Language of document : ECLI:EU:C:2007:92

ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 13. februārī 1(1)

Lieta C‑112/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi − Kapitāla brīva aprite − Valsts iestāžu pārstāvība sabiedrībā Volkswagenwerk GmbH − Nosacījumi





I –    Ievads

1.        Būdams nenoliedzami saistīts drīzāk ar Vācijas ekonomisko brīnumu nekā ar savu drūmo nacionālsociālistisko izcelsmi, sabiedrība Volkswagen visuzskatāmāk apliecina panākumus, ko guvis sociālās tirgus ekonomikas attīstības modelis, ko Vācijas Federatīvajā Republikā pēc Otrā pasaules kara, sekojot tā saucamās Freiburgas skolas (2) postulātiem, īstenoja Ludvigs Erhards [Ludwig Erhard] (3).

2.        Papildus saviem vispārzināmajiem tehniskajiem nopelniem vairāki tās izgatavotie modeļi ir arī kultūras mantojums (4) gan savā izcelsmes valstī, gan visās tajās valstīs, pa kuru ceļiem Volkswagen braukājuši, atstājot neizdzēšamu liecību par piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem gan Eiropā, gan viņpus Atlantijas okeānam (5). Tādēļ ir labi saprotams, ka daudziem cilvēkiem, kas iegrimuši nostalģijā pēc šīm laimīgajām dienām, Komisijas celtā prasība sakarā ar pienākumu neizpildi saistībā ar atsevišķiem Volkswagen likuma (6) pantiem nozīmē ne tik daudz valsts tiesību akta apstrīdēšanu, kā uzbrukumu vācu dzīvesveidam – īstenai mūsdienu leģendai.

3.        Ne vien tāpēc, ka tā atsauc šīs melanholiskās atmiņas, šī lieta pieskaitāma tām lietām, kurās tiek iztirzāts jautājums par to, vai ar EK līgumu ir saderīgi noteikti dalībvalstu tiesību akti, kuros valsts iestādei privātos uzņēmumos tikušas piešķirtas pārmērīgi plašas tiesības, kas parasti pazīstamas kā “zelta akcijas” (“golden shares”). Tomēr jau nojaušu, ka šajā gadījumā ir būtiskas atšķirības, kam ir izšķiroša nozīme.

4.        Konkrētāk, Komisija pārmet, ka balsstiesību izmantošana tiek ierobežota līdz 20 % no pamatkapitāla gadījumā, kad kāds akcionārs pārsniedz šo procentuālo attiecību; ka lēmuma pieņemšanai tiek pieprasīts vairākums, kas pārsniedz 80 %, kaut arī Aktiengesetz (7) (Vācijas Likums par akciju sabiedrībām) tas noteikts 75 % apmērā; kā arī, ka Bund (federālā valsts) un Lejassaksijas pavalstij ir tiesības iecelt divus sabiedrības uzraudzības padomes locekļus.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

5.        Valsts tiesību aktus, kuru spēkā esamību apstrīd Komisija, Tiesa parasti izvērtē, ņemot vērā divas no EK līguma pamatbrīvībām, proti, kapitāla brīvu apriti un tiesības veikt uzņēmējdarbību. Attiecībā uz pirmo EKL 56. panta 1. punktā noteikts šādi:

“1.      Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.”

6.        Savukārt uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību attiecas EKL 43. panta pirmā daļa, kurā noteikts, ka:

“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.”

7.        Ņemot vērā tā izvērtējuma svarīgumu, būtu jāmin arī EKL 295. pants:

“Šis Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu.”

8.        Direktīvas 88/361/EEK (8) I pielikumā ietverta tās 1. pantā minēto kapitāla aprites tipu klasifikācijas nomenklatūra. Tajā īpaši minētas “līdzdalība jaunā vai esošā uzņēmumā, lai izveidotu vai saglabātu stabilas ekonomiskas saiknes” (tiešie ieguldījumi) (9), un “nerezidentu veikta kādas valsts biržās tirgojamu vērtspapīru iegāde” (ieguldījumi vērtspapīros) (10).

B –    Vācijas tiesiskais regulējums

9.        Tiesību sistēmā, uz kuru attiecas šī prasība sakarā ar pienākumu neizpildi, būtiska nozīme ir vairākām Likuma par akciju sabiedrībām un tā saucamā Volkswagen likuma tiesību normām.

1)      Likums par akciju sabiedrībām

10.      Likuma 134. pantā, grozījumi kurā izdarīti ar Likumu par uzņēmumu uzraudzību un pārskatāmību (Gesetz zur Kontrolle und Transparenz im Unternehmensbereich), noteikts, ka balsstiesības izmantojamas atbilstoši akciju nominālvērtībai vai – kapitāla daļas akciju (“Stückaktien”) gadījumā – to skaitam. Tajā tiek piemetināts, ka biržā nekotētu sabiedrību statūtos var ierobežot dažādu akciju turētāju balsstiesības, nosakot absolūtu vai progresīvu augstāko robežu.

11.      Likuma 101. panta 2. punktā noteikta prasība statūtos paredzēt tiesības iecelt pārstāvjus uzraudzības padomē, kuras var piešķirt tikai noteiktiem akcionāriem vai personām, kam pieder vārda akcijas, kuru atsavināšanai jāsaņem sabiedrības atļauja. Turklāt šīs tiesības tiek paredzētas tikai attiecībā uz vienu trešdaļu no šīs sabiedrības institūcijas locekļu skaita, kas ar likumu vai statūtos noteikts atbilstoši pārstāvētajam kapitālam. Tomēr šī panta pēdējā teikumā īpaši noteikts, ka tas neskar Volkswagen likuma 4. pantā esošo speciālo regulējumu šajā jautājumā.

2)      Volkswagen likums

12.      Ar likuma 1. pantu agrākā sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais īpašnieks bija Vācijas federatīvā valsts, tiek pārveidota par akciju sabiedrību.

13.      Tam sekojošajā 2. pantā paredzēti noteikumi par to, kā izmantojamas balsstiesības, kas 1. punktā paredzētas tikai vienai piektdaļai no pamatkapitāla gadījumos, ja īpašumā ir vairāk nekā 20 % kapitāla. Turpinājumā ir noteikta kārtība, kā skaitāmas katra īpašnieka akcijas (2. un 3. punkts).

14.      Likuma 4. pantā ar nosaukumu “Sabiedrības organizācija” tiek regulēti dažādi aspekti, un tā 1. punktā Vācijas Federatīvajai Republikai un Lejassaksijas pavalstij tiek piešķirtas tiesības katrai iecelt divus uzraudzības padomes locekļus, kamēr tās ir sabiedrības akcionāres.

15.      Panta 2. punktā ražotņu būvniecība un pārvietošana pakārtota uzraudzības padomes divu trešdaļu vairākuma apstiprinājumam.

16.      Panta 3. punktā noteikts, ka kvorums, lai apstiprinātu pilnsapulces lēmumus, kam saskaņā ar Likumu par akciju sabiedrībām vajadzīgs vismaz trīs ceturtdaļu apstiprinošs balsojums (75 %), tiek paaugstināts līdz vairāk nekā četrām piektdaļām (80 %) no pamatkapitāla.

III – Fakti un pirmstiesas procedūra

A –    “Volkswagen” likuma vēsturiskais konteksts

17.      Lai labāk izprastu strīdīgo valsts tiesību aktu, būtu jāizzina uzņēmuma izcelsme, ko Vācijas valdība visnotaļ sīki izklāstījusi savā iebildumu rakstā, bet galvenokārt – savā 2003. gada 20. jūnija atbildē uz Komisijas tā paša gada 20. marta brīdinājuma vēstuli; izcelsmes faktus Komisija nav apstrīdējusi.

18.      Līdz ar Ādolfa Hitlera nākšanu pie varas 1933. gada janvārī tika uzsākta automašīnu ražošanas nozares attīstības veicināšanas plāna (11) īstenošana, organizējot valsts [pasūtījuma] konkursu, lai piešķirtu tiesības ražot tā saucamo “tautas automašīnu” (Volks – Wagen). Bija paredzēts konstruēt vienkāršu automašīnu, ko, pārlieku netērējot savus līdzekļus, varētu atļauties vairākums vāciešu. Uzdevums tika uzticēts leģendārajam inženierim Ferdinandam Poršem [Ferdinand Porsche] (12).

