ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE] SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 4. februārī (1)
Lieta C‑481/14
Jørn Hansson
pret
Jungpflanzen Grünewald GmbH
(Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums – Kopienas augu šķirņu aizsardzība – Pārkāpums – Regula (EK) Nr. 2100/94 – 94. pants – Saprātīga kompensācija – Atlīdzība par īpašniekam nodarītajiem zaudējumiem – Pārkāpēja iegūtās priekšrocības – 97. pants – Valsts tiesību aktu papildu piemērošana – Direktīva 2004/48/EK – 2. panta 1. punkts – Piemērošanas joma – 13. pants – Zaudējumu atlīdzība – Vienreizējs maksājums – Hipotētiska samaksa – Pārkāpēja gūtā peļņa – 14. pants – Tiesas izdevumu un citu izdevumu atlīdzināšana
I – Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (2) 94. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 13. panta 1. punktu (3).
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Kopienas augu šķirnes – konkrētas margrietiņu šķirnes – aizsardzības tiesību īpašnieku J. Hansson un Jungpflanzen Grünewald GmbH (turpmāk tekstā – “Jungpflanzen Grünewald”) par to zaudējumu atlīdzību, kas viņam esot nodarīti neatļautas šīs šķirnes izplatīšanas dēļ.
3. Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) jautā Tiesai par to zaudējuma atlīdzības apmēru, kuru var pieprasīt īpašnieks, kura Kopienas augu šķirnes aizsardzības tiesības ir pārkāptas, kā arī metodēm, kādas ir jāizmanto, lai novērtētu šos zaudējumus un tos attiecīgi atlīdzinātu.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula Nr. 2100/94
4. Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punktā ir noteiktas darbības, kuru veikšanai ir vajadzīga Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja, tostarp aizsargājamās šķirnes ražošana, atjaunošana un tirgošana.
5. Neatļauta šādu darbību veikšana ir pārkāpums atbilstoši šīs regulas 94. pantam, kurā ir noteikts:
“1. Lai kurš:
a) nebūdams tiesīgs to darīt, veiktu vienu no 13. panta 2. punktā izklāstītajām darbībām attiecībā uz šķirni, kam ir piešķirta Kopienas augu šķirņu aizsardzība,
vai
b) neievērotu pareizo šķirnes nosaukuma lietojumu, kā noteikts 17. panta 1. punktā, vai attiecīgo informāciju, kā noteikts 17. panta 2. punktā,
vai
c) pretēji 18. panta 3. punktam lietotu tās šķirnes nosaukumu, kam ir piešķirta Kopienas augu šķirņu aizsardzība, vai nosaukumu, ko var ar to sajaukt,
īpašnieks viņu var iesūdzēt tiesā, lai viņš novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru.
2. Lai kurš tā rīkotos apzināti vai nolaidības dēļ, viņš turklāt atlīdzina īpašniekam jebkādus papildu zaudējumus, kas radušies no attiecīgās darbības. Nenozīmīgas nolaidības gadījumā šīs prasības var samazināt atbilstīgi šādas nenozīmīgas nolaidības pakāpei, tomēr ne tādā mērā, lai tās būtu mazākas nekā labums, ko tādējādi ieguvusi persona, kura izdarījusi attiecīgo pārkāpumu.”
6. Minētās regulas 97. pants “Valsts tiesību aktu papildu piemērošana attiecībā uz pārkāpumiem” ir formulēts šādi:
“1. Ja puse, kas ir atbildīga saskaņā ar 94. pantu, sakarā ar pārkāpumu guvusi ienākumus uz īpašnieka vai tās personas rēķina, kurai piešķirtas izmantošanas tiesības, tad tiesas, kuras ir kompetentas saskaņā ar 101. vai 102. pantu, attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanu piemēro savas valsts tiesību normas, to skaitā starptautisko privāttiesību normas.
2. 1. punktu piemēro arī attiecībā uz citām prasībām, kas var rasties saistībā ar darbību vai bezdarbību, ievērojot 95. pantu, laikā starp pieteikuma Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanai publicēšanu un prasības iesniegšanu.
3. Visos citos aspektos Kopienas augu šķirņu aizsardzības ietekmi nosaka vienīgi saskaņā ar šo regulu.”
7. Runājot par procesuālajiem noteikumiem, šīs pašas regulas 103. pantā ir paredzēts, ka kompetentā tiesa piemēro dalībvalsts tiesību normas, kas reglamentē tāda paša veida prasības izskatīšanu, kura saistīta ar attiecīgajām valsts īpašuma tiesībām.
8. Atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 107. pantam “dalībvalstis veic visus atbilstīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, sodot par Kopienas augu šķirņu aizsardzības pārkāpumiem, piemēro tos pašus noteikumus, ko piemēro, ja ir pārkāptas attiecīgo valstu tiesības”.
B – Direktīva 2004/48
9. Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 preambulas 10. apsvērumu šīs direktīvas mērķis ir “tuvināt [dalībvalstu] tiesību sistēmas, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni”.
10. Šīs direktīvas preambulas 26. apsvērumā ir precizēts:
“Lai nodrošinātu kompensāciju par tāda pārkāpuma radīto kaitējumu, ko pārkāpējs, iesaistoties kādā darbībā, ir izdarījis apzināti vai viņam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība radīs šādu pārkāpumu, tiesību īpašniekam izmaksājamo atlīdzību nosaka, ņemot vērā visus attiecīgos aspektus, piemēram, tiesību īpašnieka ienākumu zudumu vai pārkāpēja negodīgi gūto peļņu un attiecīgā gadījumā tiesību īpašniekam radīto morālo kaitējumu. Gadījumos, kad ir grūti noteikt faktiski radītā kaitējuma apjomu, kā alternatīvu atlīdzības summas noteikšanai var izmantot tādus elementus kā honorār[i] vai maks[a], ko tiesību īpašnieks būtu saņēmis, ja pārkāpējs būtu prasījis atļauju izmantot attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības. Šīs direktīvas mērķis nav paredzēt dalībvalstīm saistības noteikt soda maksu, bet gan kompensāciju, ko nosaka atbilstīgi objektīvam kritērijam, ņemot vērā tiesību īpašniekam radītos zaudējumus, piemēram, izdevumus pārkāpuma un pārkāpēja noteikšanā un meklēšanā.”
11. Minētās direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Neskarot līdzekļus, kas Kopienā vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.”
12. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punktu dalībvalstu paredzētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī “efektīvi, proporcionāli un preventīvi”.
13. Direktīvas 2004/48 13. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes, saņemot cietušās puses iesniegumu, piespriež pārkāpējam, kas apzināti ir iesaistījies kontrafakta darbībā vai kam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība ir kontrafakta darbība, izmaksāt tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst pārkāpuma dēļ radītā kaitējuma apmēram.
Nosakot zaudējumu atlīdzības apmēru, tiesu iestādes:
a) ņem vērā visus attiecīgos aspektus, piemēram, cietušajai pusei radītās negatīvās ekonomiskās sekas, tostarp zaudēto peļņu, pārkāpēja negodīgi gūto peļņu un attiecīgos gadījumos arī citus faktorus, kas nav ekonomiskie faktori, piemēram, tiesību īpašniekam pārkāpumu dēļ nodarīto morālo kaitējumu,
vai
b) kā alternatīvu a) apakšpunktā minētajam attiecīgos gadījumos kaitējuma atlīdzinājumu nosaka kā vienreizēju maksājumu, pamatojoties uz noteiktiem faktoriem un noteikti ņemot vērā honorāru vai maksājumu summu, kas būtu saņemta, ja pārkāpējs būtu prasījis atļauju izmantot attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības.
2. Ja pārkāpējs ir iesaistījies kontrafakta darbībās neapzināti vai viņam nav bijis pamats to apzināties, dalībvalstis var noteikt, ka tiesu iestādes var dot rīkojumu par peļņas vai iepriekš noteiktās kompensācijas atgūšanu.”
14. Saskaņā ar šīs direktīvas 14. pantu “dalībvalstis paredz, ka pieņemamus un samērīgus tiesu izdevumus un citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse, ja vien tas nav pretrunā ar taisnīguma principiem”.
III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
15. J. Hansson ir aizsardzības tiesību īpašnieks Kopienas augu šķirnei EU 4282 ar nosaukumu ‘Lemon Symphony’, kas pieder Āfrikas margrietiņu sugai. No 2002. līdz 2009. gadam Jungpflanzen Grünewald bez viņa atļaujas izplatīja šīs sugas ziedus ar nosaukumu ‘Summerdaisy’s Alexander’.
16. Apgalvojot, ka pastāv strīdīgās šķirnes aizsardzības tiesību pārkāpums, J. Hansson lūdza Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) aizliegt šo darbību, pieņemot pagaidu noregulējumu. Gan šī tiesa, gan Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā), lemjot par apelācijas sūdzību, šo lūgumu noraidīja, jo J. Hansson nebija ticami pamatojis pārkāpumu. Pēdējam minētajam bija jāsedz tiesvedības izdevumi abās pagaidu noregulējuma tiesvedības instancēs.
17. Vēlāk notiekošā tiesas procesā Bundesgerichtshof (Federālā tiesa) konstatēja pārkāpumu.
18. J. Hansson atkal vērsās Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa), lai pieprasītu atlīdzināt zaudējumus, kas tam ir nodarīti šā pārkāpuma rezultātā. Viņš pieprasīja par to samaksāt:
– summu EUR 66 231,74 apmērā, kas izriet no atlīdzības likmju, kuras ir ietvertas licences līgumos, kas ir noslēgti par aizsargāto augu šķirni, reizināšanas ar to šīs šķirnes eksemplāru skaitu, kurus atbildētāja pamatlietā bija pārdevusi laikposmā no 2002. līdz 2009. gadam;
– summu EUR 33 115,89 apmērā, kas atbilst pusei no pirmās summas, kā “pārkāpēja piemaksa”, lai ņemtu vērā lietas apstākļus un novērstu, ka pārkāpējs ir labvēlīgākā situācijā nekā licences ņēmēji;
– summu EUR 6067,35 apmērā, lai kompensētu ceļa izdevumus par tikšanās reizēm ar advokātu, kā arī laiku, kas pavadīts šajos braucienos un lietas materiālu kārtošanai, un
– nokavējuma procentus par šīm trim summām.
19. Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) piesprieda atbildētājai pamatlietā samaksāt pirmo no minētajām summām kopā ar nokavējuma procentiem. Minētā tiesa tomēr noraidīja prasību tai pievienot “pārkāpēja piemaksu”, uzskatot, ka šāda piemaksa būtu uzskatāma par sodu, kas nav norādīts nedz Regulā Nr. 2100/94, nedz Direktīvā 2004/48, nedz arī valsts tiesībās. Tā arī noraidīja prasību attiecībā uz kompensāciju par citām izmaksām un J. Hansson iztērēto laiku. Šajā ziņā minētā tiesa it īpaši norādīja, ka lietas dalībnieka īpaši pienākumi, kas veikti, kārtojot lietas materiālus, principā nedod pamatu prasīt kompensāciju nedz izmaksu noteikšanas procedūrā, nedz arī saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktu.
20. Abi lietas dalībnieki par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzības Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā). Tās būtībā apstrīd pirmās instances lēmumu par J. Hansson pienākošos maksājumu atbilstoši šīs regulas 94. panta 1. un 2. punktam.
21. Pēdējais īpaši uzsver, ka Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) nepareizi ir aprēķinājusi saprātīgu kompensāciju, kas ir norādīta minētā 94. panta 1. punktā, pamatojoties tikai uz parasto samaksu, kas ietverta licences līgumos, kuri ir noslēgti par aizsargāto augu šķirni, lai gan daudzi apstākļi būtu pamatojuši piemaksas pievienošanu šai samaksai. Pakārtoti J. Hansson apgalvo, ka viņam atbilstoši šīs tiesību normas 2. punktam ir tiesības ne vien saņemt saprātīgu kompensāciju, kas ir noteikta, pamatojoties uz šo samaksu, bet arī uz pārkāpēja gūtās priekšrocības EUR 66 703,14 apmērā atlīdzināšanu.
22. Jungpflanzen Grünewald savukārt apstrīd samaksas likmju parasto raksturu, uz kuru pamata pirmās instances tiesa ir aprēķinājusi saprātīgu kompensāciju Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt tā, atbildot uz argumentiem, ko prasītājs pamatlietā ir paudis savas apelācijas sūdzības pamatojumam, apgalvo, ka iesniedzējtiesa, lai aprēķinātu šo saprātīgo kompensāciju, nevar parastai samaksai par licencētu audzēšanu pieskaitīt vienotu piemaksu. Tā arī apstrīd vairākus apstākļus, ko J. Hansson ir minējis, lai pamatotu savu lūgumu palielināt minēto samaksu.
23. Atbildētāja pamatlietā turklāt uzskata, ka ar pārkāpumu saistītās darbības tā ir veikusi, nerīkojoties negodprātīgi, vai ka tā ir pieļāvusi tikai nenozīmīgu nolaidību. Iesniedzējtiesa tomēr precizē, ka, viņasprāt, atbildētāja ir rīkojusies negodprātīgi.
24. Šādos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai, nosakot “saprātīgu kompensāciju”, kas pārkāpējam ir jāmaksā Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 1. punkta a) apakšpunktam, jo tas veic tās 13. panta 2. punktā minētās darbības, uz ko viņam nav tiesību, pamatojoties uz parasto samaksu, kas šajā pašā nozarē par [Regulas Nr. 2100/94] 13. panta 2. punktā norādītajām darbībām tiek prasīta licencē tirgus apstākļos, papildus vienmēr ir jānosaka noteikta vienota “pārkāpēja piemaksa”? Vai tas izriet no Direktīvas [2004/48] 13. panta 1. punkta otrā teikuma?
2) Vai, nosakot “saprātīgu kompensāciju”, kas pārkāpējam ir jāmaksā Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 1. punkta a) apakšpunktam, jo tas veic tās 13. panta 2. punktā minētās darbības, uz ko viņam nav tiesību, pamatojoties uz parasto samaksu, kas šajā pašā nozarē par [Regulas Nr. 2100/94] 13. panta 2. punktā norādītajām darbībām tiek prasīta licencē tirgus apstākļos, konkrētajā gadījumā papildus ir jāņem vērā šādi apsvērumi vai apstākļi kā tādi, kas palielina kompensāciju:
a) apstāklis, ka augu šķirne, kuras aizsardzība ir pārkāpta, attiecīgajā laikposmā bija šķirne, kas, pamatojoties uz īpašām iezīmēm, bija ieguvusi tirgū īpašu stāvokli, samaksu par licenci tirgus apstākļos nosakot licences līgumos un norēķinos, kas ir noslēgti par attiecīgo augu šķirni?
Ja šis apstāklis konkrētā gadījumā ir jāņem vērā:
Vai kompensācijas palielināšana ir pieļaujama tikai tad, ja pazīmes, kas pamato attiecīgās šķirnes īpašo stāvokli, ir iekļautas augu šķirnes aizsardzības tehniskajā aprakstā?
b) apstāklis, ka attiecīgā augu šķirne brīdī, kad šķirne, kuras aizsardzība ir pārkāpta, tika ieviesta tirgū, jau tika tirgota ar lieliem panākumiem, tādējādi pārkāpējs ietaupīja izdevumus par šķirnes, kuras aizsardzība ir pārkāpta, ieviešanu tirgū, samaksu par licenci tirgus apstākļos nosakot licences līgumos un norēķinos, kas ir noslēgti par attiecīgo augu šķirni;
c) apstāklis, ka attiecīgās augu šķirnes aizsardzības pārkāpuma apmērs laikā un attiecībā uz pārdoto vienību skaitu pārsniedza vidējo;
d) apsvērums, ka pārkāpējam – atšķirībā no licences ņēmēja – nav jābaidās, ka tas maksā maksu (un nevar to atprasīt), kaut arī attiecīgā šķirne, attiecībā uz kuru notiek process par spēkā neesamību, vēlāk tiek atzīta par spēkā neesošu;
e) apstāklis, ka pārkāpējam – citādāk nekā tas parasti ir licences ņēmējiem – nebija pienākuma norēķināties par ceturkšņiem;
f) apsvērums, ka augu šķirnes aizsardzības īpašniekam ir inflācijas risks, kas izpaužas tādējādi, ka tiesvedība notiek ievērojamu laiku;
g) apsvērums, ka šķirnes aizsardzības tiesību īpašnieks, tā kā ir jāceļ prasība, nevar rēķināties ar ienākumiem no attiecīgās šķirnes, lai gan tas var rēķināties ar ienākumiem no licencēm, kas piešķirtas attiecīgajai šķirnei;
h) apsvērums, ka augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašniekam attiecīgās šķirnes aizsardzības pārkāpuma gadījumā ir gan vispārīgs, ar tiesvedību saistīts risks, gan arī risks, ka galu galā lēmuma izpilde attiecībā uz pārkāpēju nevarēs notikt;
i) apsvērums, ka augu šķirnes aizsardzības īpašniekam attiecīgās šķirnes aizsardzības pārkāpuma gadījumā, pamatojoties uz pārkāpēja patvaļīgo rīcību, tiek atņemta brīvība noteikt, vai tas vispār grib atļaut pārkāpējam lietot attiecīgo šķirni?
3) Vai, nosakot “saprātīgu kompensāciju”, kas pārkāpējam ir jāmaksā Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 1. punkta a) apakšpunktam, jo tas veic tās 13. panta 2. punktā minētās darbības, uz ko viņam nav tiesību, ir jāņem vērā arī ik gadus nesamaksātās kompensācijas procenti atbilstoši parastajai nokavējuma procentu likmei, kad ir jāpieņem, ka saprātīgi līgumslēdzēji būtu paredzējuši šādus procentus?
4) Vai, lai aprēķinātu “papildu zaudējumus, kas radušies no attiecīgās darbības”, kas pārkāpējam ir jāmaksā Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punkta pirmajam teikumam, jo tas veic tās 13. panta 2. punktā minētās darbības, uz ko viņam nav tiesību, par pamatu ir jāizmanto parastā samaksa, kas tiek prasīta šajā pašā nozarē par minētās regulas 13. panta 2. punktā norādītajām darbībām licencē tirgus apstākļos?
5) Gadījumā, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir apstiprinoša:
a) Vai, aprēķinot “papildu zaudējumus”, kas ir jāatlīdzina pārkāpējam, pamatojoties uz licenci tirgus apstākļos atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punkta pirmajam teikumam, konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā otrā jautājuma a)–i) punktā minētie apsvērumi vai, attiecīgi, apstākļi un/vai apstāklis, ka augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieks, pamatojoties uz vajadzību celt prasību, ir spiests personīgi veltīt zināmu laiku, lai pierādītu pārkāpumu un nodarbotos ar šo lietu, un saistībā ar augu šķirņu aizsardzības pārkāpumu izmeklēt šāda veida pārkāpumus, lai pamatotu parastās samaksas par licenci palielinājumu?
b) Vai, aprēķinot “papildu zaudējumus”, kas ir jāatlīdzina pārkāpējam, pamatojoties uz licenci tirgus apstākļos atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punkta pirmajam teikumam, ir vienmēr jāpievieno vienota “pārkāpēja piemaksa”? Vai tas izriet no Direktīvas [2004/48] 13. panta 1. punkta otrā teikuma?
c) Vai, aprēķinot “papildu zaudējumus”, kas ir jāatlīdzina pārkāpējam, pamatojoties uz licenci tirgus apstākļos atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punkta pirmajam teikumam, ir jāparedz procenti par ik gadus nesamaksāto kompensāciju atbilstoši parastajai nokavējuma procentu likmei, kad ir jāpieņem, ka saprātīgi līgumslēdzēji būtu paredzējuši šādus procentus?
6) Vai Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka pārkāpēja peļņa ir “papildu zaudējumi” šīs tiesību normas izpratnē, kas var tikt prasīti papildus saprātīgai kompensācijai atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 1. punktam, vai atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. panta pirmajam teikumam maksājamā pārkāpēja peļņa vainojamas rīcības gadījumā ir jāmaksā tikai alternatīvi saprātīgai kompensācijai atbilstoši 94. panta 1. punktam?”
7) Vai tiesībām uz zaudējumu atlīdzību atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punktam ir pretrunā valsts tiesību normas, atbilstoši kurām augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam, atsaucoties uz materiālajām tiesībām, nav ļauts prasīt atmaksāt izdevumus, kas ir radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā saistībā ar tā tiesību pārkāpumu un kurus tam ir uzlikts galīgs pienākums segt, pat tad, ja tas ir uzvarējis vēlākā galvenajā tiesvedībā saistībā ar šo pašu šķirnes aizsardzības tiesību pārkāpumu?
8) Vai tiesībām uz zaudējumu atlīdzību atbilstoši Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punktam ir pretrunā valsts tiesību normas, atbilstoši kurām cietusī persona par iztērēto laiku saistībā ar zaudējumu atlīdzības prasības ārpustiesas un tiesas norisi ārpus izmaksu noteikšanas procedūras šaurajām robežām nevar prasīt kompensāciju, ciktāl iztērētais laiks nepārsniedz parastos ietvarus?”
