ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 3. aprīlī (1)
Lieta C‑3/13
Baltic Agro AS
pret
Maksu‑ ja Tolliameti Ida maksu‑ ja tollikeskus
(Tartu Ringkonnakohus (Igaunija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Kopējā tirdzniecības politika – Dempings – Galīgs antidempinga maksājums Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam – Regula (EK) Nr. 2022/95 – Pasākumu termiņa beigu pārskatīšana – Regula (EK) Nr. 661/2008 – Cenu saistības – Lēmums 2008/577/EK – Nosacījumi atbrīvojumam no antidempinga maksājuma – Pirmais neatkarīgais klients – Importētājs, kurš no Krievijas izcelsmes eksportētāja ar trešās sabiedrības starpniecību iegādājās amonija nitrātu saturošus mēslošanas līdzekļus – Savienības Muitas kodekss – Regula (EEK) Nr. 2913/92 – Muitas deklarācija – Deklarācijas atzīšana par nederīgu pēc preču atlaišanas – 66. pants
1. Izskatāmajā lietā Tiesai galvenokārt ir uzdoti vairāki prejudiciāli jautājumi par to, kā interpretēt Savienības tiesisko regulējumu, ar ko ievieš antidempinga maksājumu attiecībā uz Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importu, un Savienības muitas tiesisko regulējumu, ar ko nosaka kārtību deklarācijas atzīšanai par nederīgu pēc preču atlaišanas, kā arī prejudiciāls jautājums par minētā muitas tiesiskā regulējuma spēkā esamību.
2. Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar tiesvedību starp Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importētāju un tā reģistrācijas dalībvalsts muitas administrāciju par minētās iestādes atteikumu piešķirt viņam atbrīvojumu no antidempinga maksājuma, kas ir paredzēts regulējumā, ko piemēro precēm, kas iegādātas no Krievijas izcelsmes ražotāja eksportētāja, kurš ir uzņēmies Eiropas Komisijas apstiprinātas cenu saistības.
3. Tā kā šajā lietā šis atteikums tika pamatots tādējādi, ka ar cita uzņēmuma starpniecību veiktais imports pamatlietā neatbilda šajā tiesiskajā regulējumā noteiktajām formālajām prasībām atbrīvojuma piešķiršanai, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, kā interpretēt un piemērot antidempinga tiesību aktu noteikumus, ar ko nosaka minētās formālās prasības, kā arī par to muitas tiesiskā regulējuma tiesību normu spēkā esamību, kas šim importētājam attiecībā uz minēto importu liedz iespēju panākt attiecīgo muitas deklarāciju atzīšanu par nederīgām un tādējādi saņemt šo atbrīvojumu no maksājuma, ņemot vērā vienlīdzības principu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Atbilstošie antidempinga tiesību akti
4. 1995. gada 16. augustā Eiropas Savienības Padome ar Regulu (EK) Nr. 2002/95 (2) noteica galīgu antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam. Sākotnējais antidempinga maksājums vēlāk tika grozīts, tad vairākkārt pagarināts, it īpaši pēc Kopienas ražotāju pārstāvju vai attiecīgo ražotāju eksportētāju lūguma saistībā ar pasākumu termiņa beigu pārskatīšanu vai starpposma pārskatīšanu.
5. Tomēr vairākas šajā kontekstā pieņemtās regulas tieši neattiecas uz strīda atrisināšanu pamatlietā. Galvenokārt tiek apstrīdēta Padomes Regula (EK) Nr. 661/2008 (3).
6. Regulas Nr. 661/2008 1. un 2. pantā ir noteiktas dažādas galīgā antidempinga maksājuma summas par amonija nitrātu, dažiem mēslošanas līdzekļiem un citiem līdzekļiem, kas satur amonija nitrātu, ko, pirmkārt, ražo Eurochem un ar to saistītas sabiedrības, un, otrkārt, visas citas Krievijas eksportētājas sabiedrības.
7. Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Importētos ražojumus, kas deklarēti laišanai brīvā apgrozībā, par kuriem rēķinus izrakstījuši uzņēmumi, kuru saistības ir apstiprinājusi Komisija un kuru saraksts dots Lēmumā 2008/577/EK, kurš ik pa laikam tiek grozīts, atbrīvo no galīgā antidempinga maksājuma, ko piemēro saskaņā ar 2. pantu, ar nosacījumu, ka:
– tos ir tieši ražojuši, nosūtījuši un par tiem izrakstījuši rēķinu minētie uzņēmumi pirmajam neatkarīgajam klientam Kopienā un
– šādam importam ir pievienots saistību rēķins, kas ir faktūrrēķins, kurā ir vismaz informācija un deklarācija, kas paredzētas šīs regulas pielikumā, un
– muitā deklarētās un uzrādītās preces precīzi atbilst saistību rēķinā sniegtajam aprakstam.”
8. Ar Komisijas Lēmumu 2008/577/EK (4), kas ir minēts Regulas Nr. 661/2008 3. pantā, Komisija saskaņā ar Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (5), 8. panta 1. punktu ir apstiprinājusi tādu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta ražotāju eksportētāju piedāvātās cenu saistības, kas ir “Acron pārvaldītājas sabiedrības uzņēmumi AS Acron, Veliky Novgorod, Krievija, un AS Dorogobuzh, Dorogobuzh, Krievija”.
2) Savienības Muitas kodekss
9. Strīdā pamatlietā arī rodas jautājums par Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (6), šajā gadījumā 66. panta, ar ko paredz nosacījumus deklarācijas atzīšanai par nederīgu pēc preču atlaišanas, un tās 220. panta 2. punkta, ar ko nosaka nosacījumus atbrīvojumam no vēlākas ievedmuitas samaksas, ja muitas dienesti ir pieļāvuši kļūdu, kā arī 251. panta Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (7), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas 2009. gada 16. aprīļa Regulu (EK) Nr. 312/2009 (8), ar ko, atkāpjoties no Muitas kodeksa 66. panta 2. punkta, nosaka nosacījumus par muitas deklarācijas atzīšanu par spēkā neesošu pēc preču atlaišanas, noteikumu interpretāciju un spēkā esamību.
10. Atbilstošo tiesību normu saturs vajadzības gadījumā tiks minēts iztirzājuma gaitā.
II – Pamatlietas rašanās fakti
11. Strīds pamatlietā ir radies saistībā ar Maksu‑ ja Tolliameti Ida maksu‑ ja tollikeskus (nodokļu un muitas iestādes – Austrumu nodokļu un muitas centrs) (9) lēmumu, ar ko pēc veiktās pēcmuitošanas pārbaudes Baltic Agro AS (turpmāk tekstā – “Baltic Agro”) tika pieprasīts samaksāt antidempinga maksājumu un PVN maksājumu attiecībā uz Krievijas izcelsmes amonija nitrātu saturošu mēslošanas līdzekļu importu.
12. Antidempinga maksājumi par attiecīgu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importu, kuri sākotnēji tika piemēroti ar Regulu Nr. 2022/95, kas vairākkārt tika grozīta, ir noteikti ar Regulu Nr. 661/2008.
13. Šajā lietā Baltic Agro laikposmā no 2009. gada oktobra līdz 2010. gada janvārim no Krievijā reģistrētas sabiedrības AS Acron ar Igaunijas sabiedrības Magnet Group OÜ (10) starpniecību iegādājās vairākas tonnas amonija nitrātu saturošu mēslošanas līdzekļu. Šim nolūkam vairākus pirkuma līgumus noslēdza, pirmkārt, Magnet Group un AS Acron un, otrkārt, Magnet Group un Baltic Agro.
14. 2010. gada janvārī un februārī divās muitas iestādēs attiecībā uz šo importu tika iesniegtas piecas muitas deklarācijas, kurās kā importēto preču saņēmējs tika ierakstīts Baltic Agro un kā sūtītājs divās no tām tika ierakstīts AS Acron un trijās pārējās – Latvijas kravu pārvadājumu sabiedrība SIA Ventoil.
