Language of document : ECLI:EU:F:2010:151

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2010. gada 23. novembrī (*)

Civildienests – Līgumdarbinieks palīguzdevumiem – Darba līguma nepagarināšana – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta F‑8/10

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar LESD 106.a pantu,

Johan Gheysens, bijušais Eiropas Savienības Padomes līgumdarbinieks palīguzdevumiem, ar dzīvesvietu Malinā [Malines] (Beļģija), ko pārstāv S. Orlandi [S. Orlandi], A. Kūlens [A. Coolen], Ž. N. Luī [J.‑N. Louis] un E. Maršals [É. Marchal], advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Balta [M. Balta] un K. Zjeleškjēviča [K. Zieleśkiewicz], pārstāves,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] un M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol],

sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 8. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts pa faksu 2010. gada 25. janvārī (oriģināls iesniegts 2010. gada 27. janvārī), J. Geisenss [J. Gheysens] cēla šo prasību, it īpaši prasot atcelt lēmumu, ar kuru atteikts pēc 2009. gada 30. septembra pagarināt viņa darba līgumu uz noteiktu laiku.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 29. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pirms iecelšanas vakantajā amatā iestādē iecēlējinstitūcija vispirms ņem vērā:

a)      vai amatu var aizpildīt:

i)      pārceļot amatā vai

ii)      ieceļot amatā saskaņā ar 45.a pantu, vai

iii)      paaugstinot amatā

iestādē;

b)      vai ir saņemti pieprasījumi pārcelt amatā no tās pašas pakāpes ierēdņiem citās iestādēs, un/vai rīkot iestādes iekšēju konkursu, kas ir atklāts vienīgi ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem, kā definēts [Eiropas Savienības] Pārējo darbinieku nodarbinātības kārtības 2. pantā;

un pēc tam ievēro konkursu kārtību, pamatojoties uz kvalifikāciju vai pārbaudījumiem, vai gan uz kvalifikāciju, gan pārbaudījumiem. [..]”

3        Saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Nodarbināšanas kārtība”) 3.b pantu:

“Šajā nodarbināšanas kārtībā “līgumdarbinieki palīguzdevumiem” ir darbinieki, kas pieņemti darbā iestādē atbilstoši 88. pantā noteiktajiem termiņiem kādā no 89. pantā minētajām funkciju grupām:

a)      lai veiktu pienākumus pilnu darba laiku vai nepilnu darba laiku, kas nav minēti 3.a panta 1. punkta a) apakšpunktā, bet kas nav iecelti amatā, kas iekļauts attiecīgās iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā,

b)      pēc tam, kad ir pārbaudītas iespējas iecelt pagaidu amatā kādu no iestādes ierēdņiem, lai aizstātu atsevišķas personas, kuras pašlaik nav spējīgas veikt savus pienākumus, proti:

i)      ierēdņus vai pagaidu darbiniekus funkciju grupā AST;

ii)      izņēmuma gadījumā ierēdņus vai pagaidu darbiniekus funkciju grupā AD, kuri ieņem ļoti specializētu amatu, izņemot daļas vadītājus, direktorus, ģenerāldirektorus un līdzvērtīgus amatus.

Gadījumos, kad ir piemērojams 3.a pants, līgumdarbinieku izmantošana palīguzdevumiem ir izslēgta.”

4        Attiecībā uz līgumdarbinieku palīguzdevumiem Nodarbināšanas kārtības 3.b panta izpratnē darba līgumu ilgumu Nodarbināšanas kārtības 88. pantā ir paredzēts:

“Attiecībā uz 3.b pantā minētajiem līgumdarbiniekiem:

a)      līgumus noslēdz uz noteiktu laiku; tos var pagarināt;

b)      faktiskais nodarbinātības laiks iestādē, ietverot pagarinājuma laiku, nedrīkst pārsniegt trīs gadus.

Laikposmu, kurā noslēgts līgums kā 3.b pantā minētajam līgumdarbiniekam, neņem vērā, noslēdzot vai pagarinot līgumus saskaņā ar šo pantu.”

 Strīda rašanās fakti

5        Eiropas Savienības Padome ar asociāciju GP‑DHV‑FBO bija noslēgusi palīdzības līgumu nekustamā īpašuma jomā uz laiku no 1993. līdz 1997. gadam. Saskaņā ar šo līgumu prasītājs, kuru nodarbināja šī asociācija un kuram bija arhitekta diploms, tika nodots Padomes rīcībā, lai galvenokārt veiktu informatizēto zīmējumu un “facility management” pakalpojumus.

6        1998. gadā Padome ar prasītāja arhitektu biroju bija tieši noslēgusi līgumu par pakalpojumu sniegšanu uz nepilnu darba laiku, un šis līgums vairākkārt tika pagarināts līdz 2004. gada 30. septembrim.

7        Pastāvīgi pieaugot iepriekš minētajiem “facility management” uzdevumiem, Padome 2004. gada budžetā nodaļai “Nekustamie īpašumi” nolēma piešķirt B kategorijas amatu, lai varētu pieņemt darbā ierēdni, kas varētu izpildīt šos uzdevumus. Tomēr neviens ierēdnis, nedz konkursu sekmīgi izturējušais kandidāts nevarēja tikt iecelts šajā amatā šī amata tehniskā rakstura dēļ.

8        Ar 2004. gada 1. oktobra darba līgumu Padome uz vienu gadu pieņēma darbā prasītāju kā palīgdarbinieku B kategorijas IV grupas 2. līmenī “facility management operator” funkciju veikšanai A Ģenerāldirekcijas (ĢD) nodaļā “Personāls un administrācija”, kura tostarp ir atbildīga par nekustamo īpašumu un projektu politiku. Ar 2005. gada 3. oktobrī parakstītu papildvienošanos šis darba līgums tika pagarināts uz vienu gadu līdz 2006. gada 30. septembrim.

9        Ar 2006. gada 11. maija notu Padomes A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors informēja prasītāju, ka viņam var tikt pagarināts viņa palīgdarbinieka darba līgums uz vienu gadu līdz 2007. gada 30. septembrim, bet ka ar viņu atbilstoši Civildienesta noteikumiem nav iespējams noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku.

