CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2011. gada 7. jūnijā

Lieta F‑64/10

Andreas Mantzouratos

pret

Eiropas Parlamentu

Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2009. gada paaugstināšana amatā – Lēmums nepaaugstināt amatā – Iebildes par prettiesiskumu pieņemamība – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Acīmredzama kļūda vērtējumā

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru A. Mantzouratos lūdz atcelt Eiropas Parlamenta lēmumu nepaaugstināt prasītāju AD 13 pakāpē 2009. gada paaugstināšanas amatā ietvaros un lēmumus paaugstināt šajā pakāpē ierēdņus, kuriem šīs pašas paaugstināšanas amatā ietvaros ir mazāk nopelnu punktu nekā prasītājam

Nolēmums      Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību – Prasība par lēmumu paaugstināt amatā citu ierēdni – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

2.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības

(Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkta e) apakšpunkts)

3.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Iespēja pamatot lēmumu par nepaaugstināšanu amatā pirmstiesas posmā – Sekas

(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa un 90. panta 2. punkts)

5.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

6.      Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Pamats, kas balstīts uz apstākļiem, kuri kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā

(Civildienesta tiesas Reglamenta 43. panta 1. punkts)

7.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

8.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

9.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Nosacījumi – Ierēdņi, kuri sasnieguši atskaites slieksni – Tiesības uz automātisku paaugstināšanu amatā – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 45. pants)

10.    Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Prasība lemt atbilstoši tiesību aktiem

(Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punkts)

1.      Paaugstināšanai amatā konkrētā pakāpē ieteiktiem ierēdņiem principā ir personīga interese apstrīdēt lēmumus paaugstināt šajā pakāpē citus ierēdņus.

(skat. 15. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 5. maijs, F‑53/08 Bouillez u.c./Padome, 80. punkts.

2.      Lai gan Savienības tiesa nevar pēc savas ierosmes balstīties uz pamatu, kuru nav izvirzījuši lietas dalībnieki, ja vien runa nav par sabiedrisko kārtību, tomēr tai prasītāja pamati ir jāinterpretē drīzāk pēc to būtības, nevis juridiskās kvalifikācijas, taču ar nosacījumu, ka minētie pamati pietiekami skaidri izriet no prasības pieteikuma. Tomēr neatkarīgi no visiem terminoloģijas jautājumiem pamatiem ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai atbildētājs varētu sagatavot savu atbildes rakstu un Civildienesta tiesa – spriest par lietu, atbilstošā gadījumā nelūdzot citu informāciju.

(skat. 16. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1961. gada 15. decembris, 19/60, 21/60, 2/61 un 3/61 Fives Lille Cail u.c./Augstā iestāde; 2005. gada 13. decembris, C‑78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 45. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2000. gada 24. februāris, T‑145/98 ADT Projekt/Komisija, 66. punkts.

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: 2010. gada 26. marts, T‑577/08 Proges/Komisija, 21. punkts.

3.      Runājot par iebildēm par prettiesiskumu, pat ja tās attiektos uz citu juridisko pamatu nekā to, kurš ir iekļauts sūdzībā, to nepieņemamība savstarpējās atbilstības prasības neievērošanas dēļ izjauktu līdzsvaru starp ierēdņa procesuālo tiesību aizsardzību un pirmstiesas procedūras mērķi, un tā būtu nesamērīga un nepamatota sankcija attiecībā uz ierēdni. Tā kā iebildei par prettiesiskumu ir ievērojams juridisks raksturs, kā arī tādēļ, ka argumentācija, kas liek ieinteresētajai personai meklēt un norādīt šādu iebildi, no ierēdņa vai darbinieka, kurš iesniedz sūdzību un kuram ne vienmēr ir atbilstoša juridiska kompetence, nevar pieprasīt, lai viņš noformulētu šādu iebildi pirmstiesas procedūras stadijā un to izdarītu tā, lai tā vēlāk netiktu atzīta par nepieņemamu. Turklāt nešķiet, ka tas, ka iebilde par prettiesiskumu tiek izvirzīta pirmstiesas procedūras stadijā, varētu izraisīt, ka sūdzības iesniedzējs vinnē lietu šajā stadijā, jo ir maz ticams, ka administrācija izvēlēsies nepiemērot spēkā esošu noteikumu, kurā, iespējams, netiek ņemta vērā augstāka hierarhiska līmeņa norma, tikai tāpēc, lai domstarpības varētu atrisināt ārpustiesas ceļā.

