Language of document : ECLI:EU:C:2008:581

ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS

[VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 21. oktobrī (1)

Apvienotās lietas C‑261/07 un C‑299/07

VTB‑VAB NV

pret

Total Belgium NV

un

Galatea BVBA

pret

Sanoma Magazines Belgium NV

(Rechtbank van koophandel te Antwerpen (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība – Pieņemams interpretācijas priekšmets – Nozīmība – Saistītie darījumi – Direktīva 2005/29/EK – Direktīvai atbilstīga interpretācija – Kopienu tiesību interpretācija līdz transponēšanas termiņa beigām – Tiesību aktu saskaņošana – Patērētāju tiesību aizsardzība – Uzņēmēju negodīga komercprakse – EKL 28. pants – Preču brīva aprite – Tirdzniecības nosacījumi – EKL 49. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pamatbrīvību konkurence






Satura rādītājs


I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Kopienu tiesības

B –   Valsts tiesības

III – Fakti, pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Lietas dalībnieku būtiskie argumenti

A –   Par EKL 49. pantu

VI – Tiesiskais vērtējums

A –   Ievada apsvērumi

B –   Prejudiciālo jautājumu pieņemamība

1)     Pieņemams interpretācijas priekšmets

2)     Prejudiciālo jautājumu nozīmība

C –   Beļģijas likuma 54. panta saderība ar Direktīvu 2005/29

1)     “Komercprakses” jēdziens Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktā

2)     Direktīvas 2005/29 piemērojamība personām

3)     Abu reglamentējošo tiesību aktu struktūras analīze

a)     Direktīvas 2005/29 tiesību normas

i)     Pilnīga un maksimāla valsts tiesību normu saskaņošana kā regulatīvais mērķis

ii)   Direktīvas 2005/29 normatīvā struktūra

b)     Beļģijas likuma noteikumi

4)     Par Komisijas priekšlikuma regulai par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem atsaukšanu

5)     Secinājumi

D –   Beļģijas likuma 54. panta saderība ar pamatbrīvībām

1)     Pamatbrīvības kā pārbaudes kritērijs

2)     Pamatbrīvību piemērošanas joma

a)     Pakalpojumu sniegšanas brīvība

b)     Preču brīva aprite

c)     Saikne starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti

3)     Pamatbrīvību ierobežojums

a)     Preču brīva aprite

i)     Pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību

–       Sprieduma lietā Dassonville judikatūra

–       Tirdzniecības nosacījumi

ii)   Starpsecinājumi

b)     Pakalpojumu sniegšanas brīvība

4)     Pamatojums

a)     Patērētāju aizsardzība kā primārais vispārējo interešu iemesls

b)     Principiālā saistīto darījumu aizlieguma piemērotība

c)     Nepieciešamība/samērīgums

5)     Starpsecinājumi

VII – Secinājumi


I –    Ievads

1.        Izskatāmo lietu pamatā ir Rechtbank van koophandel te Antwerpen [Antverpenes Tirdzniecības tiesas] atbilstoši EKL 234. pantam iesniegti divi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar ko tā Tiesai būtībā lūdz atbildēt uz jautājumu, vai Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū (turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/29”) (2), un EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesību aktus, kas principā aizliedz saistītos piedāvājumus.

2.        Tālāk izvērtējamo lietu uzmanības centrā ir būtiski Kopienas saskaņojošās likumdošanas aspekti patērētāju tiesību aizsardzības jomā, kā arī attiecībā uz pārrobežu preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību iekšējā tirgū.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

3.        Direktīvas 2005/29 preambulas vienpadsmitais un septiņpadsmitais apsvērums ir formulēts šādi:

“(11) Augstais konverģences līmenis, kas ir sasniegts, tuvinot valstu noteikumus ar šīs direktīvas starpniecību, rada vispārēju augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību. Ar šo direktīvu nosaka vienotu vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. Ar to arī paredz noteikumus par agresīvu komercpraksi, kas pašreiz nav reglamentēta Kopienas līmenī.

[..]

(17)      Vēlams precizēt, kāda komercprakse ir negodīga visos apstākļos, lai nodrošinātu lielāku juridisku noteiktību. Tādēļ I pielikumā ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts. Šie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību no 5. līdz 9. pantam. Sarakstu var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

4.        Direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

d)      “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk – arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;

[..].”

5.        Direktīvas 3. panta 1. un 5. punkts ir formulēti šādi:

“1.      Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

[..]

5.      Dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkst šīs direktīvas jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu, un ar ko īsteno direktīvas, kurās ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas. Šiem pasākumiem jābūt būtiski nepieciešamiem, lai pienācīgi aizsargātu patērētājus pret negodīgu komercpraksi, un tiem jābūt samērīgiem ar šo sasniedzamo mērķi. Vajadzības gadījumā 18. pantā minētā pārskatīšanā var ietvert priekšlikumu par šīs atkāpes termiņa pagarināšanu uz turpmāku ierobežotu laiku.”

6.        Saskaņā ar direktīvas 4. pantu dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.

7.        Direktīvas 5. pantā, kam ir dots virsraksts “Negodīgas komercprakses aizliegums”, ir noteikts:

“1.      Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2.      Komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām

un

b)      tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.

3.      Tādu komercpraksi, kas var būtiski kropļot tikai precīzi nosakāmas patērētāju grupas saimniecisko rīcību, kuri garīgu vai fizisku traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargāti pret tādu praksi vai attiecīgo produktu, tādējādi, ka varētu saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam tas būtu bijis jāprognozē, vērtē no tādas grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. Tas neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus izteicienus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.

4.      Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

a)      tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,

vai

b)      tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.

5.      Šīs direktīvas I pielikumā esošajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

8.        Direktīvas 6. pantā šādi ir definēts “maldinošas komercprakses” jēdziens:

“1.      Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis [..]

2.      Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tā faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus, tā vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis [..].”

9.        Turpretī direktīvas 8. pantā ir definēts “agresīvas komercprakses” jēdziens:

“Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja faktiski, ņemot vērā visas tās īpašības un visus apstākļus, tā ar uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu vai nesamērīgu ietekmi, būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz produktu un tādējādi liek vai var likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

10.      Direktīvas 19. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību šai direktīvai, vēlākais, 2007. gada 12. jūnijā. [..].

Tās piemēro šos pasākumus, vēlākais, 2007. gada 12. decembrī. [..]”

B –    Valsts tiesības

11.      Beļģijas Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību (turpmāk tekstā – “Beļģijas likums”) (3) 54. pantā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo pantu saistīts darījums ir preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kas ļauj iegūt preces un pakalpojumus, iegūšana bez maksas vai par samaksu, kas ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu.

Izņemot turpmāk noteiktos izņēmumus, pārdevēji nedrīkst piedāvāt pircējiem saistītus darījumus. Aizliegti ir arī saistīti darījumi, ko patērētājam piedāvā vairāki pārdevēji, kuri rīkojas vienotā nolūkā.”

12.      Beļģijas likuma 55.–57. pantā ir paredzēti daži izņēmumi no šī aizlieguma.

13.      Beļģijas likuma 55. pantā ir noteikts:

“Par kopējo cenu drīkst saistīti piedāvāt:

1.      preces vai pakalpojumus, kas veido vienu veselumu;

[..]

2.      identiskas preces vai pakalpojumus ar nosacījumu, ka:

a)      vienā un tai pašā uzņēmējdarbības vietā katru preci un pakalpojumu var iegādāties atsevišķi par parasto cenu;

b)      pircējs tiek skaidri informēts par šo iespēju un par katras preces un pakalpojuma konkrēto cenu;

c)      preču vai pakalpojumu kopuma pircējam attiecīgajā gadījumā piešķirtā maksimālā cenu atlaide nepārsniedz trešo daļu no kopā saskaitītajām konkrēto preču vai pakalpojumu cenām.”

14.      Beļģijas likuma 56. pantā ir noteikts:

“Saistīti ar pamatpreci vai attiecīgi ar pamatpakalpojumu bez maksas drīkst piedāvāt:

1.      pamatpreces piederumus, ko preces ražotājs ir īpaši pielāgojis attiecīgajai precei un kas tiek piegādāti kopā ar šo preci, lai paplašinātu vai vienkāršotu tās izmantošanu;

2.      preces aizsardzībai vai sagatavošanai izmantoto iepakojumu vai konteinerus, ņemot vērā attiecīgās preces veidu un vērtību;

3.      nelielas preces un pakalpojumus, kas raksturīgi tirdzniecībai, kā arī pārdoto preču piegādi, montāžu, kontroli un uzturēšanu;

4.      paraugus no ražotāja vai attiecīgi pamatpreces piegādātāja sortimenta, ja tie tiek piedāvāti preces īpašību novērtēšanai precīzi vajadzīgajos daudzumos vai lielumos;

5.      krāsainus attēlus, uzlīmes un citus attēlus ar minimālu vērtību;

6.      biļetes dalībai oficiāli atļautās loterijās;

7.      priekšmetus ar nenomazgājamiem un skaidri redzamiem reklāmas uzrakstiem, kas nav atrodami tirdzniecībā, ar nosacījumu, ka piedāvātāja maksātā iepirkuma cena nepārsniedz piecus procentus no pamatpreces vai pamatpakalpojuma pārdošanas cenas, ar ko kopā tie tiek izdalīti.”

III – Fakti, pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

15.      Pamata prāvas priekšmets lietā C‑261/07 ir VTB‑VAB (turpmāk tekstā – “VTB”) – sabiedrības, kas sniedz tehniskās palīdzības pakalpojumus tehnisku bojājumu vai ceļu satiksmes negadījumu gadījumā, – prasība pret Total Belgium NV (turpmāk tekstā – “Total”), Total uzņēmumu grupas filiāli, kas galvenokārt nodarbojas ar degvielas tirdzniecību degvielas uzpildes stacijās.

16.      No 2007. gada 15. janvāra Total piedāvā patērētājiem, kas ir TOTAL-CLUB kartes īpašnieki, bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus trīs nedēļu garumā (TOTAL ASSISTANCE) par katru savas automašīnas uzpildīšanas reizi ar vismaz 25 l degvielas vai sava mopēda uzpildīšanas reizi ar vismaz 10 l degvielas.

17.      2007. gada 5. februārī VTB cēla Rechtbank van koophandel te Antwerpen prasību pret Total Belgium NV par šādas komercprakses izbeigšanu, pamatojot to tādējādi, ka šāda komercprakse ir uzskatāma par saistīto darījumu, ko aizliedz Beļģijas likuma 54. pants.

18.      Pamata prāvas priekšmets lietā C‑299/07 ir BVBA Galatea – firmas, kas Šotenā [Schoten] (Beļģija) nodarbojas ar veļas tirdzniecību, – prasība pret Sanoma Magazines Belgium NV – Somijas Sanoma uzņēmumu grupas filiāli (turpmāk tekstā – “Sanoma”) –, kas cita starpā izdod sieviešu žurnālus un tostarp nedēļas žurnālu “Flair”.

19.      Minētā žurnāla 2007. gada 13. marta numurā bija ievietots 47 lappušu liels pielikums kopā ar atlaižu kuponu, kas laikā no 2007. gada 13. marta līdz 15. maijam deva tiesības uz 15–25 % atlaidi dažādām precēm, kas tiek tirgotas dažādos veļas veikalos.

20.      2007. gada 22. martā Galatea cēla Rechtbank van koophandel te Antwerpen prasību par šādas komercprakses izbeigšanu, pamatojot to tādējādi, ka šāda komercprakse tostarp pārkāpj Beļģijas likuma 54. pantu.

21.      Rechtbank van koophandel te Antwerpen savos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu gan norāda, ka Direktīvas 2005/29/EK transponēšanas termiņš toreiz vēl nebija beidzies. Tostarp tā izsaka zināmas šaubas par Beļģijas likuma 54. pantā noteiktā saistīto darījumu aizlieguma saderību ar Direktīvu 2005/29/EK, kā arī katrā ziņā, kas attiecas uz lietu C‑299/07 – ar EKL 49. pantu. Minētā iemesla dēļ tā nolēma apturēt abas tiesvedības un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

Lietā C‑261/07

“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā Beļģijas 1991. gada 14. jūlija Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību [Wet betreffende de handelspraktijken en de voorlichting en bescherming van de consument] 54. pants, ar ko, izņemot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, pārdevējam ir aizliegts sniegt jebkādu saistītu piedāvājumu patērētājam, ieskaitot tādu, kurā precei, kas patērētājam jānopērk, ir pievienots bezmaksas pakalpojums, kura izmantošana ir saistīta ar preces pirkšanu, neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz vidusmērā patērētāju un to, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi?”

Lietā      C‑299/07

“Vai EKL 49. pants par pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā Beļģijas 1991. gada 14. jūlija Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību [Wet betreffende de handelspraktijken en de voorlichting en bescherming van de consument] 54. pants, ar kuru, izņemot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, ir aizliegts pārdevējiem piedāvāt patērētājiem jebkādus saistītos darījumus, kuros preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kuri ļauj iegūt minētās preces, pakalpojumus un priekšrocības, iegūšana bez maksas vai par samaksu ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu, turklāt neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz vidusmēra patērētāju un jautājumu, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi?”

IV – Tiesvedība Tiesā

22.      2007. gada 24. maija (lieta C‑261/07) un 2007. gada 21. jūnija (lieta C‑299/07) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir iesniegti attiecīgi 2007. gada 1. jūnijā un 27. jūnijā.

23.      2007. gada 29. augustā Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot abas lietas.

24.      VTB, Total un Sanoma, Beļģijas Karalistes, Francijas Republikas, Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas valdības, kā arī Komisija saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu iesniedza rakstveida apsvērumus.

25.      Īstenojot procesa organizatoriskos pasākumus, Tiesa procesa dalībniekiem uzdeva jautājumu, uz ko tie sniedza savas atbildes.

