Language of document : ECLI:EU:C:2007:448

ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 18. jūlijā (1)

Lieta C‑55/06

Arcor AG & Co. KG

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

(Verwaltungsgericht Köln (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Telekomunikācijas – Piekļuve vietējai sakaru līnijai






1.        Apstākļus, kas ir pamatā šim Verwaltungsgericht Köln [Ķelnes Administratīvā tiesa] (Vācija) lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, var apkopot šādi: saskaņā ar Kopienu tiesībām un valsts tiesisko regulējumu fiksēto telefonu tīkla operatoram, kam tirgū agrāk bija monopoltiesības, jāļauj konkurējošajiem operatoriem izmantot savu vietējo sakaru līniju. Operators tomēr par to pieprasa maksu, ko konkurējošais operators, kas piekļūst minētajai sakaru līnijai, apstrīd kā pārāk augstu. Pamatojoties uz minētajiem apstākļiem, Verwaltungsgericht Köln radusies izdevība Tiesai uzdot plašu un analītisku jautājumu loku, kas tieši un netieši saistīti ar to, kā interpretējams būtisks jēdziens, kas attiecas uz telekomunikāciju pakalpojumu liberalizāciju Eiropā, proti, kā interpretēt noteikumu, ka maksa par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai (tas ir, vītā pāra vara kabeļu ķēdei, kas savieno abonentus ar tuvākajiem komutatoriem) tiek noteikta, “orientējoties uz izmaksām”. Šajā kontekstā Tiesai pirmo reizi jāinterpretē Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 2887/2000 par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai (2).

I –    Fakti, atbilstošās tiesību normas un Tiesai iesniegtie prejudiciālie jautājumi

2.        Deutsche Telekom AG (turpmāk tekstā – “Deutsche Telekom”) ir izziņotais operators Regulas 2. panta a) punkta izpratnē. Saskaņā ar minēto pantu tas apzīmē “fiksēto publisko telefonu tīkla operatorus, ko valsts pārvaldes iestāde ir norādījusi kā tādus operatorus, kam ir ievērojama tirgus spēja, nodrošinot fiksēto publisko telefonu tīklu un pakalpojumus”.

3.        Arcor AG & Co. KG (turpmāk tekstā – “Arcor”) ir saņēmējs Regulas 2. panta b) punkta izpratnē. Saskaņā ar minēto normu tas apzīmē “trešo personu, kas ir attiecīgi pilnvarota [..] vai kura ir tiesīga sniegt sakaru pakalpojumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kurai ir tiesības uz neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai”. Jēdziens “vietējā sakaru līnija” Regulas 2. panta c) punktā ir definēts kā “fiziska vītā pāra kabeļu ķēde, kas savieno tīkla pieslēgumpunktu abonenta telpās ar galveno komutatoru vai ekvivalentu iekārtu fiksēto publisko telefonu tīklā”.

4.        Arcor gala lietotājiem nodrošina ISDN telefona savienojumus, kurus tomēr var lietot tikai tādā gadījumā, ja Arcor ir piekļuve attiecīgajai vietējai sakaru līnijai Deutsche Telekom telekomunikāciju tīklā.

5.        Regulas 1. panta ar nosaukumu “Mērķis un piemērošanas joma” teksts ir šāds:

“1.      Šī regula ir vērsta uz konkurences pastiprināšanu un tehnoloģisku jauninājumu stimulēšanu vietējās piekļuves tirgū, ieviešot saskaņotus nosacījumus neierobežotai piekļuvei vietējai sakaru līnijai, lai veicinātu konkurētspējīgu plaša elektronisko sakaru pakalpojumu klāsta piedāvājumu.

2.      Šo regulu piemēro neierobežotai piekļuvei izziņoto operatoru vietējai sakaru līnijai un saistītajām iekārtām, kā definēts 2. panta a) [punktā].

3.      Šo regulu piemēro, neskarot izziņoto operatoru pienākumu ievērot nediskriminācijas principu, izmantojot fiksēto publisko telefonu tīklu, lai sniegtu ātrdarbīgus piekļuves un pārraidīšanas pakalpojumus trešām personām tādā pašā veidā, kā viņi sniedz pakalpojumus paši sev vai saviem asociētajiem uzņēmumiem, saskaņā ar Kopienas nosacījumiem.

4.      Šī regula neskar dalībvalstu tiesības uzturēt vai ieviest Kopienas tiesību aktiem atbilstīgus pasākumus, kas satur sīkāk izstrādātus nosacījumus, nekā paredzēts šajā regulā, un/vai kas ir ārpus šīs regulas jomas, cita starpā, attiecībā uz citiem piekļuves veidiem vietējai infrastruktūrai.”

6.        Regulas 3. pants ar nosaukumu “Neierobežotas piekļuves nodrošināšana” paredz:

“1.      Izziņotie operatori, sākot ar 2000. gada 31. decembri, publicē un regulāri atjauno standartpiedāvājumu neierobežotai piekļuvei viņu vietējām sakaru līnijām un saistītajām iekārtām, kam ir jāietver vismaz pielikumā norādītās pozīcijas. Piedāvājumam ir jābūt pietiekami neierobežotam tā, lai saņēmējam nav jāmaksā par tīkla elementiem vai iekārtām, kas nav nepieciešamas viņa pakalpojumu sniegšanai, un tam ir jāietver piedāvājuma sastāvdaļu apraksts, saistītie noteikumi un maksājumi [tarifi].

2.      Izziņotie operatori no 2000. gada 31. decembra apmierina saņēmēju pamatotus pieprasījumus pēc neierobežotas piekļuves viņu vietējām sakaru līnijām un saistītajām iekārtām uz pārredzamiem, godīgiem un nediskriminējošiem nosacījumiem. Pieprasījumus var noraidīt tikai, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir saistīti ar tehniskās īstenošanas iespējām vai nepieciešamību saglabāt tīkla viengabalainību. Ja piekļuve tiek atteikta, cietusī puse var iesniegt lietu izskatīšanai strīdu izšķiršanas procedūrā, kas minēta 4. panta 5. punktā. Izziņotie operatori nodrošina saņēmējus ar iekārtām, kas ir līdzvērtīgas tām iekārtām, kuras tiek izmantotas viņu pašu vai viņu asociēto uzņēmumu pakalpojumiem un uz tiem pašiem nosacījumiem un tajā pašā laika grafikā.

3.      Neskarot 4. panta 4. punktu, izziņotie operatori nosaka cenas par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai un saistītajām iekārtām, orientējoties uz izmaksām [pamatojoties uz cenu orientāciju].”

7.        Saskaņā ar Vācijas tiesībām, tas ir, 1996. gada 25. jūlija Telekomunikāciju likuma (Telekommunikationsgesetz) (3) 24. panta 1. un 2. punktu, tarifi jāorientē uz efektīvas pakalpojumu sniegšanas izmaksām un tām jāatbilst 2. punktā izvirzītajām prasībām. Minētajā punktā noteikts, ka, izņemot, ja tas pamatots ar attiecīgu objektīvu iemeslu, tarifi nedrīkst: 1) ietvert piemaksas, ko var noteikt, pamatojoties vienīgi uz attiecīgajā telekomunikāciju tirgū darbojošās nodrošinātāja dominējošo politiku, atbilstoši 19. pantam Likumā pret konkurences ierobežojumiem; 2) ietvert izmaksu samazinājumus, kas ierobežo citu attiecīgajā telekomunikāciju tirgū darbojošos uzņēmumu konkurences iespējas, vai 3) piešķirt operatoriem priekšrocības pār citiem operatoriem, kas attiecīgajā telekomunikāciju tirgū izmanto tādus pašus vai līdzīgus telekomunikāciju pakalpojumus.

8.        Arcor 1998. gada 30. septembrī ar Deutsche Telekom noslēdza līgumu par piekļuvi Deutsche Telekom vietējām sakaru līnijām; minētais līgums vēlāk tika pagarināts, ar darbības laiku no 2001. gada 1. aprīļa. Saskaņā ar minēto līgumu valsts pārvaldes iestādes atļautie tarifi tika noteikti, abpusēji vienojoties.

9.        Regulas 4. pantā, kas attiecas uz “valsts pārvaldes iestādes veikto uzraudzību”, ir šādi noteikumi:

“1.      Valsts pārvaldes iestāde nodrošina, ka maksa par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai veicina godīgu un ilgtspējīgu konkurenci.

2.      Valsts pārvaldes iestādei ir tiesības:

a)      veikt izmaiņas standartpiedāvājumā neierobežotai piekļuvei vietējai sakaru līnijai un saistītajām iekārtām, tostarp cenu izmaiņas, ja šādas izmaiņas ir pamatotas; un

b)      pieprasīt, lai izziņotie operatori iesniegtu informāciju, kas ir nepieciešama šīs regulas ieviešanai.

3.      Valsts pārvaldes iestāde var, ja tas ir pamatoti, pēc savas iniciatīvas iejaukties, lai nodrošinātu nediskrimināciju, godīgu konkurenci, ekonomisko efektivitāti un maksimālu labumu lietotājiem.

4.      Ja valsts pārvaldes iestāde nosaka, ka vietējās piekļuves tirgus ir pietiekami konkurētspējīgs, tā atbrīvo izziņotos operatorus no pienākuma noteikt cenas, orientējoties uz izmaksām [pamatojoties uz cenu orientāciju], kā noteikts 3. panta 3. punktā.

[..]”

10.      No Vācijas tiesību viedokļa atbilstoši TKG 1996 27. panta 1. punktam valsts pārvaldes iestāde tarifus apstiprina vai nu, pamatojoties uz efektīvas pakalpojumu sniegšanas izmaksām, katram pakalpojumam atsevišķi, vai pēc veselam pakalpojumu grozam apstiprināmo tarifu vidējo pieauguma līmeņu pašas noteikta pamatapjoma. Minētā panta 4. punktā federālajai valdībai ir paredzētas pilnvaras ar attiecīgu regulējumu precizēt noteikumus par atļauju veidiem un paredzēt nosacījumus, pēc kuriem valsts pārvaldes iestādei jānolemj, kura no 1. punktā paredzētajām procedūrām piemērojama.

11.      Vācijas 1996. gada 1. oktobra Regulas par tarifu reglamentējumu telekomunikāciju jomā (Telekommunikations-Entgeltregulierungsverordnung) (4) 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka uzņēmumam, kurš iesniedzis TKG 1996 27. panta 1. punktā norādīto lūgumu par tarifa apstiprināšanu, katrā gadījumā par attiecīgo pakalpojumu jāiesniedz šādi dokumenti: 1) detalizēts pakalpojuma apraksts, tajā skaitā dati par pakalpojuma kvalitāti, kā arī vispārējo nosacījumu projekts, 2) dati par apgrozījumu pēdējo piecu gadu laikā, kā arī par paredzamo apgrozījumu lūguma iesniegšanas gadā un četros nākamajos gados, 3) dati par tirgus daļām un, ja iespējams, par norādīto cenu izmaiņām 2. punktā minētajā laikposmā, 4) dati par 2. punktā minēto dažādo izmaksu izmaiņām (izmaksu pamatojums) un par mainīgo cenu svārstību izmaiņām 2. punktā minētajā laikposmā, 5) dati par finanšu ietekmi uz klientiem, it īpaši par privāto klientu un korporatīvo klientu pieprasījuma struktūru, kā arī par konkurentiem, kas pakalpojumu saņem kā sākotnējo pakalpojumu, un 6) tarifu diferenciācijas gadījumā – dati par ietekmi uz tām lietotāju grupām, ko skar diferenciācija, kā arī iecerētās diferenciācijas objektīvu pamatojumu.

12.      Saskaņā ar TEntgV 2. panta 2. punktu “1. punkta 4. apakšpunktā minētais izmaksu pamatojums aptver izmaksas, ko var tieši saistīt ar pakalpojumu (tiešās izmaksas), un izmaksas, kas ar pakalpojumu nav tieši saistāmas (kopējās izmaksas). Attiecībā uz kopējām izmaksām jānorāda un jāpaskaidro, kā tās var saistīt ar dažādajiem pakalpojumiem. Lai šo saistību noteiktu, uzņēmumam, kurš iesniedzis lūgumu, jāņem vērā kritēriji, kas noteikti Padomes direktīvās, kuras pieņemtas, pamatojoties uz 6. pantu Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvā 90/387/EEK par telekomunikāciju pakalpojumu iekšējā tirgus izveidošanu, ieviešot atvērtā tīkla noteikumu (OV L 192, 1. lpp.). Pirmajā teikumā minētajā izmaksu pamatojumā turklāt jāprecizē: 1) izmaksu novērtēšanas metode, 2) ar personālu saistītās izmaksas, amortizācijas izmaksas, ar kapitālieguldījumu saistītās izmaksas, materiālu izmaksas, 3) atskaites periodā paredzētais un faktiskais iespēju izmantojums, kā arī 4) pakalpojuma izmaksu aprēķināšanai izmantotie pamatlielumi, ieskaitot attiecīgās cenas, it īpaši publiskā telekomunikāciju tīkla daļu cenas [..] un minēto daļu izmantošanas izmaksas”. Saskaņā ar TEntgV 2. panta 3. punktu “valsts pārvaldes iestāde var atteikt lūgumu par tarifiem apstiprināšanu, ja uzņēmums neiesniedz visus 1. un 2. punktā norādītos dokumentus”.

13.      Visbeidzot, TEntgV 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka valsts pārvaldes iestādei jāpārbauda pamatojošie dokumenti, ko uzrādījis lūgumu iesniegušais uzņēmums, lai tādējādi noteiktu, vai un cik lielā mērā pieprasītie tarifi ir orientēti uz efektīvas pakalpojumu sniegšanas izmaksām. Saskaņā ar minētā panta 2. punktu minētās izmaksas rodas no pakalpojuma ilgtermiņa papildu izmaksām un saprātīgas piemaksas par kopējām izmaksām, kas nav atkarīgas no pakalpojuma apjoma, tostarp katrā atsevišķā gadījumā arī saprātīgas atlīdzības par ieguldīto kapitālu, ciktāl šīs izmaksas ir nepieciešamas šim pakalpojumam. Saskaņā ar minētā panta 3. punktu valsts pārvaldes iestādei pamatojošo dokumentu pārbaudes laikā turklāt jāizmanto salīdzināšanai to uzņēmumu noteiktās cenas un izmaksas, kas līdzīgos tirgos piedāvā tādus pašus pakalpojumus. Šajā sakarā jāņem vērā atskaites tirgu īpatnības. Visbeidzot, minētā panta 4. punktā paredzēts, ka gadījumā, ja 2. panta 2. punktā minētās izmaksas ir lielākas nekā efektīvas pakalpojumu sniegšanas izmaksas, tās nav uzskatāmas par nepieciešamām izmaksām efektīvai pakalpojumu sniegšanai. Šajā pašā punktā ir paredzēts, ka gan šādas izmaksas, gan citas neitrālas izmaksas tarifu apstiprināšanā ņemamas vērā tikai tādā gadījumā, ja pastāv attiecīgs juridisks pienākums vai ja lūgumu iesniegušais uzņēmums tam sniedz citu objektīvu pamatojumu, un tikai uz to laiku, kad izpildīti norādītie nosacījumi.