19.      Projekta izpilde bija jāuzsāk ļoti steidzami, un tā īstenošanai tika piešķirtas divas dotācijas kopsummā 700 000 reihsmarku [Reichmarks] (RM) apmērā, finansiāls atbalsts tika lūgts arī no Reichverband der Deutschen Automobilindustrie (Vācijas automašīnu ražošanas nozares apvienība), kura darbu izpildei atvēlēto desmit mēnešu laikā ik mēnesi iemaksāja 20 000 RM; taču grūtības, uz kurām šī apvienība norādīja Reiha kancleram, mudināja Hitleru uzticēt Volkswagen ražošanu Arbeitsfront (darba frontei) (13), kura uzbūvēja līdz tam neredzēti lielu ražotni. Finansējums tika gūts no dažādiem avotiem: papildus pašas Vācijas valsts ieguldījumiem valdība piesaistīja arī iedzīvotāju uzkrājumus, lūdzot personām, kuras vēlas iegūt automašīnu, reizi nedēļā iemaksāt piecas RM uzņēmuma finansēšanai paredzētā kontā. Šādi tika savākti 286 miljoni marku.

20.      1937. gada 28. maijā minētā apvienība tika atstādināta no Volkswagen projekta izpildes, tika izveidots valsts uzņēmums – Gesellschaft zur Vorbereitung des Deutschen Volkswagen mbH – ar 50 miljonu RM sākumkapitālu, ko ieguldīja Arbeitsfront, kuras rīcībā tika nodota lidmašīna, lai grandiozās ražotnes izvietošanai Vācijā atrastu piemērotu vietu, ar noteikumu, ka tai jāatrodas valsts centrā un tās rīcībā jābūt labiem ūdens un autoceļu sakariem. Ideāli piemērota vieta visbeidzot tika atrasta Lejassaksijā, netālu no grāfa fon der Šūlenberga [von derSchulenberg] ģimenei kopš XIV gadsimta piederošās Volfsburgas [Wolfsburg] pils, kura tika ekspropriēta. Tādējādi ražotne tika uzbūvēta pie netālu no Mitellandes [Mittelland] kanāla esošās Hanoveri ar Berlīni savienojošā autoceļa daļas esošā Fallerslēbenes [Fallersleben] ciemata tuvumā. 1938. gada 26. maijā vairāk nekā 70 000 personu klātbūtnē tika likts pamatakmens, vienlaikus turpmākai strādnieku izmitināšanai tika plānots uzcelt jaunu pilsētu – tagadējo Volfsburgu [Wolfsburg]. Izraisot vispārēju pārsteigumu, pats fīrers [Führer] automašīnu pārdevēja, to nosaucot par “KdF Wagen” (Kraft durch Freude Wagen) jeb prieka radīta spēka automašīnu, lai gan Poršes birojs bija reģistrējis preču zīmi Volkswagen, tostarp starptautiskā mērogā (14).

21.      Automašīnas oficiālajā prezentācijā tika izstādīti trīs dažādi modeļi: kabriolets, auto ar paceļamu jumtu un limuzīns. Diktators, sapulcējis ap sevi nepārprotami nelokāmu piederību viņa politiskajam režīmam izrādošas militārpersonas greznos formastērpos, iekārtojās kabrioletā, kuru vadīja pats Ferdinanda Poršes dēls – Ferrijs [Ferry], kurš tūlītēji kļuva slavens. Visdedzīgāko pacilātību izraisīja fīrera paziņojums par to, ka KdF Wagen drīz vien būšot pieejams visiem par cenu nieka 990 RM apmērā.

22.      Turklāt ar naudu, kas iegūta, pārdodot mantu, kas konfiscēta un nolaupīta nacionālsociālistu valsts apvērsuma rezultātā aizliegtajām Veimāras Republikas arodbiedrībām, tika uzbūvēta lielākā daļa darbnīcu rūpniecības nozarei, kam, pēc to atbalstošo politiķu domām, nākotnē bija jākļūst par vadošo Eiropā (15).

23.      Automašīnu masveida ražošanai bija jāsākas 1939. gada 15. oktobrī, bet minētā gada 1. septembrī Hitlers iebruka Polijā, un Pasaules kara izcelšanās mainīja visu iesaistīto personu plānus, tā ka ražošana tika vērsta uz to, lai apmierinātu militārās vajadzības, it īpaši saistībā ar karaspēka mobilitāti un apgādi ar munīciju, atstājot bez gaidītajām mazlitrāžas automašīnām apmēram 336 000 mazo ieguldītāju (16), kuru sapnis izgaisa līdz ar ieroču un lielgabalu šķindoņu (17).

24.      Uzņēmuma būves smagi skāra sabiedroto spēku bumbvedēji, kas četros uzlidojumos (18) izšāva vairāk nekā tūkstoš tonnu augstas sprāgstamības mīnu; lai arī būdama izpostīta, ražotne atsāka darbu 1945. gada maijā (19), līdzko Apvienotās Karalistes okupācijas zonas militārā valdība sabiedrības priekšgalā iecēla inženieri virsinspektoru Rūdolfu Brērmanu [Rudolf Brörmann], kurš sīvi pretojās ASV centieniem sagraut šo rūpniecības nozari un kuru 1947. gadā aizstāja (20)Opel valdes loceklis Heinrihs Nordhofs [Heinrich Nordhoff]. Turklāt minētajai valdībai neizdevās arī sabiedrību pārdot nevienam ārvalstu konkurentam kā, piemēram, Ford vai Chrysler, un tādēļ, kad Apvienotā Karaliste 1949. gadā zonu atstāja, Volkswagen faktiski kļuva par bezsaimnieka mantu.

25.      Tomēr, neskatoties uz to, ka tam nebija zināma īpašnieka, pateicoties pārsteidzošajam uzņēmuma dinamismam, tas pārvērtās plaukstošā uzņēmumā (21) un saviem darbiniekiem radīja alkas, kuru pamatā neapšaubāmi bija viņu tiešais un nepastarpinātais ieguldījums uzņēmuma panākumos. Kad pagājušā gadsimta piecdesmito gadu nogalē nepārprotami kļuva skaidrs, ka Volkswagen ieguldītāju prasību noraidījums tiesās ir nenovēršams, darbinieki pieprasīja īpašumtiesības uz sabiedrību; līdz ar to uz [šīs] preču zīmes īpašumtiesībām pretendēja jau pieci subjekti, proti, federālā valsts, Lejassaksijas pavalsts, arodbiedrības un šie neveiksmīgie ieguldītāji.

26.      Pretējo interešu radītais saspīlējums draudēja ieilgt Vācijas tiesās, šādi apdraudot par joprojām jaunās Vācijas Federatīvās Republikas simbolu esošā uzņēmuma stabilitāti. Pēc spraigām debatēm un smagām pārrunām daudzu gadu garumā tika panākta vienošanās, kas noformēta kā līgums par tiesisko attiecību regulējumu VolkswagenGmbH ražotnē, kas 1959. gada 12. novembrī tika noslēgts starp federālo valsti un Lejassaksijas pavalsti (22).

27.      Līgumā tika paredzēts pirmajā posmā nodot visas toreizējās sabiedrības ar ierobežotu atbildību pamatkapitāla daļas federālajai valstij (23); otrajā posmā, to pārveidojot akciju sabiedrībā, 60 % akciju tika sadalīti starp privātpersonām, bet atlikums – vienādās 20 % paketēs katram no ieinteresētajiem publisko tiesību subjektiem, proti, federālajai valstij un iepriekš minētajai pavalstij (24).

28.      Līgumā, ko noslēdza iepriekš minētās valsts un reģionālā valdība, tika ņemtas vērā arī darbinieku intereses un izveidots Volkswagen fonds pētniecības, izglītības, zinātnes un tehnoloģijas veicināšanai.

29.      Akciju sabiedrības Volkswagen statūti tika pieņemti 1960. gada 6. jūlijā un iestrādāti Volkswagen likumā līdz ar pārējiem vienošanās noteikumiem; divos punktos attiecīgi tika paredzēta noteiktu sabiedrības lēmumu pieņemšanai vajadzīgā kvalificētā vairākuma paaugstināšana no 75 % līdz vairāk nekā 80 % un balsstiesību izmantošanas ierobežošana 20 % kapitāla apmērā.

B –    Pirmstiesas procedūra

30.      Saņēmusi sūdzības par Volkswagen likumu, Komisija 2003. gada 19. martā Vācijai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, uz kuru dalībvalsts atbildēja tā paša gada 20. jūnijā.

31.      Paskaidrojumi Kopienu iestādi nepārliecināja, un tādēļ 2004. gada 1. aprīlī tā izdeva argumentētu atzinumu, aicinot divu mēnešu laikā no tā nosūtīšanas brīža veikt vajadzīgos pasākumus, lai atceltu vai grozītu apstrīdēto likumu.