26.      VTB, Total un Sanoma, Beļģijas Karalistes, Francijas Republikas un Spānijas Karalistes valdības, kā arī Komisijas pārstāvji 2008. gada 18. jūnija tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.

V –    Lietas dalībnieku būtiskie argumenti

Par Direktīvu 2005/29

27.      Abās lietās iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu būtībā par to, vai saistīto darījumu aizliegums, kā to nosaka Beļģijas likuma 54. pants, atbilst Direktīvai 2005/29.

28.      VTB katrā ziņā apšauba prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo tas attiecas uz direktīvas interpretāciju, kuras transponēšanas termiņš attiecīgā notikuma laikā vēl nebija beidzies.

29.      Tā paša iemesla dēļ un skaidri neapgalvojot, ka jautājums ir nepieņemams, Spānijas un Beļģijas valdības uzskata, ka direktīva nav piemērojama tādai kā izskatāmā lieta. Jo īpaši tiesa valsts tiesību normu nevar atzīt par nepiemērojamu direktīvas pārkāpuma dēļ, kamēr vēl nav beidzies attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņš.

30.      Total, Sanoma, Portugāles valdība un Komisija lietā uzskata, ka direktīva liedz piemērot tādu saistīto darījumu aizliegumu, kā to nosaka Beļģijas likuma 54. pants.

31.      Sanoma, Total un Komisija apgalvo, ka saistītie darījumi ietilpst “komercprakses” jēdzienā direktīvas izpratnē. Ņemot vērā, ka direktīva īsteno pilnīgu saskaņošanu negodīgas komercprakses jomā, dalībvalstis “visos apstākļos” var aizliegt tikai un vienīgi tādus prakses veidus, kas atbilstoši direktīvas 5. panta 5. punktam ir minēti direktīvas I pielikumā. Tā kā saistītie darījumi kā tādi nav minēti šajā pielikumā, tos nevar per se aizliegt, bet gan to var izdarīt tikai tad, ja, ņemot vērā konkrētos attiecīgās lietas apstākļus, valsts tiesa uzskata par izpildītiem direktīvas 5. panta nosacījumus. Tādējādi Beļģijas likuma 54. pantā noteiktais principiālais aizliegums pārkāpj direktīvas noteikumus. Šajā sakarā Komisija piebilst, ka šis aizliegums katrā ziņā nav vajadzīgs, lai pienācīgi aizsargātu patērētājus no negodīgas komercprakses, kā arī tas nav samērīgs, ņemot vērā šo mērķi.

32.      Portugāles valdība tikai apgalvo, ka Beļģijas likuma 54. pants pārkāpj direktīvu tiktāl, ciktāl tas nosaka vispārēju apvienoto piedāvājumu [saistīto darījumu] aizliegumu, lai gan Beļģijas likums 55. un 56. pantā paredz konkrētus izņēmumus.

33.      VTB, kā arī Beļģijas un Francijas valdības pauž pretēju viedokli.

34.      VTB apgalvo, ka saistītie darījumi neietilpst “komercprakses” jēdzienā direktīvas izpratnē un tādējādi direktīva uz tiem neattiecas. Katrā ziņā direktīvas 5. pants neizslēdz, ka dalībvalstis var noteikt arī citus negodīgas komercprakses veidus, ne tikai tos, kas ir minēti direktīvas I pielikumā.

35.      Arī Beļģijas valdība apgalvo, ka saistītie darījumi neietilpst “komercprakses” jēdzienā direktīvas izpratnē. Tā precizē, ka saistītie darījumi drīzāk ir iekļaujami priekšlikumā Regulai par pārdošanas veicināšanu iekšējā tirgū (4), kas saistītos darījumus aplūko citādāk nekā komercpraksi, uz ko attiecas direktīva. Ņemot vērā, ka šis priekšlikums tika atsaukts tikai 2006. gadā, Beļģijas iestādes esot pamatoti uzskatījušas, ka apvienotie piedāvājumi [saistītie darījumi] nav “komercprakses” veids. Līdz ar to Beļģijas likumdevējs direktīvas transponēšanas procesā nav uzskatījis, ka Beļģijas likuma 54. pants ir jāgroza vai jāinterpretē, ņemot vērā direktīvas 5. pantu.

36.      Francijas valdība būtībā izvirza līdzīgus argumentus kā Beļģijas valdība un piebilst, ka, ja direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu aizliegt negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētāju, tas katrā ziņā neliedz dalībvalstīm patērētāju aizsardzības nolūkā aizliegt arī citus komercprakses veidus neatkarīgi no to negodīgā rakstura direktīvas izpratnē. Pie tiem pieder arī saistītie darījumi, kas atrodas ārpus direktīvas piemērošanas jomas.

A –    Par EKL 49. pantu

37.      Lietā C‑299/07 iesniedzējtiesa turklāt uzdod jautājumu, vai EKL 49. pants iestājas pret saistīto darījumu aizliegumu, kā to nosaka Beļģijas likuma 54. pants.

38.      VTB līdzīgi kā Spānijas, Beļģijas un Francijas valdības iesaka uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši.

39.      VTB norāda, ka attiecīgais aizliegums, kas ir vienādi piemērojams gan tirgotājiem Beļģijā, gan tirgotājiem citās dalībvalstīs, pēdējiem nerada nekādas papildu saimnieciskās vai administratīvās izmaksas, kas varētu kavēt pakalpojumu sniegšanas brīvību. Katrā ziņā šāds aizliegums ir pamatots sabiedriskās lietderības, jo īpaši patērētāju aizsardzības, dēļ.

40.      Beļģijas un Francijas valdības apgalvo, ka EKL 49. pantam nav nozīmes, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu. Šajā sakarā Francijas iestādes norāda, ka attiecīgie darījumi skar tikai preču pārdošanu (degviela lietā C‑261/07 un apakšveļa lietā C‑299/07), nevis, piemēram, pakalpojumus. Gadījumā, ja direktīva ir interpretējama tādējādi, ka tā neliedz piemērot Beļģijas likumu, saistīto darījumu aizliegums būtu drīzāk jāinterpretē, ņemot vērā EKL 28. pantu saistībā ar preču brīvu apriti, uz ko iesniedzējtiesa, starp citu, atsaucas savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

41.      Tādējādi saistīto darījumu aizliegums, kādu to nosaka Beļģijas likums, ir uzskatāms par tirdzniecības nosacījumu 1993. gada 24. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097. lpp.) izpratnē un līdz ar to tas nevar kavēt preču brīvu apriti, jo ir izpildīti abi šajā judikatūrā izvirzītie nosacījumi. Faktiski aizliegums ir piemērojams visiem tirgus dalībniekiem, kas darbojas Beļģijas teritorijā, un līdz ar to gan juridiski, gan faktiski attiecas gan uz Beļģijā, gan arī citās dalībvalstīs ražotu preču tirdzniecību. Visbeidzot, Francijas valdība apgalvo, ka attiecīgais aizliegums, pirmkārt, katrā ziņā ir pamatots imperatīvo vispārējo interešu apsvērumu, it īpaši patērētāju aizsardzības un godīgas konkurences saglabāšanas, dēļ un, otrkārt, ir samērīgs no minēto mērķu viedokļa, jo no šī aizlieguma ir paredzēti vairāki izņēmumi.

42.      Savukārt Spānijas valdība izslēdz iespēju EKL 49. pantu piemērot tikai vienas dalībvalsts iekšējai situācijai kā izskatāmajā lietā, kur visi elementi attiecas tikai uz vienu vienīgu dalībvalsti. Faktiski izskatāmā lieta attiecas uz Beļģijā reģistrētiem uzņēmumiem, kas piedāvā pakalpojumus Beļģijas valsts teritorijā.

43.      Turpretī Sanoma, Portugāles valdība un zināmā mērā arī Komisija uzskata, ka saistīto darījumu aizliegums, kādu to nosaka Beļģijas likums, pārkāpj pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir garantēta EKL 49. pantā.

44.      It īpaši Sanoma apgalvo, ka tās tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību ir pārkāptas tiktāl, ciktāl tā savu tirdzniecību Beļģijā nevar reklamēt tādā pašā apmērā kā citās dalībvalstīs, kas atļauj saistītos darījumus (it īpaši Nīderlande un Luksemburga). Sanoma turklāt secina, ka aizlieguma dēļ tās klienti Beļģijā nevarēja izmantot atlaižu kuponus, kas bija publicēti Nīderlandes žurnālos Flandrijā un Nīderlandē, bet tika izplatīti arī visā Beļģijā. Visbeidzot, Sanoma uzskata, ka direktīvas īstenotās pilnīgās saskaņošanas dēļ attiecīgais aizliegums nevar būt pamatots. Katrā ziņā, lai aizsargātu patērētāju un nodrošinātu godīgu konkurenci, šāds aizliegums nav ne vajadzīgs, ne arī tas ir samērīgs.

45.      Turpretī Komisija sniedz drīzāk daudznozīmīgu atbildi.

46.      Kaut arī Komisija izvirza līdzīgus argumentus kā Francijas valdība, tā tomēr uzskata, ka izskatāmajā lietā atbilstošā tiesību norma faktiski ir EKL 28. pants un ka, piemērojot judikatūru lietā Keck un Mithouard, šī tiesību norma vairs neattiecas uz izskatāmajā lietā apstrīdēto saistīto darījumu aizliegumu. Komisija vēl precizē, ka nav jāveic analīze no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa, jo tādos apstākļos kā izskatāmā lietā šai brīvībai Tiesas judikatūras izpratnē ir otršķirīga nozīme salīdzinājumā ar preču brīvu apriti un tā var būt tai pakārtota (skat. it īpaši 2002. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑390/99 Canal Satélite Digital, Recueil, I‑607. lpp., 31. punkts). Turklāt Komisija norāda, ka izvērtējums, ko iesniedzējtiesa veic savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, neattiecas uz varbūtējiem pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem.

47.      Tomēr Komisija to jebkurā gadījumā izvērtē, secinot, ka saistīto darījumu aizliegums ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu patērētāju aizsardzības un godīgas tirdzniecības mērķus.

VI – Tiesiskais vērtējums

A –    Ievada apsvērumi

48.      Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maijā pieņemtās Direktīvas 2005/29 mērķis ir izveidot vienotu normatīvu sistēmu, kas reglamentētu negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem. Kā izriet no regulas preambulas piektā apsvēruma, šis mērķis jāsasniedz, saskaņojot godīgas konkurences tiesību normas Kopienas dalībvalstīs, lai likvidētu šķēršļus iekšējā tirgū (5). Tādējādi tās regulatīvais mērķis ir pilnīga šīs dzīves jomas saskaņošana Kopienas līmenī (6).

49.      Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 20. pantu tā stājās spēkā jau nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, t.i., 2005. gada 12. jūnijā. Atbilstoši tās 19. panta 1. punktam dalībvalstīm direktīva valsts tiesībās bija jātransponē līdz 2007. gada 12. jūnijam, pieņemot vajadzīgos normatīvos un administratīvos tiesību aktus, katrā ziņā paredzot sešu gadu pārejas periodu noteiktām stingrākām valsts tiesību normām. Tomēr šie normatīvie un administratīvie tiesību akti bija jāsāk piemērot tikai ar 2007. gada 12. decembri.

50.      Beļģijas Karaliste formāli ir izpildījusi savu direktīvas transponēšanas pienākumu, pieņemot 2007. gada 5. jūnija Likumu, ar ko groza 1991. gada 14. jūlija Likumu par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību (7), kas stājās spēkā 2007. gada 1. decembrī. Tomēr iesniedzējtiesa savos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucas uz iepriekšējo valsts tiesību noteikumu, proti, Beļģijas likuma 54. pantu, ko piemēroja vēl pirms Direktīvas 2005/29 stāšanās spēkā, turklāt tā izsaka šaubas par šī noteikuma saderību ar Kopienu tiesībām.

B –    Prejudiciālo jautājumu pieņemamība

1)      Pieņemams interpretācijas priekšmets

51.      Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kas ierosināta atbilstoši EKL 234. pantam, pieņemams interpretācijas priekšmets var būt tikai Kopienu tiesību norma. Pie tām pieder primāro un sekundāro tiesību normas. Rechtbank van koophandel prejudiciālie jautājumi attiecas uz pieņemamu interpretācijas priekšmetu tiktāl, ciktāl ar tiem Tiesai tiek lūgts interpretēt EKL 49. pantu un Direktīvu 2005/29.

52.      Pēc manām domām, jautājumā par prejudiciālo jautājumu pieņemamību nav nozīmes faktam, ka laikā, kad valsts tiesa nolēma lūgt Tiesu interpretēt Direktīvu 2005/29, tās transponēšanas termiņš vēl nebija beidzies, jo Direktīva 2005/29 katrā ziņā bija spēkā kopš 2005. gada 12. jūnija un tādējādi attiecībā uz dalībvalstīm pastāvēja kā juridiski saistošs tiesību akts (8).

53.      Prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā atbilstoši EKL 234. pantam Tiesa lemj par Kopienas iestāžu izdoto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju neatkarīgi no tā, vai šie tiesību akti ir tieši piemērojami vai nav (9). Direktīva, kuras transponēšanas termiņš vēl nav beidzies, ir šāds tiesību akts, tādēļ ir juridiski korekti lūgt Tiesai sniegt par to prejudiciālu nolēmumu, ja šis lūgums principā atbilst Tiesas judikatūrā atzītiem pieņemamības nosacījumiem (10).

2)      Prejudiciālo jautājumu nozīmība

54.      Attiecībā uz prejudiciālo jautājumu nozīmību ir jāatgādina, ka tiesvedība saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam ir savstarpējās sadarbības instruments starp Tiesu un valsts tiesām, kura ietvaros Tiesa sniedz valsts tiesām norādes par to Kopienu tiesību interpretāciju, kas nepieciešamas tiesām, lai atbilstoši taisītu spriedumu attiecīgajā lietā (11).