14.      Vācijas valsts pārvaldes iestāde ar 2001. gada 30. marta lēmumu, kas grozīts 2001. gada 17. aprīlī, daļēji apstiprināja Deutsche Telekom noteiktos tarifus par piekļuvi vietējai sakaru līnijai (ikmēneša abonenta maksa par līnijas izmantošanu, vienreizēja maksa par pakalpojuma pieslēgšanu un par atteikšanos no pakalpojuma) no 2001. gada 1. aprīļa, paredzot dažādus piekļuves variantus par dažādām cenām. Iesniedzējtiesas skatījumā attiecībā uz ikmēneša abonenta maksu apstiprinājuma termiņš beidzās 2003. gada 31. martā, bet attiecībā uz pārējām maksas daļām – vēlākais 2002. gada 31. martā.

15.      Arcor 2001. gada 30. aprīlī cēla prasību, lūdzot atcelt minēto lēmumu par tarifa apstiprināšanu. Tā būtībā iebilda, ka apstiprinātie tarifi ir pārāk augsti. Arcor skatījumā tie esot noteikti, pamatojoties uz vietējās sakaru līnijas investīciju vērtības kļūdainu novērtējumu. Kapitāla izmaksas un amortizācijas laiks tika aprēķināti tikai pēc pašreizējām izmaksām, kas nepieciešamas, lai izveidotu modernu un efektīvu vietējo sakaru tīklu, tādējādi tarifi pārsniedz patiesās Deutsche Telekom kapitāla izmaksas. Ar tarifiem kopumā tiek pārkāpts Regulas 3. panta 3. punktā nostiprinātais princips par tarifu orientēšanu uz izmaksām.

16.      Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Köln nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai daudzus prejudiciālus jautājumus, kurus var pārformulēt, lai ļautu Tiesai uz tiem sniegt vienkāršas atbildes. Šie jautājumi ļoti izsmeļoši un visaptveroši skar visas šīs lietas konkrētajos apstākļos saskatāmās problēmas, kas saistītas ar un attiecas uz tarifu orientācijas uz izmaksām jēdzienu.

17.      Kopumā ir septiņi šādi jautājumi. Pirmais jautājums būtībā attiecas uz to, cik lielā mērā saskaņā ar Regulas 1. panta 4. punktu dalībvalstis, pieņemot valsts tiesisko regulējumu, kurā tiek precizēts orientācijas uz izmaksām jēdziens, ir tiesīgas par sliktu pakalpojumu saņēmējiem atkāpties no šī orientācijas uz izmaksām jēdziena tādā veidā, kādu paredz Regulas 3. panta 3. punkts.

18.      Otrs jautājums ir par to, vai saskaņā ar Regulas 3. panta 3. punktu prasība tarifu par piekļuvi vietējai sakaru līnijai orientēt uz izmaksām, attiecas arī uz aprēķinātajiem procentu maksājumiem un amortizāciju. Turpinājumā iesniedzējtiesa jautā par šīs amortizācijas un procentu aprēķina bāzi. Vai jāņem vērā tikai pašreizējā vērtība, kas izteikta vērtēšanas dienā pastāvošajās cenās, vai arī minētā aktīvu aizvietošanas vērtība jāsamazina par amortizācijas apmēru pirms vērtēšanas dienas?

19.      Ceturtais jautājums būtībā ir par to, vai vienmēr jāpamatojas uz visiem izziņotā operatora iesniegtajiem apliecinošajiem dokumentiem kopumā vai tomēr pieļaujams izmantot analītiskus cenu modeļus un, vajadzības gadījumā, kādi nosacījumi jāievēro.

20.      Piektais jautājums saistīts ar valsts pārvaldes iestāžu rīcības brīvības robežas noteikšanu, tām vērtējot tarifu orientāciju uz izmaksām, un ar tiesas kontroles robežu noteikšanu, kam ir jāpakļauj šādi lēmumi.

21.      Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, neraugoties uz to, ka uz uzņēmumiem, kas konkurē par piekļuvi izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai, neattiecas valsts pārvaldes iestādes lēmums par tarifu apstiprināšanu, tiem jābūt tiesībām apstrīdēt šādu lēmumu, ja tie uzskata, ka tarifi nav orientēti uz izmaksām.

22.      Pēdējais jautājums būtībā attiecas uz to, kam ir pierādīšanas pienākums jautājumā, vai tarifi ir orientēti uz izmaksām, gan administratīvā procesa ietvaros pirms lēmuma pieņemšanas par tarifu apstiprināšanu, gan gadījumā, ja iesaistītais konkurents pārsūdzējis šādu valsts pārvaldes iestādes lēmumu.

II – Analīze

23.      Sākšu ar dažiem ievada apsvērumiem par Regulu. Šie apsvērumi attiecas uz Regulas pieņemšanu telekomunikāciju jomas agrākā Kopienas tiesiskā regulējuma kontekstā, uz Regulas galvenajiem elementiem un pamatmērķiem un kontekstu, kādā tajā ietverts orientācijas uz izmaksām jēdziens. Pēc tam pievērsīšos iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu analīzei.

A –    Ievada apsvērumi par Regulu

24.      Kā norādīts Regulas piecpadsmitajā apsvērumā, tā pieņemta, lai pabeigtu agrākos telekomunikāciju reglamentējošos noteikumus, it īpaši Direktīvu 97/33/EK (5) un Direktīvu 98/10/EK (6). Regulas 4. panta 5. punktā pat ir tieša atsauce uz pirmo no minētajām direktīvām (7). Lai gan tā pieder agrākajam Kopienas tiesiskajam regulējumam telekomunikāciju jomā, Regula palika spēkā pēc 2003. gada 25. jūlija (8).

25.      Pamata prāvā apstrīdētais lēmums par tarifa apstiprināšanu pieņemts 2001. gada 30. martā. Tajā Deutsche Telekom noteiktais tarifs par pieeju tās vietējai sakaru līnijai ir apstiprināts uz šādu laiku: ikmēneša abonentmaksa uz laikposmu no 2001. gada 1. aprīļa līdz 2003. gada 31. martam, bet atlikusī maksas daļa – uz laikposmu līdz 2002. gada 31. martam. Taču saskaņā ar pamatdirektīvas 28. panta 1. punktu jaunais tiesiskais regulējums piemērojams tikai no 2003. gada 25. jūlija (9). Šie Regulas noteikumi jāinterpretē, ņemot vērā tiesību aktus, kuros ietverts agrākais telekomunikāciju jomas tiesiskais regulējums, un atbilstoši tiem (10).

26.      Regulas izstrāde agrākā tiesiskā regulējuma ietvaros ir viegli saprotama. Eiropas padomes Lisabonā 2000. gada marta secinājumos tika izvirzīts mērķis attīstīt uz zināšanām balstītu digitālu ekonomiku, Eiropā sekmējot piekļuvi augstas kvalitātes komunikāciju infrastruktūrai, it īpaši Internet tīmeklim, par samērīgu maksu (11). Kopienas likumdevējs labi apzinājās, ka vietējās sakaru līnijas tolaik bija viens no konkurencei vismazāk pakļautajiem liberalizētā telekomunikāciju tirgus segmentiem (12), un tas kavēja paātrinātu digitālās ekonomikas attīstību Eiropā. Līdz ar to Santa Maria da Feirā [Santa Maria da Feira] 2000. gada jūnijā notikušajā Eiropas padomē neierobežotas piekļuves nodrošināšana vietējām sakaru līnijām tika apsvērta kā neatliekama prioritāte. Tādējādi Regula ir juridisks instruments, ar kuru visās dalībvalstīs tiek vienveidīgi ieviesta neierobežota piekļuve vietējām sakaru līnijām. Šādas neierobežotas piekļuves nodrošināšanai bija jāsekmē konkurence, jānodrošina ekonomikas efektivitāte un jāsniedz iespējami lielas priekšrocības izmantotājiem (13). Tā ieviesta tik īsā laikā, kādu būtu bijis ļoti grūti ievērot, ja tiktu pieņemta direktīva. Regula, kas ir pieņemta 2000. gada 18. decembrī, tajā izziņotajiem operatoriem nosaka pienākumu no 2001. gada 2. janvāra sekmēt konkurējošo uzņēmumu piekļuvi to vietējo sakaru līnijām.

27.      Piekļuves nodrošināšana agrāko monopoluzņēmumu vietējām sakaru līnijām bija vēl jo vajadzīgāka Regulas sestajā apsvērumā (14) ietverto apsvērumu dēļ, proti, tāpēc, ka jaunie tirgus dalībnieki 2001. gadā nespētu papildus jau pastāvošo uzņēmumu vara kabeļu infrastruktūrai, kas paredzēta piekļuvei vietējai sakaru līnijai, izveidot jaunu, un cita infrastruktūra (kabeļu tīkli, satelīts, vietējā radiosakaru līnija) nenodrošina ne tādu pašu funkcionalitāti, ne tīkla seguma blīvumu. Turklāt jānorāda, ka vietējo sakaru līniju infrastruktūra Eiropā lielākoties ir izveidota, pateicoties ieņēmumiem no monopola cenām, kas klientiem bija jāmaksā vairāku gadu garumā, kamēr valstu monopoluzņēmumi varēja izmantot tiem dalībvalstu piešķirtās ekskluzīvās tiesības (15).

28.      Šādā kontekstā Regula paredz sasniegt tajā izvirzīto pamatmērķi: noteikt pienākumu izziņotajiem operatoriem jaunajiem uzņēmumiem, kas ienāk tirgū, sniegt neierobežotu piekļuvi savām vietējām sakaru līnijām, lai tādējādi īsā laikā vietējo sakaru līniju līmenī izveidotu konkurenci, kas savulaik nepastāvēja vai bija ļoti vāja. Kopienas likumdevējs tomēr pamatoti vēlējies novērst risku, ka, šāda pienākuma noteikšana varētu būt savdabīga izziņoto operatoru bezatlīdzības atsavināšana. Līdz ar to saskaņā ar Regulas 3. panta 3. punktu izziņotajiem operatoriem ir tiesības iekasēt tarifu, kas tiem ļautu segt izmaksas saistībā ar piekļuves nodrošināšanu vietējai sakaru līnijai, kā arī par darījumu gūt saprātīgu atlīdzību (16). Šīs lietas pamatjautājums ir tieši tarifu orientācija uz izmaksām.

B –    Par pirmo jautājumu

29.      Šeit runa būtībā ir par to, cik lielā mērā Regulas 1. panta 4. punkts atļauj dalībvalstīm, pieņemot valsts tiesību aktus, kuros precizēts jēdziens par tarifu orientācijas uz izmaksām jēdziens – proti, sīkāk nosakot, kas uzskatāms par efektīvu pakalpojumu sniegšanas izmaksām, – par sliktu pakalpojumu saņēmējiem atkāpties no jēdziena “orientācija uz izmaksām” satura, kāds noteikts Regulas 3. panta 3. punktā.

30.      Daži juridiski jēdzieni ir daudzsološi un tie šķiet ļoti noderīgi, taču var kļūt par vienkāršiem epitetiem bez nozīmes un sekām. Pastāv risks, ka Regulas 3. panta 3. punktā ietvertais jēdziens “orientācija uz izmaksām” varētu būt viens no šādiem jēdzieniem.

31.      Minētajā jēdzienā tā jēgas un satura noteikšanai nav ietvertas atsauces uz dalībvalstu tiesībām (17). Gan no Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībām, gan no vienlīdzības principa izriet, ka minētais jēdziens ir vienveidīgi interpretējams, autonoms Kopienu tiesību jēdziens (18). Šāda autonoma un vienveidīga interpretācija jāveic, ņemot vērā ne tikai attiecīgā jēdziena formulējumu, bet arī kontekstu, kura daļu veido šī tiesību norma, un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (19).

32.      Tas, ka cenu orientācijas uz izmaksām jēdziens ir Kopienu tiesību jēdziens ar patstāvīgu nozīmi un piemērojamību, pirmkārt, ir apstiprināts divos spriedumos, kuros Tiesai bijusi iespēja izteikties par jēdziena interpretāciju, arī telekomunikāciju jomā (20). Pirmais ir 2004. gada 25. novembra spriedums lietā KPN Telecom (21). Šajā spriedumā Tiesa apliecināja, ka izmaksas saistībā ar abonentu pamatdatu iegūšanu vai izsniegšanu katrā ziņā jāsedz balss telefona sakaru pakalpojumu sniedzējam, un tās jau ietvertas šādu pakalpojumu izmaksās un ieņēmumos. Šādos apstākļos izmaksu, kas saistītas ar datu iegūšanu vai izsniegšanu, pārnešana uz personām, kas lūgušas piekļuvi datiem, radītu to nepamatotu pārmaksu, kas nav orientācija uz izmaksām. Saskaņā ar spriedumu lietā KPN Telecom jēdzienā par cenas orientāciju uz izmaksām ir ietverts aizliegums vienai pusei, kuras noteiktajai cenai jābūt orientētai uz izmaksām, vairākkārt saņemt atlīdzību par vienu un to pašu pakalpojumu.

33.      Cits spriedums, kurā Tiesa ir saskārusies ar jēdziena par tarifu orientāciju uz izmaksām interpretāciju, ir 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā Mobistar (22). Šajā spriedumā Tiesa attiecībā uz tarifiem, kas pieprasīti, lai nodrošinātu telefona numuru pārnesamību, apstiprināja, ka “Direktīva [2002/22/EK] neliedz pieņemt tādu valsts pasākumu kā pamata lietā, ar kuru iepriekš, izmaksu aprēķinam izmantojot teorētisko modeli, nosaka maksimālās cenas, ko sniedzējs operators var prasīt no saņēmēja operatora kā ierīkošanas izmaksas, ja tarifi ir orientēti uz izmaksām tā, lai patērētāji netiktu atturēti no pārnesamības iespējas izmantošanas” (23). Tiesa tomēr atgādina, ka katrā ziņā ir svarīgi, lai “jauniem operatoriem būtu reāla iespēja apstrīdēt maksimālās cenas, ko piemēro tirgū jau darbojošies operatori, pierādot, ka šīs cenas ir pārāk augstas, salīdzinot ar šo operatoru izmaksu struktūru” (24).

34.      Attiecībā uz jēdziena par orientāciju uz izmaksām, kas ir noteikts Regulas 3. panta 3. punktā, konkrētas piemērojamības un nozīmes noteikšanu – tās nav acīmredzamas, ko lieliski apliecina šī lieta. Regulā ir minēts izmaksu jēdziens, taču bez tālākiem skaidrojumiem par tā definīciju, un izmaksu jēdziens nav nepārprotams: pastāv dažādas izmaksas, dažādas iespējamo izmaksu aprēķināšanas metodes un modeļi.

35.      Es, tāpat kā lielā mērā arī šīs lietas dalībnieki, uzskatu, ka, ja Kopienas likumdevējs nav sniedzis precīzas norādes par izmaksu sastāvdaļām, to aprēķināšanai izmantojamajām metodēm un modeļiem, Regula nenovēršami dalībvalstīm atstāj rīcības brīvību minētā jēdziena piemērošanā. Šāds elastīgums dalībvalstu likumdevējiem visupirms ļauj noteikt, kuras vietējās sakaru līnijas pakalpojumu sniedzēja izmaksu sastāvdaļas jāņem vērā, un it īpaši precizēt, ka attiecīgās izziņotā operatora izmaksas ietver tikai efektīvu pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās izmaksas, kā arī noteikt metodi un modeļus to izmaksu aprēķināšanai, kas saistītas ar piekļuves nodrošināšanu izmantojamajai vietējai sakaru līnijai. Turklāt Regulas 1. panta 4. punktā skaidri paredzēts, ka dalībvalstīm ir tiesības “uzturēt vai ieviest [..] pasākumus, kas satur sīkāk izstrādātus nosacījumus, nekā paredzēts šajā regulā”.

