TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2014. gada 10. septembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi – Patēriņa kredīta līgums – 1. panta 2. punkts – Noteikums, kas ietver obligātu tiesību normu – Direktīvas piemērošanas joma – 3. panta 1. punkts, 4. pants, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts – Prasījuma nodrošinājums ar nekustamā īpašuma ķīlu – Iespēja realizēt šādu nodrošinājumu, pārdodot izsolē – Pārbaude tiesā

Lieta C‑34/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Krajský súd v Prešove (Slovākija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 20. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 23. janvārī, tiesvedībā

Monika Kušionová

pret

SMART Capital a.s.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader] (referente) un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],

sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 5. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Tokár un M. van Beek, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 38. panta un sprieduma Simmenthal (106/77, EU:C:1978:49) gaismā interpretējama Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 149, 22. lpp.).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp M. Kušionová un atbildētāju – SMART Capital a.s. (turpmāk tekstā – “SMART Capital”) par ķīlas, kas nodibināta kā hipotekārā aizdevuma līguma nodrošinājums, realizācijas noteikumiem un šajā līgumā ietverto noteikumu tiesiskumu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Hartas 7. pantā ir paredzēts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību”.

4        Hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.

5        Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.”

6        Direktīvas 93/13 preambulas divpadsmitajā līdz četrpadsmitajam un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir noteikts šādi:

“tā kā tomēr valstu tiesību akti, kādi tie ir pašlaik, ļauj paredzēt tikai daļēju saskaņošanu; tā kā jo īpaši šī direktīva aptver tikai tos līguma noteikumus, par kuriem nav atsevišķas vienošanās; tā kā dalībvalstīm būtu jādod iespēja, pienācīgi ņemot vērā [ES Līgumu], piešķirt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā šī direktīva;

tā kā tiek uzskatīts, ka dalībvalstu likumi vai noteikumi, kas tieši vai netieši nosaka patērētāju līgumu noteikumus, nesatur negodīgus noteikumus; tā kā tādēļ [nešķiet] vajadzīgi attiecināt uz šo direktīvu noteikumus, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena; tā kā šajā sakarībā vārdi “obligātas tiesību normas” 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas saskaņā ar tiesību aktiem attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība;

tā kā dalībvalstīm tomēr jānodrošina, ka netiek iekļauti negodīgi noteikumi [..];

[..]

tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.

7        Direktīvas 93/13 1. pantā ir paredzēts:

“1.      Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

2.      Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas [..].”

8        Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu:

“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

9        Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam [..]”.

10      Šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

 Slovākijas tiesības

11      Atbilstoši Slovākijas Civilkodeksa 151.j pantam:

“Ja ar ķīlas tiesību nodrošinātais prasījums nav pienācīgi un savlaicīgi izpildīts, nodrošinātais kreditors var uzsākt ķīlas tiesības izlietošanu. Ķīlas tiesības izlietošanas gaitā nodrošinātais kreditors var apmierināt savus prasījumus vai nu līgumā nolīgtajā veidā, vai pārdodot ķīlas priekšmetu izsolē saskaņā ar īpašu likumu [..], vai prasīt apmierinājumu, ķīlas priekšmetu pārdodot saskaņā ar īpašiem likumiem [..], ja vien šajā kodeksā vai īpašā likumā nav noteikts citādi.”

12      Iesniedzējtiesa norāda, ka minētais 1. punkts ietver pirmo zemsvītras piezīmi, kas iekļauta pēc vārdiem “saskaņā ar īpašu likumu” un ietver atsauci uz Likumu Nr. 527/2002 par labprātīgu pārdošanu izsolē, ar kuru ir papildināts Slovākijas Valsts padomes Likums Nr. 323/1992 par notāriem un notariālajām darbībām (notariāta likums) redakcijā ar tajā vēlāk izdarītajiem grozījumiem (turpmāk tekstā – “Likums par labprātīgu pārdošanu izsolē”), un otro zemsvītras piezīmi, kas iekļauta pēc vārdiem “saskaņā ar īpašiem likumiem” un ietver atsauci uz Civilprocesa kodeksu un Izpilddarbību kodeksu.

13      Civilkodeksa 151.m pantā ir paredzēts:

“1)      Pārdot ķīlas priekšmetu ķīlas tiesību nodibinošajā līgumā nolīgtajā veidā vai izsolē nodrošinātais kreditors drīkst ne agrāk kā pēc 30 dienām no dienas, kad par ķīlas tiesības izlietošanas uzsākšanu ir paziņots ieķīlātājam un parādniekam, ja parādnieks un ieķīlātājs nav viena un tā pati persona, ja vien īpašā likumā nav noteikts citādi [..].

