Language of document : ECLI:EU:C:2010:718

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 25. novembrī (1)

Lieta C‑434/09

Shirley McCarthy

pret

Secretary of State for the Home Department

(Supreme Court (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Eiropas Savienības pilsonība – Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijās – Dubultpilsonība – LESD 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – Tiesību subjekts – Likumīga uzturēšanās – Ģimenes apvienošanās – Savu pilsoņu diskriminācija





I –    Ievads

1.        Vai persona, kas ir divu ES dalībvalstu pilsone, bet vienmēr ir dzīvojusi tikai vienā no abām valstīm, var attiecībās ar šo valsti pamatoties uz Savienības tiesībām, lai tur iegūtu uzturēšanās tiesības sev un, it īpaši, savam laulātajam? Šis būtībā ir jautājums, ko Tiesai ir lūgts noskaidrot šajā lietā.

2.        Š. Makartija [S. McCarthy] ir Lielbritānijas un Īrijas pilsone, taču viņa vienmēr ir dzīvojusi tikai Anglijā (2). Viņa pati, dabiski, drīkst uzturēties Anglijā. Taču viņas laulātajam, Jamaikas pilsonim, šādu tiesību nav: saskaņā ar Apvienotās Karalistes valsts imigrācijas tiesībām viņam nav tiesību uzturēties Anglijā. Lai nodrošinātu ģimenes apvienošanos ar vīru, Š. Makartija mēģina pamatoties uz savu Īrijas pilsonību, lai kā Savienības pilsone sev radītu uzturēšanās tiesības Anglijā, jo netieši to varētu izmantot arī viņas vīrs, kurš saskaņā ar Savienības tiesībām varētu pamatoties uz sekundārām uzturēšanās tiesībām.

3.        Šajā ziņā Tiesai būs jānoskaidro, kā ir saprotams uzturēšanās direktīvā – Direktīvā 2004/38/EK (3) – izmantotais jēdziens “saņēmēji” [“tiesību subjekti”]. Vēl Tiesai tiek jautāts, kādas prasības ir izvirzāmas “likumīgas uzturēšanās” noteikumam, kas ir galvenais nosacījums pastāvīgu uzturēšanās tiesību iegūšanai šīs direktīvas izpratnē.

II – Atbilstošās tiesību normas

4.        Bez LESD 21. panta atbilstošās Savienības tiesību normas šajā lietā ir atrodamas Direktīvā 2004/38. Piemērojamība personām I nodaļā (“Vispārīgi noteikumi”), precīzāk, direktīvas 3. pantā ar nosaukumu “Saņēmēji” [“Tiesību subjekti”], ir regulēta šādi:

“1.      Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.

[..]”

5.        Direktīvas 2004/38 IV nodaļā ietvertajā 16. pantā ir noteikti vispārīgie noteikumi pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanai:

“1.      Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. [..]

[..]”

6.        Papildus 16. pantam Direktīvas 2004/38 preambulas 17. apsvērumā ir norādīts:

“Pastāvīgas uzturēšanās tiesību piešķiršana Savienības pilsoņiem, kas izvēlējušies ilgstoši apmesties tajā, stiprina Savienības pilsonības izjūtu, turklāt tā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina sociālo kohēziju, kura ir viens no Savienības pamatmērķiem. Tādēļ visiem Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kas piecus gadus pastāvīgi uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem nosacījumiem un kas nav bijuši izraidīti, būtu jāparedz pastāvīgas uzturēšanās tiesības.”

7.        Direktīvas 2004/38 VII nodaļā, kurā ietverti “Nobeiguma noteikumi”, ir 37. pants ar nosaukumu “Labvēlīgāki nosacījumi valstu tiesību aktos”, kurā ir ietverts šāds regulējums:

“Šīs direktīvas noteikumi neskar dalībvalstu pieņemtos normatīvos un administratīvos aktus, kuru nosacījumi ir labvēlīgāki personām, uz ko attiecas šī direktīva.”

III – Lietas fakti un pamata prāva

8.        Šērlija [Shirley] Makartija ir Lielbritānijas pilsone, jo viņa ir dzimusi Apvienotajā Karalistē. Viņa vienmēr ir dzīvojusi Anglijā, kur viņas uzturēšanās saskaņā ar valsts tiesībām visu laiku ir bijusi likumīga.

9.        Š. Makartija Anglijā saņem valsts sociālo palīdzību. Viņa nav minējusi, ka viņa ir vai ir bijusi darba ņēmēja, pašnodarbināta persona vai ekonomiski neatkarīga persona Savienības tiesību izpratnē.

10.      2002. gada 15. novembrī Š. Makartija salaulājās ar Jamaikas pilsoni Džordžu Makartiju [George McCarthy]. Dž. Makartijam saskaņā ar valsts imigrācijas tiesībām nav uzturēšanās tiesību Apvienotajā Karalistē, pat ne tāpēc, ka viņš ir tur pastāvīgi dzīvojošas personas laulātais (4).

11.      Š. Makartijai bez Lielbritānijas pilsonības ir arī Īrijas pilsonība. Pēc laulības noslēgšanas viņa pirmo reizi mūžā pieprasīja Īrijas pasi. Viņas pieteikums tika apmierināts, jo viņas māte ir dzimusi Īrijā.

12.      2004. gada 23. jūlijā Š. Makartija kā Savienības pilsone lūdza Secretary of State for te Dome Department (5) izdot viņai izziņas par uzturēšanās tiesībām saskaņā ar Savienības tiesībām. Dž. Makartijs arī iesniedza attiecīgu pieteikumu kā šīs Savienības pilsones laulātais. Abi pieteikumi ar 2004. gada 6. decembra lēmumu tika noraidīti. Pamatojumā bija norādīts, ka Š. Makartija nav persona, kas atbilst likumā noteiktajiem nosacījumiem, pie šīm personām galvenokārt pieder tikai darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas un ekonomiski neatkarīgas personas. Tāpēc arī Dž. Makartiju nevarot uzskatīt par tādas personas laulāto, kura atbilst likumā noteiktajiem nosacījumiem.

