piespriest Virgin kā personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt pašai savus tiesāšanās izdevumus. Tomēr, tā kā Virgin ir iestājusies šajā lietā dalībnieka, kuram spriedums ir labvēlīgs, prasījumu atbalstam, tad, šķiet, būtu pamatoti atbilstoši Virgin prasījumam piespriest BA atlīdzināt arī tās tiesāšanās izdevumus.

VI – Secinājumi

136. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai:

1)         apelācijas sūdzību noraidīt;

2)         piespriest British Airways plc atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.


1 – Oriģinālvaloda – vācu.


2– Komisijas 1999. gada 14. jūlija Lēmums 2000/74/EK par EK līguma 82. panta piemērošanas procedūru (IV/D‑2/34.780 – “Virgin/British Airways”), publicēts dokumentā ar numuru C(1999) 1973 (OV 2000, L 30, 1. lpp.).


3British Airways/Komisija (Recueil, II‑5917. lpp.).


4– Šeit ir runa par 1993. gada 9. jūlija sākotnējo sūdzību un 1998. gada 9. janvāra papildu sūdzību (skat. pārsūdzētā sprieduma 12. un 19. punktu).


5– Apstrīdētā lēmuma preambulas 90. un 91. apsvērums, kā arī pārsūdzētā sprieduma 22. punkts.


6– Apstrīdētā lēmuma preambulas 31. apsvērums, kā arī pārsūdzētā sprieduma 21. punkts.


7– Pārsūdzētā sprieduma 4. punkts.


8– Pārsūdzētā sprieduma 14. punkts un apelācijas sūdzības 7. punkts.


9– Pārsūdzētā sprieduma 5. punkts.


10– Pārsūdzētā sprieduma 6.–11. punkts.


11– Pārsūdzētā sprieduma 14.–18. punkts.


12– Apstrīdētā lēmuma preambulas 29. un 30. apsvērums un pārsūdzētā sprieduma 23. punkts.


13– Turpmāk tekstā jēdziens “komisijas maksas sistēmas” tiek lietots kā vispārīgs jēdziens, kas ietver BA piemērotos tirdzniecības līgumus un jauno, no rezultātiem atkarīgo, prēmiju sistēmu.


14– Apstrīdētā lēmuma preambulas 96. apsvērums un pārsūdzētā sprieduma 24. punkts.


15– Turpretim formulējums “tās no rezultātiem atkarīgā prēmiju sistēma” pārsūdzētā sprieduma 25. punktā, kā arī citās vietās (angļu valodā – “its performance reward systems”, franču valodā – “ses systèmes de primes de résultat”) nav precīzs, jo šķiet, ka ar to ir domāta tikai jaunā, no rezultātiem atkarīgā, prēmiju sistēma. Tomēr no apstrīdētā lēmuma preambulas 29., 30., 102. un 109. apsvēruma skaidri izriet, ka šajos punktos runa ir par abām komisijas maksas sistēmām – gan par tirdzniecības līgumiem, gan arī par no rezultātiem atkarīgo prēmiju sistēmu.


16– Apstrīdētā lēmuma preambulas 102. apsvērums un pārsūdzētā sprieduma 25. punkts.


17– Apstrīdētā lēmuma preambulas 109. apsvērums un pārsūdzētā sprieduma 25. punkts.


18– Apstrīdētā lēmuma preambulas 103. un 111. apsvērums un pārsūdzētā sprieduma 26. punkts.


19– Skat., piemēram, 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija (Recueil, 461. lpp., 91. punkts), 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 322/81 Michelin/Komisija, “Michelin I” (Recueil, 3461. lpp., 70. punkts), 1980. gada 11. decembra spriedumu lietā 31/80 L’Oréal/De NieuweAMCK (Recueil, 3775. lpp., 27. punkts) un 1991. gada 3. jūlija spriedumu lietā 62/86 AKZO/Komisija (Recueil, 3359. lpp., 69. punkts).


20– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 57. punkts.


21– 2000. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P CompagnieMaritime BelgeTransports u.c./Komisija (Recueil, I‑1365. lpp., 131. punkts).


22– 1978. gada 14. februāra spriedums lietā 27/76 United Brands/Komisija (Recueil, 207. lpp., 189. punkts).


23– Šajā sakarā skat. šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hoffmann-La Roche 91. un 123. punktu, lietā Michelin I 70. punktu, lietā L’Oréal 27. punktu un lietā AKZO 69. un 70. punktu.


