ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 12. janvārī (*)
Apvienotās lietas C‑628/10 P un C‑14/11 P
Alliance One International Inc. u.c.
pret
Eiropas Komisiju u.c.
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – EKL 81. pants – Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pants – Spānijas neapstrādātas tabakas tirgus – Cenu noteikšana un tirgu sadale – Mātessabiedrības atbildība par tās meitassabiedrības pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās – Kritēriji atzīšanai par vainojamu koncernā izdarītos pārkāpumos – Komisijas rīcības brīvības robežas, nosakot naudas sodu – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Aizliegums Komisijai pieļaut diskriminējošu attieksmi pret aizliegtas vienošanās dalībniekiem – Pienākums norādīt pamatojumu – Aizliegums sniegt a posteriori pamatojumu lēmumam par naudas soda uzlikšanu
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Piemērojamās tiesību normas
III – Juridiskā strīda priekšvēsture un tiesvedība pirmajā instancē
A – Izskatāmajā juridiskajā strīdā iesaistītās sabiedrības
B – Abas aizliegtās vienošanās Spānijas neapstrādātas tabakas tirgū un apstrīdētais Komisijas lēmums
C – Tiesvedība pirmajā instancē
IV – Tiesvedība Tiesā
V – Par Alliance One International tiesībām uzsākt tiesvedību
VI – Apelācijas pamatu vērtējums
A – Par iebildumiem saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu
1) Vienādas attieksmes principa un tiesiskuma principa kopsakars lietās saistībā ar aizliegtās vienošanās darbībām (pirmais un otrais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P)
a) Par Komisijas galveno pārmetumu: apgalvota nepareiza vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana
b) Par pārmetumiem attiecībā uz nepietiekamu sprieduma pamatojumu un faktu sagrozīšanu
i) Par šķietamām pamatojuma nepilnībām
ii) Par šķietamo faktu sagrozīšanu
c) Starpsecinājums
2) Par apgalvoto SCC un SCTC diskrimināciju, piemērojot divkārša pamata koncepciju (trešais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P)
a) Par divkārša pamata koncepcijas šķietami diskriminējošo raksturu attiecībā pret SCC un SCTC (trešā apelācijas pamata lietā C‑628/10 P pirmais punkts)
b) Par AOI un SCTC stāvokļa salīdzinājumu ar Universal un Universal Leaf stāvokli (trešā apelācijas pamata lietā C‑628/10 P otrais punkts)
c) Starpsecinājums
3) Par pirmās instances tiesvedībā attiecībā uz pārmetumu par diskrimināciju izvirzīto Komisijas pretargumentu nenozīmīgumu (trešais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P)
4) Par TCLT stāvokļa un Intabex un Universal stāvokļa salīdzināmību (ceturtais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P)
5) Starpsecinājums
B – Par dažiem citiem AOI un SCTC iebildumiem (pirmais un otrais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P)
1) Pirmais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P
a) Par šķietamo SCC un SCTC izšķirošās ietekmes pār WWTE neesamību pirms 1998. gada 5. maija (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa lietā C‑628/10 P)
i) Kritēriji atzīšanai par vainojamu pārkāpumos – izšķirošās ietekmes īstenošana
ii) Kopīga kontrole: neobligāts izslēgšanas pamats, lai par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos atzītu tikai vienu mātessabiedrību
b) Par apgalvoto AOI un SCTC pamattiesību pārkāpumu (pirmā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P)
i) Pieļaujamība
ii) Pamatotība
c) Starpsecinājums
2) Otrais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P
a) Vai otrais apelācijas pamats ir neefektīvs (“inopérant”)?
b) Apsvērumi par otrā apelācijas pamata saturu
i) Par pirmās instances tiesvedībā izklāstīto Komisijas argumentu šķietamo pielāgošanu (otrā apelācijas pamata pirmā daļa lietā C‑628/10 P)
ii) Par pārmetumu par apstrīdētā lēmuma pamatojuma vēlāku grozīšanu (otrā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P)
C – Kopsavilkums par abu pušu iesniegtajiem apelācijas pamatiem
D – Par AOI un SCTC atsevišķo lūgumu samazināt naudas sodu
VII – Tiesāšanās izdevumi
VIII – Secinājumi
I – Ievads
1. “Vecāki atbild par saviem bērniem” – šis senais sakāmvārds, šķiet, arvien no jauna apstiprinās konkurences lietās par aizliegtu vienošanos (1). Tādēļ, ka administratīvā procesa ietvaros, nosakot naudas sodu par pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās, bieži vien pie atbildības tiek sauktas ne tikai komercsabiedrības, kas ir tiešie aizliegtās vienošanās dalībnieki, bet arī to mātessabiedrības. Šādā veidā, aprēķinot naudas soda apmēru, var samērīgi ņemt vērā attiecīgajā aizliegtajā vienošanās iesaistītā koncerna finansiālo resursu kopumu. Turklāt tiek palielināta varbūtība, ka par soda naudas samaksu atbildība jāuzņemas maksātspējīgam parādniekam neatkarīgi no iespējamas aktīvu pārbīdes attiecīgā koncernā.
2. Tomēr personīgās atbildības princips (2), kas ir jāievēro ikvienā kriminālprocesā un kriminālprocesam līdzīgā procesā, paredz, ka tiek ierobežotas iespējas atzīt par vainojamu citu koncerna sabiedrību pārkāpumos saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Eiropas Savienības Tiesa atkārtoti ir pievērsusies jautājumam, vai un ar kādiem priekšnosacījumiem ir pieļaujams, ka mātessabiedrības tiek sauktas pie atbildības par pārkāpumiem savu meitassabiedrību saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās (3).
3. Šajā apelācijas tiesvedībā tiek izvirzīts jautājums par saukšanu pie atbildības konkurences tiesību izpratnē koncernā, raugoties no pilnīgi jauna skatu punkta. Šeit ir jāapsver, vai Eiropas Komisija vienā un tajā pašā aizliegtajā vienošanās iesaistīto dažādo sabiedrību attiecīgās mātessabiedrības ir saukusi pie atbildības, piemērojot atšķirīgus kritērijus, un vai tas ir bijis pamatoti.
4. Konkrētāk, runa ir par Spānijā notikušu aizliegtu vienošanos starp vairākām sabiedrībām, kas darbojas neapstrādātas tabakas pārstrādes jomā. Dažām no tām solidāri ar to attiecīgajām mātessabiedrībām Komisija uzlika naudas sodu, turpretī citu tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieku mātessabiedrības Komisija nesodīja.
5. Būtībā Tiesai šeit būs jānoskaidro, kādas robežas atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, ir Komisijas rīcības brīvībai uzlikt naudas sodu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pantu (4). Tiesas spriedumam būs fundamentāla nozīme ne tikai attiecībā uz Komisijas turpmāko administratīvo praksi; tas varētu sniegt jaunas pamatatziņas, kas būs svarīgas arī konkurences aizsardzības iestāžu un tiesu darbībai Eiropas Ekonomikas zonas valstīs.
II – Piemērojamās tiesību normas
6. Galvenās šai lietai piemērojamās tiesību normas ir, pirmkārt, EKL 81. pants un, otrkārt, Regulas Nr. 1/2003 23. pants. Pēdējā minētajā normā tostarp ir teikts:
“2. Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodu] uzņēmumiem [..], ja [tie] tīši vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj Līguma 81. vai 82. pantu [..]
[..].”
7. Visbeidzot jāmin Regulas Nr. 1/2003. gada preambulas 37. apsvērums, kas veltīts pamattiesību aizsardzībai:
“Šī regula respektē pamattiesības un principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tādējādi šī regula būtu jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot minētās tiesības un principus.”
III – Juridiskā strīda priekšvēsture un tiesvedība pirmajā instancē
8. Spānijas neapstrādātas tabakas tirgū tabakas pirmapstrādē darbojas četri uzņēmumi (tā dēvētie pārstrādātāji) – World Wide Tobacco España SA (WWTE), Compañia española de tabaco en rama SA (Cetarsa), Agroexpansión SA un Tabacos Españoles SL (Taes). Trīs no tiem ietilpst koncernos, kas ir pārstāvēti vairākās valstīs un kuru valdošās sabiedrības mītne atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs.
9. Papildus minētajiem četriem Spānijas pārstrādātājiem ir jāmin arī Deltafina SpA, kas ir Itālijā reģistrēta sabiedrība, kuras darbība ietver neapstrādātas tabakas pirmapstrādi Itālijā un apstrādātās tabakas laišanu tirgū.
10. Izskatāmajā lietā ir strīdīgi, vai un ar kādiem priekšnosacījumiem Komisija par minēto sabiedrību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās par vainojamām atzīst arī to attiecīgās mātessabiedrības vai galvenās mātessabiedrības un vai tā drīkstēja vai attiecīgi tai bija pienākums tām solidāri noteikt naudas sodu.
A – Izskatāmajā juridiskajā strīdā iesaistītās sabiedrības
11. Izskatāmajā juridiskajā strīdā iesaistītās sabiedrības – Alliance One International Inc. (AOI) (agrākā Standard Commercial Corp. (SCC) (5)), Standard Commercial Tobacco Company Inc. (SCTC) un Trans-Continental Leaf Tobacco Corp. Ltd. (TCLT) – ir WWTE mātessabiedrības vai attiecīgi galvenās mātessabiedrības. Tās visas tika atzītas par tā dēvētā Standard koncerna sabiedrībām.
12. Līdzdalības attiecības starp visām šīm sabiedrībām laikā no 1995. gada līdz 1998. gada 5. maijam bija šādas: SCC turējumā pilnībā atradās SCTC pamatkapitāls, savukārt SCTC pilnībā turēja TCLT pamatkapitāla daļas. Savukārt TCLT turējumā bija divas trešdaļas WWTE akciju. Atlikusī trešdaļa WWTE akciju piederēja šīs sabiedrības direktoru padomes priekšsēdētājam un diviem viņa ģimenes locekļiem.
13. TCLT 1998. gada 5. maijā palielināja savu līdzdalību WWTE pamatkapitālā, līdz 86,94 %, 9,73 % akciju piederēja WWTE kā pašu kapitāls, bet 3,33 % akciju piederēja kādai fiziskai personai. WWTE 1998. gada oktobrī iegādājās akcijas no šīs pēdējās minētās personas, savukārt SCC ieguva tiešu līdzdalību WWTE pamatkapitālā 0,04 % apmērā. TCLT un SCC 1999. gada maijā palielināja savu līdzdalību WWTE pamatkapitālā attiecīgi līdz 89,64 % un 0,05 %, bet atlikusī daļa kā pašu kapitāls joprojām piederēja WWTE.
B – Abas aizliegtās vienošanās Spānijas neapstrādātas tabakas tirgū un apstrīdētais Komisijas lēmums
14. Spānijas neapstrādātas tabakas tirgū laikā no 1996. līdz 2001. gadam pastāvēja divas savstarpēji saistītas horizontālas aizliegtas vienošanās, kuru pastāvēšanu 2001. gadā atklāja Eiropas Komisija.
15. Pirmās aizliegtās vienošanās, kas tiek dēvēta par “pārstrādātāju aizliegto vienošanos”, dalībnieces bija WWTE, Cetarsa, Agroexpansión, Taes un Deltafina. Šīs aizliegtās vienošanās ietvaros runa bija par ikgadēju vidējās (maksimālās) pārdošanas cenas noteikšanu visām dažādas kvalitātes neapstrādātas tabakas šķirnēm, kā arī visu to neapstrādātas tabakas šķirņu apjoma sadalīšanu, ko atsevišķie pārstrādātāji varēja nopirkt no ražotājiem. No 1999. līdz 2001. gadam tika saskaņots arī neapstrādātas tabakas šķirņu ikvienas kvalitātes šķiras cenu diapazons un katra ražotāja un katras ražotāju apvienības vidējās minimālās cenas.
16. Otrās aizliegtās vienošanās gadījumā, kas tiek dēvēta par “ražotāju aizliegto vienošanos”, bija iesaistītas trīs Spānijā reģistrētas lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības. Šīs aizliegtās vienošanās priekšmets tāpat bija ikgadēja cenu diapazona noteikšana neapstrādātas tabakas šķirņu ikvienai kvalitātes šķirai.
17. Savā 2004. gada 20. oktobra lēmumā (6) (turpmāk tekstā arī – “apstrīdētais lēmums”) Komisija secināja, ka abu šo aizliegto vienošanos gadījumā runa bija par vienu vienīgu, turpinātu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu. Komisija konstatēja, ka dažādas sabiedrības un apvienības šajā ziņā bija vainojamas par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpšanu (7), pieprasīja izbeigt šo pārkāpumu (8) un uzlika tām dažāda apmēra naudas sodu (9).