13.      Š. Makartija 2004. gada 6. decembra negatīvo lēmumu apstrīdēja 2004. gada 13. decembrī. 2006. gada 7. septembrī viņas sūdzība tika nodota izskatīšanai Asylum and Immigration Tribunal (6).

14.      Lai gan Dž. Makartijs neiesniedza sūdzību par viņam negatīvo 2004. gada 6. decembra lēmumu, viņš 2006. gada 16. oktobrī vēlreiz pieprasīja uzturēšanās atļauju kā Š. Makartijas laulātais. Arī šis otrais pieteikums ar 2007. gada 20. aprīļa lēmumu tika noraidīts, un Dž. Makartijs 2007. gada 4. maijā iesniedza sūdzību Asylum and Immigration Tribunal.

15.      Asylum and Immigration Tribunal atlika tiesas sēdi par Dž. Makartija iesniegto sūdzību līdz brīdim, kad būs pieņemts galīgs lēmums par Š. Makartijas sūdzību.

16.      2006. gada 17. oktobrī Asylum and Immigration Tribunal tiesnesis vienpersoniski šo Š. Makartijas sūdzību noraidīja. 2007. gada 13. februārī High Court of Justice (England and Wales) noteica šai tiesai pienākumu pārskatīt Š. Makartijas sūdzību. 2007. gada 16. augustā tiesa sūdzību pārskatīja, bet lēmumu par tās noraidīšanu nemainīja. Arī Š. Makartijas apelācija Court of Appeal of England and Wales (Civil Division) (7) nebija veiksmīga, tā tika noraidīta 2008. gada 11. jūnijā.

17.      Pēc vēl vienas Š. Makartijas iesniegtas sūdzības risinājums pamata prāvā ir atkarīgs no iesniedzējtiesas – Supreme Court of the United Kingdom (agrākā House of Lords) (8).

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un process Tiesā

18.      Ar 2009. gada 2. novembra vēstuli, kas Tiesā saņemta 2009. gada 5. novembrī, iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus (9):

“1)      Vai persona, kurai ir dubultā Īrijas un Apvienotās Karalistes pilsonība un kura visu savu mūžu ir uzturējusies Apvienotajā Karalistē, ir “tiesību subjekts” Direktīvas 2004/38/EK 3. panta izpratnē?

2)      Vai šāda persona, kas nav varējusi izpildīt Direktīvas 2004/38 7. panta prasības, ir “likumīgi uzturējusies” uzņēmējā dalībvalstī direktīvas 16. panta izpratnē?”

19.      Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus sniedza Š. Makartija, Dānijas, Īrijas, Igaunijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Mutvārdu procesā 2010. gada 28. oktobrī piedalījās Š. Makartija, Dānijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.

V –    Vērtējums

20.      Pirmajā acumirklī nešķiet ierasti, ka Savienības pilsone pamatojas uz Savienības tiesībām attiecībās ar savas dalībvalsts iestādēm, lai tur sev panāktu uzturēšanās tiesības. Nav nekādu šaubu, ka šai Savienības pilsonei jau tāpēc vien, ka viņai ir tās valsts pilsonība, kurā tā uzturas, ir uzturēšanās tiesības, kuras nedrīkst ierobežot (10).

21.      Iedziļinoties ir redzams, ka šajā lietā jautājums ir nevis par Š. Makartijas personiskajām tiesībām uzturēties Anglijā, bet gan drīzāk par viņas laulātā trešās valsts pilsoņa uzturēšanās tiesībām, kuras viņš, iespējams, varētu iegūt ar viņas starpniecību. Tāpēc jautājums galu galā ir par ģimenes apvienošanos, ko ir paredzēts panākt, aplinkus izmantojot Savienības tiesības, jo Apvienotās Karalistes valsts tiesībās šāda iespēja nav atļauta (11). Uz to vairākas reizes tika norādīts arī mutvārdu procesā Tiesā.

22.      Tomēr ir jāšaubās, vai šajā lietā ir piemērojamas Savienības tiesības, jo Š. Makartija nekad nav izmantojusi tiesības uz brīvu pārvietošanos, kas izriet no LESD 21. panta 1. punkta, 45., 49. un 56. panta (12), kā arī ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. panta 2. punktā un 45. panta 1. punktā (13). Par pieturas punktu Savienības tiesību aspektā šeit var noderēt tikai tāda Š. Makartijas iezīme, ka viņai ir dubultā pilsonība – bez Lielbritānijas pilsonības viņai ir arī Īrijas pilsonība.

23.      Lai gan Š. Makartija uzskata, ka ar viņas dubulto pilsonību ir pietiekami, lai rastos Savienības tiesību pieturas punkts, neviena no valdībām, kas piedalījās tiesvedībā, ne arī Komisija tā neuzskata.

A –    Jēdziens “tiesību subjekts” Direktīvas 2004/38 izpratnē (pirmais prejudiciālais jautājums)

24.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot jēdziena “tiesību subjekts” interpretāciju Direktīvas 2004/38 3. panta izpratnē. Būtībā ir jāapsver, vai persona, kurai ir divu ES dalībvalstu pilsonība, bet kura vienmēr ir dzīvojusi tikai vienā no šīm abām valstīm, attiecībās ar šo valsti var atsaukties uz Direktīvu 2004/38, lai šajā teritorijā iegūtu uzturēšanās tiesības sev un netieši – arī savam laulātajam.

25.      Ņemot vērā Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta formulējumu, uz jautājumu ir jāsniedz noliedzoša atbilde. Atbilstoši šai tiesību normai tiesību subjekts šīs direktīvas izpratnē ir ikviens Savienības pilsonis, kas dodas uz citu dalībvalsti, kas nav valsts, kuras pilsonis tas ir, vai tur uzturas. No 3. panta 1. punkta var izdarīt pretēju secinājumu, ka Direktīva 2004/38 nav piemērojama Savienības pilsoņa attiecībās ar dalībvalsti, kuras pilsonis tas ir un kurā tas vienmēr ir uzturējies.

