Language of document : ECLI:EU:C:2007:757

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2007. gada 6. decembrī (*)

EKL 141. pants – Darba ņēmēju vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas darba samaksas princips – Ierēdņi – Virsstundu darbs – Nepilnu darba laiku strādājošu sieviešu netieša diskriminācija

Lieta C‑300/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Bundesverwaltungsgericht (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 11. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 6. jūlijā, tiesvedībā

Ursula Voß

pret

Land Berlin,

piedaloties

Vertreterin des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši A. Ticano [A. Tizzano], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits,

ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Fosas [Voß] vārdā – E. Ribets Būze [E. Ribet Buse], Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Kreišics [V. Kreuschitz] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 10. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 141. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Fosu un Land Berlin [Berlīnes federālā zeme] par darba samaksu par virsstundām, ko viņa, kas strādā nepilnu darba laiku, ir nostrādājusi.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        EKL 141. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.

2.      Šajā pantā “darba samaksa” nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.

Vienāda darba samaksa bez dzimuma diskriminācijas nozīmē to, ka:

a)      darba samaksu par akorddarbu aprēķina, izmantojot vienu un to pašu mērvienību;

b)      darba samaksa atbilstīgi stundu likmēm par vienādu darbu ir vienāda.”

 Valsts tiesiskais regulējums

4        Federālās zemes civildienesta likuma (Landesbeamtengesetz) 35. panta 2. punkts 1979. gada 20. februāra grozījumu redakcijā (GVBl. BE, 368. lpp.) ir formulēts šādi:

“Ierēdnim papildus parastajam iknedēļas darba laikam bez atalgojuma ir jāstrādā, ja to prasa svarīgas dienesta intereses, bet virsstundām ir jābūt izņēmumam. Ja ierēdnim ir jāstrādā oficiāli paredzētas virsstundas vai ir atļauts strādāt virsstundas, kas pārsniedz piecas stundas mēnesī, viņam trīs mēnešu laikā ir jāpiešķir kompensējošas brīvdienas. Ja kompensējošu brīvdienu piešķiršana nav iespējama dienesta interešu dēļ, ierēdņi, kas ir klasificēti pakāpēs atbilstoši algas pieaugumam, to vietā var saņemt samaksu par virsstundu darbu, kas nepārsniedz 480 stundas gadā.”

5        Federālā likuma par ierēdņu atalgojumu (Bundesbesoldungsgesetz, turpmāk tekstā – “BBesG”), kurā atbilstoši tā 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktam ir reglamentēts arī federālo zemju ierēdņu atalgojums, 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nepilna darba laika gadījumā darba samaksu un darba laiku samazina vienādās proporcijās.”

6        BBesG 48. pantā federālā valdība ir pilnvarota, pieņemot noteikumus, izveidot kārtību, kā tiek atalgotas virsstundas, ja par tām nepiešķir kompensējošas brīvdienas.

7        Saskaņā ar 2. panta 1. punktu 1992. gada 13. marta Noteikumos par ierēdņu virsstundu darba samaksu (Verordnung über die Gewährung von Mehrarbeitsvergütung für Beamte, BGBl. 1992 I, 528. lpp.), kas pieņemti, pamatojoties uz BBesG 48. panta 1. punktu, un kuros izdarīti grozījumi 1998. gada 3. decembrī (BGBl. 1998 I, 3494. lpp.; turpmāk tekstā – “MVergV”):

“Ierēdņi, kuri ir klasificēti pakāpēs atbilstoši algas pieaugumam, var saņemt samaksu par virsstundu darbu šādās jomās:

[..]

6)      izglītības darbinieki izglītības jomā.”

8        MVergV 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Samaksu piešķir tikai tad, ja virsstundas ir strādājis ierēdnis, uz kuru attiecas ierēdņu darba laika režīms un kuram šīs virsstundas:

1)      ir piešķirtas vai iedalītas rakstiski;

2)      par piecām stundām mēnesī pārsniedz parasto darba laiku vai, ja ierēdnis kādu laiku mēnesī nav strādājis, mēneša darba laika daļu;

3)      svarīgu dienesta interešu dēļ nevar kompensēt ar brīvdienām, kas piešķiramas trīs mēnešu laikā.”

9        Saskaņā ar MVergV 4. pantu samaksas apmērs par virsstundām ir atkarīgs no ierēdņa pakāpes.

10      MVergV 5. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja virsstundu darbs tiek veikts izglītības jomā,

1)      piemērojot [minēto noteikumu] 3. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, trīs mācību stundas ir uzskatāmas par piecām astronomiskajām stundām;

[..].”