18. Apstrīdētā lēmuma adresāti bija, pirmkārt, visas sabiedrības, kas bija tiešie aizliegtās vienošanās dalībnieki, un, otrkārt, dažas citas attiecīgajos koncernos ietilpstošas sabiedrības. Konkrētāk, tas notika šādi:
– par WWTE dalību aizliegtās vienošanās pie atbildības solidāri tika saukta TCLT, SCC un SCTC;
– turpretī attiecībā uz Agroexpansión dalību aizliegtās vienošanās Komisija papildus šai sabiedrībai pie solidāras atbildības sauca tikai sabiedrību Dimon Inc. (Dimon), kas atrodas koncerna galvgalī, taču ne starp Dimon un Agroexpansión iestarpināto sabiedrību Intabex Netherlands BV (Intabex), kas ir Dimon meitassabiedrība (līdzdalība pilnā apmērā);
– un visbeidzot par Taes un Deltafina, kas abas ietilpst ASV koncernā Universal, dalību aizliegtās vienošanās Komisija par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos vispār neatzina nevienu citu šā koncerna sabiedrību. Tā rezultātā nedz Universal Leaf Tobacco Co. Inc. (Universal Leaf), kuras turējumā ir visas Taes un Deltafina pamatkapitāla daļas, nedz sabiedrības Universal Leaf tiešo mātessabiedrību Universal Corp. (Universal) nesauca pie solidāras atbildības.
19. Kā pamatojumu Komisija minēja to, ka, izņemot saistību starp mātessabiedrībām un to meitassabiedrībām komercsabiedrību tiesību izpratnē, neesot nekādu norāžu par jebkādu Universal un Universal Leaf būtisku saistību ar lietas apstākļiem, par kuriem tiek veikta izmeklēšana. Tādēļ lēmumu šajā lietā neesot piemēroti adresēt arī tai. Tas vēl jo vairāk esot sakāms par Intabex, jo tās līdzdalībai sabiedrībā Agroexpansión pilnībā esot bijis tikai finanšu pārvaldības raksturs (10).
C – Tiesvedība pirmajā instancē
20. Apstrīdēto lēmumu vairāki tā adresāti pārsūdzēja pirmajā instancē Vispārējā tiesā, lūdzot tā atcelšanu. Par AOI (agrākās SCC), SCTC un TCLT kopīgi celto prasību Vispārējā tiesa 2010. gada 27. oktobrī taisīja spriedumu (11) (turpmāk tekstā arī – “Vispārējās tiesas spriedums” jeb “pārsūdzētais spriedums”).
21. Spriedums pirmajā instancē AOI, SCTC un TCLT prasībai bija daļēji labvēlīgs. Proti, Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu atzina par spēkā neesošu attiecībā uz TCLT, taču pārējā daļā – tātad attiecībā uz AOI un SCTC – tā prasību noraidīja. Apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl tas attiecas uz TCLT, Vispārējā tiesa būtībā pamatoja ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (12).
IV – Tiesvedība Tiesā
22. Ar savu 2010. gada 28. decembra procesuālo dokumentu AOI un SCTC iesniedza kopīgu apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu. Atsevišķu apelācijas sūdzību pret šo pašu spriedumu ar savu 2011. gada 7. janvāra procesuālo dokumentu iesniedza arī Komisija.
23. Lietā C‑628/10 P AOI un SCTC kopīgi lūdz:
– atcelt Vispārējās tiesas spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīti pamati, ar kuriem tiek apgalvots par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003. gada 23. panta 2. punktu, nepietiekamu pamatojumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nospriežot, ka Alliance One International, Inc., agrākā Standard Commercial Corp., un Standard Commercial Tobacco Co. ir solidāri saucamas pie atbildības;
– Komisijas lēmumu atzīt par spēkā neesošu, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, un samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikto naudas sodu;
– nospriest, ka Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
24. Komisija lietā C‑628/10 P lūdz:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– nospriest, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.
25. Ar savu atsevišķo apelācijas sūdzību lietā C‑14/11 P Komisija Tiesu lūdz:
– atcelt Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu,
– noraidīt kopumā prasību Vispārējai tiesai, kā arī
– nospriest, ka TCLT sedz šā procesa tiesāšanās izdevumus, bet trīs prasītājas – tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.
26. Pret to savukārt vēršas AOI, SCTC un TCLT. Tās kopīgi lūdz:
– noraidīt kopumā Eiropas Komisijas iesniegto apelācijas sūdzību lietā C‑14/11 P un
– nospriest, ka Komisija sedz tiesāšanās izdevumus, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.
27. Pēc attiecīgā rakstveida procesa noslēguma Tiesas priekšsēdētājs ar savu 2011. gada 14. septembra rīkojumu lietu C‑628/10 P un lietu C‑14/11 P apvienoja mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai. Mutvārdu process notika 2011. gada 16. novembrī.
V – Par Alliance One International tiesībām uzsākt tiesvedību
28. Gan lietā C‑628/10 P, gan lietā C‑14/11 P sabiedrība AOI apelācijas tiesvedības nolūkiem sevi norāda par SCTC un TCLT tiesību pārņēmēju (13).
29. Komisija apšauba to, ka šāda konstrukcija ir iespējama. Tomēr tā nav izvirzījusi formālus iebildumus pret to, ka AOI Tiesā pamatus – apsūdzības vai aizstāvības līdzekļus – ir izvirzījusi ne tikai savā vārdā, bet arī SCTC vārdā (lietā C‑628/10 P) vai attiecīgi SCTC un TCLT vārdā (lietā C‑14/11 P).
30. Šāda svešu tiesību īstenošana savā vārdā – kas tiek dēvēta arī par īpašu procesuālu pilnvarojumu [Prozessstandschaft] – var būt pieļaujama vienīgi tad, ja tam ir likumisks vai līgumisks pamats.
31. Tomēr tas, vai izskatāmajā lietā attiecībā uz AOI pastāv šādi priekšnosacījumi, nebūtu sīkāk jāaplūko. To paredz procesuālās ekonomijas princips. Tas tādēļ, ka apelācijas sūdzību lietā C‑628/10 P kopīgi iesniedza AOI un SCTC, tāpat arī AOI, SCTC un TCLT kopīgi iesniedza atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību lietā C‑14/11 P. Tātad, tā kā visos gadījumos vismaz vienai no iesaistītajām pusēm – izskatāmajā lietā AOI – neapšaubāmi ir vajadzīgās tiesības celt prasību, pušu argumenti katrā ziņā ir jāizvērtē atsevišķi (14).
VI – Apelācijas pamatu vērtējums
32. Sākumā, pirms dažādo apelācijas pamatu apspriešanas, šķiet, būtu piemēroti aplūkot divus šķietami ļoti tehniskus jēdzienus, kurus puses atkārtoti izmantoja gan saistībā ar AOI un SCTC apelācijas sūdzību (lietā C‑628/10 P), gan ar Komisijas apelācijas sūdzību (lietā C‑14/11 P), proti, “prezumpcija par pilnībā piederošu meitassabiedrību, [turpmāk tekstā – prezumpcija]” un “divkārša pamata” koncepcija.
33. Prezumpcijas avots ir Tiesas judikatūra attiecībā uz mātessabiedrības atbildību par tās attiecīgo meitassabiedrību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās. Ja mātessabiedrības turējumā ir pilnībā (vai gandrīz pilnībā) tās meitassabiedrības pamatkapitāla daļas vai akcijas, tad tiek atspēkojami prezumēts, ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību tirgū. Tas attiecas arī uz gadījumu, kad mātessabiedrība savu meitassabiedrību kontrolē ar iestarpinātas sabiedrības starpniecību, turklāt mātessabiedrības turējumā ir pilnībā (vai gandrīz pilnībā) šādas iestarpinātās starpsabiedrības pamatkapitāla daļas vai akcijas, savukārt šī starpsabiedrība tur pilnībā (vai gandrīz pilnībā) meitassabiedrības pamatkapitāla daļas vai akcijas (15). Saskaņā ar judikatūru līdzdalība pilnībā vai gandrīz pilnībā ir pietiekama, lai mātessabiedrības solidāri sauktu pie atbildības par savu meitassabiedrību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās (16).
34. Atšķirībā no prezumpcijas divkārša pamata koncepcija judikatūrā līdz šim nav minēta. Tomēr Vispārējā tiesa izskatāmajā lietā atsaucās uz šo koncepciju, lai izskaidrotu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā balstījās ne tikai uz prezumpciju, bet piesardzības dēļ ņēma vērā arī papildu aspektus, kas liecināja par mātessabiedrību izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu attiecībā uz to attiecīgo meitassabiedrību komercdarbības politiku (17).
35. Tas, ka apstrīdētais lēmums pamatojas uz divkārša pamata koncepciju, ir Vispārējās tiesas konstatēts fakts. To apelācijas tiesvedībā Tiesa nevar pārbaudīt (18), jo Komisija šajā ziņā nav cēlusi nekādus iebildumus par faktu sagrozīšanu. Tādēļ nav nozīmes tam, ka Komisija tiesvedībā Tiesā – it īpaši mutvārdu procesā – mēģināja epizodiski aizstāvēties ar to, ka apstrīdētajā lēmumā divkārša pamata koncepcija nemaz neesot tikusi izmantota, bet gan tikai prezumpcija).
36. Tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts vēl pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, izskatāmajā lietā joprojām ir jāatsaucas uz primāro tiesību normām Amsterdamas līguma redakcijā, it īpaši uz EKL 81. pantu un 253. pantu, nevis uz LESD 101. un 296. pantu.
A – Par iebildumiem saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu
37. Izskatāmajā lietā interešu centrā atrodas ar vienlīdzīgas attieksmes principu saistītās tiesību piemērošanas problēmas. Jautājumu, vai un cik lielā mērā šis princips ir nozīmīgs, piemērojot EKL 81. pantu (tagadējo LESD 101. pantu) un Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, iztirzā gan AOI un SCTC savā apelācijas sūdzībā lietā C‑628/10 P, gan Komisija savā apelācijas sūdzībā lietā C‑14/11 P. Tādēļ attiecīgos iebildumus apskatīšu kopīgi un pirms pārējiem iebildumiem.
38. Visas apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai pārmet, ka tā esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tiesa – atšķirīgu iemeslu dēļ.
39. Lietā C‑14/11 P Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa – it īpaši pārsūdzētā sprieduma 218. punktā – esot nepareizi pieņēmusi, ka TCLT esot tikusi diskriminēta (salīdzinājumā ar Intabex, Universal un Universal Leaf). Komisija uzskata, ka TCLT kā Standard koncernā iestarpinātā sabiedrība, kas laikā pēc 1998. gada 5. maija turēja gandrīz visas WWTE akcijas, varot tikt saukta pie atbildības kopā ar AOI un SCTC. Tā pārmet, ka Vispārējā tiesa, atsaucoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, esot nepareizi atbrīvojusi TCLT no līdzatbildības par pārkāpumiem saistībā ar WWTE dalību aizliegtās vienošanās.
40. Turpretī lietā C‑628/10 P AOI un SCTC, atsaucoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, mēģina novelt no sevis līdzatbildību par pārkāpumiem saistībā ar WWTE dalību aizliegtās vienošanās; tās apgalvo, ka pret tām kā WWTE mātessabiedrībām esot bijusi sliktāka attieksme nekā pret Universal un Universal Leaf kā aizliegtajā vienošanās iesaistīto sabiedrību – attiecīgi Taes un Deltafina – mātessabiedrībām.
1) Vienādas attieksmes principa un tiesiskuma principa kopsakars lietās saistībā ar aizliegtās vienošanās darbībām (pirmais un otrais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P)
41. Pirmais un otrais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P ir cieši savstarpēji saistīti. Tie ir jāvērtē kopā.
a) Par Komisijas galveno pārmetumu: apgalvota nepareiza vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana
42. Būtībā lietā C‑14/11 P Komisija ar abiem pirmajiem apelācijas pamatiem iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa vienlīdzīgas attieksmes principu esot “nepareizi piemērojusi”. Tā neesot izpratusi to, ka attiecībā uz mātessabiedrības atbildību par savu meitassabiedrību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās tiesiskuma princips esot izšķirošs. Ja kāda mātessabiedrība pēc judikatūrā (19) attīstītiem kritērijiem – it īpaši saskaņā ar prezumpciju – ir atbildīga, tad vienlīdzīgas attieksmes princips šajā ziņā neko nevarot mainīt.
43. Šāda argumentācija ir nepareiza.
44. Proti, kā Komisija pati atzīst apelācijas tiesvedībā, judikatūras kritēriji, uz ko tā atsaucas, sniedz informāciju tikai par to, vai kāda mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir daļa no viena un tā paša uzņēmuma konkurences tiesību izpratnē, tātad pie atbildības par iespējamu pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās var saukt vienu no tām vai arī abas divas (20).
45. Turpretī minētā judikatūra neietver nekādas izsmeļošas prasības attiecībā uz izšķirošo jautājumu, vai par pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās ir uzliekams naudas sods un kurām juridiskām personām attiecīgos apstākļos ir adresējams Komisijas lēmums par naudas soda uzlikšanu.
46. Šajā kontekstā ir jāņem vērā, ka jautājums par mātessabiedrības un/vai meitassabiedrības piederību vienam vienotam uzņēmumam, kā arī to no tā izrietošā atbildība par pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās ir atbildams vienīgi pēc juridiskiem kritērijiem, kur pretī, uzliekot naudas sodu par šo pašu pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās, svarīga loma papildus juridiskiem aspektiem ir arī lietderības apsvērumiem (21): Komisijai Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta ietvaros ir rīcības brīvība; tā var uzlikt naudas sodu.
