EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(plēnums)

2011. gada 29. jūnijā (*)

Civildienests – Līgumdarbinieki – Uzaicinājums izteikt interesi – Priekšatlases procedūra – Prasības attiecībā uz valodu zināšanām – Diskriminācija – Traucējumi pārbaudījumu norises laikā

Lieta F‑7/07

par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

Marie‑Thérèse Angioi, ar dzīvesvietu Valansjēnā [Valenciennes] (Francija), ko pārstāv M. A. Likā [M.‑A. Lucas], avocat,

prasītāja,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko pārstāv F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], abogado del Estado,

un

Itālijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja I. Bragulja [I. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato, pēc tam – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz P. Džentili, avvocato dello Stato,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un M. Velardo [M. Velardo], pārstāvji,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (plēnums)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs P. Mahonijs [P. Mahoney], palātas priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] (referents), H. Tagars [H. Tagaras] un Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch],

sekretāre V. Hakenberga [W. Hakenberg],

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 30. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts pa telefaksu 2007. gada 29. janvārī (oriģināls tika saņemts tā paša gada 2. februārī), M. T. Anžiuā [M.‑T. Angioi] lūdz atcelt 2006. gada 14. marta lēmumu, ar kuru Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) uzaicinājuma izteikt interesi ietvaros, lai izveidotu datubāzi kandidātiem, kuri varētu tikt pieņemti darbā kā līgumdarbinieki, nolēma viņu nepielaist pie pārējiem priekšatlases testiem, jo viņa nebija saņēmusi pietiekami augstu vērtējumu pirmajos testos, kas bija paredzēti, lai novērtētu viņas spēju loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu kompetenci.

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Civildienesta noteikumi

2        EKL 12. panta pirmajā daļā, kura bija spēkā lēmuma, kas minēts iepriekšējā punktā, pieņemšanas datumā, minēts:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

3        EKL 290. pantā noteikts:

“Noteikumus par valodu lietošanu [Eiropas Savienības] iestādēs, neskarot [Eiropas Savienības] Tiesas Statūtu noteikumus, ar vienprātīgu lēmumu pieņem [Eiropas Savienības] Padome.”

4        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”), 22. pantā “Kultūru, reliģiju un valodu daudzveidība” noteikts:

“Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību.”

5        Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 17, 385. lpp.), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 1.–6. pantā noteikts:

“1. pants

Savienības iestāžu oficiālās valodas un darba valodas ir angļu, čehu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, igauņu, itāļu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru [spāņu, čehu, dāņu, vācu, igauņu, grieķu, angļu, franču, īru, itāļu, latviešu, lietuviešu, ungāru, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu un zviedru] valoda.

2. pants

Dokumentus, ko dalībvalsts vai dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona sūta Kopienas iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izraudzītajām oficiālajām valodām. Atbildi sagatavo tajā pašā valodā.

3. pants

Dokumentus, ko Kopienas iestāde sūta dalībvalstij vai dalībvalsts jurisdikcijā esošai personai, sagatavo attiecīgās dalībvalsts valodā.

4. pants

Regulas un citus vispārēji piemērojamus dokumentus izstrādā visās [20] oficiālajās valodās.

5. pants

“Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi” publicē [20] oficiālajās valodās.

6. pants

Kopienas iestādes savos reglamentos var noteikt, kuras valodas ir lietojamas īpašos gadījumos.”

6        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 1.d pantā, redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, ir noteikts:

“1.      Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, diskriminācija jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, veiksmes, dzimšanas, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ ir aizliegta.

[..]

6.      Ievērojot nediskriminācijas principu un [samērīguma] principu, jebkādam to piemērošanas ierobežojumam jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums un tā mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs. Šie mērķi jo īpaši var attaisnot obligātā atvaļināšanās vecuma un izdienas pensijas saņemšanas minimālā vecuma izvirzīšanu.”

7        Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 82. pantā, redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, paredzēts:

“1.      Līgumdarbiniekus izvēlas no visu iesaistīto dalībvalstu pilsoņiem, ģeogrāfiski pēc iespējas plašākas teritorijas, neatkarīgi no rases vai etniskās izcelsmes, politiskiem, filozofiskiem vai reliģiskiem uzskatiem, vecuma vai invaliditātes, dzimuma vai seksuālās orientācijas, un neņemot vērā viņu civilstāvokli vai ģimenes stāvokli.

[..]

3.      Līgumdarbinieku var nodarbināt [pieņemt darbā] tikai ar nosacījumu, ka:

[..]

e)      viņš sniedz pierādījumu tam, ka viņam ir labas kādas [Eiropas Savienības] valodas zināšanas un apmierinošas kādas citas [Savienības] valodas zināšanas apjomā, kādā tas vajadzīgs viņa pienākumu veikšanai.

[..]

5.      Eiropas Kopienu personāla atlases birojs [EPSO] pēc pieprasījuma sniedz palīdzību dažādām iestādēm, lai atlasītu līgumdarbiniekus, jo īpaši nosakot pārbaudes darbu saturu un organizējot atlases procedūras. [EPSO] nodrošina līgumdarbinieku atlases procedūras pārredzamību.

[..]”

8        Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un Eiropas ombuda 2002. gada 25. jūlija Lēmuma 2002/620/EK par EPSO [Eiropas Savienības Personāla atlases biroja] izveidi (OV L 197, 53. lpp.) 3. panta 2. punktā ir noteikts: “[EPSO] var palīdzēt iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kas izveidotas ar Līgumiem vai saskaņā ar Līgumiem, to slēgto konkursu rīkošanā un citu darbinieku atlasē.”

2.     Uzaicinājums izteikt interesi

9        2005. gadā EPSO “Eiropas Savienības iestāžu, un it īpaši Komisijas un Padomes vārdā”, publicēja uzaicinājumu izteikt interesi (turpmāk tekstā – “UII”), lai “izveidotu datubāzi kandidātiem, kurus pieņemt darbā kā līgumdarbiniekus dažādu pienākumu veikšanai Eiropas [Savienības] iestādēs”. UII tika publicēts EPSO interneta vietnē no 2005. gada 20. jūnija līdz 20. jūlijam.

10      UII A sadaļas 2. punkts “Nepieciešamā specifikācija” bija formulēts šādi:

“[UII] mērķis ir pieņemt darbā personālu ar šādām vispārīgām kompetencēm:

I funkciju grupai: kurjeri, šoferi, administratīvais palīgpersonāls, fiziskā darba strādnieki.

II funkciju grupai: bērnu silītes darbinieki (galvenokārt mazbērnu kopējas), biroja vadītāji/darbinieki, sekretāri, tehniskais personāls.

III funkciju grupai: finanšu vadība, datortehnoloģijas, izpildes uzdevumi.

IV funkciju grupai: administratīvie, saziņas un konsultāciju uzdevumi, pētnieki, inženieri, lingvisti, arhitekti. [..]”

11      UII A sadaļas 3. punktā “Pielaišanas kritēriji un vispārējie nosacījumi” bija noteikts, ka, lai pieteiktu savu kandidatūru uz līgumdarbinieka vietu, katram kandidātam jāatbilst atbilstošās funkciju grupas pielaišanas kritērijiem un vispārējiem nosacījumiem.

12      Attiecībā uz pielaišanas kritērijiem UII A sadaļas 3. punkta a) apakšpunktā “Minimālā iegūtā izglītība” kandidātiem uz II funkciju grupas līgumdarbinieku amatu bija prasīta augstākā izglītība, ko apliecina diploms, vai vidējā izglītība, ko apliecina diploms un kas ļauj turpināt mācības augstākajā mācību iestādē, un atbilstoša trīs gadu darba pieredze (šādu diplomu var aizstāt atbilstošas vismaz trīs gadus ilgas profesionālās izglītības apliecība, ja laikā, kad tā tikusi izsniegta, nav bijusi līdzvērtīga profesionālā izglītības [programma], kas dod iespēju turpināt mācības augstākajā mācību iestādē, vai, visbeidzot, pabeigta vidējā izglītība, kā arī atbilstoša divus gadus ilga papildu specializācija un atbilstoša piecu gadu darba pieredze.

13      Attiecībā uz vispārējiem nosacījumiem UII A sadaļas 3. punkta b) apakšpunkta franču valodas redakcijā kandidātiem starp citiem nosacījumiem prasītas “ļoti labas Eiropas Savienības vienas oficiālās valodas ([spāņu, čehu, dāņu, vācu, igauņu, grieķu, angļu, franču, itāļu, latviešu, lietuviešu, ungāru, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu vai zviedru]) – galvenās valodas (šaubu gadījumā par galveno valodu [var] uzskatīt kandidāta valsts valodu vai to, kādā iegūstama izglītība) – zināšanas un apmierinošas otrās valodas [vācu, angļu vai franču valoda] (kurai jābūt citai nekā galvenā valoda) zināšanas”.

14      UII A sadaļas 3. punkta b) apakšpunktā minētās vārdkopas “galvenā valoda” un “otrā valoda” iespiestas treknrakstā.

15      Saskaņā ar UII C sadaļu “Pārbaudījumu norise” atlases procedūrai bija jānotiek trīs secīgos posmos: “apstiprināšana [dalībai konkursā]”, “priekšatlases testi” un “atlase iespējamai pieņemšanai darbā”.

16      Attiecībā uz pirmo posmu – apstiprināšanu [dalībai konkursā] – bija paredzēts, ka EPSO izveido kandidātu, kas atbilst kompetenču profiliem un UII noteiktajām kvalifikācijām, apstiprinātu datubāzi un pēc tam nodod šo datubāzi atlases komitejas rīcībā, lai tā varētu izveidot kandidātu, kuri ir pielaisti priekšatlases testu kārtošanai, sarakstu.

17      Attiecībā uz otro posmu – priekšatlases testiem – UII bija norādīts, ka iepriekšējā punktā minētajā datubāzē iekļautie kandidāti tiks uzaicināti uz trīs veidu testiem, šajā gadījumā:

–        spēju pārbaudi, lai novērtētu viņu “vispārējās kompetences”, it īpaši “viņu spēju loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu kompetenci, un valodu zināšanas”;

–        tajā pašā reizē – testu, lai novērtētu “viņu zināšanas par Eiropas integrāciju un Eiropas [Savienības] iestādēm”;

–        vēlāk – speciālu testu, lai pārbaudītu “viņu īpašās kompetences”.

18      Bija precizēts, ka priekšatlases teksti notiks “otrajā valodā (vācu, angļu, franču)”, kurai jābūt “citai nekā galvenajai valodai”.

