ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 23. maijā (1)
Lieta C‑438/05
International Transport Workers’ Federation
un
Finnish Seamen’s Union
pret
Viking Line ABP
un
OÜ Viking Line Eesti
(Court of Appeal (England and Wales) (Civil Division) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
1. Court of Appeal (England and Wales) (Civil Division) [Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta)], izskatot apelācijas sūdzību par High Court of Justice (Commercial Court) spriedumu, uzdeva vairākus jautājumus, kas šai Tiesai liek vērsties pie problēmas, kas ir gan ļoti sarežģīta no juridiskā viedokļa, gan ļoti svarīga sociālajā un politiskajā kontekstā. Reizēm atbildes uz sarežģītiem jautājumiem ir vienkāršas. Tas tā nav šajā gadījumā. Šīs lietas pamatā esošā situācija kopsavilkumā ir šāda. Somijas uzņēmējs, kas nodrošina prāmju satiksmi starp Helsinkiem un Tallinu, vēlējās mainīt savas reģistrācijas vietu uz Igauniju, lai gūtu priekšrocības no zemāka algu līmeņa un sniegtu savus pakalpojumus no turienes. Somijas arodbiedrība, ko atbalsta starptautiskā arodbiedrību apvienība, vēlējas to nepieļaut un draudēja rīkot streiku un boikotus gadījumā, ja šī sabiedrība pārceltos, nesaglabājot savu pašreizējo algu līmeni. Juridiskās problēmas, ko izraisa šis konflikts, ir saistītas ar Līguma noteikumu par brīvu apriti horizontālo iedarbību un attiecībām starp sociālajām tiesībām un tiesībām uz brīvu apriti.
I – Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
Lietas dalībnieki
2. Viking Line ABP (turpmāk tekstā – “Viking Line”) ir Somijas uzņēmējs, kas nodrošina pasažieru prāmju satiksmi. OÜ Viking Line Eesti ir tā Igaunijas meitasuzņēmums. Viking Line pieder “Rosella” – kuģis, kas kuģo ar Somijas karogu maršrutā Tallina – Helsinki starp Igauniju un Somiju. “Rosella” apkalpes locekļi ir Finnish Seamen’s Union [Somijas Jūrnieku arodbiedrība] (turpmāk tekstā – “FSU”) biedri.
3. FSU, kuras atrašanās vieta ir Helsinkos, ir nacionālā līmeņa arodbiedrība, kas pārstāv jūrniekus. Tajā ir ap 10 000 biedru, tostarp arī “Rosella” apkalpes locekļi. FSU ir International Transport Workers’ Federation [Starptautiskās transporta darbinieku federācijas] (turpmāk tekstā – “ITF”) dalībniece Somijā.
4. ITF ir federācija, kas apvieno 600 transporta darbinieku arodbiedrības 140 valstīs un kuras atrašanās vieta ir Londonā. Viens no ITF politikas pamatvirzieniem ir politika attiecībā uz “izdevīguma karogiem” (turpmāk tekstā – “FOC”). Commercial Court tiesas sēdē ITF priekšsēdētājs paskaidroja, ka “FOC kampaņas pamatmērķi ir, pirmkārt, novērst izdevīguma karogus un radīt patiesu saikni starp kuģa karogu un īpašnieka valsts piederību un, otrkārt, aizsargāt un uzlabot FOC kuģos strādājošo jūrnieku stāvokli”. Saskaņā ar dokumentu, kurā ir izklāstīta FOC politika, tiek uzskatīts, kas kuģis kuģo ar izdevīguma karogu, “ja faktiskas īpašumtiesības un kontrole pār kuģi atrodas citā, nevis karoga valstī”. Šajā pašā dokumentā ir norādīts, ka “arodbiedrībām faktisko īpašumtiesību atrašanās valstī ir tiesības noslēgt līgumus, kas attiecas uz kuģiem, faktiskās īpašumtiesības uz kuriem atrodas to valstīs”. FOC kampaņu īsteno ar boikotiem un citām solidaritātes akcijām.
Fakti
5. “Rosella”, kas konkurē ar kuģiem, kuri kuģo ar Igaunijas karogiem tajā pašā līnijā starp Tallinu un Helsinkiem, ekspluatācija radīja zaudējumus. Igaunijas apkalpes algas ir zemākas par Somijas apkalpju algām. Tā kā “Rosella” kuģo ar Somijas karogu, Viking Line saskaņā ar Somijas tiesību aktiem un koplīguma noteikumiem ir jāmaksā apkalpei Somijas līmeņa alga.
6. 2003. gada oktobrī Viking Line vēlējās nomainīt karoga valsti un reģistrēt kuģi Igaunijā, lai noslēgtu koplīgumu ar Igaunijas arodbiedrību. Tā paziņoja par savu priekšlikumu apkalpei un FSU. FSU skaidri norādīja Viking Line, ka tā iebilst pret priekšlikumu mainīt “Rosella” karoga valsti.
7. Ar 2003. gada 4. novembra elektroniskā pasta ziņojumu FSU lūdza ITF informēt visas asociētās arodbiedrības par šo problēmu un lūgt tās atturēties no sarunu vešanas ar Viking Line. 2003. gada 6. novembrī ITF izpildīja lūgumu un atbilstoši FOC politikai izsūtīja apkārtrakstu. Apkārtrakstā tika norādīts, ka faktiskās īpašumtiesības uz “Rosella” joprojām paliek Somijā un ka tātad FSU patur tiesības vest sarunas. Tā aicināja asociētās arodbiedrības nesākt sarunas ar Viking. Asociētās arodbiedrības, ievērojot solidaritātes principu, nepārkāptu apkārtrakstā noteikto. Tā neizpildes rezultātā varētu tikt piemērotas sankcijas – līdz pat izslēgšanai no ITF (2). Tātad apkārtraksts faktiski liedza Viking Line jebkādu iespēju apiet FSU un sadarboties tieši ar Igaunijas arodbiedrību.
8. Turpmāk FSU paziņoja, ka “Rosella” apkalpes komplektēšanas līguma termiņš beidzās 2003. gada 17. novembrī un ka tādējādi tai vairs nav pienākuma ievērot sociālo mieru. FSU paziņoja par nodomu 2003. gada 2. decembrī uzsākt kolektīvu rīcību attiecībā uz “Rosella”. Tā pieprasīja, lai apkalpe tiktu palielināta par astoņām personām un lai Viking Line vai nu atteiktos no saviem plāniem mainīt karoga valsti, vai – gadījumā, ja karoga valsti maina – nodarbinātu apkalpi atbilstoši Somijas darba noteikumiem. Viking Line ierosināja tiesvedību Helsinku Darba tiesā, lūdzot to atzīt, ka apkalpes komplektēšanas līgums palika spēkā, un Helsinku Tiesā, lūdzot izdot rīkojumu atturēties no streika. Tomēr nevienai no šīm tiesām nebija iespējas uzklausīt Viking Line laicīgi.