2)      Pēc tam, kad tam ir paziņots par ķīlas tiesības izlietošanas uzsākšanu, ieķīlātājs var vienoties ar nodrošināto kreditoru par to, ka nodrošinātais kreditors ir tiesīgs pārdot ķīlas priekšmetu ķīlas tiesību nodibinošajā līgumā nolīgtajā veidā vai izsolē pat pirms 1. punktā noteiktā termiņa beigām.

3)      Nodrošinātais kreditors, kurš ir uzsācis ķīlas tiesības izlietošanu, lai ķīlas tiesību nodibinošajā līgumā nolīgtajā veidā apmierinātu savu prasījumu, jebkurā brīdī ķīlas tiesības izlietošanas laikā drīkst mainīt ķīlas tiesības izlietošanas veidu un pārdot ķīlas priekšmetu izsolē vai prasīt apmierinājumu, pārdodot ķīlas priekšmetu saskaņā ar īpašajos likumos noteikto. Nodrošinātajam kreditoram ir pienākums par ķīlas tiesības izlietošanas veida maiņu informēt ieķīlātāju.”

14      Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 74. panta 1. punktu tiesnesis var uzdot pagaidu pasākumus, ja īslaicīgi ir jānoregulē attiecības starp pusēm vai pastāv iespēja, ka tiesas nolēmuma izpilde ir apdraudēta. Atbilstoši šī kodeksa 76. panta 1. punktam tiesnesis var uzdot kādai no pusēm pagaidu pasākumus, tostarp, lai “tā veic kādu darbību, atturas no kādas darbības vai piecieš kaut ko”.

15      Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 6. pantā izsoles rīkotājs ir definēts kā “persona, kas rīko izsoli un atbilst šajā īpašajā likumā izvirzītajiem nosacījumiem un kurai ir atļauts nodarboties ar atbilstošo profesiju”, un šī likuma 7. panta 1. punktā izsoles pieprasītājs ir definēts kā izsoles priekšmeta īpašnieks, nodrošinātais kreditors vai jebkura cita persona, kurai ir atļauts pieprasīt izsoles rīkošanu saskaņā ar īpašu likumu.

16      Konkrētāk raksturojot nodrošināto kreditoru, šī paša likuma 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka tam ir rakstveidā jāapliecina ne vien tas, ka izsoles priekšmets var tikt pārdots izsolē, bet arī prasījuma, saistībā ar kuru ir ierosināta ķīlas tiesību izmantošana saskaņā ar šo likumu, patiesums, apmērs un samaksas termiņš.

17      Saskaņā ar minētā likuma 16. panta 1. punktu pārdošana izsolē var tikt veikta, vienīgi pamatojoties uz vienošanos, kuru ir parakstījusi persona, kas ierosinājusi pārdošanu, un izsoles rīkotājs.

18      Atbilstoši Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 17. pantam izsoles rīkotājam ir jāpublicē paziņojums par pārdošanu izsolē. Ja izsoles priekšmets ir dzīvoklis, māja vai cits nekustamais īpašums, uzņēmums vai kāda no tā vienībām vai ja izsoles zemākā summa pārsniedz 16 550 euro, izsoles rīkotājs publicē paziņojumu publiskās pārdošanas reģistrā vismaz 30 dienas pirms izsoles sākuma un bez nepamatotas kavēšanās nosūta paziņojumu par pārdošanu izsolē arī ministrijai, lai tas tiktu publicēts Oficiālajā komercvēstnesī. Paziņojums par pārdošanu izsolē tiek nosūtīts arī personai, kas ierosinājusi izsoli, nodrošinātā kreditora parādniekam un izsolē pārdodamās mantas īpašniekam, ja tas nav parādnieks.

19      Gadījumā, ja izsoles priekšmets ir dzīvoklis, māja vai cits nekustamais īpašums, minētā likuma 20. panta 13. punktā ir paredzēts, ka šīs pārdošanas norisei ir jābūt fiksētai rakstveida notariālajā aktā, kurā notārs norāda arī agrākajam īpašniekam saistošu pienākumu atbilstoši šī likuma 29. panta 2. punkta pirmajam teikumam.

20      Šī paša likuma 21. panta 2. punktā ir paredzēts, ka likuma normu pārkāpuma gadījumā persona, kas uzskata sevi par aizskartu, var lūgt tiesai atzīt izsoli par spēkā neesošu. Tomēr tiesības vērsties tiesā ar prasību par izsoles spēkā neesamības atzīšanu izbeidzas, ja tās netiek izmantotas trīs mēnešu laikā pēc izsoles rīkošanas, izņemot, ja spēkā neesamības iemesli ir saistīti ar kriminālpārkāpuma izdarīšanu un ja attiecīgā izsole skar māju vai dzīvokli, kurā bijusi agrākā īpašnieka oficiālā dzīvesvieta.

