Lieta C627/19 PPU

ZB

(rechtbank Amsterdam lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 12. decembra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 6. panta 1. punkts – Jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” – Kritēriji – Eiropas apcietināšanas orderis, ko soda izpildei izdevusi dalībvalsts prokuratūra

Policijas sadarbība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana soda izpildei – Kompetence, kas piešķirta dalībvalsts iestādei, kura nav tiesa un kura piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās šajā dalībvalstī – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasību ievērošana – Pienākums paredzēt iespēju tiesā pārbaudīt Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus – Apjoms – Pienākums paredzēt iespēju celt atsevišķu prasību par lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi – Neesamība

(Padomes Pamatlēmums 2002/584, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299)

(skat. 29.–39. punktu)

Rezumējums

Tiesa uzskata, ka Francijas, Zviedrijas un Beļģijas prokuratūras atbilst prasībām, lai izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi, kā arī izskaidro tiesību aizsardzības tiesā, kas pienākas personām, uz kurām šāds orderis attiecas, tvērumu

Ar spriedumiem Parquet général du GrandDuché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori) (C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU), Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra) (C‑625/19 PPU) un Openbaar Ministerie (Karaļa prokurors Briselē) (C‑627/19 PPU), kas ir pasludināti 2019. gada 12. decembrī steidzamības tiesvedībās, Tiesa papildināja savu neseno judikatūru (1) par Pamatlēmumu 2002/584 par Eiropas apcietināšanas orderi (2), sniedzot norādes par Eiropas apcietināšanas ordera “izsniegšanas tiesu iestādes” neatkarību un par prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā personām, uz kurām attiecas šāds apcietināšanas orderis.

Pamatlietās Francijas (lietas C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU), Zviedrijas (lieta C‑625/19 PPU) un Beļģijas (lieta C‑627/19 PPU) prokuratūras izsniedza Eiropas apcietināšanas orderus: pirmajās trijās lietās – kriminālvajāšanas veikšanai un pēdējā lietā – soda izpildei. Radās jautājums par to izpildi, kura tostarp bija atkarīga no tā, vai attiecīgajām prokuratūrām ir “izsniegšanas tiesu iestādes” statuss.

Vispirms Tiesa izvērtēja, vai Francijas prokuratūras statuss tai piešķir pietiekamas neatkarības garantijas, lai izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderus, un nosprieda, ka tas tā ir.

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Tiesa sākumā atgādināja, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” var ietvert dalībvalsts iestādes, kas, nebūdamas tiesneši vai tiesas, piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās un rīkojas neatkarīgi. Pēdējais minētais nosacījums nozīmē, ka jāpastāv normatīviem un organizatoriskiem noteikumiem, ar kuriem ir iespējams nodrošināt, ka attiecīgajām iestādēm, izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi, nav nekāda riska tikt pakļautām rīkojumiem vai konkrētiem izpildvaras norādījumiem.

Runājot par Francijas prokuratūras prokuroriem, Tiesas ieskatā, iesniegtā informācija ir pietiekama, lai pierādītu, ka tiem ir pilnvaras neatkarīgi (tostarp no izpildvaras) izvērtēt, vai ir nepieciešams un vai ir samērīgi izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, un tie šīs pilnvaras īsteno objektīvi, ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumus. Viņu neatkarību neietekmē ne tas, ka viņi ir atbildīgi par kriminālvajāšanu, ne tas, ka tieslietu ministrs viņiem var sniegt vispārīgus norādījumus par politiku krimināllietās, ne arī tas, ka viņus vada un kontrolē viņu tiešie priekšnieki, kuri paši ir prokuratūras prokurori, un ka viņiem tātad ir jāizpilda pēdējo minēto norādījumi.

Pēc tam Tiesa precizēja tās nesenajā judikatūrā noteikto prasību, saskaņā ar kuru izsniegšanas dalībvalstī ir jāpastāv iespējai, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības, pārsūdzēt tiesā lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, ko izsniedz iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā, tomēr pati nav tiesu iestāde.

Pirmkārt, Tiesa uzsvēra, ka tas, ka pastāv iespēja celt prasību tiesā nav nosacījums, lai šo iestādi varētu uzskatītu par izsniegšanas tiesu iestādi.

Otrkārt, Tiesa norādīja, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to tiesību sistēmās efektīvi būtu garantēts prasītais tiesību aizsardzības tiesā līmenis, izmantojot procesuālus noteikumus, ar kuriem tā tiek īstenota un kuri var atšķirties vienā vai citā sistēmā. Tiesību celt atsevišķu prasību par lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi noteikšana ir tikai viena no iespējām. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas pienākas personai, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, ko kriminālvajāšanas veikšanai izsniegusi iestāde, kas nav tiesa, raksturīgās prasības ir izpildītas, ja izsniegšanas dalībvalstī tiesā tiek pārbaudīti šā ordera izsniegšanas nosacījumi un tostarp tā izsniegšanas samērīgums.

Šajā gadījumā Francijas un Zviedrijas sistēmas šīm prasībām atbilst, jo valsts procesuālie noteikumi ļauj konstatēt, ka lēmuma izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi samērīgums var tikt pārbaudīts tiesā pirms tā pieņemšanas vai vienlaicīgi ar to, kā arī pēc tā pieņemšanas. Konkrēti, šādu vērtējumu pirms tam veic tiesa, kas pieņem valsts lēmumu, uz kuru vēlāk var tikt balstīts Eiropas apcietināšanas orderis.

Tiesa uzskatīja, ka gadījumā, ja prokuratūra Eiropas apcietināšanas orderi izsniedz nevis kriminālvajāšanas veikšanai, bet tāda brīvības atņemšanas soda izpildei, kas piespriests ar galīgu notiesājošu spriedumu, no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā izrietošās prasības arī nenozīmē, ka būtu jābūt paredzētai iespējai celt atsevišķu prasību par prokuratūras lēmumu. Beļģijas sistēma, kurā šāda prasības celšanas iespēja nav paredzēta, tātad arī atbilst šīm prasībām. Šajā ziņā Tiesa uzsvēra, ka tad, ja Eiropas apcietināšanas orderis attiecas uz soda izpildi, pārbaude tiesā tiek īstenota ar izpildāmo nolēmumu, uz kuru ir balstīts šis apcietināšanas orderis. Proti, izpildes tiesu iestāde var pieņemt, ka lēmums par šāda apcietināšanas ordera izsniegšanu ir pieņemts valsts tiesvedībā, kurā pieprasītajai personai tika nodrošinātas visas garantijas, kas attiecas uz tās pamattiesību aizsardzību. Turklāt šā apcietināšanas ordera samērīgums izriet arī no pasludinātā notiesājošā nolēmuma, jo Pamatlēmumā par Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēts, ka tajā ir jābūt paredzētam sodam vai drošības līdzeklim, kura ilgums ir vismaz četri mēneši.


1      Skat. it īpaši spriedumus, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456); 2019. gada 27. maijs, PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (C‑509/18, EU:C:2019:457), kā arī 2019. gada 9. oktobris, NJ (Vīnes prokuratūra) (C‑489/19 PPU, EU:C:2019:849).


2      Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.).