15. 2010. gada 1. martā un 23. aprīlī šīs muitas iestādes iesniedza MTA prasību atcelt minētās deklarācijas, ciktāl tajās kā saņēmējs ir ticis ierakstīts Baltic Agro, nevis Magnet Group.
16. 2010. gada 3. martā MTA veica minēto piecu muitas deklarāciju pēcmuitošanas pārbaudi, lai noteiktu, vai importēto preču muitas vērtība, maksājuma apmērs un samaksa bija atbilstīgi.
17. Pamatojoties uz pēcmuitošanas pārbaudi, MTA 2010. gada 31. maijā pieņēma divus lēmumus, pieprasot Baltic Agro samaksāt muitas nodokli un PVN maksājumu par attiecīgajām importētajām precēm, uzskatot, ka Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punktā minētie nosacījumi par atbrīvojumu no muitas nodokļiem nebija izpildīti.
18. 2010. gada 31. maijā Baltic Agro par šo lēmumu cēla prasību Tartu Halduskohus (Tartu Administratīvā tiesa, Igaunija), apgalvojot, ka nodokļu jomā nav nozīmes tam, ka attiecīgā importa veikšanai tā ir izmantojusi starpnieksabiedrību.
19. Tās prasība tika noraidīta ar 2011. gada 25. aprīļa spriedumu. Tartu Halduskohus uzskatīja, ka Baltic Agro nevarēja saņemt atbrīvojumu, jo importētās preces tā nebija iegādājusies tieši no ražotāja.
20. 2011. gada 25. maijā Baltic Agro vērsās Tartu Ringkonnakohus (Tartu Administratīvā apelācijas tiesa, Igaunija), kas atcēla Tartu Halduskohus spriedumu, tādējādi minētā prasība tika apmierināta un Tiesā tika iesniegti prejudiciāli jautājumi par to, kā interpretēt Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punktu.
III – Prejudiciāli jautājumi un tiesvedība Tiesā
21. Šādos apstākļos Tartu Ringkonnakohus (Igaunija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [..] Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka importētājam un pirmajam neatkarīgajam klientam Kopienā vienmēr ir jābūt vienai un tai pašai personai?
2) Vai [..] Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punkts, to lasot kopā ar [..] Lēmumu Nr. 2008/577, ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvošana no antidempinga maksājuma attiecas tikai uz tādu pirmo neatkarīgo klientu Kopienā, kurš pirms deklarēšanas nav veicis deklarējamās preces tālākpārdošanu?
3) Vai [..] Kopienas Muitas kodeksa 66. pants, to lasot kopā ar [Īstenošanas] Regulas [..] 251. pantu un pārējiem procedūras noteikumiem par muitas deklarācijas vēlākiem grozījumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja, preci importējot, deklarācijā nepareizi ierakstīts kravas saņēmējs, ir jābūt dotai iespējai uz pieprasījuma pamata arī pēc preces atlaišanas deklarāciju atzīt par nederīgu un labot ierakstu par kravas saņēmēju, ja, izdarot ierakstu par patieso kravas saņēmēju, būtu bijis jāpiemēro [..] Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums no muitas nodokļa maksājuma, vai tomēr [..] Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts šādos apstākļos ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādes nav tiesīgas veikt vēlāku iegrāmatošanu?
4) Ja atbilde uz abiem trešā jautājuma variantiem ir noliedzoša, vai tad Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantam, lasot to kopā ar [LESD] 28. panta 1. punktu un 31. pantu, atbilst tas, ka [..] Muitas kodeksa 66. pantā, lasot to kopā ar [..] [Īstenošanas] regulas 251. pantu un pārējiem procedūras noteikumiem par muitas deklarācijas vēlākiem grozījumiem, nav atļauts pēc preces atlaišanas deklarāciju atzīt par nederīgu un labot ierakstu par kravas saņēmēju, ja, izdarot ierakstu par patieso kravas saņēmēju, būtu bijusi jāpiemēro [..] Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punktā paredzētā atbrīvošana no muitas nodokļa maksājuma?”