21      Iepriekš minētā likuma 21. panta 4. punktā ir precizēts, ka lietas dalībnieki tiesvedībā par pārdošanas izsolē spēkā neesamības atzīšanu ir persona, kas ierosinājusi pārdošanu, izsoles rīkotājs, izsoles priekšmeta pircējs, agrākais īpašnieks un persona, kas apgalvo par savu tiesību pārkāpumu atbilstoši šī paša panta 2. punktam.

22      Ja izsoles priekšmeta pircējs neizpilda savas saistības vai ja tiesa atzīst pārdošanu par spēkā neesošu, minētā 21. panta 5. punktā ir paredzēts, ka izsole ir uzskatāma par spēkā neesošu no tās izziņošanas dienas.

23      Mantas pārdošanas izsolē gadījumā saskaņā ar Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 20. panta 13. punktu šī likuma 29. panta 2. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka agrākajam īpašniekam bez nepamatotas kavēšanās ir jānodod izsoles priekšmets, ja tiek uzrādīta notariālā akta apstiprināta kopija un izsoles priekšmeta pircēja identitātes apliecinājums atbilstoši paziņojumā par publisko pārdošanu minētajiem nosacījumiem. Tāpat izsoles rīkotājam ir jāglabā protokols par pārdotās mantas nodošanu. Visbeidzot, šajā protokolā it īpaši ir jāietver detalizēts mantas stāvokļa apraksts un apraksts par apstākļiem, kādos ir tikušas nodotas tiesības un pienākumi saistībā ar izsoles priekšmetu un, attiecīgā gadījumā, ar tā blakustiesībām.

24      Minētā likuma 32. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja vien nav paredzēts pretējais, izsoles rīkotājs ieņēmumus no pārdošanas izsolē pēc tam, kad atlīdzināti izdevumi, apmierināti nodrošinātā kreditora prasījumi un samaksāti ar izsoli saistītie maksājumi, bez nepamatotas kavēšanās pārskaita agrākajam īpašniekam.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

25      2009. gada 26. februārī M. Kušionová noslēdza patēriņa kredīta līgumu ar sabiedrību SMART Capital par summu EUR 10 000. Kredīta nodrošinājumam tika nodibināta nekustamā īpašuma ķīlas tiesība uz ģimenes māju, kurā dzīvo prasītāja pamatlietā.

26      Minētā prasītāja cēla prasību Okresný súd Humenné [Humenes rajona tiesā] pret SMART Capital par kredīta līguma un ķīlas nodibināšanas līguma atzīšanu par spēkā neesošiem līguma noteikumu, kuri prasītāju saista ar šo uzņēmumu, netaisnīguma dēļ. Minētā pirmās instances tiesa atzina kredīta līgumu par daļēji spēkā neesošu, konstatējot, ka atsevišķi līguma noteikumi ir netaisnīgi. Ķīlas tiesības nodibināšanas līgums tika atzīts par pilnībā spēkā neesošu. Abas puses iesniedza apelācijas sūdzības par šo spriedumu Krajský súd v Prešove [Prešovas apgabaltiesā].

27      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai viens no ķīlas tiesības nodibināšanas līguma noteikumiem, proti, par ķīlas, ar kuru apgrūtināts nekustamais īpašums un kuru patērētājs devis kā nodrošinājumu, ārpustiesas realizāciju, ir netaisnīgs un atgādina, ka minētais noteikums atļauj kreditoram realizēt nodibināto ķīlu bez tiesas kontroles.

28      Šī vērtējuma ietvaros iesniedzējtiesa tomēr norāda uz papildu sarežģījumu, jo attiecīgais noteikums izriet no tiesību normas, proti, Civilkodeksa 151.j panta.

29      Tā kā līguma noteikumi, kuru kontroli jāveic iesniedzējtiesai, var tikt kvalificēti kā negodīgi Direktīvas 93/13 izpratnē un viens no līguma noteikumiem ir tāds, kura pamatā ir tiesību norma, šī iesniedzējtiesa uzskata, ka risinājums pamatlietā ir atkarīgs no Savienības tiesībām.

30      Šādos apstākļos Krajský súd v Prešove nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Hartas] 38. panta gaismā [Direktīva 93/13/EEK] un [Direktīva 2005/29/EK] ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāda dalībvalsts tiesību norma kā [Slovākijas] Civilkodeksa 151.j panta 1. punkts apvienojumā ar citām pamatlietā piemērojamā tiesiskā regulējuma normām, kas ļauj kreditoram, līguma noteikumus nepārbaudot tiesā, atgūt no netaisnīgiem līguma noteikumiem izrietošas summas, izlietojot ķīlas tiesību uz patērētājam piederošu nekustamu mantu, lai gan līdzēju starpā ir strīds jautājumā par to, vai šie līguma noteikumi ir netaisnīgi?

