ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 26. septembrī (1)
Lieta C‑167/12
C. D.
pret
S. T.
(Employment Tribunal, Newcastle upon Tyne (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Direktīva 92/85/EEK – Piemērošanas joma – Bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte – Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums – Direktīva 2006/54 – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Nelabvēlīgākas attieksmes grūtniecības dēļ aizliegums
I – Ievads
1. Vai sievietei ir tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu arī tad, ja bērnu pasaulē ir laidusi nevis viņa pati, bet gan tā dēvētā surogātmāte (2)? Šis ir galvenais jautājums Employment Tribunal Newcastle upon Tyne [Ņūkāslas pie Tainas Darba lietu tiesas] (Apvienotā Karaliste) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.
2. No reproduktīvās medicīnas viedokļa bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte, tiek uzsākta ar surogātmātes mākslīgu apaugļošanu vai embrija implantāciju viņā. Tad surogātmāte iznēsā un dzemdē bērnu. Ģenētiski bērns var būt saistīts ar tā dēvētajiem “audžuvecākiem”, kuri pēc bērna dzimšanas uzņemas aizgādību pār to, vai arī ar tēvu un surogātmāti, vai attiecīgā gadījumā – ar tēvu un kādu trešo sievieti.
3. Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāvošie valstu tiesiskie regulējumi attiecībā uz bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, ir ļoti atšķirīgi (3). Daudzās dalībvalstīs pastāv bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, aizliegums, turpretī Apvienotajā Karalistē tā ar zināmiem nosacījumiem ir atļauta. Tomēr īpašs tiesiskais regulējums saistībā ar surogātmātes (4) grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu Apvienotajā Karalistē nepastāv.
4. Šajā lietā ir radies jautājums, vai mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, ir šādas tiesības atbilstoši Savienības tiesībām, it īpaši Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvai 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (5).
5. Tiesa vienreiz jau ir izskatījusi lietu par mākslīgo apaugļošanu (6), kurā jautājums bija par Direktīvas 92/85 interpretāciju. Šobrīd tai ir iespēja turpināt attīstīt tālāk savu judikatūru saistībā ar Direktīvu 92/85.
II – Atbilstošais tiesiskais regulējums
A – Savienības tiesības
1) Direktīva 92/85
6. Direktīvas 92/85 mērķis saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu ir “[veicināt] drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti”.
7. Direktīvas 92/85 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
a) strādājoša grūtniece ir strādājoša grūtniece, kas informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi;
b) sieviete, kas strādā pēcdzemdību periodā, ir sieviete, kas strādā pēcdzemdību periodā, kā noteikts valsts tiesību aktos un/vai saskaņā ar valsts praksi, un kura informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un/vai praksi;
c) strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, ir strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, kā noteikts valsts tiesību aktos un/vai saskaņā ar valsts praksi, un kura informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un/vai praksi.”
8. Direktīvas 92/85 8. pantā ir reglamentēts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums un tajā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 2. pantā definētajām darbiniecēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi pirms un/vai pēc dzemdībām ir tiesības saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kas ilgst vismaz 14 nedēļas pēc kārtas.
2. Šā panta 1. punktā paredzētajā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā jāiekļauj obligāts vismaz divu nedēļu ilgs grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, ko piešķir pirms un/vai pēc dzemdībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi.”
9. Direktīvas 92/85 11. pantā ir paredzēts:
“[..]
2. Gadījumā, kas minēts 8. pantā, jānodrošina:
[..]
b) darba samaksas saglabāšana un/vai tiesības uz atbilstīgu pabalstu 2. pantā definētajām darbiniecēm. [..]”
2) Direktīva 2006/54
10. Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (7), 2. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
a) “tieša diskriminācija”: ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā;
b) “netieša diskriminācija”: ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai;
2. Šajā direktīvā diskriminācija ietver:
[..]
c) jebkuru mazāk labvēlīgu attieksmi pret sievietēm, kas saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu Direktīvas 92/85 [..] nozīmē.”
11. Direktīvas 14. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ir aizliegta tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ valsts vai privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
[..]
c) nodarbinātības un darba nosacījumiem, tostarp atlaišanu no darba, kā arī darba samaksu, kā noteikts Līguma 141. pantā [šobrīd – LESD 157. pants];
[..].”
12. Direktīvas 2006/54 15. pantā ir reglamentēta “Atgriešanās pēc dzemdību atvaļinājuma” un tajā ir noteikts:
“Sievietei dzemdību atvaļinājumā ir tiesības pēc minētā atvaļinājuma beigām atgriezties savā darbā vai līdzvērtīgā amatā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas nav viņai mazāk labvēlīgi, un gūt labumu no visiem darba apstākļu uzlabojumiem, uz kuriem viņai būtu bijušas tiesības prombūtnes laikā.”
B – Valsts tiesības
13. Human Fertilisation and Embryology Act 2008 (2008. gada Likums par cilvēka apaugļošanu un embrioloģiju, turpmāk tekstā – “HFEA”) ir reglamentēts, kuras personas ir uzskatāmas par vecākiem gadījumā, ja bērnu ir dzemdējusi surogātmāte. No juridiskā viedokļa par bērna māti būtībā ir uzskatāma surogātmāte, kura ir dzemdējusi bērnu, neatkarīgi no tā, vai viņa ģenētiski ir bērna māte, vai ne. Saskaņā ar HFEA 54. pantu tiesa, pamatojoties uz atbilstošu vecāku, kuriem ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, pieteikumu, tomēr var izdot tā saucamo rīkojumu par vecāku tiesību atzīšanu (parental order), atbilstoši kuram bērns no juridiskā viedokļa ir uzskatāms par pieteikuma iesniedzēju bērnu. Tam nepieciešamie nosacījumi tostarp ir, ka ir izmantotas vismaz viena pieteikuma iesniedzēja gamētas, lai radītu embriju, ka pieteikuma iesniedzēji ir precējušies viens ar otru vai dzīvo kopā tam pielīdzināmās attiecībās, ka pieteikums ir iesniegts vēlākais sešus mēnešus pēc bērna piedzimšanas un ka surogātmāte piekrīt šim pieteikumam.
