Language of document : ECLI:EU:C:1974:68

TIESAS SPRIEDUMS

1974. gada 21. jūnijā (*)

Tiesības veikt uzņēmējdarbību

Lieta 2/74

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Beļģijas Conseil d'État, lai tiesvedībā starp

Jean Reyners, tiesību doktors, uzņēmumu administrators, kas dzīvo Voluvēsentlambertā [Woluwé-Saint-Lambert] (Brisele),

un

État belge, ko pārstāv tieslietu ministrs,

piedaloties

Ordre national des avocats de Belgique,

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 52. un 55. pantu saistībā ar 1970. gada 24. augusta Karaļa dekrētu, ar kuru noteikts izņēmums no pilsonības nosacījuma, kas paredzēts Tiesu kodeksā attiecībā uz advokāta profesijas praksi.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Lekūrs [R. Lecourt], palātu priekšsēdētāji A. M. Donners [A. M. Donner] un M. Sērensens [M. Sørensen], tiesneši R. Monako [R. Monaco], Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], P. Peskatore [P. Pescatore] (referents), H. Kučers [H. Kutscher], K. O’Daleijs [C. O. Dálaigh] un A. Dž. Makenzijs Stjuarts [A. J. Mackenzie Stuart],

ģenerāladvokāts A. Meirā [H. Mayras],

sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1973. gada 21. decembra spriedumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 1974. gada 9. janvārī, Beļģijas Conseil d'État [Valsts padome], pamatojoties uz EEK līguma 177. pantu, uzdeva divus jautājumus par to, kā interpretēt EEK līguma 52. un 55. pantu par tiesībām veikt uzņēmējdarbību saistībā ar advokāta profesijas praksi.

2        Šie jautājumi ir uzdoti sakarā ar tāda Nīderlandes pilsoņa celto prasību, kura jurista diploms Beļģijā ļauj praktizēt advokāta profesijā, bet kuram šāda darbība ir liegta viņa pilsonības dēļ saskaņā ar 1970. gada 24. augusta Karaļa dekrētu par advokāta amatu un advokāta praksi (Moniteur belge, 1970, 9060. lpp.).

 EEK līguma 52. panta interpretācija

3        Conseil d'État vaicā, vai EEK līguma 52. pants kopš pārejas posma beigām ir “tieši piemērojama norma”, lai gan nav Līguma 54. panta 2. punktā un 57. panta 1. punktā paredzēto direktīvu.

4        Beļģijas valdība un Īrijas valdība daudzējādā ziņā saskanīgu motīvu dēļ ir iebildušas, ka 52. pantam nav šādas iedarbības.

5        Saistībā ar nodaļu par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, uz ko skaidri norādīts ar vārdiem “ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus”, šis pants jomas sarežģītības dēļ ir traktējams tikai kā tāda vienkārša principa paušana, kura piemērošana ir atkarīga no Kopienas un dalībvalstu papildu noteikumu kopuma pieņemšanas, ko paredz 54. un 57. pants.

6        Līgumā izraudzītā šo ieviešanas aktu forma – izveidot “vispārēju programmu”, kuru īsteno direktīvas, – apstiprina, ka 52. pantam nav tiešas iedarbības.

7        Tiesai nav diskrecionāras varas, kāda atvēlēta Kopienas un dalībvalstu likumdevējiem.

8        Šo argumentāciju pēc būtības atbalsta Lielbritānijas un Luksemburgas valdība, kā arī Beļģijas Ordre national des avocats [Advokātu nacionālā asociācija] – persona, kas iestājusies pamata lietā.

9        Savukārt prasītājs pamata lietā apgalvo, ka viņa gadījumā vienīgais izskatāmais jautājums ir diskriminācija pilsonības dēļ, tāpēc ka uz viņu advokāta profesijas praktizēšanai tiek attiecināti tādi nosacījumi, kādus nepiemēro Beļģijas pilsoņiem.

10      Šajā ziņā 52. pants, viņaprāt, ir skaidra un pilnīga norma, kam var būt tieša iedarbība.

11      Vācijas valdība, ko pēc būtības atbalsta Nīderlandes valdība un kas citē Tiesas 1966. gada 16. jūnija spriedumu lietā 57/65 Lütticke (Recueil, 293. lpp.), uzskata, ka noteikumi, kas dalībvalstīm uzliek pienākumu, kurš tām noteiktā termiņā ir jāizpilda, kļūst tieši piemērojami, ja pienākums nav izpildīts, šim termiņam beidzoties.

12      Pārejas posma beigās dalībvalstis vairs nevar paturēt spēkā ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību, jo no tā brīža 52. pants ir pilnīga un juridiski nevainojama norma.