2)      Vai [pirmajā jautājumā] norādītie Eiropas Savienības tiesību akti liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā [Slovākijas] Civilkodeksa 151.j panta 1. punkts apvienojumā ar citām pamatlietā piemērojamā tiesiskā regulējuma normām, kas ļauj kreditoram, līguma noteikumus nepārbaudot tiesā, atgūt no netaisnīgiem līguma noteikumiem izrietošas summas, izlietojot ķīlas tiesību uz patērētājam piederošu nekustamu mantu, lai gan līdzēju starpā ir strīds jautājumā par to, vai šie līguma noteikumi ir netaisnīgi?

3)      Vai Tiesas spriedums [Simmenthal (EU:C:1978:49)] ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai sasniegtu [pirmajā jautājumā] minēto direktīvu mērķi un [Hartas] 38. panta gaismā, valsts tiesai nav jāpiemēro tādas valsts tiesību normas kā [Slovākijas] Civilkodeksa 151.j panta 1. punkts apvienojumā ar citām pamatlietā piemērojamā tiesiskā regulējuma normām, kas ļauj kreditoram, līguma noteikumus nepārbaudot tiesā, atgūt no netaisnīgiem līguma noteikumiem izrietošas summas, izlietojot ķīlas tiesību uz patērētājam piederošu nekustamu mantu, šādi izvairoties, ka šos līguma noteikumus pēc savas ierosmes pārbauda tiesa, lai gan līdzēju starpā ir strīds?

4)      Vai [Direktīvas 93/13/EEK] 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar līguma noteikumu, kas ietverts ar patērētāju noslēgtā līgumā, kuram patērētājs piekritis bez advokāta palīdzības, kas ļauj kreditoram ārpus tiesas izlietot nekustama īpašuma ķīlas tiesību, to nepārbaudot tiesā, tiek apiets Savienības tiesību pamatprincips, ka līguma noteikumus pēc savas ierosmes pārbauda tiesa, un tādēļ šāds līguma noteikums ir netaisnīgs pat tad, ja tā formulējums izriet no kādas valsts tiesību normas?”

 Attīstība, kas notikusi pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas

31      Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai 2014. gada 5. jūnijā Slovākijas valdība informēja Tiesu, ka saistībā ar 2014. gada 1. aprīlī pieņemto likumu Nr. 106/2014 Z.z., kas piemērojams visiem no 2014. gada 1. jūnija izpildes procesā esošiem līgumiem, ir tikušas grozītas procesuālās normas attiecībā uz ķīlas realizāciju.

32      Konkrēti, ar minētā likuma V panta 7. punktu esot papildināts Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 21. panta 2. punkts, tādējādi šī norma šobrīd esot formulēta šādi:

“Ja ir apstrīdēta ķīlas tiesības nodibināšanas līguma spēkā esamība vai ir pārkāpti šī likuma noteikumi, persona, kura apgalvo, ka šāda pārkāpuma dēļ ir noticis tās tiesību pārkāpums, var lūgt tiesai atzīt pārdošanu par spēkā neesošu [..].”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību

33      Vācijas valdība principā uzskata, ka pirmie divi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir nepieņemami.

34      Vispirms – iesniedzējtiesa nesniedzot ne faktus, ne tiesību normas, kas nepieciešamas, lai Tiesa lietderīgi varētu atbildēt uz minētajiem jautājumiem. Pirmkārt, iespējamā ķīlas realizācija bez tiesas kontroles neesot jautājums par negodīgu komercpraksi. Otrkārt, iesniedzējtiesa neveicot nekādu konkrētu atsauci uz Direktīvas 2005/29 normām.

35      Turpinot, šie jautājumi esot teorētiski jautājumi, atbilde uz kuriem neietilpstot Tiesas kompetencē. Faktiski, tā kā SMART Capital vēl nav izlietojusi ķīlas tiesību, iesniedzējtiesas aprakstītā situācija neeksistējot.

36      Visbeidzot, tiesvedība pamatlietā esot par aizdevuma līguma un vienošanās par ķīlas tiesības nodibināšanu spēkā esamību. Iesniedzējtiesa ar saviem pirmajiem diviem jautājumiem drīzāk vēloties saņemt vērtējumu par valsts procesuālo tiesību normu atbilstību Direktīvai 93/13. Tā kā tās mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz negodīgiem noteikumiem, tā aptverot vienīgi līgumos ietvertus noteikumus un nevis valsts tiesībās paredzētos šādu ķīlu realizācijas nosacījumus.