36.      Taisnība tomēr, kā jau norādīts pašā minētās tiesību normas tekstā, ka šāda likumdošanas rīcības brīvība jāizmanto atbilstoši Kopienu tiesību aktiem (25). Dalībvalstu rīcības brīvības ietvarus ieviest sīkāk izstrādātus noteikumus, lai precizētu izmaksu sastāvdaļas un to aprēķināšanas metodes un modeļus, noteikti ietekmēs ierobežojumi, kas izriet no interpretācijas, kas piešķirta orientācijas uz izmaksām Kopienas jēdzienam.

37.      Papildus ierobežojumiem, kas ir vispārīgā orientācijas uz izmaksām jēdziena neatņemama sastāvdaļa un atspoguļoti iepriekš minētajos Tiesas spriedumos lietās KPN Telecom un Mobistar, un acīmredzamajam ierobežojumam, ka saskaņā ar šo jēdzienu aizliegti maksājumi, ko veido nevis izmaksas, bet citas sastāvdaļas (26), pastāv vēl citi ierobežojumi, kas izriet no šī jēdziena interpretācijas Regulas konkrētajā kontekstā. Uz minētajiem ierobežojumiem norāda Regulas vispārējā sistēma un mērķi, tādējādi atklājot orientācijas uz izmaksām principa būtisko nozīmi, realizējot Kopienas likumdevēja izvirzīto mērķi gādāt par efektīvu un nekavējošos neierobežotas piekļuves nodrošināšanu vietējai sakaru līnijai un līdz ar to arī konkurences radīšanai un attīstībai tirgū, kas saistīts ar piekļuvi vietējai sakaru līnijai (27). Orientācijas uz izmaksām princips attiecas tieši uz pārmērīgu tarifu nepieļaušanu, ko gadījumā, ja nepastāv šāds ierobežojošs līdzeklis, izziņotie operatori dabiski velētos pieprasīt, lai tādējādi saglabātu savu privileģēto pozīciju (28). Tātad, minētais jēdziens nepieļauj, ka, pieprasot pārmērīgus tarifus, varētu traucēt sasniegt Regulas galveno mērķi sekmēt konkurenci vietējā tīkla līmenī (29).

38.      Tādējādi šī Kopienu tiesību jēdziena interpretācija atklāj, ka tajā ietverts materiāli tiesisks kritērijs par izziņotā operatora pieprasītā tarifa ierobežošanu, no kura dalībvalsts nevar atkāpties par sliktu piekļuvi saņemošajiem konkurējošajiem uzņēmumiem.

39.      Līdz ar to es uzskatu, ka Tiesai uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas 1. panta 4. punkts un 3. panta 3. punkts jāinterpretē tā, ka orientācijas uz izmaksām jēdziens uzskatāms par nosacījumu, kurā ietverts ierobežojums, kas attiecas uz izziņotā operatora pieprasīto tarifu par piekļuvi tā vietējai sakaru līnijai, kaut gan jēdziena atstāto rīcības brīvību attiecībā uz tā praktisko piemērošanu valsts līmenī nevar izmantot par sliktu uzņēmumiem, kam nodrošināta piekļuve vietējai sakaru līnijai.

C –    Par otro jautājumu

40.      Otrais jautājums ir par to, vai saskaņā ar Regulas 3. panta 3. punktu prasība, ka pieprasītajiem tarifiem par piekļuvi vietējai sakaru līnijai ir jāorientējas uz izmaksām, attiecas arī uz aprēķinātajiem procentu maksājumiem un amortizācijas izmaksām. Personas, kas iestājušās šajā lieta, ir vienisprātis, ka orientācijas uz izmaksām princips ir piemērojams arī amortizācijas izmaksām un kapitāla investīciju procentu maksājumiem, kas ietilpst izziņotā operatora izmaksās.

41.      Šeit runa ir par kapitāla izmaksām, kam ir centrālā loma telefona sakaru tīklu kontekstā, kas, bez šaubām, ir iekārtas ar augstu kapitāla intensitāti. Acīmredzami izmantoto aktīvu amortizācija un kapitāla investīciju procentu maksājumi ir pat nozīmīgākā ar telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu saistīto izmaksu sastāvdaļa.

42.      Ar amortizāciju jāsaprot laika gaitā nolietošanās skarto fiksēto aktīvu kapitāla izmaksu (izmaksas, kas principā sākotnēji tiek noteiktas kopējas summas izteiksmē) sadalīšana visā šo aktīvu saimnieciskās pastāvēšanas laikā. Šāda sadalīšana, kopsummu izsakot ikgadējās daļās, ko sauc par “amortizācijas izmaksām”, ļauj nolietošanos sasaistīt ar turpmāko ienākumu gūšanu, kas, protams, nenotiek vienas sākotnējas kopējas summas izteiksmē, bet gan attiecīgo pakalpojumu sniegšanai izmantoto fiksēto aktīvu visā saimnieciskās pastāvēšanas laikā. Attiecībā uz procentu maksājumiem gadījumā, ja izziņotā operatora saistībās ietilpst izdevumi aizdevuma segšanai, kas izmantots, piemēram, investīcijām vietējā sakaru līnijā, tad aizdevējam maksājamie procenti ietilps izziņotā operatora izmaksās.

43.      Nav šaubu, ka amortizācijas izmaksas un investētā kapitāla procenti ir izdevumi, kas saistīti ar uzņēmuma parasto darbību un kas tādējādi veido šī uzņēmuma izmaksas (30). Izziņotais operators tās var nodot tālāk un atgūt ar tarifiem, ko tas pieprasa no konkurējošajiem operatoriem par piekļuvi tā vietējai sakaru līnijai.

44.      Tātad es Tiesai iesaku uz iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu atbildēt, ka Regulas 3. panta 3. punktā ietvertā prasība, ka pieprasītie tarifi par piekļuvi vietējai sakaru līnijai ir jāorientē uz izmaksām, attiecas arī uz aprēķinātajiem procentiem un amortizācijas izmaksām.

D –    Par trešo jautājumu

45.      Šis jautājums skar šīs lietas būtību. Kādai jābūt amortizācijas izmaksu un procentu aprēķina bāzei? Vai tai jābūt tikai aktīvu pašreizējai vērtībai, kas izteikta pēc vērtēšanas dienā pastāvošajām cenām? Vai arī minētā aktīvu aizvietošanas vērtība jāsamazina par jau notikušās amortizācijas apmēru līdz vērtēšanas dienai?

46.      Regulas tekstā nav noteikta izmaksu aprēķina metode, kas jāpieņem, lai būtu ievērota tarifu orientācija uz izmaksām. Līdz ar to nav pārsteigums, ka personām, kas ir iestājušās šajā lietā, ir ļoti dažādi viedokļi par to, kāda atbilde būtu jāsniedz uz šo jautājumu.

47.      Lai arī Regulā nav skaidru norāžu uz izmaksu aprēķināšanas metodi, šķiet, ka Direktīvas 97/33, kas neatņemami ietilpst tajā tiesiskajā regulējumā, kuru bija iecerēts papildināt ar Regulu, V pielikumā, kas attiecas uz savstarpējā savienojuma izmaksu uzskaites sistēmu, tiek atzīts, ka tarifu pārbaudē var izmantot vai nu pašreizējās izmaksas (proti, izmaksas, kas “balstītas uz paredzamo iekārtu vai sistēmu aizvietošanas izdevumu aprēķinu”) vai izmaksas, kas “balstītas uz faktiskajiem izdevumiem par iekārtām un sistēmām”.

48.      Turklāt Regulas trīspadsmitajā apsvērumā ir tieša atsauce uz Komisijas Ieteikumu 2000/417 un Komisijas 2000. gada 26. aprīļa Paziņojumu (31), norādot, ka tajos tiek sniegta detalizēta ievirze, lai palīdzētu valsts pārvaldes iestādēm reglamentēt piekļuvi vietējai sakaru līnijai. Šo atsauci var pamatoti uzskatīt par norādi, ka Kopienas likumdevējs attiecībā uz tāda būtiska jēdziena interpretāciju kā tarifu orientācija uz izmaksām iesaka ņemt vērā abos minētajos dokumentos norādīto Komisijas nostāju. Tomēr Komisijas Ieteikuma 2000/417 6. punktā par tarifikāciju tieši attiecībā uz kapitāla izmaksām teikts, ka “progresīva pieeja, kas balstīta uz pašreizējām izmaksām [..] veicinās godīgu un ilgtspējīgu konkurenci un sniegs alternatīvu investīciju stimulu. Tomēr ja tādēļ īstermiņa perspektīvā tiktu traucēta konkurence, piemēram, ja pilnvaroto operatoru [..] tarifi saglabājas nelīdzsvaroti attiecībā pret pašreizējām izmaksām, ir ieteicams, ka valsts regulatīvā iestāde [..] norāda saprātīgu laika periodu, kas būtu vajadzīgs, lai pakāpeniski pielāgotu pašreizējās izmaksas vietēju sakaru līniju cenām”. Minētajā ieteikumā pašreizējās izmaksas definētas kā “efektīvas modernas līdzvērtīgas infrastruktūras radīšanas izmaksas un šāda pakalpojuma sniegšanas izmaksas šobrīd” (32).

49.      Savukārt Komisijas 2000. gada 26. aprīļa Paziņojuma 6. punktā attiecībā uz cenām un izmaksām ir norādīts, ka valsts pārvaldes iestādēm jāievēro virkne principu. Pirmkārt, izmaksu un tarifikācijas noteikumiem ir jābūt pārredzamiem un objektīvi pamatotiem. Otrkārt, tarifikācijas noteikumiem jānodrošina, ka vēsturiskais operators spēj nosegt attiecīgās izmaksas, bet tajā pat laikā tas gūst saprātīgu peļņu. Minētajiem noteikumiem turklāt jāatbilst mērķim sekmēt godīgu un noturīgu konkurenci un jāveicina efektīvi ieguldījumi alternatīvā vietējā piekļuves tīkla infrastruktūrā. Turklāt Komisija šajā pašā paziņojumā šajā sakarā apstiprina, ka principā minēto mērķi iespējams nodrošināt ar tarifikācijas sistēmu, kas pamatota ar pašreizējām izmaksām. Minētajā paziņojumā izmantots tāds pats pašreizējo izmaksu jēdziens kā Ieteikumā 2000/417. Visbeidzot, tarifikācijas noteikumiem būtu jānodrošina pret traucējumiem tirgū, it īpaši samazinot starpību starp vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenām pakalpojumiem, ko piedāvā vēsturiskais operators. Turklāt Komisija norāda, ka šie principi var atsevišķos gadījumos būt pretrunīgi. Šādos apstākļos valsts pārvaldes iestādes var apsvērt pārejas pasākumu nepieciešamību, kas īsā laikā novērstu izkropļotu konkurenci.

50.      Nupat izklāstītā informācija atklāj, ka valsts pārvaldes iestādēm ir plaša rīcības brīvība atkarībā no katrai dalībvalstij raksturīgajiem apstākļiem cenu novērtēšanas brīdī izvēlēties un piemērot to attiecīgo izmaksu aprēķināšanas metodi, ko tās uzskata par vispiemērotāko. Tomēr, novērtējot šo pašu informāciju un, visupirms, Regulu jēgas un mērķu kontekstā, kļūst skaidrs arī tas, ka orientācijas uz izmaksām jēdzienam ir dabīgas robežas, kas jāievēro jebkurā gadījumā.

51.      Būtībā jāatceras, ka tāds lēmums kā šajā lietā, ar ko nosaka tarifus par piekļuvi izziņota operatora vietējai sakaru līnijai, jāpieņem, pamatojoties uz divu pretrunīgu principu līdzsvarošanu. Pirmais princips ir Regulas galvenais mērķis nodrošināt efektīvu un tūlītēju neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai un tālāku konkurences sekmēšanu vietējās piekļuves tirgū. Otrais princips ir, ka apstiprinātie tarifi nav tik lieli, ka tie liedz veikt investīcijas infrastruktūrā. Līdz ar to, pareizi interpretējot orientācijas uz izmaksām jēdzienu, no tā izriet ierobežojums, ka apstiprinošam lēmumam par piekļuves tarifu orientēšanu uz izmaksām jābūt balstītam uz līdzsvarotu un samērīgu minēto principu atspoguļojumu (33).

52.      Nepieciešamo abu principu līdzsvaru var nodrošināt, amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķināšanai izvēloties tādu metodi, kas balstīta vienīgi uz vērtību, par kādu atbilstoši faktiskajām pašreizējām izmaksām iespējama vietējā tīkla aizvietošana ar līdzvērtīgu efektīvu un modernu tīklu, tas ir, uz aktīvu aizvietošanas bruto izmaksām. It īpaši var rasties situācija, ka, lai arī pastāvošā tīkla vērtība ir amortizēta, brīdī, kad tiek noteikts pienākums nodrošināt neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai, tas ir ļoti tuvu saimnieciskās izmantošanas laika beigām un līdz ar to tā paša vērtība ir ļoti zema. Šādos apstākļos var izrādīties pilnīgi pamatoti un samērīgi, ka valsts pārvaldes iestāde dod priekšroku modelim, kas balstīts uz aizvietošanas bruto izmaksām, ja vien sekmēt investīciju veikšanu jaunas infrastruktūras izveidē patiešām ir mērķis, kam dodama priekšroka.

53.      Tomēr, kad, tāpat kā šajā lietā, runa ir par izmantojamu un praksē izmantotu vietējo tīklu, kura paša vērtība joprojām ir vērā ņemama un jau amortizēta (vismaz daļēji), piemērojot aprēķinu metodi, kas balstīta uz aizvietošanas bruto izmaksām, investīciju sekmēšanai prima facie tiek piešķirta nesamērīga nozīme. Orientācijas uz izmaksām Kopienas jēdziens faktiski nozīmē, ka līdzvērtīgi jānodrošina abu iepriekš minēto principu ievērošana.

54.      Šādas metodes piemērošana samazina tirgū jaunpienākušo konkurējošo operatoru iespējas piedāvāt patērētājiem ievērojamu cenu samazinājumu, kas ļautu tos pārliecināt mainīt telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju. Šajā sakarā ir vērts norādīt, ka Komisija Lēmumā 2003/707/EK uzskatīja, ka šajā lietā apstrīdētie tarifi, kas noteikti ar Vācijas valsts pārvaldes iestādes 2001. gada 30. marta lēmumu, izraisīja starpības samazināšanu, Deutsche Telekom pārkāpjot EKL 82. pantu līdz 2003. gada maijam (34). Par šo Komisijas lēmumu pašlaik ir iesniegta prasība Pirmās instances tiesā (35). Neskarot jautājuma pamatotību pēc būtības, šis lēmums var radīt pamatotas šaubas par to, ciktāl apstrīdētais lēmums par tarifu noteikšanu nodrošina līdzsvarotas un samērīgas investīcijas infrastruktūrā salīdzinājumā ar Regulas galveno mērķi sekmēt konkurenci tirgū, kas saistīts ar piekļuvi metāla sakaru līnijām.

55.      Ja attiecībā uz piekļuvi tādam pastāvošam un izmantojamam vietējam sakaru tīklam, kāds ir Deutsche Telekom tīkls, nosakot procentu maksājumus un amortizācijas izmaksas, kas būtu jāsedz tarifiem, valsts pārvaldes iestāde balstās uz aizvietošanas bruto izmaksām, lēmumam par tarifu apstiprināšanu jābūt skaidram attiecībā uz to, vai nodrošināts līdzsvars starp investīciju veikšanas sekmēšanu (kas, nepārprotami, ir šādas metodes izmantošanas mērķis) un konkurences sekmēšanu piekļuves vietējai sakaru līnijai tirgū. Tas, ka vēl 2001. gada 1. janvārī Eiropā nepastāvēja konkurence vietējo sakaru līniju līmenī, bija pamatā Regulas pieņemšanai, un tas norāda, ka 2001. gada 30. martā – brīdī, kad tika apstiprināti apstrīdētie tarifi, – konkurence Vācijas vietējās sakaru līnijas tirgū bija ļoti vāja.