19      Visbeidzot attiecībā uz trešo posmu – atlasi iespējamai pieņemšanai darbā – UII bija paredzēts, ka kandidātu, kuri veiksmīgi nokārtojuši testus, uzvārdi tiks ierakstīti galīgajā datubāzē, kas pieejama Eiropas [Savienības] iestādēm, lai tās varētu atlasīt kandidātus un uz interviju uzaicināt tos, kuri “vislabāk atbilst to vajadzībām”.

20      Kandidātu rokasgrāmatā, kura norādīta UII B sadaļā, lai kandidāti varētu “pareizi pieteikt [savu] kandidatūru”, bija informācija, ka attiecībā uz galveno valodu viņiem jānorāda to “pirmā valoda”, izvēloties no nolaižamās izvēlnes.

21      EPSO interneta vietnes rubrikā “Biežāk uzdotie jautājumi” par UII bija norādīts:

“Kā ir definēta “galvenā valoda” un “otrā valoda”?

Principā galvenā valoda ir jūsu valsts valoda, ja tā ir viena no Eiropas Savienības 20 oficiālajām valodām. Ja valstī ir divas vai vairākas oficiālās valodas, galvenā valoda būs tā, kurā jūs esat ieguvis obligāto izglītību. Otrā valoda ir valoda, kurā jūs kārtosit testus, ja jūs esat izturējis(‑usi) priekšatlasi. Tai jābūt citai nekā jūsu galvenajai valodai. Šajā uzaicinājumā jūsu otrajai valodai jābūt vācu, angļu vai franču valodai. Ir jābūt apmierinošām šīs otrās valodas zināšanām.”

 Tiesvedības rašanās fakti

22      Pēc UII publicēšanas prasītāja, Francijas pilsone, bet dzimusi Itālijas pilsoņu ģimenē, pieteica savu kandidatūru uz II funkciju grupas līgumdarbinieku amatu, specifikāciju “biroja vadība (sekretariāts)”.

23      Savas kandidatūras elektroniskajā pieteikumā prasītāja norādīja, ka viņas galvenā valoda, kā arī otrā valoda – kurā tai būtu jāpilda priekšatlases testi – būšot franču valoda.

24      Ar 2005. gada 4. oktobra elektronisko vēstuli EPSO informēja prasītāju, ka atlases komiteja pieņēma tās kandidatūru un ka vēlāk viņa tiks uzaicināta piedalīties priekšatlases testos. Šajā vēstulē bija norādīts, ka prasītājas “galvenā valoda” būs franču un viņas “testu valoda” – angļu.

25      2005. gada 15. novembrī prasītāja nosūtīja EPSO elektronisku vēstuli, atgādinot, ka priekšatlases testiem viņa ir izvēlējusies franču, nevis angļu valodu.

26      Ar 2005. gada 28. novembra elektronisko vēstuli EPSO prasītājai atbildēja, ka priekšatlases testu valoda nevar būt galvenā valoda, un aicināja ieinteresēto personu “pārlas[īt] [UII]”. Pēc šīs vēstules saņemšanas prasītāja piekrita kārtot priekšatlases testus angļu valodā.

27      2005. gada 21. novembrī EPSO publicēja paziņojumu par priekšatlases testu struktūru un vērtēšanu (turpmāk tekstā – “2005. gada 21. novembra paziņojums”). Šajā paziņojumā tika precizēts:

–        ka pirmajos testos, kas paredzēti, lai pārbaudītu spēju loģiski analizēt tekstu un matemātiskās iemaņas, būs attiecīgi 25 un 20 jautājumi ar atbilžu variantiem;

–        ka otrajā testā par zināšanām par Eiropas Savienību būs 30 jautājumi ar atbilžu variantiem;

–        ka trešā testa mērķis ir pārbaudīt “specifiskas zināšanas (interešu jomā, kas kandidāta pieteikumā norādīta kā pirmā izvēle)”.

28      Turklāt 2005. gada 21. novembra paziņojumā bija norādīts, ka “šajā posmā tiks veikti tikai domāšanas spēju un zināšanu par Eiropas [Savienību] testi” un “kandidāti tiks uzaicināti uz specifisko zināšanu testiem vēlākā posmā”, izņemot “II funkciju grupas kandidātus, specifikācija – sekretārs, kuri šajā posmā kārtos visus testus vienlaicīgi”.

29      Visbeidzot tajā pašā 2005. gada 21. novembra paziņojumā tika uzsvērts, ka “nolikšanas sliekšņi, kas sniedz tiesības tikt ierakstītam datubāzē”, saistībā ar II funkciju grupas amatiem būs 45 % par visiem testiem kopā, taču par testiem, kas paredzēti spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, nepieciešamais minimums ir 35 %.

30      2006. gada 6. janvārī Briselē (Beļģija), sabiedrības, kurai EPSO bija uzticējis priekšatlases testu organizēšanu, pārstāvjiem piedaloties kā novērotājiem, prasītāja kārtoja testus, kas bija paredzēti, lai pārbaudītu tās spēju loģiski analizēt tekstu un matemātiskās iemaņas, testu par zināšanām attiecībā uz Eiropas Savienību, kā arī testu, kura mērķis bija pārbaudīt tās specifiskās zināšanas. Saskaņā ar ieinteresētās personas teikto priekšatlases testu norisi vismaz četras reizes pārtrauca viņas datora darbības traucējumi. Viņas lūgums, lai viņai tiktu izsniegts apliecinājums, kurā minēti šie traucējumi, netika izpildīts.

31      Ar 2006. gada 27. februāra elektronisko vēstuli EPSO informēja prasītāju, ka viņa ir veiksmīgi nokārtojusi priekšatlases testus un ka viņas uzvārds tiks ierakstīts datubāzē, kas pieejama Eiropas [Savienības] iestādēm, lai tās varētu atlasīt un uzaicināt uz interviju kandidātus, kuri vislabāk atbilst to vajadzībām.

32      2006. gada 14. martā EPSO nosūtīja prasītājai šādu elektronisku vēstuli (turpmāk tekstā – “2006. gada 14. marta lēmums”):

“Cienījamā kandidāte, godātais kandidāt!

Ierobežotā skaitā gadījumu kļūdas dēļ saistībā ar elektroniskās vēstules adresāciju kandidātiem daži kandidāti, Jūs ieskaitot, saņēma divas dažādas un pretrunīgas vēstules par iegūtajiem rezultātiem.

Lai precizētu uz Jums attiecināmo informāciju, apstiprinu, ka Jūsu vērtējums ir šāds:

–        tests par spēju loģiski analizēt tekstu                  :       32,00 %

–        matemātisko iemaņu tests                            :       35,00 %

Kopā par spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu testu iegūti:                                                            33,33 %

Nepieciešamais minimums II funkciju grupai       :       35,00 %

Līdz ar to man diemžēl Jūs jāinformē, ka Jūsu vērtējums [testos, kas paredzēti, lai pārbaudītu spēju loģiski analizēt tekstu un matemātiskās iemaņas,] nav pietiekams, lai EPSO varētu Jūs pielaist nākamajai atlases kārtai.

[..]

Mēs atvainojamies par šīm neērtībām.”

33      Ar 2006. gada 10. aprīļa elektronisko vēstuli, sauktu “testu rezultātu apstrīdēšana”, prasītāja apstrīdēja 2006. gada 14. marta lēmumu. Ieinteresētā persona uzsver, ka priekšatlases testu norises laikā viņa bija spiesta tos pārtraukt “vairākas reizes” “bugs datorvīrusu” dēļ un “[viņas] kandidatūra jāsaglabā EPSO datubāzē”.

34      Ar 2006. gada 19. aprīļa elektronisko vēstuli EPSO atbildēja prasītājai, ka viņa testos ir sniegusi tikai 33,33 % pareizas atbildes [uz jautājumiem], kas paredzēti spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, taču nepieciešamais minimums ir 35 %. Attiecībā uz prasītājas sūdzībām par datora [darbības] traucējumiem, ar kuriem viņai bija jāsaskaras, EPSO norādīja, ka šī sūdzība iesūtīta “daudz par vēlu”, ka “vairs nav iespējams pārbaudīt, vai tiešām bija problēmas ar [datoru, ar kuru viņa pildīja testus,]” un ka jebkurā gadījumā “reģistrētie rezultāti šķiet pavisam normāli”.

35      Prasītāja tajā pašā dienā nosūtītā elektroniskajā vēstulē EPSO, atgādinājusi, ka viņa bija ziņojusi par datora darbības traucējumiem gan zālē, kurā viņa kārtoja pārbaudījumus, gan pēc 2006. gada 14. marta lēmuma saņemšanas, norādīja, ka nevarēja tikt izslēgts, ka tie varēja ietekmēt viņas kandidatūras noraidījumu.

36      Atbildot EPSO 2006. gada 20. aprīlī nosūtīja šādu elektronisko vēstuli:

“ [..]

Mēs esam gatavi izanalizēt Jūsu iesniegtos faktus, tikai vajadzētu, lai Jūs mums sniegtu pareizo informāciju. Ja Jūsu izklāstīto faktu laikā Jūs vērsāties ar prasību pie uzraugiem, tad Jūs esat saņēmusi starpgadījuma numuru. Tātad mēs Jūs lūdzam paziņot mums šo numuru, lai mēs varētu veikt izmeklējumus. Tā kā testi tiek ierakstīti, ja rodas kāda problēma, uzraugi to būs reģistrējuši un mēs sameklēsim šo faktu pierādījumus.”

37      Tajā pašā dienā prasītāja nosūtīja EPSO elektronisku vēstuli, kurā norādīja, ka “nekādā ziņā [viņai netika] iedots starpgadījuma numurs”, kaut arī viņa to prasīja, un precizēja, ka viņai netika paziņots ne uzraudzes, ne personas, kura iejaucās, lai atrisinātu datora [darbības] traucējumus, uzvārds.

38      EPSO interneta vietnē prasītāja varēja iepazīties ar tabulu, kurā katram jautājumam, uz kuriem tai bija jāatbild, bija dota pareizā atbilde, viņas sniegtā atbilde un laiks, kāds patērēts atbildēšanai. Šajā tabulā, kurā nebija ieinteresētajai personai uzdoto jautājumu teksta, savukārt bija norāde, ka viņai automātiski tika piešķirts viens punkts, jo viens jautājums bija nesalasāms.