37      Slovākijas valdība, visnotaļ atzīstot, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atsevišķas nepilnības, tomēr uzskata, ka pirmie divi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir pieņemami. Eiropas Komisija tiesas sēdē norādīja, ka šajā lietā nav īstenojušies nepieņemamības nosacījumi, kurus Tiesa ir definējusi rīkojumā SKP (C‑433/11, EU:C:2012:702), un tā uzskata, ka līdz ar to šie divi jautājumi ir pieņemami.

38      Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas prezumpcija par atbilstību. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums Pohotovosť, C‑470/12, EU:C:2014:101, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Pirmkārt, ir jānorāda, ka pirmais prejudiciālais jautājums papildus Direktīvai 93/13 attiecas arī uz Direktīvu 2005/29. Tomēr, kā to pamatoti norādījusi Vācijas valdība, iesniedzējtiesa vienīgi citē šo pēdējo minēto direktīvu, nenorādot iemeslu, kura dēļ tās interpretācija ir nepieciešama risinājumam pamatlietā. Turklāt tā arī neprecizē, kādā apmērā ķīlas realizācijas procedūra, kuru apstrīd prasītāja pamatlietā, varētu veidot negodīgu komercpraksi.

40      Runājot arī par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmetu – tas attiecas uz Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta, 3. panta 1. punkta, 4. panta, 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta tvērumu – normām, saskaņā ar kurām Savienības likumdevējs attiecīgi ir paredzējis izņēmumu no šīs direktīvas piemērošanas jomas, definējis, kas veido negodīgu noteikumu, formulējis noteikumu, saskaņā ar kuru negodīgs noteikums nav saistošs patērētājiem, un precizējis, ka dalībvalstis nodrošina, ka pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu.

41      Līdz ar to atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem tiks sniegtas vienīgi attiecībā uz Direktīvas 93/13 normām.

42      Otrkārt, fakts, ka ķīla vēl nav pilnībā realizēta, nenozīmē, ka minētie jautājumi ir hipotētiski. Vispirms, iesniedzējtiesa uzsver, ka SMART Capital attiecībā uz patērētāju faktiski ir veikusi darbības, lai īstenotu ķīlu veidojošā nekustamā īpašuma pārdošanu. Turklāt, lai gan ķīlas realizācija neesot pabeigta, uzdotie jautājumi mazāk skar to, vai pārdošana ir pabeigta, bet vairāk to, kā noteikt, vai kreditors var de jure veikt šādu pārdošanu un vai parādniekam ir pieejami tiesību aizsardzības tiesā līdzekļi, lai apstrīdētu realizāciju.

43      Šajā ziņā prejudiciālie jautājumi nav hipotētiski un lūgtā Direktīvas 93/13 normu interpretācija ir nepieciešama risinājumam pamatlietā.

44      Tādēļ, ņemot vērā iepriekš minēto, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamu.

 Par lietas būtību

 Par pirmo līdz trešo jautājumu

45      Ir jāprecizē, ka, lai gan pirmajā jautājumā ir minēts tikai Hartas 38. pants, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā attiecas uz daudziem Savienības tiesību elementiem un ietver daudzus no šiem elementiem, kuriem ir nozīme lietā, tostarp Hartas 47. pantu. Ņemot vērā, ka pirmie trīs iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir vērsti uz to, lai noteiktu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, kā arī šiem patērētajiem pieejamos tiesību aizsardzības tiesā līdzekļus, šis pants ir jāiekļauj starp tiem Savienības tiesību instrumentiem, kuru interpretāciju iesniedzējtiesa lūdz sniegt Tiesai.

46      Ar saviem pirmajiem trim jautājumiem, kas aplūkojami kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 38. un 47. panta gaismā Direktīvas 93/13 normas ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas atļauj uz, iespējams, negodīgiem līguma noteikumiem balstīta parāda atgūšanu, ārpustiesas kārtībā realizējot nekustamā īpašuma ķīlu, kuru patērētājs sniedzis kā nodrošinājumu. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai atbilstoši no sprieduma Simmenthal (EU:C:1978:49) izrietošajai judikatūrai ir jāizslēdz šo valsts tiesību normu piemērošana.

47      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Hartas 47. pants attiecas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šīs imperatīvās normas ir piemērojamas attiecībā uz Direktīvas 93/13 īstenošanu (šajā ziņā skat. spriedumu Pohotovosť, EU:C:2014:101, 52. punkts).

