ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 17. septembrī (1)
Lieta C‑489/19 PPU
NJ (Vīnes prokuratūra)
Kriminālprocess,
piedaloties
Generalstaatsanwaltschaft Berlin
(Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 6. panta 1. punkts – Izsniegšanas tiesu iestāde – Prokuratūras neatkarība attiecībā pret izpildvaru – Novērtējuma kritēriji – Eiropas apcietināšanas orderis, ko izsniegusi prokuratūra un pēc izsmeļošas pārbaudes apstiprinājusi vispārējo tiesību tiesa pirms ordera izpildes
1. Virspalātas pasludinātajā spriedumā OG un PI (2) Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584/TI (3) 6. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver dalībvalsts prokuratūras, kurām pastāv risks, ka, tām pieņemot lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, tās varētu tikt pakļautas konkrētiem izpildvaras rīkojumiem vai norādījumiem. Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija), kurā ir iesniegts pieprasījums par nodošanu, ko ir izsniegušas Austrijas iestādes, jautā Tiesai par šīs neatkarības prasības piemērošanu un par novērtējuma kritērijiem, kas ir jāizmanto šajā lietā, saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, kuru ir izsniegusi prokuratūra un iepriekš apstiprinājusi tiesa (4).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Pamatlēmums 2002/584
2. Pamatlēmuma 2002/584 apsvērumos Savienības likumdevējs ir izteicis šādus apgalvojumus:
“(5) Eiropas Savienībai nospraustais mērķis kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu liek atcelt izdošanu starp dalībvalstīm un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm. Ieviešot jaunu, vienkāršotu sistēmu, saskaņā ar kuru notiesātas vai aizdomās turētas personas nodod sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, būs iespējams izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām. Tradicionālās sadarbības attiecības, kas līdz šim pārsvarā pastāvēja starp dalībvalstīm, ir jāaizvieto ar sistēmu, kura brīvības, drošības un tiesiskuma telpā paredz brīvu tiesu nolēmumu apriti krimināllietās un kas attiecas gan uz procesuālajiem, gan uz galīgajiem nolēmumiem.
(6) Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.
[..]
(8) Nolēmumiem par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir jābūt pakļautiem pietiekamai kontrolei, kas nozīmē, ka dalībvalsts tiesas iestādei, kurā pieprasītā persona ir apcietināta, būs jāpieņem lēmums par tās nodošanu.
[..]
(10) Eiropas apcietināšanas ordera mehānism[a] pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti 6. panta 1. punktā Līgumā par Eiropas Savienību, ko konstatē Padome, ievērojot minētā līguma 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.
[..]
(12) Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību un atspoguļoti [Hartā], īpaši tās VI nodaļā. [..]”
3. Šī pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir paredzēts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā [LES].”
4. Minētā pamatlēmuma 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši, vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.”
5. Saskaņā ar šī paša pamatlēmuma 2. panta 2. punktu nodarījumi, kuri ir uzskaitīti šajā tiesību normā, ja par tiem izsniegšanas dalībvalstī var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un tādi, kā tie definēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot darbības abpusējo sodāmību, ir pamats nodošanai, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi. Tas tā ir attiecībā uz organizētu vai bruņotu laupīšanu (5).
6. Pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir uzskaitīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātas un fakultatīvas neizpildes pamati.
7. Saskaņā ar šī pamatlēmuma 6. pantu “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana”:
“1. Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
2. Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
3. Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”
8. Minētā pamatlēmuma 8. pantā ir reglamentēts Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma.
9. Šī paša pamatlēmuma 11. pantā saistībā ar pieprasītās personas tiesībām ir noteikts, ka, “kad pieprasīto personu apcietina, kompetentā izpildes tiesu iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām informē personu par Eiropas apcietināšanas orderi un par tā saturu, un arī par iespēju piekrist nodošanai izsniegšanas tiesu iestādei”.
10. Pamatlēmuma 14. pantā ir noteikts, ka, “ja apcietinātā persona nepiekrīt tās nodošanai, kā paredzēts 13. pantā, viņai ir tiesības, ka to uzklausa izpildes tiesu iestāde saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām”.
Austrijas tiesības
11. Staatsanwaltschaftsgesetz (Prokuratūras likums, turpmāk tekstā – “StAG”) 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Katras Landesgericht (apgabaltiesa), kas izskata krimināllietas, mītnes vietā ir prokuratūra, katras Oberlandesgericht (apelācijas tiesa) mītnes vietā ir virsprokuratūra un Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) mītnes vietā – Ģenerālprokuratūra. Prokuratūras ir tieši pakļautas virsprokuratūrām un ievēro to norādījumus, savukārt virsprokuratūras un Ģenerālprokuratūra ir tieši pakļautas federālajam tieslietu ministram un ievēro viņa norādījumus.”
12. Gesetz über die Justizielle Zusammenarbeit in Strafsachen mit den Mitgliedstaaten der Europäischen Union (Likums par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, turpmāk tekstā – “EU‑JZG”) 29. pantā ir nostiprināta prasība par Eiropas apcietināšanas ordera apstiprināšanu tiesā (apstiprināšana, kas ir veikta šajā lietā). EU‑JZG 29. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts:
“Prokuratūra izdod rīkojumu par aizturēšanu, izmantojot tiesas apstiprinātu Eiropas apcietināšanas orderi, un pēc vajadzības iesniedz ziņojumu par pieprasīto personu Šengenas Informācijas sistēmā saskaņā ar Schengener Durchführungsübereinkommen [Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu] 95. pantu, iesaistot kompetentās drošības iestādes, ja ir pamats uzsākt personas meklēšanu aizturēšanai vismaz vienā dalībvalstī.”
13. Šādā tiesas veiktā pārbaudē atbilstoši Strafprozessordnung (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “StPO”) 5. panta 1. un 2. punktam ņem vērā tiesiskuma un samērīguma kritērijus:
“(1) Kriminālpolicija, prokuratūra un tiesa, īstenojot pilnvaras un iegūstot pierādījumus, drīkst ierobežot personu tiesības tikai tiktāl, ciktāl tas likumā ir nepārprotami paredzēts un nepieciešams uzdevumu izpildei. Jebkādai tādējādi izraisītai ietekmei uz tiesiskajām interesēm ir jābūt samērīgai ar noziedzīgā nodarījuma smagumu, aizdomās turētās personas vainas pakāpi un sasniedzamo rezultātu.
(2) Veicot mērķtiecīgas izmeklēšanas darbības un piespiedu pasākumus, kriminālpolicijai, prokuratūrai un tiesai konkrēti ir jāveic tādas darbības un pasākumi, kas vismazāk ietekmē attiecīgās personas tiesības. Ar likumu piešķirtās pilnvaras jebkurā procesa stadijā ir jāīsteno, izvairoties no nevajadzīgas uzraudzības, ievērojot attiecīgo personu cieņu un tiesības, kā arī aizsargātās intereses.”