25. J. Hansson, Jungpflanzen Grünewald, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās 2015. gada 12. novembra tiesas sēdē.
IV – Novērtējums
A – Ievada apsvērumi
26. Šajā lietā Tiesai, no vienas puses, ir iespēja precizēt saikni starp Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktu un 2. punktu, kurā ir modulēts pārkāpuma rezultātā Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzības apmērs atkarībā no tā, vai tas ir vai nav izdarīts tīši (vai aiz nolaidības). No otras puses, šī lieta sniedz iespēju sniegt dažus precizējumus par metodēm, kas ir jāievēro, aprēķinot šīs atlīdzības apmēru.
27. Ievaddaļā es vispirms precizēšu minētās regulas 94. panta vispārējo mērķi, kā arī šīs tiesību normas 1. un 2. punkta īpašos mērķus. Tad, lai labāk noteiktu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu darbības jomu, jautājumu par atlīdzināmo zaudējumu elementu noteikšanu es nodalīšu no jautājuma par metodēm, kas ļauj aprēķināt šos zaudējumus un attiecīgi noteikt kompensācijas apmēru.
1) Par Regulas Nr. 2100/94 94. panta mērķiem
28. Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktā, uz kuru attiecas trīs pirmie prejudiciālie jautājumi, pārkāpējam neatkarīgi no jebkāda subjektīva elementa ir noteikts pienākums samaksāt “saprātīgu kompensāciju” īpašniekam, kas ir cietis no pārkāpuma. Atbilstoši šīs tiesību normas 2. punktam, kura interpretāciju iesniedzējtiesa lūdz savā ceturtajā līdz astotajā jautājumā, pārkāpējam, ja tas ir rīkojies tīši vai aiz neuzmanības, ir pienākums atlīdzināt īpašniekam pārkāpuma rezultātā nodarītos “zaudējumus”.
29. Attiecībā uz minētā 94. panta mērķiem, kā arī uz saikni starp šiem abiem punktiem minētās tiesību normas 2. punkta formulējums, it īpaši dāņu, angļu un portugāļu valodas redakcijās (4), man šķiet pamācošs trijos aspektos.
30. Pirmkārt, terminu “eventuel yderligere opstået skade”, “any further damage” un “quaisquer danos suplementares” izmantošana, manuprāt, norāda, ka tās mērķis ir nodrošināt pilnīgu īpašniekam pārkāpuma rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu vai, citiem vārdiem, novietot pēdējo tādā situācijā, kādā tas būtu atradies, ja nebūtu noticis pārkāpums (5).
31. Otrkārt, šāds formulējums norāda, ka šis mērķis panākt zaudējumu atlīdzību ir ietverts ne vien Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā, bet arī tās 94. panta 1. punktā. Frāzes “eventuel yderligere opstået skade”, “any further damage” un “quaisquer danos suplementares” liek noprast, ka saprātīgas kompensācijas izmaksas minētā 1. punkta izpratnē mērķis ir atlīdzināt daļu no īpašnieka zaudējumiem (6). Turklāt Tiesa spriedumā Geistbeck jau ir lēmusi, ka visa minētā 94. panta “mērķis ir atlīdzināt [..] īpašniekam nodarītos zaudējumus” (7).
32. Treškārt, šis formulējums izceļ 2. punktā paredzētās kompensācijas pakārtoto nozīmi, jo tas aptver visus zaudējumus, kas vēl nav atlīdzināti saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. pants 1. punktu. Tādējādi šī tiesību norma izslēdz, ka divreiz tiktu ņemtas vērā dažādas zaudējuma daļas. Tāpēc tie ir sadalīti tajos, kuri ir jāatlīdzina visiem pārkāpējiem atbilstoši 1. punktam, un tajos, kuri minētā 94. panta 2. punkta izpratnē ir jāatlīdzina tikai tādam pārkāpējam, kurš ir rīkojies ar nodomu vai aiz nolaidības.
33. Es turklāt gan no šīs tiesību normas formulējuma, gan no Regulas Nr. 2100/94 sistemātikas secinu, ka tās vienīgais mērķis ir nodrošināt pilnīgu īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.
34. Atsauce uz frāzi “atlīdzināt nodarītos zaudējumus”, manuprāt, izslēdz tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru minētajai tiesību normai būtu mērķis “sodīt”, kas būtu vērsts uz to, lai īpašniekam piešķirtu zaudējumu atlīdzību, kas pārsniegtu summu, kas vajadzīga, lai kompensētu tam nodarītos zaudējumus.
35. Savukārt citas Regulas Nr. 2100/94 tiesību normas ļauj uzlikt pārkāpējam pienākumus, kas pārklājas ar šo zaudējumu atlīdzību. Tādējādi mērķis sodīt var tikt sasniegts ar krimināltiesībās paredzētiem sodiem, kas atbilstoši šīs regulas 107. pantam (8), tā kā nepastāv saskaņošana Savienības līmenī (9), ir dalībvalstu valsts tiesību jautājums. Minētās regulas 97. panta 1. punkta izpratnē dalībvalstis var arī neaprobežoties tikai ar kompensējošu mērķi, paredzot savās valsts tiesībās peļņas, ko pārkāpējs ir guvis, kaitējot īpašniekam vai licences ņēmējam, atsavināšanu daļā, kas pārsniedz īpašniekam nodarīto zaudējumu apmēru, – es pie tā atgriezīšos, analizējot sesto jautājumu.
2) Par nodalījumu starp atlīdzināmā zaudējuma daļu noteikšanu un zaudējumu atlīdzināšanas metodi
36. Tāpat man šķiet lietderīgi līdztekus manai analīzei uzsvērt nodalījumu, no vienas puses, starp atlīdzināmo zaudējumu elementu noteikšanu un, no otras puses, šo zaudējumu apmēra un zaudējumu atlīdzības summas noteikšanu.
37. Atlīdzināmo zaudējumu daļu noteikšana nozīmē precizēt to materiālo tiesību uz atlīdzību darbības jomu, kas Regulas Nr. 2100/94 94. pantā ir noteiktas cietušajam īpašniekam, vai, citiem vārdiem sakot, identificēt dažādus zaudējumu posteņus, par kuriem pēdējais minētais var pieprasīt kompensāciju attiecīgi atbilstoši šīs tiesību normas 1. un 2. punktam. Tādējādi šī darbība skar tās iecerēto rezultātu.
38. Tieši šajā kontekstā iekļaujas otrais un trešais jautājums, kas attiecas uz to elementu noteikšanu, kas ir jāņem vērā, aprēķinot saprātīgu kompensāciju minētā 94. panta 1. punkta izpratnē. Tas pats attiecas uz piektā jautājuma a) un c) punktu, kā arī uz septīto un astoto jautājumu, kuri attiecas uz tāda zaudējuma noteikšanu, par ko šīs tiesību normas 2. punktā ir paredzēta atlīdzība.
39. Zaudējumu apmēra noteikšana un zaudējumu atlīdzības noteikšana uzliek pienākumu valsts tiesām izvēlēties konkrētā gadījumā metodi, kas ļauj aprēķināt atlīdzināmos zaudējumus un attiecīgi noteikt atlīdzības summu, kura pārkāpējam ir jāsamaksā. Praksē šāda kārtība, ņemot vērā grūtības sniegt pierādījumus par dažādām zaudējumu daļām, var izrādīties grūti īstenojama.
40. Šādā aspektā es analizēšu pirmo un ceturto jautājumu, kā arī piektā jautājuma b) punktu, ar kuriem iesniedzējtiesa jautā, vai atlīdzība, uz kuru īpašniekam ir tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. un/vai 2. punktu, ir jāaprēķina, pamatojoties uz samaksu, kas ir noteikta esošajos licences līgumos, kuri attiecīgajā tirgū noslēgti par aizsargāto augu šķirni, kurai, ja vajadzīgs, pievieno vienotu piemaksu. Sestais jautājums par pārkāpēja gūtās peļņas atsavināšanu arī būtībā attiecas uz atlīdzības aprēķina metodi atbilstoši šai tiesību normai.
41. Minētais 94. pantā tomēr padziļināti nav aplūkotas metodes zaudējuma aprēķināšanai un zaudējumu atlīdzības noteikšanai. Manā skatījumā tas ir saistīts ar to, ka Regulas Nr. 2100/94 galvenais mērķis nav saskaņot civiltiesiskās aizsardzības līdzekļus, ar kuriem tiek uzlikti sodi par pārkāpumiem. Šāds mērķis savukārt ir Direktīvai 2004/48, kas tātad varētu sniegt konkrētu papildu informāciju attiecībā uz minētajām metodēm. Ņemot to vērā, man šķiet lietderīgi sākumā izvērtēt, vai šī direktīva ir piemērojama Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību pārkāpumiem, un, ja atbilde ir apstiprinoša, precizēt saikni starp to un minēto regulu.
B – Par Direktīvas 2004/48 piemērojamību Kopienas augu šķirņu aizsardzībai un tās saikni ar Regulu Nr. 2100/94
1) Par Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību iekļaušanu Direktīvas 2004/48 piemērošanas jomā
42. No Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punkta izriet, ka direktīva ir piemērojama transversāli jebkādiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas noteikti Savienības un/vai dalībvalstu tiesībās. Līdzīgi J. Hansson un Komisijai (10) es uzskatu, ka šīs tiesības ietver Kopienas augu šķirnes aizsardzības tiesības.
43. Atbildētājas pamatlietā argumenti, kas ir balstīti uz Regulas Nr. 2100/94 97. panta 3. punktu, neatspēko šādu konstatējumu.
44. Būtībā pēdējā minētā apgalvo, no vienas puses, ka Direktīvas 2004/48 tiesību normas neesot piemērojamas Kopienas augu šķirņu aizsardzības jomā, jo Regulas Nr. 2100/94 97. panta 3. punktā ir paredzēts, ka ārpus robežām, kas noteiktas šīs tiesību normas 1. un 2. punktā, “[šīs] [..] aizsardzības ietekmi nosaka vienīgi saskaņā ar šo regulu”.
45. Šajā ziņā man šķiet, ka it īpaši no šīs regulas 97. panta nosaukuma (“Valsts tiesību aktu papildu piemērošana [..]”), izriet, ka šīs tiesību normas 3. punkts izslēdz vienīgi valsts tiesību piemērošanu, nevis citu Savienības tiesību instrumentu piemērošanu, piemēram, Direktīvu 2004/48, kuras regulas pieņemšanas dienā vēl nebija (11).
46. No otras puses, Jungpflanzen Grünewald apgalvo, ka tās pašas regulas 97. panta 3. punkts arī nepieļauj, ka Kopienas augu šķirņu aizsardzības jomā tiek piemērotas valsts tiesību normas, ar ko ir transponēta Direktīva 2004/48.
