ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA
[YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 7. jūlijā 1(1)
Lieta C‑555/07
Seda Kücükdeveci
pret
Swedex GmbH & Co. KG
(Landesarbeitsgericht Düsseldorf (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Direktīva 2000/78/EK – Nediskriminācijas vecuma dēļ princips – Valsts tiesību akti par atlaišanu, kuros, aprēķinot uzteikuma termiņu, netiek ņemts vērā pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas nostrādātais laiks – Ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu nesaderīgi valsts tiesību akti – Valsts tiesas loma un pilnvaras – Vispārējie tiesību principi – Tiesības izņēmuma kārtā atsaukties uz direktīvu prāvā starp privātpersonām
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa vēlreiz tiek aicināta precizēt diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma juridisko sistēmu un piemērojamību Kopienu tiesībās. Šis lūgums sniedz Tiesai iespēju izskaidrot 2005. gada 22. novembra sprieduma lietā Mangold (2) piemērojamību.
2. Proti, izskatot šo lietu, Tiesa precizēs vispārīgā nediskriminācijas vecuma dēļ principa juridisko sistēmu un funkciju, kuru tas pilda tad, kad Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (3), transponēšanas termiņš ir beidzies. It īpaši ir jānosaka valsts tiesas loma un pilnvaras attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kurā iestrādāta diskriminācija, kas balstīta uz vecuma kritēriju, ja fakti pamata prāvā ir notikuši pēc Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņa beigām un ja prāva notiek starp divām privātpersonām.
3. Šis lūgums ir iesniegts prāvā, kuru ir uzsākusi Kikikdeveci [Kücükdeveci] pret savu agrāko darba devēju Swedex GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Swedex”) par uzteikuma termiņa aprēķinu, kas piemērojams viņas atlaišanai.
4. Šajos secinājumos vispirms izskaidrošu, kāpēc šajā lietā Direktīva 2000/78 ir atsauces norma, kuru ņemot vērā ir jānosaka, vai pastāv diskriminācija vecuma dēļ.
5. Pēc tam norādīšu, ka šī direktīva, manuprāt, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem darba ņēmēja pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas nostrādātais laiks netiek ņemts vērā, aprēķinot darba stāžu, kuru ņemot vērā, tiek aprēķināts uzteikuma termiņš, kas darba devējam ir jāievēro atlaišanas gadījumā.
6. Visbeidzot izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka situācijā, kurā iesniedzējtiesa nevar interpretēt savas valsts tiesības atbilstoši Direktīvai 2000/78, šī tiesa – saskaņā ar Kopienu tiesību pārākuma principu un ņemot vērā nediskriminācijas vecuma dēļ principu – ir pilnvarota nepiemērot valsts tiesības, kas ir pretrunā šai direktīvai, ieskaitot gadījumu, ja prāva notiek starp divām privātpersonām.
I – Atbilstošie tiesību akti
A – Direktīva 2000/78
7. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. pantu, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.
8. Šīs direktīvas 2. pantā noteikts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā [1. pantā] minēta iemesla dēļ;
[..]
[..].”
9. Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā precizēts:
“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
[..]
c) nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu;
[..].”
10. Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme [atšķirīga attieksme], kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu [leģitīmu] mērķi, tostarp likumīgu [leģitīmu] nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme [atšķirīga attieksme] cita starpā var ietvert:
a) to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b) to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
c) to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.”
11. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 18. panta pirmo daļu šī direktīva ir transponējama dalībvalstu tiesību sistēmās vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim. Tomēr šā paša panta otrajā daļā ir noteikts:
“Lai ņemtu vērā konkrētos nosacījumus, dalībvalsts vajadzības gadījumā no 2003. gada 2. decembra var saņemt 3 gadu papildu laiku, proti, kopā 6 gadus, lai ieviestu šīs direktīvas noteikumus par diskrimināciju vecuma un darba nespējas [invaliditātes] dēļ. Tādā gadījumā dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju. [..]”
12. Vācijas Federatīvā Republika ir izmantojusi šo iespēju, līdz ar to Direktīvas 2000/78 noteikumi par diskrimināciju vecuma un invaliditātes dēļ šajā dalībvalstī ir jātransponē vēlākais 2006. gada 2. decembrī.
B – Valsts tiesības
13. Vācijas Civillikumā (Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk tekstā – “BGB”) 622. pantā ar nosaukumu “Darba tiesisko attiecību uzteikuma termiņi” ir noteikts:
“1. Darba tiesiskās attiecības ar strādnieku vai darbinieku (darba ņēmēju) var uzteikt četras nedēļas iepriekš, uzteikuma termiņam beidzoties kalendāra mēneša piecpadsmitajā datumā vai kalendāra mēneša beigās.
2. Atlaišanas, ko veic darba devējs, gadījumā uzteikuma termiņi ir šādi:
– 1 mēnesis, uzteikuma termiņam beidzoties kalendāra mēneša beigās, ja darba tiesiskās attiecības iestādē vai uzņēmumā ir ilgušas 2 gadus;
– 2 mēnešus, uzteikuma termiņam beidzoties kalendāra mēneša beigās, ja tās ir ilgušas 5 gadus;
– 3 mēnešus, uzteikuma termiņam beidzoties kalendāra mēneša beigās, ja tās ir ilgušas 8 gadus;
– 4 mēnešus, uzteikuma termiņam beidzoties kalendāra mēneša beigās, ja tās ir ilgušas 10 gadus;
[..]
Aprēķinot darba stāžu, netiek ņemts vērā laiks, ko darba ņēmējs ir nostrādājis pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas[ (4)].”
14. 2006. gada 14. augusta Vispārējā likuma par vienlīdzīgu attieksmi (Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz[, turpmāk tekstā – “AGG”]) (5) 1., 2. un 10. pantā, ar kuriem ir transponēta Direktīva 2000/78, ir noteikts:
“1. pants – Likuma mērķis
Šā likuma mērķis ir novērst vai atcelt jebkādu nelabvēlīgāku attieksmi, kas balstīta uz rasi vai etnisko piederību, dzimumu, reliģiju vai uzskatiem, invaliditāti, vecumu vai dzimuma identitāti.
2. pants – Piemērošanas joma
[..]
4. Atlaišanas procesu reglamentē tikai noteikumi par vispārējo un īpašo aizsardzību pret atlaišanu.
[..]
10. pants – Pieļaujama atšķirīga attieksme vecuma dēļ
Neskarot 8. pantu, atšķirīga attieksme, kas ir saistīta ar vecumu, ir atļauta, ja tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota ar likumīgu mērķi. Šā mērķa sasniegšanas līdzekļiem ir jābūt piemērotiem un vajadzīgiem. Šāda atšķirīga attieksme tostarp var ietvert:
1) īpašu nosacījumu noteikšanu pieejai darbam un profesionālai izglītībai, nodarbinātībai un profesijai, ieskaitot atalgojuma un atlaišanas nosacījumus, jauniešiem, vecāka gada gājuma darbiniekiem un tiem darbiniekiem, kuru apgādībā ir personas, lai vecinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu viņu aizsardzību;
[..].”
II – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
15. Kikikdeveci ir dzimusi 1978. gada 12. februārī. Viņa strādāja Swedex kopš 1996. gada 4. jūnija, proti, kopš 18 gadu vecuma.
16. Ar 2006. gada 19. decembra vēstuli Swedex darba ņēmēju atlaida, ņemot vērā likumīgo termiņu, no 2007. gada 31. janvāra.