39      Ar 2006. gada 14. jūnija iesniegumu, kura telefaksa kopija tajā pašā dienā saņemta Eiropas Kopienu Komisijā, prasītāja, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par 2006. gada 14. marta lēmumu. Šajā ziņojumā ieinteresētā persona lūdza administrāciju viņai nosūtīt to jautājumu tekstu, kuri viņai tika uzdoti testos, lai pārbaudītu viņas spēju loģiski analizēt tekstu un matemātiskās iemaņas.

40      Ar 2006. gada 11. oktobra lēmumu iestāde, kura tiesīga noslēgt līgumus (turpmāk tekstā – “ITNL”), sūdzību noraidīja.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

41      Prasītāja cēla šo prasību 2007. gada 29. janvārī.

42      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

“–      [..] atcelt 2006. gada 14. marta lēmumu [..];

–        [..] atcelt EPSO un/vai atlases komitejas lēmumu viņu neiekļaut priekšatlases testu veiksmīgo kandidātu datubāzē [..];

–        [..] atcelt atlasei sekojušās darbības;

–        [..] piespriest [Komisijai] atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.”

43      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

“–      prasību noraidīt;

–        lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību aktiem.”

44      Ar 2007. gada 30. aprīlī Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto dokumentu Spānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam.

45      Ar 2007. gada 3. maijā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto dokumentu (dokumenta oriģināls kancelejā saņemts 4. maijā) Itālijas Republika lūdza atļauju iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam.

46      Ar Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2007. gada 19. jūnija rīkojumu Spānijas Karalistei un Itālijas Republikai ļāva iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam.

47      Ar 2009. gada 19. februāra lēmumu šī lieta, sākotnēji nodota Civildienesta tiesas otrajai palātai, tika nodota šīs tiesas pirmajai palātai.

48      Ar 2009. gada 17. jūnija lēmumu lieta tika nodota izspriešanai tiesas plēnumā.

49      Ar dažādiem procesa organizatoriskiem pasākumiem Civildienesta tiesa lūdza lietas dalībniekus sniegt atbildes uz jautājumiem un iesniegt dokumentus. Lietas dalībnieki izpildīja šo prasību.

50      Civildienesta tiesa arī lūdza lietas dalībniekus sniegt savus apsvērumus attiecībā uz to, vai EPSO bija kompetents pieņemt 2006. gada 14. marta lēmumu.

51      Visbeidzot pēc Civildienesta tiesas lūguma lietas dalībnieki, izņemot Itālijas Republiku, iesniedza savus apsvērumus par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑156/07 un T‑232/07 Spānija/Komisija un apvienotajās lietās T‑166/07 un T‑285/07 Itālija/Komisija ietekmi uz izskatāmo lietu.

52      Divi no septiņiem tiesnešiem, kuri piedalījās tiesas sēdē, nevarēja piedalīties apspriedē, jo viens bija atstājis Civildienesta tiesu, lai sāktu pildīt tiesneša pienākumus Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, otram to liedza veselības iemesli.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par prasījumiem atcelt “[..] atlasei sekojušās darbības”

53      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu, kas atbilstoši šo pašu statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktam piemērojama tiesvedībās Civildienesta tiesā, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta, kas mutatis mutandis piemērojams Civildienesta tiesai, 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu un ņemot vērā Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmumu 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), prasībām, kas celtas pirms tās Reglamenta stāšanās spēkā 2007. gada 1. novembrī, prasības pieteikumā jābūt norādei par strīda priekšmetu un ir jābūt iekļautam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību, ja iespējams, bez papildu informācijas iesniegšanas.

54      Šajā lietā iepriekš minētie prasījumi neļauj skaidri noteikt aplūkojamo aktu vai aktus, kuru atcelšana tiek lūgta, un šī iemesla dēļ tie ir jānoraida kā nepieņemami.

2.     Par prasījumiem atcelt 2006. gada 14. marta lēmumu un “EPSO un/vai atlases komitejas lēmumu [..] neiekļaut [prasītāju] priekšatlases testu veiksmīgo kandidātu datubāzē”

55      Savu iepriekš minēto prasījumu pamatojumā prasītāja izvirza trīs pamatus, pirmkārt, attiecībā uz EKL 12. panta pirmās daļas un PDNK 82. panta 1. punkta un 3. punkta e) apakšpunkta pārkāpumu, otrkārt, “labas pārvaldības, vienlīdzīgas attieksmes, objektivitātes un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu” un, treškārt, “vienlīdzīgas attieksmes principa, [..] tiesiskās paļāvības un pārskatāmības principa, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu”.

56      Turklāt tiesas sēdē prasītāja izvirzīja ceturto pamatu attiecībā uz to, ka 2006. gada 14. marta lēmumu ir pieņēmusi iestāde, kura nebija kompetenta.

 Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 12. panta pirmās daļas un PDNK 82. panta 1. punkta un 3. punkta e) apakšpunkta pārkāpumu

57      Ar šo pamatu prasītāja, kā arī personas, kas iestājušās lietā, būtībā izsaka iebildi par UII prettiesiskumu, kuru var sadalīt trīs daļās. UII esot prettiesisks tādā ziņā, ka:

–        tajā kandidātiem kā galveno valodu likts norādīt viņu valstspiederības vai obligātās izglītības valodu (pirmā daļa),

–        otrās valodas izvēle tajā ir ierobežota tikai ar vācu, angļu un franču valodu (otrā daļa),

–        tas prettiesiski publicēts tikai vācu, angļu un franču valodā un ar šīm valodām ir ierobežota arī sarakstes starp EPSO un kandidātiem valodas izvēle (trešā daļa).

 Par pirmo daļu attiecībā uz to, ka UII kandidātiem prettiesiski likts kā galveno valodu norādīt savas valstspiederības vai izglītības valodu

–       Lietas dalībnieku argumenti

58      Prasītāja norāda, ka PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunkts, saskaņā ar kuru līgumdarbinieku var pieņemt darbā tikai ar nosacījumu, ka viņš sniedz pierādījumu tam, ka viņam ir padziļinātas kādas [Eiropas] Savienības valodas zināšanas un pietiekamas kādas citas Savienības valodas zināšanas apmērā, kādā tas vajadzīgs viņa pienākumu veikšanai, nekādā veidā neprasa, lai valoda, kura kandidātam uz līgumdarbinieka amatu jāzina padziļināti, noteikti būtu tā valstspiederības valoda vai tā, kurā tas ieguvis izglītību.

59      Taču atbilstoši PDNK A sadaļas 3. punkta b) apakšpunktam EPSO ir iekļāvis precizējumu, saskaņā ar kuru “šaubu gadījumā” par katra kandidāta “galveno valodu”, proti, valodu, kurā tam būtu jābūt padziļinātām zināšanām, var “uzskatīt kandidāta valsts valodu vai to, kādā ir obligātā izglītība”. Ar šo precizējumu EPSO, pārkāpjot PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunktu, esot centies nepieļaut, ka kandidāts var norādīt kā galveno valodu citu valodu nekā viņa valstspiederības vai izglītības valoda. Prasītāja uzsver, ka viņai esot tikusi atņemta iespēja par galveno valodu izvēlēties valodu, kādā viņa audzināta, šajā gadījumā – itāļu.

60      Turklāt UII noteiktā un Kandidātu rokasgrāmatā, uz kuru tas norādīja, un EPSO interneta vietnes rubrikā “Biežāk uzdotie jautājumi” apstiprinātā prasība norādīt valstspiederības valodu vai izglītības valodu esot pretrunā EKL 12. panta pirmajai daļai un PDNK 82. panta 1. punktam, ciktāl tā varētu radīt nevienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem atkarībā no viņu valstspiederības vai izcelsmes valsts. Principā tā netieši liek šķēršļus tam, ka daži kandidāti varētu testus kārtot dzimtajā valodā, kamēr tā šo iespēju atstājusi citu valstu vai izcelsmes valstu kandidātiem.

61      Prasītāja piebilst, ka nevar pieņemt argumentu, kuru Komisija izvirzījusi lēmumā noraidīt sūdzību, saskaņā ar kuru vārdi “šaubu gadījumā”, kas minēti UII, skaidri norādot, ka kandidāti varēja brīvi izvēlēties savu galveno valodu. Neskaitot to neskaidrību, vārdi “šaubu gadījumā” parādoties tikai UII angļu un franču valodas redakcijā, bet ne vācu.

62      Jebkurā gadījumā UII neatbilstot tā tiesiskajam mērķim, tas ir, ieinteresētās personas cik vien iespējams precīzi informēt par vakanto amatu ieņemšanai nepieciešamajiem nosacījumiem, lai tās varētu novērtēt savu iespēju pieteikties.

63      Aizstāvības rakstā Komisija prasa pirmā pamata pirmo daļu noraidīt.

64      Komisija vispirms apgalvo, ka nedz kāds UII noteikums, nedz arī kāda prasība Kandidātu rokasgrāmatā un EPSO interneta vietnē neliek kandidātiem par galveno valodu izvēlēties savas valstspiederības vai izglītības valodu. Atbilstoši Komisijas uzskatam pilsonības un izglītības kritērijs UII minēts tikai pakārtoti, lai palīdzētu kandidātiem izvairīties no tā, ka pieteikšanās laikā, iespējams, kaut kas tiek aizmirsts.

65      Katrā ziņā savā atbildes rakstā uz repliku Komisija uzsver, ka prasītāja varēja izvēlēties tikai franču valodu. Atbilstoši Komisijas uzskatam kandidātiem par galveno valodu esot bijusi jāizvēlas valoda, kuru tie pārvalda vislabāk. Šajā lietā prasītāja franču valodu pārvaldīja labāk nekā itāļu valodu. Tādējādi, pieņemot, ka ieinteresētā persona būtu izvēlējusies itāļu valodu par galveno valodu un franču valodu par otro valodu, viņa būtu ieguvusi nepamatotu priekšrocību, jo testi būtu notikuši valodā, kuru viņa pārvalda vislabāk. Taču UII mērķis bija, lai visi kandidāti būtu vienādā situācijā, liekot priekšatlases testus kārtot valodā, kuru pieņemt, ka tie pārvalda ne tik labi kā savu galveno valodu.

66      Tiesas sēdē Komisija tomēr skaidri norādīja, ka pretēji tam, ko tā ļāva saprast no sava atbildes raksta uz repliku, kandidāti par galveno valodu varēja brīvi izvēlēties jebkuru valodu, kurā tiem bija padziļinātas zināšanas. Tādējādi atbilstoši Komisijas uzskatam prasītāja varēja izvēlēties itāļu valodu par galveno valodu un franču – par otro valodu un tātad kārtot priekšatlases testus franču valodā. Tomēr Komisija piebilst, ka ieinteresētā persona esot brīvi izvēlējusies franču valodu par galveno valodu.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

67      Ievadam jāatgādina, ka atbilstoši PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunktam līgumdarbinieku var pieņemt darbā tikai tad, ja viņš pierāda, ka viņam ir “padziļinātas kādas [Eiropas Savienības] valodas zināšanas”.