47. Manuprāt, šāda pieeja, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi, kas ir izklāstīts Regulas Nr. 2100/94 preambulas 23. apsvērumā, proti, precizēt šīs regulas lomu attiecībā pret “dalībvalstu nesaskaņotajām tiesību sistēmām”, nav pamatota. Šādā perspektīvā “valsts tiesības” minētās regulas 97. panta izpratnē neietver valsts tiesību aktus, ar kuriem ir transponēta Direktīva 2004/48.
2) Par saikni starp Direktīvu 2004/48 un Regulu Nr. 2100/94
48. Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punktu ar to tikai minimāli tiek saskaņota intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība, neierobežojot īpašniekam labvēlīgākas tiesību normas, kas izriet no valsts tiesību aktiem vai Savienības tiesībām (12).
49. Šajā gadījumā Regulā Nr. 2100/94 ir piešķirta lielāka aizsardzība nekā šajā direktīvā, ciktāl šīs regulas 94. panta 1. punktā ir noteikts, ka pārkāpējs maksā saprātīgu kompensāciju, pat ja tas nav rīkojies ar nodomu vai ir rīkojies neuzmanības dēļ. Savukārt minētās direktīvas 13. panta 2. punktā ir atstāts dalībvalstu ziņā izlemt, vai ļaut kompetentajām tiesām pieprasīt izmaksāt atlīdzību īpašniekam, ja pārkāpējs pārkāpumu ir izdarījis neapzināti vai viņam nav bijis pamata to apzināties (13).
50. Tomēr nevienā no minētās regulas tiesību normām, līdzīgi kā Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punktā, nav precizēta metode tās zaudējumu atlīdzības noteikšanai, kas ir paredzēta, lai labotu pārkāpuma sekas. Regulā Nr. 2100/94 nav arī risināta tiesas izdevumu atlīdzināšana, kuri savukārt ir šīs direktīvas 14. panta priekšmets.
51. Šādos apstākļos es neesmu pārliecināts, ka šīs regulas 94. un nākamie panti, kā to norāda Komisija, ir “lex specialis” attiecībā pret minēto direktīvu un, it īpaši, attiecībā pret tās 13. un 14. pantu. Manuprāt, šīs tiesību normas drīzāk ir daļa no papildinošām attiecībām. Tādējādi tās, ja ir pārkāptas Kopienas augu šķirnes aizsardzības tiesības, būtu jāpiemēro vienlaicīgi. Šajā ziņā es parādīšu, ka šajā lietā starp šo abu instrumentu normām nepastāv nekādas pretrunas, kas varētu traucēt to harmonisku līdzāspastāvēšanu.
52. Direktīva 2004/48 var arī, ja vajadzīgs, būt attiecīgs konteksta elements, kas jāņem vērā, interpretējot Regulu Nr. 2100/94 (14). Tomēr būtu jāizvairās no tā, ka šīs regulas kontekstuālas interpretācijas rezultātā tiktu radītas tieši piemērojamas tiesības, kas tajā nav nostiprinātas, tās pārņemot no minētās direktīvas.
3) Par Direktīvas 2004/48 piemērojamību pamatlietā
53. Jungpflanzen Grünewald tomēr apstrīd Direktīvas 2004/48 piemērojamību pamatlietā, pamatojoties uz to, ka tā nav tikusi pareizi transponēta Vācijas tiesībās. Tā uzskata, ka tiesību akti, ar kuriem ir transponēta šī direktīva, attiecas tikai uz aizsardzību valsts līmenī, nevis uz Kopienas augu šķirņu aizsardzību. Tādējādi, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru par to, ka direktīvām nav tiešas “horizontālas” iedarbības (15), minētās direktīvas tiesību normas nevarētu tikt tieši piemērotas attiecībās starp privātpersonām.
54. Tiesa nav tiesīga lemt šajā lietā par Direktīvas 2004/48 transponēšanas Vācijas tiesībās atbilstību un pietiekamību.
55. Tomēr iesniedzējtiesai katrā ziņā būs jāinterpretē savas valsts tiesības atbilstoši šai direktīvai (16), ar nosacījumu, ka attiecīgo valsts tiesību normu formulējums tai nav pretrunā (17). Iesniedzējtiesa šajā lietā nav izcēlusi nevienu valsts tiesību normu, kas neatbilstu minētās direktīvas 13. un 14. pantam, kā es tos interpretēšu šajos secinājumos.
C – Par pirmo līdz trešo jautājumu, kas attiecas uz “saprātīgas kompensācijas” noteikšanu Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta izpratnē
56. Ar saviem pirmajiem trim jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saprātīgas kompensācijas apmērs Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta izpratnē aprobežojas ar samaksu, kas noteikta esošajos licences līgumos, kuri attiecīgajā tirgū noslēgti par aizsargāto augu šķirni (turpmāk tekstā – “parastā samaksa”), vai, ja tā atbilst šai pēdējai summai: i) kas ir pielāgota, lai atspoguļotu citus apstākļus, kuri raksturo pārkāpēja situāciju attiecībā pret licences ņēmēju (otrais jautājums); ii) kurai ir pievienoti nokavējuma procenti (trešais jautājums) un/vai iii) kam ir pieskaitīta vienota piemaksa (pirmais jautājums).
57. Ņemot vērā minētā 94. panta 1. punkta mērķus, es aizstāvēšu, pirmkārt, pieeju, saskaņā ar kuru saprātīga kompensācija šīs tiesību normas izpratnē atbilst samaksai, kas pārkāpējam būtu bijusi jāsamaksā īpašniekam, ja tas būtu prasījis atļauju izmantot aizsargāto augu šķirni, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ko saprātīgi līgumslēdzēji parasti būtu apsvēruši (turpmāk tekstā – “hipotētiska samaksa”), kas ne vienmēr atbilst parastai samaksai. Otrkārt, es paskaidrošu, kāpēc, lai gan šādi definētas saprātīgas kompensācijas noteikšana obligāti nenozīmē, ka parastai samaksai jāpieskaita vienota piemaksa, šāda prakse būtu jāatļauj ar noteikumu, ka šādas pieskaitīšanas mērķis ir tikai atspoguļot visus īpašos pārkāpēja situācijas apstākļus attiecībā pret atsauces licences ņēmēju situāciju.
1) Par saprātīgas kompensācijas pielīdzināšanu “hipotētiskai samaksai”
58. Tiesa jau spriedumā Geistbeck precizēja, ka Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta mērķis ir kompensēt priekšrocību, ko pārkāpējs gūst no tā, ka tas nav samaksājis maksu par attiecīgās šķirnes audzēšanu atbilstoši licencei (18). No īpašnieka skatu punkta tādējādi šīs tiesību normas mērķis ir atlīdzināt tam zaudējumus, jo tas nav varējis saņemt šādu maksu par pārkāpēja veiktajām darbībām, “neparedzot tomēr citu zaudējumu, nevis to, kas ir saistīti ar [saprātīgas] kompensācijas nesamaksāšanu, atlīdzināšanu” (19).
59. Manuprāt, no minētā sprieduma izriet, ka zaudējumi, kurus minētā 94. panta 1. punktā ir paredzēts kompensēt, atbilst nevis pašas parastās samaksas neveikšanai, bet gan tās hipotētiskās samaksas neveikšanai, kas pārkāpējam būtu bijusi jāsamaksā, ņemot vērā šīs lietas specifisko kontekstu, ja viņš būtu lūdzis atļauju izmantot aizsargāto augu šķirni (20).
60. Tiesa, no vienas puses, precizēja, ka saprātīgas kompensācijas noteikšanai par “aprēķina pamatu” ir jāizmanto summa, kura atbilst parastajai nodevai par licencētu audzēšanu (21). Tādējādi šī summa, manuprāt, ir tikai sākuma punkts, kas ir jāpielāgo atkarībā no lietas apstākļiem (22).
61. No otras puses, tā norādīja uz nepieciešamību novērst, ka, nosakot saprātīgas kompensācijas apmēru, pārkāpējam tiktu piešķirta priekšrocība salīdzinājumā ar licences ņēmēju, kurš ir izpildījis visas savas saistības (23). Tomēr šāda situācija varētu rasties gadījumā, ja abiem būtu jāmaksā vienāda samaksa, lai gan daži īpaši pārkāpēja situācijas apstākļi būtu pamatojuši lielākas samaksas noteikšanu, ja tas ar īpašnieku būtu apspriedis licences līguma noslēgšanu.
62. Tāpēc es uzskatu, ka saprātīgai kompensācijai ir jāatspoguļo pārkāpēja situācijas īpašie apstākļi attiecībā pret licences ņēmēju situāciju atsauces līgumu slēgšanas laikā, ja kompetentā tiesa uzskata, ka saprātīgi līgumslēdzēji to parasti būtu ņēmuši vērā. Savukārt apstākļi, ko parastās samaksas summa, kas noteikta šādos līgumos, jau atspoguļo, nevar tikt ņemti vērā otrreiz, palielinot šo summu, lai aprēķinātu saprātīgu kompensāciju.