32.      2004. gada 12. jūlija vēstulē Vācijas valdība izklāstīja savus apsvērumus, paužot savu viedokli, ka iepriekš minētais likums nepārkāpj EKL 56. pantu un grozījumi tajā nav jāveic, un tādējādi lūdza procedūru izbeigt, pārmetumu par pienākumu neizpildi atzīstot par nepamatotu.

33.      Pretēji Vācijas nostājai Komisija vērsās Tiesā, saskaņā ar EKL 226. pantu lūdzot konstatēt valsts pienākumu neizpildi EKL 56. un 43. panta pārkāpuma dēļ.

IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

34.      2005. gada 4. martā šīs Tiesas kancelejā tika iesniegta prasība ar lūgumu atzīt, ka Volkswagen likuma 2. panta 1. punkts un 4. panta 1. un 3. punkts ir pretrunā EKL 56. un 43. pantam, kā arī piespriest atbildētājai valstij atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35.      2005. gada 25. maijā iesniegtajā iebildumu rakstā tika lūgts noraidīt prasību kā nepamatotu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36.      Ar 2005. gada 7. septembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs atļāva lietā iestāties Somijas Republikai, kura vēstulē, kas [Tiesas] kancelejā tika saņemta tā paša gada 25. novembrī, tomēr paziņoja par savu atteikšanos iestāties lietā.

37.      2005. gada 22. augustā tika iesniegta replika un 16. novembrī – atbilde uz repliku.

38.      2006. gada 12. decembrī notikušajā tiesas sēdē savus apsvērumus mutiski pauda Vācijas Federatīvās Republikas un Komisijas pārstāvji.

V –    Pienākumu neizpildes izvērtējums

A –    Ievada piezīmes

39.      Vispirms jāuzsver, ka Komisija, lai arī piesaukdama EKL 43. panta pārkāpumu, savu prasību, bez šaubām – līdzības ar judikatūras nostāju lietās saistībā ar zelta akcijām dēļ, ierobežo ar kapitāla brīvas aprites (EKL 56. panta) pārkāpumu, taču tas neliedz Tiesai izspriest arī jautājumu par vienlaicīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu.

 1)     Judikatūras par zelta akcijām attiecināšana uz Volkswagen likumu

40.      Komisija galvenokārt pamatojas uz judikatūru par “golden shares” (“zelta akcijas”) (25), savu izvērtējumu izskaidrojot ar to, ka tas esot valsts pasākums, ar kuru valstij – šajā gadījumā federālajai valstij un Lejassaksijas pavalstij – tiek piešķirtas īpašas tiesības.

41.      Turklāt tā norāda uz sabiedrību skarošā [īpašumtiesību] strīdu radītā saspīlējuma novēršanai abu subjektu noslēgtās vienošanās publisko raksturu, jo tas ir likums, kas pieņemts attiecībā uz vienu vienīgu komercsabiedrību.

42.      Vācijas valdība šai nostājai nepiekrīt un uzskata, ka Tiesas izspriestās situācijas neesot salīdzināmas ar uzņēmuma Volkswagen gadījumu, norādot uz to, ka apstrīdētie noteikumi, vismaz tie, kas attiecas uz balsstiesību ierobežošanu un atsevišķu būtisku akcionāru pilnsapulces lēmumu pieņemšanai vajadzīgā vairākuma paaugstināšanu, esot objektīvi un neietverot nevienu diskriminējošu aspektu, jo attiecas vienlīdz uz visiem – gan publiskajiem, gan privātajiem – ieguldītājiem.

43.      Atbildētāja valdība turklāt uzsver, ka Volkswagen likums neesot uzskatāms par “valsts pasākumu”, jo tas ietver vienīgi privāttiesisku līgumu, kas 1959. gadā noslēgts starp federālo valsti un Lejassaksiju.

44.      Lai arī šī lieta patiešām nav pieskaitāma zelta akciju lietām stricto sensu, jo īpašās tiesības netiek piešķirtas publisko tiesību subjektu turējumā esošajiem vērtspapīriem, nav pieļaujama arī šo tiesību sašaurināta izpratne; būtiska nozīme faktiski ir nevis tam, vai pārmērīgās priekšrocības formāli attiecināmas uz kādām kapitāla daļām, bet gan tam, vai tās tiek piešķirtas izņēmuma kārtā tik lielā mērā, ka tiek atturēts ieguldītājs, it īpaši ārvalstu ieguldītājs.

45.      Mulsina arī Vācijas valdības apgalvojums, ka par valsts pasākumu nebūtu uzskatāms valsts parlamenta pieņemts likums, jo vistipiskākā valsts varas izpausme ir tai piekrītošo likumdošanas kompetenču īstenošana. Ne mazāku izbrīnu rada tas, ka par privāttiesisku līgumu tiek uzskatīts Vācijas tiesībās paredzētais “Staatsvertrag”, ņemot vērā, ka minētās valsts doktrīnā tas vienbalsīgi tiek pieskaitīts attiecīgās tiesību sistēmas publisko tiesību aktiem (26).

46.      Tādēļ nepiekrītu argumentiem, ko Vācijas valdība izvirza, lai jau no paša sākuma nošķirtu to skarošo lietu no citām, jau izspriestām lietām par zelta akcijām, tomēr turpinājumā rūpīgi izvērtējot Komisijas pret to vērstos pārmetumus par pienākumu neizpildi.

 2)     EKL 295. panta attiecināmība

47.      Dīvaini, ka valdība, kas ir atbildētāja šajā lietā, nav savai aizstāvībai atsaukusies uz vajadzību ievērot EKL 295. pantu, kas ir plaši izpētīta divos apvienotajos secinājumos, ko esmu sniedzis lietās, kurās pasludināti iepriekš minētie spriedumi lietās Komisija/Portugāle, Komisija/Francija un Komisija/Beļģija (27), no vienas puses, kā arī lietās Komisija/Spānija un Komisija/Apvienotā Karaliste (28), no otras puses.

48.      Piekrītu viedoklim, ka EKL 295. panta formulējums “īpašumtiesību sistēm[a]” attiecas nevis uz īpašumtiesību attiecību civiltiesisko regulējumu, bet gan uz jebkāda veida tiesību normu iedomātu kopumu, kas ietver publiskās tiesības, ar kurām var piešķirt īpašumtiesības uz kādu uzņēmumu, proti, kas ļauj tā īpašniekam īstenot noteicošu ietekmi visu vai kādu tā mērķu noteikšanā un sasniegšanā; tāpat arī vajadzīgā tiesību normas interpretācija, ņemot vērā tās mērķi, liek Līguma mērķiem publiskus uzņēmumus nošķirt no privātiem, nevis pamatojoties vienīgi uz akciju paketes piederību, bet gan atkarībā no valsts iespējas noteikt atsevišķus ekonomikas politikas kritērijus, kas atšķiras no privātajai darbībai raksturīgās vienkāršās vēlmes gūt pēc iespējas lielāku peļņu (29).

49.      Tādējādi atkārtoju savu viedokli, ka EKL 295. pantā apstiprinātā pietāte attiecībā pret dalībvalstu tiesību aktiem, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu, ir attiecināma uz visiem pasākumiem, kas, iejaucoties publisko tiesību jomā ekonomiskā ziņā, ļauj valstij piedalīties valsts saimnieciskās darbības veidošanā (30).

50.      Lai arī joprojām pilnībā pamatota paliek kritika, ko savos secinājumos lietās C‑463/00 un C‑98/01 paudu attiecībā uz to, ka spriedumos bez nekāda pamatojuma nav ņemta vērā EKL 295. panta piemērošana un darbības joma, jo interpretācija attiecībā uz to nav sniegta arī vēlāk pasludinātajos spriedumos (31), atzīstu, ka šī prāva būtiski atšķiras no šīs Tiesas līdz šim izspriestajām un šā apstākļa dēļ tās risinājumam iezīmējas atšķirīgs virziens.

51.      Līdzšinējie gadījumi parasti ietilpa par “stratēģiskām” uzskatītās un pakāpeniski liberalizētās jomās (ogļūdeņradis, lidostas, apdrošināšana) darbojošos uzņēmumu privatizācijas procesos. Izvērtētie pasākumi viens otram līdzinās vienā ziņā – tie ir līdzekļi, ar kuru palīdzību valsts iestādes iejaucas noteiktās valsts tautsaimniecības vitāli svarīgu interešu jomās, lai īstenotu ekonomikas politikas stratēģiju (32).