13      Tādos apstākļos “vispārējā programma” un 54. pantā paredzētās direktīvas ir bijušas svarīgas vienīgi pārejas posmā, jo tā beigās brīvība veikt uzņēmējdarbību tiek pilnībā īstenota.

14      Komisija, gan šaubīdamās par interpretējamās normas tiešo iedarbību, – ņemot vērā gan Līguma norādi uz “vispārēju programmu”, gan uz izpildes direktīvām, gan to dažu jau pieņemto liberalizējošo direktīvu ievirzes dēļ, kas visos aspektos nepanāk pilnīgu attieksmes vienlīdzību, – tomēr uzskata, ka 52. pantam vismaz daļēji ir tieša iedarbība, ciktāl tas īpaši aizliedz diskrimināciju pilsonības dēļ.

15      Līguma 7. pants, veidojot daļu no Kopienas “principiem”, paredz, ka, piemērojot šo līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, “ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”.

16      Līguma 52. pants paredz šīs vispārējās normas piemērošanu konkrētajā tiesību veikt uzņēmējdarbību jomā.

17      Vārdi “ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus” attiecas uz nodaļu par tiesībām veikt uzņēmējdarbību kopumā un tātad ir interpretējami šajā vispārējā kontekstā.

18      Norādot, ka “pārejas laikā pakāpeniski atceļ ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī”, 52. pants šajā jautājumā izsaka pamatprincipu, paredzot, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver arī tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām “ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība”.

19      Pamatojoties uz šo mērķu pakāpenisku sasniegšanu pārejas posmā, 54. pants paredz, ka Padomei ir jāizstrādā “vispārēja programma”, un programmas īstenošanai – direktīvas, kas paredzētas, lai īstenotu brīvību veikt uzņēmējdarbību dažādajās konkrētajās darbības jomās.

20      Papildus šiem liberalizācijas pasākumiem 57. pants paredz direktīvas attiecībā uz diplomu, apliecību un citu kvalifikācijas apliecinājuma dokumentu savstarpēju atzīšanu un vispārīgā veidā – tiesību aktu koordināciju par to, kā sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām.

21      No iepriekš minētā var secināt, ka sistēmā, kādu veido nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, “vispārējā programma” un Līgumā noteiktās direktīvas ir paredzētas, lai īstenotu divas funkcijas: pirmā – pārejas posmā novērst šķēršļus, kas traucē īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību; otrā – dalībvalstu tiesību aktos iestrādāt noteikumus, kas atvieglotu šīs brīvības efektīvu īstenošanu, lai Kopienā sekmētu saimniecisku un sociālu mijiedarbību pašnodarbinātu personu jomā.

22      Uz otro mērķi atsaucas, no vienas puses, atsevišķi 54. panta 3. punkta noteikumi, kas īpaši attiecas uz sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un administratīvo procedūru un prakses saskaņošanu, un, no otras puses, 57. panta noteikumi.

23      Par 52. panta normu iedarbību ir jālemj, ievērojot šo sistēmu.

24      Vienlīdzīga attieksme pret dalībvalstu pilsoņiem ir viena no Kopienas pamattiesību normām.

25      Atsaucoties uz noteikumiem, ko uzņēmējdarbības veikšanas valsts faktiski piemēro pati saviem pilsoņiem, uz šo normu pēc būtības var tieši atsaukties visu citu dalībvalstu pilsoņi.

26      Nosakot, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ir jāpanāk pārejas posma beigās, 52. pants uzliek pienākumu sasniegt precīzu rezultātu, un pakāpenisko pasākumu programmai tā sasniegšanu vajadzēja padarīt vieglāku, nevis atkarīgu no tās.

27      Tas, ka pakāpeniskā virzība nav ievērota, neskar pašu pienākumu pēc tam, kad pagājis tā izpildei paredzētais termiņš.

28      Šī interpretācija ir saderīga ar Līguma 8. panta 7. punktu, saskaņā ar kuru pārejas posma beigas ir pēdējais termiņš, kurā jāstājas spēkā visām noteiktajām normām un kurā jābūt veiktiem visiem pasākumiem, kas vajadzīgi kopējā tirgus izveidei.

29      Nevar noliegt šādu iedarbību, atsaucoties uz to, ka Padome nav pieņēmusi direktīvas, ko paredz 54. un 57. pants, vai to, ka atsevišķas pieņemtās direktīvas nav pilnībā īstenojušas nediskriminēšanas mērķi, ko prasa 52. pants.

30      Pēc pārejas posma beigām nodaļā par tiesībām veikt uzņēmējdarbību paredzētās direktīvas pilsonības principa piemērošanā vairs nav nepieciešamas, jo turpmāk ar tiešo iedarbību to nosaka pats Līgums.