48      Otrkārt, Tiesa savā judikatūrā ir jau nospriedusi, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni; šī situācija viņam liek piekrist komersanta iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (spriedums Pohotovosť, EU:C:2014:101, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, spriedums Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 22. punkts).

49      Runājot par nodrošinājumiem, kas saistīti ar patērētāju noslēgtajiem aizdevuma līgumiem, ir jākonstatē, ka Direktīvā 93/13 nav nevienas norādes attiecībā uz ķīlas realizāciju.

50      Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienības tiesībās nav saskaņoti valstu piespiedu izpildes mehānismi, šādi noteikumi ir nosakāmi katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas regulē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (šajā ziņā skat. spriedumu Aziz, C‑451/11, EU:C:2013:164, 50. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu Pohotovosť, EU:C:2014:101, 46. punkts).

51      Attiecībā uz līdzvērtības principu ir jānorāda, ka Tiesas rīcībā nav neviena elementa, kas var radīt šaubas par pamatlietā izskatāmā tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam.

52      Runājot par efektivitātes principu, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka ikviena situācija, kurā rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs (spriedums Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León, C‑413/12, EU:C:2013:800, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Turklāt starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju atbilstoši valsts tiesībām noritošo tiesvedību īpašās iezīmes nedrīkst būt faktors, kas var ietekmēt saskaņā ar Direktīvas 93/13 normām nodrošināto tiesisko aizsardzību (šajā ziņā skat. spriedumu Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu Aziz, EU:C:2013:164, 62. punkts).

54      Tātad ir jānosaka, kādā mērā tādā situācijā kā tā, kas aplūkota pamatlietā, ar minēto direktīvu piešķirto tiesību piemērošana būtu praktiski neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta.

55      Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka Civilkodeksa 151.m panta 1. punkts, aplūkots kopsakarā ar Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 17. panta 3. punktu, paredz, no vienas puses, ka pārdošana izsolē var tikt apstrīdēta 30 dienu laikā pēc paziņojuma par ķīlas tiesības izmantošanu un, no otras puses, ka personas, kura apstrīd šīs pārdošanas noteikumus, rīcībā saskaņā ar šī paša likuma 21. panta 2. punktu ir 3 mēnešu termiņš pēc izsoles, lai celtu prasību.

56      Tomēr, lai gan Direktīva 93/13 paredz valsts tiesas, kas izskata strīdu starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, pozitīvu iejaukšanos, kas nav saistīta ar līguma pusēm (spriedums Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedums Pohotovosť, EU:C:2014:101, 40. punkts un tajā minētā judikatūra), efektivitātes principa ievērošana nevar sniegties tiktāl, lai pilnībā kompensētu attiecīgā patērētāja absolūto pasivitāti (šajā ziņā skat. spriedumu Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 47. punkts).

57      Neskarot pārbaudes, kuras jāveic iesniedzējtiesai, attiecīgās valsts tiesību aktos noteikto procesuālo termiņu, kas atgādināti šī sprieduma 55. punktā, kombinācija nav salīdzināma ne ar attiecīgo 20 dienu termiņu lietā, kas ir pamatā spriedumam Banco Español de Crédito (EU:C:2012:349), ne ar apstākļiem lietā, kas ir pamatā spriedumam Aziz (EU:C:2013:164, 57.–59. punkts), kurās patērētāja prasība pret šādiem pasākumiem bija nesekmīga.

58      Turklāt, lai aizsargātu tiesības, kuras patērētājiem piešķir Direktīva 93/13, dalībvalstīm, it īpaši saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu, ir jāpieņem aizsardzības pasākumi, lai novērstu noteikumu, kas uzskatāmi par negodīgiem, izmantošanu. Tas ir nostiprināts arī šīs direktīvas preambulas divdesmit ceturtajā apsvērumā, kurā precizēts, ka šim mērķim dalībvalstu tiesu un administratīvo iestāžu rīcībā jābūt adekvātiem un efektīviem līdzekļiem.

59      Konkrētāk, saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru attiecībā uz lojālas sadarbības principu, kas tagad ietverts LES 4. panta 3. punktā, lai arī sodu par Savienības tiesību pārkāpumiem izvēle ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm tomēr jānodrošina, lai tie būtu efektīvi, samērīgi un preventīvi (šajā ziņā skat. spriedumu LCL Le Crédit Lyonnais, C‑565/12, EU:C:2014:190, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Attiecībā uz efektivitāti un preventīvo raksturu – pirmkārt, rakstveida apsvērumos, kurus Slovākijas valdība iesniegusi Tiesai, ir precizēts, ka šādā ķīlas ārpustiesas realizācijas procedūrā kompetentā valsts tiesa varētu saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 74. panta 1. punktu un 76. panta 1. punktu pieņemt jebkādu pagaidu pasākumu, aizliedzot turpināt šādu pārdošanu.