55.      Šīs sadarbības ietvaros vienīgi valsts tiesas, kas ir pieņēmušas lietu izskatīšanai un kam ir jāuzņemas atbildība par atbilstoša tiesas nolēmuma pieņemšanu, ir kompetentas novērtēt, ievērojot katras lietas īpatnības, tiklab prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību savu spriedumu taisīšanai, kā arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (12).

56.      Tiesa tomēr ir arī nospriedusi, ka ārkārtas gadījumos tā var izvērtēt apstākļus, kādos valsts tiesa pie tās vērsusies, lai pārbaudītu savas kompetences esamību. Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (13).

57.      Tostarp VTB, Spānijas un Beļģijas valdības nav varējušas minēt pamatotus argumentus, ka Direktīvas 2005/29 interpretācijai nav nozīmes pamata prāvas izlemšanā. Gluži pretēji, daudzi fakti liecina, ka prejudiciālie jautājumi ir nozīmīgi.

58.      Piemēram, ir jākonstatē, ka notikumi, kā dēļ tika ierosinātas pamata prāvas, norisinājās tikai dažus mēnešus pirms [direktīvas] transponēšanas termiņa beigām – 2007. gada 12. jūnija. Attiecīgajā laika posmā valsts tiesības vēl nebija pielāgotas un Beļģijas Karaliste, šķiet, neplānoja atcelt principiālo saistīto darījumu aizliegumu, kas, kā skaidri izriet no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, valsts tiesai bija zināms (14).

59.      Ja nevar izslēgt Beļģijas likuma nesaderību ar Direktīvu 2005/29, valsts tiesai, izpildot Kopienu tiesas funkcijas, nepieciešamības gadījumā var būt pienākums nepiemērot atbilstošās valsts tiesību normas. To nosaka Kopienu tiesību prioritārais raksturs salīdzinājumā ar valsts tiesībām (15), bet galvenokārt – Tiesas judikatūrā atzītais dalībvalstu pienākums atbilstoši EKL 10. panta 2. punktam un EKL 249. panta 3. punktam veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgās direktīvas izvirzīto mērķu sasniegšanai.

60.      Ar to ir saistīts arī pienākums atturēties no rīcības, kas var liegt īstenot direktīvas mērķus. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, piemērojot iepriekš minētos Līguma noteikumus un attiecīgo direktīvu, dalībvalstīm, kurām ir adresēta direktīva, direktīvas transponēšanas laika posmā ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (16). Šis pienākums atturēties no rīcības attiecas uz visām dalībvalsts iestādēm, tajā skaitā arī tiesu varas iestādēm savas kompetences ietvaros (17). Tām vajadzības gadījumā ir jāpārbauda, vai valsts tiesību akti, kas pieņemti pirms [direktīvas] transponēšanas termiņa beigām, traucē sasniegt direktīvā izvirzītos mērķus (18).

61.      Atbilstoši tam Tiesa spriedumā lietā Adeneler (19) nosprieda, ka, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, valsts tiesām cik vien iespējams ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transpozīcijas termiņa beigām var nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai direktīvas piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis nepārprotami ir minētās direktīvas transponēšana, bet – sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – arī iepriekš pieņemti un spēkā esoši valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai (20).

62.      Tātad, ja valsts tiesai – līdzīgi kā izskatāmajās lietās – rodas aizdomas, ka valsts likumdošana pēc transponēšanas termiņa beigām var liegt īstenot transponējamās direktīvas mērķus (21), šādā gadījumā tai jau transponēšanas periodā ir jāveic vajadzīgie pasākumi. Principā tas nozīmē arī iespēju nepiemērot valsts tiesības, kas ir pretrunā direktīvai, ja spēkā esošās tiesību normas nav interpretējamas atbilstīgi direktīvai (22).

63.      Tostarp Beļģijas likuma 54. panta nepiemērošanas sekas būtu tādas, ka iesniedzējtiesai, pēc visa spriežot, būtu bijis daļēji jānoraida VTB un Galatea attiecīgi pret Total un Sanoma ierosinātās prasības par darbības pārtraukšanu.

64.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nevar noliegt prejudiciālo jautājumu nozīmību.

65.      Tādējādi prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

C –    Beļģijas likuma 54. panta saderība ar Direktīvu 2005/29

66.      Vispirms ir jāatgādina, ka prejudiciālās tiesvedības ietvaros atbilstoši EKL 234. pantam Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību pasākuma saderīgumu ar Kopienu tiesībām. Tomēr tā var sniegt Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai atrisināt tajā ierosināto lietu (23).

67.      Abu lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai Direktīva 2005/29 nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Beļģijas likuma 54. pants. Šajā nolūkā vispirms ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2005/29 materiālā piemērojamība attiecas uz šādas tiesību normas regulējuma priekšmetu.

1)      “Komercprakses” jēdziens Direktīvas 2005/29 2. panta d) punktā

68.      Tas ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai saistītos darījumus vispār var uzskatīt par “komercpraksi” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē. Šis noteikums ietver plaši formulētu “uzņēmēja komercprakse[s] attiecībā pret patērētājiem” definīciju, kas, pēc manām domām, bez problēmām ļauj iekļaut tajā saistīto darījumu jēdzienu.

69.      Saistīto darījumu pamatā ir vismaz divu dažādu preču vai pakalpojumu piedāvājumu sasaistīšana vienā pārdošanas vienībā. Tātad, par saistīto darījumu var runāt tikai tad, ja sasaistes komponenti ir divas vai vairākas atšķirīgas preces. Dažādo formu, kādās ir sastopami šie preču sagrupējumi, nošķiršanas raksturīgākā pazīme ir sasaistes veids, tātad – attiecīgie nosacījumi, ar kādiem piedāvātāji veido savus kopējos piedāvājumus un laiž tos tirgū (24). No uzņēmējdarbības viedokļa saistītie darījumi ir divu svarīgāko tirgdarbības politiku – cenu un komunikācijas politikas – pasākums. Tā kā tirgi bez konkurences drīzāk ir retums, lai konkurences apstākļos izceltos, tirgus dalībniekiem ir jāveido tādi piedāvājumi, kas ir ne tik vien interesanti, bet kas uz attiecīgo patērētāju iedarbojas ar spēcīgu pievilkšanas spēku. Ņemot vērā atšķirīgo preču vai pakalpojumu īpatnējo sagrupējumu vienā piedāvājumā un faktisko vai šķietamo cenu izdevīgumu, kas izriet no šāda sagrupējuma, saistītajiem piedāvājumiem ir jārosina pircēji tos iegādāties. Citiem vārdiem sakot, tie ir pircēju pievilināšanai un uzņēmuma sasniegumu potenciāla palielināšanai (25).

70.      Pamatojoties uz iepriekš minēto saistīto darījumu funkciju un veidu, kādā patērētāji ar tiem saskaras ikdienā, ir likumsakarīgi definēt tos kā tirgotāja darbību vai komercpaziņojumus, tostarp reklāmu un tirgdarbību, kas ir tieši saistīti ar noieta veicināšanu vai pārdošanu. Līdz ar to tie visādā ziņā atbilst komercprakses jēdzienam Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē. Tādējādi Beļģijas likuma 54. pantā minētie saistītie darījumi ietilpst Direktīvas 2005/29 materiālās piemērošanas jomā.

2)      Direktīvas 2005/29 piemērojamība personām

71.      Tas pats attiecas uz Direktīvas 2005/29 piemērojamību personām, jo tās mērķis tieši ir patērētāju aizsardzība, tomēr tādēļ likumīgu konkurentu ekonomiskās intereses nav mazāk aizsargājamas.

72.      Tas katrā ziņā izriet no direktīvas preambulas sestā, bet galvenokārt – no astotā apsvēruma, kas nosaka, ka Direktīva 2005/29 arī netieši sargā uzņēmumus no konkurentiem, kas neievēro šajā direktīvā paredzētos spēles noteikumus, un tādēļ garantē godīgu konkurenci jomā, ko koordinē ar šo direktīvu (26).

3)      Abu reglamentējošo tiesību aktu struktūras analīze

73.      Lai konstatētu, vai Direktīva 2005/29 nepieļauj tādu valsts noteikumu kā Beļģijas likuma 54. pants, ir jāanalizē un noslēgumā jāsalīdzina abu reglamentējošo tiesību aktu normatīvie uzdevumi un normatīvā struktūra.

a)      Direktīvas 2005/29 tiesību normas

i)      Pilnīga un maksimāla valsts tiesību normu saskaņošana kā regulatīvais mērķis

74.      Kā sākumā minēts (27), Direktīvas 2005/29 mērķis ir dalībvalstu tiesību aktu par negodīgu komercpraksi pilnīga saskaņošana. Turklāt atšķirībā no līdz šim pieņemtās prakses juridiskajos dokumentos, kas attiecas uz patērētāju aizsardzības tiesību aktu saskaņošanu, šajā gadījumā ir centieni panākt ne tikai minimālu saskaņošanu, bet gan maksimālu valsts tiesību aktu saskaņošanu, kas, atskaitot konkrētus izņēmumus, aizliedz dalībvalstīm turpināt piemērot vai ieviest stingrākas tiesību normas (28). Abi secinājumi izriet gan no direktīvas preambulas, gan no vispārīgo noteikumu interpretācijas.

75.      Pirmkārt, tas izriet no direktīvas preambulas vienpadsmitā apsvēruma, atbilstoši kuram valstu noteikumu tuvināšanai ar šīs direktīvas starpniecību ir jārada vispārēja augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzība. Otrkārt, tās preambulas divpadsmitajā apsvērumā tiek runāts par to, ka ir jārada situācija, kad patērētāji un uzņēmēji var paļauties uz vienotu regulatīvu sistēmu, kas balstās uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas visā Eiropas Savienībā reglamentē visus negodīgās komercprakses aspektus. Atkārtoti uz tiesību saskaņošanas metodi tiek norādīts Direktīvas 2005/29 1. pantā, no kura izriet, ka tās mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un uzlabot patērētāju aizsardzību.

76.      Par mērķi Kopienas līmenī panākt pilnīgu un maksimālu regulējumu direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošajā dzīves jomā atkal skaidri liecina izteikumi direktīvas preambulas četrpadsmitajā un piecpadsmitajā apsvērumā, kuros skaidri tiek runāts par pilnīgu saskaņošanu. Turklāt tas izriet arī no iekšējā tirgus klauzulas Direktīvas 2005/29 4. pantā, atbilstoši kurai dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.

77.      Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkts kā izņēmumu paredz, ka dalībvalstis sešus gadus pēc 2007. gada 12. jūnija drīkst šīs direktīvas jomā turpināt piemērot savus noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu. Tomēr šī atkāpe attiecas tikai uz tiem valsts noteikumiem, kas ir pieņemti direktīvas ieviešanai un kuros ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas (29). Visbeidzot, vēl vienu atkāpi no pilnīgas saskaņošanas nosaka 3. panta 9. punkts attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, kā definēts Direktīvā 2002/65/EK, un nekustamo īpašumu.

ii)    Direktīvas 2005/29 normatīvā struktūra

78.      Direktīvas 2005/29 centrs ir galvenā klauzula 5. panta 1. punktā, kas nosaka negodīgas komercprakses aizliegumu. Kas konkrēti ir jāsaprot ar “negodīgu”, tiek precizēts 5. panta 2. punktā. Atbilstoši tam komercprakse ir negodīga, ja, pirmkārt, tā ir pretrunā “profesionālās rūpības” prasībām un, otrkārt, ja tā var “būtiski kropļot” patērētāja saimniecisko rīcību. Atbilstoši 4. punktam it īpaši komercprakse ir negodīga, ja tā maldina (6. un 7. pants) vai ir agresīva (8. un 9. pants). 5. punkts norāda uz direktīvas I pielikumu un tajā minētajiem komercprakses veidiem, kas “visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem”. To pašu sarakstu vienveidīgi piemēro visās dalībvalstīs un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.

79.      Dalībvalstu tiesām un iestādēm, piemērojot šīs tiesības, vispirms ir jāņem vērā I pielikumā esošais saraksts, kurā ir minēts 31 negodīgas komercprakses veids. Ja uz komercpraksi attiecas kāds no minētajiem nosacījumiem, tā ir jāaizliedz; nekādi papildu izvērtējumi, piemēram, seku izvērtējums, nav vajadzīgi. Ja aizliegumu saraksts neattiecas uz konkrētajiem faktiem, ir jāizvērtē, vai uz tiem neattiecas kāds no galvenajā klauzulā minētajiem piemēriem – maldinoša vai agresīva komercprakse. Tikai noliedzošas atbildes gadījumā tiek tieši piemērota Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā ietvertā galvenā klauzula (30).

b)      Beļģijas likuma noteikumi

80.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrai dalībvalstij, kurai adresēta direktīva, ir pienākums savā tiesību sistēmā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnu iedarbību atbilstoši tās mērķim (31). Ar to ir saistīts dalībvalsts likumdevēja pienākums atbilstoši transponēt valsts tiesībās attiecīgo direktīvu (32).

81.      Vispirms ir jākonstatē, ka Beļģijas likumam salīdzinājumā ar Direktīvu 2005/29 ir citādāka normatīvā struktūra, jo 54. pantā tas nosaka principiālu saistīto darījumu aizliegumu, ko direktīva pati neparedz. Atšķirībā no Beļģijas likuma direktīva pieņem, ka komercprakse ir godīga, kamēr tā neatbilst precīzi raksturotiem tiesiskiem aizlieguma nosacījumiem (33). Tādējādi tā īsteno citu pieeju par labu tirgotāja brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kas būtībā atbilst tiesību normai in dubio pro libertate (34).