22. Rakstveida apsvērumus sniedza Igaunijas valdība, kā arī Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija. Uzskatot, ka tā ir pietiekami informēta, lai pieņemtu lēmumu, Tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 76. pantu 2. punktu nolēma nenoturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
IV – Par pirmo un otro jautājumu
A – Ievada apsvērumi
23. Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā par atbrīvojuma no antidempinga maksājuma attiecībā uz Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importu ratione personae piemērošanas jomu, kas izriet no Regulas Nr. 661/2008 3. panta un Lēmuma 2008/577 1. panta vienlaicīgas piemērošanas.
24. Saskaņā ar Regulas Nr. 661/2008 3. pantu no antidempinga maksājuma, kas noteikts ar minēto regulu, tiek atbrīvots Krievijas izcelsmes amonija nitrāta imports, par kuru rēķinus ir izrakstījuši uzņēmumi, kuru saistības ir apstiprinājusi Komisija un kuri ir minēti Lēmumā 2008/577. Šajā gadījumā šā lēmuma 1. pantā ir minēti “Acron pārvaldītājas sabiedrības uzņēmumi AS Acron, Veliky Novgorod, Krievija, un AS Dorogobuzh, Dorogobuzh, Krievija”.
25. Tomēr šī atbrīvojuma piešķiršana ir īpaši atkarīga no Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā minētā nosacījuma, ka ievestās preces ražo, nosūta un rēķinus pirmajam neatkarīgajam klientam Kopienā izraksta tieši minētie uzņēmumi. Regulas Nr. 661/2008 pielikumā, tostarp tā 8. punktā, ir paredzēts, ka faktūrrēķinā, kas jāpievieno Kopienā importētajām precēm, uz ko attiecas saistības, ir jāmin “tā uzņēmuma nosaukums, kas importē [Kopienā]”.
26. Nav strīda, ka pamatlietā amonija nitrāta saturošu mēslošanas līdzekļu importu veica Baltic Agro ar Igaunijas sabiedrības Magnet Group starpniecību, ka saistību rēķini tika izrakstīti Magnet Group vārdā un ka Baltic Agro iesniedza par tiem muitas deklarācijas. Nav arī strīda, ka tieši tāpēc, ka importētos amonija nitrātu saturošus mēslošanas līdzekļus Baltic Agro nepirka tieši no AS Acron, MTA atteicās tai piešķirt atbrīvojumu no antidempinga maksājuma.
27. Tāpēc iesniedzējtiesa konkrēti jautā Tiesai, vai, pirmkārt, importētājam un pirmajam neatkarīgajam klientam obligāti ir jābūt vienai un tai pašai personai un, otrkārt, vai atbrīvojums attiecas tikai uz pirmo neatkarīgo klientu, kurš pirms deklarēšanas nav veicis deklarējamās preces tālākpārdošanu.
B – Lietas dalībnieku apsvērumi
28. Igaunijas valdība, tāpat kā Komisija, kuras vienīgās ir pievērsušās šiem jautājumiem (11), ir vienisprātis – kaut arī dažādu apsvērumu dēļ –, ka Regulas Nr. 661/2008 3. pantā minētais atbrīvojums no antidempinga maksājuma attiecas tikai uz personu, kas ir gan importētājs, gan pirmais neatkarīgais klients Kopienā, kurš pirms deklarēšanas nav veicis deklarējamās preces tālākpārdošanu.
29. Pamatlietā ne Baltic Agro, ne Magnet Group nevarēja saņemt atbrīvojumu. Baltic Agro, lai arī tā bija importētāja, nebija pirmais neatkarīgais klients Kopienā, jo iegādājās preces no Magnet Group. Magnet Group bija pirmais neatkarīgais klients Kopienā, bet pirms to ievešanas Kopienas muitas teritorijā tā veica preču tālākpārdošanu Baltic Agro un Baltic Agro uzņēmās ar muitas deklarācijām saistīto formalitāšu kārtošanu.
30. Turpretī Baltic Agro būtībā uzskata, ka Regulā Nr. 661/2008 nekādā veidā nav precizēts, ka importētājam un pirmajam neatkarīgajam klientam ir jābūt vienai un tai pašai personai un ka minētajam pirmajam neatkarīgajam klientam savā vārdā ir jāiesniedz deklarācijas, lai saņemtu atbrīvojumu [no antidempinga maksājuma]. Turklāt nav iemesla nepiešķirt šo atbrīvojumu, ja nav šaubu ne par preču izcelsmi, saturu, daudzumu, vērtību un pircēja identitāti, ne par to, ka ražotājs eksportētājs ievēro saistības.
C – Analīze
31. No Regulas Nr. 661/2008 preambulas 159. apsvēruma izriet, ka šie trīs 3. pantā minētie nosacījumi, tostarp tas, ka importētās preces ražo un nosūta, un par tām pirmajam neatkarīgajam klientam Kopienā izraksta rēķinu tieši minētās sabiedrības eksportētājas, ir pamatoti ar vajadzību, “lai Komisija un muitas iestādes varētu turpmāk efektīvi pārraudzīt, kā uzņēmumi pilda šīs saistības, kad attiecīgajai muitas iestādei tiek iesniegts pieprasījums preču laišanai brīvā apgrozībā”. Lēmuma 2008/577 preambulas 21. apsvērumā būtībā ir minēts tieši tāds pats pamatojums.
32. Turklāt Komisija savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka būtībā nosacījumu par tiešo tirdzniecību mērķis ir ļaut tai pārskatāmi pārbaudīt minimālās cenas importam, attiecībā uz kurām ražotāji eksportētāji ir uzņēmusies saistības, jo jebkura tālākpārdošana var radīt papildu izdevumus, kas atsaucas uz minētajām cenām.
33. Tātad būtībā apsvērumi, kas attaisno Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā noteiktās īpašās prasības, ir saistīti gan ar Komisijas, gan ar dalībvalstu kompetento iestāžu pārbaudi par to, kā ražotāji eksportētāji pilda savas saistības, kuras viņi ir uzņēmušies un kuras tiem dod iespēju saņemt atbrīvojumu no antidempinga maksājuma attiecībā uz amonija nitrātu.
34. Šajā ziņā var konstatēt, ka agrākajos noteikumos šīs prasības, kas regulējumā par antidempinga maksājuma uzlikšanu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam tika ieviestas ar Padomes Regulu (EK) Nr. 993/2004 (12), nebija iekļautas. Ar šo pēdējo regulu, kas tika pieņemta, lai pielāgotu minēto tiesisko regulējumu sakarā ar desmit jaunu dalībvalstu pievienošanos Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, Padomes Regulā (EK) Nr. 658/2002 (13) tika iekļauts 1.a pants, kurā bija noteiktas prasības, kas bija līdzīgas, bet ne identiskas Regulas Nr. 661/2008 (14) 3. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā minētajai prasībai. Šī pēdējā prasība nebija iekļauta arī regulās par tādu saistību apstiprināšanu, no kurām bija atkarīgs ar Regulu Nr. 993/2004 paredzētais atbrīvojums. (15).
35. Tomēr ne Regulā Nr. 661/2008, ne Lēmumā 2008/577 nav sniegta sīkāka informācija par konkrētiem iemesliem, kuru dēļ šī jaunā prasība tika ieviesta.
36. Jākonstatē, ka ne no Regulas Nr. 661/2008, ne Lēmuma 2008/577 nevar secināt, vai importētājam un pirmajam neatkarīgajam klientam jābūt vienai un tai pašai personai, vai arī noteikt iemeslus, kāpēc tā tam obligāti būtu jābūt.
37. Regulas Nr. 661/2008 3. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā noteiktās prasības, kas iekļaujas saistību un to uzlikto kontroles prasību loģikā, iespēju saņemt atbrīvojumu no antidempinga maksājuma tomēr ļoti skaidri pakļauj nosacījumam par to, ka tieši ražotājiem eksportētājiem par importētajām precēm ir jāizraksta rēķins pirmajam neatkarīgajam klientam Kopienā un tam tās jānosūta.