31      Šo direktīvu nozīme tomēr nav zudusi, jo tās joprojām ir plaši piemērojamas to pasākumu jomā, kuri atvieglina tiesību veikt uzņēmējdarbību faktisko īstenošanu.

32      Tāpēc uz uzdoto jautājumu jāatbild tā, ka kopš pārejas posma beigām Līguma 52. pants ir tieši piemērojama norma pat tad, ja konkrētajā jomā nav Līguma 54. panta 2. punktā un 57. panta 1. punktā paredzēto direktīvu.

 EEK līguma 55. panta pirmās daļas interpretācija

33      Conseil d'État ir arī lūgusi precizēt, kas 55. panta pirmajā daļā ir domāts ar vārdiem “darbības jomās, kas attiecīgās valstīs kaut netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu”.

34      Precīzāk, jautājums ir par to, vai tādā profesijā kā advokāta profesija izņēmums nodaļā par tiesībām veikt uzņēmējdarbību attiecas tikai uz tām šai profesijai raksturīgajām darbībām, kuras ir saistītas ar valsts varas īstenošanu, vai arī visa šī profesija ir izņēmums tāpēc, ka tā ietver darbības, kas ir saistītas ar šādas varas īstenošanu.

35      Luksemburgas valdība un Beļģijas Ordre national des avocats uzskata, ka uz advokāta profesiju nav attiecināmi Līguma noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, jo advokāta profesija ir cieši saistīta ar valsts tiesu sistēmas darbību.

36      Tiek argumentēts, ka šāds stāvoklis izriet tiklab no advokatūras tiesiskās iekārtas, kas ietver stingru uzņemšanas un disciplīnas noteikumu kopumu, kā arī no advokātu pienākumu pildīšanas tiesas procesā, kur viņu piedalīšanās lielākoties ir obligāta.

37      Šīs darbības, kas padara advokātu par neaizstājamu palīgu tiesu sistēmas funkcionēšanā, veido vienotu veselumu, kura daļas nav nošķiramas.

38      Savukārt prasītājs pamata lietā apgalvo, ka ar valsts varas īstenošanu advokāta profesijā ir saistītas tikai kādas atsevišķas darbības un tātad vienīgi tās ietilpst izņēmumā, ko attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību principu nosaka 55. pants.

39      Vācijas, Beļģijas, Lielbritānijas, Īrijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka 55. pantā noteiktais izņēmums attiecas vienīgi uz tām dažādu profesiju darbībām, kuras patiešām ir saistītas ar valsts varas īstenošanu, ar nosacījumu, ka tās ir nodalāmas no profesijas parastās prakses.

40      Tomēr minētās valdības nav vienisprātis attiecībā uz to darbību būtību, uz kurām brīvības veikt uzņēmējdarbību princips tādējādi neattiecas, ņemot vērā to, ka advokāta profesijai atbilstīgās profesijas organizācija dažādās dalībvalstīs atšķiras.

41      Vācijas valdība uzskata, ka sakarā ar advokāta [Rechtsanwalt] obligāto piedalīšanos atsevišķos tiesas procesos, it īpaši saistībā ar krimināltiesībām un publiskajām tiesībām, starp advokāta profesiju un tiesu varas īstenošanu pastāv tik ciešs sakars, ka brīvības veikt uzņēmējdarbību principa izņēmums ir jāattiecina vismaz uz lielu šās profesijas daļu.

42      Saskaņā ar 55. panta pirmās daļas noteikumiem nodaļas par tiesībām veikt uzņēmējdarbību noteikumus “attiecībā uz konkrētām dalībvalstīm nepiemēro tādās darbības jomās, kas attiecīgās valstīs kaut netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu”.

43      Ņemot vērā, cik būtiska nozīme Līguma sistēmā ir brīvībai veikt uzņēmējdarbību un vienlīdzīgai attieksmei pret dažādu dalībvalstu pilsoņiem, 55. panta pirmās daļas pieļautos izņēmumus nevar attiecināt uz tik plašu jomu, kas pārsniedz mērķi, kura dēļ izņēmuma klauzula tikusi iekļauta.

44      Līguma 55. panta pirmajai daļai ir jābūt tādai, kas ļauj dalībvalstīm liegt ārvalstniekiem tādu pienākumu pildīšanu, kas ietver valsts varas īstenošanu un ir saistīti ar kādu no pašnodarbinātu personu darbībām, kuras paredz 52. pants.

45      Šī vajadzība tiek pilnībā apmierināta, ja aizliegums dalībvalstu pilsoņiem tiek ierobežots tiktāl, ciktāl šīs darbības ir tieši un specifiski saistītas ar valsts varas īstenošanu.