61      Otrkārt, kā ir atgādināts šī sprieduma 31. un 32. punktā, šķiet, ka ar 2014. gada 1. aprīļa Likumu Nr. 106/2014, kas stājies spēkā 2014. gada 1. jūnijā un ir piemērojams visiem ķīlas tiesības nodibināšanas līgumiem, kas šajā datumā ir izpildīšanas procesā, ir grozītas procesuālās normas, kas piemērojamas tādam noteikumam ka pamatlietā. Konkrēti, Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 21. panta 2. punkts tā spēkā esošajā redakcijā atļaujot tiesai gadījumā, ja ir apstrīdēta noteikuma par ķīlu spēkā esamība, atzīt pārdošanu par spēkā neesošu, kas ar atpakaļejošu spēku atgriežot patērētāju tā sākotnējai situācijai gandrīz analogā situācijā un, attiecīgi, pārdošanas prettiesiskuma gadījumā neierobežojot tam nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, reducējot to vienīgi līdz finanšu kompensācijai.

62      Attiecībā uz soda samērīgumu īpaša uzmanība ir jāpievērš apstāklim, ka ķīlas ārpustiesas realizācijas procesā iesaistītais īpašums pamatlietā ir nekustamais īpašums, kas ir patērētāja ģimenes mājoklis.

63      Ģimenes mājokļa zaudēšana var ne vien nodarīt būtisku kaitējumu patērētāju tiesībām (spriedums Aziz, EU:C:2013:164, 61. punkts), bet arī rada īpaši nedrošu situāciju attiecīgā patērētāja ģimenei (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu Sánchez Morcillo un Abril García, EU:C:2014:1388, 11. punkts).

64      Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzskatījusi, pirmkārt, ka mājokļa zaudēšana ir viens no būtiskākajiem kaitējumiem tiesībām uz mājokļa neaizskaramību un, otrkārt, ka ikvienai personai, kurai pastāv iespēja ciest šo kaitējumu, principā ir jābūt iespējai izvērtēt šī pasākuma samērīgumu (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu McCann pret Lilebritāniju, Nr. 19009/04, 50. punkts, CEDH 2008, un spriedumu Rousk pret Zviedriju, Nr. 27183/04, 137. punkts).

65      Tiesības uz mājokli Savienības tiesībās ir pamattiesības, ko garantē Hartas 7. pants, kurš iesniedzējtiesai ir jāņem vērā, īstenojot Direktīvu 93/13.

66      Konkrētāk, attiecībā uz sekām, ko rada patērētāja un viņa ģimenes mājokļa, kas veido viņu galveno dzīvesvietu, atsavināšana, Tiesa jau ir uzsvērusi, cik nozīmīgi ir, lai kompetentās valsts tiesas rīcībā būtu pagaidu pasākumi, kas ļauj apturēt prettiesisku piedziņas vēršanas uz hipotēku procedūru vai to izbeigt, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti (šajā ziņā skat. spriedumu Aziz, EU:C:2013:164, 59. punkts).

67      Izskatāmajā lietā kompetentās valsts tiesas iespēja pieņemt tādu pagaidu pasākumu, kāds aprakstīts šī sprieduma 60. punktā, šķietami var būt adekvāts un efektīvs līdzeklis, lai novērstu negodīgu noteikumu piemērošanu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

68      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 93/13 normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas atļauj no iespējami negodīgiem līguma noteikumiem izrietoša parāda atgūšanu, ārpustiesas kārtībā realizējot nekustamā īpašuma ķīlu, ko patērētājs sniedzis kā nodrošinājumu, ciktāl šis tiesiskais regulējums nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina tiesību, kuras patērētājam piešķir šī direktīva, aizsardzību, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

69      Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz trīs pirmo jautājumu pirmo daļu, vairs nav jāatbild uz šo jautājumu otro daļu attiecībā uz judikatūras, kas izriet no sprieduma Simmenthal (EU:C:1978:49), ietekmi uz valsts tiesisko regulējumu, kas atļauj ķīlas realizāciju ārpustiesas kārtībā.

 Par ceturto jautājumu

70      Iesniedzējtiesa ar savu ceturto jautājumu būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj līgumā, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un pircēju, ietvertu noteikumu, lai gan šī noteikuma saturs izriet no tiesību normas.

71      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka apstāklis, ka valsts tiesa, formāli izsakoties, prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties uz dažām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu motivācijas ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums Vicoplus u.c., no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 22. punkts un tajā minēta judikatūra).