82.      Ņemot vērā, ka saistītie darījumi netiek pieskaitīti pie I pielikumā minētajiem komercprakses veidiem, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem, tos principā drīkst aizliegt tikai tad, ja tie ir negodīgi komercprakses veidi, jo tie, piemēram, direktīvas izpratnē ir maldinoši vai agresīvi. Neskaitot iepriekš minēto, saskaņā ar Direktīvu 2005/29 aizliegt komercpraksi var tikai tad, ja tā ir vērtējama kā negodīga tādēļ, ka ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām vai attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību.

83.      Vai tas tā ir saistīto darījumu gadījumā, to tomēr nevar vispārīgi konstatēt, bet gan, kā atzīst pati Beļģijas valdība (35), šajā sakarā drīzāk katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē konkrētā komercprakse. Starp citu, kā izriet no direktīvas preambulas septiņpadsmitā apsvēruma (36), arī Kopienu likumdevējs pieņem, ka gadījumā, ja komercprakse nav ietverta starp I pielikumā minētajiem komercprakses veidiem, katrs atsevišķs gadījums ir jāizvērtē, balstoties uz Direktīvas 2005/29 5.–9. panta noteikumiem.

84.      Tostarp Beļģijas valdība norāda, ka valsts likumdevējs pats ir veicis šādu izvērtējumu, Beļģijas likuma 55.–57. pantā nosakot atkāpes nosacījumus. Tomēr pret to ir jāiebilst, ka, pat ja minētie atkāpes nosacījumi patiešām ierobežo Beļģijas likuma 54. pantā noteikto principiālo aizliegumu, tas neko nemaina faktā, ka tas ir galīgs atļautās komercprakses veidu uzskaitījums, kas nepieļauj nekādu uzņēmējdarbības brīvības paplašināšanu. Beļģijas tiesību norma pēc savas uzbūves ir statiska un, lai izpildītu direktīvas prasības, to var mainīt, tikai pieņemot likuma grozījumus.

85.      Līdz ar to šis principiālais aizliegums, padarot aizliegumu par principu un uzņēmējdarbības brīvību par atkāpi, rada pretēju rezultātu nekā Direktīvas 2005/29 paredzētā liberālā negodīgas konkurences tiesību orientācija. No juridiskā viedokļa Beļģijas likuma 54. pantā noteiktais aizliegums, neraugoties uz tajā ietvertiem atkāpes nosacījumiem, nepārskatāmi paplašina direktīvas I pielikumā ietvertos aizliegtās komercprakses veidus, kas, ņemot vērā ar Direktīvu 2005/29 saistīto pilnīgo un maksimālo saskaņošanu, dalībvalstīm ir aizliegts (37).

86.      Tādējādi Beļģijas likuma 54. pants, neraugoties uz 55.–57. pantā paredzētajiem atkāpes nosacījumiem, pēc savas normatīvās struktūras ir izveidots ievērojami represīvāks un neelastīgāks par Direktīvu 2005/29, kas katrā atsevišķā gadījumā prasa izvērtēt negodīguma nosacījuma esamību (38).

87.      Kā pamatoti norāda Komisija, Kopienu likumdevējs uzdevumu izvērtēt komercprakses godīgumu, pamatojoties uz konkrētiem faktiem, it īpaši tās ietekmi uz vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, deleģē dalībvalstu tiesām un iestādēm. Uz to skaidri norāda direktīvas preambulas astoņpadsmitā apsvēruma teksts (39). Saskaņā ar direktīvas 11. un 12. pantu to uzdevums ir nodrošināt direktīvas prasību ievērošanu, piemērojot valsts līmenī izveidojamu sodu sistēmu (40). Bet, ja Beļģijas likumdevējs likumā nosaka vienīgos atļautos komercprakses veidus un likumu interpretējošām un izpildošām valsts varas iestādēm, kas šajā ziņā arī ir Direktīvas 2005/29 adresāti, tas neatstāj nekādu rīcības brīvību, tādējādi ir liegts īstenot mērķi, kas paredz efektīvi transponēt šo direktīvu dalībvalstīs (41).

88.      Rezumējot, ir jāsecina, ka tāda valsts tiesību norma kā Beļģijas likuma 54. pants, kas nosaka principiālu saistīto darījumu aizliegumu, neparedzot iespēju ņemt vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus, pēc savas būtības ir vairāk ierobežojoša nekā Direktīvas 2005/29 noteikumi (42).

89.      Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Beļģijas likuma 54. pants attiecas uz jomu, kas ir pakļauta pilnīgai saskaņošanai un uz ko neattiecas Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkta pārejas noteikumi. Katrā ziņā nekas neliecina par to, ka Beļģijas likuma 54. pantam būtu jātransponē tajā minētās direktīvas (43). Arī Beļģijas valdība to nav apgalvojusi. Līdzīgi nav piemērojams arī Direktīvas 2005/29 3. panta 9. punkta atkāpes noteikums.

4)      Par Komisijas priekšlikuma regulai par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem atsaukšanu

90.      Rodas jautājums, kā Komisijas priekšlikuma regulai par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem atsaukšana ietekmē šo interpretāciju. Proti, Beļģijas valdība ar Francijas valdības atbalstu būtībā atsaucas uz to, ka tā esot uzskatījusi, ka šī regula tostarp būs piemērojama arī saistītiem darījumiem. Pēc Beļģijas valdības domām, Komisijas priekšlikuma atsaukšana neļauj secināt, ka Direktīvas 2005/29 materiālā piemērojamība tagad attiecas arī uz šo jomu.

91.      Pēc manām domām, Beļģijas valdība nevar sekmīgi atsaukties uz tiesisko paļāvību, jo tās apgalvotā paļāvība attiecas tikai uz priekšlikumu Kopienu tiesību aktam, kas tā arī nekad nav stājies spēkā. Tā pati skaidro, ka regulas un Direktīvas 2005/29 likumdošanas procesi daļēji norisinājās vienlaikus. Beļģijas valdība kā vienas no Padomē pārstāvētās dalībvalsts likumīgā pārstāve atbilstoši piedalījās abos likumdošanas procesos un tādēļ vienmēr bija informēta par to attīstību. Tādēļ tā nevar likumīgi atsaukties uz savu nezināšanu par norisēm abos likumdošanas procesos (44).

92.      Tiesa ir uzsvērusi Padomē pārstāvēto dalībvalstu valdību īpašo atbildību direktīvu transponēšanā. Ņemot vērā faktu, ka tās piedalās direktīvu sagatavošanas darbā, Tiesa secina, ka tām noteiktajā laikā ir jāvar izstrādāt direktīvu īstenošanai vajadzīgie likumu teksti (45).

93.      Beļģijas valdībai vēlākais brīdī, kad Komisijas priekšlikums tika atsaukts (46), nepieciešamības gadījumā bija jāizvērtē, ciktāl Direktīvas 2005/29 materiālā piemērošanas joma attieksies arī uz jomām, kuras ietilpa plānotās regulas piemērošanas jomā. Šāda rīcība bija nepieciešama vēl jo vairāk tādēļ, ka atbilstoši sākotnējam plānam Direktīvas 2005/29 mērķis bija, pirmkārt, ieviest vispārīgus papildu noteikumus Kopienas patērētāju tiesību aizsardzības jomā un, otrkārt, panākt dalībvalstu tiesību aktu attiecībā uz negodīgu komercpraksi pilnīgu saskaņošanu (47). Ņemot vērā, ka regula tika atsaukta laikā, kad vēl nebija beidzies Direktīvas 2005/29 transponēšanas termiņš, Beļģijas likumdevējam, pielāgojot valsts tiesības, bija jāņem vērā šī informācija.

94.      Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

5)      Secinājumi

95.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es secinu, ka Direktīva 2005/29 neļauj piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Beļģijas likuma 54. pants.

D –    Beļģijas likuma 54. panta saderība ar pamatbrīvībām

96.      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑299/07 mērķis ir arī panākt, ka tiek konstatēts, vai EKL 49. pants neļauj piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Beļģijas likuma 54. pants.

97.      Lietā C‑261/07 uzdotajā prejudiciālajā jautājumā gan nav skaidri izteikts attiecīgs lūgums interpretēt EKL 49. pantu, tomēr iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā skaidri norāda uz šo problemātiku. Šajā sakarā jāatgādina, ka Tiesas pienākums ir sniegt valsts tiesai Kopienu tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izlemjot iztiesājamo prāvu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tām atsaukusies (48). Ņemot vērā ietekmi, kādu uz Beļģijas Karalistes tiesību sistēmu atstās prejudiciālais nolēmums, uzskatu, ka EKL 49. pantam ir jāpievēršas arī analizējot lietu C‑261/07.

98.      Vispirms katrā ziņā ir jānoskaidro, vai EK līguma noteikumus vispār var izmantot kā pārbaudes kritēriju un kādas pamatbrīvības konkrētajā gadījumā būtu piemērojamas.

1)      Pamatbrīvības kā pārbaudes kritērijs

99.      Tiesas pastāvīgā judikatūra gan nosaka, ka jautājumam tiekot regulētam saskaņošanas ceļā Kopienas mērogā, katrs valsts pasākums šajā jomā jāizvērtē, ņemot vērā šā saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis EK līguma noteikumus (49), tomēr – uz ko pamatoti norāda Komisija – ir jāatceras, ka dalībvalstu pienākums bija transponēt Direktīvu 2005/29 vēlākais līdz 2007. gada 12. decembrim (50). Kā jau iepriekš norādīts, valsts tiesai bija jāizvērtē, vai tādēļ, lai nodrošinātu direktīvas mērķa sasniegšanu, valsts tiesību akti bija jāinterpretē atbilstoši direktīvai vēl pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām. Tomēr šī problēma neattiecās uz tieši piemērojamiem EK līguma noteikumiem, kas nebija jātransponē, tādēļ to principiālā piemērojamība netika apspriesta. Minētā iemesla dēļ es uzskatu, ka katrā ziņā attiecībā uz attiecīgajām pamata prāvām EK līguma noteikumi līdz ar Direktīvu 2005/29 ir izmantojami kā pārbaudes kritērijs.

2)      Pamatbrīvību piemērošanas joma

100. Rechtbank van koophandel te Antwerpen savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑299/07 analizē strīdu izraisījušo valsts noteikumu saderību ar Kopienu tiesībām, ņemot vērā primāro tiesību noteikumus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti. Turklāt tā analīzi veic, balstoties uz EKL 28. pantu. Beļģijas un Francijas valdības, kā arī Komisija savas tēzes pamatojumam norāda uz to, ka abās lietās galvenais jautājums ir par preču brīvu apriti, nevis par pakalpojumu sniegšanas brīvību.

a)      Pakalpojumu sniegšanas brīvība

101. Atbilstoši EKL 50. pantam pakalpojumus uzskata par pakalpojumiem, ja tos parasti sniedz par atlīdzību. Pēc Sanoma sniegtās informācijas, tā par atlīdzību sniedz tirgdarbības un reklāmas pakalpojumus, izplatot virkni žurnālu, tostarp žurnālu “Flair”, vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, piemēram, Nīderlandē, Beļģijā un Luksemburgā. Pie šiem pakalpojumiem pieder pamata prāvā strīdīgā atlaižu piedāvājuma publikācija attiecīgajā žurnālā. Tātad tajā var saskatīt pakalpojumu EKL 50. panta izpratnē.

102. Turpretī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑261/07 izriet, ka Total saviem klientiem piedāvā bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus, turklāt attiecīgo pakalpojumu sniedz trešā persona – uzņēmums Touring. Lai gan nav precīzas informācijas par līgumattiecībām starp šiem abiem uzņēmumiem, tomēr var uzskatīt, ka Touring tādējādi par atlīdzību sniedz pakalpojumus Total.

b)      Preču brīva aprite

103. No patērētāja viedokļa, kas, pēc manām domām, šeit ir galvenais, žurnāla iegāde kopā ar atlaižu piedāvājumu – kā tas ir lietā C‑299/07 – galu galā tomēr ir preces un nevis pakalpojuma pirkšana, kas nozīmē, ka par atbilstošo ir jāuzskata preču brīvas aprites materiālā piemērošanas joma.

104. Līdzīgi tas ir arī attiecībā uz faktiem, kas ir lietas C‑261/07 pamatā, kur pirmām kārtām runa ir par degvielas un tādējādi par preces iegādi. Lai gan patērētājs iegūst bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus, ko sniedz Total sadarbības partneris Touring, tomēr patērētājs preci nepērk tikai tādēļ, lai iegūtu ar to saistītos pakalpojumus. Tiem atbilstoši saistīto darījumu funkcijai drīzāk ir jārosina veikt pirkumu (51).

105. Līdz ar to šeit ir piemērojamas abas pamatbrīvības.

c)      Saikne starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti

106. Jautājums ir par to, kāda ir šo abu pamatbrīvību savstarpējā saistība. Beļģijas un Francijas valdību apsvērumi ir jāsaprot tādējādi, ka, pēc to domām, preču brīva aprite izkonkurē pakalpojumu sniegšanas brīvību.

107. Ja valsts tiesību akts ierobežo gan preču brīvu apriti, gan pakalpojumu sniegšanas brīvību, Tiesa patiešām to principā izskata tikai attiecībā pret vienu no šīm pamatbrīvībām, ja izrādās, ka viena no tām ir gluži otršķirīga salīdzinājumā ar otru un var tai tikt piesaistīta (52). Turklāt ir jāņem vērā, ka atbilstoši EKL 50. pantam pakalpojumu sniegšanas brīvība ir sekundāra salīdzinājumā ar preču brīvu apriti.

108. Tomēr izskatāmajās lietās pakalpojumu sniegšanas brīvību nevar vienkārši piesaistīt preču brīvai apritei. Nošķirt preču brīvu apriti no pakalpojumu sniegšanas brīvības, kā to piedāvā Beļģijas un Francijas valdības, var tikai tā saukto “jaukto pakalpojumu” gadījumā to pašu pakalpojumu saņemšanas attiecību ietvaros (53).