9. 2. decembrī Viking Line streika draudu dēļ noslēdza izlīgumu. Viking Line piekāpās jautājumā par papildu apkalpes locekļiem un piekrita nesākt karoga valsts maiņu līdz 2005. gada 28. februārim. Tā arī piekrita izbeigt tiesvedību Darba tiesā un Helsinku Tiesā.
10. ITF nav atsaukusi savu apkārtrakstu, un līdz ar to aicinājums asociētām arodbiedrībām atturēties no sarunu vešanas ar Viking Line palika spēkā. Pa to laiku “Rosella” ekspluatācija turpināja radīt zaudējumus. Viking Line, joprojām vēloties mainīt karoga valsti uz Igauniju, ieplānoja to darīt pēc jaunā apkalpes komplektēšanas līguma termiņa beigām 2005. gada 28. februārī.
11. Paredzot, ka jauns mēģinājums mainīt “Rosella” karoga valsti vēlreiz izraisīs kolektīvu rīcību no ITF un FSU puses, 2004. gada 18. augustā Viking Line cēla prasību Commercial Court [Komerctiesa] Londonā, ar ko lūdza to taisīt deklaratīvu spriedumu un noteikt tiesas aizliegumu, prasot ITF atsaukt apkārtrakstu un FSU – neaizskart Viking Line tiesības uz brīvu apriti saistībā ar “Rosella” karoga valsts maiņu. Kamēr šī prasība vēl nebija izskatīta, “Rosella” apkalpes komplektēšanas līgums tika pagarināts līdz 2008. gada februārim. Līdz ar to 2005. gada 28. februāra datums vairs nebija īpaši svarīgs, taču “Rosella” ekspluatācija turpināja radīt zaudējumus, jo Viking Line darba nosacījumi bija mazāk labvēlīgi nekā darba nosacījumi Igaunijā. Tātad joprojām bija svarīgi atrisināt šo problēmu. Ar 2005. gada 16. jūnija spriedumu Commercial Court noteica tiesas aizliegumus, saņemot pretī Viking Line apņemšanos neatlaist darbiniekus saistībā ar karoga valsts maiņu.
12. 2005. gada 30. jūnijā ITF un FSU iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu Court of Appeal (Civil Division). Ar 2005. gada 3. novembra rīkojumu Court of Appeal uzdeva Tiesai veselu virkni sīki formulēto prejudiciālu jautājumu (3). Ceru, ka ne pārāk vienkāršošu problēmu, ja īsuma labad tos apkopošu trīs jautājumos, kas šķiet vissvarīgākie.
13. Pirmais jautājums ir par to, vai pēc analoģijas ar spriedumu lietā Albany (4) tāda kolektīva rīcība kā izskatāmā, ņemot vērā Kopienas sociālo politiku, neietilpst EKL 43. panta un Padomes Regulas (EEK) Nr. 4055/86 (5) 1. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
14. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai minētajām normām “ir horizontāla tieša iedarbība, tā ka tās privātam uzņēmumam rada tiesības, uz kurām var atsaukties, vēršoties pret [..] arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību saistībā ar šīs arodbiedrības vai arodbiedrību apvienības veikto kolektīvo rīcību”.
15. Visbeidzot, iesniedzējtiesa vaicā, vai konkrētajos apstākļos tāda kolektīva rīcība kā pamata lietā ir brīvas aprites ierobežojums un, ja tā ir, vai tā ir objektīvi attaisnojama, piemērota un samērīga, un vai tā “atbilst taisnīgam līdzsvaram starp sociālajām pamattiesībām veikt kolektīvu rīcību un uzņēmējdarbības veikšanas un pakalpojumu sniegšanas brīvību”. Šajā sakarā iesniedzējtiesa arī jautā, vai aplūkojamā rīcība ir jāuzskata par tieši diskriminējošu, netieši diskriminējošu vai nediskriminējošu un cik lielā mērā tas ietekmē tās novērtējumu atbilstoši attiecīgajām normām par brīvu apriti.
II – Vērtējums
A – Ievada piezīmes
16. Valsts tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz Regulas Nr. 4055/86 1. panta 1. punktu un EKL 43. pantu.
17. Regula Nr. 4055/86 reglamentē jūras pārvadājumu pakalpojumu brīvu sniegšanu starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Šī regula padara “visus Līguma noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību” piemērojamus jūras pārvadājumu starp dalībvalstīm jomai (6). Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “jūras pārvadājumu pakalpojumu brīvu sniegšanu starp dalībvalstīm [..] piemēro attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kura nav to personu valsts, kam minētie pakalpojumi paredzēti”. Būtībā ar šo noteikumu jūras pārvadājumu jomā tiek izpausts pakalpojumu brīvas sniegšanas princips, ko garantē EKL 49. pants (7).
18. Tomēr šī lieta galvenokārt attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, ko garantē EKL 43. pants. Viking Line veiktā “Rosella” karoga valsts maiņa būtu uzskatāma par uzņēmējdarbības veikšanas brīvības izmantošanu. Spriedumā lietā Factortame u.c. Tiesa nosprieda, ka tāda kuģa reģistrācija, kuru izmanto “saimnieciskai darbībai, kas saistīta ar pastāvīgo komercdarbību attiecīgajā dalībvalstī”, ir uzņēmējdarbības veikšana EKL 43.panta nozīmē (8).
19. Tādējādi Viking Line vēlas, pirmkārt, izmantot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību, lai vēlāk izmantotu savas tiesības uz pakalpojumu brīvu sniegšanu. Savukārt ITF un FSU mēģina uzlikt zināmus nosacījumus Viking Line tiesību veikt uzņēmējdarbību izmantošanai un ir draudējušas boikotēt Viking Line pasažieru prāmju satiksmes pakalpojumu sniegšanu, ja tā nolemtu mainīt “Rosella” karoga valsti, neizpildot to izvirzītos nosacījumus.
B – Noteikumu par aprites brīvību piemērojamība kolektīvai rīcībai
20. FSU un ITF uzskata, ka kolektīvā rīcība, ko veic arodbiedrības vai arodbiedrību apvienības un kas veicina Kopienas sociālās politikas mērķu sasniegšanu, neietilpst EKL 43. panta un Regulas Nr. 4055/86 piemērošanas jomā. Tās apgalvo, ka noteikumu par aprites brīvību piemērošana kaitētu darba ņēmēju tiesībām veikt kolektīvas sarunas un streikot nolūkā panākt koplīguma noslēgšanu. Šajā sakarā tās norāda, ka biedrošanās tiesības un tiesības streikot ir pamattiesības, kas aizsargātas ar vairākiem starptautiskajiem instrumentiem. Turklāt tiesību streikot ievērošana saistībā ar kolektīvām sarunām esot konstitucionāla tradīcija, kas ir kopīga dalībvalstīm un līdz ar to ir Kopienu tiesību vispārējs princips. Atsaucoties pēc analoģijas uz Tiesas sniegto pamatojumu spriedumā lietā Albany (9), FSU un ITF apgalvo, ka Līguma XI sadaļā iekļautie sociālie noteikumi faktiski nepieļauj piemērot EKL 43. pantu un Regulu Nr. 4055/86 darba strīdiem, tādiem kā pamata lietā.