10      Ar otru papildvienošanos prasītāja palīgdarbinieka darba līgums tika pagarināts līdz 2007. gada 30. septembrim.

11      Ar 2007. gada 6. jūnija notu A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors atbildēja uz arodbiedrības “Union Syndicale” priekšsēdētāja vietnieka 2007. gada 25. maija vēstuli saistībā ar prasītāja juridisko stāvokli Padomē. Šajā notā, kura kopija tika nosūtīta prasītājam, tika norādīts, ka Padome, ņemot vērā prasītāja personisko situāciju, izņēmuma kārtā viņam var piedāvāt līgumdarbinieka darba līgumu. Minētajā notā bija precizēts, ka šī darba līguma spēkā esamības laikā prasītājs varēs piedalīties Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) organizētajos konkursos, bet kāda no tiem neizturēšanas gadījumā Padome viņu nevarēs pieņemt darbā par ierēdni. 2007. gada 22. jūnija vēstulē arodbiedrības “Union Syndicale” priekšsēdētāja vietnieks piekrita priekšlikumam piedāvāt prasītājam noslēgt ar viņu līgumdarbinieka darba līgumu. 2007. gada 5. jūlija notā A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors šo piekrišanu pieņēma zināšanai.

12      2007. gada 1. oktobrī Padome ar prasītāju noslēdza III grupas 11. pakāpes 1. līmeņa līgumdarbinieka darba līgumu uz noteiktu laiku – uz diviem gadiem. Šī darba līguma 4. pantā bija noteikts, ka šis līgums var tikt pagarināts un ka faktiskais nodarbinātības laiks, ietverot iespējamo līguma pagarinājuma laiku, nedrīkst pārsniegt trīs gadus.

13      2007. gada 23. oktobrī EPSO publicēja paziņojumu par atklātu konkursu EPSO/AD/99/07, lai izveidotu administratoru rezerves sarakstu būvniecības jomā (OV C 248 A, 1. lpp.). Prasītājs piedalījās konkursa pārbaudījumos, bet netika iekļauts rezerves sarakstā. Šī paziņojuma par konkursu I sadaļā bija minēts, ka konkurss tiek organizēts, lai pieņemtu darbā inženierus (AD 5) būvniecības jomā.

14      Ar 2007. gada 21. decembra notu prasītājs par lēmumu, ar kuru Padome viņu bija pieņēmusi darbā kā līgumdarbinieku palīguzdevumiem uz diviem gadiem un viņu iekļāvusi III funkciju grupas 11. pakāpes 1. līmenī, iesniedza sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē. Šajā sūdzībā prasītājs apgalvoja, ka viņam esot bijis jābūt iekļautam IV funkciju grupā un pieņemtam darbā uz nenoteiktu laiku.

15      Ar Padomes 2008. gada 24. jūnija lēmumu šī sūdzība tika noraidīta.

16      2008. gada 10. oktobrī prasītājs par šo lēmumu cēla prasību, kura tika reģistrēta ar numuru F‑83/08 un kuras izskatīšana ar Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2009. gada 20. februāra rīkojumu tika atlikta līdz brīdim, kad galīgi tiks izskatīts strīds lietā F‑134/07 Adjemian u.c./Komisija. Apelācijas sūdzība par Civildienesta tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑149. un II‑A‑1‑841. lpp.) joprojām tiek izskatīta Eiropas Savienības Vispārējā tiesā (lieta T‑325/09 P).

17      Ar 2009. gada 29. aprīļa notu A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors atgādināja prasītājam, ka viņa darba līgums beigsies 2009. gada 30. septembrī un ka viņa darba līguma spēkā esamības laikā viņam esot bijusi iespēja piedalīties konkursā. Iestāde, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, norādīja, ka tikko ir publicēts konkursa EPSO/AD/99/07 rezerves saraksts un ka prasītājs tajā nav iekļauts. Nota beidzās ar šādu teikumu:

“Man Jums ir jāatgādina, kā precizēts iepriekš minētajās notās, ka, ja Jūs neesat sekmīgi izturējis kādu citu EPSO konkursu, Jūsu līgumdarbinieka darba līgums nevarēs tikt pagarināts pēc tā izbeigšanās šī gada septembrī.”

18      Ar 2009. gada 12. maija notu prasītājs lūdza A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektoru pagarināt viņa darba līgumu uz vienu gadu, precizējot, ka viņa nodaļas vadītājs vēlas viņu paturēt, lai nodrošinātu dienesta turpinātību, un ka viņa darba līgumā ir noteikts, ka viņa nodarbinātības kopējais ilgums var būt trīs gadi.

19      2009. gada 17. jūnijā EPSO publicēja paziņojumu par atklātu konkursu asistentu (AST 3) pieņemšanai darbā būvniecības jomā (EPSO/AST/94/09) (OV C 137 A, 1. lpp.). Prasītājs tika pielaists konkursa pārbaudījumiem. Tiesas sēdes dienā rezerves saraksts vēl nebija publicēts.

20      Ar 2009. gada 24. jūnija notu saistībā ar “[prasītāja] darba līguma izbeigšanos 2009. gada 30. septembrī” A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors informēja prasītāju, ka viņš ir atteicies pagarināt viņa darba līgumu pēc 2009. gada 30. septembra, jo saskaņā ar Civildienesta noteikumu 29. pantu viņam prasītāja ieņemamais amats ir jāaizpilda, paaugstinot vai pārceļot amatā ierēdni vai ieceļot amatā konkursu sekmīgi izturējušo kandidātu. Taču, tā kā prasītājs nav konkursu sekmīgi izturējušais kandidāts, viņš nevar turpināt ieņemt amatu Padomē pēc 2009. gada 30. septembra. Notas autors atgādināja prasītājam, ka līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgums, kas ir noslēgts uz diviem gadiem un kurš beidzas šajā datumā, ar viņu ticis noslēgts vienīgi izņēmuma kārtā, ņemot vērā viņa personisko situāciju un dodot viņam iespēju piedalīties konkursā.

21      Ar 2009. gada 3. jūlija notu prasītājs lūdza A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektoru mainīt 2009. gada 24. jūnija lēmumu, atsaucoties, pirmkārt, uz viņa nodaļas vadītāja vēlmi pagarināt viņa darba līgumu uz vienu gadu un, otrkārt, uz uzdevumu, kurus viņš Padomē veicis gandrīz sešpadsmit gadus, nepārtrauktību. Šajā notā prasītājs uzsvēra, ka viņam nevarēja būt cerību tikt iekļautam konkursa EPSO/AD/99/07 rezerves sarakstā, tāpēc ka viņš ir arhitekts, nevis inženieris.

22      Ar 2009. gada 14. jūlija vēstuli A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors apstiprināja 2009. gada 24. jūnija lēmumu, precizējot, ka viņš vēlas prasītāja ieņemamo amatu aizpildīt, ieceļot amatā ierēdni, un ka 2009. gada 3. jūlija vēstulē minētie argumenti nevar apstrīdēt šo lēmumu.