14. Saskaņā ar Maternity and Parental Leave etc. Regulations 1999 (1999. gada Noteikumi par grūtniecības un dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumu mātēm un tēviem u.c.) grūtniecības un dzemdību atvaļinājums (maternity leave) sievietēm tiek piešķirts saistībā ar viņu grūtniecību. Paternity and Adoption Leave Regulations 2002 (2002. gada Noteikumi par paternitātes un adopcijas atvaļinājumu) adopcijas gadījumā ar noteiktiem nosacījumiem tostarp ir paredzētas tiesības uz adopcijas atvaļinājumu (adoption leave). Personām, kurām atbilstoši rīkojumam par vecāku tiesību atzīšanu ir nodota vecāku atbildība par surogātmātes piedzemdētu bērnu, noteiktos apstākļos ir tiesības uz neapmaksātu atvaļinājumu.
15. Atbilstoši Equality Act 2010 (2010. gada Likums par dzimumu līdztiesību) nelabvēlīgāka attieksme grūtniecības vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ ir uzskatāma par attiecīgo sieviešu diskrimināciju.
III – Fakti un prejudiciālie jautājumi
16. Prasītāja pamatlietā (turpmāk tekstā – “C. D.)” ir nodarbināta vienā no atbildētāja pamatlietā pārvaldītajām slimnīcām. Atbildētājs pamatlietā ir National Health Service Foundation [Valsts veselības aprūpes dienesta fonda trests] un tādējādi – valsts veidojums.
17. C. D. ar surogātmātes palīdzību vēlējās piepildīt savu vēlmi radīt pēcnācēju. Bērna ieņemšanā tika izmantota viņas dzīvesbiedra sperma, bet netika izmantotas C. D. olšūnas.
18. Surogātmāte piedzemdēja bērnu 2011. gada 26. augustā. C. D. sāka rūpēties par bērnu un barot to ar krūti aptuveni stundu pēc dzemdībām. Viņa turpināja barot bērnu ar krūti aptuveni trīs mēnešus. 2011. gada 19. decembrī tika izdots rīkojums par vecāku tiesību atzīšanu HFEA izpratnē, ar kuru C. D. un viņas dzīvesbiedram tika nodota pilnīga un pastāvīga aizgādība pār bērnu.
19. Jau pirms bērna piedzimšanas C. D. bez panākumiem atbildētājam pamatlietā bija lūgusi piešķirt apmaksātu atvaļinājumu “saistībā ar bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte” (8) saskaņā ar tiesisko regulējumu par adopcijas atvaļinājumu, tā kā attiecībā uz bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, nepastāvēja īpašs uzņēmuma līmeņa vai normatīvs tiesiskais regulējums. Pamatojoties uz atjaunoto, 2011. gada jūnijā – tātad pirms bērna piedzimšanas – iesniegto lūgumu, atbildētājs pamatlietā mainīja savu nostāju, attiecīgi piemēroja tiesisko regulējumu par adopcijas atvaļinājumu un piešķīra C. D. apmaksātu atvaļinājumu.
20. Iesniedzējtiesā celtajā prasībā C. D., ņemot vērā viņas lūguma sākotnējo noraidījumu, ir izvirzījusi iebildumus par prettiesisku diskrimināciju dzimuma un/vai grūtniecības un maternitātes dēļ. Turklāt viņai esot nodarīts kaitējums grūtniecības un maternitātes dēļ, kā arī tādēļ, ka viņa bija vēlējusies saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu.
21. Atbildētājs pamatlietā apstrīd jebkāda pārkāpuma esamību, jo C. D. neesot tiesību nedz uz apmaksātu atvaļinājumu, nedz arī uz grūtniecības un dzemdību vai adopcijas atvaļinājumu. Šādas tiesības esot paredzētas sievietēm, kuras ir dzemdējušas vai adoptējušas bērnu.
22. Employment Tribunal Newcastle upon Tyne nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
1. Vai Direktīvas 92/85/EEK par strādājošām grūtniecēm 1. panta 1. punktā un/vai 2. panta c) punktā, un/vai 8. panta 1. punktā, un/vai 11. panta 2. punkta b) apakšpunktā topošajai mātei, kuras bērns ir dzimis pēc vienošanās par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, ir piešķirtas tiesības saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu?
2. Vai Direktīvā 92/85 par strādājošām grūtniecēm topošajai mātei, kuras bērns ir dzimis pēc vienošanās par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, ir piešķirtas tiesības saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu tādos apstākļos, kuros viņa:
a) pēc dzemdībām var barot bērnu ar krūti un/vai
b) pēc dzemdībām patiešām baro bērnu ar krūti?
3. Vai tas apstāklis, ka darba devējs atsaka piešķirt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu topošajai mātei, kuras bērns ir dzimis pēc vienošanās par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, ir uzskatāms par pārstrādātās Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 2006/54/EK 14. panta pārkāpumu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) un/vai b) apakšpunktu, un/vai 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu?
4. Vai apstāklis, ka darba ņēmēju pielīdzina bērna surogātmātei un atsaka piešķirt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu topošajai mātei, kuras bērns ir dzimis pēc vienošanās par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, ir potenciāls pārstrādātās Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 2006/54 14. panta pārkāpums, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) un/vai b) apakšpunktu, un/vai 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu?
5. Vai apstāklis, ka topošā māte tiek pielīdzināta bērna surogātmātei un topošās mātes, kuras bērns ir dzimis pēc vienošanās par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, pakļaušana nelabvēlīgākai attieksmei ir potenciāls pārstrādātās Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas 2006/54 14. panta pārkāpums, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) un/vai b) apakšpunktu, un/vai 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu?
6. Ja atbilde uz ceturto jautājumu ir apstiprinoša, vai topošās mātes kā topošās mātes statuss ir pietiekams, lai piešķirtu viņai tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu pamatojoties uz to, ka viņa tiek pielīdzināta bērna surogātmātei?
7. Ja atbilde uz pirmo, otro, trešo vai ceturto jautājumu ir apstiprinoša:
7.1. vai Direktīva 92/85 par strādājošām grūtniecēm ir tieši piemērojama attiecīgajos apstākļos un
7.2. vai pārstrādātā Vienlīdzīgas attieksmes direktīva 2006/54 ir tieši piemērojama attiecīgajos apstākļos?
IV – Tiesvedība Tiesā
23. Tiesvedībā Tiesā līdztekus C. D. un atbildētājam pamatlietā rakstveida un mutvārdu apsvērumus iesniedza Īrijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Rakstveida procesā piedalījās arī Spānijas un Portugāles valdības, kā arī Apvienotās Karalistes valdība.
V – Juridiskais vērtējums
A – Par pieņemamību
24. Vispirms ir jāizvērtē jautājums par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, ņemot vērā, ka C. D. galu galā tika piešķirts apmaksāts atvaļinājums atbilstoši viņas lūgumam.
25. Atbildot uz attiecīgu mutvārdu procesā uzdotu jautājumu, C. D. advokāte atzina, ka atvaļinājums tika piešķirts, tikai pamatojoties uz C. D. darba devēja īstenoto rīcības brīvību, nevis tādēļ, ka C. D. uz to būtu bijušas tiesības. Tā kā viņa plānoja ar surogātmātes palīdzību laist pasaulē vēl vienu bērnu, viņai valsts tiesvedībā pastāvot interese celt prasību, lai noskaidrotu nākotnē pastāvošo tiesisko stāvokli. To, kādā mērā šī prasība ir uzskatāma par pieņemamu Apvienotajā Karalistē, nedz C. D., nedz iesniedzējtiesa nav precizējušas.
26. Tas, vai pamatlietā vēl joprojām pastāv interese celt prasību, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā tās valsts tiesības. Tiesai šis jautājums nav jāvērtē.
27. Tiesa var atteikties atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja valsts tiesa lūdz interpretēt vai izvērtēt tādas Savienības tiesību normas spēkā esamību, kas nav saistīta ar attiecīgās lietas apstākļiem vai ar pamata tiesvedību, ja jautājums ir hipotētisks vai ja jautājumā nav ietverta faktiskā vai juridiskā informācija, kas nepieciešama, lai būtu iespējams sniegt noderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu (9).
28. Šajā lietā pastāv pietiekama saistība ar pamatlietas apstākļiem, jo C. D. ir tieši atsaukusies uz prejudiciālajos jautājumos norādītajām Savienības tiesību normām un atbildētājs pamatlietā ir iebildis pret to. Izvirzītie jautājumi līdz ar to nav hipotētiski un, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās pietiekamās norādes par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tos ir iespējams izvērtēt. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B – Par prejudiciālajiem jautājumiem
29. Prejudiciālie jautājumi attiecas, pirmkārt, uz Direktīvu 92/85 un, otrkārt, uz Direktīvu 2006/54. Izvērtējot Direktīvu 92/85, ir jāpārbauda, vai, un apstiprinošas atbildes gadījumā – ar kādiem nosacījumiem, mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, tajā ir piešķirtas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Tāpat saistībā ar Direktīvu 2006/54 ir jāpārbauda, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma nepiešķiršana pamatlietā pastāvošajos apstākļos ir atzīstama par diskrimināciju dzimuma dēļ.
1) Ar Direktīvu 92/85 saistītie prejudiciālie jautājumi
30. Ar diviem pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem un septītā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai no Direktīvas 92/85 var izrietēt “topošās mātes”, proti, mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, tiesības saņemt apmaksātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai, atbildot uz šiem jautājumiem, ir kāda nozīme tam, ka māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, baro vai var barot bērnu ar krūti.
31. Saskaņā ar Direktīvas 92/85 8. pantu šīs direktīvas “2. pantā definētajām darbiniecēm” ir tiesības saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu.
32. Bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte, šajā direktīvā nav reglamentēta. Tāpat tajā nav nedz skaidri paredzēts, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpst mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, nedz arī, ka tās ir tieši izslēgtas no tās piemērošanas jomas.
33. Līdz ar to vispirms rodas jautājums, vai mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, vispār ietilpst Direktīvas 92/85 piemērošanas jomā.
a) Direktīvas 92/85 piemērojamība mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu
34. Izvērtējot, vai Direktīva 92/85 ir piemērojama mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, ir jāņem vērā Direktīvas 92/85 2. pants. Tajā ir aprakstīts to personu loks, kurām atbilstoši Direktīvas 92/85 1. pantā minētajiem mērķiem var būt tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu Direktīvas 92/85 8. panta izpratnē. Šīs tiesības tādējādi ir strādājošām grūtniecēm (2. panta a) punkts), sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā (2. panta b) punkts) un strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (2. panta c) punkts).
i) Direktīvas 92/85 2. panta formulējums
35. Māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, nevienā brīdī pati nav bijusi stāvoklī, un attiecīgi tā nav bijusi arī sieviete, kas strādā pēcdzemdību periodā, tādēļ Direktīvas 92/85 2. panta a) un b) punkts atbilstoši to formulējumam uz to acīmredzami nav attiecināms.
36. Vispirms ir jāatzīst, ka strādājošu māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kura baro bērnu ar krūti, tomēr var klasificēt kā “strādājošu sievieti, kas baro bērnu ar krūti” (Direktīvas 92/85 2. panta c) punkts). Savukārt uz māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kura nebaro bērnu ar krūti, Direktīva 92/85 nav attiecināma.
37. Tomēr vēl ir jānoskaidro, vai Direktīvas 92/85 vispārējā uzbūve un mērķi, kuri ir jāņem vērā tās interpretācijā (10), pieļauj tās piemērošanu attiecībā uz mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu.
ii) 2. panta c) punkta vieta Direktīvas 92/85 regulatīvajā pieejā
38. Atbildētājs pamatlietā, Komisija, Apvienotā Karaliste un Spānijas Karaliste uzskata, ka Direktīvas 92/85 “2. pantā definēt[ās] darbiniec[es]” nav atsevišķas blakus stāvošas personu grupas. Tām visām esot viena kopīga iezīme, proti, tas, ka tās pašas ir dzemdējušas vai dzemdēs bērnu. Tādējādi tās vienmēr esot šī bērna bioloģiskās mātes. Komisija šajā ziņā ir norādījusi tostarp uz Direktīvas 92/85 8. pantu, atbilstoši kuram mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, esot izslēgtas jau tādēļ vien, ka šajā tiesību normā grūtniecības un dzemdību atvaļinājums esot sasaistīts ar laiku “pirms un/vai pēc dzemdībām” un līdz ar to tas attiecoties tikai uz sievietēm, kuras pašas ir dzemdējušas bērnu. Īrijas valdība arī norāda uz Direktīvas 92/85 10. pantu, atbilstoši kuram vienota aizsardzība pret atlaišanu pastāv “no [..] grūtniecības sākuma līdz [..] grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām”.
39. Direktīvas 92/85 struktūra un regulatīvā pieeja faktiski liecina par to, ka tās piemērošanā vispirms ir jāvadās no maternitātes bioloģiski moniskā koncepta. Par to, ka strādājošas grūtnieces un strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, var būt dažādas personas, likumdevējs var pat nebūt iedomājies. Šajā ziņā ir jāaplūko Direktīvas 92/85 vēsturiskais konteksts. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte, bija maz izplatīta prakse salīdzinājumā ar mūsdienām. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka Direktīvas 92/85 tiesību normu struktūras pamatā ir pieeja, kas ir balstīta uz parasti sastopamo bioloģisko maternitāti.
– Starpsecinājumi
40. Kā starpsecinājums ir jānorāda, ka Direktīvas 92/85 2. panta formulējumā ir ietvertas vienīgi ar krūti barojošas mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, un ka šīs direktīvas uzbūvē šķietami nav ņemts vērā bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, fenomens.
41. Tomēr tas nenozīmē, ka māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu – pat ja likumdevējs acīmredzami nav pat iedomājies par šo īpašo gadījumu –, zaudē jebkādu Direktīvā 92/85 paredzēto aizsardzību. Tieši pretēji – ir jāņem vērā Direktīvas 92/85 mērķi un tas, vai ir pamatoti iekļaut Direktīvas 92/85 aizsardzības jomā arī mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu.
iii) Mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, iekļaušana Direktīvas 92/85 2. pantā, pamatojoties uz mērķiem, ko iecerēts sasniegt ar Direktīvu 92/85
42. Kā, tostarp atsaucoties uz Direktīvas 92/85 1. pantu, pamatoti ir norādījušas Īrijas, Portugāles un Spānijas valdības, šīs direktīvas mērķis ir 2. pantā minēto darba ņēmēju veselības aizsardzība, ņemot vērā to īpašo “mazāk[o] aizsargāt[ību]” (11). Attiecīgās darba ņēmējas kā topošās vai jaunās māmiņas sava fiziskā stāvokļa dēļ to darbavietā var tikt pakļautas īpašiem riskiem. Kāda konkrēta apdraudējuma esamība Direktīvā 92/85 netiek prasīta (12), un tajā tās 2. pantā minēto personu loks drīzāk ir vispārīgi un abstrakti attiecīgā gadījumā aizsargāts no riska tikt pakļautam bīstamu faktoru vai procesu iedarbībai (13), kā arī vispārīgi – no veselībai kaitīgiem darba apstākļiem, kā, piemēram, nakts darba (14). Saistībā ar īpašo aizsardzību pret atlaišanu preambulas piecpadsmitajā apsvērumā ir paredzēts, ka ir jānovērš kaitējums “strādājošu grūtnieču, sieviešu, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, fiziskās un garīgās veselības stāvoklim”.
43. Uz mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, neattiecas visi Direktīvā 92/85 uzskaitītie apdraudējuma veidi. Tā kā mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, nav stāvoklī, to gadījumā nepastāv grūtniecība, ko varētu apdraudēt īpaši darba apstākļi. Pēc bērna dzimšanas tām nepastāv tāds pats veselības apdraudējums kā sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, un pilnībā atkrīt arī nepieciešamība fiziski atgūties no dzemdībām.
44. Tomēr ar krūti barojošo māšu, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, situācija ir pilnībā salīdzināma ar krūti barojošo bioloģisko māšu situāciju. Abos šajos gadījumos vai nu saistībā ar darbā pastāvošo ķīmisko vielu iedarbību vai saistībā ar noteiktiem darba apstākļiem pastāv veselības apdraudējuma risks. Turklāt abos gadījumos bērna aprūpes dēļ pastāv īpašas vajadzības laika ziņā.
45. Turklāt, kā ir nospriedusi Tiesa, Direktīvas 92/85, un it īpaši tajā paredzētā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, mērķis nav tikai un vienīgi darba ņēmēju aizsardzība. Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma mērķis ir arī starp māti un bērnu grūtniecības un pēcdzemdību laikā pastāvošo īpašo attiecību aizsardzība, kas atbilst arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 3. punktam un 7. pantam. Šīm attiecībām nevajadzētu jau sākotnēji ciest no tā, ka māte vienlaicīgi veic arī profesionālo darbību (15).
46. Šis aizsardzības mērķis, kura pamatā ir mātes un bērna attiecības, liek uzskatīt, ka Direktīva 92/85 – neatkarīgi no tā, vai mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, baro savu bērnu ar krūti, vai ne – ir vispārīgi piemērojama arī attiecībā uz mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu (16). Tādu ar krūti barojošu māšu, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, kā prasītāja pamatlietā gadījumā tas ir it īpaši svarīgi un, iespējams, pat vēl svarīgāk nekā ar krūti barojošu bioloģisko māšu gadījumā. Tāpat kā sieviete, kas pati ir laidusi pasaulē bērnu, arī mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, aprūpē ir zīdainis, par kura labklājību tā ir atbildīga. Tieši tādēļ, ka tā pati nav bijusi stāvoklī, viņai ir īpašs izaicinājums izveidot saikni ar šo bērnu, integrēt to ģimenē un iejusties savā mātes lomā. Šīs “īpašās attiecības starp māti un viņas bērnu grūtniecības un pēcdzemdību periodā” mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, gadījumā ir aizsargājamas tikpat lielā mērā kā bioloģiskās mātes gadījumā.
47. Līdz ar to nešķiet pārliecinošs Komisijas arguments, kurš būtībā ir pamatots ar apsvērumiem, kas ir saistīti ar tiesību akta uzbūvi, un atbilstoši kuram Direktīvas 92/85 kontekstā maternitāti nevar aplūkot atrauti no grūtniecības. Reproduktīvā medicīna laika gaitā ir attīstījusies tālāk par likumdevēja noteikto sistēmu, tomēr neradot tādu situāciju, kad likumdevēja nodoms saistībā ar mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, kļūtu par nedzīvu burtu. Līdzīgi kā tas ir zīdītājas piesaistīšanas gadījumā, bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, gadījumos mātes loma ir sadalīta starp divām sievietēm, katrai no kurām atšķirīgā laikposmā ir nodrošināma Direktīvā 92/85 paredzētā aizsardzība: surogātmātei, kura iznēsā bērnu, tomēr pēc bērna dzimšanas to neaprūpē, ir tiesības uz aizsardzību tikai kā strādājošai grūtniecei un sievietei, kas strādā pēcdzemdību periodā. Tādas mātes gadījumā, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kura pati nav bijusi stāvoklī, bet kuras aprūpē ir zīdainis un kura attiecīgā gadījumā to arī baro ar krūti, ir nepieciešama aizsardzība pēc bērna piedzimšanas.
48. Līdz ar to, ņemot vērā medicīniskās attīstības gaitā radušās iespējas, atbilstoši Direktīvā 92/85 izvirzītajiem mērķiem tās 2. pantā definētais personu loks ir jāuztver nevis bioloģiski monistiski, bet funkcionāli. Māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kura saskaņā ar iepriekš noslēgtu vienošanos ar surogātmāti uzreiz pēc bērna dzimšanas tā bioloģiskās mātes vietā sistemātiski uzsāk aprūpēt zīdaini kā bioloģiskā māte, pēc bērna dzimšanas stājas tā bioloģiskās mātes vietā, un no šā brīža tai ir piešķiramas tādas pašas tiesības kā tās, kas pretējā gadījumā būtu piešķirtas pašai surogātmātei.
49. Tā ir viena no atšķirībām salīdzinājumā ar adopciju, kuras gadījumā parasti nepastāv jau pirms bērna dzimšanas radušās attiecības ar māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, pamatojoties uz abu sieviešu starpā noslēgtu vienošanos attiecībā uz bērna tālāko likteni.
50. Tiesas spriedums lietā Mayr (17) nav pretrunā šādai pieejai. Lietā Mayr jautājums bija par to, sākot no kura brīža darba ņēmēja mākslīgās apaugļošanas gadījumā ir uzskatāma par grūtnieci Direktīvas 92/85 izpratnē. Tiesa savā spriedumā, pirmkārt, neizslēdza Direktīvas 92/85 piemērojamību arī reproduktīvās medicīnas pasākumu veikšanas gadījumā un, otrkārt, kā minētās direktīvas piemērojamības brīdi noteica brīdi, kad arī dabiskās apaugļošanas gadījumā tiktu apstiprināta grūtniecības iestāšanās (18).
51. Attiecinot šo nostāju arī uz bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, un uz tiesībām, kuras mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, izriet no Direktīvas 92/85, var secināt, ka māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, var atsaukties uz Direktīvā 92/85 paredzēto aizsardzību tikai sākot no tā brīža, kad bērns ir nonācis viņas aizgādībā un viņa tādējādi ir sākusi īstenot savu mātes lomu, jo, sākot no šā brīža, viņa atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar bioloģiskās mātes situāciju.
52. Savukārt, ja mātes, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, tiktu izslēgtas no Direktīvas 92/85 2. panta piemērošanas jomas, tas galu galā nelabvēlīgi ietekmētu bērnus, kurus ir dzemdējušas surogātmātes, un būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā atspoguļotajai pamatdomai, atbilstoši kurai jebkurā publisku vai privātu iestāžu rīcībā, kas skar bērnus, maksimāli jāievēro bērnu intereses.
– Starpsecinājumi
53. Kā vēl viens starpsecinājums tādējādi ir jānorāda, ka ar krūti barojoša māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, atrodas situācijā, kas no Direktīvā 92/85 izvirzīto mērķu viedokļa atbilst ar krūti barojošas bioloģiskās mātes situācijai. Turklāt uz viņām abām – gan māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, gan bioloģisko māti – var tikt attiecināts jēdziens “strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti”.
54. Tāpat Direktīva 92/85 varētu būt piemērojama arī ar krūti nebarojošām mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu.
iv) Direktīvas 92/85 2. panta piemērojamība ar krūti nebarojošām mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu?
55. Turpinājumā ir jāizvērtē, vai Direktīvā 92/85 paredzētais aizsardzības mērķis ļauj piemērot tās 2. pantu arī mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kuras pēc bērna dzimšanas aprūpē bērnu kā mātes, pat ja tās nebaro bērnu ar krūti.
56. Pamatlietā ir jāpieņem, ka māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, faktiski bija barojusi savu bērnu ar krūti. Tomēr ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa tieši jautā, kā bērna barošana ar krūti ietekmē tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, un tādēļ šis jautājums ir jāizvērtē. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi ir saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (19).
57. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka pamatlietas pamatā ir strīds par to, vai pastāv vispārīgas – tātad no bērna barošanas ar krūti neatkarīgas – “tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu saistībā ar bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte”, kas būtu līdzvērtīgas adopcijas atvaļinājumam. Jautājums par to, kāda nozīme ir bērna barošanai ar krūti, šajā lietā līdz ar to nav hipotētisks un uz to ir jāatbild.
58. Vispirms šķiet apšaubāmi, ka jēdziens “strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti” būtu interpretējams tādējādi, ka tas ietver ne tikai māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kura baro bērnu ar krūti, bet vispārīgi – jebkuru māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kura rūpējas par bērnu.
59. Pret to iestājas jau attiecīgā noteikuma formulējums, kurā par pamatu ir ņemta tieši bērna barošana ar krūti. Šajā ziņā ir jāinformē darba devējs, lai viņš varētu atbilstoši pielāgot savus darba nosacījumus strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, īpašajām vajadzībām. Šis informēšanas pienākums nav attiecināms uz sievietēm, kuras nebaro savu bērnu ar krūti.
60. Tomēr Direktīvas 92/85 2. pantā ir ne vien nodrošināta māšu aizsardzība darba vietā, bet ir arī paredzētas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu atbilstoši Direktīvas 92/85 8. pantam. Attiecībā uz jautājumu par to, kas ietilpst tiesīgo personu lokā, ir jāņem vērā ne vien Direktīvas 92/85 2. panta formulējums, bet arī aizsardzības mērķis, kas piemīt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam. Kā norādīts iepriekš, šis mērķis ietver netraucētu mātes un bērna attiecību attīstību pēcdzemdību periodā. Šajā ziņā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam ir primāro tiesību aizsardzība, ko sniedz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants. Tas, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 3. punktu katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, it īpaši attiecas uz bērnu un viņa attiecībām ar viņa māti, kas par viņu rūpējas, un ir viens no pamatiemesliem, kādēļ Direktīvā 92/85 ir paredzēts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums.
61. Savukārt jautājums par to, kādā tieši veidā tiek veikta bērna barošana, ir maznozīmīgāks. Tas, vai bērns tiek barots ar krūti vai pudelīti, ir atkarīgs no apstākļiem, kuriem var būt tikai daļēja ietekme uz māti, un kuriem nevajadzētu būt izšķirošai nozīmei attiecībā uz to, vai mātei, kura rūpējas par bērnu pēc tā dzimšanas, būtu piešķirams grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, vai ne.
62. Bioloģiskās mātes gadījumā, kurai ir nodrošinātas tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu atbilstoši Direktīvas 92/85 2. panta a) un b) punktam, šīs tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu pēc bērna dzimšanas neizbeidzas arī tad, ja viņa nolemj barot bērnu ar pudelīti. Tam pašam būtu jāattiecas uz mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, it īpaši tādēļ, ka viņām ir tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu tikai pēc bērna piedzimšanas, ņemot vērā funkcionālo funkciju sadalījumu ar surogātmāti. Ja izšķirošais faktors, nosakot, vai mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, pēc bērna dzimšanas ir piešķirams grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, būtu veids, kādā bērns tiek barots, tad netiktu pietiekami ņemts vērā pamattiesību statusu ieguvušais aizsardzības mērķis, kas ir saistīts ar mātes un bērna attiecību netraucētu attīstību.
63. Līdz ar to attiecībā uz mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, Direktīvas 92/85 2. pants, ņemot vērā ar primārajām tiesībām saistītos, kā arī teleoloģiskos apsvērumus un ciktāl runa ir par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma piešķiršanu, ir interpretējams tādējādi, ka tas var ietvert ar tādas darba ņēmējas, kas faktiski nebaro savu bērnu ar krūti. Gadījumā, ja dalībvalstī ir atzīta bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte, un tādējādi ir atzīts arī funkcionālais mātes lomas sadalījums starp abām sievietēm, tai ir attiecīgi jārīkojas un jāpiešķir mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, atbilstošas tiesības saistībā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu.
64. Ja tiktu pieņemta šī pieeja, kuras pamatā ir bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, pieļaujamība attiecīgajā dalībvalstī, varētu rasties jautājums – kuram gan šajā lietā nav nozīmes – par to, vai Direktīva 92/85 var būt attiecināma uz mātēm, kurām ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, tikai tad, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos ir pieļauts bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, institūts.
65. Šajā lietā nav nepieciešama tālāka šī jautājuma izvērtēšana, jo saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību noteikumiem līgums par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, bija spēkā esošs un vecāku atbildība pār bērnu atbilstoši rīkojumam par vecāku tiesību atzīšanu ir tikusi nodota mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu.
66. Tāpat, ņemot vērā pamatlietā pastāvošos apstākļus, nav jāizvērtē, piemēram, tas, kā būtu izvērtējamas pārrobežu situācijas, kurās mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, izcelsmes valsts tiesību aktos ir pieļauts bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, institūts, bet viņas nodarbinātības vietas valstī spēkā esošajos tiesību aktos tas nav pieļauts.
67. Vismaz tad, ja dalībvalstī, kurā tiek īstenotas Direktīvā 92/85 paredzētās tiesības, konkrētajā gadījumā ir atzītas mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, tiesiskās attiecības ar bērnu, šī direktīva būtu piemērojama mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kura uzreiz pēc dzemdībām aizstāj surogātmāti.
v) Starpsecinājumi attiecībā uz a) punktu
68. Ņemot vērā iepriekš minēto, tādos apstākļos kā pamatlietā māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, saistībā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma piešķiršanu ir uzskatāma par “darba ņēmēju [Direktīvas 92/85 2. panta] izpratnē” un tādējādi, ja viņa pēc bērna dzimšanas uzņemas rūpes pār to, uz viņu ir attiecināma Direktīva 92/85.
b) Tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu atbilstoši Direktīvas 92/85 8. pantam
69. Mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, kā darba ņēmējai Direktīvas 92/85 2. panta izpratnē tādējādi ir tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu atbilstoši Direktīvas 92/85 8. pantam.
70. Direktīvas 92/85 pamatā nenoliedzami ir nepārtraukts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, kurš ir piešķirams vienai un tai pašai personai. Tomēr šis princips bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, gadījumā ir jāanalizē sīkāk, lai ņemtu vērā īpašo situāciju, kādā atrodas attiecīgās sievietes, jo viņām abām, dažos gadījumos pat vienlaicīgi, ir tiesības atbilstoši Direktīvas 92/85 8. pantam.
71. Pirms bērna dzimšanas tikai surogātmātei kā strādājošai grūtniecei (Direktīvas 92/85 2. panta a) punkts) var būt tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Pēc bērna dzimšanas surogātmātei ir attiecīgas tiesības kā sievietei, kas strādā pēcdzemdību periodā (Direktīvas 92/85 2. panta b) punkts) un arī mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, ir attiecīgas tiesības, ja viņa pēc bērna dzimšanas uzņemas rūpes pār to.
72. Jautājums līdz ar to ir par to, vai – un apstiprinošas atbildes gadījumā, kādā apjomā, – grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, kura kopējais apmērs ir vismaz 14 nedēļas, ir sadalāms starp attiecīgajām sievietēm. Tā kā attiecībā uz bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, nepastāv īpaši noteikumi, par pamatu ir ņemami Direktīvā 92/85 izvirzītie mērķi un, cik vien tas ir iespējams bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, gadījumā, ir jābūt izpildītām Direktīvā 92/85 noteiktajām shematiskajām prasībām.
73. Pirmkārt, jāteic, ka saskaņā ar Direktīvas 92/85 8. panta 2. punktu jebkurā gadījumā ir jāpiešķir obligāts vismaz divu nedēļu ilgs grūtniecības un dzemdību atvaļinājums. Tā kā gan surogātmāte, gan māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, abas ir “darba ņēmējas [Direktīvas 92/85 2. panta] izpratnē”, šis atvaļinājums pilnā apmērā ir jāpiešķir abām šīm sievietēm, nepastāvot iespējai atskaitīt jebkādu atvaļinājumu, ko attiecīgi būtu paņēmusi otra sieviete.
74. Otrkārt, ir jāteic, ka bērna iznēsāšanas, ko veic surogātmāte, institūts, transponējot to Direktīvas 92/85 sistēmā, nevar radīt kopējo tiesību uz atvaļinājumu divkāršošanos. Tieši pretēji – grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā ir jāatspoguļojas attiecīgo sieviešu izvēlēto lomu sadalījumam. Līdz ar to atvaļinājums, ko ir jau izmantojusi surogātmāte, ir jāatskaita no mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, atvaļinājuma, un otrādi.
75. No Direktīvas 92/85 mērķiem un vispārējās uzbūves nav iespējams detalizēti noteikt, kādā apjomā katrai no šīm sievietēm ir tiesības uz atvaļinājumu, it īpaši, vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājums starp tām būtu jāsadala vienlīdzīgi, un kāda procedūra ir jāievēro, ja starp viņām nav iespējams panākt vienošanos, bet to ir iespējams izsecināt no šajā ziņā vērā ņemamajiem faktoriem. Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sadalījumā katrā ziņā ir jāņem vērā ar šo direktīvu aizsargātās intereses. Pirms bērna dzimšanas galvenais kritērijs ir grūtnieces aizsardzība un pēc dzimšanas – sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā, un bērna interešu aizsardzība. Šīs tiesiski aizsargājamās intereses ir jāņem vērā, noslēdzot jebkuru vienošanos par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sadalījumu, kas it īpaši nedrīkst būt pretrunā bērna interesēm. Tā kā Direktīvas 92/85 8. pantā saistībā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu reglamentējošajiem noteikumiem ir ietverta vispārīga norāde uz valsts tiesību aktiem, ir pamatoti sekot šai pieejai arī attiecībā uz citiem aspektiem. Būtu iespējama arī atsevišķās un solidārās atbildības jomā pastāvošo noteikumu piemērošana pēc analoģijas.
c) Secinājumi attiecībā uz pirmo un otro jautājumu
76. Tādējādi uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka tādā situācijā kā pamatlietā, mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kurai ir bērns atbilstoši līgumam par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, pēc bērna dzimšanas ir tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu saskaņā ar Direktīvas 92/85 2. un 8. pantu, ja viņa pēc bērna dzimšanas ņem bērnu savā aprūpē, ja attiecīgajā dalībvalstī ir atļauta bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte, un ja ir izpildītas valsts tiesībās paredzētās prasības, pat ja māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, pēc bērna dzimšanas nebaro bērnu ar krūti; turklāt atvaļinājumam ir jābūt vismaz divas nedēļas ilgam un ir jātiek atskaitītam grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam, ko ir izmantojusi surogātmāte.
d) Par septītā jautājuma pirmo punktu
77. Ar septītā jautājuma pirmo punktu iesniedzējtiesa tostarp vēlas noskaidrot, vai Direktīva 92/85 ir “tieši piemērojama”. Šajā ziņā pastāv zināmas šaubas par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, jo no Direktīvas 92/85 ar pietiekamu precizitāti nevar tikt izsecināts konkrētais šo tiesību saturs un to sadalījums starp surogātmāti un māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu. Tomēr no šīs direktīvas var secināt, ka mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, kā minimālais standarts ir piešķirams vismaz divas nedēļas ilgs grūtniecības un dzemdību atvaļinājums. Ja surogātmāte un māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, tiesiski vienojas par atlikušo vismaz desmit nedēļu ilgā atvaļinājuma sadalījumu, atbilstoši ņemot vērā attiecīgās tiesiski aizsargātās intereses, tad tiesības uz atlikušo atvaļinājumu arī var tikt noteiktas ar pietiekamu precizitāti. Šajā ziņā ir jāsecina, ka Direktīvai 92/85 ir tieša iedarbība.
78. Pēc Direktīvas 92/85 izvērtēšanas tagad ir jāizvērtē Direktīva 2006/54.
2) Prejudiciālie jautājumi, kuri attiecas uz Direktīvu 2006/54
79. Trešais, ceturtais, piektais un sestais jautājums, kā arī septītā jautājuma 2. punkts attiecas uz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm atbilstoši Direktīvai 2006/54. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Direktīva 2006/54 liedz darba devējam atteikties piešķirt mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Otrkārt, tā vēlas noskaidrot, vai var secināt, ka māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, ir tikusi diskriminēta tās saistības ar surogātmāti dēļ.
80. Ir jāpiekrīt Komisijai un Apvienotajai Karalistei, ka Direktīvai 2006/54 nav nozīmes attiecībā uz pamatlietā izskatāmajiem jautājumiem. Šī lieta neattiecas uz “tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos” Direktīvas 2006/54 1. panta izpratnē. Par to konkrētāk turpinājumā.
a) Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu
81. Nosacījumi, ar kādiem ir piešķirams grūtniecības un dzemdību atvaļinājums – un kuri būtībā ir trešā un ceturtā jautājuma pamatā – ir paredzēti Direktīvā 92/85, kuru es jau esmu izvērtējis. Direktīvas 2006/54 15. pants attiecas tikai uz problemātiku saistībā ar atgriešanos no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, un tas līdz ar to ir no šiem nosacījumiem atšķirīgs tiesiskais regulējums.
82. Šajā ziņā tādējādi nevar atsaukties uz Direktīvu 2006/54.
b) Par piekto prejudiciālo jautājumu
83. Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ir jākonstatē Direktīvas 2006/54 14. panta, lasot to kopā ar tās 2. pantu, pārkāpums, proti, diskriminācija dzimuma dēļ, ņemot vērā mātes, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, saistību ar surogātmāti, ja pret māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, ir pastāvējusi “mazāk labvēlīga attieksme”.
84. Šķiet, ka šis jautājums ir saistīts ar konkrēti nedefinēto “kaitējumu”, kam esot bijusi pakļauta prasītāja pamatlietā. Šī kaitējuma būtība šķietami ir izpaudusies tādējādi, ka prasītājai pamatlietā sākotnēji tika atteikts piešķirt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, pamatojoties uz to, ka grūtniecības stāvoklī bija atradusies surogātmāte, nevis viņa pati. Šajā ziņā Direktīva 92/85 ir piemērojama (20).
85. Tomēr, neraugoties uz to, nav iespējams konstatēt “mazāk labvēlīg[u] attieksm[i] pret [prasītāju pamatlietā], kas saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu Direktīvas 92/85 nozīmē” atbilstoši Direktīvas 2006/54 2. panta 2. punktam.
86. Pirmkārt, mazāk labvēlīga attieksme pret māti, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, kas būtu saistīta ar grūtniecību, ir izslēgta, jo stāvoklī bija nevis pati prasītāja pamatlietā, bet surogātmāte. Prasītāja pamatlietā nevar atsaukties uz surogātmātes grūtniecību, lai viņu pašu varētu uzskatīt par strādājošu grūtnieci. Otrkārt, mazāk labvēlīgu attieksmi, kas ir saistīta ar dzemdību atvaļinājumu, varētu konstatēt tikai tad, ja prasītājai pamatlietā faktiski būtu bijis piešķirts dzemdību atvaļinājums un tas būtu kaitējis viņas karjeras attīstībai. Šī situācija ir reglamentēta Direktīvas 2006/54 15. pantā, kurš attiecas uz atgriešanos no dzemdību atvaļinājuma. Tomēr jautājums par to, vai dzemdību atvaļinājums vispār ir piešķirams, Direktīvā 2006/54 nav reglamentēts.
87. Turklāt nav pierādījumu par jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta izpratnē. Katrā ziņā prasītāja pamatlietā nav cietusi kaitējumu viņas dzimuma dēļ salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma kolēģiem, bet augstākais tikai tādēļ, ka ir piepildījusi savu vēlmi iegūt pēcnācēju ar surogātmātes palīdzību. Tomēr šādā gadījumā jebkāda nelabvēlīgāka attieksme būtu iespējama tikai salīdzinājumā ar citām sievietēm, kuras nav izmantojušas surogātmātes pakalpojumus, un tas katrā ziņā nebūtu saistīts ar vienlīdzīgām iespējām un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kas ir Direktīvas 2006/54 priekšmets.
88. Līdz ar to ir jāsecina, ka nav noticis Direktīvas 2006/54 14. panta pārkāpums.
c) Secinājumi attiecībā uz trešo, ceturto, piekto un sesto jautājumu un septītā jautājuma 2. punktu
89. Uz trešo, ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Tā kā sestais jautājums ir uzdots tikai gadījumam, ja uz ceturto jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, tas nav jāizskata. Tāpat nav jāizskata septītā jautājuma 2. punkts.
VI – Secinājumi
90. Pamatojoties uz iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Tādā lietā kā pamatlieta mātei, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu un kurai ir bērns atbilstoši līgumam par bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, pēc bērna dzimšanas ir tiesības uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu saskaņā ar Direktīvas 92/85 2. un 8. pantu, ja viņa pēc bērna dzimšanas uzņemas rūpes par bērnu, ja attiecīgajā dalībvalstī ir atļauta bērna iznēsāšana, ko veic surogātmāte, un ja ir izpildītas tās valsts tiesību aktos paredzētās prasības, pat tad, ja māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, pēc bērna dzimšanas nebaro to ar krūti; turklāt atvaļinājumam ir jābūt vismaz divas nedēļas ilgam un ir jātiek atskaitītam grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam, ko ir izmantojusi surogātmāte.
Pamatlietā pastāvošajos apstākļos nav konstatējams Direktīvas 2006/54 14. panta pārkāpums.