68      Ja valoda, kurā kandidātam uz līgumdarbinieka amatu ir padziļinātas zināšanas, principā atbilst viņa valstspiederības vai izglītības valodai, tomēr nevarot izslēgt, kā to turklāt tiesas sēdē pieļāva Komisija, ka kandidāts tāpat padziļināti pārvalda kādu citu valodu. Taču ir skaidrs, tā kā PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunktā par to nav sīkāku precizējumu, ka šī panta autori nav vēlējušies, lai valoda, kura kandidātam uz līgumdarbinieka amatu jāzina padziļināti, tiktu ierobežota tikai ar tā valstspiederības valodu vai – gadījumā, ja kandidāts ir dalībvalsts, kurā ir vairāk par vienu oficiālo valodu, pilsonis, – ar valodu, kurā tas ieguvis izglītību.

69      Šajā lietā tātad ir jānoskaidro, vai – kā to apgalvo prasītāja – EPSO, pārkāpjot PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunkta noteikumus, būtu licis kandidātiem par galveno valodu izvēlēties savas valstspiederības valodu vai to, kurā tie ieguvuši izglītību.

70      Šajā ziņā jāatgādina, ka UII A sadaļas 3. punkta b) apakšpunkta franču valodas redakcijā kandidātiem starp citiem nosacījumiem prasītas “ļoti labas Eiropas Savienības vienas oficiālās valodas zināšanas [..] – galvenā valoda” un iekavās precizēts, ka “šaubu gadījumā par galveno valodu [var] uzskatīt kandidāta valsts valodu vai to, kādā iegūstama izglītība”.

71      Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šis pēdējais precizējums, kurš minēts arī UII angļu valodas redakcijā, nevar tikt saprasts kā tāds, kas ierobežo kandidātus par galveno valodu norādīt to valstspiederības valodu vai – gadījumā, ja viņi izglītību ieguvuši valstī, kurā ir divas vai vairāk oficiālās valodas – to, kurā viņi ieguvuši izglītību. Vārdu salikuma “šaubu gadījumā” lietošana atklāj, ka EPSO iekļāvis šo precizējumu vienīgi tādēļ, lai informētu kandidātus, ka gadījumā, ja kandidāts piesakoties būtu aizmirsis norādīt savu galveno valodu, EPSO novērstu šo trūkumu, par galveno valodu ierakstot viņa valstspiederības vai izglītības valodu, kuru, pieņemts uzskatīt, kandidāts pārvalda vislabāk.

72      Ir tiesa, ka UII vācu valodas redakcija atšķīrās no franču un angļu valodas redakcijas un tā formulēta šādi: “Sie müssen über eine gründliche Kenntnis einer der Amtssprachen der Europäischen Union verfügen [..] – Hauptsprache (als Hauptsprache wird die Landessprache des Bewerbers oder die Sprache der Pflichtschule betrachtet) [..]” [“Jums jābūt padziļinātām vienas Eiropas Savienības valodas zināšanām [..] – galvenā valoda (par galveno valodu tiks uzskatīta kandidāta valsts valoda vai tā, kādā iegūta izglītība) [..]”]. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar nepieciešamību vienveidīgi piemērot un līdz ar to interpretēt Savienības tiesību aktus nav pieļauts ņemt vērā tikai vienu no redakcijām atsevišķi, bet ar to tiek prasīts, lai [akts] būtu interpretējams, pamatojoties gan uz tā autora faktisko nolūku, gan arī uz mērķi, ko tas vēlas sasniegt, ņemot vērā esošās redakcijas visās Savienības valodās (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2009. gada 30. novembra spriedumu lietā F‑83/07 Zangerl-Posselt/Komisija, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, par kuru Eiropas Savienības Vispārējā tiesā iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑62/10 P). Taču šajā gadījumā, tā kā vācu valodas redakcija ir mazākumā attiecībā pret attiecīgā teksta divām citām valodu redakcijām, ir jādod priekšroka šīm divām pēdējām minētajām. Turklāt prasītāja savā kandidatūras pieteikumā nekādi nav norādījusi, ka viņai būtu kaut jebkādas, pat vispārīgas vācu valodas zināšanas, tāpēc nevarot apgalvot, ka UII vācu valodas redakcija to maldinājusi, liekot domāt, ka viņai par galveno valodu obligāti jāizvēlas sava valsts valoda.

73      Visbeidzot ir jānorāda, ka EPSO savas interneta vietnes rubrikā “Biežāk uzdotie jautājumi” uz jautājumu “Kā ir definēta “galvenā valoda” un “otrā valoda”?” ir atbildējis, ka “principā galvenā valoda ir jūsu valsts valoda, ja tā ir viena no Eiropas Savienības 20 oficiālajām valodām, [un ka,] ja valstī ir divas vai vairākas oficiālās valodas, galvenā valoda būs tā, kurā jūs esat ieguvis obligāto izglītību”. Tādējādi, izmantojot izteikumu “principā”, EPSO acīmredzot nenoliedza iespēju, ka kandidāts par galveno valodu UII pārbaudījumiem varētu izvēlēties citu valodu nekā viņa valsts vai izglītības valoda, ja vien viņam tajā būtu padziļinātas zināšanas.

74      Šādos apstākļos, tā kā prasītāja nav pamatojusi apgalvojumu, ka EPSO tai noteicis pienākumu kā galveno valodu norādīt viņas valsts valodu, iebildums par PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunkta pārkāpumu nav pieņemams. Šo pašu iemeslu dēļ tas pats attiecas uz iebildumiem par EKL 12. panta pirmās daļas un PDNK 82. panta 1. punkta pārkāpumu.

75      No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par otro daļu attiecībā uz to, ka UII otrās valodas izvēle esot prettiesiski ierobežota tikai ar vācu, angļu un franču valodu

–       Lietas dalībnieku argumenti

76      Ievadam prasītāja atgādina, ka no PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunkta izriet, ka administrācija kandidātam uz līgumdarbinieka amatu var prasīt kādas konkrētas valodas pietiekamas zināšanas tikai saistībā ar iespējamā amata vajadzībām. Pēc prasītājas domām, EPSO neesot izpildījis šo nosacījumu, jo UII tas nolēmis ierobežot otrās valodas izvēli ar vācu, angļu vai franču valodu, taču ne visām funkcijām – vismaz ne visām vienādā mērā –, kuras kandidātam būtu jāpilda iespējamas darbā pieņemšanas gadījumā, būtu vajadzīgas pietiekamas vācu, angļu vai franču valodas zināšanas.

77      Prasītāja precizē, ka EPSO, ierobežojot otrās valodas izvēli ar vācu, angļu vai franču valodu, neesot ņēmis vērā līgumdarbinieka amata “ārējo dimensiju”, jo līgumdarbiniekiem attiecībās ar dalībvalstīm vai ar personām, kas ir dalībvalstu jurisdikcijā, būtu jāizmanto visas oficiālās Savienības iestāžu valodas.

78      Prasītāja piebilst, ka nevar piekrist nevienam no Komisijas pamatojumiem, lai pamatotu otrās valodas ierobežošanu.

79      Pieņemot, ka Komisija pamatotu šo ierobežojumu ar administratīvu šķēršļu pastāvēšanu – ja EPSO vai sabiedrības, kurai tas uzticējis priekšatlases testu organizēšanu, rīcībā nav pietiekami daudz materiālo vai cilvēku resursu, lai minētos testus noorganizētu visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās –, šis ierobežojums būtu prettiesisks, jo tas neatbilst funkcijām, ko tam jāspēj pildīt.

80      Tāpat, pieņemot, ka šis ierobežojums tiktu pamatots ar iespējamu apstākli, ka vācu, angļu un franču valoda būs galvenās darba valodas Eiropas Savienības iestādēs, šis pamatojums neesot pietiekami pamatots. Pirmkārt, Regulas Nr. 1 1. pantā ir paredzēts, ka iestāžu darba valodas ir visas Eiropas [Savienības] oficiālās valodas, nevis tikai vācu, angļu un franču valoda. Otrkārt, ja Regulas Nr. 1 6. pantā iestādēm ļauts noteikt vienkāršotu tulkošanas kārtību tikai savām iekšējām vajadzībām, nekādi neesot pierādīts, ka minētās iestādes šādu kārtību būtu pieņēmušas. Katrā ziņā neesot pierādīts, ka šīs trīs valodas būtu tieši visbiežāk lietotās šo iestāžu iekšējā darbībā.

81      Pakārtoti – gadījumā, ja vismaz iestādēm, kuru mītne atrodas Briselē vai Luksemburgā, vācu, angļu un franču valoda būtu iekšējās saziņas valodas, prasītāja apgalvo, ka neesot nekādas atbilstības vai, vēl mazāk, samērīguma starp sasniedzamo mērķi un līdzekļiem, kurus EPSO izmanto, lai to sasniegtu. Kas attiecas uz kandidātiem, kuri par galveno valodu izvēlējušies vācu, angļu vai franču valodu, prasība šiem kandidātiem par otro valodu izvēlēties citu no šīm trim valodām liktu viņiem pierādīt iestāžu iekšējās saziņas divu valodu zināšanas, savukārt kandidātiem, kuri par galveno valodu izvēlējušies citu valodu nekā vācu, angļu vai franču valodu, ir prasītas tikai vienas [iestādes] iekšējās saziņas valodas zināšanas.

82      Prasītāja no tā secina, ka, ierobežot otrās valodas izvēli ar vācu, angļu un franču valodu un liedzot tai izvēlēties itāļu valodu, EPSO ir pārkāpis EKL 12. pantu, nediskriminācijas principu un PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunktu.

83      Savai aizstāvībai Komisija apgalvo, ka pienākums kandidātiem par otro valodu izvēlēties vācu, angļu vai franču valodu tikai atspoguļojot ieinteresētību tajā, lai iestādēs būtu efektīva iekšējā saziņa. Ņemot vērā oficiālo valodu skaita ievērojamo pieaugumu, iekšējo saziņu vajadzētu nodrošināt tādā veidā, ka visi ierēdņi un pārējie darbinieki zinātu vismaz vienu no valodām, kuras visbiežāk lietotas iestādēs, it īpaši Komisijā.