14. Saskaņā ar StPO 87. panta 1. punktu tiesas apstiprinājumu var pārsūdzēt (6).
15. Tiesas apstiprinājuma saņemšanas procedūra ir reglamentēta StPO 105. pantā:
“(1) Tiesa lemj par pieprasījumiem piemērot un pagarināt apcietinājumu, kā arī atļaut konkrētus citus piespiedu līdzekļus. Tās apstiprināta pasākuma veikšanai (101. panta 3. punkts) tiesa nosaka izpildes termiņu, kura neievērošanas gadījumā apstiprinājums zaudē spēku. Ja tiek izdots rīkojums par ziņojumu apcietināšanas nolūkā saskaņā ar 169. pantu, šajā termiņā neieskaita ziņojuma derīguma termiņu, taču prokuratūrai vismaz reizi gadā ir jāpārbauda, vai vēl pastāv apcietinājuma nosacījumi.
(2) Ja, ņemot vērā juridiskus vai faktiskus apsvērumus, tas nepieciešams lēmuma pieņemšanai par 1. punktā minēto pieprasījumu, tiesa ar rīkojumu var noteikt kriminālpolicijai veikt papildu izmeklēšanu vai veikt to pēc savas iniciatīvas. Tā arī var pieprasīt prokuratūrai un kriminālpolicijai iesniegt lietas materiālu faktu paskaidrojumus un ziņojumu par apstiprinātā pasākuma veikšanu un papildu izmeklēšanu. Pēc apcietinājuma piemērošanas tiesa ar rīkojumu var noteikt, lai tai arī turpmāk tiktu nosūtītas 52. panta 2. punkta 2) un 3) apakšpunktā minēto lietas dokumentu kopijas.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
16. Saskaņā ar šajā lietā izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi Austrijas iestādes ir lūgušas aizturēt NJ un nodot viņu kriminālvajāšanas veikšanai, pamatojoties uz to, ka attiecīgā persona esot izdarījusi šādus noziedzīgus nodarījumus Vīnē, Austrijā.
17. 2018. gada 9. augustā NJ kopā ar līdzizdarītāju esot ielauzies uzņēmuma SQ Equipment Leasing Polska tūristu autobusā un no tā esot nozadzis fotokameru kopā ar kameras somu, divas mugursomas, naudas maku un 1000 Ķīnas juaņas (CYN) (apmēram 128 EUR) skaidrā naudā. Šajā pašā kontekstā NJ esot nozadzis vienam cietušajam piederošu kredītkarti. 2018. gada 10. augustā NJ kopā ar līdzizdarītāju esot ielauzies uzņēmuma W. E. Blaschitz transportlīdzeklī, lai no tā nozagtu mantas, bet abi esot aizbēguši bez guvuma, jo viņus ieraudzījusi trešā persona, kas, ieraugot nazi, esot atturējusies viņiem sekot. 2018. gada 17. augustā NJ kopā ar līdzizdarītāju esot nozadzis rokas somu, kurā bija naudas maks, mobilais tālrunis un brilles, kuru kopējā vērtība bija 950 EUR, kā arī 50 EUR skaidrā naudā; NJ esot piesavinājies minēto somu, kamēr viņa līdzizdarītājs bija novērsis cietušās personas vīra uzmanību. 2018. gada 18. augustā NJ kopā ar līdzizdarītāju esot ielauzies svešā transportlīdzeklī, izsitot sānu logu, lai no tā nozagtu mantas, bet tajā neko neesot atradis (turpmāk tekstā – “apgalvotie noziedzīgie nodarījumi”).
18. Kopš 2019. gada 14. maija NJ ir piemērots apcietinājums saistībā ar zādzību Berlīnes prokuratūras (Vācija) uzsāktā procesa ietvaros. Eiropas apcietināšanas orderī, kuru 2019. gada 16. maijā ir izsniegusi Vīnes prokuratūra un kurš tiesā ir apstiprināts ar Landesgericht Wien (Vīnes apgabaltiesa, Austrija) 2019. gada 20. maija rīkojumu, ir apliecināts, ka attiecībā uz NJ ar to pašu lietas numuru ir izsniegts valsts apcietināšanas orderis, kuru 2019. gada 14. maijā izdevusi Vīnes prokuratūra un 2019. gada 16. maijā apstiprinājusi tā pati apgabaltiesa par apgalvotajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
19. 2019. gada 24. maijā NJ nav piekritis vienkāršotai nodošanai (7). 2019. gada 29. maija rīkojumā iesniedzējtiesa ir lēmusi tikai par apcietinājuma piemērošanas pasākumu attiecībā uz NJ (jo tai bija šaubas par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādi), norādot, ka ieinteresētā persona jau atrodas apcietinājumā.
20. Saskaņā ar paziņojumu (8), ko Austrijas valdība ir sniegusi pēc sprieduma OG un PI (9), tā uzskata, ka minētais spriedums nekādi neietekmē Austrijas Republiku, jo procedūra, kas ir noteikta Austrijas tiesībās (10), pēc tās domām, atbilst šajā spriedumā izklāstītajām prasībām. Tomēr iesniedzējtiesa nepiekrīt šai analīzei, jo tā uzskata, ka nosacījumi, kuri ir izklāstīti sprieduma OG un PI 74. un 75. punktā, ir kumulatīvi (nevis alternatīvi, kā, šķiet, apgalvo Austrijas valdība minētajā paziņojumā) (11).
21. Līdz ar to iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai prokuratūras pienākums ievērot norādījumus ir šķērslis tam, lai tā efektīvi izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi arī tad, ja pirms Eiropas apcietināšanas ordera izpildes šis lēmums ir visaptveroši jāpārbauda tiesā?”
22. Rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas valdība un Vācijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 3. septembrī, iepriekš minētie lietas dalībnieki un Spānijas valdība sniedza mutvārdu apsvērumus.
Par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu
23. Iesniedzējtiesa ir lūgusi šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību.
24. Šī lūguma pamatojumam iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka ieinteresētajai personai pašlaik ir atņemta brīvība divu iemeslu dēļ. Proti, pirmkārt, tai ir piemērots apcietinājums saistībā ar kriminālprocesu, kas attiecībā uz viņu uzsākts Vācijā (turpmāk tekstā – “pirmais apcietinājums”), par nodarījumiem, kuri nav saistīti ar pamatlietu. Šis pirmais apcietinājums, kura maksimālais ilgums ir seši mēneši, jebkurā brīdī varētu beigties. Otrkārt, vienlaikus paužot šaubas par izsniegšanas tiesu iestādi un šajā lietā izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera derīgumu, iesniedzējtiesa ir izdevusi rīkojumu par otru apcietinājuma piemērošanas pasākumu, lai veiktu ieinteresētās personas iespējamu nodošanu Austrijas iestādēm (turpmāk tekstā – “otrais apcietinājums”). Šis otrais pasākums stāsies spēkā tikai pēc pirmā apcietinājuma beigām, un likumīgi tas nevarēs būt ilgāks par diviem mēnešiem.