24– Skat. iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā AKZO 70. punktu.


25– 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, no 50/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija (Recueil, 1663. lpp., 517. un turpmākie punkti), iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑LaRoche/Komisija 90. un turpmākie punkti, iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 62. un turpmākie punkti un 2001. gada 29. marta spriedums lietā C‑163/99 Portugāle/Komisija (Recueil, I‑2613. lpp., 50. un turpmākie punkti). Skat. arī 1991. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑30/89 Hilti/Komisija (Recueil, II‑1439. lpp., 101. punkts), 1993. gada 1. aprīļa spriedumu lietā T‑65/89 BPB Industries un BritishGypsum/Komisija (Recueil, II‑389. lpp., 71. un 120. punkts), 1999. gada 7. oktobra spriedumu lietā T‑228/97 Irish Sugar/Komisija (Recueil, II‑2969. lpp., 198., 201. un 213. punkts) un 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, “Michelin II” (Recueil, II‑4071. lpp., 53. un turpmākie punkti), kā arī iepriekš šo secinājumu 3. zemsvītras piezīmē minēto pārsūdzēto spriedumu lietā British Airways/Komisija.


26– Procesā Tiesā BA vairākkārt norādīja, ka Komisija plāno mainīt savu praksi attiecībā uz EKL 82. pantu un vēlas publicēt diskusiju dokumentu.


27– Skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 273. punkta pēdējo teikumu un 278. un 292. punktu.


28– Šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi.


29– Saskaņā ar šo uzskatu nav nozīmes tam, vai šādi noteikumi ir paredzēti līgumā vai tos vienpusēji piemēro dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums.


30– 1993. gada 24. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097. lpp.).


31– 1973. gada 21. februāra spriedums lietā 6/72 Europemballage un Continental Can/Komisija, “Continental Can” (Recueil, 215. lpp., 26. punkts), 1996. gada 14. novembra spriedums lietā C‑333/94 P Tetra Pak/Komisija (Recueil, I‑5951. lpp., 37. punkts) un iepriekš šo secinājumu 21. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma apvienotajās lietās Compagnie Maritime BelgeTransports 112. punkts.


32– Tādējādi attiecībā uz uzticības atlaižu radītajām izslēgšanas sekām Tiesa iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētajos spriedumos lietā Hoffmann‑La Roche un lietā Michelin I atsaucās uz EEK līguma 86. pantu (tagad EKL 82. pants) kopumā, nevis tikai uz tā otrās daļas b) apakšpunktu. Tikai iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Suiker Unie 526. punktā Tiesa skaidri atsaucās uz šī panta otrās daļas b) apakšpunktu.


33– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 82.–87. punkts. Līdzīgi attiecībā uz cukura tirgu arī iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Suiker Unie it īpaši 499. un 510. punkts.


34– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 89. punkts. Tādā pašā nozīmē iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Suiker Unie it īpaši 518. un 527. punkts.


35– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 90. punkts.


36– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 86. punkts.


37– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 72. punkts.


38– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 66. un turpmākie punkti.


39– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 81. punkts.


40– Šajā nozīmē skat. šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche 90. punktu un lietā Michelin I 85. punktu.


41– Pārsūdzētā sprieduma 244. un 245. punkts.


42– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 73. punkta pirmais teikums, ko skata kopā ar 72. punkta pēdējo teikumu.


43– Skat. šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


44– Skat. šo secinājumu 33. punkta otro ievilkumu.


45– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 73. punkta pirmais teikums.


46– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 73. punkta pirmais teikums.


47– Spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche 90. punkts un lietā Michelin I 71. punkts, 73. punkta otrais teikums un 85. punkts; abi iepriekš minēti šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē. Līdzīgi iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Suiker Unie 526. punkts.


48– Skat. iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 70.–86. punktu.


49– Par attiecīgā atskaites laika posma ilguma nozīmi skat. apsvērumus par apelācijas ceturtā pamatojuma pirmo daļu šo secinājumu 94.–98. punktā.


50– Iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Suiker Unie 527. punkts un iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 90. punkta pēdējais teikums.


51– Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 10. un 15.–17. punktu, kas atspoguļoti šo secinājumu 9. un 10. punktā.


52– Šādā nozīmē skat. arī iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 81. punktu.


53– Šajā sakarā skat. šo secinājumu 11. punktu, kurā ir izklāstīti attiecīgie Komisijas secinājumi, uz kuriem atsaucas arī Pirmās instances tiesa.