23      Ar 2009. gada 24. jūlija vēstuli prasītājs šajā pašā datumā iesniedza sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, kurā viņš lūdza atcelt 2009. gada 29. aprīļa un 24. jūnija lēmumus. Šajā pašā vēstulē viņš arī lūdza veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai noregulētu viņa administratīvo situāciju (turpmāk tekstā – “lūgums par administratīvo noregulēšanu”).

24      Ar 2009. gada 2. oktobra notu, kas tika paziņota 2009. gada 13. oktobrī, iestāde, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, noraidīja sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”), kā arī lūgumu par administratīvo noregulēšanu (turpmāk tekstā – “lēmums attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu”).

 Lietas dalībnieku prasījumi

25      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt lēmumu nepagarināt viņa darba līgumu pēc 2009. gada 30. septembra un lēmumu attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Padomes prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasības priekšmetu

27      Prasītājs Civildienesta tiesai tostarp lūdz atcelt lēmumu nepagarināt viņa darba līgumu pēc 2009. gada 30. septembra, tomēr tieši neprecizējot, par kuru lēmumu ir runa. Ņemot vērā Padomes pieņemto aktu daudzumu saistībā ar prasītāja darba līguma nepagarināšanu, jānosaka, kurš no šiem aktiem ir strīdīgais lēmums.

28      No 2009. gada 29. aprīļa notas formulējuma izriet, ka prasītāja darba līgums “izbeidzas 2009. gada 30. septembrī”. Tomēr šī nota nav uzskatāma par administrācijas galīgās nostājas paušanu attiecībā uz prasītāja nodarbināšanas izbeigšanu. Minētā nota beidzas ar rindkopu, kurā ir atgādināts, ka prasītāja darba līgums nevarēs tikt pagarināts, ja viņš nebūs arī kādu citu konkursu, nevis konkursu EPSO/AD/99/07 sekmīgi izturējušais kandidāts. Tādējādi A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors darīja zināmu prasītājam, ka viņam vēl ir iespēja pagarināt viņa darba līgumu – iespēja, kas nebija vienīgi hipotētiska, jo 2009. gada 17. jūnijā EPSO publicēja paziņojumu par atklātu konkursu būvniecības jomā, kurā prasītājs piedalījās.

29      Savukārt 2009. gada 24. jūnija nota prasītājam nedod nekādas cerības uz viņa darba līguma pagarināšanu. Vispirms jānorāda, ka šī nota ir par “[prasītāja] darba līguma izbeigšanu 2009. gada 30. septembrī”, taču 2009. gada 29. aprīļa nota vispārīgāk attiecas uz “[prasītāja] darba līgumu”. Turpinājumā jāprecizē, ka 2009. gada 24. jūnija notā nepārprotami ir minēti kā juridisks iemesls – iecēlējinstitūcijas pienākums vakantajā amatā iecelt ierēdni – tā faktisks iemesls – tas, ka prasītājs nav sekmīgi izturējis konkursu, – kas pamato darba līguma nepagarināšanu. Visbeidzot, jānorāda, ka minētās notas autors vairs nav paredzējis, ka prasītāja iespējama konkursa sekmīga izturēšana varētu pamatot līguma pagarināšanu pēc 2009. gada 30. septembra.

30      Divi apstākļi apstiprina, ka 2009. gada 24. jūnija nota ir lēmums, ar kuru administrācija galīgi ir paudusi nostāju par prasītāja situāciju saistībā ar viņa darba līgumu. Pirmkārt, šī nota ir uzrakstīta, atbildot uz prasītāja 2009. gada 12. maija lūgumu, kurā prasītājs tostarp norādīja uz sava priekšnieka vēlmi pagarināt viņa darba līgumu uz vienu gadu. Otrkārt, savā 2009. gada 14. jūlija notā A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors ir atbildējis prasītājam, ka viņš var tikai “apstiprināt savas 2009. gada 24. jūnija notas saturu”.

31      Turklāt Padome, atbildot uz Civildienesta tiesas jautājumu, pati tiesas sēdē norādīja, ka 2009. gada 24. jūnija nota šajā strīdā bija nelabvēlīgs akts.

32      Katrā ziņā, ja tiktu uzskatīts, ka lēmums nepagarināt prasītāja darba līgumu tika pieņemts ar 2009. gada 29. aprīļa notu, nevis ar 2009. gada 24. jūnija notu, tas neietekmētu nedz prasības pieņemamību, jo prasītāja sūdzība tika iesniegta trīs mēnešu laikā kopš 2009. gada 29. aprīļa notas paziņošanas, nedz prasības pamatu analīzi, jo abas notas būtībā balstās uz vienu un to pašu pamatojumu par to, ka prasītājs nav konkursu sekmīgi izturējušais kandidāts un tādējādi vairs nevar ieņemt savu amatu.

33      Tāpēc attiecībā uz prasītāja lūgumu atcelt lēmumu nepagarināt viņa darba līgumu pēc 2009. gada 30. septembra prasība ir jāizskata par tādu, kas ir vērsta pret 2009. gada 24. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

34      Turklāt prasība ir vērsta arī pret lēmumu attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu.

 Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

35      Padome uzskata, ka visa prasība ir nepieņemama, jo, pirmkārt, tā nav skaidra un precīza un, otrkārt, par nepieņemamu ir jāuzskata arī sūdzība, kurā trūkst skaidrības un precizitātes.

36      Turklāt it īpaši saistībā ar prasījumiem par lēmumu attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu Padome norāda, ka šie prasījumi, ja tie tiktu interpretēti kā prasījumi uzlikt pienākumu veikt konkrētu pasākumu, būtu nepieņemami. Civildienesta tiesai, veicot tiesiskuma pārbaudi saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu, neesot pilnvaru izdot rīkojumus.

 Civildienesta tiesas vērtējums

37      Pirmkārt, saistībā ar prasījumiem par lēmumu attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā ir paredzēts, ka bijušā darbinieka celta prasība pret iestādi, kurā viņš bijis nodarbināts, ir pieņemama ar noteikumu, ka šajos pantos paredzētā iepriekšējā administratīvā procedūra ir noritējusi pienācīgi. Šiem noteikumiem ir absolūts raksturs, un lietas dalībnieki no tiem nevar atkāpties (skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 11. maija rīkojumu lietā T‑34/91 Whitehead/Komisija, Recueil, II‑1723. lpp., 18. un 19. punkts, kā arī 1997. gada 6. novembra rīkojumu lietā T‑15/96 Liao/Padome, RecFP, I‑A‑329. un II‑897. lpp., 54. punkts). Atbilstoši Reglamenta 77. pantam Civildienesta tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes un pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam.