26.      Šādu interpretāciju apstiprina tiesiskā regulējuma sistēma, kurā iekļaujas Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts, un šīs direktīvas mērķi.

27.      Direktīvas 2004/38 mērķis ir atvieglot Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos dalībvalstu teritorijās. Tam atbilstoši direktīvā brīva pārvietošanās un uzturēšanās bieži ir minētas blakus (14), tā ir pieņemta, “lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības” (15).

28.      Runājot par 3. panta 1. punkta tiesiskā regulējuma sistēmu, jānorāda, ka virknē Direktīvas 2004/38 tiesību normu ir runa par Savienības pilsoņa “ieceļošanu” (16) no savas dzīvesvietas valsts “citas dalībvalsts teritorijā” (17) vai par “uzņēmēju dalībvalsti” (18). Šajā ziņā uzņēmēja dalībvalsts direktīvas izpratnē ir “dalībvalsts, uz kuru pārceļas Savienības pilsonis, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības” (19). Visas šīs tiesību normas liecina, ka Direktīvā 2004/38 ir regulēts Savienības pilsoņa statuss dalībvalstī, kurā tas uzturas, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās tiesības, iespējams, jau kopš dzimšanas (20), un kuras pilsonības tam nav.

29.      Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka Direktīva 2004/38 dažreiz var būt piemērojama attiecībās ar Savienības pilsoņa zemi, ja ir saistība ar Savienības tiesībām. Tādējādi pastāvīgajai judikatūrai atbilst tas, ka Savienības pilsonis, kas ir izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos un vēlas atgriezties savā dzimtajā dalībvalstī, attiecībās ar šo valsti var atsaukties uz Savienības tiesībām (21). Tas pats ir spēkā arī tad, ja Savienības pilsonis vēlas atstāt savu dzimto dalībvalsti, lai dotos uz citu dalībvalsti, izmantojot Savienības tiesībās paredzētās tiesības uz brīvu pārvietošanos (22).

30.      Tādai Savienības pilsonei kā Š. Makartija, kas vienmēr ir uzturējusies savas pilsonības dalībvalstī un arī nekad nav izmantojusi Savienības tiesībās nodrošinātās tiesības uz brīvu pārvietošanos, Direktīva 2004/38 nav piemērojama ne saskaņā ar 3. panta 1. punktu atbilstoši tā formulējumam, ne saskaņā ar šīs tiesību normas mērķi un tiesiskā regulējuma sistēmu. Tas pats attiecas uz Š. Makartijas ģimenes locekļiem (23), jo viņu ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, kā arī vispār iespēja īstenot ģimenes apvienošanos, nav pamatotas ar primārām tiesībām uz brīvu pārvietošanos, bet gan ir atvasinātas no Savienības pilsones tiesībām uz brīvu pārvietošanos un ir paredzētas to īstenošanai (24).

31.      Manuprāt, no primārajās tiesībās nostiprinātajām Savienības pilsoņa tiesībām uz brīvu pārvietošanos (LESD 21. panta 1. punkts un Pamattiesību hartas 45. panta 1. punkts) nekas cits neizriet. Ir taisnība, ka sekundāro tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši primāro tiesību normām, piemēram, Līgumā paredzētajām pamattiesībām (25). Taču, manuprāt, Direktīva 2004/38 atbilst primāro tiesību prasībām. Es it īpaši neuzskatu, ka Savienības pilsonis attiecībās ar savas pilsonības dalībvalsti var pamatoties uz LESD 21. panta 1. punktā paredzētajām uzturēšanās tiesībām arī tad, ja trūkst pārrobežu faktora, kā tas ir Š. Makartijas gadījumā (26).

32.      Vēl ir jānoskaidro, vai līdz šim noskaidroto risinājumu kaut kādā mērā var mainīt tas, ka Š. Makartijai ir divu ES dalībvalstu – Lielbritānijas un Īrijas – pilsonība.

33.      Turpinājumā ir jānorāda, ka Savienības pilsonei, kas ir tādā situācijā kā Š. Makartija, nevar liegt atsaukties uz otro pilsonību, šajā gadījumā Īrijas pilsonību, tikai tāpēc, ka tā neesot efektīva. Tomēr šajā lietā viss liecina par to, ka Š. Makartijas Lielbritānijas pilsonība ir daudz efektīvāka, jo Š. Makartija vienmēr ir dzīvojusi Anglijā un savu Īrijas pasi vispār pirmoreiz ir pieprasījusi pirms lūguma saņemt uzturēšanās atļauju saskaņā ar Savienības tiesībām. Kā ir uzsvērusi Tiesa, Eiropas Savienībā “dalībvalsts nevar ierobežot sekas, ko dod citas dalībvalsts pilsonības piešķiršana, izvirzot papildu nosacījumus šīs pilsonības atzīšanai saistībā ar Līgumā paredzēto pamatbrīvību izmantošanu” (27). Tāpēc saskaņā ar judikatūru dubultas pilsonības pastāvēšanai principā nav nozīmes, izvērtējot Savienības pilsoņu juridisko statusu attiecībās ar viņu dzimtajām dalībvalstīm (28).

34.      Tādējādi Savienības pilsoņa dubultpilsonība, nosakot vārdu, var padarīt nepieciešamas atkāpes no vienas no tā izcelsmes dalībvalstu valsts tiesiskā regulējuma vārdu došanas tiesību jomā (29). Vārds ir personas identitātes būtiska sastāvdaļa. Tāpēc katram Savienības pilsonim ir jāvar paļauties uz to, ka viņa vienā dalībvalstī likumīgi lietotais vārds tiks atzīts arī visās citās dalībvalstīs (30). Ja pastāvētu šaubas par Savienības pilsoņa identitāti, jo viņa vārds dažādās dalībvalstīs ir dažādi izrunājams vai rakstāms, attiecīgajai personai varētu rasties smags kaitējums privātā vai profesionālā ziņā (31).