72      Turpinot, tā kā iesniedzējtiesa galvenokārt atsaucas uz to līguma noteikumu, kuros ietvertas valsts tiesību normas, izslēgšanu no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas, ir jāuzskata, ka, lai gan tā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav veikusi atsauci uz šīs direktīvas 1. panta 2. punktu, šī norma ir netieši, bet noteikti ietverta ceturtajā prejudiciālajā jautājumā. Līdz ar to šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par tādu, kas ietver tās 1. panta 2. punktu.

73      Visbeidzot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, īstenojot tai ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci Savienības tiesību interpretācijas jomā, var interpretēt Savienības likumdevēja izmantotos vispārīgos kritērijus, lai definētu negodīga noteikuma jēdzienu (šajā ziņā skat. rīkojumu Pohotovosť, C‑76/10, EU:C:2010:685, 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr iesniedzējtiesai, ņemot vērā šos kritērijus, ir jālemj par attiecīgā līguma noteikuma konkrētu kvalifikāciju, ņemot vērā izskatāmās lietas konkrētos apstākļus. No tā izriet, ka Tiesai ir vienīgi jāsniedz iesniedzējtiesai norādes, kuras tai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma negodīgo raksturu (spriedums Aziz, EU:C:2013:164, 66. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums Kásler un Káslerné Rábai, EU:C:2014:282, 45. punkts, kā arī rīkojums Sebestyén, C‑342/13, EU:C:2014:1857, 25. punkts).

74      Lai gan Direktīvas 93/13 1. panta 1. punktā ir definēta šīs direktīvas piemērošanas joma, šī paša panta 2. punktā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas.

75      Šajā ziņā Slovākijas un Vācijas valdības ierosina Tiesai sniegt atbildi, ka minētais izņēmums attiecas uz attiecīgo līguma noteikumu pamatlietā, proti, labprātīgu pārdošanu izsolē. Komisija, gluži pretēji, uzskata, ka Direktīvas 93/13 normu lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja šis izņēmums attiektos uz tādu gadījumu, kāds ir pamatlietā.

76      Tiesai jau ir bijusi iespēja atgādināt, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts formulē izņēmumu no tās piemērošanas jomas, proti, tie ir noteikumi, kuri ietver obligātas tiesību normas (šajā ziņā skat. spriedumu RWE Vertrieb, C‑92/11, EU:C:2013:180, 25. punkts).

77      Tāpat kā attiecībā uz visiem izņēmumiem ir jāatgādina, ka šo izņēmumu, ņemot vērā minētās direktīvas mērķi, proti, patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kas iekļauti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtos līgumos, ir jāinterpretē šauri.

78      Izskatāmajā lietā no sprieduma RWE Vertrieb (EU:C:2013:180) izriet, ka šis izņēmums paredz divu nosacījumu īstenošanos. Pirmkārt, līguma noteikumā ir jābūt ietvertai tiesību normai un, otrkārt, šai tiesību normai ir jābūt obligātai.

79      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai konstatētu, vai līguma noteikums ir izslēgts no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šajā noteikumā ir ietvertas valsts tiesību normas, kuras ir piemērojamas attiecībā uz līgumslēdzējām pusēm neatkarīgi no viņu izvēles, vai normas, kuras ir piemērojamas automātiski, proti, ja šajā ziņā nepastāv citāda vienošanās starp pusēm (šajā ziņā skat. spriedumu RWE Vertrieb, EU:C:2013:180, 26. punkts).

80      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas iekļauts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā, ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas vienīgi tad, ja minētais līguma noteikums ietver obligātas tiesību normas saturu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

 Par šī sprieduma iedarbību laikā

81      Gadījumā, ja Tiesa nonāktu pie secinājuma, ka Direktīvas 93/13 normas ir jāinterpretē tādējādi, ka pirms tādas ķīlas kā pamatlietā realizācijas ārpustiesas kārtībā noteikti ir veicama tiesas pārbaude, Slovākijas valdība lūdz Tiesu ierobežot šī sprieduma iedarbību laikā.

82      Ņemot vērā uz pirmajiem trim jautājumiem sniegto atbildi, uz šo Slovākijas valdības lūgumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

83      Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas atļauj no iespējami negodīgiem līguma noteikumiem izrietoša parāda atgūšanu, ārpustiesas kārtībā realizējot nekustamā īpašuma ķīlu, ko patērētājs sniedzis kā nodrošinājumu, ciktāl šis tiesiskais regulējums nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina tiesību, kuras patērētājam piešķir šī direktīva, aizsardzību, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;

2)      Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas iekļauts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā, ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas vienīgi tad, ja minētais līguma noteikums ietver obligātas tiesību normas saturu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – slovāku.