17. Ar 2007. gada 9. janvārī celto prasību Kikikdeveci pārsūdzēja Arbeitsgericht Mönchengladbach [Menhengladbahas Darba lietu tiesā] (Vācija) savu atlaišanu. Savas prasības pamatojumam viņa tostarp apgalvoja, ka atlaišana stājas spēkā tikai 2007. gada 30. aprīlī, jo BGB 622. panta 2. punkta pirmā teikuma 4. apakšpunktā ir noteikts, ka pēc darba ņēmēja 10 gadu darba uzņēmumā uzteikuma termiņš tiek pagarināts līdz četriem mēnešiem, darba tiesiskajām attiecībām beidzoties kalendāra mēneša beigās.
18. Viņa uzskata, ka BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums, kurā paredzēts, ka, aprēķinot uzteikuma termiņu, netiek ņemts vērā laiks, ko darba ņēmējs ir nostrādājis pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas, rada diskrimināciju vecuma dēļ, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām. Līdz ar to šī valsts tiesību norma nebūtu jāpiemēro.
19. Tā kā Arbeitsgericht Mönchengladbach apmierināja Kikikdeveci prasību, Swedex nolēma šo spriedumu pārsūdzēt Landesarbeitsgericht Düsseldorf [Diseldorfas federālās zemes Darba lietu tiesā] (Vācija).
20. Savā lēmumā par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu šī tiesa norāda, ka, pat ja nodarbinātības aizsardzības organizēšana var netieši ietekmēt darba ņēmēju uzvedību pieņemšanas darbā jomā, nav pierādīts, ka 25 gadu slieksnis ļauj tieši sasniegt mērķus, kas saistīti ar nodarbinātības politiku un darba tirgu.
21. Minētā tiesa uzskata, ka tas, ka uzteikuma termiņa pagarināšana ir saistīta ar minimālo vecumu, galvenokārt ir balstīts uz Vācijas likumdevēja pieņēmumiem sociālās un ģimenes politikas jomā, kā arī uz apsvērumiem, saskaņā ar kuriem vecāka gada gājuma darba ņēmējus bezdarba sekas ietekmē vairāk viņu ģimenes un saimniecisko pienākumu dēļ un tādēļ, ka ir samazinājies viņu elastīgums un profesionālā mobilitāte. BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums atspoguļo likumdevēja vērtējumu, atbilstoši kuram jaunie darba ņēmēji vispārīgi reaģē daudz vieglāk un ātrāk attiecībā uz darba zaudēšanu, un, ņemot vērā viņu vecumu, ir saprātīgi no viņiem pieprasīt paaugstinātu elastīgumu un mobilitāti. Saskaņā ar mērķi aizsargāt vecākus un ilgāk nodarbinātus darba ņēmējus BGB 622. panta 2. punktā bezierunu kārtā ir paredzēts, ka laiks, kas nostrādāts pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas, netiek ņemts vērā, un tikai, sākot ar šo vecumu, darba ņēmēji pakāpeniski iegūst tiesības uz garāku uzteikuma termiņu atkarībā no viņu strādāšanas ilguma uzņēmumā.
22. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta, ka BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums neatbilst Pamatlikumam. Turpretī tā izsaka šaubas attiecībā uz šīs tiesību normas atbilstību Kopienu tiesībām.
23. Proti, ņemot vērā Tiesas argumentāciju, kas sniegta iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold, un “ar konkrētā darba tirgus struktūru un ieinteresētās personas personisko situāciju saistīt[os] apsvērum[us]”, kas tajā ir izvirzīti, iesniedzējtiesa šaubās, ka nevienlīdzīgā attieksme var objektīvi tikt pamatota saskaņā ar Kopienu tiesību vispārējiem principiem vai Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.
24. Turklāt tā uzskata, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka šī direktīva nevar radīt tiešu iedarbību pamata prāvā. Tāpat tā, pamatojoties uz diviem nesenajiem Tiesas spriedumiem, kuros atgādināts un precizēts valsts tiesu atbilstīgas interpretācijas pienākums (6), piebilst, ka paliek nosacījums, ka valsts tiesību aktiem ir jābūt tādiem, kurus var interpretēt. Piemērojot kritērijus, atbilstoši kuriem, interpretējot tiesību aktu normu, ir jāņem vērā ne tikai tā noteikumi, bet arī tā vieta attiecīgās normatīvās sistēmas kontekstā un mērķi, kas atbilstoši likumdevēja atpazīstamajam nolūkam noteikti tiesiskajā regulējumā, kuras daļu šī tiesību norma veido (7), iesniedzējtiesa uzskata, ka BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums, kura teksts ir nepārprotams, nevar tikt interpretēts.
25. Līdz ar to tai rodas jautājums par to, kādas sekas valsts tiesai ir jāņem vērā, ja šī tiesību norma izrādās nesaderīga ar Kopienu tiesību vispārīgo principu, kas ir diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums.
26. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver to, ka Vācijas Konstitūcijā valsts tiesām ir noteikts pienākums piemērot spēkā esošos tiesību aktus. Tā šaubās, ka iepriekš minētais spriedums lietā Mangold varētu tikt saprasts tādējādi, ka valsts tiesām tiek piešķirtas pilnvaras, īstenojot primārās Kopienu tiesības, nepiemērot pretrunā esošos valsts tiesību noteikumus. Šāda situācija radītu risku izraisīt atšķirības judikatūrā, ko veido dalībvalstu tiesas, kuras var izlemt piemērot vai nepiemērot valsts tiesību aktus atkarībā no tā, vai tās uzskata, ka tie ir vai nav pretrunā primārām Kopienu tiesībām. Šīs pārdomas liek iesniedzējtiesai lūgt Tiesu precizēt, vai iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold tās nodoms bija izslēgt to, ka valsts tiesām atbilstoši iekšējām tiesībām var būt pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirms tās atzīst, ka valsts tiesību norma nav piemērojama tādēļ, ka ar to tiek pārkāptas primārās Kopienu tiesības. Visbeidzot, tā norāda, ka pretrunā esošu valsts tiesību nepiemērošana, kas tiek prasīta iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold, rada jautājumu par lietas dalībnieku tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu piemērošanu, it īpaši tad, ja rodas jautājums par to saderību ar Kopienu tiesību vispārīgajiem principiem.
27. Šādos apstākļos Landesarbeitsgericht Düsseldorf nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai ar tādiem valsts tiesību aktiem, kuros paredzēts, ka uzteikuma termiņi, kas jāievēro darba devējam, pakāpeniski pagarinās, palielinoties darba stāžam, bet kuru aprēķinā netiek ņemts vērā darba ņēmēja pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas nostrādātais laiks, tiek pārkāpts diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums, kas paredzēts Kopienu tiesībās, tostarp primārajās Kopienu tiesībās vai [..] Direktīvā 2000/78 [..];
b) vai var pieņemt pamatojumu tam, ka jaunu darba ņēmēju atlaišanas gadījumā darba devējam ir jāievēro tikai uzteikuma pamata termiņš, ja tiek atzītas darba devēja ekonomiskās intereses, kuras ilgāki uzteikuma termiņi apdraudētu, elastīgi vadīt personālu un ja jauniem darba ņēmējiem tiek liegta nodarbinātības stabilitātes aizsardzība un iespēja izmantot savas priekšrocības (kuras tiek piedāvātas vecāka gada gājuma darba ņēmējiem ilgāku uzteikuma termiņu formā), piemēram, tādēļ, ka, ņemot vērā viņu vecumu un/vai to, ka viņu sabiedriskie, ģimenes un privātie pienākumi ir mazāki, no viņiem ir saprātīgi sagaidīt lielāku profesionālo un personisko elastīgumu un mobilitāti?
2) Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) punktu ir apstiprinoša, bet uz b) punktu – noliedzoša:
vai tiesvedībā starp privātpersonām dalībvalsts tiesai ir jāatturas no tiesību aktu, kas acīmredzami ir pretrunā Kopienu tiesībām, piemērošanas vai arī ir jāņem vērā paļāvība, kas lietas dalībniekiem ir attiecībā uz spēkā esošo valsts tiesību piemērošanu tādējādi, ka valsts tiesību akti netiek piemēroti tikai pēc [..] Tiesas nolēmuma par strīdīgo vai pēc būtības līdzīgu tiesisku regulējumu?”
III – Analīze
A – Par pirmā jautājuma a) un b) punktu
28. Šis pirmais jautājums ir uzdots būtībā, lai uzzinātu, vai Kopienu tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, aprēķinot atlaišanas gadījumā piemērojamo uzteikuma termiņu, netiek ņemts vērā laiks, kas nostrādāts pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas. Pirms atbildēt uz šo jautājumu, kā aicina iesniedzējtiesa, ir jāprecizē, kura ir atsauces Kopienu tiesību norma šajā lietā: nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas, pēc Tiesas domām, ir Kopienu tiesību vispārīgs princips (8), vai arī Direktīva 2000/78?
1) Kura ir atsauces Kopienu tiesību norma?
29. Uzskatu, ka tādā situācijā kā pamata prāvā Direktīvai 2000/78 ir jābūt atsauces tiesību normai, lai noteiktu, vai pastāv diskriminācija vecuma dēļ, kas ir aizliegta Kopienu tiesībās.
30. Vispirms ir jāatgādina, ka gan no Direktīvas 2000/78 nosaukuma un preambulas, gan no tās satura un mērķa izriet, ka ar to tiek izveidota sistēma, lai jebkurai personai nodrošinātu vienādu attieksmi attiecībā uz nodarbinātību un profesiju, tai piedāvājot efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju šīs direktīvas 1. pantā paredzēto iemeslu, tostarp vecuma dēļ (9).
31. Jāteic, ka pamata prāvas fakti ir notikuši pēc tā termiņa beigām, kuru izmantojusi Vācijas Federatīvā Republika šīs direktīvas transponēšanai, proti, pēc 2006. gada 2. decembra.
32. Turklāt, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā. Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu “[..] šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā [..] attiecībā uz [..] nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”. Tā kā BGB 622. pants ir tiesību norma, kas reglamentē vienu no apstākļiem, kuros var notikt atlaišana, tā ir jāuzskata par tiesību normu, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
33. Savu analīzi, nosakot, vai BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums ir pretrunā diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumam, kas formulēts Kopienu tiesībās, galvenokārt balstīšu uz Direktīvas 2000/78 noteikumiem, kuros ir precizēts tas, kas ir jāuzskata par atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām. Tādējādi šī direktīva sniedz detalizētu ietvaru, kas ļauj atklāt, vai pastāv ar vecumu saistīta diskriminācija attiecībā uz nodarbinātību un profesiju.
34. Līdz ar to neredzu nevienu iemeslu, kādēļ vispārīgajam nediskriminācijas vecuma dēļ principam būtu jāpiešķir autonoma piemērojamība, kā rezultātā būtu jāinterpretē tikai šis princips, jo šādas nostājas galvenais trūkums būtu tas, ka Direktīvai 2000/78 tiek atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība. Tomēr tas nenozīmē, ka Kopienu tiesību vispārīgajam principam – nediskriminācijas vecuma dēļ principam – nav nekādas lomas manā šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu analīzē. Tā kā šis vispārīgais princips ir nedalāmi saistīts ar Direktīvu 2000/78, kuras galvenais mērķis ir šā principa īstenošanas atvieglošana, šis princips, kā skaidrošu atbildē uz otro jautājumu, ir jāņem vērā, nosakot, vai un kādos apstākļos uz Direktīvu 2000/78 var atsaukties prāvā starp privātpersonām.
35. Tagad, to precizējot, ir jāizvērtē, vai Direktīva 2000/78 un it īpaši tās 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums.
2) Vai Direktīva 2000/78 nepieļauj BGB 622. panta 2. punkta pēdējo teikumu?
36. Vispirms jākonstatē, ka, tā kā atbilstoši BGB 622. panta 2. punkta pēdējam teikumam laiks, ko darba ņēmēji nostrādājuši pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas, netiek ņemts vērā, aprēķinot darba stāžu, kas savukārt ļauj noteikt atlaišanas gadījumā piemērojamo uzteikuma termiņu, tajā ir noteikta atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kā paredzēta Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā. BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums tieši nosaka nelabvēlīgāku attieksmi pret atlaistajiem darba ņēmējiem, kuri ir uzsākuši darba tiesiskās attiecības ar savu darba devēju pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas, salīdzinot ar atlaistajiem darba ņēmējiem, kuri ir uzsākuši šādas attiecības pēc šā vecuma sasniegšanas. Turklāt šis pasākums rada nelabvēlīgākus apstākļus jauniem darba ņēmējiem, salīdzinot ar vecākiem darba ņēmējiem, jo ir iespējams, ka jaunie, kā to pierāda Kikikdeveci situācija, var tikt izslēgti no aizsardzības mehānisma, ko rada uzteikuma termiņa atlaišanas gadījumā pakāpeniska pagarināšana atkarībā no uzņēmumā pavadītā laika.
37. Tomēr no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka šāda atšķirīga attieksme vecuma dēļ nerada diskrimināciju, kas aizliegta saskaņā ar tās 2. pantu, “ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”. Tādējādi šie likumīgie mērķi, kas ir saistīti ar sociālo politiku (10), var pamatot ar vecumu saistīto atšķirīgo attieksmi, kuras vairāki piemēri ir sniegti Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta otrajā daļā.
38. Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvis tiesas sēdē izklāstīja vispārīgo kontekstu, kurā ticis noteikts 25 gadu slieksnis. No tā izriet, ka 1926. gadā Vācijas likumdevējs izveidoja atlaišanas gadījumā piemērojamo uzteikuma termiņu pakāpeniskas pagarināšanas sistēmu atkarībā no darba tiesisko attiecību ilguma. 25 gadu vecuma, sākot ar kuru tiek ņemts vērā nostrādātais laiks, sliekšņa noteikšanas mērķis bija daļēji atslogot darba devējus no šā uzteikumu termiņu pakāpeniskas pagarināšanas pienākuma. Šķiet, ka runa ir par tiesību normu, kas ir atvieglojusi politiska kompromisa rašanu galvenā pasākuma – minētās pagarināšanas – veikšanai. Turklāt šīs tiesību normas mērķis, šķiet, ir lielāka elastīguma piešķiršana darba devējiem, ja tie vēlas atlaist jaunus darba ņēmējus, jo šis elastīgums attiecībā uz jaunākajiem kaut kādā mērā kompensē slogu, ko darba devējiem rada uzteikuma termiņu pakāpeniska pagarināšana atkarībā no darba tiesisko attiecību ilguma. Citiem vārdiem sakot, Vācijas likumdevējs ir centies sabalansēt darba ņēmēju aizsardzības pastiprināšanu atkarībā no uzņēmumā pavadītā laika un darba devēju intereses elastīgi vadīt personālu.