25. No iesniedzējtiesas paziņotajiem elementiem izriet, ka, pirmkārt, taisāmais Tiesas spriedums var ietekmēt otrā apcietinājuma ilgumu un tādējādi kopējo ieinteresētās personas apcietinājuma ilgumu un ka, otrkārt, pastāv reāls risks, it īpaši atkarībā no pirmā apcietinājuma ilguma un prejudiciālā nolēmuma tiesvedības Tiesā ilguma, ka ieinteresētā persona būtu jāatbrīvo un tā varētu izvairīties no kriminālvajāšanas, kura uzsākta attiecībā uz viņu, kas tādējādi ir šķērslis Austrijas iestāžu izdotā Eiropas apcietināšanas ordera izpildei.
26. Pirmkārt, ir jānorāda, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Pamatlēmumu 2002/584, kas attiecas uz jomām, kuras minētas LESD trešās daļas V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tādējādi attiecībā uz šo lūgumu var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktu.
27. Otrkārt, attiecībā uz steidzamības kritēriju ir svarīgi konstatēt, ka personai, uz kuru attiecas pamatlieta, pašlaik ir atņemta brīvība un ka strīda pamatlietā risinājumam var būt ievērojama ietekme uz šādas brīvības atņemšanas ilgumu (12). Turklāt attiecīgās personas situācija ir vērtējama tāda, kāda tā ir datumā, kad tiek izskatīts pieteikums par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu (13). Šajā gadījumā iesniedzējtiesas pieteikuma izskatīšanas datumā ir konstatēts, ka ieinteresētā persona tiešām atrodas apcietinājumā un viņas paturēšana apcietinājumā it īpaši būs atkarīga no pamatlietas risinājuma (14).
28. Turklāt ir jāņem vērā risks, kurš ir saistīts ar ieinteresētās personas atbrīvošanu un kurš šajā gadījumā varētu apdraudēt ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestās nodošanas sistēmas efektivitāti un pienākuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, proti, pienākuma, kam ir centrālā nozīme saskaņā ar Tiesas judikatūru, ievērošanu (15).
29. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesas otrā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2019. gada 11. jūlijā nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Vērtējums
Ievada apsvērumi
30. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka izskatāmā lieta ietilpst Pamatlēmuma 2002/584 piemērošanas jomā. Proti, apgalvotās darbības daļēji ietver, pirmkārt, noziedzīgus nodarījumus, kuri atbilst kritērijam par abpusējo sodāmību, kas minēts pamatlēmuma 2. panta 1. punktā, un, otrkārt, noziedzīgus nodarījumus, kuri ir uzskaitīti pamatlēmuma 2. panta 2. punktā (ņemot vērā, ka šīs darbības varētu būt organizēta vai bruņota laupīšana) (16).
31. Turklāt no minētā lūguma arī izriet, ka Eiropas apcietināšanas orderis, kuru ir izsniegusi Vīnes prokuratūra, atbilst Pamatlēmuma 2002/584 8. pantā minētajām satura un formas prasībām.
32. Pirms es sāku savu analīzi, man vēl ir jāizskaidro prejudiciālā jautājuma tvērums.
33. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Vīnes prokuratūra, ņemot vērā faktu, ka, no vienas puses, šī prokuratūra var tikt pakļauta konkrētiem izpildvaras norādījumiem, tomēr, no otras puses, attiecībā uz tās lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, pirms tas stājas spēkā, vienmēr tiek veikta pārbaude tiesā (proti, ex ante pārbaude, kas šajā lietā izpaužas tiesas apstiprinājuma formā), ir “izsniegšanas tiesu iestāde” un vai tā atbilst neatkarības prasībām atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktam un Tiesas spriedumam lietā OG un PI.
34. Citiem vārdiem sakot, šis prejudiciālais jautājums tādējādi neattiecas uz situāciju, kurā prokuratūra, kas, iespējams, ir pakļauta konkrētiem izpildvaras norādījumiem, izsniedz Eiropas apcietināšanas orderi, kurš rada savas sekas un par kuru minētā persona var celt prasību, kas vēlāk tiek pārbaudīta tiesā (ex post pārbaude). Es, tāpat kā Komisija, norādu, ka Tiesa ir precizējusi, ka šāda a posteriori pārbaude tiesā neveido prokuratūras neatkarības garantiju (17).
Atgādinājums par spriedumā OG un PI gūtajām atziņām
35. Uzreiz norādīšu, ka spriedums OG un PI tika pasludināts saistībā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus bija iesniegušas divas Īrijas tiesas saistībā ar tādu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi, kurus attiecīgi lietā C‑508/18 bija izsniegusi Staatsanwaltschaft bei dem Landgericht Lübeck (Lībekas apgabaltiesai piesaistītā prokuratūra, Vācija) kriminālvajāšanas veikšanai attiecībā uz OG un lietā C‑82/19 PPU – Staatsanwaltschaft Zwickau (Cvikavas prokuratūra, Vācija) kriminālvajāšanas veikšanai attiecībā uz PI.
36. Ieinteresētās personas OG un PI bija norādījušas, ka prokuratūras, kuras bija izsniegušas šos apcietināšanas orderus, nav “izsniegšanas tiesu iestādes” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē un ka līdz ar to minētie orderi nav derīgi.
37. Īrijas iesniedzējtiesas jautāja Tiesai par to, vai jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver dalībvalsts prokuratūras, kurām ir kompetence veikt kriminālvajāšanu un kuras ir pakļautības attiecībās ar kādu šīs dalībvalsts izpildvaras iestādi, piemēram, tieslietu ministru, un kuras, pieņemot lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, tieši vai netieši var tikt pakļautas konkrētiem tieslietu ministra rīkojumiem vai norādījumiem.
38. Tiesa sniedza noliedzošu atbildi uz šo jautājumu.
39. Savā spriedumā Tiesa vispirms atgādināja principu, saskaņā ar kuru attiecībā uz jēdzienu “tiesu iestāde” ir jābūt autonomai un vienveidīgai interpretācijai. Turklāt, minot savu agrāko judikatūru, Tiesa arī uzsvēra, ka šis jēdziens “nav ierobežots ar to, ka ar to tiktu apzīmēti vienīgi dalībvalsts tiesneši vai tiesas, bet tas – plašākā nozīmē – ļauj ietvert iestādes, kas attiecīgajā dalībvalstī piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās, tostarp atšķirībā no ministrijām vai policijas dienestiem, kuri ir daļa no izpildvaras” (18).
40. Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka tāda iestāde kā prokuratūra, kurai ir kompetence kriminālprocesā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz personu, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, lai sauktu to pie atbildības tiesā, ir uzskatāma par tādu, kas attiecīgajā dalībvalstī piedalās tiesvedības īstenošanā.
41. Pēc tam Tiesa sprieda par neatkarības prasību, kas ir piemērojama izsniegšanas tiesu iestādēm (19).
42. Atgādinājusi, ka Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver “divu līmeņu aizsardzību” attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām (20), Tiesa uzsvēra principu, kas (it īpaši) ir nostiprināts tās spriedumā Kovalkovas (21), saskaņā ar kuru otrais attiecīgās personas aizsardzības līmenis “ietver to, ka tiesu iestāde, kam atbilstoši valsts tiesībām ir kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, it īpaši pārbauda, vai ir ievēroti šīs izsniegšanas nosacījumi, un izvērtē, vai, ņemot vērā katras lietas apstākļus, minētā izsniegšana ir samērīgs pasākums” (22). Šajā ziņā šis otrais aizsardzības līmenis tātad ietver tādējādi izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera tiesiskuma un samērīguma pārbaudi.