38      Pirms jebkuras prasības celšanas par nelabvēlīgu aktu, kuru izdevusi iestāde, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, obligāti ir jāiesniedz pirms vēršanās tiesā iesniedzamā sūdzība par tieši vai netieši noraidītu lēmumu. Ja prasība ir celta pirms šīs pirms vēršanās tiesā procedūras pabeigšanas, tā sava priekšlaicīgā rakstura dēļ ir nepieņemama saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 20. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑47/89 un T‑82/89 Marcato/Komisija, Recueil, II‑231. lpp., 32. punkts, un 2000. gada 23. marta spriedumu lietā T‑197/98 Rudolph/Komisija, RecFP, I‑A‑55. un II‑241. lpp., 53. punkts).

39      No 2009. gada 24. jūlija sūdzības izriet, ka tā sastāv no divām daļām: pirmkārt, sūdzības Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, kura ir vērsta pret strīdīgo lēmumu, un, otrkārt, lūguma par prasītāja administratīvās situācijas noregulēšanu, kurā vienīgi tiek apstrīdēts atteikums pagarināt darba līgumu.

40      Ar 2009. gada 2. oktobra notu atbildot uz sūdzību, iestāde, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, tādējādi ir pieņēmusi divus dažādus lēmumus, pirmkārt, lēmumu par sūdzības noraidīšanu un, otrkārt, lēmumu attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rudolph/Komisija, 53.–55. punkts).

41      Taču nav strīda par to, ka prasītājs nav iesniedzis sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē par lēmumu attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu.

42      Līdz ar to prasījumi saistībā ar lēmumu attiecībā uz lūguma par administratīvo noregulēšanu noraidīšanu ir nepieņemami.

43      Otrkārt, attiecībā uz absolūtajiem šķēršļiem procesam, kuri ir izvirzīti saistībā ar strīdīgo lēmumu, Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesa, ņemot vērā katras lietas apstākļus, ir tiesīga izvērtēt, vai pareiza tiesvedība attaisno pēc būtības noraidīt prasījumus, vispirms nelemjot par atbildētājas puses celto iebildi attiecībā uz šo prasījumu nepieņemamību (šajā ziņā it īpaši skat. Tiesas 2002. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer, Recueil, I‑1873. lpp., 51. un 52. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 155. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 8. aprīļa spriedumu lietā F‑134/06 Bordini/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑87. un II‑A‑1‑435. lpp., 56. punkts).

44      Šajā lietā Civildienesta tiesa uzskata, ka pareiza tiesvedība attaisno pret strīdīgo lēmumu vērsto prasījumu izskatīšanu pēc būtības un attiecīgi to noraidīšanu pēc būtības, neizvērtējot saistībā ar šo lēmumu izvirzītos absolūtos šķēršļus procesam.

 Par prasījumiem, kas vērsti pret strīdīgo lēmumu

 Lietas dalībnieku argumenti

45      Vispirms prasītājs vispārīgi uzskata, pirmkārt, ka ar strīdīgo lēmumu ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 25. pants un pienākums norādīt pamatojumu, no Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) izrietošie principi, noteikumi, kuros paredzēti minimālie nosacījumi, lai nepieļautu darbinieku ļaunprātīgu atlaišanu, pienākums ņemt vērā darbinieku intereses un labas pārvaldības princips, un, otrkārt, ka strīdīgajam lēmumam nav juridiska pamata.

46      Otrkārt, prasītājs precizē, ka strīdīgajā lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums un līdz ar to viņš nevarot saprast iemeslus, kādēļ netika pagarināts viņa darba līgums. Turklāt šis nepietiekamais pamatojums neesot ticis novērsts ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Vispirms tas, ka prasītājs neesot sekmīgi izturējis atklātu konkursu, pats par sevi nevarot attaisnot atteikumu pagarināt darba līgumu uz maksimāli trīs gadiem, kā paredzēts Nodarbināšanas kārtības 3.b pantā. Turpinājumā prasītājs apstrīd, ka viņa ieņemamais amats esot bijis paredzēts Padomes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un tas esot bijis jāaizpilda, ievērojot Civildienesta noteikumu 29. pantā paredzētos nosacījumus, jo tajā pat laikā nekāds paziņojums par vakanto amatu attiecībā uz šo vietu neesot ticis publicēts. Visbeidzot, Padome, neievērojot pienākumu ņemt vērā darbinieku intereses, neesot ņēmusi vērā prasītāja, kurš iestādē bija nostrādājis ļoti daudzus gadus, interesi, lai viņa darba līgums tiktu pagarināts. Tāpat Padome neesot ņēmusi vērā vēlēšanos, kuru bija izteicis prasītāja priekšnieks, lūdzot pagarināt prasītāja darba līgumu dienesta turpinātības interesēs.

47      Treškārt, ar strīdīgo lēmumu esot pārkāpts Nodarbināšanas kārtības 3.b pants, to interpretējot saskaņā ar no Direktīvas 1999/70 un iepriekš minētā sprieduma lietā Adjemian u.c./Komisija izrietošajiem principiem. Prasītājs uzskata, ka Padome neesot varējusi tiesiski viņu nodarbināt kā līgumdarbinieku palīguzdevumiem, jo viņa ieņemamais amats neparedzēja īslaicīgu un gadījuma rakstura darba veikšanu. Padomei, ievērojot no Nodarbināšanas kārtības izrietošās saistības, esot bijis jāpārkvalificē viņa darba līgums.

48      Ceturtkārt, prasītājs norāda, ka Padome, atsakot pagarināt viņa darba līgumu līgumdarbinieka palīguzdevumiem statusā, pamatojoties uz to, ka viņš nav iekļauts rezerves sarakstā, lai kļūtu par ierēdni, kaut gan darba līguma spēkā esamības laikā EPSO būvniecības jomā bija organizējis tikai vienu konkursu, neesot ievērojusi principu, ka līgumi ir jāizpilda labā ticībā.

49      Padome norāda, ka vairāki prasītāja izvirzītie pamati ir nepieņemami.

50      Pirmkārt, pamati par tādu principu pārkāpumu, kuri izriet no Direktīvas 1999/70, noteikumu, kuros paredzēti minimālie nosacījumi, lai nepieļautu darbinieku ļaunprātīgu atlaišanu, neievērošanu, juridiskā pamata neesamību, kā arī pienākuma ņemt vērā darbinieku intereses un labas pārvaldības principa pārkāpumu esot izvirzīti, pārkāpjot Reglamenta 35. panta 1. punkta d) un e) apakšpunkta noteikumus. Šie pamati esot izvirzīti, nesniedzot attiecīgu izskaidrojumu, lai atbildētāja puse varētu saprast to apjomu un pamatojumu un tādējādi arī aizstāvēties.