39. Turklāt iesniedzējtiesas sniegtie skaidrojumi ļauj precizēt kontekstu, kurā ticis pieņemts BGB 622. panta 2. punkts. Vispārīgi ņemot, šis pants ir paredzēts vecāku darba ņēmēju aizsardzības pret bezdarbu pastiprināšanai. Vācijas likumdevējs ir ievērojis premisu, saskaņā ar kuru bezdarbs skar vecākus darba ņēmējus vairāk nekā jaunus, jo vecākajiem ir ģimenes un saimnieciski pienākumi, kuru parasti nav jaunākajiem, un turklāt viņu profesionālā mobilitāte ir mazāka. Laikā, kad tika pieņemta apstrīdētā tiesību norma, proti, XX gadsimta sākumā, šķiet, darba ņēmēji, kas galvenokārt bija vīrieši, parasti veidoja ģimenes apmēram trīsdesmit gadu vecumā. Tā kā pirms šā vecuma sasniegšanas jaunajiem darba ņēmējiem parasti nebija ģimenes saistību, viņi tika pietiekami aizsargāti, piemērojot uzteikuma pamattermiņu. Turklāt viņi reaģēja daudz vieglāk un ātrāk uz sava darba zaudēšanu.
40. Tāpat ir ticis apgalvots, ka 25 gadu slieksnis varētu tikt analizēts kā līdzeklis likumīga nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķa sasniegšanai, ciktāl tā rezultātā tiek samazināts augstākais jauno darba ņēmēju bezdarba līmenis, radot nosacījumus, kas var atvieglot šīs vecuma grupas cilvēku pieņemšanu darbā. Citiem vārdiem sakot, tas, ka būtu jāievēro tikai uzteikuma pamattermiņš, darba devējus motivētu pieņemt darbā jaunākus darba ņēmējus.
41. Vai, ņemot vērā šos skaidrojumus, var uzskatīt, ka BGB 622. panta 2. punkta pēdējam teikumam, kurā paredzēts, ka netiek ņemts vērā laiks, kas nostrādāts pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas, ir likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē, proti, sociālās politikas mērķis?
42. Manuprāt, ir jānošķir pasākums, ko veido atlaišanas gadījumā piemērojamā uzteikuma termiņa pakāpeniska pagarināšana atkarībā no uzņēmumā pavadītā laika, no pasākuma, kas saistīts ar minimālā 25 gadu vecuma noteikšanu šā pagarinājuma izmantošanai.
43. Pagarinātā uzteikuma termiņa mērķis acīmredzami ir aizsargāt darba ņēmējus, kuru spēja pielāgoties un pārkvalificēšanās iespējas, pēc Vācijas likumdevējs domām, kļūst mazākas, ja viņi ir bijuši ilgstoši nodarbināti vienā uzņēmumā. Ja darba devējs nolemj atlaist darba ņēmēju, kurš viņa uzņēmumā ir strādājis ilgu laiku, pagarināts uzteikuma termiņš noteikti atvieglo šā darba ņēmēja pāreju uz jaunu profesionālo situāciju, it īpaši jauna darba meklēšanu. Šī atlaistā darba ņēmēja pastiprinātā aizsardzība atkarībā no laika, ko viņš pavadījis uzņēmumā, manuprāt, var tikt uzskatīta kā līdzeklis nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķa sasniegšanai Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē.
44. Turpretī ir daudz sarežģītāk noteikt likumīgu mērķi šīs pašas tiesību normas izpratnē attiecībā uz laika, kas nostrādāts pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas, neņemšanu vērā.
45. Vispirms attiecībā uz apgalvojumu, ka šāds pasākums ir labvēlīgi ietekmējis jaunu darba ņēmēju pieņemšanu darbā, tas man šķiet, mazākais, teorētisks. Turpretī ir skaidrs, ka īsie uzteikuma termiņi katrā ziņā negatīvi ietekmētu jauna darba meklēšanas iespējas jaunajiem darba ņēmējiem. Tādējādi, manuprāt, nosakot 25 gadu slieksni kā sākumpunktu uzteikuma termiņu pagarināšanas sistēmas īstenošanai, netiek veicināta jauno darba ņēmēju profesionālā integrācija Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta izpratnē.
46. Šā pasākuma galvenais mērķis, kas izriet no tā vispārīgā konteksta, ir ļaut darba devējiem elastīgāk vadīt to personāla kategoriju, ko pārstāv jaunie darba ņēmēji, jo Vācijas likumdevējs ir uzskatījis, ka viņi atlaišanas gadījumā ir jāaizsargā mazāk nekā vecāki darba ņēmēji. Līdz ar to kļūst problemātiski noteikt, vai šīs darba devēja intereses – spēt elastīgāk vadīt kādu darba ņēmēju kategoriju – var tikt uzskatītas par daļu no tādiem mērķiem, kas attiecas uz sociālo politiku un kas ir paredzēti Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā, kā tie, kas ir saistīti ar nodarbinātības politiku un darba tirgu.
47. Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Age Concern England Tiesa norādīja, ka, būdami vispārējo interešu likumīgi mērķi, tie atšķiras no pilnībā individuāliem apsvērumiem, kas raksturīgi darba devēja situācijai, piemēram, izmaksu samazināšana vai konkurētspējas uzlabošana, tomēr nevar noliegt, ka valsts tiesību normā šo likumīgo mērķu sasniegšanas dēļ darba devējiem tiek atzīta zināma elastīguma pakāpe (11). No tā secinu, ka Tiesa nenoliedz, ka valsts pasākums, kas saistīts ar nodarbinātības politiku un darba tirgu, varētu izpausties kā “zināmas elastīguma pakāpes [piešķiršana] darba devēj[iem]”. Tomēr ir grūti piekrist, ka šis elastīgums, kas piešķirts darba devējiem, pats par sevi var būt likumīgs mērķis. Tiesa ir precizējusi, ka “likumīgiem” mērķiem Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē ir “vispārējo interešu raksturs”. Tomēr šajā vispārīgo interešu dimensijā, šķiet, nav pasākuma, kas paredzētu pirms 25 gadu vecuma nostrādātā laika neņemšanu vērā, kuras rezultātā darba ņēmēju kategorija, šajā gadījumā – paši jaunākie, tiek izslēgta no aizsardzības atlaišanas gadījumā sistēmas.
48. Turklāt šaubos, ka ir nozīme vienai no premisām, uz kurām ir balstīts BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums, proti, ka jaunie darba ņēmēji vieglāk un ātrāk reaģē uz darba zaudēšanu nekā citi darba ņēmēji. Lielai bezdarbnieku daļai, ko veido jaunieši, mūsu sabiedrībā ir grūti pieņemt šo premisu, kas varbūt bija pamatota 1926. gadā, bet šodien vairs nav spēkā.
49. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka pasākumam, kurā paredzēts, ka, aprēķinot atlaišanas gadījumā piemērojamos uzteikuma termiņus, pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas nostrādātais laiks netiek ņemts vērā, nav likumīga mērķa Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē.
50. Katrā ziņā, pat ja Tiesai būtu jāuzskata, ka šim pasākumam ir likumīgs sociālās politikas mērķis, tāds, kas saistīts ar nodarbinātības politiku un darba tirgu, uzskatu, ka šāds pasākums pārsniedz šo mērķu sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo apmēru.