43. Šajā kontekstā sprieduma OG un PI 74. un 75. punktā, kuri jācitē in extenso, Tiesa nosprieda, ka:
“[..] izsniegšanas tiesu iestādei ir jāvar sniegt izpildes tiesu iestādei pārliecību, ka, ņemot vērā izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā sniegtās garantijas, tā, īstenojot savas ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas, rīkojas neatkarīgi. Šī neatkarība prasa, lai pastāvētu normatīvi un organizatoriski noteikumi, ar kuriem būtu iespējams nodrošināt, ka izsniegšanas tiesu iestādei, pieņemot lēmumu par šāda aresta ordera izsniegšanu, nav nekāda riska tikt pakļautai tostarp konkrētiem izpildvaras norādījumiem.
Turklāt, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesu iestāde, minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai celt prasību par lēmumu izsniegt šādu aresta orderi, tostarp par šāda lēmuma samērīgumu, kura pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām.”
44. Jāpiebilst, ka saistībā ar risku, ka izpildvara kādā konkrētā gadījumā varētu izmantot ietekmi uz prokuratūru, Tiesa sava sprieduma OG un PI 85. un 87. punktā vēl precizēja, ka:
“[šo] apsvērumu nevar atspēkot tas, kā tiesas sēdē Tiesā ir norādījusi Vācijas valdība, ka tādu prokuratūru kā pamatlietās aplūkotās lēmumus izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi attiecīgā persona var apstrīdēt kompetentajās Vācijas tiesās.
[..]
Lai arī šāds tiesību aizsardzības līdzeklis ļauj nodrošināt, ka uz prokuratūras uzdevumu veikšanu ir attiecināma iespēja veikt a posteriori pārbaudi tiesā, Vācijas likumā tieslietu ministram katrā ziņā vēl aizvien ir atļauts sniegt iespējamus konkrētus norādījumus prokuratūrām, kad tās izsniedz Eiropas apcietināšanas orderi.”
45. Šie Tiesas apgalvojumi ir atgādināti spriedumā PF (23), kurš pieņemts tajā pašā dienā, kad pasludināts spriedums OG un PI, un kurš savukārt attiecās uz Lietuvas ģenerālprokurora neatkarību. Šeit norādīšu, ka sprieduma PF 52. un 53. punkts ir identiski sprieduma OG un PI 74. un 75. punktam.
46. Ja spriedumā OG un PI Tiesa ir uzskatījusi, ka Vācijas prokuratūras neatbilda iepriekš minētajai prasībai par neatkarību, spriedumā PF tā savukārt ir uzskatījusi, ka Lietuvas prokurors rīkojās bez jebkādas ārējas ietekmes un ka tā konstitucionālais statuss ir tāds, kas nodrošina “ne tikai tam uzticēto uzdevumu izpildes objektivitāti”, bet arī piešķir tam neatkarības garantiju attiecībā pret izpildvaru, izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi (24).
47. Tagad no šīs judikatūras izrietošās atziņas ir jāpiemēro šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā.
Izsniegšanas tiesu iestāde šajā lietā Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta gaismā
48. Vai tāda valsts iestāde kā Austrijas prokuratūra ir tiesu iestāde Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē?
49. Ņemot vērā lietas dalībnieku rakstveida apsvērumus un to mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, nav strīda par to, ka fakts, ka minētā prokuratūra varētu tikt pakļauta konkrētiem izpildvaras norādījumiem, nav šķērslis Eiropas apcietināšanas ordera efektīvai izsniegšanai, jo attiecībā uz to ir izvirzīts nosacījums par iepriekšēju un sistemātisku apstiprināšana, ko veic tiesa (25). Šajā ziņā norādu, ka Austrijas tiesībās Eiropas apcietināšanas orderis var radīt tiesiskās sekas, tikai sākot no šīs apstiprināšanas brīža. Neapstiprināts Eiropas apcietināšanas orderis (pēc tiesas, kas izskata lietu, atteikuma) paliek neiedarbīgs.
50. Pirmkārt, ir jākonstatē, ka šī prokuratūra ir iestāde, kas piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās (26), jo minētajai prokuratūrai ir kompetence kriminālprocesā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz personu, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, lai sauktu to pie atbildības tiesā (27).
51. Proti, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma un arī no Austrijas valdības rakstveida un mutvārdu apsvērumiem, Austrijas krimināltiesībās apsūdzību ceļ prokuratūra, kurai tādējādi iepriekš ir jāapkopo vajadzīgā informācija. Prokuratūrai ir vadības loma krimināllietas informācijas vākšanas procedūrā. Prokuratūra atbild par informācijas vākšanas procedūras virzību, un tā pārrauga krimināllietas materiālus. Šajā saistībā minētā prokuratūra var izdot rīkojumus kriminālpolicijai, kas ir atbildīga par izmeklēšanu veikšanu, vai – ja tas ir efektīvāk – pati veikt izmeklēšanas darbības.
52. Saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu krimināllietas informācijas vākšanas procedūras laikā (pirms lietas izskatīšanas) prokuratūra izdod rīkojumu par aizturēšanu, ievērojot apstiprināšanu tiesā, kas minēta EU‑JZG 29. panta 1. punkta pirmajā teikumā (ko var pārsūdzēt tiesā saskaņā ar StPO 87. panta 1. punktu, pretēji prokuratūras lēmumam kā tādam).
53. Šajā ziņā Austrijas prokuratūra, ja vien ir izpildīts neatkarības kritērijs, kas ir norādīts spriedumā OG un PI, var uzņemties izsniegšanas tiesu iestādes lomu Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. Es pie šī elementa atgriezīšos šo secinājumu turpinājumā (28).
54. Pirms neatkarības garantiju pārbaudes saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko veic minētā prokuratūra, tomēr ir jāprecizē šāds jautājums. Pretēji tam, ko, šķiet, atsaucoties uz spriedumu Özçelik (29), apgalvo Austrijas valdība un Vācijas valdība, kā arī Komisija, man šķiet, ka, izmantojot pielīdzināšanu, tiesa, kas ir atbildīga par Eiropas apcietināšanas ordera apstiprināšanu tiesā, nevar tikt kvalificēta par minētā ordera faktisko autoru, un tas tā ir trīs iemeslu dēļ.
55. Pirmkārt, norādīšu, ka procedūra, kas ir aplūkota lietas Özçelik gadījumā, ietvēra valsts apcietināšanas orderi, kuru bija izsniedzis Ungārijas policijas dienests un “apstiprinājusi” prokuratūra. Šajā kontekstā Tiesa uzskatīja, ka lēmums, ar kuru prokuratūra bija apstiprinājusi policijas dienesta izsniegto valsts apcietināšanas orderi, ir šajā saistībā izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera pamats. Tiesa piebilda, ka prokuratūras veikta šī policijas dienesta izsniegta valsts apcietināšanas ordera apstiprināšana ir juridisks akts, ar kuru prokuratūra šo apcietināšanas orderi kontrolē un apstiprina. Šīs Eiropas apcietināšanas orderī ietvertās apstiprināšanas rezultātā prokuratūra ir uzskatāma par atbildīgu par valsts apcietināšanas ordera izsniegšanu, izmantojot pielīdzināšanu.