51      Otrkārt, Padome uzskata, ka pamats, saskaņā ar kuru prasītājs neesot varējis tikt pieņemts darbā, pamatojoties uz Nodarbināšanas kārtības 3.b pantu, esot nepieņemams, jo prasītājs neesot apstrīdējis sava darba līguma juridisko pamatu trīs mēnešu laikā no tā parakstīšanas brīža. Strīdīgais lēmums neesot uzskatāms par jaunu faktu, pamatojoties uz kuru var no jauna sākt skaitīt termiņu saistībā ar darba līguma juridisko pamatu.

52      Treškārt, Padome norāda, ka pamats par to, ka nav ievērots princips, ka līgumi ir jāizpilda labā ticībā, neesot ticis izvirzīts sūdzībā un līdz ar to tas esot nepieņemams.

53      Ceturtkārt, pamats par to, ka nav ievēroti noteikumi, kuros paredzēti minimālie nosacījumi, lai nepieļautu darbinieku ļaunprātīgu atlaišanu, neesot atbilstošs, jo šis strīds attiecas uz prasītāja darba līguma izbeigšanos laikā, līdz kuram tas tika noslēgts, nevis uz lēmumu par atlaišanu no darba.

54      Pakārtoti Padome uzskata, ka prasība nav pamatota.

55      Pirmkārt, attiecībā uz pamatu par nepietiekamu pamatojumu Padome uzskata, ka lēmumā par darba līguma nepagarināšanu nav pieļauts šāds pārkāpums. Vispirms Padome norāda, ka prasītājs esot bijis labi informēts par to, ka darba līgums viņam ir ticis piedāvāts izņēmuma kārtā uz 24 mēnešiem, lai viņš varētu piedalīties iespējamā EPSO vēlāk organizētā konkursā. Turpinājumā Padome apgalvo, ka ar 2009. gada 29. aprīļa notu prasītājam pienācīgi esot atgādināta šī situācija un viņa darba attiecību izbeigšanās 2009. gada 30. septembrī. Visbeidzot, strīdīgajā lēmumā esot precizēts, ka iestādei, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, amats, kuru līdz tam laikam ieņēma prasītājs, bija jāaizpilda, amatā ieceļot ierēdni, jo šis amats bija iekļauts iestādes budžeta amatu sarakstā un bija vakants. Tā kā prasītājs nebija sekmīgi izturējis konkursu, Padome neesot varējusi turpināt ar viņu līgumattiecības, turklāt zinot, ka sākotnējais darba līgums līgumdarbnieka palīguzdevumiem statusā bija noslēgts izņēmuma kārtā, lai dotu viņam laiku sekmīgi izturēt konkursu.

56      Otrkārt, Padome uzskata, ka ar strīdīgo lēmumu nav pārkāpti no Direktīvas 1999/70 izrietošie principi. Šī direktīva neesot adresēta iestādēm, bet gan dalībvalstīm, un ar to neesot noteikti pienākumi iestādēm to attiecībās ar savu personālu. Katrā ziņā ar šo direktīvu neesot aizliegts izmantot darba līgumus uz noteiktu laiku. Šajā lietā pirmā ar prasītāju noslēgtā darba līguma uz noteiktu laiku mērķis esot bijis nodrošināt īpašu uzdevumu izpildi līdz brīdim, kad amatā tiks iecelts ierēdnis. Otrais darba līgums esot ticis noslēgts izņēmuma kārtā, lai ņemtu vērā prasītāja personisko situāciju.

57      Treškārt, Padome nesaprot, kādu iemeslu dēļ ar lēmumu par darba līguma uz noteiktu laiku, kas noslēgts uz vienu gadu, nepagarināšanu tiek pārkāpti Nodarbināšanas kārtības 3.b panta noteikumi. Turklāt prasītāja apgalvojumi par to, ka viņš dažādos statusos sešpadsmit gadus esot veicis vienus un tos pašus uzdevumus un pienākumus, neesot pareizi, jo šie prasītājam veicamie uzdevumi esot mainījušies gan satura, gan biežuma, gan arī atbildības ziņā.

58      Ceturtkārt, Padome norāda, ka pamats par principa, ka līgumi ir jāizpilda labā ticībā, neievērošanu nav pamatots ar faktiem. Padome prasītāja darba līguma pagarināšanu neesot prettiesiski pakļāvusi nosacījumam par konkursa sekmīgu izturēšanu. Tieši pretēji, prasītājam darba līgums esot piedāvāts izņēmuma kārtā, lai viņu eventuāli varētu pieņemt darbā kā ierēdni. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, abu viņa darba līgumu spēkā esamības laikā esot tikuši organizēti divi konkursi, kas atbilst viņa jomai, un šo konkursu atlases komisija esot pielaidusi prasītāju pie pārbaudījumu kārtošanas.

 Civildienesta tiesas vērtējums

–       Par vispārīgi un abstrakti formulētajiem pamatiem

59      Prasītājs vispārīgi un abstrakti uzskata, pirmkārt, ka ar strīdīgo lēmumu ir pārkāpti no Direktīvas 1999/70 izrietošie principi, noteikumi, kuros paredzēti minimālie nosacījumi, lai nepieļautu darbinieku ļaunprātīgu atlaišanu, pienākums ņemt vērā darbinieku intereses un labas pārvaldības princips, un, otrkārt, ka strīdīgajam lēmumam nav juridiskā pamata.

60      Jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jāietver izvirzītie faktiskie un tiesību pamati un argumenti. Šai informācijai ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētāja puse varētu sagatavot savu aizstāvību un Civildienesta tiesa lemt par prasību, attiecīgā gadījumā nelūdzot iesniegt papildu informāciju. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, būtiskajiem faktiem un tiesību normām, pamatojoties uz kuriem ir celta prasība, saskanīgi un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma formulējuma, lai prasību varētu atzīt par pieņemamu (Pirmās instances tiesas 1993. gada 28. aprīļa rīkojums lietā T‑85/92 De Hoe/Komisija, Recueil, II‑523. lpp., 20. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 26. jūnija rīkojums lietā F‑1/08 Nijs/Revīzijas palāta, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑229. un II‑A‑1‑1231. lpp., 24. punkts). Tas tā ir vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu I pielikuma 7. panta 3. punktu tiesvedības Civildienesta tiesā rakstveida process principā iekļauj tikai vienreizēju procesuālo rakstu apmaiņu, ja vien Civildienesta tiesa nepieņem citādu lēmumu. Šī pēdējā minētā tiesvedības Civildienesta tiesā īpatnība izskaidro, kāpēc atšķirībā no tā, kas attiecībā uz Eiropas Savienības Tiesu un Vispārējo tiesu paredzēts Tiesas Statūtu 21. panta pirmajā daļā, pamatu un argumentu izklāsts prasības pieteikumā nevar būt kopsavilkuma veidā (iepriekš minētais spriedums lietā Adjemian u.c./Komisija).