35.      Tādās jomās kā vārda noteikšanas tiesības piemērojamais tomēr nav obligāti attiecināms uz šajā lietā nozīmīgajām uzturēšanās tiesībām un ar to saistīto iespēju veikt ģimenes apvienošanu. Drīzāk nozīme ir tam, vai Savienības pilsoņa situācija arī šajā aspektā, ievērojot viņa dubulto pilsonību, juridiski nozīmīgi atšķiras no citu Savienības pilsoņu situācijas, kuriem ir tikai uzņēmējas valsts pilsonība.

36.      Lietas faktu iezīmes un līdzība ir jānosaka un jānovērtē it īpaši tiesiskā regulējuma, ar kuru ieviestas apstrīdētās atšķirības, mērķa aspektā. Turklāt vērā ir jāņem regulētās jomas principi un mērķi, kuriem ir pakļauts attiecīgais tiesiskais regulējums (32).

37.      Šajā lietā apstrīdētās Savienības pilsones un viņas ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības ir paredzētas, lai atvieglotu Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos dalībvalstu teritorijās (33). Šajā ziņā tādas Savienības pilsones, kas ir tādā situācijā kā Š. Makartija, dubultā pilsonība nerada nekādas īpatnības. Uzturēšanās tiesību aspektā viņa ir tādā pašā situācijā kā pārējie Lielbritānijas pilsoņi, kas vienmēr ir dzīvojuši Anglijā un nekad nav devušies prom no savas dzimtenes: viņa nekādi neizmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos (34).

38.      Tādai Savienības pilsonei kā Š. Makartija netiek traucētas viņas tiesības uz brīvu pārvietošanos (35), ne arī viņa tiek diskriminēta salīdzinājumā ar citiem Lielbritānijas pilsoņiem, kas ir līdzīgā situācijā. Tas vien, ka viņai bez Lielbritānijas pilsonības ir arī Īrijas pilsonība, neliek viņai un viņas ģimenes locekļiem piemērot Savienības ieceļošanas un uzturēšanās tiesību normas.

39.      Tā ir, ka šādā veidā Savienības pilsonis, kas ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, saskaņā ar Savienības tiesībām var iegūt plašākas tiesības saviem ģimenes locekļiem no trešām valstīm nekā uzņēmējas dalībvalsts pilsonis, kas vienmēr ir uzturējies tās teritorijā (36). Parasti šo problēmu apzīmē ar jēdzieniem “savu pilsoņu diskriminācija” vai “apvērstā diskriminācija”.

40.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās šai problēmai nav risinājuma. Tas, ka pret Savienības pilsoņiem saistībā ar trešo valstu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos tiek izrādīta atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai Savienības pilsonis pirms tam ir vai nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā (37).

41.      Doktrīnā gan dažreiz tiek norādīts, ka no Savienības pilsonības būtu jāatvasina savu pilsoņu diskriminācijas aizliegums (38). Arī ģenerāladvokāte Šarpstone nesen ir izteikusi savu viedokli šajā ziņā (39). Tomēr, kā Tiesa ir vairākkārt atzinusi, Savienības pilsonības mērķis nav attiecināt Savienības tiesību materiālo piemērojamību uz iekšējām situācijām, kurām nav nekādas saistības ar Savienības tiesībām (40).

42.      Protams, nevar izslēgt, ka Tiesa kādreiz mainīs savu judikatūru un uzskatīs par pamatotu turpmāk no Savienības pilsonības atvasināt savu pilsoņu diskriminācijas aizliegumu. Galu galā Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā “dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj tiem pilsoņiem, kuri ir līdzīgās situācijās, neatkarīgi no viņu pilsonības, izņemot īpaši paredzētus gadījumus, saņemt vienādu juridisku attieksmi” (41).

43.      Šī lieta, manuprāt, nav piemērots gadījums, lai savu pilsoņu diskriminācijas jautājumu pakļautu padziļinātai pārbaudei. Tāda “statiska” Savienības pilsone kā Š. Makartija šajā gadījumā vispār netiek diskriminēta salīdzinājumā ar “mobiliem” Savienības pilsoņiem (42). Pat ja netiktu ņemts vērā, ka Š. Makartija nav izmantojusi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un tiktu pieņemts, ka viņai principā ir tiesības pamatoties uz Direktīvas 2004/38 tiesību normām, viņa tik un tā neatbilstu pārējiem Savienības pilsoņiem izvirzītajiem nosacījumiem pastāvīgu uzturēšanās tiesību iegūšanai.

44.      Š. Makartija nav nodarbināta, viņai nav pietiekamu iztikas līdzekļu sev un savai ģimenei, viņa ir nevis “ekonomiski neatkarīga”, bet gan saņem sociālās palīdzības pabalstus Apvienotajā Karalistē (43). Tādējādi viņa neatbilst materiālajiem nosacījumiem, kas Savienības tiesībās ir noteikti Savienības pilsoņiem, kas vēlas uzņēmējā dalībvalstī uzturēties ilgāk par trim mēnešiem (44). Nav arī nekādu norāžu par to, ka Š. Makartija pēdējo piecu gadu laikā būtu bijusi nepārtraukti nodarbināta Apvienotajā Karalistē vai ka viņai būtu pietiekami iztikas līdzekļi sev un savai ģimenei, kas būtu galvenais priekšnosacījums pastāvīgu uzturēšanās tiesību iegūšanai (45). Tādējādi Š. Makartija arī kā “mobila” Savienības pilsone nevarētu iegūt uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām.

45.      Kopumā šo iemeslu dēļ es palieku pie viedokļa, ka uz pirmo iesniedzējtiesas jautājumu atbildams noliedzoši. Tādējādi uz to ir jāatbild, ka tāda Savienības pilsone, kurai ir divu ES dalībvalstu pilsonība, bet kura vienmēr ir dzīvojusi tikai vienā no šīm abām valstīm, šajā valstī nevar pamatoties uz uzturēšanās tiesībām saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.