56. Šajā ziņā ir jānorāda, ka – pretēji prokuratūrai – šāds policijas dienests vispār nevarētu tikt kvalificēts par tiesu iestādi, jo strukturāli tas ir daļa no izpildvaras (30). Tieši šī iemesla dēļ prokuratūra, izmantojot apstiprināšanas mehānismu, bija vienīgā tiesu iestāde, kas varēja pamatoti izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē.
57. Šajā lietā, kā esmu norādījusi iepriekš 53. punktā, Austrijas prokuratūra var būt iestāde, kas piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās un kas tādējādi ir pilnvarota izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi. Ipso facto šādas prokuratūras situācija nav salīdzināma ar policijas dienesta situāciju, kas ir aplūkota lietā Özçelik.
58. Otrkārt, ir jānorāda, ka procesuālajā režīmā, ko ir ieviesis Austrijas likumdevējs, pastāv ļoti skaidrs nošķīrums starp krimināllietas informācijas vākšanas posmu (pirms lietas izskatīšanas), kurā prokuratūra pilda vadības funkciju, lai savāktu nepieciešamos pierādījumus, un galveno procedūru, kurā procesa vadību veic tiesa, kas izskata lietu (kas šajā ziņā ir pilnvarota izdot rīkojumus par aizturēšanu, izmantojot Eiropas apcietināšanas orderi, attiecīgā gadījumā pēc prokuratūras priekšlikuma).
59. Informācijas vākšanas posma laikā prokuratūra un tiesa, kas ir atbildīga par Eiropas apcietināšanas ordera apstiprināšanu, īsteno atšķirīgas prerogatīvas. Iniciatīva attiecībā uz apcietināšanas ordera izsniegšanu ir prokuratūrai (kas izdod rīkojumu par aizturēšanu atbilstoši StPO 171. pantam). Šajā ziņā tieši prokuratūra ir tā, kas ir “procesa virzītāja” (31) un kas konkrēti nosaka šāda pasākuma pamatotību (32). Šajā kontekstā tiesas uzdevums galvenokārt ir izvērtēt prokuratūras pieņemtā lēmuma tiesiskumu un samērīgumu (kas praktiski tiek norādīts veidlapā) saskaņā ar StPO 5. panta 1. un 2. punktu. Šajā saistībā tiesai ir jāizvērtē lietas materiāli, kas tai ir nodoti pilnībā (minētajos lietas materiālos ietverot to norādījumu kopiju, kurus prokuratūrai adresējušas tādas augstākās instances kā izpildvara). Ja tā to uzskata par nepieciešamu, tiesa var uzdot veikt vai veikt papildu izmeklēšanas darbības šajā kontekstā. Ja šīs pārbaudes beigās tiesa piekrīt piešķirt savu apstiprinājumu, tas ir izteikts vienkārša teikuma formā, kas pievienots veidlapā. Apstiprinājums nav papildināts ar konkrētu rīkojumu prokuratūrai saistībā ar attiecīgā pasākuma izpildi, – tiesa tikai nosaka apstiprinājuma derīguma termiņu (kura neievērošana izraisa attiecīgā pasākuma spēkā neesamību). Tiklīdz ir piešķirts šis apstiprinājums, tieši prokuratūrai ir jāparaksta Eiropas apcietināšanas orderis, tas ir jāīsteno un jāpārsūta izpildes dalībvalstij. Prokuratūra, piemēram, varētu nolemt neīstenot orderi un nepārsūtīt šādi apstiprināto orderi.
60. Kā savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos izklāstījusi Austrijas valdība, pilnvaru sadale starp prokuratūru un tiesu izriet no Austrijas krimināltiesību reformas, kas stājusies spēkā 2008. gada 1. janvārī. Pēc šīs reformas funkcija, kuru iepriekš pildīja izmeklēšanas tiesneši, ir uzticēta prokuratūrai, – šī pilnvaru nodošana tikusi līdzsvarota, ieviešot tiesas uzraudzību (apstiprināšana).
61. Visbeidzot, treškārt, ir jānorāda, ka atbilstoši minētā Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 3. punktam katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento tiesu iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nolūkā. Ir jākonstatē, ka 2008. gada 28. janvārī (skat. Padomes dokumentu Nr. 5711/08) Austrijas Republika ir paziņojusi, ka kompetentā tiesu iestāde šīs tiesību normas izpratnē ir tās vietas prokuratūra (33), kurā atrodas Landesgericht (apgabaltiesa) mītnes vieta.
62. Tiesas sēdē lietas dalībnieki konkrēti ir aplūkojuši jautājumu par iespēju, ka Austrijas sistēmā pastāv “dubulta” izsniegšanas iestāde, kuru veido prokuratūra un tiesa (kas nozīmētu, ka informācija, ko Austrijas Republika paziņojusi Padomes ģenerālsekretariātam, ir daļēji neprecīza). Tas rada arī jautājumu par to, vai ar Pamatlēmumu 2002/584, kurā ir minēta kompetentā iestāde vienskaitlī, tiktu pieļauta šāda bināra vai sarežģīta struktūra, kas var mazināt atbildību par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu.
63. Manuprāt, ir jāņem vērā informācija, kuru Padomes ģenerālsekretariātam ir nosūtījusi Austrijas valdība. Proti, tieši attiecīgās dalībvalsts kompetencē – atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 3. punktam – ir izraudzīties kompetento iestādi saskaņā ar tās iekšējām tiesībām. Man šķiet, ka ne Tiesai, pieņemot prejudiciālu nolēmumu, ne izpildes dalībvalsts iestādēm nav jāpapildina vai jālabo informācija, kuru izsniegšanas dalībvalsts ir pienācīgi paziņojusi Padomei, un šajā ziņā nav jālemj par minētās izsniegšanas iestādes (potenciāli) bināro vai sarežģīto struktūru.
64. Manuprāt, visu šo iemeslu dēļ diezgan mākslīgi šķiet uzskatīt tiesu – kas iesaistās tikai pēc tam, jo krimināllietas informācijas vākšanas posma vadību veic prokuratūra, – par Eiropas apcietināšanas ordera autoru. Man šķiet, ka šajā ziņā nav nozīmes faktam, ka prasība, kuru vajadzības gadījumā cēlusi attiecīgā persona, attiecas uz tiesas apstiprinājumu (nevis uz prokuratūras lēmumu stricto sensu). Pretēji nostājai, kuru aizstāvēja Komisija tiesas sēdē, es uzskatu, ka prokuratūra joprojām ir ordera autors, pat ja zināmā veidā atbildība par šo lēmumu tiek dalīta ar tiesu, kura piekrīt tā īstenošanai un kuras lēmums šajā ziņā var tikt pārsūdzēts.