54– Pārsūdzētā sprieduma 272. un 273. punkts.


55– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 41. punkts un iepriekš šo secinājumu 21. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma apvienotajās lietās Compagnie Maritime Belge Transports 132. punkts.


56– Šādā nozīmē skat. arī iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 82. punktu.


57– Pārsūdzētā sprieduma 276. un 277. punkts.


58– Skat. kaut vai 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑37/03 P BioID/ITSB (Krājums, I‑7975. lpp., 43. un 53. punkts) un 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, “Cementa spriedums” (Recueil, I‑123. lpp., 47.–49. punkts).


59– Šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche 90. punkts un lietā Michelin I 85. punkts.


60– Iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Suiker Unie 518. punkts, iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 90. un 100. punkts un iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 71. un 72. punkts. Skat. arī iepriekš šo secinājumu 3. zemsvītras piezīmē minētā pārsūdzētā sprieduma 244. un turpmākos punktus.


61– Iepriekš minēts šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē, 90. punkts.


62– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 100. punkts.


63– Līdzīgi apsvērumi par priekšrocību efektivitātes ziņā ievērošanu ir atrodami Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula, OV L 24, 1. lpp.) preambulas 29. apsvērumā un Komisijas Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu koncentrāciju kontroli (OV 2004, C 31, 5. lpp.) 76.–88. punktā, kā arī – attiecībā uz EKL 81. panta 3. punktu – Komisijas paziņojuma “Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā” (OV 2000, C 291, 1. lpp.) 135. punktā un 141. punkta pēdējā teikumā.


64– Šajā lietā nav jāatbild uz jautājumu, vai arī daudzuma atlaidēm, kas tiek piešķirtas, pamatojoties uz objektīviem, visiem pircējiem vienādiem apjomiem, kādā atsevišķā gadījumā šo atlaižu piešķiršanas kritēriju un apstākļu dēļ varētu būt ļaunprātīga iedarbība. Skat. iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Michelin II un iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 50. un turpmākos punktus.


65– Skat. pārsūdzētā sprieduma 279.–291. punktu.


66– Skat. šo secinājumu 55. punktu un šo secinājumu 58. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru. Protams, tas ir spēkā tikai ar nosacījumu, ka fakti un pierādījumi netika sagrozīti, kas attiecīgajā gadījumā netika apgalvots.


67– Pārsūdzētā sprieduma 293. punkts.


68– Pārsūdzētā sprieduma 294. punkts.


69– Pārsūdzētā sprieduma 293. punkts.


70– Pārsūdzētā sprieduma 295. punkts.


71– Šādā nozīmē skat. iepriekš šo secinājumu 31. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Continental Can 26. punktu un šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche 91., 123. un 125. punktu, lietā Michelin I 70. punktu un lietā L’Oréal 27. punktu.


72– Šādā nozīmē skat. iepriekš šo secinājumu 31. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Continental Can 26. punktu un iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 125. punktu.


73– 1974. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija (Recueil, 223. lpp., 25. punkts).


74– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 57. punkts.


75– Apelācijas sūdzības 85. punkts.


76– Šādā nozīmē skat. iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā SuikerUnie 526. punktu, iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche 90. punktu un lietā Michelin I 73. punkta otro teikumu un 85. punkta pirmo teikumu. Attiecībā uz piemērotības kritēriju skat. 1998. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑7/97 Bronner (Recueil, I‑7791. lpp., 38. punkts).


77– Kā jau izklāstīts, ļaunprātīga izmantošana nepastāv, ja tirgū dominējošā uzņēmuma rīcība ir ekonomiski objektīvi pamatota (skat. šo secinājumu 56.–60. punktu).


78– Skat. šo secinājumu 45. un 46. punktu.


79– Šādā nozīmē skat. iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā AKZO, 163. punkts, kurā Tiesa samazināja Komisijas uzliktā naudas soda apmēru tādēļ, ka attiecīgo uzņēmumu tirgus daļām nebija būtiskas ietekmes.


80– Pārsūdzētā sprieduma 293. punkts. Sprieduma saistošajā angļu valodas versijā šis teikums skan šādi: “It is sufficient in that respect to demonstrate that the abusive conduct of the undertaking in a dominant position tends to restrict competition, or, in other words, that the conduct is capable of having, or likely to have, such an effect.” Franču valodas versijā šis teikums ir izteikts šādi: “Il suffit á cét égard de démontrer que le comportement abusif de l’enterprise en position dominante tend á restreindre la concurrence ou, en d’autres termes, que le comportement est de nature ou susceptible d’avoir un tel effet.”


81– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 73. punkta otrā teikuma angļu valodas versijā šis kritērijs tika formulēts: “[..] weather the discount tends to remove or restrict [..]” un franču valodā, kas bija noteicošā lietas izskatīšanas valoda, “[..] si le rabais tend [..] á enlever [..] ou á restreindre [..]”. Turklāt uz franču valodas formulējumu “tend á [..]” tika balstīts iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Hoffmann‑La Roche, 90. punkts. Mans izcēlums.


82– Pārsūdzētā sprieduma 294.–298. punkts.


83– Skat. šo secinājumu 55. punktu un 58. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


84 – 2005. gada 3. marta spriedums lietā C‑499/03 P Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija (Krājums, I‑1751. lpp., 41. punkts) un 2004. gada 6. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑2/01 P un C‑3/01 P BAI un Komisija/Bayer (Recueil, I‑23. lpp., 47. punkts).


85– Pārsūdzētā sprieduma 298. punkts.


86– Skat. šo secinājumu 68. punktu.


87– Iepriekš šo secinājumu 31. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Continental Can 26. punkts un iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 125. punkts. Pretēji BA uzskatiem, pēc manām domām, arī ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savos 1998. gada 28. maija secinājumos lietā C‑7/97 Bronner (Recueil, I‑7791. lpp., 58. punkts) nepauž citu viedokli. Viņš savos secinājumos norāda, “ka [82.] panta galvenais mērķis ir novērst konkurences traucējumus – un it īpaši aizsargāt patērētāju intereses”, tādējādi, šķiet, arī viņš pieņem, ka EKL 82. pants aizsargā konkurenci kā institūtu un līdz ar to – netieši aizsargā patērētāju intereses.


88– Skat. šo secinājumu 35. punktu un 31. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


89– Skat. arī šo secinājumu 32. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


90– Šādā nozīmē skat. arī iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Suiker Unie, 526. punkts, kurā Tiesa attiecībā uz atlaižu sistēmu norādīja, ka tā “var ierobežot apgrozījumu, tādējādi kaitējot patērētājam [82.] panta b) apakšpunkta izpratnē, jo citiem ražotājiem, ieskaitot citās dalībvalstīs reģistrētos ražotājus, tiek liegta vai samazināta iespēja konkurēt [ar tirgū dominējošo uzņēmumu savu preču] apgrozījuma ziņā”.


91– Īpaši skaidri tas ir parādīts pārsūdzētā sprieduma 296. un 311. punktā. (Pirmās instances tiesa, nepieļaudama juridisku kļūdu, secināja, kā BA komisijas maksas sistēmas vispār varēja izraisīt izslēgšanas sekas un ietekmēt konkurenci. Skat. arī manus argumentus par apelācijas pirmo un otro pamatu šo secinājumu 35. un turpmākajos punktos un 67. un turpmākajos punktos).


92– Šādā nozīmē skat. arī iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Michelin I, 81. punkts, kurā Pirmās instances tiesa uzsvēra mērķa atlaides “salīdzinoši garo atskaites laika posmu” (viens gads).


93– Šī nedrošība var palielināties, ja atlaižu vai prēmiju sistēma nav caurskatāma (skat. iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 83. punktu).


94– Skat. it īpaši šo secinājumu 45. punktu.


95– Skat. pārsūdzētā sprieduma 271. un turpmākos punktus.


96– Skat. faktu izklāstījumu, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 8.–11. punktā un, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 15. zemsvītras piezīmē.


97– Pārsūdzētā sprieduma 272. un 273. punkts.


98– Pārsūdzētā sprieduma 276.–278. punkts.


99– Skat. šo secinājumu 55. punktu un 58. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru. Protams, tas ir spēkā tikai ar nosacījumu, ka nav sagrozīti fakti un pierādījumi, kas attiecīgajā gadījumā netika apgalvots.


100– Pārsūdzētā sprieduma 272. punkts.


101– Pārsūdzētā sprieduma 240. punkts.


102– Pārsūdzētā sprieduma 238. punkts.


103– Pārsūdzētā sprieduma 235. un 236. punkts.


104– Tas, ka ir vajadzīga šāda katra atsevišķā gadījuma konkrēto apstākļu izvērtēšana, ir uzsvērts arī iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 87. un turpmākajos punktos.