21. Ar savu pirmo jautājumu valsts tiesa būtībā jautā, vai šis viedoklis ir pareizs. Manuprāt, atbildei ir jābūt noraidošai.
22. FSU un ITF faktiski apgalvo, ka noteikumu par aprites brīvību piemērošana saistībā ar kolektīvo rīcību, ko veic arodbiedrība vai arodbiedrību apvienība, kaitētu Kopienas sociālās politikas mērķiem un atņemtu biedrošanās tiesībām un tiesībām streikot pamattiesību raksturu. Tomēr šis apgalvojums ir nepareizs.
23. Noteikumi par uzņēmējdarbības veikšanu un par pakalpojumu sniegšanas brīvību nekādā gadījumā nav nesaderīgi ar pamattiesību aizsardzību vai ar Kopienas sociālās politikas mērķu sasniegšanu. Nedz Līguma noteikumi par aprites brīvību, nedz biedrošanās tiesības un tiesības streikot nav absolūtas. Jo vairāk, nekas Līgumā nenorāda uz to, ka Kopienas sociālās politikas mērķiem vienmēr ir jāprevalē pār mērķi nodrošināt kopējā tirgus pareizu darbību. Tieši otrādi, abu politikas mērķu iekļaušana Līgumā liecina par Kopienas vēlmi īstenot šos divus politikas veidus kopā. Tātad apstāklis, ka aprites brīvības ierobežojums rodas no pamattiesību īstenošanas vai no rīcības, kas ietilpst sociālās politikas noteikumu darbības jomā, nepadara noteikumus par aprites brīvību nepiemērojamus.
24. Šo secinājumu apstiprina judikatūra. Lietā Schmidberger Austrijas valdība atļāva demonstrāciju, kas ierobežoja preču brīvu apriti; tā uzskatīja, ka šīs demonstrācijas aizliegums aizskartu tiesības uz izteiksmes brīvību un tiesības uz pulcēšanās brīvību (10). Lietā Omega Tiesa izskatīja pasākumu, kura mērķis bija aizsargāt cilvēka cieņu, bet kurš tajā pat laikā ierobežoja pakalpojumu sniegšanas brīvību (11). Abos gadījumos Tiesa atzina, ka runa bija par pamattiesībām, kas bija jāievēro kā Kopienu tiesību vispārējie principi (12). Tomēr nevienā no šiem gadījumiem Tiesa nav lēmusi, ka šā iemesla dēļ attiecīgajiem ierobežojumiem nebija piemērojami noteikumi par brīvu apriti. Tā vietā Tiesa konstatēja, ka, lai gan šie noteikumi bija piemērojami, tomēr aprites brīvības ierobežojumi nepārsniedza to, ko var pamatoti uzskatīt par nepieciešamu attiecīgo pamattiesību aizsardzībai (13).
25. Tāpat Tiesa konsekventi atzina, ka ar sociālo politiku saistītās sabiedriskās intereses var attaisnot noteiktus aprites brīvības ierobežojumus, ja vien šie ierobežojumi nepārsniedz to, kas ir nepieciešams (14). Tiesa tomēr nekad nav atzinusi, ka šādi ierobežojumi līdz ar to neietilpst aprites brīvības noteikumu piemērošanas jomā. Pat ņemot vērā tikai dažus piemērus no judikatūras, pasākumi, lai aizsargātu vidi (15), patērētājus (16), preses daudzveidību (17) un sabiedrības veselību (18), visi tika atzīti par ietilpstošiem aprites brīvības noteikumu piemērošanas jomā. Noteikti būtu dīvaini secināt, ka savukārt pasākumi, ko veic sociālās politikas interesēs, nav jāpārbauda saskaņā ar brīvas aprites noteikumiem.
26. Visbeidzot, mani nepārliecina minētā analoģija ar spriedumu lietā Albany (19). Lieta Albany attiecās uz koplīgumu starp darba ņēmēju un darba devēju organizācijām, ar ko nodibina sektorālo pensiju fondu, kurā dalība bija obligāta. Tiesa nosprieda, ka attiecīgais līgums, ņemot vērā tā raksturu un mērķi, neietilpa EKL 81. panta piemērošanas jomā. Tomēr apstāklis, ka līgums vai darbība neietilpst konkurences noteikumu piemērošanas jomā, vēl nenozīmē, ka uz to neattiecas aprites brīvības noteikumi. Tieši otrādi, spriedumi lietā Wouters (20) un lietā Meca‑Medina (21) liecina, ka uz līgumu vai darbību var attiekties vieni noteikumi un – tajā pat laikā – neattiekties kādi citi noteikumi (22).
27. Turklāt sprieduma lietā Albany pamatā esošās bažas, šķiet, ir par to, kā novērst iespējamās pretrunas Līgumā. Līgums veicina sociālo dialogu, kura rezultātā tiek noslēgti koplīgumi par darba nosacījumiem un algu. Tomēr šis mērķis būtu būtiski apdraudēts, ja Līgums vienlaikus aizliegtu šādus koplīgumus, ņemot vērā tiem raksturīgo ietekmi uz konkurenci (23). Līdz ar to koplīgumiem ir jābūt “ierobežotai imunitātei pret konkurences noteikumiem” (24). Savukārt Līguma noteikumi par brīvu apriti nerada šādas pretrunas, jo, kā norādīju iepriekš, šos noteikumus var saskaņot ar sociālās politikas mērķiem (25).
28. Tādēļ es iesaku Tiesai uz pirmo valsts tiesas uzdoto jautājumu atbildēt šādi: “Kolektīva rīcība, ko veic arodbiedrība vai arodbiedrību apvienība un kuras mērķis ir veicināt Kopienas sociālās politikas mērķu sasniegšanu, šā iemesla dēļ vien nav atbrīvota no EKL 43. panta un Regulas Nr. 4055/86 piemērošanas.”
C – Brīvas aprites noteikumu horizontālā piemērošana
29. Otrais valsts tiesas uzdotais jautājums attiecas uz EKL 43. panta un EKL 49. panta horizontālo iedarbību (26). FSU un ITF apgalvo, ka šie noteikumi tām neuzliek pienākumus, jo tos ir paredzēts piemērot valsts pasākumiem. Tās norāda, ka gan FSU, gan ITF ir privātas juridiskas personas, kurām nav reglamentējošu pilnvaru. Savukārt Viking apgalvo, ka tai ir jābūt tiesībām atsaukties uz attiecīgajiem noteikumiem, it īpaši ņemot vērā arodbiedrību spēju aizskart brīvas aprites tiesības.
30. Es izskatīšu šo jautājumu četros posmos. Pirmkārt, es pierādīšu, ka aplūkojamie noteikumi var radīt pienākumus privātpersonām. Otrkārt, es mēģināšu paskaidrot, kāda veida privātai rīcībai ir piemērojami brīvas aprites noteikumi. Treškārt, es runāšu par problēmu, kuru bieži neņem vērā, lai gan tā ir svarīga: kā brīvas aprites noteikumu horizontālo iedarbību var saskaņot ar respektu pret veidu, kādā valsts tiesības aizsargā privāto autonomiju un atrisina strīdus starp privātpersonām? Visbeidzot, pēc šiem vispārīgākiem apsvērumiem es ieteikšu atbildi uz jautājumu, vai uzņēmums var atsaukties uz EKL 43. pantu un Regulas Nr. 4055/86 1. panta 1. punktu tiesvedībā pret arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību.