65. Līdz ar to es nepiekrītu Austrijas valdības viedoklim, ka apstiprināšana tiesā ļautu pielīdzināt tiesu valsts vai Eiropas apcietināšanas ordera autoram.
66. Tātad, manuprāt, Austrijas krimināltiesību sistēmā prokuratūra tiešām ir iestāde, kas izsniedz Eiropas apcietināšanas orderi. Tādēļ ir jāizvērtē tās situācija un, it īpaši, tās neatkarība, vienlaikus ņemot vērā apstiprināšanas tiesā mehānismu, kas ieviests ar EU‑JZG 29. panta 1. punkta pirmo teikumu.
Prasība par izsniegšanas tiesu iestādes neatkarību
67. Kā esmu norādījusi iepriekš, savā spriedumā OG un PI Tiesa ir konstatējusi, ka Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver divu līmeņu aizsardzību attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām. Šai personai ir jāsaņem aizsardzība tiesā, pirmkārt, attiecīgajai iestādei pieņemot tādu valsts lēmumu kā valsts apcietināšanas orderis un, otrkārt, izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi (34).
68. Attiecīgās lietas centrā ir jautājums par to, vai saistībā ar Austrijas sistēmu pilnīgi neatkarīgi var tikt nodrošinātas attiecīgās personas tiesības atbilstoši prasībām, kas raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā.
Neatkarības jēdziens Austrijas sistēmā lietas OG un PI kontekstā
69. Tiesa ir nospriedusi, ka “tieši Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktā minētajai “izsniegšanas tiesu iestādei”, proti, iestādei, kura in fine pieņem lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, ir jānodrošina šis otrais aizsardzības līmenis, arī tad, ja šis Eiropas apcietināšanas orderis ir balstīts uz valsts lēmumu, kuru ir pieņēmis tiesnesis vai tiesa”. Tādējādi “izsniegšanas tiesu iestādei” ir jābūt neatkarīgai, un tas nozīmē, ka tā nevar “tikt pakļauta [..] riskam, ka tās lēmumpieņemšanas pilnvaras varētu tikt pakārtotas ārējiem rīkojumiem vai norādījumiem, tostarp no izpildvaras, tā, lai nebūtu nekādu šaubu par to, ka lēmums izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir jāpieņem šai iestādei, nevis galu galā – minētajai izpildvarai” (35).
70. Kā esmu norādījusi, Tiesa ir konstatējusi, ka šis “neatkarības” jēdziens galvenokārt ir balstīts uz diviem elementiem. Izsniegšanas tiesu iestādei ir jāspēj sniegt izpildes tiesu iestādei pārliecību, ka dalībvalstī, kurā tā ietilpst, pastāv normatīvi un organizatoriski noteikumi, ar kuriem būtu iespējams nodrošināt, ka minētajai izsniegšanas tiesu iestādei, pieņemot lēmumu par šāda apcietināšanas ordera izsniegšanu, nav nekāda riska it īpaši tikt pakļautai konkrētiem izpildvaras norādījumiem. Turklāt tad, ja izsniegšanas tiesu iestāde ir struktūra, kas nav tiesa (piemēram, prokuratūra, kā tas ir šajā lietā), minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai celt prasību par lēmumu izsniegt apcietināšanas orderi, cita starpā par šāda lēmuma samērīgumu, kura pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām (36).
71. Debates tiesas sēdē ir ļāvušas konstatēt, ka Austrijas sistēma saistībā ar prokuratūras lēmuma attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu apstiprināšanu tiesā ir netipiska salīdzinājumā ar citās dalībvalstīs spēkā esošajiem režīmiem. Tomēr es uzskatu, ka šāda valsts sistēma atbilst Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta prasībām (37).
72. Saskaņā ar informāciju, kas ir norādīta iesniedzējtiesas nolēmumā, attiecīgajos tiesību aktos Austrijas tiesībās ir paredzēts, ka saistībā ar pārbaudi tiesā, kas tiek veikta apstiprināšanas nolūkā, tiesa, kas izskata lietu, izvērtē, vai prokuratūras lēmums atbilst likumiskajām prasībām, tostarp pamattiesībām, un vai minētais lēmums ir samērīgs (38), vienlaikus ņemot vērā šī lēmuma faktiskos apstākļus (39). Turklāt pieprasītajai personai ir tiesības celt prasību par apstiprinājumu kā tādu (40).
73. Man šķiet, ka šajā gadījumā, ņemot vērā iesniedzējtiesas nolēmumā, kā arī Austrijas valdības rakstveida un mutvārdu apsvērumos norādītos apstākļus, šāda valsts sistēma (ieskaitot it īpaši apstiprināšanas procedūru) ir tāda, kas var garantēt prokuratūras lēmuma stingru pārbaudi, ko veic tiesa, kas izskata lietu. Šīs pārbaudes tiesā mērķis ir pārbaudīt Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas atbilstību salīdzinājumā ar piemērojamajām likumiskajām prasībām, tostarp no samērīguma viedokļa. Manuprāt, tiesas veiktās pārbaudes mērķis nav pārbaudīt, vai, iespējams, pastāv norādījumi, kurus prokuratūrai adresējusi izpildvara īpašā gadījumā (lai gan, pēc Austrijas valdības domām, šādi norādījumi ir jāformulē rakstveidā un tie ir jāpievieno krimināllietas materiāliem, kuri tiek nosūtīti apstiprināšanas tiesnesim) (41). Nianse ir smalka, bet būtiska. Manuprāt, vispirms ir nepieciešams, lai veiktā pārbaude tiesā ļautu tiesai, kas izskata lietu, konstatēt tiesiskuma nosacījumu vispārēju ievērošanu. Aplūkotajai sistēmai ir jāgarantē, ka attiecīgā tiesu iestāde Eiropas apcietināšanas orderi izsniedz, pilnībā ievērojot tiesības. Tādējādi šādai sistēmai ir jāļauj novērst izpildvarai esošo pilnvaru dot norādījumus prettiesiskās sekas, radot šķērsli nelikumīgu prokuratūras lēmumu īstenošanai, pateicoties iepriekšējai tiesas pārbaudei (42).
74. Es uzskatu, ka šāda sistēma nodrošina tā pamata ievērošanu, uz kuru ir balstīts Eiropas apcietināšanas ordera režīms, kas ieviests ar Pamatlēmumu 2002/584, proti, savstarpējas uzticības starp dalībvalstīm sadarbības krimināllietās ietvaros ievērošanu (43).
75. Pilnības labad piebildīšu, ka, ja pastāvētu risks, ka prokuratūra saņem norādījumus no izpildvaras pēc apstiprināšanas un tie attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera īstenošanu un pārsūtīšanu izpildes dalībvalstij (šajā lietā turklāt šāds risks nekādi nav pierādīts), šīs izpildes dalībvalsts iestādēm būtu jāizvērtē šis jautājums un no tā attiecīgos gadījumos būtu jāizdara secinājumi. Katrā ziņā norādu, ka šāds risks varētu pastāvēt arī saistībā ar jebkuru citu Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas režīmu un ka turklāt tas, ka izsniegšanas dalībvalsts iestādes neīsteno un nepārsūta apcietināšanas orderi īpaši nevar apdraudēt pieprasītās personas tiesības, – tomēr tās ir manas analīzes šajā lietā priekšmets.