52.      Volkswagen likuma gadījumā, kā izriet no tā pieņemšanas gaitas atstāsta, tas tā nav.

53.      No vienas puses, šī nav viena no nozarēm, kas tradicionāli pieder valsts tautsaimniecības pamatjomām neatkarīgi no tās īpatsvara valsts kopproduktā, tāpēc ka autobūves nozare starp abiem Pasaules kariem Vācijā bija krietni vien attīstīta, jo tās attīstībā neiejaucās valsts.

54.      No otras puses, apstrīdētās tiesību normas pamatmērķis bija novērst saspīlējumu, kas bija radies jautājumā par sabiedrības piederību, un tas principā to varētu ļaut uzskatīt par privāttiesību normu EKL 295. panta izpratnē, kā uzskata daži – lai arī es tam nepiekrītu. Bet noteikumi, ko Komisija apstrīd šajā prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi, neattiecas uz īpašumtiesību regulējumu nedz vispārīgi, nedz konkrētā saistībā ar sabiedrību Volkswagen.

55.      Bez šaubām, šajā tiesvedībā apstrīdētie trīs Vācijas tiesību akta noteikumi palīdz saglabāt īpašumtiesības tiem, kam tās jau pieder, ar tipiskiem komerctiesību paņēmieniem uzņēmuma valdes aizsardzībai pret agresīviem publiskiem iegādes piedāvājumiem (33).

56.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka Volkswagen likums nav pamatots ar EKL 295. pantu, ievērojot gan manis allaž atbalstīto interpretāciju, gan hermeneitikas norādes, kas šo tiesību normu ierobežo ar vajadzību aizsargāt dalībvalstu autonomiju privāto mantisko attiecību regulēšanā.

B –    Par kapitāla brīvas aprites ierobežojumiem

 1)     Ievada piezīme

57.      Prasītāja lūdz atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika ir aizskārusi brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti, lai arī savu argumentāciju pamato tikai un vienīgi ar šīs pēdējās pārkāpumu, kas šķiet esam loģiski, ievērojot judikatūru attiecībā uz “golden shares”, kurā centrālā vieta bija EKL 56. pantam un tikai pakārtoti – EKL 43. pantam.

58.      Neesmu mainījis savu viedokli par to, ka dažādus ierobežojumus, kas slēpjas zem gaužām neprecīzā apzīmējuma “zelta akcijas”, dabiski un pienācīgi būtu izvērtēt brīvības veikt uzņēmējdarbību kontekstā, jo atbildētāja dalībvalsts parasti tiecas, izmantojot tiesības iejaukties akciju kapitāla veidošanā, kontrolēt privatizēto uzņēmumu korporatīvās gribas veidošanos (iejaucoties akciju kapitāla veidošanā vai konkrētos vadības lēmumos); šim aspektam nav daudz kopīga ar kapitāla brīvu apriti (34).

59.      Tomēr šādas priekšrocības var skart tiesības uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, to padarot mazāk pievilcīgu vai nu tieši, skarot pieeju uzņēmuma kapitālam, vai netieši, mazinot tās pievilcību sabiedrības institūciju rīcības vai pārvaldes spēju mazināšanas ceļā (35). Pretēji tam, ko atzinusi Tiesa (36), uzskatu, ka no tā izrietošais šķērslis kapitāla aprites brīvībai ir gadījuma rakstura, nevis neizbēgams šķērslis. Jau esmu norādījis, ka šis apgalvojums atbilst patiesībai attiecībā uz pasākumiem, kas skar akciju kapitāla veidošanu, bet vēl jo vairāk attiecībā uz tiem, kas ierobežo sabiedrības lēmumu pieņemšanu (uzņēmuma [darbības] mērķa izmaiņas, līdzekļu atsavināšana), kā tas ir gadījumā ar šajā lietā apstrīdētajiem pasākumiem, saiknei ar kapitāla brīvu apriti kļūstot teorētiskai vai gaužām niecīgai (37).

60.      Katrā ziņā nav vērts turpināt iedziļināties apgalvotā pārkāpuma gadījuma nepareizajā juridiskajā kvalifikācijā, kam vairs nav lielas nozīmes, jo Tiesa abas brīvības izvērtē vienādi; šo metodoloģiju piedāvāju izmantot turpinājumā, lai noskaidrotu, vai ir notikusi apgalvotā pienākumu neizpilde, ja tiek atzīts, ka Volkswagen likums neietilpst EKL 295. panta piemērošanas jomā.

61.      Kā jau esmu norādījis, Tiesa vairākkārt kā centrālo ir izvirzījusi EKL 56. panta 1. punktu, kurā aizliegti ierobežojumi kapitāla apritei starp dalībvalstīm (38).

62.      Kaut gan jēdziens “kapitāla aprite” nav definēts EK līgumā, judikatūrā ir atzīts, ka indikatīva nozīme piemīt Direktīvas 88/361/EEK pielikumā esošajai nomenklatūrai (39), saskaņā ar kuru kapitāla aprite ir tiešie ieguldījumi, ar kuriem tiek iegādāta līdzdalība kādā sabiedrībā ar tādu akciju turējuma palīdzību, kas sniedz iespēju iesaistīties tās vadībā un tās kontrolē, un netiešie [ieguldījumi] kā, piemēram, vērtspapīru iegāde kapitāla tirgū nolūkā ieguldīt naudu, bet bez vēlmes piedalīties nedz uzņēmuma vadībā, nedz tā kontrolē (saukti arī par “ieguldījumiem vērtspapīros”) (40).

63.      Tiesa ir izpētījusi abus šos darījumu veidus un par “ierobežojumiem” EKL 56. panta 1. punkta izpratnē ir atzinusi valsts pasākumus, kas liedz vai apgrūtina akciju iegādi attiecīgajās sabiedrībās vai attur citu dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektus veikt ieguldījumus šādu sabiedrību kapitālā (41).

64.      Apstrīdētās Volkswagen likuma tiesību normas ir jāizvērtē atbilstoši šiem principiem, lai pārliecinātos, vai tās rada EKL 56. panta 1. punktā paredzētos ierobežojumus kapitāla brīvai apritei. Apstiprinošas atbildes gadījumā jānoskaidro iespējamie pamatojumi tam (42).

 2)     Apstrīdētā tiesiskā regulējuma izvērtējums

a)      Federālās valsts un pavalsts tiesības iecelt divus locekļus uzņēmuma uzraudzības padomē

i)      Izklāsts

65.      Komisija uzskata, ka Volkswagen likuma 4. panta 1. punktā Vācijas Federatīvajai Republikai un Lejassaksijas pavalstij piešķirtās tiesības katrai iecelt divus uzraudzības padomes locekļus laikā, kamēr tās ir akcionāres, ir atkāpe no Likuma par akciju sabiedrībām 101. panta 2. punkta normas, kurā noteikts, ka šādas priekšrocības ir jāparedz statūtos, to attiecinot vienīgi uz vienu trešdaļu šīs sabiedrības institūcijas locekļu skaita, kas ar likumu vai statūtos noteikts atbilstoši pārstāvētajam kapitālam, proti, kas Volkswagen gadījumā ir trīs locekļi.

66.      Komisija uzskata, ka šīs priekšrocības paredzēšana Volkswagen likumā mazina iespēju citiem akcionāriem piedalīties sabiedrības vadībā un kontrolē un tādēļ ir pretrunā kapitāla brīvai apritei saskaņā ar judikatūrā noteikto (43). Tā uzskata, ka nav būtiskas nozīmes nedz apstāklim, ka federālā valsts pārdevusi visas savas akcijas un līdz ar to neizmanto sev piekrītošās iecelšanas tiesības, nedz tam, ka Lejassaksijas pavalsts pārstāvju skaits atbilst tai piederošajai pamatkapitāla daļai vai pat ir mazāks par to, jo tas negroza [apstākli], ka valstij tiek piešķirtas īpašas tiesības, kas padara ieguldījumus Volkswagen mazāk pievilcīgus.