46.      Ja Tiesa šajā lietā apsvērtu iespēju attīstīt Savienības pilsonības statusu (46), es uzskatu, ka būtu pareizi atsākt mutvārdu procesu. Jo līdz šim lietas dalībniekiem šajā lietā ir bijusi tikai ierobežota iespēja mutvārdu procesa beigās izklāstīt savus argumentus par šo problēmu. Manuprāt, tiem ir jādod vēl viena iespēja par to veikt plašākas diskusijas. Ļoti iespējams, ka vēl arī citas dalībvalstis vēlētos sniegt mutvārdu apsvērumus Tiesā.

B –    Par jēdzienu “likumīga uzturēšanās” Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta izpratnē (otrais prejudiciālais jautājums)

47.      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa interesējas par jēdzienu “likumīga uzturēšanās” Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta izpratnē (47). Būtībā ir jānoskaidro, vai šajā jēdzienā ietilpst arī Savienības pilsones uzturēšanās visu dzīvi tikai uzņēmējā dalībvalstī, kur viņas uzturēšanās tiesības visu uzturēšanās laiku ir bijušas pamatotas tikai ar to, ka viņai ir arī šīs valsts pilsonība.

48.      Šis jautājums ir loģiski pakārtots pirmajam jautājumam. Ja uz pirmo jautājumu, kā es esmu ierosinājusi, tiek atbildēts noliedzoši (48), tad Savienības pilsonei Direktīva 2004/38 nav piemērojama un uz otro jautājumu atbilde nav jāsniedz. Tāpēc es turpinājumā otro jautājumu apsvēršu tikai pakārtoti.

49.      Likumīgas uzturēšanās jēdziens, kas 16. panta 1. punktā ir noteikts kā nosacījums uzturēšanās tiesību iegūšanai, Direktīvā 2004/38 tuvāk nav definēts.

50.      Tiesa šo problēmu līdz galam nav atrisinājusi arī nesen taisītajā spriedumā lietā Lassal, izskaidrojot tikai, ka “ir jāņem vērā laikposmi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kas bija spēkā [iepriekš]” (49). Tas nekādā ziņā neizslēdz, ka varētu ņemt vērā arī citus uzturēšanās laikposmus, kas ir pavadīti saskaņā ar valsts tiesībām par ārvalstnieku uzturēšanos.

51.      Direktīvas 2004/38 preambulā gan ir norādīts, ka ar likumīgu uzturēšanos galvenokārt ir domāta uzturēšanās “saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem nosacījumiem”, proti, uzturēšanās, uz kuru attiecīgajai personai ir tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām (50). Tomēr Direktīvas 2004/38 noteikumi tās konteksta un mērķu aspektā nav interpretējami šauri (51).

52.      Ar tiesībām uz pastāvīgu uzturēšanos saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantu Savienības likumdevēja mērķis ir bijis “veicināt sociālo kohēziju, kura ir viens no Savienības pamatmērķiem” (52), un radīt “[efektīvu] līdzekli integrācijai uzņēmējas valsts sabiedrībā” (53). Šim mērķim atbilst tas, ka tiek paplašināts to personu loks, kurām ir tiesības uz pastāvīgām uzturēšanās tiesībām, ietverot tajā arī tādus Savienības pilsoņus, kuru tiesības uz uzturēšanos izriet tikai no valsts ārvalstnieku tiesībām (54); jo, lai noteiktu Savienības pilsoņa integrācijas līmeni uzņēmējā dalībvalstī, tam, kāpēc viņam ir uzturēšanās tiesības, ir sekundāra nozīme.

53.      Uz to, ka var būt gadījumi, kad uzturēšanās tiesības izriet tikai no uzņēmējas dalībvalsts imigrācijas tiesībām, ir norādīts Direktīvas 2004/38 37. pantā, saskaņā ar kuru labvēlīgāki dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu noteikumi paliek spēkā. Arī judikatūrā ir visnotaļ zināmi gadījumi, kuros Savienības pilsoņu uzturēšanās attiecīgajā uzņēmējā dalībvalstī varēja būt pamatota nevis ar Savienības tiesībām, bet gan tikai ar valsts imigrācijas tiesībām (55). Vienu šādu uzturēšanās gadījumu Tiesa nekādā ziņā neuzskatīja par neievērojamu, bet gan no tā izdarīja secinājumus Savienības tiesību aspektā (56).

54.      Tomēr ar likumīgu uzturēšanos Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta izpratnē galu galā varētu būt domāta uzturēšanās, kas ir pamatota ar ārvalstnieku tiesību noteikumiem, nevis uzturēšanās, kuras likumība izriet tikai no tā, ka attiecīgais pilsonis ir uzņēmējas dalībvalsts pilsonis. Kā jau norādīts (57), Direktīva 2004/38 ir iecerēta Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās īstenošanai un atvieglošanai. Tās mērķis nav veicināt tādu uzņēmējas dalībvalsts pilsoņu integrāciju šīs valsts sabiedrībā, kas nekad nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

55.      Starp uzturēšanās tiesībām, kas ir dibinātas imigrācijas tiesībās, un uzturēšanās tiesībām, kas izriet no attiecīgās personas uzņēmējas dalībvalsts pilsonības, pastāv fundamentālas kvalitatīvas atšķirības. Kamēr dalībvalstis savu pilsoņu uzturēšanās tiesības nekādi nevar ierobežot saskaņā ar starptautisko tiesību principiem (58), tām ir tiesības ārvalstnieku uzturēšanos savā teritorijā pieļaut tikai ar zināmiem nosacījumiem. Tas pats attiecas arī uz citu dalībvalstu Savienības pilsoņu uzturēšanos, kaut gan, protams, ir jāievēro Savienības tiesībās noteiktie ierobežojumi (59).