105– Šajā sakarā skat. šo secinājumu 55. punktu un 58. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru. Protams, tas ir spēkā tikai ar nosacījumu, ka nav sagrozīti fakti un pierādījumi, kas attiecīgajā gadījumā netika apgalvots.


106– Pastāvīgā judikatūra; skat. kaut vai 2004. gada 14. decembra spriedumus lietā C‑434/02 ArnoldAndré (Krājums, I‑11825. lpp., 68. punkts) un lietā C‑210/03 Swedish Match (Krājums, I‑11893. lpp., 70. punkts), 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑110/03 Beļģija/Komisija (Krājums, I‑2801. lpp., 71. punkts), 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑403/03 Schempp (Krājums, I‑6421. lpp., 28. punkts) un 2005. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04 ABNA u.c. (Krājums, I‑10423. lpp., 63. punkts).


107– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 90. punkts.


108– Cits viedoklis par daudzuma atlaidēm ir atrodams iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 50. un turpmākajos punktos.


109– Skat. manus apsvērumus par pirmo apelācijas pamatu šo secinājumu 44.–62. punktā.


110– Šādā nozīmē skat. arī iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Hoffmann‑La Roche 90. punktu, kurā attiecībā uz uzticības atlaidēm ir teikts: “Turklāt uzticības atlaižu sekas ir atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgiem darījumiem ar citiem tirdzniecības partneriem, un tādējādi divi pircēji par vienas un tās pašas preces līdzvērtīgu daudzumu maksā atšķirīgu cenu atkarībā no tā, vai viņi iegūst savas piegādes tikai no tirgū dominējošā uzņēmuma, vai arī tiem ir vairāki piegādes avoti.”


Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 87. un turpmākie punkti nav pretrunā šeit paustajam viedoklim. Minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka diskriminācija nav pierādīta inter alia tādēļ, ka Komisijas secinājumi par Michelin atlaižu sistēmas funkcionēšanas veidu vēlāk izrādījās nepilnīgi, un tādēļ nevarēja izslēgt, ka Komisija šādā veidā nebija ņēmusi vērā Michelin likumīgos uzņēmējdarbības apsvērumus (skat. sprieduma 89. un 90. punktu).


111– Spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche 91. punkts un lietā AKZO 69. punkts, iepriekš minēti šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē.


112– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 87. un turpmākajos punktos netika konstatēta diskriminācija, līdz ar to neradās jautājums par neizdevīgākas konkurences situācijas radīšanu. Iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 50. un turpmākajos punktos un 2002. gada 24. oktobra spriedumā lietā C‑82/01 P Aéroports de Paris/Komisija (Recueil, I‑9297. lpp., 114. un turpmākie punkti) diskriminācijas jautājums tika apskatīts, tomēr diemžēl nav skaidrs, vai šajā lietā tika izskatīts jautājums par neizdevīgāku apstākļu radīšanu līguma partneriem. Katrā ziņā iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Suiker Unie 522.–525. punktā īsi tika apskatīts jautājums par konkurences attiecībām starp diskriminētajiem klientiem. Iepriekš šo secinājumu 22. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā United Brands 232.–234. punktā un 1991. gada 10. decembra spriedumā lietā C‑179/90 Merci ConvenzionaliPorto di Genova/Siderurgica Gabrielli (Recueil, I‑5889. lpp., 19. punkts) Tiesai ieteikts uzskatīt, ka ir jāveic kopsavilkuma pārbaude par tirgū dominējošā uzņēmuma rīcības ietekmi uz tā tirdzniecības partneru konkurences stāvokļiem.


113– Skat. kaut vai iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā SuikerUnie 524. un 525. punktu.


114– Šajā sakarā skat. manus argumentus par otro apelācijas pamatu šo secinājumu 67.–78. punktā.


115– Pārsūdzētā sprieduma 237. punkts.


116– Pārsūdzētā sprieduma 237. un 238. punkts.


117– Skat. pārsūdzētā sprieduma 23. punktu, kas pārņemts šo secinājumu 11. punktā, no vienas puses, un pārsūdzētā sprieduma 272. un 273. punktu, no otras puses.


118– Pārsūdzētā sprieduma 238. punkts.


119– Skat. it īpaši iepriekš šo secinājumu 22. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā UnitedBrands 232.–234. punktu, iepriekš šo secinājumu 112. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Merci Convenzionali Porto di Genova 19. punktu un iepriekš šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 50. un turpmākos punktus.


120– Iepriekš šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Michelin I 86. un 91. punkts.