109. Kā Komisija pamatoti atzīst (54), abas pamatbrīvības katrā gadījumā attiecas uz dažādām tiesiskām attiecībām – no vienas puses, attiecībām starp uzņēmumiem, no otras puses, attiecībām starp uzņēmumu un patērētāju –, tādēļ nevienu no tām nevar uzskatīt par otršķirīgu. Tādējādi Beļģijas likuma 54. panta saderība ar Kopienu tiesībām ir jāizvērtē, ņemot vērā abas pamatbrīvības.

3)      Pamatbrīvību ierobežojums

a)      Preču brīva aprite

i)      Pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību

–       Sprieduma lietā Dassonville judikatūra

110. Preču brīvu apriti it īpaši nodrošina EKL 28. pantā noteiktais kvantitatīvo ierobežojumu, kā arī jebkuru pasākumu ar tiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegums importam starp dalībvalstīm.

111. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru EKL 28. pantā noteiktais aizliegums noteikt pasākumus ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību attiecas uz jebkuru dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (55). Līdz ar to, pat ja valsts pasākuma mērķis nav regulēt preču apmaiņu starp dalībvalstīm, izšķiroša ir tā faktiskā vai iespējamā ietekme uz tirdzniecību Kopienas ietvaros (56). Turklāt atbilstoši judikatūrai pietiek jau ar iespējamu ietekmi uz tirdzniecību Kopienas ietvaros, lai uzskatītu, ka konkrētajā gadījumā ir pārrobežu situācija (57).

112. Spriedumā lietā Oosthoek’s Uitgeversmaatschappij (58) Tiesa saistībā ar Nīderlandes noteikto aizliegumu izmantot piedevas atzina, ka tādējādi tiek ierobežota preču brīva aprite. Tiesa toreiz uzskatīja, ka tiesiskais regulējums, kas ierobežo vai aizliedz konkrētus reklāmas veidus vai konkrētas tirdzniecības veicināšanas metodes – kaut arī tas tieši neregulē importu –, var ierobežot importa apjomu, jo ietekmē importēto preču noieta iespējas. Nevar izslēgt, ka spiediens, ko izjūt attiecīgais uzņēmējs, kad tam vai nu ir jāizmanto dažādās dalībvalstīs atšķirīgās reklāmas un tirdzniecības veicināšanas sistēmas, vai arī ir jāatsakās no sistēmas, ko tas uzskata par īpaši efektīvu, var būt importa ierobežojums pat tādā gadījumā, ja šāds tiesiskais regulējums tiek vienādi piemērots gan vietējā ražojuma, gan importa precēm.

113. Tajā es saskatu zināmas paralēles ar faktiem, kas ir lietas C‑299/07 pamatā. Proti, saistīto darījumu aizliegums, kā to nosaka Beļģijas likums, var iespējami apgrūtināt uzņēmumam konkrētu preču tirdzniecību Beļģijā salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, kurās saistītie darījumi ir atļauti. Tas, piemēram, attiecas uz Sanoma – uzņēmumu, kura galvenā mītne ir Somijā –, kas, pēc tā sniegtās informācijas, ar savu žurnālu starpniecību piedāvā dažādu tirgotāju saistītos darījumus, tostarp arī Somijā, Nīderlandē un Luksemburgā, kur nav šāda aizlieguma. Attiecīgā aizlieguma dēļ Sanoma Beļģijā šādus žurnālus var pārdot tikai tad, kad tā ir pārliecinājusies, ka ir ievērotas visas Beļģijas likuma norādes.

114. Tādējādi katrā ziņā atbilstoši pasākuma ar līdzvērtīgu iedarbību plašajai definīcijai EKL 28. panta izpratnē tas būtu preču brīvas aprites ierobežojums.

–       Tirdzniecības nosacījumi

115. Tomēr Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Keck un Mithouard (59) ir precizējusi, ka valsts noteikumi, kas ierobežo vai aizliedz dažus tirdzniecības veidus un kas, pirmkārt, attiecas uz visiem iesaistītajiem komersantiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un, otrkārt, kā juridiski, tā faktiski vienādi skar valsts preču un ārvalsts preču tirdzniecību, nav tādi, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami ierobežo tirdzniecību starp dalībvalstīm.

116. Dalībvalsts noteiktais saistīto darījumu aizliegums nav ar precēm saistīts tiesiskais regulējums, jo tas neattiecas uz preces nosaukumu, formu, izmēriem, svaru, saturu, izskatu, marķēšanu vai iepakojumu (60). Tas drīzāk ir ar tirdzniecību saistīts tiesiskais regulējums, kas aizliedz konkrētas tirdzniecību veicinošas tirgdarbības metodes (61) un tādējādi galu galā ir tirdzniecības nosacījums judikatūras izpratnē.

117. Visbeidzot, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu (62) izriet, ka aizliegums Beļģijā piedāvāt saistītos darījumus vienādā mērā attiecas uz Beļģijas un citu valstu tirgus dalībniekiem.

ii)    Starpsecinājumi

118. Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka Beļģijas likuma 54. pantā noteikto saistīto darījumu aizliegumu nevar klasificēt kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē.

119. Tādējādi EKL 28. pants neliedz piemērot šādu dalībvalsts tiesisko regulējumu.

b)      Pakalpojumu sniegšanas brīvība

120. EKL 49. pants paredz ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšanu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (63).

121. Strīdu izraisījušais aizliegums, ko nosaka Beļģijas likuma 54. pants, tādam uzņēmumam kā Sanoma apgrūtina sniegt citiem uzņēmumiem pakalpojumus reklāmas jomā, kas atbilstoši likuma normā ietvertajai juridiskajai definīcijai ir klasificējami kā saistītie darījumi. Kā jau iepriekš raksturots (64), Sanoma praktiski būtu jāanalizē katrs reklāmas pasākums, vai tas atbilst Beļģijas tiesiskajam regulējumam, turpretī šāda nepieciešamība nerodas attiecībā uz citām tirdzniecības valstīm, kurās šāds aizliegums nepastāv. Šāda nepieciešamība katrā ziņā var padarīt mazāk pievilcīgu sludinājumu ievietošanu par konkrētiem Sanoma un tās darījumu partneru kopīgiem piedāvājumiem, kas tostarp ir adresēti arī lasītājiem Beļģijā. Tādējādi tas ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

122. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai EKL 49. pants nav piemērojams darbībām, kuru būtisko daļu kopums ir risinājies vienas dalībvalsts iekšienē (65). Ir jākonstatē, ka atšķirībā no lietas C‑299/07, lietā C‑261/07 uzreiz nevar saskatīt pārrobežu situāciju, it īpaši tādēļ, ka gan Total, gan Touring ir reģistrēti Beļģijā. Es tomēr uzskatu, ka šis fakts neizslēdz EKL 49. panta piemērojamību, jo Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka EKL 49. pants tiek piemērots visos gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs piedāvā pakalpojumus citas dalībvalsts, kas nav tā dibināšanas valsts, teritorijā, turklāt neatkarīgi no šo pakalpojumu saņēmēja atrašanās vietas (66). Kā Total norāda savos rakstveida apsvērumos, Total Assistance piedāvājums ir spēkā vairāk nekā 35 Eiropas valstīs. Sniedzot Total klientiem avārijas dienesta pakalpojumus arī ārpus Beļģijas teritorijas, Touring kā līgumpartneris sniedz tam pārrobežu pakalpojumu EKL 49. panta izpratnē.

123. Vispārīgs saistīto darījumu aizliegums, kas, nedodot iespēju izvērtēt konkrētā gadījuma apstākļus, neļauj sniegt avārijas dienesta pakalpojumus kopā ar degvielas iegādi, neapšaubāmi var ilgstoši nepieļaut minētā veida pakalpojumus. Līdz ar to tajā ir saskatāms pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums (67).

4)      Pamatojums

124. No Tiesas judikatūras izriet, ka, tā kā pakalpojumu sniegšanas brīvība ir viens no Kopienas pamatprincipiem (68), šīs brīvības ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu iemesli, ar nosacījumu, ka šādā gadījumā tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (69).

a)      Patērētāju aizsardzība kā primārais vispārējo interešu iemesls

125. Kā izriet no likuma virsraksta, strīdu izraisījušo valsts noteikumu regulatīvais mērķis ir patērētāju aizsardzība. Patērētāju aizsardzība judikatūrā ir atzīta par primāro vispārējo interešu iemeslu, kas var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (70).

b)      Principiālā saistīto darījumu aizlieguma piemērotība

126. Jau minētajā spriedumā lietā Oosthoek’s Uitgeversmaatschappij (71) Tiesa ir atzinusi, ka piedevu piedāvājums kā tirdzniecību veicinošs līdzeklis patērētājiem var radīt kļūdainu priekšstatu par preču patiesajām cenām un var izkropļot uz sasniegumiem balstītas konkurences nosacījumu. Tādēļ tiesisko regulējumu, kas minētā iemesla dēļ ierobežo vai pat aizliedz šādu tirdzniecības praksi, Tiesa uzskatīja par atbilstīgu, lai veicinātu patērētāju aizsardzību un godīgu tirdzniecību.

127. Lai gan saistītā darījuma jēdziens nav identisks piedevas jēdzienam (72), tomēr arī nepārskatāms saistītais darījums var maldināt patērētāju par reklamēto preču vai pakalpojumu kombinācijas patieso saturu un faktiskajām īpašībām. Palielināta maldināšanas iespēja it īpaši ir tad, ja reklāmdevējs slēpj būtisku informāciju vai sniedz to neskaidrā, nesaprotamā vai divdomīgā veidā. Ja patērētājam tādējādi rodas konkrēts kļūdains priekšstats par saistītā darījuma cenas izdevīgumu, saistīto pakalpojumu īpašībām vai arī vērtību, šādā gadījumā tam katrā ziņā ir liegta iespēja salīdzināt attiecīgā piedāvājuma cenu un kvalitāti ar atbilstošiem citu tirgotāju pakalpojumiem (73). Šai ziņā principiāls saistīto darījumu aizliegums katrā ziņā palīdz novērst šo risku, kas var rasties patērētājam.

c)      Nepieciešamība/samērīgums

128. Es katrā ziņā uzskatu, ka principiāls saistīto darījumu aizliegums pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu patērētāju aizsardzības mērķi.

129. Piekrītu Komisijai tajā ziņā, ka šo aizsardzību var nodrošināt arī ar elastīgāku un diferencētāku pieeju, aizliedzot tikai tādus saistītos darījumus, kas atkarībā no katra atsevišķā gadījuma konkrētajiem apstākļiem ir vērtējami vai nu kā maldinoši, vai agresīvi, kas būtiski kropļo vai var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību. Direktīva 2005/29 ir par paraugu atbilstošai pieejai.

130. Diferencēta pieeja ir vēl jo vairāk nepieciešama tādēļ, ka, kā jau iepriekš minēts, ne jau katru saistīto darījumu var uzskatīt par negodīgu komercpraksi (74). Tādēļ samērīguma principam var atbilst tikai tāds tiesiskais regulējums, kas pilnībā ļauj izpausties pakalpojumu sniegšanas brīvībai un tikai no patērētāju aizsardzības viedokļa aizliedz neatbilstīgu komercpraksi. Tomēr šādai liberālai pieejai neatbilst tiesiskais regulējums, kādu to paredz Beļģijas likuma 54. pants, kad tas nosaka principiālu saistīto darījumu aizliegumu un atļauj tikai izsmeļošā sarakstā iekļautus šādu piedāvājumu veidus (75).

131. No iepriekš minētā izriet, ka tas ir nesamērīgs pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

5)      Starpsecinājumi

132. Līdz ar to EKL 49. pants liedz piemērot tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā Beļģijas likuma 54. pants.

VII – Secinājumi

133. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Rechtbank van koophandel te Antwerpen prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kā arī EKL 49. pants, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, liedz piemērot tādu valsts noteikumu kā Beļģijas 1991. gada 14. jūlija Likuma par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību 54. pants, ar kuru, izņemot likumā izsmeļoši uzskaitītos gadījumus, aizliedz pārdevējiem piedāvāt patērētājiem jebkādus saistītos darījumus, kuros preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kuri ļauj iegūt minētās preces, pakalpojumus un priekšrocības, iegūšana bez maksas vai par samaksu ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu, turklāt neņemot vērā konkrētos apstākļus, īpaši konkrētā piedāvājuma iespējamo ietekmi uz vidusmēra patērētāju un jautājumu, vai konkrētajā gadījumā ar piedāvājumu ir pārkāpti profesionālās rūpības vai godīgas komercprakses principi.


1 – Oriģinālvaloda – vācu


2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.).


3 – 1991. gada 14. jūlija Likums par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību (oficiālais tulkojums vācu valodā – Belgisches Staatsblatt, 19.01.1994).


4 – Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par pārdošanas veicināšanu iekšējā tirgū, COM(2001) 546, galīgā redakcija, (2001/0227/COD), iesniegts 2001. gada 4. oktobrī (OV 2002, C 75, 11. lpp.).


5 – Direktīva 2005/29 normatīvo aktu līmenī īsteno Komisijas priekšstatus par patērētāju aizsardzības nākotni Eiropas Savienībā, kādi tie ir izklāstīti Komisijas 2001. gada 2. oktobra Zaļajā grāmatā (COM(2001) 531, galīgā redakcija). Tajā Komisija sūdzas, ka vienotais tirgus patērētājiem nav īstenojis ne savas potenciālās iespējas, ne arī tiek līdzi iekšējā tirgus pakāpeniskai attīstībai B2C darījumu jomā (“B2C” ir saīsinājums no “Business to Consumer”, t.i., komunikācijas un tirdzniecības attiecības starp uzņēmumiem un privātpersonām, pretēji komunikācijas un tirdzniecības attiecībām uzņēmumu starpā vai starp uzņēmumiem un iestādēm, tā dēvētajai “B2B” jomai). Patērētāji tikai retos gadījumos izmanto iekšējā tirgus tiešās priekšrocības, veicot pārrobežu pirkumus. Komisija cēloni saskata dalībvalstu daudzajos nesavienojamos tiesiskajos regulējumos, kā arī fragmentārajā pasākumu īstenošanā, kas atbaida patērētājus. Tajā tā cita starpā ierosina pieņemt Eiropas Savienības Pamatdirektīvu, ar ko saskaņo dalībvalstu godīgas komercprakses tiesību normas B2C jomā. Tās pieeja šīs Pamatdirektīvas izstrādē ir iekļauta tagadējā Direktīvā 2005/29.