46      Ar 55. pantu atļautā izņēmuma attiecināšana uz visu profesiju būtu pieļaujama tikai tad, ja šādas darbības būtu saistītas ar šo profesiju tādā veidā, ka, ņemot vērā brīvību veikt uzņēmējdarbību, attiecīgajai dalībvalstij tiktu uzlikts pienākums, arī epizodiski, ļaut ārvalstniekiem pildīt ar valsts varu saistītus pienākumus.

47      No otras puses, šāda attiecināšana tomēr nav iespējama, ja neatkarīgā profesijā darbības, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu, ir nodalāmas no attiecīgās profesionālās darbības kopumā.

48      Tā kā nav saskaņā ar 57. pantu pieņemtas direktīvas, kas liktu saskaņot dalībvalstu noteikumus, kuri it īpaši attiecas uz tādu profesiju kā advokāta profesija, praktizēšanu šajā profesijā turpina reglamentēt attiecīgo dalībvalstu tiesību akti.

49      Līguma 55. panta pirmajā daļā paredzētā iespējamā ierobežojumu piemērošana attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību katrā dalībvalstī ir jāapsver atsevišķi, pamatojoties uz dalībvalstu tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs profesijas organizāciju un praksi.

50      Tomēr šajos apsvērumos jāņem vērā, ka ar 55. pantu Kopienas līmenī ir noteikti ierobežojumi tiem izņēmumiem, kas ir pieļaujami attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību principu, lai izvairītos no tā, ka dalībvalstu vienpusējie noteikumi būtu pārāki par Līguma iedarbību.

51      Profesionālās darbības, kas izpaužas pat kā sistemātiska saskarsme ar tiesām, tostarp obligāta līdzdalība to funkcionēšanā, nav uzskatāmas par saistītām ar valsts varas īstenošanu.

52      Tipiskākās advokāta profesijas darbības, piemēram, konsultēšana un juridiskā palīdzība, kā arī pušu pārstāvēšana un aizstāvība tiesā, pat tad, ja advokāta iesaistīšanās vai palīdzība ir obligāta vai uz to attiecas juridisks monopols, nav uzskatāmas par saistītām ar valsts varas īstenošanu.

53      Šo darbību veikšana neskar tiesu diskrecionāro varu un tiesas varas īstenošanas brīvību.

54      Tāpēc uz uzdoto jautājumu jāatbild tādējādi, ka 55. panta pirmajā daļā paredzētais izņēmums brīvībai veikt uzņēmējdarbību ir attiecināms tikai uz tām 52. pantā paredzētajām darbībām, kuras ir tieši un specifiski saistītas ar valsts varas īstenošanu.

55      Katrā ziņā saistībā ar tādu brīvo profesiju kā advokāta profesija šādi nav kvalificējamas tādas darbības kā konsultēšana un juridiskā palīdzība vai pušu pārstāvēšana un aizstāvība tiesā, pat ja šo darbību veikšana ir obligāta vai uz to attiecas juridisks monopols.

 Par tiesāšanās izdevumiem

56      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Beļģijas Karalistes valdībai, Vācijas Federatīvās Republikas valdībai, Īrijas valdībai, Luksemburgas Lielhercogistes valdībai, Nīderlandes Karalistes valdībai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdībai un Eiropas Kopienas Komisijai, kas Tiesai iesniedza apsvērumus, nav atlīdzināmi.

57      Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa,

atbildot uz jautājumiem, kurus tai ar 1973. gada 21. decembra spriedumu iesniegusi Beļģijas Conseil d'État Administratīvās nodaļas III palāta, nospriež:

1)      kopš pārejas posma beigām EEK līguma 52. pants ir tieši piemērojama norma pat tad, ja konkrētajā jomā nav Līguma 54. panta 2. punktā un 57. panta 1. punktā paredzēto direktīvu;

2)      EEK līguma 55. panta pirmajā daļā paredzētā atkāpe no brīvības veikt uzņēmējdarbību ir jāattiecina tikai uz tām 52. pantā paredzētajām darbībām, kurām ir tieša un specifiska saistība ar valsts varas īstenošanu; saistībā ar tādu brīvo profesiju kā advokāta profesija šādi nav kvalificējamas tādas darbības kā konsultēšana un juridiska palīdzība vai pušu pārstāvēšana un aizstāvība tiesā, pat ja šo darbību veikšana ir obligāta vai uz to attiecas juridisks monopols.

Lecourt

Donner

Sørensen

Monaco

Mertens de Wilmars

Pescatore

Kutscher

Ó Dálaigh

Mackenzie Stuart

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1974. gada 21. jūnijā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

A. Van Houtte

 

      R. Lecourt


* Tiesvedības valoda – franču.