84      Komisija piebilst, ka gadījumā, ja kandidāti par galveno valodu izvēlējušies vācu, angļu vai franču valodu, joprojām būtu pamatoti no viņiem prasīt pietiekamas kādas citas no šīm valodām zināšanas, pirmkārt, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem kandidātiem, otrkārt, lai palielinātu iekšējās saziņas iespējas.

85      Turklāt Komisija uzsver, ka UII mērķis bija izveidot datubāzi, kas paredzēta nākotnes vajadzībām saistībā ar pieņemšanu darbā, nevis konkrētam amatam, un šī iemesla dēļ EPSO esot bijis pamats nodrošināt, ka visi kandidāti, kuri iekļauti datubāzē, pierāda valodu zināšanas, kas atbilst funkciju grupai, kura viņiem var tikt piedāvāta.

86      Spānijas Karaliste un Itālijas Republika uzskata, ka EPSO, ierobežojot valodu, kurā kandidātiem jābūt pietiekamām zināšanām, ar vācu, angļu un franču valodu, ir arī pārkāpis gan EKL 290. pantu, kurā Padomei piešķirta ekskluzīva kompetence noteikt valodu lietošanas kārtību Savienības iestādēs, gan Lēmumu 2002/620, kurā EPSO nav piešķirta nekāda kompetence attiecībā uz valodu lietošanas kārtību, gan arī Pamattiesību hartas 22. pantu, kurā garantēts daudzvalodības princips. Visbeidzot personas, kas iestājušās lietā, uzskata, ka kandidātiem vajadzēja būt iespējai izvēlēties savu otro valodu no visām oficiālajām Savienības valodām, šāds ierobežojums pārkāpj arī tiesiskās paļāvības principu un tam neesot norādīts nekāds pamatojums.

87      Spānijas Karaliste piebilst, ka Komisija neesot sniegusi nevienu paskaidrojumu, kas pamatotu to, ka vācu, angļu un franču valoda būtu visbiežāk izmantotas tās iekšienē vai ka šo valodu kā iekšējās saziņas valodu izvēli pamatotu objektīvi apsvērumi. Katrā ziņā komisāru kolēģija šajā ziņā nav pieņēmusi nevienu lēmumu.

88      Visbeidzot Spānijas Karaliste norāda, ka, pārkāpjot EKL 12. pantu, UII minētā valodu prasība esot labvēlīgāka kandidātiem, kuri ir to dalībvalstu valstspiederīgie, kurās oficiālā valoda ir vācu, angļu un franču valoda.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

89      Ievadam jānorāda, ka PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētās valodu prasības, šajā gadījumā prasība padziļināti zināt vienu no Savienības valodām un citu Savienības valodu pietiekamā apmērā, kādā tas vajadzīgs pienākumu veikšanai, ir tikai minimālie nosacījumi līgumdarbinieku pieņemšanai darbā.

90      Līdz ar to vajadzības gadījumā, ja tas ir nepieciešams dienesta vai attiecīgā amata interesēs, administrācija var leģitīmi noteikt valodu vai valodas, kuras ir jāpārzina ļoti labā vai pietiekamā līmenī (a contrario skat. Tiesas 1964. gada 4. marta spriedumu lietā 15/63 Lassalle/Parlaments, 73. un 74. punkts; ģenerāladvokāta Lagranža [Lagrange] secinājumus šajā lietā, 94. punkts; skat. arī iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Spānija/Komisija, 65. punkts, un apvienotajās lietās Itālija/Komisija, 81. punkts).

91      Ja šāda īpaša valodas prasība var izrietēt no kādas līgumdarbiniekam veicamā darba specifikācijas, tad – vispārīgāk – tā var izrietēt no tā, ka iestādē ir viena vai vairākas iekšējās saziņas valodas. Ja iestādei ir tāda iespēja, pat nepieņemot formālu lēmumu šajā ziņā, izvēlēties ierobežotu skaitu iekšējās saziņas valodu ar nosacījumu, ka šī izvēle balstīta uz objektīviem apsvērumiem, kas saistīti ar tās funkcionālajām vajadzībām (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumus, kas pasludināti saistībā ar Tiesas 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C‑160/03 Spānija/Eurojust, 49. un 56. punkts; iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Spānija/Komisija, 75. punkts, un apvienotajās lietās Itālija/Komisija, 93. punkts), no tā izriet, ka, plānojot pieņemt darbā līgumdarbiniekus, šī iestāde var likumīgi prasīt valodu zināšanas saistībā ar tās iekšējās saziņas valodām. Pretējā gadījumā tai būtu risks pieņemt darbā darbinieku, kurš iestādē nespētu pienācīgi pildīt savus pienākumus, jo attiecīgā gadījumā šis darbinieks nespētu vai spētu ar lielām grūtībām sazināties ar saviem darba kolēģiem un saprast augstākstāvošās vadības norādījumus. Šajā ziņā jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Itālija/Komisija, kurš pieņemts lietā, kad EPSO bija publicējis paziņojumu par konkursu, lai izveidotu kandidātu rezerves sarakstu administratoru un asistentu vakanto amata vietu aizpildīšanai Eiropas [Savienības] iestādēs, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa pieļāva ne vien to, ka vācu, angļu un franču valodas izvēle atbilst Savienības iestāžu un struktūru darbības vajadzībām, bet arī to, ka EPSO varēja likumīgi prasīt savu konkursu kandidātiem vienas no šīm trim valodām kā otrās valodas zināšanas (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Itālija/Komisija, 103. punkts).

92      Tomēr jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktā skaidri aizliegta jebkāda diskriminācija valodas dēļ un saskaņā ar šī paša noteikuma 6. punktu, ievērojot nediskriminācijas principu un samērīguma principu, jebkādam šo principu piemērošanas ierobežojumam jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums un tā mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs. No tā izriet, ka valodas nosacījums, kuru nepamatotu saprātīga samērīguma attiecība ar sasniedzamo mērķi, būtu pretrunā nediskriminācijas valodas dēļ principam, kuru garantē Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punkts. Šāds nosacījums pārkāpj arī Civildienesta noteikumu 27. pantu, atbilstoši kuram administrācijai vakantajiem amatiem jāspēj izraudzīties visspējīgākos, visefektīvākos un visgodīgākos ierēdņus. Kandidātiem uz līgumdarbinieku amatu prasīt, kaut arī tikai pietiekamā līmenī, vairāku noteiktu valodu zināšanas, šai prasībai neesot samērīgai ar sasniedzamo mērķi, nozīmētu piešķirt šīm valodām priviliģētu statusu, lai gan saskaņā ar EKL 290. pantu tikai Padome ar vienbalsīgi pieņemtu lēmumu ir tiesīga noteikt Eiropas Savienības valodu lietošanas kārtību un saskaņā ar Pamattiesību hartas 22. pantu Savienībai ir jārespektē “kultūru, reliģiju un valodu daudzveidīb[a]”.

93      Uz prasītājas un personu, kas iestājušās lietā, pamatiem jāatbild, balstoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, vispirms pārliecinoties, vai UII minētajām valodas prasībām bija darbinieku politikas leģitīms vispārējo interešu mērķis, pēc tam – apstiprinošas atbildes gadījumā –, vai pastāv saprātīga samērīguma attiecība starp šīm prasībām un sasniedzamo mērķi.

94      Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu, vai UII minētās valodas prasības ir vērstas uz darbinieku politikas leģitīmo vispārējo interešu mērķi, ir jāatgādina, ka UII tika publicēts “Eiropas [Savienības] iestāžu un it īpaši Komisijas un Padomes vārdā”, lai “izveidotu datubāzi kandidātiem, kurus pieņemt darbā kā līgumdarbiniekus dažādu pienākumu veikšanai Eiropas Savienības iestādēs”. No šajā instancē iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka iestādēs, kuru mērķis ir pieņemt darbā lielu daļu kandidātu, kuri veiksmīgi nokārtojuši atlases pārbaudījumus, proti, Komisijā un Padomē, vācu, angļu vai franču valoda dažādā apmērā tiek lietota kā iekšējās saziņas valoda.

95      Tādējādi, ņemot vērā vācu, angļu un franču valodas lomu iestādēs, kurās darbā pieņemtajiem līgumdarbiniekiem būtu jāveic savas funkcijas, UII minētās valodas prasības bija vērstas uz darbinieku politikas leģitīmo vispārējo interešu mērķi, proti, nodrošināt, lai darbiniekiem ir valodu zināšanas atbilstoši iekšējās saziņas valodām.

96      Jāpiebilst, ka šajā gadījumā UII mērķis bija izveidot datubāzi, kas paredzēta tādu līgumdarbinieku pieņemšanai darbā dažādās Savienības iestādēs, kuri iedalāmi četrās funkciju grupās un kuriem tajās ir “jāveic dažādi uzdevumi”. Tādējādi, ņemot vērā, pirmām kārtām, dažādās iestādes, kuras var pieņemt darbā priekšatlases testus nokārtojušos kandidātus, un, otrām kārtām, iespējamo amatu dažādību, bija pamatoti, ka EPSO pārbauda, vai šīs personas uzreiz var pildīt savus pienākumus, proti, spēj saprast vismaz vienu no iestāžu, kuras plāno pieņemt tās darbā, darba valodām.

97      Turklāt jāatgādina, ka, pretēji ierēdņiem, līgumdarbiniekiem paredzēts iestādēs palikt tikai ierobežotu laika periodu, kuru nosaka PDNK, un līdz ar to šo darbinieku valodu trūkumus nevarētu novērst ar apmācību programmām, kuras iestādes ieviesušas, lai atbalstītu un veicinātu valodu daudzveidību.

98      Otrkārt, paliek jautājums, vai pastāv saprātīga samērīguma attiecība starp UII minētajām valodu prasībām un sasniedzamo mērķi. Šajā ziņā jāprecizē, ka iepriekš minētajos spriedumos apvienotajās lietās Itālija/Komisija (94. punkts) un apvienotajās lietās Spānija/Komisija (75. punkts) Eiropas Savienības Vispārējā Tiesa nosprieda, ka gadījumā, ja iestāde izvēlas vairākas iekšējās saziņas valodas, personām, kuras tā gatavojas pieņemt darbā, tā nevar prasīt vairāk nekā vienas no šīm valodām zināšanas. Atbilstoši Eiropas Savienības Vispārējās tiesas uzskatam dažādu valodu vienlaicīgu zināšanu prasība nav pamatojama ar iekšējās saziņas vajadzībām un tā var norādīt vienīgi uz vēlmi piešķirt privileģētu statusu atsevišķām oficiālajām valodām.