Vai brīvas aprites noteikumi rada pienākumus privātpersonām?
31. Jautājums par EKL 43. panta un EKL 49. panta horizontālo iedarbību nav tieši atrisināts Līgumā. Tātad ir jāņem vērā šo noteikumu vieta un funkcijas Līguma sistēmā.
32. Kopā ar konkurences noteikumiem brīvas aprites noteikumi veido daļu no saskaņota normu kopuma, kuru mērķis ir aprakstīts EKL 3. pantā (27). Šis mērķis ir nodrošināt starp dalībvalstīm preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti godīgas konkurences apstākļos (28).
33. Brīvas aprites noteikumi un konkurences noteikumi šo mērķi sasniedz galvenokārt ar tiesību piešķiršanu tirgus dalībniekiem. Būtībā tie aizsargā tirgus dalībniekus, dodot tiem tiesības apstrīdēt noteiktus šķēršļus iespējai konkurēt vienlīdzīgos apstākļos kopējā tirgū (29). Šādas iespējas esamība ir izšķirošs elements, lai nodrošinātu sadales efektivitāti visā Kopienā. Bez noteikumiem par aprites brīvību un par konkurenci nebūtu iespējams sasniegt Kopienas pamatmērķi nodrošināt kopējā tirgus darbību.
34. Dalībvalsts iestāžu stāvoklis vispār ļauj tām iejaukties kopējā tirgus darbībā, ierobežojot tirgus dalībnieku rīcību. Tas pats attiecas arī uz noteiktiem uzņēmumiem, kas rīkojas saskaņā ar slepenu vienošanos vai kam ir dominējošs stāvoklis kopējā tirgus būtiskā daļā. Līdz ar to nav nekāds pārsteigums, ka Līgums piešķir tirgus dalībniekiem tiesības, uz kurām var atsaukties attiecībā pret dalībvalsts iestādēm un pret šādiem uzņēmumiem. Attiecībā uz minētajiem uzņēmumiem galvenā nozīme ir konkurences noteikumiem; savukārt attiecībā uz dalībvalsts iestādēm tā ir brīvas aprites noteikumiem (30). Līdz ar to, lai efektīvi nodrošinātu tirgus dalībnieku tiesības, konkurences noteikumiem ir horizontāla iedarbība, (31) bet brīvas aprites noteikumiem ir vertikāla iedarbība (32).
35. Tomēr tas neapstiprina argumentu a contrario, proti, ka Līgums nepieļauj brīvas aprites noteikumu horizontālu iedarbību. Tieši otrādi, šāda horizontāla iedarbība loģiski izriet no Līguma tad, kad tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu tirgus dalībniekiem visā Kopienā vienādas iespējas ieiet jebkurā kopējā tirgus daļā.
36. Tātad šīs problēmas galvenais jautājums ir šāds: vai atbilstoši Līgumam, lai nodrošinātu kopējā tirgus pareizu darbību, brīvas aprites noteikumi aizsargā tirgus dalībnieku tiesības, ne tikai ierobežojot dalībvalstu iestāžu pilnvaras, bet arī ierobežojot citu personu autonomiju?
37. Daži autori iesaka atbildēt uz šo jautājumu stingri noraidoši – viņu galvenais arguments ir tas, ka ar konkurences noteikumiem pietiek, lai tiktu galā ar nevalstisko subjektu izraisītajiem traucējumiem kopējā tirgus pareizai darbībai (33). Citi autori tomēr norāda, ka privāta rīcība – proti, rīcība, kura galu galā nenāk no valsts un kurai konkurences noteikumi nav piemērojami – var būtiski traucēt kopējā tirgus pareizu darbību un ka tātad būtu kļūda kategoriski nepieļaut brīvas aprites noteikumu piemērošanu šādai rīcībai (34).
38. Šis pēdējais viedoklis, manuprāt, ir reālistiskāks. To arī apstiprina judikatūra. Tiesa ir atzinusi, ka brīvas aprites noteikumi var ierobežot privātpersonu autonomiju, it īpaši savos spriedumos lietā Komisija/Francija (35) un lietā Schmidberger (36). Abi spriedumi galvenokārt balstās uz argumentiem, ka privāta rīcība var apdraudēt brīvas aprites noteikumu mērķus. Tādēļ Tiesa nosprieda, ka privātpersonām nevar atļaut rīkoties, neņemot vērā atbilstošā veidā citu privātpersonu tiesības, kas izriet no brīvas aprites noteikumiem. Lietā Komisija/Francija Francijas zemnieku protesta vardarbību rezultātā citām personām tika liegta brīvība pārdot vai importēt augļus un dārzeņus no citām dalībvalstīm. Lietā Schmidberger šķēršļi preču brīvai apritei nebija tik būtiski. Tomēr ir svarīgi, ka Tiesa izsvēra demonstrantu grupas tiesības uz izteiksmes brīvību un transporta sabiedrības tiesības brīvi pārvadāt preces no vienas dalībvalsts uz otru un tādējādi preču brīvas aprites pamatprincipu piemēroja horizontāli.
39. Varētu norādīt, ka lieta Schmidberger attiecās uz prasību, ko privātpersona cēlusi pret valsti. Šāda procedūra ir izmantojama daudzās, ja ne visās valsts tiesību sistēmās, kur uz konstitucionālo normu nevar atsaukties kā uz patstāvīgu prasības pamatu civilprocesā. Tas ir alternatīvs veids, kādā var radīt konstitucionālo tiesību horizontālo iedarbību, proti, no šīm tiesībām atvasinot valsts pienākumu rīkoties situācijā, kad kādas privātpersonas rīcība apdraud citas privātpersonas konstitucionālās tiesības (37). No tā izrietošais un vienlīdz plaši izmantojamais veids, kādā konstitucionālajām tiesībām tiek piešķirts normatīvs spēks horizontālajās attiecībās, ir uzskatīt tās par saistošām tiesai, tai izskatot strīdu starp privātpersonām. Interpretējot līguma noteikumu, taisot spriedumu par prasību par zaudējumu atlīdzību vai lemjot par lūgumu noteikt tiesas aizliegumu, tiesai kā valsts iestādei ir jāpieņem nolēmums, kurā ir ievērotas lietas dalībnieku konstitucionālās tiesības (38). Individuālo tiesību norobežošana šādā veidā ir pazīstama kā “mittelbare Drittwirkung” jeb netieša horizontālā iedarbība. Tā rezultātā konstitucionālie noteikumi, kas adresēti valstij, tiek pārvērsti tiesību normās, kuras piemērojamas attiecībās starp privātpersonām, parādot, ka “valdība ir kā trešā persona ikvienā tiesvedībā starp privātpersonām – paša likuma vai tiesas, kas to piemēro, formā” (39).
40. Attiecībā uz atbilstošo tiesību jomu norobežošanu netiešā horizontālā iedarbība var atšķirties no tiešās horizontālās iedarbības pēc tās formas, taču būtībā atšķirības nav (40). Tāpēc tiek uzskatīts, ka ar spriedumu lietā Defrenne tika atzīta EKL 141. panta “tiešā horizontālā iedarbība”, lai gan Tiesa interpretēja šīs normas horizontālo iedarbību kā valsts tiesu pienākumu (41). Ar to arī izskaidrojams, kāpēc Komisijas tiesas sēdē sniegtais arguments, ka Tiesai būtu jāatsaka tiešā horizontālā iedarbība, jo brīvas aprites noteikumus un atkāpes no tiem nebija paredzēts piemērot privātpersonām, jau ir noraidīts ar judikatūru. Ja lieta Schmidberger būtu izskatāma kā strīds starp privātpersonām – transporta sabiedrību un demonstrantiem – arī tad Tiesai būtu bijis jāizsver minētās sabiedrības tiesības uz aprites brīvību un demonstrantu tiesības uz demonstrāciju (42). Patiešām šī lieta varētu tikt iesniegta Tiesai saistībā ar tiesvedību pret Somijas iestādēm par kolektīvas rīcības pret VikingLine nenovēršanu. Tas neietekmētu problēmas būtību: kā saskaņot Viking Line tiesības uz aprites brīvību ar FSU un ITF biedrošanās tiesībām un tiesībām streikot? (43)
Kāda veida privātai rīcībai ir piemērojami brīvas aprites noteikumi?
41. Tomēr tas nenozīmē, ka brīvas aprites noteikumus vienmēr var izmantot tiesvedībā pret privātpersonu. Valsts iestāžu pilnvaras normatīvo aktu pieņemšanas jomā un sociālajā un ekonomiskajā jomā nozīmē, ka šīm iestādēm pēc definīcijas ir ievērojama spēja traucēt kopējā tirgus pareizu darbību. To pastiprina apstāklis, ka neatkarīgi no tā, vai no formālā viedokļa valsts iestāžu veiktie pasākumi ir vispārpiemērojami, tie īstenībā nekad nav pavisam patstāvīgi. Tajos izpaužas plašākas politikas izvēles, un līdz ar to tie ietekmē ikvienu, kas vēlas izmantot savas tiesības uz aprites brīvību attiecīgajā jurisdikcijā. Turklāt ir mazāk ticams, ka valsts iestādes – salīdzinājumā ar privātiem uzņēmējiem – pielāgos savu rīcību atkarībā no komerciāliem stimuliem, kas nodrošina normālu tirgus darbību (44). Tāpēc brīvas aprites noteikumu piemērošanas jomā ietilpst ikviena valsts darbība vai bezdarbība, kas var kavēt vai padarīt mazāk pievilcīgu brīvas aprites tiesību izmantošanu (45).
42. Turpretim, bieži vien privātpersonām vienkārši nepietiek ietekmes, lai veiksmīgi liegtu citiem izmantot savas tiesības uz aprites brīvību. Atsevišķs veikala īpašnieks, kas atsakās iepirkt preces no citām dalībvalstīm, nevarētu traucēt kopējā tirgus darbību. Tas notiktu tāpēc, ka piegādātājiem no citām dalībvalstīm joprojām būtu iespēja laist tirgū savas preces, izmantojot citus kanālus. Turklāt šis veikala īpašnieks visdrīzāk ciestu no konkurences ar mazumtirgotājiem, kam nav tik lielu bažu par ārvalstu preču iepirkšanu un kas tātad varētu piedāvāt zemākas cenas un lielāku izvēles iespēju patērētājiem. Ar šīm izredzēm varbūt pietiktu, lai atturētu no šādas rīcības. Tātad tirgus “par to parūpēsies”. Šajos apstākļos nav pamata Kopienu tiesību piemērošanai.
43. Tas nozīmē, ka brīvas aprites noteikumi ir tieši piemērojami ikvienai privātai rīcībai, kas var faktiski atturēt citus no to tiesību uz aprites brīvību izmantošanas. Taču kā var noteikt, vai tas tā ir izskatāmajā situācijā? Šķiet, ka nepastāv vienkārša atbilde uz šo jautājumu. Tiesa savā judikatūrā rīkojās rūpīgi, atzīstot brīvas aprites noteikumu horizontālu iedarbību konkrētos gadījumos.
44. Daudzas no minētajām lietām attiecās uz intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu (46). Šādu tiesību īpašniekiem ir leģitīma komerciāla interese izmantot savas tiesības to izvēlētajā veidā (47). Tomēr šīs intereses ir jāsabalansē ar preču brīvas aprites principu (48). Citādāk intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem “būtu iespēja sadalīt valsts tirgus un tātad ierobežot tirdzniecību starp dalībvalstīm” (49).
45. Līdzīgi Tiesa piemēroja brīvas aprites noteikumus nacionālām un starptautiskām profesionālā sporta apvienībām (50). Iemesls tam ir acīmredzams. Attiecīgajām apvienībām ir dominējoša ietekme uz profesionālā sporta kā pārrobežu ekonomiskās darbības organizēšanu. Tās var pieņemt noteikumus, kas faktiski ir saistoši gandrīz ikvienam, kas vēlas veikt šo darbību. Spriedumā lietā Deliège Tiesa norādīja, ka “dalībvalstu starpā pastāvošo šķēršļu personu pārvietošanās brīvībai un pakalpojumu sniegšanas brīvībai likvidēšana būtu apdraudēta, ja valstiskas izcelsmes šķēršļu atcelšana tiktu kompensēta ar šķēršļiem, ko radītu apvienību vai organizāciju, kas nav publisko tiesību subjekti, darbība, īstenojot to juridisko autonomiju” (51).
46. Brīvas aprites noteikumu piemērošana privātai rīcībai ir īpaši svarīga saistībā ar darba apstākļiem un darba iespējām (52). Tiesa to atzina savā spriedumā lietā Angonese, kurā tā piemēroja EKL 39.pantu privātai bankai Bolcāno [Bolzano] (53). Angonēze [Angonese] vēlējās piedalīties konkursā uz vakanto amatu šajā bankā. Tomēr, lai persona varētu piedalīties konkursā, tai bija jābūt divvalodības apliecībai, ko izsniedza Bolcāno apgabala iestādes un ko varēja iegūt tikai šajā apgabalā. Šis nosacījums atkārtoja prasību, kas iepriekš bija spēkā attiecībā uz pieeju valsts dienestam, un šajā ziņā turpināja iedibināto praksi. Tiesa savā spriedumā atzīmēja, ka Bolcāno iedzīvotāji parasti ieguva apliecību apmācības ietvaros saistībā ar nodarbināšanu un uzskatīja to gandrīz par “normālu mācību neatņemamu sastāvdaļu” (54). Lai gan Angonēzem nebija apliecības, viņš brīvi pārvaldīja divas valodas un viņam bija citi diplomi, kas to apliecināja. Tomēr viņam atteica dalību konkursā.
47. Darba ņēmēji nevar mainīt savu profesionālo kvalifikāciju vai atrast citu darbu tik viegli, cik tirgotāji var mainīt savus produktus vai atrast citus produktu pārdošanas veidus. Līdz ar to tādi nodarbinātības priekšnosacījumi kā lietā Angonese kaitē kopējā tirgus darbībai, pat ja tos uzliek privāta banka, sekojot attiecīgajā apgabalā iedibinātai praksei. Iespējamība, ka tālākā nākotnē ekonomiskie stimuli izskaudīs šādu diskriminējošu nodarbināšanas praksi, neapmierina personu, kas meklē darbu pašlaik. Varbūt vairāk nekā jebkādā citā jomā izteiciens “tirgus var palikt iracionāls ilgāk, nekā tu vari palikt maksātspējīgs” (55) atbilst patiesībai darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā.
48. No iepriekš minētā izriet, ka brīvas aprites noteikumi ir piemērojami privātai rīcībai, kas, ņemot vērā tās vispārējo iedarbību uz personām, kurām ir aprites brīvības tiesības, var atturēt tās no šo tiesību izmantošanas, radot šķēršļus, ko tās nevar saprātīgi novērst.
Brīvas aprites noteikumu horizontālā iedarbība un privātas autonomijas, ko aizsargā valsts tiesības, ievērošana
49. Protams, konstatējums, ka noteiktas privātpersonas ir pakļautas brīvas aprites noteikumiem, vēl nenozīmē, ka tām ir atņemta privātā autonomija. Tāpat tas vēl nenozīmē, ka tām ir jāatbilst tādiem pašiem standartiem kā valsts iestādēm. Tiesa var piemērot dažādus kontroles līmeņus atkarībā no brīvas aprites tiesību izmantošanas traucējuma avota un būtiskuma, kā arī no privātas autonomijas konkurējošo prasījumu spēka un pamatotības. Citiem vārdiem, privātpersonas bieži vien var darīt to, ko nevar darīt valsts iestādes (56).
50. Tiesa arī ir atzinusi, ka dalībvalstīm ir noteikta rīcības brīvība saistībā ar to aprites brīvības šķēršļu novēršanu, ko rada privātpersonu darbības (57). Šajā sakarā Tiesa nosprieda, ka “Kopienas iestādes nevar dalībvalstu vietā rīkoties un paredzēt pasākumus, kas dalībvalstīm ir jāparedz un efektīvi jāpiemēro nolūkā nodrošināt” brīvas aprites tiesību īstenošanu (58). Tātad brīvas aprites noteikumi ne vienmēr sniedz konkrētu risinājumu katrā atsevišķā gadījumā, bet gan tikai nosaka zināmas robežas, kurās var atrisināt konfliktu starp divām privātpersonām (59).
51. No tā izriet svarīgs secinājums: pat lietās, kas ietilpst to piemērošanas jomā, brīvas aprites noteikumi neaizstāj valsts tiesības kā atbilstīgu normatīvu sistēmu konfliktu starp privātpersonām atrisināšanai. Tā vietā dalībvalstis var brīvi reglamentēt privātu rīcību, ja vien tās ievēro Kopienu tiesībās noteiktās robežas.
52. Minētajai dalībvalstu rīcības brīvībai ir procesuālas sekas. Lai gan civilprocesa normas dažādās valsts tiesību sistēmās atšķiras, tām ir kopīga iezīme – lietas dalībnieki pamatā ir atbildīgi par strīda starp tiem satura un apjoma noteikšanu. Ja šiem lietas dalībniekiem tiktu atļauts celt prasību valsts tiesā, atsaucoties tikai uz piemērojamiem Līguma noteikumiem par aprites brīvību, varētu rasties situācija, kad piemērojamās valsts tiesību normas netiktu ņemtas vērā. Lai to novērstu, dalībvalstis saskaņā ar procesuālās autonomijas principu var prasīt, lai prasības pret privātpersonu saistībā ar aprites brīvības tiesību pārkāpšanu ceļ valsts tiesību sistēmas ietvaros, atbilstoši valsts tiesībās paredzētajam prasības pamatam, piemēram, saistībā ar kaitējošu darbību vai līguma neizpildi.
53. Izšķirot strīdu, kas tādējādi iesniegts valsts tiesai, tai būtu jāpiemēro savas valsts tiesības veidā, kas ir saderīgs ar Līguma noteikumiem par brīvu apriti (60). Ja tas nav iespējams un ja valsts tiesības ir pretrunā šiem brīvas aprites noteikumiem, tad brīvas aprites noteikumiem dod priekšroku (61). Ja nav atbilstošā tiesiskās aizsardzības līdzekļa, jo valsts tiesībās nav paredzēts prasības pamats, lai apstrīdētu brīvas aprites tiesību pārkāpumu, tad saskaņā ar efektivitātes principu prasību var pamatot tieši ar attiecīgo Līguma noteikumu (62).
54. Valsts tiesību normas, kas balstītas uz valsts tiesību sistēmas vērtībām, tātad saglabā atbilstošu vietu normatīvajā sistēmā, kas reglamentē konfliktus starp privātpersonām. Tajā pat laikā tiek nodrošināta Kopienu tiesību efektivitāte.
Aplūkojamās lietas vērtējums
55. No faktiem, kas izklāstīti rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, izriet, ka FSU un ITF koordinētās rīcības – it īpaši tad, kad tās liedz iespēju veikt sarunas ar Igaunijas arodbiedrībām, kas ir asociētas ar ITF – faktiskais rezultāts ir tas, ka Viking Line var izmantot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību tikai ar FSU piekrišanu. FSU rīcība un ITF rīcība, tās aplūkojot kopā, var faktiski ierobežot tāda uzņēmuma kā Viking tiesību uz brīvību veikt uzņēmējdarbību izmantošanu.
56. Līdz ar to es iesaku Tiesai uz valsts tiesas uzdoto otro jautājumu atbildēt šādi: “EKL 43. pantam un Padomes Regulas Nr. 4055/86 1. panta 1. punktam ir horizontāla iedarbība valsts tiesas procesā starp uzņēmumu un arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību tādos apstākļos kā pamata lietā.”
D – Tiesību brīvi veikt uzņēmējdarbību un tiesību kolektīvi rīkoties izsvēršana
57. Viking acīmredzamu komerciālo iemeslu dēļ vēlas, pirmkārt, izmantot savas tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību. Līgums aizsargā šīs tiesības, jo iespēja sabiedrībai pārcelties uz dalībvalsti, kurā tās darbības izmaksas būtu zemākas, ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tirdzniecību Kopienas iekšienē. Ja sabiedrībām būtu atļauts izmantot tikai ražošanas resursus, kas pieejami noteiktā valstī vai apgabalā, tas kavētu šā apgabala ekonomisko attīstību, kā arī to apgabalu ekonomisko attīstību, kuros nepieciešamie resursi ir pieejamāki. Tātad tiesību brīvi veikt uzņēmējdarbību izmantošana ir svarīgs līdzeklis, lai uzlabotu visu dalībvalstu ekonomisko labklājību (63).
58. Tajā pat laikā, lai gan tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību sniedz vispārējos labumus, tās bieži izraisa arī sāpīgas sekas, it īpaši to sabiedrību darbiniekiem, kas pieņēmušas lēmumu pārcelties. Ekonomiskā attīstība, kas noris ar tirdzniecības Kopienas iekšienē palīdzību, neizbēgami darbiniekiem visā Kopienā rada risku ciest no darba apstākļu izmaiņām vai pat zaudēt darbu. Tieši šis risks, kad tas materializējās attiecībā uz “Rosella” apkalpi, mudināja FSU un ITF rīkoties.
59. Lai gan Līgums nodibina kopējo tirgu, tas neignorē darba ņēmējus, kurus ietekmē no tā izrietošās negatīvās parādības. Tieši otrādi, Eiropas ekonomikas sistēma ir cieši saistīta ar sociālo līgumu: darba ņēmējiem visā Eiropā ir jāakceptē laiku pa laikam negatīvās sekas, kas neizbēgami rodas, kopējam tirgum attīstot augošo labklājību; sabiedrībai pretī jāuzņemas pienākums nodrošināt darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu vispārīgo uzlabošanu un sniegt ekonomisku atbalstu tiem darba ņēmējiem, kas tirgus spēku darbības dēļ nonāk grūtībās (64). Šis līgums ir ietverts Līgumā, par ko liecina tā preambula.
60. Biedrošanās tiesības un tiesības uz kolektīvu rīcību ir darba ņēmēju pamatinstrumenti, kas ļauj tiem izteikties un piespiest valdības un darba devējus izpildīt savu daļu no sociālā līguma saistībām. Tās dod iespēju atgādināt, ka pārcelšanās, kas gala rezultātā sniedz labumu sabiedrībai, rada izmaksas darba ņēmējiem, kas tiks pārcelti, un ka šīs izmaksas ir jāsedz ne tikai šiem darba ņēmējiem. Līdz ar to biedrošanās tiesībām un tiesībām uz kolektīvu rīcību ir pamattiesību raksturs Kopienu tiesību sistēmā, kā tas uzsvērts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (65). Galvenais jautājums izskatāmās lietas pamatā tomēr ir par to, kādiem mērķiem var izmantot kolektīvu rīcību un cik tālu tā var sniegties? Šis jautājums ir saistīts ar svarīgo izaicinājumu, ar ko sastopas Kopiena un tās dalībvalstis: rūpēties par darba ņēmējiem, kas cieš no kopējā tirgus darbības, un tajā pat laikā nodrošināt vispārējo labumu gūšanu no tirdzniecības Kopienas iekšienē.
61. Iesniedzējtiesa jautā, vai ITF un FSU paredzētā rīcība “atbilst taisnīgam līdzsvaram starp sociālajām pamattiesībām veikt kolektīvu rīcību un uzņēmējdarbības veikšanas un pakalpojumu sniegšanas brīvību”. Pēc tam, kad tika noteikts šā jautājuma plašāks konteksts, tagad var sīkāk izskatīt aplūkojamās kolektīvās rīcības formu un mērķi.
62. Kolektīvas rīcības koordinēšanas politika starp arodbiedrībām parasti ir leģitīms līdzeklis, lai aizsargātu jūrnieku algas līmeni un darba apstākļus. Tomēr kolektīvā rīcība, kuras dēļ tiek sadalīts darba tirgus un ar ko liedz pieņemt darbā jūrniekus no noteiktām dalībvalstīm nolūkā saglabāt jūrnieku darba vietas citās dalībvalstīs, aizskartu kopējā tirgus pamatā esošā nediskriminācijas principa pašu būtību.
63. Lai noteiktu, vai izskatāmās kolektīvās rīcības koordinēšanas politikas dēļ tiek sadalīts darba tirgus, pārkāpjot nediskriminācijas principu, būtu lietderīgi nošķirt divus kolektīvas rīcības veidus, kam varētu būt nozīme šajā lietā: kolektīva rīcība nolūkā pārliecināt Viking Line saglabāt pašreizējās apkalpes darba vietas un darba apstākļus un kolektīva rīcība ar mērķi uzlabot jūrnieku nodarbinātības nosacījumus visā Kopienā.
Kolektīva rīcība nolūkā saglabāt pašreizējās apkalpes darba vietas un darba apstākļus
64. Pirmais iemesls ITF un FSU kolektīvas rīcības veikšanai var būt samazināt jebkādas negatīvas sekas, kas radīsies pašreizējai “Rosella” apkalpei šā kuģa karoga valsts maiņas dēļ. Līdz ar to koordinētajai kolektīvai rīcībai, piemēram, var būt mērķis saglabāt apkalpes algas līmeni un darba apstākļus, novērst atlaišanu vai iegūt atbilstošu kompensāciju.
65. Ņemot vērā rīcības brīvību, ko Kopienu tiesības atstāj dalībvalstīm, valsts tiesas kompetencē ir konstatēt atbilstoši piemērojamām valsts tiesību normām par tiesību kolektīvi rīkoties īstenošanu, vai attiecīgā rīcība pārsniedz to, ko valsts tiesības uzskata par likumīgām darbībām nolūkā aizsargāt pašreizējās apkalpes intereses. Tomēr nosakot to, valsts tiesām saskaņā ar Kopienu tiesībām ir pienākums nodrošināt, ka pārcelšanās Kopienas iekšienē gadījumiem netiek piemērots mazāk labvēlīgs režīms kā pārcelšanās valsts iekšienē gadījumiem.
66. Tādējādi Kopienu tiesības principā neliedz arodbiedrībām veikt kolektīvu rīcību, kuras dēļ tiek ierobežotas uzņēmuma, kas vēlas pārcelties uz citu dalībvalsti, tiesības veikt uzņēmējdarbību un kuras mērķis ir aizsargāt šā uzņēmuma darba ņēmējus.
67. Tomēr kolektīvā rīcība, kuras mērķis ir pārliecināt uzņēmumu saglabāt pašreizējās darba vietas un darba apstākļus, nedrīkst sajaukt ar kolektīvu rīcību nolūkā liegt uzņēmumam sniegt savus pakalpojumus pēc tam, kad tas ir pārcēlies uz ārzemēm. Pirmais minētais kolektīvās rīcības veids ir leģitīms līdzeklis, lai ļautu darba ņēmējiem saglabāt savas tiesības, un atbilst tam, kas parasti notiek gadījumos, kad pārcelšanos veic dalībvalsts iekšienē. Taču to pašu nevar teikt par kolektīvu rīcību, kuras vienīgais mērķis ir liegt uzņēmumam, kas pārcēlies kādā citā vietā, likumīgi sniegt savus pakalpojumus dalībvalstī, kurā tas iepriekš bija veicis uzņēmējdarbību.
68. Ar kolektīvu rīcību nepieļaujot vai draudot nepieļaut kādā dalībvalstī reģistrētajam uzņēmumam likumīgi sniegt savus pakalpojumus citā dalībvalstī, būtībā tiek izveidots tāds tirdzniecības šķērslis, kuru Tiesa atzina par nesaderīgu ar Līgumu spriedumā lietā Komisija/Francija (66), jo tas pilnībā noliedz kopējā tirgus pamatā esošo principu. Turklāt šādu veidu rīcības atļaušana varētu radīt pastāvīgas konfrontācijas gaisotni attiecībās starp sociālajām grupām dažādās dalībvalstīs, kas var būtiski apdraudēt kopējo tirgu un tā pamatā esošo solidaritātes garu.
69. Pretēji ITF un FSU apgalvojumiem šo secinājumu nekādā ziņā neatspēko Tiesas judikatūra par norīkotiem darba ņēmējiem. Konkrēti saistībā ar norīkotiem darba ņēmējiem Tiesa ir nospriedusi, ka brīvas aprites noteikumi neliedz dalībvalstīm savus valsts noteikumus par darba noteikumiem un minimālo algu piemērot norīkotiem darba ņēmējiem, kas pagaidu kārtā strādā to teritorijā (67). Dalībvalstīm ir atļauts piemērot savus valsts darba ņēmēju aizsardzības standartus norīkotiem darba ņēmējiem tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešami un samērīgi, lai nodrošinātu vienādu darba ņēmēju aizsardzības līmeni gan norīkotiem, gan uzņemošās valsts darba ņēmējiem (68). Tomēr šī judikatūra galvenokārt ir pamatota ar bažām par vienlīdzīgu attieksmi un sociālo kohēziju starp darba ņēmējiem. Judikatūras par norīkotiem darba ņēmējiem mērķis ir nevis ļaut uzlikt citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem pienākumu nodrošināt vietējos darba nosacījumus un algas līmeni – lai gan zināmā mērā tam varētu būt šādas sekas –, bet gan nodrošināt, ka darba ņēmējiem, kas uz laiku norīkoti darbā kādas dalībvalsts teritorijā, piešķir vienlīdzīgu aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar viņu kolēģiem no uzņemošās valsts, kopā ar kuriem tiem bieži vien ir jāpilda savs darbs. Šā jautājuma vienkārši nav šajā lietā.
Kolektīva rīcība nolūkā uzlabot jūrnieku nodarbinātības nosacījumus visā Kopienā
70. Protams, FSU kopā ar ITF un citām arodbiedrībām var izmantot koordinētu kolektīvu rīcību nolūkā uzlabot jūrnieku nodarbinātības nosacījumus visā Kopienā. Politika, kuras mērķis ir koordinēt nacionālās arodbiedrības tā, lai sekmētu jūrnieku tiesību noteiktu līmeni, saskan ar to tiesībām kolektīvi rīkoties. Principā tā ir pieņemams līdzeklis, lai līdzsvarotu to uzņēmumu rīcību, kas vēlas samazināt darba izmaksas, izmantojot savas tiesības uz brīvu apriti. Šajā ziņā jāņem vērā, ka darba ņēmējiem mobilitātes pakāpe ir zemāka nekā kapitālam vai uzņēmumiem. Gadījumos, kad darba ņēmēji nevar “balsot ar kājām”, viņiem ir jārīkojas, izveidojot koalīciju. Tātad, atzīstot viņu tiesības kolektīvi rīkoties Eiropas līmenī, nacionālās kolektīvās rīcības loģika vienkārši tiek pārņemta Eiropas mērogā. Tomēr līdzīgi ierobežojumiem, kas pastāv tiesību kolektīvi rīkoties īstenošanai nacionālajā līmenī, šīs tiesības ir ierobežotas arī tad, kad tās īsteno Eiropas līmenī.
71. Kolektīvas rīcības koordinēšanas politika var būt viegli izmantojama diskriminējošā veidā, ja to īsteno, pamatojoties uz visām nacionālajām arodbiedrībām uzlikto pienākumu atbalstīt kolektīvu rīcību, ko veic jebkura no asociētajām arodbiedrībām. Tas ļautu jebkurai nacionālajai arodbiedrībai pieprasīt palīdzību no citām arodbiedrībām nolūkā padarīt pārcelšanos uz citu dalībvalsti atkarīgu no šīs arodbiedrības izvēlēto darba ņēmēju aizsardzības standartu piemērošanas, pat gadījumā, kad pārcelšanās jau notikusi. Līdz ar to šāda politika faktiski pastiprinātu spēju vest sarunas par koplīgumiem dažām nacionālajām arodbiedrībām par sliktu citu arodbiedrību interesēm un sadalītu darba tirgu, pārkāpjot brīvas aprites noteikumus.
72. Turpretim, ja citām arodbiedrībām faktiski būtu iespēja konkrētā situācijā izvēlēties piedalīties kolektīvā rīcībā vai nepiedalīties tajā, koordinēšanas politikas diskriminējošas izmantošanas risks būtu novērsts. Jautājums par to, vai šāda situācija ir pamata lietā, ir jāizlemj iesniedzējtiesai.
III – Secinājumi
73. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai sniegt šādu atbildi uz Court of Appeal uzdotajiem jautājumiem:
1) kolektīva rīcība, ko veic arodbiedrība vai arodbiedrību apvienība un kuras mērķis ir veicināt Kopienas sociālās politikas mērķu sasniegšanu, šā iemesla dēļ vien nav atbrīvota no EKL 43. panta un Padomes 1986. gada 22. decembra Regulas (EEK) Nr. 4055/86, ar ko brīvas pakalpojumu sniegšanas principu piemēro jūras pārvadājumiem starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm, piemērošanas;
2) EKL 43. pantam un Regulas Nr. 4055/86 1. panta 1. punktam ir horizontāla iedarbība valsts tiesas procesā starp uzņēmumu un arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību tādos apstākļos kā pamata lietā;
3) EKL 43. pants neliedz arodbiedrībai vai arodbiedrību apvienībai veikt kolektīvu rīcību, kuras dēļ tiek ierobežotas uzņēmuma, kas vēlas pārcelties uz citu dalībvalsti, tiesības veikt uzņēmējdarbību un kuras mērķis ir aizsargāt šā uzņēmuma darba ņēmējus. Valsts tiesas kompetencē ir konstatēt, vai attiecīgā rīcība ir likumīga atbilstoši piemērojamām valsts tiesību normām par tiesību kolektīvi rīkoties īstenošanu, ar nosacījumu, ka pārcelšanās Kopienas iekšienē gadījumiem netiek piemērots mazāk labvēlīgs režīms kā pārcelšanās valsts iekšienē gadījumiem;
4) EKL 43. pants aizliedz arodbiedrības vai arodbiedrību apvienības koordinējošu politiku attiecībā uz kolektīvu rīcību, kura ierobežo tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību, kuras dēļ tiek sadalīts darba tirgus un ar kuru liedz pieņemt darbā jūrniekus no noteiktām dalībvalstīm nolūkā saglabāt jūrnieku darba vietas citās dalībvalstīs.