6 – Līdzīgi arī Henning-Bodewig, F., Die Richtlinie 2005/29/EG über unlautere Geschäftspraktiken, Gewerblicher Rechtsschutz und Urheberrecht Internationaler Teil, 2005, 8./9. numurs, 629., 630. lpp.; Massaguer, J., El nuevo derecho contra la competencia desleal – La Directiva 2005/29/CE sobre las Prácticas Comerciales Desleales, Cizur Menor, 2006, 14., 51., 53. lpp.; Micklitz, H.-W., Das Konzept der Lauterkeit in der Richtlinie 2005/29/EG, Droit de la consommation/Konsumentenrecht/Consumer law, Liber amicorum Bernd Stauder, Bāzele, 2006, 299., 306. lpp.; Kessler, J., Lauterkeitsschutz und Wettbewerbsordnung – Zur Umsetzung der Richtlinie 2005/29/EG über unlautere Geschäftspraktiken in Deutschland und Österreich, Wettbewerb in Recht und Praxis, 7. numurs, 2007, 716. lpp.; De Cristofaro, G., La direttiva 2005/29/CE – Contenuti, rationes, caratteristiche, Le pratiche commerciali sleali tra imprese e consumatori, Turīna, 2007, 32. un nākamās lpp.; Di Mauro, L., L’iter normativo: Dal libro verde sulla tutela die consumatori alla direttiva sulle pratiche commerciali sleali, Le pratiche commerciali – Direttive comunitaria ed ordenamento italiano, Milāna, 2007, 26. lpp., kas uzskata, ka Direktīvas 2005/29 mērķis ir valsts tiesību normu pilnīga saskaņošana.


7 – 2007. gada 5. jūnija Likums, ar ko groza 1991. gada 14. jūlija Likumu par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību (2007. gada 21. jūnija Moniteur Belge/Belgisch Staatsblad/Belgisches Staatsblatt, Nr. 189, 34272. lpp.).


8 – Kā norāda ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savos 1997. gada 24. aprīļa secinājumos, kas sniegti lietā C‑129/96 Inter-Environnement Wallonie (Recueil, I‑7411. lpp., 30. punkts), pienākums transponēt direktīvu nerodas dienā, kad beidzas direktīvas transponēšanas termiņš, bet gan dienā, kad direktīva saskaņā ar EKL 254. panta 1. punktu stājas spēkā vai kļūst piemērojama. Atbilstoši EKL 254. panta 1. punktam direktīvas, ko pieņem saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru, stājas spēkā tajās norādītajā dienā. Kā jau iepriekš minēts, tas notika 2005. gada 12. jūnijā. Hoffmann, C., Die zeitliche Dimension der richtlinienkonformen Auslegung, Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 2006, 46. numurs, 2113. un nākamās lpp., uzskata, ka periods pirms [direktīvas] transponēšanas termiņa beigām nav brīvs no juridiskām sekām. Ar direktīvas stāšanos spēkā jau ir galīgi konkretizēts Kopienas mērķis panākt tiesību aktu saskaņošanu un dalībvalstīm ir dots uzdevums to transponēt. Tādēļ direktīvas mērķi ir saistoši un šajā ziņā tā jau kļūst par valsts tiesību sistēmas sastāvdaļu.


9 – 1976. gada 20. maija spriedums lietā 111/75 Mazzalai (Recueil, 657. lpp., 7. punkts), 1997. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑373/95 Maso u.c. (Recueil, I‑4051. lpp., 28. punkts), 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco (Recueil, I‑11453. lpp., 32. punkts).


10 – Iepriekš 9. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 33. punkts.


11 – Skat. tostarp 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑83/91 Meilicke (Recueil, I‑4871. lpp., 22. punkts) un 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑380/01 Schneider (Recueil, I‑1389. lpp., 20. punkts).


12 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schneider, 21. punkts.


13 – Skat. tostarpā 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia/Novello (Recueil, 3045. lpp., 18. punkts), 1995. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑422/93 līdz C‑424/93 Zabala Erasun u.c. (Recueil, I‑1567. lpp., 29. punkts), 1998. gada 12. marta spriedumu lietā C‑314/96 Djabali (Recueil, I‑1149. lpp., 19. punkts) un iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Schneider, 22. punkts. Skat. ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] 2005. gada 18. janvāra secinājumus, kas sniegti lietā C‑165/03 Längst (Krājums, I‑5640. lpp., 45. punkts), un 2005. gada 30. jūnija spriedumu šajā lietā (Krājums, I‑5637. lpp., 30.–35. punkts).


14 – Iesniedzējtiesa abu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu 5. punktā vispirms konstatē, ka “Direktīva 2005/29 neaizliedz saistītos darījumus, tādēļ likumdevējam [Beļģijas likuma] 54. pants droši vien ir vai nu jāpielāgo, vai arī jāatceļ, un pēc transponēšanas termiņa beigām tiesas droši vien drīkst nepiemērot šo aizliegumu un tās to nedrīkst piemērot, ciktāl šis aizliegums uzliek pienākumus, ko direktīva vairs nepieļauj”. Nobeigumā iesniedzējtiesa secina, ka “acīmredzot Beļģijas valsts neplāno atcelt šo saistīto piedāvājumu principiālo aizliegumu”.


15 – Skat. tostarp 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 Van Gend& Loos (Recueil, 3. lpp.), 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa/E.N.E.L. (Recueil, 1253. lpp.), 1970. gada 17. decembra spriedumu lietā 11/70 Internationale Handelsgesellschaft (Recueil, 1125. lpp.) un 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 106/77 Simmenthal (Recueil, 629. lpp.).


16 – 1997. gada 18. decembra spriedums lietā C‑129/96 Inter-Environnement Wallonie (Recueil, I‑7411. lpp., 45. punkts), 2003. gada 8. maija spriedums lietā C‑14/02 ATRAL (Recueil, I‑4431. lpp., 58. punkts), 2005. gada 22. novembra spriedums lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp., 67. punkts) un 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 121. punkts).


17 – 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑106/89 Marleasing (Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts), 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑91/92 Faccini Dori (Recueil, I‑3325. lpp., 26. punkts), iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Inter-Environnement Wallonie, 40. punkts, 1999. gada 25. februāra spriedums lietā C‑131/97 Carbonari u.c. (Recueil, I‑1103. lpp., 48. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I‑8835. lpp., 110. punkts).


18 – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Inter-Environnement Wallonie, 46. punkts. Šādā nozīmē skat. arī Vcelouch, P., Kommentar zu EU- und EG-Vertrag (izdevējs – Heinz Mayer), Vīne, 2004, 249. pants, 45. punkts, 16. lpp.


19 – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Adelener u.c., 123. punkts.


20 – 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C‑81/05 Cordero Alonso (Krājums, I‑7569. lpp., 29. punkts).


21 – Priekšnoteikums, lai valsts tiesa iejauktos, ir draudi, ka pēc transponēšanas termiņa beigām tiks kavēta direktīvas mērķu sasniegšana (šādā nozīmē skat. arī Hoffmann, C., Die zeitliche Dimension der richtlinienkonformen Auslegung, Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 2006, 46. numurs, 2116. lpp.). Līdzīgi arī Schroeder, W., EUV/EGV Kommentar (izdevējs – Rudolf Streinz), EKL 249. pants, 139. punkts, 2197. lpp., kurš uzskata, ka iestādēm un tiesām tikai izņēmuma gadījumā var būt pienākums veikt direktīvai atbilstošu interpretāciju, ja likumdevēja īstenotie transponēšanas pasākumi liek noprast, ka pilnībā tiek traucēta direktīvas izvirzīto mērķu īstenošana.


22 – Valsts tiesas pienākuma veikt direktīvai atbilstošu interpretāciju robežas nosaka vispārējie tiesību principi, īpaši tiesiskās drošības princips un atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, un tādēļ minētais pienākums nevar būt par pamatu valsts tiesību contra legem interpretācijai (skat. 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā 80/86 Kolpinghuis, Recueil, 3969. lpp., 13. punkts, iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 110. punkts, un 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 100. punkts; skat. tāpat pēc analoģijas 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑105/03 Pupino, Krājums, I‑5285. lpp., 44. un 47. punkts). Tomēr, ja direktīva ir tieši piemērojama, šādā gadījumā sāk darboties vispārējais Kopienu tiesībām atbilstošas interpretācijas pienākums. Atbilstoši tam, ja šāda atbilstīga piemērošana nav iespējama, valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Kopienu tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkādu tādu tiesību normu, kas ir ar tām pretrunā, ja no šīs normas piemērošanas konkrētajā lietā rastos Kopienu tiesībām pretējs rezultāts (skat. 1987. gada 21. maija spriedumu lietā 249/85 Albako, Recueil, 2345. lpp., 13. un nākamie punkti, 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 157/86 Murphy, Recueil, 673. lpp., 11. punkts, un 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑262/97 Engelbrecht, Recueil, I‑7321. lpp., 40. punkts, kā arī skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto Schroeder, W., EKL 249. punkts, 127. punkts, 2195. lpp.).


23 – Skat. tostarp iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Costa/E.N.E.L., 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑17/00 De Coster (Recueil, I‑9445. lpp., 23. punkts) un 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑265/01 Pansard u.c. (Recueil, I‑683. lpp., 18. punkts).


24 – Sasaistes intensitāte, darījumu veidojošo sastāvdaļu funkcija kopējā piedāvājumā (piemēram, galvenā vai papildu funkcija), kā arī katras darījumu veidojošās sastāvdaļas cenas proporcija kopējā cenā ir izšķirošie elementi saistīto darījumu iedalījumam kategorijās. Nošķir saistītos darījumus šaurākā un plašākā izpratnē. Saistīto darījumu šaurākā izpratnē gadījumā visām saistītajām precēm ir galvenā funkcija. Pretēji citiem saistītiem darījumiem, kuriem ir raksturīgi, ka starp precēm vai pakalpojumiem pastāv galvenās un papildu preces vai pakalpojuma attiecības, šajā gadījumā visām piedāvājumu veidojošām sastāvdaļām ir vienāda nozīme. Pie šīs sasaistes formas it īpaši pieder kopīgas cenas darījumi, kad dažādas preces vai pakalpojumi tiek apvienoti vienā piedāvājumā par kopīgu cenu. Saistītie darījumi plašākā izpratnē ir darījumi, kad arī vienā piedāvājumā tiek apvienotas un pārdotas vairākas preces vai pakalpojumi, bet tiem tomēr nav kopīgas cenas darījumiem raksturīgo pazīmju. Pie tiem it īpaši pieder tā saucamie papildu darījumi, kad līdz ar galveno preci vai piedāvājumu, kas parasti tiek piedāvāti tirgū, par īpaši izdevīgu cenu tiek piedāvāta cita papildu prece vai pakalpojums, ko tomēr nevar iegādāties bez galvenās preces vai pakalpojuma. Par tādiem vēl ir uzskatāmi preces vai pakalpojuma bezmaksas piešķiršanas gadījumi līdz ar preci, kas tiek piedāvāta par samaksu (šajā sakarā skat. Charaktiniotis, S., Die lauterkeitsrechtlichen Zulässigkeitsschranken der Kopplungsangebote nach der Aufhebung der Zugabeverordnung, Frankfurte pie Mainas, 2005, 28.–33. lpp.).


25 – Šādā nozīmē skat. iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minēto Charaktiniotis, S., 19. lpp.; Köhler, H., Kopplungsangebote (einschließlich Zugaben) im geltenden und künftigen Wettbewerbsrecht, Gewerblicher Rechtsschutz und Urheberrecht, 2003, 9. numurs, 729. lpp.. Bartolomucci, P., Le pratiche commerciali sleali ed il contratto: Un’evoluzione del principio della transparenze, Le pratiche commerciali – Direttive comunitaria ed ordenamento italiano, Milāna, 2007, 261. lpp., papildu pakalpojumu piedāvāšanu pieskaita pie tirgdarbības pasākumiem, ko uzņēmumi pielieto, lai attiecīgajā tirgū izcīnītu brīvu telpu un iegūtu sev maksimāli iespējamo klientu skaitu.


26 – Skat. Abbamonte, G., The unfair commercial practices Directive and its general prohibition, The regulation of unfair commercial practices under EC Directive 2005/29 – New rules and new techniques, Norfolka, 2007, 17. lpp., kurš pārstāv viedokli, ka konkurentu aizsardzība no negodīgas konkurences ir direktīvas netiešais efekts.


27 – Skat. šo secinājumu 48. punktu.


28 – Šajā sakarā skat. iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto Massaguer, J., 15. lpp.; iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto Abbamonte, G., 19. lpp., kā arī De Brouwer, L., Droit de la Consommation - La Directive 2005/29/CE du 11 mai 2005 relative aux pratiques comerciales déloyales, Revue de Droit Commercial Belge, 7. numurs, 2005. gada septembris, 796. lpp., kurš no Direktīvas 2005/29 maksimālās saskaņošanas fakta izdara secinājumu, ka dalībvalstis nedrīkst paredzēt stingrākas tiesību normas, pat ja to mērķis ir nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni. Iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais De Cristofaro, G., 32. lpp., uzskata, ka dalībvalstis nedrīkst ne atkāpties no direktīvas noteikumiem, ne arī noteikt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni. Pēc iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētā Kessler, J., 716. lpp., domām, direktīva ne tikai nosaka minimālos standartus, bet arī liedz dalībvalstīm saglabāt tos, kas pasludināti orientēšanās uz patērētāju interesēs pārsniedz direktīvu būtiskās norādes un tādējādi izvirza stingrākas prasības.


Skat. vēl arī 2003. gada 8. aprīļa spriedumu lietā C‑44/01 Pippig Augenoptik (Recueil, I‑3095. lpp., 40. un 44. punkts), kurā Tiesa norāda uz dalībvalstu kompetences piemērojamību minimālas un pilnīgas saskaņošanas gadījumā. No vienas puses, tā atzīst, ka Kopienu likumdevējs ir minimāli saskaņojis valsts tiesību aktus attiecībā uz maldinošu reklāmu, tādēļ Direktīvas 84/450 7. panta 1. punkts neliedz dalībvalstīm šajā jomā saglabāt stingrākus valsts pasākumus, kas nodrošina arī plašāku patērētāju tiesību aizsardzību. No otras puses, tā saistībā ar salīdzinošu reklāmu noraida atbilstošu kompetenci attiecībā uz aizsardzību pret maldinošu reklāmu, jo ar Direktīvu 84/450 tika galīgi saskaņoti nosacījumi, ar kādiem salīdzinoša reklāma dalībvalstīs ir pieņemama.


29 – Pie direktīvām Direktīvas 2005/29 3. panta 5. punkta izpratnē, kurās ir ietvertas minimālās saskaņošanas klauzulas, pieder: Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.), Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīva 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV L 158, 59. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīva 94/47/EK par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu (OV L 280, 83. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīva 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV L 144, 19. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīva 98/6/EK par patērētāju aizsardzību, norādot patērētājiem piedāvāto produktu cenas (OV L 80, 27. lpp.), Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīva 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp.).


30 – Tāda ir arī izvērtējuma shēma, ko piedāvā iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais De Cristofaro, G., 12. lpp., un iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais Henning-Bodewig, F., 631. lpp.


31 – Skat. tostarp 1977. gada 1. februāra spriedumu lietā 51/76 Verbond van Nederlandse Ondernemingen (Recueil, 113. lpp., 22. punkts), 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp., 48. punkts), 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑72/95 Kraaijeveld u.c. (Recueil, I‑5403. lpp., 55. punkts), 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑336/97 Komisija/Itālija (Recueil, I‑3771. lpp., 19. punkts), 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C‑97/00 Komisija/Francija (Recueil, I‑2053. lpp., 9. punkts), 2002. gada 7. maija spriedumu lietā C‑478/99 Komisija/Zviedrija (Recueil, I‑4147. lpp., 15. punkts) un 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑233/00 Komisija/Francija (Recueil, I‑6625. lpp., 75. punkts).


32 – Direktīvas transponēšana ir divpakāpju likumdošanas procesa sastāvdaļa, turklāt otrā pakāpe notiek valsts tiesību līmenī. Juridiski transponējot direktīvu valsts tiesībās, tās noteikumi kļūst konkrētāki (šajā sakarā skat. iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minēto Vcelouch, P., 249. pants, 48. un 50. punkts, 17. un 18. lpp.).


33 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais Abbamonte, G., 15. lpp., šī iemesla dēļ direktīvas īstenoto pieeju raksturo kā liberālu. Atbilstoši tai atļauts ir viss, kas nav skaidri aizliegts. Iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais De Cristofaro, G., 11. lpp., pareizi piebilst, ka direktīva īsteno precīzu pieeju, nosakot kritērijus negodīgas komercprakses noteikšanai, pilnībā atsakoties no godīgas komercprakses pazīmju raksturošanas.


34 – Šis romiešu tiesību pamatprincips burtiski nozīmē “šaubas tiek traktētas par labu brīvībai” un sākotnēji tas attiecās tikai uz jautājumu, vai attiecīgā persona ir vergs vai nav (skat. Liebs, D., Lateinische Rechtsregeln und Rechtssprichwörter, Minhene, 1998, 103. lpp.). Mūsdienu tiesību doktrīnā ar šo principu asociējas katra indivīda brīvību minimums konkrētā sabiedriskā sistēmā. Piemēram, Kelsen, H., Reine Rechtslehre, Vīne, 1960, 43. lpp., norāda, ka tiesības kā sodu nosakoša sabiedriskā iekārta cilvēku rīcību reglamentē ne tikai pozitīvā nozīmē, atļaujot kādu rīcību tādā veidā, ka par pretēju rīcību kā sods tiek noteikti piespiedu pasākumi un tādējādi šāda rīcība tiek aizliegta, bet arī negatīvā veidā, par konkrētu rīcību neparedzot piespiedu pasākumus, tādējādi neaizliedzot šādu rīcību un nepieļaujot pretēju rīcību. Kelsen no tā secina, ka “rīcība, kas juridiski nav aizliegta (šajā negatīvajā izpratnē), juridiski ir atļauta”. Šādā nozīmē skat. arī Alexy, R., Theorie der Grundrechte, Bādenbādene, 1985, 517. lpp., kurš runā par tiesiskās brīvības prima facie prioritāti kā tiesību principu.


35 – Beļģijas valdība savas rakstiskās atbildes, kas sniegta uz Tiesas jautājumu, 19. punktā norāda, ka Beļģijas likuma 54. panta saknes ir meklējamas 1971. gada 14. jūlija Likumā. Toreiz Beļģijas likumdevējs uzskatīja, ka saistītos darījumus nevar per se uzskatīt par negodīgu komercpraksi, kā rezultātā tam katrā atsevišķā gadījumā bija jāizvērtē saistīto darījumu godīgums.


36 – Tas a contrario izriet no direktīvas preambulas septiņpadsmitā apsvēruma trešā teikuma, kas nosaka, ka I pielikumā ietvertie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko “var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību 5.–9. pantam”.


37 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais Abbamonte, G., 21. lpp., norāda, ka dalībvalstis pašas nedrīkst papildināt Direktīvas 2005/29 I pielikumā ietverto aizliegtas komercprakses veidu sarakstu. Ja dalībvalstīm būtu atļauts to darīt, tā rezultātā tiktu apiets direktīvas mērķis panākt maksimālu tiesību aktu saskaņošanu, kas liegtu īstenot tiesiskās drošības mērķi.


38 – Pēc iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētā Massaguer, J., 50. un 51. lpp., domām, Direktīvas 2005/29 panāktās pilnīgās saskaņošanas dēļ valsts likumdevējam ir liegts ieviest jaunus aizliegtos komercprakses veidus papildus direktīvas I pielikumā iekļautajiem aizliegtas komercprakses veidiem. Līdzīgi valsts likumdevēji nedrīkst ieviest principiālus (“per se”) aizliegumus (t.i., aizliegumus, kad nav jāizvērtē katra atsevišķa gadījuma atbilstība Direktīvas 2005/29 5.–9. panta nosacījumiem), kas neiekļaujas direktīvas I pielikumā ietvertajos aizliegumos. Tādēļ autors apšauba, ka principiāls saistīto darījumu aizliegums vispār varētu būt saderīgs ar Direktīvu 2005/29.


39 – Līdzīgi uzskata arī Bernitz, U., The Unfair Commercial Practices Directive: Scope, Ambitions and Relation to the Law of Unfair Competition, The Regulation of Unfair Commercial Practices under EC Directive 2005/29 – New Rules and New Techniques, Norfolka, 2007, 39. lpp., kurš arī atsaucas uz direktīvas preambulas astoņpadsmito apsvērumu. Tajā ir norādīts: “Attiecīgo valstu tiesām un iestādēm būs jāizmanto pašu lemtspēja, lai noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā”. Direktīvas preambulas divdesmitajā apsvērumā vēl ir runa par prasību iesniegšanu administratīvajās iestādēs vai tiesās.


40 – Kopienas dalībvalstīs ir sastopamas dažādas sodu sistēmas godīgas konkurences tiesību jomā, ko nosaka vēsturiskā attīstība un dažādās tiesību sistēmu struktūras. Līdz šim Kopienu tiesības tikai pa punktiem ir saskaņojušas dalībvalstu soda un procesuālos noteikumus un tās nenosaka konkrētu sistēmu negodīgas komercprakses apkarošanai. Direktīva 2005/29 negroza faktu, ka Kopienu tiesības pieņem šo dažādo dalībvalstu izpildes sistēmu esamību. Kā to apstiprina direktīvas 11. panta 1. punkta 3. apakšpunkts, dalībvalstu likumdevēju kompetencē ir izlemt, vai negodīga komercprakse tiek apkarota, piemērojot administratīvo tiesību, krimināltiesību vai civiltiesību normas. Turklāt ir pieļaujamas dažādu sodu sistēmu kombinācijas. Tās arī var noteikt, vai ir jāierosina tiesvedība tiesā un/vai lieta ir jāizskata administratīvā iestādē (šajā sakarā skat. Alexander, C., Die Sanktions- und Verfahrensvorschriften der Richtlinie 2005/29/EG über unlautere Geschäftspraktiken im Binnenmarkt – Umsetzungsbedarf in Deutschland? Gewerblicher Rechtsschutz und Urheberrecht, 2005, 10. numurs, 810. lpp., un iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto Massaguer, J., 144. lpp.).


41 – Stuyck, J., The Unfair Commercial Practices Directive and its Consequences fort he Regulation of Sales Promotion and the Law of Unfair Competition, The regulation of unfair commercial practices under EC Directive 2005/29 – New rules and new techniques, Norfolka, 2007, 170. lpp., norāda uz to, ka Direktīva 2005/29 prasa katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt komercprakses negodīgumu. Tādēļ viņš uzskata, ka, ņemot vērā Direktīvu 2005/29, vairs nevar ilgāk piemērot valsts noteikumu, kas principiāli aizliedz vai abstraktā veidā reglamentē tādus noteiktus tirdzniecības veicināšanas veidus kā pārdošana ar zaudējumiem, laimestu piedāvājumi, kuponi, izpārdošanas u.tml., neparedzot tiesai pilnvaras katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt, vai attiecīgā komercprakse ir uzskatāma par negodīgu attiecībā pret patērētājiem.


42 – Skat. iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minēto De Brouwer, L., 795. lpp., kurš izsaka šaubas par Beļģijas noteiktā saistīto darījumu aizlieguma saderību ar Direktīvu 2005/29.


43 – Skat. šo secinājumu 77. punktu.


44 – Skat. manus 2007. gada 13. septembra secinājumus, kas sniegti lietā C‑319/06 Komisija/Luksemburga (2008. gada 19. jūnija spriedums, Krājums, I‑4323. lpp., 45. punkts), kur es izsaku viedokli, ka valdībai tās kā vienas no Padomē pārstāvētās dalībvalsts likumīgās pārstāves statusā ir jāatzīst, ka tā noteikti zināja par interpretējošiem paziņojumiem, kurus šī institūcija ir izdevusi likumdošanas ietvaros.


45 – 1983. gada 1. marta spriedums lietā 301/81 Komisija/Beļģija (Recueil, 467. lpp., 11. punkts) un 2000. gada 23. novembra spriedums lietā C‑319/99 Komisija/Francija (Recueil, I‑10439. lpp., 10. punkts).


46 – Komisijas lēmums atsaukt savu priekšlikumu regulai tika publicēts OV 2006, C 64, 3. lpp. Katrā ziņā Komisija par šo lēmumu informēja jau savā 2005. gada 27. septembra paziņojumā “Likumdevēja vēl neizlemto tiesību aktu priekšlikumu izvērtēšanas rezultāts”, COM(2005) 462, galīgā redakcija, 10. lpp.


47 – Līdzīgi uzskata arī iepriekš 41. zemsvītras piezīmē minētais Stuyck, J., 161. lpp., kurš prezumē, ka dažām dalībvalstīm acīmredzami nebija skaidrs, ka atsauktā Komisijas priekšlikuma regulai tiesisko regulējumu par attiecībām starp tirgotāju un pircēju galu galā tomēr atkal nosaka Direktīva 2005/29 (ņemot vērā tās mērķi panākt pilnīgu saskaņošanu).


48 – Skat. 1990. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑241/89 SARPP (Recueil, I‑4695. lpp., 8. punkts), 1994. gada 2. februāra spriedumu lietā C‑315/92 Verband Sozialer Wettbewerb, dēvētu par “Clinique” spriedumu (Recueil, I‑317. lpp., 7. punkts), 1999. gada 4. marta spriedumu lietā C‑87/97 Consorzio per la tutela del formaggio Gorgonzola (Recueil, I‑1301. lpp., 16. punkts), 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani (Krājums, I‑7573. lpp., 38. punkts) un 2005. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑215/03 Oulane (Krājums, I‑1215. lpp., 47. punkts).


49 – 1977. gada 5. oktobra spriedums lietā 5/77 Tedeschi (Recueil, 1555. lpp., 35. punkts), 1983. gada 30. novembra spriedums lietā 227/82 Van Bennekom (Recueil, 3883. lpp., 35. punkts), 1993. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑37/92 Vanacker un Lesage (Recueil, I‑4947. lpp., 9. punkts), 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑323/93 Centre d’insémination de la Crespelle (Recueil, I‑5077. lpp., 31. punkts), 1996. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑427/93, C‑429/93 un C‑436/93 Bristol-Myers Squibb u.c. (Recueil, I‑3457. lpp., 25. punkts), 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C‑324/99 Daimler Chrysler (Recueil, I‑9897. lpp., 32. punkts) un 2003. gada 11. decembra spriedums lietā C‑322/01 Deutscher Apothekerverband (Recueil, I‑14887. lpp., 64. punkts). Skat. vēl arī manus 2008. gada 4. septembra secinājumus, kas sniegti izskatīšanā esošajā lietā C‑445/06 Danske Slagterier/Vācijā (Krājums, I‑0000. lpp., 79. punkts).