99      Šajā lietā ir skaidrs, ka UII EPSO prasīja kandidātiem, lai viņiem būtu padziļinātas zināšanas vienā oficiālajā valodā kā galvenajā valodā un pietiekamas zināšanas vācu, angļu vai franču valodā kā otrajā valodā, šai otrajai valodai esot citai nekā galvenā valoda. [Civildienesta] tiesa konstatē, ka EPSO licis šiem kandidātiem zināt tikai vienu no iekšējās saziņas valodām, kas ir spēkā iestādēs, kuras tos varētu pieņemt darbā.

100    Protams, īpašajā gadījumā, kad – kā prasītāja – kandidāti par galveno valodu ir izvēlējušies vācu, angļu vai franču valodu, prasība par otro valodu izvēlēties citu no šīm trim valodām, liek viņiem pierādīt divu iekšējās saziņas valodu zināšanas, vienas – kā galvenās valodas, otras – kā otrās valodas.

101    Tomēr šo apstākli nevar uzskatīt par nesamērīgu attiecībā pret EPSO izvirzīto mērķi.

102    Pirmkārt, fakts, ka daži kandidāti par galveno valodu izvēlējušies vācu, angļu vai franču valodu, izriet no katra paša apstākļiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑376/03 Hendrickx/Padome, 33. punkts).

103    Otrkārt, jāatgādina, ka nediskriminācijas princips, kurš ir specifiski pausts vispārējais vienlīdzības princips (šajā ziņā skat. Tiesas 1977. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 117/76 un 16/77 Ruckdeschel u.c., 7. punkts), kopā ar šo pēdējo minēto veido vienu no Savienības pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (Tiesas 2002. gada 12. decembra spriedums lietā C‑442/00 Rodríguez Caballero, 32. punkts). Iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Itālija/Komisija (94. punkts) Eiropas Savienības Vispārējā tiesa uzsvēra, ka valodu prasības, kas noteiktas kandidātiem uz amatiem Eiropas Savienības iestādēs, nedrīkst nedz radīt nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret Savienības pilsoņiem, nedz kavēt vienādu pieeju piedāvātajiem amatiem.

104    Šajā gadījumā ir tiesa, ka EPSO ir izvēlējies atšķirīgu attieksmi pret kandidātiem, kuri par galveno valodu izvēlējušies citu valodu nekā vācu, angļu vai franču valodu, no vienas puses, un kandidātiem, kuri par galveno valodu izvēlējušies vienu no šīm trim valodām, no otras puses. Kamēr pirmajiem bija iespēja izvēlēties otro valodu no trim valodām, proti, vācu, angļu vai franču valodu, otrajiem šī izvēle bija ierobežota ar divām valodām. Tomēr, ja – kā to būtu gribējusi prasītāja – EPSO būtu pieņēmis citādu lēmumu, kandidātiem, kuri par galveno valodu izvēlējušies citu valodu nekā vācu, angļu vai franču valodu, dodot iespēju izvēlēties otro valodu no visām oficiālajām valodām, izņemot to, kura izvēlēta par galveno valodu, šāds lēmums šiem kandidātiem salīdzinājumā ar citiem piešķirtu daudz lielākas priekšrocības nekā pēdējiem minētajiem. Tādējādi šajā situācijā, kad jāizvēlas starp diviem risinājumiem, kuri abi rada atšķirīgu attieksmi starp abām kandidātu grupām, EPSO izvēlējās risinājumu, kurš rada nenozīmīgāku atšķirību attieksmē un līdz ar to nevar tikt uzskatīts par tādu, kurā noteikti nesamērīgi valodas nosacījumi.

105    Līdz ar to iebildumi par to, ka prasība kandidātiem, kuri par galveno valodu izvēlējušies vācu, angļu vai franču valodu, kā otro valodu izvēlēties citu no šīm trim valodām pārkāpj reizē Pamattiesību hartas 22. pantu, nediskriminācijas principu un PDNK 82. panta 3. punkta e) apakšpunktu, ir noraidāmi.

106    Savienības iestāžu iekšējās darbības ietvaros par iekšējās saziņas valodas izvēli ir atbildīgas minētās iestādes, kurām ir tiesības to saviem darbiniekiem noteikt. No Regulas Nr. 1 – kuru Padome pieņēmusi, pamatojoties uz Līguma normām, kas tai piešķir tiesības pieņemt Eiropas Savienības iestāžu valodu lietošanas kārtību, – 6. panta izriet, ka “Kopienas iestādes savos reglamentos var noteikt, kuras valodas ir lietojamas īpašos gadījumos”. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste un Itālijas Republika, EPSO bija tiesīgs – kā tas izdarīts UII, kurš tika paziņots “Eiropas Savienības iestāžu un it īpaši Komisijas un Padomes vārdā”, – otrās valodas izvēli ierobežot ar vācu, angļu vai franču valodu.

107    Tāpat jānoraida arguments attiecībā uz to, ka EPSO vajadzēja pamatot UII dalībai priekšatlases testos trīs izmantojamo valodu izvēli, jo ir skaidrs, ka šī izvēle atbilda iestāžu iekšējām prasībām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Komisija, 88. punkts).

108    Attiecībā uz Spānijas Karalistes izvirzīto argumentu par to, ka, pārkāpjot EKL 12. pantu, kurā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ, UII minētā valodas prasība esot labvēlīgāka kandidātiem, kuri ir to dalībvalstu valstspiederīgie, kurās oficiālā valoda ir vācu, angļu un franču valoda, arī šis arguments nevar tikt pieņemts, jo šiem kandidātiem tāpat kā citu dalībvalstu pilsoņiem priekšatlases testi bija jākārto citā valodā, nevis tajā, kurā viņiem ir padziļinātas zināšanas.

109    Visbeidzot, ja Itālijas Republika, lai apgalvotu, ka otrās valodas izvēles ierobežojums pārkāpj tiesiskās paļāvības principu, norāda, ka ierastā EPSO prakse konkursu ierēdņu iecelšanai amatā organizēšanā, pat pēc desmit jauno dalībvalstu pievienošanās 2003. gadā, bija nekādi neierobežot otrās valodas izvēli, tomēr ne no viena lietas materiālos esošā dokumenta neizriet, ka EPSO būtu publiski apņēmies – ko tas nemaz nevarēja likumīgi darīt – nenoteikt nekādus ierobežojumus attiecībā uz otro valodu līgumdarbinieku atlases procedūrās, kuras tam jāorganizē.

110     No tā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir noraidāma.

 Par pirmā pamata trešo daļu attiecībā uz UII publicēšanas kārtības un sarakstes starp EPSO un kandidātiem valodas izvēles prettiesiskumu

111    Itālijas Republika uzskata, ka, nolemjot – turklāt nepamatoti –, ka UII tiks publicēts tikai vācu, angļu un franču valodā un sarakstes valodu starp administrāciju un kandidātiem varēs izvēlēties tikai no šīm trim valodām, EPSO ir pārkāpis EKL 12. pantu, Pamattiesību hartas 22. pantu, kā arī Regulas Nr. 1 1.–6. pantu.

112    Tomēr šādas nelikumības nevarēja ietekmēt prasītājas intereses, jo viņa pēc UII izplatīšanas varēja pieteikties uz pārbaudījumiem, piedalīties paredzētajos priekšatlases testos un sazināties ar EPSO (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1994. gada 9. februāra spriedumu lietā T‑3/92 Latham/Komisija, 53. punkts). Personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību izvirzīt argumentu, uz kuru prasītāja nevarēs atsaukties.

113    Šādos apstākļos un katrā ziņā pirmā pamata trešā daļa ir noraidāma.

114    Tā kā pirmā pamata visas trīs daļas ir noraidītas, pamats ir noraidāms.

 Par otro pamatu attiecībā uz “labas pārvaldības, vienlīdzīgas attieksmes, objektivitātes un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu”

 Lietas dalībnieku argumenti

115    Būtībā šis pamats iedalāms divās daļās.

116    Pamata pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka priekšatlases testos, kurus tā kārtojusi 2006. gada 6. janvārī, bijuši tehniski traucējumi. Vismaz četras reizes šo testu norise pārtraukta viņas rīcībā nodotā datora darbības kļūmju dēļ, un katrā pārtraukumā esot nācies pieaicināt datorspeciālistu. Šie starpgadījumi viņai traucējuši un laupījuši viņai daļu no piešķirtā laika, un viņai nav nedz ļauts sākt pārbaudījumu no jauna, nedz arī piešķirts pagarinājums, lai kompensētu zaudēto laiku.

117    Prasītāja uzsver, ka principā EPSO rīkotie pārbaudījumi 2005. gada decembrī un 2006. gada janvārī ir notikuši “lielā haosā”, kā to apliecina vairākas Arodbiedrību savienības savāktas kandidātu liecības, piemēram, noteikts kandidātu skaits, kas bijuši pareizi reģistrējušies, nav varējuši piedalīties minētajos pārbaudījumos vai arī datora darbības traucējumu dēļ vismaz nav spējuši piekļūt testu jautājumiem. Nudien, personāla pārstāvji atlases komitejā otrajā sanāksmē ar EPSO esot atteikušies apstiprināt atlases rezultātus tāpēc, ka UII ietvaros rīkoto pārbaudījumu gaitā radušies tehniski traucējumi.

118    Prasītāja apgalvo, ka pārkāpumi šo priekšatlases testu norises laikā nepārprotami ir būtiskas dabas, jo to atkārtotības, skaita un novēršanai nepieciešamā laika dēļ tās ievērojami traucējušas viņai koncentrēties.

119    Pamata otrajā daļā prasītāja apstrīd rezultātus, kas viņai paziņoti ar 2006. gada 14. marta lēmumu. Viņa paskaidro, ka tas, ka viņai – tāpat kā pārējiem 62 kandidātiem – 2006. gada 27. februārī vispirms nosūtīta elektroniska vēstule ar paziņojumu, ka viņa ir izturējusi priekšatlases testus, bet pēc tam 2006. gada 14. martā pienākusi jauna elektroniska vēstule ar pretēja satura paziņojumu, liecinot par problēmu ar pārbaudījumu rezultātu saglabāšanu vai apstrādi. Turklāt pastāvot pretrunas, no vienas puses, starp 2006. gada 14. marta lēmumu, kurā viņa informēta, ka 2006. gada 27. februāra elektroniskā vēstule ir kļūdaini paziņojusi tai sekmīgu testu nokārtošanu un tam par iemeslu bijusi “kļūda saistībā ar elektroniskās vēstules adresāciju kandidātiem”, un, no otras puses, 2006. gada 19. aprīļa elektronisko vēstuli, kurā teikts, ka šīs kļūdas cēlonis meklējams nepareizos kopējās atzīmes aprēķinos. Visbeidzot, no kādas citas kandidātes rakstiskās liecības izrietot, ka esot bijusi bojāta datubāze, kurā glabājas kandidātu atbildes uz priekšatlases testiem.

120    Komisija savā aizstāvības rakstā lūdz noraidīt abas šī pamata daļas.

121    Attiecībā uz pirmo daļu Komisija norāda, ka prasītāja nesniedz nekādus pierādījumus vai pat to aizmetņus, kas apliecinātu apgalvojumus, ka testu norisē bijuši pārkāpumi.

122    Attiecībā uz pamata otro daļu Komisija uzsver, ka tas, ka prasītāja kļūdas pēc ar 2006. gada 27. februāra ziņu informēta par priekšatlases testu veiksmīgu nokārtošanu, noticis datorprogrammējuma kļūmes rezultātā, kurā nav ņemts vērā apstāklis, ka prasītāja ieguvusi tikai 33,33 % pareizu atbilžu testos, kas paredzēti spēju loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, nesasniedza minimumu, kas prasīts 2005. gada 21. novembra paziņojumā, proti, 35 %.

 Civildienesta tiesas vērtējums

–       Par šī pamata pirmo daļu

123     Saskaņā ar labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principu iestādēm ir jānodrošina visiem konkursa kandidātiem iespējami netraucēta un pareiza pārbaudījumu norises gaita. Pārbaudījumu laikā konstatēts pārkāpums tomēr neskar minēto pārbaudījumu likumību, izņemot gadījumus, kad tas ir būtisks un var sagrozīt pārbaudījuma rezultātus. Ja noticis šāds pārkāpums, atbildētājai iestādei ir jāpierāda, ka tas nav ietekmējis pārbaudījumu rezultātus (Civildienesta tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums lietā F‑22/05 Neophytou/Komisija, 60. punkts).

124    Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka priekšatlases testos, ko tā kārtojusi 2006. gada 6. janvārī, ir bijuši tehniski traucējumi un ka vismaz četras reizes šo testu norise pārtraukta viņai nodotā datora darbības kļūmju dēļ. Tomēr neviens no viņas norādītajiem elementiem nav tāds, kura dēļ varētu droši konstatēt to traucējumu raksturu, kas tieši skāruši prasītāju. It īpaši šādu pierādījumu nesniedz nedz apstāklis, ka arī citi kandidāti pārbaudījumu gaitā ir saskārušies ar tehniskām kļūmēm, nedz arī tas, ka personāla pārstāvji atlases komitejā sanāksmē ar EPSO esot atteikušies apstiprināt atlases rezultātus šo tehnisko traucējumu dēļ. Tāpat, ja prasītājas rezultātu tabula, kura tai ir bijusi pieejama EPSO interneta vietnē, skaidri parāda, ka laiks, kas ieinteresētajai personai bija vajadzīgs, lai atbildētu uz četriem jautājumiem testā, kas paredzēts spēju loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, bija lielāks nekā laiks, kas patērēts, lai atbildētu uz citiem šī testa jautājumiem, šis apstāklis nepierāda norādīto traucējumu reālo raksturu, un to esamība turklāt oficiāli apstrīdēta ar priekšatlases testu organizētājsabiedrības apliecību. Visbeidzot ir jākonstatē, ka prasītāja atzīst, ka ir ziņojusi par šo traucējumu esamību tikai pēc iepazīšanās ar 2006. gada 14. marta lēmumu.

125    Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

–       Par šī pamata otro daļu

126    Skaidrs, ka sākumā ar elektronisko vēstuli EPSO 2006. gada 27. februārī kandidātei paziņoja, ka viņa ir izturējusi priekšatlases testus un tad ar 2006. gada 14. marta lēmumu informēja viņu par neveiksmi. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka administrācija sniegusi dažādus paskaidrojumus par šādu pretrunīgu ziņu sniegšanu. Tā 2006. gada 14. marta lēmumā EPSO atsaucies uz “kļūdu saistībā ar elektroniskās vēstules adresāciju kandidātiem” un vēlāk 2006. gada 19. aprīļa vēstulē norādījis, ka bijusi “kļūme aprēķinos”, un Komisija, atbildot uz tiesvedības organizācijas pasākumu, ko uzdevusi veikt Civildienesta tiesa, norādīja, ka starpgadījumā vainojama “datorprogrammējuma kļūda”, kurā dators nav ņēmis vērā apstākli, ka prasītāja ieguvusi tikai 33,33 % pareizu atbilžu testos, kas paredzēti spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, nesasniedzot nepieciešamo 35 % minimumu.

127    Tomēr jāuzsver, ka Komisija izveidoja tabulu, kurā bija kodēts to jautājumu saraksts, kuri prasītājai tika uzdoti testos, kas paredzēti spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, pareizo atbilžu, kas bija jāsniedz uz šiem jautājumiem, kā arī prasītājas faktiski sniegto atbilžu uz katru no tiem saraksts. Tātad, lai gan prasītāja vispār apstrīd EPSO kandidātiem paziņoto rezultātu uzticamību, viņa nepierāda un pat neapgalvo, ka viņas priekšatlases testos, kas paredzēti spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, pareizo atbilžu īpatsvars kopumā pārsniegtu 33,33 %.

128    Bet kandidāte, pamatojot savus prasījumus atcelt 2006. gada 14. marta lēmumu, EPSO kandidātiem paziņoto rezultātu uzticamību var lietderīgi apstrīdēt tikai, ciktāl viņa ar šādu apstrīdēšanu varētu pierādīt, ka būtu spējusi izpildīt 2005. gada 21. novembra paziņojumā noteiktos nosacījumus, proti, atbildēt pareizi uz vismaz 35 % no priekšatlases testu jautājumiem. Tas šai lietā nav noticis, līdz ar to prasītājas otrā pamata otrā daļa ir jānoraida, pat ja EPSO ir smagi pārkāpis labas pārvaldības principu, nosūtot prasītājai par priekšatlases testu rezultātiem pretrunīgas ziņas.

129    No tā izriet, ka otrais pamats ir noraidāms.

 Par trešo pamatu attiecībā uz “vienlīdzīgas attieksmes principa, tiesiskās paļāvības un pārskatāmības principa, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu”

130    Trešais pamats iedalāms divās daļās, pirmkārt, attiecībā uz tiesiskās paļāvības un pārskatāmības principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, otrkārt, attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

 Par pamata pirmo daļu attiecībā uz tiesiskās paļāvības un pārskatāmības principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

131    Prasītāja norāda, ka sanāksmē, kas notikusi 2005. gada 26. jūlijā, EPSO garantējis atlases komitejai, ka visi kandidāti apstrīdējuma vai pieprasījuma gadījumā varēs piekļūt saviem pārbaudījumiem. Prasītāja tātad pārmet administrācijai, ka tā ir atteikusies nosūtīt viņai – par spīti pieprasījumam 2006. gada 14. jūnija iesniegumā – to jautājumu tekstu, kas viņai uzdoti priekšatlases testos.

132    Prasītāja piebilst, ka EPSO atteikums paziņot viņai jautājumus liedzot viņai un Civildienesta tiesai izvērtēt, vai tie ir bijuši pareizi un vai tie bijuši puslīdz vienādas grūtības pakāpes ar citiem kandidātiem uzdotajiem jautājumiem.

133    Komisija savā aizstāvības rakstā atbild, ka saskaņā ar konkursu jomā iedibinātu judikatūru vienīgie dokumenti, kuriem kandidāts var piekļūt, ir viņa paša rakstveida pārbaudījumi (Vispārējas tiesas 2003. gada 27. marta spriedums lietā T‑33/00 Martínez Páramo u.c./Komisija). Šajā gadījumā prasītāja ir saņēmusi labotās atbildes tabulas formā.

134    Komisija piebilst, ka 2006. gada 14. jūnijā prasītāja lūgusi administrācijai paziņot viņai arī uzdoto jautājumu tekstu, un uz šādu lūgumu attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.). Taču tikai Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ir kompetenta izskatīt šādu apstrīdējumu. Līdz ar to prasība šajā ziņā esot nepieņemama.

135    Komisija norāda, ka katrā ziņā prasītājai uzdoto jautājumu teksta paziņošana nebūtu ļāvusi viņai sasniegt izvirzīto mērķi, proti, pārbaudīt, vai visiem kandidātiem uzdotajiem jautājumiem ir bijis vienāds novērtējuma spēks un tie ir bijuši ar vienādu grūtības pakāpi.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

136    Jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 25. panta otro daļu jebkuram saskaņā ar Civildienesta noteikumiem pieņemtam lēmumam, kas saistīts ar konkrētu personu un kam ir nelabvēlīga ietekme, ir jānorāda iemesli, uz kuriem pamatojoties tas pieņemts. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pienākuma norādīt nelabvēlīgā lēmuma pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, ieinteresētajai personai sniegt vajadzīgās norādes, lai tā saprastu, vai lēmums ir pamatots vai nē, un, otrkārt, padarīt iespējamu tiesas kontroli (Vispārējās tiesas 2003. gada 23. janvāra spriedums lietā T‑53/00 Angioli/Komisija, 67. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Martínez Páramo u.c./Komisija, 43. punkts).

137    Turklāt citās lietās, kurās prasītāji, konkursu kandidāti, nebija izturējuši pārbaudījumus, kas organizēti jautājumu ar atbilžu variantiem formā, ir ticis nospriests, ka administrācija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, paziņojot viņiem pārbaudījumos iegūtos rezultātus un informējot viņus par to, ka daži jautājumi ir tikuši anulēti (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 17. janvāra spriedumu lietā T‑189/99 Gerochristos/Komisija, 34. punkts, un 2001. gada 2. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑167/99 un T‑174/99 Giulietti u.c./Komisija, 81. un 82. punkts).