67.      Vācijas valdība uzskata, ka Uzraudzības padomei (44) kā uzraudzības institūcijai nav faktisku lēmējtiesību, izņemot retus gadījumus, kuros likumā vai statūtos paredzēta tās iejaukšanās; tā piebilst, ka pārstāvju skaits šajā institūcijā atbilst ieguldījumiem kapitālā, Lejassaksijas pavalsts [pārstāvju] skaitam esot mazākam par tai piederošo akciju skaitu; nobeigumā tā norāda, ka Komisijas izvirzītās hipotēzes par ieguldījumu kavēšanu neatbilst realitātei.

ii)    Pamata izvērtējums

68.      Vācijas likuma par akciju sabiedrībām 101. panta 1. un 2. punktā paredzēto, statūtos konkrētiem akcionāriem piešķiramo uzraudzības padomes locekļu iecelšanas tiesību pareizai izpratnei jāņem vērā to divējādā funkcija: ļaut šajā institūcijā tikt pārstāvētiem sabiedrības lielajiem akcionāriem, kuri vēlas piedalīties tās vadībā; un nodrošināt dažas vietas mazākuma akcionāriem, šā veida pārstāvju skaitu ierobežojot ar vienu trešdaļu no kapitālam atbilstošā kopskaita (45).

69.      Šajā tiesību normā paredzētais izņēmums attiecībā uz Volkswagen likuma 4. panta 1. punktu liecina par to, ka attiecīgajām teritoriālajām vienībām piešķirtās tiesības ir pārmērīgas.

70.      Tādējādi, pirmkārt, ir uzsvērts, ka viens no iemesliem, kas lika izstrādāt minēto 101. pantu, bija tieši padarīt iespējamu valsts iestāžu ietekmi sabiedrībās, kas nodarbojas ar vispārējām interesēm atbilstošu pakalpojumu sniegšanu, bez vajadzīgā kapitāla piesaistīšanas (46). Šis apstāklis ne vien nepamato Volkswagen likumu, bet ir arī gaužām ārkārtējs, jo, neskarot tiesību aktu, tas izceļ attiecībā uz vienu vienīgu uzņēmumu pieņemtu noteikumu ārkārtīgumu.

71.      Otrkārt, var atzīt arī, ka apstrīdētā tiesību norma no vispārīgās [tiesību normas] atšķiras gan formālā ziņā, jo tiesības iecelt uzraudzības padomes locekļus tiek piešķirtas ex lege (47) un nevis statūtos, gan pēc būtības, jo 4. panta 1. punktā diviem publisko tiesību subjektiem paredzētas četras no desmit [pārstāvētajam] kapitālam atbilstošajām vietām, kas ir vairāk nekā viena trešdaļa, kas kā augstākā robeža ir paredzēta Likuma par akciju sabiedrībām 101. panta 2. punktā.

72.      Īsi sakot, šī federālajai valstij un pavalstij piekrītošā izņēmuma priekšrocība ir ne vien pilnīgi neatbilstoša to attiecīgo akciju pakešu apjomam, bet arī pretēji vispārīgās tiesību normas būtībai ierobežo pārējo ieguldītāju iespējas saņemt tamlīdzīgas priekšrocības, iedragājot kapitāla ietekmes samēru ar vadības alternatīvām sabiedrībā (48). Pat uzņēmējs, kurš būtu ieguvis pietiekamu varu, lai izdarītu grozījumus statūtos un atceltu šos noteikumus, saskartos ar problemātisko likuma grozīšanu, kuras veikšanai jāsasauc valsts parlaments.

73.      Tādēļ, lai arī Volkswagen likuma 4. panta 1. punkts uzskatāms par lex specialis, nav šaubu par to, ka tas attur tos, kuri vēlas iegūt ievērojamu sabiedrības akciju daudzumu, jo uzraudzības padomē tie sastaptos ar četriem valsts iestāžu pārstāvjiem, kas pārstāv niecīgu īpašuma daļu.

74.      Jautājuma par pienākumu neizpildi izpētē nav nozīmes, vai minētie publisko tiesību subjekti izmanto savas priekšrocības, jo ir pietiekami ar to vien, ka no Vācijas tiesību sistēmas nav izslēgtas nedz federālajai valstij un Lejassaksijas pavalstij piekrītošās pārmērīgās tiesības iecelt pārstāvjus Volkswagen uzraudzības padomē, nedz priekšrocības iejaukties, kad vien tās to atzīst par vajadzīgu.

75.      Līdz ar to Volkswagen likuma 4. panta 1. punkts ir pretrunā EKL 56. pantam, neskarot iespējamos pamatojumus, kas, būdami izvirzīti ar tādu pašu saturu kā saistībā ar pārējām apstrīdētajām tiesību normām, tiek kopumā iztirzāti pārējo iebildumu beigās.

b)      Par bloķējošo mazākumu un balsstiesību ierobežojumu

i)      Izklāsts

76.      Procesuālajos dokumentos abi šie pienākumu neizpildes pamati ir iztirzāti atsevišķi un kopā izvērtēti tikai trīs pretrunīgo noteikumu kopējās iedarbības izvērtējumā. Tomēr turpmāk norādīto iemeslu dēļ, šķiet, tie būtu jāizvērtē kopīgi.

77.      Savā atsevišķajā izvērtējumā Komisija atzīmē, ka, Volkswagen likuma 2. panta 1. punktā balsstiesības paredzot tikai vienai piektdaļai kapitāla, ir pārkāpts princips “viena akcija – viena balss” (“one share, one vote”) un akciju paketes īpašniekiem tiek liegta iespēja paust savu viedokli. Tā piebilst arī, ka, pat atzīstot šo metodi balsstiesību ierobežošanai komercsabiedrībās par vispārīgu, šī ierobežojuma piedāvāšana, kā tas Vācijas regulējumā darīts attiecībā uz biržā nekotētām sabiedrībām, būtu jānošķir no tā noteikšanas uzņēmumam ar likumu, kā tas noticis Volkswagen gadījumā.

78.      Sava izvērtējuma turpinājumā Komisija pievēršas 4. panta 3. punktam, kurā noteiktu pilnsapulces lēmumu pieņemšanai vajadzīgais vairākums tiek paaugstināts līdz vairāk nekā četrām piektdaļām (80 %) no pamatkapitāla, bet Likumā par akciju sabiedrībām savukārt tiek pieprasīts trīs ceturtdaļu balsojums (75 %), šādi ļaujot Lejassaksijas pavalstij iebilst pret šāda veida lēmumiem un tos bloķēt ar šim mērķim pietiekamo akciju mazākumu, kas pavalstij pieder jau kopš pirmsākumiem. Tā turklāt apgalvo, ka šis vairākums izriet nevis no akcionāru brīvas gribas, bet gan no likumdevēja gribas, kas to nosaka par labu tikai un vienīgi valsts ieguldītājiem.

79.      Savukārt Vācijas valdība 2. panta 1. punkta ierobežojumu aplūko, noliedzot savstarpēju saistību starp līdzdalību kapitālā un balsstiesībām, apliecinot klauzulas līgumisko raksturu un norādot uz likumdevēja tiesībām attiecībā uz atsevišķiem uzņēmumiem paredzēt no vispārējiem sabiedrību tiesību noteikumiem atšķirīgus noteikumus.

80.      Jautājumā par 4. panta 3. punktu tā apgalvo, ka tās valsts Likumā par akciju sabiedrībām nav noteikts nekāds ierobežojums, un Lejassaksijas pavalstij piederošo akciju skaitu skaidro ar virkni secīgu pirkumu, ko tā tirgū veikusi tādā pašā kārtībā kā jebkurš privātais ieguldītājs.

81.      Bet, kā jau biju paredzējis, labprātāk atbalstu abu tiesību normu izvērtējumu kopumā, jo sīki jāizpēta ir nevis pašas tiesību normas atsevišķi, bet gan to sekas.

82.      Komisija vienīgi apgalvo, ka, tā kā katrs no trīs noteikumiem ir nesaderīgs ar Līgumu pats par sevi, to seku kopums šo pārkāpumu padara tikai smagāku.

83.      Turpretim Vācijas valdība, atsaucoties uz precedentu (49), atbild, ka nav konstatējams, ka tās būtu nesaderīgas ar Līgumu nedz katra atsevišķi, nedz arī kopumā ņemot.

ii)    Pamatu izvērtējums

84.      Volkswagen likuma priekšvēsture liecina par to, ka ir radīta ārkārtīgi izsmalcināta juridiska struktūra, lai nosargātu ļoti konkrētā laikā izveidojušos situāciju (50). Grūti ir citādi izskaidrot noteiktu pilnsapulces lēmumu pieņemšanai vajadzīgā kvoruma paaugstināšanu līdz 80 %, ja vispārīgajā tiesību aktā ir pieprasīti tikai 75 % [kvorums]. Turklāt balsstiesību izmantošanas ierobežojums ar 20 % atbilst to akciju procentuālajai attiecībai, kas [iepriekš minētā] likuma pieņemšanas laikā piederēja abiem institucionālajiem ieguldītājiem – federālajai valstij un Lejassaksijas pavalstij.