63. Tā kā valsts tiesas vislabāk spēj novērtēt visus attiecīgos apstākļus, ņemot vērā lietas faktus, tām pienāktos plaša rīcības brīvība, lai precizētu šos apstākļus un attiecīgi noteiktu minētās kompensācijas apmēru. Iesniedzējtiesa šajā gadījumā jau savā otrajā jautājumā ir izteikusi savu viedokli par kompensācijas faktoru ņemšanu vērā. Es atturēšos izteikt savu subjektīvo vērtējumu un aprobežošos ar dažiem vispārīgiem apsvērumiem:
– minētā tiesa uzskata, ka parastā samaksas summa jau atspoguļo priekšrocības, ko pārkāpējs gūst no aizsargātās augu šķirnes ekskluzivitātes, tās komerciālajiem panākumiem un secīgas uzsākšanas izmaksu ekonomijas, kā arī pārkāpuma ilguma un apjoma. Ja tā ir taisnība, es piekrītu pēdējās secinājumam, ka šie faktori neattaisno jebkādu šīs summas koriģēšanu;
– pieņemot, ka pārkāpums sava laika vai apjoma dēļ varētu būt radījis ne tikai zaudējumus, kas ir saistīti ar saprātīgas kompensācijas nesamaksāšanu, bet arī konkrētus specifiskus trūkumus, tie būtu jāatlīdzina ne vien atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktam, bet arī 2. punktam, ar nosacījumu, ka ir konstatēts tajos paredzētais subjektīvais elements (24). Šādi trūkumi it īpaši varētu rasties no iespējamajiem konkurences izkropļojumiem tirgū un attiecīgi zemākas cenas, mudinot licences īpašniekus pieprasīt samazināt noteiktās samaksas, uz kurām J. Hansson atsaucas savos rakstveida apsvērumos;
– ar to, ka pārkāpējam nepastāv risks samaksāt kompensāciju, ko pēc tam nevar atgūt atpakaļ, ja attiecīgā augu šķirne vēlāk tiek anulēta, manuprāt, var tikt nošķirta šī pēdējā minētā situācija no licences ņēmēja situācijas, ja atsauces licences līgumos šādā gadījumā nav paredzēta samaksas kompensācija;
– tas, ka pārkāpējam nav tādu pašu līgumsaistību kā licences ņēmējam, it īpaši attiecībā uz grāmatvedību, manuprāt arī pamato, ka no pirmā tiek pieprasīta atlīdzība, kas atšķiras no otram uzliktās;
– tas pats attiecas uz grūtībām, ko cieš īpašnieks tāpēc, ka pārkāpējs parasti samaksā saprātīgu kompensāciju daudz vēlāk, nekā to dara licences ņēmējs. Tās arī ietver naudas trūkumu un iespējamo inflācijas risku, kas gulstas uz īpašnieku, kā arī neiespējamību tam plānot uz priekšu ieņēmumus no pārkāpēja izmantotās aizsargātās augu šķirnes. Manuprāt, valsts tiesas var ņemt vērā šos apstākļus, saprātīgas kompensācijas apmēram pievienojot summu, kas atbilst nokavējuma procentiem, ko saprātīgi līgumslēdzēji būtu paredzējuši (pat ja atsauces licences līgumos šāda klauzula nav ietverta). Tās arī ir tiesīgas, izmantojot savu rīcības brīvību, papildus palielināt saprātīgas kompensācijas summu, ja tās uzskata, ka šādi procenti nav atzīstami par pienācīgu kompensāciju;
– tomēr risks, kas ir saistīts ar tiesvedību, kā arī to, ka attiecībā pret pārkāpēju netiek izpildīts lēmums, manā skatījumā pastāv arī līgumattiecībās starp īpašnieku un viņa licences ņēmēju. Komisija turklāt norādīja, ka šis risks parasti jau ir iekļauts parastās samaksas summā par licencētu audzēšanu;
– apsvērums saskaņā ar kuru, nosakot hipotētisku samaksu, īpašnieks ir gandrīz spiests “fiktīvi” slēgt līgumu ar pārkāpēju, manuprāt, nav iesaistīts šajā atlīdzināmajā zaudējumā atbilstoši minētā 94. panta 1. punktam. Man nešķiet, ka brīvība izvēlēties līgumattiecību partneri varētu ietekmēt samaksas apmēru, kura ir noteikta, noslēdzot licences līgumu;
– iespējamie īpašnieka licences politikas izkropļojumi, kas rodas, tirgū parādoties viltotām kopijām, man nešķiet tieši saistīti ar to, ka nav samaksāta saprātīga kompensācija. Tie tomēr attiecīgā gadījumā var būt pamats atlīdzības izmaksai atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam;
2) Par iespēju palielināt parastās samaksas summu pēc vienotas likmes
64. Tādējādi ar iepriekš minētajiem apsvērumiem ir ticis precizēts kompensējamo zaudējumu apmērs atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktam. Tagad es pievērsīšos jautājumam par metodi, kas ir jāizmanto, lai noteiktu saprātīgas kompensācijas apmēru, lai atlīdzinātu šos zaudējumus – vai šī summa ir jāaprēķina (vai tā varētu tikt aprēķināta), parastai samaksai par licencētu audzēšanu pievienojot vienotu piemaksu?
65. Lai arī Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) savā pirmajā jautājumā nav definējusi jēdzienu “vienota piemaksa”, tā tomēr savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atsaukusies uz teorētisku summu, kas ir noteikta, balstoties uz norādēm. Tādējādi šī tiesa, manuprāt, vēlas noteikt summu, ko pieskaita parastajai samaksai un piešķir, pamatojoties uz apsvērumiem par taisnīgumu, ja nav pierādījumu par katru īpašniekam faktiski nodarīto zaudējumu elementu, jo nav izmaksāta saprātīga kompensācija.
66. Es uzreiz izslēdzu, ka pastāv pienākums pārkāpējam noteikt maksāt šādu piemaksu atbilstoši 94. panta 1. punktam. Manuprāt, saprātīga kompensācija atbilst hipotētiskai samaksai, ko saprātīgi līgumslēdzēji būtu paredzējuši, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus. Tomēr tie ne vienmēr attaisno, arī ne tādā pašā apjomā, parastās samaksas apjoma, kas ir ņemts par pamatu aprēķinam, palielināšanu.
67. Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktā – kurā ir noteikts, ka valsts tiesas var vienreizēji novērtēt īpašniekam nodarītos zaudējumus, pamatojoties “vismaz” uz hipotētiskas samaksas summu, – nav uzlikts turpmāks pienākums šajā ziņā. Faktiski, neņemot vērā faktu, ka šī tiesību norma attiecas tikai uz gadījumiem, kad pārkāpējs ir rīkojies “apzināti vai viņam vismaz ir bijis pamats apzināties”, tā aprobežojas ar to, ka dalībvalstīm tajā tiek uzlikts pienākums nodrošināt, lai minētajām tiesām būtu iespēja izmantot šādu metodi kā alternatīvu attiecībā pret metodi, ar kuru tiek noteikta zaudējumu atlīdzība, ņemot vērā “visus attiecīgos aspektus”, kas izklāstīta šīs direktīvas 13. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktā. Savukārt metodes izvēli katrā konkrētā gadījumā nosaka minētās tiesas.
68. Lai gan pirmā jautājuma formulējums attiecas tikai uz to, vai pastāv pienākums parastajai samaksai pieskaitīt vienoto piemaksu, man šķiet lietderīgi arī analizēt, vai šīm tiesām vismaz ir tiesības to darīt.
69. Šajā ziņā J. Hansson atzīmēja grūtības noteikt svarīgumu katram no apstākļiem, ko saprātīgi līgumslēdzēji parasti būtu apsvēruši, nosakot samaksu par licencētu audzēšanu. Iesniedzējtiesa arī norādīja, ka hipotētiskas samaksas apmēru pēc definīcijas nevar precīzi aprēķināt un pierādīt. Šie apsvērumi manā skatījumā attaisno, ka valsts tiesām būtu jāļauj noteikt šīs summas apmēru, ja vajadzīgs, parastajai samaksai pieskaitot vienotas piemaksas summu.
70. Tomēr es uzskatu, ka saprātīga kompensācija var tikt aprēķināta, pamatojoties uz vienotu likmi, kas pārsniedz parastās samaksas apjomu, tikai tad, ja šī vienotā likme ir paredzēta tikai un vienīgi, lai kompensētu zaudējumus, kas ir saistīti ar šādas kompensācijas nemaksāšanu. Citiem vārdiem sakot, palielināšana pēc vienotas likmes var būt paredzēta, tikai lai atspoguļotu apstākļus, ko saprātīgi līgumslēdzēji parasti būtu apsvēruši, piemēram, šo secinājumu 63. punktā uzskaitītos apstākļus. Tādējādi pamatlietā iesniedzējtiesai, pamatojoties uz apsvērumiem par taisnīgumu un norādēm, kuras tā uzskata par būtiskām, ir jāizvērtē, vai J. Hansson prasītā piemaksa ir atbilstoša, lai sasniegtu šādu mērķi, vai, attiecīgā gadījumā, jānosaka atbilstošs piemaksas apmērs.
71. Šāda palielināšana tomēr nevar ietvert citus īpašniekam nodarīto zaudējumu elementus, kuru kompensācija ietilpst nevis Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta, bet tā 2. punkta darbības jomā. Tās mērķis vēl jo vairāk nedrīkst būt sodīšana (25). Šīs tiesību normas 1. punkts attiecas arī uz pārkāpēju, kas rīkojies neapzināti, tāpēc atturēšanas un a fortiori soda jēdzienam nav nekādas nozīmes šādos apstākļos (26).
D – Par ceturto līdz sesto jautājumu attiecībā uz zaudējumu atlīdzību Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta izpratnē
72. Es analizēšu pārējos jautājumus, nodalot, no vienas puses, atlīdzināmo zaudējumu elementu noteikšanu un, no otras puses, metodi, kas ir jāizmanto, lai to aprēķinātu un attiecīgi noteiktu kompensācijas apmēru.
1) Par to zaudējumu daļu noteikšanu, kas ir atlīdzināmas atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam
73. Piektā jautājuma a) un c) punkta, kā arī septītā un astotā jautājuma (kurus es analizēšu atsevišķi šo secinājumu 105.–123. punktā) nolūks būtībā ir iegūt konkrētus skaidrojumus par zaudējumu daļām, par kurām īpašnieks var saņemt atlīdzību, ja pārkāpējs ir rīkojies ar nodomu vai pieļāvis neuzmanību Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta izpratnē. Tie ietver apstākļus, kas ir minēti otrajā jautājumā (ciktāl tie vēl nav ņemti vērā, piemērojot šīs tiesību normas 1. punktu), laiku, kas ir pavadīts, lai noteiktu pārkāpumu un sagatavotos tiesvedībai, kā arī dažas citas izmaksas saistībā ar īpašnieka tiesību aizsardzību tiesā (27).
74. Kā es to norādīju šo secinājumu 32. punktā, atlīdzībai saskaņā ar 94. panta 2. punktu ir pakārtota nozīme, ciktāl ar to tiek segti visi tie īpašniekam nodarīto zaudējumu elementi, kas vēl nav ņemti vērā saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punktu.
75. Tādēļ, ja valsts tiesa uzskata, ka daži no otrajā jautājumā uzskaitītajiem apstākļiem neveido zaudējumus, kas ir saistīti ar saprātīgas kompensācijas nemaksāšanu 1. punkta izpratnē, tie vajadzības gadījumā būs jāatlīdzina, piemērojot Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktu.
76. Tā kā pārkāpuma gadījumā īpašnieks var pieprasīt atlīdzību tikai a posteriori, šie apstākļi it īpaši var ietvert ierobežojumus tā brīvībai izvēlēties savus līgumslēdzējus, kā arī no tā izrietošus tā licencēšanas politikas izkropļojumus. Manuprāt tie arī ietver iespējamus konkurences kropļojumus tirgū, kas izriet no pārkāpuma, kam ir raksturīgs īpašs laika vai kvantitatīvais apmērs.