11      No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka saskaņā ar MVergV formulējumu samaksa par virsstundām ir mazāka nekā par stundām, kas nostrādātas individuālajā darba laikā.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

12      Fosa ir ierēdne, kas strādā par skolotāju Land Berlin. Laikā no 1999. gada 15. jūlija līdz 2000. gada 29. maijam viņa strādāja nepilnu darba laiku, proti, 23 mācību stundas nedēļā. Pilnu darba laiku strādājošiem skolotājiem bija jāstrādā 26,5 mācību stundas.

13      No 2000. gada 11. janvāra līdz 23. maijam Fosa katru mēnesi papildus individuālajam darba laikam nostrādāja no 4 līdz 6 mācību stundām.

14      Fosa par šo periodu saņēma samaksu DEM 1075,14 apmērā. Atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam samaksa, ko šajā pašā periodā par tādu pašu nostrādāto stundu skaitu saņēma pilnu darba laiku strādājoši skolotāji, bija DEM 1616,15.

15      Iesniedzējtiesa šādu situāciju skaidro ar to, ka par stundām, ko prasītāja pamata prāvā nostrādāja pēc individuālā darba laika līdz pilna darba laika parastajam ilgumam un kas ir virsstundas, tika maksāts atbilstoši mazākai stundas likmei nekā par atbilstošajām darba stundām, ko nostrādāja pilnu darba laiku strādājoši skolotāji un kas ir iekļautas viņu individuālajā darba laikā.

16      Iesniedzējtiesa tādējādi konstatēja, ka no 2000. gada janvāra līdz maijam prasītāja pamata prāvā par vienādu darba apmēru saņēma mazāku samaksu nekā pilnu darba laiku strādājoši skolotāji.

17      Fosa lūdza, aprēķinot samaksu par virsstundām, ko viņa bija nostrādājusi 26,5 mācību stundu apmērā nedēļā, piemērot nevis MVergV virsstundām paredzēto stundu likmi, bet tādu pašu stundas likmi, pēc kuras tika maksāts pilnu darba laiku strādājošiem skolotājiem par stundām viņu parastā darba laikā.

18      Tā kā Land Berlin šo lūgumu noraidīja, Fosa tās lēmumu pārsūdzēja Verwaltungsgericht, bet šī tiesa viņas prasību apmierināja. Land Berlin par spriedumu, kurā bija apmierināts minētā prasība, iesniedza kasācijas sūdzību (Revision) Bundesverwaltungsgericht.

19      Saskaņā ar Bundesverwaltungsgericht norādīto ierosinātajā lietā rodas jautājums, vai samaksa par mācību stundām, ko kā virsstundas nostrādājuši nepilnu darba laiku strādājoši skolotāji, pēc mazākas likmes nekā algas daļa, ko par šo pašu skaitu stundu pilnā darba laikā saņem pilnu darba laiku strādājoši skolotāji, rada Kopienu tiesībās aizliegtu skolotāju sieviešu diskrimināciju. Atbilstoši šīs tiesas norādītajam atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, vai EKL 141. panta 2. punkta otrā daļa pieprasa, lai par virsstundām, ko strādā nepilnu darba laiku strādājošs darba ņēmējs, līdz tās sasniedz stundu skaitu, kas jānostrādā pilnu darba laiku strādājošam skolotājam, netiktu maksāts mazāk nekā par tāda paša ilguma darbu, ko nostrādājis pilnu darba laiku strādājošs darba ņēmējs savā parastajā darba laikā.

20      Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai EKL 141. pants ļauj piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru gan pilnu, gan nepilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem samaksa par virsstundām ir vienāda un proporcionāli mazāka par samaksu, ko pilnu darba laiku strādājoši ierēdņi saņem par tikpat ilgu parastā darba laika daļu, ja nepilnu darba laiku pārsvarā strādā sievietes?”

 Par prejudiciālo jautājumu

21      Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 141. pants ir jāinterpretē tā, ka tas liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu ierēdņu atalgojuma jomā kā pamata prāvā apstrīdētais, kurā, pirmkārt, gan pilnu, gan nepilnu darba laiku strādājošu ierēdņu virsstundas ir definētas kā stundas, ko viņi strādā papildus individuālajam darba laikam, un, otrkārt, samaksa par šīm stundām noteikta pēc mazākas likmes nekā stundas likme, kas piemērojama stundām individuālajā darba laikā, tā, ka nepilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem par stundām, ko viņi nostrādā pēc individuālā darba laika līdz stundu skaitam, kas jānostrādā pilnu darba laiku strādājošam ierēdnim savā darba laikā, tiek maksāts mazāk nekā pilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem, ja nepilnu darba laiku strādā pārsvarā sievietes.