50 – Skat. šo secinājumu 49. punktu.


51 – Skat. šo secinājumu 69. punktu.


52 – 1994. gada 24. marta spriedums lietā C‑275/92 Schindler (Recueil, I‑1039. lpp., 22. punkts) un 2002. gada 22. janvāra spriedums lietā C‑390/99 Canal Satélite Digital (Recueil, I‑607. lpp., 31. punkts).


53 – Holoubek, M., EU-Kommentar (izdevējs – Jürgen Schwarze), EKL 50. pants, 15. punkts, 793. lpp.; Budichowsky, J., Kommentar zu EU- und EG-Vertrag (izdevējs – Heinz Mayer),. Vīne, 2004, [EKL] 49. un 50. pants, 50. punkts, 15. lpp.; un Kluth, W., in Calliess/Ruffert (izdevēji), Kommentar zu EUV/EGV, 3. izdevums, 2007, [EKL] 49. un 50. pants, 15. punkts, 821. un 822. lpp., uzskata, ka preču brīva aprite ir jānošķir no pakalpojumu sniegšanas brīvības, ja runa ir par “jauktiem pakalpojumiem”. Sajaukšanās var izpausties tādējādi, ka preces piegāde un ar to saistītais pakalpojums ir vienu un to pašu pakalpojuma saņemšanas attiecību priekšmets (piem., elektroniskās datu apstrādes iekārtas piegāde, ieskaitot programmatūras instalāciju), vai arī vispār var nebūt skaidrs, vai noteikts pakalpojums ir klasificējams kā preču piegāde vai pakalpojums (piem., noteikti amatnieku sniegtie pakalpojumi). Pirmajā gadījumā vispirms ir jāizvērtē, vai abas jomas var sadalīt (skat. 1974. gada 30. aprīļa spriedumu lietā 155/73 Sacchi, Recueil, 509. lpp., 6. un nākamie punkti, kurā televīzijas raidījums tika klasificēts kā pakalpojums, turpretī filmas un mūzikas ieraksti – kā preces). Ja nevar nošķirt atsevišķus pakalpojumus, tātad ir jāvērtē viens vienots pakalpojums, līdz ar to ir jāpiemēro pārsvara klauzula. Atbilstoši tai noteicošais ir attiecīgā pakalpojuma galvenais saturs. Nošķirot pakalpojumus atbilstoši šim kritērijam, var izrādīties, ka pakalpojuma elements pēc savas būtības ir papildinājums, tādēļ preču brīva aprite ietver sevī arī attiecīgo pakalpojumu (skat. 1991. gada 19. marta spriedumu lietā C‑202/88 Francija/Komisija, Recueil, I‑1223. lpp., saistībā ar telekomunikāciju termināliekārtu ieviešanu, nodošanu ekspluatācijā un apkalpošanu).


54 – Komisija savos rakstveida apsvērumos vispirms izvērtē noteikumu par preču brīvu apriti piemērojamību (no 28. līdz 30. punktam) un pēc tam katram gadījumam noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību (no 32. līdz 38. punktam).


55 – Skat. 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville (Recueil, 837. lpp., 5. punkts), 1993. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097. lpp., 11. punkts), 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑217/99 Komisija/Beļģija (Recueil, I‑10251. lpp., 16. punkts), 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑420/01 Komisija/Itālija (Recueil, I‑6445. lpp., 25. punkts), 2003. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑192/01 Komisija/Dānija (Recueil, I‑9693. lpp., 39. punkts), 2004. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑41/02 Komisija/Nīderlande (Krājums, I‑11375. lpp., 39. punkts), 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑147/04 De Groot en Slot Allium un Bejo Zaden (Krājums, I‑245. lpp., 71. punkts), 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑65/05 Komisija/Grieķija (Krājums, I‑10341. lpp., 27. punkts), 2007. gada 15. marta spriedumu lietā C‑54/05 Komisija/Somija (Krājums, I‑2473. lpp., 30. punkts), 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑297/05 Komisija/Nīderlande (Krājums, I‑7467. lpp., 53. punkts), 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑143/06 Ludwigs-Apotheke (Krājums, I‑9623. lpp., 25. punkts) un 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C‑265/06 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑2245. lpp., 31. punkts).


56 – Skat. ģenerāladvokāta Mazaka [Mazák] 2007. gada 8. februāra secinājumu, kas sniegti lietā C‑254/05 Komisija/Beļģija (Krājums, I‑4269. lpp.), 39. punktu, kā arī manu 2007. gada 13. decembra secinājumu, kas sniegti lietā C‑265/06 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑2245. lpp.), 37. punktu.


57 – 1992. gada 10. novembra spriedums lietā C‑3/91 Exportur (Recueil, I‑5529. lpp., 17. un nākamie punkti).


58 – 1982. gada 15. decembra spriedums lietā 286/81 Oosthoek’s Uitgeversmaatschappij (Recueil, 4575. lpp., 15. punkts). Prasītājs pamata prāvā bija uzņēmums, kas visā holandiešu valodas telpā (Nīderlandē, Beļģijā un daļā Ziemeļfrancijas) pārdeva Beļģijā un Nīderlandē izdotus uzziņu krājumus. No 1974. gada šis uzņēmums savās avīžu un žurnālu reklāmās, kā arī reklāmizdevumos visiem abonentiem kā piedevu piedāvāja vārdnīcu, pasaules atlasu vai nelielu uzziņu krājumu. Pēc piedevu aizlieguma, kas stājās spēkā Nīderlandē, pret šo uzņēmumu šādas prakses dēļ tika ierosināta krimināllieta par attiecīgā aizliedzošā likuma noteikumu pārkāpumu. Tiesa uzskatīja, ka saimnieciskā darbība bija pietiekama, lai tajā saskatītu “tirdzniecības darījumus Kopienas ietvaros”, t.i., pārrobežu situāciju (skat. sprieduma 9. punktu).


59 – Skat. tostarp iepriekš 55. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 16. punkts, 1993. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑292/92 Hünermund u.c. (Recueil, I‑6787. lpp., 21. punkts), 2000. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑254/98 TK-Heimdienst (Recueil, I‑151. lpp., 23. punkts), iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Deutscher Apothekerverband, 68. punkts, 2004. gada 25. marta spriedumu lietā C‑71/02 Karner (Recueil, I‑3025. lpp., 37. punkts), 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C‑20/03 Burmanjer u.c. (Krājums, I‑4133. lpp., 24. punkts), 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑441/04 A-Punkt Schmuckhandel (Krājums, I‑2093. lpp., 15. punkts), 2006. gada 28. septembra spriedumu lietā C‑434/04 Ahokainen un Leppik (Krājums, I‑9171. lpp., 19. punkts) un 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑244/06 Dynamic Medien (Krājums, I‑505. lpp., 29. punkts).


60 – Skat. iepriekš 55. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 15. punkts, un 1995. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑470/93 Mars (Recueil, I‑1923. lpp., 12. punkts).


61 – Dubois, L. un Blumann, C., Droit matériel de l’Union européenne, 3. izdevums, Parīze, 2004, 396. punkts, 243. lpp., paziņo, ka Tiesa līdz šim nav uzskatījusi par vajadzīgu formulēt tirdzniecības nosacījumu definīciju vai minēt to piemērus. Tomēr autori norāda, ka jautājums par tirdzniecības nosacījumu esamību ir radies galvenokārt reklāmas jomā. Šajā jomā Tiesa daudzkārt ir pievērusies jautājumam par tirdzniecības nosacījumiem, piemēram, saistībā ar reklāmas aizliegumu konkrētās vietās vai, lai aizsargātu konkrētas personu grupas (1995. gada 9. februāra spriedums lietā C‑412/93 Leclerc-Siplec, Recueil, I‑179. lpp.), pārtikas produktu publisku tirdzniecību (2000. gada 13. janvāra spriedums lietā C‑254/98 TK‑Heimdienst, Recueil, I‑151. lpp.), alkoholisko dzērienu tirdzniecību (2001. gada 8. marta spriedums lietā C‑405/98 Gourmet international, Recueil, I‑1795. lpp.) vai medikamentu tirdzniecību internetā (iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Deutscher Apothekerverband). Iepriekš 41. zemsvītras piezīmē minētais Stuyck, J., 164. un 165. lpp., atsaucoties uz iepriekš minēto judikatūru, paziņo, ka, klasificējot valsts tiesiskos regulējumus reklāmas un tirdzniecības veicināšanas jomā par tirdzniecības nosacījumiem, tiem tādējādi ir tikusi piešķirta imunitāte pret EKL 28. panta piemērošanu.


62 – Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑299/07 5. punktu.


63 – 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑76/90 Säger (Recueil, I‑4221. lpp., 12. punkts), 1994. gada 9. augusta spriedums lietā C‑43/93 Vander Elst (Recueil, I‑3803. lpp., 14. punkts), 1996. gada 28. marta spriedums lietā C‑272/94 Guiot (Recueil, I‑1905. lpp., 10. punkts), 1996. gada 12. decembra spriedums lietā C‑3/95 Reisebüro Broede (Recueil, I‑6511. lpp., 25. punkts), 1997. gada 9. jūlija spriedums lietā C‑222/95 Parodi (Recueil, I‑3899. lpp., 18. punkts), 1999. gada 23. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑369/96 un C‑376/96 Arblade (Recueil, I‑8453. lpp., 33. punkts), 2001. gada 20. februāra spriedums lietā C‑205/99 Analir u.c. (Recueil, I‑1271. lpp., 21. punkts) un 2002. gada 15. janvāra spriedums lietā C‑439/99 Komisija/Itālija (Recueil, I‑305. lpp., 22. punkts).


64 – Skat. šo secinājumu 113. punktu.


65 – 1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑41/90 Höfner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 37. punkts), 1992. gada 28. janvāra spriedums lietā C‑332/90 Steen (Recueil, I‑341. lpp., 9. punkts), 1995. gada 16. februāra spriedums apvienotajās lietās no C‑29/94 līdz C‑35/94 Aubertin u.c. (Recueil, I‑301. lpp., 9. punkts) un 1997. gada 16. janvāra spriedums lietā C‑134/95 USSL N° 47 di Biella (Recueil, I‑195. lpp., 19. punkts).


66 – Tiesa ir atzinusi, ka ar EKL 49. pantu ir domāts par aktīvo un pasīvo pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, bet nav gribēts ierobežot savu aizsargājošo ietekmi, attiecinot to tikai uz šādiem pakalpojumu veidiem, atstājot ārpus savas aizsardzības jomas pārējos pārrobežu pakalpojumu sniegšanas gadījumus. Līdz ar to Tiesa ir uzskatījusi, ka EKL 49. panta aizsardzības jomā ietilpst arī tādas situācijas, kurās pakalpojums gan tiek atkal piedāvāts vai sniegts citā dalībvalstī, tomēr tādam pakalpojuma saņēmējam, kurš atrodas tajā pašā dalībvalstī kā pakalpojuma sniedzējs (skat. 1991. gada 26. februāra spriedumus lietā C‑198/89 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑727. lpp., 10. punkts, lietā C‑154/89 Komisija/Francija, Recueil, I‑659. lpp., 10. punkts, lietā C‑180/89 Komisija/Itālija, Recueil, I‑709. lpp., 9. punkts, un 1993. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑20/92 Hubbard, Recueil, I‑3777. lpp., 12. punkts).


67 – Skat. Longfils, F., L’offre conjointe: la métamorphose? – Régime actuel et perspectives en droits belge et européen, Brisele, 2003, 100. punkts, 45. lpp., kurš uzskata, ka valsts likumdošana, kas regulē saistītos darījumus, izvirzot stingrākus nosacījumus nekā pārējās dalībvalstis, kaut arī ir vienādi piemērojama kā vietējām, tā arī importa precēm, var ierobežot preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību.


68 – Skat. tostarp 1986. gada 4.decembra spriedumus lietā 220/83 Komisija/Francija (Recueil, 3663. lpp., 17. punkts) un lietā 252/83 Komisija/Dānija (Recueil, 3713. lpp., 17. punkts).


69 – Skat. it īpaši 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑398/95 SETTG (Recueil, I‑3091. lpp., 21. punkts), 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti (Krājums, I‑2941. lpp., 37. punkts), 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c. (Krājums, I‑11421. lpp., 61. punkts) un 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑341/05 Laval un Partneri (Krājums, I‑11767. lpp., 101. punkts).


70 – Skat. iepriekš 63. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Reisebüro Broede, 38. un nākamie punkti, iepriekš 68. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 20. punkts, un iepriekš 58. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Oosthoek’s Uitgeversmaatschappij, 16. punkts.


71 – Iepriekš 58. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Oosthoek’s Uitgeversmaatschappij, 15. punkts.


72 – Līdzīgi uzskata arī Köhler, H. un Piper, H., Kommentar zum Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb mit Preisangabenverordnung, 3. izdevums, Minhene, 2002, § 1, 250. punkts. Piedevu var definēt kā no pamatpreces vai pamatpakalpojuma iegādes atkarīgu (papildu) atlīdzību, kas bez īpaša aprēķina pārsniedz no tās atšķirīgo pamatpakalpojumu, kam ir sava ekonomiskā vērtība un kas dēļ sava papildu rakstura pie pamatpreces var ietekmēt klienta lēmumu veikt pirkumu. Tomēr saistīto un kopējo piedāvājumu gadījumā, kas divas vai vairākas, arī atšķirīgas, preces apvieno vienotā piedāvājumā, nav piedevu, jo katra atsevišķā prece(‑s) (sastāvdaļa) ir daļa no kopējā pakalpojuma un tiek aprēķināta, nosakot kopēju cenu.


73 – Līdzīgi uzskata arī iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētais Charaktiniotis, S., 197. lpp., kurš norāda uz nepārskatāma saistītā darījuma risku.


74 – Skat. šo secinājumu 83. punktu.


75 – Skat. šo secinājumu 85. punktu.