77. Es tomēr uzskatu, ka šīs regulas 94. panta 2. punktā nav paredzēta atlīdzība par laiku un pūlēm, kas veltīti, meklējot pierādījumus un gatavojoties tiesvedībai, nedz arī par tiesas izdevumiem un citām izmaksām, kas ir saistītas ar īpašnieka tiesību aizsardzību. Es to paskaidrošu, veicot septītā un astotā jautājuma izvērtējumu (šo secinājumu 105.–123. punkts).
2) Par zaudējumu atlīdzības noteikšanas metodi atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam
78. Ar savu ceturto jautājumu un piektā jautājuma b) punktu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai atlīdzība saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktu ir (vai var) tikt aprēķināta, pamatojoties uz parasto samaksu par licencētu audzēšanu (lai arī tā jau tiek izmantota par pamatu, aprēķinot saprātīgu kompensāciju atbilstoši šīs tiesību normas 1. punktam), vajadzības gadījumā tai pieskaitot vienoto piemaksu.
a) Ievada apsvērumi
79. Minētā 94. panta 2. punktā nav precizēta metode, kas tiek piemērota, lai noteiktu pārkāpuma rezultātā īpašniekam nodarītos zaudējumus. Tāpēc pievērsīšu savu uzmanību Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punktam, kurā noteikts minimālās aizsardzības pamats, kas ir piemērojams Kopienas augu šķirnes aizsardzības tiesībām.
80. Šīs tiesību normas pirmajā daļā, kurā reglamentēta īpašnieka tiesību uz atlīdzību darbības joma, ir pieprasīts dalībvalstīm nodrošināt, lai pārkāpējs, kurš ir rīkojies apzināti, atlīdzinātu summu, kas atbilst šim īpašniekam faktiski nodarītajiem zaudējumiem. Minētā 13. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai kompetentajām tiesām būtu pieejamas divas dažādas metodes, kā sasniegt pirmajā daļā noteikto rezultātu (28).
81. Atbilstoši Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktam pirmajā no šīm metodēm tiek ņemti vērā visi attiecīgie aspekti, piemēram, negatīvās ekonomiskās sekas – kas ietver īpašnieka zaudētos ienākumus, kā arī pārkāpēja negodīgi gūto peļņu – un dažas sekas, kam nav ekonomiska rakstura, piemēram, īpašniekam nodarīto morālo kaitējumu.
82. Otrā metode atbilstoši šīs tiesību normas b) apakšpunktam ir tāda, ka “nosaka [..] vienreizēju maksājumu, pamatojoties uz noteiktiem faktoriem un noteikti ņemot vērā honorāru vai maksājumu summu, kas būtu saņemta, ja pārkāpējs būtu prasījis atļauju izmantot attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības”. Kopienas augu šķirņu aizsardzības kontekstā šī minimālā summa tādējādi atbilst hipotētiskai samaksai, kas aprēķināta, piemērojot Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktu. Kā tas ir uzsvērts minētās direktīvas preambulas 26. apsvērumā, šāda metode ir it īpaši norādīta, ja īpašniekam faktiski nodarītos zaudējumus ir grūti pierādīt.
83. Šajā ziņā doktrīnā, tostarp Vācijas doktrīnā, ir vairākkārt uzsvērtas praktiskās grūtības, kas ir saistītas ar metodēm zaudējumu atlīdzības noteikšanai, pamatojoties uz pārkāpēja gūto peļņu vai īpašniekam nodarītajiem zaudējumiem, galvenokārt attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pieejamo līdzekļu neesamību, kas vajadzīgi, lai savāktu pierādījumus. Šādos apstākļos metode, kas balstās uz hipotētisku samaksu, tiek pasniegta kā tāda, kas visefektīvāk darbojas praksē (29). Saskaņā ar dažiem komentētājiem tiesas turklāt arī bieži izvēlas šādu pieeju (30). Šādi secinājumi izriet arī no Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novērošanas centra (Observatoire européen des atteintes aux droits de propriété intellectuelle) veiktā pētījuma par civiltiesisko zaudējumu atlīdzību saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām (31).
84. No šāda viedokļa raugoties, gan hipotētiska samaksa, gan atsauce uz pārkāpēja gūto peļņu, manuprāt, ir aizstājēji, lai novērtētu īpašniekam faktiski nodarītos zaudējumus, ja nav pietiekamu pierādījumu par visiem šādu zaudējumu elementiem (32). Tādējādi visu dažādo metožu, kas ir noteiktas Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrajā daļā, mērķis ir sasniegt vienu un to pašu rezultātu, proti, atbilstošu minēto zaudējumu novērtēšanu un atlīdzināšanu. Šajā tiesību normā turklāt ir atzīta rīcības brīvība valsts tiesām izvēlēties metodi, ko tās uzskata par piemērotu konkrētajos lietas apstākļos, un, it īpaši, pieejamos pierādījumus.
b) Par iespēju aprēķināt zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz parasto samaksu, kam vajadzības gadījumā ir pieskaitīta vienota piemaksa
85. Atbilstoši to formulējumam, ceturtais jautājums un piektā jautājuma b) punkts skar vienīgi to, ka pastāv pienākums aprēķināt atlīdzību atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam, par pamatu ņemot parastās samaksas summu, kas palielināta, pamatojoties uz vienotu likmi. Šāds pienākums, šķiet, nav savienojams ar Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrajā daļā valsts tiesām noteikto rīcības brīvību izvēlēties zaudējumu atlīdzības noteikšanas metodi. Manuprāt, tām ir tiesības novērtēt, no vienas puses, zaudējumus, jo ar vienreizēju maksājumu nav samaksāta saprātīga kompensācija, pamatojoties uz hipotētisku samaksu, kas ir aprēķināta, balstoties uz parasto samaksu (saskaņā ar šīs tiesību normas b) apakšpunktā aprakstīto metodi), un, no otras puses, īpašniekam nodarīto zaudējumu atlikušo summu, balstoties uz citiem attiecīgiem faktoriem (piemērojot metodi, kas ir izklāstīta minētās tiesību normas a) apakšpunktā).
86. Man tomēr šķiet, ka iesniedzējtiesas jautājumi attiecas arī uz tiesību noteikt zaudējumu atlīdzību saskaņā ar minētā 94. panta 2. punktu pastāvēšanu, pēc vienotas likmes palielinot parastās samaksas summu.
87. Šajā ziņā atbildētāja pamatlietā un Komisija uzskata, ka, tā kā šī samaksa jau tiek ņemta par pamatu, aprēķinot saprātīgu kompensāciju 1. punkta izpratnē, tā nevar tikt uzskatīta par atsauci atbilstoši minētā 94. panta 2. punktam.
88. Es savukārt uzskatu, ka valsts tiesām, ja pārkāpuma veicējs to ir izdarījis ar nodomu vai aiz neuzmanības, nav pienākuma uzlikt pēdējam minētajam divus atsevišķus maksājumus atbilstoši attiecīgi minētā 94. panta 1. un 2. punktam. Gluži pretēji, ņemot vērā, ka šīs tiesību normas nolūks kopumā ir atlīdzināt īpašniekam nodarītos zaudējumus, praksē nekas neliedz šīm tiesām par to izdot tādu rīkojumu par kopējās summas atlīdzību, kura mērķis ir kompensēt gan ar saprātīgas kompensācijas neesamību saistītos zaudējumus, gan citus zaudējumu elementus.
89. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktam dalībvalstīm ir jāatļauj kompetentajām tiesām noteikt vienreizēju zaudējumu atlīdzību, balstoties vismaz uz hipotētiskas samaksas summu, kas principā ir aprēķināta, pamatojoties uz parastās samaksas summu. Tādējādi, kā tas izriet no šīs tiesību normas formulējuma, tā tiek piemērota, ja pārkāpējs ir rīkojies “apzināti vai viņam ir bijis pamats apzināties” – ar šo pieņēmumu tiek pārņemts tas, kas ir minēts Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā. Tādējādi Kopienas augu šķirņu aizsardzības kontekstā šāda fiksētas atlīdzības iespēja, manuprāt, attiecas uz visiem īpašniekam nodarītajiem zaudējumiem, neaprobežojoties tikai ar zaudējumiem, kas ir saistīti ar to, ka nav samaksāta saprātīga kompensācija, kuras atlīdzināšana ir paredzēta minētā 94. panta 1. punktā.
90. Tomēr, ja valsts tiesas nosaka vispārīgu kompensāciju saskaņā ar šī 94. panta 1. un 2. punktu, pamatojoties uz parastās samaksas summu, mērķis panākt pilnīgu īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, manuprāt, pieprasa, lai tās pielāgotu šo summu, pēc iespējas precīzāk atspoguļojot šo zaudējumu. Šāda interpretācija turklāt nodrošina 94. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību. Minētās tiesību normas 1. punktā, kā es to interpretēju šo secinājumu 58.–71. punktā, jau ir paredzēts, ka īpašniekam tiek maksāta hipotētiskās samaksas summa, kas atbilst vajadzības gadījumā koriģētai parastajai samaksai, lai atspoguļotu īpašos pārkāpēja situācijas apstākļus salīdzinājumā ar atsauces licences ņēmēju situāciju.
91. Šī pieeja atbilst arī Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta pirmajai daļai, saskaņā ar kuru zaudējumu atlīdzība ir jāpielāgo īpašniekam faktiski nodarītajiem zaudējumiem. Tomēr, kā to ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] norādīja lietā Liffers, hipotētiskās samaksas summa tomēr pilnībā neatspoguļo šos zaudējumus (33).
92. Tas rada jautājumu par to, vai šāda parastās samaksas summas korekcija var izpausties arī kā vienota piemaksa.
93. Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) šajā ziņā atsaucas uz sodošo raksturu, kāds piemītot šādas piemaksas uzlikšanai. Ciktāl tā ar šo terminu apzīmē palielināšanu, lai piešķirtu īpašniekam zaudējumu atlīdzību, īstenojot citus mērķus, nevis lai atlīdzinātu tam faktiski nodarītos zaudējumus, šāda palielināšana man šķiet sveša Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā ietvertajam kompensācijas mērķim. Tāpēc es uzskatu, ka šī tiesību norma neļauj valsts tiesai piešķirt īpašniekam šāda veida piemaksu.
94. Termins “sodošs” tomēr ir maldinošs, ciktāl šī tiesa vēlas arī noteikt zaudējumu atlīdzību, kura, lai arī (pat ievērojami) pārsniedz parastās samaksas summu, faktiski ir paredzēta, lai kompensētu pārkāpuma rezultātā faktiski nodarītos zaudējumus.