22      Prasītāja pamata prāvā un Eiropas Kopienu Komisija apgalvo, ka samaksa par šīm virsstundām, būdama mazāka par to, kas tiek maksāta par stundām, kas nostrādātas individuālajā darba laikā, ietver netiešu diskrimināciju, jo tādējādi nepilnu darba laiku strādājoši skolotāji, kas pārsvarā ir sievietes, nostrādājot stundas papildus individuālajam laikam līdz stundu skaitam, kas jāstrādā pilna darba laika gadījumā, par vienādu nostrādāto stundu skaitu saņem mazāku samaksu nekā skolotāji, kas strādā pilnu darba laiku.

23      Vācijas valdība apgalvo, ka pamata prāvā nav pieļauta nevienlīdzīga attieksme virsstundu ziņā, jo gan pilnu darba laiku, gan nepilnu darba laiku strādājošiem skolotājiem, lai atlīdzinātu viņu nostrādātās virsstundas, tiek piemērota vienāda stundas samaksas likme, kas paredzēta MVergV 4. panta 3. punktā.

24      Šajā sakarā jāatgādina, ka EKL 141. pantā ir iedibināts princips, ka darba ņēmējiem vīriešiem un sievietēm par vienādu darbu pienākas vienāda samaksa. Šis ir viens no Eiropas Kopienas pamatprincipiem (skat. 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 43/75 Defrenne, Recueil, 455. lpp., 12. punkts).

25      Vienlīdzīgas darba samaksas princips liedz ne tikai piemērot tiesību normas, kurās izveidota tieša diskriminācija dzimuma dēļ, bet arī īstenot tiesību normas, kurās ietverta atšķirīga attieksme pret darba ņēmējiem vīriešiem un sievietēm, piemērojot kritērijus, kas nav saistīti ar dzimumu, ja šo atšķirīgo attieksmi nav iespējams pamatot ar objektīviem un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem faktoriem (1986. gada 13. maija spriedums lietā 170/84 Bilka‑Kaufhaus, Recueil, 1607. lpp., 29. un 30. punkts; 1994. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑399/92, C‑409/92, C‑425/92, C‑34/93, C‑50/93 un C‑78/93 Helmig u.c., Recueil, I‑5727. lpp., 20. punkts, kā arī 2004. gada 27. maija spriedums lietā C‑285/02 Elsner‑Lakeberg, Krājums, I‑5861. lpp., 12. punkts).

26      Pamata prāvā apstrīdētā tiesiskā regulējuma gadījumā ir skaidrs, ka tajā nav iedibināta tieša diskriminācija dzimuma dēļ. Tāpēc ir jāpārbauda, vai šis tiesiskais regulējums nevar radīt netiešu diskrimināciju, kas būtu pretrunā EKL 141. pantam.

27      Lai to izdarītu, vispirms ir jānosaka, pirmkārt, vai minētais tiesiskais regulējums rada atšķirīgu attieksmi starp pilnu darba laiku un nepilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem un, otrkārt, vai šī atšķirīgā attieksme ietekmē daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu.

28      Ja uz abiem jautājumiem tiktu dota apstiprinoša atbilde, pēc tam būtu jānoskaidro, vai pastāv objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti apstākļi, kas varētu pamatot šādi konstatēto atšķirīgo attieksmi.

29      Šajā sakarā jāuzskata, ka nevienlīdzīga attieksme pastāv vienmēr, kad pilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem par vienāda darba vienādu stundu skaitu, kas veikts, pamatojoties uz darba tiesiskajām attiecībām, maksā vairāk nekā nepilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem (iepriekš minētais spriedums lietā Helmig u.c., 26. punkts).

30      Tiesa jau divas reizes ir lēmusi jautājumu par pilnu darba laiku un nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju samaksas atšķirībām saistībā ar atlīdzību par virsstundu darbu.

31      Iepriekš minētā sprieduma lietā Helmig u.c. 26.–30. punktā Tiesa nosprieda, ka pret nepilnu darba laiku un pilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem nav atšķirīgas attieksmes, ja valsts tiesību normās ir paredzēts, ka piemaksas pie algas par virsstundām ir maksājamas, tikai ja tiek pārsniegts parastais darba laiks, kas noteikts koplīgumā, nevis ja tiek pārsniegts individuālais darba laiks. Tiesa konstatēja, ka minētajos apstākļos nepilnu darba laiku strādājošie darba ņēmēji atbilstoši nostrādātajām stundām saņēma tādu pašu samaksu kā pilnu darba laiku strādājošie darba ņēmēji gan, kamēr nebija pārsniegts koplīgumos noteiktais pilnais darba laiks, gan par stundām pēc šī laika beigām, jo otrajā gadījumā piemaksas par virsstundām saņēma abu kategoriju darba ņēmēji.