85.      Praksē tas, kurš vēlētos iegūt pietiekamu skaitu šā uzņēmuma akciju, lai iekļūtu tā vadības institūcijās, neapšaubāmi saskartos ar šķēršļiem grozīt kādu statūtu noteikumu, nemaz jau nerunājot par vajadzību vērsties pie likumdevēja likuma grozīšanai pēc savas labpatikas.

86.      Pirmkārt, nopietnas šaubas būtu jau par vairāk nekā vienas piektdaļas kapitāla iegūšanu, jo, pārsniedzot šo robežu, zustu balsstiesības (51). Bet pat tad, ja izdotos mobilizēt visu mazākuma akcionāru turējumu, federālās valsts un pavalsts bloķējošais mazākums mēģinājumu akcionāru pilnsapulcē panākt jebkādus grozījumus ar vairāk nekā četrām piektdaļām pamatkapitāla padarītu iluzoru.

87.      Īsi sakot, nodoms ir uzturēt lielo akcionāru, proti, federālās valsts un Lejassaksijas pavalsts, statu quoab initio, kas pastiprina pirmo pienākumu neizpildes pamatu saistībā ar šo subjektu pārstāvjiem uzraudzības padomē.

88.      Taču nedrīkst neņemt vērā aprakstīto stāvokli aizsargājošā pasākuma autora raksturīgās iezīmes. Vienlīdz jāuzsver, ka visus šos lielo akcionāru iespiešanās nosacījumus ar 1959. gada līgumu (“Staatsvertrag”) federālā likuma ceļā izvirzījuši paši publisko tiesību subjekti.

89.      Valsts tiesību norma, nebūdama diskriminējoša, saglabā stāvokli, kas objektīvi ir labvēlīgs minētajiem publisko tiesību subjektiem, jo nostiprina federālās valsts un pavalsts pozīciju, liedzot jebkādu iejaukšanos vadībā. Šajās protekcionisma sekās izpaužas Volkswagen likuma atturošā ietekme, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir pretrunā kapitāla brīvai apritei. Tādējādi tiek atspēkoti Vācijas valdības apgalvojumi par Volkswagen akciju aprites raitumu, kas attiecas uz ieguldījumiem vērtspapīros un nevis uz tiem, kas veikti, lai iesaistītos uzņēmuma vadībā.

90.      Sākotnējam līgumam nepiederīgu ieguldītāju grūtības ir acīmredzamas un, vismaz iespējami, saglabāsies, kamēr vien spēkā būs apstrīdētās tiesību normas. Ar Kopienu tiesībām faktiski nesaderīgā situācija nebūs atrisināma, pārdodot pašreiz vienīgā valsts ieguldītāja – pavalsts līdzdalību, jo pati šīs situācijas pamatā esošā tiesību norma sekmē Vācijas reģionālās iestādes kontroli, kā tas ir pierādījies pēdējo četrdesmit gadu laikā.

91.      Tādējādi izmantotajai taktikai ir īpaša nozīme tās autoru publiskās identitātes atklāšanā, jo tā uzskatāmi parāda, ka Volkswagen likumam piemīt “valsts pasākuma” raksturs saskaņā ar šīs Tiesas judikatūru, lemjot saskaņā ar EKL 56. pantu, bet neļauj izdarīt citus secinājumus, nedz it īpaši secināt, ka, iztrūkstot šim regulējumam, tiktu skarta statūtu noteikumu, kuru saturs atbilst šajā tiesvedībā apstrīdēto tiesību normu saturam, spēkā esamība.

92.      Tādēļ kā valsts pasākums, kas var atturēt ieguldītājus no dalībai uzņēmuma vadībā vajadzīgā kapitāla iegūšanas, Volkswagen likuma 2. panta 1. punkts un 4. panta 3. punkts ir pretrunā kapitāla brīvai apritei, kas paredzēta EKL 56. panta 1. punktā.

 3)     Iespējamie pārkāpuma pamatojumi

a)      Izklāsts

93.      Tā kā Vācijas valdība pakārtoti ir izvirzījusi virkni argumentu, kas pamatoti ar vispārējo interešu aizsardzību, tiem jāvelta zināma uzmanība, kā pretstata elementus izmantojot EKL 58. pantu un judikatūru.

94.      Tādējādi Tiesa vairākkārt ir pieļāvusi valsts ierobežojumu kapitāla brīvai apritei EKL 58. pantā minēto iemeslu vai citu primāru vispārējo interešu apsvērumu dēļ (52), ja vien Kopienas līmenī nav veikta [tiesību aktu] saskaņošana šo interešu aizsardzībai (53), šādu interešu aizsardzības līmeņa un tās nodrošināšanas veida noteikšanai paliekot dalībvalstu ziņā. Tomēr tām šīs tiesības tiek atzītas tikai atbilstoši Līguma kritērijiem un, konkrēti – ievērojot samērīguma principu (54).

95.      Šajā lietā Vācijas valdība aizbildinās ar to, ka jāizsver īpatnējie vēsturiskie apstākļi, kādos tika pieņemts apstrīdētais likums, un tā pamatā esošie sociālās, reģionālās, saimnieciskās un rūpniecības politikas mērķi.

96.      Noliegdama atbildētājas apgalvoto vēsturiska rakstura apsvērumu attiecināmību uz lietu, Komisija atspēko apgalvojumu par to, ka apstrīdētais likums kalpo visiem šiem mērķiem.

b)      Argumentu izvērtējums

97.      Apstrīdēto Volkswagen likuma noteikumu kritika nemazina uzņēmuma panākumus, kas ir pārsteidzoši, ja atceramies apstākļus, kādos tas attīstījies, proti, bombardēšanas rezultātā gandrīz sadrupušās darbnīcās. Tās lepnumam piemītošais lietderīgums, precizitāte, pielāgojamība (55) un dinamiskums liecina par uzslavas cienīgu neatlaidību un pilnveidošanās garu. Tomēr pārmaiņas, kas notikušas Eiropā, pastiprinoties ar Romas līgumiem aizsāktajam integrācijas procesam, liek pielāgot uzņēmumu jaunajam laikmetam.

98.      Pirmkārt, paužu izbrīnu par to, ka tikai un vienīgi vienam subjektam par labu pieņemtas tiesību normas pamatošanai tiek piesauktas vispārējās intereses, ievērojot doktrīnā pausto uzskatu, ka lielu uzņēmumu gadījumā to darbības sabiedriskais aspekts ir īpaši nozīmīgs un, trūkstot jebkādai kontrolei komerctiesībās, jāizveido tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma, lai nodrošinātu esošo vispārējo interešu aizsardzību pilnīgi neatkarīgi no šo uzņēmumu juridiskās formas (56).

99.      Kas attiecas uz piesauktajiem attaisnojošajiem iemesliem, jānorāda, pirmkārt, ka Vācijas valdības minētie notikumi apliecina, ka ir bijuši neatliekami iemesli īpašuma jautājuma radītā saspīlējuma novēršanai tādā sabiedrībā kā Volkswagen, bet tie nepamato trīs apstrīdētās tiesību normas, kurām, kā esmu norādījis, akciju īpašumtiesību regulējumā šaurā nozīmē nav spēka.

100. Otrkārt, darbinieku interešu piesaukšana ir visnotaļ maldinoša, jo, no vienas puses, tā pati valdība ir apgalvojusi, ka viņu vēlme kontrolēt sabiedrību ir novedusi pie Volkswagen fonda nodibināšanas, un tādēļ likumam nav pat netieša sakara ar šo darbinieku vēlmēm; no otras puses, lai arī vēlamajai darbinieku iesaistīšanai sabiedrības vadībā, darbojoties vadības [institūciju] sastāvā, būtu bijis jāpieņem tiesību normas, tam nebūtu bijusi vajadzīga ar strīdīgo likumu noteiktā valsts iestāžu nostiprinātā stāvokļa saglabāšana.

101. Treškārt, nav saskatāms iemesls, kāpēc mazākuma aizsardzība tiek pamatota ar lielo akcionāru imobilitāti. Apstrīdētajos noteikumos nav nodrošināta neviena papildu garantija.

102. Visbeidzot, rūpniecības, saimnieciskās un reģionālās politikas mērķi nav ņemami vērā (57), jo tie nav saderīgi ar tiesību normu, kas iecerēta attiecībā uz vienu vienīgu komercsabiedrību. Vācijas valdība vispārējās intereses jauc ar Lejassaksijas pavalsts un savu ieinteresētību uzņēmuma sekmīgā darbībā, kas ir pamatota un saprotama, ievērojot sabiedrības lielumu un to, ka tās ražotnes ir izsētas pa visu valsti un nodarbina lielu skaitu darbinieku. Katrā ziņā tas, ka apstrīdētās tiesību normas paredzētas, lai sekmētu šo mērķu sasniegšanu, nav nedz secināms no Volkswagen likuma, nedz arī ticis pierādīts.