51. Protams, dalībvalstīm neapstrīdami ir liela rīcības brīvība, izvēloties ne tikai konkrētu mērķi starp citiem mērķiem sociālās politikas un nodarbinātības jomā, bet arī nosakot pasākumus, ar kuru palīdzību tos var īstenot (12). Tomēr Tiesa ir arī norādījusi, ka ar to vien, ka tiek izteikti vispārēji apgalvojumi par noteikta pasākuma spēju piedalīties nodarbinātības politikas, darba tirgus vai profesionālās izglītības jomā, nepietiek, lai pierādītu, ka šī pasākuma mērķis spēj pamatot atkāpi no nediskriminācijas vecuma dēļ principa, un nav uzskatāmi par pierādījumiem, kas ļauj pamatoti uzskatīt, ka izvēlētie pasākumi ir piemēroti šī mērķa īstenošanai (13). Tādējādi, pat pieņemot, ka BGB 622. panta 2. punkta pēdējam teikumam ir mērķis atvieglot jaunu darba ņēmēju pieņemšanu darbā un tādējādi šīs darba ņēmēju kategorijas profesionālo integrāciju, neviens taustāms pierādījums nepamato šo apgalvojumu, nedz arī pierāda, ka šis pasākums ir piemērots šāda mērķa sasniegšanai. Līdz ar to, manuprāt, netika pierādīts, ka šis pasākums ir piemērots un vajadzīgs.
52. Turklāt BGB 622. panta 2. punkta pēdējā teikuma piemērošanas rezultātā rodas situācija, kurā visi darba ņēmēji, kas uzsākuši darba tiesiskās attiecības pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas un kas kā Kikikdeveci tiek atlaisti neilgi pēc šā vecuma sasniegšanas, lai arī kāds būtu viņu personiskais un ģimenes stāvoklis, kā arī izglītības līmenis, parasti tiek izslēgti no būtiska darba ņēmēju aizsardzības atlaišanas gadījumā aspekta. Turklāt šī vispārīgā izslēgšana, par kuru lēmums tika pieņemts 1926. gadā, ir tikusi saglabāta, manuprāt, nepierādot, ka šāda vecuma sliekšņa noteikšana joprojām ir piemērota šīs kategorijas darba ņēmēju mūsdienu saimnieciskajai un sociālajai situācijai.
53. Tādēļ piedāvāju Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus kā pamata prāvā, kuros ir vispārīgi paredzēts, ka, aprēķinot atlaišanas gadījumā piemērojamo uzteikuma termiņu, netiek ņemts vērā pirms 25 gadu vecuma sasniegšanas nostrādātais laiks.
B – Par otro jautājumu
54. Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, kādas sekas tai ir jāņem vērā, ja BGB 622. panta 2. punkta pēdējais teikums nav saderīgs ar Direktīvu 2000/78. It īpaši – vai tai ir jāatturas no šīs valsts tiesību normas piemērošanas tad, kad tā izskata prāvu starp privātpersonām? Turklāt – vai šai tiesai ir pienākums vērsties Tiesā, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirms tā var nepiemērot Kopienu tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu?
55. Šis pēdējais jautājums, manuprāt, neprasa ilgstošu argumentāciju. Ir skaidrs, ka kopš 1978. gada 9. marta sprieduma lietā Simmenthal (14) valsts tiesai kā Kopienu tiesību vispārējai tiesai ir pienākums nodrošināt Kopienu tiesību pilnīgu piemērošanu un aizsargāt no tām izrietošās privātpersonu tiesības, nepiemērojot jebkuru Kopienu tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu. Saistībā ar šo valsts tiesas pienākumu nepiemērot valsts tiesību normas, kas veido šķērsli pilnīgi efektīvai Kopienu tiesību normu īstenošanai, nekur nav noteikts nosacījums pirms tam Tiesai nosūtīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tādējādi visbiežāk pārveidojot iespēju nosūtīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas valsts tiesai ir saskaņā ar EKL 234. panta otro daļu, par vispārīgu pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
56. Turpretī iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma pirmā daļa ir daudz sarežģītāka un Tiesas judikatūrā nav atrodama acīmredzama atbilde uz to.
57. Tomēr uz jautājumu par to, vai uz dalībvalsts nepareizi transponētu vai netransponētu direktīvu var atsaukties prāvā starp privātpersonām, Tiesa ir vairākkārt sniegusi skaidru atbildi. Tādējādi Tiesa ir konstanti spriedusi, ka direktīva pati nevar radīt pienākumus privātpersonai un tādējādi uz to nevar atsaukties saistībā ar šo personu. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka pat tāda skaidra, precīza un beznosacījumu tiesību norma direktīvā, kas ir paredzēta tiesību piešķiršanai vai pienākumu uzlikšanai privātpersonām, nav piemērojama prāvā tikai starp privātpersonām (15). Tātad Tiesa atsakās spert soli tālāk, kā rezultātā direktīvas tiktu pielīdzinātas regulām, – atzīstot Kopienas pilnvaras noteikt ar tūlītēju iedarbību pienākumus privātpersonām, kaut arī šāda kompetence tai ir tikai attiecībā uz jomām, kurās tā ir tiesīga pieņemt regulas (16). Ar šo nostāju tiek ievērota īpašā būtība direktīvai, kas pēc definīcijas tieši rada pienākumus tikai dalībvalstīm adresātēm un ar kuru var noteikt pienākumus privātpersonām tikai ar valsts transponēšanas tiesību normu starpniecību (17).
58. Tiesa šo strikto atteikumu atzīt direktīvām horizontālo tiešo iedarbību ir kompensējusi, uzsverot, ka pastāv alternatīvi risinājumi, kas ir piemēroti apmierināt privātpersonu, kura uzskata, ka ir cietusi direktīvas netransponēšanas vai nepareizas transponēšanas dēļ.
59. Pirmais pagaidu risinājums tam, ka direktīvām nav horizontālās tiešās iedarbības, ir valsts tiesas pienākums interpretēt savas valsts tiesības, cik iespējams, ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu rezultātu, kas šajā direktīvā ir paredzēts (18). Atbilstīgas interpretācijas princips paredz, ka valsts tiesām ir jādara viss, kas ir to kompetencē, ņemot vērā iekšējās tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst šīs direktīvas mērķim (19).
60. Iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Pfeiffer u.c. Tiesa attiecībā uz prāvu starp privātpersonām ir precizējusi, kādi soļi ir jāsper valsts tiesai, nedaudz vairāk samazinot robežu starp tiesībām atsaukties uz atbilstīgas interpretācijas principu un tiesībām atsaukties uz direktīvu, lai izslēgtu pretrunā esošu valsts tiesību normu piemērošanu. Tiesa ir norādījusi, ka, ja valsts tiesības, piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, noteiktos apstākļos ļauj interpretēt iekšējo tiesību sistēmas noteikumu tādā veidā, lai novērstu kolīziju ar citu iekšējo tiesību normu vai šādā nolūkā samazinātu šā noteikuma piemērojamību, to piemērojot tikai tiktāl, ciktāl tas ir saderīgs ar minēto tiesību normu, tad tiesai ir pienākums izmantot tādas pašas metodes, lai sasniegtu direktīvā paredzēto rezultātu (20).
61. Tomēr netiek apstrīdēts, ka valsts tiesas pienākumu atsaukties uz direktīvas saturu, interpretējot un piemērojot atbilstošās iekšējo tiesību normas, ierobežo vispārējie tiesību principi, tostarp tiesiskās drošības un nepiemērošanas ar atpakaļ ejošu spēku princips, un šis pienākums nevar būt pamats valsts tiesību interpretācijai contra legem (21).
62. Otrais pagaidu risinājums tam, ka direktīvām nav horizontālās tiešās iedarbības, ir izmantojams tieši gadījumā, ja direktīvā paredzētais rezultāts nevar tikt sasniegts interpretācijas ceļā. Kopienu tiesības noteic dalībvalstīm pienākumu atlīdzināt zaudējumus, ko tās ir radījušas privātpersonām tādēļ, ka šī direktīva nav transponēta, ja ir izpildīti trīs nosacījumi. Vispirms attiecīgās direktīvas mērķim ir jābūt piešķirt privātpersonām tiesības. Tad šo tiesību saturam ir jābūt nosakāmam, pamatojoties uz minētās direktīvas noteikumiem. Visbeidzot, ir jābūt cēloņsakarības saiknei starp dalībvalstij noteiktā pienākuma neizpildi un ciestajiem zaudējumiem (22).
63. Visbeidzot, trešais pagaidu risinājums ir direktīvu horizontālās tiešās iedarbības sabalansēšana ar tiesībām uz to atsaukties, lai izslēgtu pretrunā esošas valsts tiesības, ieskaitot gadījumu, ja prāva notiek starp privātpersonām. Šis risinājums liek uzskatīt, ka, lai arī direktīvas nevar aizstāt neesošas vai neatbilstošas valsts tiesības, lai privātpersonām tieši noteiktu pienākumus, uz tām vismaz var atsaukties, lai izslēgtu pretrunā esošu tiesību normu, un līdz ar to valsts tiesai, izskatot prāvu starp privātpersonām, ir jāpiemēro tikai no šiem direktīvai pretrunā esošajiem noteikumiem attīrītas valsts tiesības.
64. Tomēr Tiesa nekad nav vispārīgi un skaidri konkretizējusi šo sabalansēšanu starp direktīvu tā saucamo “aizvietojošo” tiešo iedarbību un tiesībām izņēmuma kārtā uz to atsaukties (23). Tādējādi šā trešā pagaidu risinājuma piemērojamība šobrīd ir ļoti ierobežota (24).
65. Kopumā pašreizējā judikatūras virzība attiecībā uz direktīvu iedarbību uz prāvām privātpersonu starpā ir šāda. Tiesa turpina neatzīt direktīvu horizontālo tiešo iedarbību un, šķiet, uzskata, ka divi galvenie pagaidu risinājumi, kas ir atbilstīgas interpretācijas pienākums un dalībvalstu atbildība par Kopienu tiesību pārkāpumu, visbiežāk ir pietiekami, gan lai nodrošinātu direktīvu pilnu efektivitāti, gan arī lai apmierinātu privātpersonas, kuras uzskata, ka ir cietušas dalībvalstu kļūdainas rīcības dēļ.
66. Līdz ar to iesniedzējtiesai sniedzamā atbilde varētu klasiskā kārtā sastāvēt no manis izklāstītās judikatūras atgādinājuma, norādot valsts tiesai, ka tai ir jāizmato visi līdzekļi, kas tai ir pieejami savas valsts tiesību interpretēšanai atbilstīgi Direktīvas 2000/78 mērķim, un, ja tai nav pilnvaru veikt šādu interpretāciju, aicināt Kikikdeveci celt prasību pret Vācijas Federatīvo Republiku par valsts atbildību šīs direktīvas nepilnīgas transponēšanas dēļ.
67. Tomēr es nepiedāvāju Tiesai iet šo ceļu šādu iemeslu dēļ.
68. Pirmkārt, kā pamatoti norādīja Landesarbeitsgericht Düsseldorf, atbilstīgas interpretācijas pienākums ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl attiecīgie valsts tiesību akti var tikt interpretēti. Tomēr šī tiesa uzskata, ka tā tas nav BGB 622. panta 2. punkta pēdējā teikuma gadījumā. Tādējādi jautājumu Tiesai uzdod tiesa, kura tai norāda, ka šīs tiesību normas teksts ir nepārprotams un ka, pat izdarot visu, kas ir tās kompetencē, Direktīvas 2000/78 mērķa sasniegšanai, tā nevar minēto tiesību normu interpretēt atbilstīgi šajā direktīvā paredzētajam. Šādos apstākļos uzskatu, ka nebūtu apmierinoši aicināt iesniedzējtiesu veikt darbības, kuras atbilstoši tās uzskatiem tā nav spējīga sekmīgi veikt attiecīgajā valsts tiesību stāvoklī.
69. Otrkārt, atbildes, kas mudinātu Kikikdeveci celt prasību pret Vācijas Federatīvo Republiku par valsts atbildību, galvenais trūkums būtu tas, ka Kikikdeveci būtu jāzaudē šī prāva ar no tām izrietošajām finansiālām sekām, kaut arī ir pierādīts, ka pastāv diskriminācija vecuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvai 2000/78, un tad likt tai celt jaunu prasību tiesā. Manuprāt, šāds risinājums būtu pretrunā tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kam saskaņā ar Direktīvas 2000/78 9. pantu ir jābūt personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips. No šāda viedokļa raugoties, diskriminācijas, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, efektīva apkarošana nozīmē, ka kompetentā valsts tiesa tās kategorijas personām, pret kuru ir bijusi nelabvēlīga attieksme, var piešķirt – nekavējoties un bez pienākuma aicināt cietušos celt prasību par valsts atbildību – tādas pašas priekšrocības kā tās, kas sniegtas privileģētās kategorijas personām (25). Tādēļ uzskatu, ka Tiesai nebūtu jādod atbilde, kas koncentrēta uz to, ka pastāv prasība par valsts atbildību sakarā ar šīs direktīvas nepilnīgu transponēšanu.
70. Aicinu Tiesu izvēlēties ambiciozāku pieeju Kopienu tiesībām pretrunā esošas diskriminācijas apkarošanai, kas turklāt nekādi nebūtu pilnīgā pretrunā tās klasiskajai judikatūrai par to, ka direktīvām nav horizontālās tiešās iedarbības. Šī nostāja, kas lielākoties ir balstīta uz diskriminācijas apkarošanas direktīvu īpašo raksturu un Kopienu tiesību sistēmas normu hierarhiju, ir uzskats, ka direktīva, kas ir pieņemta, lai atvieglotu vispārīgā vienlīdzības un nediskriminācijas principa īstenošanu, nevar samazināt šī principa piemērojamību. Līdz ar to Tiesai ir jāatzīst, kā tā to ir darījusi attiecībā uz vispārīgo Kopienu tiesību principu, ka uz direktīvu, kuras mērķis ir diskriminācijas apkarošana, var atsaukties prāvā starp privātpersonām, lai novērstu tai pretrunā esošu valsts tiesību aktu piemērošanu.
71. Turklāt, manuprāt, minētā nostāja ir vienīgā, kas varētu atbilst tam, ko Tiesa ir nospriedusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold. Tajā spriedumā Tiesa ir uzskatījusi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, ja vien nepastāv cieša saikne ar iepriekšējo darba līgumu, kas uz nenoteiktu laiku noslēgts ar to pašu darba devēju, ir neierobežoti atļauts noslēgt darba līgumus uz noteiktu laiku, ja darba ņēmējs ir sasniedzis [25] gadu vecumu, nevar tikt pamatots atbilstoši Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktam. Galvenās grūtības, kas radās Tiesai, bija noteikt, kādas šīs interpretācijas sekas valsts tiesai bija jāņem vērā situācijā, kurā, pirmkārt, pamata prāva notika starp divām privātpersonām un, otrkārt, šīs direktīvas transponēšanas termiņš vēl nebija beidzies dienā, kad tika noslēgts strīdīgais darba līgums.
72. Pārvarot šos divus šķēršļus, Tiesa, piemērojot savu judikatūru, kas izveidojusies pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Simmenthal, uzskatīja, ka valsts tiesai, kas izskata ar nediskriminācijas vecuma dēļ principu saistīto prāvu, ir savas kompetences robežās jānodrošina tiesiskā aizsardzība, kas lietas dalībniekiem izriet no Kopienu tiesībām, un jāgarantē tās pilnīga efektivitāte, nepiemērojot jebkuru pretrunā esošu valsts tiesību normu (26). Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka uz šo principu var atsaukties prāvā starp privātpersonām, lai novērstu diskriminējošu valsts tiesību aktu piemērošanu.
73. Lai nonāktu pie šā secinājuma, Tiesa uzskatīja, ka tas, ka līguma noslēgšanas dienā Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņš vēl nebija beidzies, neļāva apstrīdēt atzinumu, ka attiecīgie valsts tiesību akti nav saderīgi ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu. Pirmkārt, tā pamatojās uz savu judikatūru pēc 1997. gada 18. decembra sprieduma lietā Inter‑Environnement Wallonie (27), no kura izriet, ka direktīvas transponēšanas laikā dalībvalstīm ir jāatturas no tādu tiesību normu pieņemšanas, kas var būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (28).
74. Otrkārt, Tiesa norādīja, ka Direktīva 2000/78 pati nav veltīta vienlīdzīgas attieksmes principam nodarbinātības un profesijas jomā. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu šīs direktīvas vienīgais mērķis ir “noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”, un paša šo diskriminācijas formu aizlieguma principa avots, kā izriet no minētās direktīvas preambulas pirmā un ceturtā apsvēruma, ir dažādi starptautiski tiesību akti un dalībvalstu kopējās konstitucionālās tradīcijas (29). Tiesa no tā secina, ka nediskriminācijas vecuma dēļ princips ir jāuzskata par Kopienu tiesību vispārīgo principu (30).
75. Pēc tam Tiesa piemēroja savu judikatūru, saskaņā ar kuru, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, kurai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāizmanto visi interpretācijas aspekti, kas valsts tiesai ir vajadzīgi, lai izvērtētu šā tiesiskā regulējuma atbilstību šādam principam. Tātad attiecīgā valsts tiesību norma ietilpa Kopienu tiesību piemērošanas jomā kā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par EAK, UNICE un CEEP noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (31) īstenošanas pasākums. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka vienlīdzīgas attieksmes, it īpaši atkarībā no vecuma, vispārīgā principa ievērošana nevarēja būt atkarīga no tā, ka ir beidzies termiņš, kas dalībvalstīm piešķirts, lai transponētu direktīvu, kuras mērķis ir noteikt sistēmu diskriminācijas vecuma dēļ novēršanai (32).
76. Visiem zināms, ka iepriekš minētais spriedums lietā Mangold ir vairākkārt ticis kritizēts. Ja paliekam pie šā sprieduma galvenā snieguma, proti, ka Kopienu tiesību vispārīgā principa, ko veido nediskriminācijas vecuma dēļ princips, ievērošana nevar būt atkarīga no tā, ka ir beidzies termiņš, kas dalībvalstīm piešķirts Direktīvas 2000/78 transponēšanai, un ka, tātad, valsts tiesai ir jānodrošina šā principa pilna efektivitāte, nepiemērojot jebkuru pretrunā esošu valsts tiesību normu, ieskaitot gadījumu, ja prāva notiek starp privātpersonām, uzskatu, ka šī kritika būtu jāskata sīkāk.
77. Proti, vispirms attiecībā uz pašu faktu, ka nediskriminācijas vecuma dēļ princips ir Kopienu tiesību vispārīgs princips, sliecos uzskatīt, ka tas, ka Tiesa izmanto šādu principu, ir to tiesību attīstība, kas izriet, pirmkārt, no vecuma kritērija noteikšanas, atbilstoši kuram EKL 13. panta 1. punktā ir aizliegta diskriminācija, un, otrkārt, no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma atzīšanas par pamattiesībām, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkta (33). Protams, Tiesas argumentācija noteikti būtu bijusi pārliecinošāka, ja tā būtu pamatojusies uz šiem aspektiem, nevis tikai uz starptautiskajiem tiesību aktiem un to dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kurās visbiežāk nav noteikts īpašais diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma princips. Tomēr šķiet būtiski uzsvērt, ka, atzīstot, ka pastāv šāds Kopienu tiesību vispārīgs princips, Tiesa rīkojas saskaņā ar dalībvalstu un Kopienu iestāžu izteikto gribu efektīvi apkarot diskrimināciju, kas saistīta ar vecumu. No šāda redzespunkta skatoties, nav pārsteidzoši, ka nediskriminācijas vecuma dēļ principam – kā vispārīga vienlīdzības un nediskriminācijas principa īpašai izteiksmei un pamattiesībām – ir vispārīgo Kopienu tiesību principa augstais statuss.
78. Savukārt attiecībā uz šāda principa pastāvēšanas sekām, ko Tiesa ņēmusi vērā savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold, man šķiet, ka tās ir savietojamas ar judikatūru, ko Tiesa ir pakāpeniski izklāstījusi attiecībā uz vispārīgo vienlīdzības un nediskriminācijas principu.
79. Tādējādi Tiesa jau ilgu laiku uzskata, ka vispārīgais vienlīdzības princips ir viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem (34). Šis princips noteic, ka salīdzināmās situācijās nedrīkst rīkoties atšķirīgi, ja vien šāda atšķirība nav objektīvi pamatota (35). Šis princips ietilpst pamattiesībās, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (36).
80. Kā Kopienu tiesību vispārīgais princips minētais princips veic vairākas funkcijas. Tas ļauj Kopienu tiesai aizpildīt trūkumus, kas var rasties primārajos vai atvasinātajos tiesību aktos. Turklāt tas ir interpretācijas līdzeklis, ar kura palīdzību var izskaidrot Kopienu tiesību normu nozīmi un piemērojamību (37), kā arī Kopienu tiesību aktu spēkā esamības kontroles līdzeklis (38).
81. Turklāt vispārīgā vienlīdzības un nediskriminācijas principa ievērošana ir saistoša dalībvalstīm arī, īstenojot Kopienu tiesisko regulējumu. Līdz ar to dalībvalstīm iespēju robežās ir jāpiemēro šis tiesiskais regulējums tādā veidā, lai netiktu pārkāptas prasības, kas izriet no pamattiesību aizsardzības Kopienu tiesību sistēmā (39). Šajā ziņā, ka norādīju iepriekš, Tiesa uzskata, ka, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, tai, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāsniedz visi interpretācijas aspekti, kas vajadzīgi, lai valsts tiesa varētu izvērtēt, vai šis regulējums atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (40). Ja, ņemot vērā šo interpretāciju, izrādās, ka valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Kopienu tiesībām, valsts tiesai atbilstoši Kopienu tiesību pārākuma principam būs jāatturas no tā piemērošanas.
82. Tiesas iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold izklāstītajā argumentācijā ir ņemti vērā šie dažādie aspekti, kas izriet no tās judikatūras, lai nodrošinātu vispārīgā vienlīdzības principa efektivitāti, lai gan ir beidzies Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņš. Šāda argumentācija, manuprāt, ir saderīga ar Kopienu tiesību sistēmas normu hierarhiju.