95. Pēc manām domām, nevienā no minētās regulas vai arī Direktīvas 2004/48 tiesību normām nav aizliegta šāda pēdējā veida kompensācija. Regulā ir paredzēts rezultāts – pilnīgs īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzinājums – šajā nolūkā nenorādot īpašu metodoloģiju. Savukārt direktīvā saskaņā ar tās 2. panta 1. punktu ir paredzēts tikai minimāls īpašnieka tiesību aizsardzības regulējums, neskarot labvēlīgāku valsts tiesību vai Savienības tiesību normu piemērošanu šim īpašniekam. Tādējādi, lai arī šajā direktīvā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums noteikt zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz vienotu summu, kas pārsniedz hipotētiskās samaksas summu (kas pati aprēķināta, pamatojoties uz parasto samaksu), tajā tas arī nav aizliegts (34). Gluži pretēji, šādas tiesības skaidri izriet no minētās direktīvas 13. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta, kurā ir atsauce uz vienreizēju maksājumu, kas “noteikti” atbilst hipotētiskas samaksas apmēram (35). Šādu pieeju apstiprina arī šīs pašas direktīvas preambulas 26. apsvērums, kurā ir precizēts, ka šīs tiesību normas mērķis, lai arī tajā nav noteikts pienākums paredzēt “sodošu” zaudējumu atlīdzību, ir “ļaut noteikt kompensāciju atbilstīgi objektīvam kritērijam [..]”.
96. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka valsts tiesa, nosakot zaudējumu atlīdzību, lai kompensētu visus īpašniekam nodarītos zaudējumus atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. un 2. punktam, var par aprēķina pamatu ņemt parasto samaksu par licencētu audzēšanu un palielināt to, pamatojoties uz vienotu likmi, lai ietvertu visus šo zaudējumu elementus, pamatojoties uz apsvērumiem par taisnīgumu un visiem elementiem, ko tā uzskata par piemērotiem (36).
c) Par pārkāpēja gūtās peļņas atlīdzināšanu
97. Ar savu sesto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai pārkāpēja gūtā peļņa ir uzskatāma par zaudējumiem, kuru atlīdzināšanu Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta izpratnē īpašnieks var pieprasīt papildus tādas saprātīgas kompensācijas maksājumam, kas ir noteikta atbilstoši šīs tiesību normas 1. punktam, vai arī šī peļņa ir jāatmaksā tikai alternatīvi attiecībā pret to.
98. Vispirms ir jāatgādina, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 2100/94 94. panta pilnībā kompensējošo mērķi, īpašnieks var pieprasīt atlīdzināt tikai pārkāpuma rezultātā faktiski nodarītos zaudējumus.
99. Tomēr pārkāpēja gūtā peļņa pati par sevi nav šo zaudējumu sastāvdaļa. Kā minēts šo secinājumu 84. punktā, pārkāpēja iegūtās priekšrocības vai peļņa saskaņā ar Direktīvas 2004/48 94. panta 2. punktu un 13. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu – tāpat kā hipotētiskā samaksa – ir tikai aizstājējs, lai novērtētu īpašniekam faktiski nodarītos zaudējumus, ja nav pierādījumu par visiem to elementiem (37). Citiem vārdiem sakot, atsauce uz hipotētisku samaksu vai pārkāpēja gūto peļņu ir instrumenti, kas ļauj valsts tiesām novērtēt šos pašus zaudējumus un attiecīgi noteikt atlīdzības apmēru.
100. Šādos apstākļos es uzskatu, ka šīs tiesas nevar atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. pantam piešķirt īpašniekam vienlaikus saprātīgu kompensāciju tādā apmērā, kas vienāds ar hipotētiskas samaksas summu, un summu, kas līdzinās pārkāpēja peļņai, ja vien netiek pārsniegts šīs tiesību normas kompensācijas mērķis.
101. Tomēr šīs peļņas apmērs praksē var pārsniegt hipotētiskās samaksas apmēru, ko saskaņā ar šīs regulas 94. panta 1. punktu īpašnieks ir tiesīgs pieprasīt kā kompensāciju par zaudējumiem, kas ir saistīti ar saprātīgas kompensācijas nesamaksāšanu. Šādā gadījumā atlikusī zaudējumu summa, par kuru pēdējais minētais var saņemt atlīdzību atbilstoši šīs tiesību normas 2. punktam, var tikt aplēsta, atsaucoties uz minētās peļņas atlikumu, kas pārsniedz šo samaksu (38). Tomēr tā ir tikai iespēja, kuru valsts tiesas var izmantot, ja tās to uzskata par lietderīgu, lai aprēķinātu īpašniekam faktiski nodarītos zaudējumus.
102. Šajā ziņā es uzskatu, ka ir lietderīgi atzīmēt, ka, ņemot vērā minētās regulas 94. panta mērķi panākt zaudējumu atlīdzību, šīs tiesību normas 2. punkta otrais teikums nenozīmē, pretēji Komisijas apgalvotajam, ka pārkāpēja gūtā priekšrocība ir slieksnis, kas ir saistošs valsts tiesām, pat ja tas pārsniedz īpašniekam nodarīto zaudējumu summu (39). Manuprāt šis teikums tikai apliecina šo tiesu rīcības brīvību, tām atļaujot atlīdzības summu noteikt zemāku nekā faktiski nodarītie zaudējumi, pamatojoties uz apsvērumiem par taisnīgumu, ja pārkāpējs ir pieļāvis tikai nenozīmīgu nolaidību. Šajā kontekstā atsauce uz pēdējā minētā iegūto priekšrocību nozīmē tikai, ka, piemērojot šādu taisnīguma pasākumu, minētās tiesas nevar ierobežot atlīdzības summu tādējādi, ka tā ne vien pilnībā nekompensē īpašniekam nodarītos zaudējumus, bet pat ir mazāka par pārkāpēja gūto peļņu. Savukārt, ja šīs peļņas apmērs pārsniedz zaudējumu apmēru, šīm pašām tiesām ir jāierobežo kompensācijas apmērs atbilstoši minēto zaudējumu apmēram (40).
103. Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktā, paredzot, ka valsts tiesas “ņem vērā” visus būtiskos aspektus, piemēram, pārkāpēja negodīgi gūto peļņu, nav definēts peļņas minimālais līmenis vai saistošs kritērijs zaudējumu novērtēšanai. Manuprāt šī tiesību norma aprobežojas ar to, ka tajā valsts tiesai ir piešķirta rīcības brīvība novērtēt šos zaudējumus saskaņā ar kritērijiem, ko tā uzskata par piemērotiem, tostarp minēto peļņu (41).
104. Kaut arī Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā un Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punktā īpašniekam nav piešķirtas tiesības uz tās pārkāpēja gūtās peļņas starpības atmaksu, kas pārsniedz tam nodarīto zaudējumu apmēru, šādas tiesības šīs regulas 97. panta 1. punkta izpratnē viņam savukārt var tikt atzītas saskaņā ar dalībvalstu valsts tiesībām. Šī tiesību norma atļauj līdztekus minētajai regulai piemērot arī valsts noteikumus, kuros paredzēts atdot ieguvumus, ko pārkāpējs ir guvis uz īpašnieka vai licences saņēmēja rēķina, – neatkarīgi no jebkāda subjektīvā elementa. Šādos apstākļos, kā to norādīja Komisija, pārkāpēja peļņa ir nevis pasākums, kas ļauj aprēķināt īpašniekam nodarītos zaudējumus, bet gan prasības par atlīdzināšanu, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, priekšmets kā tāds. Turpretī minētais 97. panta 1. punkts atklāj tam raksturīgās interpretācijas grūtības, kas pārsniedz šīs lietas robežas (42).
E – Par septīto un astoto jautājumu, kas attiecas uz tiesas izdevumu un citu izmaksu par īpašnieka tiesību aizsardzību kompensāciju
105. Atbilstoši saviem diviem pēdējiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkts pieļauj tādas valsts tiesību normas, kurās pārkāpuma rezultātā cietušajam īpašniekam nav ļauts saņemt atlīdzību par pagaidu noregulējuma tiesvedības izdevumiem, ja viņš tajā zaudējis, bet pēc tam uzvarējis tiesvedībā pēc būtības (septītais jautājums), kā arī atlīdzinājumu par laiku, kas pavadīts, gatavojoties tiesvedībai, ja tas nepārsniedz parastās robežas (astotais jautājums) (43).
106. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jānosaka, vai zaudējumi, kas ir atlīdzināmi saskaņā ar minētā 94. panta 2. punktu, ietver tiesas izdevumus un citas izmaksas, kas ir saistītas ar gatavošanos tiesvedībai.
107. J. Hansson un Komisija, ņemot vērā šīs tiesību normas un Direktīvas 2004/48 13. panta formulējumu, kurā ir paredzēta īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšana bez jebkādiem ierobežojumiem, ierosina uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši. Tiesas sēdē Komisija turklāt norādīja, ka Kopienas augu šķirņu aizsardzības īpatnības, kas it īpaši attiecas uz grūtībām sniegt pierādījumus par pārkāpumu, liek interpretēt Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktu tādējādi, ka šajā ziņā atlīdzināmie zaudējumi ietver tiesas izdevumus, kā arī pārkāpuma noteikšanas un izmeklēšanas izdevumus.
108. Plašāks konteksts, kurā iekļaujas šīs tiesību normas, tomēr iestājas par pretēju risinājumu.
109. Šajā ziņā, kaut arī šajā regulā nav risināts jautājums par tiesas izdevumu un citu izdevumu saistībā ar tiesvedību atlīdzināšanu, citi Savienības tiesību instrumenti par intelektuālā īpašuma aizsardzību attiecina uz tiem īpašas tiesību normas, kas atšķiras no tām, kuras attiecas uz pārkāpuma rezultātā īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tādējādi atbilstoši Direktīvai 2004/48 uz lietā uzvarējušās puses tiesas izdevumiem un “citām izmaksām” attiecas konkrēta tiesību norma, proti, 14. pants, atsevišķi no 13. panta, kas attiecas uz zaudējumu atlīdzību. Šīs direktīvas sagatavošanas darbi liecina, ka šīs “citas izmaksas” it īpaši ietver izmeklēšanas un ekspertīzes izmaksas, kas ir saistītas ar pārkāpumu pierādīšanu (44). Minētajā 14. pantā turklāt ir paredzēts, ka zaudējusī puse sedz šos tiesas izdevumi un “citas izmaksas” tikai tad, ja tie ir pieņemami un samērīgi (45) un ievērojot apsvērumus par taisnīgumu. Vienotās patentu tiesas izveides nolīgumā ir iekļauta līdzīga tiesību norma (46).