47. Savas rīcības brīvības ietvaros, kas paredzēta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā, Komisija atkarībā no konkrētā gadījuma var izlemt, vai tā par kāda uzņēmuma pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās vispār uzliek naudas sodu, turklāt – arī to, kurai attiecīgā uzņēmuma juridiskai personai (vai kurām juridiskām personām) tā attiecīgos apstākļos šādu naudas sodu uzliek (22).
48. Īstenojot šo rīcības brīvību, atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktam Komisija tomēr nav pilnīgi brīva; tai ir jāievēro vispārīgie Savienības tiesību principi un Savienības mērogā garantētās pamattiesības (23). It īpaši tai ir saistošs vienlīdzīgas attieksmes princips un samērīguma princips (24).
49. Tādēļ Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu pareizi ir izvērtējusi vienlīdzīgas attieksmes principa kontekstā (25), nevis aprobežojusies ar, piemēram, salīdzinoši virspusēju vērtējumu par to, vai lēmums norāda uz rīcības brīvības ļaunprātīgu izmantošanu LESD 263. panta 2. punkta izpratnē (franciski – “détournement de pouvoir”) (26).
50. Vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārīgs Savienības tiesību princips, kas ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā (27). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas nosaka, ka līdzīgas situācijas nedrīkst atrisināt atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas – līdzīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (28).
51. No tā izriet, ka, izskatot konkrētu pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās, Komisijai ir jāievēro divas lietas:
– pirmkārt, Komisija nedrīkst bez objektīva pamatojuma novirzīties no savas naudas soda piemērošanas prakses, ko tā ir darījusi zināmu savos paziņojumos par konkurences politiku (29); spēkā ir princips, ka administrācijai ir saistoši pašas pieņemtie akti (30);
– otrkārt, Komisija nedrīkst diskriminēt nevienu no aizliegtā vienošanās iesaistītiem uzņēmumiem (salīdzinājumā ar pārējiem šīs aizliegtās vienošanās dalībniekiem).
52. Izskatāmajā lietā tuvāk aplūkojams ir vienīgi otrais aspekts.
53. Vienlīdzīgas attieksmes princips Komisijai liedz uzlikt naudas sodu vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekiem, piemērojot atšķirīgus kritērijus. Izskatāmajā lietā uz šīs premisas pareizi ir balstījusies arī Vispārējā tiesa (31).
54. Tātad, ja Komisija izlemj, ka par aizliegtā vienošanā iesaistīta uzņēmuma pārkāpumiem pie atbildības tiek saukta gan tajā tieši iesaistītā meitassabiedrība, gan aiz tās stāvošā(s) mātessabiedrība(s), tad tai līdzīgā veidā ir jārīkojas arī attiecībā uz visiem pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ja šie pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki atrodas salīdzināmā stāvoklī.
55. Šajā ziņā nav tā, ka Komisijai naudas sods būtu obligāti jāuzliek visām aizliegtās vienošanās dalībnieku mātessabiedrībām, kas – tīri juridiski traktējot – būtu atbildīgas par pārkāpumiem saistībā ar to attiecīgo meitassabiedrību dalību aizliegtās vienošanās. Drīzāk tā var, īstenojot savu rīcības brīvību, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, izdarīt izvēli starp attiecīgajām mātessabiedrībām.
56. Komisija, piemēram, var (kā tas ir noticis izskatāmajā lietā) piesardzības pēc sava lēmuma par naudas soda uzlikšanu adresātu loku balstīt uz dubulta pamata koncepciju: tā savu adresātu loku var ierobežot uz tādām mātessabiedrībām, attiecībā uz kurām papildus vienkāršai prezumpcijai tai ir konkrēti pierādījumi par faktisku izšķirošās ietekmes īstenošanu uz to attiecīgo pilnībā piederošo meitassabiedrību rīcību. Šādi pierādījumi atkarībā no konkrētās mātessabiedrības var izrietēt no pavisam atšķirīgiem faktiem. Komisija pamatoti norāda, ka vienlīdzīgas attieksmes princips tai neprasa pret visām mātessabiedrībām ikvienā gadījumā izmantot tādus pašus pierādījuma veidus – piemēram, dokumentus, liecinieku izteikumus vai tml. – vai iesniegt tādu pašu pierādījumu skaitu (32).
57. Tomēr vienlīdzīgas attieksmes princips tiek pārkāpts, ja Komisija viena un tā paša pārkāpuma gadījumus saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās vērtē ar kvalitatīvi atšķirīgiem kritērijiem, t.i., ja tā dažu mātessabiedrību vainojamību padara atkarīgu no stingrāka pierādīšanas kritērija, nekā tas ir citu mātessabiedrību vainojamības gadījumā, piemēram, dažām mātessabiedrībām piemērojot divkārša pamata koncepciju, savukārt attiecībā uz citām mātessabiedrībām savu pamatojumu balstot tikai uz prezumpciju.
58. Kā liecina Vispārējās tiesas konstatētie izskatāmās lietas fakti, Komisija tieši tā arī bija rīkojusies: TCLT tika solidāri saukta pie atbildības par savas meitassabiedrības WWTE pārkāpumu saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās, pamatojoties tikai uz prezumpciju (33), kur pretī sabiedrībām Intabex, Universal un Universal Leaf Komisija naudas sodu neuzlika, jo attiecībā uz tām tā piemēroja divkārša pamata koncepciju, jo tā šo sabiedrību līdzdalību savu attiecīgo meitassabiedrību pamatkapitālā (bez konkrētiem pierādījumiem par faktisku izšķirošās ietekmes īstenošanu) neuzskatīja par pietiekamu (34).
59. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, drīkstēja pieņemt, ka TCLT salīdzinājumā ar Intabex, Universal un Universal Leaf tika diskriminēta (35).
60. Šajā ziņā neko nemaina arī Komisijas minētais tiesiskuma princips.
61. Proti, vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principu, saskaņā ar ko neviens nevar atsaukties uz tiesību normu kļūdainu piemērošanu attiecībā uz citiem, cenšoties gūt sev personīgu labumu (36). Ar citiem vārdiem, Savienības tiesībās netiek garantētas tiesības uz “vienlīdzību nelikumīgā situācijā” (37). Komisija savos rakstveida paskaidrojumos uz to ir norādījusi šādi: “Divi netaisnīgas rīcības gadījumi nerada tiesības [Two wrongs do not make a right].”
62. Tomēr izskatāmajā lietā nebija sagaidāma pretruna ar administrācijas likumīgas rīcības principu. Drīzāk Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu administratīvajā procesā savas rīcības brīvības ietvaros bija jāizvēlas starp diviem rīcības variantiem, no kuriem viens bija ne mazāk likumīgs kā otrs: Komisijai bija brīva izvēle – vai nu visas mātessabiedrības, uz kurām attiecās prezumpcija, solidāri saukt pie līdzatbildības (pirmais rīcības variants), vai tomēr apstrīdētā lēmuma adresātu loku ierobežot, pamatojoties uz divkārša pamata koncepciju (otrais rīcības variants).
63. Šādā situācijā juridiski nebija iebilstams, ka Komisija attiecībā uz Intabex, Universal un Universal Leaf izvēlējās otro rīcības variantu. Līdz ar divkārša pamata koncepcijas piemērošanu Komisija atteicās tikai no tā, ka attiecīgās sabiedrības, pamatojoties uz prezumpciju vien, tiek solidāri sauktas pie līdzatbildības par tās meitassabiedrību izdarītiem pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās.
64. Tā kā līdz ar to Komisijas rīcība pret Intabex, Universal un Universal Leaf nebija “netaisnīga”, par “vienlīdzību nelikumīgā situācijā” nevar uzskatīt to, ka pārsūdzētajā spriedumā pret TCLT tiek izrādīta tāda paša attieksme.
65. No sprieduma lietā “Kokšķiedras masa” neizriet nekas, kas liecinātu par pretējo (38). Protams, Tiesa tajā ir norādījusi, ka uzņēmums “nevar izvairīties no sankciju piemērošanas, pamatojoties uz to, ka citam uzņēmumam naudas sods nav ticis piemērots, ja šī uzņēmuma situācija Kopienu tiesā nemaz nav tikusi izskatīta” (39). Tomēr šeit interesējošais jautājums par Komisijas rīcības brīvības īstenošanu, uzliekot naudas sodu, ciktāl to var konstatēt, spriedumā lietā “Kokšķiedras masa” tuvāk netika apspriests.
66. Citādi neuzskatu par pārliecinošu, ka no sprieduma lietā “Kokšķiedras masa” var secināt, ka Komisijai savas rīcības brīvības īstenošanā attiecībā uz naudas soda uzlikšanu būtu pilnīga brīvība un Eiropas Savienības Tiesas instancēs nekādā veidā nebūtu jāatbild par vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu. Šāda judikatūra neatbilstu prasībām par pamattiesību efektīvu aizsardzību Eiropas Savienības tiesās (skat. arī Pamattiesību hartas 47. panta 1. punktu).
67. Ja Vispārējā tiesa atbilstoši savai tiesas spriešanas kompetencei nodrošina, ka Komisija savu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto rīcības brīvību īsteno attiecībā uz visiem vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekiem, pamatojoties uz tādiem pašiem likumīgiem kritērijiem, tad tā garantē nevis “vienlīdzību nelikumīgā situācijā”, bet gan aizsardzību pret administrācijas patvaļīgu rīcību.
68. Tā kā Vispārēja tiesa, piemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, attiecībā uz TCLT tādējādi nav pieļāvusi tiesību normu piemērošanas kļūdu, Komisijas galvenais pārmetums saistībā ar pirmo un otro apelācijas pamatu lietā C‑14/11 P ir noraidāms kā nepamatots.
b) Par pārmetumiem attiecībā uz nepietiekamu sprieduma pamatojumu un faktu sagrozīšanu
69. Turklāt pirmajā apelācijas pamatā lietā C‑14/11 P Komisija Vispārējai tiesai, starp citu, pārmet, ka tā ir nepietiekami pamatojusi savu spriedumu un ir sagrozījusi faktus.
i) Par šķietamām pamatojuma nepilnībām
70. Vispirms Komisija pārmet to, ka Vispārējā tiesa esot ignorējusi Komisijas juridiskos apsvērumus pirmajā instancē par tiesiskuma principu un par principu “prettiesiska situācija nevar būt vienlīdzības pamats”. Tas esot uzskatāms par “acīmredzamu pamatojuma nepilnību”.
71. Pienākums pienācīgi pamatot pirmās instances tiesas spriedumu izriet no Tiesas Statūtu 36. panta kopsakarā ar 53. panta 1. punktu.
72. Manuprāt, Komisija šeit izvirza pārspīlētas prasības attiecībā uz šā pamatošanas pienākuma apjomu. Tādēļ, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izsmeļošu un detalizētu visas procesa dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu; līdz ar to pamatojums var tikt izteikts netieši ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju pārbaudes veikšanai (40).
73. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa katrā ziņā iepazinās ar Komisijas argumentiem (41). Turklāt tā ir skaidri un nepārprotami izklāstījusi savu viedokli par vienlīdzīgas attieksmes principa piemērojamību un juridiskajām robežām (42). No tā izriet, vismaz netieši, ka tā Komisijas iebildumu par tiesiskuma principa nozīmi neuzskatīja par ievērības cienīgu. Tādēļ par pamatojuma trūkumu nevar būt runa.
ii) Par šķietamo faktu sagrozīšanu
74. Turklāt Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 158. punktā ir “acīmredzami sagrozījusi” apstrīdēto lēmumu, kā arī tajā paustos Komisijas argumentus. Šķietamie sagrozījumi esot konstatējami apstāklī, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi apstrīdētā lēmuma 384. apsvērumu. Vispārējā tiesa esot nepareizi pieņēmusi, ka Komisija piekrīt tās nostājai par vienlīdzīgas attieksmes principu.
75. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neprasot iesniegt jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (43).
76. Apstrīdētā lēmuma 384. apsvērumā – ciktāl nozīmīgi šai lietai – tiek minēts, “ka īpašie apstākļi, kas Komisijai lika rīkoties, saucot pie atbildības mātessabiedrību par meitassabiedrības darbībām, katrā konkrētajā gadījumā var būt atšķirīgi.” Tajā pašā apsvērumā Komisija vēl piebilst: “Šis fakts pats par sevi nav nediskriminācijas principa pārkāpums, ja vien tiek konsekventi piemēroti atbildības principi.”
77. No tā noteikti var secināt, ka Komisija vienlīdzīgas attieksmes principu uzskata par nozīmīgu. Proti, vienīgi tā var izskaidrot to, ka Komisija minētajā sava lēmuma apsvērumā vispār apsvēra, vai šā principa – ko Komisija tur dēvē par nediskriminācijas principu – pārkāpums ir noticis vai ne.
78. Tieši šādu secinājumu Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma strīdīgajā fragmentā: vispirms tā izklāsta pati savu nostāju (“Komisijai ir pienākums ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu [..]” (44)); pēc tam tā piebilst, ka Komisija piekrīt šai nostājai, turklāt kā pierādījumu tā izmanto minēto apstrīdētā lēmuma 384. apsvērumu (45).
79. Līdz ar to Vispārējā tiesa ir veikusi pilnīgi loģisku apstrīdētā lēmuma interpretāciju, kas nekādi neliecina par to, ka Komisijas argumentācija būtu tikusi sagrozīta. Vispārējā tiesa ir pārņēmusi pat Komisijas piebildi, ka “īpašie apstākļi [..] katrā konkrētajā gadījumā var būt atšķirīgi” (46), uzsverot, “ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama” (47).
80. Šajos apstākļos nesaskatu nekādas norādes par to, ka Vispārējā tiesa apstrīdētā lēmuma 384. apsvēruma saturu būtu izvērtējusi acīmredzami nepareizi. Līdz ar to pārmetums par pierādījumu sagrozīšanu ir nepamatots.
c) Starpsecinājums
81. Tādējādi visā visumā pirmais un otrais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P kopumā ir noraidāms.
2) Par apgalvoto SCC un SCTC diskrimināciju, piemērojot divkārša pamata koncepciju (trešais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P)
82. Trešais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P ir iedalīts vairākās sadaļās, kas satura ziņā tomēr lielā mērā pārklājas. Būtībā AOI un SCTC apgalvo divas lietas: pirmkārt, divkārša pamata koncepcijas piemērošana attiecībā uz tām esot bijusi diskriminējoša (par šo jautājumu skat. zemāk a) apakšpunktu). Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot pietiekami precīzi salīdzinājusi stāvokli, kādā atradās AOI (agrākā SCC) un SCTC, ar Universal un Universal Leaf stāvokli (par šo jautājumu skat. nākamo b) apakšpunktu).
a) Par divkārša pamata koncepcijas šķietami diskriminējošo raksturu attiecībā pret SCC un SCTC (trešā apelācijas pamata lietā C‑628/10 P pirmais punkts)
83. Attiecībā uz divkārša pamata koncepciju apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti būtībā ir šādi: ja būtu tikusi piemērota tikai prezumpcija, tad arī Universal un Universal Leaf būtu bijis jāsauc pie atbildības par to meitassabiedrību Taes un Deltafina pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās. Turpretī restriktīvākas – divkārša pamata – koncepcijas piemērošanas dēļ galu galā pie atbildības kopīgi ar attiecīgajām meitassabiedrībām tika saukta vienīgi AOI (agrākā SCC) un SCTC, bet ne Universal un Universal Leaf.
84. Komisija pret šo iebildumu būtībā iebilst, argumentējot, ka vienlīdzīgas attieksmes princips negarantē tiesības uz “vienlīdzību nelikumīgā situācijā” (48). Iepriekš jau izklāstīju, ka izskatāmajā lietā šis arguments nav pietiekams (49), proti, šeit nav runas par jautājumu, vai administratīvs akts, kas jau tā ir prettiesisks (“nelikumīga situācija”), vēl būtu paplašināms. Drīzāk ir jānoskaidro, vai konkrēta attieksme, ko Komisija pilnīgi pareizi ir piemērojusi vienam no aizliegtas vienošanās dalībniekiem, ir jāadresē arī visiem pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem.
85. Taču AOI un SCTC pārmetumi par pārsūdzēto spriedumu nav pamatoti citu iemeslu dēļ.
86. Kā jau iepriekš tika minēts (50), Komisijai Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta ietvaros ir rīcības brīvība. Tādējādi nav tā, ka tai obligāti būtu jāuzliek naudas sods visām aizliegtas vienošanās dalībnieku mātessabiedrībām, kas – tīri juridiski traktējot – būtu saucamas pie atbildības par pārkāpumiem saistībā ar to attiecīgo meitassabiedrību dalību aizliegtā vienošanās. Drīzāk tā var, īstenojot savu rīcības brīvību, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, izdarīt izvēli starp attiecīgajām mātessabiedrībām.
87. To, ka šādas izvēles kritēriji dažus procesa dalībniekus var ietekmēt labvēlīgi, bet citus – nelabvēlīgi, nosaka lietas raksturs. Tas apstāklis vien, ka Komisija starp tām izdarīja izvēli, vēl neļauj secināt, ka ir notikusi diskriminācija. Tādēļ, ka, kamēr vien kritēriji, kurus izmantoja Komisija, ir pamatoti ar objektīviem apsvērumiem, nav nekāda iemesla pieņemt, ka atsevišķiem procesa dalībniekiem būtu prettiesiski radīta nelabvēlīgāka situācija.
88. Citādi būtu tad, ja Komisija, īstenojot savu rīcības brīvību saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ievērotu nevis objektīvus aspektus, bet gan subjektīvus apsvērumus, tātad, ja tā īstenotu tādu rīcību, kas vismaz atgādina rīcības brīvības ļaunprātīgu izmantošanu LESD 263. panta 2. punkta izpratnē.
89. Tomēr izskatāmajā lietā AOI un SCTC tiesvedībā nav sniegušas nekādus konkrētus pierādījumus, kas norādītu, ka Komisija, subjektīvu apsvērumu vadīta, būtu pamatojusies uz divkārša pamata koncepciju.
90. Gluži pretēji – pastāvēja objektīvs iemesls, lai veiktu izvēli starp attiecīgajām mātessabiedrībām, izmantojot divkārša pamata koncepciju. Kā Komisija pareizi uzsvēra tiesvedībā pirmajā instancē (51), apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī pastāvēja būtiska tiesiska nenoteiktība attiecībā uz kritērijiem atzīšanai par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos, nosakot atbildības sadalījumu starp mātessabiedrību un meitassabiedrībām (52). Tikai vēlāk ar Tiesas spriedumu lietā Akzo Nobel (53) šajā jautājumā tika ieviesta skaidrība.
91. Tiesiskās nenoteiktības apstākļos, kas pastāvēja pirms Tiesas sniegtā skaidrojuma, bija objektīvi pamatoti, ka Komisija apstrīdēto lēmumu piesardzības pēc adresēja vienīgi tādām mātessabiedrības, attiecībā uz kurām tai nevajadzēja paļauties tikai uz prezumpciju, bet tās rīcībā bija konkrētas norādes par faktisku izšķirošās ietekmes īstenošanu uz attiecīgo meitassabiedrību rīcību.
92. Tādēļ AOI un SCTC izvirzītais pārmetums par diskrimināciju, piemērojot divkārša pamata koncepciju, ir nepamatots.
b) Par AOI un SCTC stāvokļa salīdzinājumu ar Universal un Universal Leaf stāvokli (trešā apelācijas pamata lietā C‑628/10 P otrais punkts)
93. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav pietiekami intensīvi salīdzinājusi AOI (agrākā SCC) un SCTC stāvokli ar Universal un Universal Leaf stāvokli. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, lai varētu paust nostāju par AOI un SCTC izvirzīto pārmetumu par diskrimināciju, Vispārējai tiesai, pamatojoties uz faktiskajiem apstākļiem, būtu bijis jāpārbauda, vai Universal un Universal Leaf ar savām meitassabiedrībām Taes un Deltafina veidoja kopīgu saimniecisku vienību. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pauž viedokli, ka SCC un SCTC stāvoklis bija “ļoti līdzīgs” Universal un Universal Leaf stāvoklim.
94. Virspusīgi vērtējot, varētu uzskatīt, ka AOI un SCTC ar šo iebildumu tikai apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu un pierādījumu izvērtēšanu un lūdz Tiesu veikt izvērtēšanu, aizstājot Vispārējās tiesas vērtējumu. Tas apelācijas tiesvedībā nebūtu pieļaujami (54).
95. Tomēr aplūkojot pamatīgāk, ar AOI un SCTC apgalvojumiem tiek izvirzīta – vismaz arī – patiesa tiesību problēma, kuras apspriešana apelācijas tiesvedībā neapšaubāmi ir pieļaujama, proti, runa ir par piemērojamo juridisko prasību apjomu, Vispārējai tiesai izvērtējot pārmetumu par diskrimināciju, un it īpaši par kontroles apjomu, ko Vispārējā tiesa šajā ziņā īsteno attiecībā pret Komisiju. Šeit runa ir par jautājumu, kas arvien no jauna ir diskusijas priekšmets un pašlaik – lielā mērā Pamattiesību hartas kontekstā – izraisa arvien lielāku interesi.
96. Pamattiesību hartas 47. pants, kam saskaņā ar ES līguma 6. panta 1. punkta pirmo daļu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem un kas līdz ar to ir saistošas primārās tiesības, garantē pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir atzīts arī kā vispārīgs Savienības tiesību princips (55). Šīs pamattiesības arī ietver tiesības uz iestāžu lēmumu pārskatīšanu godīgā procesā neatkarīgā tiesā.
97. Kādas atsevišķas prasības no tā izriet, ir jānoskaidro, pamatojoties uz vienveidības principu (ES līguma 6. panta 1. punkta trešais teikums un Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta pirmais teikums), ņemot vērā ECPAK (56) 6. panta 1. punktu (57). Pēdējā minētā norma saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru konkrēti paredz, ka tiesas process dod iespēju pārbaudīt visus nozīmīgos faktu un tiesību piemērošanas jautājumus (58).
98. Nav strīda par to, ka izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa bija kompetenta veikt šādu visu faktu un tiesību piemērošanas jautājumu attiecībā uz to, kā Komisija ir ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, pārbaudi.
99. Tomēr šīs Vispārējā tiesas veiktās pārbaudes intensitāte ir lielā mērā atkarīga no tā, uz kādiem spēkā neesamības pamatiem balstījās prasītājas pirmajā instancē, un it īpaši, cik argumentēti bija to apgalvojumi, t.i., ar kādiem faktiem un argumentiem tās ir pamatojušas savus attiecīgos iebildumus. Tādēļ, ka tiešas prasības tiesvedībā Eiropas Savienības Tiesā spēkā ir pierādījumu iesniegšanas princips. Vienīgi izņēmuma gadījumos tiek prasīta argumentēšanas un pierādīšanas pienākuma apvēršana vai pierādījumu vākšana pēc pašas iestādes iniciatīvas. Taču neviena puse šajā tiesvedībā nav atsaukusies uz šādu vajadzību.
100. Izskatāmajā lietā sabiedrību SCC (tagadējās AOI), SCTC un TCLT argumentos pirmās instances tiesvedībā saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu tika norādīts tikai uz diviem punktiem, attiecīgi apgalvojot, ka Komisijas attieksme pret citu aizliegtās vienošanās dalībnieku mātessabiedrībām esot bijusi labāka nekā pret tām (59).
101. Tikai vienam no šiem prasības pirmās instances tiesai punktiem ir nozīme izskatāmo apelācijas pamatu kontekstā (60). Tajā SCC norādīja, ka tās kā mātessabiedrības stāvoklis, ņemot vērā visus nozīmīgos aspektus, esot bijis salīdzināms ar Universal, Universal Leaf un Sepi stāvokli. Tas, ko Komisija ir konstatējusi attiecībā uz pēdējām minētajām sabiedrībām, esot attiecināms arī uz pašu SCC, proti, neesot nedz konkrētu norāžu par faktisku SCC līdzdalību konstatētajos WWTE pārkāpumos, nedz par tiešu saziņu starp mātessabiedrību un meitassabiedrību.
102. SCC (AOI) savā replikas rakstā pirmajā instancē piebilda, ka Komisija prasītājas esot diskriminējusi (salīdzinājumā ar Universal), jo Komisija, atzīstot par vainojamu attiecīgo meitassabiedrību pārkāpumos saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, esot piemērojusi atšķirīgus kritērijus (61).
103. Līdz ar to SCC galu galā atkārtoja tikai to, ko tā jau bija minējusi saistībā ar kritērijiem mātessabiedrību atzīšanai par vainojamām meitassabiedrības WWTE pārkāpumos. Šajos apstākļos nevar noliegt to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā (62) savukārt atteicās veikt atsevišķu, intensīvāku apgalvojuma par diskrimināciju izvērtēšanu un visus prasības pamatus, tostarp pārmetumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, izvērtēja kopā.
104. Tādēļ kopumā pārmetums par to, ka izskatāmajā lietā nav pienācīgi izvērtēta AOI (SCC) un SCTC stāvokļa salīdzināmība ar Universal un Universal Leaf stāvokli, ir nepamatots.
c) Starpsecinājums
105. Tādējādi trešais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P ir noraidāms.
3) Par pirmās instances tiesvedībā attiecībā uz pārmetumu par diskrimināciju izvirzīto Komisijas pretargumentu nenozīmīgumu (trešais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P)
106. Ar savu trešo apelācijas pamatu lietā C‑14/11 P Komisija pārmet to, ka Vispārējā tiesa pirmās instances tiesvedībā esot tai liegusi iesniegt ziņas par faktiem, no kuriem būtu izrietējis, ka TCLT neatradās tādā pašā stāvoklī kā Universal un Intabex.
107. Šis apelācijas pamats it īpaši ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 196. punkta pirmo teikumu. Tajā Vispārējā tiesa aplūko jautājumu, vai ir jāņem vērā Komisijas norādītais apstāklis, ka TCLT no 1996. gada līdz 1999. gadam bija WWTE “galvenais klients”. Vispārējā tiesa uz šo jautājumu atbild noliedzoši, tostarp ar pamatojumu, ka runa ir par apgalvojumu, uz ko Komisija pirmoreiz esot balstījusies tikai tiesas procesā – konkrētāk sakot – savā iebildumu rakstā.
108. Komisija uzskata, ka šādā veidā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tās tiesības uz procesu, kas balstīts uz sacīkstes principu, un esot nepareizi izpratusi Komisijas lēmumu pamatošanai izvirzītās prasības. Abi punkti ir savstarpēji cieši saistīti.
109. Ir pareizi, ka Komisijai tiesvedībā, tāpat kā ikvienam citam lietas dalībniekam, ir tiesības uz procesu, kas balstīts uz sacīkstes principu (63). Tādēļ tai tiesā ir jāaizstāvas pret iebildumiem, kas izvirzīti prasības pieteikumā par [lēmuma] atcelšanu, piemēram, pret tādiem pārmetumiem par diskrimināciju kā tie, kādus pirmajā instancē izvirzīja AOI, SCTC un TCLT.
110. Tomēr Komisijas tiesības uz procesu, kas balstīts uz sacīkstes principu, ir samērīgi jālīdzsvaro ar attiecīgo uzņēmumu tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (Pamattiesību hartas 47. pants).
111. Atbilstoši tam Komisija tiesvedībā savas aizstāvības argumentācijā gan var detalizētāk izskaidrot apstrīdētā lēmuma pamatojumu (64). Taču Komisija nedrīkst tiesvedībā minēt pilnīgi jaunus apstrīdētā lēmuma pamatus. Sākotnējo pamatojuma trūkumu nevar novērst tādējādi, ka ieinteresētā persona lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedībā Savienības tiesā (65). Īpaši stingrs šis “pamatojuma sniegšanas a posteriori” aizliegums Vispārējā tiesā ir kriminālprocesā un kriminālprocesam līdzīgā procesā, piemēram, tiesvedībā par aizliegtu vienošanos (66).
112. Tādēļ arī izskatāmajā lietā Komisija nedrīkstēja tiesvedībā atsaukties uz apstākļiem, kas patiesībā bija jānorāda jau pašā apstrīdētajā lēmumā, taču faktiski tur netika minēti.
113. Atliek apsvērt, vai īpaši tas, ka TCLT bija WWTE “galvenais klients”, bija šāds apstāklis, kas jāmin jau apstrīdētā lēmuma pamatojumā.
114. Šajā ziņā jāpiebilst, ka Komisijas lēmumam par naudas soda uzlikšanu attiecībā uz ikvienu adresātu ir jābūt pietiekami pamatotam, it īpaši attiecībā uz tādiem, kas lēmumā tiek saukti pie atbildības par citu personu izdarītiem pārkāpumiem. Tādēļ šāds lēmums attiecībā uz mātessabiedrību, kas tiek atzīta par vainojamu par savas meitassabiedrības pārkāpumiem, ietver izsmeļošu izklāstu par pamatiem, kas attaisno mātessabiedrības atzīšanu par vainojamu pārkāpumos (67).
115. Tas, kādas tieši prasības no tā izriet katrā konkrētā gadījumā, ir nosakāms, ņemot vērā pamatošanas vajadzības nozīmi un nolūku, kas noteikts EKL 253. pantā (tagadējā LESD 296. panta 2. punktā). Tiesību akta pamatojumam jādod attiecīgajām personām iespēja uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu izvērtēt tā pamatotību, un kompetentajai Vispārējai tiesai ļautu īstenot uzraudzības pienākumus (68).
116. Ja Komisija, kā izskatāmajā lietā, nolemj, ka tikai dažas no aizliegtā vienošanās iesaistīto sabiedrību mātessabiedrībām tiek solidāri sauktas pie līdzatbildības, kamēr citas ne, tad tai tas ir jāpamato savā lēmumā par naudas soda uzlikšanu. Tām mātessabiedrībām, kas ir lēmuma par naudas soda uzlikšanu adresātes, ir lēmuma pamatojumā jākonstatē tas, kāpēc lēmums tika adresēts tieši tām, ja citu aizliegtās vienošanās dalībnieku mātessabiedrībām naudas sods uzlikts netika. Vienīgi tā attiecīgās personas un Eiropas Savienības Tiesa var pārbaudīt, vai Komisija, īstenojot savu rīcības brīvību, lēmumā nav pieļāvusi kļūdas, it īpaši iespējamus vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumus(69).
117. Tomēr izskatāmajā lietā, kā konstatēja Vispārējā tiesa, nebija tieši šāda pamatojuma; par to tiktāl strīda nav. Apstrīdētajā lēmumā Komisija gan ļoti pieticīgi pamatoja, kāpēc tā savu lēmumu neattiecināja uz dažiem citiem uzņēmumiem, tostarp Intabex (70), tomēr Komisija tajā skaidri izteicās, kāpēc lēmuma par naudas soda uzlikšanu adresātu lokā tā iekļāva tieši TCLT – atšķirībā no Intabex.
118. Komisija tikai tiesvedībā tiesā minēja faktu, ka liela daļa WWTE apstrādātās tabakas tiek pārdota TCLT, – kā svarīgu norādi par to, ka TCLT stāvoklis neesot salīdzināms ar Intabex stāvokli. Kā tiesvedībā tiesā apgalvo Komisija, šajā ziņā runa ir par izšķirošu apstākli, kas konkrēti pierādot to, ka, izvēloties TCLT kā apstrīdētā lēmuma adresātu, tā vienlīdzīgas attieksmes principu nepārkāpa.
119. Taču, ja TCLT kā WWTE “galvenais klients” piešķīra tik lielu nozīmi tam, ka tā tika izvēlēta par apstrīdētā lēmuma adresātu, tad šis apstāklis būtu bijis jāmin jau apstrīdētā lēmuma pamatojumā. Tas tādēļ, ka tikai ar šādu pamatojumu kļūst saprotams, kāpēc apstrīdētais lēmums tika īpaši adresēts TCLT. Šādu, tāsprāt, izšķirošu argumentu Komisija nedrīkstēja “sniegt a posteriori” tikai tiesvedībā tiesā. It īpaši šo pamatu nevar uzskatīt par vienkāršu apstrīdētā lēmuma izskaidrojumu, jo minētajā lēmumā, kā konstatēja Vispārējā tiesa, vispār nebija ietverti nekādi [citi] ar šo problemātiku saistīti pamati. Tātad Vispārējā tiesa pirmreizējo norādi uz TCLT kā WWTE “galveno klientu” tiesvedībā (71) uzskatīja par nepieļaujamu (72).
120. Komisija pret to iebilst, ka tai nav pienākuma pamatot, kāpēc tā konkrētām sabiedrībām – šeit Universal, Universal Leaf un Intabex – neadresē apstrīdēto lēmumu (73).
121. Taču šis arguments nav vietā. Tas tādēļ, ka šeit runa nebūt nav par jautājumu, vai apstrīdētais lēmums būtu bijis jāadresē arī sabiedrībām Universal, Universal Leaf un Intabex (74), bet gan par jautājumu, vai TCLT pareizi – it īpaši nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu – tika iekļauta šā lēmuma adresātu lokā.
122. Komisija arī iebilst, ka administratīvajā procesā tai neesot bijis iemesla TCLT stāvokli salīdzināt ar citu mātessabiedrību stāvokli, jo TCLT tikai tiesvedībā Vispārējā tiesā esot izvirzījusi apgalvojumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Komisija neesot pienākuma savos lēmumos zināmā mērā preventīvi izklāstīt visus argumentus, uz kuriem tā vēlāk varētu atsaukties, reaģējot uz iebildumiem, kas iesniegti par tās īstenotiem pasākumiem (75).
123. Tomēr šis iebildums, ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, nepārliecina. Sabiedrība TCLT administratīvā procesa gaitā vēl nevarēja paredzēt, ka tai vajadzētu aizstāvēties pret apgalvojumu par iespējamu diskrimināciju (salīdzinājumā ar Universal, Universal Leaf vai Intabex). Tādēļ, ka paziņojums par apsūdzības punktiem bija ticis adresēts arī sabiedrībām Universal, Universal Leaf un Intabex. Tas, ka Komisija tieši šīs sabiedrības vēlāk neiekļaus apstrīdētā lēmuma adresātu lokā, administratīvajā procesā TCLT vēl nevarēja paredzēt. Turpretī Komisija noteikti zināja, ka izvēle, ko tā bija izdarījusi, pieņemot apstrīdēto lēmumu, aizliegtās vienošanās dalībnieku mātessabiedrību vidū izvirzītu jautājumus par vienlīdzīgas attieksmes principu (76).
124. Visbeidzot mutvārdu procesā Tiesā Komisija apgalvoja, ka prezumpcija zaudē savu vērtību, ja no konkurences aizsardzības iestādes tiek pieprasīts, lai tā sava lēmuma par naudas soda uzlikšanu pamatojumā iekļautu apsvērumus par vienlīdzīgu attieksmi pret dažādajiem procesa dalībniekiem.
125. Tomēr arī šis arguments nav pārliecinošs. Pats par sevi saprotams, ka Komisijai joprojām ir rīcības brīvība, izvēloties lēmuma par naudas soda uzlikšanu adresātus, pamatoties uz prezumpciju un lēmuma pamatojumā izklāstīt tikai priekšnosacījumus prezumpcijas principa piemērošanai (77). Ja tomēr Komisija – kā šeit – savas rīcības brīvības ietvaros brīvprātīgi nolemj attiecībā uz mātessabiedrībām piemērot stingrākus kritērijus, tad tai savu lēmumu pamatojums ir jāpielāgo šiem stingrākiem kritērijiem. Kas pats sev augstāk uzstāda prasību latiņu, nedrīkst sūdzēties, ja kļūst grūtāk to pārvarēt.
126. Tātad kopumā nav tā, ka Vispārējā tiesa būtu nepareizi izpratusi prasības Komisijai pamatot apstrīdēto lēmumu vai arī būtu pārkāpusi Komisijas tiesības uz procesu, kas balstīts uz sacīkstes principu. Līdz ar to trešais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P ir jānoraida.
4) Par TCLT stāvokļa un Intabex un Universal stāvokļa salīdzināmību (ceturtais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P)
127. Ar savu ceturto apelācijas pamatu lietā C‑14/11 P, kas – tāpat kā iepriekš trešais apelācijas pamats – ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 196. punktu, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot “nepareizi piemērojusi” vienlīdzīgas attieksmes principu, jo TCLT, objektīvi vērtējot, esot atradusies citādā stāvoklī nekā Intabex un Universal.
128. Būtībā šeit runa atkal ir par jautājumu, vai TCLT iestarpināšanai Standard koncernā bija tikai finanšu pārvaldības raksturs tā, ka tās stāvoklis būtu salīdzināms ar Intabex stāvokli. Komisija apgalvo, kā tā to darīja jau pirmajā instancē (78), ka TCLT loma Standard koncernā pārsniedza līdzdalību finanšu pārvaldības nolūkā. Lai apstiprinātu savu tēzi, Komisija norāda uz jau minēto apstākli, ka TCLT esot sevi parādījusi kā savas meitassabiedrības WWTE apstrādātās tabakas galveno iepircēju. Šajā ziņā tās stāvoklis atšķiroties no Intabex stāvokļa.
129. Tomēr pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa tieši šo apstākli – ka lielu WWTE apstrādātās tabakas apjomu iepirka TCLT – nav atzinusi par vērā ņemamu, jo minētie pirkumi uz TCLT esot tikuši attiecināti tikai grāmatvedības un nodokļu apsvērumu dēļ; faktiski WWTE nekādu tabaku sabiedrībai TCLT neesot piegādājusi (79).
130. Komisija savā apelācijas sūdzībā pret to iebilst, ka neesot nozīmes tam, kādu iemeslu dēļ TCLT sevi parādīja kā WWTE apstrādātās tabakas pircēju. Katrā ziņā no šiem pirkumiem varot secināt, ka TCLT esot bijusi vairāk nekā tikai iestarpināta holdinga sabiedrība.
131. Šis Komisijas arguments nav pieļaujams. Proti, tas, kāda nozīme ir piedēvējama TCLT veiktajiem WWTE izstrādājumu pirkumiem, ir atkarīgs no tā, kā Vispārējā tiesa pēc sava ieskata izvērtē faktiskos apstākļus. Izņemot iespējamo sagrozīšanu, uz ko Komisija šeit nenorāda, šis jautājums apelācijas tiesvedībā Tiesā nav pārskatāms (80).
132. Šeit nav runas par tiesību piemērošanas jautājumu – vai Vispārējā tiesa ir pareizi kvalificējusi faktus un, izvērtējot faktiskos apstākļus, ir piemērojusi pareizos juridiskos kritērijus. Drīzāk Komisija par nepārliecinošu uzskata tikai Vispārējās tiesas izdarīto vērtējumu. Taču pārskatīt šādu vērtējumu un likt to aizstāt ar citu nebūt nav apelācijas tiesvedības jēga un nolūks (81).
133. Visbeidzot kā pavisam otršķirīgu Komisija vēl pievieno pārmetumu, ka Vispārējā tiesa savu spriedumu neesot pietiekami pamatojusi. Tā neesot izklāstījusi, kādēļ tā TCLT stāvokli ir atzinusi par salīdzināmu ar Universal stāvokli, un neesot izskatījusi šajā ziņā sniegtos Komisijas argumentus.
134. Tomēr arī šis arguments šeit ir nevietā. Tas nav efektīvs (franciski – “inopérant”) un līdz ar to tas ir nepamatots (82). Proti, ja Vispārējā tiesa – kā šeit – juridiskā ziņā nekļūdīgi ir konstatējusi, ka TCLT atradās stāvoklī, kas ir salīdzināms ar Intabex stāvokli, tad vairs nav nozīmes tam, vai TCLT stāvoklis arī citādā ziņā līdzinājās Universal un Universal Leaf stāvoklim. Apstrīdētā lēmuma atcelšanu Vispārējā tiesa varēja pamatot arī ar vienu pašu tās pieņēmumu par TCLT diskrimināciju salīdzinājumā ar Intabex.
135. Tādēļ ceturtais apelācijas pamats lietā C‑14/11 P ir jānoraida kā daļēji nepieļaujams un daļēji nepamatots.
5) Starpsecinājums
136. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu lietā C‑628/10 P un lietā C‑14/11 P kopumā ir noraidāmi.
B – Par dažiem citiem AOI un SCTC iebildumiem (pirmais un otrais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P)
137. Noslēgumā pievērsīšos dažiem citiem AOI un SCTC iebildumiem, ko tās pret pārsūdzēto spriedumu ar savu pirmo un otro apelācijas pamatu izvirza lietā C‑628/10 P.
1) Pirmais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P
138. Ar savu pirmo apelācijas pamatu lietā C‑628/10 P apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu un EKL 253. pantu (83). Tās uzskata, ka Vispārējā tiesa nepareizi atzina, ka ir pierādīta AOI (agrākās SCC) un SCTC atbildība par pārkāpumiem saistībā ar WWTE dalību aizliegtās vienošanās, turklāt gan pirms 1998. gada 5. maija, gan arī pēc tam.
139. Šiem iebildumiem pievērsīšos turpmāk a) un b) apakšpunktā. Šajā ziņā atteikšos no detalizētāka EKL 253. panta apspriešanas, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas nekādi nepaskaidro, cik lielā mērā Vispārējā tiesa būtu neievērojusi Savienības tiesību aktu pamatošanas prasības. Tādēļ to pārmetums par šādu prasību pārkāpumu ir uzskatāms par nepieļaujamu.
a) Par šķietamo SCC un SCTC izšķirošās ietekmes pār WWTE neesamību pirms 1998. gada 5. maija (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa lietā C‑628/10 P)
140. Pirmā apelācijas pamata pirmā daļa lietā C‑628/10 P attiecas tikai uz laikposmu pirms 1998. gada 5. maija. AOI (agrākā SCC) un SCTC apgalvo, ka tās savulaik pat neesot spējušas īstenot izšķirošu ietekmi uz WWTE. Pie atbildības tās vajadzības gadījumā drīkstētu saukt kopā ar pārējām sabiedrībām, kas ir WWTE akcionāri, bet ne vienas pašas.
141. Virspusīgi traktējot, varētu uzskatīt, ka AOI un SCTC ar šo iebildumu tikai apšauba Vispārējās tiesas izklāstīto vērtējumu par faktiem un pierādījumiem un lūdz Tiesu Vispārējās tiesas vērtējumu aizstāt ar pašas vērtējumu. Apelācijas tiesvedībā tas būtu nepieļaujami (84).
142. Taču īstenībā šeit runa ir par jautājumu, vai, vērtējot faktus un pierādījumus, Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz pareizajiem kritērijiem. Tas ir tiesību jautājums, ko Tiesa apelācijas tiesvedībā var pārbaudīt (85). Šajā ziņā no nepārskatāmi izklāstītajiem AOI un SCTC iebildumiem būtībā var konstatēt divus pārsūdzētā sprieduma juridiskas kritikas punktus. Šie kritikas punkti Tiesai sniedz izdevību izskaidrot tiesisko stāvokli vairākos aspektos, kas būs nozīmīgi arī nākotnē izskatāmām lietām.
i) Kritēriji atzīšanai par vainojamu pārkāpumos – izšķirošās ietekmes īstenošana
143. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai pārmet to, ka tā esot nepareizi izpratusi to, ka pēc sprieduma lietā AEG, atzīstot par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos, atbildības sadalīšana starp meitassabiedrību un mātessabiedrību esot pieļaujama vienīgi tad, ja kumulatīvi ir izpildīti divi nosacījumi: mātessabiedrībai esot bijis jāspēj īstenot izšķirošo ietekmi pār savu meitassabiedrību, un tai šī iespēja arī esot bijusi faktiski jāizmanto (86).
144. Šis pārmetums ir nevietā. Īstenībā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, vai mātessabiedrību drīkst saukt pie atbildības par savas meitassabiedrības pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, ir atkarīgs tikai no viena vienīga priekšnosacījuma, proti, mātessabiedrībai ir jābūt īstenojušai izšķirošu ietekmi uz meitassabiedrības rīcību tā, ka pēdējā minētā nevarēja patstāvīgi lemt par savu rīcību tirgū (87).
145. Parasti šim nolūkam nav vajadzīgs īpaši apspriest, vai attiecīgā mātessabiedrība vispār spēja īstenot izšķirošo ietekmi uz savas meitassabiedrības rīcību. Lai to atzītu par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos, pietiek ar pierādījumu, ka tā tāda veida ietekmi faktiski īstenoja. Jo, kā Vispārējā tiesa pareizi uzsver, konstatējums, ka mātessabiedrība ir faktiski īstenojusi izšķirošo ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību, nenovēršami nozīmē arī to, ka tā to spēja izdarīt (88).
146. Citādi tas ir vienīgi tad, ja izšķirošās ietekmes īstenošana izņēmuma kārtā nevis tiek pozitīvi pierādīta, bet gan tiek tikai atspēkojami prezumēta. Šāda prezumpcija gan var tikt piemērota vienīgi tad, ja ir skaidrs, ka mātessabiedrība vispār bija spējīga īstenot izšķirošu ietekmi uz savas meitassabiedrības rīcību, un ja, ņemot vērā saimniecisko, organizatorisko un juridisko saikni starp abām sabiedrībām, bija acīmredzams, ka tā šādu ietekmi faktiski īstenoja. Tas saskaņā ar judikatūru it īpaši tā ir gadījumā, ja pārkāpuma brīdī mātessabiedrības turējumā bija visas vai gandrīz visas tās meitassabiedrības pamatkapitāla daļas (prezumpcija) (89).
147. Tomēr, tā kā šeit aplūkojamajā laikposmā (pirms 1998. gada 5. maija) nebija runa par šāda prezumpcijas principa piemērošanu, tad Vispārējai tiesai nebūtu jāizdara nekādi īpaši konstatējumi, ka WWTE mātessabiedrības bija spējīgas īstenot izšķirošo ietekmi uz tās rīcību tirgū.
ii) Kopīga kontrole: neobligāts izslēgšanas pamats, lai par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos atzītu tikai vienu mātessabiedrību
148. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentē, ka gadījumā, ja meitassabiedrību kopīgi kontrolē (90) vairākas personas vai sabiedrības, konkurences tiesību nolūkiem pie atbildības par šīs meitassabiedrības pieļautiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem nevar saukt tikai vienu no šīm personām vai sabiedrībām.
149. Šis apgalvojums ir saistāms ar apstākli, ka WWTE, kas ir Spānijas pārstrādātāju aizliegtās vienošanās dalībniece, šeit aplūkojamajā laikposmā (t.i., pirms 1998. gada 5. maija), juridiski traktējot, vēl ekskluzīvi nekontrolēja Standard koncernu, kura galvgalī tolaik atradās SCC (tagadējā AOI) (91). Tādēļ AOI un SCTC uzskata, ka Komisija nedrīkstēja par WWTE pārkāpumiem saukt pie atbildības tikai tās vienas pašas, bet vienīgi kopā ar pārējiem WWTE akcionāriem, kas toreiz kopīgi ar tām īstenoja kontroli pār WWTE.
150. Atšķirībā no Komisijas uzskatu, ka šī argumentācija nav uzskatāma par nepieļaujamu strīda priekšmeta paplašināšanu attiecībā pret tiesvedību pirmajā instancē. Drīzāk tas padziļina apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumus pirmajā instancē (92), kas apelācijas tiesvedības stadijā ir pieļaujami (93).
151. Tomēr AOI un SCTC argumentācija lietā nepārliecina.
152. Proti, ir pareizi, ka bieži neviens no dalībniekiem viens pats nespēj īstenot izšķirošo ietekmi uz minētās sabiedrības rīcību, ja meitassabiedrību kopīgi kontrolē vairākas personas. Ar šo domu arī Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā iesāka savus apsvērumus (94).
153. Visbeidzot, tas tomēr ir atkarīgs ne tikai no juridiskām, bet arī no faktiskām atkarības attiecībām starp koncerna sabiedrībām. Proti, kā Tiesa ir konstatējusi, koncerna juridiskā struktūra, kuru raksturo tas, ka vairāk nekā viena persona atrodas tā vadībā, nav noteicoša, ja šī struktūra neatspoguļo minētā koncerna patieso darbību un reālo organizāciju (95).
154. Atbilstoši tam meitassabiedrība, kas de iure ir pakļauta vairāku tās dalībnieku/akcionāru kopīgai kontrolei, attiecībā uz tās komercdarbības politiku un tās rīcību tirgū de facto var būt pakļauta vienas vienīgas mātessabiedrības izšķirošai ietekmei. Tad (tikai) starp šo mātessabiedrību un meitassabiedrību pastāv saimnieciska vienība, kas abām sabiedrībām ļauj sevi parādīt kā vienu vienotu uzņēmumu konkurences tiesību izpratnē un abas kopīgi saukt pie atbildības par jebkādiem pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās.
155. Tātad ciktāl Komisija sniedz pierādījumus, ka konkrētā gadījumā de facto tikai viens no vairākiem dalībniekiem/akcionāriem īstenoja izšķirošo ietekmi uz meitassabiedrības rīcību tirgū, tā drīkst šo dalībnieku/akcionāru saukt pie solidāras atbildības par jebkādiem pārkāpumiem saistībā ar meitassabiedrības dalību aizliegtās vienošanās.
156. Tieši šādu argumentāciju Vispārējā tiesa izmantoja pārsūdzētajā spriedumā. Vispirms tā atzina, ka var pastāvēt gadījumi, kuros neatkarīgi no tā, ka “vairākiem uzņēmumiem vai personām” ir kopīga kontrole, tikai viens no uzņēmumiem vai personām “faktiski īsteno izšķirošo ietekmi uz tā[s] meitassabiedrības rīcību” (96). Pēc tam Vispārējā tiesa Komisijas sniegtās norādes par SCC un SCTC izšķirošo ietekmi uz WWTE pārbaudīja atsevišķi un atzina par pārliecinošām (97). Pārbaudīto norāžu vidū bija sabiedrībai WWTE adresēti norādījumi, WWTE pienākums konsultēties ar SCTC, kā arī informācijas plūsma starp WWTE un SCTC attiecībā uz pārstrādātāju aizliegtās vienošanās darbībām.
157. Pret šādu Vispārējās tiesas pieeju no juridiskā viedokļa nevar iebilst.
158. Atšķirībā no tā, kā, šķiet, uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, nebija īpaši vajadzīgs, lai mātessabiedrības SCC un SCTC sabiedrībai WWTE dotu konkrētus norādījumus attiecībā uz tās dalību Spānijas pārstrādātāju aizliegtajā vienošanā. Lai atzītu par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos, izšķirošas nav vis starp mātessabiedrību un meitassabiedrībām attiecībā uz pārkāpumu pastāvošās kūdīšanas rakstura attiecības un nepavisam jau mātessabiedrības dalība pārkāpumā. Drīzāk pietiekami ir pierādīt, ka attiecīgā meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet būtībā izpilda mātessabiedrības norādījumus un, proti, pirmām kārtām, saimnieciskas, organizatoriskas un juridiskas saiknes dēļ, kas pastāv starp abiem tiesību subjektiem (98).
159. Tātad kopumā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz tās izmantoto pārskatīšanas pamatu, varēja, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, secināt, ka SCC un SCTC no 1996. gada 13. marta līdz 1998. gada 4. maijam (ieskaitot) “faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz WWTE rīcību” (99), arī ja šajā laikposmā, traktējot tikai juridiski, tām vēl nebija pilnīgas kontroles pār WWTE.
160. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata pirmā daļa lietā C‑628/10 P nav pamatota.
b) Par apgalvoto AOI un SCTC pamattiesību pārkāpumu (pirmā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P)
161. Sava pirmā apelācijas pamata otrajā daļā lietā C‑628/10 P AOI un SCTC apgalvo, ka ir pārkāptas to pamattiesības, kas paredzētas Pamattiesību hartas 48. un 49. pantā. Tās uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi nevainīguma prezumpciju un sodu likumības principu, jo tā esot piekritusi tam, ka nolūkā saukt pie atbildības par meitassabiedrības pārkāpumu tiek prezumēts, ka mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošo ietekmi pilnībā pār savu meitassabiedrību (prezumpcija). No kopējā konteksta var secināt, ka šeit runa ir tikai par laikposmu pēc 1998. gada 5. maija, kad Standard koncerna sabiedrības tieši vai netieši pārņēma pilnīgu kontroli pār WWTE.
i) Pieļaujamība
162. Kā Komisija pareizi norāda, pastāv nopietnas šaubas par to, vai šis iebildums ir pieļaujams.
163. No tā gan ar pietiekamu precizitāti var konstatēt, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai un pret kuru pārsūdzētā sprieduma aspektu tās vēršas, proti, tiek iebilsts pret abu jau minēto pamattiesību pārkāpšanu, un šis pārkāpums izpaužoties kā prezumpcijas piemērošana attiecībā uz AOI (agrāko SCC) un SCTC laikposmā no 1998. gada 5. maija.
164. Tomēr AOI un SCTC ar šo iebildumu pārsniedz to, ko tās bija apgalvojušas pirmajā instancē, pamatojot savu lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu. Tādēļ, ka to prasībā pirmās instances tiesai nebija runas par pamattiesību pārkāpumu. Ja šādu iebildumu gribētu vēl pieļaut pašreizējā procesa stadijā, tad tas nozīmētu strīda priekšmeta paplašināšanu, kas apelācijas tiesvedībā nav pieļaujama (100).
165. Apstāklis, ka AOI un SCTC savus iebildumus par pamattiesību pārkāpumu izvirza tikai tagad, nav vis tās pirmajā instancē pausto apgalvojumu tālāka attīstīšana, kas būtu pieļaujama, bet gan pilnīgi jauns aspekts, kas līdz šim vēl nebija tiesvedības priekšmets un ko līdz ar to nedrīkst izskatīt apelācijas tiesvedībā Tiesā (101).
166. Tikpat mazā mērā iebildumus par pamattiesību pārkāpumu apelācijas tiesvedības stadijā var attaisnot ar starplaikā notikušo Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada 1. decembrī. Jāatzīst, ka kopš tā laika Pamattiesību harta ir ieguvusi saistošu primāro tiesību statusu un tai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (ES līguma 6. panta 1. punkta pirmā daļa). Tomēr AOI un SCTC norādītās pamattiesības jau agrāk bija atzītas par Savienības tiesību vispārīgajiem principiem (102), un arī līdz ar hartu kodificētajā formā vēlākais kopš 2004. gada 1. maija tās bija jāņem vērā Komisijas administratīvajā procesā saistībā ar aizliegtām vienošanām (103). Tādēļ AOI un SCTC jau pirmās instances tiesas tiesvedībā būtu varējušas iebilst pret jebkādiem šo pamattiesību pārkāpumiem.
167. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P ir atzīstama par nepieļaujamu. Tikai pilnīga izklāsta dēļ īsi apspriedīšu tā pamatotību.
ii) Pamatotība
168. Šajā lietā AOI un SCTC savus iebildumus par pamattiesību pārkāpumu būtībā pamato ar diviem argumentiem. Pirmkārt, prezumpcijai par pilnībā piederošu meitassabiedrību esot tāda iedarbība kā “vainojamības prezumpcijai” (104), kas esot pretēja pamattiesībās nostiprinātajam krimināltiesiskajam nevainīguma prezumpcijas principam (Pamattiesību hartas 48. panta 1. punkts); otrkārt, prezumpcija esot pretrunā personīgās atbildības principam un izraisot nesamērīga soda uzlikšanu mātessabiedrībai, tādējādi pārkāpdama sodu likumības principu (Pamattiesību hartas 49. pants).
169. Neviens no šiem argumentiem nepārliecina.
170. Vispirms attiecībā uz nevainīguma prezumpciju jāsaka, ka atsaukšanās uz tādu prezumpcijas principu kā šeit apspriesto neizraisa objektīvas pierādīšanas pienākuma apvēršanu. Drīzāk ar to tiek regulēta pierādījumu izvērtēšana saistībā ar atbildības sadali starp mātessabiedrību un meitassabiedrību, atzīstot par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos. Tā kā mātessabiedrības līdzdalība pilnā (vai gandrīz pilnā) apmērā tās meitassabiedrībā prima facie pieļauj secinājumu, ka izšķirošā ietekme faktiski tiek īstenota, mātessabiedrībai tāpat ir jāiebilst pret šo secinājumu, iesniedzot pamatotus pretpierādījumus; pretējā gadījumā ar šo secinājumu pietiek, lai ievērotu pierādīšanas pienākuma prasības. Citiem vārdiem sakot, pierādīšanas pienākums tiek mainīts vēl pirms jautājuma par objektīvo pierādīšanas pienākumu (105).
171. Šeit aplūkotā prezumpcija neietekmē mātessabiedrības likumīgās intereses. Mātessabiedrībai konkrētajā gadījumā ir iespējams atspēkot izšķirošas ietekmes prezumpciju, kas balstīta uz pieredzi, pierādot, ka tā ir atturējusies un nav ietekmējusi tās meitassabiedrības rīcību tirgū. Fakti un informācija, kas šajā ziņā ir vajadzīgi, tik un tā tiek iegūti no mātessabiedrības un meitassabiedrības iekšējās saimnieciskās aprites. Tādēļ ir pilnīgi pamatoti, ka pēdējai šajā ziņā tiek noteikts informēšanas pienākums (106).
172. Arī personīgās atbildības principu un sodu likumības principu prezumpcija neietekmē.
173. Tas, ka koncerna mātessabiedrība, kurai ir izšķiroša ietekme pār tās meitassabiedrībām, var būt solidāri atbildīga par to dalību aizliegtā vienošanās, nekādā gadījumā nav izņēmums no personīgās atbildības principa, bet gan ir tieši šā principa izpausme. Mātessabiedrība un meitassabiedrības, uz kurām attiecas tās izšķirošā ietekme, kopā ir vienots uzņēmums konkurences tiesību izpratnē un ir par to atbildīgas. Tad, ja šis uzņēmums tīši vai aiz nolaidības pārkāpj konkurences tiesības, proti, EKL 81. pantu (tagadējo LESD 101. pantu) un EEZ līguma 53. pantu, tas izraisa kopēju visu tā koncerna struktūrā esošo tiesību subjektu solidāru atbildību – vienādā mērā un neatkarīgi no tā, vai runa ir par mātessabiedrību vai meitassabiedrību (107).
174. Saskaņā ar konkurences tiesībām mātessabiedrības atbildība nav nekādi saistīta ar atbildību neatkarīgi no vainas (“strict liability”). Drīzāk mātessabiedrība, kā minēts, ir viena no tiesību subjektiem uzņēmumā, kas ir vainojams izdarītā konkurences pārkāpumā. Vienkāršoti varētu teikt, ka tā (kopā ar visām meitassabiedrībām, pār kurām tai ir izšķiroša ietekme) ir uzņēmuma juridisks iemiesojums, kas pats ir vainojams izdarītā konkurences tiesību normas pārkāpumā (108).
175. Visbeidzot attiecībā uz soda sankcijas samērīgumu (Pamattiesību hartas 49. panta 3. punkts) jāsaka, ka naudas soda apmēram, kas uzlikts par pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, neapšaubāmi ir jābūt samērīgā attiecībā ar pārkāpuma veidu, smagumu un ilgumu. Tomēr tas, vai pie atbildības par soda naudas samaksu tiek saukta tikai sabiedrība, kas ir tieši piedalījusies pārkāpumā saistībā ar dalību aizliegtā vienošanās, vai solidāri arī tās mātessabiedrība, ņemot vērā soda sankcijas samērīguma principu, nav svarīgi. Īpaši izskatāmajā lietā nav nekādas norādes par to, ka AOI un SCTC solidāra līdzatbildība par pārkāpumiem saistībā ar WWTE dalību aizliegtās vienošanās būtu bijusi nesamērīga; AOI un SCTC pašas šajā jautājumā nav izteikušās.
176. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P ir ne tikai nepieļaujama, bet arī nepamatota.
c) Starpsecinājums
177. Tātad kopumā pirmais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P ir noraidāms.
2) Otrais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P
178. Ar savu otro apelācijas pamatu lietā C‑628/10 P AOI un SCTC Vispārējai tiesai pārmet, ka tā esot nepareizi ļāvusi Komisijai, pirmkārt, Vispārējās tiesas tiesvedības gaitā pielāgot savu argumentāciju un, otrkārt, pēc iesniegšanas vēl papildus grozīt apstrīdētā lēmuma pamatus. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa tādējādi ir pārkāpusi sava Reglamenta 48. panta 2. punktu, LESD 296. pantu un procesa dalībnieku tiesības uz aizstāvību.
179. Būtībā šajā otrajā apelācijas pamatā pastāv strīds par to, kad izskatāmajā lietā tiesvedības dokumentos tika iekļauta divkārša pamata koncepcija mātessabiedrību atzīšanai par vainojamām pilnībā to attiecīgo meitassabiedrību pārkāpumos saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās. Vispārējā tiesa pieņem, ka Komisija jau administratīvajā procesā pamatojās uz šādu divkāršu pamatu (109). Turpretī AOI un SCTC ir pārliecinātas, ka ideja par divkāršu pamatu esot pausta tikai pirmās instances tiesvedībā, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, un tādēļ Vispārējā tiesa to nedrīkstēja ņemt vērā.
a) Vai otrais apelācijas pamats ir neefektīvs (“inopérant”)?
180. Komisija uzskata, ka šis otrais apelācijas pamats ir “pilnīgi neefektīvs” [“inopérant”]. Tā to pamato, pirmkārt, ar apstākli, ka pārsūdzētais spriedums nemaz nav atkarīgs no divkārša pamata koncepcijas. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka esot “neiespējami, ka apelācijas iesniedzējas no saviem iebildumiem varētu gūt sev kaut kādas priekšrocības”; proti, to atbildība par pārkāpumiem saistībā ar savas meitassabiedrības WWTE dalību aizliegtās vienošanās esot pierādīta arī tad, ja mātessabiedrības saukšanai pie atbildības izmantotu salīdzinoši strikto divkāršo pamatu.
181. Neviens no šiem argumentiem nepārliecina.
182. Attiecībā uz Komisijas pirmo argumentu jāatgādina, ka Tiesa apelācijas pamatu noraida kā efektīvu jeb nepārliecinošu (franciski – “inopérant”), ja šis apelācijas pamats pat juridiski pareizas argumentācijas gadījumā nebūtu piemērots, lai panāktu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu (110). Tas tā īpaši ir gadījumos, kad apelācijas sūdzības iesniedzējas vēršas pret pirmās instances tiesas sprieduma papildu pamatojumu (tā dēvēto obiter dicta) (111).
183. Taču šeit nav runa par šādu gadījumu.
184. Pretēji Komisijas viedoklim strīdīgais Vispārējās tiesas skaidrojums par divkāršu pamatu atzīšanai par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos nav obiter dicta. Drīzāk atsaukšanās uz šo dubulto pamatu pārsūdzētajā spriedumā ir uzskatāma par vienlīdzīgas attieksmes principa izvērtēšanas galveno pamatu (112).
185. Tikai tāpēc, ka Vispārējā tiesa atbalstīja to, ka Komisija izmanto divkāršu pamatu “paaugstināta pierādījumu līmeņa” nozīmē (113), tā varēja secināt, ka Komisija dažas mātessabiedrības – proti, AOI un SCTC – pareizi sauca pie atbildības par savu meitassabiedrību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, savukārt citas – piemēram, Universal un Universal Leaf – ne (114). Ja Vispārējā tiesa divkāršo pamatu būtu uzskatījusi par prettiesisku, savukārt par atbilstošu – vienīgi prezumpciju, tad tai būtu bijis jākonstatē vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums (115).
186. Arī otrais Komisijas arguments nepārliecina. Tādēļ ka apgalvojums, ka AOI un SCTC no sava iebilduma nevarētu “sev gūt nekādas priekšrocības”, īstenībā attiecas uz tās otrā apelācijas pamata pieļaujamību, konkrētāk sakot, uz tiesību aizsardzības interesēm (116). Turpretī attiecībā uz jautājumu, vai kāds iebildums ir neefektīvs (“inopérante”), šim aspektam nav nekādas nozīmes. Saskaņā ar judikatūru pārmetums par apelācijas pamata efektivitātes trūkumu ir saistīts ar jautājumu par apelācijas sūdzības pamatotību un neattiecas uz tā pieļaujamību (117).
187. Katrā ziņā ir jāpieņem, ka šajā otrajā apelācijas pamatā iesniegtajiem iebildumiem – gadījumā, kad tie ir nozīmīgi, – AOI un SCTC ir labas iespējas sev iegūt priekšrocības. Proti, ja izrādītos, ka Vispārējā tiesa ar savu atsaukšanos uz divkārša pamata koncepciju ir balstījusies uz aspektu, kas ar nokavēšanos tika iekļauta tiesvedībā un par ko apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarēja pienācīgi izteikties, tad katrā ziņā pārsūdzētais spriedums būtu atceļams procesa, kas balstīts uz sacīkstes principu, pārkāpuma dēļ (118). Šāda atcelšana neapšaubāmi būtu procesuāla priekšrocība AOI un SCTC.