61      Tādējādi iepriekš minētajos izvirzītajos pamatos nav ievēroti Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunkta noteikumi, un līdz ar to tie ir nepieņemami.

–       Par pamatu attiecībā uz Civildienesta noteikumu 25. panta un pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu

62      Jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pienākuma norādīt pamatojumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu, kas saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 11. un 81. panta noteikumiem pēc analoģijas ir piemērojami līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem, 25. panta otrajā daļā un kas ir tikai pārņemts no EKL 253. pantā minētā vispārīgā pienākuma, mērķis ir, pirmkārt, ieinteresētajai personai sniegt pietiekošu informāciju, lai izvērtētu nelabvēlīgā akta pamatotību un iespēju celt prasību Civildienesta tiesā, un, otrkārt, ļaut Civildienesta tiesai īstenot savu pārbaudi par akta tiesiskumu. No tā izriet, ka šādi paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties vienīgi primāru apsvērumu gadījumā (Tiesas 1981. gada 26. novembra spriedums lietā 195/80 Michel/Parlaments, Recueil, 2861. lpp., 22. punkts, un 2004. gada 23. septembra spriedums lietā C‑150/03 P Hectors/Parlaments, Krājums, I‑8691. lpp., 39. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 20. marta spriedums lietā T‑1/90 Pérez-Ménguez Casariego/Komisija, Recueil, II‑143. lpp., 73. punkts, un 2004. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp., 105. punkts).

63      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai iestādei, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, ir jāpamato savi lēmumi vismaz vēlākais sūdzības noraidīšanas brīdī (Pirmās instances tiesas 1993. gada 3. marta spriedums lietā T‑25/92 Vela Palacios/ESK, Recueil, II‑201. lpp., 22. punkts, un 1998. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑219/97 Brems/Padome, RecFP, I‑A‑381. un II‑1085. lpp., 83. punkts) un pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir jāizvērtē katrā gadījumā, ņemot vērā konkrētus apstākļus (Tiesas 1977. gada 14. jūlija spriedums lietā 61/76 Geist/Komisija, Recueil, 1419. lpp., 28. punkts, un 1989. gada 13. decembra spriedums lietā C‑169/88 Prelle/Komisija, Recueil, 4335. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑36/93 Ojha/Komisija, RecFP, I‑A‑161. un II‑497. lpp., 60. punkts). It īpaši jānorāda, ka lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kuru pārzina attiecīgais ierēdnis un kas viņam ļauj saprast attiecībā pret viņu veikta pasākuma apjomu (Tiesas 1981. gada 29. oktobra spriedums lietā 125/80 Arning/Komisija, Recueil, 2539. lpp., 13. punkts, un 1996. gada 12. novembra spriedums lietā C‑294/95 P Ojha/Komisija, Recueil, I‑5863. lpp., 35. punkts; iepriekš minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Ojha/Komisija, 60. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā T‑198/02 N/Komisija, RecFP, I‑A‑115. un II‑507. lpp., 70. punkts).

64      Tāpat jāatgādina, ka lēmums, ar kuru tiek atteikts pagarināt darba līgumu uz noteiktu laiku, ir nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 25. panta izpratnē, ja šis lēmums ir no attiecīgā darba līguma atsevišķs akts, kas tā it īpaši ir gadījumā, ja tas ir pamatots ar jauniem apstākļiem vai ja tajā ir pausta administrācijas, kura ir iejaukusies pēc ieinteresētā darbinieka lūguma, nostāja, kurā ir norādīta darba līgumā paredzēta iespēja to pagarināt (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 23. oktobra rīkojumu apvienotajās lietās C‑561/08 P un C‑4/09 P Komisija/Potamianos, Krājumā nav publicēts, 45., 46. un 48. punkts; Pirmās instances tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑160/04 Potamianos/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑75. un II‑A‑1‑469. lpp., 21. un 23. punkts). Šādam lēmumam par atteikumu ir jābūt pamatotam (pēc analoģijas saistībā ar lēmumu par atteikumu pieņemt darbā pagaidu darbinieku Parlamenta politiskajā grupā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hectors/Parlaments, 40. punkts; attiecībā uz lēmumiem par pagaidu darbinieka, kas darbā pieņemts uz nenoteiktu laiku, atlaišanu skat. Pirmās instances tiesas 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā T‑404/06 P EIF/Landgren, Krājums, II‑2841. lpp., 143.–170. punkts).

65      Šajā lietā strīdīgais lēmums ir no starp Padomi un prasītāju 2007. gada 1. oktobrī noslēgtā darba līguma atsevišķs akts.

66      Pirmkārt, šajā lēmumā salīdzinājumā ar 2007. gada 1. oktobrī noslēgto darba līgumu ir iekļauta jauna informācija, jo tajā ir precizēts, ka šis darba līgums nevarēs tikt pagarināts pēc tam, kad būs pagājis sākotnēji noteiktais divu gadu laikposms. Šī darba līguma 4. pantā expressis verbis bija paredzēta eventuāla iespēja pagarināt darba līgumu uz vienu gadu. Turklāt A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors savās 2007. gada 6. jūnija un 5. jūlija notās nebija tieši norādījis prasītājam, ka viņam piedāvātais darba līgums nevar tikt pagarināts vairāk nekā uz trīs gadiem, kā paredzēts Nodarbināšanas kārtības 88. pantā.

67      Otrkārt, prasītājs 2009. gada 12. maija notā bija izteicis lūgumu pagarināt viņa darba līgumu, saņemot tam sava priekšnieka atbalstu, un strīdīgais lēmums ir uzskatāms par Padomes nostājas paušanu par šo lūgumu.

68      Līdz ar to strīdīgajam lēmumam, kurš ir uzskatāms par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 25. panta izpratnē, bija jābūt pamatotam.

69      Strīdīgajā lēmumā Padome ir precizējusi, ka atbilstoši Civildienesta noteikumu 29. panta noteikumiem tai ir jāaizpilda prasītāja ieņemtais amats, paaugstinot amatā ierēdni, pārceļot amatā ierēdni vai ieceļot amatā konkursu sekmīgi izturējušo kandidātu, un ka, tā kā prasītājs nav iekļauts konkursa rezerves sarakstā, viņš nevar turpināt ieņemt amatu Padomē pēc 2009. gada 30. septembra. Norādot šos apstākļus, Padome ir pietiekami pamatojusi strīdīgo lēmumu.