83. Lai ilustrētu, kā Tiesa redz attiecības starp Kopienu tiesību primāru un atvasinātu normu, interesenti ir vilkt paralēles ar veidu, kādā tā aptvērusi attiecības starp EEK līguma 119. pantu (redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 119. pants (EK līguma 117.–120. pants tika aizstāti ar EKL 136.–143. pantu)), kurā ir noteikts vienlīdzīga atalgojuma vīriešiem un sievietēm princips, un Direktīvu 75/117/EEK (41).
84. Tādējādi savā 1976. gada 8. aprīļa spriedumā lietā Defrenne (42) Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvā 75/117 no zināmiem aspektiem ir precizēta Līguma 119. panta materiālā piemērojamība un paredzētas dažādas tiesību normas, kas būtībā ir veltītas to darba ņēmēju tiesiskās aizsardzības uzlabošanai, kas, iespējams, cietuši tādēļ, ka nav ticis piemērots šajā pantā noteiktais vienlīdzīga atalgojuma princips (43). Tā uzskatīja, ka šīs direktīvas mērķis ir, izmantojot visus valsts līmeņa līdzekļus, veicināt Līguma 119. panta efektīvu piemērošanu, tomēr neietekmējot šī panta efektivitāti (44). Savā 1981. gada 31. marta spriedumā lietā Jenkins (45) Tiesa tādā pašā nozīmē precizēja, ka minētās direktīvas 1. pants, kas galvenokārt ir veltīts vienlīdzīga atalgojuma principa, kas iekļauts Līguma 119. pantā, konkrētas piemērošanas atvieglošanai, nekādi neietekmē šā principa – šā panta redakcijā – saturu vai piemērojamību (46). Tiesa nesen ir atgādinājusi šo judikatūru savā 2006. gada 3. oktobra spriedumā lietā Cadman (47).
85. Ņemot vērā šo judikatūru, man šķiet pilnīgi loģiski, ka Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Mangold uzskatīja, ka tas, ka vēl nav beidzies Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņš, nevar apdraudēt nediskriminācijas vecuma dēļ principa efektivitāti un ka, lai nodrošinātu šādu efektivitāti, valsts tiesai ir jāatturas no pretrunā esošas valsts tiesību normas piemērošanas. Turklāt tas, ka pamata prāva notiek starp divām privātpersonām, nekādi nevar stāties ceļā tam, ka uz šo Kopienu tiesību vispārīgo principu izņēmuma kārtā var atsaukties, jo Tiesa jau vairākkārtīgi ir spērusi lielākus soļus, atzīstot horizontālo tiešo iedarbību Līguma tiesību normām, kurās iekļautas vispārīgā vienlīdzības un nediskriminācijas principa īpašas izteiksmes (48).
86. Tomēr Tiesai ir jāizlemj, vai tā vēlas saglabāt tādu pašu pieeju situācijām, kas radušās pēc Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņa beigām. Manuprāt, būtu jāatbild apstiprinoši, jo, ja tiktu ieņemta atšķirīga nostāja, tiktu izjaukta loģika, kas ir iepriekš minētā sprieduma lietā Mangold pamatā.
87. Tā kā Direktīva 2000/78 ir tiesību akts, kas veltīts nediskriminācijas vecuma dēļ principa konkrētas piemērošanas atvieglošanai un it īpaši to darba ņēmēju tiesiskās aizsardzības uzlabošanai, kuri, iespējams, cietuši šā principa pārkāpuma dēļ, tā nevar ietekmēt minētā principa piemērojamību, ieskaitot – un a fortiori – pēc tam, kad ir beidzies dalībvalstīm tās transponēšanai piešķirtais termiņš. Šajā ziņā grūti ir uzskatīt, ka Kopienu tiesību pārākuma sekas mazinās pēc Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņa beigām. Tomēr galvenokārt nevar piekrist, ka lietas dalībnieku aizsardzības pret diskrimināciju, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, intensitāte samazinās pēc šā termiņa beigām, kaut arī runa ir par tiesību normu, kuras mērķis ir viņus aizsargāt vēl vairāk. Tādējādi uz Direktīvu 2000/78, manā izpratnē, ir jāspēj atsaukties prāvā starp privātpersonām, lai novērstu Kopienu tiesībām pretrunā esošas valsts tiesību normas piemērošanu.
88. Apstiprinot šādu pieeju, Tiesa neizmanto savu judikatūru par to, ka direktīvām nav horizontālās tiešās iedarbības. Šajā prāvā uz spēles ir likta tikai Direktīvai 2000/78 pretrunā esošas valsts tiesību normas, šajā gadījumā BGB 622. panta 2. punkta pēdējā teikuma, izslēgšana, lai ļautu valsts tiesai piemērot atlikušos šā panta noteikumus, šajā gadījumā – uzteikuma termiņus, kas aprēķināti atkarībā no darba tiesisko attiecību ilguma. Tādējādi šeit runa nav par Direktīvas 2000/78 tiešu piemērošanu autonomai privāttiesiskai rīcībai, neievērojot nekādu konkrētu valsts tiesisko regulējumu, piemēram, darba devēja pieņemtajam lēmumam nepieņemt darbā darba ņēmējus, kas ir vecāki par 45 gadiem vai jaunāki par 35 gadiem. Jau šādā situācijā vien rastos jautājums par iespēju atzīt šai direktīvai īstu horizontālo tiešo iedarbību (49).
89. Turklāt, ja Tiesa uzstāj, ka nevēlas izveidot vispārīgu iedalījumu starp tā saucamo “aizvietojošo” tiešo iedarbību un atsauci izņēmuma kārtā, diskrimināciju apkarojošu direktīvu specifika, manuprāt, tai ļauj paredzēt risinājumu, kura piemērojamība ir šaurāka un kam tajā pat laikā ir jābūt saistītam ar judikatūru, ko tā ir izveidojusi attiecībā uz vispārīgu vienlīdzības un nediskriminācijas principu. No šāda viedokļa raugoties, uz Direktīvu 2000/78 pastiprināti būtu jāatļauj atsaukties prāvā starp privātpersonām tādēļ, ka tā īsteno šo principu no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma puses.
90. Visbeidzot vēlos piebilst, ka, ņemot vērā joprojām pieaugošu Kopienu tiesību iejaukšanos attiecībās starp privātpersonām, Tiesai, manuprāt, neizbēgami būs jārisina citi gadījumi, kuros tiks uzdots jautājums par to, vai prāvās starp privātpersonām var atsaukties uz direktīvām, kuras veicina pamattiesību nodrošināšanu. Šo gadījumu skaits visdrīzāk palielināsies, ja Eiropas Savienības Pamattiesību harta nākotnē iegūs juridiski saistošu spēku, jo daļa no šajā hartā pārņemtajām pamattiesībām zināmā mērā ir iekļautas acquis communautaire direktīvu veidā (50). No šāda viedokļa raugoties, Tiesai, manuprāt, jau šodien ir jāsāk domāt par to, vai tas, ka direktīvās garantētās tiesības tiek atzītas par pamattiesībām, ļauj pastiprināt tiesības uz šīm direktīvām atsaukties prāvā starp privātpersonām. Šī prāva sniedz Tiesai iespēju precizēt atbildi, kuru tā vēlas dot uz šo svarīgo jautājumu.
IV – Secinājumi
91. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai nospriest:
1) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus kā pamata prāvā, kuros ir vispārīgi paredzēts, ka, aprēķinot atlaišanas gadījumā piemērojamos uzteikuma termiņus, netiek ņemts vērā pirms 25 gadu sasniegšanas nostrādātais laiks;
2) valsts tiesai ir jāatturas no šo valsts tiesību aktu piemērošanas, ieskaitot gadījumu, ja prāva notiek starp privātpersonām.