103. No Volkswagen likuma 2. panta 1. punkta un 4. panta 1. un 3. punkta izrietošos ierobežojumus kapitāla brīvai apritei Vācijas valdība mēģina pamatot ar pārlieku vispārīgiem argumentiem, kam nav sakara ar realitāti un kas neatbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, un tādēļ tie ir noraidāmi.

C –    Par EKL 43. panta pārkāpumu

104. Komisija nav izvirzījusi nevienu konkrētu iebildumu attiecībā uz Volkswagen likuma nesaderību ar EKL 43. pantu, neapšaubāmi ievērojot judikatūras tendences, saskaņā ar kurām šo lietu centrālais jautājums ir kapitāla brīva aprite.

105. Tā virknē spriedumu ir noteikts, ka, ja ierobežojumi brīvībai veikt uzņēmējdarbību šādos gadījumos tieši izriet no tiem šķēršļiem kapitāla brīvai apritei, ar kuriem tie ir nesaraujami saistīti, gadījumā, kad uzskatāmi parādīts EKL 56. panta 1. punkta pārkāpums, jauns izvērtējums attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību nav vajadzīgs (58).

VI – Tiesāšanās izdevumi

106. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā spiedums nav labvēlīgs Vācijas Federatīvajai Republikai un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest šai dalībvalstij atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VII – Secinājumi

107. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:

1)         atzīt, ka, paturot spēkā 1960. gada 21. jūlija Likuma par Volkswagen GmbH kapitāla daļu privatizāciju 2. panta 1. punktu un 4. panta 1. un 3. punktu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 56. panta 1. punkts;

2)         piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.


1 – Oriģinālvaloda – spāņu.


2 – Profesoru grupa ap Valteru Oikenu [Walter Eucken], Franci Bēmu [Franz Böhm], Hansu Grosmanu-Dērtu [Hans Grossmann-Doerth] un Leonardu Mikšu [LeonhardMiksch], kuri, reaģējot pret nacismu, uzsvēra domu par brīvības pretstatu totalitārismam ne vien tautsaimniecībā, bet arī citās dzīves jomās; Hildebrand, D. The Role of Economic Analysis in the EC Competition Rules, Kluwer, 1998, Hāga, 184.–187. lpp.


3 – Šo amatu Erhards ieņēma laikā no 1949. gada līdz 1963. gadam, kad viņš aizstāja Konrādu Adenaueru [Konrad Adenauer] kanclera amatā.


4 – Tie parādījās virknē Pop Art izstāžu un tēloja galveno lomu Volta Disneja filmā The love bug, ko 1968. gadā uzņēma Roberts Stīvensons [RobertStevenson] un kuras nosaukums Spānijā bija Ahí va ese bólido, Francijā – Un amour de coccinelle, bet Vācijā – Ein toller Käfer, tur gūstot ārkārtējus panākumus un piesaistot piecus miljonus skatītāju pirmo astoņu izstādes mēnešu laikā; pēc tam tika uzņemta filmu un telefilmu sērija, pēc kuras 2005. gadā tika uzņemta filma Herbie: fully loaded, ko režisēja Andžela Robinsone [Angela Robinson].


5 – Jau 1958. gadā parādījās Amerikas tirgum paredzētais Volkswagen stāsts angļu valodā: Nitske, W. R. The amazing Porsche and Volkswagen story, Comet Press Books, Ņujorka.


6 – 1960. gada 21. jūlija Likums par Volkswagen GmbH kapitāla daļu privatizāciju (BGBlI, 585. lpp., un BGBlIII, 641‑1‑1. lpp.), grozījumi kurā tika izdarīti 1965. gada 6. septembrī (BGBl. I, 461. lpp.) un 1970. gada 31. jūlijā (BGBl. I, 1149. lpp.).


7 – 1965. gada 6. septembra BGBl. I, 1089. lpp.


8 – Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīva 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.).


9 – Iepriekš minētā pielikuma I 2. punkts.


10 – Tā paša pielikuma III A 1. punkts.


11 – Ādolfs Hitlers par šo nodomu paziņoja Berlīnes 1934. gada automobiļu skates atklāšanas runā.


12 – Ferdinands Porše [FerdinandPorsche] dzimis 1875. gada 3. septembrī skārdnieka ģimenē Mafersdorfā pie Neises [Maffersdorf-an-der-Neisse] (tagadējā Vratislavice pie Nisavas [Vratislavice nad Nisou], Čehijas Republika). Šī Bohēmijas pilsēta toreiz ietilpa Austroungārijas impērijā, tomēr pēc Pirmā pasaules kara Eiropas politiskā karte izmainījās un Porše kļuva par Čehoslovākijas pilsoni. Hitlera vārdiem runājot, “dižākais vācu automašīnu konstruktors” nevarēja saglabāt šo tautību; pie Čehoslovākijas konsula Štutgartē nokārtojot formalitātes par atteikšanos no savas izcelsmes, Porše ieguva Vācijas pilsonību; Parvulesco, C. Coccinelle. Triomphe de la voiture populaire, Izd. ETAI, Buloņa-Bilankūra [Boulogne‑Billancourt], 2006, 18. lpp.


13 – Parvulesco, C., op. cit, 17. un 18. lpp.


14 – Parvulesco, C., iepriekš minētā darba 26. lpp.


15 – Ziņas pieejamas http://es.wikipedia.org/wiki/Volkswagen.


16 – Vācijas valdības norādītais skaitlis.


17 – Parvulesco, C., iepriekš minētā darba 27. lpp.


18 – Uzbrukumi tika veikti 1944. gada aprīlī, jūnijā un augustā.


19 – Minētajā dienā tika izgatavotas 110 Kübelwagen (tā saucamās Volkswagen “vabolītes” militārā priekštece) ar rezerves daļām sabiedroto valstu bruņotajiem spēkiem.


20 – Momsen, H. Das Volkswagenwerk und die “Stunde Null”: Kontinuität und Diskontinuität, http://www.dhm.de/ausstellungen/aufbau_west_ost, apgalvo, ka atcelšana no amata tikusi veikta uz jebkādu nacisma pēdu izskaušanu Volkswagen ražotnēs vērstās kampaņas gaitā.


21 – 1955. gadā ražotnē tika izlaists vabolītes miljonais eksemplārs, bet 1972. gadā tika pārdoti jau vairāk nekā piecpadsmit miljoni šā modeļa eksemplāru. Toreiz kāds amerikāņu autors mēģināja gūt labumu no populārās vācu automašīnas popularitātes, iekļaujot tās nosaukumu kāda romāna nosaukumā: Woods, E. Yellow Volkswagen, Greywood Publishing Ltd., Toronto, 1971.


22 – Vertrag über die Regelung der Rechtsverhältnisse bei der Volkswagenwerk Gesellschaft mit beschränkter Haftung und über die Einrichtung einer Stiftung Volkswagenwerk.


23 – Ar Likumu par uzņēmuma Volkswagenwerk GmbH tiesisko attiecību regulējumu (Gesetz über die Regelung der Rechtsverhältnisse der Volkswagenwerk GmbH; BGBl. I, 301. lpp.)


24 – Ar iepriekš minēto Volkswagen likumu.


25 – 2000. gada 23. maija spriedums lietā C‑58/99 Komisija/Itālija (Recueil, I‑3811. lpp.), 2002. gada 4. jūnija spriedumi lietā C‑367/98 Komisija/Portugāle (Recueil, I‑4731. lpp.), lietā C‑483/99 Komisija/Francija (Recueil, I‑4781. lpp.) un lietā C‑503/99 Komisija/Beļģija (Recueil, I‑4809. lpp.), kā arī 2003. gada 13. maija spriedumi lietā C‑463/00 Komisija/Spānija (Recueil, I‑4581. lpp.) un lietā C‑98/01 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I‑4641. lpp.). Vēlāk tika pasludināts 2005. gada 2. jūnija spriedums lietā C‑174/04 Komisija/Itālija (Krājums, I‑4933. lpp.) un 2006. gada 28. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑282/04 un C‑283/04 Komisija/Nīderlande (Krājums, I‑9141. lpp.).


26 – Maurer, H. Allgemeines Verwaltungsrecht, izd. C. H. Beck, 12. pārskatītais un papildinātais izdevums, Minhene, 1999, 352. un turpmākās lpp.