56.      Ja tādai Savienības pilsonei, kas ir tādā situācijā kā Š. Makartija, kas nekad nav izmantojusi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ļautu pamatoties uz Direktīvu 2004/38, tas galu galā novestu pie “labāko gabaliņu izlasīšanas” (60): Savienības pilsone varētu izmantot Direktīvā 2004/38 paredzētās priekšrocības attiecībā uz ģimenes apvienošanos ar laulāto, kaut gan tas neatbilstu direktīvas mērķiem īstenot un atvieglot brīvu pārvietošanos, un viņa nebūtu pakļauta nekādiem direktīvas nosacījumiem, piemēram, ekonomiskās neatkarības prasībai saskaņā ar direktīvas 7. panta 1. punktu. Kā pareizi ir norādījušas vairākas tiesvedībā iesaistītās valdības, tas neatbilst Savienības tiesību noteikumu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību jomā garam un mērķim.

57.      Tāpēc uz otro iesniedzējtiesas jautājumu būtu jāatbild šādi:

Uzturēšanās likumība, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu ir priekšnoteikums pastāvīgu uzturēšanās tiesību iegūšanai, var izrietēt no Savienības tiesībām vai no uzņēmējas dalībvalsts imigrācijas tiesībām.

Tomēr, ja Savienības pilsonim ir uzņēmējas dalībvalsts pilsonība un viņš tur vienmēr ir uzturējies, pamatojoties uz savu pilsonību, neizmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tā nav “likumīga uzturēšanās” Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta izpratnē.

C –    Nobeiguma piezīmes

58.      Saskaņā ar manis ierosināto risinājumu Savienības pilsone tādā situācijā, kādā ir Š. Makartija, nevar pamatoties uz Savienības tiesībām, lai saviem ģimenes locekļiem iegūtu uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kurā viņa vienmēr ir dzīvojusi un kuras pilsone viņa ir.

59.      Kā Tiesa ir norādījusi spriedumā lietā Metock (61), visas dalībvalstis ir ECPAK (62) līgumslēdzējas puses. Pat ja ECPAK pati par sevi negarantē ārzemniekam tiesības ieceļot konkrētā valstī vai tur uzturēties, ja personai tiek liegta ieceļošana vai uzturēšanās valstī, kurā dzīvo tās tuvi radinieki, tā var būt tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas aizsargāta ECPAK 8. panta 1. punktā, aizskaršana (63).

60.      Šajos apstākļos nevar pavisam izslēgt, ka Apvienotajai Karalistei saistībā ar tās dalību ECPAK varētu būt pienākums Dž. Makartijam piešķirt uzturēšanās tiesības kā Anglijā dzīvojošas Lielbritānijas pilsones laulātajam. Tas tomēr nav Savienības tiesību jautājums, bet gan tikai jautājums par ECPAK saistošo raksturu attiecībā uz Apvienoto Karalisti, un šī jautājuma izlemšana ir tikai valsts tiesu un – vajadzības gadījumā – Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetencē.

VI – Secinājumi

61.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

Savienības pilsonei, kas ir divu ES dalībvalstu pilsone, bet vienmēr ir dzīvojusi tikai vienā no šīm abām valstīm, šajā valstī nav uzturēšanās tiesību saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.


1 –      Oriģinālvaloda – vācu.


2 – Šeit un turpmāk, izmantojot izteicienus “Lielbritānijas pilsonība” un uzturēšanās “Anglijā”, es orientējos pēc šāda formulējuma lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.


3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp., kā arī OV 2007, L 204, 28. lpp.).


4 – Pēc Š. Makartijas pārstāvja Tiesas mutvārdu procesā sniegtajām ziņām tas tā ir tāpēc, ka Dž. Makartijs sākotnēji Apvienotajā Karalistē ir ieceļojis kā “visitor” (ciemiņš).


5 – Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs.


6 – Patvēruma un imigrācijas lietu tiesa.


7 – Anglijas un Velsas Apelācijas tiesa (Civillietu nodaļa).


8 – Sūdzību pamata prāvā 2008. gada 13. novembrī par pieņemamu atzina vēl House of Lords. Pamatojoties uz 2005. gada Likumu par konstitucionālo reformu (Constitutional Reform Act 2005) House of Lords kā tiesas instances pilnvaras 2009. gada oktobrī tika nodotas jaunizveidotajai Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa).


9 – Šos jautājumus uzdot ir nolēmusi vēl House of Lords. Taču tos nosūtīja jau Registrar of the Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas kanceleja). Tas, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norāde “Draft Reference” (lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu projekts), to nepadara nepieņemamu. Kā izriet no 2009. gada 2. novembra pavadvēstules, Supreme Court oficiāli ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.


10 – Kā Tiesa ir atzinusi 1974. gada 4. decembra spriedumā lietā 41/74 van Duyn (Recueil, 1337. lpp., 22. punkts), starptautisko tiesību princips noteic, ka “valsts nevar aizliegt saviem pilsoņiem ieceļot tās teritorijā vai tajā uzturēties”; skat. arī 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑370/90 Singh (Recueil, I‑4265. lpp., 22. punkts) un 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑291/05 Eind (Krājums, I‑10719. lpp., 31. punkts), kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola – kas nodots parakstīšanai 1963. gada 16. septembrī Strasbūrā un stājās spēkā 1968. gada 2. maijā (ETS Nr. 46) – 3. pantu.


11 – Tāpēc tika atlikta nolēmuma pieņemšana par Dž. Makartija sūdzību par viņa uzturēšanās tiesībām (skat. iepriekš šo secinājumu 15. punktu).


12 – Agrākie EKL 18. panta 1. punkts, 39., 43. un 49. pants.


13 – Eiropas Pamattiesību harta svinīgi tika pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.) un vēlreiz 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā (OV C 303, 1. lpp.).


14 – Direktīvas 2004/38 1. panta a) punkts, 3. panta 2. punkts un 5. panta 4. punkts, kā arī preambulas 3. un 22. apsvērums.