110. Turklāt, kā tas izriet no Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novērošanas centra pētījuma par civiltiesisko zaudējumu atlīdzību saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, dalībvalstu valsts tiesības neatspoguļo vienotus principus, kas nostiprinātu plašākas tiesības attiecībā uz tiesas izdevumu un citu izmaksu kompensāciju saistībā ar tiesvedību, kā arī a fortiori uz to kompensāciju visā pilnībā, tāpat kā jebkuru citu īpašniekam nodarīto zaudējumu elementu. Saskaņā ar šo pētījumu vairums dalībvalstu attiecībā uz šīm izmaksām un izdevumiem paredz īpašus noteikumus par izdevumu apmēra noteikšanu, kas ir atšķirīgi no vispārējiem noteikumiem par civiltiesisko atbildību (47). Jānorāda, ka, neskarot šo tiesību normu atbilstību Direktīvas 2004/48 14. pantam (48), tās parasti ierobežo minēto izdevumu un izmaksu atgūstamību, izslēdzot noteiktu kategoriju izdevumu un izmaksu atlīdzināšanu, paredzot ierobežojumus vai maksimālās likmes, saglabājot valsts tiesu rīcības brīvību, pamatojoties uz apsvērumiem par taisnīgumu vai apvienojot vairākas no šīm metodēm (49).
111. Ņemot vērā iepriekš minēto, ciktāl Regulas Nr. 2100/94 tekstā par to nav nekādas norādes, es neredzu nevienu pamatotu iemeslu piešķirt Kopienas augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašniekam labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz tiesas izdevumu un citu izdevumu, kas ir saistīti ar gatavošanos tiesvedībai, kompensāciju par tiem, kas parasti ir piemērojami citu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem. Turklāt nav arī izslēgts, ka pierādījumu sniegšana par pārkāpumu un izmeklēšana saistībā ar tiesvedību var izrādīties arī darbietilpīgas un dārgas attiecībā uz šo citu tiesību vai vismaz dažu no tām aizsardzību.
112. Līdz ar to es uzskatu, ka šīs regulas 94. panta 2. punktā, ņemot vērā tā kontekstu, īpašniekam nav piešķirtas tiesības saņemt kompensāciju par tiesas izdevumiem un citiem izdevumiem, kas ir saistīti ar viņa tiesību aizstāvību tiesvedībā. Tādējādi, manuprāt, kompensācija par šādām izmaksām un izdevumiem ir dalībvalstu valsts tiesību, tostarp attiecīgajā gadījumā – tiesību normu, ar kurām ir transponēta Direktīva 2004/48, jautājums.
113. Šajā ziņā ir jāatgādina, kā to atbilstoši šīs direktīvas 14. pantam norādīja Komisija, ka lietā uzvarējusī puse var saņemt no zaudētājas puses pieņemamu un samērīgu tiesas izdevumu un citu izmaksu atlīdzināšanu, pat ja pēdējās vaina nav konstatēta.
114. Šajos apstākļos, lai sniegtu atbilstošas atbildes iesniedzējtiesai, šķiet lietderīgi septīto un astoto jautājumu analizēt arī šīs tiesību normas izpratnē, lai gan šī tiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uz to nav atsaukusies (50).
115. Attiecībā uz septīto jautājumu es uzskatu, ka Direktīvas 2004/48 14. pants ir jāpiemēro atsevišķi, no vienas puses, pagaidu noregulējuma tiesvedībā un, no otras puses, lietas izskatīšanai pēc būtības, jo tās attiecas uz dažādām prasībām, kurām ir dažādi priekšmeti. Pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir noteikt pagaidu pasākumu, savukārt lietas izskatīšana pēc būtības jau ir par paša pārkāpuma konstatēšanu. Šajā lietā, kā to norāda iesniedzējtiesa, prasības par pagaidu noregulējumu mērķis bija iegūt pagaidu aizliegumu attiecībā uz strīdīgajām darbībām, ko veic Jungpflanzen Grünewald. Šādas prasības veiksmīgs iznākums ir atkarīgs ne vien no īpašnieka tiesību noteikšanas, ievērojot konkrētus pierādījumu standartus, bet arī no tā, vai pastāv ārkārtas situācija.
116. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka J. Hansson, ceļot prasību par pagaidu noregulējumu, zaudēja gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē. Atbilstoši minētajam 14. pantam prasītājs, ir šādā situācijā, principā sedz izmaksas, kas ir saistītas ar šo prasību, pat ja tam vēlāk spriedums ir labvēlīgs pēc būtības.
117. Es no tā secinu, ka šī tiesību norma neaizliedz tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru prasītājs, kuram spriedums ir labvēlīgs, skatot lietu pēc būtības, pēc tam, kad tas ir zaudējis prasībā par pagaidu noregulējumu, nevar atgūt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar šo prasību.
118. Lai atbildētu uz astoto jautājumu, ir jānosaka, vai jēdziens “citas izmaksas” Direktīvas 2004/48 14. panta izpratnē ietver laiku, kas ir pavadīts, gatavojoties tiesvedībai, tostarp tiekoties ar advokātiem un ar to saistītajos pārbraucienos.
119. Kā es to jau norādīju šo secinājumu 109. punktā, šīs direktīvas sagatavošanas darbi norāda, ka Komisija ar jēdzienu “citas izmaksas” saprata it īpaši izmeklēšanas un ekspertīzes izmaksas (51), kas ir specifiskas intelektuālā īpašuma tiesvedībām.
120. Turklāt Tiesa precizēja, ka minētā 14. panta mērķis, ciktāl tajā ir paredzēti nosacījumi par tiesas izdevumu atmaksu, kas ir īpaši labvēlīgi intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, ir novērst, ka tie tiek atturēti ierosināt tiesvedību, lai aizsargātu savas tiesības (52).
121. Šajā ziņā es uzskatu, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi] lietā Realchemie Nederland, ka atturēšanas risks, ko ar šo tiesību normu ir paredzēts novērst, izriet no procedūru un pierādīšanas līdzekļu intelektuālā īpašuma jomā īpatnībām, jo izmeklēšanas un ekspertīzes izmaksas šādos apstākļos var būt ļoti augstas (53).
122. Savukārt laiks, ko īpašnieks ieguldījis, tiekoties ar saviem advokātiem un šajā nolūkā pārvietojoties, man nešķiet īpaši saistīts ar intelektuālā īpašuma tiesvedībām, nedz arī spējīgs atturēt no tiesvedības uzsākšanas.
123. Tādējādi es uzskatu, ka Direktīvas 2004/48 14. pants pieļauj arī valsts tiesību normas, kas ierobežo iespēju saņemt kompensāciju par laiku, kas ir pavadīts, gatavojoties tiesvedībai.
V – Secinājumi
124. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību 94. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saprātīgas kompensācijas apmērs atbilst tās samaksas apmēram, kas pārkāpējam būtu bijusi jāsamaksā Kopienas augu šķirnes aizsardzības tiesību īpašniekam, ja viņš tam būtu lūdzis atļauju izmantot aizsargāto augu šķirni, ņemot vērā visus lietas apstākļus, kurus saprātīgi līgumslēdzēji parasti būtu apsvēruši. Valsts tiesai ir jāidentificē šie apstākļi un attiecīgi jānosaka saprātīgas kompensācijas apmērs. Īstenojot šādu rīcības brīvību, šī tiesa var ņemt vērā laiku, kas ir pagājis kopš pārkāpumu veidojošo darbību izdarīšanas, saprātīgas kompensācijas summai pieskaitot nokavējuma procentus;
2) nedz Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktā, nedz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 13. panta 1. punktā valsts tiesai nav uzlikts pienākums noteikt saprātīgas kompensācijas apmēru, pievienojot vienotu piemaksu samaksai, kas ir noteikta esošajos licences līgumos, kuri attiecīgajā tirgū ir noslēgti par aizsargāto augu šķirni. Šīs tiesību normas tomēr neaizliedz minētajai tiesai šādi rīkoties, ja tā to uzskata par lietderīgu, lai aprēķinātu samaksas apmēru, kas pārkāpējam būtu bijusi jāsamaksā, ja tas būtu lūdzis īpašniekam atļauju izmantot aizsargāto augu šķirni, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ko saprātīgi līgumslēdzēji parasti būtu apsvēruši. Šāda vienota piemaksa tomēr nevar tikt pievienota citā nolūkā saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktu;
3) nedz Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā, nedz Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punktā valsts tiesai nav uzlikts pienākums noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru, kas ir paredzēta, lai pilnībā atlīdzinātu īpašniekam nodarītos zaudējumus, pamatojoties uz samaksu, kas ir noteikta esošajos licences līgumos, kuri attiecīgajā tirgū noslēgti par aizsargāto augu šķirni. Šīs tiesību normas tomēr neaizliedz minētajai tiesai ņemt šādu samaksu par atskaites punktu, lai aprēķinātu šādu zaudējumu atlīdzību, un vajadzības gadījumā to pielāgot, ciktāl tā uzskata, ka tas būtu lietderīgi, lai kompensētu pārkāpuma rezultātā īpašniekam faktiski nodarītos zaudējumus;
4) nedz Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā, nedz Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punktā valsts tiesai, ja tā nolemj noteikt zaudējumu atlīdzību, lai atlīdzinātu visus īpašniekam nodarītos zaudējumus, pamatojoties uz samaksas apmēru, kas ir noteikts esošajos licences līgumos, kuri attiecīgajā tirgū ir noslēgti par aizsargāto augu šķirni, nav uzlikts pienākums pievienot tai vienotu piemaksu. Šīs tiesību normas tomēr neaizliedz minētajai tiesai šādi rīkoties, ja tā to uzskata par lietderīgu, lai atlīdzinātu pārkāpuma rezultātā īpašniekam faktiski nodarītos zaudējumus. Šāda vienota piemaksa tomēr nevar tikt pievienota citā nolūkā;
5) Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārkāpēja gūtā peļņa nav īpašniekam nodarītie zaudējumi, kurus tas var pieprasīt atlīdzināt šīs tiesību normas izpratnē papildus saprātīgai kompensācijai šīs regulas 94. panta 1. punkta izpratnē. Valsts tiesa tomēr var ņemt vērā šīs peļņas apmēru, lai aprēķinātu īpašniekam nodarītos zaudējumus, un attiecīgi noteikt atlīdzības summu;
6) nedz Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkts, nedz Direktīvas 2004/48 14. pants neaizliedz valsts tiesību normas, kas neļauj īpašniekam saņemt atlīdzību par izdevumiem, kuri saistīti ar prasību par pagaidu noregulējumu par pārkāpumu, pat tad, ja viņš vēlāk uzvar tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības;
7) nedz Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkts, nedz Direktīvas 2004/48 14. pants neaizliedz valsts tiesību normas, kas neļauj īpašniekam saņemt kompensāciju par laiku, kas ir pavadīts, gatavojoties tiesvedībai par pārkāpuma rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzību.