ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ‑JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 16. janvārī (1)
Lieta C‑102/07
Adidas AG un
Adidas Benelux BV
pret
Marca Mode CV,
C&A Nederland,
H&M Hennes & Mauritz Netherlands BV un
Vendex KBB Nederland BV
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Preču zīme – Preču zīmes vai preču noformēšanai kalpojošu apzīmējumu atšķirtspēja – Pieejamības prasība
I – Ievads
1. Pazīstamais sporta piederumu ražotājs Adidas un tā Nīderlandes meitas uzņēmums no jauna stājas pretī (2) citiem uzņēmumiem saistībā ar noteiktu, savai labi pazīstamajai triju svītru preču zīmei līdzīgu apzīmējumu izmantošanu, vainojot tos savu rūpnieciskā īpašuma tiesību uz šo apzīmējumu aizskārumā.
2. Šoreiz Adidas savu preču zīmi pretstata citiem šāda veida apģērbu tirgotājiem, kuri vēlas izmantot divas kontrastējošu nokrāsu svītras, lai noslēptu un izceltu savu apģērbu vīles. Šajos apstākļos Hoge Raad (Nīderlandes Augstākā tiesa) vaicā, vai ir piemērojama pieejamības prasība, lai ierobežotu preču zīmes īpašnieka tiesību izmantošanu.
3. Būtībā tā ir cīņa, lai pavērtu ceļu tirgū, kurā valda sīva sāncensība, kuru sekmē lielā peļņa, ko sabiedrības cer gūt. Tādējādi var saprast, ka tas, kas nespeciālistam varētu šķist nenozīmīgs, proti, cīņa par varu pār divām vai trijām, vienai virs otras izvietotām un noteiktā veidā iekrāsotām svītrām, iegūst dramatiskas aprises, sāncensībai risinoties sporta apģērbu jomā.
4. Augsta līmeņa sporta sacensību pasaulē zvaigžņu panākumi nodrošina labāko reklāmu viņiem atbalstošajiem sporta kreklu un apavu ražotājiem, kuri, acīmredzot, par to maksā lielu naudu; tomēr ir bijuši arī tādi skrējēji kā, piemēram, etiopietis Abebe Bikila [Abebe Bikila] (3), kuri pat garās distances pieveikuši basām kājām.
II – Atbilstošās tiesību normas
5. Vispirms jānorāda, ka, ievērojot Direktīvas 89/104/EEK (4) (turpmāk tekstā – “Direktīva”) un Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (turpmāk tekstā – “Regula”) (5) līdzību satura ziņā, šķiet lietderīgi atsaukties uz dažiem Tiesas spriedumiem par minētās regulas noteikumiem, lai interpretētu Direktīvu (6).
6. Direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Apzīmējumi, no kuriem var sastāvēt preču zīme” atļauts reģistrēt jebkurus apzīmējumus, kurus var attēlot grafiski, it īpaši vārdus, ieskaitot personu vārdus, zīmējumus, burtus, ciparus, preču vai to iepakojuma formu, ciktāl ar tiem iespējams viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus atšķirt no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.
7. Direktīvas 3. panta ar virsrakstu “Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai” 1. punktā izsmeļoši uzskaitīti šie aspekti:
“1. Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:
a) apzīmējumus, kas nevar veidot preču zīmi;
b) preču zīmes, kam nav nekādas atšķirtspējas;
c) preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuri var noderēt tirdzniecībā, lai apzīmētu preču veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi vai preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču raksturīgas pazīmes;
d) preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuras ir kļuvušas par ierastām pašreizējā valodā vai tirdzniecības bona fide un ieviestajā praksē;
e) apzīmējumus, kas sastāv tikai no:
– formas, kas izriet no pašu preču īpašībām, vai
– preču formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai, vai
– formas, kas piešķir precēm reālu vērtību;
[..].”
8. Tā paša 3. panta 3. punktā tā saucamā atšķirtspējas iegūšana, izmantojot zīmi, ir regulēta šādā redakcijā:
“Preču zīmei neatsaka reģistrāciju vai nepasludina to par spēkā neesošu saskaņā ar 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu, ja pirms reģistrācijas pieteikuma datuma un turpmākajā tās lietošanā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju. Ikviena dalībvalsts bez tam var paredzēt, ka šo normu piemēro arī tad, ja atšķirtspēja iegūta pēc reģistrācijas pieteikuma datuma vai pēc reģistrācijas datuma.”
9. Direktīvas 5. pantā ar virsrakstu “Tiesības, ko piešķir preču zīme” aprakstīts rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašniekam piekrītošo tiesību kopums; it īpaši tā 1. un 2. punkta redakcija ir šāda:
“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:
a) jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;
b) jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību, kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.
2. Ikviena dalībvalsts var arī paredzēt, ka īpašniekam ir tiesības aizkavēt visas trešās personas, kam nav viņa piekrišanas, lietot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri nav līdzīgi tiem, kam šī preču zīme reģistrēta, ja pēdējai ir reputācija dalībvalstī un ja šīs zīmes nepamatota lietošana rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.”
10. Savukārt Direktīvas 6. pantā regulēti “Preču zīmes darbības ierobežojumi”; tā 1. punktā, kas attiecas uz šo prejudiciālo jautājumu, ir noteikts, ka:
“1. Preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā:
a) viņa paša vārdu vai adresi;
b) norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču vai pakalpojumu īpašības;
c) preču zīmi, ja tas nepieciešams preces vai pakalpojuma paredzētā nolūka norādei, jo īpaši par piederumiem vai rezerves daļām;
ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.”
III – Fakti, pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
11. Ar septiņām gan starptautiska, gan Beniluksa valstu mēroga reģistrācijām Adidas AG šajā pēdējā minētajā teritorijā ir ieguvusi īpašumtiesības uz virkni grafisku preču zīmju, ko veido trīs vienāda platuma vertikālas, paralēlas svītras, kas novietotas gareniski visā plecu, piedurkņu un bikšu staru ārmalu garumā, kā arī uz apģērba ārējām šuvēm un kuru krāsa kontrastē ar apģērba pamatkrāsu. Reģistrācija aizsargā šos apzīmējumus attiecībā uz sporta apģērbiem un apģērbiem brīvajam laikam.
12. Minētā Vācijas sabiedrība, kas izņēmuma licenci savu preču tirdzniecībai Beniluksa valstīs bija piešķīrusi savam meitas uzņēmumam Adidas BV (turpmāk tekstā abas sauktas – “Adidas”), strīdas par savām tiesībām ar tekstilpreču nozares uzņēmumiem Marca Mode, C&A, H&M un Vendex (turpmāk tekstā kopā sauktas – “četras atbildētājas sabiedrības”), kuras veic uzņēmējdarbību arī Nīderlandē.
13. 1986. gadā Adidas konstatēja, ka Marca Mode un C&A bija uzsākušas tirgot sporta apģērbus un apģērbus brīvajam laikam ar divām vertikālām, paralēlām svītrām, kuru krāsa atšķīrās no apģērba pamatkrāsas (balts uz melna).
14. Nav šaubu par to, ka starp lietas dalībniekiem pirms tiesvedības notika sarunas, jo no šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pirms tiesāšanās aizsākšanas Marca Mode un C&A nebija gatavas atteikties no divu pavisam atšķirīga izskata vertikālu, paralēlu svītru izmantošanas.
15. Pagaidu noregulējuma tiesvedībā pret H&M un citā tiesvedībā prasībā pret Marca Mode un C&A, kuras tika aizsāktas Rechtbank Breda (Bredas tiesa) (turpmāk tekstā – “Rechtbank”), kasācijas sūdzības iesniedzēja, atsaukdamās uz savu rūpnieciskā īpašuma tiesību aizskārumu, lūdza aizliegt un izņemt no aprites apzīmējumu, kuru veido grafiska preču zīme ar trīs svītrām, vai jebkuru citu apzīmējumu, kas līdzinātos Adidas grafiskajai preču zīmei, kā, piemēram, iepriekš aprakstītās divas svītras, ko izmanto četras atbildētājas sabiedrības.
16. Gan H&M, gan Marca Mode, C&A un Vendex šos prasījumus neatzina. Sākumā ar pretprasību un pēc tam ar atsevišķu prasību četras atbildētājas sabiedrības lūdza Rechtbank ar spriedumu atzīt to tiesības izmantot divas svītras sporta apģērbu un apģērbu brīvajam laikam noformējumā.
17. Pagaidu noregulējuma tiesvedības tiesnesis 1997. gada 2. oktobra lēmumā, kā arī pamata lietas izskatošā Rechtbank 1998. gada 13. oktobra pagaidu lēmumā konstatēja, ka Adidas preču zīmes tiesības ir aizskartas vairākos aspektos.
18. Tad četras atbildētājas sabiedrības par katru no minētajiem nolēmumiem iesniedza attiecīgas apelācijas sūdzības Gerechtshof te ‘s-Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa; turpmāk tekstā – “Gerechtshof”), kura pēc savas ierosmes tās apvienoja vienā tiesvedībā.
19. 2005. gada 29. marta spriedumā minētā tiesa noraidīja Adidas prasību un Marca Mode un C&A pretprasības, kā arī četru atbildētāju sabiedrību atsevišķo prasību, tādējādi atceļot 1997. gada 2. oktobra nolēmumu.
20. Gerechtshof nosprieda, ka četru atbildētāju sabiedrību rīcība nav aizskārusi Adidas minētās preču zīmes tiesības; tomēr tā nepieņēma deklaratīvu spriedumu par divu svītru izmantošanu, jo, būdami pārlieku vispārīgi, šie prasījumi neatbilda preču zīmes aizsardzības apjomam, kurš ir nevis nemainīgs, bet gan pakārtots zināmiem apstākļiem, kas var mainīties laikā un telpā un kuriem ir īpaša nozīme, konstatējot aizskārumu.
21. Gerechtshof uzskata, ka trīs svītru preču zīme nav uzskatāma par īpaši raksturīgu, jo pašai par sevi tai piemīt ne visai liela atšķirtspēja. Tomēr 1996. gadā Adidas reklāmas pūliņu rezultātā apzīmējums bija ieguvis atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, tādējādi paplašinoties tā aizsardzībai. Tomēr šāda aizsardzība nebija paplašināti attiecināma nedz uz citiem svītru rakstiem, nedz uz vienkāršu svītru rakstu, un tiem bija jāpaliek pieejamiem trešām personām kā vispārēji izmantojamiem apzīmējumiem, uz kuriem būtībā nevar attiekties monopoltiesības.
22. Gerechtshof spriedumu Adidas uzskatīja par kļūdainu un kasācijas kārtībā pārsūdzēja to Hoge Raad. Lai arī par svarīgu atzīdama pieejamību trešām personām, kas atbilstoši Tiesas judikatūrai jāņem vērā, izvērtējot Direktīvas 89/104 3. pantā noteiktos absolūtos atteikuma pamatojumus, tā atteicās no jauna apspriest pieejamības prasības nozīmi, lai noteiktu preču zīmei piedēvējamo aizsardzību gadījumā, kad apzīmējums neatbilst kādam no iepriekš minētajā 3. pantā paredzētajiem atteikuma pamatojumiem.
23. Hoge Raad kasācijas tiesvedības ietvaros uzskata par pašsaprotamu, ka Adidas trīs svītru preču zīme tās krietni plašās izmantošanas dēļ ir ieguvusi lielu atšķirtspēju; tomēr tā šaubās par aizsardzības apjomu preču zīmei, ko veido apzīmējums, kam atšķirtspēja Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē sākotnēji nav piemitusi, bet kas to ieguvusi izmantošanas rezultātā un vēlāk tikusi reģistrēta; it īpaši tā vēlas noskaidrot, vai būtu jāizvērtē vispārējām interesēm atbilstošā vajadzība nepamatoti neierobežot noteiktu apzīmējumu pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kuri piedāvā attiecīgās preces vai pakalpojumus (“pieejamības prasība”).
24. Šajos apstākļos Hoge Raad apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai, izvērtējot aizsardzības apjomu preču zīmei, kuru veido apzīmējums, kam pēc tā būtības nav atšķirtspējas, vai apzīmējums vai norāde Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kas tomēr tirgū ir iekļuvis kā preču zīme un kā tāds ir ticis reģistrēts, ir jāņem vērā vispārējās intereses – nepamatoti neierobežot konkrētu apzīmējumu pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kuri piedāvā attiecīgās preces vai pakalpojumus (“pieejamības prasība”)?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šajā sakarā kaut ko maina tas, ka attiecīgos apzīmējumus, uz kuriem attiecas pieejamības prasība, konkrētā sabiedrības daļa uzskata par atšķirtspējīgiem apzīmējumiem vai vienkārši par šo preču ornamentu?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai šajā sakarā kaut ko maina tas, ka preču zīmes īpašnieka apstrīdētajam apzīmējumam nav atšķirtspējas Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē vai arī ka tas ietver Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto norādi?”
IV – Tiesvedība Tiesā
25. Rīkojums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2007. gada 21. februārī. Minētās Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza Marca Mode, H&M, Adidas, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija.
26. 2007. gada 6. decembrī notikušajā tiesas sēdē savu apsvērumu paušanai mutvārdos piedalījās Adidas, Marca Mode un H&M pārstāvji, kā arī Itālijas valdības, Apvienotās Karalistes izpildvaras un Komisijas pārstāvji.
V – Prejudiciālo jautājumu vērtējums
A – Problēmas izklāsts
27. Rīkojums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu attiecas uz preču zīmju aizsardzības apjomu; lai atbildētu, ir jāizpēta apjoms, kādā izmantojamas pilnvaras, kas rūpnieciskā īpašuma tiesību ietvaros piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 5. un 6. pantu.
28. No lietas materiāliem izriet, ka strīdīgā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju, jo to izmantojusi Adidas, un tāpēc ir jāpiemēro arī tiesību normas, kas attiecas uz apzīmējumiem, kas saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu nav reģistrējami.
29. Tomēr, tā kā Hoge Raad kā interpretācijas kritēriju īpaši uzsver pieejamības prasību, kas, iespējams, var noderēt, lai interpretētu iepriekš minētās tiesību normas, prāvas iztiesāšanā it īpaši nozīmīgs ir Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts, jo tajā ir regulēti gan preču zīmes tiesību ierobežojumi, gan arī tas redakcijas ziņā zināmā mērā atbilst Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam attiecībā uz aprakstošiem apzīmējumiem.
30. Šajā sakarā iesniedzējtiesas uzmanība būtu jāvērš uz vajadzību noskaidrot, vai uz Adidas apzīmējumu pamata lietā attiecas Direktīvas 3. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunkts, jo atšķirībā no c) apakšpunktā minētajiem gadījumiem reģistrācijas atteikuma vai attiecīgi spēkā neesamības pamatojums, kas paredzēts b) apakšpunktā, netiek ņemts vērā attiecībā uz preču zīmes tiesību ierobežojumiem, uz kuriem ir atsauce 6. panta 1. punktā. No tā izriet, ka lēmums ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai preču zīmei sākotnēji nav piemitusi atšķirtspēja (Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts), vai arī tā apraksta kādu no preces īpašībām (tās pašas tiesību normas c) apakšpunkts). Bet tas kā faktisks apstāklis ir jānoskaidro vienīgi Hoge Raad vai gadījumā, ja kasācijā tai liegts izvērtēt faktus pēc būtības, – tiesai a quo.
31. Ievērojot ciešo saistību starp šiem pieņēmumiem, piekrītu Itālijas valdības viedoklim par to, ka tie jāizvērtē kopīgi, īpašu uzmanību pievēršot pirmajam, ar kuru augstā Nīderlandes tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai vispārējās intereses saglabāt konkrēta apzīmējuma pieejamību ir kritērijs, saskaņā ar kuru būtu jāinterpretē preču zīmes īpašniekam piešķirto tiesību apjoms procedūrā, kas saistīta ar šo rūpnieciskā īpašuma tiesību aizskārumu.
32. Neskatoties uz vairākkārtējām atsaucēm uz prasību par pieejamību, Tiesa (7), ja vien nemaldos vai neesmu ievērojis, nekad nav pamatīgi izpētījusi šo vācu izcelsmes tiesību institūtu, un tas mani mudina veikt izsmeļošāku tā izvērtējumu, kas nebūs tikai definējums, ko esmu veicis citu secinājumu kontekstā.
B – Ievads: par pieejamības prasību
1) Izcelsme: Vācijas tiesības
33. Secinājumos lietā Koninklijke (8) atsaucos uz “vācu juridiskajā doktrīnā attīstīto, tā saukto pieejamības prasību”, saskaņā ar kuru “papildus šķēršļiem, kas saistīti ar atšķirtspējas trūkumu, pastāv citi sabiedrisko interešu apsvērumi, kas mudina ierobežot noteiktu apzīmējumu reģistrēšanu, lai tos varētu brīvi izmantot visi tirgus dalībnieki” (9).
34. No tā izriet, pirmkārt, tā vācu izcelsme, pat atveidojot tā nosaukumu šajā valodā (“Freihaltebedürfnis”) (10), un, otrkārt, ciešā saistība ar vispārējām interesēm. Tomēr, lai labāk saprastu šo valsts tiesību principu un tā nozīmi Kopienu tiesību sistēmā, šķiet, būtu vēlams iedziļināties tā attīstībā abās tiesību sistēmās.
35. Freihaltebedürfnis pirmsākumi meklējami laikā, kad spēkā bija iepriekšējais Warenzeichengesetz (Vācijas Preču zīmju likums, turpmāk tekstā – “WZG”) (11). Praksē tika uzskatīts, ka tā 4. panta 2. punkta 1) apakšpunkta redakcija bija ārkārtīgi nepilnīga, jo tajā tika vienīgi aizliegts reģistrēt apzīmējumus, ko veido tikai un vienīgi cipari, burti vai vārdi, kas ietver norādes uz preces veidu, izgatavošanas laiku, vietu, īpašībām, mērķi, cenu, daudzumu vai svaru (12).
36. Zināmu grūtību novēršanai radās judikatūra, kas paplašināja nereģistrējamo apzīmējumu loku, tajā ietverot visus tos, kuru piešķiršana individuālā kārtā, radot monopoltiesības, tika uzskatīta par pretēju konkurentu interesēm (13); šāda kārtība atspoguļojās preču zīmju pieteikumu izvērtēšanā, jo atteikums, kas pamatots ar pieejamības prasību, atbrīvoja Vācijas iestādi no pienākuma izvērtēt pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju (14).
37. Vācu tradicionālajā interpretācijā pieejamības prasība tika pakārtota trīs nosacījumiem, nosakot, ka tai jābūt konkrētai, aktuālai un vērā ņemamai (15). Ar šīm īpašībām tika saprasts, ka prasībai jāattiecas vienīgi uz precēm vai pakalpojumiem, kam ir saistība ar reģistrācijas pieteikumu (konkrētums); nevarēja pastāvēt tīri teorētisks vai iespējams risks, lai gan varēja pieļaut nākotnē sagaidāmus draudus, kas pamatoti ar pārbaudāmām un drošām ziņām (aktualitāte); un tai bija jābūt pietiekami iedarbīgai un nozīmīgai (vērā ņemamība) (16).
38. Šīs vācu judikatūras un administratīvās prakses (17) rezultātā preču zīmes pieteicējam nācās pierādīt gan apzīmējuma atšķirtspēju, gan arī, ka to nevar lietot visi konkurenti (18).
39. Īsumā – Vācijas preču zīmju tiesībās Freihaltebedürfnis bija kļuvusi par judikatūrā attīstītu nerakstītu nosacījumu (19), kas papildina WZG noteiktos likumiskos nosacījumus.
40. 1995. gadā veiktie likuma grozījumi līdz ar atbilstoši Direktīvai sagatavotā jaunā Vācijas Preču zīmju likuma stāšanos spēkā tā paša gada 1. janvārī ietekmēja WZG 4. panta 2. punkta redakciju, pārnesot tā absolūtos reģistrācijas atteikuma iemeslus uz jaunā likuma 8. pantu.
2) Nesaderība ar Kopienu tiesībām
41. 1997. gadā Landgericht München I (Minhenes Apgabaltiesa Nr. 1) uzdeva Tiesai prejudiciālos jautājumus lietā Windsurfing Chiemsee (20). Neizbrīna, ka, ievērojot 1995. gada likuma redakciju, Bavārijas tiesa cita starpā vaicāja par Freihaltebedürfnis saderību ar Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta redakciju.
42. Kā zināms, lieta attiecās uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, tam gan nekādā ziņā nedz apjoma, nedz zīmīguma ziņā nemazinot Tiesas apgalvojumu par to, ka “[..] Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana nav pakārtota tam, vai pastāv konkrēta, aktuāla vai vērā ņemama pieejamības prasība [..] Vācijas judikatūras izpratnē [..]” (21), un šis paziņojums nepalika nepamanīts vācu juridiskajā doktrīnā (22).
43. Tomēr Tiesa klaji nenoliedza Freihaltebedürfnis teoriju, jo atzina tās saistību ar vispārējām interesēm, ar kurām pamatota tiesību norma, kuru lūgusi interpretēt iepriekš minētā Minhenes tiesa (23). Tādējādi pamatots ir viedoklis, ka aizlieguma reģistrēt aprakstošus apzīmējumus vai norādes Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē pamatā ir vēlme liegt to monopolizēšanu, lai neaizskartu sabiedrības leģitīmo vēlmi tos netraucēti lietot (24).
44. Kopš tā laika Kopienu judikatūrā ir atkārtoti uzsvērta vajadzība piemērot vispārējām interesēm atbilstošo pieejamības principu un norādīts uz minētās tiesību normas mērķi nodrošināt apzīmējuma vai norādes neierobežotu izmantošanu, lemjot par to reģistrēšanu (25), paplašināti attiecinot šo viedokli uz tā paša 3. panta 1. punkta b) un e) apakšpunktu (26).
45. Šajā stadijā pieejamības prasības pētījumi ir jābeidz, jo nav vērts iedziļināties mazsvarīgos aspektos, kam nav nozīmes Hoge Raad prejudiciālā jautājuma izvērtēšanā un kas varētu apgrūtināt saprast šos secinājumus. Pamatojoties uz gūto informāciju par šo tiesību institūtu, būtu jāpievēršas Direktīvas 6. pantam, noskaidrojot, cik lielā mērā tajā šis tiesu prakses institūts ir ietverts kā vispārējo interešu daļa.
C – Direktīvas 6. panta 1. punkta vērtējums
46. Pirms ķeros pie šīs tiesību normas izvērtēšanas, jānorāda, ka mani nepārliecina doma par pamata lietas risinājuma meklēšanu, prejudiciālo jautājumu izvērtējumā aprobežojoties ar Direktīvas 5. panta interpretāciju, kā savos attiecīgajos rakstos to aicina darīt kasācijas sūdzības iesniedzējas un Apvienotās Karalistes valdība.
47. Labi apzinos loģisko un sistemātisko saikni starp iepriekš minēto Direktīvas 5. un 6. pantu, kuras hermeneitiskā ietekme uz galīgo iznākumu ir visai iespējama, tomēr nedrīkstētu neņemt vērā 6. panta 1. punktu, jo ir jāizpēta tieši preču zīmes īpašnieka ius prohibendi izmantošanas ierobežojumi atbilstoši šī panta virsrakstam (27). Turklāt plašā judikatūra par Direktīvas 5. pantu izrādās nepietiekama, lai pienācīgi atbildētu iesniedzējtiesai, kura, to gan neminot, atsaucas uz minētā Kopienu tiesību akta 6. pantu.
48. Direktīvas 5. pantā ir sīki izklāstītas preču zīmes īpašnieka tiesības. Prasības par pieejamību piemērošanu šajā jomā izslēdz divi argumenti: pirmkārt, Freihaltebedürfnis izcelsme, kas nepārprotami saistīta ar preču zīmju reģistrāciju, nevis ar apzīmējuma īpašnieka tiesību izmantošanas apjomu; otrkārt, Direktīvas uzbūve, kur šie tiesību ierobežojumi noregulēti 6. pantā, kas nozīmē, ka, neievērojot tiesisko drošību un Kopienu tiesību normas garu, tiktu paredzēts nerakstīts papildu priekšnosacījums, ja tiktu pieļauts, ka Vācijas tiesību princips tiek izmantots 5. panta interpretācijai.
49. Turklāt acīmredzamās līdzības un izteiktās atšķirības starp Direktīvas 3. panta 1. punktu un 6. panta 1. punktu mudina izpētīt abas tiesību normas, tomēr neiedziļinoties 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā, jo tas neattiecas uz prejudiciālo jautājumu būtību un ir pamatīgi vērtēts nesenajā Tiesas judikatūrā (28).
1) Ar atšķirtspēju neapveltītu apzīmējumu Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē izslēgšana
50. Šo tiesību normu salīdzinot ar 6. panta 1. punktu, ir redzamas būtiskas atšķirības, kas izriet no tā, ka minētais 6. pants ir saistīts ar nepieļaujamību “aizliegt” trešām personām “izmantot” preču zīmi, nevis ar tamlīdzīgas preču zīmes reģistrācijas aizliegumu.
51. Tādējādi 6. panta 1. punkts to apzīmējumu starpā, kuru izmantošanu rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašnieks nedrīkst aizliegt, ietver vārdus (a) apakšpunkts), aprakstošus apzīmējumus (b) apakšpunkts) un preču zīmes izmantošanu nolūka norādīšanai (c) apakšpunkts) ar nosacījumu, ka “tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās”.
52. Trūkst atsauces uz apzīmējumiem, kam nepiemīt atšķirtspēja 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tā kā minētā 3. panta 3. punktā atļauts reģistrēt šā veida apzīmējumus, jāsecina, ka šādos gadījumos izmantošanas ceļā iegūtā atšķirtspēja novērš atšķirtspējas sākotnējā trūkuma radīto šķērsli un ka par preču zīmes īpašnieka pūliņiem pārvarēt šo šķērsli likumdevējs “atalgo”, ļaujot viņam pretoties tam, ka to izmanto citi konkurenti.
53. Tik zīmīgu izņēmumu pamato viedoklis, ko es – lai arī attiecībā uz Regulu (29) – atbalstu jau ilgāku laiku, proti, ka saistībā ar Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu nav jāņem vērā sabiedrisko interešu apsvērumi, kas iesaka liegt reģistrēt noteiktus apzīmējumus, lai visi tirgus dalībnieki ar tiem brīvi varētu rīkoties (pieejamības prasība).
54. Šī doma izriet no tā, ka šajās tiesību normās paredzētā absolūtā pamatojuma mērķis ir liegt reģistrēt apzīmējumus, kam nepiemīt konkrēta atšķirtspēja, proti, tos, kurus samērā labi informēts, vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs nespēj uzskatīt par ticamām norādēm uz ražotāju, jo, kā pareizi norādīts, vispārīga veida apzīmējumi ir preču zīmes pretpols (30).
55. Regulas 7. panta 1. punkta c), d) un e) apakšpunktā (tajos pašos Direktīvas 3. panta 1. punkta apakšpunktos) izpaužas rūpes sabiedrisko interešu labā novērst, ka atsevišķi tirgus dalībnieki piesavinās apzīmējumus, kas gan estētiski, gan tehniski ir noderīgi vai piemēroti, lai aprakstītu pašu preci, tās faktiskās vai piedēvētās īpašības vai citas tādas pazīmes kā to izcelsmes vieta, vai arī ir populārā valodā vai godīgā un pastāvīgā tirdzniecības praksē sastopami apzīmējumi.
56. Tomēr šāda aizsardzība nebūtu paplašināti jāattiecina uz apzīmējumiem, kam aprakstošu īpašību neesamības dēļ konkrēta atšķirtspēja trūkst citu iemeslu dēļ. Būtu neloģiski pieņemt, ka vispārēju interešu labā būtu jāsaglabā vispārpieejami apzīmējumi, kas neļauj noteikt ar to apzīmēto preču vai pakalpojumu izcelsmes vietas uzņēmumu. Tādēļ, līdzko sasniegts komersanta mērķis nenozīmīga apzīmējuma izmantošanas un popularizēšanas ceļā no tā iegūt sabiedrībā atpazītu preču zīmi, rūpnieciskā īpašuma tiesību struktūra viņu “atalgo” par sekmīgu viņa apzīmējuma atšķirtspējas trūkuma novēršanu, padarot to par spējīgu kalpot par norādi uz preču vai pakalpojumu izcelsmes uzņēmumu. Ikdienišķa apzīmējuma pārvēršanās nemateriālā īpašuma tiesībās notiek ar Direktīvas 3. panta 3. punkta palīdzību.
57. Viss līdz šim minētais būtu noderīgs Hoge Raad tad, ja, ievērojot šo secinājumu 30. punktā minēto faktisko alternatīvu, tiktu uzskatīts, ka trijām Adidas svītrām sākotnēji nav piemitusi atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Ja turpretim tiktu uzskatīts, ka iepriekš minētā preču zīme kalpo par norādi uz preces īpašībām, tad pamatīgi ir jāizvērtē Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
2) Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta tvērums
58. Šīs tiesību normas interpretācijai īsi kopsavilkuma veidā jāizklāsta ar to saistītie Tiesas nolēmumi.
a) Tiesas judikatūras izvērtējums
59. Tā spriedumā lietā BMW (31) Tiesa precizējusi šīs tiesību normas ratio legis, preču zīmes tiesību aizsardzību saskaņojot ar preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību kopējā tirgū tādējādi, lai tās varētu kalpot par pamata elementu neizkropļotas konkurences sistēmā, kuru ar Līgumu paredzēts izveidot un uzturēt (32).
60. Tiesa uzskata par vajadzīgu rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašnieka tiesību izmantošanu saskaņot ar Līguma mērķiem, kas vērsti uz sakārtotu un godīgu uzņēmumu sacīksti.
61. Jau iepriekš minētajā lietā Windsurfing Chiemsee iesniedzējtiesa faktiski uzdeva jautājumu nevis par Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, bet gan par tā iespējamo ietekmi uz tās 3. panta interpretāciju; Tiesa šādu ietekmi noliedza, tomēr aprakstīja pirmās minētās tiesību normas darbības apjomu, tūliņ pēc tam piebilstot, ka ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu trešām personām netiek piešķirtas tiesības izmantot ģeogrāfisku apzīmējumu kā preču zīmi, bet gan vienīgi atļauta to izmantošana aprakstošā veidā, proti, kā norāde par ģeogrāfisko izcelsmi, ar nosacījumu, ka to izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās (33).
62. Ievērojot šo skaidrojumu, konkurentu tiesības izmantot aprakstošu apzīmējumu, kuru varētu reģistrēt, ir atkarīgas no diviem nosacījumiem: tas netiek lietots kā preču zīme, un tiek ievērota godīga tirdzniecības prakse (34).
63. Jautājumā par 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas metodoloģiju zināmu skaidrību ieviesa spriedums lietā Gerolsteiner Brunnen. Konstatējot, ka tajā nav noteikta atšķirība starp minēto norāžu lietojumiem, uzmanība tika pievērsta to uzdevumam: tam, lai šāda veida norāde ietilptu iepriekš minētā panta tvērumā, pietiek ar to vien, ka tā attiecas uz kādu no tajā uzskaitītajām pazīmēm, kā, piemēram, ģeogrāfisko izcelsmi (35). Šī klasificēšana faktiski ir jāveic valsts tiesai, kurai vispusīgi ir jāizvērtē visi attiecīgie apstākļi (36).
64. Turklāt nebūtu jāaizmirst arī, ka trešo personu rīcību vērtē, ievērojot “godīgas prakses” kritēriju, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai (37) izpaužas kā pienākums rīkoties taisnīgi attiecībā pret preču zīmes īpašnieka leģitīmajām interesēm, it īpaši nediskreditēt un nenomelnot preču zīmi (38).
65. Nevienā no šiem nolēmumiem nav nekādas norādes uz Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta saistību ar pieejamības prasību. Šo spriedumu trūkumu daļēji atsver divi nolēmumi, no kuriem viens ir par Kopienu preču zīmes piemērojamību, bet otrs par to, vai kā preču zīmes var reģistrēt krāsas.
66. Pirmajā no šīm lietām (39) ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] pieejamības prasību saistījis ar Regulas 12. panta (Direktīvas 6. panta alter ego) (40) jomu; spriedumā lietā “Baby-Dry” būtībā tika sekots secinājumiem (41), no Regulas 7. panta, to lasot kopā ar 12. pantu (Direktīvas 3. un 6. pants) secinot, ka aizlieguma kā preču zīmi reģistrēt apzīmējumus vai tikai un vienīgi aprakstošas norādes mērķis ir liegt reģistrāciju apzīmējumiem vai norādēm, kas savas līdzības ar parastajiem līdzekļiem dēļ attiecīgo preču vai pakalpojumu, vai to īpašību aprakstam nevarētu izpildīt funkciju identificēt to tirgojošo uzņēmumu un kam nepiemistu šīs funkcijas veikšanai vajadzīgā atšķirtspēja (42).
67. Otrajā no šīm lietām, spriedumā lietā Libertel, Tiesa bikli pievērsās Freihaltebedürfnis. Kopienas preču zīmju tiesību jomā atzīstot “vispārējām interesēm atbilstošu vajadzību nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību pārējiem tirgus dalībniekiem”, tā nepiekrita argumentam, ko izvirzīja Komisija, kura, iespējams, ievērojot iepriekšējā punktā minētos secinājumus, uzskatīja, ka prasības par pieejamību doma atspoguļota Direktīvas 6. pantā (43).
68. Šajā sakarā Tiesa saskatīja draudus, ka Direktīvas 3. pantā paredzēto absolūto atteikuma pamatojumu vērtējums reģistrācijas pieteikuma izvērtēšanas brīdī tiktu maksimāli minimizēts, tā kļūdas kompensējot preču zīmes tiesību izmantošanas ierobežošanas ceļā saskaņā ar pieejamības prasību atbilstoši iepriekš minētajam 6. pantam. Tiesa uzskatīja, ka reģistrēšanas aizlieguma izvērtēšanas uzdevums no iestādēm, kas ir atbildīgas par preču zīmju reģistrāciju, tiktu nodots tiesām, šādu risinājumu uzskatot par nesaderīgu ar Direktīvas sistēmu, kas balstīta uz iepriekšēju, nevis a posteriori izvērtējumu (44).
69. Īsumā – Tiesa nav paudusi viedokli jautājumā par pieejamības prasību kā hermeneitisku Direktīvas 6. panta kritēriju, iepriekš kopsavilkuma veidā izklāstītajos apsvērumos vienīgi noraidīdama Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru šo vācu izcelsmes tiesību institūtu izmanto tikai un vienīgi attiecīgās tiesību normas ietvaros, taču neko nenoteikdama jautājumā par tā kā juridiska mēroga izmantošanu, ierobežojot preču zīmes īpašnieka tiesības.
70. Tādēļ šai problēmai ir jāmeklē juridisks risinājums.
b) Piedāvātā nostāja
71. Esmu jau norādījis uz saikni starp Direktīvas 3. panta 1. punktu un 6. panta 1. punktu; esmu arī uzsvēris sistemātisko atšķirību starp tiem, jo pirmajā ir noregulēta reģistrēšana, savukārt otra ierobežo preču zīmes īpašnieka ius prohibendi tiesību izmantošanu.
72. Tomēr nevar nepamanīt abu tiesību normu c) un b) apakšpunktu redakciju ārkārtīgo līdzību. Izņemot fragmentu 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā “sastāv tikai no”, to redakcija ir identiska.
73. Šo atšķirību izskaidro tas, ka, ar 3. pantu noregulējot reģistrāciju, a contrario sensu izriet, ka reģistrējami ir salikti apzīmējumi, kas cita starpā ietver aprakstošus apzīmējumus tā paša panta c) apakšpunkta izpratnē; savukārt ekskluzivitāte zaudē nozīmi tad, kad preču zīmes īpašnieks izmanto savas tiesības saskaņā ar 6. pantu, jo šīs tiesību normas mērķis ir vienīgi, lai apzīmējums, uz kuru attiecas kāda no tā 1. punkta c) apakšpunkta kategorijām, būtu visiem pieejams. Attiecībā uz pārējiem saliktās preču zīmes elementiem neierobežoti ir piemērojams Direktīvas 5. pants.
74. Turklāt no sistēmas viedokļa 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts pieder Direktīvas trim noteikumiem, kuriem ir pieskaitāms arī reģistrācijas atteikuma un spēkā neesamības pamatojumu izvērtējums. Tādēļ, noskaidrojot, vai apzīmējums ietilpst kādā no 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto norāžu kategorijām, Direktīvā nav ietverts nekas par tās iedarbības mazināšanu attiecībā uz reģistrētu preču zīmi salīdzinājumā ar sekām, kas attiecas uz reģistrācijas pieteikumu vai spēkā neesamības pamatojumu saskaņā ar 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
75. Uzdrošinos pat apgalvot, ka 6. pants pat nav interpretējams sašaurināti tāpēc vien, ka tas ir Direktīvas 5. pantā piešķirto tiesību ierobežojoša norma. Šajā gadījumā ārkārtējs apstāklis ir tas, ka runa ir par tāda apzīmējuma īpašnieku, kas, strikti ņemot, ir pieejams visiem. Fakts, ka to tādēļ, ka tas ir saliktas preču zīmes daļa vai kļūdas pēc (45) uz to ir iegūtas monopoltiesības, vēlāk nevar izmantot nedz citi tirgus dalībnieki, kas vēlas šīs aprakstošās norādes brīvi izmantot, nedz cits personu loks, uz kuru attiecas tiesību norma, proti, patērētāji, kam vajadzīga pārskatāma un patiesa informācija, kuru tiem sniedz tieši šīs norādes (46).
76. No rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašnieka saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu prasītās uzupurēšanās dēļ tiesai jāmeklē līdzsvars starp tiesībām, kuras Direktīvas 5. pantā piešķirtas attiecīgajam īpašniekam, un tām pretnostatītajām citu komersantu un patērētāju tiesībām, tai pat laikā automātiski nepiemērojot noteikumu par tiesības ierobežojošu normu sašaurinātu interpretāciju.
77. Neskatoties uz to, ka šis uzskats tiek atbalstīts juridiskajā literatūrā (47), tas arī visnotaļ atbilst iepriekš minētajai Tiesas judikatūrai par tiesību normas ratio legis un tās mērķi saskaņot preču zīmes tiesību aizsardzību ar kopējā tirgus pamatprincipiem, ļaujot preču zīmei pildīt savu lomu kalpot par pamatelementu neizkropļotas konkurences sistēmā (48), neaizmirstot, ka konkurentiem nav atļauts norādi izmantot kā savu preču zīmi, bet gan tikai aprakstīšanas nolūkos (49).
78. Līdz ar to visi šie argumenti ir par to, ka ir pieņemami atsaukties uz prasību par pieejamību vispārējās interesēs, kā arī, izvērtējot Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
79. Šis vērtējums turklāt nešķiet esam nesaderīgs ar sprieduma lietā Libertel 57. punktu un turpmākajiem punktiem, kuros, kā to jau izklāstīju, Tiesa nesprieda par to, vai Freihaltebedürfnis jāņem vērā saistībā ar Direktīvas 6. pantu; tā vienīgi neatzina Komisijas izvirzīto argumentu, kura tās tvērumu vēlējās ierobežot vienīgi ar minētā panta tvērumu.
80. Īsumā, atbildei, kuru piedāvāju sniegt uz prejudiciālajiem jautājumiem, jāuzsver vajadzība atsaukties uz pieejamības prasību, lai noteiktu aizsardzību preču zīmei, kuru veido apzīmējums, kas atbilst kādai no Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā aprakstītajām norādēm, kad tā ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā un tikusi reģistrēta; savukārt uz šo principu nevar atsaukties tad, kad apzīmējumam sākotnēji nav piemitusi atšķirtspēja tās pašas tiesību normas b) apakšpunkta izpratnē, bet tā to izmantošanas rezultātā ir ieguvusi vēlāk.
81. Visbeidzot, saistībā ar otro Hoge Raad uzdoto jautājumu jānorāda, ka tam, kā sabiedrība uztver apzīmējumu, uz kuru attiecināma pieejamības prasība, zināma nozīme ir tikai sākotnējā stadijā, proti, lai noteiktu, vai to var saistīt ar kādu no Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta norādēm.
82. Ja vidusmēra patērētājs apzīmējumam piedēvētu tikai dekoratīvu funkciju, tas nenorādītu uz preču vai pakalpojumu izcelsmes vietas uzņēmumu un tādēļ nespētu pildīt savu pamatuzdevumu un preču zīmes vērtība kļūtu apšaubāma (50); savukārt gluži otrādi tas būtu gadījumā, ja vidusmēra patērētājs preču un pakalpojumu izcelsmi varētu izsecināt.
83. Tomēr, konstatējot apzīmējuma piederību kādai norādei vai īpašībai Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, nevar izdarīt secinājumu, ka patērētāja uztvere varētu kaut kādā veidā ietekmēt vispārējo interešu interpretāciju.
84. Tādēļ, ņemot vērā piedāvāto atbildi uz pirmo jautājumu, nav jāizvērtē H&M argumenti, kura uzskata, ka Freihaltebedürfnis ir jāpiemēro vismaz attiecībā uz apzīmējumiem, kas reģistrēti pirms Direktīvas stāšanās spēkā. Ar to tā vērš uzmanību uz liberālo reģistrēšanas praksi Beniluksa valstīs laikā, kad preču zīmju tiesības nebija saskaņotas, bet attiecīgais gadījums attiecas uz preču zīmju, kam nepiemīt atšķirtspēja, spēkā neesamību, kam nav nekāda sakara ar Direktīvas 5. pantā piešķirtajām tiesībām un to ierobežojumiem saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tādējādi, ņemot vērā mana izvērtējuma iznākumu, nav vērts turpināt analizēt šo otro jautājumu.
VI – Secinājums
85. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai Hoge Raad atbildēt, ka:
Izvērtējot aizsardzības apjomu preču zīmei, ko veido apzīmējums, kas atbilst kādai no Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā aprakstītajām norādēm, un kas tomēr izmantošanas rezultātā ieguvusi atšķirtspēju un ir tikusi reģistrēta, ir jāņem vērā vispārējās intereses – nepamatoti neierobežot noteiktu apzīmējumu pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kuri piedāvā līdzīgas preces vai līdzīgus pakalpojumus.
Savukārt, ja tam pašam apzīmējumam sākotnēji atšķirtspējas nav bijis, bet tas to ieguvis izmantošanas rezultātā vēlāk, tad preču zīmes īpašnieka tiesības nav jāizvērtē pieejamības prasības kontekstā.