15 – Direktīvas 2004/38 preambulas 3. apsvērums, arī Direktīvas 2004/38 nosaukums, kā arī tās preambulas 5. apsvērums par Savienības pilsoņa tiesībām “brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā”. Skat. arī 2008. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑127/08 Metock u.c. (Krājums, I‑6241. lpp., 59. punkts), 2010. gada 23. februāra spriedumus lietā C‑310/08 Ibrahim (Krājums, I‑1065. lpp., 49. punkts) un lietā C‑480/08 Teixeira (Krājums, I‑1107. lpp., 60. punkts), kā arī 2010. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑162/09 Lassal (Krājums, I‑0000. lpp., 30. punkts).


16 –      Piemēram, skat. Direktīvas 2004/38 3. panta 2. punktu, 5. pantu, 8. panta 2. punktu, 15. panta 2. punktu, 27. panta 3. punktu, 29. panta 2. un 3. punktu, 31. panta 4. punktu, kā arī preambulas 6. un 22. apsvērumu.


17 – Direktīvas 2004/38 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts; tāpat šīs direktīvas preambulas 11. apsvērums, kurā ir runa par “pamattiesībām un personiskām tiesībām uzturēties citā dalībvalstī”.


18 – Direktīvas 2004/38 2. pants, 3. panta 2. punkts, 5. panta 3. punkts, 7., 8., 14.–18., 22., 24., 28., 29., 31. un 33. pants, kā arī preambulas 5., 6., 9., 10., 15., 16., 17., 18., 19., 21., 23. un 24. apsvērums.


19 – Direktīvas 2004/38 2. panta 3. punkts.


20 – Skat. Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktu un preambulas 24. apsvērumu; šajā ziņā skat. 2004. gada 19. oktobra spriedumu lietā C‑200/02 Zhu un Chen (Krājums, I‑9925. lpp., 19. punkts) un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Teixeira (45. punkts).


21 – Iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Singh (19.–23. punkts) un lietā Eind (32.–36. punkts); tāpat 2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑60/00 Carpenter (Recueil, I‑6279. lpp., it īpaši 46. punkts).


22 – 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑33/07 Jipa (Krājums, I‑5157. lpp., it īpaši 17. un 18. punkts).


23 – Šajā ziņā jau 1982. gada 27. oktobra spriedums apvienotajās lietās 35/82 un 36/82 Morson un Jhanjan (Recueil, 3723. lpp., 11.–18. punkts).


24 – Šajā ziņā iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Eind (23. punkts).


25 – Skat., piemēram, 2007. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (Krājums, I‑5305. lpp., 28. punkts) un 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/07 un C‑432/07 Sturgeon u.c. (Krājums, I‑10923. lpp., 48. punkts).


26 – Pretēju viedokli pārstāv ģenerāladvokāte Šarpstone [Sharpston] 2010. gada 30. septembra secinājumos lietā C‑34/09 Ruiz Zambrano (Krājums, I‑0000. lpp., it īpaši 91.–97. punktā un 122. punkta pirmajā teikumā).


27 – 1992. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑369/90 Micheletti u.c. (Recueil, I‑4239. lpp., 10. punkts), 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑148/02 Garcia Avello (Recueil, I‑11613. lpp., 28. punkts) un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Zhu un Chen (39. punkts).


28 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Garcia Avello (it īpaši 32.–37. punkts). Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Micheletti u.c. arī ir skaidri noteikta dubultās pilsonības nozīme Savienības tiesībās, it īpaši attiecībās ar dalībvalsti, kuras pilsonības attiecīgajam Savienības pilsonim nav.


29 – 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Garcia Avello (it īpaši 36., 37. un 45. punkts).


30 – Šajā ziņā skat. 2008. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑353/06 Grunkin un Paul (Krājums, I‑7639. lpp., it īpaši 23. un 31. punkts).


31 – 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Garcia Avello (36. punkts) un 30. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Grunkin‑Paul (23.–28. un 32. punkts); tāpat arī jau 1993. gada 30. marta spriedums lietā C‑168/91 Konstantinidis (Recueil, I‑1191. lpp., 16. punkts).


32 – 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c. (Krājums, I‑9895. lpp., 26. punkts).


33 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Metock u.c. (82. punkts); skat. arī iepriekš šo secinājumu 27. punktu.


34 – Šajā ziņā šī lieta atšķiras no lietas Zhu un Chen (iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums), kurā attiecīgajai Savienības pilsonei Katrīnai Žu nebija uzņēmējas valsts pilsonības, bet gan tikai citas dalībvalsts pilsonība, tāpēc viņa, dzīvojot uzņēmējā dalībvalstī, kopš dzimšanas īstenoja savas tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu (agrāko EKL 18. panta 1. punktu). Tāpat šī lieta atšķiras no lietas Eind (iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētais spriedums), kurā, kaut gan attiecīgajam Savienības pilsonim bija uzņēmējas dalībvalsts pilsonība (Nīderlandes), viņš tur atgriezās pēc savu tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas.


35 – Kā pareizi ir uzsvērusi Īrija, Š. Makartijai nekas neliedz, izmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, apmesties kādā citā dalībvalstī, piemēram, Īrijā, kur viņas laulātais viņu var pavadīt kā ģimenes loceklis.


36 – Šajā ziņā skat. iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Metock u.c. (76.–78. punkts).


37 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Metock u.c. (77. un 78. punkts); tāpat pastāvīgā judikatūra par Līgumā nostiprinātajām pamatbrīvībām, skat., piemēram, 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon (Krājums, I‑1683. lpp., 33. punkts).


38 – Borchardt, K.‑D., “Der sozialrechtliche Gehalt der Unionsbürgerschaft”, Neue Juristische Wochenschrift 2000, 2057. lpp. (2059. lpp.); Edward, D., “Unionsbürgerschaft – Mythos, Hoffnung oder Realität?”, no: “Grundrechte in Europa” – Münsterische Juristische Vorträge, Minstere, 2002, 35. lpp. (41. lpp.); Edward, D., “European Citizenship – Myth, Hope or Reality?”, no: “Problèmes d’interprétation” – à la mémoire de Constantinos N. Kakouris, Gedenkschrift, Atēnas/Brisele, 2004, 123. lpp. (131.–133. lpp.); Spaventa, E., “Seeing the Wood despite the Trees? On the Scope of Union Citizenship and its Constitutional Effects”, Common Market Law Review 45 (2008), 13. lpp. (it īpaši 30.–39. lpp.).


39 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētie secinājumi lietā Ruiz Zambrano (it īpaši 139.–150. punkts).


40 – 1997. gada 5. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑64/96 un C‑65/96 Uecker un Jacquet (Recueil, I‑3171. lpp., 23. punkts), iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Garcia Avello (26. punkts), 2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑403/03 Schempp (Krājums, I‑6421. lpp., 20. punkts), iepriekš 37. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon (39. punkts) un 2008. gada 22. maija spriedums lietā C‑499/06 Nerkowska (Krājums, I‑3993. lpp., 25. punkts).


41 – 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑184/99 Grzelczyk (Recueil, I‑6193. lpp., 31. punkts) un 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑524/06 Huber (Krājums, I‑9705. lpp., 69. punkts); tāpat 2006. gada 12. septembra spriedums lietā C‑300/04 Eman un Sevinger (Krājums, I‑8055. lpp., it īpaši 57., 58. un 61. punkts). Par Savienības pilsoņa statusu kā “pamatstatusu” skat. arī 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R (Recueil, I‑7091. lpp., 82. punkts), 27. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Garcia Avello (22. punkts) un 2010. gada 2. marta spriedumu lietā C‑135/08 Rottmann (Krājums, I‑1449. lpp., 43. punkts).


42 – Šajā ziņā skat. arī iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokātes Šarpstones secinājumus lietā Ruiz Zambrano (146. punkts), saskaņā ar kuriem “statisku” un “mobilu” Savienības pilsoņu situācijām būtu jābūt vienādām.


43 – Skat. iepriekš šo secinājumu 9. punktu.


44 – Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkts.


45 – Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkts; šajā ziņā skat. manus apsvērumus par otro prejudiciālo jautājumu (šo secinājumu 47.–57. punkts).


46 – Šajā ziņā skat. iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokātes Šarpstones secinājumus lietā Ruiz Zambrano.


47 – Dažādi jautājumi par Direktīvas 2004/38 16. panta interpretāciju, it īpaši jēdzienu “likumīga uzturēšanās”, ir uzdoti arī ierosinātajās lietās C‑325/09 Dias, C‑424/10 Ziolkowski un C‑425/10 Szeja. Tie tomēr tiktāl, ciktāl tas ir nozīmīgi, neattiecas uz tādu Savienības pilsoņu gadījumiem, kuriem ir uzņēmējas dalībvalsts pilsonība.


48 – Skat. iepriekš šo secinājumu 25. un 45. punktu.


49 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Lassal (40. punkts).


50 – Direktīvas 2004/38 preambulas 17. apsvērums.


51 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Metock (84. un 93. punkts) un lietā Lassal (31. punkts).


52 – Direktīvas 2004/38 preambulas 17. apsvērums.


53 – Direktīvas 2004/38 preambulas 18. apsvērums; skat. arī iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Lassal (32. punkts; par integrācijas ideju skat. arī 37. punktu).


54 – Šajā ziņā skat. manus 15. zemsvītras piezīmē minētos 2009. gada 20. oktobra secinājumus lietā Teixeira (119. punkts); ģenerāladvokāte Trstenjaka [Trstenjak], šķiet, sliecas uz citu viedokli (iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētie 2010. gada 11. maija secinājumi lietā Lassal, 88. punkta pēdējais teikums).


55 – 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C‑456/02 Trojani (Krājums, I‑7573. lpp., it īpaši 36. un 37. punkts); tāpat 1998. gada 12. maija spriedums lietā C‑85/96 Martínez Sala (Recueil, I‑2691. lpp., it īpaši 14. un 15., kā arī 60. un 61. punkts), kaut gan pēdējā gadījumā, šķiet, runa ir par faktisku Savienības pilsones uzturēšanās tiesību piešķiršanu izņēmuma kārtā.


56 – Iepriekš 55. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Martínez Sala (64. un 65. punkts) un lietā Trojani (39. punkts).


57 – Skat. manus apsvērumus par pirmo prejudiciālo jautājumu (it īpaši šo secinājumu 27. un 28. punktu).


58 – Skat. iepriekš šo secinājumu 20. punktu un 10. zemsvītras piezīmi.


59 – It īpaši skat. Direktīvas 2004/38 7., 8. un 27.–33. pantu.


60 – [Tulkotāja piezīme: vācu valodas oriģinālā izmantotais vārds ir “Rosinenpicken”.] Uz to pašu norāda Īrijas mutvārdu procesā izmantotie izteicieni “à la carte approach” un “the best of both worlds”.


61 – Iepriekš minēts 15. zemsvītras piezīmē (79. punkts).


62 – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (ETS Nr. 5).


63 – Skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 18. februāra spriedumu lietā Moustaquim pret Beļģiju (A sērija, Nr. 193, 18. lpp., 36. punkts), 2001. gada 2. augusta spriedumu lietā Boultif pret Šveici (Recueil des arrêts et décisions 2001‑IX, 39. punkts) un 2004. gada 22. aprīļa spriedumu lietā Radovanovic pret Austriju (prasības pieteikums Nr. 42703/98, 30. punkts). Savukārt Eiropas Kopienu Tiesa par Eiropas Savienību ir atzinusi, ka tiesības dzīvot kopā ar saviem tuvākajiem radiniekiem uzliek dalībvalstīm pienākumus; turklāt tie var būt negatīvi, ja dalībvalstij ir jāatturas no personas izraidīšanas, vai pozitīvi, ja valstij ir jāļauj personai ieceļot un uzturēties tās teritorijā (2006. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, saukts “Ģimenes apvienošanās”, Krājums, I‑5769. lpp., 52. punkts).