38. No iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu skaidri izriet – nevar atzīt, ka Baltic Agro ir izpildījusi šo divkāršo nosacījumu.
39. Turklāt nav ne pierādīts, ne arī apgalvots, ka šīs prasības būtu acīmredzami neatbilstīgas, lai īstenotu kontroles sasniedzamo mērķi, vai arī ka tās būtu nesamērīgas.
40. Tāpēc es ierosinu Tiesai uz pirmo un otro jautājumu atbildēt, nospriežot, ka Regulas Nr. 661/2008 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Lēmumā 2008/577 minētajiem ražotājiem eksportētājiem paredzētais atbrīvojums no antidempinga maksājuma attiecas tikai uz precēm, par kurām tieši viņi ir izrakstījuši rēķinu un tās nosūtījuši pirmajam neatkarīgajam klientam Kopienā, kurš pirms deklarēšanas nav veicis deklarējamās preces tālākpārdošanu.
V – Par trešo un ceturto jautājumu
A – Ievada apsvērumi
41. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa uzdod Tiesai divkāršu jautājumu par vairāku Muitas kodeksa un Īstenošanas regulas noteikumu interpretāciju. Pirmkārt, tā jautā, vai, piemērojot Muitas kodeksa 66. pantu un Īstenošanas regulas 251. pantu, muitas iestādes uz pieprasījuma pamata var atzīt par nederīgu muitas deklarāciju pēc preču atlaišanas, ja minētais pieprasījums ir balstīts uz kļūdu, nepareizi ierakstot preču saņēmēju, un, ja nebūtu bijusi pieļauta šī kļūda, minētās preces tiktu atbrīvotas no antidempinga maksājuma. Alternatīvi tā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts tādos apstākļos kā pamatlietā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka minētās iestādes veic šī maksājuma vēlāku iegrāmatošanu.
42. Atkarībā no sniegtās atbildes uz trešo jautājumu un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa uzdod Tiesai prejudiciālu jautājumu par vienlaicīgi piemērojamo Muitas kodeksa 66. panta un Īstenošanas regulas 251. panta noteikumu spēkā esamību. Precīzāk, tā jautā, vai neiespējamība uz pieprasījuma pamata atzīt par nederīgu nepareizu muitas deklarāciju, kas izriet no šo noteikumu vienlaicīgas piemērošanas, un no tās izrietošā neiespējamība saņemt Regulas Nr. 661/2008 3. pantā paredzēto atbrīvojumu no antidempinga maksājuma ir saderīgas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk teksta – “Harta”) 20. pantu, LESD 28. panta 1. punktu un 31. pantu.
B – Lietas dalībnieku apsvērumi
43. Igaunijas valdība uzskata, ka trešais un ceturtais jautājums ir nepieņemami, ciktāl tie ir balstīti uz nepareizu pieņēmumu, ka muitas deklarācijā tika pieļauta kļūda attiecībā uz preču saņēmēju. Tā kā muitas formalitātes preču laišanai brīvā tirgū kārtoja Baltic Agro, muitas deklarācijā kā minēto preču saņēmēju nevarēja norādīt Magnet Group. Tādējādi strīdīgā situācija pamatlietā nekādā ziņā neattiecas uz Muitas kodeksa 66. pantā un Īstenošanas regulas 251. pantā vai Muitas kodeksa 220. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem. Katrā ziņā Muitas kodekss un Īstenošanas regula neesot nesaderīgi ar Hartas 20. pantu, LESD 28. pantu 1. punktu un 31. pantu.
44. Padome, kas ir atbildējusi tikai uz ceturto jautājumu, uzskata, ka Hartas 20. pantā garantēto vienlīdzības principu nevar piemērot tad, ja muitas deklarācija ir tikusi aizpildīta nepareizi.