56.      Jākonstatē, ka tādas aprēķinu metodes, kas balstīta vienīgi uz aizvietošanas pašreizējām izmaksām, izvēle nozīmē, ka konkurējošajiem operatoriem ir jāmaksā par piekļuvi pastāvošam sakaru tīklam tāda pat summa, kāda tiem būtu jāmaksā par jauna līdzvērtīga sakaru tīkla izveidošanu.

57.      Tomēr, ja konkurējošais operators nolemj investēt jaunā infrastruktūrā, tam jāsedz ar šāda sakaru tīkla izveidošanu saistītās izmaksas, pirms tā ir izmantojama. Lai tikmēr izmantotu Regulā paredzēto neierobežoto piekļuvi vietējai sakaru līnijai, tam jāmaksā summa, kas lielā mērā atbilstu investīciju lielumam jaunā infrastruktūrā. Tātad konkurējošajam operatoram jāsedz sava sakaru tīkla izveidošanas izmaksas un vienlaikus arī jāmaksā izziņotajam operatoram, lai tas varētu investēt tā jaunajā infrastruktūrā.

58.      Konkurējošajam operatoram ir divas iespējas, kā izvairīties no šādām “dubultām” izmaksām. Pirmkārt, tas var uzsākt sava sakaru tīkla izveidošanu un nelūgt piekļuvi izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai. Šādi izziņotajam operatoram tiek atvieglota iespēja saglabāt dominējošo stāvokli attiecībā uz piekļuvi vietējai sakaru līnijai, un tas ir tiešā pretrunā Regulas mērķiem. Bet konkurējošais operators var arī atteikties no sava sakaru tīkla veidošanas un lūgt piekļuvi izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai. Šādā gadījumā tam jāmaksā izziņotajam operatoram cena, kas ir balstīta uz aizvietošanas bruto izmaksām un paredzēta, lai izziņotajam operatoram ļautu izveidot jaunu sakaru tīklu. Taču ir skaidrs, ka izziņotajam operatoram nav pienākuma tā rīkoties, tam ir tiesības pašam lemt par saņemtās maksas izmantošanu jebkādiem citiem mērķiem.

59.      Šie apsvērumi ļauj saprast, ka, izņemot gadījumu, kad lēmums par tarifu apstiprināšanu skaidri norāda, ka abi minētie principi ir ņemti vērā pienācīgā un līdzsvarotā veidā, uz aizvietošanas bruto izmaksām pamatotas metodes izvēle, ja izziņotā operatora vietējais sakaru tīkls vēl ir darbības kārtībā un izmantojams, ir saderīga ar orientācijas uz izmaksām principu un šajā Regulā norādītajiem mērķiem.

60.      Tomēr šādam secinājumam pretrunā ir Deutsche Telekom un Vācijas Federatīvās Republikas arguments, ka tarifu apstiprināšana pēc mazākas vērtības nekā aizvietošanas pašreizējās izmaksas, proti, atskaitot jau esošas amortizācijas izmaksas, nozīmētu Regulas mērķa sekmēt investīcijas infrastruktūrā pārkāpumu.

61.      Šī argumenta analīzei ir jānošķir pasākumi, kas paredzēti, lai sekmētu investīcijas jaunu metāla kabeļu sakaru tīklu izveidošanā paralēli Deutsche Telekom sakaru tīklam, no pasākumiem, kas paredzēti, lai sekmētu investīcijas alternatīvās infrastruktūrās, piemēram, televīzijas kabelī vai citās.

62.      Attiecībā uz pirmo investīciju veidu, izvēloties pamatkapitāla izmaksu aprēķināšanas metodi, kas balstīta uz izziņotā operatora vietējā sakaru tīkla aizvietošanas bruto izmaksām, investīcijas patiesi tiktu sekmētas. Tomēr dublēt jau pastāvošu vietējo sakaru līniju, kamēr tā vēl ir izmantojama, liekas nerentabli un neefektīvi, un to pat varētu raksturot kā ekonomisku novirzi no resursu taupības un mērķa klientiem nodrošināt pēc iespējas zemākās cenas (36). Ja laikā, kad Vācijā apstiprināti apstrīdētie tarifi, pastāvēja šāda situācija – tas jāpārbauda valsts tiesai – par pilnīgi nepareizu jāuzskata arguments, ka, lai sekmētu investīcijas jaunu vara [kabeļu] infrastruktūru izveidē paralēli Deutsche Telekom sakaru tīklam, esot pamatoti izvēlēties uz aizvietošanas bruto izmaksām balstītu aprēķinu metodi.

63.      Attiecībā uz mērķi sekmēt investīcijas alternatīvās infrastruktūrās jānorāda, ka, orientējot tarifus par piekļuvi pastāvošai vietējai sakaru līnijai uz pašreizējām izmaksām par tās aizvietošanu ar jaunu pielīdzināmu vietējo sakaru tīklu, nav droši, ka tarifi atspoguļo šādas alternatīvas infrastruktūras izveidošanai nepieciešamās izmaksas. Pieņemot lēmumu izveidot kabeļtelevīzijas tīklu, vietēju “bezvadu radio” sakaru līniju vai citu infrastruktūru, papildus apsvērumam, ka jābūt faktiski pieejamai attiecīgajai tehnoloģijai, noteikti jāņem vērā, pirmkārt, investīciju vērtība, kas atšķiras no jauna vara kabeļu vietējā sakaru tīkla izveidošanai nepieciešamo investīciju vērtības, un, otrkārt, tas, ka alternatīvajiem infrastruktūru veidiem raksturīgie funkcionālie raksturlielumi un ekonomiskās iespējas atšķiras no tām, ko sniedz vara kabeļu vietējais sakaru tīkls (37). Līdz ar to nav droši, ka, tarifu nosakot mazāku par to, ko varētu aprēķināt pēc metodes, kas balstīta vienīgi uz vietējās sakaru līnijas aizvietošanas pašreizējām izmaksām, tiktu noteikti novērsta investīciju veikšana šādās alternatīvās infrastruktūrās.

64.      Tādējādi valsts tiesai jāpārbauda, vai šajā lietā apstrīdētajā lēmumā par tarifu apstiprināšanu ir pamatojoši pierādījumi par labu aprēķinu metodei, kas balstīta uz aizvietošanas bruto izmaksām, proti, vai attiecīgais lēmums apliecina, ka tā pieņemšanā līdzsvaroti un samērīgi ir ņemti vērā abi divi iepriekš norādītie principi. Gadījumā, ja šādu pamatojumu lēmumā nav, tad amortizācijas izmaksas un procentu maksājumu, kas sedzami ar tarifu palīdzību, aprēķins pēc metodes, kas balstīta uz aizvietošanas bruto izmaksām, ir pretrunā Regulai.

65.      Īsumā, var norādīt divas pamatojuma iespējas. Pirmkārt, kā es minēju iepriekš (38), iespējams, ka izvēli par labu metodei, kas balstīta uz aizvietošanas bruto izmaksām, attaisno ievērojamais sakaru tīkla vecums. Otrkārt, iespējams, – kā es norādīju iepriekš 63. punktā – ka, ja tarifu apstiprināšanas laikā Vācijā pastāvošajos apstākļos tarifus noteiktu zemākus par tiem, ko varētu aprēķināt atbilstoši aprēķinu metodei, kas balstīta uz sakaru tīkla aizvietošanas bruto izmaksām, tiktu būtiski kavētas investīcijas alternatīvās tehnoloģijās, kas tolaik bija pieejamas un kam bija tādi paši funkcionālie raksturlielumi kā Deutsche Telekom vietējai vara kabeļu sakaru infrastruktūrai.

66.      Ja nepastāv neviens no šiem diviem pamatojumiem, tad jāsecina, ka izmaksu aprēķināšana, par pamatu pieņemot tikai aktīvu pašreizējo aizvietošanas vērtību, un to izteikšana vērtēšanas dienā pastāvošajās cenās, ir pretrunā jēdzienam par tarifu noteikšanu pēc izmaksu orientācijas.

67.      Ja iesniedzējtiesa atbilstoši iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem nospriestu, ka tas, ka valsts pārvaldes iestāde izvēlējusies uz aizvietošanas bruto izmaksām balstītu aprēķinu metodi, neatbilst principam par tarifu orientāciju uz izmaksām, jānoskaidro, vai no minētā orientācijas uz izmaksām principa izriet pienākums atskaitīt jau segtās amortizācijas izmaksas.

68.      Ja iesniedzējtiesa nonāktu pie šāda secinājuma, tas nozīmētu, ka apstiprinātie tarifi ir jānosaka mazāki nekā vērtība, ko varētu aprēķināt, piemērojot uz aktīvu aizvietošanas bruto izmaksām balstītu aprēķinu metodi. Jēdziena “tarifu orientācija uz izmaksām” interpretācija tomēr nedod iespēju precizēt konkrētās izmaksu sastāvdaļas, kas jāatskaita, lai noteiktu, kā tieši pāriet no aprēķinu metodes, kas balstīta uz aktīvu aizvietošanas bruto izmaksām, uz metodi, kas balstīta uz aizvietošanas neto izmaksām. Atskaitot jau segtās amortizācijas izmaksas, protams, tiktu izmantota leģitīma, uz aizvietošanas neto izmaksām balstīta aprēķinu metode. Es tomēr neizslēgtu iespēju, ka pieņemamas var būt arī citas aizvietošanas neto izmaksu jēdziena definīcijas. Piemēram, man padomā ir tāds aizvietošanas neto izmaksu jēdziens, kas tiek saprasts kā maksājamā cena par aktīvu aizvietošanu ar citiem līdzīga vecuma un raksturlielumu aktīviem. Tādējādi izziņotā operatora aktīvu vērtību atbilstoši pašreizējām izmaksām, uz kā pamata aprēķināmi procentu maksājumi un amortizācijas izmaksas, varētu noteikt arī pēc šādām aizvietošanas neto izmaksām vai pēc sakaru tīkla pašreizējās pašvērtības, no abām minētajām summām izvēloties mazāko (39).

69.      Īsumā, es uzskatu, ka tad, ja uz aizvietošanas pašreizējo izmaksu pamata aprēķinātie tarifi to apstiprināšanas laikā pastāvošajos apstākļos nav līdzsvaroti, tad tarifi būtu jāsamazina, vai nu atskaitot jau segtās amortizācijas izmaksas, vai citādākā veidā, ko iespējams noteikt valsts līmenī un kas ļauj noteikt mazāku maksu par piekļuvi vietējai sakaru līnijai nekā tā, ko var aprēķināt, izmantojot vienīgi uz aizvietošanas pašreizējām izmaksām balstīto metodi.

70.      Deutsche Telekom iebilst pret zemāku tarifu noteikšanu. Šajā sakarā Deutsche Telekom apgalvo, ka tādēļ, ka pastāvošais sakaru tīkls jau ir stipri amortizēts, atskaitot iepriekš segtās amortizācijas izmaksas, uzņēmumam nāktos konkurējošajiem operatoriem piešķirt piekļuvi savai vietējai sakaru līnijai bez maksas vai gandrīz bez maksas, un tas prettiesiski liegtu gūt jebkādu peļņu no sava īpašuma. Es nepiekrītu šim viedoklim.

71.      Nav šaubu, ka Regulā izziņotajam operatoram ir atzītas tiesības uz saprātīgu atlīdzību par vietējās sakaru līnijas pieejamības nodrošināšanu konkurējošajiem operatoriem (40). Pat ja Deutsche Telekom vietējais sakaru tīkls būtu pilnībā zaudējis vērtību, Regulas noteikumi nepieļautu, ka tarifi par piekļuvi netiek noteikti vispār vai arī noteikti tik mazi, ka piekļuve gandrīz uzskatāma par bezmaksas.

72.      Tomēr atšķirībā no Deutsche Telekom paustās nostājas pēc būtības no Regulas neizriet, ka saprātīgu atlīdzību izziņotajam operatoram iespējams nodrošināt tikai, piemērojot apstiprinātos tarifus, kas balstīti uz sakaru tīkla aizvietošanas pašreizējām bruto izmaksām. Pastāv vairākas zemākas maksas, kas apstākļos, kas Vācijas Federatīvajā Republikā pastāvēja tarifu apstiprināšanas laikā, varētu sekmēt konkurenci vietējās sakaru līnijas līmenī, tomēr droši neatturot no investīciju veikšanas alternatīvās infrastruktūrās, un tajā pašā laikā atbilstoši Regulai nodrošinātu samērīgu atlīdzību izziņotajam operatoram. Deutsche Telekom tiesības saņemt saprātīgu atlīdzību vienkārši ir zemākais pieļaujamais maksas apmērs, kas valsts pārvaldes iestādei jāņem vērā, pieņemot lēmumu par tarifu apstiprināšanu. Nedrīkst uzskatīt, ka tarifi, kas noteikti pēc aktīvu aizvietošanas bruto izmaksām, ir vienīgie, kas var izziņotajam operatoram nodrošināt saprātīgu atlīdzību. Citiem vārdiem, tarifi, kas vislielākajā mērā sekmē investīcijas infrastruktūrā, nav vienīgie, kas izziņotajam operatoram sniedz saprātīgu atlīdzību. Pastāv arī citi, zemāki tarifi, kas var nodrošināt šādu atlīdzību.

73.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz trešo apsvērumu sniegt šādu atbildi: Regulas 3. panta 3. punktā paredzētais orientācijas uz izmaksām jēdziens jāinterpretē tā, ka no tā izriet pienākums, pieņemot tādu lēmumu par tarifu apstiprināšanu, kāds ir šajā lietā, līdzsvaroti un samērīgi, un atbilstoši tarifu apstiprināšanas laikā pastāvošajiem apstākļiem sabalansēt Regulas pamatmērķi sekmēt konkurenci ar piekļuvi vietējai sakaru līnijai saistītajā tirgū un nepieciešamību nodrošināt infrastruktūrās veikto investīciju vajadzīgo apjomu. Atbilstoši šiem apsvērumiem valsts tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums par tarifu apstiprināšanu ietver pienācīgu pamatojumu attiecībā uz metodes izvēli amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķināšanai, balstoties vienīgi uz aktīvu aizvietošanas pašreizējo vērtību, kas izteikta vērtēšanas laikā pastāvošajās cenās. Nepastāvot šādam pamatojumam lēmumā, orientācijas uz izmaksām Kopienas jēdziens uzliek pienākumu piekļuves tarifus noteikt mazākus nekā summa, ko iegūst, piemērojot šādu pamatkapitāla izmaksu aprēķinu metodi, it īpaši atskaitot pirms vērtēšanas brīža segtās amortizācijas izmaksas.

E –    Par ceturto jautājumu

74.      Verwaltungsgericht Köln būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Kopienu tiesībām valsts pārvaldes iestādei jāstrādā, pamatojoties uz visiem izziņotā operatora iesniegtajiem apliecinošajiem dokumentiem kopumā vai tomēr pieļaujams izmantot analītiskus cenu modeļus un, ja tā, kādi nosacījumi šajā ziņā jāievēro.