Tomēr vispārēju lēmumu prettiesiskums var tikt izvirzīts vienīgi tiktāl, ciktāl pastāv tieša juridiska saikne starp apstrīdēto aktu un minētajiem vispārējiem lēmumiem. Ar iebildi par nepieņemamību var vienīgi netieši apstrīdēt reglamentējošo aktu spēkā esamību, kuri ir juridiskā bāze lēmumam, kuru lūdz atcelt prasītājs.

Lai noteiktu, vai prasītāja iebilde par nepieņemamību ir pieņemama, tādējādi ir jānoskaidro, kāds ir juridiskais pamatojums apstrīdētajam aktam. Šajā ziņā tiešas juridiskās saiknes pastāvēšana starp apstrīdēto individuālo aktu un attiecīgo vispārējo aktu var tikt izsecināta no konstatācijas, ka apstrīdētais akts būtībā ir balstīts uz tāda akta tiesību normu, kura tiesiskums ir apstrīdēts, pat ja šis pēdējais minētais akts formāli nav juridiskais pamats. Ja lēmumā par sūdzības noraidīšanu iecēlējinstitūcija pēc būtības noraida visus argumentus, kurus izvirzījis prasītājs, lai pamatotu akta prettiesiskumu, tad minētais akts parasti ir attiecīgā lēmuma juridiskais pamats.

(skat. 22., 25. un 26. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1979. gada 6. marts, 92/78 Simmenthal/Komisija, 36. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 26. oktobris, T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, 56. un 57. punkts; 2004. gada 22. aprīlis, T‑343/02 Schintgen/Komisija, 25. punkts; 2007. gada 20. novembris, T‑308/04 Ianniello/Komisija, 33. punkts un tajā minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. jūlijs, F‑45/07 Mandt/Parlaments, 121. punkts.

4.      Administrācijai ir tiesības motivēt lēmumu par nepaaugstināšanu amatā pirmstiesas posmā. Tomēr, ja administrācija piemēro šo iespēju, tā liedz iesaistītajiem ierēdņiem iesniegt sūdzību informētības par apstrīdētā lēmuma pamatojumu dēļ un tādējādi secīgi attīstīt savus argumentus. Līdz ar to situācijā, kad kāds ierēdnis ir informēts par lēmuma pamatojumu tikai sūdzības noraidīšanas stadijā, no viņa nevar prasīt atbilstības principa starp sūdzību un prasības pieteikumu ievērošanu.

(skat. 23. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2009. gada 29. septembris, F‑125/07 Hau/Parlaments, 24. punkts.

5.      Eiropas Parlamentā nopelnu punkti, izņemot punktus, kas paredzēti ģenerālsekretariātam, netiek piešķirti salīdzinošā izvērtējuma starp visiem ierēdņiem, kuri paaugstināmi amatā vienā pakāpē, beigās. Līdz ar to administrācija nevar paaugstināt amatā ierēdni, vienīgi balstoties uz šo nopelnu punktu piešķiršanu. Tomēr trīs nopelnu punktu piešķiršana, piemērojot I.3.1. punktu grozītajā Eiropas Parlamenta Prezidija 2005. gada 6. jūlija Lēmumā par amatā paaugstināšanas un karjeras plānošanas politiku, ikgadējā ierēdņa nopelnu izvērtēšanas beigās var būt būtiska norāde, veicot vēlāku salīdzinošu nopelnu izvērtēšanu vienā pakāpē esošiem ierēdņiem saistībā ar to paaugstināšanu amatā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu.

Ģenerāldirektorātu ieteikuma kritērijs, kas ļauj nodalīt noteiktus kandidātus, kuri ir saņēmuši vienādu nopelnu punktu skaitu, nav pretrunā Civildienesta noteikumu 45. pantam, ja ģenerāldirekciju amatā paaugstināmo ierēdņu klasificēšana ir balstīta uz šo darbinieku profesionālajām īpašībām. Turklāt kritērijs, kas izriet no īpaši būtisku uzdevumu veikšanas, arī nav pretrunā Civildienesta noteikumu 45. pantam, jo tiek atalgots ierēdņa, kuram ticis uzticēts īpaši grūts un būtisks uzdevums, paaugstināts sniegums.

Veikto funkciju līmeņa kritērijs nevar tikt pilnībā izsecināts no ierēdnim pakļauto darbinieku skaita vai, vispārēji, no veikto vadības uzdevumu svarīguma.