Spriedumā OG un PI minētie nosacījumi
76. Iesniedzējtiesa šaubās, vai sprieduma OG un PI 74. un 75. punktā minētie nosacījumi ir jālasa kumulatīvi vai alternatīvi.
77. Vācijas valdība apgalvo, ka gan secinājums, kuru ir izdarījusi Tiesa spriedumā OG un PI attiecībā uz Vācijas prokuratūrām, gan minētā sprieduma 74. un 75. punkta formulējums (kurā ir ietverts vārds “turklāt”) liecina par labu šo abu nosacījumu kumulatīvam lasījumam. Savukārt Austrijas valdība uzskata, ka jautājums par saikni starp sprieduma OG un PI 74. un 75. punktu, pamatojoties uz to, ka šajā lietā tieši tiesai, kam ir uzticēta apcietināšanas ordera apstiprināšana, ir jābūt atbildīgai par tā izsniegšanu, šādi padarot šo jautājumu par nenozīmīgu, nav jāizvērtē. Visbeidzot Komisija uzskata, ka runa ir par diviem atsevišķiem jautājumiem, starp kuriem nepastāv nekāda kumulatīva vai alternatīva saistība, bet kuri, gluži pretēji, ir jānovērtē atbilstoši saviem pašu kritērijiem un prasībām. Komisija uzskata, ka runa ir par juridiskām prasībām, kuras ir piemērojamas, pirmkārt, Eiropas apcietināšanas ordera efektīvai izsniegšanai un, otrkārt, attiecībā uz tiesisko aizsardzību pret šādi izsniegtiem Eiropas apcietināšanas orderiem.
78. Visupirms es uzskatu, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai analīze ir jāveic, ņemot vērā vienlaikus Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta tekstu, tā kontekstu un šī pamatlēmuma mērķi (44). Turklāt norādu, ka LESD 267. pantā paredzētās procedūras kontekstā, kad konkrētā lietā, ko izskata valsts tiesa, Tiesa sniedz Savienības tiesību interpretāciju, tā aprobežojas tikai ar normu, kas tajās ir noteiktas, nozīmes noskaidrošanu atbilstoši šo tiesību tekstam un mērķim, un šādi interpretēto normu piemērošana izskatāmajā lietā paliek valsts tiesu kompetencē (45).
79. Tādējādi šajā gadījumā tieši Tiesai ir jāinterpretē Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts un jāsniedz iesniedzējtiesai analīzes kritēriji, kuri ir vajadzīgi, lai konstatētu, ka aplūkotā valsts sistēma atbilst minētā pamatlēmuma prasībām. Tieši Tiesai ir jāizskaidro pārbaudīšanas standarti, kurus ir norādījusi virspalāta spriedumā OG un PI. Šajā ziņā mērķis ir nevis noteikt papildu prasības salīdzinājumā ar attiecīgo tiesību normu, bet noskaidrot prasības, kuras izriet no paša “izsniegšanas tiesu iestādes” jēdziena.
80. Manuprāt, abi sprieduma OG un PI 74. un 75. punktā minētie nosacījumi ir atbilstoši, lai izvērtētu pārbaudi tiesā, ko veic apstiprināšanas tiesnesis attiecībā uz prokuratūras lēmumu. Es piekrītu Komisijas nostājai, ka nešķiet piemēroti šos nosacījumus kvalificēt par “alternatīviem” vai “kumulatīviem”, jo tie ir saistīti ar dažādiem mērķiem un ir jānovērtē atbilstoši saviem pašu kritērijiem un prasībām. Šajā ziņā es uzskatu, ka Tiesa tādējādi ir norādījusi divus posmus, kuri ir nepieciešami, lai novērtētu prokuratūras lēmuma pārbaudi tiesā.
81. Tādējādi, ja netiek veikta pārbaude attiecībā uz garantijām, kas saistītas ar tās iestādes neatkarību, kura izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā ir pilnvarota izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, kā arī attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera samērīgumu, šim orderim nebūtu jārada tiesiskās sekas.
Garantijas
82. Jau sākotnēji ir jānorāda, ka tieši izsniegšanas tiesu iestādei ir jānosaka, vai ir ievērotas Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta prasības izsniegšanas dalībvalstī. Es pilnībā piekrītu mana bijušā kolēģa un drauga ģenerāladvokāta Ī. Bota [I. Bot] pieejai, kurš savos secinājumos lietā Bob‑Dogi ir uzsvēris, ka:
“Manuprāt, stingra ietvara attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes pamatiem noteikšana paredz, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstī pastāv konkrētas un efektīvas tiesību uz aizstāvību procesuālas garantijas, bez kurām tiktu izjaukts nepieciešamais, Eiropas tiesiskuma telpai raksturīgais līdzsvars starp krimināltiesību efektivitātes prasībām un pamattiesību ievērošanas primāro interešu iemesliem.” (46)
83. Tādējādi ikvienai valsts sistēmai ir jāspēj sniegt procesuālās garantijas, kuras pilnībā atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk tekstā – “Harta”) (47). Tas izriet no pastāvīgās judikatūras, saskaņā ar kuru Eiropas apcietināšanas orderis ir balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu (48). Savstarpējas atzīšanas princips, kurš, kā it īpaši izriet no pamatlēmuma 6. apsvēruma, ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmens”, ir radis izpausmi minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis (49).
84. Attiecībā uz neatkarības un samērīguma prasībām atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktam ir jānorāda, ka pirmā prasība ietver pieprasītās personas pamattiesības (50). Otrās prasības mērķis ir nodrošināt, lai dalībvalstu tiesu iestādes nevajātu minēto personu par ne tik smagiem noziedzīgiem nodarījumiem (51). Saistībā ar šo otro prasību ir vispārēji atzīts, ka Eiropas apcietināšanas ordera sistēmā kopš tās piemērošanas sākuma vienas no lielākajām grūtībām rodas saistībā ar jautājumu par samērīguma pārbaudi. Tagad pēc sprieduma OG un PI ir skaidrs, ka samērīguma pārbaude ir pamatprasība (52).
85. Tiesa jau ir norādījusi neatkarības un samērīguma prasības, kas ir piemērojamas tad, ja izsniegšanas dalībvalstī kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan tā piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesa (kā tas ir šajā lietā) atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 mērķiem un sistēmai (53).
86. Manuprāt, ja Tiesa būtu precizējusi atsauces standartus, kuri ir jāievēro šajā ziņā, būtu vienkāršāk atrisināt jautājumu, vai valsts iestāde, kas ir pilnvarota izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, atbilst Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šajā ziņā es uzsveru, ka obligāti ir jāparedz procesuālās garantijas Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas stadijā.