45. Komisija būtībā uzskata, ka Muitas kodeksa 66. panta un Īstenošanas regulas 251. panta vai Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi nav izpildīti. Turklāt tādā situācijā kā pamatlietā vienlīdzības princips neesot jāpiemēro.
C – Analīze
46. Vispirms ir jāatgādina, ka Muitas kodeksa 66. panta 1. punktā deklarētājam ir paredzēta iespēja panākt, ka kompetentās muitas iestādes atzīst par nederīgu viņa sagatavoto un minēto muitas iestāžu pieņemto muitas deklarāciju, tādējādi atkāpjoties no tās neatsaucamības principa, ar nosacījumu, ka deklarētājs sniedz pierādījumus tam, ka preces attiecīgajai muitas procedūrai tika deklarētas kļūdas dēļ (16). Muitas kodeksa 66. panta 2. punktā ir paredzēts, ka deklarāciju var atzīt par nederīgu pēc preču atlaišanas tikai Īstenošanas regulas 251. pantā paredzētajos gadījumus.
47. Tomēr, kā norāda Komisija, Muitas kodeksa 66. pants neattiecas uz pamatlietas apstākļiem, jo nekur netiek apgalvots, ka ar muitas deklarāciju preces kļūdas dēļ tikai pakļautas konkrētai ievešanas sistēmai, proti, laišanai brīvā apgrozībā, bet tikai tas, ka minētajā deklarācijā ir ticis nepareizi ierakstīts preču saņēmējs, proti, Baltic Agro, nevis Magnet Group.
48. Turklāt, kā norāda Igaunijas valdība, Muitas kodeksa 78. panta piemērošanas nosacījumi, kas valsts muitas iestādēm ļauj pārskatīt kļūdainas muitas deklarācijas, arī nav izpildīti, jo tādos apstākļos kā pamatlietā ieraksts attiecībā uz preču saņēmēju nebija nepareizs.
49. Otrkārt, ir jāatgādina, ka Muitas kodeksa 220. panta 2. punktā ir paredzēti nosacījumi, kādos par nodokļu samaksu atbildīgā persona ir atbrīvota no vēlākas ievedmuitas nodokļa samaksas, ja muitas iestādes ir pieļāvušas kļūdu (17).
50. Tomēr, kā norāda Komisija, nevienā brīdī nav ticis apgalvots, ka pamatlietā valsts muitas iestādes būtu pieļāvušas kļūdu, jo, tieši pretēji, iesniedzējtiesas jautājumi ir balstīti tikai uz apstākli, ka muitas deklarācijā ir ticis nepareizi ierakstīts [kravas] saņēmējs. Turpretī deklarētājam ir pienākums sniegt precīzu informāciju (18).
51. No šī izklāsta izriet, ka iesniedzējtiesas trešais jautājums attiecas uz Savienības tiesību normām, kas, ņemot vērā [iesniedzējtiesas] sniegto faktisko informāciju, nav skaidri piemērojamas apstākļiem pamatlietā. Šajos apstākļos es uzskatu, ka trešajam jautājumam trūkst priekšmeta un uz to nav jāatbild.
52. Treškārt, nevarētu uzskatīt, ka, piemērojot Hartas 20. pantā garantēto līdztiesības principu, būtu iespējams konstatēt Savienības muitas noteikumu spēkā neesamību, ciktāl tie liedza Baltic Agro panākt muitas deklarācijas atzīšanu par nederīgu un tādējādi saņemt atbrīvojumu no Regulas Nr. 661/2008 3. pantā paredzētā antidempinga maksājuma.
53. Šajā ziņā iesniedzējtiesa būtībā precizē, ka būtu lietderīgi salīdzināt tāda importētāja uzņēmuma situāciju, kurš muitas deklarācijā kā saņēmēju ir ierakstījis pirmo neatkarīgo klientu Savienībā, ar tāda uzņēmuma situāciju, kurš savā muitas deklarācijā kā saņēmēju ir ierakstījis importētāju, kurš ir izmantojis starpnieku. Nevienlīdzīgas attieksmes pamatā esot tas, ka pirmais ir atbrīvots no antidempinga maksājuma, turpretī otrais nav.
54. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Hartas (19) 20. un 21. pantā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir Savienības tiesību vispārējais princips, nepieļauj to, ka līdzīgas situācijas var aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt var aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota.
55. Tomēr iesniedzējtiesas ierosinātais salīdzinājums nav veicams. Proti, nevar uzskatīt, ka importētājs, kas nav izpildījis Regulas Nr. 661/2008 3. pantā noteiktās formālās prasības, atrodas tādā pašā situācijā kā importētājs, kurš tās ir izpildījis. Neapšaubāmi, iespējams, šīs prasības varētu būt pretrunā Hartas 20. pantam, ja būtu jākonstatē, ka tās ir nepamatotas, patvaļīgas vai acīmredzami nesamērīgas attiecībā pret tiesiskā regulējuma, kurā tās paredzētas, sasniedzamo mērķi. Tomēr lietas materiālos nav nevienas norādes, ka pamatlietā būtu izteikts šāds apgalvojums, un no šīs tiesību normas pārbaudes šādu secinājumu nevar izdarīt.
56. Turklāt nevar arī uzskatīt, ka, nosakot Baltic Agro antidempinga maksājumu attiecībā uz amonija nitrāta importu, būtu pārkāpts kopējā muitas tarifa nodoklis un tādējādi pārkāpts arī LESD 28. panta 1. punkts un 31. pants. Kā izriet no iepriekš minētā izklāsta, šis maksājums galu galā tiek iekasēts drīzāk tāpēc, ka nav tikušas ievērotas Regulas Nr. 661/2008 3. pantā noteiktās prasības, nevis tāpēc, ka tiek piemēroti Savienības muitas noteikumi. Pat ja Baltic Agro būtu spējusi panākt muitas deklarācijas atzīšanu par nederīgu un ierakstīt pareizi saņēmēju – Magnet Group, tādos apstākļos kā pamatlietā tā katrā ziņā nebūtu varējusi izpildīt minētās prasības.
57. Tāpēc es ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka, izskatot iesniedzējtiesas uzdoto ceturto jautājumu, netika atklāts neviens faktors, kas varētu ietekmēt Muitas kodeksa 66. panta un Īstenošanas regulas 251. panta apvienoto noteikumu spēkā esamību attiecībā uz Hartas 20. pantu un LESD 28. panta 1. punktu un 31. pantu.
VI – Secinājumi
58. Noslēgumā es aicinu Tiesu uz Tartu Ringkonnakohus uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2008. gada 8. jūlija Regulas (EK) Nr. 661/2008, ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu Krievijas izcelsmes amonija nitrāta importam pēc tam, kad veikta termiņa beigu pārskatīšana atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 384/96 11. panta 2. punktam un daļēja starpposma pārskatīšana atbilstīgi minētās regulas 11. panta 3. punktam, 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijas 2008. gada 4. jūlija Lēmumā 2008/577, ar ko pieņem saistības, kas piedāvātas attiecībā uz Krievijas un Ukrainas izcelsmes amonija nitrāta importa antidempinga procedūru, minētajiem ražotājiem eksportētājiem paredzētais atbrīvojums no antidempinga maksājuma attiecas tikai uz precēm, par kurām tieši viņi ir izrakstījuši rēķinu un tās nosūtījuši pirmajam neatkarīgajam klientam Eiropas Savienībā, kurš pirms deklarēšanas nav veicis deklarējamās preces tālākpārdošanu;
2) Izskatot iesniedzējtiesas uzdoto ceturto jautājumu, netika atklāts neviens faktors, kas varētu ietekmēt Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Padomes 2006. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1791/2006, 66. panta un Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92, kas grozīta ar Komisijas 2009. gada 16. aprīļa Regulu (EK) Nr. 312/2009, 251. panta apvienoto noteikumu spēkā esamību attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantu un LESD 28. panta 1. punktu un 31. pantu.