Tomēr nodaļas vadītāja funkciju veikšana, lai gan tā nevar būt vienīgais kritērijs, lai novērtētu amatā paaugstināmo ierēdņu veikto funkciju līmeni, ir atbilstīgs kritērijs, lai veiktu salīdzinošo analīzi, kas iecēlējinstitūcijai ir jāveic šajā ziņā.

(skat. 45., 52., 54. un 55. punktu)

Atsauce

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: 2010. gada 16. decembris, T‑175/09 P Padome/Stols, 48. punkts.

6.      Civildienesta tiesas Reglamenta 43. panta 1. punktā ir aizliegts izvirzīt jaunus pamatus pēc pirmās procesuālo rakstu apmaiņas, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Analoģisks risinājums ir piemērojams attiecībā uz iebildumu, kas ir izvirzīts, lai atbalstītu pamatu. Turklāt ar šo tiesību normu nekādā ziņā nav izslēgts, ka minētie apstākļi var tikt atklāti saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Visbeidzot, tā kā šajā tiesību normā paredzētais noilgums ierobežo attiecīgā lietas dalībnieka iespējas norādīt visus apstākļus, kas ir vajadzīgi, lai tā prasījumi tiktu apmierināti, tas ir jāinterpretē šauri.

(skat. 48. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 13. oktobris, T‑43/07 P Neophytou/Komisija, 75.–91. punkts un tajos minētā judikatūra.

7.      Iecēlējinstitūcijai, lai veiktu paaugstināšanai amatā izvirzīto kandidātu salīdzinošu nopelnu izvērtējumu, ir plaša rīcības brīvība, un tiesas kontrolei ir jāattiecas vienīgi uz to, vai, ņemot vērā veidu un līdzekļus, kurus izmantojot, administrācija varēja nonākt pie vērtējuma, tā ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav acīmredzami kļūdaini izmantojusi savas pilnvaras. Tādējādi tiesa nevar ar savu kandidātu kvalifikācijas un nopelnu vērtējumu aizstāt iecēlējinstitūcijas vērtējumu.

(skat. 63. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 15. septembris, T‑132/03 Casini/Komisija, 52. punkts un tajā minētā judikatūra.

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: Padome/Stols, minēts iepriekš, 48. punkts.

8.      Rīcības brīvību, kas administrācijai piešķirta saistībā ar ierēdņu, kuri ir amatā paaugstināšanas kandidāti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu, nopelnu salīdzinošo izvērtēšanu, ierobežo nepieciešamība salīdzinošo kandidātu izvērtēšanu veikt rūpīgi un objektīvi, dienesta interesēs un atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam. Praktiski šis izvērtējums ir jāveic uz vienlīdzīga pamata un izmantojot salīdzināmus informācijas avotus un ziņas.

Šajā ziņā, atzīstot iecēlējinstitūcijas rīcības brīvības lietderīgo iedarbību, kļūda, novērtējot amatā nepaaugstinātā ierēdņa nopelnus, ir acīmredzama, ja tā ir viegli pamanāma un var būt skaidri nosakāma, salīdzinot ar kritērijiem, kuriem likumdevējs ir paredzējis pakļaut lēmumus par paaugstināšanu amatā.

(skat. 64. un 65. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: Casini/Komisija, minēts iepriekš, 53. punkts un tajā minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: 2011. gada 24. marts, F‑104/09 Canga Fano/Padome, 29.–35. punkts.

9.      Lai gan grozītajā Eiropas Parlamenta Prezidija 2005. gada 6. jūlija Lēmumā par amatā paaugstināšanas un karjeras plānošanas politiku ir paredzēts atsauces slieksnis, kurš ir atkarīgs no pakāpē pavadītā vidējā gados izteiktā ilguma, Civildienesta noteikumu 45. pantā ir noteikts, ka paaugstināšana amatā notiek vienīgi pēc izvēles, tādējādi nevar tikt izsecināts princips, saskaņā ar kuru ierēdnis būtu jāpaaugstina amatā, ja viņš nav zaudējis nopelnus, vai princips par regulāru karjeras virzību, ar kuru administrācijai tiktu noteikts pienākums automātiski paaugstināt amatā ierēdni tikai tādēļ, ka viņš pakāpē ir sasniedzis konkrētu darba stāžu.

(skat. 70. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2011. gada 15. februāris, F‑68/09 Barbin/Parlaments, 90. un 91. punkts.

10.    Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Prasījumos ietvertais lūgums lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību aktiem nevar tikt uzskatīts par lūgumu piespriest tam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

(skat. 76. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2008. gada 10. jūlijs, F‑141/07 Maniscalco/Komisija, 30.–33. punkts un tajos minētā judikatūra.