87. Manuprāt, ja kādas izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā tiek pieļauts, ka lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu pieņem iestāde, kas pati nav tiesa, bet ir pieprasīts, lai minēto lēmumu apstiprinātu tiesa, ir ļoti svarīgi, lai minētā valsts būtu spējīga pierādīt, ka tādējādi noteiktā pārbaude tiesā neizpaužas kā vienkārša “nihil obstat” piešķiršana, neveicot reālu tādas iestādes kā prokuratūra sākotnējā lēmuma pārbaudi.
88. Piebildīšu, ka tad, ja tiesu iestāde, kas ir pieņēmusi lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, ir prokuratūra, kas var tikt pakļauta norādījumiem, kurus konkrēti dod izpildvara (kā tas ir šajā lietā), ir nepieciešams, lai šāda lēmuma apstiprināšana tiesā notiktu, pirms šis apcietināšanas orderis rada tiesiskās sekas.
89. Visbeidzot, ņemot vērā, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana var ietekmēt attiecīgās personas tiesības uz brīvību, kas paredzētas Hartas 6. pantā, man šķiet, ka valsts apstiprināšanas sistēmā būtu jāpieļauj, ka pieprasītā persona tiek uzklausīta tiesā, lai apstrīdētu šī lēmuma spēkā esamību atbilstoši Hartas 47. pantam.
Piemērošana šajā lietā
90. Kā Tiesas nolēmums lietā OG un PI ietekmē pamatlietu?
91. Manuprāt, Austrijas sistēma skaidri atšķiras no Vācijas sistēmas, kas ir pamatā minētajam spriedumam, un tas tā ir būtiskos jautājumos (54).
92. Ir taisnība, ka prokuratūras ir tieši pakārtotas izpildvarai Austrijas sistēmas hierarhijā. Proti, saskaņā ar informāciju, kas sniegta iesniedzējtiesas nolēmumā, prokuratūras ir tieši pakļautas virsprokuratūrām un ievēro to norādījumus; savukārt augstākās prokuratūras un Ģenerālprokuratūra ir pakļautas federālajam tieslietu ministram.
93. Tomēr, kā norāda pati iesniedzējtiesa, Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas procedūra Austrijā atšķiras saistībā ar apstākļiem, uz kuru pamata tika pieņemts spriedums OG un PI. Pirmkārt, Austrijas sistēmā ir paredzēta Eiropas apcietināšanas ordera apstiprināšana tiesā (apstiprināšana, kas faktiski ir notikusi šajā lietā). Otrkārt, šī apstiprināšana tiesā ietver tiesiskuma un samērīguma kritēriju ievērošanas pārbaudi (atbilstoši StPO 5. panta 1. un 2. punktam). Treškārt, tiesas apstiprinājuma saņemšanas procedūra ir reglamentēta likumā; ja ir nepieciešams veikt papildu izmeklēšanas darbības, lai lemtu par Eiropas apcietināšanas ordera apstiprināšanu, tiesa, kura izskata lietu, ar rīkojumu var noteikt kriminālpolicijai tās īstenot vai veikt tās pēc savas iniciatīvas (55). Visbeidzot, ceturtkārt, apstiprinājums var tikt pārsūdzēts tiesā atbilstoši StPO 87. panta 1. punktam (56). Es uzskatu, ka šāda pārsūdzība ir elements, kas pilnībā atbilst prasībām, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā.
94. Turklāt norādu, ka apstiprināšana tiesā notiek, pirms prokuratūras lēmums rada savas sekas.
95. Ņemot vērā informāciju, kas sniegta iesniedzējtiesas nolēmumā un Austrijas valdības rakstveida un mutvārdu apsvērumos, kā arī tās atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdē, man šķiet, ka saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem valsts tiesām ir jāveic katra ordera, kas tām ir iesniegts, un ar to saistīto krimināllietas materiālu padziļināta un stingra pārbaude. Šajā pārbaudē tiesā ir jāievēro tiesiskuma un samērīguma kritēriji.
96. Tā kā ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestās sistēmas pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība, kas nozīmē prezumpciju, ka katra dalībvalsts ievēro Hartā nostiprinātās tiesības, man šķiet, ka, nesniedzot pienācīgi konstatētus pretējus pierādījumus, nevar tikt apšaubīta tādas sistēmas, kas izveidota ar likumu, kā šajā lietā, kurā attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu prokuratūrā ir izvirzīts nosacījums par iepriekšēju pārbaudi tiesā, atbilstība Hartai un minētajam pamatlēmumam. Šīs prezumpcijas atspēkošana varētu tikt pamatota tikai saistībā ar objektīviem, ticamiem, precīziem un pienācīgi aktualizētiem elementiem attiecībā uz izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmas darbību (57), kuri veido šādus pretējus pierādījumus, – elementiem, kas, šķiet, šajā gadījumā nepastāv.
97. Līdz ar to es uzskatu, ka, ņemot vērā Tiesas vērtējumam iesniegtos elementus, tāds režīms kā tas, kas pašlaik ir spēkā Austrijā, atbilst Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta prasībām.
98. No tā es secinu, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai attiecīgās izsniegšanas dalībvalsts sistēma ietver procesuālās garantijas, kas nepieciešamas, lai aizsargātu personas, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, tiesības uz aizstāvību, un jānodrošina šī ordera samērīguma pārbaude atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta prasībām. Tādā lietā kā pamatlieta šai valsts sistēmā ir jāietver šādi elementi: pirmkārt, uz sākotnējo lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu ir jāattiecina pārbaude tiesā, kuras ietvaros tiesa, kas izskata lietu, veic minētā lēmuma stingru pārbaudi pirms apstiprinājuma izsniegšanas; otrkārt, šai pārbaudei tiesā ir jānotiek, pirms minētais orderis rada tiesiskās sekas, un, treškārt, pašam Eiropas apcietināšanas ordera apstiprinājumam (kas izriet no šīs pārbaudes tiesā) ir jābūt pārsūdzamam.
Secinājumi
99. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka uz jautājumu, kuru Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) ir iesniegusi Tiesai, ir jāsniedz šāda atbilde:
Iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus aplūkotās lietas apstākļus, atbilstoši Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 6. panta 1. punktam ir jāpārbauda, pirmkārt, vai šajā gadījumā Eiropas apstiprināšanas orderi ir izsniegusi tiesu iestāde, otrkārt, vai šī tiesu iestāde ir rīkojusies pilnīgi neatkarīgi un, treškārt, vai minētā iestāde ir izvērtējusi lēmuma izsniegt šādu orderi tiesiskumu un samērīgumu.
Tādā lietā kā pamatlieta, lai konstatētu, ka izsniegšanas dalībvalsts sistēma atbilst prasībām, kuras ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, var tikt izvirzīti šādi elementi:
– attiecībā uz sākotnējo lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu tiek veikta pārbaude tiesā, kuras ietvaros tiesa, kas izskata lietu, veic minētā lēmuma stingru pārbaudi pirms apstiprinājuma izsniegšanas;
– šī pārbaude tiesā notiek, pirms minētais orderis rada tiesiskas sekas;
– pats Eiropas apcietināšanas ordera apstiprinājums (kas izriet no šīs pārbaudes tiesā) var tikt pārsūdzēts.