70      Katrā ziņā ir jānorāda, ka 2009. gada 14. jūlija vēstulē Padome ir papildinājusi šo pamatojumu, precizējot, ka tā prasītāja ieņemto amatu vēlas piešķirt ierēdnim un ka prasītāja 2009. gada 3. jūlija vēstulē minētie argumenti nevar apstrīdēt šo lēmumu.

71      Visbeidzot, strīdīgais lēmums tika pieņemts prasītājam zināmos apstākļos. It īpaši 2009. gada 29. aprīļa notā A ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors prasītājam ir norādījis, ka viņš nevarēs pagarināt prasītāja darba līgumu, ja viņš nebūs sekmīgi izturējis konkursu.

72      No tā izriet, ka pamats par pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu un Civildienesta noteikumu 25. panta pārkāpumu ir jānoraida.

–       Par pamatu attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā

73      Prasītājs savos rakstveidā iesniegtajos dokumentos expressis verbis nav izvirzījis pamatu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tomēr paskaidrojumos, kurus viņš sniedz attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu, prasītājs norāda, ka apstāklis, ka prasītājs neesot sekmīgi izturējis atklātu konkursu, pats par sevi nevarot attaisnot atteikumu pagarināt darba līgumu maksimāli līdz trīs gadiem, kā paredzēts Nodarbināšanas kārtības 3.b pantā. Turpinājumā viņš apstrīd, ka viņa ieņemtais amats ir paredzēts Padomes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā, un ka tas jāaizpilda, ievērojot Civildienesta noteikumu 29. pantā paredzētos nosacījumus, jo tajā pat laikā nekāds paziņojums par vakanto amatu attiecībā uz šo vietu neesot ticis publicēts. Visbeidzot, Padome, neievērojot pienākumu ņemt vērā darbinieku intereses, neesot ņēmusi vērā prasītāja, kurš iestādē bija nostrādājis ļoti daudzus gadus, leģitīmu interesi, lai viņa darba līgums tiktu pagarināts. Tāpat Padome neesot ņēmusi vērā dienesta interesi pagarināt prasītāja darba līgumu dienesta turpinātības nolūkā.

74      Tādējādi, ņemot vērā šo informāciju, prasītājs ir jāuzskata par tādu, kurš ir apstrīdējis ne vien strīdīgā lēmuma formālo pamatojumu, bet arī Padomes izklāstītos iemeslus.

75      Ir ticis nolemts, ka attiecībā uz darba līguma uz noteiktu laiku nepagarināšanu kompetentajai iestādei ir plaša rīcības brīvība un līdz ar to pārbaudei Savienības tiesā ir jāattiecas vienīgi uz acīmredzamas kļūdas vai pilnvaru sagrozīšanas neesamības pārbaudi. Darba līguma uz noteiktu laiku pagarināšana ir uzskatāma vienīgi par iespēju, kas ir iestādes, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, ziņā un kas ir pakļauta nosacījumam, ka šāda pagarināšana ir dienesta interesēs (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. februāra spriedumu lietā T‑7/01 Pyres/Komisija, RecFP, I‑A‑37. un II‑239. lpp., 50. un 64. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 27. novembra spriedumu lietā F‑35/07 Klug/EZA, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑387. un II‑A‑1‑2127. lpp., 65. un 66. punkts).

76      Pastāvīgajā judikatūrā ir arī noteikts, ka kompetentajai iestādei, pieņemot lēmumu saistībā ar darbinieka stāvokli, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu ietekmēt tās lēmumu, tostarp attiecīgā darbinieka intereses. Tas faktiski izriet no administrācijas pienākuma ņemt vērā darbinieku intereses, kurš atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, ko Civildienesta noteikumi un pēc analoģijas Nodarbināšanas kārtība izveidojuši attiecībās starp publisko iestādi un tās darbiniekiem (iepriekš minētais spriedums lietā Pyres/Komisija, 51. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 1. marta spriedums lietā T‑258/03 Mausolf/Eiropols, Krājums‑CDL, I‑A‑45. un II‑189. lpp., 49. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Klug/EZA, 67. punkts).

77      Šajā lietā ar prasītāja minētajiem apstākļiem nevar pierādīt, ka Padome, pieņemot strīdīgo lēmumu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

78      No iepriekš minētā izriet, ka strīdīgais lēmums, kurš precizēts 2009. gada 14. jūlija notā un lēmumā par sūdzības noraidīšanu, tika pieņemts, pamatojoties uz to, ka, tā kā prasītāja ieņemtais amats ir iekļauts Padomes budžeta iedaļas amatu sarakstā, Padome, sākot no 2009. gada 1. oktobra, pēc prasītājam piedāvātā divu gadu darba līguma izbeigšanās šajā amatā vēlējās iecelt ierēdni vai konkursu sekmīgi izturējušo kandidātu.

79      Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja ieņemtais amats patiešām ir iekļauts to amatu vidū, kuri ir minēti Padomes budžeta iedaļas sarakstā kopš 2004. gada.

80      Otrkārt, administrācijai, izvēloties visatbilstošākos līdzekļus, lai savām vajadzībām pieņemtu darbā personālu, ir plaša rīcības brīvība (Tiesas 1989. gada 28. februāra spriedums apvienotajās lietās 341/85, 251/86, 258/86, 259/86, 262/86, 266/86, 222/87 un 232/87 van der Stijl un Cullington/Komisija, Recueil, 511. lpp., 11. punkts). Turklāt princips, saskaņā ar kuru ikvienam ierēdnim ir tiesības veidot savu karjeru savā iestādē, nozīmē, ka tad, ja administrācija plāno aizpildīt vakanto amatu, tai vispirms atbilstoši Civildienesta noteikumu 29. pantam ir jāizvērtē paaugstināšanas amatā vai pārcelšanas amatā iespējas iestādē un tālāk pēc šīs izvērtēšanas citas tai pieejamās iespējas (Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. februāra spriedums lietā T‑3/97 Campogrande/Komisija, RecFP, I‑A‑89. un II‑215. lpp., 65. punkts).

81      Šādos apstākļos, ņemot vērā šos principus, it īpaši izvēles brīvību, kura ir administrācijai attiecībā uz darbā pieņemšanas veidu, Padome, pamatojoties uz argumentu par to, ka prasītāja ieņemtajā amatā bija jāieceļ ierēdnis, pareizi varēja atteikt pagarināt prasītāja darba līgumu. Turklāt, ņemot vērā noteikumu, saskaņā ar kuru iestādes budžeta iedaļā iekļautais pastāvīgais amats principā ir jāaizpilda, darbā pieņemot ierēdni, un dienesta interesi nodarbināt ierēdni, lai veiktu pastāvīga rakstura funkcijas, dienesta turpinātība, uz kuru atsaucas prasītājs, nav uzskatāma par pietiekamu argumentu, lai raksturotu acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

82      Treškārt, prasītāja personiskās intereses ņemšana vērā, kas izriet no pienākuma ņemt vērā darbinieku intereses, nevar uzlikt administrācijai pienākumu pagarināt viņa darba līgumu līgumdarbinieka palīguzdevumiem statusā, ja nav pietiekamas dienesta intereses. Šajā lietā no debatēm tiesas sēdē izriet, ka Padome īsi pēc prasītāja aiziešanas ir pieņēmusi darbā ierēdni, un nav pierādīts, ka Padomes veiktā jaunā darba organizācija pēc šīs pieņemšanas darbā būtu traucējusi pienācīgu iepriekš prasītājam uzticēto uzdevumu izpildi.