32      Savukārt iepriekš minētā sprieduma lietā Elsner‑Lakeberg 17. punktā Tiesa uzskatīja, ka pret nepilnu darba laiku un pilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem bija pieļauta atšķirīga attieksme, jo piemērojamajās valsts tiesību normās bija paredzēts, ka, lai varētu pretendēt uz samaksu par virsstundu darbu, visiem darba ņēmējiem bija jānostrādā vismaz trīs mācību stundas mēnesī papildus individuālajam darba laikam.

33      Šajā lietā Elsnere‑Lakeberga [Elsner‑Lakeberg], skolotāja, strādāja 15 mācību stundas nedēļā, kamēr pilnu darba laiku strādājošie skolotāji strādāja 24 mācību stundas nedēļā. Elsnere‑Lakeberga vienu mēnesi papildus nostrādāja 2,5 mācību stundas. Tādējādi viņa nevarēja pretendēt uz samaksu par šīm virsstundām. Tāpēc viņa saņēma samaksu par 15 mācību stundām, lai gan bija nostrādājusi 17,5 stundas. Savukārt pilnu darba laiku strādājošs skolotājs, kas bija nostrādājis 17,5 mācību stundas, saņēma samaksu par 17,5 mācību stundām, tā kā viņš nebija pārsniedzis savu iknedēļas individuālo darba laiku. Tiesa nolēma, ka tādējādi bija pieļauta atšķirīga attieksme samaksas ziņā, jo par daļu no nostrādātajām mācību stundām nepilnu darba laiku strādājošie darba ņēmēji saņēma mazāku samaksu nekā pilnu darba laiku strādājošie.

34      Pamata prāvā no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Fosa, kas strādā nepilnu darba laiku, par daļu nostrādāto stundu saņem samaksu, kas ir mazāka, nekā saņem skolotāji, kas profesionālo darbību veic pilnu darba laiku, un tas attiecas uz stundām, ko viņa ir nostrādājusi pēc individuālā darba laika beigām līdz pilna darba laika parastajam ilgumam.

35      Tādējādi nepilnu darba laiku strādājošs skolotājs, kura līgumā noteiktais individuālais darba ilgums ir 23 mācību stundas nedēļā, nostrādājot 3,5 mācību stundas papildus šim darba laikam, par 26,5 nostrādātām mācību stundām saņem mazāku samaksu nekā pilnu darba laiku strādājošs skolotājs.

36      Izvērtējot samaksas faktorus, atklājas, ka šāda situācija rodas tāpēc, ka virsstundas, par kurām tiek maksāts mazāk nekā par tā saucamajām “parastajām” stundām, ir definētas kā stundas, kas nostrādātas papildus parastajam darba laikam, kas noteikts kā skolotāja individuālais darba laiks, kas acīmredzami mainās atkarībā no tā, vai darba ņēmējs strādā nepilnu vai pilnu darba laiku. No tā izriet, ka mazāka samaksas likme virsstundām pilnu darba laiku strādājošiem skolotājiem tiek piemērota, sākot no 26,5 mācību stundām nedēļā, kamēr pilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem šī likme tiek piemērota, tiklīdz viņi pārsniedz individuālo darba laiku, kas pēc definīcijas ir mazāks par 26,5 stundām. Fosas gadījumā mazāka samaksas likme tiek piemērota stundām, kas pārsniedz 23 mācību stundas nedēļā.

37      Jāsecina, ka pamata prāvā apstrīdētais valsts tiesiskais regulējums, kurā noteikts, ka samaksa par virsstundām, ko nostrādājis nepilnu darba laiku strādājošs ierēdnis papildus individuālajam darba laikam līdz pilna darba laika parastajam ilgumam, ir mazāka nekā samaksa par stundām, ko nostrādājis pilnu darba laiku strādājošs ierēdnis, ietver atšķirīgu attieksmi pret abu kategoriju ierēdņiem, kaitējot nepilnu darba laiku strādājošajiem.