27 – Sniegti 2001. gada 3. jūlijā.


28 – Nolasīti 2003. gada 6. februārī.


29 – 1982. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās no 188/80 līdz 190/80 Francija, Itālija un Apvienotā Karaliste/Komisija (Recueil, 2545. lpp., 21. punkts).


30 – Secinājumi iepriekš minētajās lietās C‑367/98 Komisija/Portugāle, C‑483/99 Komisija/Francija, un C‑503/99 Komisija/Beļģija, 54. un 55. punkts; arī secinājumi iepriekš jau minētajās lietās C‑463/00 Komisija/Spānija un C‑98/01 Komisija/Apvienotā Karaliste, 56. un 57. punkts.


31 – Iepriekš minētie spriedumi lietās Komisija/Spānija un Komisija/Apvienotā Karaliste, kā arī iepriekš jau minētie spriedumi lietā Komisija/Itālija un lietā Komisija/Nīderlande.


32 – Secinājumi lietās C‑367/98, C‑483/99 un C‑503/99, 62. punkts.


33 – Par balsstiesību ierobežojumiem skat. Kübler, F. Gesellschaftsrecht, 5. pārskatītais un papildinātais izdevums, izd. C. F. Müller, Heidelberga, 1998, 199. lpp. Arī Krause, H. Von “goldenen Aktien”, dem VW‑Gesetz und der Übernahmerichtlinie. No: Neue Juristische Wochenschrift, Nr. 38/2000, 2749. lpp.


34 – Secinājumi iepriekš minētajās lietās Komisija/Spānija un Komisija/Apvienotā Karaliste, 36. punkts.


35 – Velasco San Pedro, L. A. un Sánchez Felipe, J. M. La libertad de establecimiento de las sociedades en la UE. El Estado de la cuestión después de la SE. No: Revista de derecho de sociedades, Nr. 19, 2002‑2, 31. lpp.


36 – Iepriekš minētie spriedumi lietās Komisija/Portugāle un Komisija/Francija, 56. punkts. Arī spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 43. punkts.


37 – Secinājumi lietā, kurā pasludināti iepriekš minētie spriedumi lietās Komisija/Spānija un Komisija/Apvienotā Karaliste, 36. punkts.


38 – Piemēram, iepriekš jau minētie spriedumi lietā Komisija/Francija, 35. un 40. punkts, un lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 38. un 43. punkts.


39 – Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīva 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu (pants tika svītrots saskaņā ar Amsterdamas līgumu) (OV L 178, 5. lpp.).


40 – 1999. gada 16. marta spriedums lietā C‑222/97 Trummer un Mayer (Recueil, I‑1661. lpp., 21. punkts) un iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Francija, 36. un 37. punkts, un lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 39. un 40. punkts.


41 – Spriedumi lietā Komisija/Francija, 41. punkts, iepriekš minētajā lietā C‑174/04 Komisija/Itālija, 30. un 31. punkts, un 2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑265/04 Bouanich (Krājums, I‑923. lpp., 34. un 35. punkts).


42 – Piemēram, iepriekš jau minētie spriedumi lietā Komisija/Beļģija, 42.–55. punkts, un lietā Komisija/Nīderlande, 32.–40. punkts.


43 – Spriedumi lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 44. punkts, lietā Komisija/Beļģija, 39.–41. punkts, un lietā Komisija/Portugāle, 44.–46. punkts. Šajā pēdējā spriedumā Portugāles valdības bezdarbību Tiesa interpretēja kā padošanos un klusējot izteiktu pienākumu neizpildes atzīšanu un ķērās pie iespējamo pamatojumu izvērtēšanas; šo rīcību esmu jau kritizējis savos secinājumos iepriekš minētajās lietās C‑367/98, C‑483/99 un C‑503/99, 76. punkts, mudinot Tiesu pēc pašas ierosmes veikt izmeklēšanu par pienākumu neizpildi, jo šaubos par to, ka šāda veida prasību pamatā esošās Kopienas intereses būtu savienojamas ar principu par rīcības brīvību attiecībā uz prasības celšanas tiesību izmantošanu.


44 – Kas paredzēta Vācijas Likuma par akciju sabiedrībām 95.–116. pantā.


45 – Kübler, F., op. cit., 190. lpp.


46 – Turpat.


47 – Noteikums par to bija ietverts Volkswagen statūtos, bet ne Volkswagen likumā, tādējādi 1965. gada Aktiengesetz pieņemšanas rezultātā minētais noteikums zaudēja spēku; tādēļ paskaidrojums par iepriekš minētā 4. panta 1. punkta spēkā esamību palīdzēja atrisināt jautājumu par nesaderību ar Likuma par akciju sabiedrībām 101. pantu.


48 – Sander, F. Volkswagen vor dem EuGH − der Schutzbereich der Kapitalverkehrsfreiheit am Scheideweg. No: Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht (EuZW), Nr. 4/2005, 109. lpp.


49 – 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑6/03 Deponiezweckverband Eiterköpfe (Krājums, I‑2753. lpp., 55. punkts).


50 – To, ka Likumā Volkswagen tiek piešķirtas priekšrocības, apliecina apstāklis, ka, lai nepārprotami atjaunotu samērīgumu starp kapitālu un balsstiesību izmantošanu, Vācijā tiekot pieņemtam iepriekš minētajam Likumam par uzņēmumu uzraudzību un pārskatāmību, 1998. gadā tika atcelti balsstiesību ierobežojumi biržā kotētās sabiedrībās, kā uz to norāda Fernández Pérez, N. La protección jurídica del accionista inversor, izd. Aranzadi, Navarra, 2000, 224. lpp. Minētā 1998. gada likuma apsvērumu izklāstā ir izdarīts pieņēmums, ka balsstiesību ierobežojumi kavē kapitāla tirgus darbību; Ruge, R. Goldene Aktien und EG‑Recht. No: Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht (EuZW), Nr. 14/2002, 424. lpp.


51 – Sołtysiński, S. The rise and fall of the golden share concept in privatised companies. No: Demaret, P./Govaere, I./Hanf, D. (koordinatori) 30 Years of European Legal Studies at the College of Europe, Brige, 2005, 329. lpp., norāda uz ļoti izplatīto uzskatu, ka balsstiesību izmantošanas ierobežojumi rada krietni vien lielākus šķēršļus kapitāla brīvai apritei nekā izzūdošās zelta akcijas.


52 – 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C‑319/02 Manninen (Krājums, I‑7477. lpp., 29. punkts) un iepriekš jau minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 32. punkts.


53 – 2006. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑255/04 Komisija/Francija (Krājums, I‑5251. lpp., 43. punkts un tajā norādītā judikatūra).


54 – Iepriekš jau minētie spriedumi lietā Komisija/Beļģija, 45. punkts, un lietā Komisija/Nīderlande, 33. punkts.


55 – “Vabolītes” daudzpusīgums nav apšaubāms; tā ir ne vien piemērota pārvēršanai militārā transportlīdzeklī, bet arī tikusi pārveidota, lai konstruētu preču furgonus un vieglās preču automašīnas, kempinga auto un pat ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju mašīnas. Iedvesmu savai jaunradei no tās guvuši citi inženieri, kā, piemēram, Karmans [Karmann], Hebmillers [Hebmüller] vai Romečs [Rometsch], kas izgudrojuši drosmīgas oriģinālā modeļa variācijas, kas izpelnījās lielu atzinību (Seume, K. un Shall, B. Volkswagen Beetle – Coachbuilts and cabriolets 1940‑1960, Bay View Books Ltd., Devona, 1993, 70. un turpmākās lpp.). Volkswagen vieglo pārveidojamību apliecina arī modelis, kas pēc individuāla pasūtījuma tika izgatavots (Etiopijā laikā no 1930. gada līdz 1974. gadam valdījušajam) Abesīnijas imperatoram Hailem Selasijem I [Haile Selassie I] un kura sēdekļi tika apvilkti ar leoparda kažokādu (turpat, 10. lpp.).


56 – Reich, N. Mercado y derecho (Teoría y práxis del derecho económico en la República Federal Alemana), Antoni Font redakcija spāņu valodā, izd. Ariel, Barselona, 1985, 284. lpp.


57 – 2000. gada 6. jūnija spriedumā lietā C‑35/98 Verkooijen (Recueil, I‑4071. lpp., 48. punkts) tie netika atzīti par pamatojošiem.


58 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Spānija, 86. punkts, un lietā Komisija/Nīderlande, 43. punkts.