83      No iepriekš minētā izriet, ka pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā nevar tikt apmierināts.

–       Par pamatu attiecībā uz to, ka nav ievērots Nodarbināšanas kārtības 3.b pants, to interpretējot saskaņā ar no Direktīvas 1999/70 izrietošajiem principiem

84      Prasītājs uzskata, ka Padome, pieņemot viņu darbā kā līgumdarbinieku palīguzdevumiem, ir pārkāpusi saskaņā ar no Direktīvas 1999/70 izrietošajiem principiem interpretējamos Nodarbināšanas kārtības 3.b panta noteikumus. Ņemot vērā veicamo uzdevumu pastāvīgo raksturu, prasītājs esot bijis jāpieņem darbā kā pagaidu darbinieks, nevis līgumdarbinieks palīguzdevumiem.

85      Tomēr šis pamats nav būtisks jautājumā par strīdīgā lēmuma tiesiskumu. Pieņemot, ka Padomei prasītājs bija jāpieņem darbā kā pagaidu darbinieks, Padomei, lai neturpinātu apgalvoto prettiesiskumu, katrā ziņā bija jānoraida lūgums par darba līguma līgumdarbinieka palīguzdevumiem statusā pagarināšanu.

–       Par pamatu attiecībā uz principa par līguma izpildi labā ticībā neievērošanu

86      Prasītājs norāda, ka Padome ļaunprātīgi esot pildījusi līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu, kas saistīja prasītāju un Padomi. Iestāde esot prasījusi no prasītāja, lai viņš līdz minētā darba līguma beigām sekmīgi izturētu konkursu, tajā pašā laikā neorganizējot viņa darbības jomai atbilstošu konkursu.

87      Pirmkārt, jāatgādina, ka uz principa par līguma izpildi labā ticībā neievērošanu var lietderīgi atsaukties prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros un šī principa neievērošanas gadījumā attiecīgi saņemt kaitējuma, kas ciests šīs kļūdainās rīcības dēļ, atlīdzību (šajā ziņā skat. Tiesas 1960. gada 15. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 43/59, 45/59 un 48/59 Von Lachmüller u.c./Komisija, Recueil, 933. un 956. lpp.; Civildienesta tiesas 2009. gada 2. jūlija spriedumu lietā F‑19/08 Bennett u.c./ITSB, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑207. un II‑A‑1‑1137. lpp., 163. punkts). Savukārt šis pamats, kas nav pamats par prettiesiskumu, kā tāds neietekmē strīdīgā lēmuma tiesiskumu.

88      Katrā ziņā, pieņemot, ka šis pamats būtu atbilstošs, prasītājs nevar tiesiski uzskatīt, ka saskaņā ar principu par līgumu izpildi labā ticībā Padomei līdz prasītāja darba līguma beigām bija pienākums likt EPSO organizēt konkursu, kas precīzi atbilstu prasītāja darbības jomai.

89      Vispirms jānorāda, ka konkurss tiek organizēts tikai un vienīgi, lai apmierinātu dienesta vajadzības, nevis lai izpildītu kādas iestādes līgumsaistības. Nav pierādīts, ka līdz prasītāja darba līguma beigām dienesta interesēs bija organizēt konkursu, kurā varētu piedalīties tikai un vienīgi arhitekti. Turpinājumā jāmin, ka katrā ziņā no lietas materiāliem, tostarp no 2007. gada 6. jūnija un 5. jūlija vēstulēm, neizriet, ka Padome patiešām būtu uzņēmusies šādas saistības. Šajās vēstulēs administrācija ir norādījusi tikai, ka ar prasītāju tiks noslēgts darba līgums, lai viņš attiecīgi varētu piedalīties EPSO organizētajā konkursā. 2007. gada 6. jūnija vēstule, kurā ir atsauce uz ““arhitektu” konkursu, par kuru būs publikācija šī gada otrajā pusē”, nevar tikt interpretēta tādējādi, ka līdz prasītāja darba līguma beigām tiks organizēts konkurss, kurā varēs piedalīties tikai un vienīgi arhitekti. Visbeidzot, pakārtoti jānorāda, ka, lai arī konkursā EPSO/AD/99/07 nevarēja piedalīties tikai un vienīgi arhitekti, šis konkurss atbilda prasītāja darbības jomai, jo šī konkursa otrā darbības joma saucās “civilā celtniecība, īpaša tehnika un arhitektūra” un uzdevumi, kas tiktu uzticēti ierēdnim, kurš sekmīgi izturējis šo konkursu otrajā darbības jomā, atbilstu uzdevumiem, kurus parastos apstākļos var uzticēt arhitektam.

90      Otrkārt, lai arī ar šo pamatu prasītājs ir vēlējies pamatot to, ka Padome ir pieļāvusi pilnvaru sagrozīšanu – tā ir interpretācija, kura tomēr expressis verbis tika noraidīta tiesas sēdē, – šāds pamats katrā ziņā nevar tikt apmierināts.

91      Prasītājs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, lai pierādītu pilnvaru sagrozīšanas esamību. Turklāt līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līguma spēkā esamības laikā EPSO bija organizējis divus konkursus būvniecības jomā, kuros prasītājs tika pielaists pie pārbaudījumu kārtošanas.

92      No tā izriet, ka iepriekš minētais pamats ir jānoraida.

93      Tādējādi, nelemjot par izvirzītajiem šķēršļiem tiesas procesam, prasība atcelt strīdīgo lēmumu ir jānoraida.

94      No iepriekš minētā izriet, ka prasība ir noraidāma pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

95      Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

96      No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Padome savos prasījumos ir tieši lūgusi, lai prasītājam piespriestu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādējādi, tā kā nav iemeslu, kas pamatotu Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, prasītājam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      J. Geisensa prasību noraidīt;

2)      J. Geisenss atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni

Van Raepenbusch

Rofes i Pujol

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 23. novembrī.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

      S. Gervasoni


* Tiesvedības valoda – franču.