38      Ja šī atšķirīgā attieksme ietekmētu daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu un nepastāvētu objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti faktori, kas varētu pamatot atšķirīgu attieksmi, šāds valsts tiesiskais regulējums būtu pretrunā EKL 141. pantam.

39      Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto aptuveni 88 % no Land Berlin nepilnu darba laiku nodarbinātajiem skolotājiem 2000. gada pavasarī bija sievietes.

40      Tomēr, lai pārbaudītu, vai konstatētā atšķirīgā attieksme starp pilnu un nepilnu darba laiku strādājošajiem darba ņēmējiem ietekmē daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu, iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi darba ņēmēji, kuriem piemērojams valsts tiesiskais regulējums, kura dēļ ir radusies šī sprieduma 37. punktā konstatētā atšķirīgā attieksme. Šajā sakarā tai ir jānosaka, vai minētā atšķirīgā attieksme ir radusies BBesG un/vai MVergV dēļ, jo principā tieši apstrīdētā tiesiskā regulējuma piemērojamība nosaka personu loku, kuru var iekļaut salīdzinājumā (2004. gada 13. janvāra spriedums lietā C‑256/01 Allonby, Recueil, I‑873. lpp., 73. punkts).

41      Jāatgādina arī, ka Tiesa 1999. gada 9. februāra sprieduma lietā C‑167/97 Seymour‑Smith un Perez (Recueil, I‑623. lpp.) 59. punktā nolēma, ka labākā statistikas datu salīdzināšanas metode ir salīdzināt tādu darba ņēmēju proporciju, kurus ietekmē atšķirīgā attieksme starp darba ņēmējiem vīriešiem, no vienas puses, ar šādu pašu proporciju starp darba ņēmējām sievietēm, no otras puses.

42      Ja pieejamie statistikas dati liecina, ka nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju proporcija darba ņēmēju sieviešu grupā ir daudz lielāka nekā nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju proporcija darba ņēmēju vīriešu grupā, jāuzskata, ka situācija norāda uz diskrimināciju dzimuma dēļ, vai vismaz, ka apstrīdēto noteikumu nepamato objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti faktori (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Seymour‑Smith un Perez, 60.–63. punkts).

43      Pamata prāvā no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu neizriet, ka nepilnu darba laiku strādājošajiem darba ņēmējiem par virsstundām maksātā mazākā samaksa būtu pamatota ar objektīviem un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem faktoriem. Iesniedzējtiesai tas tomēr ir jāpārbauda.

44      Tādējādi uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 141. pants ir jāinterpretē tā, ka tas liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu ierēdņu atalgojuma jomā kā pamata prāvā apstrīdētais, kurā, pirmkārt, gan pilnu, gan nepilnu darba laiku strādājošu ierēdņu virsstundas ir definētas kā stundas, ko viņi strādā papildus individuālajam darba laikam, un kurā, otrkārt, samaksa par šīm stundām noteikta pēc mazākas likmes nekā stundas likme, kas piemērojama stundām individuālajā darba laikā, tā, ka nepilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem par stundām, ko viņi nostrādā pēc individuālā darba laika līdz stundu skaitam, kas jānostrādā pilnu darba laiku strādājošam ierēdnim darba laikā, tiek maksāts mazāk nekā pilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem, ja:

–        no visiem darba ņēmējiem, kuriem piemērojams minētais tiesiskais regulējums, tiek ietekmēta lielāka proporcija darba ņēmēju sieviešu nekā darba ņēmēju vīriešu;

un

–        atšķirīgo attieksmi nepamato objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti faktori.

 Par tiesāšanās izdevumiem

45      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

EKL 141. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu ierēdņu atalgojuma jomā kā pamata prāvā apstrīdētais, kurā, pirmkārt, gan pilnu, gan nepilnu darba laiku strādājošu ierēdņu virsstundas ir definētas kā stundas, ko viņi strādā papildus individuālajam darba laikam, un kurā, otrkārt, samaksa par šīm stundām noteikta pēc mazākas likmes nekā stundas likme, kas piemērojama stundām individuālajā darba laikā, tā, ka nepilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem par stundām, ko viņi nostrādā pēc individuālā darba laika līdz stundu skaitam, kas jānostrādā pilnu darba laiku strādājošam ierēdnim darba laikā, tiek maksāts mazāk nekā pilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem, ja:

–        no visiem darba ņēmējiem, kuriem piemērojams minētais tiesiskais regulējums, tiek ietekmēta lielāka proporcija darba ņēmēju sieviešu nekā darba ņēmēju vīriešu;

un

–        atšķirīgo attieksmi nepamato objektīvi un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistīti faktori.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.