138    Tādējādi, nepastāvot īpašiem apstākļiem, administrācija, kas organizē personāla atlases pārbaudījumus jautājumu ar atbilžu variantiem formā, ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, paziņojot kandidātiem, kuri nav nokārtojuši šos pārbaudījumus, pareizo atbilžu procentuālo īpatsvaru un pēc pieprasījuma nosūtot viņiem atbildi, ko vajadzēja sniegt uz katru no uzdotajiem jautājumiem. Citādi nevar būt arī gadījumā, kad prasītājs savā sūdzībā apstrīdētu konkrēti dažu jautājumu nozīmīgumu vai par pareizo atzītās atbildes pamatotību un kad novirze starp viņa rezultātiem un sekmīgas nokārtošanas slieksni ir tāda, ka gadījumā, ja apstrīdējums būtu pamatots (kas prasītu, lai tiesa konstatētu neprecizitātes faktos – attiecībā uz pēdējo minēto aspektu skat. Civildienesta tiesas 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā F‑127/07 Coto Moreno/Komisija, 32. punkts), viņš varētu atrasties attiecīgo pārbaudījumu nokārtojušo kandidātu vidū. Tādā gadījumā administrācijai atbildē uz sūdzību būtu jāsniedz attiecīga informācija, konkrēti, pārbaudījumu laikā uzdoto jautājumu teksts.

139    Šai lietā vispirms jākonstatē, kā jau tika norādīts iepriekš, ka, prasītāja ar 2006. gada 14. marta elektronisko vēstuli tika informēta par to, ka ir atbildējusi pareizi uz 32 % no jautājumiem testā, kas bija paredzēti, lai novērtētu viņas spēju loģiski analizēt tekstu, kā arī 35 % no jautājumiem testā, kas bija paredzēti, lai novērtētu viņas matemātisko iemaņu prasmes, proti, kopumā pareizo atbilžu skaits sasniedzis 33,33 %, un šis kopskaits ir zemāks nekā II funkciju grupai nepieciešamais minimums, šajā gadījumā 35 %. Turklāt neilgi pirms sūdzības iesniegšanas prasītāja EPSO interneta vietnē varēja iepazīties ar tabulu, kurā bija pareizās atbildes uz katru viņai uzdoto jautājumu, kā arī viņas sniegtā atbilde un laiks, ko viņa pavadījusi, domājot, kā uz to atbildēt. Šajā pašā tabulā minēts arī tas, ka viens no kandidātei uzdotajiem jautājumiem bijis nesalasāms un ka šā iemesla dēļ viņai piešķirts viens punkts.

140    Protams, ir skaidrs, ka pret 2006. gada 14. marta lēmumu iesniegtajā sūdzībā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu prasītāja ir lūgusi administrāciju, lai tā paziņo to jautājumu tekstu, kas viņai uzdoti spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei paredzētajos testos, un ka atbildē uz viņas sūdzību ITNL nebija apmierinājusi šo lūgumu. Tomēr ir jākonstatē, ka šajā sūdzībā prasītāja nebija nedz konkrēti apstrīdējusi dažu jautājumu nozīmīgumu, nedz arī vispārīgāk apgalvojusi, ka tieši viņai uzdoti acīmredzami nepiemēroti vai nederīgi jautājumi. Līdz ar to apstāklis, ka Komisija nav nosūtījusi prasītājai pārbaudījumos uzdoto jautājumu tekstu, nevar tikt uzskatīts par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

141    No tā izriet, ka trešā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

 Par trešā pamata otro daļu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

142    Pamatojoties uz Vispārējās tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑156/89 Valverde Mordt/Tiesa (121.–123. punkts) un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Giulietti u.c./Komisija (73. un 74. punkts), prasītāja atgādina, ka, pat ja kandidātiem vienā pārbaudījumā nav noteikti jāuzdod vieni un tie paši jautājumi, viņiem ir jāuzdod līdzvērtīgi jautājumi. Taču šajā gadījumā atlases komisija esot vairākas reizes izteikusi bažas par pārbaudījumu neatbilstības risku, kas izriet no tā, ka noteiktus jautājumus izstrādāja nevis pašas iestādes, bet privātas sabiedrības, kurām ar EPSO noslēgti līgumi. Tāpat atlases komisija esot norādījusi uz risku, ka, ņemot vērā dažu jautājumu pārmērīgo grūtību un jautājumu izvēles nejaušo raksturu, kandidāti sastopas ar dažādas grūtības pakāpes pārbaudījumiem.

143    Komisija savā aizstāvības rakstā atbild, ka prasītāja nenorāda nevienu elementu, kas varētu radīt šaubas par uzdoto jautājumu nepiemēroto raksturu.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

144    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkursa atlases komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz pārbaudījumu, kuri paredzēti konkursā, detalizētu saturu. Savienības tiesa var apstrīdēt šo saturu tikai tad, ja tas pārsniedz paziņojumā par konkursu norādīto ietvaru vai nav samērīgs ar konkursa pārbaudījumu mērķi (Tiesas 1988. gada 8. marta spriedums apvienotajās lietās 64/86, no 71/86 līdz 73/86 un 78/86 Sergio u.c./Komisija, 22. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 9. novembra spriedums apvienotajās lietās T‑285/02 un T‑395/02 Vega Rodríguez/Komisija, 35. punkts). Tādējādi pārbaudījumos jautājumu ar atbilžu variantiem formā Civildienesta tiesa nevar konkursa atlases komisijas labojumus aizstāt ar saviem. Kādu jautājumu varētu labot tikai tad – iespējams, saistībā ar piedāvātajām atbildēm uz to –, ja izrādītos, ka šis jautājums ir acīmredzami nepiemērots, ņemot vērā attiecīgā konkursa mērķi (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Vega Rodríguez/Komisija, 36. punkts). Pēc analoģijas UII ir jāpiemēro konkursu jomā iedibinātā judikatūra.

145    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem, EPSO bija nolēmis, ka jautājumu bāzē esošie jautājumi tiks sadalīti piecās grūtības pakāpēs un ka konkrēti attiecībā uz kandidātiem uz II funkciju grupas līgumdarbinieku amatu spēju loģiski analizēt tekstu pārbaudes testā dators pēc nejaušības principa izvēlēsies 20 jautājumus no 4. grūtības pakāpes un 5 jautājumus no 3. grūtības pakāpes un matemātisko iemaņu spēju testā – 15 jautājumus no 4. grūtības pakāpes un 5 jautājumus no 3. grūtības pakāpes. Tādā veidā EPSO centās nodrošināt vienādu grūtības līmeni visiem kandidātiem.

146    Turklāt Civildienesta tiesa varētu apšaubīt jautājumu sadales dažādās grūtības pakāpēs pamatotību, tikai izvērtējot visus jautājumus – šādu izvērtējumu tā var veikt tikai tad, ja ir vairākas norādes, kas atklāj, ka organizatoru veiktajā jautājumu sadalē ir pieļautas kļūdas, kuru dēļ tiek pārsniegta to rīcības brīvība. Taču šajā gadījumā ir jānorāda, ka prasītāja tikai vispārīgi ir izteikusi šaubas par dažu jautājumu, kuri bija kopējā datubāzē, pareizumu un grūtības pakāpi, bet nekādi nav norādījusi, izņemot par vienu anulēto jautājumu, par kuru viņa saņēma punktu, ka tieši viņai uzdoti acīmredzami nepiemēroti vai nederīgi jautājumi, ņemot vērā UII mērķi.

147    Tādējādi trešā pamata otrā daļa nav pieņemama.

148    No tā izriet, ka trešais pamats ir noraidāms.

 Par pamatu attiecībā uz EPSO kompetences neesamību

 Lietas dalībnieku argumenti

149    Tiesas sēdē prasītāja izteica šaubas attiecībā uz to, vai EPSO bija kompetents pieņemt 2006. gada 14. marta lēmumu.

150    Itālijas Republika precizēja, ka no PDNK 82. panta 5. punkta, kā arī no Vispārējiem īstenošanas noteikumiem attiecībā uz procedūrām, kas reglamentē līgumdarbinieku pieņemšanu darbā un nodarbināšanu Komisijā, kuri pieņemti ar 2004. gada 7. aprīļa lēmumu (publicēti 2004. gada 1. jūnija Administratīvā informācija Nr. 49‑2004; turpmāk tekstā – “VĪN LD”), izriet, ka EPSO kompetence esot ierobežota ar līgumdarbinieku atlasi, pārbaudījumu noteikšanu un atlases procedūru organizēšanu, bet tā nesniedzas līdz iespējai noraidīt kandidatūras. Tātad, pēc Itālijas Republikas uzskata, šajā lietā šāda kompetence ir iestādēm, kuras ir ieinteresētas izveidot līgumdarbinieku datubāzi.

 Civildienesta tiesas vērtējums

151    Jāatgādina, ka saskaņā ar PDNK 82. panta 5. punkta pirmo teikumu “[EPSO] pēc pieprasījuma sniedz palīdzību dažādām iestādēm, lai atlasītu līgumdarbiniekus, jo īpaši nosakot pārbaudes darbu saturu un organizējot atlases procedūras”. Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2002/620 3. panta 2. punktu “[EPSO] var palīdzēt iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kas izveidotas ar Līgumiem vai saskaņā ar Līgumiem, to slēgto konkursu rīkošanā un citu darbinieku atlasē”. Visbeidzot VĪN LD 5. panta 2. punktā noteikts, ka testus, kas paredzēti spējas loģiski analizēt tekstu un matemātisko iemaņu pārbaudei, “organizē EPSO vai [ar tā] atbildību”.

152    Šajā lietā un kā tas izriet no paša UII formulējuma, ka EPSO to publicēja “Eiropas [Savienības] iestāžu, it īpaši Komisijas un Padomes, vārdā”, pamatojoties uz iepriekšējā rindkopā minētajiem dokumentiem, EPSO bija kompetents organizēt priekšatlases testus un noraidīt kandidātu, kuri nav izturējuši minētos testus, kandidatūras.

153    Līdz ar to pamats par EPSO kompetences neesamību pieņemt 2006. gada 14. marta lēmumu nevar tikt pieņemts.

154    Tādējādi prasījumi atcelt 2006. gada 14. marta lēmumu ir jānoraida attiecīgi tāpat kā prasījumi atcelt “EPSO un/vai atlases komitejas lēmumu [..] nereģistrēt [prasītāju] priekšatlases testu veiksmīgo kandidātu datubāzē”.

155    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir noraidāma.

 Par tiesāšanās izdevumiem

156    Atbilstoši Reglamenta 122. pantam šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Vispārējās tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā mutatis mutandis ir piemērojami lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.

157    Atbilstoši Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši minētā reglamenta 88. pantam tiesvedībā, kurā lietas dalībnieki ir [Eiropas] Savienība un tās darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

158    Tāpat, piemērojot Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu, Spānijas Karaliste un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (plēnums)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      M. T. Anžiuā un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;

3)      Spānijas Karaliste un Itālijas Republika, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Mahoney

 

      Gervasoni

Kreppel

Tagaras

Van Raepenbusch

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 29. jūnijā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

      P. Mahoney


* Tiesvedības valoda – franču.