75.      Kā norāda iesniedzējtiesa, Vācijas valsts pārvaldes iestāde uzskatīja, ka Deutsche Telekom iesniegtie izmaksu apliecinošie dokumenti nav pilnīgi un nav kalpojuši kā pietiekami izmaksu pierādījumi. Neesot šādiem apliecinošiem dokumentiem, attiecīgo izziņotā operatora izmaksu, it īpaši amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu, noteikšanai valsts pārvaldes iestāde izmantoja pieaugošo jeb “augšupvērsto” [“bottom up”] analītisko cenu modeli. Tas būtībā ir teorētisks ekonomisks modelis, ar ko iespējams noteikt to investīciju vērtību, kas attiecīgajā brīdī nepieciešamas moderna, efektīva un pastāvošajam līdzvērtīga vara kabeļu vietējā sakaru tīkla izveidošanai. Proti, šis modelis balstīts uz izmaksām, kas būtu jāveic efektīvi strādājošam operatoram, lai iegūtu šādu sakaru tīklu un nodrošinātu tā darbību (41). Šāds modelis atšķiras no “lejupvērstā” [“top down”] cenu modeļa, kas, savukārt, balstīts uz izziņotā operatora faktiskajām izmaksām. Lai arī šādu izmaksu efektivitāti pārbauda, izmantojot tālredzīgu pieeju, piemēram, pēc ilgtermiņa pieauguma izmaksām, tomēr jebkurā gadījumā pamatu pamatos izšķirošās ir izziņotā operatora izmaksas.

76.      Es uzskatu, ka ne Regulas teksts, ne tās jēga, ne Tiesas judikatūra par orientācijas uz izmaksām jēdzienu neliedz valsts pārvaldes iestādēm izmantot teorētiskus izmaksu noteikšanas modeļus, it īpaši augšupvērstā veida modeļus.

77.      Šādi modeļi it īpaši var noderēt, lai pēc efektivitātes kritērija ierobežotu tarifus, kas pēc izziņotā operatora norādītajām faktiskajām izmaksām būtu augstāki. Ieteikumā 98/322 (42) ir skaidri noteikts, kā augšupvērsta ekonomiskā modeļa piemērošana var sniegt ziņas par efektivitātes trūkumiem, kas tiktu pieļauti, piemērojot modeli, kurā tiktu ieskaitīti ar vajadzībām nesamērīgi aktīvi. Šāda augšupvērstā teorētiskā modeļa piemērošana atspoguļo saskaņoto vai jaukto augšupvērstā un lejupvērstā analītiskā modeļa piemērošanu, kas balstīts uz datiem par izziņotā operatora izmaksām (43).

78.      Arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Mobistar jaušama līdzīga nostāja par šādu analītiskā modeļa piemērošanu. Minētajā spriedumā Tiesa attiecībā uz tarifiem, kas tiek pieprasīti, lai nodrošinātu telefona numuru pārnesamību, piekrīt, ka maksimālā cena, ko operators var prasīt, iepriekš nosakāma pēc izmaksu teorētiskā modeļa, ar nosacījumu, ka tarifi orientēti uz izmaksām un tādējādi, lai patērētāji netiktu atturēti no pārnesamības vieglās iespējas izmantošanas. Tiesa turklāt uzsver, ka nevar pilnībā izslēgt iespēju, ka šādas maksimālās cenas varētu izrādīties “pārāk augstas” salīdzinājumā ar operatoru izmaksu struktūru (44). Šādā gadījumā, bez šaubām, cenas jānosaka pēc operatora faktiskajām izmaksām lielākā apmērā, nekā varētu noteikt, piemērojot izmaksu noteikšanas augšupvērsto teorētisko modeli.

79.      Šajā lietā tomēr jautājums nav par to, vai Kopienu tiesības valsts pārvaldes iestādēm ļauj izmantot šādus modeļus. Īstais jautājums ir, vai gadījumā, kad valsts pārvaldes iestāde konstatē, ka operatora iesniegtie apliecinošie dokumenti izmaksām, uz kurām ir balstīti procentu maksājumu un amortizācijas izmaksu aprēķini, nav pilnīgi un ar pietiekamu pierādījumu spēku, tā var apstiprināt maksu, tā vietā pamatojoties uz “efektīvām” izmaksām, ko nosaka, piemērojot augšupejošu teorētisko izmaksu modeli, kas balstīts uz jaunas vietējās sakaru līnijas izveidei nepieciešamo investīciju vērtību. Līdz ar to jānosaka, vai Kopienu tiesības nosaka ierobežojumus izziņotā operatora norādīto faktisko izmaksu apliecinošo dokumentu aizstāšanai ar teorētisku modeli efektīva operatora veikto izmaksu noteikšanai un, ja tā, kādi ir šie ierobežojumi.

80.      Starp personām, kas iestājušās šajā lietā, valda liela vienprātība, ka nebūtu pieņemams, ka gadījumā, ja lūgums par tarifu apstiprināšanu nav pilnībā pamatots ar izziņotā operatora izmaksas apliecinošiem dokumentiem, tas vienmēr būtu jānoraida. Tomēr, bez šaubām, lai valsts pārvaldes iestāde varētu pārbaudīt, vai tarifu noteikšanā ir ievērota orientācijas uz izmaksām prasība, noteikti nepieciešams noteikts apjoms apliecinošu dokumentu par izziņotā operatora faktiskajām izmaksām. Tātad, valsts pārvaldes iestādēm ir rīcības brīvība, nosakot, kādi operatora faktisko izmaksu apliecinošie dokumenti nav obligāti un var tikt aizstāti, piemērojot izmaksu noteikšanas augšupejošo teorētisko modeli. Šādai rīcības brīvībai tomēr ir ierobežojumi, kas izriet no Regulas. Rīkojoties šīs rīcības brīvības ietvaros, papildus pārskatāmības, diskriminācijas aizlieguma un objektivitātes prasībām jāievēro arī ierobežojumi, kas izriet no jēdziena “tarifu orientācija uz izmaksām” interpretācijas, tam piešķirot autonomu nozīmi un ņemot vērā jau norādītos mērķus.

81.      Saskaņā ar Regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu valsts pārvaldes iestādei ir tiesības “pieprasīt, lai izziņotie operatori iesniegtu informāciju, kas ir nepieciešama šīs regulas ieviešanai”. Šādā informācijā, bez šaubām, ietilpst informācija, kas ir nepieciešama, apstiprinot tarifus par piekļuvi vietējai sakaru līnijai, lai apliecinātu tarifu atbilstību orientācijas uz izmaksām prasībai, kā noteikts Regulas 3. panta 3. punktā. Regulā nav precīzāku noteikumu par nepieciešamās izmaksas apliecinošiem dokumentiem, lai noteiktu ar piekļuves sniegšanu vietējai sakaru līnijai saistītās izmaksas, pēc kurām orientējami attiecīgie tarifi.

82.      Tomēr Direktīvas 97/33 7. panta 2. punktā ir skaidri apstiprināts, ka “pierādīšanas pienākums par to, ka atlīdzība ir noteikta pēc faktiskajām izmaksām, tostarp pēc saprātīgas peļņas no ieguldījumiem [neoficiāls tulkojums]”, ir izziņotajam operatoram. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 7. panta 5. punkta otro teikumu arī dalībvalstīm jāgādā par to, lai tiktu pieņemtas tādas izmaksu uzskaitīšanas metodes, kas nodrošina, ka tiek ievērota orientācijas uz izmaksām prasība, un kas ir pamatotas ar pietiekami detalizētiem dokumentiem, kā norādīts V pielikumā. Šis V pielikums it īpaši paredz datus, kuriem jābūt ietvertiem publiskotajā informācijā, lai nodrošinātu pārskatāmību atlīdzības aprēķināšanā par savstarpējo savienojumu.

83.      Operatoru izmaksu uzskaitei būtiska nozīme ir arī telekomunikāciju jomas tiesiskajā regulējumā (45), tostarp, protams, tiesību normās par Regulā paredzēto neierobežoto piekļuvi vietējai sakaru līnijai. Izziņotā operatora izmaksām, kas saistītas ar piekļuves nodrošināšanu vietējai sakaru līnijai, proti, izziņotā operatora izmaksām, ko iespējams identificēt tā izmaksu uzskaites dokumentos, ir būtiska nozīme, pārbaudot, vai tarifi par piekļuvi vietējai sakaru līnijai ir orientēti uz izmaksām (46). Šajā sakarā es piekrītu Arcor viedoklim, ka Kopienas likumdevēja centieni nodrošināt, lai tiktu pieņemtas izmaksu uzskaites sistēmas, kas ir pamatotas ar pietiekami detalizētiem dokumentiem, kļūtu nelietderīgas, ja gadījumos, kad izziņotais operators ir iesniedzis tikai nepilnīgus apliecinošos dokumentus par savu izmaksu sastāvu, un it īpaši par amortizācijas izmaksām un procentu maksājumiem saistībā ar savu vietējo sakaru tīklu, valsts pārvaldes iestāde amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķināšanai izmatotu tikai teorētisko modeli, kas balstīts uz iedomāta efektīva operatora izmaksām.

84.      Orientācijas uz izmaksām princips vispirms attiecas uz izziņotā operatora izmaksām, proti, uz faktiskajām izmaksām, kas “saistītas” ar piekļuves nodrošināšanu tam piederošai un pastāvošai vietējai sakaru līnijai (47). Tomēr, lai pārbaudītu tarifu atbilstību izziņotā operatora izmaksām, par atskaites punktu to noteikšanai var izvēlēties tikai izziņotā operatora izmaksu uzskaites dokumentus. Lai noteiktu izziņotā operatora izmaksas par piekļuvi tam piederošajai vietējai sakaru līnijai, ir metodoloģiski nepareizi izvēlēties par galveno pamatojumu nevis tā izmaksu apliecinošos dokumentus, bet augšupvērstu teorētisko modeli, pēc kura nosaka nepieciešamās izmaksas, lai iedomāts operators no jauna izveidotu modernu un efektīvu vietējo sakaru līniju. Ar pastāvošu vietējo sakaru līniju saistītas faktiskās izmaksas var būt daudz zemākas par tām izmaksām, kuras ir aprēķinātas pēc šāda augšupvērsta teorētiskā modeļa.

85.      Ja pastāvoša vietējo sakaru līnija jau lielā mērā ir nolietojusies, lai arī tai vēl ir augsta pašas vērtība, ja procentu maksājumu un amortizācijas izmaksu aprēķināšanai par pamatu izvēlas augšupvērsto teorētisko modeli, nevis faktisko izmaksu apliecinošos dokumentus, tas rada sekas, kas ir pretrunā orientācijas uz izmaksām principa mērķiem. Šādi uz teorētisko modeli pamatoti apstiprinātie tarifi būtu augstāki nekā tie, kas izrietētu, ja ņem vērā izziņotā operatora faktisko pamatkapitāla izmaksu struktūru.

86.      Tātad, šādos apstākļos augšupvērstā analītiskā modeļa izmantošana amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķinā, pamatojoties uz izziņotā operatora faktisko izmaksu struktūru, neļautu veikt korekcijas atbilstoši efektivitātes kritērijiem. Šāda modeļa izmantošana arī nepalīdzētu noteikt izziņotā operatora pašreizējo amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu apjomu par tam piederošo pastāvošo, jau nolietojušos (vismaz daļēji), taču izmantojamo vietējo sakaru līniju.

87.      Turklāt es vēlos uzsvērt, ka, ja valsts pārvaldes iestāde izmanto augšupvērstu teorētisko modeli tā vietā, lai pamatotos uz dokumentiem, kas apliecina izziņotā operatora amortizācijas izmaksas un procentu maksājumus par tam piederošo lielā mērā nolietojušos, taču vēl izmantojamo vietējo sakaru līniju, tas liek izziņotajam operatoram stratēģiski pareizi izvēlēties, kurus izmaksu apliecinošos dokumentus iesniegt valsts pārvaldes iestādei, lai galu galā tarifi tiktu apstiprināti atbilstoši faktiskajām izmaksām vai efektīvajām izmaksām, no šīm abām izmaksu kategorijām izvēloties lielākās pēc apmēra. Izziņotais operators pats var izlemt neiesniegt atsevišķus tā izmaksu struktūru apliecinošos dokumentus, kad, piemērojot “lejupvērsto” analītisko cenu modeli, iespējams noteikt augstākas kapitāla izmaksas un līdz ar to arī augstāku maksu par piekļuvi vietējai sakaru līnijai.

88.      Protams, kā jau norādīju, valsts pārvaldes iestādei ir konkrēta rīcības brīvība attiecībā uz apliecinošajiem dokumentiem, ko tā neuzskata par nepieciešamiem. Šādas rīcības brīvības izmantošanai tomēr nebūtu jāsekmē, ka, aprēķinot pamatkapitāla izmaksas, kas aptver amortizācijas izmaksas un procentu maksājumus par konkrētu izziņotā operatora vietējo sakaru tīklu, izziņotie operatori veic stratēģiski pārdomātas darbības.

89.      Visbeidzot, es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu noteikti ir atkarīga no analīzes, kas iesniedzējtiesai jāveic iepriekšējā jautājuma sakarā. Ja lēmumā par tarifu apstiprināšanu, ņemot vērā apsvērumus, ko izklāstīju atbildē uz iepriekšējo jautājumu, ir pienācīgi pamatots, kāpēc amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķināšanai ir izvēlēta ar aktīvu aizvietošanas bruto vērtību metode, tad tas, ka šī pati valsts pārvaldes iestāde izvēlas augšupvērsto analītisko izmaksu noteikšanas modeli, man principā arī liekas pamatoti (48).

90.      Savukārt, ja tādas amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķina metodes izvēle, kas balstīta uz aktīvu aizvietošanas bruto vērtību, izrādās nepamatota, tad valsts pārvaldes iestādes izmantotais augšupvērstais teorētiskais modelis tā vietā, lai amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķinā izmantotu izziņotā operatora iesniegtos nepilnīgos apliecinošos dokumentus, ir pretrunā principam, ka līdz brīdim, kamēr izziņotā operatora vēl izmantojamā vietējā sakaru līnija pilnībā nolietojas, tarifi par piekļuvi vietējai sakaru līnijai jānosaka, orientējoties uz izziņotā operatora izmaksām. Iesaku Tiesai uz iesniedzējtiesas ceturto jautājumu sniegt šādu atbildi.

F –    Par piekto jautājumu

91.      Šis jautājums attiecas uz valsts pārvaldes iestāžu rīcības brīvības apmēra noteikšanu, tām vērtējot tarifu orientāciju uz izmaksām, un arī tiesas kontroles apmēra noteikšanu, kurai šādi lēmumi ir pakļauti.

92.      Regulas 4. panta 1. punktā noteikts, ka valsts pārvaldes iestādes nodrošina, ka tarifikācija par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai veicina godīgu un ilgtspējīgu konkurenci. Tā paša panta 2. punktā attiecīgi paredzēts, ka valsts pārvaldes iestādes ir tiesīgas grozīt cenas, ko operatori pieprasījuši par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai (49). Šāda operatoru pieprasītās piekļuves maksas grozīšana, protams, varētu būt pamatota gadījumos, kad valsts pārvaldes iestāde konstatē, ka tarifi neatbilst Regulas 3. panta 3. punktā nostiprinātajam orientācijas uz izmaksām principam.