188. Komisija mēģina izveidot saikni starp otro un trešo apelācijas pamatu lietā C‑628/10 P. Tā būtībā argumentē, ka šeit apspriestais otrais apelācijas pamats par šķietami Vispārējās tiesas pieļautiem procesuāliem pārkāpumiem vienīgi tad varot būt pamatots, ja par pamatotu tiktu atzīts arī trešais, kas veltīts vienlīdzīgas attieksmes principam. Tomēr šādā veidā Komisija nepareizi izprot abu apelācijas sūdzības pamatu patstāvīgo raksturu. Ja Tiesa konstatētu procesuālos pārkāpumus, par kuriem pārmet AOI un SCTC, tad būtu jāpieņem otrais apelācijas sūdzības pamats – neatkarīgi no tā, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtais pārmetums par diskrimināciju trešajā apelācijas pamatā izrādītos pamatots.
189. Tātad kopumā otrais apelācijas pamats lietā C‑628/10 P nevar tikt noraidīts kā neefektīvs (“inopérant”).
b) Apsvērumi par otrā apelācijas pamata saturu
190. Atliek noskaidrot, vai šā otrā apelācijas pamata abas daļas satura ziņā ir pamatotas.
i) Par pirmās instances tiesvedībā izklāstīto Komisijas argumentu šķietamo pielāgošanu (otrā apelācijas pamata pirmā daļa lietā C‑628/10 P)
191. Otrā apelācijas pamata pirmās daļas priekšmets lietā C‑628/10 P ir apgalvots Vispārējās tiesas izdarīts tās Reglamenta 48. panta 2. punkta, kurā ir ietverta norma par tiesību zaudēšanu attiecībā uz nokavēti iesniegtiem pamatiem (apsūdzības un aizstāvības līdzekļiem), pārkāpums. Tā kā Komisija divkārša pamata koncepciju pirmoreiz esot minējusi tikai savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, AOI un SCTC uzskata, ka šo paskaidrojumu gadījumā runa ir par nokavētu apgalvojumu, ko Vispārējai tiesai esot vajadzējis noraidīt kā nepieļaujamu.
192. Komisija apšauba jau Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta piemērojamību. Šķiet, ka tā uzskata, ka saskaņā ar šo normu tiesību zaudēšana nokavētas argumentācijas dēļ principā ir piemērojama vienīgi prasītājam, bet ne atbildētājam pirmajā instancē.
193. Taču šajā normā nav nekādu norāžu par tik ierobežojošu traktējumu. Īpaši skaidrs tas kļūst no Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta vācu valodas versijas, saskaņā ar kuru tiesību zaudēšana var attiekties gan uz apsūdzības, gan aizstāvības līdzekļiem. Turklāt minētās normas 2. panta 2. punktā runa pavisam vispārīgi ir par “pusi”, ar ko var tikt saprasts gan prasītājs, gan atbildētājs. Arī sistemātiskais kopsakars ar 48. panta 1. punktu apstiprina to, ka šeit nav runa tikai par prasītāja apgalvojumu, tādēļ ka šajā 1. punktā runa atkal pavisam vispārīgi ir par “pusēm”, un turklāt tieši atsaucas gan uz [prasītāja] repliku, kā arī uz [atbildētāja] atbildi uz repliku. Kopumā ņemot, Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta mērķis ir efektīva tiesvedības norise, kas ir jāaizsargā no novilcināšanas taktikas, ko varētu izmantot viena vai otra puse.
194. Šajā kontekstā mazāk mērķtiecīgs ir arī Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai esot jāpārbauda prasītāja apgalvojuma pamatotība, vienalga, vai tiek vai netiek iesniegts iebildumu raksts.
195. Principā Vispārējai tiesai ir rezervētas tiesības spriest par pušu apgalvojumu nozīmīgumu. Tādēļ, ka tiesnesis nav tikai “pušu mute” (119). Atbilstoši tam viņam nevar būt pienākums ņemt vērā tikai tādus argumentus, ar kuriem puses ir pamatojušas savus apgalvojumus, jo citādi viņam savs lēmums attiecīgos apstākļos būtu jābalsta uz nepamatotiem apsvērumiem par tiesību normu piemērošanu (120). Bet nokavēts arguments ir nepieļaujams. Tātad nav jāpārbauda šī apgalvojuma pamatotība, turklāt neatkarīgi no tā, vai runa ir par prasītāja pamatu – apsūdzības līdzekli – vai par atbildētāja pamatu – aizstāvības līdzekli.
196. Tātad kopumā Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu var piemērot attiecībā uz Komisijas aizstāvības argumentāciju pirmajā instancē.
197. Izskatāmajā lietā šī prasība nav pārkāpta.
198. Divkārša pamata koncepcija īstenībā gan nebija jauna, bet izmantota jau apstrīdētajā lēmumā. Pat ja minētajā lēmumā divkārša pamata jēdziens netika lietots, no tā kopsakara tomēr izriet, ka Komisija attiecībā uz mātessabiedrību līdzatbildību pilnībā par to meitassabiedrību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās nepaļāvās tikai uz prezumpciju, bet ņēma vērā arī papildu aspektus, kas ļauj secināt, ka attiecīgās mātessabiedrības faktiski īstenoja izšķirošo ietekmi (121).
199. Visādi citādi sabiedrībām AOI un SCTC mutvārdu procesā pirmajā instancē bija izdevība paust savu viedokli par Komisijas atbildi uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, arī par divkārša pamata koncepciju. Līdz ar to nevar būt runa par procesa, kas balstīts uz sacīkstes principu, pārkāpumu vai – kā to formulē apelācijas sūdzības iesniedzējas – par to aizstāvības tiesību pārkāpumu (122).
200. Līdz ar to lietas C‑628/10 P otrā apelācijas pamata pirmā daļa ir nepamatota.
ii) Par pārmetumu par apstrīdētā lēmuma pamatojuma vēlāku grozīšanu (otrā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P)
201. Arī otrā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P attiecas uz divkārša pamata problemātiku attiecībā uz mātessabiedrības atbildību pilnībā par pārkāpumiem saistībā ar to meitassabiedrību dalību aizliegtās vienošanās. AOI un SCTC uzskata, ka Vispārējā tiesa ar divkārša pamata koncepciju esot Komisijai nepieļaujamā veidā devusi iespēju papildus grozīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu, tā ka Komisija esot varējusi labot nepilnības savā argumentācijā. Tādējādi Vispārējā tiesa esot nepareizi izpratusi prasības, kas piemērojamas Savienības iestāžu tiesību aktu pamatošanai.
202. Saskaņā ar EKL 253. pantu (tagad – LESD 296. panta 2. punkts) Komisijas tiesību aktos, arī lēmumos konkurences tiesību administratīvajā procesā par naudas soda noteikšanu, ir jāsniedz pamatojums.
203. Kā jau tika minēts (123), Komisijas lēmumam par naudas soda uzlikšanu ir jābūt pietiekami pamatotam attiecībā uz ikvienu adresātu, taču it īpaši attiecībā uz tiem, kuri lēmumā tiek saukti pie atbildības par citu pārkāpumiem. Tādēļ šādā lēmumā attiecībā uz mātessabiedrību, kas tiek atzīta par vainojamu par savas meitassabiedrības pārkāpumu, ir jāiekļauj izsmeļošs pamatojums, kas attaisno mātessabiedrības atzīšanu par vainojamu šādos pārkāpumos (124). Šo pamatojumu nedrīkst papildus iesniegt vēlāk, tikai Vispārējās tiesas tiesvedības gaitā (125).
204. Tomēr no aizliegtas pamatu iesniegšanas a posteriori ir jāatšķir vienkāršs pamatojuma, kas pats par sevi jau ir pietiekams, izskaidrojums; tiesvedībā tas vienmēr ir pieļaujami un var būt noderīgi attiecīgā Eiropas Savienības Tiesas lēmuma materiāltiesiskai pārbaudei (126).
205. Izskatāmajā lietā norādes par divkāršu pamatu, ko Komisija sniedza pirmās instances tiesvedībā, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, bija tikai skaidrojums par jau esošu apstrīdētā lēmuma pamatojumu (127). Arī bez šāda skaidrojuma apstrīdētajā lēmumā pietiekami skaidri var secināt, ka izskatāmajā lietā Komisija nepaļāvās tikai uz prezumpciju, bet divkārša pamata nozīmē ņēma vērā arī papildu aspektus, kas apstiprina to, ka mātessabiedrības faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār attiecīgajām meitassabiedrībām (128).
206. Šajos apstākļos tas, ka Komisija sniedza paskaidrojumus par divkāršo pamatu pirmās instances tiesvedībā, nebija aizliegtais gadījums, kad tiek iesniegts a posteriori papildu pamatojums.
207. Līdz ar to arī otrā apelācijas pamata otrā daļa lietā C‑628/10 P ir nepamatota. Tādējādi šis apelācijas pamats ir jānoraida kopumā.
C – Kopsavilkums par abu pušu iesniegtajiem apelācijas pamatiem
208. Tā kā netiek atbalstīti nedz lietā C‑628/10 P izvirzītie AOI un SCTC iebildumi, nedz lietā C‑14/11 P izvirzītie Komisijas iebildumi, abas apelācijas sūdzības pilnībā ir noraidāmas.
D – Par AOI un SCTC atsevišķo lūgumu samazināt naudas sodu
209. Savā apelācijas sūdzībā lietā C‑628/10 P AOI un SCTC ir iekļāvušas arī atsevišķu lūgumu pārsūdzētā sprieduma atcelšanas gadījumā samazināt tām uzlikto naudas sodu.
210. Ja Tiesa, kā ierosinu, secinātu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie iebildumi nav atbalstāmi, tad a priori nebūtu nekāda iemesla samazināt naudas sodu. Tādā gadījumā attiecīgais AOI un SCTC lūgums nemaz nebūtu jāapspriež.
211. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka naudas soda apmēra aprēķināšanas veids nebija pirmās instances tiesas sprieduma priekšmets. Apelācijas tiesvedībā Tiesai ir piekritīgi tikai un vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kas rasts attiecībā uz pirmajā instancē izskatītajiem argumentiem (129). Tiesa pārsniegtu izskatāmās tiesvedības strīda priekšmetu, ja tā vēlētos pievērsties naudas soda apmēra aprēķināšanai, pirms tam neapstiprinot, ka tā piekrīt kādam no iesniegtajiem apelācijas pamatiem.
212. Visbeidzot, pat ja AOI un SCTC lūguma nolūks, kā pieņem Komisija, būtu samazināt meitassabiedrībai WWTE uzlikto naudas sodu, tas tāpat nebūtu pieļaujams. Tas tādēļ, ka WWTE nebija nedz Vispārējā tiesā notikušās tiesvedības puse, nedz arī izskatāmās apelācijas tiesvedības puse.
VII – Tiesāšanās izdevumi
213. Ja atbilstoši manam priekšlikumam izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības tiktu noraidītas, Tiesa lemtu par tiesāšanās izdevumiem (Reglamenta 122. panta 1. punkts), turklāt precīza kārtība ir noteikta Reglamenta 69. pantā kopsakarā ar tā 118. pantu.
214. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punkta pirmo daļu kopsakarā ar 118. pantu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir lūdzis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Izskatāmajā lietā visām apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums kopumā ir nelabvēlīgs, un attiecīgā pretējā puse ir lūgusi piespriest segt tās tiesāšanās izdevumus.
215. Tādēļ, strikti vērtējot, no AOI un SCTC būtu piespriežama visu tiesāšanās izdevumu segšana saistībā ar to apelācijas sūdzību lietā C‑628/10 P, kurpretī no Komisijas būtu piespriežama visu tiesāšanās izdevumu segšana saistībā ar tās apelācijas sūdzību lietā C‑14/11 P (130).
216. Tomēr šāda pieeja izskatāmajā lietā nebūtu taisnīga, jo abu apelācijas sūdzību saturs daudzējādā ziņā pārklājās, līdz ar ko puses savos attiecīgajos procesuālajos dokumentos lietā C‑628/10 P un lietā C‑14/11 P būtībā bija konfrontētas ar līdzīgiem argumentiem (131). Turklāt pēc notikušās lietu apvienošanas notika kopīgs mutvārdu process, kurā Tiesa pieprasīja, lai puses savā argumentācijā galveno uzmanību pievērstu virknei tiesību jautājumu, kas abām lietām ir kopīgi. Šajos apstākļos diez vai būs iespējams saprātīgi izskaidrot, kurai pusei saistībā ar kuru lietu ir radušies kādi tiesāšanās izdevumi.
217. Ņemot to vērā, būtu taisnīgāk un arī labvēlīgāk tiesāšanās izdevumu jautājuma efektīvai izskatīšanai pušu starpā, ja par abu lietu tiesāšanās izdevumiem tiktu izlemts kopīgi (132) un šajā kontekstā, piemērojot Tiesas Reglamenta 69. panta 3. punktu kopsakarā ar 118. pantu, pieņemt, ka katrai pusei attiecībā uz šo juridisko strīdu kā vienotu strīdu spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs. Šajā ziņā tiesāšanās izdevumi būtu jāsadala tādā veidā, ka katram lietas dalībniekam tiek piespriests segt savus tiesāšanās izdevumus.
VIII – Secinājumi
218. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
1) apelācijas sūdzības noraidīt;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.