93.      Atbilde uz šo jautājumu ir cieši saistīta ar analīzi, kas veikta saistībā ar iepriekšējiem jautājumiem. Minētā analīze atklāja, ka valsts pārvaldes iestādēm ir neapstrīdama rīcības brīvība, piemērojot orientācijas uz izmaksām principu, gan nosakot, kuras daļas no vietējās sakaru līnijas piekļuves nodrošinātāja izmaksām ņemamas vērā, gan izvēloties metodi, pēc kuras aprēķināmas izmaksas saistībā ar piekļuves nodrošināšanu vietējai sakaru līnijai. Ņemot vērā apsvērumus, kas jau izklāstīti saistībā ar iepriekšējo jautājumu analīzi, nav iemesla, kāpēc šī rīcības brīvība neattiektos arī uz paredzamo procentu maksājumu aprēķināšanu un saprātīgu amortizācijas laikposmu noteikšanu. Kā Arcor apstiprināja savos apsvērumos attiecībā uz nupat minēto, amortizācijas laikposma balstīšana uz aktīvu paredzamās izmantošanas aptuveno laiku ir prognoze, kuras veikšana ir rīcības brīvības īstenošana.

94.      Šādai valsts reglamentējošo iestāžu rīcības brīvībai tomēr jāievēro jau norādītās pārskatāmības, nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes prasības, kā arī ierobežojumi, kas izriet no Kopienas jēdziena “orientācija uz izmaksām” interpretācijas atbilstoši tā īpašajai jēgai un nozīmei, kā paredzēts Regulā. It īpaši jāievēro, ka lēmumā par maksas apstiprināšanu līdzsvaroti ir sabalansēts pamatmērķis sekmēt konkurenci vietējo sakaru līniju piekļuves tirgū un mērķis nodrošināt nepieciešamo investīciju līmeni infrastruktūrās.

95.      Tagad jānoskaidro, kādai jābūt valsts tiesu juridiskajai kontrolei pār šādiem valsts pārvaldes iestāžu lēmumiem, kas ir pieņemti, izmantojot šādu rīcības brīvību.

96.      Ne Regulā, ne attiecīgajās agrākā tiesiskā regulējuma direktīvās nav paredzēts saskaņot valstu tiesvedības sistēmas un, precīzāk, procesuālos noteikumus par tiesu kontroles apjoma un ietekmes noteikšanu pār valsts pārvaldes iestāžu lēmumiem, it īpaši tiem, kas pieņemti, izmantojot rīcības brīvību. Tādējādi atbilde uz šo jautājumu vispirms ir meklējama valsts procesuālo tiesību sistēmā.

97.      Vispārīgi, valsts procesuālo tiesību normām, kas nosaka tiesu kontroles apjomu un ietekmi attiecībā uz valsts pārvaldes iestādes lēmumiem, jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi. Kad šīs tiesību normas aizsargā no Kopienu tiesībām izrietošas tiesiskās garantijas, tās nedrīkst būt nelabvēlīgākas par tām normām, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā. Tās turklāt nedrīkst padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Kopienu tiesību sistēmu (50).

98.      Konkrētāk, Kopienu tiesībās ir skaidri noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums noteikt kārtību prasību celšanai pret valsts pārvaldes iestāžu lēmumiem telekomunikāciju jomā. Šāds pienākums jau bija paredzēts agrākajā tiesiskajā regulējumā. 5.a panta 3. punktā Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvā 90/387 par sakaru pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, īstenojot atvērtā tīkla noteikumu, redakcijā ar grozījumiem, kas veikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 6. oktobra Direktīvu 97/51/EK (51), ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka valsts līmenī pastāv pienācīgs mehānisms, lai persona, ko skāris valsts pārvaldes iestādes lēmums, varētu celt prasību no ieinteresētajām pusēm neatkarīgā instancē [neoficiāls tulkojums]” (52). Tādējādi runa ir par vispārējā Kopienu tiesību principa izpausmi, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt efektīvu tiesas aizsardzību no Kopienu tiesību sistēmas atvasinātām tiesībām (53).

99.      Tomēr nevar prasīt, lai valsts tiesām ar Kopienu tiesībām uzticētā tiesas kontrole efektīvai no Kopienu tiesību normām izrietošo tiesību aizsardzībai būtu plašāka nekā tiesas kontrole, ko līdzīgos gadījumos veic Kopienu tiesa. Tiesa šajā sakarā atgādina, ka attiecībā uz tiesas kontroli pār Kopienas iestāžu lēmumiem jāņem vērā, ka gadījumos, kad iestādei lēmumu pieņemšanā ir jāveic sarežģīti vērtējumi un iestādei līdz ar to ir liela rīcības brīvība, tās izmantošana ir pakļauta ierobežotai tiesas kontrolei (54). Šāda ierobežota tiesas kontrole ir pamatojama ar praktiskas dabas iemesliem, kas attiecas uz ekonomisku vai tehnisku vērtējumu sarežģītību, kuri ir veikti konkrētās lietās, un turklāt nereti var strauji mainīties (55). Katrā ziņā tādēļ, ka valsts procesuālās tiesību normas ierobežo tiesas kontroles ietekmi, pārvaldes iestāžu lēmumus nevar nepakļaut efektīvai tiesas kontrolei. Tiesa šajā sakarā uzsver, ka katrā ziņā valsts tiesībās paredzētajā procedūrā valsts pārvaldes iestādes lēmumu tiesas kontrolei jānodrošina iespēja tiesai, kas izskata prasību par šāda lēmuma atcelšanu, “lēmuma tiesiskuma kontroles ietvaros efektīvi piemērot attiecīgos Kopienu tiesību principus un noteikumus” (56).

100. Tādējādi, analizējot prasību, kas celta pret tādu lēmumu par tarifu apstiprināšanu, kāds ir šajā lietā, attiecīgajai valsts tiesu iestādei jābūt iespējai pārbaudīt, vai valsts pārvaldes iestāde rīcības brīvības izmantošanā ir ievērojusi ierobežojumus, kas izriet no orientācijas uz izmaksām Kopienas jēdziena interpretācijas, un vai lēmumā par tarifu apstiprināšanu ir ievēroti Regulas kritēriji un mērķi. Šajā sakarā ir jānošķir, pirmkārt, rīcības brīvības izmantošana no, otrkārt, attiecīgo juridisko kritēriju interpretācijas, kas precīzi nosaka šīs rīcības brīvības ietvarus. Tādējādi atbildīgajām valsts tiesu iestādēm jāveic tiesas kontrole, kas tām ļauj pārbaudīt, vai valsts pārvaldes iestāde lēmumā par tarifu apstiprināšanu atbilstoši tarifu apstiprināšanas brīdī valstī pastāvošajiem specifiskajiem apstākļiem līdzsvaroti sabalansējusi pamatmērķi sekmēt konkurenci vietējā sakaru tīklā un mērķi nodrošināt nepieciešamo investīciju līmeni infrastruktūrās.

101. Līdz ar to es Tiesai iesaku iesniedzējtiesai atbildēt, ka, pārbaudot tarifu orientāciju uz izmaksām, valsts pārvaldes iestādei ir rīcības brīvība, kas it īpaši attiecas uz izmaksu aprēķinu metodi, kā arī uz jautājumiem par procentu maksājumu aprēķināšanu un saprātīgiem amortizācijas laikposmiem. Lēmuma par tarifu apstiprināšanu efektīvai tiesas kontrolei jāļauj pārbaudīt, vai ar lēmumu par tarifu apstiprināšanu netiek pārkāpti Regulā izvirzītie mērķi un nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes kritēriji. Turklāt tai jāļauj pārbaudīt, vai ievēroti ierobežojumi, kas izriet no orientācijas uz izmaksām Kopienas jēdziena interpretācijas, un it īpaši vai lēmums atspoguļo, ka ir līdzsvaroti sabalansēts pamatmērķis sekmēt konkurenci vietējā sakaru līnijā un mērķis nodrošināt nepieciešamo investīciju līmeni infrastruktūrā.

G –    Par sesto jautājumu

102. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai uzņēmumiem jābūt tiesībām apstrīdēt valsts pārvaldes iestādes lēmumu par tarifu apstiprināšanu, kaut arī uz šiem uzņēmumiem, kas konkurē par piekļuvi izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai, šāds lēmums neattiecas, ja tie uzskata, ka tarifi nav orientēti uz izmaksām.

103. Manos 2007. gada 15. februāra secinājumos, kas sniegti lietā Tele2 UTA Telecommunication (57), es skāru kādu problēmu saistībā ar jaunajā tiesiskajā regulējumā paredzēto tirgus analīzes procedūru, kas lielā mērā ir pielīdzināma problēmai, uz kuru attiecas šis jautājums. Tātad, plašāks skaidrojums atrodams iepriekš minētajos secinājumos lietā Tele2 UTA Telecommunication (58).

104. Šajos secinājumos es jau atzīmēju, ka saskaņā ar 5.a pantu Direktīvā 97/387, kas ietilpst telekomunikāciju jomas agrākajā tiesiskajā regulējumā, kuru iecerēts papildināt ar Regulu, dalībvalstīm jānodrošina, ka “valsts līmenī pastāv pienācīgs mehānisms, lai persona, uz kuru attiecas valsts pārvaldes iestādes lēmums, varētu celt prasību no ieinteresētajām pusēm neatkarīgā instancē [neoficiāls tulkojums]” (59). Iepriekš minētajā spriedumā lietā Connect Austria Tiesa, balstoties uz iepriekš minēto tiesību normu, atgādināja, ka dalībvalstīm ir pienākums visos gadījumos nodrošināt efektīvu “to individuālo tiesību aizsardzību, kas izriet no Kopienu tiesiskās kārtības” (60), un Direktīvas 90/387 5.a panta 3. punkts nosaka dalībvalstu pienākumu “nodrošināt, ka valsts līmenī pastāv atbilstoši mehānismi, kas personai, kuru ietekmē valsts pārvaldes iestādes lēmums, ļauj to pārsūdzēt neatkarīgā iestādē”. Tiesa secināja, ka “prasība interpretēt valsts tiesības saskaņā ar Direktīvu 90/387 un prasība nodrošināt indivīdu tiesību efektīvu aizsardzību prasa valsts tiesām pārbaudīt, vai to valsts tiesību attiecīgie noteikumi piešķir indivīdiem tādas pārsūdzības tiesības, lai apstrīdētu valsts pārvaldes iestādes lēmumus, kuras atbilst Direktīvas 90/387 5.a panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem” (61).

105. Pamatdirektīvas 5.a pants un tāpat arī 4. panta 1. punkts atspoguļo vispārējo Kopienu tiesību principu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt efektīvu to individuālo tiesību aizsardzību tiesā, kas izriet no Kopienu tiesiskās kārtības (62). Tāds valsts pārvaldes iestādes lēmums kā pamata prāvā, kurā nosaka tarifus, ko izziņotais operators ir tiesīgs iekasēt no konkurējošiem uzņēmumiem, kas piekļūst tā vietējai sakaru līnijai, ir lēmums, ko atbilstoši Kopienu tiesībām jābūt iespējai apstrīdēt neatkarīgā tiesu iestādē. Šajā lietā rodas specifiskāks jautājums – vai arī konkurējošajiem uzņēmumiem, kas piekļūst vietējai sakaru līnijai, kā, piemēram, Arcor, neraugoties uz to, ka tie nav lēmuma par tarifu apstiprināšanu adresāti, būtu jāparedz tiesības tiesā apstrīdēt lēmumā noteiktos piekļuves tarifus, pamatojoties uz to, ka tarifi nav orientēti uz izmaksām, ar to pārkāpjot Regulas 3. panta 3. punktu.

106. Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka tarifu apstiprināšanas brīdī, 2001. gada 30. martā, Deutsche Telekom un Arcor bija līgumslēdzējas puses. Pēc iesniedzējtiesas domām, tarifi, ko valsts pārvaldes iestāde apstiprinājusi šajā lietā, ir panākti, Deutsche Telekom un Arcor abpusēji vienojoties savu līgumtiesisko attiecību ietvaros. Līdz ar to, kad valsts pārvaldes iestāde nosaka tarifus atbilstoši Regulai, tā nosaka cenu, kas Arcor jāmaksā par piekļuvi Deutsche Telekom vietējai sakaru līnijai. Šī paaugstinātā cena, kas Arcor jāmaksā Deutsche Telekom, ir noteikta nevis Deutsche Telekom un Arcor abpusējas vienošanās ceļā, bet ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu, kurā ir jāievēro Regulas 3. panta 3. punkta noteiktā prasība par orientāciju uz izmaksām.

107. Atšķirībā no Deutsche Telekom Vācijas valdības un Vācijas Federatīvās Republikas kā iesniedzējtiesā izskatāmās lietas dalībnieku apgalvotā, es uzskatu, ka Kopienu tiesības konkurējošajiem uzņēmumiem, kas, tāpat kā šajā lietā Arcor, piekļūst vietējai sakaru līnijai, piešķir tiesības tiesā apstrīdēt tarifus, kas nav orientēti uz izmaksām.

108. Regulas 3. panta 3. punktā pieprasot, lai piekļuves tarifus orientē uz izmaksām, tiek aizsargātas ne tikai izziņotā operatora intereses, nodrošinot, ka tiks segtas tā izmaksas, bet arī to konkurējošo uzņēmumu intereses, kas piekļūst izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai (63).

109. Kā Deutsche Telekom, tā Arcor ir līgumslēdzējas puses, kuru līgumtiesiskās attiecības ietekmē valsts pārvaldes iestādes lēmums par tarifu apstiprināšanu (64). Tiem abiem jābūt tiesībām tiesā apstrīdēt minēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka lēmumā tiek apstiprināti tarifi, kas neatbilst Regulas 3. panta 3. punkta noteiktajai prasībai tarifus orientēt uz izmaksām.

110. Regulas mērķis ir sekmēt konkurenci vietējo sakaru līniju piekļuves tirgū. Prasība tarifus orientēt uz izmaksām ir būtiska šāda mērķa sasniegšanai un, kā ir atgādināts Regulas 4. panta 1. punktā, valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums uzraudzīt, lai tarifikācija par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai sekmētu taisnīgas un ilgtspējīgas konkurences veidošanos. Ņemot vērā minētos mērķus, nebūtu pieņemami izziņotajam operatoram paredzēt tiesības tarifus apstrīdēt kā neatbilstošus orientācijas uz izmaksām principam, ja tirgū jaunpienākušajiem konkurējošajiem operatoriem, kam jāmaksā valsts pārvaldes iestādes noteiktie tarifi, gluži otrādi, šādu tiesību nebūtu (65). No tā izriet, ka, ja starp konkurējošo operatoru un izziņoto operatoru pastāv līgumtiesiskas attiecības par piekļuvi izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai par tarifiem, kas ir noteikti ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu, operatoram, kas ieguvis piekļuvi vietējai sakaru līnijai, jāpiešķir tiesības celt prasību par šāda lēmuma atcelšanu, lai apstrīdētu noteikto tarifu atbilstību Regulā nostiprinātajai prasībai par orientāciju uz izmaksām.

111. Es turklāt uzskatu, ka, ņemot vērā Regulā izvirzīto mērķi sekmēt konkurenci un to, cik svarīga loma šajā sakarā ir prasībai piekļuves tarifus orientēt uz izmaksām, arī izziņotā operatora konkurējošajiem operatoriem, kuriem nav līgumtiesisku attiecību ar izziņoto operatoru, būtu jābūt efektīvai iespējai tiesā apstrīdēt tādus piekļuves tarifus, kas nav orientēti uz izmaksām. Arī uz šādiem konkurējošajiem operatoriem, kuriem vēl nav līgumtiesisku attiecību ar izziņoto operatoru, tieši attiecas Regulas noteikumi, kas paredzēti konkurences sekmēšanai konkrētajā telekomunikāciju tirgus segmentā, proti, vietējās sakaru līnijas piekļuves tirgū (66). Citiem vārdiem, lai uzņēmumu varētu uzskatīt par Regulā paredzētās neierobežotās piekļuves “saņēmēju” vietējai sakaru līnijai, nav nepieciešams, lai uzņēmumam būtu līgumtiesiskas attiecības ar izziņoto operatoru (67).

112. Tomēr, ja lēmumā par tarifu apstiprināšanu tie nav orientēti uz izmaksām, šis lēmums negatīvi ietekmēs arī konkurējošos operatorus, kas varētu vēlēties piekļūt izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai. Gadījumā, ja konkurējošais operators saskaras ar lēmumu par tarifu apstiprināšanu, kas apgrūtina tā iespējas veidot iecerētās līgumtiesiskās attiecības ar izziņoto operatoru, tam tāpat jābūt iespējai apstrīdēt tiesā piekļuves tarifu iespējamo nenoteikšanu pēc izmaksu orientācijas. Tādējādi arī šādiem konkurējošajiem operatoriem jābūt tiesībām pārsūdzēt, tāpat kā tiem, kuriem jau ir līgumtiesiskas attiecības ar izziņoto operatoru.

113. Līdz ar to es Tiesai iesaku uz iesniedzējtiesas jautājumu atbildēt tādējādi, ka Kopienu tiesības nosaka, ka konkurējošajiem uzņēmumiem, kam ir piekļuves tiesības izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai, ir arī tiesības tiesā apstrīdēt piekļuves tarifus, kas noteikti ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu, ja tarifi nav orientēti uz izmaksām.

H –    Par septīto jautājumu

114. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kam ir pierādīšanas pienākums par to, vai tarifi ir orientēti uz izmaksām, gan administratīvā procesa ietvaros pirms lēmuma pieņemšanas par tarifu apstiprināšanu, gan gadījumā, ja iesaistīts konkurents pārsūdzējis šādu valsts pārvaldes iestādes lēmumu.

115. Regulā nav neviena noteikuma, kas apstiprinātu to, kam ir pierādīšanas pienākums attiecībā uz izmaksām, pēc kuru orientācijas nosakāmi tarifi. Direktīvas 97/33 7. panta 2. punktā, kas ietilpst telekomunikāciju jomas tiesiskajā regulējumā, kuru iecerēts papildināt ar Regulu, ir skaidri noteikts, ka “pierādīšanas pienākums attiecībā uz to, ka atlīdzība noteikta pēc faktiskajām izmaksām, tostarp saprātīgas peļņas no investīcijām, ir personai, kas nodrošina savienojumu ar tās iekārtām” (68).

116. Ņemot vērā, ka orientācijas uz izmaksām jēdziens attiecas uz izziņotā operatora izmaksām, proti, izmaksām, kas “saistītas” ar piekļuves sniegšanu faktiski pastāvošai izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai, nav šaubu, ka izziņotais operators ir vislabākajā pozīcijā, lai sniegtu informāciju par savām izmaksām. Tādējādi tarifikācijas uzraudzības procedūras ietvaros, kas saskaņā ar Regulas 4. pantu jāveic valsts pārvaldes iestādei, izziņotajam operatoram ir jāpierāda izmaksas, kas saistītas ar piekļuves sniegšanu tā vietējai sakaru līnijai un pēc kuru orientācijas nosakāmi izziņotā operatora prasītās piekļuves tarifi.

117. Attiecībā uz problemātisko jautājumu par to, kam tiesas procesā, kurš ir uzsākts ar prasību tiesā par lēmumu, ar kuru tiek apstiprināti tarifi, ir pierādīšanas pienākums par tarifu orientēšanu uz izmaksām, ne Regulā, ne citos agrākajā tiesiskajā regulējumā ietilpstošajos tiesību aktos nav norāžu šajā sakarā. Tādējādi Kopienu tiesībās nav noteikts, ka norma par to, ka administratīvā procesa ietvaros pirms lēmuma pieņemšanas par tarifu apstiprināšanu pierādīšanas pienākums attiecībā uz to, ka izziņotā operatora prasītie piekļuves tarifi nosakāmi pēc izmaksu orientācijas, ir izziņotajam operatoram, būtu jāpiemēro arī iespējamā vēlākā tiesvedībā. Attiecīgajos valsts procesuālajos noteikumos ir jānosaka piemērojamie pierādīšanas noteikumi, tostarp pierādīšanas pienākuma sadale starp valsts pārvaldes iestādi, kas pieņēmusi lēmumu par tarifu apstiprināšanu, un ar šādu lēmumu skartā persona, kas tiesā apstrīd apstiprināto piekļuves tarifu orientāciju pēc izziņotā operatora izmaksām.

118. Valsts tiesībās, nosakot, kā sadalāms pierādīšanas pienākums, jebkurā gadījumā jāievēro tādi Kopienu tiesību principi kā efektivitātes princips un līdzvērtības princips. Dalībvalstīm tādējādi jānodrošina, ka noteikumi par pierādīšanas kārtību, it īpaši tiesvedībā, kura pamatota ar prasībām, kas saistītas ar strīdiem par Kopienu tiesību pārkāpumiem, piemērojamās normas par pierādīšanas pienākuma sadali, pirmkārt, nav nelabvēlīgākas nekā noteikumi par līdzīga rakstura prasībām valsts teritorijā un, otrkārt, nepadara par neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Kopienu tiesību sistēmu (69).

119. Līdz ar to es Tiesai iesaku uz septīto jautājumu sniegt atbildi, ka Regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tarifikācijas uzraudzības procedūras ietvaros, kas saskaņā ar Regulas 4. pantu jāveic valsts pārvaldes iestādei, izziņotā operatora pienākums ir pierādīt izmaksas, kas saistītas ar piekļuves sniegšanu tā vietējai sakaru līnijai un pēc kurām ir jāorientē piekļuves tarifi, ko izziņotais operators prasa no konkurentiem. Valsts procesuālajās tiesībās, ievērojot tiesiskās aizsardzības efektivitātes un līdzvērtības Kopienu tiesību principus, ir jānosaka pierādīšanas pienākuma sadales kārtība tiesvedībā par valsts pārvaldes iestādes lēmumā apstiprināto piekļuves tarifu orientāciju uz izmaksām.

III – Secinājumi

120. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Verwaltungsgericht Köln uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)         Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 2887/2000 par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai 1. panta 4. punkts un 3. panta 3. punkts jāinterpretē tā, ka orientācijas uz izmaksām jēdziens uzskatāms par nosacījumu, kurā ietverts ierobežojums, kas attiecas uz izziņotā operatora pieprasīto tarifu par piekļuvi tā vietējai sakaru līnijai, kaut gan jēdziena atstāto rīcības brīvību attiecībā uz tā praktisko piemērošanu valsts līmenī nevar izmantot par sliktu uzņēmumiem, kam nodrošināta piekļuve vietējai sakaru līnijai;

2)         Regulas Nr. 2887/2000 3. panta 3. punktā ietvertā prasība, ka pieprasītie tarifi par piekļuvi vietējai sakaru līnijai ir jāorientē uz izmaksām, ir jāinterpretē tā, ka izmaksu jēdzienā ir ietverti arī aprēķinātie procenti un amortizācijas izmaksas;

3)         Regulas Nr. 2887/2000 3. panta 3. punktā paredzētais orientācijas uz izmaksām jēdziens jāinterpretē tā, ka no tā izriet pienākums, pieņemot tādu lēmumu par tarifu apstiprināšanu, kāds ir šajā lietā, līdzsvaroti un samērīgi, un atbilstoši tarifu apstiprināšanas laikā pastāvošajiem apstākļiem sabalansēt Regulas pamatmērķi sekmēt konkurenci ar piekļuvi vietējai sakaru līnijai saistītajā tirgū un nepieciešamību nodrošināt infrastruktūrās veikto investīciju vajadzīgo apjomu. Atbilstoši tam valsts tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums par tarifu apstiprināšanu ietver pienācīgu pamatojumu attiecībā uz metodes izvēli amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķināšanai, balstoties vienīgi uz aktīvu aizvietošanas pašreizējo vērtību, kas izteikta vērtēšanas laikā pastāvošajās cenās. Nepastāvot šādam pamatojumam lēmumā, orientācijas uz izmaksām Kopienas jēdziens nosaka pienākumu piekļuves tarifus noteikt mazākus par summu, ko iegūst, piemērojot šādu pamatkapitāla izmaksu aprēķinu metodi, it īpaši atskaitot pirms vērtēšanas brīža segtās amortizācijas izmaksas;

4)         ja valsts tiesa, ņemot vērā sniegtos elementus atbildē uz iepriekšējo jautājumu, secina, ka tādas amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķina metodes izvēle, kas balstīta uz aktīvu aizvietošanas bruto vērtību, izrādās nepamatota, tad valsts pārvaldes iestādes izmantotais augšupvērstais teorētiskais modelis tā vietā, lai amortizācijas izmaksu un procentu maksājumu aprēķinā izmantotu izziņotā operatora iesniegtos nepilnīgos apliecinošos dokumentus, ir pretrunā principam, ka līdz brīdim, kamēr izziņotā operatora vēl izmantojamā vietējā sakaru līnija pilnībā nolietojas, tarifi par piekļuvi vietējai sakaru līnijai jāorientē uz izziņotā operatora izmaksām;

5)         pārbaudot tarifu orientāciju uz izmaksām, valsts pārvaldes iestādei ir rīcības brīvība, kas it īpaši attiecas uz izmaksu aprēķinu metodi, kā arī uz jautājumiem par procentu maksājumu aprēķināšanu un saprātīgiem amortizācijas laikposmiem. Lēmuma par tarifu apstiprināšanu efektīvai tiesas kontrolei jāļauj pārbaudīt, vai ar lēmumu par tarifu apstiprināšanu netiek pārkāpti Regulā Nr. 2887/2000 izvirzītie mērķi un nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes kritēriji. Turklāt tai jāļauj pārbaudīt, vai ievēroti ierobežojumi, kas izriet no orientācijas uz izmaksām Kopienas jēdziena interpretācijas, un it īpaši vai lēmums atspoguļo, ka ir līdzsvaroti sabalansēts pamatmērķis sekmēt konkurenci vietējā sakaru līnijā un mērķis nodrošināt nepieciešamo investīciju līmeni infrastruktūrā;

6)         konkurējošajiem uzņēmumiem, kam ir piekļuves tiesības izziņotā operatora vietējai sakaru līnijai, ir arī tiesības tiesā apstrīdēt piekļuves tarifus, kas noteikti ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu, ja tarifi nav orientēti uz izmaksām;

7)         Regula Nr. 2887/2000 ir jāinterpretē tādējādi, ka tarifikācijas uzraudzības procedūras ietvaros, kas saskaņā ar Regulas 4. pantu jāveic valsts pārvaldes iestādei, izziņotā operatora pienākums ir pierādīt izmaksas, kas saistītas ar piekļuves sniegšanu tā vietējai sakaru līnijai un pēc kurām ir jāorientē piekļuves tarifi, ko izziņotais operators prasa no konkurentiem. Tomēr valsts procesuālajās tiesībās, ievērojot tiesiskās aizsardzības efektivitātes un līdzvērtības Kopienu tiesību principus, ir jānosaka pierādīšanas pienākuma sadales kārtība tiesvedībā par valsts pārvaldes iestādes lēmumā apstiprināto piekļuves tarifu orientāciju uz izmaksām.


1 – Oriģinālvaloda – portugāļu.


2 – OV L 336, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula”.


3 – BGBl. 1996 I, 1120. lpp.; turpmāk tekstā – “TKG 1996”.


4 – BGBl. 1996 I, 1492. lpp., turpmāk tekstā – “TEntgV”.


5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīva par savstarpējo savienojumu telekomunikācijās attiecībā uz universālā pakalpojuma un savietojamības nodrošināšanu, piemērojot atvērtā tīkla nodrošinājuma (ATN) principus (OV L 199, 32. lpp.).


6 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 26. februāra Direktīva par atvērtā tīkla noteikuma (ATN) piemērošanu balss telefona sakariem un vispārējiem pakalpojumiem telekomunikācijās konkurences apstākļos (OV L 101, 24. lpp.).


7 – Šis pants nosaka, ka “strīdus starp uzņēmumiem attiecībā uz jautājumiem, kas ietverti šajā regulā, izskata saskaņā ar valstī pieņemto strīdu izšķiršanas procedūru, kas ir izveidota saskaņā ar Direktīvu 97/33, un tos risina nekavējoties, godīgā un caurskatāmā veidā”.


8 – Saskaņā ar 27. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “pamadirektīva”) “fiksētu publisko telefonu tīklu operatori, kurus valsts pārvaldes iestāde izraudzījusies kā operatorus ar būtisku ietekmi tirgū, fiksētu publisko telefonu tīklu un pakalpojumu nodrošināšanā [..] joprojām ir uzskatāmi par “izziņotiem operatoriem” līdz brīdim, kad ir pabeigta 16. pantā minētā tirgus analīzes procedūra. Pēc tam minētajā regulā tos vairs neuzskata par “izziņotiem operatoriem””. Pamatdirektīvas preambulas četrdesmit trešajā apsvērumā precizēts, ka Komisija atbilstīgā laikā tā var izvirzīt priekšlikumu atcelt Regulu. Regulā noteiktie pienākumi paliek spēkā laikposmā, kas nepieciešams, lai novērtētu konkurenci un uz šī novērtējuma pamata pieņemtu lēmumu, vai attiecīgie pienākumi jāatstāj spēkā vai nē. Skat. arī divpadsmito apsvērumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.).


9 – Skat. arī Tiesas 2006. gada 19. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑392/04 un C‑422/04 i‑21 Vācija un Arcor (Krājums, I‑8559. lpp., 24. punkts), kurā Tiesa atgādina, ka pamatdirektīva ir piemērojama tikai apstākļiem, kas iestājušies pēc 2003. gada 25. jūlija.


10 – Līdzīgu Tiesas argumentāciju skat. Tiesas 2005. gada 8. decembra spriedumā lietā C‑33/04 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑10629. lpp., 81. un 82. punkts).


11 – Skat. Regulas pirmo apsvērumu.


12 – Skat. Regulas trešo apsvērumu un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par neierobežotas pieejas nodrošināšanu vietējai sakaru līnijai (COM(2000) 394, galīgā redakcija, OV C 365 E, 212. lpp.).


13 – Skat. Regulas otro apsvērumu.


14 – Tajā ļoti līdzīgiem vārdiem atspoguļots astotā apsvēruma teksts no Komisijas 2000. gada 25. maija Ieteikuma 2000/417/EK par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai: kā panākt konkurētspējīgu pilna apjoma elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu, ieskaitot platjoslas multividi un ātrdarbīgu internetu (OV L 156, 44. lpp.).


15 – Šāda situācija tieši atgādināta Regulas trešajā apsvērumā, kurā ir uzsvērts, ka pamatā norādītajam faktam, ka vietējo sakaru līniju līmenī nepastāv konkurence, ir tas, ka, pateicoties ekskluzīvo tiesību nodrošinātajai aizsardzībai, uzņēmumi savus vietējās piekļuves tīklus varējuši netraucēti izmantot diezgan ilgu laiku un varējuši segt izdevumus investīcijām, pateicoties monopola nomas maksai.


16 – Skat. Regulas vienpadsmito apsvērumu. Direktīvas 97/33 7. pants, kas bija spēkā attiecīgo faktisko apstākļu rašanās laikā, piekrīt līdzīgai izvēlei. Tas paredz, ka savstarpējā savienojuma maksa ir nosakāma pēc faktiskajām izmaksām, ieskaitot ieguldījumu saprātīgu rezultativitāti.


17 – Šis jēdziens Kopienas tiesiskajā regulējumā telekomunikāciju jomā pirmo reizi parādījās Direktīvas 90/387 II pielikuma 4. punkta otrajā daļā, kurā noteikts, ka “maksājumi jābalsta uz objektīviem kritērijiem un [..] principā [tie] jāorientē pēc izmaksām”.


18 – Šajā sakarā par līdzīgo jēdzienu “taisnīga atlīdzība” skat. 2003. gada 6. februāra spriedumu lietā C‑245/00 SENA (Recueil, I‑1251. lpp., 23. un 24. punkts). Skat. arī it īpaši ģenerāladvokāta A. Ticano [A. Tizzano] secinājumus minētajā lietā, 32. punkts un 45.–48. punkts.


19 – Šajā sakarā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā SENA, 23. punkts un tajā minētā judikatūra. No nesenākās judikatūras skat. 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I‑6857. lpp., 50. punkts), 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C‑373/00 Adolf Truley (Recueil, I‑1931. lpp., 35. punkts), 2003. gada 27. novembra spriedumu lietā C‑497/01 Zita Modes (Recueil, I‑14393. lpp., 34. punkts), 2006. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑53/05 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑6215. lpp., 20. punkts) un 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑306/05 SGAE (Krājums, I‑11519. lpp., 34. punkts).


20 – Papildus 2001. gada 6. decembra spriedumam lietā C‑146/00 Komisija/Francija (Recueil, I‑9767. lpp., 60. punkts).


21 – C‑109/03 (Krājums, I‑11273. lpp.).


22 – C‑438/04 (Krājums, I‑6675. lpp.).


23 – Turpat, 37. punkts.


24 – Turpat, 35. punkts.


25 – Mans izcēlums.


26 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 60. punkts, par universālo pakalpojumu neto izmaksu aprēķināšanas veidu atbilstoši Direktīvai 97/33. Tiesa turklāt konstatēja, ka universālo pakalpojumu izmaksu aprēķināšanā Direktīva 97/33 aizliedz izmaksas noteikt “pēc noteiktas likmes vai neprecīzi, neveicot konkrētus aprēķinus”.


27 – Saistība starp šo Regulas galveno mērķi īstermiņā sekmēt konkurenci un prasību maksu noteikt pēc izmaksu orientācijas atainota Regulas 4. panta 5. punktā, kurā skaidri paredzēts, ka izziņotajiem operatoriem noteiktais pienākums maksu aprēķināt atkarībā no izmaksām atceļams, kad valsts pārvaldes iestāde konstatē, ka vietējās piekļuves tirgū pastāv pietiekama konkurence.


28 – Regulas desmitajā apsvērumā apstiprināts, ka, lai gan komerciālas sarunas ir vēlamais veids, kā panākt vienošanos par [..] cenu jautājumiem piekļuvei vietējai sakaru līnijai, pieredze rāda, ka vairākumā gadījumu tādēļ, ka pastāv nelīdzsvarotība starp jaunpienācēja un izziņotā operatora sarunu pozīcijas stiprumu, uz šādu tirgus risinājumu nevar paļauties.


29 – Skat. Nihoul, P., un Rodford, P., EU electronic communications law: competition and regulation in the European telecommunications market, Oksford, 2004, 396. un 417. lpp., kurā uzsvērta maksājumu stratēģiskā nozīme. Izziņotie operatori ar augstu maksājumu palīdzību faktiski cenšas saglabāt savas priekšrocības, formāli neliedzot piekļuvi tīklam.


30 – Direktīvas 97/33 V pielikuma 4. punktā ir atainots, kā amortizācijas izmaksas un kapitāla izmaksas tiek ietvertas izmaksu uzskaites sistēmā.


31 – Nodalīta piekļuve vietējai sakaru līnijai, kas veicina konkurētspējīgu pilna apjoma elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu, tostarp platjoslas multividi un ātrdarbīgu internetu (OV C 272, 55. lpp.).


32 – Skat. Ieteikuma 15. zemsvītras piezīmi. Mans izcēlums slīprakstā. Agrāk pieņemtajam ieteikumam – Komisijas 1998. gada 8. aprīļa Ieteikumam 98/322/EK (OV L 141, 6. lpp.), pielikumā, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Direktīvu 97/33, – ir cits pašreizējo izmaksu jēdziens. Pašreizējās izmaksas tiek definētas vai nu kā aktīvu neatņemamā vērtība, vai kā aktīvu neto aizvietošanas vērtība, no šīm abām vērtībām izvēloties mazāko. Aktīvu pašreizējo izmaksu lielāko pieļaujamo apmēru ierobežo neto aizvietošanas vērtība, kas ir aprakstīta kā “maksājamā cena par aktīvu aizvietošanu ar citiem tāda paša vecuma un līdzīga rakstura aktīviem”, mans izcēlums. Būtībā Arcor savu nostāju balsta uz šo 1998. gada ieteikumu.


33 – Līdzīgā nozīmē skat. Tiesas nostāju, kas pausta iepriekš minētajā sprieduma lietā SENA 36. punktā, un nesenākā pagātnē – 2005. gada 14. jūlija spriedumā lietā C‑192/04 Lagardère Active Broadcast (Krājums, I‑7199. lpp., 49. punkts).


34 – 2003. gada 21. maija Lēmums par EK līguma 82. panta piemērošanas procedūru (Lietas COMP/C‑1/37.578 un 37.579 – Deutsche Telekom AG) (OV L 263, 9. lpp.). Skat. it īpaši lēmuma 24., 199., 207. un 211. apsvērumu un 1., 2. un 3. pantu.


35 – Lieta T‑271/03 Deutsche Telekom/Komisija.


36 – Tas konstatēts pašas Regulas sestajā apsvērumā, kurā apstiprināts, ka “jaunpienācējiem nebūtu ekonomiski iespējami dublēt esošo operatoru metālisko vietējās piekļuves infrastruktūru visā pilnībā saprātīgā laika periodā”. Turklāt [Regulas] 4. panta 3. punktā norādīts, cik būtiski ir nodrošināt “ekonomisko efektivitāti un maksimālu labumu lietotājiem”.


37 – Regulas sestajā apsvērumā skaidri ir apstiprināts, ka “alternatīvās infrastruktūras, piemēram, kabeļtelevīzija, satelīts, bezvadu vietējās sakaru līnijas kopumā šobrīd nepiedāvā to pašu funkcionalitāti vai klātbūtni, lai arī situācija dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīga”.


38 – Skat. šo secinājumu 52. punktu.


39 – Skat. it īpaši iepriekš Ieteikuma 98/322 pielikuma 1. punktā minēto metodi aktīvu vērtības aprēķināšanai pēc pašreizējām izmaksām.


40 – Skat. skaidro norādi Regulas vienpadsmitajā apsvērumā.


41 – Skat. Ieteikuma 98/322 piekto apsvērumu, kurā konkrēti minēti augšupvērstie ekonomiskie/tehniskie modeļi, kas, lai arī nav nevainojami, kļūst arvien pilnīgāki. Tā paša Ieteikuma 5. punktā skaidri norādīts, ka pēc šādiem augšupvērstiem modeļiem iespējams efektīvi noteikt izmaksas.


42 – Skat. 5. punkta 1. zemsvītras piezīmi.


43 – Komisijas 2005. gada 19. septembra Ieteikuma 2005/698/EK par uzskaites nodalīšanu un izmaksu uzskaites sistēmām saskaņā ar elektroniskās komunikācijas reglamentējošiem noteikumiem (OV L 266, 64. lpp.) astotais apsvērums, 3. punkts un 3. zemsvītras piezīme acīmredzami piekrīt šādai koordinācijai. Šķiet, ka arī Eiropas Regulatoru grupas 2005. gada Kopējā nostājā ERG(05) 29 “Pamatnostādnes Komisijas Ieteikuma C(2005) 3480 par uzskaites nodalīšanu un izmaksu uzskaites sistēmām saskaņā ar elektroniskās komunikācijas reglamentējošiem noteikumiem” ir dota priekšroka šādai jauktai pieejai.


44 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Mobistar, 35. punkts.


45 – Kā piemēru skat. Ieteikumu 98/322 par uzskaites nodalīšanu un izmaksu uzskaiti. Skat. arī iepriekš minēto izdevumu Nihoul, P., un Rodford, P., EU electronic communications law, 240. un 241. lpp., kurā norādīts, ka pirms telekomunikāciju tirgus liberalizācijas Eiropā monopola stāvoklī esošajiem operatoriem kā valsts uzņēmumiem nebija pienākuma ievērot izmaksu uzskaites sistēmas, jo to darbības mērķis bija nevis gūt peļņu, bet sniegt pakalpojumu.


46 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.) ir skaidri atainota šī saikne starp izmaksu orientāciju un izziņotā operatora izmaksu uzskaites sistēmu, jo, VII pielikuma 2. punktā ir noteikts, ka: “Valsts pārvaldes iestādēm [..] jānodrošina, ka [..] nomātām līnijām ir ievēroti cenu orientācijas pamatprincipi. Šim nolūkam valsts pārvaldes iestādēm jānodrošina, ka uzņēmumi [..] ar būtisku ietekmi tirgū izveido un izmanto piemērotu izmaksu uzskaites sistēmu.”


47 – Kā skaidri paredz Regulas vienpadsmitais apsvērums. Skaidrs, ka tas izriet arī no Direktīvas 97/33 7. panta 2. punkta, kurš paredz, ka pierādīšanas pienākums par to, ka tarifi ir noteikti pēc faktiskajām izmaksām, gulstas uz regulēto uzņēmumu. Komisijas 1998. gada 8. janvāra Ieteikuma 98/195/EK par savstarpējo savienojumu liberalizētā telekomunikāciju tirgū (I daļa – “Savstarpējā savienojuma tarifi”) (OV L 73, 42. lpp.), kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktu, 2. punktā ir paredzēts, ka “gadījumos, kad principu par izmaksu orientāciju piemēro savstarpējam savienojumam, šis princips nozīmē to, ka atlīdzībai par savstarpējo savienojumu jāatspoguļo tas, kā faktiski rodas ar savstarpējo savienojumu saistītās izmaksas”.


48 – Apstākļos, kad investīciju sekmēšanai alternatīvās infrastruktūrās ir pamatota priekšroka salīdzinājumā ar mērķi sekmēt īstermiņa konkurenci vietējo sakaru līniju piekļuves tirgū, tas, ka jauna moderna un efektīva vietējā sakaru tīkla izveidošanai nepieciešamo investīciju vērtība tiek uzskatīta par svarīgāku nekā izziņotā operatora faktiskās pamatkapitāla izmaksas, ir jāuzskata par atbilstošu principam par tarifu noteikšanu pēc izmaksu orientācijas.


49 – Regulas 4. panta 3. punktā valsts pārvaldes iestādēm ir piešķirtas diezgan plašas tiesības pēc savas iniciatīvas iejaukties, lai nodrošinātu nediskrimināciju, godīgu konkurenci, ekonomisko efektivitāti un maksimālu labumu lietotājiem.


50 – Par minētajiem principiem vispārīgi skat. 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑312/93 Peterbroeck (Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts un tajā minētā judikatūra), 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑231/96 Edis (Recueil, I‑4951. lpp., 19. un 34. punkts), 1998. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑326/96 Levez (Recueil, I‑7835. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra), 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑453/99 Courage un Crehan (Recueil, I‑6297. lpp., 29. punkts), 2002. gada 24. septembra spriedumu lietā C‑255/00 GrundigItaliana (Recueil, I‑8003. lpp., 33. punkts), 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C‑276/01 Steffensen (Recueil, I‑3735. lpp., 60. punkts), 2003. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑63/01 Evans (Recueil, I‑14447. lpp., 45. punkts) un 2004. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑30/02 Recheio – Cash & Carry (Krājums, I‑6051. lpp., 17. punkts).


51 – OV L 295, 23. lpp. Direktīvas 90/387 5.a panta 3. punkts tika atcelts saskaņā ar pamatdirektīvas 26. pantu tad, kad tā spēkā stājās, un to aizstāja pamatdirektīvas 4. panta 1. punkts.


52 – Līdzīgā veidā tai sekojošās pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka valsts līmenī pastāv efektīvs mehānisms, saskaņā ar kuru jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, kuru ir ietekmējis valsts pārvaldes iestādes lēmums, ir tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm. Šai iestādei, kas var būt tiesa, ir pieejama attiecīga pieredze, lai ļautu tai pildīt savas funkcijas. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiek ņemti vērā lietas apstākļi un ka pastāv efektīva pārsūdzības kārtība”.


53 – Skat. it īpaši 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑462/99 Connect Austria (Recueil, I‑5197. lpp., 35. punkts).


54 – 1999. gada 21. janvāra spriedums lietā C‑120/97 Upjohn (Recueil, I‑223. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra un 35. punkts).


55 – Skat. it īpaši ģenerāladvokāta F. Ležē [P. Léger] secinājumus iepriekš minētajā lietā Upjohn, 50. un 51. punkts.


56 – Iepriekš minētais spriedums lietā Upjohn, 36. punkts.


57 – Lieta C‑426/05, šobrīd tiek izskatīta Tiesā.


58 – Precīzāk, 14.–40. punktā.


59 – Tāda pati tiesiskā garantija ir paredzēta Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā, kurā jaunajā telekomunikāciju jomas tiesiskajā regulējumā lielā mērā pārņemts Direktīvas 97/387 5.a panta 1. punkts.


60 – 35. punkts.


61 – Turpat, 42. punkts.


62 – Skat. manus secinājumus iepriekš minētajā lietā Tele2 UTA Telecommunication.


63 – Kā jau minēts šo secinājumu 37. punktā, šī prasība piedāvā kritēriju pārmērīgu tarifu ierobežošanai.


64 – Skat. pēc analoģijas 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki (Recueil, 207. lpp., 19. un 31. punkts).


65 – Šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta A. Hēlhuda [A. Geelhoed] secinājumus, kas sniegti iepriekš minētajā lietā Connect Austria, 48. punkts, kur ģenerāladvokāts apstiprinājis, ka “ir maz ticams, ka iesaistītās trešās personas, ko lēmumi skar tieši, nevar celt prasību tos atcelt. Vēl jo vairāk, [Direktīvas 90/387] 5.a panta 3. punktā tieši paredzēts aizsargāt arī tādu tirgus jaunpienākušo dalībnieku intereses kā Connect Austria”.


66 – Skat. arī manus secinājumus iepriekš minētajā lietā Tele2 UTA Telecommunication, 37.–40. punkts.


67 – Šajā sakarā pietiek ņemt vērā Regulas 2. panta b) punktā minēto jēdzienu “saņēmējs”, kas definēts kā “trešā persona, kas ir attiecīgi pilnvarota [..] vai kura ir tiesīga sniegt sakaru pakalpojumus [..] un kurai ir tiesības uz neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai”.


68 – Jaunajā tiesiskajā regulējumā Direktīvas 2002/19 13. panta 3. punkts nosaka, ka “ja operatoram ir pienākums attiecībā uz cenu orientāciju uz to izmaksām, attiecīgais operators pierāda, ka cenas veidojas no izmaksām, ieskaitot saprātīgu peļņu par investīcijām”.


69 – Šajā sakarā skat. 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio (Recueil, 3595. lpp., 14. punkts), 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C‑343/96 Dilexport (Recueil, I‑579. lpp., 48. un 54. punkts) un 2000. gada 3. februāra spriedumu lietā C‑228/98 Dounias (Recueil, I‑577. lpp., 69. punkts).